I.

Ievads

1.

Šo 2020. gada 6. februāra lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Landesgericht Linz (Lincas apgabaltiesa, Austrija) iesniedza Tiesas kancelejā 2020. gada 25. februārī. Tas ir iesniegts saistībā ar tiesvedību Austrijas tiesās, kurā tiek apstrīdēta valsts tiesību aktos paredzētā prasība trešo valstu valstspiederīgajiem, kam ir pastāvīgā iedzīvotāja statuss, noteiktā veidā apliecināt (vācu) valodas zināšanas, lai saņemtu sociālo mājokļa pabalstu.

2.

KV (turpmāk tekstā – “prasītājs”)  ( 2 ) cēla prasību pirmajā instancē Bezirksgericht Linz (Lincas pirmās instances tiesa, Austrija) pret Land Oberösterreich (turpmāk tekstā – “atbildētāja”)  ( 3 ) par 4096,94 EUR un procentu zaudējumu atlīdzinājumu nesaņemtā mājokļa pabalsta no 2018. gada janvāra līdz novembrim apmērā formāli neapliecinātu prasītās valodas zināšanu dēļ  ( 4 ). Bezirksgericht Linz (Lincas pirmās instances tiesa) prasītāja prasību pilnībā apmierināja. Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir iesniegts apelācijas tiesvedībā, ko atbildētāja ierosināja Landesgericht Linz (Lincas apgabaltiesa).

3.

Iesniedzējtiesa savā lūgumā lūdz interpretēt Padomes Direktīvas 2003/109/EK (2003. gada 25. novembris) par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji  ( 5 ), 11. pantu, Padomes Direktīvas 2000/43/EK (2000. gada 29. jūnijs), ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības  ( 6 ), 2. pantu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 21. pantu.

4.

Attiecīgi šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesai tiek lūgts tostarp noteikt, vai tāds mājokļa pabalsts kā pamatlietā minētais ir “pamata pabalsts” Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punkta izpratnē un – gadījumā, ja tas tā nav, – vai šāda pabalsta piešķiršana trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem ir pastāvīgā iedzīvotāja statuss, var būt atkarīga no prasības noteiktā veidā apliecināt attiecīgās dalībvalsts valodas zināšanas. Pirms šī jautājuma izskatīšanas vispirms ir jāizklāsta attiecīgās tiesību normas, kas ir šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatā.

II.

Atbilstošās tiesību normas

A.

Savienības tiesības

1.

Direktīva 2000/43

5.

Direktīvas 2000/43 1. pantā “Mērķis” ir paredzēts:

6.

Minētās direktīvas 2. pantā “Diskriminācijas jēdziens” ir paredzēts:

7.

Direktīvas 2000/43 3. panta “Piemērošanas joma” 2. punktā ir paredzēts:

2.

Direktīva 2003/109

8.

Direktīvas 2003/109 2., 4., 12. un 13. apsvērumā ir paredzēts:

9.

Direktīvas 2003/109 5. panta “Nosacījumi pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanai” 2. punktā ir paredzēts:

10.

Direktīvas 2003/109 11. pantā “Vienlīdzīga attieksme” ir paredzēts:

B.

Valsts tiesību akti

11.

Atbildētāja Land Oberösterreich piešķir mājokļa pabalstu. Lietas apstākļu iestāšanās brīdī pabalsta piešķiršanas nosacījumi tika reglamentēti ar atsevišķām Oberösterreichisches Wohnbauförderungsgesetz (Augšaustrijas Likums par mājokļu būvniecības atbalstu; turpmāk tekstā – “oöWFG”)  ( 7 ) normām.

12.

Minētā likuma 6. pantā ir paredzēts:

13.

Šā likuma 23. pantā ir paredzēts:

14.

Saskaņā ar oberösterreichische Wohnbeihilfen‑Verordnung (Augšaustrijas Noteikumi par mājokļa pabalstiem) 2. panta 3. punktu mājokļa pabalsta maksimālais apmērs ir 300 EUR mēnesī.

15.

Saskaņā ar tiesisko regulējumu, kas bija spēkā lietas apstākļu iestāšanās brīdī, personas, kuras ir ārkārtas sociālā situācijā, varēja saņemt minimālo nodrošinājumu, lai nodrošinātu vajadzības saskaņā ar Oberösterreichisches Mindestsicherungsgesetz (Augšaustrijas Likums par minimālo nodrošinājumu; turpmāk tekstā – “oöBMSG”)  ( 8 ).

16.

OöBMSG 1. panta 1. punktā bija paredzēts, ka minimālā nodrošinājuma mērķis ir personām, kurām ir nepieciešams atbalsts, nodrošināt cienīgu dzīvi un ar to saistītu ilgtspējīgu integrāciju sabiedrībā. Noteiktos gadījumos šo pabalstu varēja saņemt papildus vai daļēji kompensējot mājokļa pabalstu, ko piešķir saskaņā ar oöWFG. Pabalstu, kas paredzēts oöBMSG, varēja saņemt arī trešo valstu valstspiederīgie, kuri ir pastāvīgie iedzīvotāji Direktīvas 2003/109 izpratnē. Tomēr šis pabalsts ir saistīts ar būtiski stingrāku nosacījumu izpildi sociālās situācijas jomā nekā mājokļa pabalsts, ko piešķir saskaņā ar oöWFG. Atbilstoši oöBMSG noteikumiem 2018. gadā pabalsta pamata summa bija 921,30 EUR mēnesī personai, kura dzīvo viena, un 649,10 EUR pieaugušajiem mājsaimniecības ietvaros, paredzot papildu pabalstus par bērniem.

17.

Šā likuma 4. pantā ir paredzēts:

18.

Šā likuma 5. pantā ir paredzēts:

19.

OöBMSG 6. pantā ir paredzēts:

20.

Ar oöADG tika transponēta Direktīva 2000/43. Šā likuma 1. pants “Diskriminācijas aizliegums” aizliedz jebkādu tiešu vai netiešu diskrimināciju pret fiziskām personām tostarp etniskās piederības dēļ. Saskaņā ar šā likuma 3. panta noteikumiem minētais pants nav attiecināms uz nevienlīdzīgu attieksmi pilsonības dēļ ar nosacījumu, ka šāda attieksme ir paredzēta likumā vai ir objektīvi pamatota un ka tā nav pretrunā Savienības tiesību normām vai to starptautisko nolīgumu normām, kas ir Eiropas integrācijas regulējuma daļa attiecībā uz personu vienlīdzību.

21.

Šā likuma 8. pantā ir paredzēts:

III.

Pamatlietas fakti un lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu

22.

Prasītājs ir Turcijas valstspiederīgais, kas ir dzimis 1981. gadā. Tomēr viņš kopš 1997. gada dzīvo Austrijā un ir “trešās valsts valstspiederīgais, kas ir pastāvīgais iedzīvotājs” Direktīvas 2003/109 izpratnē. Viņš dzīvo ar savu sievu un trim bērniem Land Oberösterreich (Augšaustrijas federālā zeme) un līdz 2017. gada beigām saņēma mājokļa pabalstu atbilstoši oöWFG.

23.

Kopš 2018. gada 1. janvāra mājokļa pabalsta saņemšanai trešo valstu valstspiederīgajiem – pretēji tam, kā tas ir Savienības pilsoņu, EEZ valstu pilsoņu un ģimenes locekļu gadījumā Direktīvas 2004/38 izpratnē – saskaņā ar oöWFG 6. panta 9. punkta 3. apakšpunktu un 6. panta 11. punktu ir jāapliecina noteiktas vācu valodas pamatzināšanas.

24.

Prasītājs prot vācu valodu prasītajā līmenī, bet viņam nav neviena no paredzētajiem formālajiem apliecinājumiem par šīs valodas prasmi, un šī iemesla dēļ viņa pieprasījums mājokļa pabalstam tika noraidīts. Viņš atbilst visiem pārējiem nosacījumiem un saņemtu mājokļa pabalstu, ja būtu EEZ pilsonis.

25.

Prasītājs lūdz Land Oberösterreich atlīdzināt zaudējumus no 2018. gada janvāra līdz novembrim nesaņemtā mājokļa pabalsta apmērā, proti, 281,54 EUR mēnesī, pieskaitot atlīdzinājumu par morālo kaitējumu 1000 EUR. Šī lūguma pamatojumam viņš atsaucas uz oöADG – ar ko transponēta Direktīva 2000/43 – 8. pantu. Prasītājs apgalvo, ka ar oöWFG 6. panta 9. punkta 3. apakšpunktu un 6. panta 11. punktu viņam bez jebkāda objektīva pamatojuma esot radīta nelabvēlīgāka situācija etniskās piederības dēļ. Turklāt mājokļa pabalsts esot pamata pabalsts Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punkta izpratnē.

26.

Land Oberösterreich uzskata, ka nepastāv atšķirīga attieksme etniskās piederības dēļ, ka prasība attiecībā uz vācu valodas zināšanām ir objektīvi pamatota un ka mājokļa pabalsts nav pamata pabalsts Direktīvas 2003/109 izpratnē.

27.

Bezirksgericht Linz (Lincas pirmās instances tiesa) prasītāja prasību pilnībā apmierināja. Tādējādi tā nosprieda, ka mājokļa pabalsts ir pamata pabalsts Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punkta izpratnē. Turklāt tā arī nosprieda, ka prasība apliecināt vācu valodas zināšanas ir neatbilstoša un ka ar to prasītājs tiek diskriminēts viņa “etniskās piederības” dēļ. Līdz ar to tā nosprieda, ka prasītāja prasījumi, kas balstīti uz oöADG normām, ir pamatoti.

28.

Land Oberösterreich par šo nolēmumu iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā.

29.

Iesniedzējtiesa uzskata – ja mājokļa pabalsts ir pamata pabalsts Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punkta izpratnē, tad no Savienības tiesību viedokļa prasītājam tas ir jāpiešķir jau tikai šī iemesla dēļ neatkarīgi no tā, vai pastāv arī diskriminācija. Tomēr papildus nesaņemtajam mājokļa pabalstam prasītājs prasa arī atlīdzinājumu par morālo kaitējumu, pamatojoties uz diskrimināciju viņa etniskās piederības dēļ. Iesniedzējtiesa arī uzskata, ka Land Oberösterreich, ja tā izmanto Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punktā paredzēto izņēmumu, ir pienākums, izstrādājot šādu tiesisko regulējumu, ievērot citus Savienības tiesību noteikumus, tādus kā Direktīva 2000/43 un Harta, un šajā ziņā nedrīkst piemērot diskriminējošus kritērijus.

30.

Šajā tiesvedībā ir iespējams, ka Direktīva 2000/43 nav piemērojama it īpaši tās 3. panta 2. punkta dēļ. Tomēr iesniedzējtiesas ieskatā tas obligāti nenozīmē, ka nepastāv arī Hartā aizliegta diskriminācija. Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka Hartā nav neviena izņēmuma, kas būtu līdzīgs Direktīvas 2000/43 3. panta 2. punktā paredzētajam. Iesniedzējtiesa uzskata, ka oöWFG 6. panta 9. un 11. punkts varētu būt pretrunā Savienības tiesībām Hartas pārkāpuma dēļ.

31.

Iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar Ausschuss für Wohnbau, Baurecht und Naturschutz des oberösterreichischen Landtags (Augšaustrijas landtāga Mājokļu būvniecības, būvniecības un dabas aizsardzības komiteja; turpmāk tekstā – “komiteja”) viedokli mājokļa pabalsts nav sociālās palīdzības pamata pabalsts Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punkta izpratnē. OöBMSG aptverot Direktīvas 2003/109 prasības attiecībā uz pamata pabalstiem. Iesniedzējtiesas skatījumā šīs komitejas mērķis ir bijis izmantot Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punktā paredzēto izņēmumu. Tomēr, lai gan trešo valstu valstspiederīgie, kuri ir pastāvīgie iedzīvotāji, nav vispārīgi izslēgti no mājokļa pabalsta saņemšanas, viņiem ir noteikti papildu nosacījumi. Taču iesniedzējtiesai nav saistoša komitejas interpretācija par Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punktu.

32.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka [Tiesas] 2012. gada 24. aprīļa spriedumā Kamberaj (C‑571/10, EU:C:2012:233) un Hartas 34. pantā noteikto principu piemērošana Augšaustrijas mājokļa pabalstam nav skaidra. Mājokļa pabalsta mērķis ir novērst pārmērīgu slogu, ko rada mājokļa izmaksas. Ņemot vērā tā apmēru un piešķiršanas nosacījumus, tas ir atbalsts mājokļa izmaksu segšanai, kurš tostarp ir atkarīgs no ienākumiem, personu skaita mājsaimniecībā un dzīvojamās platības lieluma un kura maksimālais apmērs ir 300 EUR. Mājokļa pabalsts nav paredzēts, lai pilnībā segtu pabalsta saņēmēja mājokļa izmaksas, bet gan parasti sedz daļu no mājokļa izmaksām, lai personām ar zemiem ienākumiem nebūtu pārāk liela daļa savu ienākumu jāvelta atbilstošam mājoklim.

33.

Savukārt oöBMSG paredzētā minimālā nodrošinājuma mērķis ir vispārīgi personām, kuras ir ārkārtas sociālā situācijā, nodrošināt cienīgu dzīvi, tostarp nodrošināt vajadzību pēc mājokļa. Tas ir saistīts ar būtiski stingrāku nosacījumu izpildi nekā mājokļa pabalsts, un to var saņemt personas bez ienākumiem vai ar ļoti zemiem ienākumiem. Dažos gadījumos ir iespējams saņemt gan mājokļa pabalstu, gan minimālo nodrošinājumu (attiecīgā gadījumā veicot daļēju ieskaitīšanu). Tomēr šo abu sociālo pabalstu mērķauditorijas nav identiskas.

34.

Ņemot vērā šo tiesisko regulējumu, iesniedzējtiesai rodas jautājums, vai (un – attiecīgā gadījumā – atkarībā no kādiem papildu apstākļiem) tikai oöBMSG paredzētie pabalsti būtu jāuzskata par pamata pabalstiem Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punkta izpratnē vai arī šajā nolūkā oöWFG paredzētais mājokļa pabalsts arī varētu tikt uzskatīts par pamata pabalstu, ņemot vērā, ka tā mērķis ir novērst pārmērīgu slogu, ko rada mājokļa izmaksas. Tas tā ir, lai gan atšķirībā no minimālā nodrošinājuma pabalsta tas neparedz, ka attiecīgajai personai ir jābūt ārkārtas sociālā situācijā.

35.

Attiecībā uz diskrimināciju “rasu vai etniskās piederības” dēļ Direktīvas 2000/43 izpratnē iesniedzējtiesa norāda, ka ar oöADG ir transponēta Direktīva 2000/43. Šī tiesa uzskata, ka atšķirīga attieksme, kas balstīta uz trešās valsts valstspiederīgā statusa kritēriju, ņemot vērā Direktīvas 2000/43 3. panta 2. punktu, principā neietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā  ( 9 ). Taču rodas jautājums, vai piesaiste valstspiederībai noteiktos apstākļos tomēr var būt netieša diskriminācija etniskās piederības dēļ.

36.

Izskatāmajā lietā iesniedzējtiesai ir jāizvērtē oöWFG 6. panta 9. un 11. punkts. Ar šīm normām ne vien tiek veikta nošķiršana, balstoties uz kritēriju par trešās valsts valstspiederīgā valstspiederību, bet arī ir paredzēta ar to saistīta prasība par noteikta līmeņa vācu valodas zināšanām, kuras var apliecināt tikai noteiktos, skaidri definētos veidos.

37.

Gadījumā, ja ir uzskatāms, ka oöWFG 6. panta 9. un 11. punkts paredz netiešu vai “slēptu” diskrimināciju, iesniedzējtiesa uzskata, ka būtu jāpārbauda šī tiesiskā regulējuma objektīvais pamatojums Direktīvas 2000/43 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

38.

Turklāt, ja Tiesa uzskatītu, ka Direktīva 2000/43, it īpaši, pamatojoties uz tās 3. panta 2. punktu, nav piemērojama pamatlietas faktiskajiem apstākļiem, iesniedzējtiesai rodas jautājums, vai oöWFG 6. panta 9. un 11. punktā ietvertais tiesiskais regulējums ir jāizvērtē, ņemot vērā Hartu. Hartas 51. panta 1. punktā ir paredzēts, ka tā ir jāievēro, ja dalībvalstis īsteno Savienības tiesību aktus. Iesniedzējtiesa uzskata, ka tāds tiesiskais regulējums, kāds ir paredzēts oöWFG 6. panta 9. un 11. punktā, var tikt piemērots, tikai ņemot vērā Hartas noteikumus. Harta tostarp varētu būt piemērojama tāpēc, ka Savienības tiesībās pastāv principi attiecībā uz to, kad trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir pastāvīgie iedzīvotāji, ir jāpiešķir sociālie pabalsti, un valsts tiesisko regulējumu pamatlietā var uzskatīt par tādu, ar kuru tiek īstenoti šie principi.

39.

Hartas 21. pantā tostarp ir paredzēts diskriminācijas etniskās izcelsmes dēļ aizliegums. Visiem šajā Hartā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos, un tajos jārespektē šo tiesību un brīvību būtība. Ievērojot samērīguma principu, ierobežojumus drīkst uzlikt tikai tad, ja tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības  ( 10 ).

40.

Šajos apstākļos Landesgericht Linz (Lincas apgabaltiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus jautājumus prejudiciāla nolēmuma sniegšanai:

IV.

Tiesvedība Tiesā

41.

Rakstveida apsvērumus iesniedza prasītājs (KV), atbildētāja (Land Oberösterreich) un Komisija.

42.

Atbilstoši Tiesas lūgumam šajos secinājumos galvenā uzmanība tiks pievērsta pirmajam iesniedzējtiesas uzdotajam prejudiciālajam jautājumam.

V.

Analīze

A.

Ievada piezīmes

43.

Direktīvas 2003/109 11. panta 1. punkta d) apakšpunktā ir paredzēts, ka trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir pastāvīgie iedzīvotāji, ir jāsaņem vienlīdzīga attieksme ar pilsoņiem attiecībā uz sociālo nodrošināšanu, sociālo palīdzību un sociālo aizsardzību, kā noteikts valsts tiesību aktos. Tomēr minētās direktīvas 11. panta 4. punktā ir paredzēts, ka vienlīdzīgu attieksmi attiecībā uz sociālo palīdzību un sociālo aizsardzību dalībvalstis var ierobežot līdz tajā minētajiem “pamata pabalstiem”  ( 11 ). Es nevaru neuzskatīt par neveiksmīgu to, ka Savienības likumdevējs nav centies sniegt papildu norādes par šo jautājumu. Personas, kuras ir atkarīgas no sociālās palīdzības un dažādiem dalībvalstu piešķirtajiem sociālajiem pabalstiem, praktiski visus šādus maksājumus varētu uzskatīt par “pamata” atbalstu. Raugoties no šā viedokļa, ir grūti nošķirt šāda veida maksājumus.

44.

Tomēr pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka Direktīvā 2003/109 kā vispārējs noteikums ir paredzētas tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi un ir uzskaitītas atkāpes no šīm tiesībām, kuras dalībvalstis var noteikt un kuras ir jāinterpretē šauri. Turklāt uz šīm atkāpēm var atsaukties tikai tad, ja par šīs direktīvas īstenošanu kompetentās attiecīgās dalībvalsts iestādes ir skaidri paudušas, ka tās gatavojas izmantot šīs atkāpes  ( 12 ).

45.

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka prasītājs ir “trešās valsts valstspiederīgais, kurš ir pastāvīgais iedzīvotājs” Direktīvas 2003/109 noteikumu izpratnē. Līdz ar to, ņemot vērā viņa statusu, saskaņā ar minētās direktīvas 11. panta 1. punkta d) apakšpunktu prasītājs principā ir tiesīgs prasīt vienlīdzīgu attieksmi ar attiecīgās dalībvalsts (Austrijas) pilsoņiem attiecībā uz sociālo nodrošināšanu, sociālo palīdzību un sociālo aizsardzību.

46.

Pamatlietā prasītājs apgalvo, ka viņš ir tiesīgs saņemt sociālo mājokļa pabalstu. Lai gan, manuprāt, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu noteikti netieši izriet, ka uz attiecīgo mājokļa pabalstu  ( 13 ) attiecas minētās direktīvas 11. panta 1. punkta d) apakšpunkta noteikumi  ( 14 ), šis jautājums galu galā ir jāizlemj iesniedzējtiesai, ņemot vērā autonomas un vienveidīgas definīcijas “sociālās nodrošināšanas”, “sociālās palīdzības” un “sociālās aizsardzības” jēdzieniem Savienības tiesību izpratnē  ( 15 ) trūkumu, ko īpaši apliecina atsauce uz valsts tiesību aktiem gan Direktīvas 2003/109 11. panta 1. punkta d) apakšpunktā, gan Hartas 34. panta 3. punktā  ( 16 ).

47.

Neraugoties uz šo jēdzienu autonomas un vienveidīgas definīcijas trūkumu Savienības tiesību izpratnē, dalībvalstis tomēr nevar apdraudēt Direktīvas 2003/109 lietderīgo iedarbību, kad tās piemēro šīs direktīvas 11. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzēto vienlīdzīgas attieksmes principu  ( 17 ).

48.

Turklāt, nosakot valsts tiesību aktos noteiktus sociālās nodrošināšanas, sociālās palīdzības un sociālās aizsardzības pasākumus, kuri ir pakļauti Direktīvas 2003/109 11. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzētajam vienlīdzīgas attieksmes principam, dalībvalstis īsteno Savienības tiesību aktus saskaņā ar Hartas 51. panta 1. punktu un tām ir jāievēro Hartā paredzētās tiesības un principi, it īpaši tie, kas ir minēti tās 34. pantā  ( 18 ).

49.

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka trešo valstu valstspiederīgie, kuri ir pastāvīgie iedzīvotāji, nav vispārīgi izslēgti no oöWFG paredzētā mājokļa pabalsta saņemšanas, bet drīzāk viņiem ir noteikti daži papildu nosacījumi. Attiecīgi pret trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir pastāvīgie iedzīvotāji, izturas citādi nekā pret Austrijas, Savienības un EEZ valstu pilsoņiem šī pabalsta kontekstā  ( 19 ). Šāda nevienlīdzīga attieksme būtu pretrunā Direktīvas 2003/109 11. panta noteikumiem, ja mājokļa pabalsts, ko piešķir saskaņā ar oöWFG, ir pamata pabalsts minētās direktīvas 11. panta 4. punkta izpratnē. Tagad izvērtēšu to, vai šāds mājokļa pabalsts šajā nolūkā ir pamata pabalsts.

B.

Jēdziens “pamata pabalsti” – Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punkts

50.

Pirmajā jautājumā iesniedzējtiesa galveno uzmanību pievērš jēdzienam “pamata pabalsti” Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punkta izpratnē. Šajā ziņā tiesa norādīja, ka komiteja  ( 20 ) uzskata, ka pabalsts, ko piešķir saskaņā ar oöWFG, nav sociālās palīdzības pamata pabalsts Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punkta izpratnē un ka pamata pabalsti ir noteikti oöBMSG. Tādējādi iesniedzējtiesas skatījumā šī komiteja ir paudusi viedokli, ka Augšaustrijas landtāgs ir vēlējies izmantot Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punktā paredzēto izņēmumu.

51.

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka iesniedzējtiesa uzskata, ka oöBMSG paredzētais garantētais minimālais nodrošinājums ir pamata pabalsts, jo tas garantē minimālo nodrošinājumu, lai personas, kuras ir ārkārtas sociālā situācijā, varētu nodrošināt cienīgu dzīvi, tostarp nodrošināt vajadzību pēc mājokļa. Taču iesniedzējtiesai ir šaubas par to, vai [mājokļa] pabalsts, ko piešķir saskaņā ar oöWFG, tomēr arī nebūtu uzskatāms par pamata pabalstu.

52.

2012. gada 24. aprīļa sprieduma Kamberaj (C‑571/10, EU:C:2012:233) 90.–92. punktā Tiesa norādīja, ka Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punktā ietvertā jēdziena “pamata pabalsti” jēga un tvērums ir jāmeklē, ņemot vērā šī panta kontekstu un šīs direktīvas mērķi, proti, tādu trešo valstu pilsoņu integrāciju, kuri likumīgi un pastāvīgi ir dzīvojuši dalībvalstīs  ( 21 ). Atbilstoši Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punktam dalībvalstīm tiek ļauts ierobežot vienlīdzīgu attieksmi pret tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir [kādas dalībvalsts] pastāvīgie iedzīvotāji, “izņemot valsts iestāžu, vai tās būtu valsts, reģionālās vai vietējās iestādes, piešķirtos sociālās palīdzības vai sociālās drošības pabalstus, kas indivīdam palīdz nodrošināt tādas pamatvajadzības kā ēdiens, mājoklis un veselība”  ( 22 ). Minētā sprieduma 92. punktā Tiesa atgādināja, ka saskaņā ar Hartas 34. pantu Savienība atzīst un ievēro tiesības uz sociālo palīdzību un palīdzību mājokļu jomā, lai nodrošinātu pienācīgu dzīvi tiem, kam nav pietiekamu līdzekļu. Ja atbalsts atbilst minētajā Hartas 34. pantā izvirzītajam mērķim, to saskaņā ar Savienības tiesībām nevar uzskatīt par tādu, kas nepieder pie pamata pabalstiem Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punkta izpratnē. Tiesa attiecīgi noteica, ka valsts tiesai ir jāizdara vajadzīgie secinājumi, ņemot vērā šī pabalsta mērķi, lielumu, piešķiršanas nosacījumus un šī pabalsta vietu valsts vai reģionālās sociālās palīdzības sistēmā.

53.

Ņemot vērā iepriekš minētos 2012. gada 24. aprīļa sprieduma Kamberaj (C‑571/10, EU:C:2012:233) punktus, ir skaidrs, ka pabalsti, kas privātpersonām, kurām nav pietiekamu līdzekļu, ļauj nodrošināt viņu vajadzību pēc mājokļa, lai garantētu pienācīgu dzīvi, ir pamata pabalsti Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punkta izpratnē.

54.

Manuprāt, sākumā ir svarīgi uzsvērt, ka dalībvalstis vai reģioni var piešķirt dažādus šādus pamata pabalstus, kuri ir paredzēti, lai nodrošinātu privātpersonu vai mājsaimniecību īpašās vajadzības atkarībā no viņu ekonomiskajiem un ģimenes apstākļiem. Tas it īpaši attiecas uz sarežģīto mājokļu un izmitināšanas pabalstu jomu, attiecībā uz kuru likumdevējs var uzskatīt, ka ir nepieciešams plašs pasākumu klāsts  ( 23 ).

55.

Lai gan salīdzinošs pētījums par dažādajiem pabalstiem, ko dalībvalstis piešķir mājokļu un izmitināšanas jomā, būtu vajadzīgs un noderīgs, atklājot šo pabalstu būtību un tvērumu, kā arī to vietu reģionālās/valsts sociālās palīdzības sistēmā, es uzskatu, ka šajā tiesvedībā galvenā uzmanība ir jāpievērš tā pabalsta būtībai, ko piešķir saskaņā ar oöWFG, tostarp šā pabalsta mērķiem un nosacījumiem, kas ir piemērojami tā saņemšanai  ( 24 ).

56.

Tas vien, ka mājokļa pabalsts, ko saskaņā ar oöBMSG saņem personas bez ienākumiem vai ar ļoti zemiem ienākumiem, ir pamata pabalsts un ir vērsts uz vistrūcīgāko personu aizsardzību, pats par sevi nenozīmē, ka mājokļa pabalsti, ko piešķir saskaņā ar oöWFG, nebūtu uzskatāmi par pamata pabalstiem, kuru mērķis ir nodrošināt pienācīgu dzīvi tā saņēmējiem atbilstoši Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punktam un it īpaši Hartas 34. panta 3. punktam.

57.

Iesniedzējtiesa ir norādījusi, ka tā mājokļa pabalsta mērķis, ko piešķir saskaņā ar oöWFG, ir novērst pārmērīgu slogu, ko rada mājokļa izmaksas, personām ar zemiem ienākumiem. Tādējādi parasti pabalsts sedz daļu  ( 25 ) no mājokļa izmaksām, lai šādām personām nebūtu pārāk liela daļa savu ienākumu jāvelta atbilstošam mājoklim. Tādējādi no iesniedzējtiesas, prasītāja un atbildētājas sniegtā paskaidrojuma izriet, ka – un tas ir jāpārbauda minētajai tiesai – mājokļa pabalsts, ko piešķir saskaņā ar oöWFG (kas tostarp ir pakārtots iztikas līdzekļu kritērijam), ir atkarīgs no personu skaita mājsaimniecībā un dzīvojamās platības lieluma un tā maksimālais apmērs ir 300 EUR. Tādējādi tā mērķis nav nodrošināt personām ienākumus iztikas minimumam (tostarp vajadzību pēc mājokļa), bet gan drīzāk nodrošināt mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem pieeju atbilstošam mājoklim, padarot to pieejam(āk)u. Proti, šķiet, ka noteiktos īpašos apstākļos pabalstu, ko piešķir saskaņā ar oöWFG, vismaz daļēji var piešķirt papildus tam, ko piešķir atbilstoši oöBMSG.

58.

Tādējādi šķiet, ka pabalsts, ko piešķir saskaņā ar oöWFG un kas ir paredzēts, lai privātpersonām un mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem pārāk liela daļa savu ienākumu nav jāvelta atbilstošam mājoklim, ir – un tas jāpārbauda iesniedzējtiesai – vērsts uz to, lai garantētu tā saņēmējiem pienācīgu dzīvi, jo tas viņiem nodrošina ne tikai lielāku piekļuvi atbilstošam mājoklim, ko citādi viņi nevarētu atļauties, bet arī citām pamatvajadzībām, piemēram, pārtikai un apģērbam, kas citādi varētu būt apdraudētas, ja lielāka daļa to ienākumu būtu jātērē mājoklim. Šķiet, ka – un tas atkal jāpārbauda iesniedzējtiesai – pabalsts, ko piešķir saskaņā ar oöWFG, ietilpst Hartas 34. panta 3. punkta tvērumā kā pabalsts, kas ir vērsts uz “sociālās atstumtības un nabadzības apkarošanu”, lai nodrošinātu pienācīgu dzīvi tām personām, kurām nav pietiekamu līdzekļu.

59.

Šajos apstākļos es uzskatu, ka trešo valstu valstspiederīgo, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji, tiesības uz vienlīdzīgiem pamatiem tostarp ar šīs valsts valstspiederīgajiem uz pieeju atbilstošam mājoklim, ko viņi citādi nevarētu atļauties, neatsakoties no citām pamatvajadzībām, ir būtisks elements šādu trešo valstu valstspiederīgo nepārtrauktas ekonomiskās un sociālās integrācijas nodrošināšanā. Tā kā oöWFG paredzētais pabalsts ir veidots, ņemot vērā šo mērķi, tas ir jāuzskata par pamata pabalstu Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punkta izpratnē  ( 26 ).

C.

Prasība noteiktā veidā apliecināt vācu valodas pamatzināšanas

60.

Tomēr gadījumā, ja pabalstu, ko piešķir saskaņā ar oöWFG, Tiesa neatzītu par pamata pabalstu Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punkta izpratnē, rastos jautājums par to, vai dalībvalsts tā vietā, lai liegtu iespēju saņemt šo pabalstu trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem ir pastāvīgā iedzīvotāja statuss, var izvirzīt šā pabalsta saņemšanas nosacījumu noteiktā veidā apliecināt attiecīgās dalībvalsts valodas, šajā gadījumā vācu valodas, pamatzināšanas.

61.

Izvērtējot šo jautājumu, vispirms ir jānosaka, vai dalībvalsts, piemērojot Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punktā paredzēto atkāpi, īsteno Savienības tiesību aktus un tādējādi tai ir jāievēro it īpaši Harta un Savienības tiesību vispārējie principi, piemēram, samērīguma princips.

62.

Vai, citiem vārdiem sakot, ja dalībvalsts izmanto Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punktā minēto iespēju tai atkāpties no vienlīdzīgas attieksmes principa attiecībā uz atsevišķiem pabalstiem, kas nav pamata pabalsti un kas ir paredzēti saskaņā ar minētās direktīvas 11. panta 1. punkta d) apakšpunktu, tā īsteno Savienības tiesību aktus, un, ja tas tā ir, kādā mērā šī dalībvalsts pati var noteikt kritērijus šādu pabalstu piešķiršanai?

63.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību sistēmā garantētās pamattiesības ir jāpiemēro visās situācijās, kuras tiek regulētas ar Savienības tiesībām  ( 27 ), bet ne ārpus šādām situācijām  ( 28 ). Līdz ar to Savienības tiesību piemērojamība nozīmē tostarp arī Hartā garantēto pamattiesību piemērojamību  ( 29 ).

1.

Hartas un Savienības tiesību vispārējo principu piemērojamība valsts tiesību aktiem, ar kuriem īsteno Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punktā paredzēto atkāpi

64.

Ja Savienības tiesību normās attiecīgajā jomā nav reglamentēti nekādi konkrēti aspekti un nav noteikti nekādi specifiski pienākumi dalībvalstīm saistībā ar konkrēto situāciju, valsts tiesiskais regulējums, ko pieņem dalībvalsts attiecībā uz šo aspektu, ir ārpus Hartas piemērošanas jomas, un attiecīgo situāciju nevar vērtēt, ņemot vērā Hartas normas. Tādējādi, ja Savienības tiesību akti konkrēti ļauj dalībvalstīm īstenot pasākumus, kas paredz labvēlīgākus nosacījumus nekā tie, kuri paredzēti Savienības tiesību aktos, šie pasākumi izriet no dalībvalstīm piešķirtās kompetences īstenošanas; tos neregulē Savienības tiesībās, un tie neietilpst šo tiesību piemērošanas jomā  ( 30 ).

65.

Šādas situācijas piemērs ir Direktīvas 2003/109 13. pants “Labvēlīgāki valsts likumdošanas akti”, saskaņā ar kuru dalībvalstis var izdot trešo valstu valstspiederīgajiem uzturēšanās atļaujas ar pastāvīgu vai neierobežotu derīguma termiņu ar labvēlīgākiem nosacījumiem nekā šajā pašā direktīvā paredzētie  ( 31 ). 2014. gada 17. jūlija spriedumā Tahir (C‑469/13, EU:C:2014:2094, 43. punkts) Tiesa norādīja, ka uzturēšanās atļauja, ko dalībvalsts izsniedz ar nosacījumiem, kuri ir labvēlīgāki nekā Savienības tiesībās noteiktie, nekādi nav uzskatāma par pastāvīgā iedzīvotāja ES uzturēšanās atļauju Direktīvas 2003/109 izpratnē  ( 32 ).

66.

Savukārt, ja ar Savienības tiesību aktu dalībvalstīm tiek piešķirta brīvība izvēlēties vienu no vairākiem piemērošanas režīmiem vai rīcības vai novērtējuma brīvība, kas ir ar šo aktu izveidotā regulējuma neatņemama sastāvdaļa, vai arī ar šādu aktu dalībvalstīm ir atļauts noteikt specifiskus pasākumus, kas paredzēti, lai sekmētu tā mērķa īstenošanu  ( 33 ), Tiesa ir norādījusi, ka šādos apstākļos, kad dalībvalstis pieņem tiesību aktus, ar ko tiek īstenota Savienības tiesību aktos paredzētā iespēja, tās īsteno Savienības tiesību aktus, tādējādi padarot piemērojamu Hartu un samērīguma principu  ( 34 ).

67.

Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punkts ļauj dalībvalstīm atteikties vai atkāpties no pienākuma, kas citādi būtu piemērojams saskaņā ar minētās direktīvas 11. panta 1. punkta d) apakšpunktu. Tādējādi šādu atkāpi, kas ir konkrēti paredzēta vai noteikta Savienības tiesību aktos, pašu reglamentē Savienības tiesības. Attiecīgi, ja dalībvalsts pamatojas uz Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punktā minēto atkāpi, tā īsteno Savienības tiesību aktus. Līdz ar to tai ir jāievēro Harta un Savienības tiesību sistēmā atzītie vispārējie principi  ( 35 ).

68.

Šajā ziņā Tiesa vairākkārt ir uzsvērusi – ja dalībvalsts norāda Līgumā paredzētu atkāpi vai primārus vispārējo interešu apsvērumus, lai pamatotu tiesisko regulējumu, kas var radīt šķēršļus pamatbrīvības  ( 36 ) izmantošanai, šis Savienības tiesībās paredzētais pamatojums ir jāinterpretē, ņemot vērā Savienības tiesību vispārējos principus un tostarp Hartā garantētās pamattiesības  ( 37 ). Tādējādi attiecīgais valsts tiesiskais regulējums var ietilpt paredzēto izņēmumu piemērošanas jomā tikai tad, ja tas atbilst pamattiesībām, kuru ievērošanu nodrošina Tiesa  ( 38 ).

69.

Attiecībā uz Savienības tiesiskajā regulējumā paredzētajām atkāpēm Tiesa 2006. gada 27. jūnija spriedumā Parlaments/Padome (C‑540/03, EU:C:2006:429) izvērtēja to, vai ar vairākām konkrētām atkāpēm Direktīvā 2003/86 tiek ievērotas pamattiesības. Tiesa, izanalizējusi to saturu un piemērojamību, secināja, ka attiecīgajā direktīvā minētās atkāpes tieši vai netieši neatļauj dalībvalstīm pieņemt tādus īstenošanas noteikumus, kas būtu pretrunā pamattiesībām. Minētā sprieduma 104. un 105. punktā Tiesa būtībā noteica, ka, tā kā Direktīva 2003/86 paredz dalībvalstu rīcības brīvību, tā ir pietiekami plaša, lai tās varētu piemērot direktīvas normas atbilstoši prasībām, kas izriet no pamattiesību aizsardzības  ( 39 ).

70.

Manuprāt, no iepriekš minētās judikatūras izriet, ka gadījumā, ja dalībvalsts pieņem tiesisko regulējumu, balstoties uz Līgumā vai Savienības tiesību aktos paredzētu atkāpi vai iespēju, piemēram, tādu, kāda ir paredzēta Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punktā  ( 40 ), šī dalībvalsts īsteno Savienības tiesību aktus un tādēļ tai ir jāievēro Harta un Savienības tiesību vispārējie principi.

71.

Hartas noteikumus nevar interpretēt kā tādus, kas atņem dalībvalstīm to rīcības brīvību, kad tās nolemj īstenot Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punktu  ( 41 ). Līdz ar to ir skaidrs, ka saskaņā ar Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punkta noteikumiem dalībvalstis vienlīdzīgu attieksmi attiecībā uz sociālo palīdzību un sociālo aizsardzību var ierobežot līdz pamata pabalstiem. Tomēr katrā ziņā, ja dalībvalsts nosaka mazāk ierobežojošus pasākumus, tai ir jāievēro Harta.

72.

Turklāt dalībvalstis, izmantojot Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punktā paredzēto atkāpi, nevar ieviest valsts regulējumu, kas varētu traucēt īstenot šajā direktīvā noteiktos mērķus un tādējādi atņemt tai efektivitāti  ( 42 ).

2.

Piemērošana pamatlietas situācijā

73.

Iesniedzējtiesa ir paudusi bažas saistībā ar oöWFG 6. panta 9. un 11. punktu. Šī tiesa ir norādījusi, ka saskaņā ar 2017. gada likuma, ar kuru groza OöWFG, travaux préparatoires OöWFG 6. panta 9. un 11. punkta mērķis bija noteikt trešo valstu valstspiederīgajiem ierobežojošāku piekļuvi mājokļa pabalstiem, attiecībā uz prasību apliecināt vācu valodas zināšanas galvenokārt īpaši argumentējot, ka tās esot nozīmīgas sociālajai integrācijai. Iesniedzējtiesa apšauba valodas prasības nepieciešamību papildus citiem oöWFG izvirzītajiem nosacījumiem, ņemot vērā to, ka trešo valstu valstspiederīgie katrā ziņā var saņemt mājokļa pabalstu tikai tad, ja viņi dzīvo Austrijā jau vairāk nekā piecus gadus un parasti jau ilgāku laiku ir bijuši nodarbināti. Turklāt trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir pastāvīgie iedzīvotāji Direktīvas 2003/109 izpratnē, katrā ziņā bija jau jāatbilst vairākiem österreichisches Niederlassungs‑ und Aufenthaltsgesetz (Austrijas Likums par dzīvesvietu un uzturēšanās tiesībām) paredzētajiem ar integrāciju saistītajiem nosacījumiem, lai iegūtu šo statusu  ( 43 ). Turklāt iesniedzējtiesai ir šaubas par to, kāpēc nepieciešamās, salīdzinoši zemās vācu valodas zināšanas var tikt apliecinātas tikai ar likumā paredzētiem īpašiem, formāliem apliecinājumiem.

74.

Saskaņā ar samērīguma principu, kas ir viens no Savienības tiesību vispārīgajiem principiem, šādu prasību apliecināt valodas zināšanas likumīgums ir atkarīgs no tā, vai tās ir atbilstošas un nepieciešamas likumīgi izvirzīto mērķu sasniegšanai, ņemot vērā, ka gadījumā, kad pastāv izvēle starp vairākiem atbilstošiem pasākumiem, ir jāizmanto mazāk ierobežojošais un radītās neērtības nedrīkst būt nesamērīgas attiecībā pret izvirzītajiem mērķiem  ( 44 ).

75.

Direktīvas 2003/109 pamatmērķis ir to trešo valstu valstspiederīgo integrācija, kuri ir apmetušies dalībvalstīs uz pastāvīgu dzīvi. Uzņēmējas dalībvalsts valodas zināšanu iegūšana ievērojami atvieglo sazināšanos starp trešo valstu valstspiederīgajiem un valsts valstspiederīgajiem, veicina sadarbību un sociālo saikņu attīstību starp tiem, kā arī atvieglo trešo valstu valstspiederīgo piekļuvi darba tirgum un arodizglītībai  ( 45 ).

76.

Tādējādi no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka viens no oöWFG 2017. gada reformas mērķiem ir sociālās integrācijas veicināšana. Šādos apstākļos prasības apliecināt valodas zināšanas izvirzīšana nav pretrunā Direktīvas 2003/109 mērķu īstenošanai un pati par sevi to neapdraud, bet, tieši otrādi, var atbalstīt to īstenošanu  ( 46 ). Proti, 2015. gada 4. jūnija spriedumā lietā P un S (C‑579/13, EU:C:2015:369) Tiesa noteica, ka principā dalībvalstis var trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem jau ir pastāvīgā iedzīvotāja statuss, paredzēt pienākumu nokārtot integrācijas eksāmenu ar nosacījumu, ka šie piemērošanas noteikumi nevar apdraudēt minētās direktīvas mērķu īstenošanu  ( 47 ).

77.

Tādējādi šajā kontekstā ir jāizvērtē prasības apliecināt valodas zināšanas īstenošanas kārtība.

78.

Šķiet, ka – un tas jāpārbauda iesniedzējtiesai – nepieciešamā valodas zināšanu līmeņa neapliecināšana nozīmē tūlītēju attiecīgā pabalsta zaudēšanu pilnā apmērā. Attiecīgā pabalsta maksimālais apmērs ir 300 EUR mēnesī. Ņemot vērā to, ka mājokļa pabalsts ir pieejams tikai personām ar zemiem ienākumiem, varētu netikt saņemta ievērojama līdzekļu summa atkarībā no laikposma, kas varētu būt vajadzīgs, lai izpildītu šo prasību. Kā norāda prasītājs, attiecīgo ienākumu nesaņemšana varētu panākt pretēju efektu vēlamajam mērķim un kavēt trešo valstu valstspiederīgo integrāciju, tādējādi apdraudot Direktīvas 2003/109 mērķus. Katrā ziņā integrācijas mērķis varētu tikt sasniegts ar mazāk ierobežojošiem pasākumiem, piemēram, apturot pabalsta izmaksu vai pakāpeniski samazinot tā apmēru, līdz tiktu izpildīta prasība apliecināt valodas zināšanas. Tādējādi šķiet, ka attiecīgais pasākums neatbilst samērīguma principam.

79.

Attiecībā uz pašu prasību apliecināt valodas zināšanas iesniedzējtiesa ir norādījusi, ka to prasītais līmenis – tām ir jāatbilst Eiropas vienotās valodu prasmes līmeņa noteikšanas sistēmas A2 līmenim – ir uzskatāms par “salīdzinošu pamata” līmeni  ( 48 ). Tādējādi nešķiet – un tas jāpārbauda iesniedzējtiesai –, ka minētā prasība ir tik stingra, ka tā rada grūti pārvaramu šķērsli, kas praktiski liedz  ( 49 ) trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir pastāvīgie iedzīvotāji, saņemt attiecīgo mājokļa pabalstu  ( 50 ).

80.

Tomēr man rodas jautājums par nepieciešamību visos gadījumos piemērot šādu prasību apliecināt valodas zināšanas, ņemot vērā to, ka iesniedzējtiesas skatījumā trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir pastāvīgie iedzīvotāji Direktīvas 2003/109 izpratnē, jau bija jāatbilst vairākiem Austrijas likumā paredzētajiem ar integrāciju saistītajiem nosacījumiem, lai iegūtu šo statusu. Taču nav skaidrs, vai šie nosacījumi paredz noteikta līmeņa valodas prasmes. Rakstveida apsvērumos atbildētāja ir norādījusi, ka ne visām personām, uz kurām ir attiecināms attiecīgais pasākums, jau ir bijis jāapliecina atbilstošās valodas zināšanas saskaņā ar citiem tiesību aktiem; tas it īpaši ir saistīts ar šo citu noteikumu ierobežoto piemērošanas ilgumu, kā tas ir Likuma par dzīvesvietu un uzturēšanās tiesībām gadījumā.

81.

Manuprāt, no minētā izriet, ka dalībvalstis principā var uzskatīt attiecīgo prasību apliecināt valodas zināšanas par nepieciešamu, lai sasniegtu ar to saistīto vēlamo integrācijas mērķi. Tomēr, lai šāda prasība būtu likumīga, būtu arī jānosaka, ka trešās valsts valstspiederīgais, kurš ir pastāvīgs iedzīvotājs un kurš citādi būtu tiesīgs saņemt mājokļa pabalstu, kas tiek piešķirts saskaņā ar oöWFG, iepriekš nav izpildījis prasību apliecināt valodas zināšanas saskaņā ar valsts tiesību aktiem, lai iegūtu šo statusu.

82.

Attiecībā uz prasības apliecināt valodas zināšanas konkrētu īstenošanu, izņemot oöWFG prasītā pamatlīmeņa norādīšanu, iesniedzējtiesa ir koncentrējusies uz to apliecinājumu ekskluzīvo raksturu, kuri saskaņā ar to ir jāiesniedz, lai pierādītu šo līmeni  ( 51 ).

83.

Manuprāt, oöWFG paredzētā prasība, saskaņā ar kuru trešās valsts valstspiederīgajam, kurš ir pastāvīgs iedzīvotājs, iesniedzot pieteikumu par mājokļa pabalsta piešķiršanu, ir jāapliecina savas valodas zināšanas vienīgi ar konkrēti noteiktiem apliecinājumiem vai diplomiem, būtu neatbilstoša  ( 52 ), ja šo līmeni pamatoti varētu noteikt  ( 53 ) ar citām līdzvērtīgām metodēm, kas ir ticamas un objektīvi pierādāmas  ( 54 ). Tomēr šis jautājums ir jāizlemj iesniedzējtiesai.

84.

Tādējādi Direktīvas 2003/109 11. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums kā oöWFG 6. panta 9. un 11. punkts, saskaņā ar kuru Savienības pilsoņiem, EEZ valstu pilsoņiem un ģimenes locekļiem Direktīvas 2004/38 izpratnē sociālais mājokļa pabalsts tiek piešķirts, nepieprasot apliecinājumu par valodas zināšanām, turpretim tanī pašā laikā trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem ir pastāvīgā iedzīvotāja statuss Direktīvas 2003/109 izpratnē, tiek pieprasītas noteiktā veidā apliecināmas vācu valodas pamatzināšanas.

VI.

Secinājumi

85.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Landesgericht Linz (Lincas apgabaltiesa, Austrija) pirmo jautājumu atbildēt šādi: