1.

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā, pirmkārt, interpretēt 1. panta 3. punktu Padomes 1989. gada 21. decembra Direktīvā 89/665/EEK par to normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu, kuri attiecas uz izskatīšanas procedūru piemērošanu, piešķirot piegādes un uzņēmuma līgumus valsts vajadzībām ( 2 ), ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. decembra Direktīvu 2007/66/EK ( 3 ) (turpmāk tekstā – “Direktīva 89/665”), un, otrkārt, kā interpretēt LESD 267. pantu, kā arī Savienības tiesību pārkāpuma principu un atbilstīgas interpretācijas principu.

2.

Patiesībā iesniedzējtiesas, Consiglio di giustizia amministrativa per la Regione siciliana (Sicīlijas reģiona Administratīvās tiesas padome, Itālija), uzdotie prejudiciālie jautājumi skar divas dažādas juridiskas problēmas. Pirmais prejudiciālais jautājums attiecas uz spriedumu Fastweb (C‑100/12, EU:C:2013:448), bet otrajā tiek vaicāts par LESD 267. panta interpretāciju saistībā ar valsts tiesību aktu, kurā tiesai ir noteikts pienākums lietu nodot izskatīšanai tiesas plēnumam, ja rodas šaubas par šī plēnuma noteikta tiesību principa atbilstību Savienības tiesību aktiem.

3.

Direktīvas 89/665 1. pantā “Darbības joma un pārskatīšanas procedūru pieejamība” ir noteikts:

“1.   Šo direktīvu piemēro līgumiem, kas minēti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2004/18/EK (2004. gada 31. marts) par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras [(OV L 134, 114. lpp.)], izņemot gadījumus, kad šādi līgumi ir izslēgti no minētās direktīvas piemērošanas jomas saskaņā ar tās 10. līdz 18. pantu.

Šīs direktīvas nozīmē līgumi ietver valsts līgumus, pamatnolīgumus, valsts būvdarbu koncesijas un dinamiskas iepirkuma sistēmas.

Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka attiecībā uz līgumiem, uz ko attiecas Direktīva 2004/18/EK, līgumslēdzēju iestāžu lēmumus var efektīvi un, jo īpaši, iespējami ātri pārskatīt saskaņā ar šīs direktīvas 2. līdz 2.f pantā izklāstītajiem nosacījumiem, pamatojoties uz to, ka ar šādiem lēmumiem ir pārkāpti Kopienas tiesību akti publiskā iepirkuma jomā vai attiecīgās valsts noteikumi, ar ko transponē minētos tiesību aktus.

[..]

3.   Dalībvalstis nodrošina to, ka saskaņā ar sīki izstrādātiem noteikumiem, ko dalībvalstis var pieņemt, pārskatīšanas procedūras ir pieejamas vismaz ikvienai personai, kura ir vai ir bijusi ieinteresēta iegūt konkrēta līguma slēgšanas tiesības un kurai ar varbūtējo pārkāpumu ir vai var tikt nodarīts kaitējums.

[..]”

4.

Šīs direktīvas 2. panta “Prasības attiecībā uz pārskatīšanas procedūrām” 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis nodrošina to, ka pasākumos attiecībā uz 1. pantā paredzētajām pārskatīšanas procedūrām ir noteikts pilnvarojums:

[..]

5.

Saskaņā ar Konstitūcijas 111. panta pēdējo daļu “kasācijas sūdzību par Consiglio di Stato [Valsts Padome] nolēmumiem var iesniegt [..] saistībā ar kompetences apsvērumiem”.

6.

Administratīvā procesa kodekss ir pieņemts ar 2010. gada 2. jūlija Dekrētlikumu Nr. 104 (2010. gada 7. jūlijaGURI Nr. 156 kārtējais pielikums).

7.

Kodeksa 6. panta 1. punktā ir noteikts, ka “Consiglio di Stato ir pēdējās instances administratīva tiesu iestāde”. Turklāt šī panta 6. punktā ir precizēts, ka “Tribunale amministrativa regionale della Sicilia [(Sicīlijas Reģionālā administratīvā tiesa)] nolēmumus var pārsūdzēt Consiglio di giustizia amministrativa per la Regione Siciliana, ievērojot īpašā statusa noteikumus un attiecīgos īstenošanas noteikumus.”

8.

Minētā kodeksa 42. pantā ir paredzēts, ka “atbildētāji un personas, kas iestājušās lietā, pieteikumus saistībā ar sākotnējo pieteikumu var iesniegt, ceļot pretprasību”.

9.

Visbeidzot, kodeksa 99. pantā ir noteikts:

“1.   Ja palāta, kura izskata prasību, konstatē, ka tās izskatīšanai nodotais tiesību jautājums ir izraisījis vai var izraisīt judikatūras nevienādību, tā var ar rīkojumu, kas pieņemts pēc pušu lūguma vai pēc savas ierosmes, nodot lietu izskatīšanai plēnumā. Plēnums, ja uzskata to par lietderīgu, aktus var nodot palātai.

2.   Pirms tiek pieņemts nolēmums, Consiglio di Stato (Valsts Padome) priekšsēdētājs pēc pušu lūguma vai pēc savas ierosmes jebkuru prasību var nodot izskatīšanai plēnumā, lai atrisinātu visbūtiskākos jautājumus vai novērstu judikatūras nevienādību.

3.   Ja palāta, kurai nodota prasības izskatīšana, nepiekrīt plēnuma noteiktam tiesību principam, tā ar pamatotu rīkojumu prasības izlemšanu nodod plēnumam.

4.   Plēnums lemj par visu strīdu, ja vien tas nenolemj noteikt tiesību principu un pārējā daļā lietu nodot atpakaļ iesniedzējā palātā.

5.   Ja plēnums jautājumu uzskata par īpaši svarīgu, tas katrā ziņā likuma interesēs var noteikt tiesību principu, pat ja tas pieņem lēmumu par prasības nepieņemamību, nepieļaujamību, atstāšanu bez virzības vai arī par tiesvedības izbeigšanu. Šādā gadījumā plēnuma lēmums neietekmē apstrīdēto pasākumu.”

10.

2003. gada 24. decembrī Itālijas likumdevējs pieņēma Dekrētlikumu Nr. 373 “Kārtība, kādā īsteno Sicīlijas reģiona īpašo statusu saistībā ar Consiglio di Stato uzticēto funkciju veikšanu reģionā” (2004. gada 14. janvāraGURI Nr. 10 kārtējais pielikums).

11.

Saskaņā ar tā 1. panta 2. punktu “Consiglio di giustizia amministrativa [per la Regione Siciliana] galvenā mītne atrodas Palermo, to veido divas palātas, kurām attiecīgi ir konsultatīvas un tiesas funkcijas, un tās ir atdalītas Consiglio di Stato palātas”.

12.

Ar 2012. gada 18. janvārī publicēto paziņojumu Airgest SpA, Trapani‑Birdži [Trapani‑Birgi] (Itālija) civilās lidostas pārvaldības sabiedrība, uzsāka atklātu procedūru par šīs civilās lidostas uzkopšanas un zaļo zonu uzturēšanas pakalpojumu publisko iepirkumu.

13.

Līguma slēgšanas tiesības ar 2012. gada 22. maija galīgo lēmumu par piešķiršanu tika piešķirtas uzņēmumu pagaidu apvienībai (turpmāk tekstā – “uzņēmumu pagaidu apvienība”), ko bija izveidojušas Gestione Servizi Ambientali Srl (turpmāk tekstā – “GSA”) un Zenith Services Group Srl.

14.

Puligienica Facility Esco SpA (PFE) (turpmāk tekstā – “PFE”, kas arī piedalījās konkursa procedūrā un bija ierindota otrajā vietā, apstrīdēja šo lēmumu Tribunale amministrativo regionale della Sicilia. Tā cita starpā lūdza atcelt piešķiršanas lēmumu un tādējādi prasīja arī to, lai tai tiktu piešķirtas līguma slēgšanas tiesības.

15.

Savas prasības pamatošanai PFE uzskatīja, ka līgumslēdzējai iestādei uzvarējušo uzņēmumu pagaidu apvienību esot vajadzējis izslēgt, jo esot ticis pārkāpts 38. panta pirmās daļas h) un m) punkts 2006. gada 12. aprīļa Dekrētlikumā Nr. 163 par būvdarbu, pakalpojumu un piegāžu publisko iepirkumu kodeksu, piemērojot Direktīvas 2004/17/EK un 2004/18/EK (2006. gada 2. maijaGURI Nr. 100), kā arī III.2.1. punkts paziņojumā par publisko iepirkumu un specifikācijas c) punkts.

16.

GSA, uzņēmumu pagaidu apvienības pārvaldītājsabiedrība, tādējādi kļuva par strīda pusi un cēla pretprasību, apgalvojot, ka PFE nav intereses celt prasību. Šī pretprasība it īpaši ir pamatota ar faktu, ka GSA ieskatā PFE neesot atbildusi publiskā iepirkuma uzaicinājuma pielaišanas nosacījumiem, jo tās piedāvājums esot bijis neprecīzs, un tādēļ tā no līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras esot bijusi jāizslēdz.

17.

Tribunale amministrativo regionale della Sicilia izskatīja abu lietas dalībnieku argumentus un abas prasības apmierināja.

18.

Pēc šī sprieduma līgumslēdzēja iestāde attiecīgos uzņēmumus izslēdza no konkursa procedūras. Pēc minētā sprieduma izpildes ietvaros veiktās pārbaudes tā, pamatojoties uz tādu pašu trūkumu saistībā ar drošības izmaksu konkrētu nenorādīšanu, izslēdza arī visus pārējos uzņēmumus, kas sākotnēji tika iekļauti sarakstā. Tad par iepriekš minēto pakalpojumu iepirkumu tika uzsākta sarunu procedūra.

19.

PFE par Tribunale amministrativo regionale della Sicilia spriedumu iesniedzējtiesā iesniedza apelācijas sūdzību, savukārt GSA iesniedza pretapelācijas sūdzību, pamatojot, ka minētā tiesa nav ievērojusi prasību izskatīšanas kārtību, kas ir noteikta Consiglio di Stato plēnuma spriedumā Nr. 4/2011 (turpmāk tekstā – “spriedums lietā Nr. 4/2011”), kurā ir noteikts, ka, ja pretprasībā tiek apstrīdēta sākotnējās prasības pieņemamība, tad pretprasība ir jāizskata pirms sākotnējās prasības.

20.

Savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa atgādina, ka spriedumā lietā Nr. 4/2011 izvirzītais princips jau ir bijis debašu centrā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā, kurā taisīts spriedums Fastweb (C‑100/12, EU:C:2013:448).

21.

Minētā sprieduma pamatā esošajā lietā līgumslēdzēja iestāde bija iepriekš izvēlējusies divus pretendentus, un tie tika uzaicināti iesniegt piedāvājumus. Uzskatīdams, ka izraudzītā pretendenta piedāvājums neatbilda specifikācijām, pretendents, kura piedāvājums netika izraudzīts, cēla prasību. Reaģējot uz to, izraudzītais pretendents savukārt cēla pretprasību, apgalvodams, ka neizraudzītais piedāvājums esot bijis jāizslēdz, jo arī tas neesot atbildis vienam no specifikācijās paredzētajiem obligātajiem nosacījumiem.

22.

Kā uzskata minēto strīdu izskatošā valsts tiesa, Tribunale amministrativo regionale per il Piemonte (Pjemontas Reģionālā administratīvā tiesa), abi piedāvājumi bijuši nepilnīgi, tāpēc esot bijis jāapmierina abas prasības, proti, gan sākotnējā prasība, gan pretprasība, kā rezultātā atceļama visa publiskā iepirkuma procedūra. Tomēr saskaņā ar spriedumā lietā Nr. 4/2011 noteikto tiesību principu pretprasība esot bijusi izskatāma pirms sākotnējās prasības, jo pretprasība attiekusies uz sākotnējā prasītāja tiesībām celt prasību, tādējādi apstrīdot tā pielaidi publiskā iepirkuma procedūrai.

23.

Prejudiciālā kārtā izskatīdama Tribunale amministrativo regionale per il Piemonte lūgumu, Tiesa uzskatīja, ka izraudzītā pretendenta pretprasība nevar būt pamats cita pretendenta sākotnējās prasības noraidīšanai gadījumā, ja abu šo saimnieciskās darbības subjektu iesniegto piedāvājumu atbilstība ir tikusi apstrīdēta tajā pašā procesā un tādu pašu iemeslu dēļ. Būtībā šādā situācijā katrs no konkurentiem var atsaukties uz līdzvērtīgu leģitīmu interesi attiecībā uz pārējo pretendentu iesniegtā piedāvājuma izslēgšanu ( 4 ).

24.

Līdz ar to Tiesa nosprieda, ka Direktīvas 89/665 1. panta 3. punkts nepieļauj, ka tāda pretendenta celta prasība, kura piedāvājums nav ticis izraudzīts, tiek atzīta par nepieņemamu pēc izraudzītā pretendenta celtas iebildes par nepieņemamību iepriekšējas izskatīšanas, nespriežot ne par izraudzītā pretendenta, ne par sākotnējo prasību cēlušā pretendenta piedāvājuma atbilstību tehniskajām specifikācijām, kuras ir definētas iepirkuma procedūras specifikācijās ( 5 ).

25.

Neatkarīgi no šī atgādinājuma iesniedzējtiesa vērš Tiesas uzmanību uz faktu, ka pamatlietā, pretēji situācijai lietā, kurā tika pasludināts spriedums Fastweb (C‑100/12, EU:C:2013:448), uzņēmumi dalībnieki ir vairāk nekā divi, kaut arī tikai divi no tiem ir puses pamatlietā.

26.

Iesniedzējtiesa vērš Tiesas uzmanību arī uz Administratīvā procesa kodeksa 99. panta 3. punktā paredzēto normu, kurā ir noteikts, ka, ja tā vēlas atkāpties no Consiglio di Stato plēnuma noteiktajām judikatūras norādēm, tai strīdīgais nolēmums obligāti ir jānodod pašam plēnumam.

27.

Līdz ar to, ņemot vērā šīs lietas īpatnības, kurā iesniedzējtiesai ir jāspriež tiesa, tā nolēma uzdot Tiesai jautājumus par Direktīvas 89/665 1. panta 3. punkta interpretāciju un par LESD 267. panta interpretāciju.

28.

Ar 2013. gada 26. septembra lēmumu, kas Tiesā saņemts 2013. gada 24. decembrī, Consiglio di giustizia amministrativa per la Regione siciliana nolēma apturēt tiesvedību un atbilstoši LESD 267. pantam uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

29.

Rakstveida apsvērumus iesniedza PFE, GSA, Itālijas valdība, kā arī Eiropas Komisija. Tie visi arī izteicās tiesas sēdē, kas notika 2015. gada 11. martā.

30.

Savā pirmajā jautājumā iesniedzējtiesa jautā, vai Direktīvas 89/665 1. panta 3. punkta interpretācija, ko Tiesa sniegusi spriedumā Fastweb (C‑100/12, EU:C:2013:448), attiecas uz gadījumu, kad līgumslēdzēja iestāde no strīdīgās iepirkuma procedūras ir izslēgusi visus uzņēmumus dalībniekus, kaut gan sākotnēji tikuši pielaisti vairāk nekā divi uzņēmumi un kaut gan prasību par šādu izslēgšanu nav cēlis neviens no uzņēmumiem, izņemot uzņēmumus, kas ir iesaistīti pamatlietā, kura tātad attiecas tikai uz šiem diviem uzņēmumiem.

31.

Lai atbildētu uz šo jautājumu, man šķiet nepieciešams vispirms pārbaudīt spriedumā Fastweb (C‑100/12, EU:C:2013:448) Tiesas sniegtās interpretācijas konkrēto ietekmi, lai pēc tam noskaidrotu, vai kandidātu skaits šo interpretāciju ietekmē vai arī ir tās nosacījums. Ja izrādīsies, ka pamatlietā iesaistīto uzņēmumu skaits neizjauc Tiesas interpretētās tiesību normas piemērošanas sekas, kā to interpretējusi Tiesa, tad iesniedzējtiesai būs jāsniedz apstiprinoša atbilde. Turpretim, ja izrādīsies, ka Direktīvas 89/665 1. panta 3. punkts, kā Tiesa to ir interpretējusi spriedumā Fastweb (C‑100/12, EU:C:2013:448), nevar radīt sekas tādā situācijā kā pamatlietā, tad uz pirmo prejudiciālo jautājumu būs jāatbild noliedzoši.

32.

Lietā, kurā taisīts spriedums Fastweb (C‑100/12, EU:C:2013:448), noteicošais elements rodams faktā, ka izraudzītais piedāvājums kļūdas dēļ nav ticis izslēgts no dalības procedūrā jau piedāvājumu pārbaudes posmā, lai gan tas neatbilda publiskā iepirkuma spefikācijās noteiktajām tehniskajām specifikācijām ( 6 ).

33.

Tiesa uzskata, ka pretendenta ierosinātā procesā “izraudzītā pretendenta pretprasība nevar būt pamats pretendenta celtās prasības noraidīšanai gadījumā, ja abu šo saimnieciskās darbības subjektu iesniegto piedāvājumu atbilstība ir tikusi apstrīdēta tajā pašā procedūrā un tādu pašu iemeslu dēļ[, jo] šādā situācijā katrs no konkurentiem var atsaukties uz [līdzvērtīgu] leģitīmu interesi attiecībā uz [pārējo] pretendentu iesniegtā piedāvājuma izslēgšanu no dalības procedūrā, kā dēļ līgumslēdzējai iestādei var nebūt iespējams izvēlēties atbilstošu piedāvājumu” ( 7 ).

34.

Pienākums, kas izriet no šiem konstatējumiem, tātad ir aizliegums atzīt par nepieņemamu noraidītā pretendenta sākotnējo prasību, pamatojoties uz tādas iebildes par nepieņemamību iepriekšēju pārbaudi, kuru kā pretprasību cēlis izraudzītais pretendents, nelemjot par abu piedāvājumu atbilstību ( 8 ). Ja abi piedāvājumi tiek atzīti par neatbilstīgiem, šī pienākuma konkrētās sekas ir tādas, ka līgumslēdzēja iestāde nevar izvēlēties atbilstīgu piedāvājumu, un tas nozīmē, ka ir jārīko jauns publiskais iepirkums.

35.

Pamatlietā strīdīgajā procedūrā tika atļauts piedalīties vairāk nekā diviem uzņēmumiem. Tomēr no iesniedzējtiesas sniegtajiem paskaidrojumiem izriet, ka, izņemot prasītāju pamatlietā (un pretprasības dēļ – arī izraudzīto pretendentu), neviens no pārējiem uzņēmumiem, kuri tika izslēgti no publiskā iepirkuma, izslēgšanas faktu neapstrīdēja ne administrācijā, ne tiesā.

36.

Šajos apstākļos, ja lietu izskatošajai tiesai būtu jākonstatē abu attiecīgo piedāvājumu neatbilstība, līgumslēdzējai iestādei nebūtu pienākuma izsludināt jaunu uzaicinājumu iesniegt piedāvājumus, bet tā atkarībā no apstākļiem varētu izvēlēties piešķirt līguma slēgšanas tiesības citam uzņēmumam, kas ierindots līgumslēdzējas iestādes izveidotajā sarakstā.

37.

Ņemot to vērā, tomēr nav izslēgts, ka kādas neatbilstības dēļ, kas ir sākotnējā prasītāja un izraudzītā pretendenta piedāvājumu atcelšanas pamatā, anulējami arī visi pārējie iesniegtie piedāvājumi. Tādos apstākļos līgumslēdzējai iestādei katrā ziņā būtu jāizsludina jauna procedūra ( 9 ).

38.

Šādos apstākļos, gluži kā Tiesa jau nospriedusi sprieduma Fastweb (C‑100/12, EU:C:2013:448) 33. punktā, “katrs no konkurentiem var atsaukties uz [līdzvērtīgu] leģitīmu interesi attiecībā uz [pārējo] pretendentu iesniegtā piedāvājuma izslēgšanu no dalības procedūrā, kā dēļ līgumslēdzējai iestādei var nebūt iespējams izvēlēties atbilstošu piedāvājumu”.

39.

Šajā ziņā es vēlos turklāt norādīt, ka minētajā spriedumā Tiesa nebija iecerējusi savu konstatējumu attiecināt tikai uz gadījumu, kad publiskais iepirkums ir rosinājis interesi tikai diviem uzņēmumiem (tātad tikai divu piedāvājumu iesniegšanu), jo tā vispārīgi paredz “katra no konkurentiem” ( 10 ) leģitīmās intereses attiecībā uz “pārējo” ( 11 ), nevis tikai otra pretendenta piedāvājuma izslēgšanu.

40.

Līdz ar to es uzskatu, ka pienākums, ko Tiesa secinājusi spriedumā Fastweb (C‑100/12, EU:C:2013:448) un saskaņā ar kuru Direktīvas 89/665 1. panta 3. punkts aizliedz atzīt par nepieņemamu noraidītā pretendenta sākotnējo prasību, pamatojoties uz tādas iebildes par nepieņemamību iepriekšēju pārbaudi, kuru kā pretprasību cēlis izraudzītais pretendents, nelemjot par abu piedāvājumu atbilstību ( 12 ), ir piemērojams arī šīs pamatlietas apstākļos.

41.

Formāli iesniedzējtiesa atbilstošo faktisko apstākļu ietvaru ir ierobežojusi ap faktu, ka līgumslēdzēja iestāde no strīdīgās iepirkuma procedūras ir izslēgusi visus uzņēmumus dalībniekus, kaut gan sākotnēji tikuši pielaisti vairāk nekā divi uzņēmumi un kaut gan prasību par šādu izslēgšanu nav cēlis neviens no uzņēmumiem, izņemot uzņēmumus, kas ir iesaistīti šajā instancē, kā rezultātā iesniedzējtiesas izskatāmais strīds attiecas tikai uz šiem diviem uzņēmumiem.

42.

Es nupat izskaidroju, kādēļ šī īpatnība netraucē piemērot noteikumu, ko Tiesa izklāstījusi spriedumā Fastweb (C‑100/12, EU:C:2013:448).

43.

GSA savos rakstveida apsvērumos, kas apstiprināti arī tiesas sēdē, tomēr izvirza vēl otru atšķirības kritēriju salīdzinājumā ar spriedumu Fastweb (C‑100/12, EU:C:2013:448). Tā uzskata, ka minētajā spriedumā sniegtā interpretācija ir piemērojama tikai tad, ja sākotnējās prasības un pretprasības pamatošanai apgalvotie trūkumi ir identiski.

44.

Saskaņā ar tās skaidrojumiem, tās pretprasība esot balstīta uz citu pamatu, kas atšķiras no PFE izvirzītā pamata sākotnējās prasības pamatošanai. PFE esot prasījusi atcelt līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu GSA, pamatojoties uz pretendentiem izvirzītā paziņošanas pienākuma neievērošanu; tātad tā esot izvirzījusi pamatu par formālu neatbilstību. Savukārt GSA esot prasījusi PFE izslēgšanu, pamatojoties uz tās piedāvājuma neprecizitāti, proti, neatbilstību, kas ir saistīta ar strīdu pēc būtības.

45.

Šajā ziņā vispirms jānovēro, ka daudzskaitļa lietošana tiesvedības valodā (itāļu) (“nell’ambito del medesimo procedimento e per motivi identici” ( 13 )) un daudz plašāka jēdziena “de nature identique” lietošana apspriežu valodā (franču) rosina plaši interpretēt jēdzienu “pamatu identiskums” (bet ne pamata), kas izvirzīts katrā šo abu prasību pamatojumā ( 14 ). Šādu interpretāciju atbalsta absolūta pamatu identiskuma ārkārtējais raksturs.

46.

Turklāt es uzskatu, ka to iebildumu identiskums, kas izvirzīti, lai pamatotu sākotnējo prasību un pretprasību, tāpat kā pretendentu skaits, nav noteicošs elements Tiesas sniegtajā Direktīvas 89/665 1. panta 3. punkta interpretācijā spriedumā Fastweb (C‑100/12, EU:C:2013:448).

47.

Kad Tiesa minētā sprieduma 33. punktā apstiprina, ka “izraudzītā pretendenta pretprasība nevar būt pamats pretendenta celtās prasības noraidīšanai gadījumā, ja abu šo saimnieciskās darbības subjektu iesniegto piedāvājumu atbilstība ir tikusi apstrīdēta tajā pašā procesā un tādu pašu iemeslu dēļ”, kā jau es iepriekš izskaidroju, būtiskākais apstāklis rodams faktā, ka “šādā situācijā katrs no konkurentiem var atsaukties uz [līdzvērtīgu] leģitīmu interesi attiecībā uz [pārējo] pretendentu iesniegtā piedāvājuma izslēgšanu no dalības procedūrā, kā dēļ līgumslēdzējai iestādei var nebūt iespējams izvēlēties atbilstošu piedāvājumu” ( 15 ).

48.

Šie divi teikumi kopā veido vienu un to pašu sprieduma punktu, un līdz ar to neviens no tiem nav aplūkojams neatkarīgi no otra.

49.

Tāpēc es piekrītu Komisijas viedoklim, kad tā savos apsvērumos raksta – noteicošs ir fakts, ka sākotnējā prasība un pretprasība rada līdzvērtīgu likumīgu interesi panākt publiskā iepirkuma procedūras atkārtošanu.

50.

Šķiet, ka pamatlietā – dziļāku pārbaudi atstājot iesniedzējtiesas ziņā – PFE un GSA izvirzītie pamati, ja reiz tie nav identiski, varētu būt tāda paša rakstura (ciktāl tie attiecas uz otra pretendenta piedāvājuma atbilstību), un katrā ziņā katram iesniedzējtiesā klātesošam uzņēmējam rada “līdzvērtīgu leģitīmu interesi attiecībā uz cita piedāvājuma izslēgšanu” sprieduma Fastweb (C‑100/12, EU:C:2013:448) nozīmē.

51.

Turklāt, kā Komisija norādījusi 2015. gada 11. marta tiesas sēdē, papildus pretendentu interešu aizsargāšanai noteikums, ko Tiesa izklāstījusi spriedumā Fastweb (C‑100/12, EU:C:2013:448), aizsargā tādas līgumslēdzējas iestādes interesi, kurai ir jābūt iespējai izvēlēties vislabāko atbilstīgo piedāvājumu. Pamatlietā sākotnējās prasības un pretprasības pamatošanai izvirzītā “pamatu identiskuma” kritērija stingra piemērošana varētu radīt situāciju, ka līgumslēdzējai iestādei rodas pienākums līguma slēgšanas tiesības piešķirt uzņēmumam, kura piedāvājums tomēr ir bijis neatbilstīgs.

52.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai uz pirmo prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka spriedumā Fastweb (C‑100/12, EU:C:2013:448) sniegtā Direktīvas 89/665 1. panta 3. punkta interpretācija ir piemērojama arī gadījumā, ja, pirmkārt, prasību ir cēlis tikai viens pretendents, kaut arī publiskā iepirkuma procedūrā ir tikuši pielaisti vairāki uzņēmumi, un, otrkārt, ja izraudzītais pretendents savukārt tajā pašā tiesvedībā ceļ pretprasību un ja gan pretendentam prasītājam, gan izraudzītajam pretendentam ir līdzvērtīgas leģitīmas intereses attiecībā uz otra uzņēmēja izslēgšanu.

53.

Otrajā jautājumā iesniedzējtiesa mums būtībā jautā, vai LESD 267. pants pieļauj mehānismu, kāds ir izveidots ar Administratīvā procesa kodeksa 99. panta 3. punktu un saskaņā ar kuru visām Consiglio di Stato palātām lieta obligāti jānodod Consiglio di Stato plēnumam, tiklīdz palāta saskata nepieciešamību neievērot kādu plēnuma noteiktu tiesību principu. Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai šis mehānisms liedz tai, pirmkārt, uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu, vai, otrkārt, lemt saskaņā ar Savienības tiesībām tiešā un autonomā veidā, neievērojot šo mehānismu.

54.

Tā kā iesniedzējtiesa ar savu pirmo prejudiciālo jautājumu jau ir nolēmusi vaicāt Tiesai par piemērojamās direktīvas interpretāciju, varētu rasties šaubas par vajadzību sniegt atbildi uz otrā prejudiciālā jautājuma pirmo daļu.

55.

Tomēr tāpat kā Tiesa reiz jau ir izvēlējusies atbildēt uz visiem uzdotajiem jautājumiem lietā, kurā taisīts spriedums Cartesio (C‑210/06, EU:C:2008:723), es uzskatu, ka “tas būtu pretēji sadarbības garam, kam ir jāvalda attiecībās starp valsts tiesām un Tiesu, un tiesvedības ekonomijas principam, ja tiktu prasīts, lai valsts tiesa vispirms iesniedz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, kurā uzdots tikai viens jautājums, vai šī tiesa pieder pie tām tiesām, kuras paredzētas [LESD] [267]. panta trešajā daļā, pirms vēlāk ar otro lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu tiktu noformulēti jautājumi saistībā ar Kopienas tiesību noteikumiem, kas ir tai iesniegtā strīda priekšmets” ( 16 ).

56.

Tomēr, pirms atbildēt uz šo prejudiciālā jautājuma aspektu, es izvērtēšu tā otro daļu, proti, iesniedzējtiesas kompetenci tieši spriest tiesu atbilstīgi Savienības tiesībām.

57.

Tā kā iesniedzējtiesa ir nolēmusi uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu saskaņā ar LESD 267. pantu, atbilde uz otrā prejudiciālā jautājuma otrajā daļā minēto aspektu rodama Tiesas pastāvīgajā judikatūrā, saskaņā ar kuru tiesai, lai atrisinātu strīdu pamatlietā, ir saistoša attiecīgo noteikumu interpretācija, ko Tiesa sniegusi, atbildot uz pirmo prejudiciālo jautājumu. Līdz ar to iesniedzējtiesai būs jāatkāpjas no spriedumā lietā Nr. 4/2011 paustā tiesību principa, ja tā uzskatīs, ka, ņemot vērā iepriekš minēto Tiesas interpretāciju, tas neatbilst Savienības tiesībām ( 17 ).

58.

Turklāt norādu, ka Consiglio di Stato plēnums ar 2014. gada 25. februāra spriedumu lietā Nr. 9/2014 (turpmāk tekstā – “spriedums lietā Nr. 9/2014”), ir grozījusi tiesību principu, ko tā bija noteikusi spriedumā lietā Nr. 4/2011. Ja minētais tiesību princips, grozītajā redakcijā, var tikt interpretēts tā, lai tas atbilstu Tiesas sniegtajai Direktīvas 89/665 1. panta 3. punkta nozīmei spriedumā Fastweb (C‑100/12, EU:C:2013:448) un šajā lietā, tad no tā nav jāatkāpjas. Valsts tiesību atbilstīgas interpretācijas prasība ir raksturīga Līgumam, jo tā ļauj valsts tiesai savas kompetences ietvaros nodrošināt pilnīgu Savienības tiesību efektivitāti, iztiesājot lietu, kas tai jāizskata ( 18 ).

59.

Atbilstīgas interpretācijas princips noteic, ka valsts tiesām, ņemot vērā valsts tiesības kopumā un izmantojot tajās atzītās interpretācijas metodes, ir jāveic visas to kompetencē ietilpstošās darbības, lai nodrošinātu Direktīvas 89/665 pilnīgu efektivitāti un rastu risinājumu, kas atbilst šajā direktīvā noteiktajam mērķim ( 19 ).

60.

Ja turpretī tiesību principu, kas pausts spriedumā lietā Nr. 4/2011 un kas grozīts ar spriedumu lietā Nr. 9/2014, nebūtu iespējams interpretēt atbilstoši Direktīvas 89/665 1. panta 3. punktam, valsts tiesai tad neatliktu nekas cits, kā atstāt to nepiemērotu ( 20 ) saskaņā ar Savienības tiesību pārākumu ( 21 ).

61.

Šajā ziņā, lai gan šāda problēma nerodas izskatāmajā lietā, jo prejudiciālais jautājums Tiesai ir ticis uzdots, bez šaubām nebūtu lieki atgādināt, ka valsts tiesas pienākums atstāt tādu valsts tiesību normu nepiemērotu, kas ir pretrunā Savienības tiesībām un kuras atbilstīga interpretācija šai tiesai izrādās neiespējama, neko nemaina attiecībā uz principu, ka valsts tiesai nevar “nedz likt, nedz arī liegt iepriekš vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu” ( 22 ).

62.

Tomēr mums vēl jānoskaidro, kādu ietekmi LESD 267. pants varētu radīt uz tādu procesuālo kārtību, kas ir paredzēta Administratīvā procesa kodeksa 99. pantā.

63.

Ievadā es varu vienīgi piekrist ģenerāladvokāta J. Mazaka [J. Mazák] konstatējumam, ka strīdos, kuros valsts tiesību normas ir ierobežojušas valsts tiesas iespējas uzdot prejudiciālu jautājumu saskaņā ar LESD 267. pantu, Tiesa “sistemātiski ir lēmusi, nosakot visplašākās iespējas valsts tiesām uzdot jautājumus Tiesai par Savienības tiesību spēkā esamību un interpretāciju” ( 23 ).

64.

Šo vispārējo novērtējumu pamato trīs apsvērumi:

65.

Atbilde uz iesniedzējtiesas uzdoto otro prejudiciālo jautājumu ir jāsniedz tieši šādā kontekstā.

66.

Saskaņā ar 2003. gada 24. decembra Dekrētlikuma Nr. 373 1. panta 2. punktu Consiglio di giustizia amministrativa per la Regione siciliana veido divas palātas, kuras ir atdalītas Consiglio di Stato palātas. Tātad tās kā tiesas raksturiezīmes LESD 267. pants izpratnē nav apšaubītas, un tās iespējas uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu ir neapstrīdamas ( 27 ).

67.

Šādos apstākļos varētu rasties vienīgi jautājums, vai, ņemot vērā Administratīvā procesa kodeksa 99. panta 3. punktā noteikto pienākumu nodot lietu plēnumam, Consiglio di giustizia amministrativa per la Regione siciliana ir uzskatāma par valsts tiesu, kuras nolēmumus saskaņā ar valsts tiesību aktiem nevar pārsūdzēt tiesā LESD 267. panta trešās daļas izpratnē, vai arī šīs tiesas nolēmums ir pārsūdzams.

68.

Otrajā gadījumā iesniedzējtiesai ir brīva izvēle vērsties Tiesā ar to interesējošajiem jautājumiem, ja tā uzskata, ka augstākā instancē veikts juridiskais vērtējums varētu tai likt taisīt Savienības tiesībām neatbilstošu spriedumu. Pirmajā gadījumā iesniedzējtiesai turpretī ir pienākums iesniegt Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ja tai rodas šaubas par Consiglio di Stato plēnuma noteikta tiesību principa saderību ar Savienības tiesībām.

69.

Kā nupat atgādināju, 2003. gada 24. decembra Dekrētlikuma Nr. 373 1. panta 2. punktā ir noteikts, ka Consiglio di giustizia amministrativa per la Regione siciliana veido divas palātas, kuras ir atdalītas Consiglio di Stato palātas.

70.

Saskaņā ar Administratīvā procesa kodeksa 6. panta 1. punktu “Consiglio di Stato ir pēdējās instances administratīva tiesu iestāde”.

71.

Lai arī saskaņā ar Konstitūcijas 111. panta pēdējo daļu par Consiglio di Stato nolēmumiem var iesniegt kasācijas sūdzību, to var darīt tikai par aspektiem saistībā ar kompetences sadalījumu starp dažādām Itālijas tiesām.

72.

Šādos apstākļos, tāpat kā Tiesa nesen ir atzinusi, ka iespējas celt prasību konstitucionālā tiesā norobežošana vienīgi attiecībā uz pārbaudi par varbūtēju valsts konstitūcijā vai starptautiskā nolīgumā garantēto tiesību un brīvību pārkāpumu nav pamats uzskatam, ka augstākā tiesa nevarētu tikt kvalificēta kā tiesa, kuras nolēmumi saskaņā ar valsts tiesību aktiem nav pārsūdzami tiesā LESD 267. panta trešās daļas izpratnē ( 28 ), es nevēlos apšaubīt Consiglio di Stato un to veidojošo atdalīto palātu kvalifikāciju par “pēdējās instances” tiesām.

73.

Corte suprema di cassazione savā apvienoto palātu 2014. gada 4. februāra spriedumā lietā Nr. 2403 pati ir uzskatījusi, ka Itālijas administratīvo tiesu sistēmā Consiglio di Stato, tās palātām un plēnumam bez izšķirības tiesa ir jāspriež kā pēdējās instances tiesai LESD 267. panta trešās daļas izpratnē.

74.

Administratīvā procesa kodeksa 99. panta 3. punktā paredzētā lietas obligāta nodošana Consiglio di Stato plēnumam, manuprāt, nav tāda rakstura pienākums, kas mainītu šo analīzi, jo to nevar kvalificēt kā “pārsūdzēt” LESD 267. panta trešās daļas izpratnē.

75.

Šī procesuālā kārtība attiecas nevis uz pusēm, bet gan tikai uz Consiglio di Stato palātu, kura izskata strīdu. Turklāt tās izmantošana ļauj grozīt nevis nolēmumu, ko būtu pieņēmusi zemākas instances tiesa, bet gan gluži pretēji – Consiglio di Stato plēnuma judikatūru.

76.

Vēl saskaņā ar Consiglio di Stato judikatūru, uz kuru atsaucas Itālijas valdība, par Administratīvā procesa kodeksa 99. panta 3. punkta neievērošanu nav paredzēta procesuāla sankcija ( 29 ).

77.

Līdz ar to saskaņā ar LESD 267. panta trešajā daļā paredzētā pienākuma pamatā esošo mērķi Consiglio di giustizia amministrativa per la Regione siciliana, saskaroties ar jautājumu par Savienības tiesību interpretāciju, būtu jābūt pienākumam vērsties Tiesā, lai novērstu, ka izveidojas (vai turpinās) valsts judikatūra, kas nav saderīga ar Savienības tiesību normām ( 30 ).

78.

Tas tiesa, ka Savienības tiesībām pretējas valsts judikatūras izveidošanās risku ierobežo fakts, ka, ja nolēmuma nodošanas Consiglio di Stato plēnumam, pamatojoties uz Administratīvā procesa kodeksa 99. panta 3. punktu, pamatā ir tiesību principa apšaubīšana tā prezumētās pretrunas Savienības tiesībām dēļ, minētais plēnums a fortiori nevar izvairīties no sava pienākuma vērsties Tiesā prejudiciālā kārtībā.

79.

Tomēr, neraugoties uz šo procesuālo īpatnību, es saskatu vismaz divus iemeslus, kādēļ LESD 267. pantu nevar interpretēt tādējādi, ka ar šo pantu Consiglio di Stato palātai, kura izskata strīdu, ir aizliegts pirms varbūtējas lietas nodošanas plēnumam pašai vērsties Tiesā.

80.

Pirmkārt, liegums tiesas palātai, kuras nolēmumi saskaņā ar valsts tiesībām nav pārsūdzami, uzdot Tiesai jautājumu tikai tāpēc, ka šāds pienākums būs šīs pašas tiesas plēnumam, būtu pretrunā pastāvīgajai Tiesas judikatūrai, kurā Tiesa vienmēr ir atzinusi, ka “valsts tiesām ir visplašākās iespējas vērsties Tiesā, ja tās uzskata, ka to izskatāmajā lietā rodas jautājumi par izskatīšanā esošā strīda atrisināšanai vajadzīgo Savienības tiesību normu interpretāciju vai spēkā esamības vērtējumu” ( 31 ).

81.

Otrkārt, Tiesa ir nospriedusi, ka valsts tiesai, kura izskata strīdu saistībā ar Savienības tiesībām un kura uzskata, ka valsts tiesību norma ne tikai ir pretrunā Savienības tiesībām, bet arī neatbilst konstitūcijai, nav liegtas tiesības vai tā netiek atbrīvota no LESD 267. pantā paredzētā pienākuma uzdod Tiesai jautājumus par Savienības tiesību interpretāciju vai spēkā esamību, pamatojoties uz to, ka jautājums par valsts tiesiskās kārtības normas neatbilstību konstitūcijai ir obligāti jāiesniedz konstitucionālajā tiesā ( 32 ).

82.

Tiesa ir nospriedusi, ka LESD 267. pantam pretrunā ir tādi dalībvalsts tiesību akti, ar kuriem tiek ieviests process, kādā tiek pārbaudīta valsts likumu atbilstība konstitūcijai, ja šī procesa prioritārā rakstura dēļ valsts tiesas tiek kavētas izmantot savu iespēju vai pienākumu uzdot Tiesai prejudiciālus jautājumus gan pirms jautājuma par atbilstību konstitūcijai nosūtīšanas valsts tiesai, kuras kompetencē ietilpst likumu atbilstības konstitūcijai pārbaude, gan – attiecīgā gadījumā – pēc šādas tiesas nolēmuma par minēto jautājumu ( 33 ).

83.

Šāds risinājums vēl jo vairāk attiecas uz šo lietu, kurā attiecīgais noteikums Consiglio di giustizia amministrativa per la Regione siciliana rada pienākumu atteikties no lietas par labu Consiglio di Stato plēnumam, pretēji prioritārajam jautājumam par atbilstību konstitūcijai lietā, kurā tika taisīts spriedums Melki un Abdeli (C‑188/10 un C‑189/10, EU:C:2010:363). Saskaņā ar Administratīvā procesa kodeksa 99. panta 4. punktu, ja lietu izskata Consiglio di Stato plēnums, tas “lemj par visu strīdu, ja vien tas nenolemj noteikt tiesību principu un pārējā daļā lietu nodot atpakaļ iesniedzējā palātā”.

84.

Tikai tas apstāklis, ka pamatlietā izskatāmajā procesuālajā sistēmā runa ir nevis par obligātu un iepriekšēju lietas nodošanu citai tiesai, bet gan tās pašas tiesas plēnumam, kura izskata strīdu pamatlietā, nav tāda rakstura apstāklis, kas varētu pamatot atkāpšanos kā no dažādiem principiem, kas ir rosinājuši plašu LESD 267. panta interpretāciju, tā no šīs valsts tiesas brīvības uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu.

85.

Protams, Tiesai nekad nav radusies iespēja izteikties par šo īpatnību. Tomēr spriedumā Parfums Christian Dior (C‑337/95, EU:C:1997:517) izraudzītais risinājums, manuprāt, apstiprina ierosināto analīzi un to varētu piemērot mutatis mutandis situācijā, kurā atrodas iesniedzējtiesa.

86.

Minētajā lietā, kurā valsts tiesa jautāja Tiesai, kura – tā pati vai Cour Benelux – ir uzskatāma par valsts tiesu, kuras nolēmumi saskaņā ar valsts tiesībām nav pārsūdzami, un kurai tāpēc bija pienākums vērsties Tiesā saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu, Tiesa secināja, ka abas tiesas var tikt uzskatītas par tādām, kurām ir pienākums vērsties Tiesā LESD 267. panta trešās daļas izpratnē, tiklīdz tajās ir uzdots jautājums par Savienības tiesību interpretāciju.

87.

Tomēr Tiesa ir nospriedusi, ka šāda veida situācijā abām tiesām nav bijis skaidra pienākuma vērsties Tiesā, jo tādas interpretācijas autoritāte, kas ir sniegta saskaņā ar LESD 267. pantu, varētu “laupīt pienākumam [vērsties ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu] pamatu un tādējādi atņemt tam jēgu” ( 34 ).

88.

Lai gan runa ir par divām dažādām tiesām, šī īpašā situācija nav mazāk līdzīga apstākļiem, kādos atrodas kāda no Consiglio di Stato palātām, un tās plēnums: abas ir valsts tiesas, kuru nolēmumi saskaņā ar valsts tiesībām nav pārsūdzami.

89.

Līdz ar to Tiesas argumentācija spriedumā Parfums Christian Dior (C‑337/95, EU:C:1997:517) man šķiet, ja vajadzīgs, pārceļama uz pašreizējo lietu: “ja tāda tiesa kā [Consiglio di Stato palāta] pirms [lietas nodošanas plēnumam] ir izmantojusi savas tiesības izvirzīto jautājumu iesniegt Tiesai, šīs pēdējās tiesas sniegtās interpretācijas autoritāte tādu tiesu kā [Consiglio di Stato plēnums] var atbrīvot no tās pienākuma pirms sava sprieduma taisīšanas uzdot būtībā identisku jautājumu. Turpretī, ja tāda tiesa kā [Consiglio di Stato palāta] iepriekš nav vērsusies Tiesā, tādai tiesai kā [Consiglio di Stato plēnums] ir pienākums izvirzīto jautājumu uzdot Tiesai, kuras nolēmums tad var [Consiglio di Stato palātu] atbrīvot no pienākuma pirms sava sprieduma taisīšanas uzdot būtībā identisku jautājumu” ( 35 ).

90.

Pirmkārt, ja tiesību principu, kas ir noteikts spriedumā lietā Nr. 4/2011 un grozīts spriedumā lietā Nr. 9/2014, nav bijis iespējams interpretēt atbilstīgi Direktīvas 89/665 1. panta 3. punktam, kā to Tiesa ir precizējusi spriedumā Fastweb (C‑100/12, EU:C:2013:448) un šajā lietā, iesniedzējtiesai tas ir jāatstāj nepiemērots.

91.

Otrkārt, es uzskatu, ka LESD 267. pantam pretrunā ir tāds noteikums kā Administratīvā procesa kodeksa 99. panta 3. punkts, kas ir interpretēts tādējādi, ka ar to tiesas palātai, kuras nolēmumi nav pārsūdzami, gadījumā, kad tā nepiekrīt šīs pašas tiesas plēnuma noteiktam tiesību principam, tiek radīts pienākums nodot nolēmuma pieņemšanu par prasības priekšmetu bez iespējas iepriekš uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu.

92.

Tādēļ, ja vien Administratīvā procesa kodeksa 99. pants netiek interpretēts atbilstīgi Savienības tiesībām, Consiglio di Stato palātai, kas vēlas uzdot jautājumu Tiesai, pamatojoties uz LESD 267. pantu, ir jāatkāpjas no Administratīvā procesa kodeksa 99. panta 3. punkta. Patiešām “saskaņā ar [Savienības] tiesību pārākuma principu kolīzija starp valsts tiesību normu un tieši piemērojamu Līguma normu valsts tiesai ir jāatrisina, piemērojot [Savienības] tiesības, nepieciešamības gadījumā nepiemērojot pretrunā esošo valsts tiesību normu, nevis konstatējot valsts tiesību spēkā neesamību, kas šajā gadījumā ir attiecīgo dalībvalsts iestāžu un tiesu kompetencē” ( 36 ).

93.

Ievērojot iepriekš minētos apsvērumus, aicinu Tiesu sniegt šādas atbildes uz Consiglio di giustizia amministrativa per la Regione siciliana uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem: