<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><CONCLUSION NNC="YES" xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.55-20141201.xd"><BIB.CONCLUSION><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C‑352/13</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62013CC0352</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2443">EU:C:2014:2443</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>29</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>29</PAGE.TOTAL></BIB.CONCLUSION><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="ITALIC">N. JÄÄSKINEN</HT> SECINĀJUMI — LIETA C‑352/13</P><P><HT TYPE="ITALIC">CDC HYDROGEN PEROXYDE</HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Ģenerāladvokāta Nīlo Jēskinena [<HT TYPE="ITALIC">Niilo Jääskinen</HT>]</HT></P><P><HT TYPE="UC">secinājumi,</HT></P><P>sniegti <DATE ISO="20141211">2014. gada 11. decembrī</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0001"><P>Oriģinālvaloda – franču.</P></NOTE></P></TI><STI><P><HT TYPE="BOLD">Lieta C‑352/13</HT></P><P><HT TYPE="BOLD">Cartel Damage Claims (CDC )Hydrogen Peroxide SA</HT></P><P><HT TYPE="BOLD">pret</HT></P><P><HT TYPE="BOLD">Evonik Degussa GmbH,</HT></P><P><HT TYPE="BOLD">Akzo Nobel NV,</HT></P><P><HT TYPE="BOLD">Solvay SA,</HT></P><P><HT TYPE="BOLD">Kemira Oyj,</HT></P><P><HT TYPE="BOLD">Arkema France SA,</HT></P><P><HT TYPE="BOLD">FMC Foret SA,</HT></P><P><HT TYPE="BOLD">Chemoxal SA,</HT></P><P><HT TYPE="BOLD">Edison SpA</HT></P><P><HT TYPE="NORMAL">(Landgericht Dortmund (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)</HT></P></STI></TITLE><INDEX><KEYWORD>Tiesu iestāžu sadarbība civillietās un komerclietās</KEYWORD><KEYWORD>Regula (EK) Nr. 44/2001</KEYWORD><KEYWORD>Īpašā jurisdikcija</KEYWORD><KEYWORD>Prasība par informācijas atklāšanu un zaudējumu atlīdzību, kas vērsta pret sabiedrībām, kuru domicils atrodas dažādās dalībvalstīs un kuras dažādās vietās un laikposmos ir bijuši tādas aizliegtas vienošanās dalībnieki, kas ir atzīta par pretrunā EKL 81. pantam (LESD 101. pantam) un EEZ līguma 53. pantam esošu</KEYWORD><KEYWORD>6. panta 1. punkts</KEYWORD><KEYWORD>Jurisdikcija vairāku atbildētāju gadījumā</KEYWORD><KEYWORD>Nesavienojamu nolēmumu risks</KEYWORD><KEYWORD>Atteikšanās no prasības attiecībā uz vienīgo atbildētāju, kura domicils ir dalībvalstī, kurā atrodas tiesa, kurā celta prasība</KEYWORD><KEYWORD>Jurisdikcijas saglabāšana</KEYWORD><KEYWORD>Tiesību ļaunprātīga izmantošana</KEYWORD><KEYWORD>5. panta 3. punkts</KEYWORD><KEYWORD>Jurisdikcija lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību</KEYWORD><KEYWORD>Jēdziens <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0001" ID="QS0001"/>vieta, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu<QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/></KEYWORD><KEYWORD>Iespējamā jurisdikcija attiecībā uz visiem līdzatbildētājiem un visiem norādītajiem zaudējumiem, pamatojoties uz katru dalībvalstu teritorijas vietu, kurā ir tikusi noslēgta un īstenota prettiesiskā aizliegtā vienošanās</KEYWORD><KEYWORD>23. pants</KEYWORD><KEYWORD>Jurisdikcijas noteikšanas klauzulas</KEYWORD><KEYWORD>Šķīrējklauzulas</KEYWORD><KEYWORD>Savienības tiesībās paredzētā aizlieguma slēgt aizliegtas vienošanās pilnīgas efektivitātes principa ietekme</KEYWORD></INDEX><CONTENTS.CONCLUSION><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P>I –</NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Ievads</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>1.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Landgericht Dortmund</HT> (Dortmundes apgabaltiesa, Vācija) iesniegtais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Padomes <DATE ISO="20001222">2000. gada 22. decembra</DATE> Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0002"><P><REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="012" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2001">OV 2001 L 12, 1. lpp.</REF.DOC.OJ> Šo regulu aizstās ar Eiropas Parlamenta un Padomes <DATE ISO="20121212">2012. gada 12. decembra</DATE> Regulu (ES) Nr. 1215/2012 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="351" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2012">OV L 351, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>), kuras noteikumu lielākā daļa stāsies spēkā <DATE ISO="20150110">2015. gada 10. janvārī</DATE>.</P></NOTE> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0002" ID="QS0002"/>Briseles I regula<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/>) 5. panta 3. punkta un 6. panta 1. punkta interpretāciju, kā arī uz pavisam jaunu aspektu par šo tiesību normu un Savienības konkurences tiesību pamatprincipu, kas saistīti ar LESD 101. pantu, kombināciju.</TXT></NP><?PAGE NO="2"?><NP><NO.P>2.</NO.P><TXT>Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar prasību par informācijas atklāšanu un zaudējumu atlīdzību, kuru minētajā Vācijas tiesā ir cēlusi Beļģijā reģistrēta prasītāja un kura ir vērsta pret vairākām dažādās dalībvalstīs reģistrētām sabiedrībām – no kurām tikai viena ir reģistrēta Vācijā –, kuras bija piedalījušās pārkāpumā, kas ar Eiropas Komisijas lēmumu ir atzīts par tādu, kas ir pretrunā EKL 81. pantā (tagad LESD 101. pantā), kā arī <DATE ISO="19920502">1992. gada 2. maija</DATE> Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0003"><P><REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="001" PAGE.FIRST="3" DATE.PUB="1994">OV 1994, L 1, 3. lpp.</REF.DOC.OJ>, turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0003" ID="QS0003"/>EEZ līgums<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/>. Ņemot vērā, ka EEZ līguma 53. panta formulējums būtībā ir līdzīgs EKL 81. panta un LESD 101. panta formulējumam, tas, kas šajos secinājumos tiks norādīts attiecībā uz šīm pēdējām minētajām tiesību normām, <HT TYPE="ITALIC">mutatis mutandis</HT> attieksies uz pirmo minēto tiesību normu.</P></NOTE> 53. pantā paredzētajam aizliegumam slēgt aizliegtas vienošanās.</TXT></NP><NP><NO.P>3.</NO.P><TXT>Tā kā lietas dalībnieki nav vienisprātis par iesniedzējtiesas starptautisko jurisdikciju, pēdējā minētā lūdz Tiesu sniegt interpretāciju, to aplūkojot no trim galvenajiem aspektiem.</TXT></NP><NP><NO.P>4.</NO.P><TXT>Pirmkārt, tādā lietā, kāda ir pamatlieta, iesniedzējtiesa jautā par Briseles I regulas 6. panta 1. punkta piemērojamību, kurā ir atļauta tiesas jurisdikcijas paplašināšana tādējādi, ka tā var lemt arī par prasībām saistībā ar atbildētājiem, kas nav atbildētāji, kuru domicils ir tās teritoriālajā jurisdikcijā, lai izvairītos no nesavienojamiem nolēmumiem. Turklāt šī problēma ir izvirzīta īpašā gadījumā, kad, kā šajā lietā, prasītājs ir atteicies no savas prasības attiecībā uz vienīgo līdzatbildētāju, kas ir reģistrēts dalībvalstī, kurā atrodas lietu izskatošā tiesa, un kas var tikt uzskatīts par <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0004" ID="QS0004"/>primāro<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/> atbildētāju, jo tas vienīgais var pamatot tiesas jurisdikciju.</TXT></NP><NP><NO.P>5.</NO.P><TXT>Otrkārt, saistībā ar Briseles I regulas 5. panta 3. punktā paredzēto jurisdikciju lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību, tā jautā Tiesai, vai jēdziens <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0005" ID="QS0005"/>vieta, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/> šīs tiesību normas izpratnē ir jāuzskata par tādu, kas ļauj piesaistīt minēto jurisdikciju attiecībā uz visiem atbildētājiem un visiem apgalvotajiem zaudējumiem katrai no daudzajām vietām dalībvalstīs, kurās ir tikusi noslēgta un/vai īstenota prettiesiskā aizliegtā vienošanās un kurās, kā uzskata prasītāja, ar to ir tikusi ierobežota pircēju izvēles brīvība.</TXT></NP><NP><NO.P>6.</NO.P><TXT>Treškārt, iesniedzējtiesa, šķiet, balstās uz pieņēmumu, ka atsevišķas jurisdikcijas noteikšanas klauzulas, uz kurām varētu attiekties Briseles I regulas 23. pants, un/vai šķīrējklauzulas, kuras ir norādījušas atbildētājas pamatlietā, ietver prasījumus atlīdzināt zaudējumus, kas pieprasīti šajā lietā. Tā lūdz Tiesu atbildēt, vai šādā gadījumā LESD 101. pantā minētā aizlieguma slēgt aizliegtas vienošanās efektīvas īstenošanas princips var radīt šķērsli tam, ka šādas klauzulas varētu tikt piemērotas prasītājam, kurš lūdz atlīdzināt zaudējumus, ja prasība ir tikusi iesniegta vienā no tiesām, kurām būtu jurisdikcija saskaņā ar Briseles I regulas 5. panta 3. punktu un/vai 6. panta 1. punktu.</TXT></NP><NP><NO.P>7.</NO.P><TXT>Es uzsveru, ka izskatāmā lieta ir pirmā, kurā Tiesai tiek lūgts izteikties tieši par mijiedarbību starp, no vienas puses, primāro tiesību normām, kas nodrošina brīvu konkurenci Eiropas Savienībā, un, no otras puses, Savienības starptautiskajām privāttiesību normām par jurisdikciju civillietās un komerclietās, un tas notiek saistībā ar lietu, kuras īpatnība ir tāda, ka tā ir saistīta ar liela mēroga aizliegtu vienošanos, jo tā attiecas uz daudziem dalībniekiem un daudzām cietušajām personām un ir izkropļojusi konkurenci visā iekšējā tirgū.</TXT></NP><NP><NO.P>8.</NO.P><TXT>Vispirms es precizēju, ka, manuprāt, Briseles I regula, kuras mērķis ir izveidot jurisdikcijas noteikumu sistēmu Savienībā attiecībā uz pārrobežu strīdiem civillietās un komerclietās, nav pilnībā pielāgota, lai nodrošinātu Savienības konkurences tiesību normu privātu īstenošanu (jeb <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0006" ID="QS0006"/>private enforcement<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/> saskaņā ar parasto nosaukumu šajā jomā)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0004"><P>Atšķirībā no šo tiesību normu īstenošanas publiskajā sfērā (<QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0007" ID="QS0007"/>public enforcement<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/>), kuru nodrošina Komisija un valstu konkurences iestādes.</P></NOTE>, kas būtu efektīva tādā gadījumā, kāds tiek aplūkots pamatlietā.</TXT></NP><?PAGE NO="3"?><NP><NO.P>9.</NO.P><TXT>Atsevišķu šīs regulas tiesību normu piemērošana var izraisīt jurisdikciju teritoriālo sadalīšanu starp dalībvalstu tiesām, kas radītu risku, ka, pirmkārt, tas nebūtu piemēroti no Savienības konkurences tiesību ģeogrāfiskās darbības jomas viedokļa un ka, otrkārt, prettiesisku konkurences ierobežojumu dēļ cietušajām personām padarītu grūtāku pilnīga atlīdzinājuma par tām nodarītajiem zaudējumiem noskaidrošanu un saņemšanu. Tādējādi, manuprāt, ir iespējams, ka šādu ierobežojumu dalībnieki izmanto šīs starptautiskās privāttiesību normas tādējādi, lai radītu situāciju, kurā vienota un smaga Savienības konkurences tiesību noteikumu pārkāpuma sekas civiltiesiskā ziņā būtu jānosaka virknē tiesvedību, kas ir izkliedētas starp dažādām dalībvalstīm.</TXT></NP><NP><NO.P>10.</NO.P><TXT>Galvenais secinājums, kuru es izdarīšu saistībā ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir, ka <HT TYPE="ITALIC">de lege ferenda</HT> to seku īpatnības dēļ, kādas pārrobežu pret konkurenci vērstām darbībām var būt tiesu sadarbības civillietās jomā – it īpaši, ja tās ir sarežģītas, kā tas ir pamatlietā –, manuprāt, būtu lietderīgi, ka Savienības likumdevējs paredz iekļaut Briseles I regulā jurisdikcijas noteikumu, kas īpaši attiecas uz šādām darbībām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0005"><P>Īpašo jurisdikcijas noteikumu pieņemšana attiecībā uz kolektīvām prasībām konkurences noteikumu pārkāpuma gadījumā bija identificēta kā svarīga problēma Zaļajā grāmatā par Briseles I regulas pārskatīšanu (COM(2009) 175, galīgā redakcija, 8.2. punkta beigas), bet šis konstatējums neguva atbalstu saistībā ar Regulu Nr. 1215/2012, ar kuru tika pabeigta minētā pārskatīšana.</P></NOTE>, tāpat kā noteikums par tiesību normu kolīziju, kurš attiecībā uz saistībām, kas izriet no konkurenci ierobežojošām darbībām, konkrēti noteikts parasti par <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0008" ID="QS0008"/>Roma II<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/> dēvētajā regulā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0006"><P>Skat. Eiropas Parlamenta un Padomes <DATE ISO="20070711">2007. gada 11. jūlija</DATE> Regulas Nr. 864/2007 par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (<QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0009" ID="QS0009"/>Roma II<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/>), <REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="199" PAGE.FIRST="40" DATE.PUB="2007">OV L 199, 40. lpp.</REF.DOC.OJ>, 6. panta 3. punktu, kurā reglamentēti vienīgi notikumi, kas rada kaitējumus, kuri ir iestājušies pēc <DATE ISO="20090111">2009. gada 11. janvāra</DATE> (spriedums <HT TYPE="ITALIC">Homawoo</HT>, C‑412/10, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:747">EU:C:2011:747</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>). Atbilstoši šīs regulas preambulas 21. apsvērumam <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0010" ID="QS0010"/>īpašais noteikums 6. pantā nav izņēmums no vispārējā noteikuma 4. panta 1. punktā [proti, tiesību akti, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām, kuras izriet no neatļautas darbības, ir tās valsts tiesību akti, kurā radies kaitējums], bet gan tā precizējums<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/>.</P></NOTE>.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P>II –</NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Atbilstošās tiesību normas</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>11.</NO.P><TXT>Saskaņā ar Briseles I regulas preambulas 11., 12., 14. un 15. apsvērumu:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><CONSID><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0011" ID="QS0011"/>(11)</NO.P><TXT>Jurisdikcijas normām vajadzētu būt ļoti paredzamām, un tām būtu jābalstās uz principu, ka jurisdikcijas pamatā ir atbildētāja domicils, un jurisdikcijai vienmēr ir jābūt pieejamai ar šādu pamatojumu, izņemot dažās skaidri noteiktās situācijās, kurās tiesvedības priekšmets vai pušu autonomija garantē citu sasaistes faktoru. Juridiskas personas domicils būtu jānosaka autonomi, lai kopējās normas padarītu pārskatāmākas un novērstu jurisdikcijas kolīzijas.</TXT></NP></CONSID><CONSID><NP><NO.P>(12)</NO.P><TXT>Papildus atbildētāja domicilam kā jurisdikcijas pamatojumam vajadzētu būt arī citiem jurisdikcijas pamatojumiem, kuru pamatā ir cieša saikne starp tiesu un lietu vai kuru nolūks ir veicināt pareizu tiesvedību.</TXT></NP></CONSID><P>[..]</P><CONSID><NP><NO.P>(14)</NO.P><TXT>Izņemot šajā regulā noteikto izņēmuma jurisdikcijas pamatojumu gadījumus, būtu jāievēro līgumslēdzēju pušu autonomija līgumos, kas nav apdrošināšanas, patērētāju vai darba līgumi, attiecībā uz kuriem ir atļauta vienīgi ierobežota autonomija noteikt tiesu, kurai ir jurisdikcija.</TXT></NP></CONSID><CONSID><NP><NO.P>(15)</NO.P><TXT>Tiesvedības saskaņotas norises interesēs ir jāsamazina paralēlas tiesvedības iespēja un jānodrošina, ka divās dalībvalstīs nepieņem nesavienojamus spriedumus. [..]<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/></TXT></NP></CONSID></QUOT.S></P></NP><NP><NO.P>12.</NO.P><TXT>Ar Briseles I regulas 1. panta 2. punkta d) apakšpunktu šķīrējtiesa ir izslēgta no tās piemērošanas jomas.</TXT></NP><NP><NO.P>13.</NO.P><TXT>Minētās regulas II nodaļā ir minēta virkne noteikumu par jurisdikciju civillietās un komerclietās. Tās 2. panta 1. punktā ir noteikts princips, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0012" ID="QS0012"/>saskaņā ar šo regulu personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, neatkarīgi no viņu pilsonības, var iesūdzēt attiecīgās dalībvalsts tiesā<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/>.</TXT></NP><?PAGE NO="4"?><NP><NO.P>14.</NO.P><TXT>Regulas 5. panta, kurš ir iekļauts minētās nodaļas 2. iedaļā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0013" ID="QS0013"/>Īpašā jurisdikcija<QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/>, 3. punktā ir paredzēts, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0014" ID="QS0014"/>personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, citā dalībvalstī var iesūdzēt [..] lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu – tās vietas tiesās, kur iestājies vai var iestāties notikums, kas rada kaitējumu<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/>.</TXT></NP><NP><NO.P>15.</NO.P><TXT>Minētā iedaļas 6. panta 1. punktā ir piebilsts, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0015" ID="QS0015"/>personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, var arī iesūdzēt [..], ja šī persona ir viens no vairākiem atbildētājiem – tās vietas tiesā, kurā kādam no atbildētājiem ir domicils, ja prasības ir tik cieši saistītas, ka ir lietderīgi tās izskatīt un izlemt kopā, lai izvairītos no riska, ka atsevišķā tiesvedībā tiek pieņemti nesavienojami spriedumi<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/>.</TXT></NP><NP><NO.P>16.</NO.P><TXT>Minētās nodaļas 7. iedaļā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0016" ID="QS0016"/>Vienošanās par jurisdikciju<QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/> iekļautā 23. panta 1. un 5. punkts ir izteikti šādi:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="023.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0017" ID="QS0017"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Ja puses, no kurām vienai vai vairākām domicils ir kādā dalībvalstī, ir vienojušās par to, ka tiesai vai tiesām kādā dalībvalstī ir jurisdikcija izskatīt jebkādus strīdus, kas radušies vai varētu rasties saistībā ar noteiktām tiesiskām attiecībām, tad jurisdikcija ir šai tiesai vai tiesām. Tā ir izņēmuma jurisdikcija, ja vien puses nav vienojušās citādi. [..]</ALINEA></PARAG><P>[..]</P><PARAG IDENTIFIER="023.005"><NO.PARAG>5.</NO.PARAG><ALINEA>Vienošanās [..] noteikumiem, ar ko piešķir jurisdikciju, nav spēka, ja tie ir pretrunā ar 13., 17. vai 21. pantu vai ja tiesām, kuru jurisdikciju tie izslēdz, ir izņēmuma jurisdikcija saskaņā ar 22. pantu<QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/>.</ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P>III –</NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Pamatlieta, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>17.</NO.P><TXT>Prasība pamatlietā ir balstīta uz <DATE ISO="20060503">2006. gada 3. maija</DATE> lēmumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0007"><P>Komisijas Lēmums C(2006) 1766, galīgā redakcija, attiecībā uz procesu saskaņā ar EK Līguma 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu pret <HT TYPE="ITALIC">Akzo Nobel NV</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Akzo Nobel Chemicals Holding AB</HT>, <HT TYPE="ITALIC">EKA Chemicals AB</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Degussa AG</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Edison SpA</HT>, <HT TYPE="ITALIC">FMC Corporation</HT>, <HT TYPE="ITALIC">FMC Foret S. A</HT>., <HT TYPE="ITALIC">Kemira OYJ</HT>, <HT TYPE="ITALIC">L’Air Liquide SA</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Chemoxal SA</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Snia SpA</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Caffaro Srl</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Solvay SA/NV</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Solvay Solexis SpA</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Total SA</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Elf Aquitaine SA</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Arkema SA</HT> (Lieta COMP/F/38.620 – Ūdeņraža peroksīds un perborāts) (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="353" PAGE.FIRST="54" DATE.PUB="2006">OV 2006, L 353, 54. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>, kurā Komisija uzskatīja, ka vairākas sabiedrības, kas piegādāja ūdeņraža peroksīdu un/vai nātrija perborātu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0008"><P>Ūdeņraža peroksīdu it īpaši izmanto kā balinātāju papīra un audumu ražošanas nozarēs, kā arī dezinfekcijai un kanalizācijas attīrīšanai. Nātrija perborāts galvenokārt tiek izmantots kā aktīvā viela sintētiskos mazgāšanas līdzekļos un veļas pulveros (skat. turpat 2., 3. un 4. punkts).</P></NOTE>, bija piedalījušās vienotā un turpinātā pārkāpumā, kurš ir pretrunā EKL 81. pantā (LESD 101. pantā) un EEZ līguma 53. pantā paredzētajam aizliegumam slēgt aizliegtas vienošanās un par kuru dažām sabiedrībām ir ticis piespriests maksāt naudas sodus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0009"><P>Uzlikto naudas sodu un prasību, kuras attiecībā uz tiem iesniegtas Eiropas Savienības Vispārējā tiesā un Tiesā, kopsavilkums ir ietverts <DATE ISO="20131205">2013. gada 5. decembra</DATE> paziņojumā presei Nr. 154/13, kas pieejams interneta vietnē: http://curia.europa.eu/jcms/upload/docs/application/pdf/2013‑12/cp130154fr.pdf.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>18.</NO.P><TXT>Minētajā lēmumā tika norādīts, ka konstatētā pārkāpuma laikposms ilga no <DATE ISO="19940131">1994. gada 31. janvāra</DATE> līdz <DATE ISO="20001231">2000. gada 31. decembrim</DATE> un ka pārkāpums aptvēra visu Eiropas Ekonomikas zonas [EEZ] teritoriju. Minētā aizliegtā vienošanās ietvēra galvenokārt informācijas apmaiņu starp konkurentiem par cenām un pārdošanas apjomiem, nolīgumus par cenām un ražošanas jaudas samazināšanu, kā arī pret konkurenci vērstu nolīgumu īstenošanas uzraudzību. Iesniedzējtiesa uzsver, ka šīs koluzīvās darbības norisinājās saistībā ar sanāksmēm un telefonsarunām, kas galvenokārt notika Beļģijā, Francijā un Vācijā, un ka pārkāpuma izdarītāji tajās bija piedalījušies dažādi, bet tie rīkojās, apzinoties savu uz konkurences ierobežošanu vērsto slepeno darbību pretlikumību.</TXT></NP><?PAGE NO="5"?><NP><NO.P>19.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Cartel Damage Claims</HT> (<HT TYPE="ITALIC">CDC</HT>) <HT TYPE="ITALIC">Hydrogen Peroxide SA</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0018" ID="QS0018"/><HT TYPE="ITALIC">CDC</HT><QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/>) ir sabiedrība, kura ir reģistrēta Beļģijā un kuras mērķis ir izvirzīt zaudējumu atlīdzības prasījumus, ko tai tieši vai netieši ir cedējuši daži uzņēmumi, kuriem saistībā ar minēto pārkāpumu, iespējams, ir nodarīts kaitējums<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0010"><P>Lēmumā par prejudiciālo jautājumu uzdošanu ir norādīts, ka <HT TYPE="ITALIC">CDC</HT> ir noslēgusi cesijas līgumus par zaudējumu atlīdzināšanas prasījumiem ar 32 uzņēmumiem, kuri ir reģistrēti 13 dažādās Eiropas valstīs, precizējot, ka daži no tiem iepriekš bija noslēguši šādus līgumus ar 39 citiem uzņēmumiem.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>20.</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="20090316">2009. gada 16. marta</DATE> prasības pieteikumu <HT TYPE="ITALIC">CDC</HT> cēla prasību par zaudējumu atlīdzināšanu <HT TYPE="ITALIC">Landgericht Dortmund</HT>, kas ir solidāri vērsta pret sešām Komisijas sodītajām sabiedrībām, kuru domicils ir dažādās dalībvalstīs, precizējot, ka tikai viena no tām ir reģistrēta valstī, kurā atrodas tiesa, proti, <HT TYPE="ITALIC">Evonik Degussa GmbH</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0019" ID="QS0019"/><HT TYPE="ITALIC">Evonik Degussa</HT><QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/>), kuras juridiskā adrese ir Esenē (Vācija)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0011"><P>Atbildētājas bija <HT TYPE="ITALIC">Akzo Nobel NV</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0020" ID="QS0020"/><HT TYPE="ITALIC">Akzo Nobel</HT><QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/>), kas reģistrēta Nīderlandē, <HT TYPE="ITALIC">Solvay SA</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0021" ID="QS0021"/><HT TYPE="ITALIC">Solvay</HT><QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/>), reģistrēta Beļģijā, <HT TYPE="ITALIC">Kemira Oyj</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0022" ID="QS0022"/><HT TYPE="ITALIC">Kemira</HT><QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/>), reģistrēta Somijā, <HT TYPE="ITALIC">Arkema France SA</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0023" ID="QS0023"/><HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT><QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/>), reģistrēta Francijā (attiecībā uz to <HT TYPE="ITALIC">CDC</HT> vēlāk atteicās no prasības), <HT TYPE="ITALIC">FMC Foret SA</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0024" ID="QS0024"/><HT TYPE="ITALIC">FMC Foret</HT><QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/>), reģistrēta Spānijā, ā arī <HT TYPE="ITALIC">Evonik Degussa</HT>, kas vienīgā ir reģistrēta Vācijā (sākotnēji atbildētāja un tagad persona, kas iestājusies lietā <HT TYPE="ITALIC">Akzo Nobel</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Solvay</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Kemira</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT> prasījumu atbalstam).</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>21.</NO.P><TXT>2009. gada septembrī, pēc tam, kad visām atbildētājām pamatlietā tika izsniegts prasības pieteikums, tomēr pirms iebildumu raksta iesniegšanas termiņa beigām un pirms mutvārdu procesa sākuma, <HT TYPE="ITALIC">CDC</HT> atsauca savu prasību attiecībā uz šo Vācijas sabiedrību izlīguma dēļ. 2009. gada beigās atbildētājas, kas vēl piedalījās tiesvedībā, aicināja iestāties lietā <HT TYPE="ITALIC">Evonik Degussa</HT>, kā arī divas citas sabiedrības, uz kurām attiecās Komisijas lēmums<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0012"><P><HT TYPE="ITALIC">Chemoxal SA</HT>, persona, kas iestājusies lietā <HT TYPE="ITALIC">Solvay</HT> un <HT TYPE="ITALIC">FMC Foret</HT> prasījumu atbalstam, ir reģistrēta Francijā, savukārt <HT TYPE="ITALIC">Edison SpA</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0025" ID="QS0025"/><HT TYPE="ITALIC">Edison</HT><QUOT.END REF.START="QS0025" CODE="201D" ID="QE0025"/>, persona, kas iestājusies lietā <HT TYPE="ITALIC">Akzo Nobel</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Kemira</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT> un <HT TYPE="ITALIC">FMC Foret</HT> prasījumu atbalstam, ir reģistrēta Itālijā.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>22.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">CDC</HT> apgalvoja, ka 1994.–2006. gadā uzņēmumi, kuri bija cedējuši tai savus prasījumus, esot iepirkuši no piegādātājiem, kas bija prettiesiskā aizliegtās vienošanās dalībnieki, ievērojamus daudzumus ūdeņraža peroksīda, kuri tika piegādāti uz līgumu pamata dažādās Savienības vai EEZ valstīs.</TXT></NP><NP><NO.P>23.</NO.P><TXT>Iebilstot, ka dažos no šiem piegādes līgumiem bija ietvertas šķīrējklauzulas un tiesas izvēles klauzulas, visas atbildētājas pamatlietā izvirzīja iebildi par starptautiskās jurisdikcijas neesamību.</TXT></NP><NP><NO.P>24.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Landgericht Dortmund</HT> uzskatīja, ka tās jurisdikcija varētu tikt balstīta vienīgi uz Briseles I regulas 6. panta 1. punkta un 5. panta 3. punkta tiesību normām, ja vien tā nav pamatoti izslēgta jurisdikcijas noteikšanas klauzulas saskaņā ar šīs regulas 23. pantu vai šķīrējklauzulas dēļ. Šajos apstākļos ar <DATE ISO="20130626">2013. gada 26. jūnijā</DATE> iesniegto lēmumu tā apturēja tiesvedību un uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="023.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0026" ID="QS0026"/>1)</NO.PARAG><ALINEA><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>Vai [Briseles I] regulas 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja atbildētājam, kas ir reģistrēts valstī, kurā atrodas tiesa, un atbildētājiem, kuri ir reģistrēti citās Eiropas Savienības dalībvalstīs, saistībā ar prasības celšanu tiesā solidāri tiek prasīta informācijas atklāšana un zaudējumu atlīdzība saistībā ar Eiropas Komisijas konstatētu vienotu un turpinātu EKL 81. panta/LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumu, kurā tie ir piedalījušies vairākās dalībvalstīs ar vietas un laika ziņā atšķirīgu dalību, [šīs prasības] ir jāizskata un jāizlemj kopā, lai izvairītos no riska, ka atsevišķā tiesvedībā tiek pieņemti nesavienojami spriedumi?</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>Vai turklāt ir jāņem vērā tas, ka prasība pret atbildētāju, kas reģistrēts valstī, kurā atrodas tiesa, tiek atsaukta pēc tās izsniegšanas visiem atbildētājiem un pirms tiesas noteiktā iebildumu raksta iesniegšanas termiņa beigām un pirms pirmās tiesas sēdes sākuma?</TXT></NP></ITEM></LIST></ALINEA></PARAG><?PAGE NO="6"?><PARAG IDENTIFIER="023.002"><NO.PARAG>2)</NO.PARAG><ALINEA>Vai [Briseles I] regulas 5. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja dažādās Eiropas Savienības dalībvalstīs reģistrētiem atbildētājiem tiek prasīta tiesā informācijas atklāšana un zaudējumu atlīdzība saistībā ar Eiropas Komisijas konstatētu vienotu un turpinātu EKL 81. panta/LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumu, kurā tie ir piedalījušies vairākās dalībvalstīs ar vietas un laika ziņā atšķirīgu dalību, notikums, kas rada kaitējumu, ir iestājies attiecībā uz ikvienu atbildētāju un attiecībā uz visiem norādītajiem zaudējumiem vai kopējiem zaudējumiem tajās dalībvalstīs, kurās aizliegtās vienošanās ir tikušas noslēgtas un īstenotas?</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="023.003"><NO.PARAG>3)</NO.PARAG><ALINEA>Vai, ja ir runa par zaudējumu atlīdzināšanas prasībām saistībā ar EKL 81. pantā/LESD 101. pantā un EEZ līguma 53. pantā paredzētā aizlieguma slēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumu, Savienības tiesībās noteiktā aizlieguma slēgt aizliegtas vienošanās efektīvas īstenošanas princips atļauj ņemt vērā piegādes līgumos ietvertās šķīrējklauzulas un jurisdikcijas noteikšanas klauzulas, ja tas nozīmē tiesas starptautiskās jurisdikcijas, kas paredzēta [Briseles I] regulas 5. panta 3. punktā un/vai 6. panta 1. punktā, izslēgšanu attiecībā uz visiem atbildētājiem un/vai visiem vai dažiem izvirzītajiem prasījumiem?<QUOT.END REF.START="QS0026" CODE="201D" ID="QE0026"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP><NP><NO.P>25.</NO.P><TXT>Rakstveida apsvērumus iesniedza <HT TYPE="ITALIC">CDC</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Evonik Degussa</HT> – tikai saistībā ar pirmā jautājuma b) punktu, <HT TYPE="ITALIC">Akzo Nobel</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Solvay</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Kemira</HT>, <HT TYPE="ITALIC">FMC Foret</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Edison</HT>, Francijas valdība – tikai saistībā ar trešo jautājumu, kā arī Eiropas Komisija. Ar <DATE ISO="20130826">2013. gada 26. augusta</DATE> vēstuli iesniedzējtiesa informēja Tiesu, ka <HT TYPE="ITALIC">CDC</HT> bija atteikusies no savas prasības attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT>. Tiesas sēde mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai netika rīkota.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P>IV –</NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Analīze</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P>A –</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Ievada apsvērumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>26.</NO.P><TXT>Pirmkārt, runājot par šīs lietas vispārīgajiem problēmjautājumiem, es vēlos uzsvērt, ka Briseles I regulas pašas par sevi uzdevums nepavisam nav īstenot Savienības konkurences tiesību normas. Kā it īpaši norādīts šīs regulas preambulas 1., 2. un 6. apsvērumā, tās mērķis ir veicināt <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0027" ID="QS0027"/>pareizu iekšējā tirgus darbību<QUOT.END REF.START="QS0027" CODE="201D" ID="QE0027"/> un nodrošināt <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0028" ID="QS0028"/>spriedumu brīvu apriti civillietās un komerclietās<QUOT.END REF.START="QS0028" CODE="201D" ID="QE0028"/>, izveidojot vienotu sistēmu attiecībā uz šīs jomas lietām gan saistībā ar jurisdikciju sadalījumu starp dalībvalstu tiesām, gan saistībā ar to pieņemto spriedumu atzīšanu un izpildi.</TXT></NP><NP><NO.P>27.</NO.P><TXT>Tomēr es uzskatu, ka Briseles I regulas interpretācijai un piemērošanai ir jāļauj saglabāt to Savienības konkurences tiesību normu pilnīgu efektivitāti, kurām ir būtiska nozīme iekšējā tirgū un kuras ir noteicošais elements Eiropas Savienības ekonomikas veidošanā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0013"><P>Saistībā ar šo jēdzienu skat. it īpaši Mestmäcker, E.‑J., <HT TYPE="ITALIC">Wirtschaft und Verfassung in der Europäischen Union: Beiträge zu Recht, Theorie und Politik der europäischen Integration</HT>, Nomos, Badenbādene, 2. izd., 2006, īpaši 30.–39. lpp. un 116.–132. lpp.; Christodoulidis, E., <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0029" ID="QS0029"/>A Default Constitutionalism? A Disquieting Note on Europe’s Many Constitutions<QUOT.END REF.START="QS0029" CODE="201D" ID="QE0029"/> no: <HT TYPE="ITALIC">The many constitutions of Europe</HT>, Tuori, K., un Sankari, S. (sastādītāji), Ešgeita, Edinburgh Centre for Law and Society series, 2010, 31. un nākamās lpp., it īpaši 34.–38. lpp.</P></NOTE>, jo, kā Tiesa to jau ir uzsvērusi, EK Līguma 85. pants, kas ir kļuvis par LESD 101. pantu, ir <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0030" ID="QS0030"/>pamatnoteikums, kas ir nepieciešams Kopienai uzticēto uzdevumu sasniegšanai un it īpaši iekšējā tirgus darbībai<QUOT.END REF.START="QS0030" CODE="201D" ID="QE0030"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0014"><P>Spriedums <HT TYPE="ITALIC">Eco Swiss</HT> (C‑126/97, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1999:269">EU:C:1999:269</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 36. punkts).</P></NOTE>. Turklāt Savienības tiesību procesuālās normas kaut kādā ziņā var palīdzēt īstenot Savienības tiesību materiālās normas tādējādi, ka pirmās minētās ir instruments, kas privāto un publisko tiesību subjektiem ļauj izmantot tiesības un pienākumus, it īpaši saistībā ar tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību un lietas taisnīgu izskatīšanu, kuras ir nostiprinātas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0015"><P>Spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Otis</HT> u.c. (C‑199/11, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:684">EU:C:2012:684</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 46. punkts), kas pasludināts saistībā ar prasību par zaudējumu atlīdzību, pamatojoties uz kaitējumu, kurš nodarīts Savienībai aizliegtas vienošanās rezultātā, ir atgādināts, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0031" ID="QS0031"/>tiesību efektīvas aizsardzības tiesā princips ir Savienības tiesību vispārējais princips, kas šobrīd ir izteikts Hartas 47. pantā<QUOT.END REF.START="QS0031" CODE="201D" ID="QE0031"/>.</P></NOTE>.</TXT></NP><?PAGE NO="7"?><NP><NO.P>28.</NO.P><TXT>Šajā ziņā vispirms ir jākonstatē, ka pamatlieta attiecas uz sekām, kas civiltiesiskā ziņā var izrietēt no neatļautas darbības, kura ietver LESD 101. panta vienotu un turpinātu pārkāpumu, ko ir izdarījušas vairākas dažādu dalībvalstu teritorijā reģistrētas sabiedrības un kurā daudzo cietušo personu domicils arī ir dažādās dalībvalstīs.</TXT></NP><NP><NO.P>29.</NO.P><TXT>Faktiski tādu tiesu dalībnieku kā prasītāja pamatlietā parādīšanās, kuru mērķis ir apvienot līdzekļus, pamatojoties uz tiesībām par to zaudējumu atlīdzību, kuri ir saistīti ar Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0016"><P>Saistībā ar to, ka Vācijā grupas prasības nav atzītas, pretēji tam, kā tas ir Apvienotajā Karalistē, bet ir pieņemamas tādu sabiedrību prasības, kāda ir <HT TYPE="ITALIC">CDC</HT>, kuras ir izveidotas vienīgi ar mērķi celt prasību par zaudējumu atlīdzību tās dalībnieku vārdā, skat. Derenne, J., <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0032" ID="QS0032"/>Réparation du dommage concurrentiel dans le droit de l’Union européenne et des États membres<QUOT.END REF.START="QS0032" CODE="201D" ID="QE0032"/>, <HT TYPE="ITALIC">Concurrences</HT>, 2014, Nr. 3, Colloque, 76.–78. lpp., 120. un 122. punkts.</P></NOTE>, manuprāt, atspoguļo to, ka sarežģītāku konkurences ierobežojumu gadījumā nav saprātīgi pašām cietušajām personām individuāli vajāt vairākus šāda veida ierobežojumu autorus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0017"><P>Šajā jomā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0033" ID="QS0033"/>tiesvedība par zaudējumu atlīdzību vēl nav pietiekami attīstīta<QUOT.END REF.START="QS0033" CODE="201D" ID="QE0033"/> un <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0034" ID="QS0034"/>cietušo personu iespējas saņemt atlīdzību par zaudējumiem, kas radušies pret konkurenci vērstas darbības rezultātā, būtiski atšķiras atkarībā no dalībvalstīm<QUOT.END REF.START="QS0034" CODE="201D" ID="QE0034"/>, jo <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0035" ID="QS0035"/>šīs prasības reglamentē ļoti atšķirīgas valstu tiesību normas<QUOT.END REF.START="QS0035" CODE="201D" ID="QE0035"/>, norāda Calisti, D., darbā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0036" ID="QS0036"/>Quelles propositions de l’Union européenne pour une meilleure réparation des dommages concurrentiels?<QUOT.END REF.START="QS0036" CODE="201D" ID="QE0036"/>, <HT TYPE="ITALIC">Concurrences</HT>, 2014, Nr. 3, 27.–31. lpp., 6. un 7. punkts. Saistībā ar iespēju apvienot vairāku prasītāju prasības pret vienu un to pašu atbildētāju, it īpaši aizliegto vienošanos jomā, skat. arī Komisijas ziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai par Briseles I regulas piemērošanu (COM(2009) 174, galīgā redakcija, 3.5. punkts).</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>30.</NO.P><TXT>Turpinājumā es atgādinu, ka zaudējumu atlīdzināšana cietušajām personām saistībā ar aizliegtu vienošanos, kas ir pretrunā Savienības tiesībām, attiecībā uz šīm pēdējām minētajām veido priekšrocību, kuras galvenā būtība ir reglamentēta šajās tiesībās atbilstoši judikatūrai, kas izriet no spriedumiem <HT TYPE="ITALIC">Courage</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Crehan</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0018"><P>C‑453/99, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2001:465">EU:C:2001:465</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>.</P></NOTE> un <HT TYPE="ITALIC">Manfredi</HT> u.c.<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0019"><P>C‑295/04 līdz C‑298/04, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:461">EU:C:2006:461</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>.</P></NOTE> par EKL 81. panta (LESD 101. panta) interpretāciju. Tas vienlaikus attiecas gan uz minētās priekšrocības esamību, gan uz tās galveno materiālo piemērošanas jomu, kas it īpaši ietver iespēju personām, kuras ir cietušas zaudējumus, saņemt atlīdzinājumu, kas sedz ne tikai zaudējumus, kuri tām ir nodarīti (<HT TYPE="ITALIC">damnum emergens</HT>), bet arī peļņu, kuru tās ir zaudējušas (<HT TYPE="ITALIC">lucrum cessans</HT>) šādas aizliegtas vienošanās dēļ, kā arī procentu maksājumus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0020"><P>Turpat, 95. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>31.</NO.P><TXT>Tomēr, kā ir uzsvērusi Tiesa, ņemot vērā Savienības tiesību attīstības pakāpi, šo tiesību uz pilnīgu zaudējumu atlīdzību īstenošanas noteikumi joprojām ir dalībvalstu ziņā ar nosacījumu, ka tās ievēro līdzvērtības un efektivitātes principus, kuri ir norādīti minētajā judikatūrā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0021"><P><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0037" ID="QS0037"/>Iztrūkstot Kopienu tiesiskajam regulējumam šajā jautājumā, katras dalībvalsts iekšējās tiesību sistēmas ziņā ir noteikt tiesas, kurām ir piekritīgas prasības par zaudējumu atlīdzību, kas balstītas uz Kopienu tiesību normu par konkurenci pārkāpumu, un šo prasību procesuālos noteikumus, ar nosacījumu, ka šie attiecīgie noteikumi nav mazāk labvēlīgi par tiem noteikumiem, kas attiecas uz prasībām par zaudējumu atlīdzību, kuras ir pamatotas ar valsts tiesību normu par konkurenci pārkāpumu [<HT TYPE="ITALIC">līdzvērtības princips</HT>], un ka minētās valsts tiesību normas nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu tiesību prasīt zaudējumu, kas nodarīti EKL 81. pantā aizliegtās vienošanās vai darbības rezultātā, atlīdzību īstenošanu [<HT TYPE="ITALIC">efektivitātes princips</HT>]<QUOT.END REF.START="QS0037" CODE="201D" ID="QE0037"/> (turpat, 72. punkts).</P></NOTE>. Šī valstu likumdevēju normatīvās kompetences saglabāšana šajā jomā it īpaši attiecas uz procesuālajām normām, bet vairs nav piemērojama attiecībā uz kolīziju normām, jo <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0038" ID="QS0038"/>tiesību akti, ko piemēro negodīgas konkurences darbību radītām ārpuslīgumiskām saistībām<QUOT.END REF.START="QS0038" CODE="201D" ID="QE0038"/>, tagad ir saistošā veidā noteikti Romas II regulā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0022"><P>Skat. minētās regulas 6. panta 3. punktu, kā arī šo secinājumu 75. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>32.</NO.P><TXT>Pēc analoģijas efektivitātes principam attiecībā uz prasībām par zaudējumu atlīdzību, kurš šādi ir izvirzīts saistībā ar valsts tiesību normām, manuprāt, <HT TYPE="ITALIC">a fortiori</HT> būtu jāsniedz vērtīgs materiāls Briseles I regulas interpretācijai un piemērošanai tādā ziņā, ka minētā regula kā atvasināto tiesību akts, kuru ir pieņēmusi pati Savienība, nevar tikt interpretēta tādējādi, ka minētās priekšrocības, kas piešķirta, balstoties uz primārajām tiesībām, konkretizēšana tiktu padarīta praktiski neiespējama vai pārmērīgi grūta pārrobežu prettiesiskas aizliegtas vienošanās kontekstā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0023"><P>Ir skaidrs, ka atvasinātās tiesības ir jāinterpretē un jāpiemēro atbilstoši primārajām tiesībām. Skat. it īpaši spriedumu Spānija/Komisija (C‑135/93, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1995:201">EU:C:1995:201</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 37. punkts), kurā ir atgādināts, ka, <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0039" ID="QS0039"/>ja Kopienu atvasināto tiesību dokuments var tikt interpretēts vairākos veidos, priekšroka ir jādod interpretācijai, kas normu padara atbilstošu Līgumam, nevis tai, kuras dēļ norma būtu jāatzīst par nesaderīgu ar to<QUOT.END REF.START="QS0039" CODE="201D" ID="QE0039"/>. Skat. arī spriedumu Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Strack</HT> (pārskatīšana) (C‑579/12 RX‑II, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:570">EU:C:2013:570</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 40. punkts).</P></NOTE>.</TXT></NP><?PAGE NO="8"?><NP><NO.P>33.</NO.P><TXT>Otrkārt, es uzsveru, ka, ņemot vērā Tiesas judikatūru, ir atzīts, ka uz tādas prasības celšanu tiesā, kuras, tāpat kā izskatāmajā lietā, mērķis ir saņemt atlīdzinājumu no uzņēmumiem, kas ir pārkāpuši LESD 101. pantu, patiešām attiecas <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0040" ID="QS0040"/>civillietas un komerclietas<QUOT.END REF.START="QS0040" CODE="201D" ID="QE0040"/> Briseles I regulas 1. panta 1. punkta izpratnē<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0024"><P>Skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">flyLAL‑Lithuanian Airlines</HT> (C‑302/13, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2319">EU:C:2014:2319</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 29. punkts) un ģenerāladvokātes J. Kokotes [<HT TYPE="ITALIC">J. Kokott</HT>] secinājumus šajā lietā <HT TYPE="ITALIC">flyLAL‑Lithuanian Airlines</HT> (C‑302/13, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2046">EU:C:2014:2046</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 48. punkts).</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>34.</NO.P><TXT>Treškārt, ir jānorāda, ka, tā kā dalībvalstu savstarpējās attiecībās ar Briseles I regulu ir aizstāta <DATE ISO="19680927">1968. gada 27. septembra</DATE> Konvencija par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0041" ID="QS0041"/>Briseles konvencija<QUOT.END REF.START="QS0041" CODE="201D" ID="QE0041"/>)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0025"><P><REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="299" PAGE.FIRST="32" DATE.PUB="1972">OV 1972 L 299, 32. lpp.</REF.DOC.OJ> Dokuments, kurā vēlāk izdarīti grozījumi ar konvencijām par jaunu dalībvalstu pievienošanos minētajai konvencijai. Skat. arī. <HT TYPE="ITALIC">P. Jenard</HT> ziņojumu par Briseles konvenciju (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="059" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="1979">OV 1979, C 59, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0042" ID="QS0042"/><HT TYPE="ITALIC">P. Jenard</HT> ziņojums<QUOT.END REF.START="QS0042" CODE="201D" ID="QE0042"/>), kā arī profesora <HT TYPE="ITALIC">P. Schlosser</HT> izstrādāto ziņojumu saistībā ar <DATE ISO="19781009">1978. gada 9. oktobrī</DATE> Luksemburgā parakstīto Konvenciju par Dānijas Karalistes, Īrijas un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes pievienošanos Briseles konvencijai, kā arī protokolu par tās interpretāciju Tiesā (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="059" PAGE.FIRST="71" DATE.PUB="1979">OV 1979, C 59, 71. lpp.</REF.DOC.OJ>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0043" ID="QS0043"/><HT TYPE="ITALIC">P. Schlosser</HT> ziņojums<QUOT.END REF.START="QS0043" CODE="201D" ID="QE0043"/>).</P></NOTE>, Tiesas sniegtā šīs konvencijas tiesību normu interpretācija ir piemērojama arī minētās regulas tiesību normām tad, kad šo abu tiesību aktu normas var tikt uzskatītas par līdzvērtīgām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0026"><P>Skat. it īpaši spriedumus <HT TYPE="ITALIC">OTP Bank</HT> (C‑519/12, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:674">EU:C:2013:674</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 21. punkts) un <HT TYPE="ITALIC">Brogsitter</HT> (C‑548/12, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:148">EU:C:2014:148</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 19. punkts).</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>35.</NO.P><TXT>Ņemot vērā Tiesas judikatūru, man šķiet, ka līdzvērtīga ir katra Briseles I regulas tiesību norma, uz kuru attiecas šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, proti, tās 5. panta 3. punkts, 6. panta 1. punkts un 23. panta 1. punkts, ņemot vērā, ka Briseles konvencijas atbilstošo tiesību normu, proti, tās 5. panta 3. punkta, 6. panta 1. punkta un 17. panta pirmās daļas, saturs ir vismaz līdzīgs vai pat identisks<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0027"><P>Skat. it īpaši attiecībā uz Briseles I regulas 5. panta 3. punktu spriedumus <HT TYPE="ITALIC">Folien Fischer</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Fofitec</HT> (C‑133/11, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:664">EU:C:2012:664</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 31. un 32. punkts), kā arī <HT TYPE="ITALIC">ÖFAB</HT> (C‑147/12, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:490">EU:C:2013:490</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 28. un 29. punkts), attiecībā uz tās 6. panta 1. punktu spriedumus <HT TYPE="ITALIC">Freeport</HT> (C‑98/06, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:595">EU:C:2007:595</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 39. punkts), kā arī <HT TYPE="ITALIC">Sapir</HT> u.c. (C‑645/11, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:228">EU:C:2013:228</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 31. un 42. punkts) un attiecībā uz tās 23. pantu spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Refcomp</HT> (C‑543/10, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:62">EU:C:2013:62</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 18. un 19. punkts).</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>36.</NO.P><TXT>Ceturtkārt, es atgādinu, ka atbilstoši Briseles konvencijas mērķiem, kuri ir arī Briseles I regulas mērķi, no vienas puses, pēc iespējas ir jāizvairās no jurisdikcijas pamatu palielināšanas saistībā ar vienām un tām pašām tiesiskajām attiecībām un, no otras puses, ir jānodrošina gan prasītāju, gan atbildētāju tiesiskā noteiktība ar spēju skaidri paredzēt kompetento tiesu, it īpaši ļaujot tiesai, kurā celta prasība, pašai spriest par to, vai tai ir jurisdikcija, vienlaikus neskatot lietu pēc būtības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0028"><P>Skat. it īpaši par Briseles konvenciju spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Benincasa</HT> (C‑269/95, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1997:337">EU:C:1997:337</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 26. un 27. punkts) un par Briseles I regulu spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Melzer</HT> (C‑228/11, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:305">EU:C:2013:305</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 35. punkts).</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>37.</NO.P><TXT>Visbeidzot, man šķiet, ka civilprasības par zaudējumu atlīdzību saistībā ar konkurences tiesību pārkāpumu galvenokārt tiek uzskatītas par tādām, kas izriet no neatļautas darbības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0029"><P>Par Tiesas šajā ziņā pausto nostāju skat. šo secinājumu 31. zemsvītras piezīmi.</P></NOTE>, precizējot, ka tomēr vismaz atsevišķās valstu tiesību sistēmās <HT TYPE="ITALIC">a priori</HT> nevar izslēgt šādu prasību līgumiska pamata kvalifikāciju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0030"><P>Šajā ziņā skat. Idot, L., <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0044" ID="QS0044"/>La dimension internationale des actions en réparation. Choisir sa loi et son juge: Quelles possibilités?<QUOT.END REF.START="QS0044" CODE="201D" ID="QE0044"/>, <HT TYPE="ITALIC">Concurrences</HT>, 2014, Nr. 3, 43.–53. lpp., it īpaši 5. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>38.</NO.P><TXT>Tādējādi Tiesai iesniegto problēmu izskatīšanu es vēlos sākt ar otro prejudiciālo jautājumu, kas attiecas uz Briseles I regulas 5. panta 3. punktu, kurā ir paredzēts īpašas jurisdikcijas pamats attiecībā uz prasībām atlīdzināt zaudējumus, pamatojoties uz atbildību par neatļautu darbību (B). Tālāk es izskatīšu pirmo jautājumu par šīs regulas 6. panta 1. punktu, kurā ir paredzēta paplašināta jurisdikcija saistītu prasību, kas ir celtas pret vairākiem atbildētājiem, gadījumā (C). Visbeidzot es izvērtēšu trešo jautājumu, kas ir saistīts ar abām šīm tiesību normām, kā arī ar specifiskiem tiesas izvēles aspektiem attiecībā uz Savienības tiesībās noteiktā aizlieguma slēgt aizliegtas vienošanās pilnīgas efektivitātes principu (D).</TXT></NP></GR.SEQ><?PAGE NO="9"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P>B –</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par Briseles I regulas 5. panta 3. punkta interpretāciju (otrais jautājums)</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>39.</NO.P><TXT>Otrajā jautājumā būtībā ir lūgts Tiesai izteikties par Briseles I regulas 5. panta 3. punkta piemērošanas jomu, kā arī jurisdikcijas apjomu, kas varētu izrietēt no īpašā noteikuma, kurš ir paredzēts šajā tiesību normā (1). Es uzskatu, ka, it īpaši ņemot vērā šajā tiesību normā norādītos mērķus, tās piemērošana ir problemātiska un pat būtu jāizslēdz tādos apstākļos, kādi ir apstākļi pamatlietā, kuras īpatnības ir nenoliedzamas (2).</TXT></NP><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P>1)</NO.P><TXT>Par Tiesai iesniegtajām problēmām</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>40.</NO.P><TXT>Ņemot vērā lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, iesniedzējtiesa droši ir pieņēmusi, ka prasība par zaudējumu atlīdzību un informācijas atklāšanu, kas tajā tiek izskatīta, ietilpst Briseles I regulas 5. panta 3. punktā paredzētajās <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0045" ID="QS0045"/>lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību<QUOT.END REF.START="QS0045" CODE="201D" ID="QE0045"/>, un ka tādējādi šī tiesību norma var pamatot tās jurisdikciju. Attiecībā uz šāda veida prasībām Tiesa nesen ir atzinusi šo kvalifikāciju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0031"><P>Atbilstoši spriedumam <HT TYPE="ITALIC">flyLAL‑Lithuanian Airlines</HT> (<REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2319">EU:C:2014:2319</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 28. punkts) <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0046" ID="QS0046"/>prasītājas [pamatlietā] celtās prasības mērķis ir zaudējumu atlīdzināšana, kas saistīta ar apgalvotu konkurences tiesību pārkāpumu. Tādējādi tā izriet no tiesībām, kas nosaka civiltiesisko atbildību par [neatļautu] darbību vai kvazideliktu<QUOT.END REF.START="QS0046" CODE="201D" ID="QE0046"/>.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>41.</NO.P><TXT>Turklāt minētā tiesa pamatoti norāda, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka attiecībā uz sarežģītām neatļautām darbībām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0032"><P>Proti, neatļautām darbībām, kuru veidojošie elementi, kas ir notikums, kurš rada kaitējumu, un tā izraisītās nelabvēlīgās sekas, ir nošķirti un izkliedēti vairāku dalībvalstu teritorijā.</P></NOTE> minētā 5. panta 3. punktā ietvertais izteiciens <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0047" ID="QS0047"/>vieta, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu<QUOT.END REF.START="QS0047" CODE="201D" ID="QE0047"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0033"><P>Es precizēju, ka izskatāmajā lietā otrais šajā tiesību normā paredzētais gadījums saistībā ar <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0048" ID="QS0048"/>vietu, kur [..] var iestāties notikums, kas rada kaitējumu<QUOT.END REF.START="QS0048" CODE="201D" ID="QE0048"/>, nav atbilstošs, jo prasītāja norāda neatļautu darbību, kuras jau ir notikušas, sekas.</P></NOTE> attiecas gan uz <HT TYPE="ITALIC">vietu</HT>, kur iestājies apgalvoto kaitējumu <HT TYPE="ITALIC">radījušais notikums</HT>, gan uz <HT TYPE="ITALIC">vietu, kurā šis kaitējums ir materializējies</HT>, un tādējādi prasītājs var izvēlēties iesūdzēt atbildētājus vienā vai otrā no šo abu vietu tiesām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0034"><P>Skat. it īpaši spriedumus <HT TYPE="ITALIC">Hi Hotel HCF</HT> (C‑387/12, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:215">EU:C:2014:215</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 27. punkts), kā arī <HT TYPE="ITALIC">Coty Germany</HT> (C‑360/12, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:1318">EU:C:2014:1318</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>. Tā arī atgādina, ka tad, ja pastāv vairāki iespējamie zaudējumi, kompetentā tiesa, pamatojoties uz šo pēdējo piesaistes faktoru, tomēr var lemt tikai par prasībām, kuras attiecas uz dalībvalsts teritorijā, kurā atrodas tiesa, nodarītajiem zaudējumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0035"><P>Skat. it īpaši spriedumus <HT TYPE="ITALIC">Shevill</HT> u.c. (C‑68/93, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1995:61">EU:C:1995:61</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 27. un nākamie punkti), kā arī <HT TYPE="ITALIC">eDate Advertising</HT> u.c. (C‑509/09 un C‑161/10, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:685">EU:C:2011:685</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 51. punkts).</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>42.</NO.P><TXT>Iesniedzējtiesa šaubās par to, kā tai saistībā ar lietu, kas tajā tiek izskatīta, ir jāīsteno kritēriji, kurus tādējādi Tiesa ir definējusi alternatīvi, ņemot vērā, ka aizliegtās vienošanās, kas ir izraisījusi LESD 101. panta pārkāpumu un norādītos zaudējumus, dalībnieku ieguldījuma īpatnība ir tāda, ka tas ir bijis dažāds gan ģeogrāfiskā ziņā, gan laika ziņā. Tā galvenokārt šaubās par jautājumu, vai Briseles I regulas 5. panta 3. punkts ļauj celt prasību par visiem zaudējumiem, kas ir radušies saistībā ar aizliegto vienošanos, katrā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0049" ID="QS0049"/>vietā, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu<QUOT.END REF.START="QS0049" CODE="201D" ID="QE0049"/> šīs tiesību normas izpratnē un pret katru prettiesiskās aizliegtās vienošanās dalībnieku, pat ja daži atbildētāji nav veikuši darbības tieši tās dalībvalsts teritorijā, kurā atrodas tiesa.</TXT></NP><NP><NO.P>43.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">CDC</HT> ierosina Tiesai atbildēt, ka saskaņā ar šo tiesību normu visus zaudējumus, kas radušies saistībā ar aizliegto vienošanos, kura veido minēto pārkāpumu, būtu jāspēj izvirzīt visu to dalībvalstu tiesās, kuru teritorijā vai nu vismaz daļa šīs aizliegtās vienošanās ir tikusi noslēgta un īstenota, vai arī tā ir vismaz daļēji tieši un būtiski traucējusi attiecīgā tirgus darbību. Komisija izmanto līdzīgu pieeju, bet tā<?PAGE NO="10"?> tomēr ir atturīgāka attiecībā uz tiesu, kurās šajā ziņā varētu likumīgi vērsties, jurisdikcijas apjomu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0036"><P>Komisija piedāvā Briseles I regulas 5. panta 3. punktu interpretēt tādējādi, ka tādos apstākļos kā pamatlietā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0050" ID="QS0050"/>prasītājs var celt prasību par zaudējumu atlīdzināšanu pret katru aizliegtās vienošanās dalībnieku <HT TYPE="ITALIC">vai nu</HT> katras tās dalībvalsts tiesās, kurā <HT TYPE="ITALIC">koluzīvie nolīgumi</HT> tika <HT TYPE="ITALIC">noslēgti un īstenoti</HT> (<HT TYPE="ITALIC">notikuma, kas rada kaitējumu, vieta</HT>), <HT TYPE="ITALIC">vai arī</HT> katras tās dalībvalsts tiesās, kuras teritorijā tirgu ir ietekmējusi konkurenci ierobežojošā rīcība (<HT TYPE="ITALIC">pārkāpuma seku vieta</HT>); <HT TYPE="ITALIC">pirmajām tiesām</HT> ir jurisdikcija, lai lemtu par <HT TYPE="ITALIC">visu</HT> to zaudējumu atlīdzināšanu, kas ir radušies saistībā ar tiesību pārkāpumu saistībā ar aizliegtām vienošanām, savukārt <HT TYPE="ITALIC">otrajām</HT> ir <HT TYPE="ITALIC">tikai</HT> jurisdikcija, lai lemtu par zaudējumiem, kas ir radušies <HT TYPE="ITALIC">valstī</HT>, kuras tiesā ir celta prasība<QUOT.END REF.START="QS0050" CODE="201D" ID="QE0050"/> (mans izcēlums).</P></NOTE>. Atbildētājas pamatlietā, kuras ir paudušas nostāju par otro jautājumu, runā gan par šī jautājuma nepieņemamību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0037"><P><HT TYPE="ITALIC">Kemira</HT> apgalvo, ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemams, it īpaši tādēļ, ka tajā neesot norādīts nekas, kas ļauj konstatēt, ka prettiesiskās aizliegtās vienošanās esot tikušas noslēgtas un īstenotas iesniedzējtiesas teritoriālajā jurisdikcijā. Šajā ziņā ir pietiekami atgādināt, ka uz jautājumiem, kurus ir uzdevusi iesniedzējtiesa pašas noteiktajos tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu ietvaros, kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības pieņēmums, ko var atspēkot tikai ierobežotā skaitā gadījumu (skat. it īpaši spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Pohotovosť</HT>, C‑470/12, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:101">EU:C:2014:101</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 27. un nākamie punkti), kuri šajā lietā, manuprāt, nepiemīt.</P></NOTE>, gan pēc būtības par tiesas vispārējās jurisdikcijas noraidīšanu attiecībā uz visiem prettiesiskās aizliegtās vienošanās dalībniekiem un visiem apgalvotajiem zaudējumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0038"><P>It īpaši <HT TYPE="ITALIC">FMC Foret</HT> uzskata, ka dalībvalsts tiesām esot jābūt jurisdikcijai, lai lemtu tikai par prasījumiem, kas ir balstīti uz prettiesiskās aizliegtās vienošanās daļu, kura ir tikusi izdarīta un/vai ir radījusi savas sekas šajā dalībvalstī, turpretī <HT TYPE="ITALIC">Solvay</HT> uzskata, ka cieša saikne starp tiesu, kurā celta prasība, un lietu kā piesaistes faktors esot jākonstatē atsevišķi attiecībā uz katru atbildētāju un visiem norādītajiem zaudējumiem.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>44.</NO.P><TXT>Atgādināšu, ka, ņemot vērā Tiesas judikatūru par Briseles I regulas 5. panta 3. punkta interpretāciju, šīs tiesību normas interpretāciju reglamentē vairāki pamatprincipi. Vispirms ir skaidrs, ka tajā ietvertie jēdzieni ir jādefinē autonomi, tātad, neizmantojot valsts tiesību jēdzienus un galvenokārt atsaucoties uz šīs regulas sistēmu un mērķiem, lai nodrošinātu tās vienveidīgu piemērošanu visās dalībvalstīs<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0039"><P>Skat. it īpaši spriedumus <HT TYPE="ITALIC">Réunion européenne</HT> u.c. (C‑51/97, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1998:509">EU:C:1998:509</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 15. punkts), <HT TYPE="ITALIC">Melzer</HT> (<REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:305">EU:C:2013:305</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 22., 34. un nākamie punkti.), <HT TYPE="ITALIC">Weber</HT> (C‑438/12, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:212">EU:C:2014:212</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 40. punkts), kā arī <HT TYPE="ITALIC">Coty Germany</HT> (<REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:1318">EU:C:2014:1318</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 43. punkts).</P></NOTE>. Tālāk attiecībā uz īpašo noteikumu, kas atšķiras no šīs regulas 2. pantā paredzētā atbildētāja domicila tiesu jurisdikcijas principa, ir jāattiecina nevis plaša koncepcija, bet gan šaura<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0040"><P>Skat. it īpaši spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Coty Germany</HT> (<REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:1318">EU:C:2014:1318</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 44. un 45. punkts).</P></NOTE>, it īpaši, lai izvairītos no <HT TYPE="ITALIC">forum actoris</HT> jurisdikcijas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0041"><P>Skat. it īpaši spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Kronhofer</HT> (C‑168/02, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2004:364">EU:C:2004:364</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 14. un 20. punkts).</P></NOTE> vispārināšanas, kā arī no kompetento tiesu skaita palielināšanas, kas sekmētu <HT TYPE="ITALIC">forum shopping</HT>.</TXT></NP><NP><NO.P>45.</NO.P><TXT>Turklāt ir būtiski atcerēties, ko Tiesa ir precizējusi atbilstoši Briseles I regulas preambulas 12. apsvērumā norādītajam tuvumā esamības mērķim, ka 5. panta 3. punktā minētais jurisdikcijas noteikums ir balstīts uz <HT TYPE="ITALIC">īpaši ciešu saikni</HT> starp lietu un tās vietas tiesu, kurā iestājies notikums, kas rada kaitējumu. Šī saikne pareizas tiesvedības un procesa lietderīgas organizācijas apsvērumu dēļ attaisno jurisdikcijas piešķiršanu atkāpes veidā šīm pēdējām minētajām tiesām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0042"><P>Lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību, tās vietas tiesa, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu, parasti ir vispiemērotākā lietas izskatīšanai, it īpaši tiesvedības tuvuma un pierādījumu iesniegšanas vienkāršības dēļ (skat. it īpaši spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Melzer</HT>, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:305">EU:C:2013:305</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 27. punkts).</P></NOTE>. Tā kā kāda no iepriekš minētajā judikatūrā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0043"><P>Šo secinājumu 34. zemsvītras piezīmē.</P></NOTE> atzīto piesaistes faktoru identificēšanai ir jāļauj noteikt to kompetento tiesu, kura <HT TYPE="ITALIC">objektīvi vislabāk var novērtēt, vai ir izpildīti personas, pret kuru celta prasība, atbildību veidojošie nosacījumi</HT>, no tā izriet, ka likumīgi var celt prasību tikai tajā tiesā, kuras teritoriālajā jurisdikcijā atrodas atbilstīgais piesaistes faktors<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0044"><P>Skat. it īpaši spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Coty Germany</HT> (<REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:1318">EU:C:2014:1318</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 47. un 48. punkts).</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>46.</NO.P><TXT>Tieši šāda tuvumā esamība, kas, pēc iesniedzējtiesas domām, varētu nepastāvēt, ja izskatāmajā lietā tiktu atzīts, ka, piemērojot Briseles I regulas 5. panta 3. punktu, attiecībā uz visiem iesūdzētajiem atbildētājiem un visiem apgalvotajiem zaudējumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0045"><P>Iesniedzējtiesa precizē, ka šī problēma rodas, <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0051" ID="QS0051"/>pat pieņemot, ka prettiesiskās aizliegtās vienošanās dalībniekiem kā vienota un turpināta EKL 81. panta/LESD 101. panta pārkāpuma līdzdalībniekiem pilnībā ir jāatbild par nodarītajiem zaudējumiem<QUOT.END REF.START="QS0051" CODE="201D" ID="QE0051"/>.</P></NOTE> jurisdikcija būtu ikvienai tiesai, kura atrodas kādā no daudzajām vietām, kurās aizliegtā vienošanās tika iecerēta, organizēta un kontrolēta un kurās tika ierobežota pircēju izvēles brīvība attiecīgajā tirgū. Es piekrītu tās viedoklim tālāk izklāstīto iemeslu dēļ.</TXT></NP></GR.SEQ><?PAGE NO="11"?><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>Par Briseles I regulas 5. panta 3. punkta piemērošanas kritēriju īstenošanu tādā lietā, kāda ir pamatlieta</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>47.</NO.P><TXT>Lai gan Briseles I regulas 5. panta 3. punkta piemērošanu saistībā ar prasību par zaudējumu atlīdzību, pamatojoties uz LESD 101. panta pārkāpumu, <HT TYPE="ITALIC">principā</HT> nevar izslēgt<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0046"><P>Skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">flyLAL‑Lithuanian Airlines</HT> (<REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2319">EU:C:2014:2319</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 28. punkts).</P></NOTE>, tomēr es sliecos uzskatīt, ka šī tiesību norma nevar tikt lietderīgi piemērota attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">īpašu gadījumu</HT> saistībā ar horizontāla rakstura prettiesisku aizliegto vienošanos, kuras ilgums ir bijis nozīmīgs, kura ir ierobežojusi konkurenci visā Savienības teritorijā un kuras struktūra ir ļoti sarežģīta, jo tā ir izraisījusi virkni koluzīvu nolīgumu un darbību, kā rezultātā gan dalībnieki, gan norādītos zaudējumus cietušās personas ir izkliedēti daudzās dalībvalstīs<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0047"><P>Turpretī es uzskatu, ka minētais 5. panta 3. punkts varētu attiekties uz vertikāliem konkurences ierobežojumiem – ja vien norādītā atbildība nav līgumiska –, kā arī uz aizliegtām vienošanām, kuru apmērs ir ģeogrāfiski ierobežots, jo var tikt skaidri identificēta gan pret konkurenci vērstas darbības, gan tās seku lokalizācija.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>48.</NO.P><TXT>Tādā gadījumā, kāds tiek aplūkots pamatlietā, judikatūras kritēriji attiecībā uz <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0052" ID="QS0052"/>vietas, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu<QUOT.END REF.START="QS0052" CODE="201D" ID="QE0052"/> šīs tiesību normas izpratnē noteikšanu, manuprāt, ir neefektīvi norādīto zaudējumu cēloņu un seku būtiskās ģeogrāfiskās izkliedētības dēļ. Tiesas minētās alternatīvas divas daļas šajā gadījumā par iespējami kompetentām padara lielu skaitu dalībvalstu tiesu, lai gan minētās regulas mērķis ir ierobežot paralēlo tiesvedību skaitu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0048"><P>Skat. Briseles I regulas preambulas 15. apsvērumu.</P></NOTE>, un tās neļauj identificēt vienu tiesu, kurai ir <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0053" ID="QS0053"/>īpaši cieša saikne<QUOT.END REF.START="QS0053" CODE="201D" ID="QE0053"/> ar lietu un kura tādējādi <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0054" ID="QS0054"/>vislabāk<QUOT.END REF.START="QS0054" CODE="201D" ID="QE0054"/> <HT TYPE="ITALIC">ratione loci</HT> var to atrisināt, kaut gan tāds ir minētā 5. panta 3. punkta pamatojums.</TXT></NP><NP><NO.P>49.</NO.P><TXT>Attiecībā uz kritēriju, kas balstīts uz vietu, kur iestājies apgalvotos zaudējumus radījušais notikums, teorētiski varētu atsaukties uz ikvienu vietu, kurā tās dalībnieki noslēdza aizliegto vienošanos, proti, vietu, kuru tomēr var būt grūti, ja ne neiespējami, noteikt, ņemot vērā aizliegtās vienošanās slepeno raksturu, izņemot tad, ja tiek izmantotas dažādas vietas, kurās atrodas ieinteresēto personu juridiskās adreses. Minētais kritērijs varētu atbilst arī visām aizliegtās vienošanās faktiskās īstenošanas vietām – proti, katrai vietai –, kurās dalībnieki konkrēti organizējuši un piemērojuši savu koluzīvo nolīgumu, kas vērsti uz konkurences ierobežošanu, noteikumus, izmantojot aktīvas darbības vai pret konkurenci vērstu atturēšanos<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0049"><P>Saistībā ar dažādiem elementiem, kas konkretizē aizliegto vienošanos izskatāmajā lietā, skat. šo secinājumu 18. punktu.</P></NOTE>. Šajā ziņā es precizēju, ka pretēji Komisijai uzskatu, ka spriedumam <HT TYPE="ITALIC">Melzer</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0050"><P><REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:305">EU:C:2013:305</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 40. punkts.</P></NOTE>, kurā ir izslēgta iespēja pamatot jurisdikciju ar vietu, kur iestājies kaitējumu radījušais notikums, ko ir izdarījis notikuma, kas rada kaitējumu, līdzdalībnieks, pret kuru nav tikusi celta prasība, būtu jāizraisa tas, ka aizliegtās vienošanās dalībnieka darbības dalībvalsts teritorijā nevarētu tikt piedēvētas citiem pārkāpuma izdarītājiem, kuri ir atturējušies īstenot brīvu konkurenci minētajai teritorijai atbilstošajā tirgū<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0051"><P>Noraidoša darbība, kas izriet no aizliegtas vienošanās, nav līdzvērtīga apstiprinošai darbībai, jo atturēšanās vieta pati par sevi nevar tikt noteikta (pēc analoģijas skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Besix</HT>, C‑256/00, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2002:99">EU:C:2002:99</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 49. punkts, kurā strīdīgais līguma pienākums izpaudās kā apņemšanās neveikt un neietvēra nekādu ģeogrāfisku ierobežojumu).</P></NOTE>. Katrā ziņā saistībā ar Eiropas mēroga un ilgstošu aizliegtu vienošanos, kāda tiek aplūkota pamatlietā, šādiem atrašanās vietas faktoriem, manuprāt, nav nozīmes, jo tie rada pārāk vispārīgus, izkliedētus un gadījuma rakstura jurisdikcijas pamatus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0052"><P>Kā ir uzsvēris ģenerāladvokāts P. Kruss Viljalons [<HT TYPE="ITALIC">P. Cruz Villalón</HT>] savos secinājumos lietā <HT TYPE="ITALIC">Hejduk</HT> (C‑441/13, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2212">EU:C:2014:2212</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 42. punkts), <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0055" ID="QS0055"/>kritērijs, kurš uzliek pienākumu prasītājam ierobežot savas prasības apmēru saskaņā ar grūti, ja ne neiespējami, nosakāmiem teritoriāliem kritērijiem, nav kritērijs, kas atbilst [Briseles I] regulas būtībai<QUOT.END REF.START="QS0055" CODE="201D" ID="QE0055"/>.</P></NOTE> gan iesaistīto dalībnieku, gan attiecīgo darbību un bezdarbības lielā skaita dēļ un līdz ar to vairāku vietu dēļ, kurās ir notikuši kaitējumu radījušie notikumi, kas ar tiem saistīti<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0053"><P>Manuprāt, šī situācija ir jānošķir, piemēram, no situācijas saistībā ar klasisku karteli, kuru vadītu profesionāla apvienība, vai situācijas saistībā ar aizliegto vienošanos, kuras darbība būtu ģeogrāfiski koncentrēta vienas sanāksmju norises vietas dēļ, apzinoties, ka šajos gadījumos nepastāvētu līdzīga notikumu, kas rada kaitējumu, izkliedētība.</P></NOTE>.</TXT></NP><?PAGE NO="12"?><NP><NO.P>50.</NO.P><TXT>Attiecībā uz kritēriju, kas saistīts ar apgalvoto zaudējumu materializācijas vietu, no ekonomiskā viedokļa var tikt uzskatīts, ka tie ir radušies vai nu katrā vietā, kurā iespējamās cietušās personas ir iepirkušas produktus, uz kuriem attiecās prettiesiskā aizliegtā vienošanās, proti, vietās, kur ir tikuši parakstīti un/vai izpildīti līgumi, kuru saturs ir izkropļots ar aizliegto vienošanos – šajā gadījumā tie ir starp atbildētājām un uzņēmumiem, kuri ir cedējuši savus prasījumus prasītājai, noslēgtie piegādes līgumi –, vai arī katrā vietā, kur šīm cietušajām personām vai to filiālēm ir juridiskā adrese. Netieši cietušajām personām, kuras nav bijušas saistītas ar aizliegtās vienošanās dalībnieku ar līgumu, bet kurām tomēr ar tās esamību ir nodarīts kaitējums<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0054"><P>Tādējādi spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Kone</HT> u.c. (C‑557/12, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:1317">EU:C:2014:1317</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 30. un nākamie punkti) Tiesa ir atzinusi, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0056" ID="QS0056"/>tas, ka uzņēmuma, kas nav aizliegtās vienošanās dalībnieks, bet gūst labumu no <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0057" ID="QS0057"/>cenu<QUOT.END REF.START="QS0057" CODE="201D" ID="QE0057"/> jumta ekonomiskajiem apstākļiem, klients cieš zaudējumus, jo piedāvājuma cena ir augstāka, nekā tā būtu šīs aizliegtās vienošanās neesamības gadījumā, ir daļa no iespējamās minētās aizliegtās vienošanās sekām, ko tās dalībnieki nevar nezināt<QUOT.END REF.START="QS0056" CODE="201D" ID="QE0056"/>.</P></NOTE>, būtu arī jāspēj atsaukties uz saviem zaudējumiem Tiesas judikatūras noteiktajās robežās<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0055"><P>Spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Dumez France</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Tracoba</HT> (C‑220/88, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1990:8">EU:C:1990:8</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 20. punkts) Tiesa interpretēja Briseles konvencijas 5. panta 3. punktu tādējādi, ka persona, kurai kaitējums ir nodarīts rikošeta veidā, ar šādu pamatojumu var vērsties vienīgi tās vietas tiesā, kurā cēloņa fakts ir tieši radījis zaudējumus attiecībā uz tiešo cietušo.</P></NOTE>. Tomēr ir jāatgādina, ka jurisdikcijas iespēju, kas sniegta neatļautas darbības jomā, nevar interpretēt tādējādi, ka tās rezultātā tiek pieļauta <HT TYPE="ITALIC">forum actoris</HT> jurisdikcija, jo Briseles I regulas mērķis ir ierobežot šo pēdējo minēto faktoru, lai saglabātu tās 2. pantā paredzētā vispārīgā noteikuma lietderīgo iedarbību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0056"><P>No šīm Briseles I regulas normām faktiski izriet, ka ar šo instrumentu tiek ierobežoti gadījumi, kad atbildētājs var tikt iesūdzēts prasītāja domicila tiesā (skat. attiecībā uz Briseles konvenciju spriedumus <HT TYPE="ITALIC">Six Constructions</HT>, 32/88, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1989:68">EU:C:1989:68</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 13. un 14. punkts, kā arī <HT TYPE="ITALIC">Dumez France</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Tracoba</HT>, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1990:8">EU:C:1990:8</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 19. punkts).</P></NOTE>. Turklāt varētu būt noderīgi ņemt vērā visas vietas, kurās ar LESD 101. panta pārkāpumu tika ietekmēts tirgus, ņemot vērā, ka konkurences tiesību normu mērķis ir saglabāt saimnieciskās aktivitātes labu darbību, nevis aizsargāt kādas konkrētas sabiedrības individuālās intereses<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0057"><P>Šajā ziņā Roma II regulas preambulas 21. apsvērumā ir norādīts, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0058" ID="QS0058"/>saistība ar tās valsts tiesību aktiem, kurā pastāv iespēja ietekmēt konkurences attiecības, [kas darbību, kuras ierobežo brīvu konkurenci, jomā ir paredzēta šīs regulas 6. pantā,] [..] ļauj aizsargāt konkurentus, patērētājus un plašu sabiedrību un [..] nodrošina tirgus ekonomikas pareizu darbību<QUOT.END REF.START="QS0058" CODE="201D" ID="QE0058"/>.</P></NOTE>. Taču šajā gadījumā pārkāpums, ar kuru ir pamatota prasība par zaudējumu atlīdzību, ietver Savienības visu dalībvalstu teritorijas, kas izraisa to, ka jurisdikcija, iespējams, ir daudzām tiesām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0058"><P>Ashton, D., un Henry, D., <HT TYPE="ITALIC">Competition Damages Actions in the EU, Law and Practice</HT>, Elgar Competition Law and Practice Series, Cheltenham, 2013, 179. lpp., 7.030. punkts, uzsver, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0059" ID="QS0059"/>[i]n the case of a pan‑European cartel, [the place where the claimant suffered loss] could conceivably be in any Member State, which leads to relatively unrestrained freedom to forum shop in proceedings relating to [..] abuses with effects felt throughout Europe<QUOT.END REF.START="QS0059" CODE="201D" ID="QE0059"/>.</P></NOTE>. Šāda plaša pieeja ir pretrunā iepriekš minētajiem Briseles I regulas mērķiem, it īpaši tiem, kas paredzēti tās 5. panta 3. punktā. Piebildīšu, ka judikatūra, kas izriet no sprieduma <HT TYPE="ITALIC">Shevill</HT> u.c.<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0059"><P><REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1995:61">EU:C:1995:61</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 33. punkts, kurā ir precizēts, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0060" ID="QS0060"/>katras tās [Briseles konvencijas līgumslēdzējas] dalībvalsts tiesas, kurā publikācija ir izplatīta un kurā saskaņā ar cietušās personas apgalvoto ir aizskarta tās reputācija, [ir] kompetentas lemt <HT TYPE="ITALIC">tikai par tiem zaudējumiem</HT>, <HT TYPE="ITALIC">kas radušies valstī, kuras tiesā ir celta prasība</HT><QUOT.END REF.START="QS0060" CODE="201D" ID="QE0060"/> (mans izcēlums).</P></NOTE>, nozīmē, un to šajā jautājumā, manuprāt, nav nedz iespējams, nedz vēlams mainīt, ka jurisdikcija, pamatojoties uz vietu, kur tiek īstenots notikums, kurš rada kaitējumu, tiek sadalīta teritoriāli, ievērojot dalībvalstu robežas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0060"><P>Katras dalībvalsts tiesas vislabāk var novērtēt to zaudējumu raksturu un apmēru, kuri ir radušies valsts teritorijā.</P></NOTE>, kas rada risku saistībā ar tiesvedības sadalīšanos, jo tiesa, kurai šajā ziņā ir jurisdikcija, nevarēs novērtēt daudzos norādītos zaudējumus kopumā.</TXT></NP><NP><NO.P>51.</NO.P><TXT>Visbeidzot es uzsveru, ka, ja Tiesai būtu jāatzīst, ka saskaņā ar Briseles I regulas 5. panta 3. punktu šajā lietā jurisdikcija ir vairākām tiesām, personām ar šādu pamatojumu piedāvātās iespējas būtu ļoti plašas, kaut gan runa ir par jurisdikcijas iespēju, kurai ir īpašs raksturs un kura tātad principā ir piemērojama šauri. Turklāt tad rastos apdraudējums – kas nebūt nav hipotētisks<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0061"><P>Skat. konkrētu piemēru, kuru minējis Idot, L., darbā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0061" ID="QS0061"/>La dimension internationale des actions en réparation. Choisir sa loi et son juge: Quelles possibilités?<QUOT.END REF.START="QS0061" CODE="201D" ID="QE0061"/>, minēts iepriekš, 34. punkts.</P></NOTE> –, kurš ļauj Savienības konkurences tiesību pārkāpuma izdarītājiem celt tā sauktās <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0062" ID="QS0062"/>torpēdu<QUOT.END REF.START="QS0062" CODE="201D" ID="QE0062"/> prasības atbilstoši spriedumam <HT TYPE="ITALIC">Folien Fischer</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Fofitec</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0062"><P><REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:664">EU:C:2012:664</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>.</P></NOTE> prasību par negatīva fakta konstatēšanu veidā dalībvalstī, par kuru ir zināms, ka tiesvedību ilgums pret personām, kas Komisijas uzsāktā administratīvā procesa<?PAGE NO="13"?> laikā ir identificētas kā cietušās personas, tajā ir īpaši garš, veidā. Savukārt tad, kad ir pieņemts Komisijas lēmums par pārkāpuma esamību, negatīva fakta konstatēšanai, manuprāt, vairs nevajadzētu būt iespējamai Komisijas lēmuma saistošo seku dēļ attiecībā uz faktiem un to juridisko kvalifikāciju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0063"><P>Atbilstoši Padomes <DATE ISO="20021216">2002. gada 16. decembra</DATE> Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā [LESD 101. un 102. pantā] (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="001" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2003">OV 2003, L 1, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>), 16. panta 1. punktam, lai nodrošinātu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0063" ID="QS0063"/>vienādu Kopienas konkurences tiesību aktu piemērošanu<QUOT.END REF.START="QS0063" CODE="201D" ID="QE0063"/>, <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0064" ID="QS0064"/>ja valstu tiesas atbilstoši [LESD 101. pantam] lemj par līgumiem, lēmumiem vai darbībām, uz kurām jau attiecas Komisijas lēmums, tās nevar pieņemt lēmumus, kuri ir pretrunā ar Komisijas pieņemto lēmumu<QUOT.END REF.START="QS0064" CODE="201D" ID="QE0064"/>. Spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Otis</HT> u.c. (<REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:684">EU:C:2012:684</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 51. punkts) ir precizēts, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0065" ID="QS0065"/>šis princips ir spēkā arī tad, ja valstu tiesās ir celta prasība par kaitējuma atlīdzinājumu, kas nodarīts aizliegtas vienošanās vai darbības rezultātā, kuras neatbilstība LESD 101. pantam ir konstatēta šīs iestādes lēmumā<QUOT.END REF.START="QS0065" CODE="201D" ID="QE0065"/>.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>52.</NO.P><TXT>Noslēgumā pēc analoģijas ar to, ko Tiesa ir nospriedusi spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Besix</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0064"><P><REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2002:99">EU:C:2002:99</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 55. punkts. Saskaņā ar šo spriedumu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0066" ID="QS0066"/>Briseles konvencijas 5. panta 1. punktā minētā īpašās jurisdikcijas norma līgumattiecību jomā nav piemērojama gadījumā, ja [..] saistības izpildes vieta, kas ir prasības celšanas tiesā pamatā, <HT TYPE="ITALIC">nevar tikt noteikta tādēļ, ka strīdīgās līgumiskās saistības</HT> ietver tādu apņemšanos atturēties no darbības, kurai nav ģeogrāfiska ierobežojuma, un tādējādi tām ir <HT TYPE="ITALIC">raksturīgs liels skaits vietu</HT>, kurās tās ir tikušas izpildītas vai būtu jāizpilda<QUOT.END REF.START="QS0066" CODE="201D" ID="QE0066"/> (mans izcēlums).</P></NOTE>, es uzskatu, ka Briseles I regulas 5. panta 3. punktā minētais īpašās jurisdikcijas noteikums lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu, ir neefektīvs gadījumā, ja, tāpat kā pamatlietā, vieta, kur, iespējams, iestājies notikums, kas rada kaitējumu, nevar tikt noteikta tādēļ, ka LESD 101. panta pārkāpums, ar kuru ir pamatota prasība, ir saistīts ar darbībām, kurām ir raksturīgs liels skaits vietu, kurās tās ir tikušas noslēgtas un/vai izpildītas, kas tādējādi neļauj skaidri un lietderīgi identificēt, kura būtu tā tiesa, kam ir īpaši cieša saikne ar visu lietu.</TXT></NP><NP><NO.P>53.</NO.P><TXT>Manuprāt, šādā gadījumā jurisdikcija ir jānosaka, piemērojot vai nu Briseles I regulas 2. panta 1. punktā paredzēto vispārējo noteikumu, vai nu šajā regulā minētos citus īpašās jurisdikcijas noteikumus, piemēram, tās 6. panta 1. punktā paredzēto noteikumu, kurš ļauj apvienot prasības, kas pret vairākiem atbildētājiem ir celtas vienā tiesā, ar nosacījumu, ka viena vai otra no šiem noteikumiem īstenošanas nosacījumi šajā lietā ir patiešām izpildīti. Šajā ziņā ir jāuzsver, ka saistības pastāvēšana starp prasībām, kas celtas pret vairākiem atbildētājiem, kā jurisdikcijas pamata ņemšana vērā ir atļauta vienīgi saistībā ar minēto 6. panta 1. punktu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0065"><P>Konstatējums par saistības esamību, protams, parādās arī saistībā ar Briseles I regulas 28. pantu, tomēr atšķirīgi (skat. šo secinājumu 70. zemsvītras piezīmi).</P></NOTE>, kurā šī iespēja ir paredzēta tikai saskaņā ar stingru piesaistes faktoru, kas ir kāda no atbildētājiem domicils, nevis saistībā ar tiesību normu, kuras piemērošana ir atkarīga no vietas, kur ir noticis notikums, kā tas ir Briseles I regulas 5. panta 3. punkta gadījumā.</TXT></NP></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P>C –</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par Briseles I regulas 6. panta 1. punkta interpretāciju (pirmais jautājums)</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>54.</NO.P><TXT>Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai Briseles I regulas 6. panta 1. punktā paredzēto noteikumu par jurisdikciju koncentrēšanu vairāku atbildētāju gadījumā var piemērot saistībā ar prasību, kas vērsta pret uzņēmumiem, kuri ģeogrāfiskā un laika ziņā dažādā veidā ir piedalījušies vienotā un turpinātā Savienības tiesībās paredzētā aizlieguma slēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumā (1). Tālāk tā lūdz Tiesu noteikt, vai, ja atbilde ir apstiprinoša, atteikšanās no šādas prasības attiecībā uz <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0067" ID="QS0067"/>primāro<QUOT.END REF.START="QS0067" CODE="201D" ID="QE0067"/> atbildētāju, proti, vienīgo līdzatbildētāju, kura domicils ir dalībvalstī, kurā atrodas tiesa, kurā celta prasība, ietekmē tās jurisdikciju saskaņā ar minēto tiesību normu (2).</TXT></NP><?PAGE NO="14"?><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P>1)</NO.P><TXT>Par Briseles I regulas 6. panta 1. punkta piemērojamību tādā lietā, kāda ir pamatlieta (pirmā jautājuma a) punkts)</TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>Par Tiesai iesniegtajām problēmām</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>55.</NO.P><TXT>Ir jāuzsver, ka, tāpat kā attiecībā uz Briseles I regulas 5. panta 3. punktu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0066"><P>Skat. šo secinājumu 44. punktu.</P></NOTE>, minētās regulas 6. panta 1. punkta saturs ir jādefinē autonomi tādējādi, ka tajā norādītie jēdzieni nevar tikt saprasti kā tādi, kuros ir atsauce uz tiesā, kurā celta prasība, izvērtējamo tiesisko attiecību kvalifikāciju piemērojamajās valsts tiesībās<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0067"><P>Skat. pirmo Tiesas nolēmumu, kurā ir interpretēts Briseles konvencijas 6. panta 1. punkts, proti, spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Kalfelis</HT> (189/87, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1988:459">EU:C:1988:459</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 10. punkts), un tad, it īpaši par Briseles I regulas 6. panta 1. punktu, spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Reisch Montage</HT> (C‑103/05, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:471">EU:C:2006:471</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 27.–30. punkts).</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>56.</NO.P><TXT>Saskaņā ar Briseles I regulas 6. panta 1. punktu visas prasības, kuras ir cēlis viens un tas pats prasītājs pret vairākiem atbildētājiem, var tikt iesniegtas dalībvalsts tiesā, kuras teritoriālajā jurisdikcijā ir vismaz viena no tiem domicils<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0068"><P>Briseles I regulas preambulas 11. apsvērumā ir precizēts, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0068" ID="QS0068"/>juridiskas personas domicils būtu jānosaka autonomi, lai kopējās normas padarītu pārskatāmākas un novērstu jurisdikcijas kolīzijas<QUOT.END REF.START="QS0068" CODE="201D" ID="QE0068"/>, un tās 60. panta 1. punktā ir precizēts, ka šajā regulā uzņēmējsabiedrības vai citas juridiskās personas domicils ir vietā, kur tai ir statūtos noteiktā atrašanās vieta, galvenais birojs vai galvenā darbības vieta.</P></NOTE>, un šis atbildētājs šeit tiks kvalificēts kā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0069" ID="QS0069"/>primārais<QUOT.END REF.START="QS0069" CODE="201D" ID="QE0069"/> atbildētājs, tomēr ar nosacījumu, ka starp šīm prasībām pastāv saistība<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0069"><P>Kā ir atgādināts spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Freeport</HT> (<REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:595">EU:C:2007:595</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 53. punkts), šis nosacījums nebija iekļauts Briseles konvencijas 6. panta 1. punktā, bet tas tika minēts spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Kalfelis</HT> (<REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1988:459">EU:C:1988:459</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 12. punkts) par šīs tiesību normas interpretāciju, un pēc tam to nostiprināja Savienības likumdevējs, kurš šo nosacījumu iekļāva Briseles I regulas formulējumā.</P></NOTE>. Šajā ziņā skaidri ir prasīts, lai <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0070" ID="QS0070"/>prasības būtu tik cieši saistītas, ka ir lietderīgi tās izskatīt un izlemt kopā, lai izvairītos no riska, ka atsevišķā tiesvedībā tiek pieņemti nesavienojami spriedumi<QUOT.END REF.START="QS0070" CODE="201D" ID="QE0070"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0070"><P>Tādējādi minētās regulas 6. panta 1. punktā norādītais nosacījums ir formulēts tādā pašā veidā kā tās 28. pantā, kurā saistītu prasību jēdziens ir definēts kolīziju gadījumos starp divām tiesām, kurām, iespējams abām ir jurisdikcija, savukārt 6. panta 1. punktā, gluži pretēji, ir paredzēta tiesas jurisdikcijas paplašināšana attiecībā uz atbildētājiem, uz kuriem principā tā neattiektos. Spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Tatry</HT> (C‑406/92, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1994:400">EU:C:1994:400</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 53. punkts) par Briseles konvencijas 22. pantu, kas ir līdzvērtīgs Briseles I regulas 28. pantam, Tiesa precizēja, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0071" ID="QS0071"/>pietiek, ka pastāv pretrunīgu risinājumu risks, pat ja nolēmumus var izpildīt atsevišķi un to tiesiskās sekas nav savstarpēji izslēdzošas<QUOT.END REF.START="QS0071" CODE="201D" ID="QE0071"/>.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>57.</NO.P><TXT>Ļaujot koncentrēt prasības vienā un tajā pašā tiesā un paplašināt tās jurisdikciju attiecībā uz atbildētājiem, par kuriem tai nebūtu jāspēj lemt, ja šis paplašinājums nepastāvētu, minētais 6. panta 1. punkts atbilst pareizas tiesvedības norises mērķim, it īpaši, īstenojot tiesvedību ekonomiju, un paralēlu prasību un pretrunīgu spriedumu, kas no tām var izrietēt, riska novēršanas mērķim, kuri ir paredzēti Briseles I regulā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0071"><P>Skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Painer</HT> (C‑145/10, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:798">EU:C:2011:798</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 77. punkts), kurā ir atsauce uz Briseles I regulas preambulas 12. un 15. apsvērumu.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>58.</NO.P><TXT>Tomēr attiecībā uz šo jurisdikcijas noteikumu, kuram ir īpašs raksturs, jo ar to atkāpjas no Briseles I regulas preambulas 11. apsvērumā minētā un tās 2. pantā paredzētā katra atbildētāja domicila tiesas principa jurisdikcijas, ir atzīts, ka tas ir jāinterpretē šauri<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0072"><P>Skat. it īpaši spriedumus <HT TYPE="ITALIC">Glaxosmithkline</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Laboratoires Glaxosmithkline</HT> (C‑462/06, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:299">EU:C:2008:299</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 28. punkts), kā arī <HT TYPE="ITALIC">Painer</HT> (<REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:798">EU:C:2011:798</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 74. punkts).</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>59.</NO.P><TXT>Tā kā tādējādi minētā 6. panta 1. punkta piemērošanai ir jānotiek vienīgi izņēmuma kārtā, tajā paredzētā prasību apvienošana ir atļauta tikai tad, ja tās neattiecas uz apdrošināto, patērētāju vai darba ņēmēju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0073"><P>Spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Glaxosmithkline</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Laboratoires Glaxosmithkline</HT> (<REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:299">EU:C:2008:299</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 20. un nākamie punkti) ir izslēgta iespēja atsaukties uz šo tiesību normu, ja ir piemērojami Briseles I regulas II nodaļas 5. iedaļā paredzētie jurisdikcijas noteikumi, kuri aizsargā vājāko pusi.</P></NOTE>, un vienīgi tad, ja tās patiešām attiecas uz atsevišķām, bet tomēr savā starpā cieši saistītām prasībām.</TXT></NP><NP><NO.P>60.</NO.P><TXT>Uz šo pēdējo minēto nosacījumu būtībā ir balstīta pirmā jautājuma pirmā daļa. Ar to Tiesu lūdz noteikt, vai šāda saistības esamība ir raksturīga tādai prasībai, kāda ir tikusi iesniegta iesniedzējtiesā, proti, saistībā ar prasību par informācijas atklāšanu un zaudējumu atlīdzību, kas solidāri celta pret aizliegtās vienošanās, kura ir atzīta par tādu, kas ir pretrunā Savienības tiesībām, līdzdalībniekiem, kuri ir veicinājuši šo pārkāpumu dažādās vietās un laikposmos.</TXT></NP><?PAGE NO="15"?><NP><NO.P>61.</NO.P><TXT>Ieinteresētajām pusēm, kuras ir iesniegušas rakstveida apsvērumus par šo jautājumu, ir atšķirīgi viedokļi, jo <HT TYPE="ITALIC">CDC</HT> un Komisija uzskata, ka Briseles I regulas 6. panta 1. punkts ir piemērojams šādā kontekstā, savukārt atbildētājas pamatlietā apgalvo pretējo<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0074"><P><HT TYPE="ITALIC">Kemira</HT> apgalvo, ka pirmā jautājuma pirmā daļa ir nepieņemama, pamatojoties uz to, ka iesniedzējtiesa nekādā gadījumā nevarot pamatot savu jurisdikciju ar Briseles I regulas 6. panta 1. punktu tādēļ, ka <HT TYPE="ITALIC">ratione loci</HT> jurisdikcija esot nevis <HT TYPE="ITALIC">Landgericht Dortmund</HT>, bet tikai <HT TYPE="ITALIC">Landgericht Essen</HT> (Esenes apgabaltiesa, Vācija), jo <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0072" ID="QS0072"/>primārās atbildētājas<QUOT.END REF.START="QS0072" CODE="201D" ID="QE0072"/> juridiskā adrese ir Esenē. Ir taisnība, ka šī tiesību norma attiecas uz kāda no atbildētājiem pamatlietā <HT TYPE="ITALIC">domicila</HT> vietas tiesu, nevis visām dalībvalsts <HT TYPE="ITALIC">tiesām</HT>, kā tas ir noteikts šīs regulas 2. pantā. Tomēr, manuprāt, ir pieļaujams, ka ar valsts tiesību normu tiek veikta <HT TYPE="ITALIC">ratione materiae</HT> jurisdikciju koncentrēšana, it īpaši konkurences jomā, kā tas ir paredzēts Likuma par konkurences ierobežojumiem (<HT TYPE="ITALIC">Gesetz gegen Wettbewerbsbeschränkungen</HT> (<HT TYPE="ITALIC">GWB</HT>) 89. pantā Vācijā, ar nosacījumu, ka šāda tiesību norma nediskriminē pārrobežu strīdus salīdzinājumā ar iekšējiem strīdiem tādējādi, ka pārrobežu strīdi tiktu izslēgti no tiesas, kurai parasti ir gan <HT TYPE="ITALIC">ratione loci</HT>, gan <HT TYPE="ITALIC">ratione materiae</HT> jurisdikcija, pilnvarām (pēc analoģijas skat. manus secinājumus apvienotajās lietās <HT TYPE="ITALIC">Sanders</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Huber</HT>, C‑400/13 un C‑408/13, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2171">EU:C:2014:2171</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 58. un nākamie punkti, 72. zemsvītras piezīme).</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>62.</NO.P><TXT>No Tiesas judikatūras par saistības esamību, kas ir prasīta šajā tiesību normā, izriet, ka, lai nolēmumi būtu uzskatāmi par <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0073" ID="QS0073"/>nesavienojamiem<QUOT.END REF.START="QS0073" CODE="201D" ID="QE0073"/>, nepietiek ar to, ka pastāv atšķirības tiesvedības iznākumā; atšķirībām ir jāpastāv vienas un tās pašas faktiskās un juridiskās situācijas ietvaros<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0075"><P>Spriedums <HT TYPE="ITALIC">Sapir</HT> u.c. (<REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:228">EU:C:2013:228</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>. No abu šo kritēriju pārbaudes tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, izriet pretrunīgi apsvērumi, kas ir iesniegti Tiesā.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>Par vienas un tās pašas faktiskās situācijas esamību</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>63.</NO.P><TXT>Atbildētājas pamatlietā uzskata, ka prasībā pamatlietā formulētie prasījumi neatbilst nosacījumam par faktiskās situācijas identiskumu, jo neesot nozīmes tam, ka visi prettiesiskās aizliegtās vienošanās dalībnieki piedalījās nolīgumos, ar kuriem tā ir izveidota, jo tikai šo nolīgumu īstenošana esot varējusi nodarīt konkrētus zaudējumus pircējiem, kuri ir cedējuši savas prasījumus <HT TYPE="ITALIC">CDC</HT>, un ka esot atsevišķi jāizskata katrs prasījums, ko prasītāja norāda ar šādu pamatojumu.</TXT></NP><NP><NO.P>64.</NO.P><TXT>Šajā ziņā es piekrītu pretējam viedoklim, kuru aizstāv iesniedzējtiesa, <HT TYPE="ITALIC">CDC</HT> un Komisija, ka tādas prasības, kādas ir celtas pret dažādiem atbildētājiem pamatlietā, ir balstītas uz vienotu faktisko situāciju, lai gan, kā norāda iesniedzējtiesa, minētās atbildētājas ļoti atšķirīgi gan ģeogrāfiskā ziņā, gan laika ziņā ir piedalījušās attiecīgās aizliegtās vienošanās īstenošanā, kā arī dažādu līgumu, kuri ir izkropļoti ar šo aizliegto vienošanos, noslēgšanā un izpildē, kas nodarījuši kaitējumu uzņēmumiem, kuri ir cedējuši savas prasījumus prasītājai pamatlietā.</TXT></NP><NP><NO.P>65.</NO.P><TXT>Kā norāda iesniedzējtiesa, Komisijas lēmumā, ar kuru ir pamatotas šīs prasības, ir konstatēts – un tas ir saistoši dalībvalstu tiesām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0076"><P>Šajā jautājumā skat. šo secinājumu 63. zemsvītras piezīmi.</P></NOTE> –, ka <HT TYPE="ITALIC">CDC</HT> iesūdzētās sabiedrības bija izdarījušas EKL 81. panta (LESD 101. panta) un EEZ līguma 53. panta <HT TYPE="ITALIC">vienotu un turpinātu pārkāpumu</HT> un ka katrs dalībnieks kā līdzdalībnieks var tikt vainots citu dalībnieku faktiskajā rīcībā neatkarīgi no tā konkrētā ieguldījuma<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0077"><P>Šajā ziņā šī tiesa atsaucas uz Komisijas Lēmuma C(2006) 1766, galīgā redakcija, 31. un 324.–327. punktu.</P></NOTE>. Tā, manuprāt, pamatoti piebilst, ka rīcības dēļ, kas tādējādi tika konstatēta administratīvā sodīšanas procesa laikā, katram pārkāpuma izdarītājam civiltiesiskā ziņā ir jāatbild par citu dalībnieku neatļautām darbībām un līdz ar to par zaudējumiem, kas no tām var izrietēt.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>c)</NO.P><TXT>Par vienas un tās pašas juridiskās situācijas esamību</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>66.</NO.P><TXT>Tiesa jau ir nospriedusi, ka, ņemot vērā Briseles I regulas 6. panta 1. punkta formulējumu, prasību, kas celtas pret dažādiem atbildētājiem, juridisko pamatu atšķirības pašas par sevi nav šķērslis šīs tiesību normas piemērošanai, tomēr tā tas ir tiktāl, ciktāl atbildētāji varēja paredzēt, ka pastāv risks, ka pret tiem ceļ prasības dalībvalstī, kur vismaz kādam no tiem ir domicils<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0078"><P>Skat. it īpaši spriedumus <HT TYPE="ITALIC">Sapir</HT> u.c. (<REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:228">EU:C:2013:228</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 44. punkts), kā arī <HT TYPE="ITALIC">Painer</HT> (<REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:798">EU:C:2011:798</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 84. punkts).</P></NOTE>.</TXT></NP><?PAGE NO="16"?><NP><NO.P>67.</NO.P><TXT>Šajā gadījumā aizliegtās vienošanās, kura ar vienu Komisijas lēmumu tikusi atzīta par tādu, kas veido <HT TYPE="ITALIC">vienotu Savienības</HT> konkurences tiesību <HT TYPE="ITALIC">pārkāpumu</HT>, nevis tādu, kurš izdarīts dažādu valstu tiesību sistēmu līmenī, dalībnieki atrodas vienā un tajā pašā juridiskajā situācijā, precīzāk, saskaras ar zaudējumu atlīdzināšanas pienākumu, kas izriet no Savienības tiesībām un kas ir pamatots ar Tiesas pastāvīgo judikatūru. Tādējādi tie varēja pamatoti gaidīt, ka vēlāk visi tiks iesūdzēti, lai atlīdzinātu zaudējumus civiltiesiskā ziņā, tiesā, kuras teritoriālajā jurisdikcijā kāds no tiem bija reģistrēts. Tādējādi šādos apstākļos tiek ievērota Tiesas prasītā jurisdikcijas paredzamība atbilstoši Briseles I regulas preambulas 11. apsvērumā minētajam mērķim.</TXT></NP><NP><NO.P>68.</NO.P><TXT>Turklāt ir jāuzsver, ka spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Kalfelis</HT>, ar kuru ir ieviesta prasība par saistības esamību starp prasībām, kas var tikt apvienotas saskaņā ar šo tiesību normu, Tiesa atsaucās uz <HT TYPE="ITALIC">P</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Jenard</HT> ziņojumu, kurā ir noteikts, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0074" ID="QS0074"/>[Briseles konvencijas 6. panta 1. punktā paredzētā] noteikuma piemērošanai tiek prasīts, lai pastāvētu saikne starp prasībām, kas celtas pret katru no atbildētājiem, <HT TYPE="ITALIC">piemēram</HT>, ka tās attiecas uz <HT TYPE="ITALIC">solidāriem parādniekiem</HT><QUOT.END REF.START="QS0074" CODE="201D" ID="QE0074"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0079"><P>Skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Kalfelis</HT> (<REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1988:459">EU:C:1988:459</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 9. punkts), kā arī iepriekš minēto <HT TYPE="ITALIC">P</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Jenard</HT> ziņojumu, it īpaši 26. punkts (mans izcēlums).</P></NOTE>. Pēc iesniedzējtiesas domām, precīzi tāds ir gadījums pamatlietā, neraugoties uz to, ka šo kvalifikāciju attiecībā uz prasībām par saukšanu pie solidāras atbildības ir apstrīdējušas dažas atbildētājas.</TXT></NP><NP><NO.P>69.</NO.P><TXT>Es uzskatu, ka vienkārša iespēja, ka solidāra atbildība vairāku pārkāpēju gadījumā tiek īstenota vienā no atbilstošajām dalībvalstīm, nevis citās dalībvalstīs, ir pietiekama, lai liktu rasties dažādu un savstarpēji nesavienojamu risinājumu riskam Briseles I regulas 6. panta 1. punkta izpratnē. Faktiski šīs dalībvalsts tiesību sistēmā katra atbildētāja atbildība hipotētiski attiektos uz visiem zaudējumiem, savukārt to dalībvalstu tiesību sistēmās, kurās atbildības solidaritāte būtu liegta, piešķirto zaudējumu apmērs varētu ievērojami atšķirties atkarībā no tiesām, kurās celtas prasības. Pat pretējā gadījumā, ja šāda solidaritāte būtu atzīta visās atbilstošajās dalībvalstīs, risks, ka tiek pieņemti nesavienojami nolēmumi, ja prasības tiktu izskatītas atsevišķi, tomēr saglabātos saistībā ar atbildības sadalīšanu starp aizliegtās vienošanās dalībniekiem atkarībā no tā, vai viņi tajā ir piedalījušies visu attiecīgo laikposmu vai daļu no attiecīgā laikposma.</TXT></NP><NP><NO.P>70.</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir jānorāda, ka, ņemot vērā Komisijas sniegtās norādes tās apsvērumos, dalībnieku solidārā atbildība par kopīgu LESD 101. pantā paredzētā aizlieguma slēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumu, šķiet, ir dalībvalstu tiesību sistēmās vispārēji atzīts princips<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0080"><P>Komisija precizē, ka tas tā ir <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0075" ID="QS0075"/>Vācijā, Francijā, Nīderlandē, Beļģijā, Somijā un Zviedrijā<QUOT.END REF.START="QS0075" CODE="201D" ID="QE0075"/> un ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0076" ID="QS0076"/>tas pats attiecas uz atbildības par neatļautu darbību regulējumu, kas piemērojams Itālijā, Apvienotajā Karalistē, Spānijā, Austrijā, Rumānijā, Horvātijā, Čehijas Republikā, Dānijā, Igaunijā, Grieķijā, Ungārijā, Īrijā, Lietuvā, Luksemburgā, Polijā un Portugālē<QUOT.END REF.START="QS0076" CODE="201D" ID="QE0076"/>.</P></NOTE> un it īpaši tā ir izmantota nesen šajā jomā pieņemtajā direktīvā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0081"><P>Skat. Eiropas Parlamenta un Padomes <DATE ISO="20141126">2014. gada 26. novembra</DATE> Direktīvas 2014/104/ES par atsevišķiem noteikumiem, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="349" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2014">OV L 349, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>), preambulas 37. apsvērumu un 11. panta 1. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>71.</NO.P><TXT>Es uzsveru, ka gadījumā, ja Briseles I regulas 6. panta 1. punkts nebūtu piemērojams attiecībā uz tādu tiesvedību, kāda ir pamatlietā, tas nozīmētu, ka atsevišķām tiesām, neveicot saskaņošanu, būtu jāizvērtē apgalvotie zaudējumi, ņemot vērā dažādus valstu tiesību aktus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0082"><P>Pēc analoģijas skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Solvay</HT> (C‑616/10, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:445">EU:C:2012:445</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 28. punkts).</P></NOTE>, kas rada risku, ka katram vienas un tās pašas prettiesiskās aizliegtās vienošanās dalībniekam tiktu piespriests atlīdzināt atšķirīgus zaudējumu apmērus, lai gan par prasījumiem saņemt atlīdzību, ko ir lūdzis viens un tas pats prasītājs, būtu lietderīgi un pat nepieciešams lemt vienoti<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0083"><P>Spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Sapir</HT> u.c. (<REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:228">EU:C:2013:228</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 47. un 48. punkts) Tiesa uzsvēra, ka pat tad, ja juridiskais pamats, kas norādīts, lai pamatotu prasību pret atbildētāju, atšķiras no pamata, uz kuru ir balstīta prasība, kas celta pret citiem atbildētājiem, pastāv nepieciešamība lemt vienoti, ja visi dažādajās prasībās norādītie prasījumi ir par tām pašām interesēm.</P></NOTE>.</TXT></NP><?PAGE NO="17"?><NP><NO.P>72.</NO.P><TXT>Komisija, manuprāt, pamatoti norāda, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0077" ID="QS0077"/>šīs tiesību normas lietderīgā iedarbība būtu apdraudēta, ja tā tiktu tik šauri interpretēta, ka šādos apstākļos tā padarītu par neiespējamu celt vienotas prasības pret visiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem tiesā, kura atrodas kāda no atbildētājiem, kas bija aizliegtās vienošanās dalībnieki, domicilā, tikai tāpēc vien, ka nepastāv vispārēja starptautiskā jurisdikcija<QUOT.END REF.START="QS0077" CODE="201D" ID="QE0077"/>.</TXT></NP><NP><NO.P>73.</NO.P><TXT>Ņemot vērā šos apstākļus, es uzskatu, ka situācija, kurā vairākas sabiedrības, kas ir reģistrētas dažādās dalībvalstīs, saistībā ar zaudējumu atlīdzību vienas un tās pašas Savienības konkurences tiesībām pretrunā esošas aizliegtas vienošanās gadījumā tiktu iztiesātas nevis vienā tiesā, bet atsevišķās tiesās to darbību dēļ, kas, protams, izdarītas dažādos laikposmos un vietās, bet iekļaujas vienotā un turpinātā pārkāpumā, var radīt risku, ka atsevišķā tiesvedībā tiek pieņemti nesavienojami risinājumi Briseles I regulas 6. panta 1. punkta izpratnē.</TXT></NP><NP><NO.P>74.</NO.P><TXT>Atbilstoši Tiesas judikatūrai iesniedzējtiesai, ņemot vērā visus atbilstošos lietas apstākļus, būs jāizvērtē, vai šāds risks pamatlietā pastāv<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0084"><P>Skat. spriedumus <HT TYPE="ITALIC">Painer</HT> (<REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:798">EU:C:2011:798</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 83. punkts) un <HT TYPE="ITALIC">Solvay</HT> (<REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:445">EU:C:2012:445</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 29. punkts).</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>75.</NO.P><TXT>Tāpat kā to dara Komisija, es norādu, ka šāda interpretācija sniedz būtisku priekšrocību, jo atbilst likumdevēja Romas II regulā, it īpaši tās 6. pantā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0078" ID="QS0078"/>Negodīga konkurence un darbības, kas ierobežo brīvu konkurenci<QUOT.END REF.START="QS0078" CODE="201D" ID="QE0078"/> paustajai vēlmei, kura trešajā punktā ir norādīta iespēja prasītājam, ceļot prasību pret vairākiem atbildētājiem saistībā ar šīs jomas lietu, apvienot savas prasības vienā tiesā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0079" ID="QS0079"/>saskaņā ar piemērojamiem noteikumiem par jurisdikciju<QUOT.END REF.START="QS0079" CODE="201D" ID="QE0079"/> un tās pamatot ar tiesas atrašanās valsts tiesību aktiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0085"><P>Skat. minētā 6. panta 3. punkta b) apakšpunkta otro teikumu, kā arī par tā piemērošanas noteikumiem Fitchen, J. The Applicable Law in Cross-Border Competition Law Actions and Article 6(3) of Regulation 864/2007. No: Mihail, D., Becker, F., un Beaumont, P., <HT TYPE="ITALIC">Cross-Border EU Competition Law Actions</HT>. Oksforda: Hart Publishing, 2013, 297. un nākamās lpp., it īpaši 323. un nākamās lpp.</P></NOTE>. Manuprāt, pienācīgi ir jāņem vērā šis likumdošanas virziens, lai nodrošinātu konsekvenci starp Savienības tiesību instrumentiem, kuri ir piemērojami pārrobežu strīdos<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0086"><P>Romas II regulas preambulas 7. apsvērumā ir skaidri norādīts, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0080" ID="QS0080"/>[tās] materiāltiesiskajai darbības jomai un noteikumiem vajadzētu būt saderīgiem ar [Briseles I] regulu<QUOT.END REF.START="QS0080" CODE="201D" ID="QE0080"/>. Uzdevuma sniegt interpretāciju ietvaros Tiesa jau ir veikusi Briseles I regulā minēto jurisdikcijas noteikumu un nesenāku noteikumu par tiesību normu kolīziju, kuri arī izriet no Savienības tiesībām, tuvināšanu (skat. it īpaši spriedumus <HT TYPE="ITALIC">Pammer</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Hotel Alpenhof</HT>, C‑585/08 un C‑144/09, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:740">EU:C:2010:740</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 43., 74. un 84. punkts, kā arī <HT TYPE="ITALIC">Football Dataco</HT> u.c., C‑173/11, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:642">EU:C:2012:642</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 29. un 31. punkts).</P></NOTE>, neraugoties uz to, kā iebilst atbildētājas pamatlietā, ka Romas II regula šajā lietā nav piemērojama <HT TYPE="ITALIC">ratione temporis</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0087"><P>Skat. šo secinājumu 6. zemsvītras piezīmi.</P></NOTE>.</TXT></NP></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>Par atteikšanās no prasības, kas celta pret vienīgo līdzatbildētāju, kurš ir reģistrēts valstī, kurā atrodas tiesa, ietekmi, lai piemērotu Briseles I regulas 6. panta 1. punktu (pirmā jautājuma b) punkts)</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>76.</NO.P><TXT>Iesniedzējtiesa pamato lūgumu, kuru tā ir iesniegusi pirmā prejudiciālā jautājuma otrajā daļā, nošķirot divas Briseles I regulas 6. panta 1. punkta interpretācijas problēmas atteikšanās no prasības attiecībā uz līdzatbildētāju, kas ļauj piesaistīt visu lietu tiesai, kurā celta prasība, gadījumā, proti, pirmkārt, principa par jurisdikcijas saglabāšanu iespējama piemērošana šādā gadījumā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0088"><P>Arī saukts par <HT TYPE="ITALIC">forum perpetuum</HT> principu vai <HT TYPE="ITALIC">perpetuatio fori</HT> principu saskaņā ar lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu izmantoto terminoloģiju.</P></NOTE>, pamatojoties uz šo tiesību normu (a), un, otrkārt, sekas, kādas izriet no iespējamas tiesību ļaunprātīgas izmantošanas, šajā ziņā atsaucoties uz saistības pastāvēšanu (b).</TXT></NP><NP><NO.P>77.</NO.P><TXT>Ieinteresēto personu, kuras ir iesniegušas apsvērumus par šīm abām problēmām, piedāvātās atbildes ir īpaši pretrunīgas, bet īsumā var tikt norādīts, ka atbildētājas pamatlietā apgalvo, ka minētajā 6. panta 1. punktā paredzētajai jurisdikcijas paplašināšanai šādos apstākļos neesot jāpastāv<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0089"><P>Savukārt <HT TYPE="ITALIC">Evonik Degussa</HT> ir ierobežojusi savus apsvērumus ar iebildi par nepieņemamību, kas vērsta pret šī pirmā jautājuma daļu, pamatojoties uz hipotētisku raksturu un neatbilstību. Šo secinājumu 37. zemsvītras piezīmē minētā judikatūra, manuprāt, ļauj noraidīt šo iebildi par nepieņemamību.</P></NOTE>, kas ir pretēji <HT TYPE="ITALIC">CDC</HT> un Komisijas paustajai nostājai, pēdējai minētajai tomēr norādot vairāk nianšu.</TXT></NP><?PAGE NO="18"?><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>Par jurisdikcijas saglabāšanu, pamatojoties uz Briseles I regulas 6. panta 1. punktu, atteikšanās no prasības attiecībā uz <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0081" ID="QS0081"/>primāro<QUOT.END REF.START="QS0081" CODE="201D" ID="QE0081"/> atbildētāju gadījumā</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>78.</NO.P><TXT>Es piekrītu iesniedzējtiesas, <HT TYPE="ITALIC">CDC</HT> un Komisijas viedoklim, ka, pieņemot, ka saistības esamība starp prasībām, kuras celtas pret vairākiem atbildētājiem, tiek noteikta prasības celšanas brīdī, vēlāka atteikšanās no prasības attiecībā uz atbildētāju, kas pamato tiesas paplašināto jurisdikciju saskaņā ar Briseles I regulas 6. panta 1. punktu, nerada tādas sekas, ka šī jurisdikcija tiek izbeigta.</TXT></NP><NP><NO.P>79.</NO.P><TXT>Tiesai katrā ziņā vēl nav bijusi iespēja tieši izteikties par šo problēmu. Tomēr ir jānorāda, ka spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Reisch Montage</HT> Tiesa uzsvēra, ka šajā tiesību normā nav veikta nekāda atsauce uz valsts noteikumiem, kuri tādējādi tai nevar būt šķērslis, un tā precizēja, ka tā ir jāpiemēro, <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0082" ID="QS0082"/>pat ja šī prasība <HT TYPE="ITALIC">kopš tās celšanas brīža</HT> attiecībā uz [..] atbildētāju, [kura domicils ir tiesas dalībvalstī], ir uzskatāma par nepieņemamu saskaņā ar tai piemērojamajām valsts tiesību normām<QUOT.END REF.START="QS0082" CODE="201D" ID="QE0082"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0090"><P><REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:471">EU:C:2006:471</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 27.–31. punkts (mans izcēlums). Šajā gadījumā valsts tiesību norma, kas izraisa konstatējumu par nepieņemamību attiecībā uz <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0083" ID="QS0083"/>primāro<QUOT.END REF.START="QS0083" CODE="201D" ID="QE0083"/> atbildētāju, ietvēra individuālas kreditoru prasības pret parādnieku, kurš ir maksātnespējas situācijā, noraidīšanu.</P></NOTE>. Turklāt spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Freeport</HT> tā skaidri ir izmantojusi prasības celšanas brīdi par atskaites punktu, lai izvērtētu saistības starp prasībām esamību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0091"><P><REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:595">EU:C:2007:595</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 54. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>80.</NO.P><TXT>Kritērijs, kas man šķiet noteicošais, lai Briseles I regulas 6. panta 1. punktā paredzētā atvasinātā jurisdikcija joprojām būtu spēkā, ir tas, lai atteikšanās no prasības attiecībā uz <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0084" ID="QS0084"/>primāro<QUOT.END REF.START="QS0084" CODE="201D" ID="QE0084"/> atbildētāju notiktu tikai pēc datuma, kad attiecīgajā tiesā ir celta prasība atbilstoši noteiktajiem procesuālajiem nosacījumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0092"><P>Šajā lietā iesniedzējtiesa precizē, ka prasība tika paziņota Vācijas sabiedrībai <HT TYPE="ITALIC">Evonik Degussa</HT> <DATE ISO="20090407">2009. gada 7. aprīlī</DATE> un ka citas atbildētājas pamatlietā saņēma pieteikuma par lietas ierosināšanu tiesā tulkojumu 2009. gada augustā, savukārt atteikšanās no prasības attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">Evonik Degussa</HT> notika 2009. gada septembra beigās.</P></NOTE>. Tā kā vēršanās tiesā bija likumīgi notikusi līdz minētajam datumam, es uzskatu, ka savukārt nav nozīmes tam, ka atteikšanās no prasības, kā tas ir šajā lietā, ir notikusi pirms tiesas noteiktā iebildumu raksta iesniegšanas termiņa beigām un pirmās tiesas sēdes sākuma.</TXT></NP><NP><NO.P>81.</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Briseles I regulas 30. pantā ir definēts laiks, kad tiek uzskatīts, ka prasība ir celta dalībvalsts tiesā, lai piemērotu tiesību normas, kas ietvertas 9. iedaļā par <HT TYPE="ITALIC">lis pendens</HT> un saistītām prasībām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0093"><P>Minētajā 30. pantā ir paredzēts, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0085" ID="QS0085"/>šajā iedaļā uzskata, ka prasība ir celta tiesā [..] laikā, kad dokuments, ar ko celta prasība, vai līdzvērtīgs dokuments ir iesniegts tiesā, ar nosacījumu, ka prasītājs pēc tam ir veicis pasākumus, kas viņam bija jāveic, lai nodrošinātu izsniegšanu atbildētājam; vai [..], ja dokuments jāizsniedz pirms iesniegšanas tiesā – laikā, kad to saņem iestāde, kas ir atbildīga par izsniegšanu, ar nosacījumu, ka prasītājs pēc tam ir veicis visus pasākumus, kas viņam bija jāveic, lai nodrošinātu dokumentu iesniegšanu tiesā<QUOT.END REF.START="QS0085" CODE="201D" ID="QE0085"/>.</P></NOTE>. Manuprāt, ir iespējams ņemt vērā šo definīciju arī attiecībā uz citām II nodaļas iedaļām par jurisdikcijas noteikumiem vai tas pat ir jādara, it īpaši attiecībā uz 6. panta 1. punktu, jo tajā ir minēts noteikums, kurš arī ir balstīts uz šādu saistības starp prasībām esamību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0094"><P>Turklāt spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Kalfelis</HT> (<REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1988:459">EU:C:1988:459</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 11. punkts) Tiesa ir noteikusi formālu saikni starp Briseles konvencijas 6. panta 1. punktā paredzēto jurisdikcijas noteikumu (kas atbilst Briseles I regulas 6. panta 1. punktam) un tās 22. pantā norādītajām tiesību normām par saistītām prasībām (kas atbilst minētās regulas 28. pantam).</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>82.</NO.P><TXT>Turklāt saistītu prasību apvienošanas saglabāšana tiesā, kurā celta prasība, kas padarīta par iespējamu, piemērojot Briseles I regulas 6. panta 1. punktu, atbilst pareizas tiesvedības norises, paredzamības un tiesiskās noteiktības mērķiem, kuri ir paredzēti šīs regulas jurisdikcijas noteikumos<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0095"><P>Skat. minētās regulas preambulas 11. un 12. apsvērumu, kā arī Regulas Nr. 1215/2012 preambulas 15. un 16. apsvērumu, kuri ir pārstrādāti un šajā ziņā pēdējie minētie ir detalizētāki.</P></NOTE>, jo šī saglabāšana ļauj nodrošināt, ka netiek pieņemti nesavienojami nolēmumi, vismaz attiecībā uz tiesvedībā palikušajiem atbildētājiem, kuri turklāt jau bija zinājuši par to, ka viņi visi ir iesūdzēti šajā tiesā attiecīgās atteikšanās no prasības brīdī.</TXT></NP><?PAGE NO="19"?><NP><NO.P>83.</NO.P><TXT>Tādējādi es uzskatu, ka tas, ka prasītājs atsakās no savas prasības attiecībā uz vienīgo līdzatbildētāju, kura domicils atrodas tiesas teritoriālajā jurisdikcijā, pats par sevi neietekmē jurisdikciju, kuras pamatā ir minētais 6. panta 1. punkts, ja šī atteikšanās no prasības notiek datumā, kas ir vēlāks nekā datums, kurā attiecīgajā tiesā ir likumīgi celta prasība, ja vien ir izpildīts arī papildu nosacījums, kas tiks izklāstīts tālāk.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>Par ierobežojumu, kas izriet no tiesību ļaunprātīgas izmantošanas, pamatojot jurisdikciju ar Briseles I regulas 6. panta 1. punktu</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>84.</NO.P><TXT>Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai [Briseles I regulas 6. panta 1. punktā paredzētais jurisdikcijas] noteikums nevar tikt piemērots tādējādi, ka tas varētu ļaut prasītājam celt prasību pret vairākiem atbildētājiem <HT TYPE="ITALIC">tikai tāpēc</HT>, lai kādu [no tiem] <HT TYPE="ITALIC">nepakļautu</HT> tās dalībvalsts tiesu jurisdikcijai, kurā atrodas tā domicils”<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0096"><P>Mans izcēlums. Skat. it īpaši spriedumus <HT TYPE="ITALIC">Reisch Montage</HT> (<REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:471">EU:C:2006:471</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 32. punkts), kā arī <HT TYPE="ITALIC">Painer</HT> (<REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:798">EU:C:2011:798</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 78. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>. Šis ierobežojums, kas ir saistīts ar iespējamu jurisdikcijas atņemšanu un ir atbalstīts <HT TYPE="ITALIC">P</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Jenard</HT> ziņojumā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0097"><P>Saskaņā ar minēto ziņojumu (27. lpp.), uz kuru Tiesa atsaucās spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Kalfelis</HT> (<REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1988:459">EU:C:1988:459</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 9. punkts), no prasības par <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0086" ID="QS0086"/>saiknes esamību starp prasībām, kas celtas pret katru no atbildētājiem [..]<QUOT.END REF.START="QS0086" CODE="201D" ID="QE0086"/>, izriet, <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0087" ID="QS0087"/>ka prasība nevar tikt celta tikai tāpēc, lai kādu no atbildētājiem nepakļautu tās dalībvalsts tiesu jurisdikcijai, kurā ir tā domicils<QUOT.END REF.START="QS0087" CODE="201D" ID="QE0087"/>.</P></NOTE>, ir pilnībā saderīgs ar prasību, ka atkāpes no atbildētāja domicila tiesu jurisdikcijas principa, kas noteikts Briseles I regulas 2. pantā, ir jāparedz šauri.</TXT></NP><NP><NO.P>85.</NO.P><TXT>Spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Freeport</HT> Tiesa ir precizējusi, ka, <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0088" ID="QS0088"/>ja prasības, ceļot tās pret dažādiem atbildētājiem, ir savā starpā saistītas<QUOT.END REF.START="QS0088" CODE="201D" ID="QE0088"/>, minētajā 6. panta 1. punktā norādītais jurisdikcijas noteikums ir piemērojams, <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0089" ID="QS0089"/><HT TYPE="ITALIC">turklāt nepastāvot nepieciešamībai atsevišķi noteikt</HT>, ka prasības netika <HT TYPE="ITALIC">celtas tikai tāpēc</HT>, lai kādu no atbildētājiem nepakļautu tās dalībvalsts tiesu jurisdikcijai, kurā atrodas tā domicils<QUOT.END REF.START="QS0089" CODE="201D" ID="QE0089"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0098"><P><REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:595">EU:C:2007:595</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 54. punkts (mans izcēlums).</P></NOTE>. Jautājums par secinājumiem, kas izdarāmi no šī nedaudz neskaidrā formulējuma, rada problēmu iesniedzējtiesai un sašķeļ gan izskatāmās lietas dalībniekus, gan komentārus doktrīnā par minēto spriedumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0099"><P>Skat. it īpaši Michinel Álvarez, M. A., <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0090" ID="QS0090"/>Jurisprudencia española y comunitaria de Derecho internacional privado<QUOT.END REF.START="QS0090" CODE="201D" ID="QE0090"/>, <HT TYPE="ITALIC">Revista Española de Derecho Internacional</HT>, 2007, Nr. 2, 754.–757. lpp.; Idot, L., <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0091" ID="QS0091"/>Pluralité de défendeurs et fraude à la compétence juridictionnelle<QUOT.END REF.START="QS0091" CODE="201D" ID="QE0091"/>, <HT TYPE="ITALIC">Europe</HT>, 2007, decembris, Komentārs Nr. 364, 35. un 36. lpp.; Würdinger, M., <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0092" ID="QS0092"/>RIW‑Kommentar<QUOT.END REF.START="QS0092" CODE="201D" ID="QE0092"/>, <HT TYPE="ITALIC">Recht der Internationalen Wirtschaft</HT>, 2008, Nr. 1‑2, 71. un 72. lpp.; Scott, A., <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0093" ID="QS0093"/><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0094" ID="QS0094"/>Réunion<QUOT.END REF.START="QS0094" CODE="201D" ID="QE0094"/> Revised? Freeport v. Arnoldsson<QUOT.END REF.START="QS0093" CODE="201D" ID="QE0093"/>, <HT TYPE="ITALIC">Lloyd’s Maritime and Commercial Law Quarterly</HT>, 2008, Nr. 2, 113.–118. lpp.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>86.</NO.P><TXT>Šajā ziņā iesniedzējtiesas veiktā analīze man šķiet pareiza, ciktāl tā uzskata, ka, ja ir izpildīts nosacījums par saistības esamību starp prasībām šīs tiesību normas izpratnē, tiesai, kurā celta prasība, nav pienākuma sistemātiski pārbaudīt, vai no tā izrietošā paplašinātā jurisdikcija ir iestājusies pēc tiesību ļaunprātīgas izmantošanas, bet tai tomēr ir iespēja veikt šādu pārbaudi gadījumā, ja pierādījumi pietiekami apliecina, ka prasītājs, kurš uz to pamatojas, ir darbojies tādējādi, lai apietu šī jurisdikcijas noteikuma mērķi.</TXT></NP><NP><NO.P>87.</NO.P><TXT>Šajā gadījumā iesniedzējtiesa norāda uz kolūzijas iespējamību starp prasītāju pamatlietā un <HT TYPE="ITALIC">Evonik Degussa</HT>, proti, atbildētāju pamatlietā, kuras juridiskā adrese ir Vācijā, kuras apzināto esot atlikušas izlīguma formālu noslēgšanu līdz brīdim pēc prasības iesniegšanas, lai gan vienošanās starp šīm pusēm esot bijusi paredzēta vēl pirms tam un par to pat bija nolemts, tikai tāpēc, lai noteiktu paplašinātu jurisdikciju šajā dalībvalstī<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0100"><P>Lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu ir norādīts, ka, <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0095" ID="QS0095"/>ņemot vērā daļējas atteikšanās no prasības tiesā datumu un prasītājas un bijušās atbildētājas <HT TYPE="ITALIC">Evonik Degussa GmbH</HT> (tagad – persona, kas iestājusies lietā) rīcību tiesvedības laikā, ir ne tikai iespējams, bet gan drīzāk acīmredzams, ka izlīgums jau bija noslēgts, vismaz pēc būtības un galvenos vilcienos, pirms prasības celšanas<QUOT.END REF.START="QS0095" CODE="201D" ID="QE0095"/>.</P></NOTE>.</TXT></NP><?PAGE NO="20"?><NP><NO.P>88.</NO.P><TXT>Ar nosacījumu, ka iespējamā krāpnieciskā darbība, kuru šajā lietā ir apstrīdējušas ieinteresētās personas, ir ne tikai iespējama, bet ir pierādīta, par ko būs jāpārliecinās valsts tiesai, šāda tiesību ļaunprātīga izmantošana, kuras mērķis ir vienam vai vairākiem atbildētājiem liegt dalībvalsts, kurā atrodas to domicils<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0101"><P>Par tiesību ļaunprātīgu izmantošanu un it īpaši par atšķirīgajām sekām, kādas tai var būt, pirmkārt, attiecība uz jurisdikciju un, otrkārt, attiecībā uz tiesību celt prasību neesamību, skat. Usunier, L. Le règlement Bruxelles I bis et la théorie de l’abus de droit. No: Guinchard, E (vadībā). <HT TYPE="ITALIC">Le nouveau règlement Bruxelles I bis, Règlement n<HT TYPE="SUP">o</HT> 1215/2012 du <DATE ISO="20121212">12 décembre 2012</DATE> concernant la compétence judiciaire, la reconnaissance et l’exécution des décisions en matière civile et commerciale</HT>. Brisele: Bruylant, 2014, 449. un turpmākās lpp., it īpaši 473. lpp.</P></NOTE>, tiesu jurisdikcijas principu, manuprāt, būtu jāsoda ar atteikumu šajos apstākļos piemērot Briseles I regulas 6. panta 1.punktu, jo saistības kritēriji nebūtu reāli izpildīti prasības celšanas dienā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0102"><P>Šajā ziņā Komisija pamatoti uzskata, ka 6. panta 1. punktā prasītais saistības nosacījums nepastāvētu, ja prasītājs un <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0096" ID="QS0096"/>primārais<QUOT.END REF.START="QS0096" CODE="201D" ID="QE0096"/> atbildētājs patiesībā būtu noslēguši galīgo vienošanos par strīdīgajām tiesiskajām attiecībām pirms prasības celšanas, bet vismaz prasība nebūtu tikusi celta pret šo atbildētāju, noklusējot izlīguma esamību tikai tāpēc, lai kādu no pārējiem atbildētājiem nepakļautu tās dalībvalsts tiesu jurisdikcijai, kurā atrodas tā domicils.</P></NOTE>. Faktiski interese, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0097" ID="QS0097"/>primārā<QUOT.END REF.START="QS0097" CODE="201D" ID="QE0097"/> atbildētāja domicila tiesa kopā izskata un izlemj prasības, kas celtas pret vairākiem atbildētājiem, atbilstoši šai tiesību normai, ir izzudusi no brīža, kad ar saistošu izlīgumu attiecībā uz šo atbildētāju tiek izbeigts tiesiskais pienākums, kuru prasītājs pret to būtu varējis norādīt šajā tiesā. Izņemot šos konkrētos gadījumus, manuprāt, nav jāpārbauda un jāsoda tiesību ļaunprātīga izmantošana šajā tiesiskajā kontekstā.</TXT></NP><NP><NO.P>89.</NO.P><TXT>Es precizēju, ka saistības esamība, kas prasīta Briseles I regulas 6. panta 1. punktā, sniedz iespēju par labu prasītājam, kurš, manuprāt, un atbilstoši ģenerāladvokātu D. Ruisa‑Harabo Kolomera [<HT TYPE="ITALIC">D</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Ruiz‑Jarabo Colomer</HT>] un P. Mengoci [<HT TYPE="ITALIC">P. Mengozzi</HT>] paustajam viedoklim par <HT TYPE="ITALIC">forum shopping</HT>, var izmantot šo iespēju tam vispiemērotākajā un visizdevīgākajā veidā, tai pašai par sevi neizraisot jurisdikcijas atņemšanu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0103"><P>Secinājumu, kurus ģenerāladvokāts P. Mengoci sniedza lietā <HT TYPE="ITALIC">Freeport</HT> (C‑98/06, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:302">EU:C:2007:302</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), 27. zemsvītras piezīmē viņš norādīja, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0098" ID="QS0098"/><HT TYPE="ITALIC">ar noteiktiem ierobežojumiem forum shopping</HT>, kas tiek interpretēts saskaņā ar ģenerāladvokāta D. Ruisa-Harabo Kolomera definīciju kā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0099" ID="QS0099"/><HT TYPE="ITALIC">jurisdikcijas izvēle atbilstoši priekšrocībām</HT>, kādas var sniegt piemērojamās materiālās tiesības (un pat procesuālās)<QUOT.END REF.START="QS0099" CODE="201D" ID="QE0099"/> (skat. secinājumus, kas sniegti lietā <HT TYPE="ITALIC">GIE Groupe Concorde</HT> u.c., C‑440/97, (<REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1999:1460">EU:C:1999:1460</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), 10. zemsvītras piezīme), <HT TYPE="ITALIC">bez šaubām</HT>, <HT TYPE="ITALIC">ir likumīgs</HT><QUOT.END REF.START="QS0098" CODE="201D" ID="QE0098"/> (mans izcēlums).</P></NOTE>. Turklāt tādu prettiesisku aizliegtu vienošanos gadījumā, kāda ir aizliegtā vienošanās pamatlietā, šīs tiesību normas piemērošana, ņemot vērā tās mērķi, hipotētiski varētu izraisīt to, ka vienam vai vairākiem atbildētājiem būtu jāatbild par savām darbībām tiesā, kura nav to domicila tiesa, un tādējādi jebkurš iebildums saistībā ar šo konkrēto rezultātu nav atbilstošs.</TXT></NP><NP><NO.P>90.</NO.P><TXT>Ņemot vērā visus šos apstākļus, es uzskatu, ka Briseles I regulas 6. panta 1. punktā paredzēto paplašinātās jurisdikcijas noteikumu nevar piemērot, ja pēc lietu izskatošās tiesas vērtējuma ir pienācīgi pierādīts, ka prasītājs bija noslēdzis juridiski saistošu izlīgumu ar atbildētāju, kurš ir reģistrēts dalībvalstī, kurā atrodas tiesa, pirms savas prasības celšanas un ka tas bija apzināti slēpis šīs agrāk noslēgtās vienošanās esamību tikai tāpēc, lai kādam no pārējiem atbildētājiem liegtu tās dalībvalsts tiesu jurisdikciju, kurā ir tā domicils.</TXT></NP></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P>D –</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par jurisdikcijas noteikšanas klauzulu un šķīrējklauzulu iespējamo piemērošanu tādā lietā, kāda ir pamatlieta (trešais jautājums)</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>91.</NO.P><TXT>Ar trešo jautājumu, kura pamatojums diemžēl ir diezgan kodolīgs, Tiesu lūdz atbildēt, vai, ņemot vērā Tiesas noteikto principu par aizlieguma slēgt aizliegtas vienošanās pilnīgu efektivitāti, kas minēts LESD 101. pantā, un garantiju, kas sniegta cietušajām personām, ar tiesībām saņemt atlīdzību par šajā jomā ciestajiem zaudējumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0104"><P>Spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Manfredi</HT> u.c. (<REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:461">EU:C:2006:461</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 60. punkts) ir uzsvērts, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0100" ID="QS0100"/>EKL 81. panta [LESD 101. panta] pilnīga iedarbība un it īpaši tā 1. punktā minētā aizlieguma lietderīgā iedarbība varētu tikt apdraudēta, ja neviena persona nevarētu prasīt atlīdzināt zaudējumus, kuri radušies tāda līguma vai darbības, kas var ierobežot vai izkropļot konkurenci, rezultātā (skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Courage</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Crehan</HT>, (<REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2001:465">EU:C:2001:465</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), 26. punkts)<QUOT.END REF.START="QS0100" CODE="201D" ID="QE0100"/>.</P></NOTE>, šajā gadījumā būtu pieļaujams atkāpties no jurisdikcijas noteikumiem, kuri paredzēti Briseles I regulas 5. panta 3. punktā un/vai 6. panta 1. punktā, izmantojot šķīrējklauzulas un/vai jurisdikcijas noteikšanas klauzulas (1).</TXT></NP><?PAGE NO="21"?><NP><NO.P>92.</NO.P><TXT>Ņemot vērā, ka šis pēdējais norādīto klauzulu veids ietilpst minētās regulas 23. panta piemērošanas jomā, pretēji šķīrējklauzulām, būs jāņem vērā šīs tiesību normas ietekme šajā kontekstā (2). Turklāt, pat ja iesniedzējtiesa <HT TYPE="ITALIC">a priori</HT> balstās uz principu, ka abas atbildētāju pamatlietā norādītās klauzulu kategorijas var tikt piemērotas saistībā ar tādu prasību par zaudējumu atlīdzību, kāda tā ir pamatlietā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0105"><P><HT TYPE="ITALIC">Landgericht Dortmund</HT> norāda, ka, lai saprastu, vai jurisdikcijas noteikšanas klauzulas var likumīgi pretnostatīt tiesību aktos paredzētajiem jurisdikcijas noteikumiem, ir jānosaka, uz kādiem strīdiem šīs klauzulas attiecas, izmantojot to interpretāciju, un precizē, ka valsts tiesa ir vienīgā, kas to var izdarīt, un ka tas esot tāpat attiecībā uz šķīrējklauzulām.</P></NOTE>, ko, manuprāt, būtu nepieciešams apspriest (4), katrā ziņā būtu jājautā, vai un kādā mērā šādas klauzulas var radīt sekas, lai gan līgumu saturs, kuros tās ir ietvertas, ir ticis izkropļots ar attiecīgo prettiesisko aizliegto vienošanos (3).</TXT></NP><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P>1)</NO.P><TXT>Par Tiesai iesniegtajām problēmām</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>93.</NO.P><TXT>Lai apstrīdētu <HT TYPE="ITALIC">Landgericht Dortmund</HT> jurisdikciju, atbildētājas pamatlietā ir iebildušas, ka šķīrējklauzulas un jurisdikcijas noteikšanas klauzulas bija ietvertas atsevišķos piegādes līgumos, kas noslēgti starp ūdeņraža peroksīda pircējiem, kuri ir cedējuši savas prasījumus <HT TYPE="ITALIC">CDC</HT>, un piegādātājiem, kas bija prettiesiskās aizliegtās vienošanās, uz kuru ir balstītas tās iesniegtās prasības par zaudējumu atlīdzību, dalībnieki.</TXT></NP><NP><NO.P>94.</NO.P><TXT>Lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu nav ietverts attiecīgo klauzulu detalizēts apraksts. Tomēr no <HT TYPE="ITALIC">CDC</HT> apsvērumiem izriet, ka saskaņā ar atbildētāju pamatlietā apgalvojumiem dažos minētajos piegādes līgumos esot ietvertas šādas klauzulas vai nu vispārīgu nosacījumu veidā attiecībā uz konkrētu līgumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0106"><P><HT TYPE="ITALIC">CDC</HT> norāda, piemēram, “<DATE ISO="19960620">1996. gada 20. jūnija</DATE> piegādes līgumu par <HT TYPE="ITALIC">FMC</HT> grupas ūdeņraža peroksīda konkrētu piegādi tiesību pārņēmējas <HT TYPE="ITALIC">Stora Enso Oyj</HT> rūpnīcai Vācijā, kurā ir ietverta šāda klauzula: <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0101" ID="QS0101"/>Ar šo puses vienojas, ka visi strīdi saistībā ar šo līgumu tiks izskatīti Diseldorfas tiesā [Vācija].<QUOT.END REF.START="QS0101" CODE="201D" ID="QE0101"/></P></NOTE>, vai arī saistībā ar pamatlīgumiem, kuros ietvertas vairākas piegādes vienam klientam noteiktā laikposmā, kas nav atkarīgs no aizliegtās vienošanās laikposma<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0107"><P><HT TYPE="ITALIC">CDC</HT> kā piemēru norāda “pamatlīgumu, kurš 2011. gada marta sākumā noslēgts starp <HT TYPE="ITALIC">Oy Finnish Peroxides AB</HT> un tiesību pārņēmēju <HT TYPE="ITALIC">Stora Enso Oyj</HT> par piegādēm laikposmā no <DATE ISO="20010201">2001. gada 1. februāra</DATE> līdz 2002. gada 31. janvārim un kurā ietverta šāda klauzula: <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0102" ID="QS0102"/>Visi strīdi, domstarpības un iebildumi, kas izriet no šī līguma vai ir saistīti ar šo līgumu vai šī līguma pārkāpumu, līguma izbeigšanu vai spēkā neesamību, tiks izskatīti šķīrējtiesā saskaņā ar Helsinku Tirdzniecības kameras noteikumiem. Šķīrējtiesa notiks Helsinkos, Somijā.<QUOT.END REF.START="QS0102" CODE="201D" ID="QE0102"/></P></NOTE>, precizējot, ka atsevišķi klienti esot vienojušies par vairākām klauzulām ar atšķirīgiem piegādātājiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0108"><P>Tāds ir <HT TYPE="ITALIC">Stora Enso Oyj</HT> gadījums divās iepriekš minētajās zemsvītras piezīmēs norādītajos piemēros.</P></NOTE> vai atšķirīgām klauzulām dažādos līgumos, kuri noslēgti ar vienu un to pašu piegādātāju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0109"><P><HT TYPE="ITALIC">CDC</HT> norāda, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0103" ID="QS0103"/><HT TYPE="ITALIC">Kernira Kemi AB</HT> un tiesību pārņēmēja <HT TYPE="ITALIC">Södra Cell AB</HT> attiecībā uz piegādes laikposmu no <DATE ISO="19960101">1996. gada 1. janvāra</DATE> līdz <DATE ISO="19981231">1998. gada 31. decembrim</DATE> <DATE ISO="19960627">1996. gada 27. jūnijā</DATE> [esot] vienojušās, ka šķīrējtiesa notiks Stokholmā [Zviedrija], un attiecībā uz piegādes laikposmu, kas nav norādīts, 1999. gada 2. un 30. aprīlī vienojušās, ka šķīrējtiesa notiks Malmē [Zviedrija]<QUOT.END REF.START="QS0103" CODE="201D" ID="QE0103"/>.</P></NOTE>. Nav skaidri konstatēts tas, vai ar norādītajām jurisdikcijas noteikšanas klauzulām bija izraudzītas vienīgi tiesas, kuras atrodas dalībvalstīs, vai arī tiesas, kuras atrodas trešās valstīs.</TXT></NP><NP><NO.P>95.</NO.P><TXT>Atbilstoši iesniedzējtiesas izklāstītajam trešā jautājuma pamatojumam tā uzskata, ka gadījumā, ja attiecīgās klauzulas ietvertu tiesības uz apgalvoto zaudējumu atlīdzību, kas būtu jānosaka vienīgi pašai iesniedzējtiesai<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0110"><P>Šajā ziņā skat. šo secinājumu 127. zemsvītras piezīmi.</P></NOTE>, tad būtu jājautā, vai ar Savienības tiesībās noteiktā aizlieguma slēgt aizliegtas vienošanās efektīvas īstenošanas principu netiek liegts piemērot šādas klauzulas, ja tiesai, kurā celta šāda veida prasība, ir jurisdikcija saskaņā ar Briseles I regulas 6. panta 1. punktu un/vai 5. panta 3. punktu.</TXT></NP><NP><NO.P>96.</NO.P><TXT>No ieinteresētajām pusēm, kuras iesniegušas apsvērumus Tiesā, vienīgi <HT TYPE="ITALIC">CDC</HT> apgalvo, ka minētās klauzulas šādā kontekstā neesot jāņem vērā. Tomēr Komisija uzsver, ka, lai noskaidrotu sākotnējo jautājumu, vai šķīrējklauzula vai jurisdikcijas noteikšanas klauzula patiešām attiecas uz tādām tiesībām uz zaudējumu atlīdzību, kādas tiek aplūkotas pamatlietā, valsts tiesai būs jāņem vērā tas, ka minētās tiesības izriet nevis no attiecīgajiem piegādes līgumiem, bet gan no neatļautas darbības, kuru veido koluzīvs nolīgums, kas ir ārpus šiem līgumiem.</TXT></NP><?PAGE NO="22"?><NP><NO.P>97.</NO.P><TXT>Pirms izsakos šajā ziņā, es vēlos sniegt dažus, manuprāt, būtiskus precizējumus. Pirmkārt, es atgādinu, ka uz tiesas izvēles klauzulām, ar kurām puses, no kurām vismaz vienai domicils ir kādā dalībvalstī, ir izraudzījušās dalībvalsts tiesu, lai varētu izskatīt jebkādus strīdus, kas radušies vai varētu rasties saistībā ar konkrētām tiesiskām attiecībām, attiecas Briseles I regulas 23. panta tiesību normas.</TXT></NP><NP><NO.P>98.</NO.P><TXT>Savukārt šķīrējklauzulas principā ir izslēgtas no šīs regulas piemērošanas jomas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0111"><P>Ar Briseles I regulas 1. panta 2. punkta d) apakšpunktu šķīrējtiesas jautājumi ir izslēgti no tās piemērošanas jomas. Zinot, ka līdzvērtīga tiesību norma ir minēta Briseles konvencijā, iepriekš minētā <HT TYPE="ITALIC">P</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Schlosser</HT> ziņojuma 63. punktā ir norādīts, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0104" ID="QS0104"/>ar [minēto] konvenciju nav ierobežota lietas dalībnieku brīvība iesniegt lietu šķīrējtiesā. Tas pats attiecas arī uz to tiesvedību gadījumu, kurām konvencijā ir noteikta izņēmuma jurisdikcija. Protams, konvencijā nav aizliegts valsts likumdevējiem atzīt par spēkā neesošiem šķīrējtiesas līgumus, kuri attiecas uz lietām, par kurām pastāv izņēmuma jurisdikcija saskaņā ar valsts tiesībām vai saskaņā ar konvenciju<QUOT.END REF.START="QS0104" CODE="201D" ID="QE0104"/>.</P></NOTE>. No tā izriet, ka jautājumi par šo pēdējo minēto klauzulu spēkā esamību un piemērošanu būtu jāreglamentē katras dalībvalsts valsts tiesībās, kā arī starptautiskajās konvencijās, kuras tām ir saistošas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0112"><P>Tiesa precizēja, ka, izslēdzot jautājumus par šķīrējtiesu no Briseles konvencijas piemērošanas jomas, pamatojoties uz to, ka uz tiem jau attiecas starptautiskās konvencijas, līgumslēdzējas puses ir paredzējušas izslēgt visu minēto jomu, arī valsts tiesās ierosinātās tiesvedības, un ka šī izslēgšana attiecas uz tādu tiesvedību, kuras mērķis ir šķīrējtiesas noteikšana, pat ja šajā lietā iepriekš tiek izvirzīts jautājums par vienošanās par šķīrējtiesu pastāvēšanu un spēkā esamību (skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Rich</HT> C‑190/89, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1991:319">EU:C:1991:319</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 18. punkts, kā arī ģenerāladvokāta M. Darmona [<HT TYPE="ITALIC">M</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Darmon</HT>] secinājumus šajā lietā, C‑190/89, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1991:58">EU:C:1991:58</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, un spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Van Uden</HT> (C‑391/95, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1998:543">EU:C:1998:543</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 31. un 32. punkts).</P></NOTE>. Tomēr Tiesa ir nospriedusi, ka, ja prāvas priekšmeta dēļ, citiem vārdiem sakot, tiesvedībā – tādā, kurā lūgts atlīdzināt zaudējumus – nodrošināmo tiesību jēgas dēļ šī tiesvedība ietilpst Briseles I regulas piemērošanas jomā, tad iepriekšējais jautājums par vienošanās par šķīrējtiesu piemērošanu, ieskaitot tās spēkā esamību, arī ietilpst šīs regulas piemērošanas jomā, un tādējādi tikai šai tiesai ir jālemj par iebildi par kompetences neesamību, pamatojoties uz vienošanās par šķīrējtiesu esamību, kā arī par savu kompetenci saskaņā ar šīs regulas tiesību normām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0113"><P>Spriedums <HT TYPE="ITALIC">Allianz</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Generali Assicurazioni Generali</HT> (C‑185/07, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:69">EU:C:2009:69</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 26. un 27. punkts).</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>99.</NO.P><TXT>Neraugoties uz šo atšķirību attiecībā uz Briseles I regulas piemērojamību, ir jāuzsver, ka attiecīgo abu kategoriju klauzulu kopīgās sekas ir tādas, ka ar tām tiek atļauts <HT TYPE="ITALIC">atkāpties no minētajā regulā paredzētajiem jurisdikcijas noteikumiem</HT>, un tas notiek tādēļ, lai ievērotu pušu autonomiju attiecībā uz tiesas – valsts vai šķīrējtiesas –, kurā tās paredz rūpēties par to, lai tiktu izskatīti to strīdi, noteikšanu atkarībā no attiecīgā gadījuma<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0114"><P>Pušu gribas autonomijas ievērošana it īpaši ir minēta Briseles I regulas preambulas 11. apsvērumā.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>100.</NO.P><TXT>Tomēr ar jurisdikcijas noteikšanas klauzulu, kas atbilst Briseles I regulas 23. pantam, varēs tikt piešķirta jurisdikcija tikai Savienības dalībvalstu tiesām un paplašināti saskaņā ar Lugano konvenciju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0115"><P>Konvencija par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="319" PAGE.FIRST="9" DATE.PUB="1996">OV L 319, 9. lpp.</REF.DOC.OJ>), kuru Lugano <DATE ISO="19880916">1988. gada 16. septembrī</DATE> ir noslēgušas Eiropas Kopienas dalībvalstis un dažas Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) dalībvalstis, kura ir Briseles konvencijai paralēla konvencija un kura tika pārskatīta ar Konvenciju, kas noslēgta Lugano <DATE ISO="20071030">2007. gada 30. oktobrī</DATE> starp Eiropas Kopienu un Dānijas Karalisti, Islandes Republiku, Norvēģijas Karalisti un Šveices Konfederāciju (skat. <HT TYPE="ITALIC">F. Pocar</HT> Izskaidrojošo ziņojumu par šo pēdējo minēto konvenciju (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="319" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2009">OV 2009, C 319, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>)).</P></NOTE> – to valstu tiesām, kuras ir minētās konvencijas līgumslēdzējas puses, savukārt ar šķīrējklauzulu var noteikt, ka šķīrējtiesa notiks jebkurā trešā valstī. Taču iespējamība, ka Savienības konkurences tiesību normas netiktu piemērotas pat saskaņā ar sabiedriskās kārtības noteikumiem, ir daudz lielāka gadījumā, kad jurisdikcija tiek piešķirta tādu valstu šķīrējtiesnešiem vai tiesām, kam Lugano konvencija nav saistoša<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0116"><P>Šajā ziņā Komisija norāda, ka valsts tiesām, vismaz tām, kuras atrodas Savienības teritorijā, saskaņā ar primārajām tiesībām ir jānodrošina, lai tiktu efektīvi īstenotas LESD 101. pantā noteiktās tiesības. Tādējādi tikai tās klauzulas, ar kurām tiek piešķirta jurisdikcija tiesai, kas atrodas ārpus šīs teritorijas, varētu izraisīt problēmas no Savienības tiesībās noteiktā aizlieguma slēgt aizliegtas vienošanās pilnīgas efektivitātes principa viedokļa.</P></NOTE>.</TXT></NP><?PAGE NO="23"?><NP><NO.P>101.</NO.P><TXT>Otrkārt, es uzsveru, ka mijiedarbība starp jurisdikcijas noteikšanas klauzulām vai šķīrējklauzulām, no vienas puses, un Savienības konkurences tiesību normām, no otras puses, ir sarežģīta, jo šajās tiesību normās paredzētās brīvās konkurences šķēršļu tiesiskais konteksts piedāvā ļoti dažādas iespējamās konfigurācijas. It īpaši saistībā ar tiesībām uz pilnīgu zaudējumu atlīdzību, pamatojoties uz LESD 101. pantu, es atgādinu, ka pārkāpuma izdarītāja atbildības kvalificēšana kā tāda, kam ir līgumisks vai neatļautas darbības raksturs, attiecībā pret šo tiesību normu, ne vienmēr ir viegla un ka šajā ziņā parādās dalībvalstu tiesisko sistēmu atšķirības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0117"><P>Skat. šo secinājumu 37. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>102.</NO.P><TXT>Dažādu līgumisku saikņu esamība starp aizliegtās vienošanās dalībniekiem un šādā pārkāpumā cietušajām personām izvirza problēmu par to, vai šajā gadījumā ar attiecīgajām klauzulām var tikt atļauts atkāpties no dalībvalsts tiesas jurisdikcijas, kas būtu pamatota ar Briseles I regulas 5. vai 6. pantu, neraugoties uz to, ka līgumu saturs, kuros tās ir ietvertas, ir ticis ietekmēts ar minēto pārkāpumu.</TXT></NP><NP><NO.P>103.</NO.P><TXT>Ņemot vērā, ka šādu klauzulu materiālā piemērojamība ir jānosaka vienīgi valsts tiesai<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0118"><P>Skat. šo secinājumu 127. punktu.</P></NOTE>, ar trešo prejudiciālo jautājumu tādējādi Tiesu lūdz galvenokārt noteikt, vai un kādā veidā LESD 101. pantam raksturīgie principi var ietekmēt vispirms Briseles I regulas 23. panta piemērošanu jurisdikcijas noteikšanas klauzulu, uz kurām tas attiecas, gadījumā un tālāk cita veida jurisdikcijas noteikšanas klauzulu un šķīrējklauzulu piemērošanu, kuras attiecīgi reglamentē dalībvalstu tiesību normas.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>Par Briseles I regulas 5. un 6. panta jurisdikcijas noteikumu izslēgšanu ar jurisdikcijas noteikšanas klauzulām, kuras atbilst šīs regulas 23. pantam</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>104.</NO.P><TXT>Vispirms ir jākonstatē, ka uz tādu zaudējumu, kuri ir radušies saistībā ar prettiesisku aizliegto vienošanos, atlīdzināšanu, kādu ir lūgusi prasītāja pamatlietā, vispārīgi attiecas pušu gribas autonomija, apzinoties, ka šajā lietā runa ir par ikvienai personai, kas ir izdarījusi aizliegtu darbību, noteikto civiltiesisko pienākumu finansiāli atlīdzināt citas personas ciestos zaudējumus jomā, kurā ieinteresēto personu materiālās tiesības nav nepieejamas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0119"><P>Savukārt Romas II regulas 6. panta 4. punktā ir paredzēts, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0105" ID="QS0105"/>no tiesību aktiem, kas piemērojami [ārpuslīgumiskām saistībām] saskaņā ar šo pantu [<QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0106" ID="QS0106"/>Negodīga konkurence un darbības, kas ierobežo brīvu konkurenci<QUOT.END REF.START="QS0106" CODE="201D" ID="QE0106"/>], nevar atkāpties, savstarpēji vienojoties, kā noteikts 14. pantā<QUOT.END REF.START="QS0105" CODE="201D" ID="QE0105"/>, proti, <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0107" ID="QS0107"/>savstarpēji vienojoties pēc notikuma, kas radījis kaitējumu<QUOT.END REF.START="QS0107" CODE="201D" ID="QE0107"/>, vai, <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0108" ID="QS0108"/>ja [visas] puses veic komercdarbību, arī ar vienošanos, kas brīvi apspriesta pirms notikuma, kas radījis kaitējumu<QUOT.END REF.START="QS0108" CODE="201D" ID="QE0108"/>, turklāt ievērojot citus nosacījumus, kuri norādīti šajā pēdējā minētajā pantā.</P></NOTE>. Tāpat Briseles I regula attiecībā uz lietas dalībniekiem neizslēdz iespēju piešķirt <HT TYPE="ITALIC">ratione loci</HT> jurisdikciju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0120"><P>Norādu, ka pušu gribas izpausme, izmantojot jurisdikcijas noteikšanas klauzulu, tieši pretēji, nevar mainīt kādas dalībvalsts tiesas <HT TYPE="ITALIC">ratione materiae</HT> jurisdikciju, kas ir definēta ar tās valsts tiesību normām, kurā atrodas tiesas.</P></NOTE> kādas dalībvalsts tiesai saistībā ar lietu par šādu jautājumu atbilstoši tās 23. pantam.</TXT></NP><NP><NO.P>105.</NO.P><TXT>Attiecībā uz Briseles I regulas 23. panta tiesību normas un 5. panta 3. punkta un/vai 6. panta 1. punkta tiesību normu kombināciju <HT TYPE="ITALIC">Kemira</HT> pamatoti norāda, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka, noslēdzot vienošanos par tiesas izvēli atbilstoši Briseles konvencijas 17. pantam, pusēm ir iespēja atkāpties ne tikai no vispārējās jurisdikcijas, kas paredzēta tās 2. pantā, bet arī no īpašās jurisdikcijas, kas paredzēta tās 5. un 6. pantā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0121"><P>Skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Estasis Saloti di Colzani</HT> (24/76, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1976:177">EU:C:1976:177</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 7. punkts).</P></NOTE>. Tā ir precizējusi, ka, pirmkārt, <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0109" ID="QS0109"/>šo interpretāciju attaisno apsvērums, ka [minētais] 17. pants ir balstīts uz pušu gribas autonomijas atzīšanu saistībā ar jurisdikcijas piešķiršanu tiesām, kurās tiek lūgts izskatīt lietas saistībā ar konvencijas piemērošanas jomu, kas nav lietas, kuras nepārprotami ir izslēgtas saskaņā ar 17. panta otro daļu<QUOT.END REF.START="QS0109" CODE="201D" ID="QE0109"/>, un, otrkārt, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0110" ID="QS0110"/>šāda klauzula vienmēr saglabā lietderīgo iedarbību tādējādi, ka ar to attiecībās starp pusēm tiek izslēgti tādi citi fakultatīvi jurisdikcijas piešķiršanas gadījumi, kādi tie ir izklāstīti [Briseles] konvencijas 5. un 6. pantā<QUOT.END REF.START="QS0110" CODE="201D" ID="QE0110"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0122"><P>Skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Meeth</HT> (23/78, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1978:198">EU:C:1978:198</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 5. punkts).</P></NOTE>.</TXT></NP><?PAGE NO="24"?><NP><NO.P>106.</NO.P><TXT>Tas pats attiecas uz līdzvērtīgām Briseles I regulas tiesību normām, apzinoties, ka atbilstoši tās preambulas 11. un 14. apsvērumam un tās 23. panta 5. punktam <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0111" ID="QS0111"/>līgumslēdzēju pušu autonomija [..], lai noteiktu tiesu, kurai ir jurisdikcija, ir jāievēro<QUOT.END REF.START="QS0111" CODE="201D" ID="QE0111"/>, izņemot gadījumus, kad ir piemērojami vai nu īpašie jurisdikcijas noteikumi, kas paredzēti, lai aizsargātu vājāko pusi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0123"><P>Attiecībā uz apdrošināšanas, patērētāju un darba līgumiem minētā autonomija ir ierobežota (skat. šīs regulas preambulas 11., 13. un 14. apsvērumu, kā arī 13., 17. un 21. pantu).</P></NOTE>, vai arī tās 22. pantā minētie izņēmuma jurisdikcijas noteikumi. Ārpus tiesību normām, kuru piemērošana tādējādi ir skaidri paredzēta, starp kurām nav šīs regulas 5. un 6. panta, vienošanās par jurisdikcijas noteikšanu atbilstoši tās 23. pantam ir jābūt pilnībā iedarbīgai, un ar to it īpaši ir jāpiešķir izņēmuma jurisdikcija noteiktajai tiesai.</TXT></NP><NP><NO.P>107.</NO.P><TXT>Šis pušu gribas pārākums ir spēkā it īpaši, ņemot vērā Briseles I regulas 6. panta 1. punkta mērķus, kuri ir vērsti uz jurisdikciju koncentrēšanu un procesuālo ekonomiju, un, manuprāt, pat tad, ja minētajā klauzulā skaidri nav apgalvots, ka pusēm ir bijusi griba atkāpties no šīs īpašās tiesību normas.</TXT></NP><NP><NO.P>108.</NO.P><TXT>Attiecībā uz šīs regulas 5. panta 3. punktu vispirms būtu jānosaka, vai jurisdikcijas noteikšanas klauzula ir patiešām piemērojama tādā lietā, kāda ir pamatlieta, kura, manuprāt, ietilpst lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību, nevis lietās, kas attiecas uz līgumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0124"><P>Attiecībā uz pamatlietas priekšmeta kvalifikāciju un sekām, kas no tā izriet saistībā ar norādītajām šķīrējklauzulām un jurisdikcijas noteikšanas klauzulām, skat. šo secinājumu 127. un nākamajos punktos izklāstītos apsvērumus.</P></NOTE>, un vai tā ir piemērojama tādai prasītājai kā <HT TYPE="ITALIC">CDC</HT>, pamatojoties uz aizstāšanu attiecībā uz saistībām, kuras uzņēmumi, kas tai cedējuši savus prasījumus, ir uzņēmušies<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0125"><P>Atbilstoši spriedumam <HT TYPE="ITALIC">Coreck</HT> (C‑387/98, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2000:606">EU:C:2000:606</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 19. un nākamie punkti) pēc būtības piemērojamās valsts tiesības nosaka, vai persona, kas nav sākotnējā līguma slēdzēja, ir pārņēmusi kāda sākotnējā līdzēja tiesības un pienākumus tādējādi, ka jurisdikcijas noteikšanas klauzula pret to varētu tikt piemērota pat tad, ja hipotētiski tas nav ticis saskaņots minētā līguma noslēgšanas laikā.</P></NOTE>, un tas būs jāpārbauda iesniedzējtiesai, ņemot vērā Tiesas sniegtos ieteikumus šajā jautājumā.</TXT></NP><NP><NO.P>109.</NO.P><TXT>It īpaši es atgādinu, ka no Tiesas judikatūras par Briseles I regulas 23. pantu izriet, pirmkārt, ka līgumā ietvertās jurisdikcijas noteikšanas klauzulas spēkā esamība ir pakļauta tam, ka puses, kuras par to ir vienojušās, ir skaidri piekritušas šai klauzulai, un, otrkārt, ka tiesai, kurā celta prasība, ir pienākums pārbaudīt, vai šajā ziņā patiešām pastāv ieinteresēto personu piekrišana<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0126"><P>Spriedums <HT TYPE="ITALIC">Refcomp</HT> (<REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:62">EU:C:2013:62</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 27. un nākamie punkti).</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>110.</NO.P><TXT>Turklāt saskaņā ar minēto pantu vienošanās par tiesas izvēli var attiekties tikai uz strīdiem, kas radušies vai varētu rasties <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0112" ID="QS0112"/>saistībā ar konkrētām tiesiskām attiecībām<QUOT.END REF.START="QS0112" CODE="201D" ID="QE0112"/>. Interpretējot šo pēdējo kritēriju, ņemot vērā Briseles konvencijas 17. pantu, Tiesa ir precizējusi, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0113" ID="QS0113"/>šīs prasības mērķis ir ierobežot vienošanās par jurisdikcijas noteikšanu piemērojamību, to attiecinot tikai uz strīdiem, kuru pamatā ir tiesiskās attiecības, kurās šī vienošanās ir tikusi noslēgta. Tās mērķis ir izvairīties no tā, ka viena puse būtu pārsteigta par jurisdikcijas piešķiršanu kādai noteiktai tiesai attiecībā uz visiem strīdiem, kuri rastos puses attiecībās ar savu līgumpartneri un kuru pamatā būtu citas attiecības, kas nav tās, kurās ir notikusi vienošanās par jurisdikcijas piešķiršanu<QUOT.END REF.START="QS0113" CODE="201D" ID="QE0113"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0127"><P>Skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Powell Duffryn</HT> (C‑214/89, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1992:115">EU:C:1992:115</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 31. punkts, mans izcēlums).</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>111.</NO.P><TXT>Taču, tāpat kā <HT TYPE="ITALIC">CDC</HT>, es ļoti šaubos, ka tādos līgumos, kādi tiek aplūkoti, ietvertā jurisdikcijas noteikšanas klauzula varētu atbilst prasībai par skaidru un nemaldinātu piekrišanu, jo runa šeit ir par jurisdikcijas piešķiršanu izraudzītajai tiesai, lai atrisinātu strīdu saistībā ar viena no līgumslēdzējiem atbildību par neatļautu darbību, kura izriet no prettiesiskas aizliegtas vienošanās, lai gan tās esamība iespējamajai cietušajai personai nebija zināma brīdī, kad tā noslēdza šādu nolīgumu.</TXT></NP><NP><NO.P>112.</NO.P><TXT>Savukārt es uzskatu, ka pilnībā būtu iespējams pieņemt, ka cietusī persona ir pievienojusies vienošanās par jurisdikcijas noteikšanu pēc tam, kad tā ir uzzinājusi par aizliegtās vienošanās, kas ir aizliegta ar LESD 101. pantu, esamību, jo tad šāda vienošanās būtu notikusi pēc strīda rašanās, pilnībā pārzinot situāciju.</TXT></NP><?PAGE NO="25"?><NP><NO.P>113.</NO.P><TXT>Šajā ziņā es uzsveru, ka iepriekš minētajā Direktīvā 2014/104, kura attiecas uz valstu tiesībās reglamentētajām zaudējumu atlīdzināšanas prasībām par Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem, jo īpaši ir paredzēts veicināt strīdu izšķiršanas mehānismu vienošanās ceļā, tādu kā ārpustiesas izlīgums vai šķīrējtiesa, izmantošanu un palielināt to efektivitāti<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0128"><P>Papildus Komisijas iesniegtajam priekšlikumam, kā rezultātā tika pieņemta šī direktīva (COM(2013) 404, galīgā redakcija, 22. un nākamās lpp., preambulas 37. un nākamie apsvērumi, kā arī 17. un 18. pants), skat. minētās direktīvas preambulas 48. un nākamos apsvērumus, kā arī 18. un 19. pantu. Gan Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (skat. <DATE ISO="20140306">2014. gada 6. marta</DATE> <REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="067" PAGE.FIRST="83" DATE.PUB="2014">OV C 67, 83. lpp.</REF.DOC.OJ>, 4.7. punkts), gan Padome (skat. <DATE ISO="20140324">2014. gada 24. marta</DATE> ziņojumu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0114" ID="QS0114"/>Analysis of the final compromise text with a view to agreement<QUOT.END REF.START="QS0114" CODE="201D" ID="QE0114"/>, 8088/14 RC 6 JUSTCIV 76 CODEC 885, it īpaši 4., 12. un 37., kā arī nākamās lpp.) un Eiropas Parlaments (skat. <DATE ISO="20140417">2014. gada 17. aprīlī</DATE> pirmajā lasījumā pieņemto normatīvo rezolūciju un nostāju, P7_TA(2014)0451 43. apsvērums un 18. un 19. pants) saistībā ar minēto priekšlikumu ir vienprātīgi izteikušies par labu minētajiem mehānismiem.</P></NOTE>. Man šķiet, ka šī pieeja ir patiešām pamatota, ja vien lietas dalībnieki ir pilnībā un brīvi piekrituši piešķirt jautājumu par tiesībām uz to zaudējumu atlīdzību, kas radušies saistībā ar prettiesisku aizliegtu vienošanos, konkrētai tiesai, pat ja tā atšķiras no tiesas, kurai būtu jurisdikcija, piemērojot Briseles I regulas 5. panta 3. punktu un 6. panta 1. punktu.</TXT></NP><NP><NO.P>114.</NO.P><TXT>Neatkarīgi no tā, kāda būs iesniedzējtiesas analīze attiecībā uz šiem pēdējiem jautājumiem, es uzskata, ka princips par aizlieguma slēgt aizliegtas vienošanās pilnīgu efektivitāti, kurš ir paredzēts LESD 101. pantā un kurš ir minēts trešajā prejudiciālajā jautājumā, neskar īpašo to jurisdikcijas noteikšanas klauzulu gadījumu, uz kurām attiecas Briseles I regulas 23. pants.</TXT></NP><NP><NO.P>115.</NO.P><TXT>Attiecībā uz šādu klauzulu dalībvalstu tiesu jurisdikciju civillietās un komerclietās Savienības tiesībās nosaka nevis valsts tiesību normas, bet gan minētā panta tiesību normas, nosakot gan šīs klauzulas spēkā esamības nosacījumus, gan tiesiskās sekas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0129"><P>Šajā ziņā Regulas Nr. 1215/2012 25. panta 5. punkta otrajā daļā ir precizēts, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0115" ID="QS0115"/>vienošanās par jurisdikcijas piešķiršanu spēkā esamību nevar apstrīdēt, pamatojoties tikai uz to, ka līgums nav spēkā<QUOT.END REF.START="QS0115" CODE="201D" ID="QE0115"/>, atbilstoši šādas klauzulas autonomijas principam salīdzinājumā ar līguma, kurā tā ir ietverta, materiālajiem noteikumiem, un to Tiesa ir nostiprinājusi spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Benincasa</HT> (<REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1997:337">EU:C:1997:337</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 24. un nākamie punkti). Turklāt no sprieduma <HT TYPE="ITALIC">Effer</HT> (38/81, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1982:79">EU:C:1982:79</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 7. un nākamie punkti) izriet, ka šāda klauzula ir jāpiemēro pat tad, ja lieta ir saistīta ar līguma izstrādi.</P></NOTE>. Iepriekš minētie apsvērumi par minētā 23. panta interpretāciju judikatūrā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0130"><P>Skat. šo secinājumu 105. un nākamos punktus.</P></NOTE> skaidri vedina vajadzības gadījumā dot priekšroku klauzulām, kas atbilst šī panta prasībām, it īpaši attiecībā uz personas, kurai prettiesiskas aizliegtās vienošanās dēļ, iespējams, ir nodarīti zaudējumi, piekrišanu, salīdzinājumā ar jurisdikcijas pamatiem, kas izriet no šīs regulas 5. un/vai 6. panta.</TXT></NP><NP><NO.P>116.</NO.P><TXT>Piebildīšu, ka savstarpējā uzticēšanās starp dalībvalstu tiesām, kas ir viens no tiesu iestāžu sadarbības sistēmas pīlāriem un kas ir ieviesta ar Briseles konvenciju un pārņemta Briseles I regulā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0131"><P>Skat. it īpaši Briseles I regulas preambulas 16. un 17. apsvērumu.</P></NOTE>, manuprāt, nozīmē to, ka tās tiesas jurisdikcija, kuru ir iecēlušas puses atbilstoši šīs regulas 23. pantam, nevar tikt noraidīta, pamatojoties uz LESD 101. pantu, tāpat kā Tiesa ir nospriedusi, ka nav atļauts atsaukties uz sabiedrisko kārtību, lai iebilstu pret citā dalībvalsti pieņemta sprieduma izpildi, pamatojoties uz to, ka Savienības konkurences tiesības tajā esot nepareizi piemērotas pēc būtības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0132"><P>Spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Renault</HT> (C‑38/98, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2000:225">EU:C:2000:225</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 29. un nākamie punkti) Tiesa uzskatīja, ka, <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0116" ID="QS0116"/>ievērojot konvencijas mērķi<QUOT.END REF.START="QS0116" CODE="201D" ID="QE0116"/>, <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0117" ID="QS0117"/>kļūda, kuru, iespējams, esot pieļāvusi izcelsmes valsts tiesa, piemērojot atsevišķas Kopienu tiesību normas<QUOT.END REF.START="QS0117" CODE="201D" ID="QE0117"/>, piemēram, <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0118" ID="QS0118"/>[..] brīvas konkurences principus<QUOT.END REF.START="QS0118" CODE="201D" ID="QE0118"/>, <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0119" ID="QS0119"/>neveido acīmredzamu tāda tiesību principa pārkāpumu, kurš tiek uzskatīts par būtisku tās dalībvalsts tiesību sistēmā, kurā izpilde ir prasīta<QUOT.END REF.START="QS0119" CODE="201D" ID="QE0119"/>, atgādinot, ka Briseles konvencijas 29. pantā un 34. panta trešajā daļā (kuriem atbilst Briseles I regulas 36. pants un 45. panta 2. punkts) ir noteikts, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0120" ID="QS0120"/>ārvalstīs pieņemti spriedumi nekādos apstākļos nav pārskatāmi pēc būtības<QUOT.END REF.START="QS0120" CODE="201D" ID="QE0120"/>. Saistībā ar tā fakta pārbaudi, ka lietas taisnīgas izskatīšanas pamatprincipi patiešām ir tikuši ievēroti saskaņā ar sabiedrisko kārtību, skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">flyLAL‑Lithuanian Airlines</HT> (<REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2319">EU:C:2014:2319</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 46.–54. punkts).</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>117.</NO.P><TXT>Tādēļ es uzskatu, ka, ja pastāv klauzula, kurā ir norādīta citas dalībvalsts tiesa, kas būtu atzīstama atbilstoši Briseles I regulas 23. pantam un būtu pienācīgi piemērota lietai, kura tajā ir celta, dalībvalsts tiesai būtu jāatsakās no savas jurisdikcijas, pat ja šī klauzula izraisa šīs regulas 5. un/vai 6. pantā paredzēto īpašo jurisdikcijas noteikumu izslēgšanu, neraugoties uz aizlieguma slēgt aizliegtas vienošanās efektīvas īstenošanas principu, kurš izriet no LESD 101. panta.</TXT></NP></GR.SEQ><?PAGE NO="26"?><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P>3)</NO.P><TXT>Par LESD 101. pantā noteiktā aizlieguma slēgt aizliegtas vienošanās pilnīgas efektivitātes principa ietekmi uz norādītajām cita veida klauzulām</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>118.</NO.P><TXT>Attiecībā uz jurisdikcijas noteikšanas klauzulām, kurām Briseles I regulas 23. pants izrādītos nepiemērojams, kā arī attiecībā uz šķīrējklauzulām iesniedzējtiesas iesniegtās problēmas ir sarežģītākas, jo tās ir jāaplūko, izmantojot nevis minētās regulas tiesību normu, kuras ir interpretējusi Tiesa, piemērošanu, bet gan valsts tiesību normu, kuru īstenošanai ir jāatbilst Savienības primāro tiesību saistošajām normām, it īpaši LESD 101. pantam, piemērošanu.</TXT></NP><NP><NO.P>119.</NO.P><TXT>Šajā ziņā es atgādinu, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, kas izriet no jau norādītajiem spriedumiem <HT TYPE="ITALIC">Courage</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Crehan</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Manfredi</HT> u.c.<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0133"><P>Šo secinājumu 30. punkts. Skat. arī spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Kone</HT> u.c. (<REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:1317">EU:C:2014:1317</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 21. un nākamie punkti, kā arī tajos minētā judikatūra).</P></NOTE>, Tiesa ir nospriedusi, ka, nepastāvot Savienības tiesiskajam regulējumam attiecīgajā jomā, katras dalībvalsts iekšējā tiesību sistēmā ir jānosaka noteikumi, ar kādiem īstenot tiesības pieprasīt atlīdzību par zaudējumiem, kas radušies ar LESD 101. pantu aizliegtas aizliegtās vienošanās dēļ<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0134"><P>Skat. it īpaši <HT TYPE="ITALIC">Kone</HT> u.c. (<REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:1317">EU:C:2014:1317</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 24. un nākamie punkti, kā arī 32. punkts). Šī iespēja ir saistīta ar parasti tā saukto dalībvalstu procesuālo autonomiju.</P></NOTE>, ar nosacījumu, ka tiek ievēroti līdzvērtības un efektivitātes principi, ar kuriem it sevišķi tiek prasīts, lai šie valsts noteikumi nelabvēlīgi neietekmētu Savienības konkurences tiesību pilnīgu efektivitāti un tajos it īpaši tiktu ņemts vērā šajā pantā noteiktais mērķis<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0135"><P>Mērķis ir nodrošināt, lai iekšējā tirgū tiktu saglabāta efektīva un neizkropļota konkurence un tādējādi brīvā konkurencē noteiktas cenas.</P></NOTE>. Manuprāt, šajā gadījumā no tā izriet, ka ar valsts noteikumu piemērošanu nevar tikt atļauts, ka attiecīgās jurisdikcijas noteikšanas klauzulas un/vai šķīrējklauzulas varētu piemērot tādā veidā, kas kaitē šai pilnīgajai efektivitātei.</TXT></NP><NP><NO.P>120.</NO.P><TXT>Turklāt Tiesa ir atzinusi, ka LESD 101. panta pilnīga iedarbība un it īpaši tā 1. punktā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0136"><P>Atgādinot, ka šī panta normām ir tieša iedarbība attiecībās starp privātpersonām un ka tās attiecīgajiem tiesību subjektiem rada tiesības un pienākumus, kurus dalībvalstu tiesām ir jāliek ievērot (skat. it īpaši spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Kone</HT> u.c., <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:1317">EU:C:2014:1317</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 20. punkts).</P></NOTE> minētā aizlieguma lietderīgā iedarbība būtu apdraudēta, ja ikvienai personai nebūtu ļauts prasīt atlīdzību par zaudējumiem, kuri tai radušies saistībā ar līgumu vai rīcību, kas var ierobežot vai izkropļot konkurenci, piemēram, saistībā ar prettiesisku aizliegtu vienošanos, kas šajā lietā pamato <HT TYPE="ITALIC">CDC</HT> prasījumus. Faktiski tiesību pieprasīt šādu atlīdzību garantija ir tieši tā, kas attur no šāda veida nolīgumiem vai darbībām, kuri bieži vien norisinās slepus, un tādējādi tā būtiski veicina efektīvas konkurences saglabāšanu Savienībā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0137"><P>Turpat 21. un nākamie punkti. Iepriekš minētā direktīvas priekšlikuma COM(2013) 404, galīgā redakcija (2. un 4. lpp.), paskaidrojuma rakstā ir uzsvērts, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0121" ID="QS0121"/>prasības atlīdzināt zaudējumus par [LESD] 101. un 102. panta pārkāpumiem ir nozīmīga ES konkurences tiesību privātās tiesību aizsardzības joma<QUOT.END REF.START="QS0121" CODE="201D" ID="QE0121"/> un ka līdz ar to <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0122" ID="QS0122"/>otrs galvenais [šī priekšlikuma] mērķis ir nodrošināt, ka ES konkurences noteikumu pārkāpumu rezultātā cietušās personas var efektīvi saņemt atlīdzību par tām nodarīto kaitējumu<QUOT.END REF.START="QS0122" CODE="201D" ID="QE0122"/>.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>121.</NO.P><TXT>Parasti, sastopoties ar šķīrējklauzulu, dalībvalsts tiesai būtu jāatsakās no jurisdikcijas un jānosūta lietas dalībnieki uz šķīrējtiesu pēc viena no tiem lūguma, izņemot, ja šī tiesa konstatē, ka norādītais šķīrējtiesas līgums nav spēkā esošs, ir nederīgs vai nav izpildāms attiecībā uz tai iesniegto lietu, un pēc tam, kad tā saistībā ar savas jurisdikcijas īstenošanu ir veikusi pārbaudi, ņemot vērā savas valsts tiesībās noteiktās prasības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0138"><P>Piemērojamās tiesību normas var izrietēt gan no noteikumiem par šķīrējtiesu, kuri pieņemti attiecīgajā dalībvalstī, gan no starptautiskajiem līgumiem, kuros dalībvalstis ir līgumslēdzējas puses.</P></NOTE>, jo Briseles I regulā nav noteikti šādas klauzulas spēkā esamības nosacījumi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0139"><P>Skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Allianz</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Generali Assicurazioni Generali</HT> (<REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:69">EU:C:2009:69</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 31.–33. punkts), kā arī precizējumus, kuri šajā ziņā sniegti Regulas Nr. 1215/2012 preambulas 12. apsvērumā, it īpaši Nielsen, P. A., <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0123" ID="QS0123"/>The New Brussels I Regulation<QUOT.END REF.START="QS0123" CODE="201D" ID="QE0123"/>, <HT TYPE="ITALIC">Common Market Law Review</HT>, 2013, 50. sēj., 505. un nākamās lpp., kā arī Menétrey, S., un Racine, J.-B., L’arbitrage et le règlement Bruxelles I bis. No: Guinchard, E. (vadībā) <HT TYPE="ITALIC">Le nouveau règlement Bruxelles I bis, Règlement n<HT TYPE="SUP">o</HT> 1215/2012 du <DATE ISO="20121212">12 décembre 2012</DATE> concernant la compétence judiciaire, la reconnaissance et l’exécution des décisions en matière civile et commerciale</HT>. (Brisele: Bruylant, 201413. un nākamās lpp., it īpaši 37. punkts.</P></NOTE>. Tāpat tas būtu attiecībā uz klauzulām, kurās ir izraudzīta valsts tiesa un uz kurām neattiecas minētās regulas 23. pants.</TXT></NP><?PAGE NO="27"?><NP><NO.P>122.</NO.P><TXT>Tomēr iesniedzējtiesas minētais princips, ar kuru tiek prasīta Savienības tiesībās paredzētā aizlieguma slēgt aizliegtas vienošanās efektīva īstenošana, manuprāt, var būt vērsts pret attiecīgajām tiesas izvēles klauzulām un šķīrējklauzulām, it īpaši, lai nodrošinātu, ka ikvienai personai ir tiesības pieprasīt pilnīgu atlīdzību par zaudējumiem, kuri tai radušies saistībā ar aizliegto vienošanos un kuri ir tādi kā pamatlietā apgalvotie zaudējumi.</TXT></NP><NP><NO.P>123.</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir jānorāda, ka spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Eco Swiss</HT>, kurš attiecas uz saikni starp šķīrējtiesu un konkurences noteikumiem, kuri izriet no Savienības tiesībām, Tiesa precizēja, ka Līguma 85. pants, kas ir kļuvis par LESD 101. pantu, <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0124" ID="QS0124"/>var tikt uzskatīts par sabiedriskās kārtības noteikumu<QUOT.END REF.START="QS0124" CODE="201D" ID="QE0124"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0140"><P><REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1999:269">EU:C:1999:269</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 31. un nākamie punkti, it īpaši 36. un 39. punkts.</P></NOTE>. Tajā tā ir nospriedusi, ka, <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0125" ID="QS0125"/>ciktāl valsts tiesai atbilstoši valsts procesuālajiem noteikumiem ir jāapmierina prasība atcelt šķīrējtiesas nolēmumu, kura ir pamatota ar to, ka nav tikušas ievērotas valsts tiesību normas par sabiedrisko kārtību, tai ir arī jāapmierina prasība, ja tā uzskata, ka šis nolēmums ir pretrunā [šim pantam]. [Faktiski] Kopienu tiesībās ir prasīts, lai jautājumus par [minētajā pantā] noteiktā aizlieguma interpretāciju varētu izvērtēt valsts tiesas, ja tām tiek lūgts izteikties par šķīrējtiesas nolēmuma spēkā esamību, un vajadzības gadījumā tie varētu būt lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesai priekšmets<QUOT.END REF.START="QS0125" CODE="201D" ID="QE0125"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0141"><P>Turpat, 37. un 40. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>124.</NO.P><TXT>Pēc analoģijas es uzskatu, ka Savienības tiesībās ir prasīts nepiemērot tādu šķīrējklauzulu, tāpat kā jurisdikcijas noteikšanas klauzulu, kas netiek reglamentēta Briseles I regulas 23. pantā, gadījumā, ja ar šādas klauzulas piemērošanu tiktu apdraudēta LESD 101. panta lietderīgā iedarbība. Šajā ziņā var tikt lietderīgi norādīts, ka minētais spriedums <HT TYPE="ITALIC">Eco Swiss</HT> tika pieņemts agrāk nekā iepriekš minētie spriedumi <HT TYPE="ITALIC">Courage</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Crehan</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Manfredi</HT> u.c., kuros Savienības tiesībās ir nostiprinātas tiesības saņemt atlīdzību par visiem zaudējumiem, kuri cietušajām personām ir radušies prettiesisku šķēršļu brīvai konkurencei dēļ, ne tikai minēto cietušo personu interesēs, bet jo vairāk tādēļ, lai aizsargātu ar šo brīvību saistītās vispārējās intereses. Judikatūrā, kas ir vēlāka nekā šie abi spriedumi, ir vēl vairāk nostiprināta šī pieeja, veicinot minēto konkurences noteikumu privātu īstenošanu (parasti sauktu par <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0126" ID="QS0126"/>private enforcement<QUOT.END REF.START="QS0126" CODE="201D" ID="QE0126"/>), it īpaši, izmantojot to šķēršļu novēršanu, kas var izrietēt no valsts tiesību normām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0142"><P>Skat. it īpaši spriedumus <HT TYPE="ITALIC">Pfleiderer</HT> (C‑360/09, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:389">EU:C:2011:389</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 28. un nākamie punkti), kā arī <HT TYPE="ITALIC">Donau Chemie</HT> u.c. (C‑536/11, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:366">EU:C:2013:366</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 29. un nākamie punkti), kuri attiecas uz personas, kurai LESD 101. panta pārkāpuma rezultātā ir nodarīts kaitējums un kura vēlas saņemt atlīdzību šajā ziņā, tiesībām par iespējamu piekļuvi kādas procedūras dokumentiem attiecībā uz šī pārkāpuma izdarītājiem, tostarp tiem, kas saistīti ar iecietības procedūru, pēc tam, kad dalībvalsts tiesas bija izvērtējušas esošās intereses, kas aizsargātas ar Savienības tiesībām.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>125.</NO.P><TXT>Ir taisnība, ka jurisdikcijas noteikšanas klauzulu vai šķīrējklauzulu piemērošana <HT TYPE="ITALIC">pati par sevi</HT> nav šķērslis LESD 101. panta lietderīgajai iedarbībai iepriekš minētās judikatūras izpratnē. It īpaši tas, ka šī veida klauzulas, ja tās ir spēkā esošas un piemērojamas attiecīgajā lietā, varētu izraisīt Briseles I regulas 5. un/vai 6. pantā paredzēto īpašo jurisdikcijas pamatu izslēgšanu, obligāti nerada tādas sekas, ka personām, kurām, iespējams, ar aizliegto vienošanos ir nodarīts kaitējums, šajā ziņā tiktu liegta iespēja saņemt pilnīgu zaudējumu atlīdzību, jo tām nav liegts celt prasību visās valsts tiesās vai izraudzītajās šķīrējtiesās pat tad, ja, ņemot vērā klauzulu, kuras tiek piemērotas šajā lietā, lielo dažādību, to piemērošana nešaubīgi šādu darbību varētu padarīt sarežģītāku.</TXT></NP><NP><NO.P>126.</NO.P><TXT>Tomēr, manuprāt, ir sarežģīti praktiski īstenot šo teorētisko nostāju īpašajos tādas prettiesiskas aizliegtas vienošanās apstākļos, kurā ir iesaistīti daudzi dalībnieki un iespējamās cietušās personas un kuras izpildē ir radīti daudzi individuāli piegādes līgumi, par kuriem, iespējams, ir vienojušās dažādas sabiedrības, kas pieder pie pārdevēja vai pircēja grupas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0143"><P>Saistībā ar dažādiem veidiem, kādos acīmredzami ir tikušas pieņemtas attiecīgās klauzulas, skat. šo secinājumu 94. punktu.</P></NOTE>. Tāda horizontāla konkurences ierobežojuma gadījumā kā tas, uz kuru ir balstīta prasība pamatlietā, man ir grūti pieņemt tiesiskās aizsardzības parasto iespēju izslēgšanu, izņemot, ja šajā ziņā iespējamās cietušās personas ir skaidri devušas savu piekrišanu, un ar nosacījumu, ka valsts tiesām vai šķīrējtiesām, kurām tādējādi ir tikusi piešķirta jurisdikcija, kā sabiedriskās kārtības noteikumi ir jāpiemēro Savienības konkurences tiesību normas.</TXT></NP></GR.SEQ><?PAGE NO="28"?><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P>4)</NO.P><TXT>Jurisdikcijas noteikšanas klauzulu un šķīrējklauzulu piemērojamība tādā lietā, kāda ir pamatlieta</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>127.</NO.P><TXT>Galvenā problēma, kas faktiski vispirms rodas valsts tiesai, ir jautājums par to, vai šķīrējklauzulas un jurisdikcijas noteikšanas klauzulas, kuras ir norādījušas atbildētājas pamatlietā, būtu patiešām attiecināmas uz šo lietu. Protams, atbilstoši Tiesas judikatūrai<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0144"><P>Ņemot vērā spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Powell Duffryn</HT> (<REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1992:115">EU:C:1992:115</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 33. un 36. punkts), <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0127" ID="QS0127"/>jurisdikcijas noteikšanas klauzulas, kas ir norādīta valsts tiesā, interpretācija, lai noteiktu strīdus, uz kuriem attiecas tās piemērošanas joma, ir jāveic valsts tiesai<QUOT.END REF.START="QS0127" CODE="201D" ID="QE0127"/>.</P></NOTE> tikai tiesa, kurā ir iesniegta pamatlieta, var veikt – un tai pat ir jāveic – tiesas izvēles klauzulas, kura tai ir izvirzīta, spēkā esamības un piemērojamības izvērtēšanu. Tomēr šķiet, ka <HT TYPE="ITALIC">Landgericht Dortmund</HT>, pat ja tās lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu šajā ziņā tas nav <HT TYPE="ITALIC">expressis verbis</HT> noteikts, uzskata, ka uz lietas priekšmetu varētu attiekties divu veidu klauzulas, kas ir iekļautas piegādes līgumos, kuru ievērošanu prasa atbildētājas.</TXT></NP><NP><NO.P>128.</NO.P><TXT>Tomēr, kā uzsver gan <HT TYPE="ITALIC">CDC</HT>, gan Komisija, pastāv ļoti pamatotas šaubas par to, vai tiesības uz zaudējumu atlīdzību, uz kurām atsaucas prasītāja pamatlietā, ir saistītas ar līgumiem, kuros šīs klauzulas ir ietvertas.</TXT></NP><NP><NO.P>129.</NO.P><TXT>Pēc analoģijas ar Tiesas minēto par jurisdikcijas noteikšanas klauzulām, uz kurām attiecas Briseles I regulas 23. pants<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0145"><P>Turpat (31. punkts) un šo secinājumu 110. punkts.</P></NOTE>, man ir grūti piekrist, ka jurisdikcija, pamatojoties uz šīs regulas tiesību normām, varētu tikt izslēgta gadījumā, ja, piemērojot dalībvalstu tiesības, būtu atļauts, ka uz cita veida jurisdikcijas noteikšanas klauzulām vai šķīrējklauzulām tiktu attiecināti <HT TYPE="ITALIC">visi strīdi</HT>, kuri rastos vienas puses attiecībās ar tās līgumslēdzēju un kuru pamatā būtu <HT TYPE="ITALIC">citas attiecības, kas nav tās, saistībā ar kurām attiecīgā klauzula</HT> ir tikusi pieņemta. Prasība, lai starp norādīto klauzulu un konkrētām tiesiskām attiecībām pastāvētu raksturīgā saikne, manuprāt, arī šeit ir nepieciešama, lai nodrošinātu jurisdikcijas paredzamību.</TXT></NP><NP><NO.P>130.</NO.P><TXT>Manuprāt, šajā lietā apgalvotās tiesības drīzāk izriet no neatļautas darbības, ko veido aizliegta vienošanās, kuru atbildētājas pamatlietā slepeni ir organizējušas un īstenojušas. Pamatlietas priekšmets ir finansiālās sekas, kuras ir izraisījusi šī krāpnieciskā rīcība, kas pēc savas būtības ir atšķirīga no norādītajiem piegādes līgumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0146"><P>Šajā ziņā Komisija norāda, ka, pirmkārt, <HT TYPE="ITALIC">High Court of Justice (England &amp; Wales), Queen’s Bench Division</HT> ir uzskatījusi, ka jurisdikcijas noteikšanas klauzula, kurā ir veikta atsauce uz <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0128" ID="QS0128"/>tiesiskajām attiecībām<QUOT.END REF.START="QS0128" CODE="201D" ID="QE0128"/> starp pusēm, neietver tiesības, kas izriet no atbildības par neatļautu darbību saistībā ar aizliegtu vienošanos (spriedums <HT TYPE="ITALIC">Provimi Ltd</HT> pret <HT TYPE="ITALIC">Roche Products Ltd</HT> (2003) EWHC 961), un, otrkārt, <HT TYPE="ITALIC">Helsingin käräjäoikeus</HT> (Helsinku Pirmās instances tiesa, Somija) līdzīgi ir uzskatījusi, ka šķīrējklauzula, kura attiecas uz <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0129" ID="QS0129"/>visām tiesībām<QUOT.END REF.START="QS0129" CODE="201D" ID="QE0129"/>, kas izriet no piegādes līguma, neietver tiesības uz zaudējumu atlīdzību saistībā ar aizliegto vienošanos, jo šīs tiesības balstījās nevis tieši uz minēto līgumu, bet gan uz ārēju apstākli (<DATE ISO="20130704">2013. gada 4. jūlija</DATE> pagaidu spriedums, <HT TYPE="ITALIC">CDC Hydrogen Peroxide Cartel Damage Claims SA</HT> pret <HT TYPE="ITALIC">Kemira Oyj</HT>, Välituomio 36492, Nr. 11/16750).</P></NOTE>. Par jurisdikcijas noteikšanas klauzulu vai šķīrējklauzulu nevar būt panākta likumīga vienošanās šādos apstākļos, proti, vēl pirms iespējamās cietušās personas ir zinājušas par kaitējumu radījušā notikuma esamību un zaudējumiem, ko tas varētu izraisīt.</TXT></NP><NP><NO.P>131.</NO.P><TXT>Turklāt iesniedzējtiesa arī orientējas uz šo pašu pamatlietas kvalifikāciju, jo tā, šķiet, uzskata, it īpaši saskaņā ar tās otro jautājumu, ka prasība par civiltiesisko atbildību, kas tajā tiek izskatīta, ietilpst Briseles I regulas 5. panta 3. punktā minētajās lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu, nevis šīs regulas 5. panta 1. punktā norādītajās lietās, kas attiecas uz līgumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0147"><P><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0130" ID="QS0130"/>No pastāvīgās judikatūras izriet, ka Briseles I regulas 5. panta 3. punkta izpratnē jēdziens <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0131" ID="QS0131"/>lietas, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu<QUOT.END REF.START="QS0131" CODE="201D" ID="QE0131"/> ietver visas prasības, ar kurām tiek lūgts konstatēt atbildētāja atbildību un kuras nav <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0132" ID="QS0132"/>lietas, kas attiecas uz līgumiem<QUOT.END REF.START="QS0132" CODE="201D" ID="QE0132"/>, šīs regulas 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē. Tāpēc, lai noteiktu iesniedzējtiesā celto prasību par civiltiesisko atbildību raksturu, vispirms ir jāpārbauda, vai neatkarīgi no to kvalifikācijas valsts tiesībās tām ir līgumisks raksturs.<QUOT.END REF.START="QS0130" CODE="201D" ID="QE0130"/> (Skat. it īpaši spriedumus <HT TYPE="ITALIC">Engler</HT>, C‑27/02, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2005:33">EU:C:2005:33</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 29. un nākamie punkti, kā arī <HT TYPE="ITALIC">Brogsitter</HT>, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:148">EU:C:2014:148</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 20. un nākamie punkti.)</P></NOTE>. Tomēr atsevišķās valstu tiesību sistēmās lietas priekšmeta kā neatļautas darbības kvalifikācija pati par sevi neizslēdz jurisdikcijas noteikšanas klauzulu vai šķīrējklauzulu piemērojamību, kas katrā konkrētajā gadījumā acīmredzami ir atkarīga no attiecīgās klauzulas formulējuma<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0148"><P>Piemēram, saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">Korkein oikeus</HT> ([Somijas Augstākā tiesa) judikatūru līgumā ietverta šķīrējklauzula ir piemērojama lietā par ārpuslīgumisko atbildību gadījumā, ja norādītā neizpilde attiecībā uz minēto līgumu atbilst krāpšanas nosacījumiem krimināltiesību izpratnē (skat. <HT TYPE="ITALIC">Korkein oikeus</HT>, <DATE ISO="20081127">2008. gada 27. novembra</DATE> spriedumu, <HT TYPE="ITALIC">KKO</HT>, 2008:102, kas ir pieejams šādā interneta vietnē: http://www.finlex.fi/fi/oikeus/kko/kko/2008/20080102).</P></NOTE>.</TXT></NP><?PAGE NO="29"?><NP><NO.P>132.</NO.P><TXT>Līdz ar to es uzskatu, ka LESD 101. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka jurisdikcijas noteikšanas klauzulu un/vai šķīrējklauzulu piemērošana saistībā ar prasību par to zaudējumu atlīdzību, kas radušies tādas aizliegtās vienošanās dēļ, kura ir atzīta par tādu, kas ir pretrunā šim pantam, <HT TYPE="ITALIC">pati par sevi</HT> neapdraud aizlieguma slēgt aizliegtas vienošanās pilnīgas efektivitātes principu. Tomēr, ciktāl viena vai otra šo kategoriju klauzula varētu tikt atzīta par piemērojamu saskaņā ar dalībvalsts tiesībām lietā, kas attiecas uz atbildību par neatļautu darbību, kura var izrietēt no šādas aizliegtas vienošanās, manuprāt, minētais princips nepieļauj, ka jurisdikcija attiecībā uz šo lietu tiek piešķirta saskaņā ar tādā līgumā ietvertu klauzulu, par kura saturu ir panākta vienošanās, lai gan puse, kurai šī klauzula tiek piemērota, nebija zinājusi par attiecīgo aizliegto vienošanos un tās prettiesisko raksturu un tādējādi nebija varējusi paredzēt, ka klauzula varētu attiekties uz zaudējumu atlīdzībām, kuras lūgtas ar šādu pamatojumu.</TXT></NP></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P>V –</NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Secinājumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>133.</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz <HT TYPE="ITALIC">Landgericht Dortmund</HT> (Vācija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:</TXT><P><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P>1)</NO.P><TXT><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>Padomes <DATE ISO="20001222">2000. gada 22. decembra</DATE> Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja atbildētājam, kura domicils atrodas kādas dalībvalsts tiesas teritoriālajā jurisdikcijā, un atbildētājiem, kas ir reģistrēti citās dalībvalstīs, šajā tiesā solidāri tiek prasīta informācijas atklāšana un zaudējumu atlīdzība par Eiropas Komisijas konstatēta vienota un turpināta EKL 81. panta (LESD 101. panta) pārkāpumu, kurā tie ir piedalījušies dažādās dalībvalstīs un atšķirīgos laikposmos, šīs prasības ir jāizskata un jāizlemj kopā, lai izvairītos no riska, ka atsevišķā tiesvedībā tiek pieņemti nesavienojami spriedumi;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas, ka prasība, kas celta pret vienīgo līdzatbildētāju, kura domicils atrodas lietu izskatošās tiesas teritoriālajā jurisdikcijā, tiek atsaukta, neietekmē šīs tiesību normas piemērošanu ar nosacījumu, ka, pirmkārt, šāda atteikšanās no prasības ir notikusi datumā, kas ir vēlāks nekā datums, kurā tiesā likumīgi ir celta šī prasība, un, otrkārt, tā nav saistīta ar izlīgumu, kurš starp prasītāju un atbildētāju saistošā veidā ir noslēgts pirms šī datuma, bet tika slēpts tikai tāpēc, lai kādu no pārējiem atbildētājiem nepakļautu tās dalībvalsts tiesu jurisdikcijai, kurā atrodas tā domicils;</TXT></NP></ITEM></LIST></TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja atbildētājiem, kuri ir reģistrēti dažādās dalībvalstīs, tiesā tiek prasīta zaudējumu atlīdzība saistībā ar aizliegtu vienošanos, kura ar Komisijas lēmumu ir atzīta par tādu, kas veido vienotu un turpinātu EKL 81. panta (LESD 101. panta) pārkāpumu, kurā tie ir piedalījušies dažādās vietās un laikposmos, nevar tikt uzskatīts, ka notikums, kas rada kaitējumu, ir iestājies attiecībā uz katru atbildētāju un visiem norādītajiem zaudējumiem vai kopējiem zaudējumiem katrā dalībvalstī, kuras teritorijā prettiesiskā aizliegtā vienošanās ir tikusi noslēgta un/vai īstenota;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>3)</NO.P><TXT>LESD 101. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka saistībā ar prasību par zaudējumu atlīdzību, kuri radušies šī panta pārkāpuma dēļ, Savienības tiesībās noteiktais aizlieguma slēgt aizliegtas vienošanās pilnīgas efektivitātes princips neliedz piemērot Regulas Nr. 44/2001 23. pantam atbilstošās jurisdikcijas noteikšanas klauzulas, savukārt šis princips liedz piemērot šķīrējklauzulas un/vai jurisdikcijas noteikšanas klauzulas, uz kurām neattiecas minētais 23. pants, ja piemērojamajos valsts tiesību aktos ir atļauts, ka jurisdikcija par šo lietu tiek piešķirta saskaņā ar tādā līgumā ietvertu klauzulu, par kura saturu ir panākta vienošanās, lai gan puse, kurai šī klauzula tiek piemērota, nebija zinājusi par attiecīgo aizliegto vienošanos un tās prettiesisko raksturu.</TXT></NP></ITEM></LIST></P></NP></GR.SEQ></CONTENTS.CONCLUSION></CONCLUSION>