<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><CONCLUSION NNC="YES" xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.58-20161101.xd"><BIB.CONCLUSION><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C-228/18</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62018CC0228</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:678">EU:C:2019:678</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>18</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>18</PAGE.TOTAL></BIB.CONCLUSION><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="SC"><HT TYPE="ITALIC">M. Bobek</HT> secinājumi – Lieta C‑228/18</HT></P><P><HT TYPE="SC"><HT TYPE="ITALIC">Budapest Bank</HT> u.c.</HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Ģenerāladvokāta Mihala Bobeka [<HT TYPE="ITALIC">Michal Bobek</HT></HT>]</P><P><HT TYPE="UC">secinājumi</HT>,</P><P>sniegti <DATE ISO="20190905">2019. gada 5. septembrī</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0001"><P>Oriģinālvaloda – angļu.</P></NOTE></P></TI><STI><P><HT TYPE="BOLD">Lieta C‑228/18</HT></P><P><HT TYPE="ITALIC">Gazdasági Versenyhivatal</HT></P><P>pret</P><P><HT TYPE="ITALIC">Budapest Bank Nyrt.</HT>,</P><P><HT TYPE="ITALIC">ING Bank NV Magyarországi Fióktelepe</HT>,</P><P><HT TYPE="ITALIC">OTP Bank Nyrt.</HT>,</P><P><HT TYPE="ITALIC">Kereskedelmi és Hitelbank Zrt.</HT>,</P><P><HT TYPE="ITALIC">Magyar Külkereskedelmi Bank Zrt.</HT>,</P><P><HT TYPE="ITALIC">Erste Bank Hungary Zrt</HT>.,</P><P><HT TYPE="ITALIC">Visa Europe Ltd</HT>,</P><P><HT TYPE="ITALIC">MasterCard Europe SA</HT></P><P><HT TYPE="NORMAL">(<HT TYPE="ITALIC">Kúria</HT> (Augstākā tiesa, Ungārija), lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)</HT></P></STI></TITLE><INTERMEDIATE><INDEX IDX.CLOSE="" SEPARATOR=" – " IDX.OPEN=""><KEYWORD>Konkurence</KEYWORD><KEYWORD>LESD 101. panta 1. punkts</KEYWORD><KEYWORD>Līgumi, lēmumi un saskaņotas darbības</KEYWORD><KEYWORD>Konkurences ierobežojums <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0001" REF.END="QE0001"/>mērķa dēļ<QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/> vai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0002" REF.END="QE0002"/>seku dēļ<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/></KEYWORD><KEYWORD>Maksājumu karšu sistēma Ungārijā</KEYWORD><KEYWORD>Līgums par starpbanku komisijas maksu</KEYWORD><KEYWORD>Dalība</KEYWORD></INDEX></INTERMEDIATE><CONTENTS.CONCLUSION><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">I.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Ievads</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1.</NO.P><TXT>Jau kopš Savienības konkurences tiesību pirmsākumiem ir iztērēts daudz tintes, rakstot par konkurences ierobežojuma <HT TYPE="ITALIC">mērķa dēļ</HT> un ierobežojuma <HT TYPE="ITALIC">seku dēļ</HT> divējādo raksturu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0002"><P>Skat., piemēram, Baumbach, A., un Hefermehl, W., <HT TYPE="ITALIC">Wettbewerbs</HT>‑ <HT TYPE="ITALIC">und Warenzeichenrecht</HT>, 8. izdevums, C.H. Beck’sche Verlagsbuchhandlung, Minhene – Berlīne, 1960, 1500. lpp.; Focsaneanu, L., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0003" REF.END="QE0003"/><HT TYPE="ITALIC">Pour objet ou pour effet</HT><QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/>, <HT TYPE="ITALIC">Revue du Marché Commun</HT>, 1966, 862.–870. lpp.; un Van Gerven, W., <HT TYPE="ITALIC">Principes du Droit des Ententes de la Communauté Économique Européenne</HT>, Bruylant, Brisele, 1966, 67.–70. lpp.</P></NOTE>. Tādēļ varētu šķist pārsteidzoši, ka šai atšķirībai, kuras izcelsme meklējama jau pašā (šā brīža) LESD 101. pantā paredzētā aizlieguma tekstā, joprojām ir nepieciešama Tiesas interpretācija.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2.</NO.P><TXT>Teorētiski šī atšķirība ir relatīvi viegli nosakāma. Tomēr tās praktiskā piemērošana ir nedaudz sarežģītāka. Būtu arī godīgi sacīt, ka ES tiesu judikatūra šajā jautājumā ne vienmēr ir bijusi kristālskaidra. Vairāki ES tiesu pieņemtie nolēmumi tiešām ir izpelnījušies tiesību zinātnieku kritiku par neskaidrības radīšanu šo abu jēdzienu nošķiršanā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0003"><P>Skat., piemēram, Whish, R., <HT TYPE="ITALIC">Competition Law</HT>, 2. izdevums, LexisNexis, Londona, 2003, 110. un 111. lpp.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3.</NO.P><TXT>Šajā lietā <HT TYPE="ITALIC">Kúria</HT> (Augstākā tiesa, Ungārija) aicina Tiesu sniegt turpmāku skaidrojumu par LESD 101. pantā būtībā ietverto divējādo raksturu, tādējādi ļaujot Tiesai tālāk attīstīt tās jaunāko judikatūru šajā jautājumā, sevišķi lietās <HT TYPE="ITALIC">CB</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0004"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140911">2014. gada 11. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">CB</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑67/13 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2204">EU:C:2014:2204</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0004" REF.END="QE0004"/><HT TYPE="ITALIC">CB</HT><QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/>).</P></NOTE> un Maxima Latvija<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0005"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20151126">2015. gada 26. novembris</DATE>, <NAME.CASE>Maxima Latvija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑345/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:784">EU:C:2015:784</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0005" REF.END="QE0005"/>Maxima Latvija<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="2"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">II.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Tiesiskais regulējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">A.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Valsts tiesības</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4.</NO.P><TXT>Saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">a</HT> <HT TYPE="ITALIC">tisztességtelen piaci magatartás és a versenykorlátozás tilalmáról szóló 1996. évi LVII. törvény</HT> (1996. gada Likums Nr. LVII par negodīgas un konkurenci ierobežojošas komercprakses aizliegumu; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0006" REF.END="QE0006"/>Likums par negodīgu komercpraksi<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/>) 11. panta 1. punktu:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0007" REF.END="QE0007"/>Nolīgumi vai saskaņotas darbības starp uzņēmumiem un lēmumi (turpmāk tekstā kopā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0008" REF.END="QE0008"/>nolīgumi<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/>), kurus pieņem uzņēmumu atbilstoši biedrošanās brīvībai nodibinātas apvienības, publiskas sabiedrības, apvienības vai citas līdzīgas uzņēmumu organizācijas (turpmāk tekstā kopā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0009" REF.END="QE0009"/>uzņēmumu apvienības<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/>), kuru mērķis vai iespējamās vai faktiskās sekas ir konkurences nepieļaušana, ierobežošana vai izkropļošana, ir aizliegtas. Nolīgumi, kuri noslēgti starp uzņēmumiem, kuri nav viens no otra neatkarīgi, netiek kvalificēti kā šādi nolīgumi.<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">III.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Faktiskie apstākļi, procedūra un uzdotie jautājumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5.</NO.P><TXT>Kad tiek veikti tādi kredītkaršu darījumi, par kādiem pamatlietā pastāv strīds, tipiski ir iesaistītas četras galvenās puses: kartes turētājs; finanšu iestāde, kura izdevusi kredītkarti (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0010" REF.END="QE0010"/>izdevējbanka<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/>); komersants, un finanšu iestāde, kura nodrošina komersantam pakalpojumus un ļauj tam pieņemt karti kā norēķinu līdzekli par attiecīgo darījumu (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0011" REF.END="QE0011"/>pieņēmējbanka<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6.</NO.P><TXT>Saskaņā ar iesniedzējtiesas pausto 20. gs. 90. gadu sākumā kredītkaršu maksājumu sistēma Ungārijā vēl bija pašā attīstības sākumstadijā. 20. gs. 90. gadu vidū sabiedrības <HT TYPE="ITALIC">Visa Europe Ltd</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0012" REF.END="QE0012"/><HT TYPE="ITALIC">Visa</HT><QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/>) un <HT TYPE="ITALIC">MasterCard Europe SA</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0013" REF.END="QE0013"/><HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT><QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/>) (turpmāk tekstā kopā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0014" REF.END="QE0014"/>kredītkaršu sabiedrības<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/>) savos iekšējos noteikumos paredzēja iespēju pieņēmējbankai un izdevējbankai kopīgi noteikt zināmu <HT TYPE="ITALIC">starpbanku komisijas maksu</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0015" REF.END="QE0015"/><HT TYPE="ITALIC">IF</HT><QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/>). <HT TYPE="ITALIC">IF</HT> ir summa, ko pirmā maksā otrajai tad, kad tiek veikts kredītkartes darījums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7.</NO.P><TXT>Laikā no 1991. līdz 1994. gadam, kad kredītkaršu shēmās Ungārijā piedalījās vien dažas bankas, tās par <HT TYPE="ITALIC">IF</HT> apmēru vienojās divpusēji. Taču 1994. gadā <HT TYPE="ITALIC">Visa</HT> uzaicināja bankas, kuras bija tās shēmas Ungārijā dalībnieces, izveidot nacionālu forumu, tostarp ar nolūku vienoties par vietējo <HT TYPE="ITALIC">IF</HT> cenu politiku. No 1995. līdz 1996. gadam bankas, kuras darbojās karšu sektorā, ieviesa daudzpusējās sadarbības procedūru (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0016" REF.END="QE0016"/>Forums<QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/>), kurā tās īpaši apsprieda karšu biznesa jautājumus, attiecībā uz kuriem bija nepieciešama sadarbība.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8.</NO.P><TXT>Foruma ietvaros septiņas bankas, no kurām lielākā daļa bija pievienojušās abu kredītkaršu sabiedrību sistēmai, <DATE ISO="19960424">1996. gada 24. aprīlī</DATE> noslēdza nolīgumu par <HT TYPE="ITALIC">komersantu apkalpošanas maksas</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0017" REF.END="QE0017"/><HT TYPE="ITALIC">MSC</HT><QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/>) minimālo apmēru (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0018" REF.END="QE0018"/><HT TYPE="ITALIC">MSC</HT> nolīgums<QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/>). <HT TYPE="ITALIC">MSC</HT> ir maksa, kuru pieņēmējbanka iekasē no komersantiem, kuri pieņem kredītkaršu maksājumus. <HT TYPE="ITALIC">MSC</HT> nolīgums galu galā tomēr nestājās spēkā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9.</NO.P><TXT><DATE ISO="19960828">1996. gada 28. augustā</DATE> tā pati banku grupa pieņēma nolīgumu, ar kuru tika ieviesta <HT TYPE="ITALIC">daudzpusēja IF</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0019" REF.END="QE0019"/><HT TYPE="ITALIC">MIF</HT><QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/>), kurš piemērojams abām kredītkaršu sabiedrībām (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0020" REF.END="QE0020"/><HT TYPE="ITALIC">MIF</HT> nolīgums<QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/>), tas stājās spēkā <DATE ISO="19961001">1996. gada 1. oktobrī</DATE>. Kredītkaršu sabiedrības nepiedalījās sanāksmē, kurā tika noslēgts nolīgums, bet <HT TYPE="ITALIC">Kereskedelmi és Hitelbank Zrt</HT>., kura darbojās kā kontaktpersona, nosūtīja tām nolīguma kopiju. Pēc tam arī citas bankas pievienojās <HT TYPE="ITALIC">MIF</HT> nolīgumam un Foruma mehānismam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10.</NO.P><TXT><DATE ISO="20080131">2008. gada 31. janvārī</DATE> <HT TYPE="ITALIC">Gazdasági Versenyhivatal</HT> (Ungārijas Konkurences iestāde, turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0021" REF.END="QE0021"/>UKI<QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/>), sāka <HT TYPE="ITALIC">MIF</HT> nolīguma izmeklēšanu. Nolīgums palika spēkā līdz <DATE ISO="20080730">2008. gada 30. jūlijam</DATE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="3"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11.</NO.P><TXT>Savā <DATE ISO="20090924">2009. gada 24. septembra</DATE> nolēmumā (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0022" REF.END="QE0022"/>pārsūdzētais nolēmums<QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/>) UKI secināja, ka, ieviešot <HT TYPE="ITALIC">MIF</HT> un izveidojot tai vienotu struktūru, kā arī izveidojot un veicinot <HT TYPE="ITALIC">MIF</HT> nolīgumu regulējošu ietvaru, 22 bankas, kuras ir tā dalībnieces, un kredītkaršu sabiedrības ir vienojušās par pretkonkurences nolīgumu, ar kuru tiek pārkāpts Likuma par negodīgu komercpraksi 11. panta 1. punkts un, kopš <DATE ISO="20040501">2004. gada 1. maija</DATE>, EKL 81. panta 1. punkts (tagad LESD 101. panta 1. punkts). Septiņām bankām, kuras sākotnēji bija noslēgušas <HT TYPE="ITALIC">MIF</HT> nolīgumu, kā arī abām kredītkaršu sabiedrībām UKI piemēroja dažāda apmēra naudas sodus, kas kopā veidoja <FT TYPE="NUMBER">1922000000</FT> Ungārijas forintu (HUF).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12.</NO.P><TXT>Savā nolēmumā UKI secināja, ka <HT TYPE="ITALIC">MIF</HT> nolīgums radīja konkurences ierobežojumu mērķa dēļ. Papildus minētajam UKI nosprieda, ka nolīgums radīja arī konkurences ierobežojumu seku dēļ.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13.</NO.P><TXT>Kredītkaršu sabiedrības un sešas no bankām, kam bija piemērots naudas sods (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0023" REF.END="QE0023"/>prasītāji pamatlietā<QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/>) apstrīdēja pārsūdzēto nolēmumu <HT TYPE="ITALIC">Fővárosi Közigazgatási és Munkaügyi Bíróság</HT> (Galvaspilsētas Budapeštas Administratīvo un darba lietu tiesa, Ungārija). Šī tiesa prasību noraidīja.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14.</NO.P><TXT>Prasītāji pamatlietā, neskaitot <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT>, par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību <HT TYPE="ITALIC">Fővárosi Törvényszék</HT> (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa, Ungārija), kas atcēla pārsūdzēto nolēmumu daļā un izdeva UKI rīkojumu veikt jaunu izmeklēšanas procedūru. Šī tiesa secināja, ka nav iespējams, ka rīcība var radīt konkurences ierobežojumu mērķa dēļ un vienlaikus arī konkurences ierobežojumu seku dēļ. Tā arī nosprieda, ka apspriežamais nolīgums neradīja konkurences ierobežojumu mērķa dēļ.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15.</NO.P><TXT>UKI šo spriedumu tālāk pārsūdzēja <HT TYPE="ITALIC">Kúria</HT> (Augstākā tiesa, Ungārija). Šauboties par LESD 101. panta pareizu interpretāciju, šī tiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0024" REF.END="QE0024"/>1)</NO.P><TXT>Vai [LESD 101. panta 1. punkts] var tikt interpretēts tādējādi, ka tā pārkāpumu var veidot viena un tā pati rīcība, ņemot vērā gan tās pretkonkurences mērķi, gan tās pretkonkurences sekas, abus šos elementus aplūkojot kā neatkarīgus juridiskos pamatus?</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>Vai [LESD 101. panta 1. punkts] var tikt interpretēts tādējādi, ka šajā tiesvedībā aplūkotais nolīgums, kas noslēgts starp Ungārijas bankām, kurā attiecībā uz divām maksājumu karšu sabiedrībām – <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Visa</HT> – ir noteikta vienota starpbanku komisijas maksa, kas izdevējbankām ir jāmaksā par šo sabiedrību maksājuma karšu izmantošanu, ir konkurences ierobežojums tā mērķa dēļ?</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>3)</NO.P><TXT>Vai [LESD 101. panta 1. punkts] var tikt interpretēts tādējādi, ka par starpbanku nolīguma pusēm ir jāuzskata arī tādas kredītkaršu sabiedrības, kas nav tieši piedalījušās nolīguma satura noteikšanā, bet darījušas iespējamu tā pieņemšanu, to akceptējušas un piemērojušas, vai arī ir jāuzskata, ka šīs sabiedrības ir saskaņojušas savu rīcību ar nolīgumu noslēgušo banku [rīcību]?</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>4)</NO.P><TXT>Vai [LESD 101. panta 1. punkts] var tikt interpretēts tādējādi, ka, ņemot vērā tiesvedības priekšmetu, konkurences tiesību pārkāpuma vērtējuma mērķim nav jānošķir, vai runa ir par dalību nolīgumā vai arī par rīcības saskaņošanu ar banku, kuras bija nolīguma dalībnieces, rīcību?<QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/></TXT></NP></ITEM></LIST></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16.</NO.P><TXT>Rakstveida apsvērumus iesniedza astoņi prasītāji pamatlietā (<HT TYPE="ITALIC">Budapest Bank Nyrt</HT>., <HT TYPE="ITALIC">ING Bank NV Magyarországi Fióktelepe</HT>, <HT TYPE="ITALIC">OTP Bank Nyrt</HT>., <HT TYPE="ITALIC">Kereskedelmi és Hitelbank Zrt</HT>., <HT TYPE="ITALIC">Magyar Külkereskedelmi Bank Zrt</HT>., <HT TYPE="ITALIC">Erste Bank Hungary Zrt</HT>., <HT TYPE="ITALIC">Visa</HT> un <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT>), UKI, Ungārijas valdība, EBTA Uzraudzības iestāde (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0025" REF.END="QE0025"/>EBTA UI<QUOT.END REF.START="QS0025" CODE="201D" ID="QE0025"/>) un Eiropas Komisija. Minētie lietas dalībnieki, izņemot <HT TYPE="ITALIC">Kereskedelmi és Hitelbank Zrt</HT>., sniedza mutvārdu apsvērumus <DATE ISO="20190627">2019. gada 27. jūnija</DATE> tiesas sēdē.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="4"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">IV.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17.</NO.P><TXT>Manuprāt, atbildes uz iesniedzējtiesas pirmo, trešo un ceturto jautājumu ir relatīvi vienkāršas. Iesākšu ar kodolīgu atbildi uz pirmo jautājumu, atgādinot, ka vienu un to pašu rīcību var klasificēt kā konkurenci ierobežojošu gan mērķa, gan seku dēļ tādā gadījumā, ja sniegtie pierādījumi to pieļauj (A). Tad pievērsīšos tam, ko uzskatu par šīs lietas būtību, proti, kādos apstākļos tādu nolīgumu kā <HT TYPE="ITALIC">MIF</HT> nolīgums var uzskatīt par tādu, kas kļūst ierobežojošs mērķa dēļ (B). Visbeidzot, aplūkošu trešo un ceturto jautājumu, kuri ir savstarpēji saistīti, sākumā pievēršoties tam, cik tālu sniedzas kompetentās iestādes pienākums noteikt, vai apspriežamā rīcība ir nolīgums vai saskaņota darbība (C), un noslēdzot ar jautājumu par kredītkaršu sabiedrību dalību nolīgumā vai saskaņotā darbībā šīs lietas kontekstā (D).</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">A.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par pirmo jautājumu</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18.</NO.P><TXT>Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā Tiesai, vai viena un tā pati uzņēmuma rīcība var ierobežot konkurenci LESD 101. panta 1. punkta izpratnē <HT TYPE="ITALIC">gan</HT> mērķa dēļ, <HT TYPE="ITALIC">gan</HT> seku dēļ.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19.</NO.P><TXT>Manuprāt, atbilde uz šo jautājumu nepārprotami ir apstiprinoša. Šāda atbilde izriet ne tikai no šīs normas loģikas un konteksta, bet arī no līdzšinējās Tiesas pastāvīgās judikatūras.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20.</NO.P><TXT>Iesniedzējtiesa nav pārliecināta par vārdkopas <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0026" REF.END="QE0026"/>mērķis vai sekas<QUOT.END REF.START="QS0026" CODE="201D" ID="QE0026"/> precīzu nozīmi. It īpaši šī tiesa vēlas uzzināt, vai šo nosacījumu <HT TYPE="ITALIC">alternatīvais</HT> raksturs nozīmē, ka nevar uzskatīt, ka noteikts nolīgums ierobežo konkurenci mērķa dēļ <HT TYPE="ITALIC">un</HT> vienlaikus arī seku dēļ. Pārsūdzētajā nolēmumā UKI faktiski nosprieda, ka <HT TYPE="ITALIC">MIF</HT> nolīgums rada konkurences ierobežojumu gan mērķa dēļ, gan seku dēļ.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21.</NO.P><TXT>No (formālās) loģikas viedokļa <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0027" REF.END="QE0027"/>vai<QUOT.END REF.START="QS0027" CODE="201D" ID="QE0027"/> parasti tiek saprasts kā (ietverošs) saiklis. Apgalvojums, kurā ietvertas divas varbūtības, kuras savieno <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0028" REF.END="QE0028"/>vai<QUOT.END REF.START="QS0028" CODE="201D" ID="QE0028"/>, būs patiess tikai un vienīgi tad, ja patiesa būs vai nu viena, vai otra, vai arī abas to veidojošās varbūtības. Tādējādi var pastāvēt konkurences ierobežojums tikai mērķa dēļ, tikai seku dēļ, vai arī mērķa un seku dēļ.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22.</NO.P><TXT>Vai loģika ir (vai tai vajadzētu būt) galvenais instruments Savienības tiesību interpretācijā, noteikti var būt kaislīgas debates temats, bet šajā konkrētajā gadījumā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0029" REF.END="QE0029"/>vai<QUOT.END REF.START="QS0029" CODE="201D" ID="QE0029"/> kā ietveroša saikļa izpratne vārdkopā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0030" REF.END="QE0030"/>mērķis vai sekas<QUOT.END REF.START="QS0030" CODE="201D" ID="QE0030"/> pilnībā atbilst LESD 101. panta 1. punkta mērķim un nolūkam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23.</NO.P><TXT>LESD 101. panta 1. punkts ir formulēts ļoti vispārīgā valodā. Tā mērķis ir atklāt jebkādas slepenas vienošanās starp uzņēmumiem (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0031" REF.END="QE0031"/>visi nolīgumi uzņēmumu starpā, uzņēmumu apvienību lēmumi un saskaņotas darbības<QUOT.END REF.START="QS0031" CODE="201D" ID="QE0031"/>), kuras, neatkarīgi no to iecerētā mērķa un temata (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0032" REF.END="QE0032"/>kuru mērķis vai sekas ir<QUOT.END REF.START="QS0032" CODE="201D" ID="QE0032"/>), var negatīvi ietekmēt konkurenci Eiropas Savienībā (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0033" REF.END="QE0033"/>nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci iekšējā tirgū<QUOT.END REF.START="QS0033" CODE="201D" ID="QE0033"/>). Tādējādi ir iekļauti visi nosauktie darbības veidi, neatkarīgi no tā, vai tās notiek atsevišķi vai, <HT TYPE="ITALIC">a fortiori</HT>, vienlaikus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24.</NO.P><TXT>Papildus minētajam pretkonkurences nolīgumi mērķa dēļ un pretkonkurences nolīgumi seku dēļ no ontoloģijas viedokļa neatšķiras. Raugoties uz jautājuma būtību, starp tiem nav atšķirības, – tie abi ierobežo konkurenci iekšējā tirgū un tādēļ principā ir aizliegti. Atšķirība starp šiem diviem jēdzieniem drīzāk balstās procesuāla rakstura apsvērumos. Tās nolūks ir norādīt uz to, kāda veida analīze ir jāveic konkurences iestādēm, kad tās izvērtē nolīgumus no LESD 101. panta 1. punkta viedokļa.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25.</NO.P><TXT>Šādu izpratni Tiesa ir uzsvērusi jau kopš 1966. gada lietā <HT TYPE="ITALIC">LTM</HT>, kurā tā norādīja, ka atdalošais saiklis <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0034" REF.END="QE0034"/>vai<QUOT.END REF.START="QS0034" CODE="201D" ID="QE0034"/> toreizējā EEK līguma 85. panta 1. punktā nozīmē, ka konkurences iestādei vispirms ir jāizvērtē nolīguma mērķis. Tomēr, ja nolīguma mērķa pārbaude <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0035" REF.END="QE0035"/>neatklāj, ka ietekme uz konkurenci ir pietiekami kaitīga, tad pēc tam ir jāizvērtē nolīguma radītās sekas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0006"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19660630">1966. gada 30. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">LTM</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>56/65</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1966:38">EU:C:1966:38</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 249. lpp.). Mans izcēlums.</P></NOTE><QUOT.END REF.START="QS0035" CODE="201D" ID="QE0035"/>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="5"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26.</NO.P><TXT>Šis aspekts skaidri parādās arī nesenākos Tiesas spriedumos. Lietā <HT TYPE="ITALIC">CB</HT> Tiesa paskaidroja, ka noteiktas saskaņotas rīcības formas jau pēc sava rakstura var tikt uzskatītas par normālai konkurences funkcionēšanai kaitējošām. Šajos gadījumos <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0036" REF.END="QE0036"/>LESD 101. panta 1. punkta piemērošanas nolūkā <HT TYPE="ITALIC">nav</HT> jāpierāda to konkrētā ietekme tirgū<QUOT.END REF.START="QS0036" CODE="201D" ID="QE0036"/>. Patiešām, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0037" REF.END="QE0037"/>pieredze rāda, ka šādas darbības rada ražošanas samazinājumu un cenu celšanos, kā rezultātā tiek nepareizi sadalīti resursi, kaitējot tostarp patērētājiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0007"><P>Spriedums <HT TYPE="ITALIC">CB</HT> (50. un 51. punkts).</P></NOTE><QUOT.END REF.START="QS0037" CODE="201D" ID="QE0037"/>. Līdzīgi apgalvojumi ir izdarīti arī lietā Maxima Latvija<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0008"><P>Spriedums Maxima Latvija (19. punkts).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27.</NO.P><TXT>Tāpēc mērķa/seku divējādais raksturs visumā ir procesuāls rīks, kurš paredzēts, lai vadītu konkurences iestādi, veicot LESD 101. panta 1. punktā paredzēto analīzi atkarībā no lietas apstākļiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0009"><P>Šajā nozīmē skat. ģenerāladvokāta N. Vāla [<HT TYPE="ITALIC">N. Wahl</HT>] secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">CB</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑67/13 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:1958">EU:C:2014:1958</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0030">30.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Iestādei nav pienākuma veikt pilna apjoma nolīguma seku analīzi – kas bieži vien ir ilgāk un resursietilpīgāk<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0010"><P>Skat. arī ģenerāladvokātes J. Kokotes [<HT TYPE="ITALIC">J. Kokott</HT>] secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">T‑Mobile Netherlands</HT> u.c</NAME.CASE>. (<NO.CASE>C‑8/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:110">EU:C:2009:110</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0043">43.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> –, kad tā apgalvo un konstatē, ka nolīgums ir pretkonkurences nolīgums mērķa dēļ.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28.</NO.P><TXT>Tomēr, lai gan starp šiem diviem nolīgumu veidiem nav būtiskas atšķirības, iestāde kādā konkrētā gadījumā var arī nolemt izvērtēt nolīgumu vienlaikus no šiem diviem viedokļiem viena lēmuma ietvaros, un tādējādi pārbaudīt, vai ir izpildīti abi priekšnoteikumi. Atbilstoši Komisijas un EBTA UI argumentācijai šādu praksi var pamatot ar procesuālās ekonomijas apsvērumiem, – ja jautājums par nolīguma pretkonkurences mērķi ir strīdīgs, iestādei sekojošas tiesvedības gadījumā var būt <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0038" REF.END="QE0038"/>drošāk<QUOT.END REF.START="QS0038" CODE="201D" ID="QE0038"/> pierādīt, ka nolīgums ir pretkonkurences arī seku dēļ<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0011"><P>Reizēm gadās, ka konkurences iestāde atstāj atklātu jautājumu, vai nolīgumam ir ierobežojošs mērķis, tādēļ ka tā ir secinājusi, ka nolīgumam ir pretkonkurences sekas, skat. ar turpmākām atsaucēm Bailey, D. un John, L.E. (izd.), <HT TYPE="ITALIC">Bellamy &amp; Child – European Union Law of Competition</HT>, 8. izdevums, Oxford University Press, Oksforda, 164. lpp.</P></NOTE>. Faktiski Tiesa ir skaidri pieņēmusi, ka uzņēmumi var piedalīties <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0039" REF.END="QE0039"/>saskaņotās darbībās, kuru priekšmets <HT TYPE="ITALIC">un</HT> mērķis ir ierobežot konkurenci iekšējā tirgū LESD 101. panta izpratnē<QUOT.END REF.START="QS0039" CODE="201D" ID="QE0039"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0012"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150709">2015. gada 9. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">InnoLux</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑231/14 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:451">EU:C:2015:451</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0072">72.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29.</NO.P><TXT>Ņemot vērā minēto, es vēlētos uzsvērt būtisku jautājumu, proti, kā konceptuālu varbūtību pieņemot iespēju, ka nolīgums varētu būt tāds, kurš rada abu veidu ierobežojumus, minētais noteikti neatbrīvo atbilstošo konkurences iestādi no prasības, pirmkārt, sniegt nepieciešamos pierādījumus par abu veidu ierobežojumiem, un, otrkārt, novērtēt un skaidri ietvert šos pierādījumus atbilstošajās juridiskajās kategorijās.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30.</NO.P><TXT>Manuprāt ir svarīgi uzsvērt šo aspektu pietiekami skaidri ne tik daudz šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu teksta dēļ, bet gan tā zemteksta dēļ. Diez vai būtu pietiekami, tostarp arī izmantošanai šāda lēmuma turpmākajā pārbaudē tiesā, ja konkurences iestāde savā lēmumā aprobežotos tikai ar faktisko pierādījumu savākšanu un, nenorādot, kādus juridiska novērtējuma rezultātā radušos secinājumus tā no šiem pierādījumiem ir izdarījusi, tā tikai apgalvotu, ka noteikta rīcība varētu būt tāda un/vai šāda, atstājot reālo faktisko punktiņu savienošanu un secinājuma izdarīšanu tiesas, kurā lēmums pārsūdzēts, ziņā. Izsakoties vienkārši, tas, ka pastāv alternatīvas juridiskas iespējas, nedrīkst kļūt par attaisnojumu nenoteiktībai, it īpaši, ja tiek piemērotas smagas administratīvās sankcijas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31.</NO.P><TXT>Visbeidzot, turpinājumā pievērsīšos trim papildu argumentiem, kurus izvirzījusi iesniedzējtiesa savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, kuri lika šai tiesai izteikt šaubas par to, vai pastāv iespēja, ka iestāde var konstatēt LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumu, balstoties uz abiem pamatiem.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="6"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32.</NO.P><TXT>Pirmkārt, tā kā starp tiem abiem nav konceptuālas atšķirības, nav pārsteidzoši, ka konkurences iestāde varētu atsaukties uz vienu un to pašu faktu un ekonomisko apsvērumu kopumu, lai secinātu, ka nolīgums ir pretkonkurences nolīgums gan mērķa, gan seku dēļ. Ievērojot nupat izklāstīto iebildumu, ka juridiskajai kvalifikācijai ir jābūt skaidrai, iestādes veiktā analīze šajās divās situācijās atšķiras vairāk ar pakāpi un dziļumu, nevis ar veidu. Divu veidu analīze, ievērojot iestādes iegūtās zināšanas un pieredzi, ir tikai dažādi veidi, kā atbildēt uz vienu un to pašu jautājumu, vai apspriežamais nolīgums var nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci iekšējā tirgū.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33.</NO.P><TXT>Otrkārt, nav automātiskas korelācijas starp nolīguma kvalificēšanu kā ierobežojošu mērķa dēļ vai seku dēļ un starp soda noteikšanu, kurš varētu tikt piemērots atbildīgajiem uzņēmumiem. Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1/2003 23. panta 3. punktu, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0040" REF.END="QE0040"/>nosakot soda naudas apmēru, ņem vērā pārkāpuma smagumu un ilgumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0013"><P>Padomes Regula (<DATE ISO="20021216">2002. gada 16. decembris</DATE>) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101. un 102.] pantā (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="001" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2003">OV 2003, L 1, 1. lpp</REF.DOC.OJ>). Mans izcēlums.</P></NOTE><QUOT.END REF.START="QS0040" CODE="201D" ID="QE0040"/>. Jāatzīst, ka nolīgumi, par kuriem konstatēts, ka tie ierobežo konkurenci mērķa dēļ, arī drīzāk tiks uzskatīti par tādiem, kuri rada nopietnus konkurences tiesību pārkāpumus. Tomēr tās ir vien nenovēršamas sekas faktam, ka ierobežojuma <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0041" REF.END="QE0041"/>mērķa dēļ<QUOT.END REF.START="QS0041" CODE="201D" ID="QE0041"/> jēdziens ir saistīts ar tādām saskaņošanas formām, kuru <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0042" REF.END="QE0042"/>kaitējuma konkurencei <HT TYPE="ITALIC">līmenis ir pietiekams</HT><QUOT.END REF.START="QS0042" CODE="201D" ID="QE0042"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0014"><P>Skat. spriedumu lietā Maxima Latvija (18. punkts un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>. Vēl svarīgāk, ka nekādā ziņā nav izslēgts, ka, no vienas puses, ievērojot atbilstošos apstākļus, noteikti ierobežojumi mērķa dēļ var tikt uzskatīti par mazāk smagiem pārkāpumiem un, no otras puses, ierobežojumi seku dēļ var tikt uzskatīti par tādiem, kuri rada īpaši nopietnus konkurences tiesību pārkāpumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34.</NO.P><TXT>Treškārt, nolīguma kvalificēšana par ierobežojošu mērķa dēļ vai seku dēļ neietekmē iespēju piemērot izņēmumu saskaņā ar LESD 101. panta 3. punktu. Nekas šīs normas tekstā nevedina domāt, ka izņēmumi var tikt piemēroti tikai attiecībā uz nolīgumiem, kuri ierobežo konkurenci seku dēļ. Šādu pozīciju būtu arī grūti saskaņot ar faktu, ka, atbilstoši iepriekš 24. punktā paskaidrotajam, starp abiem nolīgumu veidiem nav konceptuālas atšķirības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35.</NO.P><TXT>Patiesībā lietā <HT TYPE="ITALIC">Matra Hachette</HT> Vispārējā tiesa noteica, ka gadījumā, ja tiek izpildīti atbilstoši nosacījumi, visas pretkonkurences darbības formas, kas paredzētas LESD 101. panta 1. punktā, var tikt atbrīvotas no atbildības atbilstoši LESD 101. panta 3. punktam<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0015"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19940715">1994. gada 15. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Matra Hachette</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑17/93</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:1994:89">EU:T:1994:89</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0085">85.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Šāds secinājums nav apšaubīts arī Tiesas spriedumā lietā <HT TYPE="ITALIC">Beef Industry Development Society and Barry Brothers</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0016"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20081120">2008. gada 20. novembris</DATE> (<NO.CASE>C‑209/07</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:643">EU:C:2008:643</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Šī sprieduma 21. punkts nebūtu jāsaprot tā, ka tas norādītu, ka atšķirībai starp ierobežojumu mērķa dēļ un seku dēļ ir nozīme atbilstoši LESD 101. panta 3. punktam. Šajā rindkopā Tiesas nolūks ir vienīgi norādīt, ka subjektīva uzņēmumu, kuri ir iesaistīti nolīgumā, nodoma ierobežot konkurenci neesamība neizslēdz, ka tas pēc būtības ir pretkonkurences nolīgums. Tas ir iemesls, kura dēļ Tiesa paskaidroja, ka, tiklīdz ir konstatēts, ka nolīgums ierobežo konkurenci, apstāklis, vai šim nolīgumam ir bijis cits (šķietami likumīgs) mērķis, kur tas ir pieļaujams, var tikt ņemts vērā, tikai lai saņemtu atbrīvojumu no soda atbilstoši LESD 101. panta 3. punktam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36.</NO.P><TXT>Ņemot vērā minēto, es ierosinātu Tiesai uz pirmo jautājumu atbildēt, nosakot, ka var uzskatīt, ka viena un tā pati uzņēmuma rīcība var veidot LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumu, gan tā mērķa dēļ, gan seku dēļ ierobežojot konkurenci iekšējā tirgū.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">B.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par otro jautājumu</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37.</NO.P><TXT>Uzdodot otro jautājumu, iesniedzējtiesa vaicā vai LESD 101. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds nolīgums kā <HT TYPE="ITALIC">MIF</HT> nolīgums ir konkurences ierobežojums tā mērķa dēļ.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="7"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38.</NO.P><TXT>Es nedomāju, ka Tiesa uz šo jautājumu tā, kā šis jautājums ir uzdots, varētu atbildēt. Šīs tiesvedības kontekstā jebkāds būtisks novērtējums noteikti ir jābalsta (samērā ierobežotajā) informācijas apjomā attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">MIF</HT> nolīgumu un atbilstošajiem tirgiem, kas ir iekļauta lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu vai kura var tikt izsecināta no lietas dalībnieku iesniegtajiem paskaidrojumiem. Neraugoties uz to, lielākajā daļā gadījumu nolīguma pretkonkurences rakstura analizēšana nav viegls uzdevums. Tā prasa labu izpratni par nolīguma pušu līgumiskajām attiecībām un padziļinātas zināšanas par tirgu, kurā nolīgums tika piemērots.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39.</NO.P><TXT>Lietās, kuras nonāk Tiesā, izmantojot prejudiciālā nolēmuma procedūru, neizbēgami tikai iesniedzējtiesai var būt šāda informācija un zināšanas. Tādēļ tā vietā, lai uzsāktu netieši pārskatīt (valsts) administratīvu lēmumu, kas neietilpst šīs Tiesas kompetencē<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0017"><P>Šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130314">2013. gada 14. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Allianz Hungária Biztosító</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑32/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:160">EU:C:2013:160</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, vienīgais, ko varu darīt, ir tikai ieteikt dažus padomus un kritērijus, kā, ņemot vērā iesniedzējtiesai pieejamo informāciju, būtu jārīkojas, veicot šādu pārbaudi.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par jēdzienu ierobežojumi <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0043" REF.END="QE0043"/>mērķa dēļ<QUOT.END REF.START="QS0043" CODE="201D" ID="QE0043"/></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40.</NO.P><TXT>Kā Tiesa ir uzsvērusi nesenajā judikatūrā, jēdziens konkurences ierobežojums <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0044" REF.END="QE0044"/>mērķa dēļ<QUOT.END REF.START="QS0044" CODE="201D" ID="QE0044"/> ir jāinterpretē <HT TYPE="ITALIC">šauri</HT> un tas var tikt piemērots tikai noteiktiem uzņēmumu savstarpējās koordinācijas veidiem, kuru <HT TYPE="ITALIC">kaitējuma</HT> konkurencei <HT TYPE="ITALIC">līmenis ir pietiekams</HT>, lai varētu tikt atzīts, ka nav jāpārbauda to sekas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0018"><P>Šajā nozīmē skat. spriedumus <HT TYPE="ITALIC">CB</HT> (58. punkts) un Maxima Latvija (18. punkts).</P></NOTE>. Šāda pieeja tiek attaisnota ar faktu, ka noteiktu veidu saskaņošana starp uzņēmumiem <HT TYPE="ITALIC">jau pēc sava rakstura</HT> var tikt uzskatīta par normālai konkurences funkcionēšanai kaitējošu, jo tā parasti rada neefektīvas ekonomiskās sekas un mazina patērētāju labklājību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0019"><P>Spriedums lietā <HT TYPE="ITALIC">CB</HT> (50. punkts un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41.</NO.P><TXT>No judikatūras izriet, ka, lai secinātu, ka nolīgums ir pretkonkurences nolīgums <HT TYPE="ITALIC">mērķa dēļ</HT>, konkurences iestādei analīze ir jāveic <HT TYPE="ITALIC">divos posmos</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Pirmajā posmā</HT> iestāde galvenokārt koncentrējas uz nolīguma normu saturu un tā mērķiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0020"><P>Šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20091006">2009. gada 6. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">GlaxoSmithKline Services</HT> u.c./Komisija u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑501/06 P, C‑513/06 P, C‑515/06 P un C‑519/06 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:610">EU:C:2009:610</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0058">58.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>. Galvenais šī procesuālā soļa uzdevums ir noteikt, vai apspriežamais nolīgums ietilpst tādu nolīgumu kategorijā, kuru kaitīgais raksturs, ņemot vērā esošo pieredzi, ir vispārpieņemts un viegli identificējams<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0021"><P>Šajā nozīmē skat. ģenerāladvokāta N. Vāla secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">CB</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑67/13 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:1958">EU:C:2014:1958</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0056">56.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un EBTA tiesas spriedumu, <DATE ISO="20161222">2016. gada 22. decembris</DATE>, lieta E‑3/16, <HT TYPE="ITALIC">Ski Taxi SA</HT> u.c. [2016] EFTA Ct. Rep. 1002, 61 punkts.</P></NOTE>. No šāda viedokļa ar pieredzi ir jāsaprot <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0045" REF.END="QE0045"/>tas, kas tradicionāli izriet no ekonomiskās analīzes, kādu to ir apstiprinājušas iestādes, kuras ir atbildīgas par konkurenci, un attiecīgā gadījumā apstiprina judikatūra<QUOT.END REF.START="QS0045" CODE="201D" ID="QE0045"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0022"><P>Šajā nozīmē skat. ģenerāladvokāta N. Vāla secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">CB</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑67/13 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:1958">EU:C:2014:1958</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0079">79.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Otrajā posmā</HT> iestādei ir jāpārbauda, vai nolīguma iespējamais pretkonkurences raksturs, kurš noteikts vienīgi uz tās formāla novērtējuma pamata, nevar tikt apšaubīts tādu apsvērumu dēļ, kuri attiecas uz juridisko un ekonomisko kontekstu, kurā nolīgums ticis piemērots. Šajā sakarā ir jāņem vērā ietekmēto preču un pakalpojumu raksturs, kā arī apspriežamo tirgu darbības un uzbūves patiesie apstākļi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0023"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180926">2018. gada 26. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Infineon Technologies</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑99/17 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:773">EU:C:2018:773</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0156">156.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>. Papildus minētajam, lai gan pušu nodoms nav obligāts faktors, lai noteiktu, vai nolīgums pušu starpā ir ierobežojošs, šis faktors, kur tas ir svarīgi, var tikt ņemts vērā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0024"><P>Skat. tostarp spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130314">2013. gada 14. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Allianz Hungária Biztosító</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑32/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:160">EU:C:2013:160</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0036">36.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150319">2015. gada 19. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Dole Food</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Dole Fresh Fruit Europe</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑286/13 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:184">EU:C:2015:184</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0117">117.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0118">118.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="8"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44.</NO.P><TXT>Tieši šī otrā procesuālā posma tvērums un dziļums no iesniedzējtiesas viedokļa ir nedaudz neskaidrs. Es šīs šaubas saprotu, – vai šāda analīze nav <HT TYPE="ITALIC">de facto</HT> apstiprinājums apspriežamā nolīguma radītajām sekām? Kur beidzas otrā posma analīze mērķa dēļ un sākas analīze seku dēļ? Un it īpaši, vai vispār faktiski ir iespējams veikt šādu nošķiršanu tādas lietas kontekstā, kurā šķiet, ka valsts konkurences iestāde ir veikusi abu veidu analīzi viena un tā paša lēmuma ietvaros?</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45.</NO.P><TXT>Pirmkārt, kāpēc vispār ir nepieciešama (kaut kāda) juridiskā un ekonomiskā konteksta analīze, ja šķiet, ka nolīgums rada ierobežojumu mērķa dēļ? Iemesls ir tāds, ka nolīguma tīri formāla, pilnībā no realitātes atrauta novērtējuma sekas var būt nekaitīgu un konkurenci veicinošu nolīgumu nosodīšana. Nebūtu ne juridiska, ne ekonomiska attaisnojuma aizliegt nolīgumu, kurš, kaut arī tas atbilst tādu nolīgumu kategorijai, kuri parasti tiek uzskatīti par pretkonkurences nolīgumiem, tomēr kaut kādu īpašu apstākļu dēļ pilnīgi noteikti tirgū nevarētu radīt nekādas kaitīgas sekas, vai pat izrādītos konkurenci veicinošs<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0025"><P>Sīkākai diskusijai skat. Ibáñez Colomo, P., un Lamadrid, A., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0046" REF.END="QE0046"/>On the Notion of Restriction of Competition: What We Know and What We Don’t Know We Know<QUOT.END REF.START="QS0046" CODE="201D" ID="QE0046"/>, no: Gerard, D., Merola, M., un Meyring, B., (izd.), <HT TYPE="ITALIC">The Notion of Restriction of Competition</HT>: <HT TYPE="ITALIC">Revisiting the Foundations of Antitrust Enforcement in Europe</HT>, Bruylant, Brisele, 2017, 336.–339. lpp.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46.</NO.P><TXT>Tādēļ Tiesas judikatūra šajā jautājumā vienmēr ir bijusi konsekventa, proti, noteiktas darbības izvērtēšana saskaņā ar Savienības konkurences noteikumiem nevar tikt veikta abstrakti, ir jāveic šīs rīcības pārbaude, ievērojot attiecīgajos tirgos valdošos juridiskos un ekonomiskos apstākļus. Šī principa nozīmīgumu apstiprina fakts, ka ir konstatēts, ka tas ir spēkā gan attiecībā uz LESD 101. panta 1. punktu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0026"><P>Daudzu citu starpā, skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19660630">1966. gada 30. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">LTM</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>56/65</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1966:38">EU:C:1966:38</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0250">250.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19941215">1994. gada 15. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">DLG</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑250/92</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1994:413">EU:C:1994:413</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0032">32.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, gan arī attiecībā uz LESD 102. pantu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0027"><P>Šajā nozīmē skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19831109">1983. gada 9. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Nederlandsche Banden-Industrie-Michelin</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>322/81</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1983:313">EU:C:1983:313</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0057">57.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20151006">2015. gada 6. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Post Danmark</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑23/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:651">EU:C:2015:651</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170906">2017. gada 6. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Intel</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑413/14 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:632">EU:C:2017:632</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0138">138.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0147">147.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Pat gadījumā, ja ir runa par tādām rīcības formām kā cenu noteikšana, tirgus sadale vai eksporta aizliegšana, kuras kopumā tiek atzītas par konkurencei īpaši kaitējošām, nedrīkst pilnībā ignorēt ekonomisko un juridisko kontekstu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0028"><P>Šajā nozīmē skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19880419">1988. gada 19. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Erauw-Jacquery</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>27/87</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1988:183">EU:C:1988:183</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0008">8.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0020">20.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19940622">1994. gada 22. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">IHT Internationale Heiztechnik</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Danzinger</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑9/93</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1994:261">EU:C:1994:261</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0059">59.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20111004">2011. gada 4. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Football Association Premier League</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑403/08 un C‑429/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:631">EU:C:2011:631</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0136">136.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0143">143.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47.</NO.P><TXT>Līdzīgā piezīmē lietā <HT TYPE="ITALIC">Toshiba</HT> Tiesa noteica, ka attiecībā uz šķietamiem pretkonkurences nolīgumiem mērķa dēļ <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0047" REF.END="QE0047"/>rīcības ekonomiskā un juridiskā konteksta analīze <HT TYPE="ITALIC">var ietvert tikai to, kas</HT> <HT TYPE="ITALIC">absolūti nepieciešams</HT>, lai konstatētu, ka pastāv konkurences ierobežojums mērķa dēļ<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0029"><P>Spriedums, 2016. gada 20. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Toshiba Corporation</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑373/14 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:26">EU:C:2016:26</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Mans izcēlums.</P></NOTE><QUOT.END REF.START="QS0047" CODE="201D" ID="QE0047"/>. Ko gan tas nozīmē praksē?</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48.</NO.P><TXT>Manuprāt, tas nozīmē, ka konkurences iestādei, kura piemēro LESD 101. panta 1. punktu, ievērojot konkrētās lietas materiālos esošos elementus, ir jāpārbauda, vai nepastāv nekādi <HT TYPE="ITALIC">īpaši apstākļi</HT>, kas varētu radīt šaubas par apspriežamā nolīguma šķietami kaitīgo raksturu. Ja pieredze rāda, ka apspriežamais nolīgums ietilpst tādu nolīgumu kategorijā, kuri konkurencei lielākoties ir kaitīgi, tad šī nolīguma ietekmes uz attiecīgajiem tirgiem detalizēts izvērtējums šķiet nevajadzīgs. Iestādei pietiek apstiprināt, ka atbilstošajam tirgum(‑iem) un apspriežamajam nolīgumam nav nekādu īpašu pazīmju, kas varētu norādīt, ka konkrētā lieta varētu veidot izņēmumu no pieredzē balstītā noteikuma. Lai arī cik retu, tomēr nevar izslēgt varbūtību, ka nolīgumam patiesībā varētu būt šādas pazīmes, ja vien tiek ņemts vērā reālās pasaules konteksts, kurā nolīgums darbojas. Piemēram, ja dotajā tirgū konkurence nav iespējama un tāda neeksistē, tad nav arī konkurences, kuru būtu iespējams ierobežot.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="9"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49.</NO.P><TXT>Tādējādi otrais solis ir tas pats, kas <HT TYPE="ITALIC">pamata realitātes pārbaude</HT>. Tas prasa konkurences iestādei samērā vispārīgā līmenī pārbaudīt, vai nav tādu juridisku vai faktisku apstākļu, kas nepieļauj, ka apspriežamais nolīgums vai darbība ierobežo konkurenci. Nav standarta analīzes parauga vai kādas noteiktas rūpības pakāpes, kādā iestādei šī pārbaude būtu jāīsteno. Analīzes sarežģītība, kāda tiek prasīta no iestādes, lai varētu nospriest, ka nolīgums ir pretkonkurences nolīgums<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0048" REF.END="QE0048"/>mērķa dēļ<QUOT.END REF.START="QS0048" CODE="201D" ID="QE0048"/> ir atkarīgs no visiem būtiskajiem lietas apstākļiem. Nav iespējams (vismaz es nespēju), izsakoties abstrakti, novilkt skaidru līniju starp mērķa analīzi (otro posmu) un seku analīzi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50.</NO.P><TXT>Tādējādi, kā jau iepriekš norādīts, atšķirība abu starpā drīzāk ir pakāpē, nevis veidā. Tomēr ir skaidrs, ka elementi, kurus iestāde aplūko, kad tā novērtē nolīguma, kurš šķietami veido ierobežojumu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0049" REF.END="QE0049"/>mērķa dēļ<QUOT.END REF.START="QS0049" CODE="201D" ID="QE0049"/>, juridisko un ekonomisko kontekstu, norāda dažādos virzienos un kļūst nepieciešama tā radīto seku analīze. Šādā gadījumā – kā tas ir katrā gadījumā, kad netiek uzskatīts, ka nolīgums ir pretkonkurences nolīgums mērķa dēļ – atbilstoši LESD 101. panta 1. punktam ir jāveic pilna apjoma seku analīze. Šīs analīzes mērķis ir noteikt, kāda var būt nolīguma ietekme uz konkurenci attiecīgajā tirgū. Būtībā iestādei apspriežamā nolīguma tirgū radītā konkurences struktūra ir jāsalīdzina ar konkurences struktūru, kāda būtu pastāvējusi, ja ierobežojuma nebūtu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0030"><P>Šajā nozīmē skat. ģenerāladvokāta P. Mengoci [<HT TYPE="ITALIC">P. Mengozzi</HT>] secinājumus, kas sniegti lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑382/12 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:42">EU:C:2014:42</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0052">52.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tādēļ analīze nedrīkst apstāties tikai pie nolīguma <HT TYPE="ITALIC">spējas</HT> attiecīgajā tirgū negatīvi ietekmēt konkurenci<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0031"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20090604">2009. gada 4. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">T‑Mobile Netherlands</HT> u.c</NAME.CASE>. (<NO.CASE>C‑8/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:343">EU:C:2009:343</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0031">31.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, bet tajā ir arī jānosaka, vai nolīguma <HT TYPE="ITALIC">neto sekas</HT>, ko tas atstājis uz tirgu, ir pozitīvas vai negatīvas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51.</NO.P><TXT>Vienkāršojot līdz metaforiskai galējībai – ja tā izskatās pēc zivs un tā smaržo pēc zivs, var pieņemt, ka tā ir zivs. Ja vien no pirmā acu uzmetiena ar šo zivi nav nekā pārāk neparasta, piemēram, tai nav spuru, tā lido pa gaisu vai tā smaržo pēc lilijas, nav nepieciešama detalizētāka analīze, lai noteiktu, ka tā ir zivs. Tomēr, ja ar šo apspriežamo zivi ir kaut kas ārpus ierastā, tā joprojām var tikt klasificēta par zivi, bet tikai pēc detalizētas aplūkojamās radības izpētes.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">MIF nolīgums kā ierobežojums mērķa dēļ?</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52.</NO.P><TXT>UKI, kurai piekrīt arī Ungārijas valdība un Komisija, uzskata, ka <HT TYPE="ITALIC">MIF</HT> nolīgums jau pēc sava rakstura ir pretkonkurences nolīgums, turpretim prasītāji pamatlietā apstrīd šādu viedokli.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0053"><NO.P>53.</NO.P><TXT>Kā minēts iepriekš 9. punktā, ar <HT TYPE="ITALIC">MIF</HT> nolīgumu būtībā ir ieviests vienots <HT TYPE="ITALIC">IF</HT> apmērs, proti, maksa, ko saņēmējbanka maksā izdevējbankai, kad tiek veikts kredītkaršu darījums. Tāpēc, kā to pareizi norāda iesniedzējtiesa, šī nav nedz tipiska horizontāla vienošanās par cenu noteikšanu, nedz arī, es teiktu, kas tāds, ko varētu droši nosaukt par vertikālu vienošanos par tālākas pārdošanas cenu saglabāšanu. <HT TYPE="ITALIC">MIF</HT> nolīgumā nav noteiktas pārdošanas un pirkšanas cenas gala patērētājiem, bet gan tikai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0050" REF.END="QE0050"/>standartizēts<QUOT.END REF.START="QS0050" CODE="201D" ID="QE0050"/> viens aspekts dažu tādu pakalpojumu izmaksu struktūrā, kurus rada kredītkaršu kā maksājumu līdzekļa izmantošana.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0054"><NO.P>54.</NO.P><TXT>Ievērojot minēto, varētu sagaidīt, ka lietas dalībniekiem, kuri piekrīt viedoklim par ierobežojumu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0051" REF.END="QE0051"/>mērķa dēļ<QUOT.END REF.START="QS0051" CODE="201D" ID="QE0051"/>, būtu īpaši jāaplūko nākamie punkti. Vispirms bez mazākās nenoteiktības būtu bijusi jāidentificē rīcība, kura šķietami veidoja konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, kā arī jāizskaidro tās galvenie elementi (atbildīgās puses, ietekmētie tirgi, apspriežamās rīcības raksturs un atbilstošais laika periods) (a). Tālāk <HT TYPE="ITALIC">MIF</HT> nolīgums būtu bijis jāizvērtē no analītiskā ietvara viedokļa: pirmkārt, jāizvirza uzticams un spēcīgs pieredzes apjoms, lai parādītu, ka šāda rīcība pēc sava rakstura ir pretkonkurences rīcība (b) un, otrkārt, jāizskaidro, kādēļ nolīguma juridiskais un ekonomiskais konteksts neizraisa šaubas par tā šķietamo pretkonkurences raksturu (c).</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="10"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0055"><NO.P>55.</NO.P><TXT>Turpinājumā īsi pakavēšos pie katra no šiem punktiem, ņemot vērā elementus, kuriem šajā tiesvedībā ir tikusi pievērsta Tiesas uzmanība, vienlaikus jau atkal uzsverot, ka šai Tiesai nav jāveic nacionāla administratīva lēmuma netieša pārbaude tiesā. Tādējādi iesniedzējtiesai būs pienākums pārbaudīt, vai UKI pārsūdzētajā nolēmumā ir izpildījusi savu pierādīšanas pienākumu.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">a)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Vai šķietamais pārkāpums tika skaidri identificēts un izskaidrots?</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0056"><NO.P>56.</NO.P><TXT>Secinājumu par to, ka noteikta darbība ir ierobežojums mērķa dēļ, var pamatot vienīgi tad, ja šķietami nepārprotams pārkāpums ir skaidri definēts. Tomēr precizitātes trūkums šajā sakarā šajā lietā, kurš bija saskatāms jau rakstveida paskaidrojumos, vēl vairāk pastiprinājās tiesas sēdē, kurā radās iespaids, ka katrs lietas dalībnieks, kas pārstāvēja viedokli par ierobežojumu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0052" REF.END="QE0052"/>mērķa dēļ<QUOT.END REF.START="QS0052" CODE="201D" ID="QE0052"/>, runā par nedaudz atšķirīgu lietu. It īpaši, kad lietas dalībniekiem tika lūgts nepārprotami izskaidrot, kāda veida kaitējums konkurencei visticamāk varētu rasties no tādiem nolīgumiem kā <HT TYPE="ITALIC">MIF</HT> nolīgums, viņu argumentācija <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0053" REF.END="QE0053"/>lēkāja<QUOT.END REF.START="QS0053" CODE="201D" ID="QE0053"/> no viena tirgus uz otru un no viena veida kaitējuma uz otru bez nepieciešamās skaidrības un precizitātes.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0057"><NO.P>57.</NO.P><TXT>Tika pieminēti vismaz trīs tirgi, kurus šķietamais pārkāpums varētu būt ietekmējis: ar kredītkaršu darījumiem saistītais starpbanku pakalpojumu tirgus (uz kuru <HT TYPE="ITALIC">MIF</HT> nolīgums tieši attiecas); (daļēji lejupējais) ar kredītkaršu darījumiem saistītais komersantiem sniegto pakalpojumu tirgus (par kuru visvairāk ieinteresēta šķita UKI); un (faktiski augšupējais) kredītkaršu pakalpojumu sniedzēju tirgus (uz kuru ļoti koncentrējusies bija Komisija). Šie trīs tirgi nepārprotami ir savstarpēji cieši savijušies, un to mijiedarbību nedrīkst ignorēt<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0032"><P>Tāpat skat. spriedumu, <HT TYPE="ITALIC">CB</HT> (79. punkts un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0058"><NO.P>58.</NO.P><TXT>Attiecībā uz pirmo tirgu ar <HT TYPE="ITALIC">MIF</HT> nolīgumu patiešām tika ieviests cenu noteikšanas elements. Tomēr UKI un Komisijas konstatētās konkurencei kaitīgās sekas šajā tirgū nemaz neiestājās. Drīzāk UKI un Komisija norāda uz kaitīgām sekām abos citos tirgos.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0059"><NO.P>59.</NO.P><TXT>Vispirms par ar kredītkaršu darījumiem saistīto <HT TYPE="ITALIC">komersantiem</HT> sniegto pakalpojumu tirgu UKI un Komisija uzskata, ka <HT TYPE="ITALIC">IF</HT> praksē darbojās kā ieteicamā minimālā cena. Tiešām ir maz ticams, ka pieņēmējbankas iekasētu no komersantiem <HT TYPE="ITALIC">MSC</HT> apmērā, kurš būtu mazāks par izdevējbankai samaksāto <HT TYPE="ITALIC">IF</HT>, jo tas nebūtu bijis ekonomiski. No šāda viedokļa zināma līmeņa ierobežojums tiešām ir ticams, – vienošanās par <HT TYPE="ITALIC">MIF</HT> praksē noteikti var ierobežot pamudinājumu bankām cīnīties par komersantu labvēlību, samazinot <HT TYPE="ITALIC">MSC</HT>. Līdzīgi, ciktāl tas attiecas uz <HT TYPE="ITALIC">kredītkaršu pakalpojumu sniedzēju</HT> tirgu un ciktāl <HT TYPE="ITALIC">MIF</HT> nolīgums attiecās uz <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Visa</HT>, nevar izslēgt, ka tas varēja neitralizēt cenu konkurences elementu starp šīm sabiedrībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0060"><NO.P>60.</NO.P><TXT>Tomēr neesmu pārliecināts, ka mijiedarbība starp šiem tirgiem ir tikusi pienācīgi izskaidrota. Analīze mērķa dēļ var paplašināt konkurences iestādes uzdevumu pierādīt noteiktas rīcības pretkonkurences raksturu, bet tā neatbrīvo iestādi no prasības skaidri identificēt šķietamā kaitējuma raksturu. Vēl jo svarīgāk, ka par šo tirgu savstarpējo mijiedarbību izteiktie viedokļi šķiet balstīti uz virkni pieņēmumu, daļu no kuriem prasītāji pamatlietā ļoti nopietni apstrīd. Bez šaubām, pastāv iespēja, ka <HT TYPE="ITALIC">MIF</HT> nolīgums var radīt kaitīgas sekas, bet vai šīs sekas ir tik viegli identificējamas un tāpēc šo nolīgumu var uzskatīt par ierobežojošu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0054" REF.END="QE0054"/>mērķa dēļ<QUOT.END REF.START="QS0054" CODE="201D" ID="QE0054"/>?</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0061"><NO.P>61.</NO.P><TXT>Vairākas dažādas iesaistītās puses darbojās vairākos savstarpēji savītos tirgos, un šo tirgu mijiedarbība un krusteniskā iedarbība uzreiz nešķiet acīmredzama. Papildus šādai saliktai sarežģītībai jautājumi <HT TYPE="ITALIC">kurš</HT>, <HT TYPE="ITALIC">ko</HT> un <HT TYPE="ITALIC">kur</HT> ir pārejošs aspekts. <HT TYPE="ITALIC">MIF</HT> nolīgums bija spēkā ilgāk nekā 12 gadus. Šaubos, vai apstākļi attiecīgajos tirgos šajā periodā Ungārijā saglabājās būtībā nemainīgi. Galu galā, ir taisnīgi pieņemt (un iesaistīto banku skaitu var uzskatīt par netiešu norādi uz šo evolūciju), ka no 1996. gada līdz 2008. gadam kredītkaršu pakalpojumu tirgus Ungārijā un citur Eiropā būtiski mainījās. Attiecīgi tas, kas noteiktā brīdī varētu būt bijis lietderīgs vai pat nepieciešams, lai sasniegtu konkurenci<?PAGE NO="11"?> veicinošu mērķi vai faktiski izveidotu tirgu, iespējams, jau ir pārstājis par tādu būt, kad konkurences apstākļi tirgū būtiski izmainās. Šāda hipotēze, ja tā ir patiesa, varētu nozīmēt, ka nav iespējams aplūkot visu periodu tieši vienā aspektā un vienlīdz skaidri, lai varētu novērtēt, vai ir noticis konkurences ierobežojums mērķa dēļ.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0062"><NO.P>62.</NO.P><TXT>Rezumējot, ar šādu palielinātu sarežģītību no lietas dalībnieku, kuri darbojas vairākos tirgos ilgākā laika periodā, viedokļa gan rodas arī palielināta vajadzība pēc izšķirīgas skaidrības un precizitātes, it īpaši, ja tiek apgalvots, ka pastāv konkurences ierobežojums mērķa dēļ, – kuram, kurā tirgū(‑os) un precīzi kas bija jādara un ar kādām sekām? Vēl jo vairāk, jo lielāks skaits mainīgo tiek iekļauti vienādojumā no uzbūves sarežģītības viedokļa, jo kopumā mazāka varbūtība, ka varētu būt iespējams izdarīt secinājumu par labu nepārprotamam konkurences ierobežojumam mērķa dēļ.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">b)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Vai pastāv uzticama un stabila pieredze attiecībā uz tādiem nolīgumiem kā tas, par kuru ir strīds?</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0063"><NO.P>63.</NO.P><TXT>Tālāk, it īpaši ņemot vērā pamatlietas faktisko apstākļu sarežģītību, es būtu sagaidījis, ka lietas dalībnieki, kas atbalsta viedokli par ierobežojumu mērķa dēļ, norādītu uz uzticamu un stabilu pieredzi, kas parādītu, ka tādi nolīgumi kā <HT TYPE="ITALIC">MIF</HT> nolīgums parasti tiek uzskatīti par būtībā pretkonkurences nolīgumiem. Vai pastāv relatīvi plaši izplatīta un konsekventa Eiropas konkurences iestāžu un/vai dalībvalstu tiesu prakse, kas apliecinātu viedokli, ka tādi nolīgumi kā apspriežamais nolīgums <HT TYPE="ITALIC">kopumā</HT> kaitē konkurencei?</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0064"><NO.P>64.</NO.P><TXT>Vaicāta tiesas sēdē, UKI paziņoja, ka tā pamatā balstījās (tikai) uz Komisijas praksi. Komisija savukārt paziņoja, ka tādu nolīgumu kā <HT TYPE="ITALIC">MIF</HT> nolīgums pretkonkurences raksturs izriet no Savienības tiesu spriedumiem lietā <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0033"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140911">2014. gada 11. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑382/12 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2201">EU:C:2014:2201</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20120524">2012. gada 24. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑111/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2012:260">EU:T:2012:260</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0065"><NO.P>65.</NO.P><TXT>Es apšaubītu, vai minētais atbilst prasībai pēc uzticama un spēcīga pieredzes apjoma, kāds nepieciešams, lai uzturētu konstatējumu, ka noteikta rīcības forma nepārprotami un vispārīgi ir pretkonkurences forma.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0066"><NO.P>66.</NO.P><TXT>Ciktāl tas attiecas uz Komisijas praksi, atzīmēšu, ka 2002. gadā Komisija noteiktiem nolīgumiem, ar kuriem izveido daudzpusēju <HT TYPE="ITALIC">IF</HT>, piešķīra atbrīvojumu no soda atbilstoši LESD 101. panta 3. punktam<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0034"><P>Komisijas <DATE ISO="20020724">2002. gada 24. jūlija</DATE> lēmums (lieta COMP/29.373 – <HT TYPE="ITALIC">Visa International – Multilateral Interchange Fee</HT>).</P></NOTE>. Tās viedoklis bija tāds, ka šie nolīgumi bija ierobežojoši seku dēļ (nevis mērķa dēļ), bet tie sekmēja tehnisko un ekonomisko progresu, jo tie veicināja liela mēroga starptautisku maksājumu sistēmu ar pozitīvu vispārēju ieguvumu visam tīklam. Savā <DATE ISO="20071219">2007. gada 19. decembra</DATE> lēmumā Komisija nolēma, ka noteikti nolēmumi, ar kuriem ievieš daudzpusēju <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0055" REF.END="QE0055"/>noklusējuma <HT TYPE="ITALIC">IF</HT><QUOT.END REF.START="QS0055" CODE="201D" ID="QE0055"/>, rada ierobežojumu seku dēļ, neizlemjot tomēr, vai šis nolīgums bija pretkonkurences nolīgums arī mērķa dēļ<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0035"><P>Komisijas <DATE ISO="20071219">2007. gada 19. decembra</DATE> lēmums (lieta COMP/34.579 – <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT>, COMP/36.518 – <HT TYPE="ITALIC">EuroCommerce</HT>, COMP/38.580 – <HT TYPE="ITALIC">Commercial Cards</HT>). Skaidrības labad noklusējuma <HT TYPE="ITALIC">IF</HT> ir tas <HT TYPE="ITALIC">IF</HT>, ko piemēro pēc noklusējuma, ja starp pieņēmējbanku un izdevējbanku nav divpusēja nolīguma, vai gadījumā, ja <HT TYPE="ITALIC">IF</HT> ir noteikts valsts līmenī.</P></NOTE>. Pēc tam attiecīgi <DATE ISO="20190122">2019. gada 22. janvārī</DATE> Komisija pauda viedokli, ka noteikti pārrobežu pieņemšanas noteikumi, kurus piemēro <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT>, it īpaši attiecībā uz starpreģionu <HT TYPE="ITALIC">IF</HT>, rada ierobežojumu mērķa dēļ<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0036"><P>Komisijas <DATE ISO="20190122">2019. gada 22. janvāra</DATE> lēmums (lieta COMP/AT.40049 – <HT TYPE="ITALIC">MasterCard II</HT>).</P></NOTE>. Tas viss tika darīts, nepieminot 2010., 2014. un 2019. gada lēmumus, kuros Komisija pieņēma kredītkaršu sabiedrību piedāvātās apņemšanās ierobežot un samazināt noteiktu veidu <HT TYPE="ITALIC">IF</HT> apmēru<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0037"><P>Skat. Komisijas lēmumus, <DATE ISO="20101208">2010. gada 8. decembris</DATE> (lieta COMP/39.398 – <HT TYPE="ITALIC">Visa MIF</HT>); 2014. gada 26. februāris (lieta COMP/39398 – <HT TYPE="ITALIC">Visa MIF</HT>), un <DATE ISO="20190429">2019. gada 29. aprīlis</DATE> (lieta COMP/AT.39398 – <HT TYPE="ITALIC">Visa MIF</HT>).</P></NOTE>. Lēmumos par apņemšanos, protams, nav konstatēti nekādi formāli fakti par konkurences tiesību pārkāpumiem.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="12"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0067"><NO.P>67.</NO.P><TXT>Tādējādi, manuprāt, Komisijas praksi ir grūti saukt par vienveidīgu. Tas nav pārmetums, bet gan fakta atzīšana par to, ka, šķiet, pašas Komisijas izpratne par šīs kategorijas nolīgumiem, pateicoties šajos pašos gadījumos gūtajai pieredzei, ir pakāpeniski progresējusi. Galu galā, ir skaidrs, ka jēdziens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0056" REF.END="QE0056"/>pieredze<QUOT.END REF.START="QS0056" CODE="201D" ID="QE0056"/> neizbēgami ar laiku attīstās, ņemot vērā pieaugošās zināšanas un pieredzi, kuru iegūst kompetentās administratīvās un tiesu iestādes, sarežģītāku analīzes rīku radīšanu un ekonomiskās domāšanas attīstību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0068"><NO.P>68.</NO.P><TXT>Tomēr, pat atliekot malā daudz apspriesto laika elementu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0038"><P>Tādējādi atliekot malā prasītāju pamatlietā argumentu attiecībā uz iespējamu tiesiskās noteiktības principa pārkāpumu, pamatojoties uz to, ka tāda nolīguma kā <HT TYPE="ITALIC">MIF</HT> nolīgums pretkonkurences raksturs nekādi nebija acīmredzams 2008. gadā.</P></NOTE>, es būtu piesardzīgs attiecībā uz secinājuma, ka saujiņa administratīvo nolēmumu (īpaši, ja tos izdod viena iestāde un tie ar laiku attīstās), kuri attiecas uz līdzīgām saskaņošanas formām, ir pietiekams pamats, lai nospriestu, ka jebkurš līdzīgs nolīgums var tikt uzskatīts par pretlikumīgu, izdarīšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0069"><NO.P>69.</NO.P><TXT>Papildus minētajam – citu valsts konkurences iestāžu prakse, kurā varētu būt tikuši izvērtēti līdzīgi nolīgumi tam, kuru izvērtēja UKI, noteikti būtu bijusi nozīmīga, ja tāda būtu pieejama.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0070"><NO.P>70.</NO.P><TXT>Attiecībā uz judikatūru ir vienlīdz svarīgi pārbaudīt, vai Eiropas Savienības tiesas un dalībvalstu tiesas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0039"><P>Vai arī, tikpat labi, iespējams, arī iestādes un tiesas ārpus Eiropas Savienības, kas piemēro līdzīgus pretmonopola noteikumus.</P></NOTE>, kuras ir izskatījušas šīs kategorijas nolīgumus, šajā jomā ir īstenojušas konsekventu pieeju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0040"><P>Skaidrības nolūkā vēlos uzsvērt, ka tas, kā ir jāsaprot <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0057" REF.END="QE0057"/>horizontāla<QUOT.END REF.START="QS0057" CODE="201D" ID="QE0057"/> līmeņa zināšanu apmaiņa (kad ir iesaistīta valsts konkurences iestāde, kura ievēro nacionālo konkurences iestāžu un dalībvalstu tiesu nolēmumus), noteikti nav <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> veida pienākums, kas vismaz gramatiski attiecas uz pēdējās instances tiesu LESD 267. panta 3. punkta ietvarā (skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19821006">1982. gada 6. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Cilfit</HT> u.c.,</NAME.CASE> <NO.CASE>283/81</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1982:335">EU:C:1982:335</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0016">16.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Drīzāk šeit tiek piedāvāti iespējamie zināšanu avoti, kas varētu atbalstīt pieļāvumu, ka noteikta veida nolīgums nepārprotami ir ierobežojošs mērķa dēļ.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0071"><NO.P>71.</NO.P><TXT>Saistībā ar minēto iepriekšminēto Komisijas lēmumu vispirms atbalstīja Vispārējā tiesa un pēc tam arī Tiesa<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0041"><P>Skat. iepriekš 33. zemsvītras piezīmi.</P></NOTE>. Šajā gadījumā nozīme ir tam, ka galvenais jautājums tomēr ir, vai šie spriedumi nozīmē, ka Komisijas konstatētais LESD 101. panta 1. punkta pārkāpums bija tik izteikts, ka to varēja konstatēt bez visaptverošas seku analīzes. Ņemot vērā plašo un detalizēto Savienības tiesu sniegto argumentāciju, lai noraidītu pieteicēju prasības, man ir iespaids, ka ir grūti interpretēt šos spriedumus tā, it kā tie atbalstītu vienu vai otru viedokli.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0072"><NO.P>72.</NO.P><TXT>Visbeidzot, esmu nedaudz pārsteigts, ka to lietas dalībnieku, kas aizstāv viedokli par ierobežojumu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0058" REF.END="QE0058"/>mērķa dēļ<QUOT.END REF.START="QS0058" CODE="201D" ID="QE0058"/>, paskaidrojumos nav nekā no neatkarīgu autoru sagatavotiem pētījumiem vai ziņojumiem, kuri balstītos uz starptautiskās ekonomiskās sabiedrības atzītām metodēm, principiem un standartiem, kas atbalstītu viņu viedokli. Tas, vai ekonomistu vidū ir pietiekama vienprātība par to, ka tādi nolīgumi kā apspriežamais pēc sava rakstura ir pretkonkurences nolīgums, man tiešām šķistu visaugstākajā pakāpē svarīgi. Konkurences ierobežošanas jēdziens galu galā ir galvenokārt ekonomisks jēdziens.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0073"><NO.P>73.</NO.P><TXT>Noslēgumā – pieredze, uz kuru notiek atsaukšanās Tiesā, lai pamatotu viedokli par to, ka tādi nolīgumi kā pamatlietā apspriežamais pēc sava rakstura ir konkurencei kaitējoši, izskatās diezgan trūcīga. Tomēr šis jautājums detalizēti būs jāpārbauda iesniedzējtiesai, ņemot vērā argumentus un dokumentus, kas bijuši par pamatu šajā jautājumā pieņemtajam administratīvajam lēmumam.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="13"?><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">c)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Vai MIF nolīguma juridiskais un ekonomiskais konteksts liek apšaubīt tā apgalvoto pretkonkurences raksturu?</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0074"><NO.P>74.</NO.P><TXT>Ja UKI analīze par to, ka <HT TYPE="ITALIC">MIF</HT> nolīgums ietilpst tādu nolīgumu kategorijā, kas kopumā tiek uzskatīti par pretkonkurences nolīgumiem, pārliecinātu iesniedzējtiesu, tad tās veiktās analīzes otrajam solim būtu jābūt pārbaudīt šādu sākotnēju secinājumu, pievēršot uzmanību juridiskajam un ekonomiskajam kontekstam, kurā nolīgums tika ieviests. Vai <HT TYPE="ITALIC">MIF</HT> nolīgumā vai tā ietekmētajos tirgos ir kāda sevišķa īpatnība, kas varētu radīt šaubas par tā kaitīgo ietekmi uz konkurenci? Tādējādi, vai pieņēmumu, kurš attiecas uz šāda nolīguma kopumā kaitīgo raksturu, <HT TYPE="ITALIC">no pirmā acu uzmetiena</HT> varētu saprātīgi apstrīdēt individuālā gadījumā?</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0075"><NO.P>75.</NO.P><TXT>Prasītāji pamatlietā argumentē, ka <HT TYPE="ITALIC">MIF</HT> nolīgumam nebija nekāda pretkonkurences mērķa vai ka tam vismaz bija arī kāda konkurenci veicinoša ietekme.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0076"><NO.P>76.</NO.P><TXT>Pirmkārt, šie lietas dalībnieki sniedz alternatīvu izskaidrojumu <HT TYPE="ITALIC">MIF</HT> nolīguma ekonomiskajam pamatojumam, proti, tie argumentē, ka <HT TYPE="ITALIC">IF</HT> standartizācija bija nepieciešama, lai, ņemot vērā, ka tad, kad tika noslēgts <HT TYPE="ITALIC">MIF</HT> nolīgums, kredītkaršu sistēma Ungārijā vēl bija vāji attīstīta, nodrošinātu pareizu un gludu sistēmas funkcionēšanu. Saskaņā ar viņu viedokli nolīgums veicināja kredītkaršu tirgus izveidi un izplatīšanos Ungārijā. Otrkārt, tie apgalvo, ka <HT TYPE="ITALIC">MIF</HT> nolīguma mērķis bija arī ierobežot uz <HT TYPE="ITALIC">IF</HT> pieaugumu vērsto tirgus tendenci. Saskaņā ar viņu argumentāciju šo faktu apliecina arī Vispārējās tiesas spriedums lietā <HT TYPE="ITALIC">Mastercard</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0042"><P>Skat. arī spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20120524">2012. gada 24. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑111/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2012:260">EU:T:2012:260</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0137">137.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, kā arī fakts, ka vairākās jurisdikcijās (tai skaitā Ungārijā un Eiropas Savienībā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0043"><P>Skat. attiecīgi 2013. gada Likuma Nr. CXLIII, ar kuru groza noteiktus likumus saistībā ar Likumu par Ungārijas Valsts banku un apstiprina grozījumus citiem mērķiem, 141. pantu un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2015/751 (<DATE ISO="20150429">2015. gada 29. aprīlis</DATE>) par starpbanku komisijas maksām, ko piemēro kartēm piesaistītiem maksājumu darījumiem (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="123" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2015">OV 2015, L 123, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>) tiesību aktu ietekmē <HT TYPE="ITALIC">IF</HT> līmenis tika ierobežots.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0077"><NO.P>77.</NO.P><TXT>Es uzskatu, ka šīs tiesvedības ietvaros nav iespējams ieņemt stingru nostāju par to, vai šie argumenti ir vai nav <HT TYPE="ITALIC">prima facie</HT> neticami. Lietas materiālos iekļautā informācija šādam nolūkam ir vienkārši nepietiekama.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0078"><NO.P>78.</NO.P><TXT>Lai pārbaudītu, vai šie apgalvojumi ir pietiekami ticami, lai būtu pamatoti veikt rūpīgāku pārbaudi, iesniedzējtiesai tie ir jāizmeklē. Ja iesniedzējtiesa secinās, ka <HT TYPE="ITALIC">MIF</HT> nolīgumam varētu saprātīgi būt kāda konkurenci veicinoša ietekme, tad šis nolīgums nevarēs tikt klasificēts kā konkurenci ierobežojošs mērķa dēļ. Šādā gadījumā LESD 101. panta 1. punkta pārkāpums varēs tikt konstatēts tikai pēc nolīguma seku analīzes.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0079"><NO.P>79.</NO.P><TXT>Tādējādi mērauklai ir jābūt atspēkojošai hipotēzei, kura no pirmā acu uzmetiena nav neticama un ar kuru individuālā gadījuma kontekstā ir apšaubītas vispārējās vispārpieņemtās zināšanas. Šim jautājumam ir divi galvenie elementi: pirmkārt, atspēkojošam izskaidrojumam jāšķiet pietiekami ticamam no pirmā acu uzmetiena, lai attaisnotu tālāku izpēti. Otrkārt, pastāv tomēr saprātīgas atspēkojošas hipotēzes standarts. Tai nav jābūt pilnībā konstatētai, argumentētai un pierādītai, jo tas jau ir pilna apmēra seku analīzes uzdevums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0080"><NO.P>80.</NO.P><TXT>Šajā sakarā varētu papildināt, ka Tiesa jau sen ir atzinusi, ka nolīgumi, kuriem ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0059" REF.END="QE0059"/>leģitīms mērķis<QUOT.END REF.START="QS0059" CODE="201D" ID="QE0059"/>, ne vienmēr ietilpst LESD 101. panta 1. punkta darbības jomā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0044"><P>Skat., piemēram, spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20111013">2011. gada 13. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Pierre Fabre Dermo-Cosmétique</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑439/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:649">EU:C:2011:649</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0040">40.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <HT TYPE="ITALIC">CB</HT> (75. punkts).</P></NOTE>. Tas nozīmē, ka uz nolīgumiem, kuriem ir gan konkurenci veicinošas, gan pretkonkurences sekas, LESD 101. panta 1. punkts attiecas tikai tad, kad pēdējās gūst pārsvaru<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0045"><P>Šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20061123">2006. gada 23. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Asnef-Equifax</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Administración del Estado</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑238/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:734">EU:C:2006:734</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0046">46.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0063">63.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Piemēram, cenu konkurences samazinājums var būt pieņemams, ja tā mērķis ir palielināt konkurenci attiecībā uz kādiem citiem faktoriem, atskaitot cenu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0046"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20111013">2011. gada 13. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Pierre Fabre Dermo-Cosmétique</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑439/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:649">EU:C:2011:649</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0040">40.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Izsakoties vispārīgāk, ja nolīgumiem, kuri, kaut arī ierobežo pušu rīcības brīvību, ir mērķis, piemēram, atvērt<?PAGE NO="14"?> tirgu vai radīt jaunu tirgu, vai ļaut jauniem dalībniekiem piekļūt tirgum, tad tie var būt konkurenci veicinoši<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0047"><P>Šajā nozīmē skat. ģenerāladvokātes V. Trstenjakas [<HT TYPE="ITALIC">V. Trstenjak</HT>] sniegtos secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Beef Industry Development Society</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Barry Brothers</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑209/07</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:467">EU:C:2008:467</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0053">53.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>. No pastāvīgās judikatūras izriet arī, ka noteiktos apstākļos ierobežojumi, kuri ir tieši saistīti un nepieciešami, lai īstenotu galveno darbību, kas pati par sevi nav pretkonkurences darbība, nav uzskatāmi par konkurences ierobežojumiem LESD 101. panta 1. punkta izpratnē<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0048"><P>Šajā nozīmē skat., piemēram, spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19850711">1985. gada 11. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Remia</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>2/84</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1985:327">EU:C:1985:327</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0019">19.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0020">20.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); 1986. gada 28. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Pronuptia de Paris</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>161/84</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1986:41">EU:C:1986:41</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0015">15.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0017">17.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140911">2014. gada 11. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑382/12 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2201">EU:C:2014:2201</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0089">89.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0081"><NO.P>81.</NO.P><TXT>Attiecīgi ikreiz, kad nolīguma ietekme uz tirgu ir pretrunīga, ir nepieciešama seku analīze<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0049"><P>Šajā nozīmē skat. ģenerāladvokāta N. Vāla secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">CB</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑67/13 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:1958">EU:C:2014:1958</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0056">56.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Citiem vārdiem, ja nolīguma iespējamu konkurenci veicinošu loģisku ekonomisko pamatu nevar izslēgt, neaplūkojot faktisko ietekmi uz tirgu, tad šādu nolīgumu nevar klasificēt kā ierobežojošu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0060" REF.END="QE0060"/>mērķa dēļ<QUOT.END REF.START="QS0060" CODE="201D" ID="QE0060"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0050"><P>Šajā nozīmē skat. <HT TYPE="ITALIC">CB</HT> (80.–87. punkts) un Maxima Latvija (22.–.24. punkts).</P></NOTE>. Tādēļ es nevaru piekrist Komisijai, tai argumentējot, ka jebkādas leģitīmas un konkurenci veicinošas sekas var tikt apsvērtas tikai saskaņā ar LESD 101. panta 3. punktu, lai, iespējams, varētu piešķirt atbrīvošanu no atbildības. Neizdarot jebkādu apgalvojumu tieši par <HT TYPE="ITALIC">MIF</HT> nolīgumu, vispārīgi tāda LESD 101. panta uzbūve, saskaņā ar kuru LESD 101. panta 1. punktā principā ir aizliegts nolīgums, kurš kopumā ir konkurenci veicinošs, bet pēc tam uzreiz atbilstoši 101. panta 3. punktam tas var tikt nekavējoties atcelts, nav līdz galam pārliecinoša.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0082"><NO.P>82.</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekšminēto, iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai <HT TYPE="ITALIC">MIF</HT> nolīgums rada ierobežojumu mērķa dēļ. Šajā nolūkā, lai varētu noteikt, vai šis nolīgums ietilpst tādu nolīgumu kategorijā, kas, ņemot vērā esošo pieredzi, kopumā tiek atzīti par kaitīgiem konkurencei, iesniedzējtiesai vispirms ir jāpārbauda tā saturs un mērķis. Ja atbilde uz šo jautājumu ir pozitīva, tad pēc tam iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai šo secinājumu neliek apšaubīt apsvērumi attiecībā uz juridisko un ekonomisko kontekstu, kurā nolīgums tika ieviests. It īpaši iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai <HT TYPE="ITALIC">prima facie</HT> ir kāds cits ticams alternatīvs izskaidrojums attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">MIF</HT> nolīguma konkurenci veicinošo loģisko pamatu, ņemot vērā arī laiku, kad nolīgums darbojās.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">C.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par ceturto jautājumu</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0083"><NO.P>83.</NO.P><TXT>Uzdodot ceturto jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai konkurences iestādei, konstatējot LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumu, ir skaidri jānorāda, vai uzņēmumu rīcība ir nolīgums vai saskaņota darbība.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0084"><NO.P>84.</NO.P><TXT>Es piekritīšu UKI, Ungārijas valdībai, Komisijai un EBTA, ka uz šo jautājumu ir jāatbild noraidoši.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0085"><NO.P>85.</NO.P><TXT>Lietā <HT TYPE="ITALIC">Anic Partecipazioni</HT> Tiesa izskaidroja, ka LESD 101. panta 1. punktā paredzētie <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0061" REF.END="QE0061"/>nolīguma<QUOT.END REF.START="QS0061" CODE="201D" ID="QE0061"/> un <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0062" REF.END="QE0062"/>saskaņotas darbības<QUOT.END REF.START="QS0062" CODE="201D" ID="QE0062"/> jēdzieni <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0063" REF.END="QE0063"/>ir paredzēti, lai konstatētu tāda paša rakstura slepenu vienošanos formas, kuras vienu no otras var atšķirt tikai pēc to intensitātes un izpausmes veidiem<QUOT.END REF.START="QS0063" CODE="201D" ID="QE0063"/>. Tādēļ, lai gan šiem jēdzieniem ir daļēji atšķirīgi tos veidojošie elementi, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0064" REF.END="QE0064"/>tie nav savstarpēji nesavienojami<QUOT.END REF.START="QS0064" CODE="201D" ID="QE0064"/>. Tiesa ir skaidri atzinusi, ka LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumi bieži var <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0065" REF.END="QE0065"/>būt saistīti ar dažādām rīcības formām, kuras var atbilst dažādām definīcijām, kaut arī tās ir paredzētas vienā un tajā pašā normā un visas ir vienādi aizliegtas<QUOT.END REF.START="QS0065" CODE="201D" ID="QE0065"/>. Uz šāda pamata Tiesa nosprieda, ka konkurences iestādei <HT TYPE="ITALIC">nav pienākuma</HT> noteiktu rīcības formu iekļaut vai nu nolīgumu, vai saskaņotas darbības kategorijā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0051"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19990708">1999. gada 8. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Anic Partecipazioni</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑49/92 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1999:356">EU:C:1999:356</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0131">131.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0133">133.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Šis princips ir ticis konsekventi apstiprināts vēlākajā judikatūrā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0052"><P>Skat. piemēram, spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20141209">2014. gada 9. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">SP</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑472/09 un T‑55/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2014:1040">EU:T:2014:1040</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0159">159.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150616">2015. gada 16. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">FSL</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑655/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2015:383">EU:T:2015:383</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0419">419.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="15"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0086"><NO.P>86.</NO.P><TXT>Lielākajā daļā gadījumu konkurences iestādei patiešām būtu nepamatoti un nevajadzīgi censties raksturot konkrētu uzvedības formu vai nu kā nolīgumu, vai saskaņotu darbību. Ir taisnība, ka šie jēdzieni zināmā mērā pārklājas, bieži vien apgrūtinot iespēju noteikt, kur beidzas nolīgums un sākas saskaņota darbība. Vēl jo vairāk, pieredze rāda, ka pārkāpumi laika gaitā var mainīties. Tie var sākties vienā formā un pakāpeniski pārņemt citas formas īpašības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0053"><P>Skat., piemēram, Faull, J., un Nikpay, A. (izd.), <HT TYPE="ITALIC">The EU Law of Competition</HT>, 3. izd., Oxford University Press, Oksforda, 2014, 225. un 226. lpp.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0087"><NO.P>87.</NO.P><TXT>Tāpēc Tiesa ir arī uzsvērusi, ka neatkarīgi no noteiktas rīcības juridiskā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0066" REF.END="QE0066"/>saskaņotas darbības<QUOT.END REF.START="QS0066" CODE="201D" ID="QE0066"/>, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0067" REF.END="QE0067"/>nolīguma<QUOT.END REF.START="QS0067" CODE="201D" ID="QE0067"/> vai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0068" REF.END="QE0068"/>uzņēmumu apvienības lēmuma<QUOT.END REF.START="QS0068" CODE="201D" ID="QE0068"/> raksturojuma atbilstoši LESD 101. panta 1. punktam veicamā juridiskā analīze ne ar ko neatšķiras<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0054"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20061123">2006. gada 23. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Asnef-Equifax</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Administración del Estado</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑238/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:734">EU:C:2006:734</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0032">32.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Šīs lietas kontekstā varētu būt lietderīgi uzsvērt, ka ne tikai nolīgums, bet arī saskaņota darbība var tikt uzskatīta par pretkonkurences darbību mērķa dēļ<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0055"><P>Skat. piemēram, spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20090604">2009. gada 4. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">T‑Mobile Netherlands</HT> u.c</NAME.CASE>. (<NO.CASE>C‑8/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:343">EU:C:2009:343</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, it īpaši 24. un 28.–30. punkts).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0088"><NO.P>88.</NO.P><TXT>Acīmredzami tas nenozīmē, ka konkurences iestādei atbilstoši nepieciešamajam standartam nav pienākuma pierādīt, ka iespējamā rīcība, kura šķietami veido pretkonkurences <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0069" REF.END="QE0069"/>nolīgumu un/vai saskaņotu darbību<QUOT.END REF.START="QS0069" CODE="201D" ID="QE0069"/>, atbilst nosacījumiem, lai to par tādu varētu uzskatīt<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0056"><P>Šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19990708">1999. gada 8. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Anic Partecipazioni</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑49/92 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1999:356">EU:C:1999:356</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0134">134.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0135">135.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0089"><NO.P>89.</NO.P><TXT>Pašsaprotami, ka uzņēmumiem, kuri tiek vainoti par dalību pārkāpumā, jebkuras rīcības formas gadījumā ir tiesības apstrīdēt konkurences iestādes piemēroto raksturojumu, apgalvojot, ka iestāde nav sniegusi pietiekamus pierādījumus attiecībā uz iespējamā pārkāpuma dažādās formas veidojošajiem elementiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0057"><P>Turpat, 136. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0090"><NO.P>90.</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekšminēto, manuprāt, konstatējot LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumu, konkurences iestādei, ņemot vērā, ka tā sniedz pietiekamus pierādījumus attiecībā uz iespējamā pārkāpuma dažādās formas veidojošajiem elementiem, nav pienākuma noteiktu rīcību iekļaut līgumu vai saskaņotas darbības kategorijā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">D.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par trešo jautājumu</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0091"><NO.P>91.</NO.P><TXT>Uzdodot trešo jautājumu, iesniedzējtiesa vaicā Tiesai, vai tādā situācijā kā pamatlietā, kurā kredītkaršu sabiedrības nav tieši piedalījušās nolīguma satura noteikšanā, bet darījušas iespējamu tā pieņemšanu, to akceptējušas un piemērojušas, ir jāuzskata, ka šīs sabiedrības saskaņā ar LESD 101. panta 1. punktu ir bijušas nolīguma puses, vai arī, ka tās ir piedalījušās saskaņotā darbībā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0092"><NO.P>92.</NO.P><TXT>Kā paskaidrots šo secinājumu iepriekšējā sadaļā, konkurences iestādei, konstatējot LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumu, vispārīgi nav pienākuma rīcību iekļaut nolīgumu <HT TYPE="ITALIC">vai</HT> saskaņotas darbības kategorijā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0093"><NO.P>93.</NO.P><TXT>Šajā gadījumā būtu pietiekami, ja slepenā vienošanās vai saskaņošana, kura notikusi starp kredītkaršu sabiedrībām un bankām, kuras bija <HT TYPE="ITALIC">MIF</HT> nolīguma puses, sasniegtu tādu slieksni, ka tā varētu tikt uzskatīta par saskaņotu darbību, lai pēdējās būtu iespējams saukt pie atbildības par pārkāpumu, par kuru konkurences iestāde tās tur aizdomās.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0094"><NO.P>94.</NO.P><TXT>Lietas dalībnieki vērsās pie Tiesas ar diviem turpmākiem jautājumiem, un tie ir pelnījuši tikt apspriesti sīkāk.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0095"><NO.P>95.</NO.P><TXT>Pirmkārt, vai apstāklis, ka kredītkaršu sabiedrības darbojas tirgū, kurš atšķiras no tā, kurā tika ieviests apspiežamais nolīgums, nozīmē, ka šīs sabiedrības nevar tikt uzskatītas par atbildīgām par iespējamu LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumu?</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="16"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0096"><NO.P>96.</NO.P><TXT>Atbilde uz šo jautājumu nepārprotami ir noraidoša. LESD 101. panta pamatā ir princips, ka uzņēmumiem būtu jālemj par savu politiku noteiktā tirgū neatkarīgi, neiesaistoties jebkāda veida tiešos vai netiešos kontaktos, kuri varētu nepiemēroti ietekmēt viņu rīcības brīvību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0058"><P>Šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19990708">1999. gada 8. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Hüls</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑199/92 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1999:358">EU:C:1999:358</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0159">159.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>. Ar tādu nolūku LESD 101. panta 1. punkts, kā iepriekš minēts 23. punktā, ir diezgan plašs, lai tas aptvertu visu veidu slepenas vienošanās un saskaņošanu, kas varētu novest pie šāda rezultāta.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0097"><NO.P>97.</NO.P><TXT><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0070" REF.END="QE0070"/>Nolīguma<QUOT.END REF.START="QS0070" CODE="201D" ID="QE0070"/> jēdziens LESD 101. panta 1. punkta izpratnē nav ierobežots tikai ar tā sauktajiem <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0071" REF.END="QE0071"/>horizontālajiem nolīgumiem<QUOT.END REF.START="QS0071" CODE="201D" ID="QE0071"/> starp uzņēmumiem, kuri darbojas vienā un tajā pašā tirgū (un tādējādi faktiskas vai potenciālas savstarpējas konkurences apstākļos). ES tiesu praksē var atrast daudz piemēru, kuros konstatēts, ka ar nolīgumiem starp sabiedrībām, kuras darbojas atšķirīgos ražošanas ķēdes posmos vai blakus tirgos, tiek pārkāpts LESD 101. panta 1. punkts<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0059"><P>Skat., piemēram, spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19660713">1966. gada 13. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Consten</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Grundig</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>56/64 un 58/64</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1966:41">EU:C:1966:41</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>). Nesenāk, skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20111013">2011. gada 13. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Pierre Fabre Dermo-Cosmétique</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑439/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:649">EU:C:2011:649</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tāda pati loģika ir jāattiecina arī attiecībā uz saskaņotām darbībām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0060"><P>Skat. iepriekš šo secinājumu 85. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0098"><NO.P>98.</NO.P><TXT>Šie principi ir ļoti nepārprotami apstiprināti un zināmā mērā attīstījušies nesenajā Tiesas spriedumā lietā <HT TYPE="ITALIC">AC‑Treuhand</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0061"><P><DATE ISO="20151022">2015. gada 22. oktobra</DATE> spriedums, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">AC‑Treuhand</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑194/14 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:717">EU:C:2015:717</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, uz kuru lietas dalībnieki savos paskaidrojumos vairākkārt atsaukušies. Šajā spriedumā Tiesa uzsver, ka no LESD 101. panta 1. punkta teksta vai <HT TYPE="ITALIC">ratio</HT> nevar secināt, ka tā tvērums aprobežojas ar tādām slepenas vienošanās formām, kuras noved pie <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0072" REF.END="QE0072"/>savstarpēja rīcības brīvības ierobežojuma vienā un tajā pašā tirgū, kurā darbojas visi dalībnieki<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0062"><P>Turpat, 33. punkts.</P></NOTE><QUOT.END REF.START="QS0072" CODE="201D" ID="QE0072"/>. Tiesa turpinājumā uzsver, ka tās judikatūra nekad nav ierobežojusi šīs normas tvērumu tikai attiecībā uz uzņēmumiem, kuri darbojas tirgū, ko ir skāruši konkurences ierobežojumi, vai minētā tirgus augšupējos, lejupējos vai blakus tirgos<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0063"><P>Turpat, 34. punkts.</P></NOTE>. Ar uzņēmuma dalību nolīgumā vai saskaņotā darbībā var tikt pārkāpts LESD 101. pants neatkarīgi no uzņēmuma īstenotās komerciālās rīcības veida un/vai tirgus, kurā tas darbojas, ar nosacījumu, ka tas konkrētajā tirgū veicina konkurences ierobežošanu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0064"><P>Turpat, 35. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0099"><NO.P>99.</NO.P><TXT>Lieta <HT TYPE="ITALIC">AC‑Treuhand</HT> bija saistīta ar konsultāciju firmu, kura atbalstīja aizliegtas vienošanās īstenošanu, sniedzot administratīva rakstura pakalpojumus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0065"><P>Šo situāciju bieži dēvē par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0073" REF.END="QE0073"/>aizliegtas vienošanās atbalstītāja<QUOT.END REF.START="QS0073" CODE="201D" ID="QE0073"/> situāciju.</P></NOTE>. Tiesa secināja, ka šī uzņēmuma sniegto pakalpojumu galvenais mērķis, pamatojoties uz aizliegtās vienošanās dalībnieku starpā noslēgtajiem pakalpojumu nolīgumiem, bija attiecīgo pretkonkurences mērķu sasniegšana. Šis uzņēmums tādējādi aktīvi piedalījās aizliegtas vienošanās īstenošanā un darbībā, pilnībā apzinādamies šādas rīcības pretlikumīgumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0066"><P>Turpat, 37.–39. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0100"><NO.P>100.</NO.P><TXT>Jautājums par to, vai kredītkaršu sabiedrību situācijā ir izpildīti lietā <HT TYPE="ITALIC">AC‑Treuhand</HT> izvirzītie priekšnoteikumi attiecībā uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0074" REF.END="QE0074"/>atbalstītāja<QUOT.END REF.START="QS0074" CODE="201D" ID="QE0074"/> atbildību saskaņā ar LESD 101. panta 1. punktu, kuru plaši apsprieda lietas dalībnieki, šīs lietas ietvaros ir nedaudz maldinošs. Iemesls tam ir vienkāršs. Šīs lietas faktiskajā un juridiskajā kontekstā kredītkaršu sabiedrības nebija salīdzināmā situācijā ar sabiedrību <HT TYPE="ITALIC">AC‑Treuhand</HT>, proti, tikai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0075" REF.END="QE0075"/>atbalstītājas<QUOT.END REF.START="QS0075" CODE="201D" ID="QE0075"/> situācijā. Atbilstoši iesniedzējtiesas sniegtajiem faktiem tās, šķiet, ir bijušas kas daudz vairāk.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0101"><NO.P>101.</NO.P><TXT>Atbilstoši iesniedzējtiesas sniegtajai informācijai kredītkaršu sabiedrības darīja ko vairāk, nekā tikai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0076" REF.END="QE0076"/>atbalstīja<QUOT.END REF.START="QS0076" CODE="201D" ID="QE0076"/> nolīgumu. Tās mudināja bankas vienoties, un, lai gan tās formāli sarunās nepiedalījās, to intereses sarunās pārstāvēja viena banka (<HT TYPE="ITALIC">Kereskedelmi és Hitelbank Zrt</HT>.). Papildus minētajam kredītkaršu sabiedrības paredzēja nolīgumu savos iekšējos noteikumos, bija informētas par nolīguma noslēgšanu un pienācīgi to pildīja, arī attiecībā uz bankām, kuras tīklam pievienojās vēlāk.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="17"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0102"><NO.P>102.</NO.P><TXT>Turklāt, atšķirībā no sabiedrības <HT TYPE="ITALIC">AC‑Treuhand</HT> gadījuma, kredītkaršu sabiedrībām bija tiešāka un tuvāka interese par nolīguma veiksmīgu izpildi. Tās nebija tikai banku nolīgti pakalpojumu sniedzēji noteiktu konkrētu uzdevumu veikšanai. <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Visa</HT> bija kredītkaršu, kuras bija <HT TYPE="ITALIC">MIF</HT> nolīguma priekšmets, piegādātāji. Tādējādi kredītkaršu sabiedrības nedarbojās tirgū, kurš nebūtu saistīts ar tirgu, kuru ietekmē <HT TYPE="ITALIC">MIF</HT> nolīgums, bet gan tieši saistītā augšupējā tirgū. Fakts, ka tās acīmredzami tieši nesaņēma nekādu daļu no <HT TYPE="ITALIC">MIF</HT>, nemazina to ieinteresētību <HT TYPE="ITALIC">MIF</HT> nolīguma veiksmīgā izpildē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0103"><NO.P>103.</NO.P><TXT>Tāpēc, manuprāt, šajā lietā pastāvošā situācija tieši atbilst vairāk <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0077" REF.END="QE0077"/>tradicionālajam<QUOT.END REF.START="QS0077" CODE="201D" ID="QE0077"/> vertikālajam scenārijam, proti, jau ilgi ir ticis atzīts, ka ar nolīgumiem vai saskaņotām darbībām starp sabiedrībām, kuras darbojas atšķirīgos ražošanas ķēdes posmos, var tikt pārkāpts LESD 101. pants<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0067"><P>Skat. iepriekš šo secinājumu 97. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0104"><NO.P>104.</NO.P><TXT>Otrā un pēdējā problēma, kas izriet no uzdotajiem jautājumiem, attiecas uz apstākļiem, kuros pamatlietā esošajā gadījumā kredītkaršu sabiedrības var tikt sauktas pie atbildības par <HT TYPE="ITALIC">visu pārkāpumu</HT> kopā ar bankām, kuras bija <HT TYPE="ITALIC">MIF</HT> nolīguma puses.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0105"><NO.P>105.</NO.P><TXT>Atbildi uz šo jautājumu tāpat var atrast pastāvīgajā judikatūrā. Lai iestāde varētu secināt, ka uzņēmums ir piedalījies pārkāpumā un bijis atbildīgs par visiem dažādajiem pārkāpumu veidojošajiem elementiem, tai ir jāpierāda, ka uzņēmums ar savu paša rīcību ir vēlējies dot ieguldījumu kopējiem mērķiem, kādi bija visiem dalībniekiem, un ka tas zināja par citu uzņēmumu iecerētajām vai veiktajām materiālajām darbībām, īstenojot šos pašus mērķus, vai ka tas varēja tos saprātīgi paredzēt un bija gatavs uzņemties par to risku<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0068"><P>Šajā nozīmē skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19990708">1999. gada 8. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Anic Partecipazioni</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑49/92 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1999:356">EU:C:1999:356</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0086">86.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0087">87.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un 2004. gada 7. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Aalborg Portland</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2004:6">EU:C:2004:6</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0083">83.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0106"><NO.P>106.</NO.P><TXT>Savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa norāda, ka kredītkaršu sabiedrībām nebija nekādas lomas <HT TYPE="ITALIC">MIF</HT> nolīguma projekta sagatavošanā un <HT TYPE="ITALIC">IF</HT> apmēra noteikšanā. Tomēr, kā iepriekš minēts 101. punktā, iesniedzējtiesa uzskata, ka šīs sabiedrības ir veicinājušas nolīguma rašanos, sekmējušas tā pieņemšanu un pieņēmušas un īstenojušas to.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0107"><NO.P>107.</NO.P><TXT>Ja tas atbilstoši lietas apstākļiem tā ir, bet minētais ir jānoskaidro iesniedzējtiesai, es nedaudz vilcinātos izdarīt secinājumu, ka, ievērojot to lomu un pozīciju attiecībā uz bankām, kuras bija <HT TYPE="ITALIC">MIF</HT> nolīguma puses, kredītkaršu sabiedrības piedalījās iespējamā LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumā. Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai ne fakts, ka uzņēmums nav piedalījies visos pretkonkurences shēmas aspektos, ne tas, ka tam bijusi vien neliela loma, neietekmē secinājumu, ka tas ir izdarījis pārkāpumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0069"><P>Skat., piemēram, spriedumu, 2004. gada 7. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Aalborg Portland</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2004:6">EU:C:2004:6</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0086">86.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0108"><NO.P>108.</NO.P><TXT>Rezultātā es ieteiktu Tiesai uz trešo jautājumu, ciktāl tas attiecas uz pamatlietā esošo situāciju, kurā kredītkaršu sabiedrības nebija tieši iesaistītas tāda nolīguma satura noteikšanā, ar kuru, iespējams, tiek pārkāpts LESD 101. panta 1. punkts, bet kuras ir atbalstījušas šāda nolīguma pieņemšanu un pieņēmušas un īstenojušas to, bet tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, šādas sabiedrības var tikt uzskatītas par atbildīgām par šādu pārkāpumu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">V.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Secinājumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0109"><NO.P>109.</NO.P><TXT>Es ierosinu Tiesai uz <HT TYPE="ITALIC">Kúria</HT> (Augstākā tiesa, Ungārija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>viena un tā pati uzņēmuma rīcība var veidot LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumu tāpēc, ka gan tās mērķis, gan sekas ierobežo konkurenci iekšējā tirgū;</P></ITEM><?PAGE NO="18"?><ITEM><P>tas, vai <HT TYPE="ITALIC">MIF</HT> nolīgums veido ierobežojumu mērķa dēļ, ir jāpārbauda iesniedzējtiesai. Šajā nolūkā iesniedzējtiesai, lai varētu noteikt, vai nolīgums ietilpst tādu nolīgumu kategorijā, kuri, ņemot vērā esošo pieredzi, kopumā tiek atzīti par kaitīgiem konkurencei, vispirms ir jāizvērtē tā saturs un mērķis. Ja atbilde uz šo jautājumu ir apstiprinoša, tad pēc tam iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai šo secinājumu neliek apšaubīt apsvērumi attiecībā uz juridisko un ekonomisko kontekstu, kurā konkrētais nolīgums iekļāvās. It īpaši iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai <HT TYPE="ITALIC">prima facie</HT> ir ticams kāds cits alternatīvs izskaidrojums attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">MIF</HT> nolīguma konkurenci veicinošo loģisko pamatu, ņemot vērā arī laiku, kad nolīgums darbojās;</P></ITEM><ITEM><P>konstatējot LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumu, konkurences iestādei, ņemot vērā, ka tā sniedz pietiekamus pierādījumus attiecībā uz apgalvotā pārkāpuma dažādās formas veidojošajiem elementiem, nav pienākuma noteiktu rīcību iekļaut nolīgumu vai saskaņotas darbības kategorijā;</P></ITEM><ITEM><P>pamatlietā esošajā situācijā, kurā kredītkaršu sabiedrības nebija tieši iesaistītas tāda nolīguma satura noteikšanā, ar kuru, kā apgalvots, ticis pārkāpts LESD 101. panta 1. punkts, bet kuras ir atbalstījušas šāda nolīguma pieņemšanu un pieņēmušas un īstenojušas to, bet tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, šādas sabiedrības var tikt uzskatītas par atbildīgām par šādu pārkāpumu.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR></GR.SEQ></CONTENTS.CONCLUSION></CONCLUSION>