(1)

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/61/ES (2) Komisija ir pārskatījusi minētās direktīvas piemērošanu un darbības jomu un secinājusi, ka mērķi integrēt Savienības alternatīvo ieguldījumu fondu (AIF) tirgu, nodrošināt augsta līmeņa aizsardzību ieguldītājiem un aizsargāt finanšu stabilitāti vairumā gadījumu ir sasniegti. Tomēr tās pārskatīšanā Komisija arī secināja, ka ir nepieciešams saskaņot noteikumus attiecībā uz alternatīvo ieguldījumu fondu pārvaldniekiem (AIFP), kas pārvalda AIF, kuri izsniedz aizdevumus, kā arī ir vajadzīgs precizēt standartus, kas piemērojami AIFP, kuri deleģē savas funkcijas trešām personām, nodrošināt vienlīdzīgu regulējumu struktūrām, kuras sniedz turētājbanku pakalpojumus (“turētājbankas”), uzlabot pārrobežu piekļuvi depozitāriju pakalpojumiem, optimizēt uzraudzības datu vākšanu un veicināt likviditātes pārvaldības instrumentu lietošanu Savienībā. Tāpēc grozījumi ir vajadzīgi, lai reaģētu uz minētajām vajadzībām nolūkā uzlabot Direktīvas 2011/61/ES darbību.

(2)

Stabils deleģēšanas režīms, vienlīdzīgs regulējums turētājbankām, saskaņota uzraudzības pārskatu sniegšanas, galvenokārt novēršot dublēšanos un pārmērīgas prasības, un saskaņota pieeja likviditātes pārvaldības instrumentu lietošanai ir vienlīdz nepieciešami pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu uzņēmumu (PVKIU) pārvaldībai. Arī tādēļ ir lietderīgi grozīt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/65/EK (3), ar ko paredz noteikumus par PVKIU un to pārvaldības sabiedrību darbības atļaušanu un darbību deleģēšanas, aktīvu glabāšanas, uzraudzības pārskatu sniegšanas un likviditātes riska pārvaldības jomā.

(3)

Savienības AIF tirgus neto aktīvu vērtība 2022. gada beigās sasniedza 6,8 triljonus EUR. Profesionālie ieguldītāji veido aptuveni 86 % no tādu AIF neto aktīvu vērtības, kurus pārvalda vai tirgo Savienībā atļauju saņēmuši AIFP un zem noteiktas robežvērtības esošie AIFP, t. i., Direktīvas 2011/61/ES 3. panta 2. punktā minētie AIFP. Savienības AIF tirgus nodrošina Savienības uzņēmumiem vairāk nekā 250 miljardus EUR privāto kredītu veidā, un Savienības ieguldītāju atbildības jomā ir 30 % no šai nozarei kopumā piešķirtā kapitāla. Kopējais Savienības AIF tirgus apjoms turpina pieaugt – no 2020. līdz 2022. gadam tā pieaugums bija 15 %, un 2020. gada beigās AIF veidoja vienu trešdaļu no Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalstu fondu nozares. Taču joprojām pastāv iespējas nozares izaugsmei, ko var panākt, nodrošinot institucionālajiem ieguldītājiem lielāku izvēli un uzlabojot kapitāla tirgu savienības konkurētspēju.

(4)

Lai palielinātu AIFP darbību efektivitāti, Direktīvas 2011/61/ES 6. panta 4. punktā iekļautais papildpakalpojumu saraksts būtu jāpaplašina, lai tajā iekļautu uzdevumus, ko administrators veic saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/1011 (4) (“etalonu pārvaldība”), un kredītu apkalpošanas darbības saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2021/2167 (5). Pilnīguma labad būtu jāprecizē, ka uz AIFP, kurš veic šāda administratora uzdevumus vai kredītu apkalpošanas darbības, būtu jāattiecina vai nu Regula (ES) 2016/1011, vai arī Direktīva (ES) 2021/2167.

(5)

Lai uzlabotu juridisko noteiktību, būtu jāprecizē, ka AIF pārvaldība var ietvert arī tādas darbības kā aizdevumu izsniegšana AIF vārdā un īpašam nolūkam izveidotu struktūru vērtspapirizācijas apkalpošana.

(6)

Lai uzlabotu juridisko noteiktību AIFP un PVKIU pārvaldības sabiedrībām attiecībā uz pakalpojumiem, ko tās var sniegt trešām personām, būtu jāprecizē, ka AIFP un PVKIU pārvaldības sabiedrībām ir atļauts trešo personu labā veikt tās pašas funkcijas un darbības, ko tās jau veic attiecībā uz to pārvaldītajiem AIF un PVKIU, ar noteikumu, ka jebkāds iespējamais interešu konflikts, ko rada šāda funkcija vai darbība nodrošināšana trešām personām, tiek pienācīgi pārvaldīts. Šādas funkcijas un darbības ietver korporatīvos pakalpojumus, piemēram, cilvēkresursu un informācijas tehnoloģiju (IT) jomā, kā arī IT pakalpojumus portfeļa pārvaldībai un riska pārvaldībai. Šāda iespēja apjomradītu ietaupījumu veidošanai veicinātu ES AIFP un PVKIU pārvaldības sabiedrību starptautisko konkurētspēju un palīdzētu dažādot to ieņēmumu avotus.

(7)

Lai nodrošinātu juridisko noteiktību, būtu jāprecizē, ka uz AIFP, kas sniedz papildpakalpojumus saistībā ar finanšu instrumentiem, attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2014/65/ES (6) izklāstītie noteikumi. Attiecībā uz aktīviem, kas nav finanšu instrumenti, būtu jānosaka prasība AIFP ievērot Direktīvas 2011/61/ES prasības.

(8)

Lai nodrošinātu Direktīvā 2011/61/ES noteikto prasību vienveidīgu piemērošanu attiecībā uz nepieciešamajiem AIFP cilvēkresursiem, ir jāprecizē, ka atļaujas pieteikuma iesniegšanas brīdī AIFP būtu jāsniedz kompetentajām iestādēm informācija par cilvēkresursiem un tehniskajiem resursiem, ko tas izmantos savu funkciju veikšanai un – attiecīgā gadījumā – personu, kam deleģētas tā funkcijas, uzraudzībai. Lai vadītu AIFP darbību, vajadzētu iecelt vismaz divas fiziskas personas uz pilnu slodzi, kuras vai nu AIFP nodarbina vai ir AIFP izpildlocekļi vai pārvaldes struktūras locekļi un kuru domicils jeb to pastāvīgā dzīvesvieta ir Savienībā. Neatkarīgi no minētā tiesību aktos noteiktā minimuma varētu būt, ka atkarībā no AIFP un tā pārvaldīto AIF lieluma un sarežģītības ir vajadzīgs vairāk resursu.

(9)

Dažu dalībvalstu valsts tiesību aktos vai nozares standartos ir noteiktas prasības par viena vai vairāku AIFP pārvaldes struktūras vai PVKIU pārvaldības sabiedrības vadības struktūras vai ieguldījumu sabiedrības vadības struktūras locekļu neatkarības pakāpi. Vajadzētu mudināt AIFP, kas pārvalda privātiem ieguldītājiem tirgotos AIF, un PVKIU pārvaldības sabiedrības un ieguldījumu sabiedrības par savas pārvaldes struktūras vai vadības struktūras locekli iecelt vismaz vienu direktoru, kas būtu neatkarīgs vai bez izpildpilnvarām, ja tas iespējams saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai AIFP, PVKIU pārvaldības sabiedrības vai ieguldījumu sabiedrības izcelsmes dalībvalsts nozares standartiem, lai aizsargātu AIF un PVKIU intereses un AIFP pārvaldīto AIF vai PVKIU ieguldītāju intereses. Veicot šādu iecelšanu AIFP, PVKIU pārvaldības sabiedrībai vai ieguldījumu sabiedrībai ir jānodrošina, ka minētais direktors ir neatkarīgs pēc būtības un viņam ir pietiekamas zināšanas un pieredze, lai varētu novērtēt, vai AIFP, PVKIU pārvaldības sabiedrība vai ieguldījumu sabiedrība pārvalda AIF vai PVKIU ieguldītāju interesēs.

(10)

AIF tirdzniecību ne vienmēr veic tieši AIFP, bet gan viens vai vairāki izplatītāji AIFP vārdā vai savā vārdā. Varētu būt arī tādi īpaši gadījumi, kad neatkarīgs finanšu konsultants piedāvā tirgū AIF bez AIFP ziņas. Uz lielāko daļu fondu izplatītāju attiecas saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/65/ES vai Direktīvu (ES) 2016/97 (7) noteiktās regulatīvās prasības, ar ko ir noteikta to atbildības joma un apjoms attiecībā uz viņu pašu klientiem. Tāpēc Direktīvā 2011/61/ES būtu jāatzīst vienošanos par izplatīšanu dažādība un jānošķir, no vienas puses, vienošanās, kurās izplatītājs rīkojas AIFP vārdā, kas būtu jāuzskata par vienošanos par deleģēšanu, un, no otras puses, vienošanās, saskaņā ar kurām izplatītājs rīkojas savā vārdā, kad tas tirgo AIF saskaņā ar Direktīvu 2014/65/ES vai izmantojot uz dzīvības apdrošināšanu balstītus ieguldījumu produktus saskaņā ar Direktīvu (ES) 2016/97, un tādā gadījumā Direktīvas 2011/61/ES noteikumi par deleģēšanu nebūtu jāpiemēro, neņemot vērā to, vai starp AIFP un izplatītāju pastāv izplatīšanas nolīgums.

(11)

Deleģēšana ļauj efektīvi pārvaldīt ieguldījumu portfeļus un iegūt vajadzīgās zināšanas par konkrētu ģeogrāfisko tirgu vai aktīvu kategoriju. Tomēr ir svarīgi, lai uzraudzības iestādēm būtu atjaunināta informācija attiecībā uz vienošanās par deleģēšanu galvenajiem elementiem. Lai izstrādātu uzticamu pārskatu par deleģēšanas darbībām Savienībā, AIFP būtu kompetentajām iestādēm regulāri jāsniedz informācija par deleģēšanas vienošanos, kas attiecas uz kolektīvās vai diskrecionārās portfeļa pārvaldības funkciju vai riska pārvaldības funkciju deleģēšanu. Tāpēc par katru AIF, ko tie pārvalda, AIFP būtu jāpaziņo informācija par personām, kam deleģētas funkcijas, jāpaziņo deleģēto darbību saraksts un to apraksts, to pārvaldīto AIF aktīvu apjoms un procentuālā daļa, uz kuriem attiecas vienošanās par portfeļa pārvaldības funkcijas deleģēšanu, apraksts, kā AIFP pārrauga, uzrauga un kontrolē personu, kam deleģētas funkcijas, informācija par vienošanos attiecībā uz tālāku deleģēšanu un par datumu, kad sākas un beidzas vienošanās par deleģēšanu un tālāku deleģēšanu. Skaidrības labad būtu jāprecizē, ka dati, kas savākti par to pārvaldīto AIF aktīvu apjomu un procentuālo daļu, uz kuriem attiecas vienošanās par portfeļa pārvaldības funkciju deleģēšanu, ir paredzēti tam, lai sniegtu labāku pārskatu par to, kā deleģēšana darbojas, un paši par sevi nav faktisks rādītājs, ar ko nosaka to, vai pārvaldnieka līmenī saturs vai riska pārvaldība ir adekvāti, vai arī to, vai pārraudzības vai kontroles pasākumi ir efektīvi. Šāda informācija būtu jāpaziņo kompetentajām iestādēm tās uzraudzības ziņošanas kārtības ietvaros, ko reglamentē Direktīva 2011/61/ES.

(12)

Lai nodrošinātu Direktīvas 2011/61/ES vienveidīgu piemērošanu, būtu jāprecizē, ka tajā paredzētie deleģēšanas noteikumi attiecas uz visām funkcijām, kas uzskaitītas minētās direktīvas I pielikumā, un uz to papildpakalpojumu sarakstu, kuri noteikti minētās direktīvas 6. panta 4. punktā.

(13)

Ieguldījumu fondi, kas sniedz aizdevumus, var būt alternatīva finansējuma avots reālajai ekonomikai. Šādi fondi var nodrošināt kritiski svarīgu finansējumu Savienības mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kuriem ir grūtāk piekļūt tradicionālajiem kreditēšanas avotiem. Tomēr atšķirīgās valstu regulatīvās pieejas var radīt regulējuma arbitrāžu un atšķirīgus ieguldītāju aizsardzības līmeņus, tādējādi kavējot efektīva iekšējā tirgus izveidi AIF aizdevumu izsniegšanai. Direktīvā 2011/61/ES būtu jāatzīst AIF tiesības izsniegt aizdevumus. Būtu arī jāparedz kopīgi noteikumi, lai izveidotu efektīvu iekšējo tirgu AIF izsniegtiem aizdevumiem, nodrošinātu vienveidīga līmeņa aizsardzību ieguldītājiem Savienībā, ļautu AIF attīstīt savu darbību, izsniedzot aizdevumus visās dalībvalstīs, un atvieglotu Savienības uzņēmumu piekļuvi finansējumam, kas ir viens no kapitāla tirgu savienības galvenajiem mērķiem, kā izklāstīts Komisijas 2020. gada 24. septembra paziņojumā “Kapitāla tirgu savienība cilvēku un uzņēmumu labā – jauns rīcības plāns”. Tomēr, ņemot vērā strauji augošo privāto kredītu tirgu, ir jānovērš potenciālie mikroprudenciālie un makroprudenciālie riski, ko AIF izsniegti aizdevumi varētu radīt un izplatīt plašākā finanšu sistēmā. Būtu jāsaskaņo noteikumi, kas piemērojami AIFP, kuri pārvalda aizdevumus izsniedzošos AIF, lai uzlabotu riska pārvaldību visā finanšu tirgū un palielinātu pārredzamību ieguldītājiem. Skaidrības labad – šajā direktīvā paredzētajiem noteikumiem, kas piemērojami AIFP, kuri pārvalda aizdevumus izsniedzošos AIF, nebūtu jāliedz dalībvalstīm noteikt valsts produktu regulējumu, kurā definētas konkrētas AIF kategorijas ar stingrākiem noteikumiem.

(14)

Aizdevumu izsniegšanu ne vienmēr veic tieši AIF. Var būt arī gadījumi, kad AIF piešķir aizdevumu netieši ar trešās personas vai īpašam nolūkam dibinātas sabiedrības starpniecību, kas piešķir aizdevumu AIF vai tā vārdā, vai AIFP vai tā vārdā attiecībā uz AIF, pirms tas kļūst par aizdevuma darījumu. Lai izvairītos no Direktīvas 2011/61/ES apiešanas, ja minētais AIF vai AIFP ir iesaistīts aizdevuma strukturēšanā vai tā iezīmju noteikšanā vai iepriekšējā saskaņošanā, šādi gadījumi būtu jāuzskata par aizdevumu izsniegšanas darbībām, un uz tiem būtu jāattiecina minētā direktīva.

(15)

Uz AIF, kas piešķir aizdevumus patērētājiem, attiecas prasības, kas noteiktas citos Savienības tiesību aktos, kuri piemērojami patēriņa kreditēšanai, tostarp Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/48/EK (8) un Direktīva (ES) 2021/2167. Šajos Savienības tiesību aktos nosaka aizņēmēju pamataizsardzību Savienības līmenī. Tomēr, ņemot vērā primāros vispārējo interešu iemeslus, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai savā teritorijā aizliegt AIF izsniegt aizdevumus patērētājiem.

(16)

Lai atbalstītu AIF profesionālu pārvaldību un mazinātu finanšu stabilitātes riskus, AIFP, kas pārvalda AIF, kuri iesaistās aizdevumu izsniegšanā, neatkarīgi no tā, vai šie AIF atbilst aizdevumus izsniedzošo AIF definīcijai, vajadzētu būt efektīvai politikai, procedūrām un procesiem aizdevumu piešķiršanai. Tiem būtu arī jāievieš efektīva politika, procedūras un procesi kredītriska novērtēšanai un sava kredītportfeļa administrēšanai un uzraudzībai, ja to pārvaldītie AIF iesaistās aizdevumu izsniegšanā, tostarp gadījumos, kad šie AIF ar trešo personu starpniecību tiek iesaistīti riska darījumā ar aizdevumu. Minētajai politikai, procedūrām un procesiem vajadzētu būt samērīgiem ar aizdevuma izsniegšanas apjomu, un tie būtu regulāri jāpārskata.

(17)

Lai ierobežotu savstarpējās saistības risku starp aizdevumus izsniedzošos AIF un citiem finanšu tirgus dalībniekiem, būtu jānosaka prasība, ka šo AIF AIFP, ja aizņēmējs ir finanšu iestāde, diversificē savu risku un saviem riska darījumiem piemēro konkrētus ierobežojumus.

(18)

Lai nodrošinātu finanšu sistēmas stabilitāti un integritāti un ieviestu samērīgus aizsardzības pasākumus, aizdevumus izsniedzošiem AIF būtu jāpiemēro saistību īpatsvara palielinājums ierobežojums, kas būtu atšķirīgs atvērtiem un slēgtiem AIF. Finanšu stabilitātes risks ir lielāks atvērtiem AIF, kuros var būt liels atpakaļpirkšanas līmenis. Lai īstenotu mērķi saglabāt finanšu stabilitāti, saistību īpatsvara palielinājuma ierobežojumam nevajadzētu būt atkarīgam no tā, vai aizdevumus izsniedzošais AIF tiek tirgots profesionāliem un privātiem ieguldītājiem vai vienīgi profesionāliem ieguldītājiem. Saistību metode nodrošina visaptverošu un stabilu sistēmu saistību īpatsvara palielinājuma aprēķināšanai saskaņā ar starptautiskajiem standartiem un jo īpaši, lai ņemtu vērā atvasināto instrumentu radīto sintētisko sviras efektu. Šiem saistību īpatsvara ierobežojumiem nebūtu jāliedz AIFP izcelsmes dalībvalsts kompetentajām iestādēm noteikt stingrākus saistību īpatsvara ierobežojumus, ja to uzskata par vajadzīgu finanšu sistēmas stabilitātes un integritātes nodrošināšanai.

(19)

Lai ierobežotu interešu konfliktus, AIFP un to darbiniekiem nevajadzētu saņemt aizdevumus no to pārvaldītajiem AIF. Līdzīgi būtu jāaizliedz AIF depozitārijam un personām, kurām depozitārijs deleģē funkcijas, vai personai, kurai AIFP deleģē funkcijas, un tās darbiniekiem, kā arī struktūrām, kas ir vienā grupā ar AIFP, saņemt aizdevumus no attiecīgajiem AIF.

(20)

Lai novērstu bezrūpīgas rīcības risku un saglabātu AIF izsniegto aizdevumu vispārējo kredītkvalitāti, šādiem aizdevumiem, kad tos nodod trešām personām, būtu jāpiemēro riska paturēšanas prasības. Ar tādu pašu mērķi AIFP būtu jāaizliedz arī pārvaldīt AIF, kas izsniedz aizdevumus ar vienu vienīgu mērķi tos pārdot trešām personām (“stratēģija “izsniegt, lai izplatītu””), neatkarīgi no tā, vai šāds AIF atbilst aizdevumus izsniedzoša AIF definīcijai. Aizdevumi būtu jāpiešķir vienīgi ar mērķi ieguldīt AIF piesaistīto kapitālu saskaņā ar tā ieguldījumu stratēģiju un regulatīvajiem ierobežojumiem. Tomēr AIFP būtu jāspēj īstenot šo ieguldījumu stratēģiju AIF ieguldītāju interesēs. Tas nozīmē, ka ir nepieciešamas atkāpes no riska paturēšanas noteikumiem, un tām būtu jāattiecas uz gadījumiem, kad kādas aizdevuma daļas paturēšana nav saderīga ar AIF ieguldījumu stratēģijas īstenošanu vai regulatīvajām prasībām, tostarp produktu prasībām, kas noteiktas attiecīgajam AIF un tā AIFP. Minētie gadījumi ietver situācijas, kad aizdevuma daļas saglabāšanas rezultātā AIF pārsniegtu tā ieguldījumu vai diversifikācijas ierobežojumus vai pārkāptu regulatīvās prasības, piemēram, ierobežojošus pasākumus, kas pieņemti saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 215. pantu, vai kad AIF uzsāk likvidāciju, vai arī aizņēmēja situācija ir mainījusies, piemēram, aizņēmēja apvienošanās vai saistību neizpildes gadījumā, ja AIF ieguldījumu stratēģija neparedz pārvaldīt problemātiskos aktīvus vai tiek mainīts AIF aktīvu izvietojums, kā rezultātā AIF vairs nav ietekmes uz konkrētu nozari vai konkrētu aktīvu kategoriju. AIFP pēc savas izcelsmes dalībvalsts kompetento iestāžu pieprasījuma būtu jāpamato lēmums izmantot šādu atkāpi no riska paturēšanas noteikumiem un pastāvīgi jāievēro vispārējais princips par aizliegumu izmantot stratēģiju “izsniegt, lai izplatītu”.

(21)

Ilgtermiņa nelikvīdie aizdevumi, kas ir AIF turējumā, varētu radīt likviditātes nesakritību, ja AIF atvērtā struktūra ļauj ieguldītājiem bieži atpakaļpirkt savas ieguldījumu apliecības vai akcijas. Tādēļ ar termiņu pārveidošanu saistītie riski ir jāmazina, nosakot slēgtu aizdevumus izsniedzošo AIF struktūru. Tomēr aizdevumus izsniedzošiem AIF vajadzētu būt iespējai darboties kā atvērtiem fondiem, ja ir izpildītas noteiktas prasības, proti, tiem ir likviditātes pārvaldības sistēma, kas līdz minimumam samazina likviditātes neatbilstību, tie nodrošina taisnīgu attieksmi pret ieguldītājiem un ir AIFP izcelsmes dalībvalsts kompetento iestāžu uzraudzībā. Lai nodrošinātu konsekventus kritērijus, pēc kuriem kompetentās iestādes nosaka, vai aizdevumus izsniedzošs AIF var saglabāt atvērtu struktūru, Eiropas Uzraudzības iestādei (Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādei) (EVTI), kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1095/2010 (9), būtu jāizstrādā regulatīvo tehnisko standartu projekts, ar kuru nosaka minētos kritērijus, pienācīgi ņemot vērā aizdevumus izsniedzošu AIF būtību, likviditātes profilu un to darījumu risku.

(22)

Būtu jāprecizē, ka, ja uz AIF, kas izsniedz aizdevumus, vai AIFP saistībā ar tā pārvaldītā AIF aizdošanas darbībām attiecas Direktīvā 2011/61/ES noteiktās prasības un prasības, kas noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulās (ES) Nr. 345/2013 (10), (ES) Nr. 346/2013 (11) un (ES) 2015/760 (12), tad Regulas (ES) Nr. 345/2013 II nodaļā, Regulas (ES) Nr. 346/2013 II nodaļā un Regulā (ES) 2015/760 paredzētajām speciālajām produktu prasībām būtu jāprevalē pār vispārējākiem Direktīvā 2011/61/ES paredzētajiem noteikumiem.

(23)

Aizdevumus izsniedzoša AIF iespējami nelikvīdu un pēc būtības ilgtermiņa aktīvu dēļ AIFP varētu būt grūti ievērot regulatīvās prasības, kas ieviestas to pārvaldīto AIF darbības ciklā, tā, lai tas neietekmētu ieguldītāju uzticēšanos un paļāvību. Tādēļ attiecībā uz dažām prasībām, kuras noteiktas AIF, kas izveidoti pirms šīs direktīvas pieņemšanas, ir jāpiemēro pārejas noteikumi. Tomēr vajadzētu būt iespējai uz šādiem AIF un AIFP izvēlēties attiecināt minētos noteikumus, ja vien par to tiek informētas AIFP izcelsmes dalībvalsts kompetentās iestādes. Turklāt noteikumi, kas piemērojami aizdevumu izsniegšanai un aizdevumus izsniedzošiem AIF, izņemot saistību īpatsvara un ieguldījumu ierobežojumus un aizdevumus izsniedzošu AIF pienākumu darboties ar slēgtu struktūru, būtu jāpiemēro tikai aizdevumiem, kas izsniegti pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā.

(24)

Lai atbalstītu uzraudzības iestāžu veikto tirgus uzraudzību, būtu jāuzlabo informācijas vākšana un apmaiņa, izmantojot uzraudzības pārskatu sniegšanu. Lai uzlabotu efektivitāti un samazinātu AIFP administratīvo slogu, varētu atcelt dublējošas pārskatu sniegšanas prasības, kas noteiktas Savienības un valstu tiesību aktos, jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulās (ES) Nr. 600/2014 (13) un (ES) 2019/834 (14), Eiropas Centrālās bankas Regulās (ES) Nr. 1011/2012 (15) un (ES) Nr. 1073/2013 (16). Eiropas Uzraudzības iestādei (Eiropas Banku iestādei) (EBI), kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (17), Eiropas Uzraudzības iestādei (Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestādei), kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1094/2010 (18), EVTI (kopā sauktas par “Eiropas uzraudzības iestādēm” jeb “EUI”) un Eiropas Centrālajai bankai (ECB) vajadzības gadījumā ar kompetento iestāžu atbalstu, būtu jānovērtē dažādo uzraudzības iestāžu vajadzības pēc datiem, lai izmaiņas AIFP uzraudzības pārskatu sniegšanas veidnē būtu efektīvas.

(25)

Lai samazinātu dublējošu pārskatu sniegšanu un ar to saistīto ziņošanas slogu AIFP un nodrošinātu, ka iestādes efektīvi izmanto datus atkārtoti, dati, ko AIFP paziņo kompetentajām iestādēm, būtu jādara pieejami citām attiecīgajām kompetentajām iestādēm, EUI un Eiropas Sistēmisko risku kolēģijai (ESRK), kā noteikts Eiropas Sistēmisko risku kolēģijas 2017. gada 7. decembra (19) ieteikumā, kad vien tas nepieciešams to pienākumu veikšanai, kā arī būtu jādara pieejami Eiropas Centrālo banku sistēmas (ECBS) dalībniekiem vienīgi statistikas vajadzībām.

(26)

Gatavojoties turpmākām izmaiņām uzraudzības pārskatu sniegšanas pienākumos, būtu jāpaplašina to datu apjoms, kurus var pieprasīt no AIFP, atceļot apjoma ierobežojumus, kas vērsti uz lieliem tirdzniecības darījumiem un riska darījumiem vai darījumu partneriem, un pievienojot citas datu kategorijas, kas jāiesniedz kompetentajām iestādēm. Ja EVTI konstatē, ka periodiska informācijas atklāšana uzraudzības iestādēm par visu portfeli ir pamatota, Direktīvas 2011/61/ES noteikumos būtu jāparedz nepieciešamā pārskatu sniegšanas jomas paplašināšana.

(27)

Lai nodrošinātu uzraudzības pārskatu sniegšanas pienākumu konsekventu saskaņošanu, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt regulatīvos tehniskos standartus ar deleģētiem aktiem, ievērojot LESD 290. pantu, saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1095/2010 10. līdz 14. pantu, lai noteiktu saturu, veidlapas un procedūras attiecībā uz AIFP uzraudzības pārskatu sniegšanas procesa standartizāciju, tādējādi aizstājot saskaņā ar Direktīvas 2011/61/ES 24. pantu pieņemtajā deleģētajā aktā noteikto ziņošanas veidni, kā arī mainot pārskatu sniegšanas biežumu un grafiku. Attiecībā uz informāciju, kas jāpaziņo attiecībā uz vienošanos par deleģēšanu, regulatīvajos tehniskajos standartos arī turpmāk būtu jānosaka vienīgi attiecīgais ziņojamās informācijas standartizācijas līmenis. Regulatīvajos tehniskajos standartos nevajadzētu ieviest elementus, kas nav paredzēti Direktīvā 2011/61/ES.

(28)

Lai standartizētu uzraudzības pārskatu sniegšanas procesu, Komisijai vajadzētu būt pilnvarotai pieņemt EVTI izstrādātus īstenošanas tehniskos standartus attiecībā uz AIFP ziņošanas formātu, datu standartiem un metodēm, kā arī pārskatu sniegšanas kārtību. Komisijai būtu jāpieņem minētie īstenošanas tehniskie standarti ar īstenošanas aktiem, ievērojot LESD 291. pantu un saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1095/2010 15. pantu.

(29)

Lai nodrošinātu efektīvāku reakciju uz likviditātes spiedienu tirgus spriedzes apstākļos un labāk aizsargātu ieguldītājus, Direktīvā 2011/61/ES būtu jāparedz noteikumi par ESRK 2017. gada 7. decembra ieteikuma īstenošanu.

(30)

Lai AIFP, kas pārvalda jebkurā dalībvalstī iedibinātu atvērtu AIF, varētu tikt galā ar atpakaļpirkšanas spiedienu saspringtos tirgus apstākļos, AIFP būtu jānosaka prasība izvēlēties un iekļaut AIF noteikumos vai dibināšanas dokumentos vismaz divus likviditātes pārvaldības instrumentus no Direktīvas 2011/61/ES V pielikuma 2. līdz 8. punktā iekļautā saskaņotā saraksta. Atkāpjoties no minētā, ja AIFP pārvalda AIF, kas ir saņēmis atļauju kā naudas tirgus fonds saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/1131 (20), AIFP vajadzētu būt iespējai no minētā saraksta izvēlēties tikai vienu likviditātes pārvaldības instrumentu. Minētajiem likviditātes pārvaldības instrumentiem vajadzētu būt piemērotiem AIF ieguldījumu stratēģijai, likviditātes profilam un atpakaļpirkšanas politikai. AIFP būtu jāaktivizē šādi likviditātes pārvaldības instrumenti, ja tas nepieciešams AIF ieguldītāju interešu aizsardzībai. Turklāt AIFP, kuri pārvalda atvērtus AIF, vienmēr vajadzētu būt iespējai uz laiku apturēt parakstīšanos, atpirkšanu un atpakaļpirkšanu vai aktivizēt norobežotos kontus, ja rodas ārkārtas apstākļi un tas ir pamatoti, ņemot vērā AIF ieguldītāju intereses. Ja AIFP pieņem lēmumu apturēt parakstīšanos, atpirkšanu un atpakaļpirkšanu, tam bez nepamatotas kavēšanās būtu jāinformē savas izcelsmes dalībvalsts kompetentās iestādes. Ja AIFP nolemj aktivizēt vai dezaktivizēt norobežotos kontus, tam saprātīgā termiņā pirms minētā likviditātes pārvaldības instrumenta aktivizēšanas vai dezaktivēšanas būtu jāinformē savas izcelsmes dalībvalsts kompetentās iestādes. Tāpat AIFP būtu jāinformē savas izcelsmes dalībvalsts kompetentās iestādes, ja tas aktivizē vai dezaktivizē kādu citu likviditātes pārvaldības instrumentu veidā, kas ir ārpus parastās uzņēmējdarbības, kā tas paredzēts AIF nolikumā vai dibināšanas dokumentos. Tas ļautu uzraudzības iestādēm labāk samazināt iespējamo likviditātes spriedzes ietekmi uz plašāku tirgu.

(31)

Īpaši ieguldītāju aizsardzības stiprināšanas nolūkā būtu jāprecizē, ka atpakaļpirkšana natūrā nav piemērota privātajiem ieguldītājiem un tādēļ tā būtu jāpiemēro tikai nolūkā izpildīt profesionālo ieguldītāju atpakaļpirkšanas pieprasījumus. Vienlaikus būtu jānovērš risks, ka rodas nevienlīdzīga attieksme pret ieguldītājiem, kas veic atpakaļpirkšanu, un citiem ieguldījumu apliecību turētājiem vai akcionāriem.

(32)

Lai ieguldītāji varētu pieņemt lēmumu par ieguldījumiem atbilstoši vēlmei uzņemties risku un savām likviditātes vajadzībām, tie būtu jāinformē par likviditātes pārvaldības instrumentu lietošanas nosacījumiem.

(33)

Lai nodrošinātu uzraudzības pārskatu sniegšanas pienākumu konsekventu saskaņošanu atvērto fondu AIFP likviditātes riska pārvaldības jomā un veicinātu tirgus un uzraudzības konverģenci, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt regulatīvos tehniskos standartus ar deleģētiem aktiem, ievērojot LESD 290. pantu, saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1095/2010 10. līdz 14. pantu, lai precizētu Direktīvas 2011/61/ES V pielikumā noteikto likviditātes pārvaldības instrumentu īpašības, pienācīgi ņemot vērā ieguldījumu stratēģiju un AIF pamatā esošo aktīvu daudzveidību. Minētie regulatīvie tehniskie standarti būtu jāpieņem, pamatojoties uz EVTI izstrādāto projektu, un tiem nevajadzētu ierobežot AIFP spēju izmantot jebkādu visām aktīvu kategorijām, jurisdikcijām un tirgus apstākļiem piemērotu likviditātes pārvaldības instrumentu. Lai nodrošinātu vienādu ieguldītāju aizsardzības līmeni Savienībā, EVTI būtu jāizstrādā pamatnostādnes kā AIFP atlasa un kalibrē likviditātes pārvaldības instrumentus. Šajās pamatnostādnēs būtu jāatzīst, ka galvenā atbildība par likviditātes riska pārvaldību paliek AIFP ziņā.

(34)

Depozitārijiem ir svarīga loma ieguldītāju interešu aizsardzībā, un tiem būtu jāspēj pildīt savus pienākumus neatkarīgi no tā, kāda veida turētājbanka glabā AIF aktīvus. Tādēļ centrālie vērtspapīru depozitāriji (CVD), kad tie sniedz turētājbankas pakalpojumus AIF, ir jāiekļauj glabāšanas ķēdē, lai visos gadījumos nodrošinātu stabilu informācijas plūsmu starp AIF aktīvu turētājbanku un depozitāriju. Lai izvairītos no lieka darba, depozitārijiem nebūtu jāveic ex ante uzticamības pārbaude, ja tie plāno deleģēt glabāšanu CVD.

(35)

Lai uzlabotu sadarbību un efektivitāti uzraudzības jomā, AIFP uzņēmējas dalībvalsts kompetentajām iestādēm vajadzētu būt iespējai nosūtīt pamatotu pieprasījumu AIFP izcelsmes dalībvalsts kompetentajām iestādēm veikt uzraudzības pasākumus pret to.

(36)

Lai uzlabotu sadarbību uzraudzības jomā, EVTI vajadzētu būt iespējai pieprasīt, lai kompetentā iestāde iesniedz EVTI izskatīšanai lietu, ja šai lietai ir pārrobežu ietekme un tā varētu ietekmēt ieguldītāju aizsardzību vai finanšu stabilitāti. EVTI analīze par šādām lietām ļautu citām kompetentajām iestādēm labāk izprast izskatītos jautājumus, palīdzētu novērst līdzīgus gadījumus nākotnē un aizsargātu AIF tirgus integritāti.

(37)

Lai atbalstītu uzraudzības konverģenci deleģēšanas jomā, EVTI būtu jāsaņem pilnīgāka informācija par šīs direktīvas piemērošanu visās dalībvalstīs, tostarp vienošanās par deleģēšanu pienācīgas pārraudzības un kontroles jomā. Tāpēc līdz nākamajai Direktīvu 2009/65/EK un 2011/61/ES pārskatīšanai tai būtu jāizmanto informācija, kas iesniegta kompetentajām iestādēm saistībā ar ziņošanas pienākumu un izriet no pilnvaru deleģēšanas uzraudzības konverģences jomā. EVTI būtu jāsniedz ziņojums, kurā analizēta tirgū īstenotā prakse deleģēšanas jomā un deleģēšanas noteikumu ievērošana, kā arī satura prasības, piemēram, attiecībā uz cilvēkresursiem un tehniskajiem resursiem, ko AIFP, pārvaldības sabiedrības un personas, kurām tie deleģē funkcijas, izmanto savu funkciju veikšanai.

(38)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2019/2088 (21) nosaka saskaņotus noteikumus finanšu tirgus dalībniekiem un finanšu konsultantiem par pārredzamību attiecībā uz ilgtspējas risku integrēšanu un negatīvās ietekmes uz to procesu ilgtspēju ņemšanu vērā, kā arī ar ilgtspēju saistītas informācijas par finanšu produktiem sniegšanu. Ir svarīgi piemērot horizontālu pieeju pārredzamības noteikumiem attiecībā uz finanšu tirgus dalībnieku un finanšu konsultantu ilgtspēju. AIF un PVKIU var sniegt nozīmīgu ieguldījumu kapitāla tirgus savienības mērķu sasniegšanā. AIF un PVKIU tirgus izaugsmei ir jābūt saskaņotai arī ar citiem Savienības mērķiem, tāpēc tā būtu jāvirza uz ilgtspējīgas izaugsmes veicināšanu. AIFP un PVKIU pārvaldības sabiedrībām būtu jāspēj pierādīt, ka tās pastāvīgi pilda savus pienākumus saskaņā ar Regulu (ES) 2019/2088. Tāpēc AIFP un PVKIU pārvaldības sabiedrībām vides, sociālie un pārvaldības (VSP) parametri būtu jāintegrē pārvaldības un riska pārvaldības noteikumos, ko tās izmanto savu ieguldījumu lēmumu pamatošanai. AIFP un PVKIU pārvaldības sabiedrībām pārvaldības un riska pārvaldības noteikumi būtu jāpiemēro arī saviem ieguldījumu lēmumiem un attiecīgo risku, tostarp vides, sociālo un pārvaldības risku, novērtējumam. Tas ir vēl jo svarīgāk gadījumos, kad AIFP un PVKIU pārvaldības sabiedrības apgalvo, ka to pārvaldīto AIF un PVKIU ieguldījumu politika ir ilgtspējīga. Šie ieguldījumu lēmumi un riska novērtējumi būtu jāpieņem AIF un PVKIU ieguldītāju interesēs. EVTI būtu jāatjaunina pamatnostādnes par pareizu atalgojuma politiku saskaņā ar Direktīvām 2011/61/ES un 2009/65/EK attiecībā uz stimulu saskaņošanu ar VSP riskiem atalgojuma politikā.

(39)

PVKIU tirdzniecību ne vienmēr tieši veic pārvaldības sabiedrība, bet gan viens vai vairāki izplatītāji vai nu pārvaldības sabiedrības, vai arī savā vārdā. Varētu būt tādi īpaši gadījumi, kad neatkarīgs finanšu konsultants piedāvā tirgū kādu PVKIU bez pārvaldības sabiedrības ziņas. Uz lielāko daļu fondu izplatītāju attiecas saskaņā ar Direktīvu 2014/65/ES vai Direktīvu (ES) 2016/97 noteiktās regulatīvās prasības, ar ko ir paredzēta to atbildības pret klientiem joma un tvērums. Tāpēc Direktīvā 2009/65/EK būtu jāatzīst izplatīšanas pasākumu dažādība un jānošķir, no vienas puses, vienošanās, kurās izplatītājs rīkojas pārvaldības sabiedrības vārdā, kas būtu jāuzskata par vienošanos par deleģēšanu, un, no otras puses, vienošanās, saskaņā ar kurām izplatītājs rīkojas savā vārdā, kad tas tirgo PVKIU saskaņā ar Direktīvu 2014/65/ES vai izmanto uz dzīvības apdrošināšanu balstītus ieguldījumu produktus saskaņā ar Direktīvu (ES) 2016/97, – tādā gadījumā Direktīvas 2009/65/EK noteikumi par deleģēšanu nebūtu jāpiemēro, neņemot vērā to, vai starp pārvaldības sabiedrību un izplatītāju pastāv izplatīšanas nolīgums.

(40)

Dažos koncentrētos tirgos trūkst konkurētspējīga depozitārija pakalpojumu piedāvājuma. Lai novērstu šādu trūkumu, kas var palielināt izmaksas AIFP un samazināt AIF tirgus efektivitāti, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai ļaut savām kompetentajām iestādēm atļaut iecelt depozitāriju, kas iedibināts citā dalībvalstī. Minētā iespēja būtu jāizmanto tikai tad, ja ir izpildīti šajā direktīvā paredzētie nosacījumi un ir saņemts AIF kompetento iestāžu iepriekšējs apstiprinājums. Tā kā lēmumam atļaut iecelt depozitāriju, kas iedibināts citā dalībvalstī, nevajadzētu būt automātiskam – arī gadījumos, kad šie nosacījumi ir izpildīti, kompetentajām iestādēm būtu jāpieņem lēmums katrā atsevišķā gadījumā pēc tam, kad novērtējumā ir konstatēts attiecīgo depozitārija pakalpojumu trūkums AIF izcelsmes dalībvalstī, ņemot vērā AIF ieguldījumu stratēģiju.

(41)

Direktīvas 2011/61/ES pārskatīšanas ietvaros Komisijai vajadzētu veikt novērtējumu par to, kā darbojas atkāpe, kas ļauj iecelt citā dalībvalstī iedibinātu depozitāriju, un par iespējamiem ieguvumiem un riskiem, tostarp ietekmi uz ieguldītāju aizsardzību, finanšu stabilitāti, uzraudzības efektivitāti un tirgus izvēles pieejamību, grozot minētās atkāpes darbības jomu saskaņā ar kapitāla tirgu savienības mērķiem.

(42)

Paredzot iespēju iecelt citā dalībvalstī iedibinātu depozitāriju, būtu jāpaplašina arī uzraudzības tvērums. Tādēļ būtu jānosaka prasība, lai depozitārijs sadarbotos ne tikai ar tā kompetentajām iestādēm, bet arī ar tā AIF, kuram ir iecelts depozitārijs, kompetentajām iestādēm un tā AIFP izcelsmes dalībvalsts kompetentajām iestādēm, kas pārvalda minēto AIF, ja šīs kompetentās iestādes atrodas dalībvalstī, kas nav depozitārija dalībvalsts.

(43)

Lai labāk aizsargātu ieguldītājus, būtu jāpalielina informācijas plūsma no AIFP uz AIF ieguldītājiem. Lai AIF ieguldītāji varētu labāk izsekot līdzi AIF izdevumiem, AIFP būtu jānorāda maksas, nodevas un izdevumi, kurus sedz AIFP un kurus pēc tam tieši vai netieši attiecina uz AIF vai kādu no tā ieguldījumiem. AIFP būtu periodiski jāziņo par visām šādām maksām, nodevām un izdevumiem. AIFP vajadzētu arī būt noteiktam pienākumam paziņot ieguldītājiem par to izsniegto aizdevuma portfeļu sastāvu.

(44)

Lai palielinātu tirgus pārredzamību un efektīvi izmantotu pieejamos AIF tirgus datus, būtu jāatļauj EVTI atklāt tās rīcībā esošos tirgus datus apkopotā vai kopsavilkuma veidā, un tādēļ būtu jāmīkstina konfidencialitātes standarts, lai atļautu šādu datu izmantošanu.

(45)

Prasības trešo valstu struktūrām, kurām ir piekļuve iekšējam tirgum, būtu jāsaskaņo ar standartiem, kuri noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2015/849 (22). Tās arī būtu jāsaskaņo ar standartiem, kas izklāstīti dalībvalstu kopīgajā rīcībā attiecībā uz jurisdikcijām, kuras nodokļu nolūkos nesadarbojas, kā norādīts Padomes secinājumos par pārskatīto ES sarakstu ar jurisdikcijām, kuras nodokļu nolūkos nesadarbojas. Jo īpaši ārpussavienības AIF, ārpussavienības AIFP, kas darbojas atsevišķās dalībvalstīs, un depozitārijiem, kas iedibināti trešā valstī, nebūtu jāatrodas ne augsta riska trešā valstī saskaņā ar Direktīvu (ES) 2015/849, ne trešā valstī, kas tiek uzskatīta par tādu, kas nodokļu nolūkos nesadarbojas, dažos gadījumos gan piemērojot labvēlības periodu, ja valsts saskaņā ar minēto direktīvu tikai vēlāk tiek identificēta kā augsta riska trešā valsts vai tiek iekļauta ES sarakstā ar jurisdikcijām, kuras nodokļu nolūkos nesadarbojas. Prasībām būtu arī jānodrošina atbilstīga un efektīva informācijas apmaiņa nodokļu jautājumos saskaņā ar starptautiskajiem standartiem, piemēram, tiem, kas noteikti 26. pantā ESAO Paraugkonvencijā par nodokļu uzlikšanu ienākumiem un kapitālam.

(46)

Direktīvā 2009/65/EK būtu jānodrošina, ka nosacījumi PVKIU pārvaldības sabiedrībām ir līdzvērtīgi tiem, ko piemēro AIFP, ja nav iemesla saglabāt PVKIU un AIFP regulējuma atšķirības. Tas attiektos uz deleģēšanas režīmu, turētājbanku regulējumu, uzraudzības pārskatu sniegšanas prasībām un likviditātes pārvaldības instrumentu pieejamību un lietošanu.

(47)

Lai nodrošinātu PVKIU pārvaldības sabiedrībām izvirzīto būtības prasību vienveidīgu piemērošanu, būtu jāprecizē, ka atļaujas pieteikuma iesniegšanas brīdī pārvaldības sabiedrībai būtu jāsniedz kompetentajām iestādēm informācija par cilvēkresursiem un tehniskajiem resursiem, ko tā izmanto savu funkciju veikšanai un – attiecīgā gadījumā – to personu uzraudzībai, kurām tiek deleģētas funkcijas. Lai vadītu pārvaldības sabiedrības darbību, vajadzētu iecelt vismaz divas fiziskas personas uz pilnu slodzi, kuras vai nu pārvaldības sabiedrība nodarbina vai ir pārvaldības sabiedrības izpildlocekļi vai vadības struktūras locekļi un kuru domicils jeb to pastāvīgā dzīvesvieta ir Savienībā. Neraugoties uz šo tiesību aktos noteikto minimumu, varētu būt vajadzīgs vairāk resursu atkarībā no pārvaldības sabiedrības un PVKIU, ko tā pārvalda, lieluma un sarežģītības.

(48)

Lai saskaņotu Direktīvu 2009/65/EK un 2011/61/ES tiesisko regulējumu attiecībā uz deleģēšanu, būtu jānosaka prasība PVKIU pārvaldības sabiedrībām pamatot kompetentajām iestādēm savu funkciju deleģēšanu un sniegt objektīvus deleģēšanas iemeslus.

(49)

Deleģēšana ļauj efektīvi pārvaldīt ieguldījumu portfeļus un iegūt vajadzīgās zināšanas par konkrētu ģeogrāfisko tirgu vai aktīvu kategoriju. Tomēr ir svarīgi, lai uzraudzības iestāžu rīcībā būtu atjaunināta informācija par galvenajiem deleģēšanas vienošanās elementiem. Lai izstrādātu uzticamu pārskatu par deleģēšanas darbībām Savienībā, pārvaldības sabiedrībām būtu kompetentajām iestādēm regulāri jāsniedz informācija saistībā ar vienošanos par deleģēšanu, tostarp par kolektīvās vai diskrecionārās portfeļa pārvaldības funkciju vai riska pārvaldības funkciju deleģēšanu. Tāpēc pārvaldības sabiedrībām attiecībā uz katru PVKIU, ko tās pārvalda, būtu jāpaziņo informācija par personām, kam deleģētas funkcijas, deleģēto darbību saraksts un apraksts, to pārvaldīto PVKIU aktīvu apjoms un procentuālā daļa, uz kuriem attiecas vienošanās par portfeļa pārvaldības funkcijas deleģēšanu, apraksts, kā pārvaldības sabiedrība pārrauga, uzrauga un kontrolē personu, kurai deleģētas funkcijas, informācija par vienošanos attiecībā uz tālāku deleģēšanu un par datumu, kad sākas un beidzas vienošanās par deleģēšanu un tālāku deleģēšanu. Skaidrības labad būtu jāprecizē, ka dati, kas savākti par to pārvaldīto PVKIU aktīvu apjomu un procentuālo daļu, uz kuriem attiecas vienošanās par portfeļa pārvaldības funkciju deleģēšanu, ir paredzēti, lai sniegtu labāku pārskatu par to, kā deleģēšana darbojas, un paši par sevi nav faktisks rādītājs, ar ko nosaka to, vai pārvaldnieka līmenī saturs vai riska pārvaldība ir adekvāti, vai arī to, vai pārraudzības vai kontroles pasākumi ir efektīvi. Šāda informācija būtu jāpaziņo kompetentajām iestādēm tās uzraudzības ziņošanas kārtības ietvaros, ko reglamentē Direktīva 2009/65/EK.

(50)

Lai nodrošinātu Direktīvas 2009/65/EK vienveidīgu piemērošanu, būtu jāprecizē, ka tajā paredzētie deleģēšanas noteikumi attiecas uz visām funkcijām, kas uzskaitītas minētās direktīvas II pielikumā, un uz to papildpakalpojumu sarakstu, kuri noteikti minētās direktīvas 6. panta 3. punktā.

(51)

Lai vēl vairāk saskaņotu noteikumus par deleģēšanu, kas piemērojami AIFP un PVKIU, un panāktu Direktīvu 2011/61/ES un 2009/65/EK vienveidīgāku piemērošanu, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu, lai precizētu nosacījumus PVKIU pārvaldības sabiedrības funkciju deleģēšanai trešai personai un nosacījumus, saskaņā ar kuriem PVKIU pārvaldības sabiedrība var tikt uzskatīta par pastkastītes uzņēmumu un tāpēc to vairs nevar uzskatīt par PVKIU pārvaldnieku. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (23). Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana.

(52)

Ar šo direktīvu būtu jāīsteno ESRK 2017. gada 7. decembra ieteikums, ar ko saskaņo likviditātes pārvaldības instrumentus un to, kā tos lieto atvērto fondu, tostarp PVKIU, pārvaldnieki, lai varētu efektīvāk reaģēt uz likviditātes spiedienu tirgus spriedzes apstākļos un labāk aizsargāt ieguldītājus.

(53)

Lai jebkurā dalībvalstī iedibināti PVKIU varētu tikt galā ar atpakaļpirkšanas spiedienu saspringtos tirgus apstākļos, būtu jānosaka tiem prasība izvēlēties un iekļaut savos noteikumos vai dibināšanas dokumentos vismaz divus likviditātes pārvaldības instrumentus no Direktīvas 2009/65/EK IIA pielikuma 2. līdz 8. punktā iekļautā saskaņotā saraksta. Atkāpjoties no minētā, PVKIU, kas ir saņēmis atļauju kā naudas tirgus fonds saskaņā ar Regulu (ES) 2017/1131, vajadzētu būt iespējai no minētā saraksta izvēlēties tikai vienu likviditātes pārvaldības instrumentu. Minētajiem likviditātes pārvaldības instrumentiem vajadzētu būt piemērotiem PVKIU ieguldījumu stratēģijai, likviditātes profilam un atpakaļpirkšanas politikai. PVKIU būtu jāaktivizē šādi likviditātes pārvaldības instrumenti, ja tas nepieciešams PVKIU ieguldītāju interešu aizsardzībai. Turklāt PVKIU vienmēr vajadzētu būt iespējai uz laiku apturēt parakstīšanos, atpirkšanu un atpakaļpirkšanu vai aktivizēt norobežotos kontus, ja ir iestājušies ārkārtas apstākļi un tas ir pamatoti, ņemot vērā PVKIU ieguldītāju intereses. Ja PVKIU pieņem lēmumu apturēt parakstīšanos, atpirkšanu un atpakaļpirkšanu, tam bez nepamatotas kavēšanās par to būtu jāinformē savas izcelsmes dalībvalsts kompetentās iestādes. Ja PVKIU nolemj aktivizēt vai dezaktivizēt norobežotos kontus, tam saprātīgā termiņā pirms minētā likviditātes pārvaldības instrumenta aktivizēšanas vai dezaktivēšanas būtu jāinformē savas izcelsmes dalībvalsts kompetentās iestādes. Tāpat PVKIU būtu jāinformē savas izcelsmes dalībvalsts kompetentās iestādes, ja tas aktivizē vai dezaktivizē kādu citu likviditātes pārvaldības instrumentu veidā, kas ir ārpus parastās uzņēmējdarbības, kā tas paredzēts PVKIU nolikumā vai dibināšanas dokumentos. Tas ļautu uzraudzības iestādēm labāk mazināt iespējamo likviditātes spriedzes ietekmi uz plašāku tirgu.

(54)

Īpaši ieguldītāju aizsardzības stiprināšanas nolūkā būtu jāprecizē, ka atpakaļpirkšana natūrā nav piemērota privātajiem ieguldītājiem un tādēļ tā būtu jāpiemēro tikai profesionālu ieguldītāju atpakaļpirkšanas pieprasījumu izpildē. Vienlaikus būtu jānovērš risks, ka rodas nevienlīdzīga attieksme pret ieguldītājiem, kas veic atpakaļpirkšanu, un citiem ieguldījumu apliecību turētājiem.

(55)

Lai PVKIU ieguldītāji varētu pieņemt lēmumu par ieguldījumiem atbilstoši vēlmei uzņemties risku un likviditātes vajadzībām, tie būtu jāinformē par likviditātes pārvaldības instrumentu lietošanas nosacījumiem.

(56)

Lai nodrošinātu, ka PVKIU konsekventi saskaņo likviditātes riska pārvaldību un veicinātu tirgus un uzraudzības konverģenci, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt regulatīvos tehniskos standartus ar deleģētiem aktiem, ievērojot LESD 290. pantu, saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1095/2010 10. līdz 14. pantu, lai precizētu Direktīvas 2009/65/EK IIA pielikumā noteikto likviditātes pārvaldības instrumentu īpašības, pienācīgi ņemot vērā PVKIU ieguldījumu stratēģiju un tā pamatā esošo aktīvu daudzveidību. Minētie regulatīvie tehniskie standarti būtu jāpieņem, pamatojoties uz EVTI izstrādātu projektu, un tiem nevajadzētu ierobežot PVKIU spēju izmantot jebkuru visām aktīvu kategorijām, jurisdikcijām un tirgus apstākļiem piemērotu likviditātes pārvaldības instrumentu. Lai nodrošinātu vienādu ieguldītāju aizsardzības līmeni Savienībā, EVTI būtu jāizstrādā pamatnostādnes par to, kā pārvaldības sabiedrības atlasa un kalibrē likviditātes pārvaldības instrumentus. Šādās pamatnostādnēs būtu jāatzīst, ka galvenā atbildība par likviditātes riska pārvaldību paliek PVKIU ziņā.

(57)

Lai atbalstītu uzraudzības iestāžu veikto tirgus uzraudzību, būtu jāuzlabo informācijas vākšana un apmaiņa ar uzraudzības ziņojumiem, uzliekot PVKIU uzraudzības pārskatu sniegšanas pienākumus. Lai uzlabotu efektivitāti un samazinātu pārvaldības sabiedrībām uzlikto administratīvo slogu, varētu atcelt dublējošas pārskatu sniegšanas prasības, kas noteiktas Savienības un valstu tiesību aktos, jo īpaši Regulās (ES) Nr. 600/2014 un (ES) 2019/834, un Regulās (ES) Nr. 1011/2012 un (ES) Nr. 1073/2013. EUI un ECB, vajadzības gadījumā ar kompetento iestāžu atbalstu, būtu jānovērtē dažādo uzraudzības iestāžu vajadzības pēc datiem, lai informācija, ko paziņo PVKIU uzraudzības pārskatu sniegšanas veidnē, būtu pietiekama.

(58)

Lai samazinātu dublējošu pārskatu sniegšanu un ar to saistīto ziņošanas slogu PVKIU un nodrošinātu, ka iestādes efektīvi izmanto datus atkārtoti, dati, ko PVKIU paziņo kompetentajām iestādēm, būtu jādara pieejami citām attiecīgajām kompetentajām iestādēm, EVTI, pārējām EUI un ESRK, kad vien tas nepieciešams to pienākumu veikšanai, kā arī ECBS dalībniekiem vienīgi statistikas vajadzībām.

(59)

Lai nodrošinātu uzraudzības pārskatu sniegšanas pienākumu konsekventu saskaņošanu, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt regulatīvos tehniskos standartus ar deleģētiem aktiem, ievērojot LESD 290. pantu, saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1095/2010 10. līdz 14. pantu un 15. pantu, lai noteiktu saturu, veidlapas un procedūras, ar kurām pārvaldības sabiedrības standartizē uzraudzības pārskatu sniegšanas procesu, kā arī pārskatu sniegšanas biežumu un grafiku. Attiecībā uz informāciju, kas jāpaziņo saistībā ar vienošanos par deleģēšanu, regulatīvajos tehniskajos standartos arī turpmāk būtu jānosaka vienīgi attiecīgais ziņojamās informācijas standartizācijas līmenis. Minētie regulatīvie tehniskie standarti būtu jāpieņem, pamatojoties uz EVTI izstrādātu projektu. Regulatīvajos tehniskajos standartos nevajadzētu iekļaut elementus, kas nav paredzēti Direktīvā 2009/65/EK.

(60)

Lai standartizētu uzraudzības pārskatu sniegšanas procesu, Komisijai vajadzētu būt pilnvarotai pieņemt EVTI izstrādātus īstenošanas tehniskos standartus attiecībā uz pārvaldības sabiedrību ziņošanas formātu, datu standartiem un pārskatu sniegšanas metodēm un kārtību. Komisijai būtu jāpieņem minētie īstenošanas tehniskie standarti ar īstenošanas aktiem saskaņā ar LESD 291. pantu un atbilstīgi Regulas (ES) Nr. 1095/2010 15. pantam.

(61)

Lai nodrošinātu ieguldītāju aizsardzību un jo īpaši lai nodrošinātu, ka visos gadījumos starp PVKIU aktīvu turētājbanku un depozitāriju pastāv stabila informācijas plūsma, būtu jāpaplašina depozitāriju režīms, lai iekļautu CVD glabāšanas ķēdē, ja tie sniedz turētājbankas pakalpojumus PVKIU. Lai izvairītos no lieka darba, depozitārijiem nebūtu jāveic ex ante uzticamības pārbaude, ja tie plāno deleģēt glabāšanu CVD.

(62)

Lai uzlabotu sadarbību un efektivitāti uzraudzības jomā, PVKIU uzņēmējas dalībvalsts kompetentajām iestādēm vajadzētu būt iespējai adresēt pamatotu pieprasījumu PVKIU izcelsmes dalībvalsts kompetentajai iestādei veikt uzraudzības pasākumus pret šādu PVKIU.

(63)

Lai uzlabotu sadarbību uzraudzības jomā, EVTI vajadzētu būt iespējai pieprasīt, lai kompetentā iestāde iesniedz EVTI izskatīšanai lietu, ja šai lietai ir pārrobežu ietekme un tā varētu ietekmēt ieguldītāju aizsardzību vai finanšu stabilitāti. EVTI analīze par šādām lietām ļautu citām kompetentajām iestādēm labāk izprast izskatītos jautājumus, palīdzētu novērst līdzīgus gadījumus nākotnē un aizsargātu UCITS tirgus integritāti.

(64)

Neskarot pašreiz piemērojamos slepenības noteikumus, būtu jāuzlabo informācijas apmaiņa starp kompetentajām iestādēm un nodokļu iestādēm. Šādai informācijas apmaiņai vajadzētu atbilst valsts tiesību aktiem, un, ja informācijas izcelsme ir citā dalībvalstī, tā būtu jāizpauž tikai tad, ja kompetentā iestāde, kas to ir atklājusi, tam nepārprotami piekrīt.

(65)

Direktīvās 2011/61/ES un 2009/65/EK ir noteikta prasība AIFP un PVKIU pārvaldības sabiedrībām rīkoties pietiekami prasmīgi, rūpīgi un uzcītīgi, ievērojot to pārvaldītā ieguldījumu fondu un savu ieguldītāju intereses. Tādēļ dalībvalstīm būtu jāpieprasa AIFP un PVKIU pārvaldības sabiedrībām ar ieguldītājiem piemērotajām maksām un izmaksām rīkoties godīgi un taisnīgi. EVTI 2020. gadā izveidoja uzraudzības paziņojumu, lai veicinātu AIF un PVKIU izmaksu uzraudzības konverģenci un izstrādātu kritēriju kopumu nolūkā palīdzēt kompetentajām iestādēm novērtēt nepamatotu izmaksu jēdzienu un uzraudzīt pienākumu novērst nepamatotu izmaksu iekasēšanu no ieguldītājiem. Šo kritēriju mērķis ir sniegt norādījumus kompetentajām iestādēm, vienlaikus veicinot uzraudzības konverģenci kapitāla tirgu savienības kontekstā. Tomēr skaidras nepamatotu izmaksu definīcijas trūkuma dēļ pašlaik pastāv atšķirīga tirgus un uzraudzības prakse attiecībā uz to, ko nozare un uzraudzības iestādes varētu uzskatīt par nepamatotām izmaksām, un pierādījumi liecina par atšķirībām starp maksām, ko iekasē dažādās dalībvalstīs, un tām, ko iekasē no privātajiem ieguldītājiem pretstatā profesionāliem ieguldītājiem. Ierosinātie grozījumi Direktīvās 2011/61/ES un 2009/65/EK Savienības privāto ieguldījumu stratēģijas kontekstā ir paredzēti tam, lai risinātu šo jautājumu, pieprasot fondu pārvaldniekiem izveidot stabilu cenu noteikšanas procesu, kam būtu jāietver to maksu noteikšana, analīze un pārskatīšana, kuras tieši vai netieši tiek iekasētas no ieguldījumu fondiem vai to apliecību turētājiem, un ieviešot prasību atlīdzināt ieguldītājiem, ja tiem nācies segt nepamatotas izmaksas. EVTI būtu jāiesniedz Eiropas Parlamentam, Padomei un Komisijai ziņojums, kurā novērtēts privāto ieguldītāju izmaksu līmenis, iemesli un atšķirības, tostarp atšķirības, kas izriet no attiecīgo AIF un PVKIU būtības, un analizēts, vai uzraudzības pārskatā izklāstītie kritēriji ir jāpapildina ar nepamatotu izmaksu jēdzienu. Lai atbalstītu kompetentās iestādes izmaksu uzraudzībā un EVTI ar izmaksām saistītu jautājumu analīzē, kompetentajām iestādēm būtu jāvāc dati par izmaksām un vienu reizi jānosūta EVTI. Šāda datu vākšana palielinātu EVTI kompetenci izmaksu ziņošanas jomā, lai Eiropas Parlamentam, Padomei, Komisijai un kompetentajām iestādēm sniegtu tehniskas konsultācijas par izmaksu datu vākšanu Savienības privāto ieguldījumu stratēģijas kontekstā. Pamatojoties uz minēto ziņojumu, EVTI būtu jāveic darbības saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1095/2010 29. pantu, lai palīdzētu veidot vienotu izpratni par nepamatotu izmaksu jēdzienu.

(66)

Jau pašam AIF un PVKIU nosaukumam ir īpaša nozīme – tas ietekmē ieguldītāju izvēli un sniedz pirmo iespaidu par fonda ieguldījumu stratēģiju un mērķiem. Lai gan AIF un PVKIU nosaukums jau ir iekļauts pirmslīguma informācijā, ko ieguldītāji saņem pirms līguma noslēgšanas, ir lietderīgi uzsvērt nosaukuma nozīmi, galvenokārt to, ka ieguldītājiem paredzētajā pamatinformācijā un prospektā tā ir būtiska pirmslīguma informācija, kas sniedzama privātiem ieguldītājiem, pirms tie iegulda attiecīgajā AIF, un ieguldītājiem, pirms tie iegulda attiecīgajā PVKIU. Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2021/2261 (24) no 2023. gada 1. janvāra uz privātiem ieguldītājiem tirgotiem PVKIU attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1286/2014 (25) prasības. Kopš minētā datuma PVKIU pārvaldības sabiedrības vai ieguldījumu sabiedrības pienākums sagatavot ieguldītājiem paredzēto pamatinformāciju ir aizstāts ar pienākumu sagatavot pamatinformācijas dokumentu saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1286/2014. Turklāt minētās regulas prasības attiecas arī uz AIFP, kas pārvalda AIF, kurus tirgo privātiem ieguldītājiem. Attiecīgi, ja AIF un PVKIU tiek tirgoti privātiem ieguldītājiem, AIFP un PVKIU pamatinformācijas dokumentā ir jānorāda fonda nosaukums un jānodrošina, ka šāda informācija ir precīza, patiesa un skaidra un nerada maldinošu vai mulsinošu vēstījumu, kas nepamatoti pievilinātu ieguldītājus. Tādēļ ir būtiski uzsvērt, ka AIF vai PVKIU nosaukumu uzskata par tikpat svarīgu kā jebkuru citu pirmslīguma dokumentu un uz to attiecas vienādi godīguma un pārredzamības standarti. Lai nodrošinātu augstu un vienotu ieguldītāju aizsardzības līmeni Savienībā, EVTI būtu jāizstrādā pamatnostādnes, kurās precizē situācijas, kad AIF vai PVKIU nosaukums varētu būt ieguldītājam negodīgs, neskaidrs vai maldinošs. Nozaru tiesību akti, ar kuriem nosaka fondu nosaukumu vai fondu tirdzniecības standartus, ir pārāki par minētajām pamatnostādnēm.

(67)

EVTI, veicot savas Direktīvās 2009/65/EK un 2011/61/ES noteiktās funkcijas, būtu jāizmanto uz risku balstīta pieeja.

(68)

Eiropas Centrālā banka sniedza atzinumu 2022. gada 9. augustā (26),

1)

direktīvas 4. panta 1. punktu groza šādi:

2)

direktīvas 6. pantu groza šādi:

3)

direktīvas 7. pantu groza šādi:

;

4)

direktīvas 8. panta 1. punkta c) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

5)

direktīvas 12. pantam pievieno šādu punktu:

6)

direktīvas 14. pantā iekļauj šādu punktu:

7)

direktīvas 15. pantu groza šādi:

8)

direktīvas 16. pantā iekļauj šādus punktus:

(*11)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2017/1131 (2017. gada 14. jūnijs) par naudas tirgus fondiem (OV L 169, 30.6.2017., 8. lpp.)."

(*12)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1092/2010 (2010. gada 24. novembris) par Eiropas Savienības finanšu sistēmas makrouzraudzību un Eiropas Sistēmisko risku kolēģijas izveidošanu (OV L 331, 15.12.2010., 1. lpp.).”;"

9)

direktīvas 20. pantu groza šādi:

10)

direktīvas 21. pantu groza šādi:

11)

direktīvas 23. pantu groza šādi:

12)

direktīvas 24. pantu groza šādi:

13)

direktīvas 25. panta 2. punktu aizstāj ar šādu:

(*15)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1094/2010 (2010. gada 24. novembris), ar ko izveido Eiropas Uzraudzības iestādi (Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestādi), groza Lēmumu Nr. 716/2009/EK un atceļ Komisijas Lēmumu 2009/79/EK (OV L 331, 15.12.2010., 48. lpp.).”;"

14)

direktīvas 35. panta 2. punkta b) un c) apakšpunktu aizstāj ar šādiem:

15)

direktīvas 36. panta 1. punktu groza šādi:

16)

direktīvas 37. panta 7. punktu groza šādi:

17)

regulas 40. panta 2. punkta pirmās daļas b) un c) apakšpunktu aizstāj ar šādiem:

18)

regulas 42. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

19)

direktīvas 43. pantam pievieno šādu punktu:

20)

direktīvas 46. panta 2. punkta j) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

21)

direktīvas 47. pantu groza šādi:

22)

direktīvas 50. pantu groza šādi:

23)

direktīvas 60. pantu aizstāj ar šādu:

24)

direktīvas 61. pantu groza šādi:

25)

direktīvā iekļauj šādu pantu:

26)

direktīvas I pielikumu groza saskaņā ar šīs direktīvas I pielikumu;

27)

šīs direktīvas II pielikumā iekļauto tekstu pievieno kā V pielikumu.

1)

direktīvas 2. panta 1. punktam pievieno šādu apakšpunktu:

(*16)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 909/2014 (2014. gada 23. jūlijs) par vērtspapīru norēķinu uzlabošanu Eiropas Savienībā, centrālajiem vērtspapīru depozitārijiem un grozījumiem Direktīvās 98/26/EK un 2014/65/ES un Regulā (ES) Nr. 236/2012 (OV L 257, 28.8.2014., 1. lpp.).”;"

2)

direktīvas 6. pantu groza šādi:

3)

direktīvas 7. pantu groza šādi:

4)

direktīvas 13. pantu groza šādi:

5)

direktīvas 14. pantu groza šādi:

6)

direktīvā iekļauj šādu pantu:

(*19)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2017/1131 (2017. gada 14. jūnijs) par naudas tirgus fondiem (OV L 169, 30.6.2017., 8. lpp.).”;"

7)

direktīvā iekļauj šādu pantu:

(*20)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1094/2010 (2010. gada 24. novembris), ar ko izveido Eiropas Uzraudzības iestādi (Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestādi), groza Lēmumu Nr. 716/2009/EK un atceļ Komisijas Lēmumu 2009/79/EK (OV L 331, 15.12.2010., 48. lpp.).”;"

8)

direktīvas 22.a pantu groza šādi:

9)

regulas 29. panta 1. punkta otrās daļas b) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

10)

direktīvas 57. pantam pievieno šādu punktu:

11)

direktīvas 69. pantam pievieno šādu punktu:

12)

direktīvas 79. panta 1. punktu aizstāj ar šādu:

13)

direktīvas 84. panta 2. un 3. punktu aizstāj ar šādiem:

14)

direktīvas 98. pantam pievieno šādus punktus:

15)

direktīvas 101. pantu groza šādi:

16)

direktīvas 102. pantu groza šādi:

17)

direktīvā iekļauj šādu pantu:

18)

direktīvas 112.a pantu groza šādi:

19)

direktīvas I pielikumu groza saskaņā ar šīs direktīvas III pielikumu;

20)

šīs direktīvas IV pielikumā iekļauto tekstu iekļauj kā IIA pielikumu.