–

Mara Soc. coop. arl vārdā – A. Clarizia, M. Pagliarulo un P. Ziotti, avvocati,

–

Gruppo Samir Global Service Srl vārdā – L. Tozzi, avvocato,

–

Itālijas valdības vārdā – S. Fiorentino un G. Palmieri, pārstāvji, kuriem palīdz C. Pluchino, avvocato dello Stato,

–

Francijas valdības vārdā – R. Bénard, B. Fodda un M. Guiresse, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – C. Biz, L. Malferrari un G. Wils, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 49. un 56. pantu, 67. panta 2. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2014/24/ES (2014. gada 26. februāris) par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK (OV 2014, L 94, 65. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Komisijas 2021. gada 10. novembra Deleģēto regulu (ES) 2021/1952 (OV 2021, L 398, 23. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 2014/24”), kā arī samērīguma principu.

2

Šis lūgums iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Mara Soc. coop. arl, no vienas puses, un Ministero della Difesa (Aizsardzības ministrija, Itālija) un Gruppo Samir Global Service Srl (turpmāk tekstā – “Samir”), no otras puses, par Itālijas armijas vajadzībām paredzēta pakalpojumu līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu.

Atbilstošās tiesību normas

Savienības tiesības

Direktīva 2009/81/EK

3

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/81/EK (2009. gada 13. jūlijs), ar kuru koordinē procedūras attiecībā uz to, kā līgumslēdzējas iestādes vai subjekti, kas darbojas drošības un aizsardzības jomā, piešķir noteiktu būvdarbu, piegādes un pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesības, un ar kuru groza Direktīvas 2004/17/EK un 2004/18/EK (OV 2009, L 216, 76. lpp.), 4., 6.–9., 16., 17., 20. un 27. apsvērumā paredzēts:

4

Šīs direktīvas 1. pantā “Definīcijas” noteikts:

5

Minētās direktīvas 2. pantā “Piemērošanas joma” paredzēts:

6

Šīs direktīvas 3. pantā “Jaukti līgumi” noteikts:

7

Direktīvas 2009/81 I pielikumā “Pakalpojumi, kas minēti 2. un 15. pantā” uzskaitītas 20 pakalpojumu kategorijas, no kurām 10. kategorijā “Atbalsta un palīgtransporta pakalpojumi” ietverti CPV atsauces numuri no 63100000‑0 līdz 63111000‑0, no 63120000‑6 līdz 63121100‑4, 63122000‑0, 63512000‑1 un no 63520000‑0 līdz 6370000‑6. Saskaņā ar Regulu Nr. 2195/2002, kurā grozījumi izdarīti ar Komisijas 2007. gada 28. novembra Regulu (EK) Nr. 213/2008 (OV 2008, L 74, 1. lpp.), CPV atsauces numuri 63100000‑0 un 63110000‑3 atbilst attiecīgi “kravu pārkraušanas un uzglabāšanas pakalpojumiem” un “kravu pārkraušanas pakalpojumiem”.

Direktīva 2014/24

8

Direktīvas 2014/24 89., 90. un 92. apsvērumā paredzēts:

9

Direktīvas 2014/24 1. panta “Priekšmets un darbības joma” 1. punkts formulēts šādi:

10

Šīs direktīvas 3. panta “Jaukts iepirkums” 3. punkta otrajā daļā noteikts:

11

Saskaņā ar Direktīvas 2014/24 4. pantu “Robežvērtības”:

12

Šīs direktīvas 15. panta “Aizsardzība un drošība” 1. punktā paredzēts:

13

Direktīvas 2014/24 16. pantā “Ar aizsardzības vai drošības aspektiem saistīts jaukts iepirkums” noteikts:

14

Direktīvas 2014/24 18. panta “Iepirkuma principi” 2. punktā paredzēts:

15

Šīs direktīvas 67. panta “Līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas kritēriji” redakcija ir šāda:

Itālijas tiesības

16

2016. gada 18. aprīļa decreto legislativo n. 50 – Codice dei contratti pubblici (Leģislatīvais dekrēts Nr. 50 par Publisko līgumu kodeksu; 2016. gada 19. aprīļa GURI Nr. 91, kārtējais pielikums Nr. 10), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Publisko līgumu kodekss”), 50. panta 1. punktā noteikts:

17

Publisko līgumu kodeksa 95. pantā paredzēts:

Pamatlieta un prejudiciālais jautājums

18

Aizsardzības ministrija 2022. gada 14. jūlijā izsludināja atklātu procedūru, lai piešķirtu tiesības slēgt Itālijas armijas vajadzībām paredzētu publisku pakalpojumu līgumu, kurš pamatā ietvēra kravu iekraušanas un izkraušanas, materiālu sakraušanas un atkraušanas, kā arī materiālu pārvietošanas darbības. Šis līgums, kurš attiecās uz 2023. gadu un kuru varēja pagarināt uz trīs gadiem, bija sadalīts deviņās daļās.

19

Pamatlietā aplūkotajā iepirkuma procedūrā kā līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas kritērijs bija noteikta zemākā cena, jo minētajā līgumā paredzētajiem pakalpojumiem bija standarta raksturlielumi Publisko līgumu kodeksa 95. panta 4. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

20

Šajā iepirkuma procedūrā bija precizēts, ka, izpildot šo līgumu, darba samaksa jāmaksā atbilstīgi nozares koplīgumam. Tāpēc pretendenti nevarēja piedāvāt atlaides darbaspēka izmaksām. Jebkāda iespējama atlaide varēja attiekties tikai uz atlīdzību par sniegto pakalpojumu, tādējādi nodrošinot, ka šāds komerciāls labās gribas žests samazina vienīgi pretendenta iespējamo peļņu, nevis tā darbinieku darba samaksu.

21

Attiecībā uz vienu no līguma daļām – kura ietvēra pakalpojumu sniegšanu Aeronautica Militare area nord (Ziemeļu apgabala gaisa spēki) vajadzībām un kuras vērtība, ņemot vērā iespējamos līguma pagarinājumus, bija 3 463 114,74 EUR – trīs pretendenti, to vidū arī Mara un Samir, piedāvāja 100 % atlaidi atlīdzībai par sniegtajiem pakalpojumiem. Šādos apstākļos tika atzīts, ka šo trīs pretendentu piedāvājumi ir līdzvērtīgi. Tiesības noslēgt līgumu par šo daļu izlozes kārtībā visbeidzot tika piešķirtas Mara.

22

Lēmumu, ar kuru tika piešķirtas tiesības noslēgt līgumu par minēto daļu, Samir pārsūdzēja Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija), citstarp apgalvojot, ka zemākās cenas kritērija piemērošana ir pretrunā piemērojamajam tiesiskajam regulējumam.

23

Ar 2023. gada 11. aprīļa spriedumu minētā tiesa apmierināja šo pārsūdzību, pamatojoties uz to, ka atbilstoši Publisko līgumu kodeksa 95. panta 3. punkta a) apakšpunktam pamatlietā aplūkotajā iepirkuma procedūrā kā līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas kritērijs bija jānosaka labākās cenas un kvalitātes attiecības kritērijs. Tā kā pamatlietā aplūkotie pakalpojumi ir darbietilpīgi, šī kodeksa 95. panta 4. punkta b) apakšpunkts – kurā tiesību slēgt pakalpojumu un piegāžu līgumus ar standarta raksturlielumiem piešķiršanai paredzēts zemākās cenas kritērijs – nebija piemērojams.

24

Mara par šo spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija), kas ir iesniedzējtiesa.

25

Kasācijas sūdzībā Mara apgalvoja, ka Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa) ir pārkāpusi Publisko līgumu kodeksa 95. panta 3. punkta a) apakšpunktu. Tās skatījumā šo tiesību normu nevar piemērot tādam līgumam kā pamatlietā aplūkotais, kuram, lai gan tas ir darbietilpīgs, vienlaikus ir arī standarta raksturlielumi. Līgumslēdzēja iestāde pamatoti esot balstījusies uz šī kodeksa 95. panta 4. punkta b) apakšpunktu, par piešķiršanas kritēriju nosakot zemākās cenas kritēriju.

26

Gadījumā, ja Consiglio di Stato (Valsts padome) atzītu, ka Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa) ir pareizi secinājusi, ka saskaņā ar Publisko līgumu kodeksa 95. pantu zemākās cenas kritērijs nav izmantojams, piešķirot tiesības slēgt līgumus par pakalpojumiem, kas ir darbietilpīgi un kam vienlaikus ir arī standarta raksturlielumi, Mara apgalvo, ka šis pants neatbilst Savienības tiesībām.

27

No Direktīvas 2014/24, nenoliedzami, izriet, ka tās mērķis citstarp ir veicināt labākās cenas un kvalitātes attiecības kritērija izmantošanu publisko līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanā. Tomēr, nosakot līgumslēdzējām iestādēm pienākumu piemērot šo piešķiršanas kritēriju pat tad, ja attiecīgajam līgumam ir standarta raksturlielumi, Itālijas likumdevējs esot pārsniedzis to, kas nepieciešams šī Direktīvas 2014/24 mērķa sasniegšanai, un tādējādi pārkāpis samērīguma principu.

28

Iesniedzējtiesa ir konstatējusi, ka no Publisko līgumu kodeksa 95. panta 3. un 4. punkta, tos lasot kopā, skaidri izriet, ka atbilstoši spēkā esošajām Itālijas tiesībām, lai piešķirtu tiesības slēgt pamatlietā aplūkoto līgumu, ar to saistītajai iepirkuma procedūrai bija jābūt balstītai uz labākās cenas un kvalitātes attiecības kritēriju.

29

Šai tiesai tomēr ir šaubas par šī kritērija lietderību, piešķirot tiesības slēgt tādu līgumu, kas ietver pakalpojumus, kuriem raksturīga augsta atkārtotība un kuriem lielā mērā nav pielāgojamu elementu. Publiskā iepirkuma procedūras ekonomijas un ātruma labad zemākās cenas kritērijs varētu būt piemērotāks šāda veida publiskajiem līgumiem, kas aptver pakalpojumus ar standarta raksturlielumiem.

30

Minētā tiesa uzsver, ka tās plēnums, kura kompetencē ir noteikt tiesību principus, 2019. gada 21. maija spriedumā Nr. 8 ir lēmis par saikni, kas pastāv starp Publisko līgumu kodeksa 95. panta 3. punktu un 4. punktu, norādot, ka labākās cenas un kvalitātes attiecības kritērija piemērošana darbietilpīgu pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanai ir vērsta uz to, lai aizsargātu darba ņēmējus, un tādēļ tiesības slēgt darbietilpīgus līgumus, proti, līgumus, kuros darbaspēka izmaksas veido vismaz pusi no līguma kopējās summas, katrā ziņā jāpiešķir, pamatojoties uz šo kritēriju, pat tad, ja tiem ir standarta raksturlielumi.

31

Tomēr iesniedzējtiesa norāda, ka tādā situācijā kā pamatlietā darba ņēmēju aizsardzības mērķis jau ir sasniegts, nosakot aizliegumu piedāvāt atlaidi darbaspēka izmaksām.

32

Šādos apstākļos Consiglio di Stato (Valsts padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

Tiesvedība Tiesā

33

Tiesa saskaņā ar tās Reglamenta 62. panta 1. punktu uzdeva pusēm un citām ieinteresētajām personām jautājumus rakstveida atbilžu sniegšanai par Direktīvu 2009/81 un 2014/24 piemērošanas jomu. Mara, Itālijas valdība un Eiropas Komisija atbildēja uz šiem jautājumiem, attiecīgi 2024. gada 26. novembrī, 2024. gada 19. novembrī un 2024. gada 20. novembrī iesniedzot apsvērumus.

Par prejudiciālo jautājumu

Ievada apsvērumi

34

Tiesai iesniegtajos apsvērumos pamatlietas puses un Itālijas valdība precizēja, ka pakalpojumi, uz kuriem attiecās pamatlietā aplūkotais publiskais iepirkums, daļēji aptvēra munīcijas un sprāgstvielu kravu apstrādi. Šīs preces ir militārais aprīkojums Direktīvas 2009/81 1. panta 6. punkta izpratnē.

35

Šajā ziņā, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 28. punktā, šie pakalpojumi var būt “tieši saistīti ar militāro aprīkojumu” šīs direktīvas 2. panta c) punkta izpratnē. Proti, kravu apstrādes pakalpojumu sniegšana – kas atbilstoši šī sprieduma 7. punktā minētajiem CPV atsauces numuriem ietilpst minētās direktīvas I pielikumā norādītajā 10. pakalpojumu kategorijā “atbalsta un palīgtransporta pakalpojumi” – var ietvert fizisku piekļuvi šajās kravās esošajam militārajam aprīkojumam, kā arī piekļuvi noteiktai ar šo aprīkojumu saistītai sensitīvai informācijai.

36

Ņemot vērā Direktīvas 2009/81 8. un 9. apsvērumā uzsvērto preču un pakalpojumu iepirkumu, kas veikti aizsardzības nozarē, sensitīvo raksturu, ar šo direktīvu izveidots īpašs tiesiskais regulējums. Kā izriet no minētās direktīvas 4., 6. un 7. apsvēruma, publiskā iepirkuma procedūru šajā jomā saskaņošanai jāatbilst drošības prasībām, vienlaikus ļaujot arī samazināt izmaksas, it īpaši loģistikas, transporta un uzglabāšanas pakalpojumiem.

37

Šīs īpatnības dēļ publiskais iepirkums, kas ietilpst Direktīvas 2009/81 darbības jomā, atbilstoši Direktīvas 2014/24 15. panta 1. punkta a) apakšpunktam ir izslēgts no pēdējās minētās direktīvas darbības jomas.

38

Šajā lietā pamatlietas puses un Itālijas valdība uzsvērušas, ka tikai daļa no kravām, kas ir attiecīgo kravas apstrādes pakalpojumu priekšmets, ir militārais aprīkojums Direktīvas 2009/81 1. panta 6. punkta izpratnē, savukārt pārējās kravās ir preces, kas, lai gan paredzētas Itālijas armijai, tomēr nav izstrādātas vai pielāgotas militāriem mērķiem. Ievērojot šo informāciju – kas jāpārbauda iesniedzējtiesai – pamatlietā aplūkotais līgums kvalificējams kā “jaukts” līgums, jo attiecas gan uz iepirkumiem, kas ietilpst Direktīvas 2009/81 darbības jomā, gan uz iepirkumiem, kas ietilpst Direktīvas 2014/24 darbības jomā.

39

Šajā ziņā jākonstatē, ka Direktīvas 2009/81 3. pantā un Direktīvas 2014/24 16. pantā iekļautas tiesību normas, kuru mērķis ir noteikt šādiem jauktiem līgumiem piemērojamo direktīvu.

40

Šo tiesību normu tvērums attiecīgi daļēji atšķiras. It īpaši, ja Direktīvas 2009/81 3. pantā līgumslēdzējai iestādei principā noteikts pienākums piemērot šo direktīvu šādiem jauktiem līgumiem, tad Direktīvas 2014/24 16. pantā paredzēta vienīgi iespēja noteiktos apstākļos piemērot Direktīvu 2009/81 šādiem līgumiem.

41

Proti, Direktīvas 2009/81 3. pantā noteikts, ka tiesības slēgt līgumu, kura priekšmets ir būvdarbi, piegādes vai pakalpojumi, kuri ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā un daļēji Direktīvas 2004/18, kura šobrīd aizstāta ar Direktīvu 2014/24, piemērošanas jomā, ir piešķiramas saskaņā ar Direktīvu 2009/81 un turklāt tikai tad, ja izpildīta minētā panta 1. punktā paredzētā prasība, ka ir objektīvi iemesli nedalīta līguma noslēgšanai, kā arī minētā panta 3. punktā paredzētais nosacījums, ka lēmums piešķirt tiesības slēgt nedalītu līgumu nav pieņemts tāpēc, lai uz līgumu nevajadzētu attiecināt Direktīvu 2014/24.

42

Savukārt Direktīvas 2014/24 16. pantā nošķirti jaukti līgumi, kuru dažādās daļas ir “objektīvi atdalāmas” vai “nav objektīvi atdalāmas”.

43

Pirmām kārtām, attiecībā uz jauktiem līgumiem, kuru dažādās daļas “nav objektīvi atdalāmas”, Direktīvas 2014/24 16. panta 4. punktā noteikts, ka “tiesības noslēgt šo līgumu var piešķirt, nepiemērojot šo direktīvu, ja tas ietver elementus, kuriem piemēro LESD 346. pantu”, un “citādi tā slēgšanas tiesības var piešķirt saskaņā ar Direktīvu [2009/81].

44

Pirmais gadījums, kas saistīts ar LESD 346. panta piemērošanu, atbilstīgi Direktīvas 2009/81 16., 17., 20. un 27. apsvērumam aptver vienīgi situācijas, kurās attiecībā uz konkrēto iepirkumu pastāv tik augstas drošības prasības vai kurš ir tik konfidenciāls, ka pat šīs direktīvas īpašie noteikumi nav pietiekami, lai aizsargātu attiecīgās dalībvalsts būtiskās drošības intereses. Tomēr Tiesai iesniegtie lietas materiāli neliecina, ka šajā lietā būtu šāda situācija, tomēr tas jāizvērtē iesniedzējtiesai.

45

Otrajā gadījumā, kas saistīts ar jauktiem līgumiem, kuros ir objektīvi neatdalāmas daļas, un kuriem LESD 346. pants nav piemērojams, Direktīvas 2014/24 16. panta 4. punktā atļauts, bet nav prasīts, lai attiecīgā līguma slēgšanas tiesības tiktu piešķirtas saskaņā ar Direktīvu 2009/81, un tādējādi līgumslēdzējai iestādei ļauts izvēlēties, vai tiesības slēgt šo līgumu piešķiramas atbilstoši šajā direktīvā vai Direktīvā 2014/24 noteiktajai kārtībai.

46

Otrām kārtām, saistībā ar jauktiem līgumiem, kuru dažādās daļas ir “objektīvi atdalāmas”, Direktīvas 2014/24 16. panta 2. punktā līgumslēdzējai iestādei ļauts piešķirt tiesības slēgt vai nu atsevišķus līgumus par atsevišķām daļām – katram līgumam piemērojamo direktīvu nosakot, pamatojoties uz attiecīgās atsevišķās daļas raksturlielumiem – vai slēgt vienu nedalītu līgumu, kas tādējādi saglabā “jaukta” līguma raksturu.

47

Tomēr, ja līgumslēdzēja iestāde izvēlas šim nedalītajam līgumam piemērot Direktīvu 2009/81, tās lēmumam nepiešķirt tiesības slēgt atsevišķus līgumus atbilstoši minētā punkta trešās daļas b) apakšpunktam jābūt “pamatotam ar objektīviem iemesliem”. Šāda prasība turpretī nav paredzēta, ja līgumslēdzēja iestāde izvēlas piešķirt tiesības slēgt nedalītu līgumu, piemērojot Direktīvu 2014/24.

48

Turklāt saskaņā ar šī punkta ceturto daļu lēmumu piešķirt tiesības slēgt nedalītu līgumu, neraugoties uz objektīvi atdalāmām līguma daļām, “nepieņem tāpēc, lai līgumiem nevajadzētu piemērot [Direktīvu 2014/24] vai Direktīvu [2009/81]”.

49

Šī prasība, atšķirībā no šī sprieduma 47. punktā minētās prasības, piemērojama arī tad, ja tiesības slēgt nedalītu līgumu piešķirtas, piemērojot Direktīvas 2014/24 normas. Tā kā, pirmkārt, runa ir par līgumslēdzējas iestādes labticības prasību un, otrkārt, tas nedrīkst atņemt lietderīgo iedarbību Direktīvas 2014/24 16. panta 2. punkta trešajā daļā ietvertajai prasībai, uzskatāms, ka 16. panta 2. punkta ceturtajā daļā izklāstītā prasība nav izpildīta, ja, ņemot vērā visus atbilstošos apstākļus, var konstatēt, ka līgumslēdzējas iestādes lēmums noslēgt nedalītu līgumu izskaidrojams vienīgi ar šīs līgumslēdzējas iestādes vēlmi nepiemērot Direktīvu 2009/81 vai Direktīvu 2014/24.

50

Direktīvas 2014/24 16. pantā noteiktās kolīziju starp Direktīvu 2009/81 un Direktīvu 2014/24 regulējošās normas ir jaunākas un turklāt arī detalizētākas nekā Direktīvas 2009/81 3. pantā ietvertās kolīziju normas. Tādējādi Direktīvas 2014/24 16. pantā pausta šīs direktīvas pieņemšanas laikā pastāvējusī Savienības likumdevēja griba, un šis pants ir piemērojams, atkāpjoties no Direktīvas 2009/81 3. panta 1. punkta, kuram, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 39. un 40. punktā, ir atšķirīgs tvērums, bet kurš ir arī uzskatāms par novecojušu, ņemot vērā ar Direktīvu 2014/24 īstenoto likumdošanas attīstību.

51

Saskaņā ar Itālijas valdības Tiesā iesniegtajiem apsvērumiem Aizsardzības ministrijas ieskatā pamatlietā aplūkotā pakalpojumu līguma atsevišķās daļas, lai gan ir objektīvi atdalāmas, tomēr, ņemot vērā kravu vienlaicīgu apstrādi, ir uzskatāmas par daļu no nedalīta līguma, kura līgumslēgšanas tiesības jāpiešķir, piemērojot Direktīvas 2014/24 normas.

52

Kā norādīts šī sprieduma 47. punktā, šādā gadījumā Direktīvas 2014/24 16. panta 2. punkta trešās daļas b) apakšpunktā paredzētais nosacījums, ka lēmumu piešķirt tiesības slēgt nedalītu līgumu “jāpamato objektīviem iemesliem”, nav piemērojams. Turpretim ir piemērojams šīs direktīvas 16. panta 2. punkta ceturtajā daļā paredzētais nosacījums, ka šo lēmumu “nepieņem tāpēc, lai līgumiem nevajadzētu piemērot [minēto] direktīvu vai Direktīvu [2009/81]”.

53

Tāpēc par Direktīvas 2014/24 67. panta 2. punkta interpretāciju uzdoto jautājumu Tiesa izskatīs tikai ar nosacījumu, ka iesniedzējtiesa vispirms pārliecināsies, ka šajā gadījumā ir ievērota šīs direktīvas 16. panta 2. punkta ceturtajā daļā paredzētā prasība.

Direktīvas 2014/24 67. panta 2. punkts un samērīguma princips

54

Uzdotais jautājums, kā to formulējusi iesniedzējtiesa, ir par LESD 49. un 56. panta, Direktīvas 2014/24 67. panta 2. punkta, kā arī samērīguma principa interpretāciju.

55

Šajā ziņā, pirmkārt, jānorāda, ka šī jautājuma mērķis ir ļaut iesniedzējtiesai izvērtēt atsevišķu Publisko līgumu kodeksa normu saderību ar Savienības tiesībām. Nav strīda par to, ka ar šo kodeksu Itālijas tiesībās ir transponēta Direktīva 2014/24.

56

Otrkārt, no lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu izklāstītajiem faktiem, kas apkopoti šī sprieduma 21. punktā, izriet, ka pamatlietā aplūkotā līguma paredzamā vērtība pārsniedz šīs direktīvas 4. pantā tās piemērojamībai noteikto robežvērtību.

57

Visbeidzot, no minētā lūguma, treškārt, izriet, ka pamatlietas priekšmets ir šīs direktīvas 67. panta 2. punkta trešajā daļā paredzētā iespēja aizliegt izmantot “cenu [..] kā vienīgo piešķiršanas kritēriju” – jeb atbilstoši iesniedzējtiesas izmantotajam formulējumam “zemākās cenas” kritēriju –, kā arī dalībvalstu pienākums ievērot samērīguma principu, ja tiek izmantota šī iespēja.

58

Šādos apstākļos ir gan nepieciešami, gan atbilstīgi izvērtēt prejudiciālo jautājumu, ņemot vērā Direktīvu 2014/24 un samērīguma principu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 4. jūnijs, Asmel, C‑3/19, EU:C:2020:423, 44.–48. punkts).

59

Tādēļ jāuzskata, ka ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2014/24 67. panta 2. punkts, kā arī samērīguma princips jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru tādu publisku līgumu gadījumā, kuru priekšmets ir pakalpojumi, kuriem ir standarta raksturlielumi, bet kuru kopējā vērtība veido vismaz pusi no darbaspēka izmaksām, līgumslēdzējai iestādei aizliegts izmantot cenu kā vienīgo šo līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas kritēriju pat tad, ja iepirkuma procedūrā paredzēts, ka jebkādai atlaidei, ko piedāvā pretendents, jāattiecas tikai uz atlīdzību par šiem pakalpojumiem un tā nedrīkst izraisīt pretendenta nodarbināto darbinieku atalgojuma samazinājumu.

60

Kā izriet no iesniedzējtiesas sniegtajiem paskaidrojumiem, kravu apstrādes pakalpojumiem, uz kuriem attiecas pamatlietā aplūkotais publiskais līgums, ir “standarta raksturlielumi” Itālijas tiesiskā regulējuma izpratnē, jo šie pakalpojumi sastāv no atkārtotiem netehniska rakstura uzdevumiem. Iesniedzējtiesa tāpat ir konstatējusi, ka šie uzdevumi lielākoties ir manuāli, tāpēc pamatlietā aplūkotie pakalpojumi ir “darbietilpīgi” šī tiesiskā regulējuma izpratnē, proti, darbaspēka izmaksas veido vismaz pusi no kopējās līguma summas.

61

Lai noteiktu, vai uz publiskiem līgumiem par šādiem pakalpojumiem nav attiecināma Direktīvas 2014/24 67. panta 2. punkta trešajā daļā dalībvalstīm piešķirtā iespēja aizliegt izmantot cenu kā vienīgo šo līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas kritēriju, vispirms jānorāda, ka atbilstoši šai tiesību normai tajā paredzētā iespēja nav attiecināta vienīgi uz līgumiem par konkrētiem preču vai pakalpojumu veidiem un tajā nav noteikti nekādi izņēmumi vai atkāpes no šīs iespējas. Vispārīgākā nozīmē – tajā nav paredzēti nekādi nosacījumi tam, lai varētu izmantot iespēju aizliegt noteikt cenu kā vienīgo līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas kritēriju. Tādējādi, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 46. punktā, no minētās tiesību normas formulējuma izriet, ka dalībvalstīm tajā piešķirta plaša rīcības brīvība.

62

Šo plašo rīcības brīvību apstiprina arī šīs direktīvas 67. panta kopējā struktūra.

63

Proti, šī panta 1. punktā noteikts, ka līgumslēdzējas iestādes publisku līgumu slēgšanas tiesības balsta uz saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu. Minētā panta 2. punktā precizēts, ka saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu nosaka, izmantojot rentabilitātes pieeju, un šī punkta pirmajā daļā ir tieši paredzēta iespēja noteikt šo piedāvājumu, pamatojoties uz labāko cenas un kvalitātes attiecību.

64

Šāda izvēlētā pieeja nozīmē, ka jānosaka tādi piešķiršanas kritēriji, kuri ietver ne vien cenu, bet arī kvalitātes aspektus, kas saistīti ar attiecīgā publiskā līguma priekšmetu. Lai šos kvalitātes aspektus uzskatītu par saistītiem ar publiskā līguma priekšmetu, atbilstoši minētā panta 3. punktam pietiek ar to, ka tie attiecas uz būvdarbiem, piegādēm vai pakalpojumiem, kas sniedzami saskaņā ar šo līgumu, jebkurā to aprites cikla aspektā.

65

Tādējādi no Direktīvas 2014/24 67. panta visaptverošas interpretācijas var secināt, ka dalībvalsts ieviests aizliegums līgumslēdzējām iestādēm izmantot cenu kā vienīgo publiska līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas kritēriju, nekādi nenozīmē, ka šīs direktīvas īstenošanā ir ieviests izņēmums no noteikuma ar pavisam citu tvērumu. Tas, ka dalībvalsts izmantojusi šī panta 2. punkta trešajā daļā paredzēto iespēju, nozīmē vien to, ka 2. punkta pirmajā daļā līgumslēdzējām iestādēm paredzētā iespēja izmantot kritērijus, kas ietver kvalitātes aspektus, šīs dalībvalsts teritorijā ir aizstāta ar līgumslēdzēju iestāžu pienākumu iekļaut iepirkumos vienu vai vairākus šāda veida kritērijus.

66

Plašo rīcības brīvību, kas ir dalībvalstīm, izmantojot šo iespēju, apstiprina arī Direktīvas 2014/24 mērķis. Kā izriet no šīs direktīvas 89., 90. un 92. apsvēruma, Savienības likumdevējs ir vēlējies jēdzienu “saimnieciski visizdevīgākais piedāvājums” galvenokārt saistīt ar jēdzienu “labākā cenas un kvalitātes attiecība”. Lai gan Savienības likumdevējs ir precizējis, ka tad, ja nav attiecīga valsts tiesiskā regulējuma, līgumslēdzējas iestādes var izmantot cenu vai izmaksas kā vienīgo publiska līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas kritēriju, tas tomēr ir atzinis, ka, lai sekmētu orientēšanos uz augstāku kvalitāti publiskajā iepirkumā, dalībvalstīm vajadzētu atļaut aizliegt vai ierobežot tikai cenas vai tikai izmaksu kritērija izmantošanu tiesību slēgt publisku līgumu piešķiršanai. Tā skatījumā līgumslēdzējas iestādes turklāt būtu jāmudina izvēlēties tādus piešķiršanas kritērijus, kas tām ļautu iegūt kvalitatīvus būvdarbus, piegādes un pakalpojumus, kas optimāli pielāgoti to vajadzībām.

67

Samērīguma princips, kas ir Savienības tiesību vispārējs princips, paredz, ka noteikumi, ko dalībvalstis vai līgumslēdzējas iestādes pieņēmušas, īstenojot Direktīvas 2014/24 normas, nedrīkst pārsniegt to, kas nepieciešams šajā direktīvā paredzēto mērķu sasniegšanai (spriedumi, 2020. gada 30. janvāris, Tim, C‑395/18, EU:C:2020:58, 45. punkts, un 2021. gada 6. oktobris, Conacee, C‑598/19, EU:C:2021:810, 42. punkts).

68

Izmantojot Direktīvas 2014/24 67. panta 2. punkta trešajā daļā paredzēto iespēju, samērīguma princips tiktu pārkāpts, ja dalībvalsts nolemtu aizliegt izmantot cenu vai izmaksas kā vienīgo piešķiršanas kritēriju tādam publiska līguma veidam, kura raksturs ir tāds, ka nav iespējams vai ir pārmērīgi grūti noteikt kritērijus, kas kvalitatīvi ļautu nošķirt pretendentu piedāvājumos paredzētos būvdarbus, piegādes vai pakalpojumus.

69

Šajā lietā tāds noteikums kā Itālijas likumdevēja pieņemtais noteikums – saskaņā ar kuru publiski līgumi, kas aptver darbietilpīgus pakalpojumus, pat ja tiem ir “standarta raksturlielumi”, jāpiešķir, pamatojoties uz saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma kritēriju atbilstoši labākajai cenas un kvalitātes attiecībai – ir saderīgs ar šo direktīvu un samērīguma principu, lai arī šis noteikums skar pakalpojumus, kas pēc būtības nav tehniski sarežģīti.

70

Kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 56. punktā, līgumu izpildes kvalitāti un tādējādi arī piedāvājumu ekonomisko vērtību var ietekmēt vairāki kvalitātes aspekti, piemēram, šādu pakalpojumu sniegšanai norīkotā personāla organizācijas kārtība un pieredze. Šādos apstākļos nav nedz neiespējami, nedz pārmērīgi grūti kvalitatīvi nošķirt pretendentu piedāvājumos paredzētos pakalpojumus.

71

Šo interpretāciju neatspēko tas, ka līgumslēdzējām iestādēm, kurām piemērojams tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, ir pienākums iepirkumos iekļaut noteikumu, ka jebkādai atlaidei, ko piedāvā pretendents, jāattiecas tikai uz atlīdzību par šī pretendenta sniegtajiem pakalpojumiem, nevis uz tā nodarbināto darbinieku atalgojumu. Tā kā šis aizliegums piedāvāt atlaidi, kas var izraisīt darba ņēmēju atalgojuma samazinājumu, ir paredzēts likumā, tas vienādā mērā jāievēro visiem pretendentiem. Ievērojot to, ka šāds aizliegums neļauj salīdzināt piedāvājumus, līguma slēgšanas tiesību piešķiršanai, ņemot vērā Direktīvas 2014/24 67. panta 4. punktu – kurā, to lasot kopā ar šīs direktīvas 90. apsvērumu, paredzēts, ka jānosaka tādi piešķiršanas kritēriji, kas ļauj nodrošināt efektīvas konkurences iespēju un tādējādi salīdzināt piedāvājumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 20. septembris, Montte, C‑546/16, EU:C:2018:752, 31. punkts) – joprojām jābūt balstītai uz kritērijiem, kas nav saistīti ar minēto aizliegumu un ļauj salīdzināt piedāvājumus. Kā izriet no iepriekšējā šī sprieduma punkta, šajā nolūkā var būt piemēroti noteikt uz kvalitātes aspektiem balstītus kritērijus un tādēļ to nevar uzskatīt par nesamērīgu.

72

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 2014/24 67. panta 2. punkts, kā arī samērīguma princips jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru tādu publisku līgumu gadījumā, kuru priekšmets ir pakalpojumi, kuriem ir standarta raksturlielumi, bet kuru kopējā vērtība veido vismaz pusi no darbaspēka izmaksām, līgumslēdzējai iestādei aizliegts izmantot cenu kā vienīgo šo līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas kritēriju. Šajā ziņā nav nozīmes tam, ka iepirkuma procedūrā paredzēts, ka jebkādai atlaidei, ko piedāvā pretendents, jāattiecas tikai uz atlīdzību par šiem pakalpojumiem un tā nedrīkst izraisīt pretendenta nodarbināto darbinieku atalgojuma samazinājumu.

Par tiesāšanās izdevumiem

73

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.