2020-07-202007C110201902560-00-TRA-DOC-LV-ORD-C-0256-19-202004758-07

Rīkojums, 2.7.2020. – Lieta C‑256/19

S.A.D. Maler und Anstreicher

TIESAS RĪKOJUMS (desmitā palāta)

2020. gada 2. jūlijā ( * )

[Teksts labots ar 2020. gada 3. septembra rīkojumu]

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesas Reglamenta 53. panta 2. punkts – LES 19. panta 1. punkta otrā daļa – Efektīva tiesiskā aizsardzība jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības – Tiesnešu neatkarības princips – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants – Tiesas kompetence – LESD 267. pants – Pieņemamība – Valsts tiesību normas par lietu sadali tiesā – Tiesību aizsardzības līdzeklis – Interpretācija, kas ir nepieciešama, lai iesniedzējtiesa varētu taisīt spriedumu – Acīmredzama nepieņemamība

Lietā C‑256/19

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Verwaltungsgericht Wien (Vīnes Administratīvā tiesa, Austrija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2019. gada 27. februārī un kas Tiesā reģistrēts 2019. gada 26. martā, tiesvedībā

S.A.D. Maler und Anstreicher OG,

piedaloties:

Magistrat der Stadt Wien,

Bauarbeiter Urlaubs- und Abfertigungskasse,

TIESA (desmitā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs I. Jarukaitis [I. Jarukaitis] (referents), tiesneši M. Ilešičs [M. Ilešič] un K. Likurgs [C. Lycourgos],

ģenerāladvokāts: M. Bobeks [M. Bobek],

sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

[Ar labojumiem, kas izdarīti ar 2020. gada 3. septembra rīkojumu] ņemot vērā rakstveida procesu,

[Ar labojumiem, kas izdarīti ar 2020. gada 3. septembra rīkojumu] ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–	Austrijas valdības vārdā – J. Schmoll, M. Augustin un C. Drexel, pārstāves,

–	Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

–	Zviedrijas valdības vārdā – A. Falk un H. Shev, pārstāvji,

–	Eiropas Komisijas vārdā – P. Van Nuffel un F. Erlbacher, pāstāvji,

ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu lietu izlemt, izdodot motivētu rīkojumu saskaņā ar Tiesas Reglamenta 53. panta 2. punktu,

izdod šo rīkojumu.

Rīkojums

1	Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par LES 19. panta 1. punkta otrās daļas un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. panta, kā arī efektivitātes principa interpretāciju.

2	Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā, ko aizsākusi S.A.D. Maler und Anstreicher OG (turpmāk tekstā – “Maler”) par tāda lēmuma likumību, ar kuru tai ir noteikts pienākums veikt likumā paredzētās obligātās iemaksas.

Atbilstošās tiesību normas

3	Bundes‑Verfassungsgesetz (Austrijas Federālais konstitucionālais likums, turpmāk tekstā – “B‑VG”) 83. pantā ir noteikts, ka gan tiesu iekārta, gan jurisdikcija ir jānosaka federālā likumā un ka nevienam nedrīkst atņemt viņa tiesības uz likumisko tiesnesi.

4	B‑VG 87. pantā ir noteikts:

“1. Tiesneša amata pienākumu izpildē tiesneši ir neatkarīgi.

2. Tiesneša amata pienākumus tiesnesis pilda, kārtojot visas tieslietas, kas ir viņa piekritībā saskaņā ar likumu un lietu sadali tiesā, izņemot tiesu administrēšanas lietas, kuru kārtošanu likums neparedz veikt tiesu palātās vai komisijās.

3. Lietas tiek iepriekš sadalītas starp vispārīgās jurisdikcijas tiesas tiesnešiem uz federālajā likumā noteiktu laiku. Jebkuru lietu, kas atbilstoši šai lietu sadalei ir iedalīta kādam tiesnesim, viņam var atņemt tikai ar federālā likumā tālab paredzētas tiesu palātas lēmumu, un tas ir darāms tikai tad, ja viņam nav iespējams šo lietu izspriest vispār vai darba uzdevumu apjoma dēļ nav iespējams to izspriest saprātīgā termiņā.”

Saskaņā ar B‑VG 135. panta 2. punktu Verwaltungsgericht Wien (Vīnes Administratīvā tiesa, Austrija) ir uz likumā noteiktu laikposmu iepriekš jāapstiprina iepriekšnoteikta lietu sadales kārtība. Saskaņā ar Gesetz über das Verwaltungsgericht Wien (Likums par Vīnes Administratīvo tiesu) 18. pantu šis laikposms ir kalendārais gads.

Saskaņā ar B‑VG 135. panta 3. punktu lietu, kas ir piekritīga Verwaltungsgericht Wien (Vīnes Administratīvā tiesa) tiesnesim atbilstoši iepriekšnoteiktajai lietu sadales kārtībai, viņam var atņemt tikai orgāns, kura kompetencē ir iepriekšnoteiktās lietu sadales kārtības noteikšana, un tas ir darāms tikai tad, ja viņš nespēj pildīt savus amata pienākumus vai nespēj tos izpildīt saprātīgā termiņā darba apjoma dēļ.

Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

Krāsošanas uzņēmumam Maler ar diviem Bauarbeiter Urlaubs- und Abfertigungskasse (Būvniecības nozares darbinieku apmaksātu atvaļinājumu un atlaišanas pabalstu fonds, Austrija, turpmāk tekstā – “BUAK”) lēmumiem tika noteikts pienākums veikt obligātās likumiskās iemaksas saskaņā ar Bauarbeiter Urlaubs- und Abfertigungsgesetz (Likums, ar ko regulē būvniecības nozares darbinieku apmaksātus atvaļinājumus un atlaišanas pabalstus, BGBl. 414/1972), redakcijā, kas bija spēkā pamatlietas faktu rašanās laikā (turpmāk tekstā – “BUAG”).

8	Ar šo likumu tika izveidots BUAK, kas ir kolektīva publisko tiesību organizācija, kuras uzdevums ir iekasēt līdzekļus, kas paredzēti BUAG pabalstu izmaksāšanai. Šis orgāns atbild par būvniecības nozares darbinieku apmaksāto atvaļinājumu pabalstu pārvaldīšanu un izmaksāšanu.

Tā kā Maler nebija veikusi šīs iemaksas, BUAK attiecībā uz to izdeva divus piedziņas rīkojumus. Pēc tam šī sabiedrība iesniedza administratīvu sūdzību Magistrat der Stadt Wien (Vīnes pilsētas pašvaldība, Austrija), kura ar 2018. gada 19. jūnija lēmumu piedziņas rīkojumus atstāja negrozītus. Tad Maler par šo lēmumu cēla prasību Verwaltungsgericht Wien (Vīnes Administratīvā tiesa). Minētajā tiesā tā norādīja, ka tās personāls neietilpstot šā likuma piemērošanas subjektu lokā un ka līdz ar to tai neesot jāmaksā algas piemaksas un papildmaksājumi, ko nosaka BUAK.

Iesniedzējtiesa, paskaidrojusi, ka tā darbojas viena tiesneša sastāvā (turpmāk tekstā – “iesniedzējtiesnesis”), norāda, ka BUAK ir garantiju iestāde, kas Austrijas tiesībās paredzēta tālab, lai nodrošinātu darba ņēmējiem aizsardzību, kas izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88/EK (2003. gada 4. novembris) par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (OV 2003, L 299, 9. lpp.) 7. panta, saskaņā ar kuru dalībvalstīm ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu, ka katram darba ņēmējam ir tiesības uz apmaksātu ikgadēju, vismaz četras nedēļas ilgu atvaļinājumu saskaņā ar nosacījumiem par tiesībām uz šāda atvaļinājuma piešķiršanu, ko nosaka valsts tiesību akti un/vai prakse.

11	2018. gada 26. jūlijā pamatlieta tika reģistrēta Verwaltungsgericht Wien (Vīnes Administratīvā tiesa) ar vienu lietas numuru un iedalīta iesniedzējtiesnesim.

12	Iesniedzējtiesnesis norāda, ka ar 2018. gada 19. jūnija lēmumu Vīnes pilsētas pašvaldība ir noraidījusi abas sūdzības, ko Maler dažādos datumos bija iesniegusi par BUAK izdotajiem piedziņas rīkojumiem, kuru pamatā ir prasījumi, ko fonds izvirzījis pret šo sabiedrību.

Pēc iesniedzējtiesneša domām, lai gan formāli viņam izskatīšanai ir nodota viena vienīga prasība par vienu vienīgu lēmumu, esot jāuzskata, ka patiesībā ir celtas divas prasības par diviem atšķirīgiem lēmumiem. Tomēr dokumentus, kas, viņaprāt, ir uzskatāmi par divām prasībām, Verwaltungsgericht Wien (Vīnes Administratīvā tiesa) kanceleja esot reģistrējusi kā vienu vienīgu prasību. Iesniedzējtiesnesis norāda, ka ir pārkāpta iepriekšnoteiktā kārtība lietu sadalei Verwaltungsgericht Wien (Vīnes Administratīvā tiesa), jo, reģistrējot divas atšķirīgas prasības ar vienu lietas numuru, esot pārkāpts noteikums par lietu sadali, kura pareizas ievērošanas gadījumā šīs prasības tiktu iedalītas diviem atšķirīgiem tiesnešiem.

14	Iesniedzējtiesnesis norāda, ka viņš ir informējis savas tiesas kanceleju par šo “kļūdu”.

15	2018. gada 31. jūlijā kanceleja reģistrēja Maler celto prasību ar otru lietas numuru, jo šī prasība bija par citu 2018. gada 19. jūnija lēmuma rezolutīvās daļas punktu. Tomēr šī otrā lieta atkal tika iedalīta tam pašam tiesnesim, proti, iesniedzējtiesnesim.

Viņš apgalvo, ka par šo iedalīšanu 2018. gada 3. augustā viņš esot izteicis “iebildi par piekritības neesamību” savas tiesas priekšsēdētājam. Iesniedzējtiesneša ieskatā, kancelejai atbilstoši iepriekšnoteiktajai lietu piešķiršanas kārtībai lieta, kas reģistrēta ar šo otro numuru, esot bijusi jāiedala kādam citam tiesnesim.

17	Pēc šī tiesneša domām, tiesas priekšsēdētājs, mutvārdos devis kancelejai norādījumu nemainīt pirmās lietas sākotnējo iedalīšanu un tai pievienot otro lietu, nav ievērojis noteikumus par iepriekšnoteikto lietu sadales kārtību.

18	Iesniedzējtiesnesis uzskata, ka šādu iedalīšanu ir tiesīga veikt tikai iepriekšnoteiktā lietu sadales kārtības komisija koleģiāli.

19	Iesniedzējtiesnesis norāda, ka viņš nekad nav ticis informēts ne par šo “rīcību”, ne par otrās lietas “slepus” veikto iedalīšanu. Viņš piebilst, ka Austrijas tiesību sistēmā nav paredzēta iespēja celt prasību, lai apstrīdētu tiesas priekšsēdētāja šāda veida “rīcību”.

2018. gada 5. oktobrī iesniedzējtiesnesis iesniedza lietu sadales komisijas priekšsēdētāja amatā esošajam Verwaltungsgericht Wien (Vīnes Administratīvā tiesa) priekšsēdētājam pieteikumu ar lūgumu konstatēt, ka viņš nav tiesīgs izspriest pamatlietu. Pieteikumā viņš īpaši atsaucās uz Verfassungsgerichtshof (Konstitucionālā tiesa, Austrija) judikatūru, saskaņā ar kuru nolēmums, ko pieņēmis tiesnesis, kuram lietas izskatīšana tikusi uzticēta, neņemot vērā tiesas, kurai viņš ir piederīgs, iekšējo lietu sadales kārtību, ir jākvalificē kā nolēmums, ko pieņēmusi tiesu iestāde, kurai šī lieta nav piekritīga. Iesniedzējtiesnesis izklāsta, ka Verfassungsgerichtshof (Konstitucionālā tiesa) ir nospriedusi, ka ar šādu nolēmumu tiek pārkāptas B‑VG 83. panta 2. punkta konstitucionālās normas un 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 6. panta 1. punkts, un tādēļ šis nolēmums ir nekonstitucionāls. Minētā pieteikuma pamatošanai šis tiesnesis arīdzan apgalvoja, ka tad, ja viņš pieņemtu nekonstitucionālu nolēmumu, viņam būtu jārēķinās ar to, ka viņam tiks piemērotas gan dienesta, gan disciplinārtiesiskas, gan krimināltiesiskas sankcijas, kā arī piespriests atlīdzināt zaudējumus. Turklāt viņš norādīja, ka saskaņā ar ECPAK 6. panta 1. punktu viņam ir pienākums novērst tāda tiesas nolēmuma pasludināšanu, kas nebūs konstitucionāls.

Ar 2018. gada 10. oktobra vēstuli tās tiesas priekšsēdētājs, kurai iesniedzējtiesnesis ir piederīgs, viņu informēja par to, ka viņam ir uzticēts pieņemt nolēmumu pamatlietā un ka viņam tas ir jādara. Šajā vēstulē priekšsēdētājs norādīja, ka, tā kā prasība attiecoties tikai uz vienu administratīvu lēmumu, arī lieta esot tikai viena.

22	Iesniedzējtiesnesis, uzskatot, ka šī vēstule ir publiskās varas akts, par to cēla prasību Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa, Austrija).

Ar 2018. gada 21. novembra rīkojumu šī tiesa noraidīja šo prasību kā nepieņemamu, pamatojoties būtībā uz to, ka tikai administratīvajā tiesā notiekošas tiesvedības dalībnieki var piesaukt subjektīvas tiesības uz likumiskā tiesneša nodrošināto aizsardzību. Savukārt administratīvās tiesas locekļa subjektīvo tiesību aizskāruma šādas lietas kļūdainas iedalīšanas rezultātā nevar būt, un viņam nav arī tiesību celt prasību par šādu lietas iedalīšanu.

Iesniedzējtiesnesis norāda, ka ar šo rīkojumu Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa) tomēr ir atzinusi, ka tad, ja iesniedzējtiesnesim būtu taisnība, lēmums, kuru tas pieņemtu kā tiesnesis pamatlietā – ņemot vērā viņa kompetences neesamību, kas izriet no apstākļa, ka šī lieta viņam esot iedalīta prettiesiski –, neatbilstu likumiska tiesneša garantijai, kas noteikta B‑VG 83. panta 2. punktā un ECPAK 6. panta 1. punktā, un ka līdz ar to šis nolēmums būtu nekonstitucionāls.

25	Iesniedzējtiesnesis arī uzskata, ka lietas, kas ir iesniegtas tiesās – kuras ir izveidotas ar likumu kā tiesiskās aizsardzības instances ECPAK 6. panta 1. punkta izpratnē – pirms to iedalīšanas ir jāidentificē iepriekšnoteiktā sadales kārtībā, pretējā gadījumā tiktu pārkāpta šī tiesību norma.

Šajā ziņā iesniedzējtiesnesis norāda, ka, pirmkārt, Austrijas tiesībās nav paredzēta iespēja apstrīdēt lietas iedalīšanu tiesnesim pretēji iepriekšnoteiktajai lietu sadales kārtībai un tāpēc šis tiesnesis esot spiests vai nu, pilnībā apzinoties lietas apstākļus, taisīt nolēmumu, ar kuru tiek pārkāptas ECPAK 6. panta 1. punktā paredzētās lietas dalībnieku tiesības, vai arī atturēties no šīs lietas izspriešanas, tādējādi arī pārkāpjot šajā pašā tiesību normā paredzētās lietas dalībnieku tiesības. Otrkārt, tā kā lietas dalībniekiem nav zināmi pārkāpumi un notikumi, kuri bieži vien ir gluži iekšēji un kuru rezultātā tiek pārkāpta iepriekšnoteiktā lietu sadales kārtība, Austrijas tiesībās netiek efektīvi garantētas šo lietas dalībnieku tiesības, tādējādi neievērojot ECPAK 6. panta 1. punktu.

Viņš uzskata, ka attiecīgais Austrijas tiesiskais režīms liek nopietni apšaubīt to, vai tiek garantēta tiesnešu objektivitāte. Proti, lietas dalībnieks nevarot atsaukties uz tiesneša kompetences neesamību, pirms tiesa nav pieņēmusi nolēmumu. Turklāt tiesnesim, kam ir iedalīta lieta, esot tā jāizspriež, lai gan tā nav viņa kompetencē. Tādējādi Austrijas tiesiskais režīms liedz gan tiesnesim, gan lietas dalībniekiem pirms nolēmuma pieņemšanas norādīt, ka ar šo nolēmumu tiek pārkāpts ECPAK 6. panta 1. punkts tāpēc, ka attiecīgās tiesas iekšējā lietu sadales iepriekšnoteiktajā kārtībā ir pieļauta nelikumība, kā tas esot noticis viņam iedalītās lietas gadījumā.

28	Šādos apstākļos Verwaltungsgericht Wien (Vīnes Administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1) Vai LES 19. panta 1. punkta otrā daļa, lasot to kopsakarā ar Hartas 47. pantu, kā arī efektivitātes princips – vismaz attiecībā uz tādu valsts tiesību sistēmu, kuras konstitūcijā tiesu neatkarības un objektivitātes nodrošināšanas nolūkā ir noteiktas pamattiesības uz lietu iedalīšanu tiesnešiem atbilstoši lietu sadales kārtībai, kas ir iepriekš noteikta saskaņā ar vispārējiem noteikumiem, – ir jāinterpretē tādējādi, ka likumdevējam ir jānodrošina, lai šī pamattiesību garantija būtu efektīva, nevis gluži vienīgi teorētiska?

a) Vai – ja uz pirmo jautājumu ir atbildams noliedzoši – LES 19. panta 1. punkta otrā daļa, lasot to kopsakarā ar Hartas 47. pantu, kā arī efektivitātes princips tādā valsts tiesību sistēmā, kuras konstitūcijā ir nostiprinātas pamattiesības uz iepriekšnoteiktu lietu sadales kārtību, likumdevējam uzliek jebkādus garantēšanas pienākumus vispār, un gadījumā, ja tas tā ir, – kādus?

b) Vai – ja uz pirmo jautājumu ir atbildams apstiprinoši – LES 19. panta 1. punkta otrā daļa, lasot to kopsakarā ar Hartas 47. pantu, kā arī efektivitātes princips – vismaz attiecībā uz tādu valsts tiesību sistēmu, kuras konstitūcijā ir nostiprinātas pamattiesības uz iepriekšnoteiktu lietu sadales kārtību, – nosaka:

–	ka nav jāievēro tāds norādījums vai tāda rīcība attiecībā uz lietu iedalīšanu tiesnesim, ko devis vai izdarījis kāds orgāns, kas saskaņā ar likumu nav tiesīgs to darīt;

–	ka tiesas iekšējās kārtības reglamentā orgānam, kas nodarbojas ar lietu sadali, nedrīkst paredzēt nekādu rīcības brīvību vispār vai arī drīkst šādu brīvību paredzēt tikai ļoti ierobežotā, iepriekšnoteiktā apmērā?

2) a) Vai LES 19. panta 1. punkta otrā daļa, lasot to kopsakarā ar Hartas 47. pantu, kā arī efektivitātes princips – vismaz attiecībā uz tādu valsts tiesību sistēmu, kuras konstitūcijā tiesu neatkarības un objektivitātes nodrošināšanas nolūkā ir noteiktas pamattiesības uz lietu iedalīšanu tiesnešiem atbilstoši lietu sadales kārtībai, kas ir iepriekš noteikta saskaņā ar vispārējiem noteikumiem, – ir jāinterpretē tādējādi, ka tiesnesim, kuram ir šaubas par to, vai ir likumīga vai nu tiesas iekšējā lietu sadales kārtība, vai tiesas iekšējo lietu sadales kārtību īstenojošas tiesas iekšējais lēmums, kas tieši skar šā tiesneša darbību (konkrēti, lēmums par lietu iedalīšanu), šādu šaubu gadījumā ir jābūt iespējai par šo jautājumu (neradot šim tiesnesim finansiālu slogu) iesniegt pārsūdzību citā tiesā, kura ir pilntiesīga pārbaudīt par prettiesisku uzskatītā juridiskā akta likumību?

b) Vai – noliedzošas atbildes gadījumā – likumdevējam ir jāveic citi jebkāda veida pasākumi, kas nodrošinātu tiesnesim iespēju likumīgi panākt, ka tiek ievērotas uz viņu attiecināmās tiesību normas, lai gādātu par tiesību normu (it īpaši tiesas iekšējo normatīvu) izpildi attiecībā uz lietu sadali?

3) a) Vai LES 19. panta 1. punkta otrā daļa, lasot to kopsakarā ar Hartas 47. pantu, kā arī efektivitātes princips – vismaz attiecībā uz tādu valsts tiesību sistēmu, kuras konstitūcijā tiesu neatkarības un objektivitātes nodrošināšanas nolūkā ir noteiktas pamattiesības uz lietu iedalīšanu tiesnešiem atbilstoši lietu sadales kārtībai, kas ir iepriekš noteikta saskaņā ar vispārējiem noteikumiem, – ir jāinterpretē tādējādi, ka tiesvedības dalībniekam, kuram ir šaubas vai nu par tiesas iekšējās lietu sadales kārtības, kas ir noteikta pretēji viņa lietas izskatīšanas interesēm, tiesiskumu, vai par šīs lietas iedalīšanas konkrētajam tiesnesim tiesiskumu, vēl pirms tiesas nolēmuma pieņemšanas šādu šaubu gadījumā ir jābūt iespējai par šo jautājumu (neradot šim lietas dalībniekam finansiālu slogu) iesniegt pārsūdzību citā tiesā, kura ir pilntiesīga pārbaudīt par prettiesisku uzskatītā juridiskā akta likumību?

b) Vai – noliedzošas atbildes gadījumā – likumdevējam ir jāveic citi jebkāda veida pasākumi, kas nodrošinātu, ka lietas dalībniekam vēl pirms tiesas nolēmuma pieņemšanas ir iespēja likumīgi panākt, ka tiek ievērotas viņa pamattiesības uz “likumiskā tiesneša” principa ievērošanu?

4) a) Vai LES 19. panta 1. punkta otrā daļa, lasot to kopsakarā ar Hartas 47. pantu, kā arī efektivitātes princips – vismaz attiecībā uz tādu valsts tiesību sistēmu, kuras konstitūcijā tiesu neatkarības un objektivitātes nodrošināšanas nolūkā ir noteiktas pamattiesības uz lietu iedalīšanu tiesnešiem atbilstoši lietu sadales kārtībai, kas ir iepriekš noteikta saskaņā ar vispārējiem noteikumiem, – ir jāinterpretē tādējādi, ka tiesā veiktajai lietu sadalei un iesniegto lietu reģistrācijai [ir jābūt] organizētai tik pārskatāmi un saprotami, ka tiesnesim vai lietas dalībniekam būtu iespējams viegli pārliecināties par to, vai konkrētas lietas iedalīšana kādam tiesnesim vai tiesu palātai atbilst iekšējās lietu sadales kārtības noteikumiem?

b) Vai – noliedzošas atbildes gadījumā – likumdevējam ir jāveic citi jebkāda veida pasākumi, kas nodrošinātu, ka tiesnesim vai lietas dalībniekam ir iespēja noskaidrot, vai lieta ir iedalīta likumīgi?

5) a) Vai LES 19. panta 1. punkta otrā daļa, lasot to kopsakarā ar Hartas 47. pantu, kā arī efektivitātes princips – vismaz attiecībā uz tādu valsts tiesību sistēmu, kuras konstitūcijā tiesu neatkarības un objektivitātes nodrošināšanas nolūkā ir noteiktas pamattiesības uz lietu iedalīšanu tiesnešiem atbilstoši lietu sadales kārtībai, kas ir iepriekš noteikta saskaņā ar vispārējiem noteikumiem, – ir jāinterpretē tādējādi, ka tiesā notiekošas tiesvedības dalībniekiem un lietu izskatošajam tiesnesim ir bez grūtībām jābūt saprotamam iepriekšnoteiktās lietu sadales kārtības noteikumu saturam, un arī tādējādi, ka tiesvedības dalībniekiem un tiesnesim šādā veidā ir jābūt iespējai pārliecināties par to, vai lieta tiesnesim vai tiesu palātai ir iedalīta likumīgi?

6) Kā tiesnesim ir jāizturas saskaņā ar viņam Savienības tiesībās noteikto pienākumu ievērot Savienības procesuālo tiesību principus, ja kāda (ārēja vai tiesas iekšēja) juridiska akta dēļ, kuru viņš nevar apstrīdēt, viņš ir spiests rīkoties pretēji Savienības tiesībām un lietas dalībnieku tiesībām?”

Par Tiesas kompetenci un lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 53. panta 2. punktu, ja Tiesas kompetencē acīmredzami nav izskatīt lietu vai ja pieteikums vai prasības pieteikums ir acīmredzami nepieņemams, Tiesa pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas, neveicot turpmākas procesuālās darbības, jebkurā brīdī var lemt, izdodot motivētu rīkojumu.

30	Šajā lietā ir jāpiemēro šī tiesību norma.

Runājot par Austrijas valdības apstrīdēto Tiesas kompetenci izskatīt šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, pirmām kārtām, attiecībā uz Hartas tiesību normām ir jāatgādina, ka saistībā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam Tiesa var interpretēt Savienības tiesības tikai tai piešķirtās kompetences robežās (spriedums, 2019. gada 19. novembris, A. K. u.c. (Augstākās tiesas disciplinārlietu palātas neatkarība), C‑585/18, C‑624/18 un C‑625/18, EU:C:2019:982, 77. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

Hartas piemērošanas joma, ciktāl runa ir par dalībvalstu rīcību, ir noteikta tās 51. panta 1. punktā, saskaņā ar kuru uz dalībvalstīm Hartas noteikumi attiecas tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus, un tādējādi šī norma apstiprina Tiesas pastāvīgās judikatūras atziņu, ka Savienības tiesību sistēmā garantētās pamattiesības ir jāpiemēro visās situācijās, kuras reglamentētas Savienības tiesībās, taču ne ārpus šādām situācijām (spriedums, 2019. gada 19. novembris, A. K. u.c. (Augstākās tiesas disciplinārlietu palātas neatkarība), C‑585/18, C‑624/18 un C‑625/18, EU:C:2019:982, 78. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

Šajā gadījumā attiecībā konkrēti uz Hartas 47. pantu, par kuru ir šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir jākonstatē, ka iesniedzējtiesnesim izskatīšanai iesniegtais strīds būtībā ir par to, vai ir tiesisks administratīvais lēmums, ko pieņēmis BUAK, kas, pēc viņa teiktā, ir garantiju iestāde, kura Austrijas tiesībās ir paredzēta tālab, lai nodrošinātu darba ņēmējiem aizsardzību, kas izriet no Direktīvas 2003/88 7. panta. Tomēr minētais tiesnesis nedz uzdod kādu jautājumu par šā 7. panta interpretāciju, nedz izklāsta iemeslus, kuru dēļ šī tiesību norma būtu nozīmīga pamatlietā. Ar to vien, ka, pēc iesniedzējtiesneša domām, BUAK “izriet” no minētā 7. panta, nepietiek, lai uzskatītu, ka pamatlietā ir piemērojamas Savienības tiesības šā rīkojuma 32. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē.

34	No iepriekš minētā izriet, ka nekas neļauj uzskatīt, ka pamatlieta attiektos uz tāda Savienības tiesību noteikuma interpretāciju vai piemērošanu, kurš būtu īstenots valsts līmenī. Līdz ar to šajā lietā Tiesas kompetencē nav interpretēt Hartas 47. pantu.

Otrām kārtām, runājot par LES 19. panta 1. punkta otro daļu, ir jāatgādina, ka saskaņā ar šo normu dalībvalstis nodrošina tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ir pietiekami efektīvi tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai indivīdiem jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības. Tādējādi dalībvalstīm ir jāparedz tiesību aizsardzības līdzekļu un procedūru sistēma, kas nodrošina efektīvu tiesas kontroli minētajās jomās (spriedums, 2020. gada 26. marts, Miasto Łowicz un Prokurator Generalny, C‑558/18 un C‑563/18, EU:C:2020:234, 32. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

Runājot par LES 19. panta 1. punkta otrās daļas tvērumu, no Tiesas judikatūras turklāt izriet, ka minētā norma darbojas “jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības”, neatkarīgi no situācijas, kādā dalībvalstis īsteno šīs tiesības, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 51. panta 1. punkta izpratnē (spriedums, 2020. gada 26. marts, Miasto Łowicz un Prokurator Generalny, C‑558/18 un C‑563/18, EU:C:2020:234, 33. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

Tādējādi LES 19. panta 1. punkta otrā daļa ir piemērojama tostarp visām valsts iestādēm, kuras kā tiesa var spriest par jautājumiem, kas attiecas uz Savienības tiesību piemērošanu vai interpretāciju un tādējādi ietilpst jomās, uz kurām attiecas šīs tiesības (spriedums, 2020. gada 26. marts, Miasto Łowicz un Prokurator Generalny, C‑558/18 un C‑563/18, EU:C:2020:234, 34. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

Tā tas ir iesniedzējtiesneša gadījumā, kas kā Austrijas tiesas loceklis var tikt aicināts lemt par jautājumiem, kuri saistīti ar Savienības tiesību piemērošanu vai interpretēšanu, un kas kā “tiesa” šajās tiesībās definētajā nozīmē ietilpst Austrijas tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā “jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības” LES 19. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē, un tādēļ šim tiesnesim ir jāatbilst prasībai par efektīvu tiesisko aizsardzību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 26. marts, Miasto Łowicz un Prokurator Generalny, C‑558/18 un C‑563/18, EU:C:2020:234, 35. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

Turklāt ir jāatgādina, ka, lai gan tieslietu organizēšana dalībvalstīs ir šo dalībvalstu kompetencē, tomēr, īstenojot šo kompetenci, dalībvalstīm ir jāievēro pienākumi, kas tām izriet no Savienības tiesībām, it īpaši no LES 19. panta 1. punkta otrās daļas (spriedums, 2020. gada 26. marts, Miasto Łowicz un Prokurator Generalny, C‑558/18 un C‑563/18, EU:C:2020:234, 36. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

40	No iepriekš izklāstītā izriet, ka šajā lietā Tiesas kompetencē ir interpretēt LES 19. panta 1. punkta otro daļu.

Iztirzājot Austrijas un Polijas valdību, kā arī Eiropas Komisijas izvirzīto jautājumu par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa uzdevusi atbilstoši pašas noteiktajam tiesiskajam regulējumam un faktiskajiem apstākļiem, kuru pareizība Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības pieņēmums (spriedums, 2020. gada 26. marts, Miasto Łowicz un Prokurator Generalny, C‑558/18 un C‑563/18, EU:C:2020:234, 43. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

Tomēr pastāvīgās judikatūras atziņa ir arī tāda, ka ar LESD 267. pantu izveidotā procedūra ir instruments Tiesas sadarbībai ar valsts tiesām, ar kura palīdzību Tiesa dalībvalstu tiesām sniedz norādes jautājumā par Savienības tiesību interpretāciju, kuras tām ir vajadzīgas, lai izspriestu tajās izskatāmās lietas. Tomēr lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pamatojams nevis ar vajadzību sniegt konsultatīvus atzinumus par vispārīgiem vai hipotētiskiem jautājumiem, bet gan ar nepieciešamību faktiski atrisināt strīdu (spriedums, 2020. gada 26. marts, Miasto Łowicz un Prokurator Generalny, C‑558/18 un C‑563/18, EU:C:2020:234, 44. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

Kā izriet no paša LESD 267. panta formulējuma, lūgtajam prejudiciālajam nolēmumam ir jābūt “vajadzīgam”, lai iesniedzējtiesa varētu “sniegt spriedumu” lietā, kuru tā izskata (spriedums, 2020. gada 26. marts, Miasto Łowicz un Prokurator Generalny, C‑558/18 un C‑563/18, EU:C:2020:234, 45. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

Tiesa ir vairākkārt atgādinājusi, ka gan no LESD 267. panta formulējuma, gan tā sistēmas izriet, ka prejudiciālā nolēmuma procedūras priekšnoteikums tostarp ir strīda faktiskā izskatīšana valstu tiesās, kā ietvaros tām ir jāpieņem nolēmums, kurā var tikt ņemts vērā prejudiciālais nolēmums (spriedums, 2020. gada 26. marts, Miasto Łowicz un Prokurator Generalny, C‑558/18 un C‑563/18, EU:C:2020:234, 46. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

Tādējādi šādā tiesvedībā starp minēto strīdu un Savienības tiesību normām, kuru interpretācija tiek lūgta, ir jāpastāv tādai saiknei, ka šī interpretācija ir objektīvi vajadzīga nolēmumam, kas iesniedzējtiesai ir jāpieņem (spriedums, 2020. gada 26. marts, Miasto Łowicz un Prokurator Generalny, C‑558/18 un C‑563/18, EU:C:2020:234, 48. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

Šajā gadījumā ir jākonstatē, pirmkārt, ka pamatlietai pēc būtības nav nekādas saiknes ar Savienības tiesībām, konkrēti, LES 19. panta 1. punkta otro daļu, uz kuru attiecas prejudiciālie jautājumi, un ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav redzams, ka iesniedzējtiesnesim būtu jāpiemēro šīs tiesības vai minētā tiesību norma, lai rastu risinājumu pēc būtības šajā lietā. Šajā ziņā šī lieta atšķiras tostarp no lietas, kurā tika pasludināts 2018. gada 27. februāra spriedums Associação Sindical dos Juízes Portugueses (C‑64/16, EU:C:2018:117) un kuras gadījumā iesniedzējtiesā tika celta prasība atcelt administratīvos lēmumus, ar ko bija samazināts Tribunal de Contas (Revīzijas palāta, Portugāle) locekļu atalgojums atbilstoši valsts tiesiskajam regulējumam, kurā šāda samazināšana bija paredzēta un kura atbilstība LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai tika apstrīdēta minētajā iesniedzējtiesā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 26. marts, Miasto Łowicz un Prokurator Generalny, C‑558/18 un C‑563/18, EU:C:2020:234, 49. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

Otrkārt, lai gan Tiesa jau ir atzinusi par pieņemamiem prejudiciālus jautājumus par tādu Savienības procesuālo tiesību normu interpretāciju, kuras attiecīgajai iesniedzējtiesai būtu pienākums piemērot, lai taisītu savu spriedumu (šajā nozīmē skat. it īpaši spriedumu, 2011. gada 17. februāris, Weryński, C‑283/09, EU:C:2011:85, 41. un 42. punkts), šajā lietā uzdoto jautājumu tvērums nav šāds (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 26. marts, Miasto Łowicz un Prokurator Generalny, C‑558/18 un C‑563/18, EU:C:2020:234, 50. punkts).

Treškārt, nešķiet arī, ka Tiesas atbilde uz minētajiem jautājumiem varētu sniegt iesniedzējtiesnesim tādu Savienības tiesību interpretāciju, kas viņam ļautu izlemt valsts tiesību procesuālos jautājumus, pirms viņš var izšķirt viņam izskatīšanai iesniegtos strīdus pēc būtības. Šajā ziņā šī lieta atšķiras arī, piemēram, no lietām, kurās tika taisīts 2019. gada 19. novembra spriedums A. K. u.c. (Augstākās tiesas Disciplinārlietu palātas neatkarība) (C‑585/18, C‑624/18 un C‑625/18, EU:C:2019:982) un kurās Tiesai lūgtā prejudiciālā interpretācija varēja ietekmēt jautājumu par to, kuras tiesas kompetencē ir pēc būtības izspriest lietas, kas attiecas uz Savienības tiesībām, kā tas konkrētāk izriet no minētā sprieduma 100., 112. un 113. punkta (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 26. marts, Miasto Łowicz un Prokurator Generalny, C‑558/18 un C‑563/18, EU:C:2020:234, 51. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

Proti, kā aprakstīts šā rīkojuma 14.–17. punktā, apstrīdēt pamatlietas iedalīšanu iesniedzējtiesnesis ir nesekmīgi mēģinājis vispirms ar iekšēju “sūdzību” un pēc tam tiesas ceļā – Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa), kā arī – atbilstoši Austrijas valdības teiktajam – Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Austrija). No Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem arī izriet, ka iesniedzējtiesnesis pamatlietā nevarēs lemt par to, vai šī lieta viņam ir tikusi iedalīta likumīgi, jo jautājums par apgalvoto lietu sadali iesniedzējtiesā reglamentējošo tiesību normu pārkāpumu nav šā strīda priekšmets, un pārsūdzības gadījumā jautājums par iesniedzējtiesneša kompetenci tik un tā tiks pārbaudīts augstākas instances tiesā.

Šajos apstākļos no lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu neizriet, ka starp Savienības tiesību normu, uz kuru attiecas šie prejudiciālie jautājumi, un pamatlietu pastāvētu saikne, kas varētu padarīt lūgto interpretāciju par vajadzīgu, lai iesniedzējtiesnesis, piemērojot no šādas interpretācijas izrietošās atziņas, varētu pieņemt lēmumus, kas būtu nepieciešami šā strīda izspriešanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 26. marts, Miasto Łowicz un Prokurator Generalny, C‑558/18 un C‑563/18, EU:C:2020:234, 52. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

51	Minētie jautājumi tātad nevis attiecas uz tādu Savienības tiesību interpretāciju, kas būtu objektīvi vajadzīga minētā strīda atrisināšanai, bet gan pēc sava rakstura ir vispārīgi.

Turklāt attiecībā uz efektivitātes principu ir jānorāda, ka, lai gan iesniedzējtiesnesis vaicā Tiesai arī par šo principu, lēmumā lūgt prejudiciālu nolēmumu viņš to nekādi sīkāk neiztirzā un līdz ar to neizklāsta iemeslus, kāpēc šā principa interpretācija būtu nepieciešama pamatlietas atrisināšanai.

53	No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemams.

Par tiesāšanās izdevumiem

54	Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (desmitā palāta) izdod rīkojumu:

Verwaltungsgericht Wien (Vīnes Administratīvā tiesa, Austrija) ar 2019. gada 27. februāra lēmumu iesniegtais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemams.

[Paraksti]

( * ) Tiesvedības valoda – vācu.