I.

Ievads

1.

Programmatūru  ( 2 ) un interneta izmantošana, ko veic gan profesionāļi, gan privātpersonas, pašlaik ir pastāvīga. Praksē ļoti bieži izplatīts ir arī pakalpojums, kas ietver tādas programmatūras izstrādi, kura pielāgota īpašām profesionālām vajadzībām. Šajā jomā ekonomiskās problēmas ir ļoti plašas.

2.

Līdz ar to ir pārsteidzoši konstatēt, ka līdz šim Tiesai nekad nav nācies izskatīt prejudiciālu jautājumu par starptautiskās jurisdikcijas izvēli lietās, kas attiecas uz līgumiem, kura paredzēta Regulas (ES) Nr. 1215/2012  ( 3 ) 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā, starptautiskos strīdos par informātikas pakalpojumu sniegšanu tiešsaistē.

3.

Manuprāt, šo konstatējumu izskaidro jurisdikcijas noteikšanas klauzulu vai piemērojamo tiesību aktu izvēles esamība saskaņā ar līgumisko praksi šajā darbības jomā  ( 4 ).

4.

Līdz ar to jebkādas vienošanās neesamība pamatlietā Tiesai dod iespēju precizēt kritērijus, lai noteiktu tiesu, kurai ir jurisdikcija, un novērst šo pretrunu: kā interpretēt starptautiskās jurisdikcijas izvēles iespēju, kas ir balstīta uz pakalpojumu sniegšanas konkrētu lokalizāciju, ja tā tiek nodrošināta, izmantojot internetu? Citiem vārdiem sakot, kā definēt materiālu kritēriju, kuru ir izmantojis Savienības likumdevējs nemateriālā kontekstā?

5.

Protams, šī problemātika Tiesai nav jauna, kā tas izriet no tās judikatūras par jurisdikcijas izvēles iespēju lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību. Tomēr minētā judikatūra ir balstīta uz pieejām, kuras nav attiecināmas uz lietām, kas saistītas ar līgumiem. Tādējādi debates attiecas uz konkrētu alternatīvu, kuru piedāvā iesniedzējtiesa Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija) un kura ir šāda – vai tad, ja nav līguma noteikumu, ir jāņem vērā programmatūras projektēšanas vieta vai tās izmantošanas vieta?

6.

Izklāstīšu iemeslus, kuru dēļ uzskatu, ka šajā īpašajā informātikas pakalpojumu sniegšanas kontekstā, izmantojot tādu atvērtu tīklu kā internets, par kritēriju ir jāizmanto vieta, kurā pakalpojums materializējas attiecībā uz lietotāju  ( 5 ).

II.

Atbilstošās tiesību normas

7.

Regulas Nr. 1215/2012 15. un 16. apsvērumā ir teikts:

8.

Šīs regulas 4. panta 1. punktā ir paredzēts:

9.

Minētās regulas 7. panta 1. punktā ir noteikts:

–

preču iegādes gadījumā – vieta dalībvalstī, kur saskaņā ar līgumu preces piegādāja vai tās būtu bijis jāpiegādā,

–

pakalpojumu sniegšanas gadījumā – vieta dalībvalstī, kur saskaņā ar līgumu pakalpojumu sniedza vai tas būtu bijis jāsniedz;

III.

Pamatlietas fakti un prejudiciālais jautājums

10.

VariusSystems digital solutions GmbH  ( 6 ), kuras juridiskā adrese ir Vīnē (Austrija), savu darbību veic informātikas pakalpojumu nozarē. Tā GR, uzņēmuma B & G īpašniecei, kas reģistrēta Vācijā, izstrādāja programmatūru, kura ļauj analizēt Covid-19 testus atbilstoši Vācijas likumdevēja prasībām un kura paredzēta izmantošanai Vācijas testēšanas centros  ( 7 ). Līguma priekšmets bija programmatūras izstrāde  ( 8 ) un ekspluatācija  ( 9 ) Vācijā. Pamatlietas puses nav noslēgušas rakstveida līgumu un strīda gadījumā nav noteikušas ne tiesu, kurai ir jurisdikcija, ne izpildes vietu.

11.

VariusSystems pieprasa, lai GR samaksātu kopējo summu 101 587,68 EUR, pieskaitot procentus, par laikposmu no 2022. gada 1. janvāra līdz 2022. gada 3. jūnijam, kas atbilst rēķinu izrakstīšanai par katru veikto Covid-19 testu. Austrijas tiesu jurisdikciju tā balstīja uz Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta otro ievilkumu, pamatojoties uz to, ka, lai gan programmatūra ir tikusi īpaši pielāgota un izstrādāta GR uzņēmuma vajadzībām izmantošanai Vācijā, visi šie darbi tika veikti Vīnē.

12.

No iesniedzējtiesas nosūtītajiem lietas materiāliem izriet, ka strīds starp pusēm radās saistībā ar piegādātās programmatūras trūkumiem, uz kuriem norādījusi GR, it īpaši attiecībā uz Vācijas likumdevēja un Kassenärztliche Bundesvereinigung (Federālā ar sociālā nodrošinājuma sistēmu saistīto ārstu apvienība, Vācija) prasību ievērošanu Vācijā saistībā ar rēķinu izrakstīšanu par skrīninga testiem un testēšanas sertifikātu pārsūtīšanas kārtību lietojumprogrammai “Corona-Warn-App”.

13.

GR apstrīdēja tiesas, kurā celta prasība, starptautisko jurisdikciju. Tā norāda, ka attiecīgajam līgumam raksturīgais izpildījums bija operatīvās programmatūras izmantošana Vācijā saskaņā ar Vācijas likumdevēja prasībām attiecībā uz Vācijas fiziskām personām, lai no tā secinātu, ka izpildes vieta, kas jāņem vērā, ir tās juridiskā adrese.

14.

Landesgericht Wien (Vīnes apgabaltiesa, Austrija) atteicās no savas starptautiskās jurisdikcijas un noraidīja prasību. Starp pusēm noslēgto līgumu tā kvalificēja kā “pārdošanas līgumu” un uzskatīja, ka izpildes vieta ir GR uzņēmuma juridiskajā adresē Vācijā.

15.

Oberlandesgericht Wien (Apelācijas tiesa Vīnē) šo nolēmumu apstiprināja, tomēr saglabājot kvalifikāciju “pakalpojumu sniegšana” Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrā ievilkuma izpratnē, pamatojoties it īpaši uz to, ka programmatūra bija īpaši jāpielāgo un jāizstrādā GR uzņēmuma vajadzībām saskaņā ar Vācijas likumdevēja prasībām. Uzskatot, ka pakalpojumi, kas neattiecas uz konkrētu vietu, tiek uzskatīti par sniegtiem tur, kur saņēmējs piekļūst šiem pakalpojumiem, minētā tiesa norādīja, ka šajā gadījumā šī vieta atrodas Vācijā, kur ir pieejama programmatūra, kas īpaši pielāgojama Vācijas situācijai, un tas veido līgumam raksturīgo izpildījumu.

16.

Pēc tam VariusSystems iesniedza revīzijas sūdzību Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa), kura arī uzskata, ka attiecībā uz individualizētu programmatūru izstrādi ir jāpiemēro Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrais ievilkums.

17.

Pēc šīs tiesas domām, ir jānosaka vieta, no kuras galvenokārt ir tikusi izvērsta pakalpojumu sniegšana  ( 10 ), kā rezultātā par programmatūru izstrādes līgumu izpildes vietu esot uzskatāma intelektuālā pakalpojuma sniegšanas vieta, nevis programmatūras palaišanas un izmantošanas vieta.

18.

Tomēr minētā tiesa šaubās par šāda risinājuma atbilstību, ņemot vērā dažus doktrīnas atzinumus, saskaņā ar kuriem – ja pakalpojums neattiecas uz konkrētu vietu, tas tiek uzskatīts par sniegtu tur, kur pakalpojuma saņēmējs tam ir piekļuvis.

19.

Tā uzsver, ka šajā gadījumā Austrijā sniegtajam intelektuālajam pakalpojumam pašam par sevi nebūtu patstāvīgas vērtības, ja tas nebūtu pieejams un izmantots Vācijā, vēl jo vairāk tādēļ, ka VariusSystems apgalvo, ka tai ir jāsaņem atlīdzība par katru sekmīgi veiktu testu. Tā piebilst, ka tās vietas tiesas, kurā programmatūra tiek izmantota, neapšaubāmi esot labākā situācijā, lai spriestu par līguma izpildes būtiskiem jautājumiem faktisko apstākļu un pierādījumu tuvuma dēļ. Tāpēc tā jautā, vai, lai noteiktu izpildes vietu distances pakalpojumu gadījumā, kā tas ir šajā lietā, noteicošā vieta ir tā, kur pakalpojumu sniedzējs ir veicis darbu, vai arī vieta, attiecībā uz kuru pakalpojums ir ticis sniegts vai kurā saņēmējam ir bijusi tam piekļuve.

20.

Šādos apstākļos Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

21.

Rakstveida apsvērumus iesniedza VariusSystems, GR un Eiropas Komisija.

IV.

Analīze

22.

Tiesai ir uzdots jauns jautājums par Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta interpretāciju saistībā ar tādas programmatūras piegādi, kuru ir izstrādājis un pārvalda izstrādātājs vienā dalībvalstī, lai apmierinātu lietotāja īpašās vajadzības citā dalībvalstī.

23.

Vispirms ir jāspriež par līguma kvalifikāciju. Attiecīgo līgumsaistību iezīmju dēļ  ( 11 ) piekrītu gan lietas dalībnieku, gan iesniedzējtiesas viedoklim, ka attiecīgais līgums ietilpst jēdzienā “pakalpojumu sniegšana”.

24.

Proti, jāatsaucas uz principiem, kas ir atgādināti 2023. gada 14. septembra spriedumā EXTÉRIA  ( 12 ), un kritērijiem, kuri ir definēti 2010. gada 25. februāra spriedumā Car Trim  ( 13 ). Tie ļauj izvēlēties starp divām līguma kvalifikācijām, proti, “preču pārdošanas” un “pakalpojumu sniegšanas” kvalifikāciju  ( 14 ). Tādējādi saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ir jānoskaidro, kāda ir attiecīgajam līgumam raksturīgā saistība un kāda ir atlīdzība par tās izpildi. Šajā gadījumā VariusSytems darbība ietvēra GR uzņēmuma vajadzībām pielāgotas programmatūras izveidi un tās ekspluatācijas nodrošināšanu. Runa ir par pakalpojumu sniegšanu, kas tiek veikta, saņemot par to atlīdzību, kura jāmaksā GR par katru izmantošanas gadījumu  ( 15 ). Tātad kritēriji attiecībā uz “pakalpojumu sniegšanu” Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrā ievilkuma izpratnē ir izpildīti  ( 16 ).

25.

Līdz ar to jāizvērtē atbilde, kas sniedzama uz vienīgo prejudiciālo jautājumu, ar kuru iesniedzējtiesa būtībā vaicā Tiesai, vai programmatūras piegādes tiešsaistē  ( 17 ) gadījumā “pakalpojumu sniegšanas” līguma izpildes vieta Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrā ievilkuma izpratnē ir jānosaka kā vieta, kur to ir izstrādājusi  ( 18 ) informātikas pakalpojumu sabiedrība, vai, gluži pretēji, kā vieta, kur to ir izmantojis tās klients.

26.

Tā kā nav elementu, kurus varētu izsecināt no līguma noteikumiem, kas ļauj noteikt līguma izpildes vietu, un nepastāvot nekādai vienošanās vai kādam citam dokumentam  ( 19 ), atbildei uz šo jautājumu ir jābūt balstītai uz šādiem diviem galvenajiem apsvērumiem, kurus nesen ir atgādinājusi Tiesa  ( 20 ):

–

Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punktā paredzēto īpašās jurisdikcijas noteikumu lietās, kas attiecas uz līgumiem, pamato ciešas saiknes esamība starp attiecīgo līgumu un tiesu, kurai par to jāspriež, un tas papildina vispārīgo noteikumu par atbildētāja domicila tiesu jurisdikciju, un

–

piesaistes kritērijs attiecībā uz šo līgumu, kas autonomi definēts kā vieta dalībvalstī, kurā saskaņā ar minēto līgumu pakalpojums tika sniegts vai būtu bijis jāsniedz, ir ticis izraudzīts, lai pastiprinātu jurisdikcijas noteikumu unifikācijas un paredzamības un tādējādi tiesiskās drošības mērķus.

27.

Citiem vārdiem sakot, šis īpašās jurisdikcijas noteikums, kas ir paredzēts, lai to atšķirtu no vispārējās jurisdikcijas noteikuma, ir balstīts uz pilnībā faktiska rakstura kritēriju, kura rezultātā tiek izraudzīta tiesa, kas ir tieši saistīta ar lietu, lai izpildītu pareizas tiesvedības prasības  ( 21 ).

28.

Šī loģika un šis mērķis man liek uzskatīt, ka attiecībā uz informātikas pakalpojumu sniegšanu tiešsaistē, ko veic informātikas pakalpojumu sabiedrība, nepastāvot nekādai Savienības likumdevēja izvēlei šādā nemateriālā jomā, atbilstošais piesaistes kritērijs ir šī līguma faktiskās izpildes vietas kritērijs  ( 22 ), proti, vieta, no kuras klients konkrēti piekļūst tiešsaistes pakalpojumam, jeb, citiem vārdiem sakot, “tiešsaistes darbības visnozīmīgākā ietekmes vieta”  ( 23 ) vai arī “pakalpojumu galīgā sniegšanas vieta”  ( 24 ).

29.

Četru veidu argumenti – tekstuāli, judikatūras, praktiski un tie, kas saistīti ar piemērojamiem tiesību aktiem, – liecina par labu tam, lai drīzāk izvēlētos pakalpojuma izmantošanas, nevis tā izsniegšanas kritēriju.

30.

Pirmām kārtām, var izvirzīt tekstuālu argumentu, kas ir balstīts uz frāzi “vieta [..], kur saskaņā ar līgumu pakalpojumu sniedza vai tas būtu bijis jāsniedz  ( 25 ). Līdz ar to pakalpojuma sniegšana  ( 26 ) ir jānošķir no tā izstrādes.

31.

Otrām kārtām, gadījumā, kas nav paredzēts Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā, proti, tādu kritēriju neesamības gadījumā, kuri izriet no līguma, attiecībā uz preču distances pārdošanu Tiesa ir izraudzījusies kritēriju, kas saistīts ar šī darījuma “galamērķi”  ( 27 ). Attiecībā uz pakalpojumu sniegšanu vairāku šādam līgumam raksturīgās saistības izpildes vietu gadījumā, ja, pamatojoties uz līgumu, nav iespējams noteikt galveno pakalpojumu sniegšanas vietu  ( 28 ), pakārtoti ir tikusi izmantota vieta, kur galvenokārt ir tikušas veiktas līguma izpildes darbības  ( 29 ). Tiesa ir apstiprinājusi līguma faktiskās izpildes kritērija  ( 30 ) izvēli spriedumā Saey Home & Garden  ( 31 ). Tādējādi tiešsaistes pakalpojuma galīgās izmantošanas kritērija izvēle būtu saderīga ar šo judikatūru  ( 32 ), kura, manuprāt, nav jāattiecina tikai uz gadījumiem, kas saistīti ar pakalpojumu sniegšanas izpildi vairākās dalībvalstīs  ( 33 ).

32.

Tomēr norādīšu, ka no Tiesas judikatūras izriet arī pretēji viedokļi.

33.

Pirmkārt, kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu un lietas materiāliem, diskusija attiecas uz kritēriju, kas ir izmantots spriedumā Wood Floor un kas attiecas uz vietu, kurā pakalpojumu sniedzējs galvenokārt veic savu darbu, un tas šajā gadījumā liktu dot priekšroku vietai, kurā ir ticis sniegts intelektuālais pakalpojums.

34.

Savukārt es uzskatu, ka gan no sprieduma Wood Floor, gan no sprieduma Saey Home & Garden, kuri balstīti uz līguma faktiskās izpildes kritēriju, ja nav līguma noteikumu, izriet, ka ir jānoskaidro vieta, kurā pakalpojuma sniegšana materializējas. Tādējādi tādās attiecībās starp pilnvarotāju un tirdzniecības pārstāvi kā tās, kas saistībā ar tirdzniecības koncesijas līgumu pastāv starp piegādātāju un izplatītāju, izvēlētā tiesa ir tā, kas atbilst darbības būtiskajai daļai, kura pirmajā gadījumā ietver dažādu pakalpojumu sniegšanu saistībā ar tirdzniecības darījumu sagatavošanu, apspriešanu un, vajadzības gadījumā, noslēgšanu, ko veic pārstāvis pilnvarotāja vārdā  ( 34 ), un otrajā gadījumā – piegādātāja produktu izplatīšanas nodrošināšanu  ( 35 ).

35.

Turklāt ir jāatzīmē, ka šie nolēmumi tika pieņemti, ņemot vērā īpašus apstākļus, kas izrietēja no darbību lokalizācijas vairākās dalībvalstīs, un ka tādējādi tie atbilst tam, kas izklāstīts  ( 36 ) spriedumā Color Drack preču, kas piegādātas vienas un tās pašas dalībvalsts dažādās vietās, pārdošanas gadījumā  ( 37 ) un 2009. gada 9. jūlija spriedumā Rehder  ( 38 ) pakalpojumu sniegšanas divās dalībvalstīs gadījumā  ( 39 ).

36.

Šīs judikatūras piemērošanas joma būtu pārāk plaša, ja no tās tiktu secināts, ka visos gadījumos pakalpojuma sniegšanas vieta ir tā, kurā to izpilda pakalpojuma parādnieks. Proti, no vienas puses, Tiesa ir norādījusi konkrētus elementus, kas ir noderīgi, lai identificētu pakalpojuma izpildes vietu, kura valsts tiesai ir jānosaka atkarībā no situācijām, kas tai ir jāizvērtē  ( 40 ).

37.

No otras puses, minētā judikatūra, manuprāt, atspoguļo interesi atrast darbības vietu, izmantojot ekonomisko pieeju, lai labāk izpildītu tuvuma un paredzamības prasības. Šāda pieeja, manuprāt, it īpaši ir piemērota attiecībā uz informātikas pakalpojumu sniegšanu, kas tiek veikta tiešsaistē, to nemateriālā rakstura dēļ, kamēr to saņēmējam nav bijusi piekļuve tiem.

38.

Otrkārt, šī nemateriālā rakstura dēļ  ( 41 ) var arī apgalvot, ka Tiesai jau ir nācies izskatīt līdzīgu situāciju, proti, situāciju, kas saistīta ar kredītlīgumu, ko piešķīrusi banku iestāde  ( 42 ). Uzskatot, ka šim līgumam raksturīgā saistība ir aizdotās summas piešķiršana, bet aizņēmēja saistība atdot aizdoto summu ir tikai aizdevēja saistības izpildījuma sekas, Tiesa nosprieda, ka vieta, kur pakalpojumi ir tikuši sniegti Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrā ievilkuma izpratnē, kredītiestādes piešķirta kredīta gadījumā ir vieta, kur atrodas šīs iestādes juridiskā adrese  ( 43 ).

39.

Šajā ziņā norādīšu, ka Tiesa ir ņēmusi vērā tādu bankas pakalpojumu sniegšanas iezīmes, kas neattiecās uz konkrētu vietu, un ka tai nebija jālemj par gadījumu, kad banka veic pārskaitījumu uz kontu, kas atrodas citā dalībvalstī, kura nav šīs iestādes juridiskās adreses dalībvalsts  ( 44 ).

40.

Šo iemeslu dēļ man nešķiet, ka spriedumā Kareda izmantotais risinājums būtu attiecināms uz programmatūras piegādi tiešsaistē a fortiori pārrobežu kontekstā.

41.

Trešām kārtām, attiecībā uz praktiskiem apsvērumiem, kuri arī ir šīs diskusijas pamatā, uzskatu, ka ir jānoraida arguments, ka būtībā līgumam par tiešsaistes pakalpojumu sniegšanu raksturīgā saistība var būt tikai augšupielāde (“upload” angļu valodā), ko veic digitālā satura piegādātājs, pamatojoties uz to, ka šīs sniegšanas lokalizācija nav atkarīga no klienta iesaistīšanās  ( 45 ). Šādā gadījumā būtu jāizvēlas vieta, no kuras pakalpojumu sniedzējs konkrēti izvērš savu darbību.

42.

Lai gan piekrītu analīzei, uz kuru daļēji ir balstīts šis arguments, proti, ka tiešsaistē veiktās darbības vienmēr ir sasaistāmas ar konkrētām vietām  ( 46 ), uzskatu, ka ieteiktajā risinājumā nav ņemta vērā šo darbību daudzveidība gan to rakstura  ( 47 ), gan iespējamās lokalizācijas dēļ  ( 48 ).

43.

Proti, informātikas pakalpojumu sabiedrības pakalpojumu sniegšana pilnībā vai daļēji var norisināties dažādos posmos: programmatūras izstrādes posms (vai izveides posms), ieviešanas posms (vai nodošanas ekspluatācijā klientam posms) un ekspluatācijas posms (vai pareizas darbības nodrošināšanas posms). Šīs dažādās darbības ne vienmēr tiek veiktas uzņēmuma, kas sniedz attiecīgo(-os) pakalpojumu(-us), juridiskajā adresē.

44.

No tā vispirms secinu, tāpat kā to dara Komisija, ka programmatūras projektēšana un programmēšana nav programmatūras piegādes līgumam raksturīgā saistība, jo bez izvietošanas pakalpojums klientam nebūtu efektīvs  ( 49 ). Tieši no šī posma programmatūru pēc testēšanas var izmantot un kontrolēt tās kvalitāti. Šo darbību veic vietā, kur lietotājam ir piekļuve programmatūrai. Tādējādi uzskatu, ka šis pakalpojuma posms ir jānošķir no ekspluatācijas posma. Tā kā tajā nav paredzētas jaunas informātikas izstrādes, tas veido tikai papildu saistību, kas nevar pamatot piesaistes kritēriju.

45.

Turpinot, kā pamatoti uzsver Komisija, izstrādātāja darbība var norisināties ārpus uzņēmuma juridiskās adreses  ( 50 ). Tas pats attiecas uz programmatūras izvietošanas darbību. Turklāt to var nodrošināt izstrādātājs vai jebkurš cits digitālā satura piegādātājs vai nu tieši tiešsaistē klienta iekārtās vai ar programmatūras padarīšanu par pieejamu tiešsaistē, izmantojot pakalpojuma sniedzēja tīmekļvietni, piemēram, lietojot internetu, vai izmantojot IT platformu  ( 51 ), vai arī saskaņā ar mākoņdatošanas pakalpojumu līgumu (angļu valodā “cloud computing”)  ( 52 ).

46.

Līdz ar to, pamatojoties uz Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu, var atrast vairākus kritērijus, kuri saistīti ar programmatūru piegādes darbības lokalizāciju, tomēr izņemot jebkādu piesaisti, kas balstīta uz servera atrašanās vietu  ( 53 ). Šajā ziņā konkrētas grūtības saistībā ar lokalizāciju, ar kurām var saskarties tiešsaistes pakalpojuma klients, manuprāt, skaidri izriet no faktiskajiem apstākļiem, kurus ir aprakstījusi iesniedzējtiesa, un tās pašas bažām. Konkrētajā gadījumā rodas šādi jautājumi: vai ir jānošķir programmatūras sākotnējās izstrādes (vai projektēšanas) pakalpojums no uzturēšanas (vai uzraudzības) pakalpojuma, lai gan tie ir cieši saistīti programmatūras regulāras atjaunināšanas dēļ? Vai šie abi pakalpojumi tiek sniegti no vienas un tās pašas vietas? Kā izstrādātājs (VariusSytems) ir izvietojis (vai nodevis rīcībā) programmatūru? Vai, tā kā nav sniegti precizējumi iesniedzējtiesas nolēmumā vai nepastāv konstatējumi pamatlietā pieņemtajos agrākajos nolēmumos, kuri būtu nodoti Tiesas rīcībā, rēķinu izrakstīšanas veida dēļ nevar prezumēt, ka “Software as a Service” tipa programmatūra  ( 54 ) ir tikusi izvietota platformā, nevis instalēta klienta iekārtās, kurš to ir lejupielādējis? Proti, cik man zināms, vairumā gadījumu pēdējā desmitgadē  ( 55 ), runājot par informātikas pakalpojumiem tiešsaistē, klients piekļūst programmatūrām, izmantojot tīklu (piemēram, internetu), no sava datora vai jebkāda cita datu nesēja, izmantojot mākoņdatošanas pakalpojumu (“cloud computing”)  ( 56 ).

47.

Visbeidzot ar šo informātikas pakalpojumu sniegšanas veidu daudzveidību, kā arī to pastāvīgo tehnoloģisko un ekonomisko attīstību  ( 57 ), manuprāt, varētu pietikt, lai pamatotu, ka vienīgā drošā un tādējādi paredzamā līguma par tiešsaistes pakalpojumu sniegšanu izpildes vieta ir šo pakalpojumu konkrētā saņemšanas vieta  ( 58 ).

48.

Šīs priekšrokas došanas pakalpojuma(-u) saņemšanas vai izmantošanas vietai priekšrocība ir tāda, ka piesaistes kritēriji netiek mainīti atkarībā no dažādiem pakalpojumu sniegšanas posmiem un lietotājs netiek pakļauts to īstenošanas atrašanās vietas izvēlei, lai gan ekonomiskā tendence turklāt ir vērsta uz nodošanu ārpakalpojumā trešās valstīs. Turpretī uzskats, ka visos gadījumos programmatūras tiek izstrādātas izstrādātāja juridiskajā adresē, varētu radīt fikciju, nostiprinot forum actoris, kas ir pretrunā Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta mērķiem  ( 59 ).

49.

Turklāt šāda piesaistes kritēriju pielāgošana konkrētas pakalpojumu īstenošanas sarežģītībai nebūtu nekas jauns. Proti, tā jau ir prevalējusi gaisa pārvadājumu jomā, jo Tiesa ir devusi priekšroku pakalpojuma saņemšanas vietai, proti, pirmā lidojuma izlidošanas un pēdējā lidojuma ielidošanas vietai  ( 60 ).

50.

Ir taisnība, ka pakalpojuma galamērķa kritērija izmantošana var radīt līdzīgas grūtības, ja piekļuve pakalpojumam, kas izvērsts attiecībā uz klientu, tiek izmantota dažādās vietās. Šajā gadījumā, lasot Tiesai iesniegtos lietas materiālus, šķiet, ka tā tas ir ar gadījumu Vācijā. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru pietiktu atrast darbības būtiskās daļas izpildes vietu attiecīgajā dalībvalstī  ( 61 ). Tāpat tas būtu, ja tiešsaistes pakalpojums tiktu izmantots vairākās dalībvalstīs  ( 62 ). Visbeidzot šī vieta, manuprāt, ir paredzama attiecībā uz informātikas pakalpojumu sniedzēju. Proti, uz specifikācijām, kurām programmatūrai ir jāatbilst tās izstrādes gadījumā, parasti attiecas tās valsts tiesību akti, kurā tā tiks izvietota  ( 63 ). Šādos apstākļos līdzvērtīgas izmantošanas dažādās vietās gadījumā man šķiet nelietderīgi piemērot jurisdikcijas noteikumu, kas paredzēts Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā, jo tuvuma mērķis to nepamato  ( 64 ).

51.

Ceturtām kārtām, atliek izskatīt analīzes pēdējo papildu elementu, kas attiecas uz līgumam piemērojamiem tiesību aktiem. Ja nav izdarīta tiesību aktu izvēle, kā tas ir konkrētajā gadījumā, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 593/2008 (2008. gada 17. jūnijs) par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I)  ( 65 ), 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir noteikts, ka “pakalpojumu sniegšanas līgumu reglamentē tās valsts tiesību akti, kurā pakalpojumu sniedzējam ir pastāvīgā mītnesvieta”  ( 66 ). Tādējādi šāda kritērija, lai noteiktu tiesu, kurai ir jurisdikcija, izvēle tiktu apstiprināta  ( 67 ). Šis arguments man nešķiet izšķirošs. Proti, pirmkārt, pastāv likumdošanas pretruna starp tuvuma mērķi, kas izriet no īpašās jurisdikcijas kritērija izvēles lietās, kas attiecas uz līgumiem  ( 68 ), un tiem, kuri saistīti ar līgumam piemērojamo tiesību aktu noteikšanu. Otrkārt, tā kā jurisdikcijas kritērijs tiek izraudzīts atkarībā no līguma faktiskās izpildes vietas attiecībā uz tā saņēmēju, risinājums, kas izpaužas kā Romas I regulas 4. panta 3. punkta  ( 69 ) piemērošana, man šķiet pamatots  ( 70 ).

52.

Tādējādi no to iemeslu pārbaudes, kuri attaisnotu to, ka priekšroka tiek dota sabiedrības, kas ir izstrādājusi programmatūru, juridiskās adreses vietai kā jurisdikcijas kritērijam, izriet, ka ar tiem nevar apšaubīt iemeslus, kurus esmu izklāstījis, lai uzskatītu, ka programmatūru piegādes jomā neatkarīgi no tā, vai tās ir standarta vai personalizētas, ja tāda pakalpojuma sniegšana kā piekļuve tiešsaistē ir to izmantošanas priekšnosacījums, ir īpaši piemēroti par jurisdikcijas kritēriju, pamatojoties uz Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu, izraudzīties kritēriju, kas saistīts ar vietu, kurā konkrēti šī pakalpojuma saņēmējs patiešām to izmanto.

V.

Secinājumi

53.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi: