–

C. sp. z o.o. vārdā – P. Wróblewska, adwokat,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, E. Buczkowska un D. Lutostańska, pārstāvji,

–

Beļģijas valdības vārdā – S. Baeyens un P. Cottin, pārstāvji,

–

Vācijas valdības vārdā – J. Möller, M. Hellmann, R. Kanitz un J. Simon, pārstāvji,

–

Nīderlandes valdības vārdā – M. K. Bulterman un C. S. Schillemans, pārstāves,

–

Eiropas Komisijas vārdā – D. Milanowska un M. Owsiany‑Hornung, pārstāves,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā jāinterpretē Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/7/ES (2011. gada 16. februāris) par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos (OV 2011, L 48, 1. lpp.) 3. panta 1. punkts un 3. punkta a) apakšpunkts, kā arī 6. panta 1. un 2. punkts.

2

Šis lūgums iesniegts tiesvedībā starp sabiedrību E. sp.j. un sabiedrību C. sp. z o.o. par maksājuma atteikumu, kas pamatots ar šo sabiedrību savstarpējo prasījumu ieskaitu, kurš izdarīts ar paziņojumu ar atpakaļejošu spēku.

Atbilstošās tiesību normas

Savienības tiesības

3

Direktīvas 2011/7 3. un 12. apsvērumā noteikts:

4

Šīs direktīvas 1. panta 1. punktā paredzēts:

5

Saskaņā ar minētās direktīvas 2. pantu:

6

Direktīvas 2011/7 3. pantā noteikts:

7

Saskaņā ar šīs direktīvas 6. panta 1. un 2. punktu:

Polijas tiesības

Civilkodekss

8

1964. gada 23. aprīļa ustawa – Kodeks cywilny (Likums par Civilkodeksu; 1964. gada Dz. U., 93. pozīcija), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Civilkodekss”), 498. pantā noteikts:

9

Civilkodeksa 499. pants formulēts šādi:

Pārmērīgu kavējumu likums

10

2013. gada 8. marta ustawa o przeciwdziałaniu nadmiernym opóźnieniom w transakcjach handlowych (Likums par pārmērīgu kavējumu novēršanu komercdarījumos; 2013. gada Dz. U., 403. pozīcija), ar kuru Polijas tiesību sistēmā transponēta Direktīva 2011/7, redakcijā, kas piemērojama šajā lietā (turpmāk tekstā – “Pārmērīgu kavējumu likums”), 1. pantā noteikts:

11

Šī likuma 4. pantā noteikts:

12

Minētā likuma 7. panta 1. punktā noteikts:

13

Atbilstoši šī paša likuma 10. panta 1. punktam:

Pamatlieta un prejudiciālais jautājums

14

Sabiedrībai E. ir desmit prasījumi pret sabiedrību C., un tie atbilst tādu pārvadājumu pakalpojumu sniegšanai, par kuriem ir izrakstīti rēķini, kuros paredzēti maksājumu termiņi, kas beigušies laikposmā no 2022. gada februāra līdz septembrim.

15

Tā kā sabiedrība C. šos rēķinus noteiktajā termiņā nav samaksājusi, sabiedrība E. cēla prasību par samaksu Sąd Rejonowy dla m.st. Warszawy w Warszawie (Varšavas rajona tiesa Varšavā, Polija), kas ir iesniedzējtiesa.

16

Sabiedrība E. pieprasīja samaksāt, pirmkārt, 26 715,60 PLN (apmēram 6280 EUR) kā no šiem rēķiniem izrietošo kopējā parāda summu, kurai atbilstoši Pārmērīgu kavējumu likuma 7. panta 1. punktam pieskaita procentus, kas aprēķināti attiecībā uz katru nesamaksāto prasījumu maksājamās summas apmērā atbilstoši šī likuma 4. panta 3. punkta b) apakšpunktā paredzētajai likmei, kā arī 1997,29 PLN (apmēram 470 EUR) kā atlīdzību par piedziņas izmaksām atbilstoši minētā likuma 10. pantam katra atlīdzības prasījuma samaksas kavējuma dēļ.

17

Sabiedrība C. lūdza prasību noraidīt. Tā norāda, ka ir samaksājusi sabiedrībai E. 1697,40 PLN (apmēram 400 EUR) un ar 2022. gada 2. septembra aktu iesniegusi paziņojumu par ieskaitu Civilkodeksa 498. un 499. panta izpratnē attiecībā uz summu 25 018,20 PLN (apmēram 5880 EUR). Sabiedrība C. uzskata, ka tādējādi tā ir samaksājusi kopējo summu 26 715,60 PLN (apmēram 6280 EUR) un ka tāpēc tās parāds ir dzēsts.

18

Šis paziņojums par ieskaitu bija balstīts uz prasījumu par zaudējumu atlīdzību, kas sabiedrībai C. bija pret sabiedrību E. sakarā ar preču, kuras sabiedrība C. bija uzticējusi sabiedrībai E., iznīcināšanu sabiedrības E. veikta pārvadājuma laikā. Šī prasījuma samaksas termiņš, ko sabiedrība C. bija noteikusi 2022. gada 15. februāra brīdinājuma vēstulē, bija beidzies 2022. gada 7. martā.

19

Iesniedzējtiesa paskaidro, ka, pirmkārt, pat ja paziņojums par ieskaitu attiecās tikai uz summām, kas bija jāmaksā katrai no attiecīgajām sabiedrībām, sabiedrība C. apgalvo, ka kopš 2022. gada 7. marta sabiedrība E., ņemot vērā atpakaļejošo spēku, kas šādam paziņojumam paredzēts Civilkodeksa 499. pantā, ir zaudējusi tiesības pieprasīt procentus un atlīdzinājumu, kas attiecīgi paredzēti Pārmērīgu kavējumu likuma 7. panta 1. punktā un 10. panta 1. punktā. Tikai viens no desmit sabiedrības E. prasījumiem esot radies pirms šī datuma.

20

Otrkārt, sabiedrība E. neesot noliegusi savu atbildību par sabiedrības C. norādītajiem zaudējumiem, bet esot apstrīdējusi paziņojuma par ieskaitu, kā arī šo zaudējumu apmēru. Iesniedzējtiesa precizē, ka pēdējā minētā daļa, uz kuru šis paziņojums neattiecas, ir citas tajā izskatāmas tiesvedības priekšmets.

21

Šī tiesa uzskata, ka pamatlietā rodas jautājums, kāda ietekme uz tiesībām, kas izriet no Pārmērīgu kavējumu likuma, ir atpakaļejošajam spēkam, kas Civilkodeksa 499. pantā ir piešķirts paziņojumiem par ieskaitu.

22

Minētā tiesa norāda, ka ar šo tiesību normu ir ieviesta juridiska fikcija, saskaņā ar kuru paziņojumam par ieskaitu ir atpakaļejošs spēks no brīža, kad ieskaits ir kļuvis iespējams, proti, no brīža, kad ir maksājams šī paziņojuma iesniedzēja prasījums maksājuma termiņa beigu dēļ. Tomēr tā uzskata, ka ar valsts tiesībās paredzēto ieskaita atpakaļejošo spēku var tikt pārkāpts Direktīvas 2011/7 3. panta 1. punkts un 3. punkta a) apakšpunkts, kā arī 6. panta 1. un 2. punkts.

23

Šajā ziņā iesniedzējtiesa, pirmkārt, norāda, ka minētā atpakaļejošā spēka sekas ir tādas, ka tiek zaudētas ne tikai tiesības pieprasīt procentus, bet arī – atgūšanas izmaksu atlīdzību. Lai gan šie izdevumi var attiekties uz vairākiem prasījumiem un tātad ir maksājami vairākas reizes, tie var tikt dzēsti ar vienu savstarpēju prasījumu, par kuru minētās izmaksas var rasties tikai vienu reizi. Šāda situācija varētu kaitēt vienam no kreditoriem.

24

Otrkārt, šī tiesa norāda, ka Direktīvā 2011/7 minētie prasījumi to līgumiskā rakstura dēļ rada lielākus procentus nekā citi prasījumi, piemēram, sabiedrības C. prasījums par zaudējumu atlīdzību, uz kuriem var atsaukties, lai pamatotu paziņojumu par ieskaitu.

25

Treškārt, minētā tiesa norāda, ka ieskaits ir vairākās valstu tiesību sistēmās pazīstams mehānisms, kas var noteikt tā iezīmes dažādos veidos, it īpaši attiecībā uz iespējamo atpakaļejošo spēku un ietekmi uz tiesībām pieprasīt maksājuma nokavējuma procentus un minimālo atlīdzību, kas paredzēta valsts tiesiskajos regulējumos, ar kuriem transponēta Direktīva 2011/7. Šādas atšķirības būtu pretrunā “saskaņošanas principam”.

26

Ceturtkārt, šī tiesa norāda, ka tad, ja paziņojums par ieskaitu tiek iesniegts pēc termiņa beigām, pēc kura ir iestājies šajā deklarācijā minētās personas prasījumu samaksas termiņš, šī persona jau varētu būt veikusi darbības, lai tos piedzītu, nezinot, ka vēlāk tiks veikts ieskaits, kas tai liegtu saņemt ar šo atgūšanu saistīto izdevumu atmaksu.

27

Šajos apstākļos Sąd Rejonowy dla m.st. Warszawy w Warszawie (Galvaspilsētas Varšavas rajona tiesa Varšavā) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

Par prejudiciālo jautājumu

28

Ar vienīgo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2011/7 3. panta 1. punkts un 3. punkta a) apakšpunkts, kā arī 6. panta 1. un 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru likumiskie maksājuma kavējuma procenti un atgūšanas izmaksu kompensācija kreditoram nav jāmaksā, ja parādnieks ir samaksājis maksājamo summu, izmantojot paziņojumu par ieskaitu, kas tomēr ir iesniegts pēc līgumiskā maksājuma termiņa beigām, jo šim paziņojumam ir atpakaļejošs spēks, sākot no brīža, kad ieskaits ir kļuvis iespējams.

29

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī konteksts un šo normu ietverošā tiesiskā regulējuma mērķi (skat. spriedumus, 1983. gada 17. novembris, Merck, 292/82, EU:C:1983:335, 12. punkts, un 2025. gada 30. aprīlis, Generalstaatsanwaltschaft Frankfurt am Main (Skaidras naudas eksports uz Krieviju), C‑246/24, EU:C:2025:295, 18. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

30

Šajā gadījumā, runājot par to tiesību normu formulējumu, kuru interpretācija tiek lūgta, jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2011/7 3. panta 1. punktu dalībvalstīm jānodrošina, ka komercdarījumos starp uzņēmumiem kreditoram ir tiesības pieprasīt nokavējuma procentus bez vajadzības atgādināt, ar divkāršu nosacījumu, ka viņš ir izpildījis savas saistības un nav saņēmis maksājamo summu noteiktajā termiņā, izņemot gadījumus, kad parādnieks nav atbildīgs par nokavējumu.

31

Saskaņā ar šīs direktīvas 3. panta 3. punkta a) apakšpunktu, ja šie nosacījumi ir izpildīti, kreditoram ir tiesības uz šiem procentiem nākamajā dienā pēc maksājuma dienas vai līgumā noteiktā maksājuma termiņa beigām.

32

Minētās direktīvas 6. panta 1. punktā noteikts – dalībvalstis nodrošina, ka tad, ja saskaņā ar 3. pantu komercdarījumos kļūst maksājami nokavējuma procenti, kreditoram ir tiesības saņemt no parādnieka vismaz fiksētu summu 40 EUR. Turklāt 6. panta 2. punktā dalībvalstīm noteikts pienākums nodrošināt, lai šī fiksētā summa būtu maksājama – pat tad, ja parādniekam par to nav atgādināts, – un lai minētās summas mērķis būtu atlīdzināt kreditoram radušās parāda atgūšanas izmaksas.

33

Tādējādi likumiskie nokavējuma procenti, tāpat kā fiksētā summa, kas paredzēti Direktīvā 2011/7, kļūst maksājami automātiski, beidzoties šīs direktīvas 3. panta 3.–5. punktā paredzētajam maksājuma termiņam, ja vien ir izpildīti šī panta 1. punktā paredzētie nosacījumi (spriedums, 2023. gada 4. maijs, ALD Automotive, C‑78/22, EU:C:2023:379, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

Tomēr jākonstatē, ka no šī sprieduma 30.–32. punktā minēto tiesību normu formulējuma neizriet, ka tās regulētu nosacījumus, ar kādiem prasījumi, kas atbilst šiem procentiem un fiksētajai summai, attiecīgā gadījumā var izbeigties, it īpaši – kā tas ir pamatlietā – tāpēc, ka zūd pamatparāds, no kura tie izriet.

35

Šāda gramatiskā interpretācija atbilst kontekstam, kurā šis noteikums ietilpst. Protams, Direktīvā 2011/7 paredzēts, ka kreditora tiesības saņemt šos procentus un fiksēto summu rodas no “maksājuma kavējuma”. Kā izriet no Direktīvas 2011/7 2. panta 4. punktā kopsakarā ar 3. panta 1. punktu minētās definīcijas, šis jēdziens attiecas uz jebkuru maksājumu, kas nav veikts līgumā un likumā noteiktajā termiņā, ja kreditors ir izpildījis savas līgumsaistības un likumiskās saistības un nav laikus saņēmis maksājamo summu, izņemot gadījumus, kad par nokavējumu nav atbildīgs parādnieks.

36

Turklāt šīs direktīvas 3. panta 1. punktā ietvertais jēdziens “maksājamā summa” tās 2. panta 8. punktā ir definēts tādējādi, ka tas nozīmē pamatsummu, kas būtu bijusi jāmaksā līgumā vai tiesību aktos noteiktajā maksājuma termiņā un kurā jāiekļauj piemērojamie nodokļi, nodevas, maksas vai maksājumi.

37

Tomēr ne šajās definīcijās, ne jēdziena “nokavējuma procenti” definīcijā, kas iekļauta minētā 2. panta 5. punktā, ne arī kādā citā šīs direktīvas tiesību normā nav paredzēti nosacījumi, ar kādiem vajadzības gadījumā var dzēst prasījumus, kas atbilst šiem procentiem un fiksētajai summai.

38

Šī sprieduma 34. punktā izklāstīto interpretāciju apstiprina arī Direktīvas 2011/7 mērķis. Atbilstoši 1. panta 1. punktam tās mērķis ir apkarot maksājumu kavējumus komercdarījumos, lai nodrošinātu pienācīgu iekšējā tirgus darbību, tādējādi veicinot uzņēmumu, un it īpaši mazo un vidējo uzņēmumu, konkurētspēju.

39

Šajā ziņā no šīs direktīvas 3. apsvēruma izriet, ka maksājumu kavējumi negatīvi ietekmē uzņēmumu likviditāti, apgrūtina to finanšu pārvaldību un kaitē to konkurētspējai un rentabilitātei. Tāpat saskaņā ar minētās direktīvas 12. apsvērumu šie kavējumi var būt finansiāli izdevīgi parādniekiem, ja to rezultātā netiek maksāti pietiekami lieli procenti.

40

Tādējādi Tiesa ir uzskatījusi, ka minētās direktīvas galvenais mērķis ir atturēt no maksājumu kavējumiem un aizsargāt kreditorus pret šādiem kavējumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 1. decembris, X (Medicīniskā aprīkojuma piegāde) (C‑419/21, EU:C:2022:948, 26. punkts).

41

Tomēr no judikatūras arī izriet – lai sasniegtu Direktīvas 2011/7 1. panta 1. punktā paredzēto mērķi, ar šo direktīvu netiek pilnībā saskaņoti visi noteikumi par maksājumu kavējumiem komercdarījumos (spriedums, 2022. gada 20. oktobris, A (Procentu neiekasēšana par nokavētu maksājumu), C‑406/21, EU:C:2022:816, 51. un 52. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

42

Šajā direktīvā paredzēti tikai daži noteikumi šajā jomā, tostarp noteikumi par nokavējuma procentiem un piedziņas izmaksu kompensāciju (spriedums, 2022. gada 20. oktobris, A (Procentu neiekasēšana par nokavētu maksājumu), C‑406/21, EU:C:2022:816, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).

43

No šiem elementiem izriet, kā secinājumu 39. un 40. punktā norādījis arī ģenerāladvokāts, ka Direktīvas 2011/7 mērķis nav izveidot vispārēju tiesisko regulējumu līgumsaistību jomā, bet tajā ir vienīgi paredzēti konkrēti noteikumi, kas jāiekļauj valsts civiltiesībās un komerctiesībās.

44

Tādējādi, kā secinājumu 45. punktā būtībā norādījis ģenerāladvokāts, dalībvalstis var brīvi reglamentēt parāda dzēšanas mehānismus, kas atbilst Direktīvā 2011/7 paredzētajiem maksājuma kavējuma procentiem un fiksētajai summai, piemēram, ieskaita mehānismu, tomēr ar nosacījumu, ka netiek pārkāpti šīs direktīvas mērķi un netiek atņemta tās lietderīgā iedarbība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 15. decembris, Nemec, C‑256/15, EU:C:2016:954, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

45

Šajā gadījumā iesniedzējtiesa būtībā uzskata, ka atpakaļejošais spēks, kas saskaņā ar valsts tiesībām automātiski ir saistīts ar paziņojumu par ieskaitu, varētu būt nesaderīgs ar šo direktīvu, kurā ir noteikts pienākums atzīt kreditora tiesības pieprasīt maksājuma kavējuma procentus un atlīdzību par atgūšanas izmaksām, ja parāds viņam samaksāts pēc līgumā paredzētā termiņa beigām.

46

Šajā ziņā, tā kā savstarpējo prasījumu dzēšana notiek nevis paziņojuma par ieskaitu iesniegšanas dienā, bet gan agrākā datumā, kurā ieskaits ir kļuvis iespējams saskaņā ar Civilkodeksa 499. pantu, šie parādi nevar radīt nekādas tiesības uz nokavējuma procentiem, sākot no to dzēšanas dienas.

47

Turklāt, tā kā paziņojums par ieskaitu, kuram ir atpakaļejošs spēks, neizraisa tiesību uz šiem procentiem zaudēšanu, bet tā sekas ir tādas, ka šīs tiesības tiek uzskatītas par nekad neeksistējušām, nav nozīmes tam, ka par tiem parādiem, kas tiek savstarpēji ieskaitīti, maksājuma kavējuma gadījumā varēja rasties procenti, kas aprēķināti, pamatojoties uz dažādām likmēm atkarībā no attiecīgo parādu juridiskā, līgumiskā vai zaudējumu atlīdzības rakstura.

48

Attiecībā uz to, ka pēc paziņojuma par ieskaitu, kam ir atpakaļejošs spēks, kreditoram, kas ir šāda paziņojuma adresāts, nav tiesību uz atgūšanas izmaksu atlīdzinājumu, jāatgādina, ka, protams, Direktīvas 2011/7, it īpaši 6. panta 1. un 2. punkta normu, mērķis ir ne tikai atturēt no maksājumu kavējumiem, izvairoties no tā, ka tie ir finansiāli izdevīgi parādniekam šādā situācijā rēķinā norādīto procentu zemā līmeņa vai to neesības dēļ, bet arī efektīvi aizsargāt kreditoru no šādiem kavējumiem, nodrošinot tam pēc iespējas pilnīgāku atlīdzinājumu par atgūšanas izmaksām, kas tam radušās (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 20. oktobris, BFF Finance Iberia, C‑585/20, EU:C:2022:806, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

49

Tomēr no šīs direktīvas 6. panta 1. punkta izriet, ka šajā tiesību normā paredzētās tiesības uz fiksēto minimālo summu rodas saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādi paredzēti tās 3. pantā, lai sāktu skaitīt nokavējuma procentus. Tādējādi tiesības uz šādu fiksētu summu nevar rasties, ja nav tiesību uz šādiem procentiem.

50

Ir taisnība, ka kreditors, ja tas nesaņem maksājumu paredzētajā termiņā, varētu veikt pasākumus, lai atgūtu savu parādu un tādējādi segtu noteiktas izmaksas, kuras tas nevarēs atgūt paziņojuma par ieskaitu atpakaļejošā spēka dēļ. Tomēr ikvienam samērā informētam uzņēmumam jāapsver iespēja saņemt šādu atlīdzinājumu uzreiz, kad tas kļūst par cita uzņēmuma parādnieku un kreditoru vienlaikus.

51

Šajā gadījumā, kā izriet no šī sprieduma 14. un 18. punkta, zaudējumu atlīdzības prasījuma samaksas termiņš, kādu sabiedrība C. bija noteikusi 2022. gada 15. februāra brīdinājuma vēstulē, bija beidzies 2022. gada 7. martā, savukārt desmit prasījumi, kas sabiedrībai E. bija pret sabiedrību C., izrietēja no rēķiniem, kuros bija paredzēti maksājuma termiņi, kas beidzās laikā no 2022. gada februāra līdz septembrim. Šādos apstākļos, neskarot pārbaudi, kas jāveic iesniedzējtiesai, iespēja sabiedrībai C. iesniegt paziņojumu par ieskaitu bija pilnībā paredzama attiecībā uz sabiedrības E. prasījumiem pēc 2022. gada 7. marta.

52

Savukārt, kā būtībā ir norādījusi Nīderlandes valdība, Direktīvas 2011/7 mērķi netiktu ievēroti, ja iespējamie procenti un atgūšanas izmaksas, kas radušās, pirms ieskaits kļūst iespējams, saskaņā ar atbilstošajām valsts tiesību normām attiecīgajai pusei vairs nebūtu jāmaksā tāpēc, ka ir noticis ieskaits.

53

Šādā gadījumā kreditoram jābauda šajā direktīvā paredzētās tiesības un tātad jāsaņem nokavējuma procenti par maksājamo pamatsummu līdz dienai, kad ieskaits kļuva iespējams, kā arī atlīdzība par atgūšanas izmaksām, kas radušās līdz šim datumam.

54

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz prejudiciālo jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 2011/7 3. panta 1. punkts un 3. punkta a) apakšpunkts, kā arī 6. panta 1. un 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru likumiskie maksājuma kavējuma procenti un atgūšanas izmaksu atlīdzība kreditoram nav jāmaksā, ja parādnieks samaksājis maksājamo summu, izmantojot paziņojumu par ieskaitu, kas tomēr iesniegts pēc līgumiskā maksājuma termiņa beigām, jo šim paziņojumam ir atpakaļejošs spēks, sākot no brīža, kad ieskaits kļuvis iespējams.

Par tiesāšanās izdevumiem

55

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.