ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT]

SECINĀJUMI,

sniegti 2025. gada 25. septembrī ( 1 )

Lieta C‑350/24

HJ

pret

Crédit agricole Corporate & Investment Bank

(Cour de cassation (Kasācijas tiesa, Francija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Līgums par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas – Direktīva 2006/54/EK – Principa, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos, īstenošana – Minētās direktīvas transponēšana citas dalībvalsts tiesību aktos – Direktīvai atbilstīga interpretācija – Savienības tiesību piemērošana faktiem, kas iestājušies pirms izstāšanās, tiesvedībā, kas sākta pirms izstāšanās – Tiesiskā drošība – Atpakaļejoša spēka neesības princips – Efektīva tiesību aizsardzība tiesā

Brexit means Brexit ( 2 ).

I. Ievads

1.

Vai, neraugoties uz Brexit, pastāv no Savienības tiesībām izrietošs pienākums tiesisko regulējumu, ko Apvienotā Karaliste iepriekš pieņēmusi, transponējot Savienības tiesību aktus, arī turpmāk piemērot atbilstīgi Savienības tiesībām? Šo jautājumu Cour de cassation (Kasācijas tiesa, Francija) Tiesai uzdod saistībā ar kādu “vecu lietu”. Tā balstās uz faktiem, kuri Apvienotajā Karalistē notikuši krietnu laiku pirms izstāšanās un uz kuru pamata arīdzan vēl pirms izstāšanās tika iesniegts pieteikums Francijas tiesās.

2.

Pēc būtības tā ir par Vienlīdzīgas attieksmes direktīvas ( 3 ) tiesisko regulējumu attiecībā uz pierādīšanas pienākumu, ja tiek pārmesta diskriminācija dzimuma dēļ. Cour de cassation (Kasācijas tiesa) vēlas noskaidrot, vai Apvienotās Karalistes tiesiskais regulējums, ar ko tiek veikta transponēšana, pamatojoties uz Savienības tiesībām, jāinterpretē atbilstīgi direktīvai vai arī iespējama ir pat direktīvas tiesību normas tieša piemērošana. Katrā ziņā Savienības tiesību akti minētos instrumentus gan pieprasa piemērot tikai, ja tie, neraugoties uz izstāšanos, joprojām ir piemērojami vecām šāda veida lietām Apvienotajā Karalistē. Lai atbildētu uz šo jautājumu, jāinterpretē LES 50. pants un Izstāšanās līgums ( 4 ).

II. Atbilstošās tiesību normas

A.   Starptautiskās tiesības

3.

1969. gada 23. maija Vīnes Konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām ( 5 ) (turpmāk tekstā – “Vīnes konvencija”) 70. panta 1. punkts reglamentē līguma pārtraukšanas sekas:

“Ja līgumā neparedz citādi vai līguma dalībnieki nav citādi vienojušies, līguma darbības pārtraukšana saskaņā ar tā noteikumiem vai saskaņā ar doto Konvenciju:

a)

atbrīvo līguma dalībniekus no jebkādām tālākām saistībām pildīt līgumu;

b)

neietekmē tiesības, saistības vai dalībnieku tiesisko situāciju, kas radīta līguma izpildes rezultātā līdz tā pārtraukšanai.”

B.   Savienības tiesības

1. Primārās tiesības

4.

LES 50. panta 1.–3. punkts reglamentē sekas, ko rada izstāšanās no Savienības un izstāšanās līgums:

“1.   Jebkura dalībvalsts var nolemt izstāties no Savienības saskaņā ar savām konstitucionālajām prasībām.

2.   Dalībvalsts, kura nolemj izstāties, par savu nodomu paziņo Eiropadomei. Ievērojot Eiropadomes paustās nostādnes, Savienība risina sarunas un noslēdz līgumu ar šo valsti, nosakot tās izstāšanās kārtību un ņemot vērā tās turpmākās attiecības ar Savienību. [..]

3.   Līgumi attiecīgai valstij vairs nav saistoši no dienas, kad stājas spēkā izstāšanās līgums, vai, ja tāds nav noslēgts, divus gadus pēc 2. punktā minētā paziņojuma, ja vien Eiropadome, vienojoties ar attiecīgo dalībvalsti, vienprātīgi nenolemj šo laikposmu pagarināt.”

2. Izstāšanās līgums

5.

Izstāšanās līguma preambulas ceturtā daļa atgādina LES 50. pantu:

“ATGĀDINOT, ka saskaņā ar LES 50. pantu saistībā ar Euratom līguma 106.a pantu, un ievērojot šajā līgumā noteikto kārtību, no šā līguma spēkā stāšanās dienas Apvienotajai Karalistei pilnībā pārstāj piemērot Savienības un Euratom tiesības”.

6.

Izstāšanās līguma preambulas septītā daļa uzsver tiesiskās drošības mērķi:

“APŅĒMUŠĀS panākt sakārtotu izstāšanos, izmantojot dažādus atdalīšanās noteikumus ar mērķi novērst traucējumus un nodrošināt juridisko noteiktību Savienības un Apvienotās Karalistes pilsoņiem un ekonomikas dalībniekiem, kā arī tiesu un administratīvajām iestādēm, vienlaikus neizslēdzot iespēju, ka noteiktus atdalīšanās noteikumus vēlāk aizstāj līgums(‑i) par turpmākajām attiecībām”.

7.

Izstāšanās līguma 66. un 67. pants ietver pārejas noteikumus attiecībā uz civiltiesību jautājumiem:

“66. pants

Līgumiskajos un ārpuslīgumiskajos jautājumos piemērojamie tiesību akti

Apvienotajā Karalistē turpmāk minētos aktus piemēro šādi:

a)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 593/2008 [ ( 6 )] piemēro līgumiem, kas noslēgti līdz pārejas perioda beigām;

b)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 864/2007 [ ( 7 )] piemēro notikumiem, kas rada kaitējumu un kas notikuši līdz pārejas perioda beigām.

67. pants

Jurisdikcija, tiesas nolēmumu atzīšana un izpilde un saistītā centrālo iestāžu sadarbība

1. Apvienotajā Karalistē, kā arī dalībvalstīs situācijās, kurās ir iesaistīta Apvienotā Karaliste, attiecībā uz tiesvedību, kas sākta līdz pārejas perioda beigām, un attiecībā uz tiesvedību vai prasībām, kas ir saistītas ar šādu tiesvedību saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 [ ( 8 )] 29., 30. un 31. pantu, Regulas (EK) Nr. 2201/2003 [ ( 9 )] 19. pantu vai Padomes Regulas (EK) Nr. 4/2009 [ ( 10 )] 12. un 13. pantu, piemēro šādus tiesību aktus vai noteikumus:

a)

Regulas (ES) Nr. 1215/2012 noteikumus par jurisdikciju;

b)

Regulas (ES) 2017/1001 [ ( 11 )], Regulas (EK) Nr. 6/2002 [ ( 12 )], Regulas (EK) Nr. 2100/94 [ ( 13 )], Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/679 [ ( 14 )] un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 96/71/EK [ ( 15 )] noteikumus par jurisdikciju;

c)

Regulas (EK) Nr. 2201/2003 noteikumus par jurisdikciju;

d)

Regulas (EK) Nr. 4/2009 noteikumus par jurisdikciju.

2. Apvienotajā Karalistē, kā arī dalībvalstīs situācijās, kurās ir iesaistīta Apvienotā Karaliste, attiecībā uz spriedumu, nolēmumu, publisku aktu, tiesas izlīgumu un nolīgumu atzīšanu un izpildi turpmāk minētos tiesību aktus vai noteikumus piemēro šādi:

a)

Regulu (ES) Nr. 1215/2012 piemēro līdz pārejas perioda beigām sāktajās tiesvedībās pasludināto spriedumu atzīšanai un izpildei un līdz pārejas perioda beigām oficiāli sagatavotajiem vai reģistrētajiem publiskajiem aktiem un apstiprinātajiem vai panāktajiem tiesas izlīgumiem;

b)

Regulas (EK) Nr. 2201/2003 noteikumus par atzīšanu un izpildi piemēro līdz pārejas perioda beigām sāktajās tiesvedībās pasludinātajiem spriedumiem un līdz pārejas perioda beigām oficiāli sagatavotajiem vai reģistrētajiem dokumentiem ar publisko aktu statusu un noslēgtajiem nolīgumiem;

c)

Regulas (EK) Nr. 4/2009 noteikumus par atzīšanu un izpildi piemēro līdz pārejas perioda beigām sāktajās tiesvedībās pieņemtajiem nolēmumiem un līdz pārejas perioda beigām apstiprinātajiem vai panāktajiem tiesas izlīgumiem un izdotajiem publiskajiem aktiem;

d)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 805/2004 [ ( 16 )] piemēro līdz pārejas perioda beigām sāktajās tiesvedībās pasludinātajiem spriedumiem un līdz pārejas perioda beigām apstiprinātajiem vai panāktajiem tiesas izlīgumiem un sagatavotajiem publiskajiem aktiem ar nosacījumu, ka pieprasījums par Eiropas izpildes rīkojuma apstiprinājumu iesniegts līdz pārejas perioda beigām.

3. [..]”

8.

Saskaņā ar Izstāšanās līguma 126. pantu pārejas periods beidzās 2020. gada 31. decembrī. Minētajā laikposmā uz Apvienoto Karalisti un tās teritoriju joprojām attiecās Savienības tiesību akti, neskarot dažus konkrētus izņēmumus, kas paredzēti 127.–131. pantā.

3. Vienlīdzīgas attieksmes direktīva

9.

Vienlīdzīgas attieksmes direktīvas 30. apsvērums attiecas uz 19. panta tiesisko regulējumu par pierādīšanas pienākumu:

“Noteikumu pieņemšanai attiecībā uz pierādīšanas pienākumu ir liela nozīme, lai nodrošinātu vienlīdzības principa efektīvu piemērošanu. Kā Tiesa ir paziņojusi, tādēļ būtu jāizstrādā noteikums, lai nodrošinātu, ka pierādīšanas pienākums pāriet pie atbildētāja, ja tas ir prima facie diskriminācijas gadījums, izņemot attiecībā uz procesiem, kuros apstākļu izmeklēšana ir tiesas vai citas kompetentas valsts iestādes kompetencē. Tomēr jāprecizē, ka to faktu izvērtēšana, pēc kuriem var uzskatīt, ka ir notikusi tieša vai netieša diskriminācija, joprojām ir attiecīgās valsts iestādes kompetencē saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai praksi. Turklāt dalībvalstu uzdevums ir jebkurā piemērotā procesa posmā ieviest noteikumus par pierādījumiem, kas ir labvēlīgāki prasītājiem.”

10.

Vienlīdzīgas attieksmes direktīvas 19. panta 1. punkts reglamentē pierādīšanas pienākumu:

“1. Dalībvalstis veic pasākumus, kas saskaņā ar attiecīgo valstu tiesu sistēmu ir vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka gadījumā, ja persona, kas uzskata sevi par cietušu tāpēc, ka viņai nav piemērots vienlīdzīgas attieksmes princips, tiesā vai kādā citā kompetentā iestādē uzrāda faktus, pēc kuriem var secināt, ka ir notikusi tieša vai netieša diskriminācija, tad pienākums pierādīt, ka nav noticis vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums, ir atbildētājam.”

C.   Apvienotās Karalistes tiesību normas

11.

Equality Act 2010 (2010. gada Likums par vienlīdzību) 136. pants (“Pierādīšanas pienākums”) transponē Vienlīdzīgas attieksmes direktīvas 19. pantu:

“(1)   Šis pants attiecas uz jebkuru tiesvedību saistībā ar šā likuma pārkāpumu.

(2)   Ja pastāv fakti, no kuriem tiesa, ja nav citu skaidrojumu, varējusi secināt, ka persona (A) ir pārkāpusi attiecīgo noteikumu, tiesai jākonstatē attiecīgais pārkāpums.

(3)   Tomēr 2. punktu nepiemēro, ja A pierāda, ka A nav pārkāpusi attiecīgo noteikumu.”

III. Fakti un lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu

12.

Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu fakti ir izklāstīti, kā norādīts turpmāk, nesniedzot ziņas par Francijas tiesu jurisdikciju.

13.

Kopš 2007. gada 17. janvāra HJ bija nodarbināts Crédit Agricole Corporate & Investment Bank (turpmāk tekstā – “CACIB”). Uz darba līgumu attiecas Apvienotās Karalistes tiesību akti. Pirms 2013. gada 28. augusta, kad HJ tika piešķirts slimības atvaļinājums, pēdējais ieņemamais amats viņai bija klientu informācijas sistēmu speciāliste kādā no bankas atrašanās vietām minētajā valstī.

14.

HJ 2013. gada 23. septembrīConseil de prud’hommes Nanterre (Nantēras Darba strīdu padome, Francija) iesniedza tādu pieteikumu darba tiesību jomā, ar kuru, atsaucoties uz darba līgumu, izvirzīja prasījumus par diskrimināciju viņas dzimuma dēļ un psiholoģisko vardarbību [mobbing]. Ar 2019. gada 26. jūnija spriedumu minētā tiesa pieteikumu noraidīja.

15.

HJ iesniedza apelācijas sūdzību Cour d’appel de Versailles (Versaļas apelācijas tiesa, Francija). Ar 2021. gada 27. maija spriedumu minētā tiesa nolēma, ka HJ nav norādījusi faktus, ko varētu ņemt vērā kā būtiskus apstākļus, no kuriem būtu iespējams izsecināt diskrimināciju Apvienotās Karalistes 2010. gada Likuma par vienlīdzību 13.–19. un 136. panta izpratnē. Tā arī nosprieda, ka nav pierādīts diskriminējošas uzmākšanās fakts minētā likuma 26. panta izpratnē un represijas 27. panta izpratnē.

16.

HJ par to iesniedza kasācijas sūdzību Cour de cassation (Kasācijas tiesa, Francija).

17.

Puses tostarp nav vienisprātis par to, vai, lai gan Apvienotā Karaliste pa šo laiku ir izstājusies no Eiropas Savienības, pastāv no Savienības tiesībām izrietošs pienākums interpretēt 2010. gada Likumu par vienlīdzību un it īpaši 136. panta noteikumu par pierādīšanas pienākumu atbilstīgi Savienības tiesībām, proti, it īpaši Vienlīdzīgas attieksmes direktīvas 19. pantam.

18.

Tāpēc Cour de cassation (Kasācijas tiesa) uzdod Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

1)

Vai Izstāšanās līgums jāinterpretē tādējādi, ka Apvienotās Karalistes tiesiskais regulējums, ar ko transponēts Vienlīdzīgas attieksmes direktīvas 19. pants, tiesai, kas lemj pēc pārejas perioda beigām, jāuzskata par dalībvalsts tiesisko regulējumu, ar ko tiek transponēta direktīva, ciktāl fakti notikuši pirms šā datuma un/vai tiesvedība uzsākta pirms šā datuma?

2)

Vai LESD 288. pants jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai, kura izskata strīdu starp privātpersonām un kurai ir pienākums piemērot citas dalībvalsts tiesības, jāinterpretē šo tiesību normas atbilstoši direktīvai, un savstarpējas uzticēšanās princips to neliedz?

3)

Ja valsts tiesa uzskata, ka šādu direktīvai atbilstošu interpretāciju nav iespējams veikt, vai tai, tāpat kā tā to darītu attiecībā uz savas valsts tiesībām, ir pienākums nepiemērot šīs tiesības, ja runa ir par Savienības tiesību vispārēju principu vai ar direktīvu konkretizētu primāro tiesību normu?”

19.

Rakstveida apsvērumus iesniedza HJ, Crédit Agricole Corporate & Investment Bank, Francijas Republika, Polijas Republika, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, kā arī Eiropas Komisija. Izņemot Poliju, tās piedalījās arī 2025. gada 24. jūnija tiesas sēdē.

IV. Juridiskā analīze

20.

Pirms Apvienotā Karaliste bija izstājusies no Eiropas Savienības, Savienības tiesību akti uzlika minētās valsts tiesām pienākumu valsts tiesisko regulējumu, ar kuru transponē Vienlīdzīgas attieksmes direktīvu, cik vien iespējams interpretēt atbilstīgi minētajai direktīvai ( 17 ). Ciktāl tas nebūtu bijis iespējams, rastos jautājums par attiecīgās direktīvas tiesību normas tiešu piemērošanu ( 18 ) vai par pamattiesībām atbilstīga diskriminācijas aizlieguma tiešu piemērošanu, ņemot vērā direktīvu ( 19 ).

21.

Šie pienākumi neapšaubāmi bija spēkā to notikumu laikā, kuri veidoja pamatlietas priekšmetu, jo šiem notikumiem bija jānotiek, pirms Conseil de prud’hommes Nanterre (Nantēras Darba tiesa) tika iesniegts 2013. gada 23. septembra pieteikums. Tie joprojām bija spēkā brīdī, kad pieteikums tika noraidīts, proti, 2019. gada 26. jūnijā.

22.

Tomēr brīdī, kad Cour d’appel de Versailles (Versaļas apelācijas tiesa) 2021. gada 27. maijā pieņēma lēmumu par apelācijas sūdzību, Apvienotā Karaliste gan bija jau izstājusies no Savienības un arīdzan pārejas periods, kurā uz to kopumā turpināja attiekties Savienības tiesību akti, bija pagājis 2020. gada 31. decembrī.

23.

No minētā izriet Cour de cassation (Kasācijas tiesa) lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu galvenais jautājums par to, vai minētie Savienības tiesību aktos paredzētie pienākumi, neraugoties uz izstāšanos, joprojām ir spēkā šādā “vecā lietā” (šajā ziņā skat. B sadaļu). No atbildes uz minēto jautājumu ir atkarīgs tas, vai šajā ziņā var pastāvēt no Savienības tiesībām izrietoši pienākumi interpretēt Apvienotās Karalistes tiesisko regulējumu atbilstīgi direktīvai (šajā ziņā skat. C sadaļu). Tomēr vispirms jāizdara dažas piezīmes par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību, kas it īpaši izraisa trešā jautājuma nepieņemamību (šajā ziņā skat. A sadaļu).

A.   Par pieņemamību

24.

Komisija un CACIB apšauba, ka visi vai vismaz daži prejudiciālie jautājumi ir nozīmīgi nolēmuma pieņemšanai lietā.

25.

Komisija nesaskata pretrunu starp 2010. gada Likuma par vienlīdzību 136. pantu un Vienlīdzīgas attieksmes direktīvas 19. pantu. Tāpat neesot saskatāms, ka Cour d’appel de Versailles (Versaļas apelācijas tiesa), interpretējot un piemērojot 136. pantu, būtu atkāpusies no 19. panta. Tāpēc nerodoties jautājums par to, vai šodien vēl pastāv no Savienības tiesībām izrietošs pienākums interpretēt Apvienotās Karalistes tiesisko regulējumu atbilstīgi direktīvai, nemaz nerunājot par to, vai 19. pants jāpiemēro tieši.

26.

CACIB paskaidro, ka pamatlietā runa ir par pierādīšanas noteikumu, kas izriet nevis no Savienības tiesību aktiem, bet gan no Francijas judikatūras. Attiecībā uz iespējami diskriminētām personām tas esot – atļauts – labvēlīgāks Francijas tiesību regulējums, ko nevarot pārnest uz to, kā Apvienotā Karaliste transponējusi Vienlīdzīgas attieksmes direktīvu.

27.

Turklāt CACIB uzsver, ka pēc būtības vienprātības nav par to, kā Cour d’appel de Versailles (Versaļas apelācijas tiesa) ir izvērtējusi pierādījumus, ko Cour de cassation (Kasācijas tiesa) savukārt nevar pārbaudīt.

28.

Tāpēc Cour de cassation (Kasācijas tiesa) neesot pietiekami izskaidrojusi, kāpēc lūgums ir nozīmīgs nolēmuma pieņemšanai lietā. Patiesībā jautājumi esot hipotētiski.

29.

Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru uz tādiem jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa uzdevusi atbilstoši pašas noteiktajam tiesiskajam regulējumam un faktiskajiem apstākļiem, kā precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas nozīmīguma prezumpcija. Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas iesniegto lūgumu tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem ( 20 ).

30.

Izskatāmais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu skaidri parāda, kāpēc Tiesa prezumē prejudiciālo jautājumu nozīmīgumu nolēmuma pieņemšanai lietā un pieprasa acīmredzamus iemeslus minētās prezumpcijas atspēkošanai.

31.

Proti, jautājumu nozīmīgums nolēmuma pieņemšanai lietā ir atkarīgs no pārbaudes pilnvarām, kas Cour de cassation (Kasācijas tiesa) pamatlietā pastāv attiecībā pret Cour d’appel de Versailles (Versaļas apelācijas tiesa). Minēto pilnvaru tvērums ir Francijas tiesību jautājums, kuru Tiesa nevar izvērtēt. Drīzāk tas ir pašas Cour de cassation (Kasācijas tiesa) kompetencē.

32.

Faktiski šķiet, ka Cour de cassation (Kasācijas tiesa) Assemblée plénière (plēnums) sastāvā iesniegusi Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, lai sagatavotu nolēmumu par minēto pārbaudes pilnvaru iespējamu tālāko attīstību.

33.

Saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši Francijas tiesību aktiem ārvalstu tiesību piemērošana un interpretācija principā ir tās tiesas kompetencē, kura izskata lietu pēc būtības ( 21 ). Tādējādi tā lielā mērā nav pakļauta Cour de cassation (Kasācijas tiesa) kā pārsūdzības instances tiesas pārbaudei.

34.

Tomēr Cour de Cassation (Kasācijas tiesa) uzskata – lai nodrošinātu, ka Francijas valsts saglabā Savienības tiesību pārākumu, varētu būt nepieciešams pilnveidot tās piemērošanas un interpretācijas pārbaudes veidu, ja Francijas tiesām ir pienākums izvērtēt citas dalībvalsts tiesību aktos paredzētu normu saderību ar Savienības tiesībām ( 22 ).

35.

Bijusī Cour de cassation (Kasācijas tiesa) Sociālo lietu palātas pirmā ģenerāladvokāte Berriat, argumentējot tādā pašā virzienā, savā atzinumā par pamatlietu šajā ziņā ierosināja stingrāku pārbaudi gadījumā, ja ārvalstu tiesību akti jāinterpretē atbilstīgi Savienības tiesībām. Tāpēc viņa arī ierosināja Cour de cassation (Kasācijas tiesa) uzdot pirmos divus jautājumus Tiesai ( 23 ).

36.

Tātad pirmie divi prejudiciālie jautājumi ir nozīmīgi Cour de cassation (Kasācijas tiesa) nolēmumam par tās pilnvarām izskatāmajā lietā.

37.

Turklāt – pretēji Komisijas viedoklim – nav atļauts spekulēt par to, kur Cour de cassation (Kasācijas tiesa) varētu skatīt Cour d’appel de Versailles (Versaļas apelācijas tiesa) iespējamo pārkāpumu attiecībā uz iespējamo pienākumu veikt direktīvai atbilstīgu interpretāciju, no kā varētu izrietēt nepieciešamība veikt pārbaudi revīzijas tiesvedības ietvaros. Pašlaik Cour de cassation (Kasācijas tiesa) vēl izvērtē, vai tai vispār ir pārbaudes pilnvaras. Tādējādi šādas pārbaudes iznākums vēl nevar tikt uzskatīts par iepriekš izlemtu.

38.

Turpretī, ņemot vērā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvertās ziņas par 2010. gada Likuma par vienlīdzību 136. panta saturu, faktiski nav konstatējams, kāpēc būtu jālemj par trešo prejudiciālo jautājumu. Saskaņā ar ierastajām interpretācijas metodēm vajadzētu būt iespējamam bez problēmām interpretēt minēto noteikumu tā, lai izvairītos no jebkādām pretrunām attiecībā uz Vienlīdzīgas attieksmes direktīvas 19. pantu.

39.

Ja no Apvienotās Karalistes tiesu veiktās 136. panta interpretācijas tomēr izrietētu, ka atbilstīga interpretācija ir izslēgta, tas, ņemot vērā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ietverto noteikuma formulējumu, būtu bijis jāizklāsta, lai saglabātu nozīmīguma prezumpciju.

40.

Tomēr Cour de cassation (Kasācijas tiesa) šo jautājumu pamato tikai ar to, ka atbilde uz šo jautājumu varētu būt noderīga.

41.

Tāpēc trešais prejudiciālais jautājums saskaņā ar ziņām, kas norādītas lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir hipotētisks un tādējādi nepieņemams.

B.   Pirmais jautājums: vai runa joprojām ir par Savienības tiesībām?

42.

Tādējādi jāizskata pirmais jautājums, vai tāds tiesiskais regulējums kā 2010. gada Likuma par vienlīdzību 136. pants no Savienības tiesību viedokļa, neraugoties uz Apvienotās Karalistes izstāšanos, vēl – vismaz attiecībā uz vecām lietām – ir uzskatāms par Savienības tiesību transponēšanu un tādējādi ir pienākums to interpretēt atbilstīgi direktīvai.

43.

Saskaņā ar Apvienotās Karalistes norādīto šīs valsts tiesas faktiski turpina interpretēt minēto noteikumu atbilstīgi direktīvai. Tās sekojot arī Tiesas judikatūrai, kas pieņemta līdz pārejas perioda beigām.

44.

Tomēr Apvienotā Karaliste apstrīd, ka šīs prakses pamatā būtu no Savienības tiesībām izrietošs pienākums. Drīzāk tā izrietot no valsts tiesiskā regulējuma par izstāšanos no Savienības – Withdrawal Act ( 24 ), ar kuru valsts tiesībās tostarp tika transponēti gandrīz visi pirms izstāšanās uz Apvienoto Karalisti attiecināmie Savienības tiesību akti ( 25 ).

45.

Taču minēto viedokli, it īpaši – ņemot vērā Vīnes konvencijas 70. pantu, nevar pamatot nedz ar LES 50. panta 3. punktu (šajā ziņā skat. 1. iedaļu), nedz ar Izstāšanās līgumu (šajā ziņā skat. 2. iedaļu). Tomēr, ja dalībvalstu tiesas izņēmuma kārtā piemēro Savienības tiesību aktus šādās vecās lietās no Apvienotās Karalistes, tās, tāpat kā Apvienotās Karalistes tiesas, nevar iesniegt Tiesai lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu par minēto tiesību aktu interpretāciju attiecībā uz pamatlietām (šajā ziņā skat. 3. iedaļu).

1. LES 50. panta 3. punkts

46.

Apvienotās Karalistes nostāja pirmšķietami atbilst LES 50. panta 3. punktam. Saskaņā ar to valstij, kura izstājas, līgumi vairs nav saistoši no dienas, kad stājas spēkā izstāšanās līgums, vai, ja tāds nav noslēgts, divus gadus pēc izstāšanās nodoma paziņojuma, ja vien Eiropadome, vienojoties ar attiecīgo dalībvalsti, vienprātīgi nenolemj šo laikposmu pagarināt.

47.

Lai gan kopš pārejas perioda beigām Savienības tiesību akti uz Apvienoto Karalisti vai tās teritoriju vairs nav attiecināmi (šajā ziņā skat. a) apakšiedaļu), nav beigusies Savienības tiesību aktu piemērojamība vecām lietām (šajā ziņā skat. b) apakšiedaļu).

a) Nepiemērojamība pēc pārejas perioda beigām

48.

Tiesa LES 50. panta 3. punktu pareizi saprot tādējādi, ka Apvienotajai Karalistei, sākot ar Izstāšanās līguma spēkā stāšanās dienu 2020. gada 1. februārī, Līgumi vairs nav piemērojami – līdz ar to šī valsts no šā datuma vairs nav dalībvalsts ( 26 ).

49.

Izstāšanās līguma 126.–131. pants Savienības tiesību aktu – ar dažiem izņēmumiem – piemērojamību Apvienotajā Karalistē pagarināja līdz 2020. gada 31. decembrim, proti, pārejas perioda beigām.

50.

Kā paredzēts LES 50. panta 2. punkta otrajā teikumā, Izstāšanās līgumā attiecībā uz konkrētiem jautājumiem ir paredzēts īpašs tiesiskais regulējums, kas ir spēkā arī pēc pārejas perioda beigām. Tādējādi Savienības tiesību akti Izstāšanās līguma veidā uzliek Apvienotajai Karalistei pienākumu lemt par šiem jautājumiem saskaņā ar minēto līguma tiesisko regulējumu.

51.

Vienlīdzīgas attieksmes direktīva tomēr nav Izstāšanās līguma īpašā tiesiskā regulējuma priekšmets. Tāpēc kopš pārejas perioda beigām līgums nedz Apvienotajai Karalistei, nedz tās tiesām neuzliek pienākumu ievērot Vienlīdzīgas attieksmes direktīvu.

b) Turpmāka piemērojamība vecām lietām

52.

Tomēr kas no tā izriet attiecībā uz vecām lietām, proti, faktiem, kas iestājušies iepriekš?

53.

Šajā ziņā varētu domāt, ka saskaņā ar LES 50. panta 3. punktu šodien arī attiecībā uz vecām lietām no Savienības tiesībām vairs nevar izrietēt turpmāki Apvienotās Karalistes pienākumi, jo “Līgumi attiecīgai valstij vairs nav saistoši”. No kā gan tad būtu jāizriet Savienības tiesību normai, kas Apvienotajai Karalistei uzliktu pienākumu turpināt piemērot Savienības tiesību aktus vecām lietām? To neparedz neviens no nedaudzajiem Savienības tiesiskajiem regulējumiem, kas minētajai valstij joprojām ir saistoši. Turklāt tāda ir arī Apvienotās Karalistes nostāja izskatāmajā tiesvedībā ( 27 ).

54.

Tomēr, aplūkojot precīzāk, šāda LES 50. panta 3. punkta interpretācija nav obligāta, jo šis noteikums nepārprotami nenosaka arī to, ka Savienības tiesību akti pēc izstāšanās vairs nebūtu piemērojami vecām lietām attiecīgajā valstī. Taču šāds nepārprotams tiesiskais regulējums būtu nepieciešams, lai varētu pieņemt, ka dalībvalstis ir vēlējušās piešķirt LES 50. panta 3. punktam atpakaļejošu spēku (ex tunc). Proti, tiesību aktos paredzētās normas parasti ir iedarbīgas tikai pēc to publicēšanas (ex nunc). Tikai retos izņēmuma gadījumos atpakaļejošs spēks būtu saderīgs ar tiesiskās drošības pamatprincipu ( 28 ).

55.

Lai gan Apvienotā Karaliste mēģina argumentēt, ka tai vairs nav saistoši Savienības tiesību akti un it īpaši no Savienības tiesībām izrietošais tiesiskās drošības princips, tas tomēr nenozīmē, ka LES 50. panta 3. punktu var saprast kā atkāpi no minētā principa.

56.

Proti, tiesiskās drošības princips nav nekāda Savienības tiesību īpatnība, bet gan dalībvalstu tiesību sistēmām kopīgs princips, kura aizsākumi rodami romiešu tiesībās ( 29 ). It īpaši – šis princips ir neatņemama Apvienotās Karalistes tiesību sistēmas sastāvdaļa ( 30 ). Tāpēc nevar pieņemt, ka dalībvalstis izstāšanās gadījumā būtu vēlējušās rēķināties ar tik būtisku tiesiskās drošības samazinājumu, kas varētu būt nelabvēlīgs arī to pilsoņiem un uzņēmumiem.

57.

Turklāt labi zināma ir starptautiskās sabiedrības tiesiskās drošības nozīme tieši saistībā ar starptautisko līgumu pārtraukšanu, kuru sekas ir reglamentētas Vīnes konvencijas 70. pantā. Līdzīgi kā LES 50. panta 3. punkts, arī Vīnes konvencijas 70. panta 1. punkta a) apakšpunkts paredz, ka starptautiska līguma pārtraukšana atbrīvo līguma dalībniekus no pienākuma turpināt pildīt līgumu. Tomēr 70. panta 1. punkta b) apakšpunktā ietvertais nosacījums neietekmē tiesības, saistības vai dalībnieku tiesisko situāciju, kas radīta līguma izpildes rezultātā līdz tā pārtraukšanai.

58.

Lai gan Vīnes konvencija nav saistoša nedz Savienībai, nedz visām tās dalībvalstīm, vairāki tās noteikumi atspoguļo starptautisko paražu tiesību normas, kuras kā tādas ir saistošas Savienības iestādēm un ir Savienības tiesību sistēmas sastāvdaļa ( 31 ) Ciktāl konstatējams, nav strīda par to, ka arī 70. pants kodificē starptautisko paražu tiesības ( 32 ), kas pašas balstās uz vispāratzītiem tiesiskās drošības un atpakaļejoša spēka neesības principiem ( 33 ).

59.

Lai gan Vīnes konvencijas 70. pants atļauj atkāpes vienošanās, es tomēr uzskatu – tā kā LES 50. pantā trūkst nepārprotama tiesiskā regulējuma –, ka minētā noteikuma interpretācija šādas vienošanās izpratnē ir izslēgta.

2. Izstāšanās līgums

60.

Tādējādi atliek vēl noskaidrot, vai Izstāšanās līgumā ir ietverta īpaša, no Vīnes konvencijas 70. panta 1. punkta b) apakšpunkta atšķirīga vienošanās, kas izslēdz Vienlīdzīgas attieksmes direktīvas turpmāku piemērošanu pamatlietā.

61.

Šajā ziņā vispirms jākonstatē, ka Izstāšanās līgums neietver tiesisko regulējumu, kas nepārprotami attiektos uz Vienlīdzīgas attieksmes direktīvas vai Savienības tiesību kopumā piemērošanu vecām lietām.

62.

Tomēr Izstāšanās līgumā attiecībā uz konkrētu tiesisko regulējumu ir nepārprotami paredzēts, ka tas arī turpmāk attiecas uz vecām lietām. Šajā ziņā attiecināms ir it īpaši Izstāšanās līguma 66. un 67. pants.

63.

Saskaņā ar Izstāšanās līguma 66. pantu regulas par tiesību aktiem, kuri piemērojami līgumiskām un ārpuslīgumiskām saistībām, arī Apvienotajā Karalistē turpmāk attiecas uz līgumiem, kas noslēgti pirms pārejas perioda beigām, un attiecībā uz kaitējumu pamatojošiem notikumiem, kas iestājušies pirms minētā laika brīža ( 34 ). Turpretī dalībvalstīs, kā tas ir pamatlietā Francijā, minētās regulas – kā to norāda Komisija – jau ir spēkā esošas neatkarīgi no Izstāšanās līguma.

64.

Turklāt Izstāšanās līguma 67. pants paredz, ka konkrēts Savienības tiesiskais regulējums par jurisdikciju un spriedumu izpildi arī turpmāk attiecas uz tiesvedībām, kuras – kā tas ir pamatlietā – uzsāktas pirms pārejas perioda beigām. Tādējādi noteiktos apstākļos Savienības tiesām jāatzīst Apvienotās Karalistes tiesu jurisdikcija un dalībvalstīm principā jāizpilda konkrēti iepriekš minēto tiesu spriedumi.

65.

CACIB no minētā a contrario secina, ka, ciktāl runa ir par jautājumiem, kas nav reglamentēti 66. un 67. pantā vai citās tiesību normās, Savienības tiesību akti vairs nav piemērojami arī vecām lietām. Arī Apvienotā Karaliste nonāk pie minētā secinājuma, jo Izstāšanās līgums esot detalizēta, aptveroša un pilnīga kodifikācija, kas konkrētām, nepārprotami reglamentētām vecām lietām paredz piemērot Savienības tiesību aktus, taču tieši pamatlietā tas tā neesot. Pretējā gadījumā, neraugoties uz izstāšanos, Tiesa saglabātu pilnvaras izvērtēt Apvienotās Karalistes tiesību aktus.

66.

Turpretī HJ un Komisija nepiekrīt minētajam pretējās argumentācijas secinājumam. Par labu to pārstāvētajai Izstāšanās līguma interpretācijai liecina mērķis radīt tiesisko drošību, kurš pausts minētā līguma preambulas septītajā daļā. Ar to principā nav saderīga tiesiskās situācijas grozīšana ar atpakaļejošu spēku. Minētais uz izskatāmo tiesvedību attiecas vēl jo vairāk, tāpēc ka izskatāmu lietu iznākums varētu būt atkarīgs no nejauša apstākļa, proti, vai tās ir pabeigtas pirms pārejas perioda beigām vai arī – kā tas ir pamatlietā – tikai pēc tam ( 35 ).

67.

Ir taisnība, ka Apvienotā Karaliste tieši tiesiskās drošības nodrošināšanas nolūkā līdz ar izstāšanos pārņēma gandrīz visus Savienības tiesību aktus valsts tiesību aktos ( 36 ) un ka tās tiesas minētos noteikumus joprojām interpretē, ņemot vērā Savienības tiesības un Tiesas judikatūru ( 37 ).

68.

Tomēr tas nekādi nemaina apsvērumu, uz ko balstās izskatāmajā gadījumā jau pārstāvētā LES 50. panta 3. punkta interpretācija: ņemot vērā tiesiskās drošības principa fundamentālo nozīmi, nepārprotama tiesiskā regulējuma neesības gadījumā nevar pieņemt, ka Savienība un Apvienotā Karaliste Izstāšanās līgumā kā Savienības tiesību aktā ir vienojušās ar atpakaļejošu spēku pārstāt piemērot gandrīz visus Savienības tiesību aktus attiecībā uz vecām lietām ( 38 ).

3. Prejudiciālā nolēmuma tiesvedības ierobežojums

69.

Tomēr jāpiekrīt Apvienotajai Karalistei, ka Tiesai nevajadzētu būt pilnvarotai saistībā ar dalībvalstu tiesās izskatītām vecām lietām arī turpmāk vērtēt Apvienotās Karalistes – iespējams, joprojām piemērojamo – transponēšanas tiesību aktu saderību ar Savienības tiesībām. Attiecībā uz šo jautājumu Izstāšanās līgumā patiešām ir ietverts tiesiskais regulējums, kas, lai gan pamatlietu neietver nepārprotami, tomēr parāda, kā šis jautājums būtu jārisina.

70.

Saskaņā ar Līguma 4. panta 4. punktu minētā līguma noteikumus, kas attiecas uz Savienības tiesībām vai to jēdzieniem vai tiesību normām, to īstenošanā un piemērošanā interpretē saskaņā ar attiecīgo Eiropas Savienības Tiesas judikatūru, kas pieņemta pirms pārejas perioda beigām. Turklāt 4. panta 5. punkts paredz, ka minētā līguma interpretācijā un piemērošanā Apvienotās Karalistes tiesu un administratīvās iestādes pienācīgi ņem vērā attiecīgo Eiropas Savienības Tiesas judikatūru, kas pieņemta pēc pārejas perioda beigām. Tomēr, izņemot dažus Izstāšanās līgumā nepārprotami reglamentētus gadījumus ( 39 ), ar to vairs nav saistītas Apvienotās Karalistes tiesu tiesības vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

71.

No tā secinu, ka kopš pārejas perioda beigām Tiesa nevar pieņemt jaunus saistošus nolēmumus par Savienības tiesību interpretāciju attiecībā uz faktiem, uz kuriem attiecas Apvienotās Karalistes tiesību akti. Tas it īpaši izslēdz to, ka dalībvalstu tiesas, kuras, kā tas ir pamatlietā, izskata vecas lietas no Apvienotās Karalistes, iesniedz Tiesai lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu par minētajās lietās piemērojamo tiesisko regulējumu interpretāciju. Proti, Tiesas sniegts prejudiciāls nolēmums ir saistošs valsts tiesai, lai panāktu risinājumu pamatlietā ( 40 ), un nav paredzēts atzinumu sniegšanai par vispārīgiem vai hipotētiskiem jautājumiem ( 41 ). Šajā ziņā nepietiek ar to, ka Tiesas nolēmums tiek pienācīgi ņemts vērā tikai Izstāšanās līguma 4. panta 5. punkta izpratnē.

72.

Tāpēc dalībvalstu tiesām par vecām lietām, uz kurām attiecas Apvienotās Karalistes tiesību akti, jālemj tāpat kā minētās valsts tiesām, proti, ievērojot attiecīgo Tiesas judikatūru, kas pieņemta pirms pārejas perioda beigām, un pienācīgi ņemot vērā kopš minētā laika brīža pieņemto judikatūru, taču bez iespējas vērsties Tiesā.

4. Starpsecinājumi

73.

Tādējādi uz pirmo jautājumu jāatbild, ka dalībvalsts tiesai, kas lemj pēc pārejas perioda beigām, Apvienotās Karalistes tiesiskais regulējums, ar kuru transponēts Vienlīdzīgas attieksmes direktīvas 19. pants, jāuzskata par Savienības tiesību akta transponēšanu, ciktāl tās nolēmuma priekšmetu veido fakti, kas iestājušies Apvienotajā Karalistē pirms minētā laika brīža. Šajā ziņā tiesai – tāpat kā Apvienotās Karalistes tiesai – jāievēro attiecīgā Tiesas judikatūra, kas pieņemta pirms pārejas perioda beigām, un pienācīgi jāņem vērā kopš minētā laika brīža pieņemtā judikatūra, taču tiesai nav iespējas vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

C.   Otrais jautājums: direktīvai atbilstīgas interpretācijas pienākums

74.

Uzdodot otro jautājumu, Cour de cassation (Kasācijas tiesa) vēlas uzzināt, vai dalībvalstu tiesām, kas piemēro citu dalībvalstu tiesību aktus, ir pienākums minētos tiesību aktus tāpat kā savas valsts tiesību aktus interpretēt atbilstīgi Savienības tiesībām.

75.

Atbilde uz minēto jautājumu ir acīmredzama. Kā Tiesa jau lēmusi divos spriedumos, kas minēti arī lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, dalībvalstu tiesām arī citu dalībvalstu tiesību akti jāpiemēro atbilstīgi Savienības tiesībām ( 42 ). Pat Savienības tiesai konkrētos gadījumos ir pienākums interpretēt valsts tiesību aktus atbilstīgi Savienības tiesībām ( 43 ).

76.

Šis secinājums ir loģisks, jo uz visām Savienības dalībvalstīm attiecas pienākums interpretēt valsts tiesību aktus atbilstīgi Savienības tiesībām. Šis pienākums ir neatņemama LES sistēmas sastāvdaļa, jo tas ļauj valsts tiesām, īstenojot savu kompetenci, nodrošināt Savienības tiesību pilnīgu efektivitāti, iztiesājot tajās iesniegtās lietas ( 44 ).

77.

Saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu un vēl skaidrāk saskaņā ar ģenerāladvokātes Berriat atzinumu šaubas par minēto secinājumu balstās uz to, ka citas dalībvalsts tiesību aktu interpretācija atbilstīgi Savienības tiesībām varētu tikt uzskatīta par iejaukšanos attiecīgās valsts suverēnajās tiesībās ( 45 ). Šīs bažas izpaužas arī prejudiciālajā jautājumā, tam atsaucoties uz savstarpējo uzticēšanos.

78.

Ja vienas dalībvalsts tiesas piemēro citas dalībvalsts tiesību aktus, šīs tiesas kā dalībvalsts iestādes taču nenovēršami ietekmē šīs citas dalībvalsts suverēnās tiesības ( 46 ). Vienmēr ir risks, ka attiecīgais tiesiskais regulējums tiks piemērots tādā veidā, kā citas dalībvalsts tiesas, kurām ir primārā jurisdikcija, to nebūtu piemērojušas. Katrā ziņā šāda ietekme uz suverēnajām tiesībām principā gan ir ņemta vērā Savienības tiesiskajā regulējumā par piemērojamiem tiesību aktiem, piemēram, Izstāšanās līguma 66. pantā minētajā Romas I regulā un Romas II regulā. Tāpēc šajā ziņā minēto tiesību aizskārums nepastāv.

79.

Turklāt Cour de cassation (Kasācijas tiesa) un ģenerāladvokāte Berriat norāda, ka Tiesa vienā lietā ir atteikusies atbildēt uz jautājumu par citu dalībvalstu tiesību aktu atbilstīgu interpretāciju ( 47 ). Tomēr minētais nolēmums balstīts vienīgi uz to, ka atbildei uz jautājumu nebija nozīmes nolēmuma pieņemšanai lietā. To nevar saprast tādējādi, ka valsts tiesām, piemērojot citu dalībvalstu tiesību aktus, būtu liegts veikt šo tiesību aktu Savienības tiesībām atbilstīgu interpretāciju.

80.

No pienākuma interpretēt atbilstīgi Savienības tiesībām tomēr jānošķir jautājums par sasniedzamo rezultātu. Interpretāciju Savienības tiesību ziņā ierobežo Savienības vispārējie tiesību principi un it īpaši tiesiskās drošības princips, kā arī atpakaļejoša spēka neesības princips; tāpat minētais pienākums nedrīkst būt pamats contra legem interpretācijai ( 48 ). Citiem vārdiem, atbilstīgas interpretācijas pienākums izbeidzas tad, ja valsts tiesības nevar piemērot tādējādi, lai sasniegtu ar attiecīgās direktīvas mērķi saderīgu rezultātu ( 49 ).

81.

Turklāt valsts tiesību aktu atbilstīgu interpretāciju var veikt, tikai izmantojot tur [attiecīgajā valstī] atzītās interpretācijas metodes ( 50 ). Tāpēc, ciktāl dalībvalstīs ir atzītas dažādas interpretācijas metodes, ir iedomājams, ka, interpretējot dažādu dalībvalstu līdzīgi formulētus transponēšanas noteikumus atbilstīgi Savienības tiesībām, tiks iegūts atšķirīgs rezultāts.

82.

Tādējādi valsts tiesai, kas izskata lietu starp privātpersonām un kam jāpiemēro citas dalībvalsts tiesību akti, šo tiesību aktu normas jāinterpretē atbilstīgi Savienības tiesībām, piemērojot šajā citā dalībvalstī atzītās interpretācijas metodes un ievērojot vispārējos tiesību principus.

V. Secinājumi

83.

Ņemot vērā iepriekš minēto, iesaku Tiesai uz prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)

Dalībvalsts tiesai, kas lemj pēc pārejas perioda beigām, Apvienotās Karalistes tiesiskais regulējums, ar kuru transponēts Direktīvas 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos, 19. pants, jāuzskata par Savienības tiesību akta transponēšanu, ciktāl tās nolēmuma priekšmetu veido fakti, kas iestājušies Apvienotajā Karalistē pirms minētā laika brīža. Šajā ziņā tiesai – tāpat kā Apvienotās Karalistes tiesai – jāievēro attiecīgā Tiesas judikatūra, kas pieņemta pirms pārejas perioda beigām, un pienācīgi jāņem vērā kopš minētā laika brīža pieņemtā judikatūra, taču tiesai nav iespējas vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

2)

Valsts tiesai, kas izskata lietu starp privātpersonām un kam jāpiemēro citas dalībvalsts tiesību akti, šo tiesību aktu normas jāinterpretē atbilstīgi Savienības tiesībām, piemērojot šajā citā dalībvalstī atzītās interpretācijas metodes un ievērojot vispārējos tiesību principus.


( 1 ) Oriģinālvaloda – vācu.

( 2 ) Terēza Meja [Theresa May] 2016. gada 11. jūlijā (https://www.youtube.com/watch?v=zV6n6zNVw_I).

( 3 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2006/54/EK (2006. gada 5. jūlijs) par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (OV 2006, L 204, 23. lpp.).

( 4 ) Līgums par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas (OV 2020, L 29, 7. lpp.), kurš apstiprināts ar Eiropas Savienības Padomes 2020. gada 30. janvāra Lēmumu (ES) 2020/135 (OV 2020, L 29, 1. lpp.) un kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Apvienotās komitejas, kas izveidota ar Līgumu par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas, Lēmumu Nr. 2/2024 (2024. gada 16. maijs), ar ko Vindzoras regulējuma 2. pielikumam pievieno jaunpieņemtu Savienības aktu (OV L, 2024/2134).

( 5 ) Recueil des traités des Nations unies, 1155. sēj., 331. lpp.

( 6 ) Regula (2008. gada 17. jūnijs) par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I) (OV 2008, L 177, 6. lpp.).

( 7 ) Regula (2007. gada 11. jūlijs) par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (Roma II) (OV 2007, L 199, 40. lpp.).

( 8 ) Regula (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2012, L 351, 1. lpp.).

( 9 ) Padomes Regula (2003. gada 27. novembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu (OV 2003, L 338, 1. lpp.).

( 10 ) Regula (2008. gada 18. decembris) par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un sadarbību uzturēšanas saistību lietās (OV 2009, L 7, 1. lpp.).

( 11 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (2017. gada 14. jūnijs) par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2017, L 154, 1. lpp.).

( 12 ) Padomes Regula (2001. gada 12. decembris) par Kopienas dizainparaugiem (OV 2002, L 3, 1. lpp.).

( 13 ) Padomes Regula (1994. gada 27. jūlijs) par Kopienas augu šķirņu aizsardzību (OV 1994, L 227, 1. lpp.).

( 14 ) Regula (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (OV 2016, L 119, 1. lpp.).

( 15 ) Direktīva (1996. gada 16. decembris) par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā (OV 1997, L 18, 1. lpp.).

( 16 ) Regula (2004. gada 21. aprīlis), ar ko izveido Eiropas izpildes rīkojumu neapstrīdētiem prasījumiem (OV 2004, L 143, 15. lpp.).

( 17 ) Skat. spriedumus, 1984. gada 10. aprīlis, von Colson un Kamann (14/83, EU:C:1984:153, 26. punkts), 2004. gada 5. oktobris, Pfeiffer u.c. (no C‑397/01 līdz C‑403/01, EU:C:2004:584, 114. punkts), un 2024. gada 9. aprīlis, Profi Credit Polska (Tiesvedības, kurā pasludināts galīgs spriedums, atjaunošana) (C‑582/21, EU:C:2024:282, 61. punkts).

( 18 ) Skat. spriedumus, 1986. gada 26. februāris, Marshall (152/84, EU:C:1986:84, 49. punkts), un 1990. gada 12. jūlijs, Foster u.c. (C‑188/89, EU:C:1990:313, 17. punkts).

( 19 ) Skat. spriedumu, 2010. gada 19. janvāris, Kücükdeveci (C‑555/07, EU:C:2010:21, 27. punkts).

( 20 ) Spriedumi, 2008. gada 24. jūnijs, Commune de Mesquer (C‑188/07, EU:C:2008:359, 30. punkts), 2018. gada 24. oktobris, XC u.c. (C‑234/17, EU:C:2018:853, 16. punkts), un 2025. gada 8. aprīlis, Eiropas Prokuratūra (Procesuālo aktu tiesiskuma pārbaude) (C‑292/23, EU:C:2025:255, 36. punkts).

( 21 ) Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 24. punkts.

( 22 ) Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 40. punkts.

( 23 ) Atzinums, 2024. gada 5. aprīlis (Pourvoi Nr. D 21‑21.615, 24. un 25. lpp.).

( 24 ) Izklāstīts Supreme Court (Augstākā tiesa, Apvienotā Karaliste) spriedumā, 2024. gada 10. jūlijs, Lipton and another/BA Cityflyer Ltd ([2024] UKSC 24, 81.–132. punkts).

( 25 ) Atspoguļots Supreme Court (Augstākā tiesa) spriedumā, 2024. gada 10. jūlijs, Lipton and another/BA Cityflyer Ltd ([2024] UKSC 24, 51.–57. punkts).

( 26 ) Spriedums, 2022. gada 9. jūnijs, Préfet du Gers und Institut national de la statistique et des études économiques (C‑673/20, EU:C:2022:449, 55. punkts), un rīkojums, 2021. gada 16. jūnijs, Sharpston pret Padomi un dalībvalstu valdību pārstāvjiem (C‑685/20 P, EU:C:2021:485, 53. punkts).

( 27 ) Tāpat saprotu arī Apvienotās Karalistes House of Lords European Union Committee, Brexit and the EU budget, 2017. gada 4. marta sēdes 2016/17 15. ziņojumu (HL Paper 125, 133. un 135. punkts).

( 28 ) Skat. spriedumus, 1978. gada 12. oktobris, Belbouab (10/78, EU:C:1978:181, 7. punkts), 2006. gada 6. jūlijs, Kersbergen‑Lap un Dams‑Schipper (C‑154/05, EU:C:2006:449, 42. punkts), un 2024. gada 10. septembris, Neves 77 Solutions (C‑351/22, EU:C:2024:723, 102. punkts).

( 29 ) Spriedumi, 1969. gada 25. februāris, Klomp (23/68, EU:C:1969:6, 13. punkts), un 2011. gada 29. marts, ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c. (C‑201/09 P un C‑216/09 P, EU:C:2011:190, 63. punkts). Turklāt skat. arī ECT spriedumus, 1994. gada 9. decembris, Stran Griechische Raffinerien un Stratis Andreadis pret Grieķiju (CE:ECHR:1994:1209JUD001342787, 49. punkts), kā arī 1999. gada 28. oktobris, Zielinski, Pradal un Gonzales u.c. pret Franciju (CE:ECHR:1999:1028JUD002484694, 57. punkts).

( 30 ) Skat. Supreme Court (Augstākā tiesa) spriedumu, 2024. gada 10. jūlijs, Lipton and another/BA Cityflyer Ltd ([2024] UKSC 24, 66. un 67. punkts), kā arī Lord Lloyd‑Jones atbalstošo balsojumu par šo spriedumu (196. punkts).

( 31 ) Spriedumi, 1998. gada 16. jūnijs, Racke (C‑162/96, EU:C:1998:293, 24., 45. un 46. punkts), 2010. gada 25. februāris, Brita (C‑386/08, EU:C:2010:91, 42. punkts), un 2018. gada 27. februāris, Western Sahara Campaign UK (C‑266/16, EU:C:2018:118, 58. punkts).

( 32 ) Šķīrējtiesas nolēmums, 1990. gada 30. aprīlis, Jaunzēlande pret Franciju (Rainbow Warrior) (United Nations Reports of International Arbitration Awards, XX sējums, 75. punkts); Villiger, M. E. (2008), Commentary on the 1969 Vienna Convention on the Law of Treaties, Art. 70, 14. punkts; Ascensio, H., no: Corten, O., Klein, P. (red.) (2011), The Vienna Conventions on the Law of Treaties: a commentary, 2. sējums, Art. 70, 8. punkts; Wittich, S., no: Dörr, O., Schmalenbach, K. (2018), Vienna convention on the law of treaties, Art. 70, 40. un 41. punkts.

( 33 ) Villiger, M. E. (2008), Commentary on the 1969 Vienna Convention on the Law of Treaties, Art. 70, 14. punkts, un Ascensio, H., no: Corten, O., Klein, P. (2011), The Vienna Conventions on the Law of Treaties: a commentary, 2. sējums, Art. 70, 8. un 9. punkts.

( 34 ) Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 14. septembris, Diamond Resorts Europe u.c. (C‑632/21, EU:C:2023:671, 66. punkts).

( 35 ) Skat. Supreme Court (Augstākā tiesa) spriedumu, 2024. gada 10. jūlijs, Lipton and another/BA Cityflyer Ltd ([2024] UKSC 24, 66. punkts). Ilustratīvi Savienības pusē Tiesas 2022. gada 16. marta spriedumā Nowhere/EUIPO – Ye (APE TEES) (T‑281/21, EU:T:2022:139, 15. punkts) atspoguļotā EUIPO Apelācijas padomes nostāja.

( 36 ) Skat. šo secinājumu 44. punktu.

( 37 ) Skat. Withdrawal Act 6. pantu.

( 38 ) Skat. šo secinājumu 56. punktu.

( 39 ) Izstāšanās līguma 158. un 160. pants.

( 40 ) Spriedumi, 1977. gada 3. februāris, Benedetti (52/76, EU:C:1977:16, 26. un 27. punkts), un 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c. (C‑62/14, EU:C:2015:400, 16. punkts).

( 41 ) Spriedumi, 1981. gada 16. decembris, Foglia (244/80, EU:C:1981:302, 18. punkts), 1992. gada 16. jūlijs, Meilicke (C‑83/91, EU:C:1992:332, 25. punkts), un 2025. gada 1. augusts, Voore Mets un Lemeks Põlva (C‑784/23, EU:C:2025:609, 64. punkts).

( 42 ) Spriedumi, 2020. gada 18. novembris, DelayFix (C‑519/19, EU:C:2020:933, 51. punkts), un 2022. gada 8. decembris, Luxury Trust Automobil (C‑247/21, EU:C:2022:966, 67. punkts).

( 43 ) Spriedums, 2025. gada 15. jūlijs, ECB un Komisija/Corneli (C‑777/22 P un C‑789/22 P, EU:C:2025:580, 137. punkts).

( 44 ) Spriedumi, 2004. gada 5. oktobris, Pfeiffer u.c. (no C‑397/01 līdz C‑403/01, EU:C:2004:584, 114. punkts), 2012. gada 24. janvāris, Dominguez (C‑282/10, EU:C:2012:33, 24. punkts), un 2024. gada 9. aprīlis, Profi Credit Polska (Tiesvedības, kurā pasludināts galīgs spriedums, atjaunošana) (C‑582/21, EU:C:2024:282, 61. punkts).

( 45 ) Skat. arī ģenerāladvokāta N. Emiliu [N. Emiliou] secinājumus lietā European Lotto and Betting un Deutsche Lotto- und Sportwetten (C‑440/23, EU:C:2025:668, 54. punkts).

( 46 ) Skat. N. Emiliu secinājumus lietā European Lotto and Betting un Deutsche Lotto- und Sportwetten (C‑440/23, EU:C:2025:668, 48., 49. un 56. punkts) saistībā ar vēl plašāko jautājumu par atmešanas pilnvarām, piemērojot citas valsts tiesību aktus.

( 47 ) Spriedums, 2022. gada 15. decembris, HUK‑COBURG‑Allgemeine Versicherung (C‑577/21, EU:C:2022:992, 52. punkts).

( 48 ) Spriedumi, 2006. gada 4. jūlijs, Adeneler u.c. (C‑212/04, EU:C:2006:443, 110. punkts), 2024. gada 9. aprīlis, Profi Credit Polska (Tiesvedības, kurā pasludināts galīgs spriedums, atjaunošana) (C‑582/21, EU:C:2024:282, 63. punkts), un 2025. gada 5. jūnijs, Nuratau (C‑349/24, EU:C:2025:397, 45. punkts).

( 49 ) Spriedumi, 2016. gada 8. novembris, Ognyanov (C‑554/14, EU:C:2016:835, 66. punkts), 2019. gada 24. jūnijs, Popławski (C‑573/17, EU:C:2019:530, 76. punkts), un 2025. gada 15. jūlijs, ECB un Komisija/Corneli (C‑777/22 P un C‑789/22 P, EU:C:2025:580, 140. punkts).

( 50 ) Spriedumi, 2004. gada 5. oktobris, Pfeiffer u.c. (no C‑397/01 līdz C‑403/01, EU:C:2004:584, 116. punkts), 2006. gada 4. jūlijs, Adeneler u.c. (C‑212/04, EU:C:2006:443, 111. punkts), 2024. gada 9. aprīlis, Profi Credit Polska (Tiesvedības, kurā pasludināts galīgs spriedums, atjaunošana) (C‑582/21, EU:C:2024:282, 62. punkts), un 2025. gada 5. jūnijs, Nuratau (C‑349/24, EU:C:2025:397, 46. punkts).