Pagaidu versija

ĢENERĀLADVOKĀTA ATANASIJA RANTA [ATHANASIOS RANTOS]

SECINĀJUMI,

sniegti 2026. gada 11. jūnijā (1)

Lieta C‑391/25

Land Niedersachsen,

Land Nordrhein–Westfalen

pret

Deutsche Umwelthilfe e.V.,

piedaloties:

Vertreterin des Bundesinteresses beim Bundesverwaltungsgericht

Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Vide – Savienības politika ūdens resursu jomā – Direktīva 2000/60/EK – Gruntsūdeņi – 13. pants – Upju baseinu apgabalu apsaimniekošanas plāns – 4. pants – Vides aizsardzības mērķi – Mērķu sasniegšanai paredzēto termiņu pagarināšana – 4. panta 4. punkta b) un d) apakšpunktā minētie nosacījumi – Pienākums norādīt pamatojumu – Neievērošana – Juridiskās sekas






I.      Ievads

1.        Šis Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 4. panta 4. punkta b) un d) apakšpunktu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2000/60/EK (2000. gada 23. oktobris), ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā (2).

2.        Konkrētāk, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai šīs tiesību normas, kurās minēti vairāki nosacījumi termiņa pagarināšanai, lai pakāpeniski sasniegtu vides aizsardzības mērķus attiecībā uz ūdenstilpēm, ir jāinterpretē tādējādi, ka nepietiekama pamatojuma un paskaidrojumu dēļ var zaudēt spēku šāds termiņa pagarinājums, kas paredzēts upes baseina apgabala apsaimniekošanas plānā, kurš apstiprināts, pamatojoties uz minēto direktīvu, un paredzēts, lai veiktu vairāku šajā upes baseina apgabalā ietilpstošo gruntsūdens objektu stāvokļa nepieciešamo uzlabošanu.

3.        Šis jautājums ir izvirzīts saistībā ar kasācijas sūdzību, ko Lejassaksija un Ziemeļreina–Vestfālene (turpmāk – pavalstis) iesniegušas Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) par Oberverwaltungsgericht (Augstākā administratīvā tiesa, Vācija) nolēmumu, ar kuru tā apmierinājusi Deutsche Umwelthilfe e.V. pieteikumu, kas pret pavalstīm iesniegts ar tādu pamatojumu, ka tās nebija iesniegušas pietiekamu izklāstu par iemesliem, kuru dēļ būtu jāpagarina termiņš, kas paredzēts tam, lai veiktu nepieciešamos gruntsūdeņu tilpju stāvokļa uzlabojumus Vācijas teritorijā esošajā Emsas [Ems] upes baseina apgabalā.

4.        Šajā lietā Tiesai pirmoreiz būs iespēja interpretēt Direktīvas 2000/60 4. panta 4. punktā uzskaitītos nosacījumus un precizēt dalībvalsts kompetento iestāžu rīcības brīvību lemt par to termiņu pagarināšanu, kuros jāsasniedz šajā direktīvā izvirzītie vides aizsardzības mērķi, it īpaši mērķis uzlabot ūdenstilpju stāvokli. Šī problemātika ir īpaši sensitīva, ņemot vērā spiedienu uz ūdens resursiem un to, cik daudzām ūdenstilpēm jeb ūdens objektiem Eiropas Savienībā ir pagarināti šie termiņi (3).

II.    Piemērojamās tiesību normas

A.      Savienības tiesības

1.      Direktīva 2000/60

5.        Direktīvas 2000/60 25., 26. un 30. apsvērumā ir teikts:

“25)      Jānosaka kopējas ūdens stāvokļa definīcijas, ņemot vērā tā kvalitāti, un, ja tas vajadzīgs vides aizsardzības nolūkā, ņemot vērā arī tā kvantitāti. Jānosaka vides aizsardzības mērķi, lai nodrošinātu to, ka visā Kopienā ir panākts labs virszemes ūdeņu un gruntsūdeņu stāvoklis un ka Kopienas līmenī tiek novērsta ūdens resursu bojāšanās.

26)      Dalībvalstīm jācenšas nodrošināt vismaz labu ūdens resursu stāvokli, nosakot un īstenojot vajadzīgos pasākumus saskaņā ar integrētām pasākumu programmām, ņemot vērā esošās Kopienas prasības. Ja labs ūdens resursu stāvoklis jau ir nodrošināts, tas jāsaglabā. Attiecībā uz gruntsūdeņiem, papildus laba ūdens stāvokļa prasībām, jāatklāj un jānovērš jebkāds ievērojams un stabils jebkādas piesārņojošas vielas koncentrācijas pieaugums.

[..]

30)      Lai nodrošinātu šīs direktīvas pilnīgu un konsekventu īstenošanu, jāveic jebkādi laika grafika pagarinājumi, pamatojoties uz pienācīgiem, uzskatāmiem un pārredzamiem kritērijiem, un dalībvalstīm tie jāpamato upju baseinu apsaimniekošanas plānos.”

6.        Šīs direktīvas 1. pants “Mērķis” ir formulēts šādi:

“Šīs direktīvas mērķis ir nodrošināt iekšējo virszemes ūdeņu, pārejas ūdeņu, piekrastes ūdeņu un gruntsūdeņu aizsardzību, kas:

a)      novērš turpmāku ūdens ekosistēmu stāvokļa pasliktināšanos, aizsargā un nostiprina to, kā arī aizsargā sauszemes ekosistēmas un mitrzemes, kas tieši atkarīgas no ūdens ekosistēmām, ciktāl tas attiecas uz to vajadzībām pēc ūdens;

[..]

c)      ir vērsta uz ūdens vides pastiprinātu aizsardzību un uzlabošanu, tostarp pieņemot īpašus pasākumus, lai pakāpeniski samazinātu prioritāru vielu izplūdes, emisijas un zudumus, kā arī izbeigtu vai pakāpeniski pārtrauktu prioritāru bīstamu vielu izplūdes, emisijas un zudumus;

d)      nodrošina pakāpenisku gruntsūdeņu piesārņojuma samazināšanos un novērš to turpmāku piesārņojumu;

[..]”

7.        Minētās direktīvas 4. pantā “Vides aizsardzības mērķi” ir noteikts:

“1.      Ieviešot praksē pasākumu programmas, kas precizētas upju baseinu apsaimniekošanas plānos:

[..]

b)      attiecībā uz gruntsūdeņiem

[..]

ii)      dalībvalstis aizsargā, stiprina un atjauno visas gruntsūdeņu tilpes, nodrošina līdzsvaru starp gruntsūdeņu ieguvi un pievadīšanu, lai panāktu labu gruntsūdeņu stāvokli vēlākais 15 gadus pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas, saskaņā ar V pielikumā paredzētajiem noteikumiem, ievērojot saskaņā ar 4. punktu noteiktos pagarinājumus, ievērojot 5., 6. un 7. punktu, neierobežojot 8. punktu un ievērojot 11. panta 3. punkta j) apakšpunkta piemērošanu;

[..]

4.      Termiņus, kas noteikti 1. punktā, var pagarināt, lai pakāpeniski sasniegtu mērķus attiecībā uz ūdenstilpēm, ja vien skartās ūdenstilpes stāvoklis turpmāk nepasliktinās un ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

a)      dalībvalstis nosaka, ka visus vajadzīgos ūdenstilpju stāvokļa uzlabojumus nevar pienācīgi panākt grafikos, kas paredzēti minētajā punktā, vismaz viena šāda iemesla dēļ:

i)      vajadzīgo uzlabojumu mērogu tehnisku īstenošanas iespēju dēļ var panākt tikai laikposmā, kas pārsniedz grafiku;

ii)      uzlabojumu pabeigšana saskaņā ar grafiku būtu nesamērīgi dārga;

iii)      dabas apstākļi neļauj savlaicīgi uzlabot ūdenstilpes stāvokli;

b)      termiņa pagarinājums un tā iemesli ir īpaši izklāstīti un izskaidroti upes baseina apsaimniekošanas plānā, kas paredzēts 13. pantā;

c)      pagarinājumus ierobežo līdz maksimāli divām upes baseina apsaimniekošanas plāna korekcijām, izņemot gadījumus, kad dabas apstākļi ir tādi, ka mērķus šajā laikposmā nevar sasniegt;

d)      upes baseina apsaimniekošanas plānā izklāsta 11. pantā noteikto pasākumu kopsavilkumu, ko uzskata par vajadzīgiem, lai līdz pagarinātajam termiņam pakāpeniski panāktu vajadzīgo ūdenstilpju stāvokli, sniedz jebkāda būtiska kavējuma iemeslus šo pasākumu ieviešanā, un paredzēto grafiku to īstenošanai. Upes baseina apsaimniekošanas plāna korekcijās iekļauj šo pasākumu īstenošanas pārskatu un jebkādu papildu pasākumu kopsavilkumu.

[..]

7.      Dalībvalstis nepārkāpj šo direktīvu, ja:

–        labs gruntsūdeņu stāvoklis, labi ekoloģiskās kvalitātes rādītāji vai, vajadzības gadījumā, labs ekoloģiskais potenciāls nav sasniegts, vai virszemes ūdenstilpes vai gruntsūdens tilpes stāvokļa pasliktināšanās nav novērsta jaunu virszemes ūdenstilpes fizikālo īpašību pārveidojumu vai gruntsūdens tilpju līmeņa izmaiņu rezultātā, vai

–        virszemes ūdenstilpes stāvokļa pasliktināšanās no izcila uz labu nav novērsta noturīgu, cilvēku veiktu darbību rezultātā,

–        un ir izpildīti visi šie nosacījumi:

[..]

b)      šādu pārveidojumu vai izmaiņu iemesli ir īpaši izklāstīti un izskaidroti upes baseina apsaimniekošanas plānā, kas paredzēts 13. pantā, un mērķus pārskata reizi sešos gados;

[..]”

8.        Šīs direktīvas 11. pantā “Pasākumu programma” ir paredzēts:

“1.      Visas dalībvalstis nodrošina, ka katrā upju baseinu apgabalā vai starptautiska upju baseina daļā, kas atrodas tās teritorijā, [..] tiek īstenota pasākumu programma, lai sasniegtu 4. pantā noteiktos mērķus. Šādās pasākumu programmās var atsaukties uz pasākumiem, kas izriet no valstu līmenī pieņemtiem tiesību aktiem un attiecas uz visu dalībvalsts teritoriju. Attiecīgā gadījumā dalībvalsts var pieņemt pasākumus, kas piemērojami visiem upju baseinu apgabaliem un/vai starptautisku upju baseinu daļām, kas atrodas to teritorijā.

2.      Visas pasākumu programmas ietver pamatpasākumus, kas precizēti 3. punktā, un vajadzības gadījumā papildpasākumus.

[..]”

9.        Saskaņā ar Direktīvas 2000/60 13. pantu “Upju baseinu apsaimniekošanas plāni”:

“1.      Dalībvalstis nodrošina upes baseina apsaimniekošanas plāna izstrādi katram upju baseinu apgabalam, kas atrodas vienīgi to teritorijā.

2.      Ja starptautisks upju baseinu apgabals pilnībā atrodas Kopienā, dalībvalstis darbojas koordinēti, lai izstrādātu vienotu starptautiska upes baseina apsaimniekošanas plānu. Ja šāds starptautisks upes baseina apsaimniekošanas plāns netiek izstrādāts, dalībvalstis, lai sasniegtu šajā direktīvā izvirzītos mērķus, izstrādā upju baseinu apsaimniekošanas plānus, kuri attiecas vismaz uz tām starptautiskā upju baseinu apgabala daļām, kas atrodas to teritorijā.

[..]

6.      Upju baseinu apsaimniekošanas plānus publicē vēlākais deviņus gadus pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā.

7.      Upju baseinu apsaimniekošanas plānus pārskata un vajadzības gadījumā koriģē vēlākais 15 gadus pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā un reizi sešos gados turpmāk.”

10.      Šīs direktīvas V pielikuma 2.3.2. punktā “Labu gruntsūdeņu ķīmiskās kvalitātes rādītāju definīcija” tabulas ailē “Vispārēji nosacījumi” citastarp ir precizēts, ka “gruntsūdens tilpes ķīmiskais sastāvs ir tāds, ka piesārņojošo vielu koncentrācijas [..] nepārsniedz standartu, kas piemērojams saskaņā ar citiem attiecīgiem Kopienas tiesību aktiem saskaņā ar 17. pantu [..]”.

11.      Šīs direktīvas 25. pantā “Stāšanās spēkā” ir noteikts, ka šī direktīva stājas spēkā dienā, kad to publicē Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī.

 Direktīva 2006/118/EK

12.      Direktīvas 2006/118 (4) 1. panta “Mērķis” 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikts:

“Ar šo direktīvu atbilstīgi Direktīvas 2000/60/EK 17. panta 1. un 2. punktam nosaka īpašus pasākumus, lai novērstu un kontrolētu gruntsūdeņu piesārņojumu. Šie pasākumi jo īpaši ietver:

a)            kritērijus gruntsūdeņu labas ķīmiskās kvalitātes novērtēšanai.”

13.      Direktīvas 2006/118 3. panta “Kritēriji gruntsūdeņu ķīmiskās kvalitātes novērtēšanai” 1. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts: “gruntsūdeņu objekta vai objektu grupas ķīmiskās kvalitātes novērtēšanai atbilstoši Direktīvas 2000/60/EK V pielikuma 2.3. iedaļai dalībvalstis izmanto šādus kritērijus: a) I pielikumā minētos gruntsūdeņu kvalitātes standartus.”

14.      Direktīvas 2006/118 I pielikuma “Gruntsūdeņu kvalitātes standarti” 1. punktā attiecībā uz piesārņojošo vielu “Nitrāti” noteiktais kvalitātes standarts ir “50 mg/l”.

B.      Dalībvalsts tiesības

15.      Ar 2009. gada 31. jūlija Gesetz zur Ordnung des Wasserhaushalts (Ūdenssaimniecības likums; turpmāk – WHG) (5) – redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (6) – Direktīva 2000/60 ir transponēta Vācijas tiesību sistēmā.

16.      Ar 2010. gada 9. novembra Verordnung zum Schutz des Grundwassers (Noteikumi par gruntsūdeņu aizsardzību; turpmāk – GrwV) (7), kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar 2022. gada 12. oktobra noteikumiem (8), 5. panta 1. punktu kopsakarā ar GrwV II pielikuma 1. rindu Vācijas tiesību sistēmā ir transponēta Direktīva 2006/118 un attiecībā uz piesārņotāju “Nitrāti (NO3)” ir noteikts kvalitātes standarts “50 mg/l”.

III. Pamatlieta, prejudiciālais jautājums un tiesvedība Tiesā

17.      Emsas upes baseina apgabals aizņem aptuveni 18 000 km2 lielu platību. Šā upes baseina apgabala lielākā daļa atrodas Vācijas teritorijā, un aptuveni 70 % no šīs daļas atrodas Lejassaksijā, bet 30 % – Ziemeļreinā–Vestfālenē; otra daļa atrodas Nīderlandes teritorijā, bet vēl viena daļa – Emsas–Dollarta [Ems–Dollart] apgabals – atrodas Emsas upes grīvā, ko kopīgi apsaimnieko Vācija un Nīderlande. Turklāt minētais upes baseina apgabals aptver 42 gruntsūdens tilpes, no kurām 40 atrodas Vācijas teritorijā.

18.      Lai nodrošinātu Emsas upes baseina apgabala Vācijas daļas apsaimniekošanu, pavalstis 2007. gadā noslēdza Verwaltungsvereinbarung über die Bildung einer Flussgebietsgemeinschaft Ems zur Umsetzung der Wasserrahmenrichtlinie in der Flussgebietseinheit Ems (Administratīvā vienošanās par Emsas upes baseina kopienas izveidi[Direktīvas 2000/60] īstenošanai Emsas upes teritorijā). Lai sasniegtu šim upes baseina apgabalam izvirzītos vides aizsardzības mērķus, 2009. gadā tika publicēts starptautisks apsaimniekošanas plāns un valsts rīcības programma 2010.–2015. gadam; pēc tam tie tika atjaunināti 2015.–2021. gada un 2021.–2027. gada apsaimniekošanas periodiem.

19.      No starptautiskā apsaimniekošanas plāna 2021.–2027. gadam izriet, ka šā laikposma sākumā nitrātiem piemērojamais robežlielums bija pārsniegts 13 no kopumā 40 Vācijas teritorijā esošajām gruntsūdens tilpēm. Attiecībā uz šīm ūdenstilpēm kompetentās iestādes šajā starptautiskajā apsaimniekošanas plānā ir izmantojušas termiņa pagarinājumus; minētajā plānā būtībā bija paredzēts: tā kā “ūdens kvalitātes atjaunošanās ir aizkavējusies”, mērķi – labus ķīmiskās kvalitātes rādītājus – būs jāsasniedz tikai “pēc 2045. gada”.

20.      2019. gada 20. novembrī reģistrētā vides aizsardzības biedrība Deutsche Umwelthilfe iesniedza Oberverwaltungsgericht (Augstākā administratīvā tiesa) pieteikumu, kurā apgalvoja, ka pavalstis nav pienācīgi izpildījušas savus pienākumus ūdeņu apsaimniekošanas jomā Emsas upes baseina apgabalā. Konkrētāk, pavalstis, izstrādājot rīcības programmu, neesot apstiprinājušas pasākumus, kas nepieciešami, lai sasniegtu Direktīvas 2000/60 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētos vides aizsardzības mērķus attiecībā uz gruntsūdeņiem. Šo mērķu vidū esot arī mērķis sasniegt labus gruntsūdens tilpju ķīmiskās kvalitātes rādītājus attiecībā uz nitrātiem (turpmāk – pienākums veikt uzlabojumus), novērst to pasliktināšanos, kā arī novērst ievērojamu un ilgstošu nitrātu koncentrācijas pieaugumu.

21.      Oberverwaltungsgericht (Augstākā administratīvā tiesa) šo pieteikumu apmierināja. Attiecībā uz pienākumu veikt uzlabojumus tā pauda uzskatu, ka pavalstis nav pietiekoši izklāstījušas apsaimniekošanas mērķu sasniegšanai paredzētā termiņa pagarināšanas iemeslus (9). Tā uzskatīja, ka pienākums norādīt pamatojumu ir “būtiski svarīgs” (10), un līdz ar to nepietiekams pamatojums var izraisīt to, ka termiņa pagarinājums nav spēkā, un kavēt attiecīgo apsaimniekošanas mērķu sasniegšanu.

22.      Pavalstis iesniedzējtiesā – Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) – iesniedza kasācijas sūdzību. Šīs kasācijas sūdzības pamatojumā tās apgalvo, ka termiņa pagarināšana un iemesli, kas to pamato, attiecībā uz katru ūdenstilpi tika norādīti starptautiskā apsaimniekošanas plāna pielikumos. Turklāt tās uzskata, ka nepietiekamam izklāstam šajā apsaimniekošanas plānā nav tādu seku, ka aplūkojamo termiņu pagarināšana nebūtu spēkā.

23.      Attiecībā uz šo pēdējo minēto tiesību jautājumu, ka tā nav spēkā, iesniedzējtiesai ir šaubas par Savienības tiesību normu interpretāciju.

24.      Pirmām kārtām, minētā tiesa uzskata, ka šajā gadījumā termiņu pagarināšana, kas paredzēta Emsas upes baseina starptautiskajā apsaimniekošanas plānā, neatbilst Direktīvas 2000/60 4. panta 4. punkta b) un d) apakšpunktā ietvertajām prasībām.

25.      Proti, pirmkārt, attiecībā uz šīs direktīvas 4. panta 4. punkta b) apakšpunktu, kurā noteikts, ka termiņa pagarinājums un tā iemesli ir tieši jāformulē un jāizskaidro apsaimniekošanas plānā, minētā tiesa norāda – lai gan Vācijas likumdevējs nav pārņēmis šo pēdējo minēto formulējumu WHG tekstā, tā 83. panta 2. punkta otrā teikuma 2. apakšpunkts ir jāinterpretē atbilstoši 4. panta 4. punkta b) apakšpunktam, ņemot vērā tajā ietvertās prasības. Šajā ziņā minētā tiesa norāda, ka no pēdējās minētās normas formulējuma kopsakarā ar Direktīvas 2000/60 4. panta 4. punkta ievaddaļu, kurā noteikts, ka jebkuram termiņa pagarinājumam jāattiecas uz “skarto ūdenstilpi”, izriet: ja dalībvalsts kā termiņa pagarinājuma iemeslu norāda “dabas apstākļus” šīs direktīvas 4. panta 4. punkta a) apakšpunkta iii) punkta izpratnē, tai attiecībā uz katru ūdenstilpi ir jānorāda šo apstākļu būtība, kā arī cēloņsakarības, kas izskaidro iemeslus, kuru dēļ nav iespējama robežlieluma sasniegšana likumā noteiktajā termiņā. Sniegtajam pamatojumam un skaidrojumam esot jābūt gan saprotamam, gan pārbaudāmam. Šajā ziņā iesniedzējtiesa uzskata, ka, lai samazinātu administratīvo slogu, var atsaukties uz dokumentiem, kuriem iespējams piekļūt, izmantojot saiti. Neesot arī izslēgts, ka tādējādi viens un tas pats paskaidrojums tiek izmantots attiecībā uz vairākām ūdenstilpēm. Tomēr šādā gadījumā dalībvalstij esot nepārprotami jāprecizē, ka tie paši apstākļi un cēloņsakarības attiecas uz konkrētu, ar tiešu formulējumu identificētu ūdenstilpju kopumu, un tai esot jānorāda šādas attiecināšanas iemesli. Šie apstākļi dotu iespēju plašai sabiedrībai un Eiropas Komisijai saprast termiņa pagarināšanas apstākļus bez nepieciešamības izmantot papildu avotus.

26.      Šajā gadījumā minētā tiesa uzskata, ka starptautiskais apsaimniekošanas plāns 2021.–2027. gadam neietver pietiekamas norādes, kādas paredzētas Direktīvas 2000/60 4. panta 4. punkta b) apakšpunktā. Šā plāna 4.2. pielikumā tabulas veidā gan esot sniegts dažādu ūdenstilpju izvērtējums. Kods “10‑0-N1”, kas, kā liecina paskaidrojošā piezīme, ir “kavēšanās ūdens kvalitātes atjaunošanā”, ļaujot saprast, ka pavalstis attiecībā uz katru no minētajām 13 ūdenstilpēm norāda termiņa pagarināšanas iemeslu, kas minēts WHG 29. panta 2. punkta pirmā teikuma 1. apakšpunktā, proti, “dabas apstākļus”. Minētajā tabulā esot norādīts arī gads, kad plānots sasniegt šo mērķi, proti, “pēc 2045. gada”. Tomēr 2021.–2027. gada starptautiskais apsaimniekošanas plāns neietverot papildu skaidrojumu attiecībā uz katru ūdenstilpi par apstākļiem, kas būtu iemesls termiņa pagarināšanai.

27.      Otrkārt, attiecībā uz Direktīvas 2000/60 4. panta 4. punkta d) apakšpunktu, kurā ir noteikts pienākums apsaimniekošanas plānā iekļaut mērķu sasniegšanai nepieciešamo pasākumu kopsavilkumu, norādīt iemeslus, ja ļoti aizkavējas šo pasākumu īstenošana, un noteikt nepieciešamo pasākumu īstenošanas grafiku, iesniedzējtiesa uzskata, ka šajā gadījumā vienkārša norāde uz gadu, kurā sasniedzams šis mērķis (“pēc 2045. gada”), acīmredzami neatbilst šīm prasībām, vēl jo vairāk tādēļ, ka norāde uz gadu ar prievārdu “pēc” esot īpaši neprecīza. Turklāt minētā norāde esot arī nepietiekama, jo tā nav sniegta attiecībā uz katru ūdenstilpi atsevišķi, bet tas ir pretrunā minētās tiesību normas prasībām.

28.      Otrām kārtām, attiecībā uz tiesiskajām sekām, ko rada Direktīvas 2000/60 4. panta 4. punkta b) un d) apakšpunktā minēto nosacījumu neievērošana, minētā tiesa pauž lielas šaubas par nostāju, ko 2017. gada 2. novembra spriedumā jau paudusi cita Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) palāta. Saskaņā ar minētajā spriedumā izklāstīto argumentāciju, ņemot vērā Direktīvas 2000/60 sistēmu un tās transponēšanu Vācijas tiesību sistēmā, būtu iespējams, pirmkārt, WHG 29. panta 2.–4. punktā minētos materiāltiesiskos nosacījumus nošķirt no nosacījumiem, kas attiecas uz termiņa pagarinājuma pamatojumu, kā arī to WHG 83. panta 2. punkta otrā teikuma 2. apakšpunktā minēto pasākumu kopsavilkumu un grafiku, kuri ir nepieciešami, lai sasniegtu vides aizsardzības mērķus šādi pagarinātā termiņā, un, otrkārt, secināt, ka šo pēdējo minēto nosacījumu neievērošanai nav tādu seku, ka termiņa pagarinājums nebūtu spēkā. Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka Direktīvas 2000/60 4. panta 4. punktā nav tieši formulēts, ka gadījumā, ja netiek izpildīti tajā minētie nosacījumi, termiņa pagarinājums nebūtu spēkā, un ka Tiesai līdz šim nav bijusi iespēja spriest par šo jautājumu.

29.      Šādos apstākļos Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [direktīvas 2000/60] 4. panta 4. punkts jāinterpretē tādējādi, ka pasākumu programmā minētais termiņa pagarinājums apsaimniekošanas mērķu sasniegšanai nav spēkā, ja upes baseina [starptautiskajā] apsaimniekošanas plānā ietvertā informācija neatbilst [šīs] direktīvas [..] 4. panta 4. punkta b) apakšpunktā minētajām prasībām [ar tiešu formulējumu izklāstīt un izskaidrot pagarināšanas iemeslus] vai Direktīvas 2000/60 4. panta 4. punkta d) apakšpunktā ietvertajām prasībām attiecībā uz kopsavilkumu tiem 11. pantā minētajiem pasākumiem, kas tiek uzskatīti par nepieciešamiem, lai līdz šādi pagarinātā termiņa beigām pakāpeniski panāktu ūdenstilpju nepieciešamo stāvokli, attiecībā uz jebkuras lielas aizkavēšanās šo pasākumu īstenošanā iemesliem un attiecībā uz to īstenošanai paredzēto grafiku?”

30.      Rakstveida apsvērumus Tiesai iesniedza pavalstis, Deutsche Umwelthilfe, Polijas un Norvēģijas valdības, Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) Uzraudzības iestāde, kā arī Komisija.

IV.    Juridiskā analīze

31.      Ar prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2000/60 4. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka apsaimniekošanas plānā noteiktā termiņa pagarināšanai, kas neatbilst šīs direktīvas 4. panta 4. punkta b) un d) apakšpunktā minētajiem nosacījumiem, ir tādas sekas, ka šis pagarinājums nav spēkā.

32.      Ņemot vērā šīs tiesību jomas tehnisko raksturu, ir jāsniedz daži ievadapsvērumi.

A.      Ievadapsvērumi

33.      Vispirms vēlos atgādināt, ka Direktīva 2000/60 ir pamatdirektīva, kurā izklāstīti kopējie principi un vispārīgais rīcības plāns ūdens resursu aizsardzībai. Tā nodrošina ūdens resursu politikas koordinēšanu un integrēšanu, vienlaikus ilgākā termiņā pilnveido vispārīgos principus un struktūras, kas paredzētas ūdens resursu aizsardzībai un to ekoloģiski pastāvētspējīgai izmantošanai Savienībā (11). Dalībvalstīm pēc tam šie principi un vispārējais rīcības plāns ir jākonkretizē, veicot konkrētus pasākumus un ievērojot šajā direktīvā paredzētos termiņus (12).

34.      Saskaņā ar Direktīvas 2000/60 1. panta pirmās daļas a) punktu šīs direktīvas mērķis ir noteikt tiesisko regulējumu iekšējo virszemes ūdeņu, pārejas ūdeņu, piekrastes ūdeņu un gruntsūdeņu aizsardzībai, kas novērstu turpmāku ūdens ekosistēmu un no tām tieši atkarīgo sauszemes ekosistēmu stāvokļa pasliktināšanos, aizsargātu un nostiprinātu to (13). No šāda skatpunkta raugoties, šīs direktīvas mērķis ir ar koordinētu rīcību panākt visu Savienības ūdeņu “labu stāvokli” – arī gruntsūdeņiem, par kuriem ir runa pamatlietā.

35.      Šajā kontekstā vides aizsardzības mērķi, kuri dalībvalstīm ir jāsasniedz, ir precizēti Direktīvas 2000/60 4. pantā (14). Proti, šā panta 1. punktā ir minēti vides aizsardzības mērķi, kas dalībvalstīm ir jāievēro, ieviešot praksē to pasākumu programmas, kuri paredzēti upju baseinu apsaimniekošanas plānos attiecībā uz virszemes ūdeņiem, gruntsūdeņiem un aizsargātām teritorijām.

36.      Attiecībā uz gruntsūdeņiem – vienīgo šajā lietā aplūkojamo jomu (15) – vides aizsardzības mērķi, kas dalībvalstīm jāsasniedz, ir precizēti šīs direktīvas 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā, kurā ir paredzēti divi nošķirti, tomēr savstarpēji saistīti pienākumi. Pirmkārt, saskaņā ar šīs tiesību normas i) punktu dalībvalstis īsteno pasākumus, kas vajadzīgi, lai novērstu vai ierobežotu piesārņojošu vielu nonākšanu gruntsūdeņos un novērstu visu gruntsūdeņu objektu stāvokļa pasliktināšanos (pienākums novērst pasliktināšanos) (16). Otrkārt, saskaņā ar minētās tiesību normas ii) un iii) punktu dalībvalstis attiecīgi aizsargā, stiprina un atjauno visas gruntsūdeņu tilpes un īsteno vajadzīgos pasākumus, lai pakāpeniski samazinātu gruntsūdeņu piesārņojumu, jo mērķis ir panākt stāvokļa uzlabošanos vēlākais 2015. gada beigās (pienākums veikt uzlabojumus) (17).

37.      Gan pienākums novērst ūdenstilpju stāvokļa pasliktināšanos, gan pienākums stāvokli uzlabot ir paredzēts tam, lai sasniegtu kvalitatīvos mērķus, kā to vēlas Savienības likumdevējs, proti, ar koordinētu rīcību līdz 2015. gadam sasniegt visu Eiropas Savienības virszemes ūdeņu un gruntsūdeņu “labu stāvokli” (18). Ir skaidrs, ka šajā lietā tiek aplūkots tikai šis pienākums veikt uzlabojumus (19).

38.      Šajā ziņā Direktīvas 2000/60 4. panta 1. punkta b) apakšpunkta ii) punktā ir precizēts, ka dalībvalstis aizsargā, stiprina un atjauno visas gruntsūdeņu tilpes, nodrošinot līdzsvaru starp gruntsūdeņu ieguvi un pievadīšanu, lai panāktu gruntsūdeņu “labu stāvokli” V pielikumā ietverto noteikumu izpratnē vēlākais 15 gadus pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā (20). Tātad šis mērķis principā bija jāsasniedz līdz 2015. gada 22. decembrim.

39.      Tomēr minētā mērķa sasniegšanai paredzētais termiņš, – kas citastarp nozīmē, ka ir jāievēro gruntsūdeņu laba ķīmiskā stāvokļa sasniegšanai nepieciešamie kvalitātes standarti, tostarp maksimālais lielums 50 mg/l nitrātu gadījumā, – ir noteikts atbilstoši minētās direktīvas 4. panta 1. punkta b) apakšpunktam, “ievērojot saskaņā ar 4. punktu noteiktos pagarinājumus”.

40.      Tātad, pamatojoties uz minētās direktīvas 4. panta 4. punktu, šā panta 1. punktā noteiktos termiņus var pagarināt, ja tas ir nepieciešams, lai pakāpeniski sasniegtu mērķus attiecībā uz ūdenstilpēm, ja vien skartās ūdenstilpes stāvoklis turpmāk nepasliktinās (21) un ja ir izpildīti visi šīs tiesību normas a)–d) apakšpunktā minētie nosacījumi.

41.      Iesniedzējtiesa, uzdodot prejudiciālo jautājumu, balstās uz pieņēmumu, ka šajā gadījumā Emsas upes baseina apgabala starptautiskajā apsaimniekošanas plānā 2021.–2027. gadam paredzēto termiņu atlikšana neatbilst Direktīvas 2000/60 4. panta 4. punkta b) un d) apakšpunktā ietvertajām prasībām. Proti, iesniedzējtiesa jau ir norādījusi, ka pamatojums un paskaidrojumi par termiņa pagarinājumu, kas piemērojams trīspadsmit gruntsūdens objektiem, kuros nitrātu koncentrācija pārsniedz robežlielumu – 50 mg/l, ir nepietiekami (22).

42.      Šajā izvērtējumā uzmanības centrā ir tieši šo nosacījumu tvērums, jo atbilde uz jautājumu par Direktīvas 2000/60 4. panta 4. punkta b) un d) apakšpunktā minēto nosacījumu neievērošanas sekām ir atkarīga, pirmām kārtām, no minēto nosacījumu būtības.

43.      Šajā ziņā pastāv divi pretēji viedokļi. No vienas puses, pavalstis, kā arī Polijas un Norvēģijas valdības būtībā apgalvo, ka 4. panta 4. punkta b) un d) apakšpunktā minētie nosacījumi ir tikai formāli, un līdz ar to šo nosacījumu neievērošana nevar izraisīt to, ka attiecīgais termiņa pagarinājums nebūtu spēkā. No otras puses, Deutsche Umwelthilfe, EBTA Uzraudzības iestāde un Komisija uzskata –, gluži pretēji –, ka šīs prasības ir būtiskas, jo no tām ir atkarīga termiņa pagarinājuma pamatotība vai tiesiskums, un līdz ar to šo nosacījumu neievērošanas sekām ir jābūt tādām, ka minētais pagarinājums nav spēkā.

44.      Ņemot vērā šos apstākļus un lai sniegtu iesniedzējtiesai lietderīgu atbildi, vispirms ir jāizvērtē Direktīvas 2000/60 4. panta 4. punktā minēto nosacījumu būtība, lai pēc tam varētu izvērtēt to neievērošanas tiesiskās sekas, jo abi šie aspekti ir cieši saistīti.

B.      Par Direktīvas 2000/60 4. panta 4. punkta b) un d) apakšpunktā minēto nosacījumu būtību

45.      Direktīvas 2000/60 4. panta 4. punkta b) un d) apakšpunkta normu tvērums ir jākonstatē, ņemot vērā ne tikai to tekstu, bet arī to kontekstu un mērķus, kādi izvirzīti tiesiskajam regulējumā, kurā tās ietilpst (23).

1.      Par gramatisko interpretāciju

46.      Pirmām kārtām, attiecībā uz šīs tiesību normas teksta interpretāciju, no Direktīvas 2000/60 4. panta 4. punkta ievadteikuma formulējuma nepārprotami izriet, ka “termiņus, kas noteikti 1. punktā, var pagarināt, lai pakāpeniski sasniegtu mērķus attiecībā uz ūdenstilpēm, [ja vien] skartās ūdenstilpes stāvoklis turpmāk nepasliktinās [un] ja ir izpildīti šādi [a)–d) apakšpunktā minētie] nosacījumi” (24). Interpretējot a contrario, šī ievaddaļa nepārprotami liecina, ka pat viena šīs normas a)–d) apakšpunktā norādītā nosacījuma neievērošana liedz pagarināt termiņu. Šī norāde vēl jo vairāk attiecas uz minētās normas b) un d) apakšpunktā minētajiem nosacījumiem, jo šajā pirmajā ievadteikumā termiņa pagarināšana ir atkarīga no visu šīs normas a)–d) apakšpunktā minēto nosacījumu kumulatīvas izpildes neatkarīgi no to materiālās vai procesuālās būtības un to savstarpējās hierarhijas.

47.      Šo interpretāciju apstiprina arī Direktīvas 2000/60 4. panta 4. punkta a)–d) apakšpunktā minēto nosacījumu satura izvērtējums; proti, šie nosacījumi nozīmē, ka:

–        dalībvalstis ir tiesīgas pagarināt termiņu, ja visus nepieciešamos ūdenstilpju stāvokļa uzlabojumus šīs direktīvas 4. panta 1. punktā noteiktajos termiņos nav iespējams saprātīgi sasniegt vismaz viena šāda iemesla dēļ: i) nepieciešamos uzlabojumus tehnisku īstenošanas iespēju dēļ ir iespējams panākt tikai vairākos posmos, kas pārsniedz grafiku; ii) nepieciešamo uzlabojumu pabeigšana pēc grafika būtu nesamērīgi dārga, un iii) dabas apstākļi neļauj uzlabot ūdenstilpes stāvokli [a) apakšpunktā] minētajos termiņos;

–        termiņa pagarinājums un tā iemesli ir tieši formulēti un izskaidroti upes baseina apsaimniekošanas plānā [b) apakšpunkts];

–        pagarinājumi ir ierobežoti līdz maksimāli divām upes baseina apsaimniekošanas plāna korekcijām, izņemot gadījumus, kad dabas apstākļi ir tādi, ka mērķu sasniegšana šajā termiņā nav iespējama [c) apakšpunkts], un

–        upes baseina apsaimniekošanas plānā ir izklāstīts to minētās direktīvas 11. pantā noteikto pasākumu kopsavilkums, kuri tiek uzskatīti par nepieciešamiem, lai līdz pagarinātajam termiņam pakāpeniski panāktu nepieciešamo ūdenstilpju stāvokli, ir norādīti jebkuras lielas aizkavēšanās minēto pasākumu ieviešanā iemesli, un paredzētais grafiks to īstenošanai, un šā apsaimniekošanas plāna korekcijās iekļauj šo pasākumu īstenošanas pārskatu un jebkādu papildu pasākumu kopsavilkumu [d) apakšpunkts].

48.      No tā izriet: lai gan Direktīvas 2000/60 4. panta 4. punkta a) apakšpunktā ir uzskaitīti trīs būtiski iemesli, kas var attaisnot termiņa pagarināšanu, proti, ja nepieciešamie ūdens objekta stāvokļa uzlabojumi ir jāatliek tādu iemeslu dēļ, kas saistīti ar “tehniskām iespējām” (i) apakšpunkts), “nesamērīgām izmaksām” (ii) apakšpunkts) un/vai “dabas apstākļiem” (iii) apakšpunkts), šīs tiesību normas vispārējā sistēma pierāda, ka atsaukšanās uz vienu vai vairākiem no šiem trim iemesliem pati par sevi nav pietiekama, lai attaisnotu šādu termiņa pagarināšanu. Pretējas interpretācijas gadījumā zustu lietderīgā iedarbība pārējiem šīs normas b)–d) apakšpunktā minētajiem nosacījumiem.

49.      Proti, pirmkārt, attiecībā uz pienākumu ar tiešu formulējumu norādīt un izskaidrot termiņa pagarinājuma iemeslus, kas paredzēts Direktīvas 2000/60 4. panta 4. punkta b) apakšpunktā, tā nolūks ir dot iespēju iedarbīgi pārbaudīt, cik pamatota ir šāda termiņa pagarināšana viena no trim minētajiem iemesliem dēļ. Taču šai pārbaudei ir ne tikai teorētiska, bet arī praktiska loma. Konkrētāk, norādīšu, ka saskaņā ar šīs direktīvas 4. panta 4. punkta c) apakšpunktu termiņa pagarinājumus principā ierobežo līdz maksimāli divām upes baseina apgabala apsaimniekošanas plāna korekcijām, izņemot gadījumus, kad “dabas apstākļi” minētās direktīvas 4. panta 4. punkta a) apakšpunkta iii) punkta izpratnē ir tādi, ka mērķus nav iespējams sasniegt paredzētajā termiņā. Tātad, lai gan termiņa pagarināšana “tehnisku iespēju” vai “nesamērīgu izmaksu” dēļ atbilstoši šīs direktīvas 4. panta 4. punkta a) apakšpunkta i) un ii) punktam, noteikti ir ierobežoti laika ziņā, proti, līdz 2027. gada 22. decembrim (25), nav paredzēts nekāds tieši formulēts, līdzīgs ierobežojums laika ziņā attiecībā uz termiņa pagarināšanu “dabas apstākļu” dēļ. Šādos apstākļos šķiet vēl jo svarīgāk termiņa pagarināšanu un tās konkrētos iemeslus tieši formulēt un izskaidrot atbilstoši Direktīvas 2000/60 4. panta 4. punkta b) apakšpunktam. Šāds pienākums citastarp ir nepieciešams, lai nodrošinātu, ka gadījumā, ja termiņa pagarināšana tiek veikta tādu iemeslu dēļ, kas saistīti ar “dabas apstākļiem”, kā tas ir šajā lietā, šim iemeslam ir nepieciešams pienācīgs pamatojums, un, ņemot vērā dalībvalstu kompetento iestāžu rīcības brīvību, šis iemesls nedrīkst būt nesamērīgs vai pat ļaunprātīgs.

50.      Šajā ziņā uzskatu par lietderīgu precizēt: lai gan ar vienu un to pašu iemeslu, protams, var attaisnot termiņa pagarināšanu vairākām ūdenstilpēm, tomēr no šīs Direktīvas 2000/60 4. panta 4. punkta ievaddaļas kopsakarā ar tās 4. panta 4. punkta b) apakšpunktu izriet, ka katra atsevišķā ūdenstilpe ir jānorāda pietiekoši konkrēti. Proti, termiņa pagarināšana ir atkarīga arī no nosacījuma, ka “attiecīgās ūdenstilpes stāvoklis turpmāk nepasliktinās” (26), un tas nozīmē, ka konkrēti ir jāpārbauda katra attiecīgā ūdenstilpe. Turklāt, ja dalībvalsts norāda uz “dabas apstākļiem” kā termiņa pagarināšanas iemeslu, kā tas ir šajā gadījumā un kā norāda iesniedzējtiesa (27), ir loģiski, ka tai attiecībā uz katru attiecīgo ūdenstilpi ir precīzi jāizklāsta šo nosacījumu būtība, kā arī konkrētie iemesli, kuru dēļ tai nav iespējams ievērot likumā noteikto termiņu piemērojamā robežlieluma sasniegšanai. Katrā ziņā šķiet ļoti apšaubāmi, ka piesārņojums, ko veido augsta nitrātu koncentrācija, būtu attiecināms uz “dabas apstākļiem”, un tas vēl vairāk pastiprina pienākumu norādīt pamatojumu un attaisnojumu (28).

51.      Otrkārt, Direktīvas 2000/60 4. panta 4. punkta d apakšpunktā ir paredzēts, ka upju baseinu apgabalu apsaimniekošanas plānā izklāsta to 11. pantā (29) noteikto pasākumu kopsavilkumu, kuri tiek uzskatīti par nepieciešamiem, lai līdz pagarinātajam termiņam pakāpeniski panāktu ūdenstilpju nepieciešamo stāvokli, kā arī jebkādas lielas aizkavēšanās šo pasākumu ieviešanā iemeslus un paredzēto grafiku to īstenošanai. No minētās tiesību normas izriet, ka dalībvalstis nevar neierobežoti pagarināt termiņu, kas noteikts vides aizsardzības mērķu sasniegšanai; gluži pretēji – tām ir jānodrošina, ka tiek apstiprināti un īstenoti atbilstīgi pasākumi, lai pagarinātajā termiņā varētu uzlabot ūdens objektu ķīmisko stāvokli. Tālab upju baseinu apgabalu apsaimniekošanas plānā ir jāiekļauj ne tikai paredzēto pasākumu kopsavilkums un to īstenošanas grafiks, bet arī jāizklāsta iemesli, kuru dēļ šī īstenošana ir ievērojami aizkavējusies.

52.      Līdz ar to no Direktīvas 2000/60 4. panta 4. punkta gramatiskās interpretācijas izriet, ka šīs tiesību normas b) un d) apakšpunktā minētie nosacījumi, kuru obligātumu turklāt nav apstrīdējusi neviena no ieinteresētajām personām, nevar uzskatīt par formālu pienākumu. Pretēji tam, ko citastarp apgalvo pavalstis, kuru nostāja, šķiet, atbilst Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) 2017. gada 2. novembra spriedumā sniegtās interpretācijas izvērsumam (30), šie nosacījumi ir uzskatāmi par īstenām materiāltiesiskām prasībām, kuras tāpat kā citi minētās tiesību normas a) un c) apakšpunktā minētie nosacījumi ietekmē dalībvalstu atbildīgo iestāžu faktiskās iespējas piešķirt termiņa pagarinājumus.

2.      Par kontekstuālo interpretāciju

53.      Otrām kārtām, šī interpretācija atbilst minētās Direktīvas 2000/60 4. panta 4. punkta kontekstam.

54.      Proti, atgādināšu, pirmkārt, ka šīs direktīvas 4. panta 1. punktā minētie vides aizsardzības mērķi ir uzskatāmi par saistošiem pienākumiem (31). Tādēļ iespēja pagarināt minētās direktīvas 4. panta 4. punktā paredzēto termiņu ir izņēmums no 4. panta 1. punkta b) apakšpunkta ii) punktā minētā pienākuma sasniegt stāvokļa uzlabošanos visos gruntsūdens objektos “vēlākais līdz [2015. gada 22. decembrim]”. Tā kā šī norma ir atkāpe no principiālā pienākuma paredzētajos termiņos panākt uzlabojumus, minētās direktīvas 4. panta 4. punkts ir jāinterpretē šauri (32). Tātad šie apsvērumi liecina par labu tādai interpretācijai, ka brīdī, kad dalībvalsts lemj par termiņa pagarināšanu, ir jābūt pilnībā un precīzi izpildītiem visiem Direktīvas 2000/60 4. panta 4. punkta b) un d) apakšpunktā minētajiem nosacījumiem. Līdz ar to, ja nav izpildīts vismaz viens no šiem nosacījumiem, termiņa pagarinājums nav spēkā. No tā ir izsecināms, ka termiņa pagarināšana, kuru veicot, netiek ievērota kāda no šīm prasībām, ir pretrunā šai direktīvai, un līdz ar to tā nav spēkā.

55.      Otrkārt, šo interpretāciju apstiprina Direktīvas 2000/60 4. panta 4. punkta b) un d) apakšpunktā minēto pienākumu un tās 4. panta 7. punktā minēto pienākumu salīdzinājums. Pēdējā minētā tiesību norma paredz, ka šīs direktīvas 4. panta 1. punktā ietverto pienākumu veikt uzlabojumus, kā arī pasliktināšanās aizliegumu neievērošana izņēmuma kārtā ir attaisnojama, ja ir izpildīti visi nosacījumi. Tāpat kā direktīvas 4. panta 4. punktā arī šā panta 7. punkta ievadteikumos ir minēti vairāki materiāltiesiski nosacījumi, kuriem pievienota virkne nosacījumu, kas sākas ar frāzi “un ir izpildīti visi šie nosacījumi” (33), kas izmantota arī minētā panta 4. punktā. Konkrētāk, Direktīvas 2000/60 4. panta 7. punkta b) apakšpunktā tāpat kā 4. panta 4. punkta b) un d) apakšpunktā ir paredzēts, ka iemesli, kas attaisno atkāpes, tiktu “īpaši izklāstīti un izskaidroti upes baseina apsaimniekošanas plānā, kas paredzēts 13. pantā” (34). Tiesa ir atzinusi, ka tikpat svarīgi ir visi Direktīvas 2000/60 4. panta 7. punktā minētie nosacījumi, nospriezdama šādi: “ja projektam var būt negatīva ietekme uz ūdeņiem, tas var tikt atļauts tikai tad, ja ir izpildīti šīs direktīvas 4. panta 7. punkta a)–d) apakšpunktā paredzētie nosacījumi”. Tā ir arī atzinusi, ka gadījumā, ja atļauja ir izsniegta, neizvērtējot, vai ir ievēroti minētās direktīvas 4. panta 7. punkta a)–d) apakšpunktā minētie nosacījumi, valsts tiesa var konstatēt “apstrīdētā akta nelikumību” (35). Šī judikatūra ir pilnībā attiecināma arī uz minētās direktīvas 4. panta 4. punkta b) un d) apakšpunktu tādā izpratnē, ka tajos minētie nosacījumi ir jāizpilda un tie ir uzskatāmi par priekšnosacījumu tam, lai termiņa pagarinājums būtu likumīgs (36).

56.      Treškārt, norādīšu, ka saskaņā ar Direktīvas 2000/60 4. panta 8. punktu, lai citastarp piemērotu 4. panta 7. punktu, dalībvalstīm ir jānodrošina, ka šī piemērošana nekavē un neapdraud šīs direktīvas mērķu sasniegšanu citās ūdenstilpēs tajā pašā upju baseinu apgabalā un ir saskaņota ar citu Savienības tiesību aktu īstenošanu vides jomā. No šīm prasībām izriet, ka termiņu pagarināšana ir jāpiemēro katrai attiecīgajai ūdenstilpei atsevišķi. Tas nozīmē, ka ūdens objekti ir precīzi jāidentificē atkarībā no tā, kādam gruntsūdeņu “tipam” tie pieder, kā arī ir jāizvērtē termiņa pagarināšanas iespējamā ietekme uz citiem ūdens objektu tipiem (37). No šāda skatpunkta raugoties, šķiet, ka obligāti ir jāievēro arī visi pienākumi, kas izriet no minētās direktīvas 4. panta 4. punkta b) un d) apakšpunkta.

57.      Ceturtkārt, ir konstatējams, ka citās Savienības vides tiesību jomās Tiesa ir uzsvērusi arī to, cik svarīgs ir pienākums norādīt pamatojumu termiņa pagarināšanas gadījumā (38). Turklāt, kā norāda Komisija, vides aizsardzības jomā pieņemtajās Savienības direktīvās parasti netiek tieši formulētas sekas, kādas rodas, ja dalībvalstu atbildīgās iestādes atsaucas uz tiesību normām, ar kurām izdarīta atkāpe no direktīvas, pat ja nav izpildīti šim nolūkam paredzētie nosacījumi (39). Manuprāt, šāda pieeja ir konsekventa. Proti, plašākā izpratnē administratīvajās tiesībās juridisko nosacījumu izpilde, kas paredzēta, lai radītu konkrētas tiesiskās sekas, neaprobežojas tikai ar atkāpi attaisnojošo apstākļu vienkāršu uzskaitīšanu. Šie apstākļi ir jāizklāsta detalizēti un jāpamato precīzi, konkrēti un pietiekoši padziļināti. Vienīgi tad iedzīvotājiem un tiesai ir iespējams faktiski pārbaudīt šo īpašo apstākļu pastāvēšanas un īstenošanas tiesiskumu. Pretējā gadījumā tiesību norma zaudētu jebkādu normatīvo tvērumu un līdz ar to arī jēgu.

3.      Par teleoloģisko interpretāciju

58.      Visbeidzot, trešām kārtām, šo secinājumu 52. punktā izmantotā interpretācija atbilst gan Direktīvas 2000/60 mērķiem, gan arī tās 4. panta 4. punkta b) un d) apakšpunkta mērķim.

59.      Proti, kā izriet no šo secinājumu 33.–37. punkta, gan ar pienākumu veikt uzlabojumus, gan ar pienākumu novērst ūdens objekta stāvokļa pasliktināšanos ir paredzēts sasniegt kvalitatīvos mērķus, kurus vēlas sasniegt Savienības likumdevējs, proti, virszemes ūdeņu laba stāvokļa, laba ekoloģiskā potenciāla un laba ķīmiskā stāvokļa saglabāšanu vai atjaunošanu (40). Saskaņā ar Tiesas judikatūru no Direktīvas 2000/60 4. panta teksta, sistēmas un mērķa izriet, ka šie abi pienākumi ir saistoši (41), un līdz ar to tos var kvalificēt kā tādus, kas uzliek pienākumu sasniegt rezultātu (42). Proti, šīs direktīvas 4. panta 1. punkta a) apakšpunkts nav tikai ar programmatisku formulējumu noteikti vienkārši ūdenstilpes apsaimniekošanas plānošanas mērķi, bet, tiklīdz ir noteikts attiecīgā ūdensobjekta ekoloģiskais stāvoklis, tam ir saistošas tiesiskas sekas katrā šajā direktīvā paredzētā procesa posmā (43). Tātad šī tiesību norma ietver ne tikai principiālus pienākumus, bet attiecas arī uz konkrētām situācijām, tostarp konkrētiem projektiem, kas var ietekmēt attiecīgos ūdens objektus (44).

60.      Šajā kontekstā atzīmēšu, ka minētās direktīvas 30. apsvērumā ir norādīts: “lai nodrošinātu šīs direktīvas pilnīgu un konsekventu īstenošanu, jāveic jebkādi laika grafika pagarinājumi, pamatojoties uz pienācīgiem, uzskatāmiem un pārredzamiem kritērijiem, un dalībvalstīm tie jāpamato upju baseinu apsaimniekošanas plānos” (45). Tātad šajā apsvērumā ir norādīts, ka prasības attiecībā uz termiņa pagarinājuma pamatojumu un iemeslu norādīšanu, kas izklāstītas Direktīvas 2000/60 4. panta 4. punkta b) un d) apakšpunktā, ir īpaši svarīgas, lai varētu “nodrošinātu [šīs direktīvas] pilnīgu un konsekventu īstenošanu”.

61.      Šajā ziņā ir arī konstatējams, ka šo pienākumu nolūks citastarp ir nodrošināt, ka plašai sabiedrībai un Komisijai ir pieejama pilnīga informācija par termiņa pagarināšanu, lai tām būtu iespējams labāk izprast attiecīgo upju baseinu apgabalu apsaimniekošanu, neizmantojot papildu avotus.

62.      Proti, no vienas puses, saskaņā ar Direktīvas 2000/60 14. panta 1. punkta c) apakšpunktu “dalībvalstis veicina visu ieinteresēto pušu efektīvu iesaisti šīs direktīvas īstenošanā”, iesniedzot plašai sabiedrībai, tajā skaitā lietotājiem, novērojumu sniegšanai “upes baseina apsaimniekošanas plāna projekta eksemplār[u], vismaz vienu gadu līdz laika posma sākumam, uz kuru attiecas plāns”, vienlaikus precizējot, ka “pēc pieprasījuma tiek darīti pieejami pamatdokumenti un informācija, kas izmantota upes baseina apsaimniekošanas plāna izstrādei”. Tālab, tā kā informācijai, kas nepieciešama, lai izpildītu šīs direktīvas 4. panta 4. punkta b) un d) apakšpunktā minētos nosacījumus, ir jābūt pieejamai jau plāna projekta izstrādes posmā, lai plašai sabiedrībai būtu iespējams veikt novērojumus, šo informāciju nevar sagatavot vai koriģēt pēc apsaimniekošanas plāna pieņemšanas.

63.      No otras puses, saskaņā ar šīs direktīvas 15. pantu dalībvalstīm ir pienākums iesniegt upju baseinu apsaimniekošanas plānus Komisijai un citām attiecīgajām dalībvalstīm trīs mēnešu laikā no to publicēšanas. Šīs prasības liecina arī par to, ka Direktīvas 2000/60 4. panta 4. punkta b) un d) apakšpunktā minētajiem pienākumiem ir jābūt izpildītiem jau apsaimniekošanas plāna publicēšanas brīdī, un iespējamos trūkumus nevar novērst vēlāk ar novēlotiem papildinājumiem vai koriģējošiem pasākumiem.

64.      Ņemot vērā izklāstīto, ierosinu secināt, ka no Direktīvas 2000/60 4. panta 4. punkta formulējuma, konteksta un mērķa izriet: ja netiek ievērots vismaz viens no minētās normas a)–d) apakšpunktā minētajiem nosacījumiem, iespējamais termiņa pagarinājums, kas noteikts, lai pakāpeniski sasniegtu ūdens objektiem piemērojamos mērķus, nav spēkā, un līdz ar to visi šie nosacījumi, tostarp b) un d) apakšpunktā minētie nosacījumi, ir uzskatāmi par būtiskiem nosacījumiem, no kuriem ir atkarīgs tas, vai termiņa pagarinājums ir spēkā.

C.      Par tiesiskajām sekām, ko izraisa Direktīvas 2000/60 4. panta 4. punkta b) un d) apakšpunktā paredzēto nosacījumu neievērošana

65.      Šāda interpretācija nozīmē, ka, ņemot vērā šo direktīvu, ir uzskatāms, ka termiņa pagarinājums, kas neatbilst Direktīvas 2000/60 4. panta 4. punkta b) un d) apakšpunktā ietvertajām prasībām, nav spēkā, un šā iemesla dēļ dalībvalstu atbildīgās iestādes nevar uz to atsaukties.

66.      Tā kā iesniedzējtiesas izklāstīto iemeslu dēļ šķiet grūti iedomāties, ka attiecīgajiem 13 gruntsūdens objektiem piemērojamā termiņa pagarinājums, kas noteikts Emsas upes baseina apgabala Vācijas daļas apsaimniekošanas plānā 2021.–2027. gadam, varētu atbilst Direktīvas 2000/60 4. panta 4. punkta b) un d) apakšpunktā minētajiem nosacījumiem, pavalstīm atbilstoši to kompetencei būs jānovērš šīs direktīvas 4. panta 4. punkta b) un d) apakšpunktā ietverto prasību neievērošana. Tālab tām būs jāveic nepieciešamie pasākumi, lai pēc iespējas ierobežotu nelabvēlīgās sekas, ko rada nepamatota kavēšanās sasniegt mērķi uzlabot ūdenstilpju stāvokli, kas bija jāsasniedz jau pirms ilga laika, proti, 2015. gada beigās (46).

67.      Līdz ar to iesniedzējtiesai atbilstoši savas valsts tiesību normām būs jāizdara konkrēti secinājumi, saistībā ar Direktīvu 2000/60 ņemot vērā, ka termiņa pagarinājums eventuāli nav spēkā. Proti, saskaņā ar dalībvalstu procesuālās autonomijas principu valsts iekšējā tiesību sistēmā ir jāizstrādā šādai situācijai piemērojami procesuālie noteikumi un jāparedz sekas, tomēr ar nosacījumu, ka tie nav mazāk labvēlīgi par noteikumiem, kuri reglamentē līdzīgas iekšējās situācijas (līdzvērtības princips), un ka tie nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi sarežģītu Savienības tiesību sistēmas piešķirto tiesību izmantošanu (efektivitātes princips) (47).

68.      Šajā ziņā no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet: lai nodrošinātu visu Savienības tiesību normu iedarbīgumu, pārākuma princips arī valstu tiesām liek savas iekšējās tiesības interpretēt cik vien iespējams atbilstīgi Savienības tiesībām. Tikai gadījumā, ja valsts tiesisko regulējumu nav iespējams interpretēt atbilstīgi Savienības tiesībām, valsts tiesai, kurai ir pienākums savas kompetences ietvaros piemērot Savienības tiesību normas, ir pienākums nodrošināt šo normu pilnīgu iedarbību, pēc savas ierosmes vajadzības gadījumā atstājot bez piemērošanas jebkuru tām pretrunā esošu valsts tiesību normu, pat vēlāk pieņemtu, bez vajadzības lūgt vai gaidīt, lai tā vispirms tiktu atcelta likumdošanas kārtībā vai ar kādu citu konstitūcijā paredzētu metodi, un tas ir ar nosacījumu, ka Savienības tiesību normai ir tieša iedarbība (48).

69.      Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka Vācijas likumdevējs gan nav pārņēmis precīzu formulējumu no Direktīvas 2000/60 4. panta 4. punkta b) apakšpunkta, tomēr šķiet, ka šai tiesību normai atbilstīga valsts tiesību interpretācija šķiet iespējama, un nav nepieciešama contra legem interpretācija (49). Šādos apstākļos iesniedzējtiesai attiecīgās valsts tiesību normas būs jāinterpretē un jāpiemēro tādējādi, lai nodrošinātu šajā direktīvā izvirzīto mērķu pilnīgu sasniegšanu neatkarīgi no tā, kādu kārtību valsts likumdevējs izvēlējies, lai nodrošinātu minētās normas transponēšanu valsts tiesību sistēmā (50), citastarp atzīstot, ka termiņa pagarināšanas ziņā nav spēkā starptautiskais apsaimniekošanas plāns 2021.–2027. gadam.

70.      Ņemot vērā izklāstīto apsvērumu kopumu, uzskatu, ka Direktīvas 2000/60 4. panta 4. punkts jāinterpretē tādējādi, ka attiecībā uz ūdenstilpēm vides aizsardzības mērķu sasniegšanai izstrādātajā upes baseina apgabala apsaimniekošanas plānā noteiktā termiņa pagarinājums nav spēkā, ja šajā apsaimniekošanas plānā ietvertā informācija neatbilst visām šajā tiesību normā izklāstītajām prasībām, tostarp tām, kas ietvertas šīs direktīvas 4. panta 4. punkta b) un d) apakšpunktā.

V.      Secinājumi

71.      Ņemot vērā izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Vācija) prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/60/EK (2000. gada 23. oktobris), ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā, 4. panta 4. punkts

jāinterpretē tādējādi, ka

attiecībā uz ūdenstilpēm vides aizsardzības mērķu sasniegšanai izstrādātajā upes baseina apgabala apsaimniekošanas plānā noteiktā termiņa pagarinājums nav spēkā, ja šajā apsaimniekošanas plānā ietvertā informācija neatbilst visām šajā tiesību normā izklāstītajām prasībām, tostarp tām, kas ietvertas šīs direktīvas 4. panta 4. punkta b) un d) apakšpunktā.


1      Oriģinālvaloda – franču.


2      OV 2000, L 327, 1. lpp.


3      Šajā ziņā skat. Komisijas ziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam (2025. gada 4. februāris) par Ūdens pamatdirektīvas (2000/60/EK) un Plūdu direktīvas (2007/60/EK) īstenošanu (COM(2025) 2 final, 35. un 36. lpp.), kurā konstatēts, ka, pirmkārt, ņemot vērā nelielo progresu laba stāvokļa sasniegšanā, uz lielāko daļu ūdensobjektu attiecas dažādi atbrīvojumi, kas paredzēti Direktīvas 2000/60 4. pantā, tostarp ar šīs direktīvas 4. panta 4. punktu pamatoto atbrīvojumu skaits ir palielinājies, kā arī, otrkārt, ne visas dalībvalstis sniedz pietiekoši detalizētu informāciju skartā ūdensobjekta līmenī, un tikai aptuveni puse novērtējumā iekļauto dalībvalstu visos upju baseinu apgabalu apsaimniekošanas plānos iekļauj pietiekoši detalizētu informāciju.


4      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2006. gada 12. decembris) par gruntsūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu un pasliktināšanos (OV 2006, L 372, 19. lpp.).


5      BGBl. I, 2585. lpp.


6      WHG, kurā grozījumi izdarīti ar 2023. gada 22. decembra likumu (BGBl. I, Nr. 409).


7      BGBl. I, 1513. lpp.


8      BGBl. I, 1802. lpp.


9      Minētās tiesas ieskatā, par termiņa pagarinājuma nepietiekamu pamatojumu liecina šādi apstākļi. Saskaņā ar WHG 82. panta 1. punkta pirmo teikumu katram upes baseina apgabalam izstrādā rīcības programmu atbilstoši šā panta 2.–6. punktam, lai sasniegtu WHG 27.–31., kā arī 44. un 47. pantā paredzētos apsaimniekošanas mērķus. Šie mērķi attiecībā uz gruntsūdeņiem, kas ir vienīgais šajā lietā aplūkojamais jautājums, ir noteikti WHG 47. panta 1. punktā un ietver pasliktināšanās aizliegumu (1. punkts), pienākumu novērst piesārņojošas vielas koncentrācijas pieaugumu, kas radies cilvēku darbības ietekmē (2. punkts), un pienākumu veikt uzlabojumus, proti, pienākumu sasniegt un saglabāt labus kvantitatīvos un ķīmiskās kvalitātes rādītājus (3. punkts). Attiecībā uz šo principu GrwV 5. panta 1. punkta pirmajā teikumā attiecībā uz gruntsūdeņu ķīmiskās kvalitātes rādītāju novērtējumu ir atsauce uz šā likuma 2. pielikumā minētajiem robežlielumiem. Šajā pielikumā nitrātiem (NO3) piemērojamais robežlielums ir 50 mg/l; tas atbilst Direktīvas 2006/118/EK I pielikuma 1. punktam.


10      Papildinformāciju skat. Oberverwaltungsgericht Niedersachsen (Lejassaksijas Augstākā administratīvā tiesa, Vācija) 2023. gada 21. novembra nolēmumā Nr. 7 KS 8/21, DE:OVGNI:2023:1121.7KS8.21.00.


11      Šajā ziņā skat. Direktīvas 2000/60 11. apsvērumu.


12      Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 4. maijs, Komisija/Austrija (C‑346/14, EU:C:2016:322, 70. punkts un tajā minētā judikatūra), kā arī 2021. gada 24. jūnijs, Komisija/Spānija (Donjanas dabas teritorijas noplicināšanās) (C‑559/19, turpmāk – spriedums Komisija/Spānija, EU:C:2021:512, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).


13      Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2020. gada 28. maijs, Land Nordrhein–Westfalen (C‑535/18, turpmāk – spriedums Land Nordrhein–Westfalen, EU:C:2020:391, 67. punkts), 2024. gada 21. marts, Bezirkshauptmannschaft Spittal an der Drau (C‑671/22, turpmāk – spriedums BSadD, EU:C:2024:256, 39. punkts un tajā minētā judikatūra), kā arī 2024. gada 25. aprīlis, Sweetman (C‑301/22, turpmāk – spriedums Sweetman, EU:C:2024:347, 44. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā ziņā skat. arī Direktīvas 2000/60 25. apsvērumu.


14      Šajā nozīmē skat. spriedumus, Sweetman (44. punkts un tajā minētā judikatūra), kā arī Komisija/Spānija (38. punkts).


15      Tomēr Tiesa ir atzinusi, ka Direktīvas 2000/60 mērķi attiecībā uz virszemes ūdeņiem un gruntsūdeņiem ir “līdzīgi”. Šajā ziņā skat. spriedumu Land Nordrhein–Westfalen (70. punkts).


16      Par jēdzienu “pasliktināšanās” un tā nozīmi skat. spriedumu Komisija/Spānija (48.–49. punkts).


17      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2025. gada 20. novembris Komisija/Īrija (Ūdens pamatdirektīva) (C‑204/24, turpmāk – spriedums Komisija/Īrija, EU:C:2025:912, 82. un 83. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra). Pēc analoģijas skat. arī spriedumu Sweetman (45. punkts un tajā minētā judikatūra).


18      Šajā nozīmē skat. spriedumu Land Nordrhein–Westfalen (71. punkts un tajā minētā judikatūra).


19      Lai gan pienākums novērst ūdens objekta stāvokļa pasliktināšanos ir noteikts saskaņā ar Direktīvas 2000/60 galīgo mērķi, proti, panākt vismaz visu ūdeņu “labu stāvokli” un saglabāt šo stāvokli, kā tas ir noteikts šīs direktīvas 26. apsvērumā, Tiesa ir precizējusi, ka Savienības likumdevējs šim pienākumam ir noteicis autonomu statusu un tas neaprobežojas vienīgi ar instrumentu, kas paredzēts ūdens objektu stāvokļa uzlabošanas pienākuma izpildei(skat. spriedumu, 2022. gada 5. maijs, Association France Nature Environnement (Īslaicīga ietekme uz virszemes ūdeni), C‑525/20, turpmāk – spriedums Association FNE, EU:C:2022:350, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).


20      Lai varētu konstatēt tvērumu pienākumam veikt gruntsūdeņu objektu stāvokļa uzlabojumus, Direktīvas 2000/60 4. panta 1. punkta b) apakšpunkta ii) punktā ir iekļauta norāde par šo ūdenstilpju “stāvokli”. Jēdziens “gruntsūdeņu stāvoklis” ir definēts šīs direktīvas 2. panta 19. punktā, proti, kā “gruntsūdens objekta stāvokļa vispārējs formulējums, ko nosaka pēc tā sliktākajiem kvantitatīvajiem rādītājiem un ķīmiskās kvalitātes rādītājiem”. Tas nozīmē, ka “labs gruntsūdeņu stāvoklis” minētās direktīvas 2. panta 20. punkta izpratnē ir sasniegts, ja gan tā kvantitatīvie rādītāji, gan ķīmiskās kvalitātes rādītāji ir vismaz “labi”, t. i., ja ir izpildīti attiecīgi V pielikuma 2.1.2. un 2.3.2. tabulā paredzētie nosacījumi (pēc analoģijas skat. spriedumu BSadD (42. punkts un tajā minētā judikatūra).


21      Proti, Tiesa ir atzinusi, ka šī iespēja atlikt uz vēlāku laiku Direktīvas 2000/60 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā noteikto mērķu sasniegšanu ir piemērojama tikai un vienīgi šīs direktīvas 4. panta 1. punkta b) apakšpunkta ii) punktā minētajam pienākumam veikt uzlabojumus, nevis minētās direktīvas 4. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) punktā paredzētajam pienākumam novērst pasliktināšanos (skat. spriedumu Komisija/Spānija (45. punkts)).


22      Skat. šo secinājumu 24.–27. punktu.


23      Skat. spriedumu, 2015. gada 1. jūlijs, Bund für Umwelt und Naturschutz Deutschland (C‑461/13, turpmāk – spriedums Bund für Umwelt, EU:C:2015:433, 30. punkts).


24      Izcēlums tikai šeit.


25      Saskaņā ar Direktīvas 2000/60 13. panta 6. punktu upju baseinu apgabalu apsaimniekošanas plāni bija jāpublicē vēlākais deviņus gadus pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā, proti, vēlākais 2009. gada 22. decembrī. Saskaņā ar minētās direktīvas 13. panta 7. punktu šie plāni pēc tam bija jāpārskata vēlākais piecpadsmit gadus pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas, t. i., vēlākais 2015. gada 22. decembrī, un turpmāk ik pēc sešiem gadiem, proti, vēlākais 2021. gada 22. decembrī un 2027. gada 22. decembrī.


26      Izcēlums tikai šeit.


27      Skat. šo secinājumu 25. punktu.


28      Šajā ziņā jānorāda, ka no Komisijas 2025. gada 4. februāra ziņojuma Padomei un Eiropas Parlamentam par Ūdens pamatdirektīvas (2000/60/EK) un Plūdu direktīvas (2007/60/EK) īstenošanu [COM(2025) 2 final, 10. lpp.] izriet, ka visbiežāk ziņotie piesārņotāji, kas noved pie slikta ķīmiskā stāvokļa, ir nitrāti, kuru vidējā koncentrācija būtiski nav mainījusies kopš 2021. gada. Šie nitrāti galvenokārt rodas intensīvajā lauksaimniecībā un lopkopībā, nepareizi vai pārmērīgi daudz izmantojot mēslošanas līdzekļus un šķidrmēslus/kūtsmēslus, kas visi satur slāpekli un fosforu.


29      Saskaņā ar Direktīvas 2000/60 11. pantu upju baseinu apgabalu apsaimniekošanas plānā jāiekļauj pasākumu programma, lai nodrošinātu šīs direktīvas 4. pantā noteikto vides aizsardzības mērķu sasniegšanu, un šī programma ietver “pamatpasākumus” un vajadzības gadījumā arī “papildpasākumus”.


30      Skat. šo secinājumu 25. punktu.


31      Šajā nozīmē skat. spriedumu, Bund für Umwelt (43. punkts) un šo secinājumu 59. punktu.


32      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 19. janvāris, Pesticide Action Network Europe u.c. (C‑162/21, EU:C:2023:30, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).


33      Izcēlums tikai šeit.


34      Saskaņā ar Direktīvas 2000/60 13. panta 4. punktu tās 4. panta 7. punkta a) apakšpunktā prasītie praktiskie pasākumi jānorāda arī apsaimniekošanas plānā. Skat. spriedumu Bund für Umwelt (46. punkts).


35      Skat. spriedumu, 2017. gada 1. jūnijs, Folk (C‑529/15, EU:C:2017:419, 36. un 38. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra). Izcēlums tikai šeit.


36      Pretēji tam, ko būtībā apgalvo abas pavalstis, šo secinājumu nevar atspēkot ar Tiesas judikatūru par projektu atļaušanu saskaņā ar Direktīvas 2000/60 4. panta 7. punkta b) apakšpunktu, saskaņā ar kuru šis nosacījums “var tikt uzskatīts par izpildītu, ja attiecīgā projekta pamatā esošie iemesli atļaujas piešķiršanas dienā ir norādīti tikai atļaujas piešķiršanas lēmumā” (skat. spriedumu Association FNE, 44. punkts un tajā minētā judikatūra). Proti, Tiesa atzīst, ka atļauja ir spēkā, ja tās pieņemšanas dienā iemesli, kas pamato projektu, ir norādīti vienīgi atļaujas piešķiršanas lēmumā un informācija par šo jautājumu vēlāk ir iekļauta apsaimniekošanas plānā. Tomēr šo judikatūru nevar attiecināt uz termiņa pagarinājumiem. Proti, iemesli, kas pamato termiņa pagarinājumus, ir norādīti tikai pašā apsaimniekošanas plānā, un pirms apsaimniekošanas plāna nav pieņemts nekāds akts, ar kuru tiktu pagarināts termiņš un kurā jau būtu iekļauts pietiekams pamatojums, kā tas bija lietās, ko izskatīja Tiesa.


37      Pēc analoģijas skat. spriedumu Sweetman (59.–61. punkts).


38      Skat., piemēram, spriedumu, 2018. gada 22. februāris, Komisija/Polija (C‑336/16, EU:C:2018:94, 101. un 102. punkts), kurā Tiesa uzsvēra, ka Polijas Republika nav nedz norādījusi, nedz pamatojusi iemeslus, kuru dēļ tā ir noteikusi īpaši ilgus termiņus, lai izbeigtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2008/50/EK (2008. gada 21. maijs) par gaisa kvalitāti un tīrāku gaisu Eiropai (OV 2008, L 152, 1. lpp.) paredzēto robežlielumu pārsniegšanu.


39      Kā piemēru skat. arī Direktīvas 92/43/EEK (1992. gada 21. maijs) par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (OV 1992, L 206, 7. lpp.) 16. panta 1. punktā paredzēto atkāpi. Proti, šajā tiesību normā ir paredzēti detalizēti nosacījumi, ar kādiem izņēmuma kārtā var atļaut projektu, kas apdraud ūdens stāvokli, vai darbība, kas kaitē aizsargājamai sugai, skaidri neprecizējot šo nosacījumu neievērošanas ietekmi uz attiecīgo atļauju spēkā esību.


40      Skat. spriedumu BSadD (42. punkts un tajā minētā judikatūra).


41      Skat. spriedumu Komisija/Spānija (42. punkts un tajā minētā judikatūra). Tiesa atzina, ka pienākums novērst ūdenstilpes stāvokļa pasliktināšanos saglabā savu saistošo raksturu katrā no šīs direktīvas īstenošanas stadijām, un tas ir piemērojams jebkuram virszemes ūdenstilpes “tipam” un stāvoklim, attiecībā uz kuru ir pieņemts vai būtu bijis jāpieņem apsaimniekošanas plāns (šajā nozīmē skat. spriedumu Sweetman (43. un 54. punkts un tajos minētā judikatūra)). Šī interpretācija ir piemērojama arī pienākumam novērst gruntsūdens objektu pasliktināšanos (skat. spriedumu Land Nordrhein–Westfalen (72. punkts un tajā minētā judikatūra)).


42      Pēc analoģijas skat. spriedumu Komisija/Īrija (118. punkts).


43      Skat. spriedumus Komisija/Spānija (43. punkts) un Land Nordrhein–Westfalen (73. punkts).


44      Pēc analoģijas skat. spriedumu BSadD (43. punkts un tajā minētā judikatūra).


45      Izcēlums tikai šeit.


46      Pēc analoģijas skat. spriedumu Association FNE (38. un 39. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra). Tāpat atgādināšu, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru vienkāršu administratīvo praksi, kuru tās iedabas dēļ pārvaldes iestādes var brīvi mainīt un kas nav pietiekamā apmērā zināma, nevar uzskatīt par dalībvalstu pienākumu attiecībā uz direktīvas transponēšanu izpildi (šajā nozīmē skat. spriedumu Komisija/Īrija (146. punkts un tajā minētā judikatūra)).


47      Spriedums, 2004. gada 21. decembris, Wells (C‑201/02, EU:C:2011:12, 67. punkts).


48      Skat. spriedumu, 2019. gada 24. jūnijs, Popławski (C‑573/17, EU:C:2019:530, 57., 58., 61. un 68. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).


49      Skat. spriedumu, 2019. gada 24. jūnijs, Popławski (C‑573/17, EU:C:2019:530, 76. un 77. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra). Skat. arī šo secinājumu 32. punktu.


50      Pēc analoģijas skat. spriedumu Komisija/Īrija (140. un 141. punkts).