I.

Ievads

1.

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir otrais pēc kārtas, kurā valsts tiesa vēršas Tiesā ar lūgumu interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 4. jūlija Regulas (ES) Nr. 650/2012 par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un publisku aktu akceptēšanu un izpildi mantošanas lietās un par Eiropas mantošanas apliecības izveidi  ( 2 ).

2.

Prejudiciālais jautājums, ko valsts tiesa iesniegusi lietā Kubicka  ( 3 ), attiecas uz mantošanas tiesību aktu nošķiršanu no in rem tiesību aktiem. Šajā lietā iesniedzējtiesa lūdz Tiesu izskatīt jautājumu, kas saistīts ar mantošanas tiesību aktu nošķiršanu no laulāto mantiskās attiecības regulējošajiem tiesību aktiem. Ar prejudiciālajiem jautājumiem iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Eiropas mantošanas apliecībā var tikt norādīta mantojuma daļa, kas, pamatojoties uz Bürgerliches Gesetzbuch (Vācijas Civilkodekss, turpmāk tekstā – “BGB”) 1371. panta 1. punktu, pienākas pārdzīvojušajam laulātajam. Turklāt iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, kādas sekas būtu jāsaista ar iespējamo informācijas par šādu daļu ievietošanu Eiropas mantošanas apliecībā.

II.

Atbilstošās tiesību normas

A.

Savienības tiesības

3.

Regulas Nr. 650/2012 preambulas 11., 12. un 71. apsvērumā ir skaidrots:

4.

Saskaņā ar Regulas Nr. 650/2012 1. panta 1. punktu un 2. punkta d) apakšpunktu:

5.

Saskaņā ar Regulas Nr. 650/2012 3. panta 1. punkta a) apakšpunktu:

6.

Atbilstoši Regulas Nr. 650/2012 23. panta “Piemērojamo tiesību darbības joma” 1. punktam un 2. punkta b) apakšpunktam:

7.

Regulas Nr. 650/2012 VI nodaļā “Eiropas mantošanas apliecība” ir vairāki noteikumi par šo Savienības tiesību instrumentu. To vidū 62. un 63. pantā ir paskaidroti Eiropas mantošanas apliecības izveides mērķi:

8.

Regulas Nr. 650/2012 68. panta “Apliecības saturs” f), h) un l) punktā ir noteikts:

9.

Eiropas mantošanas apliecības sekas ir reglamentētas Regulas Nr. 650/2012 69. pantā. Saskaņā ar tā 1., 2. un 5. punktu:

B.

Vācijas tiesību akti

10.

Vācijas tiesībās principi, kas attiecas uz norēķināšanos ar mantu, kura tiek veikta laulāto mantisko attiecību izbeigšanas gadījumā, ir noteikti Bürgerliches Gesetzbuch noteikumos. To vidū BGB 1931. panta 1. punkta pirmajā teikumā un 3. punktā ir noteikts:

11.

Atbilstoši BGB 1371. pantam:

III.

Pamatlieta

12.

Lutz G. Mahnkopf nomira 2015. gada 29. augustā, atstājot atraitni Doris M. L. Mahnkopf, kā arī dēlu Sven Mahnkopf. D. Mahnkopf un S. Mahnkopf ir tiesvedības iesniedzējtiesā dalībnieki.

13.

Līdz nāves dienai mantojuma atstājējs bija laulībā ar lietas dalībnieci. Laulāto starpā pastāvēja likumisks laulāto mantas pieauguma kopības režīms ar izlīdzināšanu. Laulātajiem, noslēdzot laulību, bija Vācijas pilsonība, un viņi dzīvoja Vācijā. Laulātie nenoslēdza laulības līgumu. Mantojuma atstājējs neveica nekādus pēdējās gribas rīkojumus.

14.

Mantojuma atstājēja īpašums atrodas Vācijas teritorijā, izņemot tiesības uz ½ kopīpašuma no Zviedrijā esoša nekustamā īpašuma.

15.

Pamatojoties uz mirušā laulātās iesniegumu, mantojumu lietu tiesa 2016. gada 30. maijā izdeva valsts mantošanas apliecību, saskaņā ar kuru L. Mahnkopf likumiskie mantinieki ir lietas dalībnieki, kas saņem mantojumu vienādās daļās.

16.

Pēc tam mirušā laulātā iesniedza iesniegumu par Eiropas mantošanas apliecības izsniegšanu. Apliecība bija vajadzīga, lai apliecinātu īpašumtiesību uz nekustamo īpašumu Zviedrijā nodošanu L. Mahnkopf mantiniekiem. Tomēr valsts tiesa noraidīja šo iesniegumu, jo uzskatīja, ka BGB 1371. panta 1. punkts attiecas uz jautājumiem par laulāto mantiskajām attiecībām, kas neietilpst Regulas Nr. 650/2012 piemērošanas jomā.

17.

Mirušā laulātā pārsūdzēja šo nolēmumu iesniedzējtiesā Kammergericht Berlin (Berlīnes federālās zemes Augstākā tiesa, Vācija). Šajā posmā mirušā laulātā arī iesniedza iesniegumu, tikai informācijas nolūkā lūdzot norādīt Eiropas mantošanas apliecībā, ka mantojuma ¼ daļa, kas noteikta atbilstoši BGB 1371. panta 1. punktam, tai pienākas laulāto mantisko attiecību režīma ietvaros.

18.

Iesniedzējtiesai radās šaubas par iespēju izsniegt Eiropas mantošanas apliecību atbilstoši mirušā laulātās iesniegumam.

19.

Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu valsts tiesa norāda, ka L. Mahnkopf nav izvēlējies savam mantojumam piemērojamās tiesības. Līdz ar to saskaņā ar Regulas Nr. 650/2012 21. pantu šajā jomā ir piemērojamas Vācijas tiesības.

20.

Runājot par jautājumiem, kas saistīti ar laulāto mantiskajām attiecībām, iesniedzējtiesa atgādina, ka šajā posmā vēl nav notikusi to kolīziju normu saskaņošana, kas attiecas uz laulāto mantiskajām attiecībām piemērojamajām tiesībām.

21.

Līdz ar to laulāto mantiskajām attiecībām piemērojamās tiesības ir jānosaka atbilstoši valsts kolīziju normām, kas ir saistošas attiecīgās tiesas atrašanās vietas valstī. Vācijas tiesībās tie ir Einführungsgesetz zum Bürgerlichen Gesetzbuch (EGBGB; Likums par Civilkodeksa ieviešanu) 14. un 15. pants. Iesniedzējtiesa norāda, ka, pamatojoties uz šīm tiesību normām, šīs Vācijas tiesības ir mantojuma atstājēja un viņa laulātās mantiskajām attiecībām piemērojamās tiesības.

22.

Lai gan Vācijas tiesības ir piemērojamās tiesības gan mantošanas lietās, gan laulāto mantiskajām attiecībām, iesniedzējtiesa uzskata, ka tādas tiesvedības ietvaros, kas attiecas uz lūgumu izsniegt Eiropas mantošanas apliecību, tādos apstākļos kā šajā lietā esošie šādas apliecības saturam un sekām varētu būt nozīmīga abu šo tiesību aktu piemērošanas jomu nodalīšana.

IV.

Prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā

23.

Šādos apstākļos Kammergericht Berlin (Berlīnes federālās zemes Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

24.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā ir saņemts 2016. gada 3. novembrī.

25.

Rakstveida apsvērumus iesniedza pamatlietas puses, Vācijas, Beļģijas, Grieķijas, Itālijas, Spānijas un Polijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Vācijas, Beļģijas, Spānijas valdības un Eiropas Komisija piedalījās arī 2017. gada 4. oktobra tiesas sēdē.

V.

Analīze

A.

Par Regulas Nr. 650/2012 lomu Savienības tiesību aktu tiesu sadarbības civillietās jomā sistēmā

26.

Regula Nr. 650/2012 ir piemērojama mantojumam, ko atstājušas personas, kas nomirušas 2015. gada 17. augustā vai pēc tam. Attiecībā uz šiem faktiskajiem apstākļiem ar šīs regulas saskaņotajām kolīziju normām ir aizstāts valsts tiesiskais regulējums, kas līdz šim būtiski atšķīrās.

27.

Tādējādi Regula Nr. 650/2012 ir paredzēta, lai novērstu šķēršļus personu pārvietošanās brīvībai iekšējā tirgū. Tas atbilst Regulas Nr. 650/2012 preambulas 7. apsvēruma otrajam un trešajam teikumam, kuros ir paskaidrots, ka Eiropas tiesiskuma telpā efektīvi ir jānodrošina mantinieku un legātāru, citu mirušajam tuvu personu, kā arī mantojuma kreditoru tiesības.

28.

Turklāt Regula Nr. 650/2012 attiecas uz brīvības izvēlēties piemērojamās mantojuma tiesības pieņemamību un apmēru. Līdz ar to tā ļauj iespējami pilnīgāk atspoguļot mantojuma atstājēja gribu attiecībā uz sava īpašuma likteni.

B.

Par pirmo jautājumu

29.

Ar pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai tāda valsts tiesību norma kā BGB 1371. panta 1. punkts ietilpst Regulas Nr. 650/2012 piemērošanas jomā. Šajā tiesību normā ir paredzēts, ka daļa mirušā atstātajā mantojumā, kas atbilst ¼ daļai no mantojuma un kas atbilstoši BGB 1931. pantam pienākas pārdzīvojušajam laulātajam, vēl tiek palielināta par ¼ daļu no mantojuma, ja laulātie ir saglabājuši laulāto mantisko attiecību režīmu, kas bijis balstīts uz laulāto mantas pieauguma kopības režīmu.

30.

Iesniedzējtiesai ir radušās šaubas, vai, ņemot vērā Regulu Nr. 650/2012, minētā tiesību norma ir jāatzīst par regulējumu, kas attiecas uz “mirušā atstātā mantojuma mantošanu” šīs regulas 1. panta 1. punkta un 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, vai arī tā būtu jāinterpretē kā “jautājums, kas saistīts ar laulāto mantisko attiecību regulējumu”, kurš ir izslēgts no Regulas Nr. 650/2012 piemērošanas jomas (šīs regulas 1. panta 2. punkta d) apakšpunkts).

31.

Ir jānorāda, ka BGB 1371. panta 1. punkta kvalificēšana vai nu par tādu tiesību normu, kas ietilpst mantošanai piemērojamo tiesību aktu darbības jomā, vai par tādu, kas ietilpst to tiesību aktu piemērošanas jomā, kas ir piemērojami laulāto mantiskajām attiecībām, pirms dažiem gadu desmitiem bija spraigas doktrināras diskusijas priekšmets  ( 4 ). Šī problemātika tika skarta arī tiesu nolēmumos  ( 5 ).

32.

Tādu kolīziju normu saskaņošana Regulā Nr. 650/2012, ar kurām atbilstoši Savienības tiesību pārākuma principam tiek izstumtas valsts kolīziju normas, tomēr nozīmē, ka šis jautājums mums būs jāizskata jaunā, līdz šim nezināmā kontekstā. Jēdzieni, ko Savienības likumdevējs ir izmantojis, lai norādītu Regulas Nr. 650/2012 piemērošanas jomu, tātad ir autonomi. Tas nozīmē, ka atbilstoši valsts kolīziju normām veiktai tādu noteikumu kā BGB 1371. panta 1. punkts kvalifikācijai nevar būt izšķiroša nozīme, sniedzot atbildi uz pirmo prejudiciālo jautājumu  ( 6 ).

1.

Ievada apsvērumi

a)

Lietas dalībnieku nostājas

1)

Argumenti par BGB 1371. panta 1. punkta kvalificēšanu par tiesību normu, kas ietilpst mantošanas lietām piemērojamo tiesību darbības jomā

33.

Grieķijas valdības nostāja ir tāda, ka daļa, kas pienākas pārdzīvojušajam laulātajam, saistībā ar laulāto mantisko attiecību izbeigšanos ir jānorāda Eiropas mantošanas apliecībā, jo šai apliecībai ir jāatspoguļo mantinieka faktiskā daļa mantojumā. Tātad, tā kā šī daļa ir jānorāda Eiropas mantošanas apliecībā, Grieķijas valdība uzskata, ka BGB 1371. pants ir jāatzīst par tiesisko regulējumu, kas ietilpst Regulas Nr. 650/2012 piemērošanas jomā.

34.

Itālijas valdība uzskata, ka, tā kā BGB 1371. panta piemērošana ir atkarīga no laulātā nāves, tā ir tiesību norma, kas ietilpst mantošanas lietām piemērojamo tiesību darbības jomā. Šīs nostājas pamatojumam Itālijas valdība papildus atsaucas uz Regulas Nr. 650/2012 preambulas 9. apsvērumu (“šīs regulas darbības jomai būtu jāietver visi mirušā atstātā mantojuma mantošanas civiltiesiskie aspekti”), kā arī uz tās 23. panta 2. punkta b) apakšpunktu, kurā ir noteikts, ka mantojumam piemērojamo tiesību aktu darbības joma ietver “to, kā noteikt labuma guvējus, to attiecīgās daļas un saistības, ko tiem varētu būt noteicis mirušais, un to, kā noteikt citas mantošanas tiesības, tostarp pārdzīvojušā laulātā vai partnera mantošanas tiesības”.

35.

Līdzīga nostāja ir Polijas valdībai, kas norāda, ka laulāto mantas vērtības pieauguma izlīdzināšanas gadījumā runa ir par noteikta veida mantas un tiesību nodošanu, palielinot likumisko mantojuma daļu. Šī nodošana notiek tikai viena laulātā nāves gadījumā. Polijas valdība turklāt veic detalizētu BGB 1371. panta 1. punktā reglamentētā institūta un tā funkciju Vācijas tiesībās analīzi. Polijas valdība it īpaši vērš uzmanību uz to, ka BGB 1371. panta 1. punkts ir jāpiemēro kopsakarā ar BGB 1931. panta 1. un 3. punktu, ka attiecībā uz to nav šaubu, ka šī tiesību norma ietilpst mantošanas lietām piemērojamo tiesību darbības jomā, un ka tajā ir tieša atsauce uz BGB 1371. pantu. Turklāt BGB 1371. pants ir piemērojams tikai situācijā, kad mantiskās attiecības izbeidzas viena laulātā nāves gadījumā, nevis tad, ja mantiskās attiecības izbeidzas citu iemeslu dēļ. Visbeidzot, Polijas valdības skatījumā, ņemot vērā BGB 1938. pantu, pastāv iespēja testamentā izslēgt BGB 1371. panta 1. punkta piemērojamību.

2)

Argumenti pret BGB 1371. panta 1. punkta kvalificēšanu par tiesību normu, kas ietilpst mantošanas lietām piemērojamo tiesību darbības jomā

36.

Vācijas valdība, šajā saistībā izsakot Polijas valdības uzskatam līdzīgu viedokli, lai gan nonākdama pie atšķirīgiem secinājumiem, ieņem nostāju, ka, lai atbildētu uz pirmo prejudiciālo jautājumu, ir jāizvērtē, vai BGB 1371. panta 1. punkta mērķis attiecas uz “mantošanu” Regulas Nr. 650/2012 1. panta 1. punkta izpratnē vai arī uz “laulāto mantiskajām attiecībām” šīs regulas 1. panta 2. punkta d) apakšpunkta izpratnē. Šajā kontekstā Vācijas valdība norāda, ka BGB 1371. panta 1. punkta mērķis ir veikt no laulāto mantiskajām attiecībām izrietošo norēķināšanos un līdz ar to tā ir tiesību norma, kas ietilpst laulāto mantiskajām attiecībām piemērojamo tiesību darbības jomā. Tādēļ tam, ka tas notiek, nosakot pārdzīvojušā laulātā daļu mantojumā, ir mērķis tikai vienkāršot norēķināšanos mantinieku starpā.

37.

Komisija – līdzīgi kā Vācijas valdība – piedāvā izskatāmajai situācijai izmantot funkcionālu pieeju, kas ir balstīta uz minētās tiesību normas mērķa noteikšanu valsts tiesībās. Komisija norāda, ka laulāto mantas pieauguma kopības režīma gadījumā attiecīgā izlīdzināšana notiek tikai brīdī, kad šīs mantiskās attiecības izbeidzas. Tādēļ šīs tiesību normas mērķis esot nevis mantojuma atstājēja mantas dalīšana starp viņa tuviniekiem, bet drīzāk norēķināšanās mantojuma atstājēja nāves dēļ, kas ir viens no notikumiem, kuru rezultātā izbeidzas laulāto mantiskās attiecības.

38.

Beļģijas valdība arī piedāvā uz pirmo prejudiciālo jautājumu atbildēt noraidoši. Šīs nostājas pamatojumam Beļģijas valdība norāda, ka laulāto mantiskās attiecības rada sekas ne tikai laulības laikā, bet arī pēc tās izbeigšanās, tostarp gadījumā, ja tas notiek viena laulātā nāves gadījumā.

39.

Savukārt Spānijas valdība apgalvo, ka Regulas Nr. 650/2012 preambulas 11. un 12. apsvērums neatstājot vietas nekādām šaubām par šīs regulas piemērošanas jomu, jo tajos no šīs jomas ir izslēgti ar laulāto mantiskajām attiecībām saistītie jautājumi.

b)

Laulāto mantas pieauguma kopības režīms Vācijas tiesībās

40.

Pirms turpmākās analīzes veikšanas gribētu īsi raksturot Vācijas tiesisko regulējumu, uz kuru attiecas lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu. Uzskatu, ka tas Tiesai ļaus pilnīgi izvērtēt šīs tiesvedības pamatā esošo jautājumu. Turklāt uz šiem apsvērumiem atsaukšos tālākajā šo secinājumu daļā.

41.

Likumiskais laulāto mantisko attiecību režīms Vācijas tiesībās ir laulāto mantas šķirtība ar pieauguma izlīdzināšanu, ko Vācijas likumdevējs burtiski ir aprakstījis kā “ar pieaugumu ierobežotu kopību” (Zugewinngemeinschaft). Tomēr nebūtu jārodas šaubām, ka šajā gadījumā runa ir par režīmu, kas ir balstīts uz laulāto mantas šķirtību. Katrs laulātais saglabā savu atsevišķo īpašumu, un līdz ar to tajā nav izdalāma atsevišķa īpašuma masa, kas varētu veidot kopīpašumu.

42.

Ja šis režīms beidzas abu laulāto dzīves laikā, galvenokārt šķiršanās dēļ, paliek iespēja veikt norēķināšanos, kuras mērķis ir tādas mantas vērtības palielinājuma starpības izlīdzināšana, kas radusies laulātajiem mantisko attiecību laikā. Veicot šajā ziņā vajadzīgo vienkāršošanu, var pieņemt, ka šāda veida gadījumos norēķināšanās laulāto starpā tiek veikta turpinājumā aprakstītajā veidā  ( 7 ).

43.

Vispirms ir jāaprēķina starpība starp katra laulātā īpašuma vērtību laulāto mantisko attiecību izbeigšanās brīdī un šo īpašumu vērtību šo attiecību izveidošanās brīdī. Šo matemātisko darbību rezultātā tiek noteikti divi lielumi, kas parāda katra laulātā īpašuma vērtības palielināšanos laulāto mantisko attiecību ilgšanas laikā. Nākamais solis ir šādi iegūtu summu salīdzināšana. Ja viena no tām būs lielāka par otro, tad laulātais, kura īpašuma vērtība laulāto mantisko attiecību laikā ir pieaugusi mazāk, var prasīt samaksāt pusi no starpības starp abu laulāto īpašumu vērtības pieaugumiem (BGB 1378. panta 1. punkts).

44.

Ir jānorāda, ka, lai veiktu norēķināšanos, ir vajadzīga informācija, kas ļauj noteikt laulāto mantas pieaugumu starpību. Šim nolūkam Vācijas tiesībās ir paredzēta iespēja veikt dokumentāro pārbaudi par īpašuma stāvokli brīdī, kad ticis izveidots laulāto mantas pieauguma kopības režīms (BGB 1377. pants). Turklāt pēc laulāto mantisko attiecību izbeigšanās, kā arī gadījumā, ja tiesai ir lūgts šķirt laulību, atzīt laulības neesamību vai ātrāk izlīdzināt mantas vērtības pieaugumu, katrs laulātais var lūgt atklāt informāciju par laulātā mantisko stāvokli, kurai ir nozīme mantas vērtības pieauguma izlīdzināšanai (BGB 1379. pants).

45.

Tomēr iepriekš minētie noteikumi par norēķināšanos principā nav piemērojami, ja laulāto mantiskās attiecības izbeidzas viena laulātā nāves dēļ.

46.

Saskaņā ar vispārīgajiem likumiskās mantošanas noteikumiem BGB 1931. panta 1. punkta pirmajā teikumā papildus pirmās pakāpes radiniekiem arī pārdzīvojušajam laulātajam pienākas ¼ daļa no mantojuma. Turklāt BGB 1931. panta 3. punktā ir paredzēts, ka likumiskā mantojuma piešķiršana nav pretrunā BGB 1371. pantam. Tādējādi pārdzīvojušais laulātais, kurš manto kopā ar pirmās pakāpes radiniekiem, pamatojoties uz BGB 1931. panta 1. punkta pirmo teikumu, ir tiesīgs saņemt ¼ daļu no mantojuma un vēl ¼ no mantojuma – pamatojoties uz BGB 1371. panta 1. punktu.

47.

Šis risinājums ļauj vienkāršot norēķināšanos starp pārdzīvojušo laulāto un pārējiem mirušā mantiniekiem. Tas attiecīgās personas atbrīvo no rūpīga pienākuma pierādīt katra laulātā īpašuma vērtības pieauguma apmēru. Tas varētu būt apgrūtināti mantojuma atstājēja nāves dēļ. Turklāt tas varētu kļūt par nevēlamu mirušā radinieku savstarpējo konfliktu iemeslu.

48.

Dažkārt vēl tiek vērsta uzmanība uz to, ka atteikšanās no vajadzības pierādīt, vai mantas vērtības pieaugums faktiski ir radies, un atzīšana, ka pārdzīvojušajam laulātajam pienākas ceturtā daļa no mantojuma, ir īpaša “prēmija” laulātajiem, kas nav šķīrušies laulāto dzīves laikā  ( 8 ). Proti, ir jāatceras, ka ¼ daļa no mantojuma pienākas pārdzīvojušajam laulātajam pat tad, ja šāda mantas vērtības pieauguma vispār nav bijis. Tā tiek aprēķināta kā proporcija no mantojuma daļas, nevis kā proporcija no viena laulātā mantas vērtības pieauguma. Pārdzīvojušais laulātais, pamatojoties uz BGB 1371. panta 1. punktu, tātad var saņemt vairāk nekā tam pienāktos mantas vērtības pieaugumu matemātiskas izlīdzināšanas rezultātā. Tomēr nav izslēdzama arī pretēja situācija, kurā mantas vērtības pieaugumu matemātiska izlīdzināšana būtu izdevīgāka pārdzīvojušajam laulātajam.

49.

Tomēr tas nav vienīgais laulāto mantisko attiecību norēķināšanās veids pēc viena laulātā nāves. Vācijas tiesībās dažos gadījumos ir pieļauta laulāto mantas vērtības pieauguma matemātiskas izlīdzināšanas veikšana.

50.

Pirmkārt, ja pārdzīvojušais laulātais nav mirušā laulātā mantinieks vai legātārs, ir piemērojams BGB 1371. panta 2. punkts. Laulātais tad var lūgt matemātiski izlīdzināt laulāto mantas vērtības pieaugumu. Papildus tiesībām lūgt matemātiski izlīdzināt laulāto mantas vērtības pieaugumu pārdzīvojušajam laulātajam, pamatojoties uz BGB 2303. panta 2. punkta pirmo teikumu, ir tiesības lūgt mantojuma neatņemamo daļu, kas tiek aprēķināta, pamatojoties uz daļu, kāda šim laulātajam pienāktos, ja tam, pamatojoties uz BGB 1931. pantu, pienāktos likumiskā mantošana.

51.

Otrkārt, līdzīga ir pārdzīvojušā laulātā situācija, kad viņš noraida mirušā atstāto mantojumu. Tad viņš var lūgt matemātiski izlīdzināt laulāto mantas vērtības pieaugumu, kā arī mantojuma neatņemamo daļu (BGB 1371. panta 3. punkts), lai gan, pamatojoties uz Vācijas tiesībām, mantojuma saņēmējam, kurš atsakās no mantojuma, principā nepienākas tiesības uz mantojuma daļu.

52.

Dažkārt doktrīnā tiek minēts trešais, tiesību normās neregulētais gadījums, kurā BGB 1371. panta 1. punkts netiek piemērots, izņemot gadījumu, ja laulāto mantiskās attiecības izbeidzas viena laulātā nāves dēļ. Tas attiecas uz situācijām, kurās potenciālais mantojuma atstājējs veic testamentāros rīkojumus par labu otrajam laulātajam  ( 9 ).

53.

Gan mantojuma atstājējs, gan pārdzīvojušais laulātais tātad var vienpusēji izslēgt BGB 1371. panta 1. punkta piemērošanu. Principā tie to dara, izmantojot klasiskos mantošanas tiesību instrumentus. Pārdzīvojušais laulātais var atteikties no mantojuma, bet mantojuma atstājējs šo laulāto var atstumt no mantojuma ar pēdējās gribas rīkojumu.

c)

Mantošanas lietām piemērojamo tiesību aktu un tiesību aktu, kas ir piemērojami laulāto mantiskajām attiecībām, piemērošanas jomu nodalīšana – vispārīgi apsvērumi

1)

Par tiesību, kas ir piemērojamas mantošanas lietām, un tiesību, kas ir piemērojamas laulāto mantiskajām attiecībām, savstarpējas saistības neesamību

54.

Konkrēto valstu tiesībās tiek pieņemti dažādi risinājumi, lai nodrošinātu pārdzīvojušā laulātā intereses pēc otra laulātā nāves. Daži likumdevēji šim nolūkam izmanto mantošanas tiesībām raksturīgos instrumentus, dodot priekšroku pārdzīvojušajam laulātajam salīdzinājumā ar citiem mantiniekiem. Citi balstās uz risinājumiem, kas attiecas uz laulāto mantiskajām attiecībām, vienlaikus norādot laulāto kā mantinieku vai ierobežojot viņa mantošanas tiesības  ( 10 ).

55.

Tomēr ir grūti atrast piemērus kādam no šiem paraugiem tā tīrajā formā. Biežāk mēs sastopamies ar jauktu paraugu, kurā rūpes par pārdzīvojušā laulātā mantisko interešu aizsardzību tiek īstenotas ar virkni savstarpēji saistītu risinājumu, kas izriet gan no mantošanas tiesībām, gan no laulāto mantisko attiecību tiesībām. Šiem elementiem principā būtu jāveido kopīga sistēma, saglabājot vēlamā līdzsvarā pārdzīvojušā laulātā, pārējo mantinieku un legātāru, kā arī kreditoru intereses.

56.

Situācijās, kurās parādās saistība ar vairāk nekā vienas valsts tiesībām, mantošanas lietām piemērojamās tiesības, kā arī laulāto mantiskajām attiecībām piemērojamās tiesības tiek noteiktas atbilstoši dažādām kolīziju normām. Tādēļ piemērojamo tiesību meklēšanas, pamatojoties uz kolīziju normām, rezultātā var tikt noteiktas tiesību normas, kas izriet no divām dažādām tiesību sistēmām. Šiem risinājumiem nav jābūt savstarpēji saistītiem. Tas var būt iemesls dažādiem sarežģījumiem.

57.

Piemēram, mantošanas lietām piemērojamās tiesības var būt vērstas uz to, lai, izmantojot tiesību normas par laulāto mantiskajām attiecībām, aizsargātu laulātā mantiskās intereses, bet laulāto mantiskajām attiecībām piemērojamajās tiesībās šim nolūkam var tikt izmantoti mantošanas tiesību instrumenti.

58.

Tāpat ir jārēķinās ar pretēju situāciju, kurā, pateicoties atsevišķo risinājumu apkopojumam, var nesamērīgi tikt dota priekšrocība pārdzīvojušajam laulātajam. Šāds gadījums ir tad, ja mantošanas tiesību aktu lomā ir piemērojamas speciālās tiesības, kas aizsargā pārdzīvojušo laulāto, kurš izmanto mantošanas tiesību mehānismus, bet laulāto mantiskajām attiecībām piemērojamo tiesību aktu lomā – tiesības, kas šim laulātajam nodrošina īpašas privilēģijas saistībā ar norēķināšanos, kura attiecas uz šo attiecību izbeigšanos.

2)

Kvalifikācija

59.

Neērtības, kas izriet no vienlaicīgas no dažādām tiesību sistēmām izrietošu normu piemērošanas, var tikt ierobežotas, pateicoties kvalifikācijas (“qualification”, “Qualifikation”, “characterisation”) līdzekļiem. Runa šeit ir par tādu jēdzienu interpretāciju, kas ir izmantoti atsevišķo kolīziju normu izstrādāšanas ietvaros, lai noteiktu to piemērošanas nosacījumus.

60.

Tā kā kolīziju normas veido noteiktu sistēmu, kvalificēšana ir jāveic tā, lai atsevišķo kolīziju normu tvērumi nepārklātos.

61.

Tomēr ne vienmēr ar kvalificēšanas palīdzību var tikt panākti apmierinoši rezultāti. It īpaši šādi ir grūti atrisināt problēmas, kas ir saistītas ar mantošanas lietām piemērojamo tiesību normu nodalīšanu no laulāto mantiskajām attiecībām piemērojamajām tiesību normām  ( 11 ).

3)

Pielāgošana starptautiskajās privāttiesībās

62.

Tomēr kvalifikācijas līdzekļu trūkumi var tikt novērsti, izmantojot citu vispārīgu starptautisko privāttiesību institūtu, proti, tā saukto pielāgošanu (adaptation, Anpassung). Pielāgošanas mērķis ir saistības starp tādām materiāltiesiskajām tiesību normām neesamības novēršana, kuras izriet no dažādām tiesību sistēmām un ir piemērojamas kā savstarpēji saistītu jautājumu vērtējumam piemērojamās tiesības.

63.

Lai arī pielāgošanas mērķis, šķiet, ir skaidri noteikts, ir grūti uzreiz formulēt kādus ieteikumus, kā šī pielāgošana būtu jāveic. Katrā ziņā pielāgošanas līdzekļi var tikt īstenoti, pamatojoties uz kolīziju normām, no jauna nosakot to piemērošanas jomu tā, lai novērstu pretrunas un lai atrisinātu lietu, balstoties uz vienām piemērojamajām tiesībām  ( 12 ), proti, pamatojoties uz materiāltiesiskajām tiesību normām, izdarot grozījumus savstarpējā pretrunā esošajās tiesību normās. Galējā versijā tādējādi tiks veikta īpatnēja divu tiesību sistēmu sintēze  ( 13 ).

64.

Apsvērumiem par pielāgošanas līdzekļiem patiesībā nav noteicošas nozīmes atbildes uz prejudiciālajiem jautājumiem sniegšanai. Šajā lietā par tiesību, kas ir piemērojamas mantošanas lietām, un tiesību, kas ir piemērojamas laulāto mantiskajām attiecībām, savstarpējas saistības neesamību nevar būt runas. Abos šajos gadījumos ir piemērojamas Vācijas tiesības.

65.

Tomēr mani apsvērumi ir tik būtiski, ka citos faktiskajos apstākļos, nevis tajos, par kuriem ir runa valsts tiesā norisošajā tiesvedībā, tiem var būt liela nozīme. Uzskatu, ka, atbildot uz prejudiciālajiem jautājumiem, Tiesai ir jāņem vērā sekas, kas izriet no noteikta risinājuma pieņemšanas šajā tiesvedībā. Tiesas spriedums, neapšaubāmi, būtiski ietekmēs Regulas Nr. 650/2012 piemērošanas praksi valstu tiesās citos situāciju kontekstos.

66.

Vienlaikus vēlētos norādīt, ka – neatkarīgi no tā, kā Tiesa kvalificēs BGB 1371. panta 1. punktu, – tas pilnībā neizslēgs pielāgošanas līdzekļu izmantošanas vajadzību. Neatkarīgi no tā, vai atzīsim, ka BGB 1371. panta 1. punkts pieder mantošanas tiesību aktiem, vai arī, ka tas pieder laulāto mantiskās attiecības reglamentējošajiem tiesību aktiem, dažos gadījumos var izrādīties, ka tā rezultātā tiks sniegtas pārmērīgas priekšrocības vai pārmērīgi tiks kaitēts pārdzīvojušajam laulātajam. Tad var būt jāveic pielāgošana, kuras metode acīmredzami būs atkarīga no konkrētajiem faktiskajiem apstākļiem.

67.

Tagad, kad esmu sniedzis ievada apsvērumus par BGB 1371. panta 1. punktu un par vispārīgajiem starptautisko privāttiesību jautājumiem par kvalifikāciju, varu analizēt pirmo prejudiciālo jautājumu.

2.

Tiesību, kas ir piemērojamas mantošanas lietām, un tiesību, kas ir piemērojamas laulāto mantiskajām attiecībām, piemērošanas jomu nodalīšana saistībā ar BGB 1371. panta 1. punktu

a)

Regulas Nr. 650/2012 un Regulas 2016/1103 piemērošanas jomu nodalīšana

68.

Regulas Nr. 650/2012 piemērošanas joma ir norādīta pozitīvā formā tās 1. panta 1. punktā. Saskaņā ar šo tiesību normu šī regula ir piemērojama “mirušo atstātā mantojuma mantošanai”. Savukārt Regulas Nr. 650/2012 3. panta 1. punktā ir noteikts, ka jēdziens “mantošana” nozīmē mirušā atstātā mantojuma mantošanu un aptver visus mantas, tiesību un saistību nodošanas veidus nāves gadījumā.

69.

Savukārt negatīvā formā Regulas Nr. 650/2012 piemērošanas joma ir norādīta tās 1. panta 2. punktā. Regulas Nr. 650/2012 1. panta 2. punkta d) apakšpunktā ir noteikts, ka no šīs regulas darbības jomas ir izslēgti “jautājumi, kas saistīti ar laulāto mantisko attiecību regulējumu un mantisko attiecību regulējumu attiecībās, kuru ietekmi saskaņā ar šādām attiecībām piemērojamiem tiesību aktiem uzskata par pielīdzināmu laulības ietekmei”.

70.

Tomēr Regulā Nr. 650/2012 nav īpašu norāžu par “jautājumu, kas saistīti ar laulāto mantisko attiecību regulējumu” jēdziena interpretāciju.

71.

Pamatojoties uz LESD 81. pantu, Savienības likumdevējs ir pieņēmis ne tikai Regulu Nr. 650/2012. Saistībā ar saskaņotu kolīziju normu neesamību attiecībā uz laulāto mantiskajām attiecībām piemērojamiem tiesību aktiem Savienības likumdevējs, pamatojoties uz LESD 81. panta 3. punktu, ir pieņēmis arī Padomes 2016. gada 24. jūnija Regulu (ES) 2016/1103, ar ko īsteno ciešāku sadarbību attiecībā uz jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem un nolēmumu atzīšanu un izpildi laulāto mantisko attiecību jomā  ( 14 ). Regula 2016/1103 principā būs piemērojama no 2019. gada 29. janvāra (šīs regulas 70. panta 2. punkta otrais teikums).

72.

Regulai Nr. 650/2012 un Regulai 2016/1103 būtu vienai otru jāpapildina, un to piemērošanas jomām nebūtu jāpārklājas. Jautājumi, kas ietilpst Regulas 2016/1103 piemērošanas jomā, līdz ar to ir izslēgti no Regulas Nr. 650/2012 piemērošanas jomas, ciktāl tie attiecas uz laulāto mantiskajām attiecībām. Savukārt ar mantošanu saistītie jautājumi ir izslēgti no Regulas 2016/1103 piemērošanas jomas  ( 15 ).

73.

Turklāt Regulas Nr. 650/2012 piemērošanas joma nevar būt atšķirīga atkarībā no tā, vai šo regulu piemēros to dalībvalstu tiesu iestādes, kas piedalās ciešākā sadarbībā saistībā ar Regulu 2016/1103. Tāpat nav nozīmes tam, ka šobrīd Regula 2016/1103 vēl nav piemērojama. Galu galā līdz ar tās piemērošanas uzsākšanas datumu nemainīsies Regulas Nr. 650/2012 piemērošanas joma.

74.

Regulas 2016/1103 piemērošanas joma ir noteikta tās 1. panta 1. punktā, saskaņā ar kuru šī regula ir piemērojama “laulāto mantiskajām attiecībām”. Regulas 2016/1103 preambulas 18. apsvērumā ir paskaidrots, ka šīs regulas darbības jomā būtu jāiekļauj visi laulāto mantisko attiecību civiltiesību aspekti, tostarp saistībā ar “mantisko attiecību izbeigšanu, jo īpaši sakarā ar [..] viena laulātā nāvi”.

75.

Tomēr saskaņā ar Regulas 2016/1103 1. panta 2. punkta d) apakšpunktu no šīs regulas piemērošanas jomas ir izslēgta “miruša laulātā atstātā mantojuma mantošana”. Tas ir apstiprināts Regulas 2016/1103 preambulas 22. apsvērumā, saskaņā ar kuru jautājumi par mirušā laulātā atstātā mantojuma mantošanu ir reglamentēti Regulā Nr. 650/2012, tāpēc tie ir jāizslēdz no šīs regulas piemērošanas jomas.

76.

Turpmākās norādes par abu regulu piemērošanas jomām ir sniegtas noteikumos, kas ietilpst to piemērojamo tiesību aktu darbības jomā, kas tiek noteikti, pamatojoties uz šajās regulās iekļautajām kolīziju normām. Regulas 2016/1103 27. panta e) punktā ir noteikts, ka laulāto mantiskajām attiecībām piemērojamie tiesību akti tostarp reglamentē “laulāto mantisko attiecību izbeigšanu un īpašuma sadalīšanu, izdalīšanu vai tā likvidāciju”. Savukārt saskaņā ar Regulas Nr. 650/2012 23. panta 2. punkta b) apakšpunktu “to, kā noteikt labuma guvējus, to attiecīgās daļas un saistības, ko tiem varētu būt noteicis mirušais, un to, kā noteikt citas mantošanas tiesības, tostarp pārdzīvojušā laulātā vai partnera mantošanas tiesības”, reglamentē tiesības, kas atbilstoši šīs regulas kolīziju normām tiek noteiktas kā piemērojamās tiesības.

77.

Tādēļ uzskatu, ka Regula 2016/1103 būs piemērojama jautājumiem, kas tostarp ir saistīti ar noteikšanu, kādas īpašumtiesības ietilpst mantojumā, nevis vērtējumam par pārdzīvojušā laulātā tiesībām attiecībā uz to, kas jau ietilpst mantojuma sastāvā. Piemēram, ja laulātos ir saistījis režīms, kas balstīts uz mantas kopību, tad, pamatojoties uz tiesībām, kas noteiktas ar Regulas 2016/1103 tiesību normu starpniecību, ir jānosaka, vai laulības laikā iegūtā kustamā manta ir kopīpašuma daļa un kuram laulātajam tā pienākas pēc šī režīma izbeigšanās.

78.

BGB 1371. panta 1. punkts neattiecas uz mantas daļu sadali starp laulātajiem, bet gan uz jautājumiem par pārdzīvojušā laulātā tiesībām uz tām daļām, kas jau ir ieskaitītas mantojumā. Tātad tas būtu arguments par labu apgalvojumam, ka tāda tiesību norma kā BGB 1371. panta 1. punkts – kā jautājums, kas ir saistīts ar “miruša laulātā atstātā mantojuma mantošanu” Regulas 2016/1103 1. panta 2. punkta d) apakšpunkta un šīs regulas preambulas 22. apsvēruma izpratnē, – nav tiesību norma, kas ietilpst laulāto mantiskās attiecības reglamentējošo tiesību aktu piemērošanas jomā.

79.

Iepriekš piedāvātie risinājumi var būt norāde par to, ka daļa, kas, pamatojoties uz BGB 1371. panta 1. punktu, pienākas pārdzīvojušajam laulātajam, ir jāinterpretē kā jautājums, kas ietilpst nevis Regulas 2016/1103 piemērošanas jomā, bet gan Regulas Nr. 650/2012 piemērošanas jomā.

b)

Daļas, kas, pamatojoties uz BGB 1371. panta 1. punktu, pienākas pārdzīvojušajam laulātajam, kvalifikācija šīs tiesību normas mērķa gaismā

1)

Ievada apsvērumi

80.

Vācijas un Beļģijas valdības, kā arī Komisija savos rakstveida apsvērumos norāda, ka, atbildot uz pirmo prejudiciālo jautājumu, ir jāanalizē BGB 1371. panta 1. punkts un jānosaka šīs tiesību normas mērķis. Uz šāda pamata tad ir jāizvērtē, vai runa ir par noteikumu, kas ietilpst laulāto mantiskajām attiecībām piemērojamo tiesību aktu darbības jomā, vai par tādu, kas ietilpst mantošanas lietām piemērojamo tiesību aktu darbības jomā. Šādu pieeju atbalsta arī Polijas valdība, tomēr tā šajā saistībā formulē atšķirīgu gala piedāvājumu.

81.

Atbalstu uzskatu, saskaņā ar kuru minētās tiesību normas interpretācija nevar tikt veikta atrauti no šīs tiesību normas funkcijas. Doktrīnā tiek apgalvots, ka regulējums, kura mērķis ir mirušā atstātās mantas sadale, ietilpst mantošanas lietām piemērojamo tiesību aktu darbības jomā. Tātad, ja runa ir par tiesisko regulējumu, kas attiecas uz pārdzīvojušā laulātā tiesībām, kuras izriet no viņa daļas mantas vērtības palielinājumā, ir piemērojamas tiesības, kas attiecas uz laulāto mantiskajām attiecībām  ( 16 ).

82.

Šķiet, ka, šajā lietā izskatot kolīzijas tiesību jautājumus, ir sīkāk jāizskata līdzšinējā Tiesas judikatūra par tiesisko regulējumu par tiesu sadarbību civillietās. Arī tajā Tiesa atsaucās uz konkrēto tiesību institūtu funkciju, tostarp, lai noteiktu atsevišķu jurisdikcijas noteikumu piemērošanas jomu.

2)

Jēdziena “laulāto mantiskās attiecības” interpretācija Tiesas judikatūrā jurisdikcijas normu gaismā

83.

Savā judikatūrā Tiesa ir daudz pievērsusi uzmanību Briseles konvencijas  ( 17 ) 1. panta otrās daļas 1. punkta interpretācijai, kurā no konvencijas piemērošanas jomas tika izslēgti jautājumi, kas skar “laulāto mantiskās attiecības” (les régimes matrimoniaux).

84.

Spriedumā de Cavel  ( 18 ) Tiesa paskaidroja, ka jautājumu, kas skar “laulāto mantiskās attiecības”, izslēgšana no Briseles konvencijas 1. panta otrās daļas 1. punkta attiecas ne tikai uz tām laulāto mantiskajām attiecībām, kas ir paredzētas valsts tiesībās, bet uz “visām mantiskajām attiecībām, kas tieši izriet no laulības vai tās izbeigšanas”. Tiesa tomēr neizskatīja gadījumu, kad laulāto mantisko attiecību izbeigšanās iemesls būtu viena laulātā nāve. Minētajā lietā lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecās uz šķiršanās procesu.

85.

Uz šajā judikatūrā norādīto nostāju Tiesa no jauna atsaucās spriedumā W.  ( 19 ). Pamatlieta attiecās uz viena laulātā iesniegumu par tāda kodicila izsniegšanu, ko ieguvis otrs laulātais, kurš vēlējies ar tā palīdzību pierādīt, ka otrs laulātais ir nepareizi valdījis pār tā īpašumu. Iesniedzējtiesa vērsās Tiesā tostarp, lūdzot interpretēt Briseles konvencijas 1. panta otrās daļas 1. punktu tiktāl, ciktāl šī tiesību norma attiecas uz “testamentu un mantošanas” (pirmais prejudiciālais jautājums) un “laulāto mantisko attiecību” (otrais prejudiciālais jautājums) izslēgšanu no konvencijas piemērošanas jomas. Tiesa vispirms iztirzāja otro prejudiciālo jautājumu un nosprieda, ka jautājums par īpašuma pārvaldīšanu, būdams cieši saistīts ar “mantiskām attiecībām, kas tieši izriet no laulības” ( 20 ) de Cavel  ( 21 ) sprieduma izpratnē, ir izslēgts no Briseles konvencijas  ( 22 ) ratione materiae piemērošanas jomas.

86.

Spriedumā van den Boogaard  ( 23 ) Tiesa savukārt vērtēja, vai izpildāmais spriedums par šķiršanos, kurā piespriests, ka viens laulātais otram maksā kapitalizētu naudas pabalstu, kā arī nospriests par mantisko tiesību nodošanu šim laulātajam, ietilpst Briseles konvencijas piemērošanas jomā vai arī paliek ārpus tās tādēļ, ka no tās ir izslēgtas “no laulības izrietošas mantiskās attiecības” (Briseles konvencijas 1. panta otrās daļas 1. punkts)  ( 24 ). Tiesa nosprieda, ka gadījumā, kad ar spriedumu viena laulātā labā tiek piespriesta kapitalizēta naudas summa, ja pabalsta mērķis ir laulātā vajadzību apmierināšana vai ja, nosakot tā apmēru, tiek ņemtas vērā abu laulāto vajadzības, runa ir par lietu, kas attiecas uz alimentiem. Gadījumā, ja pabalsta mērķis ir tikai mantas sadale laulāto starpā (la répartition des biens entre les époux), tas attiecas uz laulāto mantiskajām attiecībām  ( 25 ).

3)

Par atsaukšanos uz judikatūru par Briseles konvenciju, lai interpretētu Regulas Nr. 650/2012 tiesību normas

87.

Neuzskatu, ka būtu iemesli, kas liecinātu par labu tam, lai tiktu apstiprināta citāda interpretācija jēdzieniem “laulāto mantiskās attiecības” un “jautājumi, kas saistīti ar laulāto mantisko attiecību regulējumu”, ņemot vērā Savienības kolīziju normas, tostarp Regulā Nr. 650/2012 ietvertās tiesību normas, un Savienības jurisdikcijas normas.

88.

Briseles konvencijas pēctece ir Regula Nr. 1215/2012. Šīs regulas 1. panta 2. punktā ir noteikts, ka tā nav piemērojama “īpašumtiesībām, kas izriet no laulības attiecībām”. Rīkojumā Iliev  ( 26 ) Tiesa norādīja, ka Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 2. punkta a) apakšpunkts atbilst Briseles konvencijas 1. panta otrās daļas 1. punktam. Šajā rīkojumā Tiesa apstiprināja arī to, ka ir aktuāla judikatūra par jēdziena “laulāto mantiskās attiecības” interpretāciju Regulas Nr. 1215/2012 gaismā  ( 27 ). Doktrīnā tāpat tiek rosināts, ka Regulā Nr. 1215/2012 minētie jēdzieni būtu jāinterpretē caur Tiesas spriedumu par Briseles konvenciju prizmu  ( 28 ).

89.

Regulas Nr. 650/2012, Regulas 2016/1103 un Regulas Nr. 1215/2012 piemērošanas jomām būtu jābūt vienai otru papildinošām. Tādēļ uzskatu, ka “jautājumu, kas saistīti ar laulāto mantisko attiecību regulējumu” izslēgšana no Regulas Nr. 650/2012 1. panta 2. punkta d) apakšpunkta piemērošanas jomas ir jāsaprot atbilstoši Tiesas judikatūrai par “laulāto mantisko attiecību” izslēgšanu no Briseles konvencijas piemērošanas jomas (šīs konvencijas 1. panta otrās daļas 1. punkts).

90.

Turklāt esmu informēts, ka jurisdikcijas normu un kolīziju normu, uz ko attiecas šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, mērķi nav identiski. Tomēr Regulā Nr. 650/2012 ir iekļautas ne tikai kolīziju normas, bet arī jurisdikcijas normas. Regulas Nr. 650/2012 piemērošanas joma ratione materiae, kas ir norādīta tās 1. pantā, attiecas uz abiem noteikumu veidiem. Ja vien par to neliecina būtiski apsvērumi, nav iemesla citādi izprast vispārīgos jēdzienus, ar kuru palīdzību regulā ir norādīta tās piemērošanas joma ratione materiae, atkarībā no tā, vai runa ir par kolīzijas normām vai par jurisdikcijas normām.

4)

No Tiesas judikatūras par jurisdikcijas normām izrietoši secinājumi

91.

Šo secinājumu 84.–86. punktā minētās judikatūras par jurisdikcijas normām analīze, ņemot vērā šo secinājumu 90. punktā norādītos apsvērumus, liek secināt, ka “laulāto mantisko attiecību” izslēgšana no Savienības tiesību aktu tiesu sadarbības civillietās jomā piemērošanas jomas vispirms jau attiecas uz visām mantiskajām attiecībām, kas tieši izriet no laulības vai tās izbeigšanas, tostarp jautājumā par atsevišķu īpašuma daļu ieskaitīšanu mantojumā vai par īpašumu, kas ir jāsadala laulāto starpā.

92.

Lai sniegtu atbildi uz pirmo prejudiciālo jautājumu, BGB 1371. panta 1. punkts ir jākvalificē kā noteikums, kas ir piemērojams atbilstoši mantošanas tiesību aktiem vai tiesību aktiem, kas reglamentē laulāto mantiskās attiecības, Savienības normu kontekstā. Tātad šī tiesību norma ir jāinterpretē, ņemot vērā no Tiesas judikatūras izrietošos secinājumus, tā, lai noteiktu šī regulējuma mērķi, un uz šā pamata atrisinātu iesniedzējtiesas šaubas.

93.

Tāda tiesību norma kā BGB 1371. panta 1. punkts ir piemērojama tikai viena laulātā nāves gadījumā. Pēc viena laulātā nāves gan var būt runa par mantas sadalīšanu starp mantojamo īpašumu un pārdzīvojušā laulātā īpašumu. Tomēr, ņemot vērā šo secinājumu 48. punktā sniegtos apsvērumus, nešķiet, ka BGB 1371. panta 1. punkta galvenais mērķis būtu īpašuma daļu sadale vai norēķināšanās ar mantu laulāto starpā. Drīzāk tas ir izmantojams, lai noteiktu pārdzīvojušā laulātā pozīciju attiecībā pret pārējiem mantiniekiem. Proti, tajā ir norādīts tāds mantojuma daļas apmērs, kas pienākas pārdzīvojušajam laulātajam.

94.

Saistības neesamība starp daļu, kas pienākas pārdzīvojušajam laulātajam, pamatojoties uz BGB 1371. panta 1. punktu, un attiecībām, kas tieši izriet no laulības, kļūst arvien skaidrāka, ja ņem vērā, ka šī tiesību norma ir piemērojama neatkarīgi no tā, vai rodas pamats jebkādas mantas sadalīšanai atbilstoši principiem, uz kuriem ir balstīts laulāto mantas pieauguma kopības režīms  ( 29 ).

95.

Turklāt saskaņā ar šo secinājumu 53. punktā sniegtajiem apsvērumiem potenciālais mantojuma atstājējs, izmantojot mantošanas tiesību instrumentus, var vienpusēji liegt piemērot šo tiesību normu. Tāda ir mantošanas tiesību būtība. Proti, mantošanas tiesībām ir raksturīgi atzīt mantojuma atstājējam salīdzinoši lielu rīcības ar mantojumu brīvību, bet lēmumi par attiecībām, kas tieši izriet no laulāto mantiskajām attiecībām, principā ir jāpieņem abiem laulātajiem.

96.

Tādēļ uzskatu, ka tāda tiesiskā regulējuma kā BGB 1371. panta 1. punkts galvenais mērķis liecina par labu tam, lai tas tiktu atzīts par tiesību normu, kas ietilpst mantošanas tiesību aktu piemērošanas jomā, nevis to tiesību aktu piemērošanas jomā, kas reglamentē laulāto mantiskās attiecības.

c)

Tiesību normu, ar kurām ieviesta Eiropas mantošanas apliecība, efektivitāte

97.

Kā jau minēju šo secinājumu 32. punktā, jēdzieni, ko Savienības likumdevējs ir izmantojis, lai norādītu Regulas Nr. 650/2012 piemērošanas jomu, ir autonomi. Šo jēdzienu interpretācijā turklāt ir jāņem vērā Regulas Nr. 650/2012 mērķi, kuri – atbilstoši šo secinājumu 27. punktā norādītajiem apsvērumiem – ir novērst šķēršļus personu pārvietošanās brīvībai iekšējā tirgū un efektīvi nodrošināt mantinieku tiesības dalībvalstīs  ( 30 ). Šajā nolūkā Regulā Nr. 650/2012 atbilstoši tās preambulas 8. apsvērumam ir ieviesta vienota apliecība – Eiropas mantošanas apliecība. Kā apstiprina šīs regulas preambulas 67. apsvērums, tai ir jāļauj ātri, viegli un efektīvi nokārtot mantošanas lietas ar pārrobežu elementiem Savienības robežās.

98.

Eiropas mantošanas apliecības sekas ir reglamentētas Regulas Nr. 650/2012 69. pantā. Apliecība bez kādas īpašas procedūras ir spēkā visās dalībvalstīs (Regulas Nr. 650/2012 69. panta 1. punkts). Uz apstākļiem, kas “konstatēti saskaņā ar mantošanai piemērojamiem tiesību aktiem vai saskaņā ar jebkādiem citiem tiesību aktiem, ko piemēro konkrētiem apstākļiem” un kas ir norādīti Eiropas mantošanas apliecībā, attiecas likumības prezumpcija (Regulas Nr. 650/2012 69. panta 2. punkts).

99.

Regulas Nr. 650/2012 preambulas 71. apsvēruma otrajā teikumā ir paskaidrots, ka apliecībai vispirms jau ir jābūt pierādījuma spēkam, un būtu jāuzskata, ka tā patiesi apliecina apstākļus, kas noteikti saskaņā ar mantošanai piemērojamiem tiesību aktiem vai saskaņā ar jebkādiem citiem tiesību aktiem, ko piemēro konkrētiem apstākļiem, piemēram, pēdējās gribas rīkojumu spēkā esamībai pēc būtības. Tomēr saskaņā ar Regulas Nr. 650/2012 preambulas 71. apsvēruma trešo teikumu apliecības pierādījuma spēks nebūtu jāattiecina uz elementiem, kuri šajā regulā nav reglamentēti, piemēram, uz jautājumu par radniecības attiecībām vai jautājumu par to, vai konkrētā manta tiešām piederējusi mirušajam.

100.

Apliecības pierādījuma spēks tātad attiecas tikai uz tiem apstākļiem, kas konstatēti, pamatojoties uz tiem piemērojamiem tiesību aktiem, un kas noteikti ar saskaņotām kolīziju normām Regulā Nr. 650/2012  ( 31 ). Tātad tie ir apstākļi, kas ietilpst tādu piemērojamo tiesību aktu darbības jomā, kuri noteikti, pamatojoties uz Regulas Nr. 650/2012 23. pantu (mantošanas tiesību akti) vai uz tās 24.–28. pantu, kas attiecas uz: pēdējās gribas rīkojumu, kas nav mantojuma līgumi, pieņemamību un spēkā esamību pēc būtības (24. pants), mantojuma līguma pieņemamību, spēkā esamību pēc būtības un saistošo spēku starp pusēm (25. pants), rakstiski taisītu pēdējās gribas rīkojumu spēkā esamību pēc formas (27. pants), kā arī paziņojuma par pieņemšanu vai atraidīšanu spēkā esamību pēc formas (28. pants).

101.

Tas man liek secināt, ka tikai uz tiem apstākļiem, kas ir noteikti, pamatojoties uz mantošanas tiesību aktiem (23. pants), kā arī tiem, kas noteikti, pamatojoties uz citiem jautājumiem piemērojamiem tiesību aktiem, kuri noteikti atbilstoši saskaņotām kolīziju normām Regulā Nr. 650/2012 (24.–28. pants), attiecas no Regulas Nr. 650/2012 69. panta 2. punkta izrietošās sekas. Šīs sekas savukārt neattiecas uz apstākļiem, kas noteikti ar valstu kolīziju normu un ārpus Regulas Nr. 650/2012 noteikto Savienības kolīziju normu starpniecību.

102.

Tādējādi, ja daļa, kas pienākas pārdzīvojušajam laulātajam atbilstoši BGB 1371. panta 1. punktam, tiek kvalificēta atbilstoši mantošanas tiesību aktiem, Eiropas mantošanas apliecībā var tikt norādīta informācija par šo daļu ar visām Regulas Nr. 650/2012 69. panta 2. punktā aprakstītajām sekām. Savukārt, ja šī tiesību norma tiek interpretēta kā jautājums, uz kuru attiecas laulāto mantiskajām attiecībām piemērojamie tiesību akti, uz informācijas par pārdzīvojušajam laulātajam pienākošos daļu iekļaušanu neattiektos likumības prezumpcija.

103.

Tātad tas būtu nākamais arguments par labu tam, lai tiktu apstiprināta BGB 1371. panta 1. punkta kvalifikācija atbilstoši mantošanas tiesībām. Tādējādi tiks nodrošināta to Regulas Nr. 650/2012 noteikumu efektivitāte, ar kuriem ir ieviesta Eiropas mantošanas apliecība.

d)

Secinājumi attiecībā uz pirmo prejudiciālo jautājumu

104.

Ievērojot iepriekš sniegtās norādes, uzskatu, ka BGB 1371. panta 1. punkts nav jāatzīst par noteikumu, kas attiecas uz jautājumiem, kuri ir saistīti ar laulāto mantiskajām attiecībām, un kas līdz ar to ir izslēgts no Regulas Nr. 650/2012 piemērošanas jomas atbilstoši šīs regulas 1. panta 2. punkta d) apakšpunktam.

105.

Pirmkārt, šajā tiesību normā nav regulēts, kas ietilpst mirušā laulātā atstātās mantas sastāvā. Tā attiecas uz pārdzīvojušā laulātā tiesībām uz to, kas nenoliedzami ietilpst mantojamās mantas sastāvā. Līdz ar to tāda tiesību norma kā BGB 1371. panta 1. punkts attiecas uz jautājumu, kas ir saistīts ar “miruša laulātā atstātā mantojuma mantošanu” Regulas 2016/1103 1. panta 2. punkta d) apakšpunkta izpratnē, kas būs izslēgts no šīs regulas piemērošanas jomas un kam ir piemērojamas Regulas Nr. 650/2012 kolīziju normas.

106.

Otrkārt, šī tiesību norma ir piemērojama vienīgi viena laulātā nāves gadījumā neatkarīgi no tā, vai ir pamats veikt jebkādu mantas sadali atbilstoši principiem, uz kuriem ir balstīts laulāto mantas pieauguma kopības režīms.

107.

Treškārt, centieni nodrošināt to tiesību normu efektivitāti, ar kurām ir ieviesta Eiropas mantošanas apliecība, liecina par labu tam, lai tāda tiesību norma kā BGB 1371. panta 1. punkts tiktu kvalificēta atbilstoši mantošanas tiesību aktiem. Ja šī tiesību norma tiktu kvalificēta atbilstoši mantošanas tiesību aktiem, Eiropas mantošanas apliecībā varētu tikt iekļauta informācija par pārdzīvojušajam laulātajam pienākošos daļu ar visām no Regulas Nr. 650/2012 69. panta 2. punktā izrietošajām sekām visās dalībvalstīs.

108.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos argumentus, piedāvāju Tiesai uz pirmo prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi: Regulas Nr. 650/2012 1. panta 1. punkts kopsakarā ar tās 1. panta 2. punkta d) apakšpunktu ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds tiesiskais regulējums kā BGB 1371. panta 1. punkts, kurā regulēta pārdzīvojušā laulātā mantojuma daļa, ietilpst to tiesību aktu piemērošanas jomā, kas ir piemērojami mantošanas lietām, pat ja tā piemērošana ir atkarīga no noteikta mantisko attiecību režīma pastāvēšanas un ja laulātā daļa mantojumā aizstāj šī režīma izbeigšanu, norēķinoties ar mantu, bet vienlaikus šīs daļas apmērs tiek noteikts atbilstoši pilnīgi citiem principiem, nevis atbilstoši tiem, kas nosaka šādu mantisko attiecību režīma izbeigšanas veidu, norēķinoties ar mantu, laulāto dzīves laikā.

C.

Par otro un trešo prejudiciālo jautājumu

109.

Ar otro un trešo jautājumu, kas ir formulēti gadījumam, ja Tiesa uz pirmo prejudiciālo jautājumu atbildētu noraidoši, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai daļa mantojumā, kas pienākas pārdzīvojušajam laulātajam atbilstoši BGB 1371. panta 1. punktam, var tikt norādīta Eiropas mantošanas apliecībā, lai gan šī tiesību norma neattiecas uz jautājumu, kas ietilpst Regulas Nr. 650/2012 piemērošanas jomā. Ņemot vērā manis piedāvāto atbildi uz pirmo prejudiciālo jautājumu, uz otro un trešo jautājumu nav jāatbild.

110.

Tomēr, ja Tiesa nepiekristu manai nostājai attiecībā uz pirmo prejudiciālo jautājumu, būtu jāizvērtē otrais un trešais prejudiciālais jautājums. Tāpēc es piedāvāšu atbildi arī uz šiem jautājumiem.

111.

Ar otro un trešo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa nošķir dažādus gadījumus atkarībā no tā, vai daļa, kas atbilstoši BGB 1371. panta 1. punktam pienākas pārdzīvojušajam laulātajam, var tikt norādīta Eiropas mantošanas apliecībā, lai arī tas nav jautājums, kas ietilptu Regulas Nr. 650/2012 piemērošanas jomā. Visos šajos gadījumos rodas šaubas par saistību starp Eiropas mantošanas apliecības saturu un šīs regulas piemērošanas jomas ratione materiae. Tādēļ uzskatu, ka otrais un trešais prejudiciālais jautājums ir jāizskata kopā.

1.

Par saistību starp Eiropas mantošanas apliecības saturu un Regulas Nr. 650/2012 piemērošanas jomas

112.

Kā jau norādīju, šie apsvērumi ir hipotētiski. Tie ir balstīti uz pieņēmumu, ka Tiesa nepiekristu manis piedāvātajai atbildei uz pirmo prejudiciālo jautājumu un nospriestu, ka BGB 1371. panta 1. punkts nav noteikums, kas ietilpst Regulas Nr. 650/2012 piemērošanas jomā. Pat ar šādu pieņēmumu uzskatu, ka mantojuma daļa, kas pienākas pārdzīvojušajam laulātajam atbilstoši šai tiesību normai, var tikt norādīta Eiropas mantošanas apliecībā.

113.

Pirmkārt, nešķiet, ka Savienības likumdevējs pieņemtu, ka Eiropas mantošanas apliecībā var tikt norādīta tikai informācija par apstākļiem, kas ietilpst Regulas Nr. 650/2012 piemērošanas jomā. To apstiprina Regulas Nr. 650/2012 68. panta h) punkta formulējums. Apliecībā, “ciktāl tas ir vajadzīgs mērķim, kuram to izdod”, tostarp ir norādāma “informācija par mirušā noslēgto laulības līgumu”. Nerodas šaubas, ka pēdējais minētais jautājums neietilpst Regulas Nr. 650/2012 piemērošanas jomā.

114.

Otrkārt, dažkārt, ja netiktu sniegta informācija par mantošanas lietām būtiskiem jautājumiem, kuriem gan būtībā nav mantošanas tiesību rakstura, Eiropas mantošanas apliecība kļūtu par ļoti nepraktisku instrumentu. Tā neatspoguļotu faktisko pārdzīvojušā laulātā daļu mantojumā. Tas liktu apšaubīt tiesību normu par Eiropas mantošanas apliecības ieviešanu efektivitāti (effet utile).

115.

Treškārt, tad Eiropas mantošanas apliecība nebūtu konkurētspējīga no iekšējo (valsts) dokumentu viedokļa, kas līdzīgiem mērķiem tiek izmantoti dalībvalstīs un kuros pilnībā tiktu atspoguļota pārdzīvojušā laulātā daļa mantojumā. Regulā Nr. 650/2012 nav ieviests pienākums izmantot Eiropas mantošanas apliecību. Joprojām darbojas valstu apliecības, kas izsniegtas atbilstoši attiecīgajā dalībvalstī spēkā esošajiem noteikumiem.

116.

Ņemot vērā iepriekš norādītos argumentus, uzskatu, ka daļa mantojumā, kas atbilstoši BGB 1371. pantam pienākas pārdzīvojušajam laulātajam, var tikt norādīta Eiropas mantošanas apliecībā.

2.

Par informācijas, kas neietilpst Regulas Nr. 650/2012 piemērošanas jomā, norādīšanas Eiropas mantošanas apliecībā sekām

117.

Pati iespēja norādīt konkrētu informāciju Eiropas mantošanas apliecībā vēl nenozīmē, ka šai apliecībai ir visas tās īpašības, kādas ir informācijai, kas ir norādīta, pamatojoties uz piemērojamiem tiesību aktiem, kuri noteikti, pamatojoties uz kolīziju normām Regulā Nr. 650/2012.

118.

Šo secinājumu 101. punktā jau minēju, ka pierādīšanas līdzekļi attiecas tikai uz tiem apstākļiem, kas noteikti, pamatojoties uz tiem piemērojamiem tiesību aktiem, kuri noteikti, pamatojoties uz saskaņotām kolīziju normām Regulā Nr. 650/2012.

119.

Tomēr pašai Regulai Nr. 650/2012 nav pretrunā tas, ka šajā apliecībā tiek norādīti apstākļi, uz kuriem neattiecas šīs regulas 69. pantā izklāstītās sekas. Manuprāt, to apstiprina jau citētais Regulas Nr. 650/2012 preambulas 71. apsvērums, saskaņā ar kuru “apliecības pierādījuma spēks nebūtu jāattiecina uz elementiem, kurus šī regula nereglamentē”.

120.

Tādēļ uzskatu, ka Eiropas mantošanas apliecībā var tikt iekļauta: informācija, kas noteikta, pamatojoties uz mantošanas tiesību aktiem (23. pants), informācija, kas noteikta, pamatojoties uz citiem jautājumiem piemērojamiem tiesību aktiem, kuri noteikti atbilstoši saskaņotām kolīziju normām Regulā Nr. 650/2012 (24.–28. pants), kā arī informācija, kas noteikta, pamatojoties uz piemērojamiem tiesību aktiem, kuri noteikti atbilstoši valsts kolīziju normām (vai citos Savienības tiesību aktos iekļautajām kolīziju normām). Pie pēdējās minētās kategorijas būtu jāpieskaita informācija par daļu, kas pārdzīvojušajam laulātajam pienākas atbilstoši BGB 1371. panta 1. punktam, ar nosacījumu, ka uz šo informāciju attiecas mantošanas tiesības. Tomēr uz šiem apstākļiem nav jāattiecina no Regulas Nr. 650/2012 69. panta 2. punkta izrietošās sekas.

3.

Eiropas mantošanas apliecībā norādītās informācijas par daļas, kas, pamatojoties uz BGB 1371. panta 1. punktu, pienākas pārdzīvojušajam laulātajam, raksturs

121.

Vēl rodas jautājums, kādas sekas būtu jāsaista ar informācijas par daļas, kas, pamatojoties uz BGB 1371. panta 1. punktu, pienākas pārdzīvojušajam laulātajam, norādīšanu Eiropas mantošanas apliecībā. Savos rakstveida apsvērumos un tiesas sēdē izklāstītajā nostājā Komisija vērsa uzmanību uz to, ka, lai arī nav skaidra pamata Regulas Nr. 650/2012 69. pantā paredzēto seku attiecināšanai uz informāciju par daļu, šāds risinājums ir jāizmanto un zināmā mērā no šīs tiesību normas izrietošās sekas jāattiecina uz informāciju par daļu, kas atbilstoši BGB 1371. panta 1. punktam pienākas pārdzīvojušajam laulātajam.

122.

Doktrīnā tiek apgalvots, ka daļa, kas atbilstoši BGB 1371. panta 1. punktam pienākas pārdzīvojušajam laulātajam, – ja tas tiek atzīts par jautājumu, uz kuru attiecas tiesību akti, kas reglamentē laulāto mantiskās attiecības, – var tikt norādīta Eiropas mantošanas apliecības saturā kā informatīva norāde pie “informācijas par laulāto mantiskajām attiecībām”, par kurām ir runa Regulas Nr. 650/2012 68. panta h) punktā kopā ar norādi par to, ar kādu pamatu šis apstāklis ticis norādīts  ( 32 ). Cits viedoklis, ko tāpat izsaka iesniedzējtiesa otrā un trešā prejudiciālā jautājuma kontekstā, ir balstīts uz pārliecību, ka pieaugums, kas izriet no BGB 1371. panta 1. punkta, ir jānorāda kā “informācija par katram mantiniekam pienākošos daļu”, par kuru ir runa 68. panta l) punktā  ( 33 ).

123.

Uzskatu, ka neatkarīgi no tā, kurš no šiem noteikumiem ir piemērojams informācijas par pieaugumu norādīšanai Eiropas mantošanas apliecībā, tas ir jādara ar skaidru atrunu par to, ka tā ir norādīta, pamatojoties uz laulāto mantiskajām attiecībām piemērojamiem tiesību aktiem. Tiem nav jābūt tiesību aktiem, kas tiktu noteikti kā laulāto mantiskajām attiecībām piemērojamie tiesību akti atbilstoši tās iestādes dalībvalstī spēkā esošajām kolīziju normām, kurā ieinteresētā persona lieto Eiropas mantošanas apliecību, kura izsniegta citā dalībvalstī. Tas izriet no tā, ka nav saskaņotu un visām dalībvalstīm kopīgu kolīziju normu, kurās būtu noteiktas laulāto mantiskajām attiecībām piemērojamās tiesības.

124.

Ja Eiropas mantošanas apliecībā tiktu norādīta atruna, kurā ir paskaidrots, ka daļa, kas atbilstoši BGB 1371. panta 1. punktam pienākas pārdzīvojušajam laulātajam, ietilpst to tiesību aktu piemērošanas jomā, kas ir piemērojami laulāto mantiskajām attiecībām, vienlaikus tiktu ierobežota iespēja atsaukties uz pieņēmumiem, kas norādīti Regulas Nr. 650/2012 69. panta 3. un 4. punktā.

125.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, piedāvāju Tiesai gadījumam, ja uz pirmo jautājumu tiktu sniegta noliedzoša atbilde, uz otro un trešo prejudiciālo jautājumu sniegt šādu atbildi: Regulas Nr. 650/2012 68. panta l) punkts un 67. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka daļa, kas pienākas pārdzīvojušajam laulātajam, ja tā ir tās daļas proporcija, kas radusies no pieauguma atbilstoši tādām tiesību normām, kas reglamentē mantiskās attiecības, kā BGB 1371. panta 1. punkts, pilnībā var tikt norādīta Eiropas mantošanas apliecībā tikai informatīviem mērķiem.

VI.

Secinājumi

126.

Ņemot vērā iepriekš norādītos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Kammergericht Berlin (Berlīnes federālās zemes Augstākā tiesa, Vācija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: