<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><JUDGMENT xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.55-20141201.xd"><BIB.JUDGMENT><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>T‑620/11</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62011TJ0620</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2016:59">EU:T:2016:59</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>27</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>27</PAGE.TOTAL><AUTHOR>T</AUTHOR></BIB.JUDGMENT><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><DATE ISO="20160204">2016. GADA 4. FEBRUĀRA</DATE> SPRIEDUMS – LIETA T‑620/11</P><P><HT TYPE="ITALIC">GFKL FINANCIAL SERVICES</HT>/KOMISIJA</P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Vispārējās tiesas spriedums</HT> (devītā palāta)</P><P>2016. gada 4. februārī<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="STAR" NOTE.ID="E0001"><P>Tiesvedības valoda – vācu.</P></NOTE></P></TI></TITLE><INDEX><KEYWORD>Valsts atbalsts</KEYWORD><KEYWORD>Vācijas nodokļu tiesiskais regulējums par zaudējumu pārnešanu uz nākamajiem taksācijas gadiem (Sanierungsklausel)</KEYWORD><KEYWORD>Lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par nesaderīgu ar iekšējo tirgu</KEYWORD><KEYWORD>Prasība atcelt tiesību aktu</KEYWORD><KEYWORD>Individuāls skārums</KEYWORD><KEYWORD>Pieņemamība</KEYWORD><KEYWORD>Valsts atbalsta jēdziens</KEYWORD><KEYWORD>Selektīvs raksturs</KEYWORD><KEYWORD>Nodokļu sistēmas raksturs un uzbūve</KEYWORD><KEYWORD>Valsts līdzekļi</KEYWORD><KEYWORD>Pienākums norādīt pamatojumu</KEYWORD><KEYWORD>Tiesiskā paļāvība</KEYWORD></INDEX><JUDGMENT.INIT><P>Lieta T‑620/11</P></JUDGMENT.INIT><PARTIES><PLAINTIFS><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">GFKL Financial Services AG</HT></HT> , Eseneē [<HT TYPE="ITALIC">Essen</HT>] (Vācija), ko sākotnēji pārstāvēja <HT TYPE="ITALIC">M. Schweda</HT>, <HT TYPE="ITALIC">S. Schultes-Schnitzlein</HT>, <HT TYPE="ITALIC">J. Eggers</HT> un <HT TYPE="ITALIC">M. Knebelsberger</HT>, vēlāk – <HT TYPE="ITALIC">M. Schweda</HT>, <HT TYPE="ITALIC">J. Eggers</HT>, <HT TYPE="ITALIC">M. Knebelsberger</HT> un <HT TYPE="ITALIC">F. Loose</HT>, advokāti,</P><PARTY.STATUS>prasītāja,</PARTY.STATUS></PLAINTIFS><P>ko atbalsta</P><INTERVENERS><P><HT TYPE="BOLD">Vācijas Federatīvā Republika</HT>, ko pārstāv <HT TYPE="ITALIC">T</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Henze</HT> un <HT TYPE="ITALIC">K</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Petersen</HT>, pārstāvji,</P><PARTY.STATUS>persona, kas iestājusies lietā,</PARTY.STATUS></INTERVENERS><AGAINST>pret</AGAINST><DEFENDANTS><P><HT TYPE="BOLD">Eiropas Komisiju</HT>, ko sākotnēji pārstāvēja <HT TYPE="ITALIC">T</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Maxian Rusche</HT>, <HT TYPE="ITALIC">M</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Adam</HT> un <HT TYPE="ITALIC">R</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Lyal</HT>, vēlāk – <HT TYPE="ITALIC">T</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Maxian Rusche</HT>, <HT TYPE="ITALIC">R</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Lyal</HT> un <HT TYPE="ITALIC">M</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Noll-Ehlers</HT>, pārstāvji,</P><PARTY.STATUS>atbildētāja,</PARTY.STATUS></DEFENDANTS></PARTIES><P>par prasību atcelt Komisijas <DATE ISO="20110126">2011. gada 26. janvāra</DATE> lēmumu 2011/527/ES par valsts atbalstu C 7/10 (ex CP 250/09 un NN 5/10), ko Vācija īstenojusi saskaņā ar Shēmu nodokļu zaudējumu pārnešanai grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas gadījumā, kas paredzēta Likumā par uzņēmumu ienākuma nodokli (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0001" REF.END="QE0001"/><HT TYPE="ITALIC">KStG</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Sanierungsklausel</HT><QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/>) (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="235" PAGE.FIRST="26" DATE.PUB="2011">OV L 235, 26. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P><PREAMBLE><PREAMBLE.INIT><P>VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta)</P><P>šādā sastāvā: priekšsēdētājs G. Berardis [<HT TYPE="ITALIC">G. Berardis</HT>], tiesneši O. Cūcs [<HT TYPE="ITALIC">O. Czúcz</HT>] un A. Popesku [<HT TYPE="ITALIC">A. Popescu</HT>] (referents),</P><P>sekretāre: K. Andova [<HT TYPE="ITALIC">K. Andová</HT>], administratore,</P></PREAMBLE.INIT><GR.VISA><VISA>ņemot vērā rakstveida procesu un <DATE ISO="20150709">2015. gada 9. jūlija</DATE> tiesas sēdi,</VISA></GR.VISA><?PAGE NO="2"?><PREAMBLE.FINAL>pasludina šo spriedumu.</PREAMBLE.FINAL></PREAMBLE><CONTENTS.JUDGMENT><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Spriedums</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Atbilstošās valsts tiesību normas</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Zaudējumu pārnešanas noteikums</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1</NO.P><TXT>Vācijā saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">Einkommensteuergesetz</HT> (Likums par ienākuma nodokli) 10.d panta 2. punktu zaudējumi, kas radušies iepriekšējā taksācijas gadā, var tikt pārnesti uz vēlākiem taksācijas gadiem, kas nozīmē, ka konkrētie zaudējumi var tikt izslēgti no ar nodokli apliekamajiem ienākumiem nākošajos gados (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0002" REF.END="QE0002"/>zaudējumu pārnešanas noteikums<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2</NO.P><TXT>Saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">Körperschaftsteuergesetz</HT> (Likums par uzņēmumu ienākuma nodokli, turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0003" REF.END="QE0003"/><HT TYPE="ITALIC">KStG</HT><QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/>) 8. panta 1. punktu zaudējumu pārnešanas noteikums attiecas arī uz sabiedrībām, kuras tiek apliktas ar uzņēmumu ienākuma nodokli.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Zaudējumu atsavināšanas noteikums</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3</NO.P><TXT>Zaudējumu pārnešanas iespēja noved pie tā, ka tikai nodokļu ekonomijas nolūkā tiek iegādāti <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0004" REF.END="QE0004"/>tukši uzņēmumi<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/> [<HT TYPE="ITALIC">empty-shell companies</HT>], proti, uzņēmumi, kas ir izbeiguši jebkādu saimniecisko darbību jau konkrētu laiku, bet kuriem joprojām ir pārnestie zaudējumi (tā saucamie <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0005" REF.END="QE0005"/>Mantelkauf<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/> darījumi).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4</NO.P><TXT>Lai novērstu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0006" REF.END="QE0006"/>tukšo uzņēmumu<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/> iegādi, Vācijas likumdevējs 1997. gadā ieviesa <HT TYPE="ITALIC">KStG</HT> 8. panta 4. punktu (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0007" REF.END="QE0007"/>iepriekšējais zaudējumu atsavināšanas noteikums<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/>). Ar šo noteikumu zaudējumu pārnešana tika atļauta vienīgi tiem uzņēmumiem, kuri bija juridiski un ekonomiski identiski zaudējumus cietušajiem uzņēmumiem. Saskaņā ar šo noteikumu uzņēmumi netiek uzskatīti par identiskiem, ja vairāk nekā puse kapitālsabiedrības daļu ir nodotas īpašumā citam uzņēmumam un ja kapitālsabiedrība turpina saimniecisko darbību vai to atsāk ar galvenokārt jauniem aktīviem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5</NO.P><TXT>Iepriekšējā zaudējumu atsavināšanas noteikumā tomēr bija paredzēts izņēmums, kas ir pieminēts <HT TYPE="ITALIC">KStG</HT> 8. panta 4. punkta trešajā teikumā, saskaņā ar kuru ekonomiska identitāte izpaužas tā, ka zaudējumu atsavināšana nav piemērojama pērkamās sabiedrības <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0008" REF.END="QE0008"/>sanācijas<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/> gadījumā. Tas bija šādi divos gadījumos – pirmkārt, ja jaunie ieguldītie aktīvi bija paredzēti tikai uzņēmuma, kas ir visu pārējo zaudējumu pārnešanas pamatā, pārstrukturēšanai un ja struktūra turpina šī uzņēmuma darbību turpmākos piecus gadus salīdzināmā apmērā ar to, kurš raksturo priekšstatu par vispārējo ekonomisko situāciju; otrkārt, ja tā vietā, lai ieguldītu aktīvos, pircējs kompensē zaudējumus, kurus ir iegrāmatojis zaudējumus cietušais uzņēmums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6</NO.P><TXT>2008. gadā ar <HT TYPE="ITALIC">Unternehmensteuerreformgesetz</HT> (Likums par reformām uzņēmējdarbības aplikšanā ar nodokļiem) iepriekšējais zaudējumu atsavināšanas noteikums tika atcelts un <HT TYPE="ITALIC">KStG</HT> tika ievietots jauns 8.c panta 1. punkts (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0009" REF.END="QE0009"/>zaudējumu atsavināšanas noteikums<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/>). Ar šo normu tika ierobežota iespēja pārcelt zaudējumus gadījumā, kad tiek iegādāti 25 % sabiedrības daļu vai vairāk (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0010" REF.END="QE0010"/>zaudējumus radošs kapitāldaļu pirkums<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/>). Precīzāk, jaunajā tiesību normā ir paredzēts, ka pirmkārt, ja piecu gadu laikā pēc pārnešanas tiek nodoti no 25 % līdz 50 % parakstītā kapitāla, no sabiedrības dalības izrietošo tiesību, īpašumtiesību vai balsstiesību, neizmantotos zaudējumus atsavina proporcionāli veiktajām izmaiņām, kas ir izteiktas procentuāli, un ka, otrkārt, neizmantotos zaudējumus vairs nevar atskaitīt, pircējam nododot vairāk nekā 50 % no parakstītā kapitāla, no sabiedrības dalības izrietošo tiesību, īpašumtiesību vai balsstiesību.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="3"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7</NO.P><TXT>Jaunajā zaudējumu atsavināšanas noteikumā sākumā nebija paredzēts neviens izņēmums. Tomēr nodokļu iestādes zaudējumus radoša kapitāldaļu pirkuma gadījumā, kura mērķis bija grūtībās nonākušu uzņēmumu sanācija, piemērojot Vācijas Finanšu ministrijas <DATE ISO="20030327">2003. gada 27. marta</DATE> sanācijas dekrētu (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0011" REF.END="QE0011"/>sanācijas dekrēts<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/>), varēja tikt piešķirts atbrīvojums no nodokļa pēc taisnīguma.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzula</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8</NO.P><TXT>2007. gada septembrī Vācijas valdība iesniedza <HT TYPE="ITALIC">Bundestag</HT> (Vācijas federālā parlamenta apakšpalāta) likumprojektu ar nosaukumu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0012" REF.END="QE0012"/><HT TYPE="ITALIC">MoRaKG</HT> likums<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/> par kapitāla ieguldīšanas vispārējo nosacījumu modernizāciju, kurā bija tostarp paredzēta atkāpe no zaudējumu atsavināšanas noteikuma.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9</NO.P><TXT>Pēc minētā likumprojekta paziņošanas atbilstoši LESD 108. panta 3. punktam Eiropas Komisija ar <DATE ISO="20090930">2009. gada 30. septembra</DATE> Lēmumu 2010/13/EK par atbalsta shēmu C 2/09 (ex N 221/08 un N 413/08), ko Vācija vēlas īstenot, lai modernizētu kapitālieguldījumu vispārīgos noteikumus (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="006" PAGE.FIRST="32" DATE.PUB="2010">OV 2010, L 6, 32. lpp.</REF.DOC.OJ>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0013" REF.END="QE0013"/>lēmums saistībā ar <HT TYPE="ITALIC">MoRaKG</HT> likumu<QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/>), aizliedza paredzamo atkāpi, to atzīstot par valsts atbalstu, kas nav saderīgs ar iekšējo tirgu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10</NO.P><TXT>2009. gada jūnijā ar <HT TYPE="ITALIC">Bürgerentlastungsgesetz Krankenversicherung</HT> (Likums par Veselības apdrošināšanu saistībā ar nodokļu atvieglojumiem pilsoņiem) <HT TYPE="ITALIC">KStG</HT> tika ievietots 8.c panta 1.a punkts (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0014" REF.END="QE0014"/>grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzula<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/> vai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0015" REF.END="QE0015"/>apstrīdētais pasākums<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/>), saskaņā ar kuru zaudējumi joprojām var tikt pārcelti līdz brīdim, kad grūtībās esošs uzņēmums tiek nopirkts tā sanācijas nolūkā. Saskaņā ar šo klauzulu sabiedrība var pārnest zaudējumus arī tad, ja ir noticis zaudējumus radošs kapitāldaļu pirkums, pie šādiem nosacījumiem:</TXT><P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>kapitāldaļu iegāde notiek sabiedrības sanācijas nolūkā;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>uzņēmums iegādes laikā ir maksātnespējīgs vai tāds var kļūt, vai tam ir vai, iespējams, tam var būt pārmērīgu parādsaistību nasta;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>c)</NO.P><TXT>ir saglabātas uzņēmuma uzņēmējdarbības pamatstruktūras, kam ir vajadzīgs:</TXT><P><LIST TYPE="DASH"><ITEM><P>lai uzņēmums nepārkāptu iekšēju vienošanos, kurā ietverta norma par darbavietu saglabāšanu,</P></ITEM><ITEM><P>vai lai pirmos piecus gadus pēc kapitāldaļu iegādes tiktu saglabāti 80 % darbavietu (vidējo ikgadējo izdevumu par algām izteiksmē),</P></ITEM><ITEM><P>vai lai divpadsmit mēnešu laikā pēc iegādes tiktu ieguldīti būtiski uzņēmējdarbības aktīvi vai tiktu norakstīti parādi, kuriem joprojām ir ekonomiska vērtība; uzņēmējdarbības aktīvi ir būtiski, ja tie veido vismaz 25 % no iepriekšējā finanšu gada aktīviem; jauno aktīvu vērtība samazinās ikreiz, kad kapitālsabiedrība sniedz pakalpojumus pirmo trīs gadu laikā pēc jauno aktīvu ieguldīšanas;</P></ITEM></LIST></P></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>d)</NO.P><TXT>uzņēmums nemaina darbības nozari piecus gadus pēc kapitāldaļu iegādes;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>e)</NO.P><TXT>uzņēmums kapitāldaļu iegādes laikā nav pārtraucis darbību.</TXT></NP></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11</NO.P><TXT>Grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzula stājās spēkā <DATE ISO="20090710">2009. gada 10. jūlijā</DATE> ar atpakaļejošu spēku no <DATE ISO="20080101">2008. gada 1. janvāra</DATE>, proti, tajā pat datumā, kad stājās spēkā zaudējumu atsavināšanas noteikums.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="4"?><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Klauzulas par slēptām rezervēm un uzņēmumu grupu</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12</NO.P><TXT>2009. gada decembrī ar <HT TYPE="ITALIC">Wachstumsbeschleunigungsgesetz</HT> (Likums par ekonomiskās izaugsmes paātrināšanu) no <DATE ISO="20100101">2010. gada 1. janvāra</DATE> tika ieviesti divi jauni izņēmumi no zaudējumu atsavināšanas noteikuma, proti, pirmkārt, <HT TYPE="ITALIC">KStG</HT> 8.c panta 1. punkta piektais teikums (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0016" REF.END="QE0016"/>klauzula par uzņēmumu grupu<QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/>) un, otrkārt, <HT TYPE="ITALIC">KStG</HT> 8.c panta 1. punkta sestais teikums (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0017" REF.END="QE0017"/>klauzula par slēptajām rezervēm<QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13</NO.P><TXT>Klauzula par uzņēmumu grupu paredz, ka zaudējumu pārnešana paliek spēkā visai veiktajai restrukturizācijai, kas tiek veikta tikai uzņēmumu grupas iekšienē, kuras vadībā ir viena persona vai viena sabiedrība, kurai pieder viss kapitāls.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14</NO.P><TXT>Klauzulā par slēptajām rezervēm ir paredzēts, ka zaudējumu pārnešana saglabājas tiktāl, ciktāl zaudējumus radošā kapitāldaļu pirkuma laikā šie zaudējumi ir vienādi ar sabiedrības aktīvu slēptajām rezervēm, ar <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0018" REF.END="QE0018"/>slēptajām rezervēm<QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/> saprotot summu, ko veido starpība starp pašu kapitālu, kurš viss izriet no peļņas nodokļu aprēķina, no vienas puses, un sabiedrības akciju vērtību, kas atbilst šim pašu kapitālam, no otras puses.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Tiesvedības rašanās fakti</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15</NO.P><TXT>Prasītāja, <HT TYPE="ITALIC">GFKL Financial Services AG</HT>, ir finanšu pakalpojumu sabiedrība, kura no 2009. gada ir maksātnespējas riska situācijā un kurai ir nepieciešama sanācija.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16</NO.P><TXT><DATE ISO="20091214">2009. gada 14. decembrī</DATE> ieguldītājs nopirka aptuveni 80 % prasītājas akciju, un <DATE ISO="20101204">2010. gada 4. decembrī</DATE> jaunais akcionārs ieguldīja vairāk nekā 50 miljonus euro, paaugstinot pamatkapitālu, kas ļāva izvairīties no maksātnespējas stāvokļa.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17</NO.P><TXT>Akciju nodošanas datumā prasītāja, kā tas izriet no <HT TYPE="ITALIC">Finanzamt Essen-NordOst</HT> (Esenes – Ziemeļaustrumu nodokļu iestāde) saistošā <DATE ISO="20090903">2009. gada 3. septembra</DATE> informācijas pieprasījuma (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0019" REF.END="QE0019"/>saistošais informācijas pieprasījums<QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/>), atbilda nosacījumiem grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzulas piemērošanai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18</NO.P><TXT>Pēc Komisijas lēmuma uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru (skat. tālāk šī sprieduma 21. punktu) Vācijas Finanšu ministrija ar <DATE ISO="20100430">2010. gada 30. aprīļa</DATE> vēstuli pieprasīja nodokļu iestādēm vairs nepiemērot grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzulu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19</NO.P><TXT>Nodokļu administrācija tad atcēla saistošo informācijas pieprasījumu un nosūtīja prasītājai paziņojumu par uzņēmumu ienākuma nodokļa piemērošanu par 2009. gadu, kurā grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzula nebija piemērota.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20</NO.P><TXT><DATE ISO="20110722">2011. gada 22. jūlijā</DATE> Vācijas Federatīvā Republika saskaņā ar apstrīdētā lēmuma nosacījumiem (skat. tālāk 31. punktu) paziņoja Komisijai to uzņēmumu sarakstu, kas bija guvuši labumu no apstrīdētā pasākuma. Prasītāja ir iekļauta to uzņēmumu sarakstā, par kuriem tika atcelts saistošais informācijas pieprasījums attiecībā uz grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzulas piemērošanu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Administratīvais process</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="20090805">2009. gada 5. augusta</DATE> un 30. septembra vēstulēm Komisija lūdza Vācijas Federatīvo Republiku sniegt papildu informāciju par <HT TYPE="ITALIC">KStG</HT> 8.c pantu. Uz šiem pieprasījumiem Vācijas iestādes atbildēja <DATE ISO="20090820">2009. gada 20. augusta</DATE> un <DATE ISO="20091105">2009. gada 5. novembra</DATE> vēstulēs. Ar <DATE ISO="20100224">2010. gada 24. februāra</DATE> lēmumu (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="090" PAGE.FIRST="8" DATE.PUB="2010">OV L 90, 8. lpp.</REF.DOC.OJ>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0020" REF.END="QE0020"/>lēmums sākt procedūru<QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/>) Komisija sāka formālo izmeklēšanas procedūru, kas paredzēta LESD 108. panta 2. punktā par valsts atbalstu C 7/10 (ex NN 5/10).</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="5"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22</NO.P><TXT>Pēc lēmuma sākt procedūru publicēšanas <DATE ISO="20100408">2010. gada 8. aprīļa</DATE> <HT TYPE="ITALIC">Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī</HT> ieinteresētās puses tika uzaicinātas iesniegt savus apsvērumus. Vācijas iestādes atbildēja uz šo aicinājumu <DATE ISO="20100409">2010. gada 9. aprīļa</DATE> vēstulē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23</NO.P><TXT><DATE ISO="20100409">2010. gada 9. aprīlī</DATE> un 3. jūnijā notika divas Komisijas dienestu un Vācijas Federatīvās Republikas pārstāvju sanāksmes. Pēdējā minētā iesniedza papildu informāciju <DATE ISO="20100702">2010. gada 2. jūlijā</DATE>. Komisija nav saņēmusi nekādus apsvērumus no trešām ieinteresētajām personām.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Apstrīdētais lēmums</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24</NO.P><TXT>Komisija <DATE ISO="20110126">2011. gada 26. janvārī</DATE> pieņēma Lēmumu 2011/527/ES par valsts atbalstu C 7/10 (ex CP 250/09 un NN 5/10), ko īstenoja Vācija – Shēma nodokļu zaudējumu pārnešanai grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas gadījumā (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0021" REF.END="QE0021"/><HT TYPE="ITALIC">KStG</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Sanierungsklausel</HT><QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/>) (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="235" PAGE.FIRST="26" DATE.PUB="2011">OV L 235, 26. lpp.</REF.DOC.OJ>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0022" REF.END="QE0022"/>apstrīdētais lēmums<QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25</NO.P><TXT>Pirmām kārtām, Komisija klasificēja grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzulu par valsts atbalstu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26</NO.P><TXT>Pirmkārt, Komisija norādīja, ka Vācijas valdības konkrētiem uzņēmumiem piešķirtā iespēja samazināt to nodokļa nastu, pārnesot zaudējumus, izraisītu valsts ienākuma zaudējumus un tātad tā būtu piešķirta no valsts līdzekļiem. Tā piebilda, ka atbalsts ir piešķirts ar likumu un tādēļ valsts par to ir atbildīga.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27</NO.P><TXT>Otrkārt, Komisija apgalvoja, ka ar grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzulu ir ieviests izņēmums no vispārējas normas, kurā noteikta sabiedrību ar līdzdalības izmaiņām neizmantoto zaudējumu atsavināšana. Līdz ar to ar minēto klauzulu var tikt piešķirta izvēles priekšrocība uzņēmumiem, kuri ir izpildījuši tās saņemšanas nosacījumus, kas ir priekšrocība, kura nevar tikt attaisnota ar tās raksturu vai sistēmas vispārējo struktūru. Faktiski Komisija uzskata, ka grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzulas mērķis ir cīnīties ar problēmām, kas radušās ekonomikas un finanšu krīzes rezultātā, un tas ir ar nodokļu sistēmu nesaistīts mērķis.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28</NO.P><TXT>Treškārt, Komisija konstatēja, ka grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzula ir piemērojama visām Vācijas ekonomikas nozarēm un ka tās gandrīz visas ir pārstāvētas tirgos, kuros valda konkurence un notiek tirdzniecība starp dalībvalstīm. Tādēļ pasākums ir tāds, kas varētu ietekmēt Eiropas Savienības iekšējo tirdzniecību un kropļot vai draudēt kropļot konkurenci. Turklāt, tā kā visi potenciālie atbalsta saņēmēji uzņēmumi ir grūtībās nonākuši uzņēmumi Kopienas pamatnostādņu par valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="244" PAGE.FIRST="2" DATE.PUB="2004">OV 2004, C 244, 2. lpp.</REF.DOC.OJ>) izpratnē, ne uz vienu no tiem neattiecas Komisijas <DATE ISO="20061215">2006. gada 15. decembra</DATE> Regula (EK) Nr. 1998/2006 par [EKL] 87. un 88. panta piemērošanu <HT TYPE="ITALIC">de minimis</HT> atbalstam (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="379" PAGE.FIRST="5" DATE.PUB="2006">OV L 379, 5. lpp.</REF.DOC.OJ>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29</NO.P><TXT>Otrām kārtām, Komisija pārbaudīja, vai pasākums var tikt uzskatīts par saderīgu ar iekšējo tirgu, un konstatēja, ka atbalsts konkrētiem uzņēmumiem var tikt atļauts kā ar iekšējo tirgu saderīgs ierobežota apmēra atbalsts, ja tie atbilst visiem Vācijas valsts atbalsta sistēmā noteiktajiem nosacījumiem, kurus tā ir apstiprinājusi atbilstoši Valsts atbalsta pasākumu Kopienas pagaidu shēmai, lai veicinātu piekļuvi finansējumam pašreizējās finanšu un ekonomiskās krīzes apstākļos (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="083" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2009">OV 2009, C 83, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>). Savukārt Komisija nepiekrita tam, ka grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzula varētu būt saderīga ar iekšējo tirgu, pamatojoties uz Kopienas pamatnostādnēm par valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai vai pārstrukturēšanai, Valstu reģionālā atbalsta pamatnostādnēm 2007.–2013. gadam (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="054" PAGE.FIRST="13" DATE.PUB="2006">OV 2006, C 54, 13. lpp.</REF.DOC.OJ>) un Kopienas pamatnostādnēm par valsts atbalstu vides aizsardzībai (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="082" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2008">OV 2008, C 82, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>), kā arī uz LESD 107. panta 3. punktu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="6"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30</NO.P><TXT>Trešām kārtām, Komisija noteica pienākumu Vācijas Federatīvajai Republikai veikt visus nepieciešamos pasākumus prettiesiski piešķirtā atbalsta atgūšanai no tā saņēmējiem. Turklāt Vācijas Federatīvajai Republikai bija jāsastāda to uzņēmumu saraksts, kuri ir saņēmuši atbalstu kopš <DATE ISO="20080101">2008. gada 1. janvāra</DATE>. Komisija arī precizēja, ka ikgadējais uzņēmumu ienākuma nodokļa samaksas termiņš ir atbilstošs datums, kurā attiecīgais atbalsts ticis nodots tā saņēmēju rīcībā, un ka atgūstamā atbalsta apmērs ir jāaprēķina, pamatojoties uz attiecīgo uzņēmumu nodokļu deklarācijām. Komisija uzskata, ka atbalsta summa atbilst starpībai starp nodokli, kas būtu bijis jāmaksā, nepiemērojot grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzulu, un nodokli, kurš faktiski ticis samaksāts, piemērojot šo klauzulu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31</NO.P><TXT>Apstrīdētā lēmuma rezolutīvā daļa ir formulēta šādi:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ARTICLE IDENTIFIER="001"><TI.ART><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0023" REF.END="QE0023"/>1. pants</TI.ART><ALINEA>Valsts atbalsts, kas piešķirts, pamatojoties uz [<HT TYPE="ITALIC">KStG</HT>] 8.c panta 1.a punktu, un ko Vācija ir īstenojusi, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punktu [..], [nav saderīgs] ar iekšējo tirgu.</ALINEA></ARTICLE><ARTICLE IDENTIFIER="002"><TI.ART><HT TYPE="ITALIC">2. pants</HT></TI.ART><ALINEA>Atsevišķs atbalsts, kas piešķirts saskaņā ar 1. pantā minēto shēmu, ir saderīgs ar iekšējo tirgu saskaņā ar 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu, kā interpretēts pagaidu shēmā, ar nosacījumu, ka atbalsta summa nepārsniedz <FT TYPE="NUMBER">500000</FT> euro, ka saņēmējs <DATE ISO="20080701">2008. gada 1. jūlijā</DATE> nebija grūtībās nonācis uzņēmums un ka ir izpildīti visi citi pagaidu shēmas 4.2.2. sadaļā un lēmumā, ar ko tiek atļauts Vācijas atbalsta režīms, paredzētie nosacījumi.</ALINEA></ARTICLE><ARTICLE IDENTIFIER="003"><TI.ART><HT TYPE="ITALIC">3. pants</HT></TI.ART><ALINEA>Atsevišķs atbalsts, kas piešķirts saskaņā ar 1. pantā minēto shēmu un kas piešķiršanas laikā atbilst nosacījumiem, kuri paredzēti jebkurā Komisijas apstiprinātā shēmā, par juridisko pamatu [ne]ņemot [Komisijas <DATE ISO="20080806">2008. gada 6. augusta</DATE> Regulu (EK) Nr. 800/2008, kas atzīst noteiktas atbalsta kategorijas par saderīgām ar kopējo tirgu, piemērojot [EKL] 87. un 88. pantu (vispārējā grupu atbrīvojuma regula) (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="214" PAGE.FIRST="3" DATE.PUB="2008">OV L 214, 3. lpp.</REF.DOC.OJ>)], Reģionālā atbalsta pamatnostādnes [vai Kopienas nostādnes par valsts atbalstu pētniecībai, attīstībai un inovācijai (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="323" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2006">OV 2006, C 323, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>)], un kas neizslēdz grūtībās nonākušus uzņēmumus kā potenciālos saņēmējus, ir saderīgs ar iekšējo tirgu, ja tas nepārsniedz maksimālo atbalsta intensitāti, kāda piemērojama šādam atbalstam.</ALINEA></ARTICLE><ARTICLE IDENTIFIER="004"><TI.ART><HT TYPE="ITALIC">4. pants</HT></TI.ART><PARAG IDENTIFIER="004.001"><NO.PARAG>1.</NO.PARAG><ALINEA>Vācija atsauc 1. pantā minēto shēmu.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="004.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA>Vācija no saņēmējiem atgūst nesaderīgo atbalstu, kas piešķirts saskaņā ar 1. pantā minēto shēmu.</ALINEA></PARAG></ARTICLE><P>[..]</P><ARTICLE IDENTIFIER="006"><TI.ART><HT TYPE="ITALIC">6. pants</HT></TI.ART><PARAG IDENTIFIER="006.001"><NO.PARAG>1.</NO.PARAG><ALINEA><P>Divu mēnešu laikā no šā lēmuma paziņošanas dienas Vācija iesniedz Komisijai šādu informāciju:</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>sarakstu ar saņēmējiem, kam piešķirts atbalsts saskaņā ar 1. pantā minēto shēmu, un atbalsta kopsummu, kuru katrs saņēmējs ir saņēmis atbilstīgi shēmai;</TXT></NP></ITEM></LIST><P>[..].<QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/></P></ALINEA></PARAG></ARTICLE></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="7"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32</NO.P><TXT>Prasītāja cēla šo prasību ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts <DATE ISO="20111202">2011. gada 2. decembrī</DATE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33</NO.P><TXT>Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts <DATE ISO="20120316">2012. gada 16. martā</DATE>, Komisija saskaņā ar <DATE ISO="19910502">1991. gada 2. maija</DATE> Vispārējās tiesas Reglamenta 114. pantu cēla iebildi par nepieņemamību. Prasītāja savus apsvērumus par šo iebildi iesniedza <DATE ISO="20120502">2012. gada 2. maijā</DATE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34</NO.P><TXT>Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 29. februārī, Vācijas Federatīvā Republika lūdza atļauju iestāties šajā lietā prasītājas prasījumu atbalstam. Ar <DATE ISO="20120502">2012. gada 2. maija</DATE> rīkojumu Vispārējās tiesas astotās palātas priekšsēdētājs atļāva tai iestāties lietā. Vācijas Federatīvā Republika savu iestāšanās rakstu, kurš ir tikai par pieņemamību, un pārējie lietas dalībnieki savus apsvērumus par to iesniedza noteiktajos termiņos.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35</NO.P><TXT>Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tika pārcelts uz devīto palātu, kurai attiecīgi tika nodota šī lieta.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36</NO.P><TXT>Ar Vispārējās tiesas (devītā palāta) <DATE ISO="20140717">2014. gada 17. jūlija</DATE> rīkojumu, kas pieņemts, pamatojoties uz <DATE ISO="19910502">1991. gada 2. maija</DATE> Reglamenta 114. panta 4. punktu, iebilde par nepieņemamību tika pievienota pamatlietai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37</NO.P><TXT><DATE ISO="20140902">2014. gada 2. septembrī</DATE> Komisija iesniedza iebildumu rakstu. Replika un atbilde uz repliku attiecīgi iesniedza prasītāja <DATE ISO="20141027">2014. gada 27. oktobrī</DATE> un Komisija – <DATE ISO="20150116">2015. gada 16. janvārī</DATE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38</NO.P><TXT>Vācijas Federatīvā Republika savu iestāšanās rakstu iesniedza <DATE ISO="20141027">2014. gada 27. oktobrī</DATE>, un pārējie lietas dalībnieki savus apsvērumus par to iesniedza noteiktajos termiņos.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39</NO.P><TXT><DATE ISO="19910502">1991. gada 2. maija</DATE> Vispārējās tiesas Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros Vispārējā tiesa (devītā palāta) <DATE ISO="20150519">2015. gada 19. maijā</DATE> uzdeva lietas dalībniekiem rakstveida jautājumus, uz kuriem tie atbildēja noteiktajā termiņā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40</NO.P><TXT>Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem tika uzklausīti <DATE ISO="20150709">2015. gada 9. jūlija</DATE> tiesas sēdē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41</NO.P><TXT>Prasītāja, ko atbalsta Vācijas Federatīvā Republika, lūdz Vispārējai tiesai:</TXT><P><LIST TYPE="DASH"><ITEM><P>noraidīt Komisijas izvirzīto iebildi par nepieņemamību;</P></ITEM><ITEM><P>atcelt apstrīdēto lēmumu;</P></ITEM><ITEM><P>piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42</NO.P><TXT>Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:</TXT><P><LIST TYPE="DASH"><ITEM><P>noraidīt prasību kā nepieņemamu un, pakārtoti, kā nepamatotu;</P></ITEM><ITEM><P>piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="8"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Juridiskais pamatojums</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Par prasības pieņemamību</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43</NO.P><TXT>Savas iebildes par nepieņemamību pamatojumā Komisija norāda, ka šī prasība ir nepieņemama tādēļ, ka prasītāja nav pierādījusi nedz to, ka LESD 263. panta ceturtās daļas nosacījumi ir izpildīti, nedz to, ka viņai bija interese celt prasību.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><P>Par tiesībām celt prasību LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē</P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44</NO.P><TXT>Pirmkārt, Komisija apstrīd prasītājas tiesības celt prasību, jo apstrīdētais lēmums to neskarot individuāli.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45</NO.P><TXT>Komisija norāda, ka prasītāja nav faktiskā individuālo atbalstu, kas piešķirti saskaņā ar grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzulu un par kuru atgūšanu tā ir izdevusi rīkojumu, saņēmēja. Faktiski nodokļa parāds juridiski saistoši tiekot konstatēts tikai brīdī, kad tiek izdots paziņojums par nodokļa piemērošanu atbilstoši Vācijas nodokļu kodeksa 155. panta 1. punktam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46</NO.P><TXT>Šajā gadījumā tikai īpašumtiesību līdzdalības izmaiņas, proti, darījums, kurš ir pamatā grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzulas piemērošanai, neietvēra atbalsta juridiski saistošu piešķiršanu, tādējādi līdzdalības iegūšanas brīdī vēl nebija konstatēts, vai un kad prasītāja atkal gūs peļņu, lai pārnestu izdevumus, kuri faktiski rada tiesības uz nodokļa samazinājumu. Tātad prasītāja ar saistošo informācijas pieprasījumu nevar pamatot, ka tā esot individuāli skarta. Ar šo pēdējo minēto vien netiek piešķirtas tiesības uz nodokļa priekšrocību, un tas zaudē savu saistošo ietekmi pirms paziņojuma par nodokļa piemērošanu izdošanas, kurā tiktu ņemta vērā grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzula.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47</NO.P><TXT>Šajos apstākļos apstrīdētajā lēmumā neesot noteikts, ka prasītājai būtu jāatmaksā tai jau piešķirtais atbalsts, bet valsts administrācijai esot ļauts izdarīt secinājumus no fakta, ka valsts atbalsta shēma nav saderīga ar iekšējo tirgu, un izdot paziņojumus par nodokļa piemērošanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48</NO.P><TXT>Otrkārt, Komisija uzsver, ka prasība tāpat neesot pieņemama atbilstoši LESD 263. panta ceturtajā daļā minētajam trešajam gadījumam, jo apstrīdētais lēmums ir saistīts ar izpildes pasākumiem, proti, paziņojuma par nodokļa piemērošanu izdošanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49</NO.P><TXT>Prasītāja, ko atbalsta Vācijas Federatīvā Republika, norāda, ka prasība ir pieņemama.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50</NO.P><TXT>Saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0024" REF.END="QE0024"/>jebkura fiziska vai juridiska persona var celt [..] prasību pret tiesību aktu, kas adresēts šai personai vai skar viņu tieši un individuāli, un par reglamentējošu aktu, kas viņu skar tieši, bet nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem<QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51</NO.P><TXT>Vispirms ir jāatgādina, ka prasītāja nav apstrīdētā lēmuma adresāte, jo tā vienīgā adresāte ir Vācijas Federatīvā Republika.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52</NO.P><TXT>Tāpat ir jānorāda, ka tiktāl, ciktāl apstrīdētā lēmuma 4. pantā Vācijas Federatīvajai Republikai ir noteikts pienākums atcelt šī lēmuma 1. pantā minēto atbalstu un to atgūt no tā saņēmējiem, prasītāja ir jāuzskata par tieši skartu ar šo lēmumu. Faktiski šajā lietā ir izpildīti abi tiešas skaršanas kritēriji, kas ir noteikti judikatūrā, proti, pirmkārt, fakts, ka attiecīgajam aktam ir tieši jāietekmē prasītājas tiesiskā situācija, un, otrkārt, fakts, ka šis akts nepieļauj jebkādu novērtējuma brīvību tā adresātiem, kas ir atbildīgi par tā ieviešanu (šajā ziņā skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20090917">2009. gada 17. septembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Koninklijke FrieslandCampina</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑519/07 P</NO.CASE>, Krājums, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:556">EU:C:2009:556</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0048">48.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra). Turklāt Komisija nav norādījusi nekādus iebildumus šajā sakarā.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="9"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0053"><NO.P>53</NO.P><TXT>Tā kā prasītājas tieša skaršana ir konstatēta, ir jāpārbauda, vai apstrīdētais lēmums skar prasītāju arī individuāli, un apstiprinošā gadījumā vairs nebūtu jāpārbauda, vai apstrīdētais lēmums ir reglamentējošs akts, kurš nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0054"><NO.P>54</NO.P><TXT>Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru personas, kas nav lēmuma adresāti, var apgalvot, ka lēmums skar tās individuāli, tikai tad, ja šis lēmums tās ietekmē šīm personām raksturīgu īpašu pazīmju dēļ vai tādu faktisko apstākļu dēļ, kas šīs personas atšķir no visām citām personām un tādējādi tās individuāli izceļ tieši tāpat kā lēmuma adresātus (spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19630715">1963. gada 15. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Plaumann</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>25/62</NO.CASE>, Krājums, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1963:17">EU:C:1963:17</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 223. lpp.; <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110609">2011. gada 9. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Comitato “Venezia vuole vivere</HT>” u.c./Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑71/09 P, C‑73/09 P un C‑76/09 P</NO.CASE>, Krājums, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:368">EU:C:2011:368</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0052">52.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20131219">2013. gada 19. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Telefónica</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑274/12 P</NO.CASE>, Krājums, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:852">EU:C:2013:852</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0046">46.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0055"><NO.P>55</NO.P><TXT>Tātad principā nav pieņemama uzņēmuma prasība atcelt Komisijas lēmumu, ar kuru tiek aizliegta nozares atbalsta shēma, ja šis lēmums skar to tikai tāpēc, ka šis uzņēmums pieder pie attiecīgās nozares un ir potenciāls minētā atbalsta saņēmējs. Attiecībā uz šo uzņēmumu šāds lēmums ir vispārpiemērojams pasākums, kas tiek piemērots objektīvi noteiktās situācijās un kam ir tiesiskās sekas attiecībā uz vispārīgi un abstrakti noteiktu personu kategoriju (skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20040429">2004. gada 29. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE>Itālija/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑298/00 P</NO.CASE>, Krājums, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2004:240">EU:C:2004:240</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20090611">2009. gada 11. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Acegas</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑309/02</NO.CASE>, Krājums, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2009:192">EU:T:2009:192</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0047">47.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra). Šajā ziņā iespēja vairāk vai mazāk precīzi noteikt to personu skaitu vai pat identitāti, uz kurām attiecas pasākums, nekādā gadījumā nenozīmē, ka šis pasākums tās skar individuāli, ja ir skaidrs, ka šis pasākums ir piemērojams objektīvām tiesiskām vai faktiskām situācijām, kas paredzētas attiecīgajā tiesību aktā (spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Telefónica</HT>/Komisija</NAME.CASE>, minēts <REF.NP.ECR REF="NP0054">54.</REF.NP.ECR> punktā, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:852">EU:C:2013:852</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0047">47.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0056"><NO.P>56</NO.P><TXT>Savukārt tad, ja apstrīdētais akts skar tādu personu grupu, kas ir identificētas vai identificējamas akta pieņemšanas brīdī, ņemot vērā šīs grupas locekļus raksturojošus kritērijus, šis akts var šīs personas skart individuāli, jo tās pieder pie ierobežota uzņēmēju loka (spriedumi, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><DATE ISO="19850117">1985. gada 17. janvāris</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Piraiki-Patraiki</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>11/82</NO.CASE>, Krājums, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1985:18">EU:C:1985:18</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0031">31.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>; <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20060622">2006. gada 22. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE>Beļģija un <HT TYPE="ITALIC">Forum 187</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑182/03 un C‑217/03</NO.CASE>, Krājums, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:416">EU:C:2006:416</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0060">60.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Koninklijke FrieslandCampina</HT></NAME.CASE>, minēts <REF.NP.ECR REF="NP0052">52.</REF.NP.ECR> punktā, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:556">EU:C:2009:556</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0054">54.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0057">57.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0057"><NO.P>57</NO.P><TXT>Ņemot vērā šo judikatūru, ir jāpārbauda, vai prasītājas faktiskajā un juridiskajā situācijā ir uzskatāms, ka apstrīdētais lēmums to skar individuāli.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0058"><NO.P>58</NO.P><TXT>Vispirms, pretēji prasītājas argumentiem, ir jāizslēdz, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0026" REF.END="QE0026"/>ieinteresētās<QUOT.END REF.START="QS0026" CODE="201D" ID="QE0026"/> personas statuss LESD 108. panta 2. punkta izpratnē var radīt prasītājai īpašu statusu, to raksturojot individuāli, jo vairāk tādēļ, ka tā nav izmantojusi savas no tā izrietošās procesuālās tiesības, it īpaši tiesības iesniegt apsvērumus formālās izmeklēšanas procedūrā (šajā ziņā skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20051213">2005. gada 13. decembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Aktionsgemeinschaft Recht und Eigentum</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑78/03 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2005:761">EU:C:2005:761</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0059"><NO.P>59</NO.P><TXT>Attiecībā uz individuālo skaršanu iepriekš 54. punktā minētā sprieduma <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Plaumann</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1963:17">EU:C:1963:17</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) izpratnē ir jānorāda, ka prasītājas faktisko un juridisko situāciju raksturo šādi elementi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0060"><NO.P>60</NO.P><TXT>Pirmkārt, brīdī, kad 2009. fiskālais gads tika noslēgts, un tātad pirms Komisijas aizsāktās procedūras uzsākšanas prasītājai bija tiesības pārnest savus zaudējumus saskaņā ar Vācijas tiesisko regulējumu, jo grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzulā paredzētie nosacījumi bija izpildīti. Turklāt prasītāja iegrāmatoja <DATE ISO="20091231">2009. gada 31. decembrī</DATE> pastāvošos zaudējumus grāmatvedībā kā atliktā nodokļa aktīvus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0061"><NO.P>61</NO.P><TXT>Otrkārt, 2009. gadā prasītāja guva ar nodokli apliekamu peļņu, no kuras tā atskaitīja zaudējumus, kas bija pārnesti saskaņā ar grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzulu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="10"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0062"><NO.P>62</NO.P><TXT>Šos apstākļus apstiprināja Vācijas nodokļu iestāde, izsniedzot saistošu informācijas pieprasījumu, kurā bija ņemti vērā pārnestie zaudējumi saskaņā ar grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzulu (skat. iepriekš 17. punktu). Turklāt tas, ka tā saņēma saistošu informācijas pieprasījumu, vēlāk izraisīja prasītājas iekļaušanu Vācijas iestāžu Komisijai paziņotajā sarakstā atbilstoši apstrīdētā lēmuma 6. panta 1. punkta b) apakšpunktam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0063"><NO.P>63</NO.P><TXT>Tādējādi, piemērojot Vācijas tiesisko regulējumu, bija skaidrs, ka 2009. fiskālā gada noslēgšanas brīdī prasītājai bija nodokļu ietaupījums, kuru tā turklāt varēja precīzi aprēķināt. Faktiski Vācijas iestādēm nav nekādas novērtējuma brīvības attiecībā uz apstrīdētā pasākuma piemērošanu, jo minētā nodokļu ietaupījuma izveidošanās, maksājot samazinātu nodokļa likmi atbilstoši nodokļu režīma piemērošanas kārtībai, bija tikai laika jautājums. Tātad Vācijas iestādes apstiprināja, ka pirms lēmuma sākt procedūru un vēlāk – apstrīdētā lēmuma pieņemšanas prasītājai bija iegūtās tiesības piemērot šī nodokļu ietaupījumu, kas, ja netiktu pieņemti minētie lēmumi, būtu konkretizējušās kā paziņojuma par nodokļa piemērošanu izdošana, kurā tiek atļauts pārnest zaudējumus un to reģistrēt bilancē. Tādēļ Vācijas nodokļu iestādes un Komisija to varēja viegli identificēt.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0064"><NO.P>64</NO.P><TXT>Līdz ar to prasītāja ne tikai nevarētu tikt uzskatīta par uzņēmumu, kuru apstrīdētais lēmums skar tādēļ, ka tā pieder konkrētai nozarei un ir kvalificējama kā iespējamais atbalsta saņēmējs, bet, tieši pretēji, tā ir jāuzskata par tādu, kas ietilpst to komersantu slēgtajā lokā, kuri tikuši identificēti vai kurus vismaz būtu viegli identificēt apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī šī sprieduma 54. punktā minētā sprieduma <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Plaumann</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1963:17">EU:C:1963:17</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) izpratnē (pēc analoģijas skat. arī spriedumus <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Beļģija un <HT TYPE="ITALIC">Forum 187</HT>/Komisija</NAME.CASE>, minēts <REF.NP.ECR REF="NP0056">56.</REF.NP.ECR> punktā, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:416">EU:C:2006:416</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0063">63.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>; <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Koninklijke FrieslandCampina</HT></NAME.CASE>, minēts <REF.NP.ECR REF="NP0052">52.</REF.NP.ECR> punktā, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:556">EU:C:2009:556</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0057">57.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>; <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Comitato “Venezia vuole vivere</HT>” u.c./Komisija</NAME.CASE>, minēts <REF.NP.ECR REF="NP0054">54.</REF.NP.ECR> punktā, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:368">EU:C:2011:368</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0056">56.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>; <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140227">2014. gada 27. februāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Stichting Woonpunt</HT> u.c./Komisija,</NAME.CASE> <NO.CASE>C‑132/12 P</NO.CASE>, Krājums, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:100">EU:C:2014:100</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0059">59.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0061">61.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Stichting Woonlinie</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑133/12 P</NO.CASE>, Krājums, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:105">EU:C:2014:105</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0046">46.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0048">48.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0065"><NO.P>65</NO.P><TXT>Šis secinājums nevar tikt atspēkots ar to, ka pēc lēmuma sākt procedūru un vēlāk arī pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas Vācijas iestādes ir veikušas pasākumu, kura mērķis bija atstāt nepiemērotu grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzulu, tostarp, it īpaši, saistošā informācijas pieprasījuma par uzņēmumu ienākuma nodokli par 2009. fiskālo gadu atcelšanu, kurā vairs nebija ņemti vērā saskaņā ar grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzulu pārnestie zaudējumi (skat. iepriekš 19. punktu).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0066"><NO.P>66</NO.P><TXT>Faktiski Vācijas iestādes nolēma apturēt grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzulas piemērošanu, tomēr to neatceļot, un izdot paziņojumu par nodokļa piemērošanu, nepiemērojot šo klauzulu, lai rīkotos tieši saskaņā ar lēmumu sākt procedūru un apstrīdēto lēmumu. Līdz ar to, pārbaudot prasības, kuras mērķis ir apstrīdēt apstrīdēto lēmumu, pieņemamību, kuru veicot, Komisija secināja, ka apstrīdētais pasākums ir valsts atbalsts un ka tas nav saderīgs ar iekšējo tirgu, Komisija nevar gūt priekšrocību no tā, ka Vācijas iestādes uzreiz ir veikušas visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu savas rīcības atbilstību šim lēmumam, gaidot nolēmumu par iespējamo prasību pret to.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0067"><NO.P>67</NO.P><TXT>Šis pats secinājums nevar tikt atspēkots ar Komisijas rakstveida apsvērumos un tiesas sēdē norādīto judikatūru, tostarp ar spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Telefónica</HT>/Komisija</NAME.CASE>, minēts <REF.NP.ECR REF="NP0054">54.</REF.NP.ECR> punktā (<NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:852">EU:C:2013:852</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), <DATE ISO="20090611">2009. gada 11. jūnija</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">AMGA</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑300/02</NO.CASE>, Krājums, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2009:190">EU:T:2009:190</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Acegas</HT>/Komisija</NAME.CASE>, minēts <REF.NP.ECR REF="NP0055">55.</REF.NP.ECR> punktā (<NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2009:192">EU:T:2009:192</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), un <DATE ISO="20120308">2012. gada 8. marta</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Iberdrola</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑221/10</NO.CASE>, Krājums, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2012:112">EU:T:2012:112</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0068"><NO.P>68</NO.P><TXT>Šo lietu faktiskie apstākļi nav salīdzināmi ar šajā lietā esošajiem, kur tika konstatēts, ka Vācijas nodokļu tiesību aktu īpašo iezīmju dēļ prasītājai bija iegūtas tiesības uz nodokļa ietaupījumu, ko apliecina Vācijas nodokļu iestādes (skat. iepriekš 63. punktu), un šis apstāklis viņu atšķir no citiem komersantiem, kuri netiek skarti kā iespējamie ieguvēji no apstrīdētā pasākuma (šajā ziņā skat. spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Koninklijke FrieslandCampina</HT></NAME.CASE>, minēts <REF.NP.ECR REF="NP0052">52.</REF.NP.ECR> punktā, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:556">EU:C:2009:556</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0055">55.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="11"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0069"><NO.P>69</NO.P><TXT>Turklāt iepriekš 64. punktā norādītais secinājums nevar tikt atspēkots ar Komisijas argumentu, ka tikai no valsts līdzekļiem piešķirta priekšrocība varētu izraisīt prasītājas individuālu skaršanu un ka valsts uzņemas finansiālu atbildību tikai no brīža, kad paziņojumā par nodokļa piemērošanu ir konstatēta nodokļa atlaide.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0070"><NO.P>70</NO.P><TXT>Faktiski ir jāatgādina, ka elementi, uz kuriem judikatūrā tiek balstīta individuālā skaršana LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē (skat. iepriekš 54.–56. punktu), ne vienmēr sakrīt ar tiem elementiem, kuri veido valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē (pēc analoģijas skat. spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Comitato “Venezia vuole vivere</HT>” u.c./Komisija</NAME.CASE>, minēts <REF.NP.ECR REF="NP0054">54.</REF.NP.ECR> punktā, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:368">EU:C:2011:368</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0056">56.</REF.NP.ECR>, <REF.NP.ECR REF="NP0063">63.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0064">64.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Atbilstoši spriedumam <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Plaumann</HT>/Komisija</NAME.CASE>, minēts <REF.NP.ECR REF="NP0054">54.</REF.NP.ECR> punktā (<NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1963:17">EU:C:1963:17</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 223. lpp.), cita persona, kas nav lēmuma adresāte, var tikt uzskatīta par individuāli skartu ar lēmumu tikai tad, ja šis lēmums ir to skāris noteiktu tai raksturīgu īpašu pazīmju dēļ vai tādu faktisko apstākļu dēļ, kas to atšķir no visām citām personām, un ja tādēļ tā ir viena no ierobežota komersantu loka dalībniecēm.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0071"><NO.P>71</NO.P><TXT>Taču šajā lietā ir jāatgādina, ka, piemērojot valsts tiesisko regulējumu, prasītājai pirms lēmuma sākt procedūru un vēlāk – apstrīdētā lēmuma pieņemšanas bija iegūtās tiesības uz nodokļa ietaupījumu 2009. fiskālajā gadā, ko apstiprināja Vācijas nodokļu iestādes. Pārējā daļā pati Komisija apstrīdētā lēmuma 50. apsvērumā ir precizējusi, ka Vācijas valdības vienīgā piešķirtā iespēja konkrētiem uzņēmumiem samazināt to nodokļa nastu zaudējumu pārnešanas veidā izraisīja, ka valsts zaudēja ieņēmumus, un tas ir valsts atbalsts.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0072"><NO.P>72</NO.P><TXT>Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāsecina, ka šīs lietas apstākļos apstrīdētais lēmums skar prasītāju tieši un individuāli.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0073"><NO.P>73</NO.P><TXT>Tātad prasītājai ir tiesības celt prasību LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><P>Par interesi celt prasību</P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0074"><NO.P>74</NO.P><TXT>Komisija norāda, ka prasītāja nav atbalsta saņēmēja un tātad tā nevar gūt nekādu labumu no tā, ja Vispārējā tiesa, iespējams, atceltu apstrīdēto lēmumu. Vācijas Federatīvajai Republikai pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas nav pienākuma atgūt atbalstu no prasītājas un, neatkarīgi no iespējamās apstrīdētā lēmuma atcelšanas, Vācijas iestādes varētu nolemt jebkurā brīdī atcelt visu apstrīdēto pasākumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0075"><NO.P>75</NO.P><TXT>Prasītāja, kuru atbalsta Vācijas Federatīvā Republika, šos argumentus apstrīd.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0076"><NO.P>76</NO.P><TXT>No pastāvīgās judikatūras izriet, ka prasība par tiesību akta atcelšanu, ko ir cēlusi fiziska vai juridiska persona, ir pieņemama tikai tad, ja prasītājs ir ieinteresēts apstrīdētā lēmuma atcelšanā. Šāda interese nozīmē, ka apstrīdētā akta atcelšanai pašai par sevi var būt tiesiskas sekas un ka prasības rezultātā var rasties labums lietas dalībniekam, kurš cēlis prasību (spriedumi, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Koninklijke FrieslandCampina</HT></NAME.CASE>, minēts <REF.NP.ECR REF="NP0052">52.</REF.NP.ECR> punktā, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:556">EU:C:2009:556</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0063">63.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>; <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Stichting Woonpunt</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE>, minēts <REF.NP.ECR REF="NP0064">64.</REF.NP.ECR> punktā, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:100">EU:C:2014:100</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0050">50.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0054">54.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Stichting Woonlinie</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE>, minēts <REF.NP.ECR REF="NP0064">64.</REF.NP.ECR> punktā, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:105">EU:C:2014:105</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0054">54.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0077"><NO.P>77</NO.P><TXT>Prasības pieņemamības nosacījumi, izņemot atšķirīgo jautājumu saistībā ar intereses celt prasību zudumu, ir jānovērtē prasības celšanas brīdī (skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20020321">2002. gada 21. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Shaw</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Falla</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑131/99</NO.CASE>, Krājums, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2002:83">EU:C:2002:83</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0078"><NO.P>78</NO.P><TXT>Šajā lietā prasītāja atbilda nosacījumiem, lai varētu tikt piemērota grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzula, un tā, kā tas ir secināms no šī sprieduma 59.–61. punkta, bija guvusi no šīs klauzulas izrietošo priekšrocību.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="12"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0079"><NO.P>79</NO.P><TXT>Lai gan grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzulas piemērošana tika apturēta pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, atbilstoši <HT TYPE="ITALIC">KStG</HT> 34. panta 6. punktam tā atcelšanas gadījumā grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzula būs no jauna piemērojama ar atpakaļejošu spēku visiem uzņēmumiem, kuru paziņojums par nodokļa piemērošanu nav kļuvis galīgs, ieskaitot prasītāju, tādējādi apstrīdētā lēmuma atcelšana tai rada labumu, jo viņai būs tiesības pieprasīt atkal piemērot grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzulu – vismaz attiecībā uz ienākumu aplikšanu ar nodokli 2009. gadā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0080"><NO.P>80</NO.P><TXT>Līdz ar to prasītājai ir interese celt prasību pret apstrīdēto lēmumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0081"><NO.P>81</NO.P><TXT>Tātad prasība ir pieņemama.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Par lietas būtību</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0082"><NO.P>82</NO.P><TXT>Savas prasības pamatošanai prasītāja izvirza četrus pamatus par, pirmkārt, apstrīdētā pasākuma selektivitātes neesamību, otrkārt, valsts līdzekļu izmantošanas neesamību, treškārt, pamatojuma neesamību un, ceturtkārt, tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0083"><NO.P>83</NO.P><TXT>Vispārējā tiesa uzskata, ka vispirms ir lietderīgi izskatīt trešo pamatu par pamatojuma neesamību un pēc tam citus pamatus to izvirzīšanas kārtībā.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><P>Par trešo pamatu par pamatojuma neesamību</P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0084"><NO.P>84</NO.P><TXT>Savā trešajā pamatā prasītāja būtībā norāda, ka Komisija neesot sniegusi pietiekamu tiesisko pamatojumu savam novērtējumam, saskaņā ar kuru zaudējumu atsavināšanas noteikums ir atsauces sistēma un grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzula – izņēmums no šīs sistēmas. It īpaši apstrīdētā lēmuma 67. apsvērumā Komisija esot tikai norādījusi uz pamatojumu, kurš ir sniegts lēmumā saistībā ar <HT TYPE="ITALIC">MoRaKG</HT> likumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0085"><NO.P>85</NO.P><TXT>Turklāt Komisija esot kļūdaini uzskatījusi, ka pārnesto zaudējumu izņemšanas limita kopējā summa ir viens miljons euro, un tā neesot ņēmusi vērā vairākus faktus. Tostarp runa esot par šādiem apstākļiem – iepriekšējā zaudējumu atsavināšanas klauzula bija piemērojama vienlaikus ar zaudējumu atsavināšanas noteikumu līdz 2012. gada beigām; neizmantotie zaudējumi tika likvidēti, ja pircējs – persona vai savstarpēji saistītu personu grupa – veica pirkumu piecu gadu laikā; grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzula bija piemērojama arī procentu pārnešanai un tā paredzēja trīs dažādas situācijas; grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzulas ieviešana ar atpakaļejošu spēku bija paredzēta, lai vienkārši izlabotu kļūdu, ko likumdevējs pieļāvis, nepareizi uzskatot, ka ar sanācijas dekrētu var atbilstoši kompensēt zaudējumu pārnešanas atsavināšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0086"><NO.P>86</NO.P><TXT>Ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pienākuma norādīt pamatojumu apjoms ir atkarīgs no attiecīgā akta rakstura un no konteksta, kurā tas ir pieņemts. Pamatojumam ir skaidri un nepārprotami jāatklāj tiesību akta izdevējas iestādes motivācija tādējādi, lai ļautu, pirmkārt, Savienības tiesai īstenot tās tiesiskuma kontroli un, otrkārt, ieinteresētajām personām saprast noteiktā pasākuma pamatojumu, lai tās varētu aizstāvēt savas tiesības un pārbaudīt, vai lēmums ir labi pamatots. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu norādīti visi atbilstošie faktiskie un juridiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai tiesību akta pamatojums atbilst LESD 296. panta prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tās tiesību normas, kuras reglamentē attiecīgo jomu (skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19980402">1998. gada 2. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Sytraval</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Brink’s France</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑367/95 P</NO.CASE>, Krājums, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1998:154">EU:C:1998:154</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0063">63.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20030306">2003. gada 6. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Westdeutsche Landesbank Girozentrale</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Land Nordrhein-Westfalen</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑228/99 un T‑233/99</NO.CASE>, Krājums, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2003:57">EU:T:2003:57</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0278">278.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0279">279.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajos minētā judikatūra). It īpaši Komisijai nav pienākuma izteikt viedokli par visiem argumentiem, ko tai paudušas ieinteresētās personas. Lēmuma ekonomijas<?PAGE NO="13"?> nolūkā ir pietiekami, ja tā izklāsta būtiskus faktus un juridiskus apsvērumus (skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Westdeutsche Landesbank Girozentrale</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Land Nordrhein-Westfalen</HT>/Komisija</NAME.CASE>, minēts iepriekš, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2003:57">EU:T:2003:57</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0280">280.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0087"><NO.P>87</NO.P><TXT>Precīzāk, runājot par pasākuma klasificēšanu par valsts atbalstu, pienākums norādīt pamatojumu prasa, ka ir jābūt norādītiem iemesliem, kuru dēļ Komisija uzskata, ka attiecīgais pasākums ietilpst LESD 107. panta 1. punkta piemērošanas jomā (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20000613">2000. gada 13. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">EPAC</HT>/Komisija</NAME.CASE>? <NO.CASE>T‑204/97 un T‑270/97</NO.CASE>, Krājums, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2000:148">EU:T:2000:148</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0036">36.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0088"><NO.P>88</NO.P><TXT>Ir jāatgādina arī, ka pienākums sniegt pamatojumu, kas paredzēts LESD 296. pantā, ir būtiska formalitāte, kas ir jānošķir no jautājuma par motivācijas pamatotību, kura attiecas uz strīdīgā akta tiesiskumu pēc būtības (skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150618">2015. gada 18. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Ipatau</HT>/Padome</NAME.CASE>? <NO.CASE>C‑535/14 P</NO.CASE>, Krājums, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:407">EU:C:2015:407</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0089"><NO.P>89</NO.P><TXT>Apstrīdētajā lēmumā Komisija vispirms atgādina atbilstošo tiesību aktu kontekstu. It īpaši 5. apsvērumā tiek pieminēts zaudējumu pārnešanas princips, un 10. un 14. apsvērumā tiek atkārtots zaudējumu atsavināšanas noteikuma un grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzulas saturs.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0090"><NO.P>90</NO.P><TXT>Pēc tam Komisija apstrīdētā lēmuma 64.–102. apsvērumu velta apstrīdētā pasākuma selektivitātes vērtējumam. Precīzāk, apstrīdētā lēmuma 66. un 67. apsvērumā tā sniedz atsauces sistēmas definīciju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0091"><NO.P>91</NO.P><TXT>Apstrīdētā lēmuma 66. apsvērumā Komisija paskaidro, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0028" REF.END="QE0028"/>atsauces sistēma ir Vācijas uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēma tās pašreizējā veidā un, jo sevišķi, noteikumi [..], kas ir noteikt[i] <HT TYPE="ITALIC">KStG</HT> 8.c panta 1. punktā<QUOT.END REF.START="QS0028" CODE="201D" ID="QE0028"/>. Tā turpina, atgādinot šī noteikuma saturu un secinot, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0029" REF.END="QE0029"/>zaudējumu atsavināšana ir vispārīgs noteikums, t.i., atsauces sistēma, ja notiek pārmaiņas uzņēmuma īpašumtiesībās<QUOT.END REF.START="QS0029" CODE="201D" ID="QE0029"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0092"><NO.P>92</NO.P><TXT>Apstrīdētā lēmuma 67. apsvērumā Komisija piebilst, ka lietā, kurā pieņemts lēmums saistībā ar <HT TYPE="ITALIC">MoRaKG</HT> likumu, Komisija ir atzinusi <HT TYPE="ITALIC">KStG</HT> 8.c panta 1. punktu par atsauces sistēmu un vienīgo izņēmumu no tā – atbilstoši kuram uzņēmumiem, kurus ieguvuši riska kapitāla uzņēmumi, ir atļauts pārnest zaudējumus, kaut arī notikusi īpašumtiesību maiņa, – ir atzinusi par nesaderīgu ar iekšējo tirgu. Tā precizē, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0030" REF.END="QE0030"/>minētajā lēmumā izstrādātais pamatojums ir piemērojams arī šajā gadījumā<QUOT.END REF.START="QS0030" CODE="201D" ID="QE0030"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0093"><NO.P>93</NO.P><TXT>Jākonstatē, ka iepriekš minētajos apstrīdētā lēmuma apsvērumos Komisija ir skaidri definējusi atsauces sistēmu, kuru tā uzskata par piemērojamu selektīvās priekšrocības pastāvēšanas novērtējumā, atbilstoši tās pienākumam norādīt pamatojumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0094"><NO.P>94</NO.P><TXT>It īpaši tā ir ņēmusi vērā vispārējo zaudējumu pārnešanas principu un atbilstošos tiesību aktus un paskaidrojusi, ka tā uzskata, ka zaudējumu atsavināšana šajā lietā ir atbilstošās tiesību aktu sistēmas sastāvdaļa.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0095"><NO.P>95</NO.P><TXT>Šajā kontekstā ir jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma 67. apsvērumā veiktā atsaukšanās uz lēmumu saistībā ar <HT TYPE="ITALIC">MoRaKG</HT> likumu ir papildu paskaidrojums, kurš nebija nepieciešams atsauces sistēmas definēšanai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0096"><NO.P>96</NO.P><TXT>Turklāt apgalvotās Komisijas pieļautās kļūdas atbilstošā tiesiskā regulējuma analīzē (skat. iepriekš 85. punktu) neietekmē pamatojuma pietiekamību. Šie argumenti atbilstošā gadījumā var norādīt uz apstrīdētā lēmuma pamatotības vērtējumu un tiks izskatīti šī pamata ietvaros (skat. tālāk 125. punktu).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0097"><NO.P>97</NO.P><TXT>Tādējādi trešais pamats ir jānoraida.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="14"?><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><P>Par pirmo pamatu, kas balstīts uz apstrīdētā pasākuma selektivitātes neesamību</P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0098"><NO.P>98</NO.P><TXT>Pirmais pamats būtībā attiecas uz Komisijas apsvērumiem par apstrīdētā pasākuma selektivitāti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0099"><NO.P>99</NO.P><TXT>Šajā kontekstā vispirms ir jāatgādina, ka LESD 107. panta 1. punktā ir aizliegts atbalsts, kas <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0031" REF.END="QE0031"/>dod priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai<QUOT.END REF.START="QS0031" CODE="201D" ID="QE0031"/>, proti, selektīvs atbalsts.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0100"><NO.P>100</NO.P><TXT>Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai valsts nodokļu pasākums tiktu kvalificēts kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0032" REF.END="QE0032"/>selektīvs<QUOT.END REF.START="QS0032" CODE="201D" ID="QE0032"/>, vispirms ir jāidentificē un jāpārbauda kopējā jeb <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0033" REF.END="QE0033"/>normālā<QUOT.END REF.START="QS0033" CODE="201D" ID="QE0033"/> piemērojamā nodokļu sistēma attiecīgajā dalībvalstī. Pēc tam saistībā ar šo kopējo jeb <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0034" REF.END="QE0034"/>normālo<QUOT.END REF.START="QS0034" CODE="201D" ID="QE0034"/> nodokļu sistēmu ir jānovērtē un jānosaka ar attiecīgo nodokļu pasākumu piešķirtās priekšrocības iespējamais selektīvais raksturs, pierādot, ka šis pasākums ir atkāpe no minētās kopējās sistēmas, jo ar to tiek ieviestas atšķirības starp tirgus dalībniekiem, kuri, ņemot vērā attiecīgās dalībvalsts nodokļu sistēmai paredzēto mērķi, ir faktiski un juridiski līdzīgā situācijā (šajā ziņā skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110908">2011. gada 8. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Paint Graphos</HT> u.c.</NAME.CASE>, no <NO.CASE>C‑78/08 līdz C‑80/08</NO.CASE>, Krājums, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:550">EU:C:2011:550</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0050">50.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0054">54.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20111115">2011. gada 15. novembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija un Spānija/<HT TYPE="ITALIC">Government of Gibraltar</HT> un Apvienotā Karaliste</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑106/09 P un C‑107/09 P</NO.CASE>, Krājums, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:732">EU:C:2011:732</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0075">75.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Pēc šiem diviem pārbaudes posmiem pasākums var tikt kvalificēts par selektīvu <HT TYPE="ITALIC">prima facie</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0101"><NO.P>101</NO.P><TXT>Tomēr šis nosacījums par selektivitāti nav izpildīts tad, ja pasākums, lai arī sniedz priekšrocību tā saņēmējam, tomēr ir pamatots, ievērojot tās nodokļu sistēmas raksturu vai vispārējo uzbūvi, kurā tas iekļaujas (šajā ziņā skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20011108">2001. gada 8. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Adria-Wien Pipeline</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Wietersdorfer &amp; Peggauer Zementwerke</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑143/99</NO.CASE>, Krājums, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2001:598">EU:C:2001:598</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0042">42.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Paint Graphos</HT> u.c.</NAME.CASE>, minēts <REF.NP.ECR REF="NP0100">100.</REF.NP.ECR> punktā, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:550">EU:C:2011:550</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0064">64.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Pēc šī iespējamā trešā pārbaudes posma pasākums tiek klasificēts kā selektīvs.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0102"><NO.P>102</NO.P><TXT>Jāatgādina, ka, lai pierādītu, ka attiecīgais pasākums selektīvi ir piemērojams noteiktiem uzņēmumiem vai noteiktai ražošanai, Komisijai ir jāpierāda, ka ar to tiek ieviesta to uzņēmumu nošķiršana, kuri, ņemot vērā attiecīgā pasākuma mērķi, ir līdzīgā faktiskā un juridiskā situācijā, bet dalībvalstij, kura ir noteikusi šādu uzņēmumu nošķiršanu tiem uzlikto pienākumu jomā, ir jāpierāda, ka to patiešām pamato attiecīgās sistēmas raksturs un struktūra (šajā ziņā skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110908">2011. gada 8. septembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Nīderlande</NAME.CASE>? <NO.CASE>C‑279/08 P</NO.CASE>, Krājums, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:551">EU:C:2011:551</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0062">62.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0103"><NO.P>103</NO.P><TXT>Ņemot vērā šo analīzi trijos posmos, kāda tā izriet no judikatūras, ir jāpārbauda pirmais prasītājas izvirzītais pamats.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P>–</NO.P><TXT>Par pirmo daļu saistībā ar kļūdu, kas pieļauta atsauces sistēmas definēšanā</TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0104"><NO.P>104</NO.P><TXT>Apstrīdētajā lēmumā, lai novērtētu apstrīdētā pasākuma selektivitāti, Komisija ņēma vērā, pirmkārt, vispārpiemērojama zaudējumu pārnešanas noteikuma esamību, otrkārt, zaudējumu atsavināšanas noteikuma, kas ir atkāpe no pirmā gadījumos, kad kapitāldaļu iegāde ir radījusi zaudējumus, esamību un, treškārt, grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzulas, kas ļauj atkāpties no otrā noteikuma un piemērot pirmo īpašās situācijās, esamību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0105"><NO.P>105</NO.P><TXT>Ņemot vērā šos elementus, apstrīdētā lēmuma 66. apsvērumā Komisija secināja, ka Vācijas uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmas kontekstā zaudējumu atsavināšana ir atsauces norma, proti, vispārēja tiesību norma, kas piemērojama visos līdzdalības izmaiņu gadījumos un no kuras grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzula ir atkāpe.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0106"><NO.P>106</NO.P><TXT>Prasītāja, kuru atbalsta Vācijas Federatīvā Republika, norāda, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, nosakot atsauces sistēmu apstrīdētā pasākuma selektivitātes novērtējumam. Komisija esot kļūdaini uzskatījusi, ka zaudējumu atsavināšanas noteikums ir vispārēja norma un ka grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzula ir atkāpe no šīs normas.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="15"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0107"><NO.P>107</NO.P><TXT>Prasītāja uzskata, ka atsauces sistēmu veido zaudējumu pārnešanas noteikums kā tāds, kas papildina konstitucionālo principu par nodokļu uzlikšanu atkarībā no maksātspējas. Zaudējumu atsavināšanas noteikums esot izņēmums no šī principa, un tas nevarot tikt uzskatīts par atsauces sistēmu, bet grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzula, ar kuru tiek ieviesta atkāpe no šī izņēmuma, esot tikai vispārējas normas atkārtošana, proti, zaudējumu pārnešanas noteikums, tāpat kā klauzula par uzņēmumu grupām un klauzula par slēptajām rezervēm.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0108"><NO.P>108</NO.P><TXT>Ievadā Komisija norāda, ka pirmā pamata pirmā daļa nav pieņemama, jo tā ir pamatota ar jauniem faktiem, kas nav tikuši norādīti administratīvajā procesā. Tā atgādina, ka zaudējumu atsavināšanas noteikums ir definēts kā atsauces noteikums lēmumā sākt procedūru un lēmumā saistībā ar <HT TYPE="ITALIC">MoRaKG</HT> likumu un prasītāja, Vācijas Federatīvā Republika vai citas trešām personas neesot apstrīdējušas šo definīciju administratīvā procesa laikā. Tāpat tā precizē, ka valsts nodokļu tiesības no Eiropas Savienības tiesību viedokļa ir faktu elements, kurš tai nav pilnībā bijis zināms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī un kuru tai nebija pienākuma izpētīt pēc savas ierosmes.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0109"><NO.P>109</NO.P><TXT>Būtībā Komisija apstrīd prasītājas argumentus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0110"><NO.P>110</NO.P><TXT>Vispirms ir jānoraida Komisijas norādītā iebilde par nepieņemamību. Faktiski no pastāvīgās judikatūras, uz kuru pat ir atsaukusies Komisija sava argumenta atbalstam, izriet, ka lēmuma likumības novērtēšana, izmantojot informāciju, kura ir Komisijas rīcībā apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī, patiesībā pieder pie pamata pamatotības, nevis pie pamata pieņemamības jautājumiem (šajā ziņā skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19960926">1996. gada 26. septembris</DATE>, <NAME.CASE>Francija/Komisija</NAME.CASE>? <NO.CASE>C‑241/94</NO.CASE>, Krājums, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1996:353">EU:C:1996:353</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0033">33.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>; <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20020924">2002. gada 24. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Falck</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Acciaierie di Bolzano</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑74/00 P un C‑75/00 P</NO.CASE>, Krājums, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2002:524">EU:C:2002:524</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0168">168.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>; <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20040114">2004. gada 14. janvāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Fleuren Compost</HT>/Komisija,</NAME.CASE> <NO.CASE>T‑109/01</NO.CASE>, Krājums, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2004:4">EU:T:2004:4</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0049">49.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>; <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20060406">2006. gada 6. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Schmitz-Gotha Fahrzeugwerke</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑17/03</NO.CASE>, Krājums, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2006:109">EU:T:2006:109</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0054">54.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20101207">2010. gada 7. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Frucona Košice</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑11/07</NO.CASE>, Krājums, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:498">EU:C:2010:498</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0049">49.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0111"><NO.P>111</NO.P><TXT>Kas attiecas uz prasītājas norādīto argumentu pamatotību, ir jāatgādina, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija būtībā ir definējusi zaudējumu atsavināšanas noteikumu kā vispārēju normu, attiecībā uz kuru ir jāpārbauda, vai uzņēmumi, kas ir vienādā faktiskā un juridiskā situācijā, ir tikuši nodalīti, bet prasītāja atsaucas uz vispārīgāku zaudējumu pārnešanas normu, kas ir piemērojama jebkurai nodokļa uzlikšanai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0112"><NO.P>112</NO.P><TXT>Šajā sakarā ir jāatgādina, pirmkārt, ka zaudējumu pārnešanas noteikums ir tiesības, kuras var izmantot jebkura sabiedrība, kurai tiek piemērots uzņēmumu ienākuma nodoklis, un, otrkārt, ka zaudējumu atsavināšanas noteikums ierobežo šīs tiesības, ja tiek iegādāti 25 % vai vairāk kapitāldaļu, un tās atceļ, ja tiek iegādāti vairāk par 50 % kapitāldaļu. Tātad šī pēdējā minētā norma ir sistemātiski piemērojama visos gadījumos, kad līdzdalība mainās par 25 vai vairāk procentiem, nešķirojot pēc attiecīgo uzņēmumu rakstura vai īpašībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0113"><NO.P>113</NO.P><TXT>Turklāt grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzula ir formulēta kā izņēmums no zaudējumu atsavināšanas noteikuma un tā ir piemērojama tikai konkrēti definētām situācijām, kuras ir noteiktas šajā pēdējā minētajā normā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0114"><NO.P>114</NO.P><TXT>Tātad ir jākonstatē, ka zaudējumu atsavināšanas noteikums, tāpat kā zaudējumu pārnešanas noteikums, ietilpst tiesību aktu kopumā, kurā iekļaujas apstrīdētais pasākums. Citiem vārdiem, šajā lietā atbilstošās tiesību normas veido vispārējais zaudējumu pārnešanas noteikums, kas tiek ierobežots ar zaudējumu atsavināšanas noteikumu, un tieši šajā kontekstā ir jāpārbauda, vai ar apstrīdēto pasākumu tiek ieviesta tādu komersantu nošķiršana, kas ir salīdzināmā faktiskā un juridiskā situācijā iepriekš 100. punktā minētās judikatūras izpratnē, šo jautājumu izskaidrojot pirmā pamata otrās daļas ietvaros.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="16"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0115"><NO.P>115</NO.P><TXT>Tātad ir jāsecina, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu, konstatējot, ka pastāv vispārīgāka norma, proti, zaudējumu pārnešanas noteikums, un nospriežot, ka atsauces tiesību norma, kas ieviesta, lai novērtētu apstrīdētā pasākuma selektivitāti, ir zaudējumu atsavināšanas noteikums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0116"><NO.P>116</NO.P><TXT>Ar prasītājas norādītajiem īpašajiem argumentiem šis secinājums nevar tikt apšaubīts.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0117"><NO.P>117</NO.P><TXT>Pirmkārt, tiktāl, ciktāl prasītāja ir paredzējusi atsaukties uz pamatojuma neesamību, kas balstās uz to, ka savas nostājas pamatošanai Komisija ir tikai norādījusi uz lēmumu saistībā ar <HT TYPE="ITALIC">MoRaKG</HT> likumu, ir jākonstatē, ka šis iebildums jau tika noraidīts trešā pamata ietvaros, kas bija saistīts ar pamatojuma neesamību (skat. iepriekš 84.–97. punktu). Turklāt fakts, ka Vācijas iestādes administratīvajā procesā, kurā tika pieņemts lēmums saistībā ar <HT TYPE="ITALIC">MoRaKG</HT> likumu, piekrita vai nepiekrita tam, ka apstrīdētais pasākums bija selektīvs, šajā lietā nav efektīvs, jo tam nav nekādas ietekmes uz iepriekšējā punktā veikto novērtējumu saistībā ar Komisijas definēto atsauces sistēmu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0118"><NO.P>118</NO.P><TXT>Otrkārt, fakts, ka zaudējumu pārnešanas princips ietilpst Vācijas nodokļu tiesību pamatprincipos, arī nav efektīvs. Pieņemot, ka zaudējumu pārnešanas noteikums ietilpst šajos pamatprincipos un ka zaudējumu atsavināšana ir izņēmums no šī noteikuma, tomēr šis pēdējais ir daļa no atsauces tiesību normu sistēmas, kurā iekļaujas apstrīdētais pasākums un attiecībā uz kuru ir jānovērtē tā selektivitāte.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0119"><NO.P>119</NO.P><TXT>Treškārt, attiecībā uz argumentu, ka, pirmkārt, likumdevējs var ierobežot zaudējumu pārnešanas tiesības kā pamatprincipu piemērošanas izpausmi tikai tad, ja pastāv būtiski iemesli, un, otrkārt, ka līdzdalības izmaiņas nekādi neietekmē nodokļa uzlikšanu sabiedrībai, akcionāru un sabiedrības jomām esot skaidri nodalītām, – šāds arguments nekādi neietekmē atsauces sistēmas definīciju nolūkā novērtēt apstrīdētā pasākuma selektivitāti. Būtiski ir tas, ka pastāv noteikums – atkāpe no zaudējumu pārnešanas principa –, kurš, tāpat kā šis princips, ir daļa no atsauces sistēmas, kurā iekļaujas apstrīdētais pasākums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0120"><NO.P>120</NO.P><TXT>Ceturtkārt, arguments, ka zaudējumu atsavināšanas noteikums nav izraisījis sistēmas izmaiņas un, tāpat kā iepriekš minētais noteikums, tā mērķis ir novērst ļaunprātīgu zaudējumu pārnešanu, arī ir neefektīvs. Faktiski uz mērķi – cīņu pret ļaunprātīgo rīcību – attiecas jautājums, vai ar apstrīdēto pasākumu tiek ieviesta nošķiršana starp komersantiem, kuri ir salīdzināmā faktiskā un juridiskā situācijā, kas ir šī pamata otrās daļas priekšmets. Turklāt tam, ka Komisija ir vai nav apstrīdējusi iepriekšējās grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzulas tiesiskumu, nav nozīmes saistībā ar jaunās klauzulas novērtējumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0121"><NO.P>121</NO.P><TXT>Piektkārt, ir jākonstatē, ka tikai ar to, ka pastāv citas atkāpes no zaudējumu atsavināšanas noteikuma, nav pietiekami, lai pierādītu, ka šī pēdējā minētā faktiski ir daļa no atbilstošās atsauces sistēmas apstrīdētā pasākuma selektivitātes novērtēšanai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0122"><NO.P>122</NO.P><TXT>Sestkārt, tas pats attiecas uz argumentu par valsts iestāžu šaubām saistībā ar zaudējumu atsavināšanas noteikuma konstitucionalitāti. Tas neliedz secināt, ka, ja tas nav atcelts, šis noteikums ir daļa no atsauces sistēmas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0123"><NO.P>123</NO.P><TXT>Septītkārt, iepriekš 115. punktā minētais secinājums tomēr nav apšaubāms ar argumentiem, ko prasītāja norāda replikā un kuru mērķis ir pierādīt, ka zaudējumu atsavināšanas noteikumam ir izņēmuma raksturs, proti, to, ka šo noteikumu raksturo daudzi to veidojošie elementi, ar kuriem tiek ierobežota tā piemērošanas joma, kā arī detalizētas tiesiskās sekas, kurām nepieciešama interpretācija, un ka šādu izņēmumu turklāt apstiprina tiesību aktu konteksts un tehnika.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0124"><NO.P>124</NO.P><TXT>Šie argumenti nav efektīvi, jo minētā izņēmuma no augstākstāvošas tiesību normas noteikuma kvalifikācija nepieļauj tam būt par daļu no atsauces sistēmas, kurā iekļaujas apstrīdētais pasākums.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="17"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0125"><NO.P>125</NO.P><TXT>Visbeidzot, nepareizais apgalvojums apstrīdētā lēmuma 5. apsvērumā, ka zaudējumu pārnešana ir iespējama tikai kopējās summas viena miljona euro robežās, nav ietekmējis apstrīdētā pasākuma selektivitātes novērtējumu. Tas pats attiecas uz Komisijas pieļauto kļūdu, uzskatot, ka iepriekšējais zaudējumu atsavināšanas noteikums ticis atcelts ar 2008. gada 1. janvāri, bet tas bija piemērojams vēl pat 2012. gadā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0126"><NO.P>126</NO.P><TXT>Secinājumā ir jākonstatē, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu, definējot atsauces sistēmu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0127"><NO.P>127</NO.P><TXT>Tādēļ pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P>–</NO.P><TXT>Par otro pamatu, kurš balstās uz kļūdu uzņēmumu, kuriem nepieciešama sanācija, juridiskās un faktiskās situācijas novērtējumā un grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzulas klasificēšanā par vispārēju pasākumu</TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0128"><NO.P>128</NO.P><TXT>Apstrīdētajā lēmumā Komisija nolēma, ka zaudējumu atsavināšanas noteikumam ir noteikti daudz stingrāki ierobežojumi nekā iepriekšējā normā (10. apsvērums), ka normā sākotnēji nebija paredzēti izņēmumi (11. apsvērums) un ka normai, kā izriet no 2008. gada Likuma par reformām uzņēmējdarbības aplikšanā ar nodokļiem (skat. iepriekš 6. punktu) pamatojuma izklāsta, bija divējāds mērķis – pirmkārt, vienkāršot noteikumus un, otrkārt, mērķtiecīgāk novērst tiesību normas nepareizu izmantošanu (12. apsvērums). Tā arī uzsvēra, ka skaidra izņēmuma, kurš ļautu pārnest zaudējumus sanācijas gadījumā, neesamību kompensēja nodokļu iestāžu iespēja dzēst nodokļu parādus pēc taisnīguma apsvērumiem, pamatojoties uz sanācijas dekrētu (12. apsvērums, skat. iepriekš 7. punktu).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0129"><NO.P>129</NO.P><TXT>Pamatojoties uz šiem elementiem, Komisija apstrīdētā lēmuma 68.–79. apsvērumā vispirms nolēma, ka uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmas mērķis bija radīt ieņēmumus budžetā un ka zaudējumu atsavināšanas noteikuma mērķis bija nepieļaut, ka uzņēmumi ar līdzdalības izmaiņām pārnes savus zaudējumus. Tālāk tā uzskatīja, ka saistībā ar šo mērķi visi uzņēmumi, līdzdalība kuros mainījās par 25 vai vairāk procentiem, bija salīdzināmā faktiskā un juridiskā situācijā. Visbeidzot, tā konstatēja, ka grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzula šīs kategorijas iekšienē nošķīra uzņēmumus, kuri, kaut gan tiem bija zaudējumi, saglabāja maksātspēju, no uzņēmumiem, kuri atbilstoši grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzulā noteiktajiem nosacījumiem bija maksātnespējīgi vai ar pārmērīgi lieliem parādiem vai arī kuriem bija draudi par tādiem kļūt.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0130"><NO.P>130</NO.P><TXT>Pirmkārt, prasītāja norāda, ka ar grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzulu netiek nošķirti komersanti, kuri ir līdzīgā faktiskā un juridiskā situācijā, bet tā ir vispārīgs nodokļu politikas pasākums, kurš pieder dalībvalstu nodokļu suverenitātei, – tā ir piemērojama saskaņā ar vienādiem nosacījumiem visām sabiedrībām, attiecībā uz kurām pastāv nenovēršams maksājumu izbeigšanas vai pārmērīgu parādu risks, un šī klauzula tātad nav ietverama administratīvo iestāžu rīcības brīvībā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0131"><NO.P>131</NO.P><TXT>Tā precizē, ka uzņēmumi, kuriem ir nepieciešama sanācija, un maksātspējīgi uzņēmumu nav vienādā faktiskā un juridiskā situācijā. Zaudējumu atsavināšanas noteikums izslēdz iespēju pārnest zaudējumus tad, ja jaunais akcionārs var īstenot noteicošu ietekmi uz sabiedrības nākotni un ja tam tātad ir pilnīga zaudējumu izmantošanas kontrole, bet grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzula tās stingro nosacījumu dēļ ir piemērojama situācijā, kad jaunajam akcionāram nav iespējas kontrolēt zaudējumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0132"><NO.P>132</NO.P><TXT>Otrkārt, prasītāja norāda uz pamatojumā pieļauto kļūdu, jo Komisija neesot pārbaudījusi, vai grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzula ir vispārējs pasākums.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="18"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0133"><NO.P>133</NO.P><TXT>Tā kā ir ticis noteikts, ka atsauces sistēmu veido zaudējumu atsavināšanas noteikums, vispirms ir jāpārbauda, vai attiecībā uz atbilstošajā nodokļu sistēmā izvirzīto mērķi uzņēmumi, kuri ir guvuši labumu no grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzulas, ir vienādā faktiskā un juridiskā situācijā ar citiem uzņēmumiem, kuriem tiek piemērots zaudējumu atsavināšanas noteikums, un tas ir jāpierāda Komisijai šī sprieduma 102. punktā minētās judikatūras izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0134"><NO.P>134</NO.P><TXT>Būtībā Komisija uzskata, ka, tā kā šajā lietā atbilstošās nodokļu sistēmas mērķis ir novērst, ka uzņēmumi ar līdzdalības izmaiņām pārnes savus zaudējumus, visi uzņēmumi ar līdzdalības izmaiņām ir salīdzināmā faktiskā un juridiskā situācijā neatkarīgi no tā, vai tie gūst vai negūst labumu no grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzulas. Tātad apstrīdētais pasākums ir selektīvs <HT TYPE="ITALIC">prima facie</HT>, jo tas ir labvēlīgs tikai uzņēmumiem, kas atbilst šajā klauzulā noteiktajiem nosacījumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0135"><NO.P>135</NO.P><TXT>Savukārt prasītāja uzskata, ka, tā kā aplūkojamās sistēmas mērķis ir novērst zaudējumu pārnešanu, tikai uzņēmumi, kas atbilst grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzulas nosacījumiem, ir salīdzināmā faktiskā un juridiskā situācijā, jo tie nevar ļaunprātīgi pārnest zaudējumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0136"><NO.P>136</NO.P><TXT>Kā tas ir noteikts iepriekš šī sprieduma 114. punktā, šajā lietā atbilstošās tiesību normas veido vispārējā norma par zaudējumu pārnešanu, kas ierobežota ar zaudējumu atsavināšanas noteikumu. Tātad ir jāuzskata, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 71. apsvēruma, ka atsauces nodokļu sistēmas atbilstošais mērķis ir novērst, ka uzņēmumi ar līdzdalības izmaiņām pārnes savus zaudējumus. Citiem vārdiem, iespēja pārnest zaudējumus tiek ierobežota vai atcelta tad, ja pēc līdzdalības iegūšanas, kas atbilst 25 vai vairāk procentiem no tā zaudējumiem, zaudējumus uzkrājušais uzņēmums veic būtiskas izmaiņas līdzdalībā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0137"><NO.P>137</NO.P><TXT>No tā izriet, ka uzņēmumi ar šādām līdzdalības izmaiņām ir salīdzināmā faktiskā un juridiskā situācijā neatkarīgi no tā, vai tie ir vai nav nonākuši grūtībās, – grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzulas izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0138"><NO.P>138</NO.P><TXT>Savukārt apstrīdētais pasākums neattiecas uz visiem uzņēmumiem ar būtiskām līdzdalības izmaiņām, bet ir piemērojams konkrēti noteiktai uzņēmumu kategorijai, proti, uzņēmumiem, kuri atbilstoši grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzulai iegādes brīdī bija <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0035" REF.END="QE0035"/>maksātnespējīgi vai tiem bija pārmērīgi parādi, vai tie varēja nokļūt šādā situācijā<QUOT.END REF.START="QS0035" CODE="201D" ID="QE0035"/> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0036" REF.END="QE0036"/>grūtībās nonākušie uzņēmumi<QUOT.END REF.START="QS0036" CODE="201D" ID="QE0036"/>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0139"><NO.P>139</NO.P><TXT>Jākonstatē, ka šī kategorija neietver visus uzņēmumus, kas ir salīdzināmā faktiskā un juridiskā situācijā attiecībā uz aplūkojamās nodokļu sistēmas mērķi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0140"><NO.P>140</NO.P><TXT>Pat ja tiktu pieņemts, kā to norāda prasītāja, ka nodokļu sistēmas atbilstošais mērķis ir novērst ļaunprātīgu zaudējumu pārnešanu, novēršot <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0037" REF.END="QE0037"/>tukšu uzņēmumu<QUOT.END REF.START="QS0037" CODE="201D" ID="QE0037"/> iegādi, apstrīdētais pasākums tomēr ir piemērojams tikai uzņēmumiem, kas atbilst konkrētiem nosacījumiem, tostarp – tiem ir jābūt nonākušiem grūtībās.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0141"><NO.P>141</NO.P><TXT>Pieņemot, ka atbilstoši aplūkotajam mērķim apstrīdētā pasākuma priekšmetā iekļautajās situācijās nepastāv ļaunprātīgas izmantošanas risks, ir jākonstatē, ka šis pasākums neļauj pārnest zaudējumus gadījumā, kad ir notikušas būtiskas izmaiņas attiecīgās sabiedrības līdzdalībā, ja šīs izmaiņas neattiecas uz grūtībās nonākušiem uzņēmumiem, pat ja šīs izmaiņas līdzdalībā neattiecas uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0038" REF.END="QE0038"/>tukšu uzņēmumu<QUOT.END REF.START="QS0038" CODE="201D" ID="QE0038"/> iegādi un tātad nerada ļaunprātīgas izmantošanas risku. Zaudējumu pārnešana ir aizliegta pat tad, ja citi grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzulas nosacījumi ir izpildīti, tostarp saistībā ar sabiedrības būtisko struktūru saglabāšanu, proti, ir izpildīti grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzulas c)–e) apakšpunktā norādītie nosacījumi. Citiem vārdiem, grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzulas a) un b) apakšpunktā norādītie nosacījumi nav saistīti ar ļaunprātīgas izmantošanas novēršanas mērķi. Tātad tie ir labvēlīgāki grūtībās nonākušiem uzņēmumiem.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="19"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0142"><NO.P>142</NO.P><TXT>Tātad ir jāsecina, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka ar apstrīdēto pasākumu ir ieviestas atšķirības starp komersantiem, kas attiecībā uz nodokļu sistēmai piešķirto mērķi ir salīdzināmā faktiskā un juridiskā situācijā tās judikatūras izpratnē, kura ir minēta iepriekš šī sprieduma 100. punktā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0143"><NO.P>143</NO.P><TXT>Otrkārt, prasītājas un personas, kas iestājusies lietā, arguments, ka apstrīdētais pasākums ir vispārējs pasākums, jo tas ir labvēlīgs visiem grūtībās esošiem uzņēmumiem, tomēr nav atbalstāms.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0144"><NO.P>144</NO.P><TXT>Faktiski, pirmkārt, jautājums par to, vai pasākumam ir vai nav vispārējs raksturs, nodokļu pasākuma selektivitātes pārbaudes kontekstā balstās uz jautājumu, vai salīdzinājumā ar kopējo jeb normālo nodokļu sistēmu ar šo pasākumu tiek nošķirti komersanti, kas attiecībā uz izvirzīto mērķi ir salīdzināmā faktiskā un juridiskā situācijā. Taču, kā tas jau tika norādīts iepriekšējos punktos, apstrīdētajā lēmumā Komisija pareizi ir uzskatījusi, ka ar apstrīdēto pasākumu tiek nošķirti uzņēmumi, proti, tie, kuri atbilst šajā pasākumā noteiktajiem nosacījumiem, no tiem, kuri ir salīdzināmā faktiskā un juridiskā situācijā attiecībā uz ar aplūkoto sistēmu izvirzītajam mērķim. Pat pieņemot, ka šis mērķis, kā to norāda prasītāja, ir novērst ļaunprātīgu zaudējumu pārnešanu, ir jākonstatē, ka apstrīdētais pasākums, ja tas tiek aplūkots viens pats vai ar citiem diviem iepriekš minētajiem izņēmumiem, neattiecas uz visiem uzņēmumiem, kuros ir noticis zaudējumus radošs kapitāldaļu pirkums, neradot šādu ļaunprātības risku.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0145"><NO.P>145</NO.P><TXT>Otrkārt, pretēji prasītājas argumentētajam ir jākonstatē, ka apstrīdētais pasākums nav vispārējs, jo tas potenciāli ir pieejams visiem uzņēmumiem <DATE ISO="20141107">2014. gada 7. novembra</DATE> sprieduma <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Autogrill España</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑219/10</NO.CASE>, Krājums, pārsūdzēts apelācijas kārtībā, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2014:939">EU:T:2014:939</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0044">44.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0045">45.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>) izpratnē. Faktiski apstrīdētā pasākuma piemērošanas joma tajā ir definēta <HT TYPE="ITALIC">ratione personae</HT>. Tā attiecas tikai uz to uzņēmumu kategoriju, kas ir specifiskā situācijā, proti, grūtībās esošiem uzņēmumiem. Tādēļ tam ir <HT TYPE="ITALIC">prima facie</HT> selektivitāte.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0146"><NO.P>146</NO.P><TXT>Turklāt, prasītājas norādītajām atšķirībām starp uzņēmumiem, kuriem nepieciešama sanācija, un maksātspējīgiem uzņēmumiem saistībā ar to piekļuvi kapitālam un to rīcībā esošām slēptām rezervēm nav nozīmes, ievērojot nodokļu sistēmas izvirzīto mērķi, pat ņemot vērā mērķi novērst zaudējumu ļaunprātīgu izmantošanu. Šādām atšķirībām ir nozīme tikai tad, ja tiek ņemts vērā mērķis veicināt uzņēmumu, kuri gūst labumu no apstrīdētā pasākuma, sanāciju. Tomēr šim mērķim šajā lietā nav nozīmes, turklāt prasītāja to nemaz neapgalvo.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0147"><NO.P>147</NO.P><TXT>Visbeidzot, attiecībā uz argumentu, ka grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzula esot automātiski piemērojams mehānisms, un argumentu, ka tiesību aktiem uzņēmumu ienākuma nodokļa jomā ir ne tikai ar nodokli saistīti, bet arī politiski mērķi, pietiek norādīt, ka šādi argumenti nav iedarbīgi, jo, pat ja tiktu pieņemts, ka tie ir pamatoti, tie nevarētu ietekmēt apstrīdētā pasākuma selektīvo raksturu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0148"><NO.P>148</NO.P><TXT>Tādēļ pirmā pamata otrā daļa ir jānoraida.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P>–</NO.P><TXT>Par trešo pamatu saistībā ar apstrīdētā pasākuma attaisnošanu ar Vācijas nodokļu sistēmas raksturu un uzbūvi</TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0149"><NO.P>149</NO.P><TXT>Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzula kopā ar klauzulu par uzņēmumu grupām un klauzulu par slēptajām rezervēm veicina to pamatprincipu piemērošanu, kuri ir Vācijas uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmas sastāvdaļa, it īpaši principa par zaudējumu stapperioda izņemšanu, kurš izriet no tīri objektīvas situācijas vadošajiem principiem, un principa par nodokļa uzlikšanu atkarībā no maksātspējas, kā arī nodalīšanas principa, atbilstoši kuram Vācijas tiesībās piemērojamajā atsauces sistēmā jautājumā par uzņēmuma ienākuma nodokli nodokļa uzlikšana sabiedrībai nav atkarīga no tās akcionāriem.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="20"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0150"><NO.P>150</NO.P><TXT>Otrkārt, prasītāja norāda, ka grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzulas piemērošanas ierobežošana tikai uzņēmumiem, kuriem ir nepieciešama sanācija, arī ir attaisnojama ar nodokļu interesēm, proti, ar mērķi, kas ir nodokļu tiesību sastāvdaļa, iekasēt ieņēmumus, kuri ir paredzēti valsts izdevumu finansēšanai. Faktiski, neradot ar nodokļiem saistītus šķēršļus sanācijai, Vācijas likumdevējs uzņēmumiem, kuriem nepieciešama sanācija, esot ļāvis sakārtot savu saimniecisko situāciju, un tas paaugstinātu nodokļu ieņēmumus nākotnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0151"><NO.P>151</NO.P><TXT>Treškārt, prasītāja apgalvo, ka ierobežojumi uzņēmumiem, kuriem ir nepieciešama sanācija, balstās arī uz objektīvām atšķirībām starp, no vienas puses, maksātspējīgiem uzņēmumiem, kuriem zaudējumi ir radušies pārejoši un kas ir spējīgi sevi nodrošināt kapitāla tirgū, neesot atkarīgiem no izmaiņām [īpašumtiesību] līdzdalībā, un, no otras puses, uzņēmumiem, kuriem ir nepieciešama sanācija un kas bieži vien vairs nav spējīgi izmantot šo iespēju. Vācijas Federatīvā Republika piebilst, pirmkārt, ka, ja līdzdalības kapitāldaļas tiek iegādātas sanācijas nolūkā, pircējs nepārvalda zaudējumus, un, otrkārt, ka uzņēmumi, kuriem nepieciešama sanācija un kuriem nav slēpto rezervju, nevar izmantot ar to saistīto klauzulu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0152"><NO.P>152</NO.P><TXT>Ir svarīgi atgādināt, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai, kas pieminēta šī sprieduma 101. punktā, selektivitātes kritērijam neatbilst tāds pasākums, kurš, ieviešot atšķirības starp komersantiem, kas ir salīdzināmā faktiskā un juridiskā situācijā no ar atbilstošo nodokļu sistēmu izvirzītā mērķa viedokļa, ir pamatots ar tās nodokļu sistēmas raksturu vai vispārējo uzbūvi, kurā tas iekļaujas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0153"><NO.P>153</NO.P><TXT>Šajā sakarā ir jānošķir, no vienas puses, mērķi, kas ir izvirzīti konkrētajai nodokļu sistēmai un kas nav daļa no tās, un, no otras puses, mehānismi, kas ir ietverti pašā nodokļu sistēmā un kas ir nepieciešami, lai sasniegtu šos mērķus, jo šie mērķi un mehānismi kā attiecīgās nodokļu sistēmas pamatā esoši pamatprincipi vai vadošie principi var sniegt šādu pamatojumu, kas ir jāpierāda attiecīgajai dalībvalstij (skat. spriedumus <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Paint Graphos</HT> u.c.</NAME.CASE>, minēts <REF.NP.ECR REF="NP0100">100.</REF.NP.ECR> punktā, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:550">EU:C:2011:550</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0065">65.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20120307">2012. gada 7. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">British Aggregates</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑210/02</NO.CASE> RENV, Krājums, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2012:110">EU:T:2012:110</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0084">84.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra). Līdz ar to atbrīvojumiem no nodokļa, kuri izriet no nodokļu uzlikšanas sistēmai, kurā ietilpst minētie atbrīvojumi, neatbilstoša mērķa, ir jāatbilst prasībām, kas izriet no LESD 107. panta 1. punkta (spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Paint Graphos</HT> u.c.</NAME.CASE>, minēts <REF.NP.ECR REF="NP0100">100.</REF.NP.ECR> punktā, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:550">EU:C:2011:550</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0070">70.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0154"><NO.P>154</NO.P><TXT>Tāpat ir jāatgādina, ka valsts pasākums var tikt attaisnots ar aplūkojamās sistēmas raksturu vai vispārējo uzbūvi tikai tad, ja, pirmkārt, tas ir saskaņots ne tikai ar attiecīgās nodokļu sistēmas raksturīgajām īpašībām, bet arī saistīts ar veidu, kādā šī sistēma tiek īstenota, un, otrkārt, tam ir jāatbilst samērīguma principam un tas nedrīkst pārsniegt to, kas ir nepieciešams, tādā ziņā, ka leģitīmais mērķis nevar tikt sasniegts ar mazāka apjoma pasākumiem (šajā ziņā skat. spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Paint Graphos</HT> u.c.</NAME.CASE>, minēts <REF.NP.ECR REF="NP0100">100.</REF.NP.ECR> punktā, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:550">EU:C:2011:550</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0073">73.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0075">75.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0155"><NO.P>155</NO.P><TXT>Apstrīdētajā lēmumā Komisija ir nošķīrusi zaudējumu atsavināšanas noteikuma mērķi, no vienas puses, no grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzulas mērķa, no otras puses.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0156"><NO.P>156</NO.P><TXT>Runājot par zaudējumu atsavināšanas noteikuma mērķi, lai gan administratīvā procesa laikā Vācijas iestādes atsaucās uz mērķi <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0039" REF.END="QE0039"/>novērst zaudējumu pārnešanas nepareizu izmantošanu, kas Vācijas nodokļu sistēmā bija atļauta fiktīvu uzņēmumu iegādes veidā<QUOT.END REF.START="QS0039" CODE="201D" ID="QE0039"/> (apstrīdētā lēmuma 85. apsvērums), Komisija uzskatīja, ka mērķis, kā tas izriet no iepriekšējā zaudējumu atsavināšanas noteikuma grozījumiem, kas izdarīti ar jauno normu, bija <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0040" REF.END="QE0040"/>finansēt uzņēmumu ienākuma nodokļa likmes samazinājumu no 25 % uz 15 %<QUOT.END REF.START="QS0040" CODE="201D" ID="QE0040"/> (apstrīdētā lēmuma 86. apsvērums).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0157"><NO.P>157</NO.P><TXT>Savukārt grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzulas mērķis, pēc Komisijas domām, bija cīnīties ar pasaules finanšu un ekonomisko krīzi un atbalstīt nestabilus uzņēmumus finanšu un ekonomiskās krīzes laikā (apstrīdētā lēmuma 87. un 88. apsvērums). Tā secināja, ka šīs klauzulas mērķis nav raksturīgs nodokļu sistēmai (apstrīdētā lēmuma 89. apsvērums).</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="21"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0158"><NO.P>158</NO.P><TXT>Jākonstatē, ka no apstrīdētā pasākuma teksta skaidri izriet, ka tas ir labvēlīgs grūtībās nonākušiem uzņēmumiem. Ja tas tā nebūtu, nevarētu tikt izskaidrots, kāpēc tā piemērošanas nosacījumu starpā ir <HT TYPE="ITALIC">KStG</HT> 8.c panta 1.a punkta a) apakšpunkts un <HT TYPE="ITALIC">KStG</HT> 8.c panta 1.a punkta b) apakšpunkts (skat. iepriekš 10. punktu), kuros attiecīgi ir prasīts, lai kapitāldaļu iegādes mērķis būtu sabiedrības sanācija un lai pirkuma brīdī uzņēmums būtu maksātnespējīgs vai lai tam būtu pārmērīgi parādi, vai arī lai tam draudētu šāds stāvoklis. Turklāt prasītāja pati atzīst, ka ar apstrīdēto pasākumu likumdevējs var likumīgi pildīt mērķi, ļaujot krīzes skartām sabiedrībām, kas ir maksātnespējas stāvoklī, kļūt atkal maksātspējīgām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0159"><NO.P>159</NO.P><TXT>Līdz ar to ir acīmredzami, ka apstrīdētā pasākuma mērķis vai vismaz galvenais mērķis ir atvieglot grūtībās nonākušu uzņēmumu sanāciju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0160"><NO.P>160</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir jākonstatē, ka nodokļu sistēmas pamatprincipi vai vadošie principi neietver iepriekš minēto mērķi un tātad tas nav iekšējs, bet gan ar to nesaistīts mērķis (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20060906">2006. gada 6. septembris</DATE>, <NAME.CASE>Portugāle/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑88/03</NO.CASE>, Krājums, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:511">EU:C:2006:511</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0082">82.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130718">2013. gada 18. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">P</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑6/12</NO.CASE>, Krājums, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:525">EU:C:2013:525</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0030">30.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un nav jāpārbauda, vai apstrīdētais pasākums ir samērīgs ar izvirzīto mērķi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0161"><NO.P>161</NO.P><TXT>Apstrīdētais pasākums tātad, ņemot vērā prasītājas un personas, kas iestājusies lietā, izvirzītos argumentus, katrā ziņā nav attaisnojams.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0162"><NO.P>162</NO.P><TXT>Pirmkārt, pasākums nav attaisnojams saskaņā ar principu par nodokļa uzlikšanu atkarībā no maksātspējas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0163"><NO.P>163</NO.P><TXT>Neatkarīgi no tā, ka šis attaisnojums neizriet no šajā lietā piemērojamo tiesību aktu motīvu izklāsta, tas, šķiet, ir saistīts ar zaudējumu atsavināšanas noteikuma mērķi cīnīties pret ļaunprātīgu zaudējumu pārnešanu. Būtībā atbilstoši šiem argumentiem, ņemot vērā, ka, pirmkārt, zaudējumu atsavināšanas noteikuma mērķis ir novērst ļaunprātīgu izmantošanu un ka, otrkārt, sanācijas gadījumā ļaunprātīga izmantošana nepastāv, no tā izriet, ka grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzulas piemērošana ir attaisnojama ar tādu pašu loģiku, kāda ir zaudējumu atsavināšanas noteikuma piemērošanas pamatā, un tā ir tikai atjaunot vispārējā principa par zaudējumu pārnešanu piemērošanu, kas ir principa par nodokļa uzlikšanu atkarībā no maksātspējas izpausme.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0164"><NO.P>164</NO.P><TXT>Tomēr, pieņemot, ka šī interpretācija ir pareiza, ir jākonstatē, ka apstrīdētais pasākums izrādās nesaderīgs ar izvirzīto mērķi. Kā tas tika paskaidrots pirmā pamata kontekstā, apstrīdētais pasākums ir piemērojams tikai grūtībās nonākušiem uzņēmumiem. Šajos apstākļos nav skaidrs, kādēļ princips par nodokļa uzlikšanu atkarībā no maksātspējas pieprasītu, lai grūtībās esošs uzņēmums varētu pārnest zaudējumus, lai gan šī pārnešana tiek atteikta maksātspējīgam uzņēmumam, kuram ir zaudējumi un kurš atbilst citiem grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzulā paredzētajiem nosacījumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0165"><NO.P>165</NO.P><TXT>Otrkārt, apstrīdētais pasākums nevar tikt attaisnots ar atšķirībām starp zaudējumus radošu līdzdalības pirkumu un līdzdalības pirkumu sanācijas nolūkā, no vienas puses, un ar atšķirīgiem nodokļu maksātāju mērķiem, no otras puses. Prasītāja, kuru atbalsta Vācijas Federatīvā Republika, uzskata, ka gadījumā, kad kapitāldaļas tiks pirktas sanācijas nolūkā, jaunajam akcionāram nebūšot pilnīgas kontroles pār to, kā tiks izmantoti zaudējumi. Turklāt uzņēmumiem, kuriem nepieciešama sanācija, atšķirībā no maksātspējīgiem uzņēmumiem, nebūšot iespējas saņemt finansējumu kapitāla tirgos vai meklēt pārņēmēju. Tiem nebūšot arī iespējas saglabāt savus zaudējumus atbilstoši klauzulai par slēptajām rezervēm.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0166"><NO.P>166</NO.P><TXT>Šajā sakarā, pirmkārt, ir jākonstatē, ka arguments par kontroles trūkumu pār to, kā tiek izmantoti zaudējumi, nav atbilstošs. Faktiski citi uzņēmumi, kas neatbilst grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzulā paredzētajiem nosacījumiem, arī var saskarties ar ekonomiskām grūtībām un nebūt spējīgi kontrolēt, kā tiek izmantoti zaudējumi, bet tai pat laikā tie ir izslēgti no grūtībās<?PAGE NO="22"?> nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzulas piemērošanas jomas. Otrkārt, atšķirīgai uzņēmumu, kuriem nepieciešama sanācija, un maksātspējīgo uzņēmumu situācijai attiecībā uz piekļuvi kapitālam un slēpto rezervju esamību to rīcībā šajā lietā nav nozīmes. Kā Komisija pareizi norādījusi apstrīdētā lēmuma 91. apsvērumā, iespējamais mērķis atvieglot piekļuvi grūtībās esošo sabiedrību kapitālam nav saistīts ar nodokļu sistēmu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0167"><NO.P>167</NO.P><TXT>Tas pats attiecas uz prasītājas norādīto argumentu, ka Vācijas nodokļu iestādes interesēs ir ļaut uzņēmumiem, kuri var tikt sanēti, sakārtot savu saimniecisko situāciju, lai ierobežotu risku, ka tie kļūst maksātnespējīgi, un palielinātu nodokļu iestāžu iespējas gūt, proti, palielināt, ieņēmumus no nodokļiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0168"><NO.P>168</NO.P><TXT>Šajā argumentā tiek atkārtots Vācijas Federatīvās Republikas administratīvā procesa laikā izvirzītais un Komisijas apstrīdētā lēmuma 57.–63. apsvērumā noraidītais arguments, ka grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzula ir saderīga ar <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0041" REF.END="QE0041"/>privātā kreditora tirgus ekonomikā<QUOT.END REF.START="QS0041" CODE="201D" ID="QE0041"/> principu tiktāl, ciktāl tā atbilst informēta kreditora, ar kuru debitoram ir ilgstošas līgumiskas attiecības, rīcībai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0169"><NO.P>169</NO.P><TXT>Tomēr ir jākonstatē, ka aplūkojamā priekšrocība tiek piešķirta automātiski un netiek veikta nekāda pārbaude, lai konkrēti noteiktu, tāpat kā to darītu privātais kreditors, pirmkārt, cik liels ir risks, ka saņēmējs vairs nav spējīgs veikt savu saimniecisko darbību un tam tātad ir jāizbeidz visi maksājumi saviem kreditoriem, un, otrkārt, cik lielā apmērā, ja viņa nodokļu parāds samazināsies, šis saņēmējs būs spējīgs veikt savu darbību rentabli, lai varētu izpildīt savus pienākumus nākotnē. Kā Komisija pareizi uzsver apstrīdētā lēmuma 60. apsvērumā, nodokļa parāda dzēšana, neveicot nekādu novērtējumu par debitora nākotnes perspektīvām un tā stratēģisko nozīmību, nav atbilstoša informētai rīcībai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0170"><NO.P>170</NO.P><TXT>Tādēļ ir jāsecina, ka nedz prasītāja, nedz Vācijas Federatīvā Republika nav sniegušas tādus elementus, kas varētu attaisnot apstrīdēto pasākumu atbilstoši šī sprieduma 152.–154. punktā norādītajai judikatūrai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0171"><NO.P>171</NO.P><TXT>Jāsecina, ka šī pamata trešā daļa un līdz ar to pirmais pamats kopumā ir jānoraida.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><P>Par otro pamatu, kas ir balstīts uz valsts līdzekļu izmantošanas neesamību</P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0172"><NO.P>172</NO.P><TXT>Ar savu otro pamatu prasītāja norāda, ka grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzula nenozīmē, ka vienam uzņēmumam ir jāpiešķir nodokļa priekšrocība, bet tikai to, ka šim uzņēmumam nav jāliedz tāda finanšu situācija, kas jau pastāv. Ņemot vērā, ka zaudējumu pārnešanas saglabāšana atbilst zaudējumu neierobežotas pārnešanas principam, kas ir iesakņojies Vācijas konstitucionālās tiesībās, zaudējumu pārnešana principā ir aktīvi, kas pieder uzņēmumiem – nodokļa maksātājiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0173"><NO.P>173</NO.P><TXT>Līdz ar to Vācijas Federatīvās Republikas rīcībā nevienā brīdī nebūs nodokļu ieņēmumu, kas gūti no pozitīviem ienākumiem un atbilst tikpat lieliem zaudējumiem, kuri radušies tajā pašā taksācijas periodā vai iepriekšējos taksācijas periodos.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0174"><NO.P>174</NO.P><TXT>Jāatgādina, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 50. apsvērumā ir secinājusi, ka Vācijas valdības piešķirtā iespēja konkrētiem uzņēmumiem samazināt to nodokļa nastu, pārnesot zaudējumus, izraisītu valsts ieņēmumu zaudējumus un tātad tā būtu piešķirta no valsts līdzekļiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0175"><NO.P>175</NO.P><TXT>Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atbalsta jēdziens ir vispārīgāks nekā subsīdijas jēdziens, jo tas ietver ne tikai pozitīvu palīdzību, kas ir subsīdijas pašas par sevi, bet arī valsts pasākumus, kas dažādos veidos atvieglo izmaksas, kuras parasti ir jāsedz no uzņēmuma budžeta, un kas, kaut gan tie nav subsīdijas šī vārda šaurākajā nozīmē, ir tām identiski pēc rakstura un rada tādas pašas sekas (spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Adria-Wien Pipeline</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Wietersdorfer &amp; Peggauer Zementwerke</HT></NAME.CASE>, minēts <REF.NP.ECR REF="NP0101">101.</REF.NP.ECR> punktā, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2001:598">EU:C:2001:598</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0038">38.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>; skat. arī spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Paint Graphos</HT> u.c.</NAME.CASE>, minēts <REF.NP.ECR REF="NP0100">100.</REF.NP.ECR> punktā, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:550">EU:C:2011:550</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0045">45.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="23"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0176"><NO.P>176</NO.P><TXT>No tā izriet, ka pasākums, ar kuru valsts iestādes atsevišķiem uzņēmumiem piešķir nodokļu priekšrocības, kas, kaut arī nav valsts līdzekļu piešķiršana, rada saņēmējiem finansiāli izdevīgāku stāvokli nekā pārējiem nodokļa maksātājiem, ir uzskatāms par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Turpretī nodokļu priekšrocības, kas izriet no vispārpiemērojama pasākuma, kurš bez izņēmuma ir piemērojams visiem saimnieciskās darbības subjektiem, nav valsts atbalsts LESD 107. panta izpratnē (skat. spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija un Spānija/<HT TYPE="ITALIC">Government of Gibraltar</HT> un Apvienotā Karaliste</NAME.CASE>, minēts <REF.NP.ECR REF="NP0100">100.</REF.NP.ECR> punktā, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:732">EU:C:2011:732</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0072">72.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0073">73.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, kā arī tajos minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0177"><NO.P>177</NO.P><TXT>Šajā lietā ir jākonstatē, ka uzņēmumiem, uz kuriem attiecas grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzula, piešķirtā priekšrocība ir radusies no tā, ka dalībvalsts ir atteikusies no nodokļu ieņēmumiem, kurus tā parasti saņem, tiktāl, ciktāl šāda atteikšanās ir sniegusi saņēmējiem iespēju iegādāties zaudējumus radošu līdzdalību pie izdevīgākiem nosacījumiem no nodokļu viedokļa (šajā ziņā skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20000919">2000. gada 19. septembris</DATE>, <NAME.CASE>Vācija/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑156/98</NO.CASE>, Krājums, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2000:467">EU:C:2000:467</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0026">26.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0178"><NO.P>178</NO.P><TXT>Tāpat ir jānoraida prasītājas arguments, kurš būtībā ir balstīts uz to, ka, tā kā zaudējumu pārnešanas saglabāšana atbilst konstitucionālajam principam par neierobežotu zaudējumu pārnešanu, zaudējumu pārnešanas noteikuma piemērošanas dēļ neiekasētie ieņēmumi ir aktīvi, kas nekad nav piederējuši valstij.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0179"><NO.P>179</NO.P><TXT>Šajā sakarā ir jāatgādina pastāvīgā judikatūra, saskaņā ar kuru LESD 107. panta 1. punktā valsts pasākumi netiek šķiroti pēc to iemesliem vai mērķiem, bet gan definēti, ņemot vērā to iedarbību (šajā ziņā skat. spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija un Spānija/<HT TYPE="ITALIC">Government of Gibraltar</HT> un Apvienotā Karaliste</NAME.CASE>, minēts <REF.NP.ECR REF="NP0100">100.</REF.NP.ECR> punktā, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:732">EU:C:2011:732</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0087">87.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0180"><NO.P>180</NO.P><TXT>Faktiski, kā ticis norādīts apstrīdētā pasākuma selektivitātes novērtējumā, Komisija ir pareizi konstatējusi, ka zaudējumu atsavināšanas noteikums ir daļa no atsauces sistēmas. Tas ir Vācijas Federatīvās Republikas tiesību aktu neatņemama sastāvdaļa, un tātad uz to attiecas tiesiskuma prezumpcija. Saskaņā ar šo noteikumu galīgie līdzekļi, kas iegūti, nepiemērojot zaudējumu pārnešanas noteikumu, ir līdzekļi, kuri principā ir paredzēti valsts budžetam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0181"><NO.P>181</NO.P><TXT>Turklāt zaudējumu atsavināšanas noteikumā tā ieviešanas brīdī nebija paredzēts neviens izņēmums. Grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzula, kā arī citi izņēmumi no zaudējumu atsavināšanas noteikuma tika ieviesti pēc tās, pat ja grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzula ir piemērojama ar atpakaļejošu spēku tajā pat datumā, kad stājās spēkā zaudējumu atsavināšanas noteikums. Tas pierāda, ka zaudējumu atsavināšanas noteikuma konstitucionālais tiesiskums – pēc Vācijas likumdevēja domām – nebija atkarīgs no jebkāda izņēmuma esamības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0182"><NO.P>182</NO.P><TXT>Katrā ziņā, pat ja zaudējumu atsavināšanas noteikuma tiesiskums netiek apšaubīts, pats fakts, ka šis noteikums tika piemērots konkrētu laikposmu, ir pietiekams, lai konstatētu valsts līdzekļu izmantošanu tādēļ, ka tajā pat laikposmā tika piemērota grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzula. Faktiski valsts atbalsta jēdziens ir objektīvs jēdziens, kurš ir jāpārbauda atkarībā no tā, kādas ir attiecīgā atbalsta pasākuma antikonstitucionālās sekas, nevis ņemot vērā citus elementus, tādus kā pasākuma, ar kuru atbalsts ir piešķirts, tiesiskums (šajā ziņā skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20081222">2008. gada 22. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">British Aggregates</HT>/Komisija,</NAME.CASE> <NO.CASE>C‑487/06 P</NO.CASE>, Krājums, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:757">EU:C:2008:757</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0085">85.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20101007">2010. gada 7. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">DHL Aviation</HT> un <HT TYPE="ITALIC">DHL Hub Leipzig</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑452/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2010:427">EU:T:2010:427</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0040">40.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0183"><NO.P>183</NO.P><TXT>Tātad ir jāsecina, ka, apstrīdētajā lēmumā konstatējot, ka apstrīdētais pasākums ticis piešķirts, izmantojot valsts līdzekļus, jo tas varēja izraisīt nodokļu ienākumu samazināšanos, Komisija nav pieļāvusi nevienu kļūdu tiesību piemērošanā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0184"><NO.P>184</NO.P><TXT>Līdz ar to otrais pamats ir jānoraida.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="24"?><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><P>Par ceturto pamatu, kas ir saistīts ar tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu</P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0185"><NO.P>185</NO.P><TXT>Savā ceturtajā pamatā prasītāja būtībā norāda, ka pastāv pamatota tiesiskā paļāvība, pirmkārt, par saistošo informācijas pieprasījumu, kas saņemts no valsts nodokļu iestādes, un, otrkārt, par grūtībām, pat neiespējamību, šīs lietas apstākļos uzskatīt grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzulu par valsts atbalstu un pārbaudīt, vai ir ievērota LESD 108. pantā paredzētā procedūra [un] vai tā bija jāievēro, šādām grūtībām rodoties no tā, ka citās dalībvalstīs ir līdzīgas normas, kuras nav tikušas paziņotas vai apstrīdētas LESD 107. panta 1. punkta sakarā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0186"><NO.P>186</NO.P><TXT>Saskaņā ar Padomes <DATE ISO="19990322">1999. gada 22. marta</DATE> Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [EKL] 93. panta piemērošanai (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="083" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="1999">OV L 83, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>), 14. panta 1. punktu Komisija nepieprasa atbalsta atgūšanu, ja, to darot, tā nonāktu pretrunā ar Eiropas Savienības tiesību vispārējo principu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0187"><NO.P>187</NO.P><TXT>Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesības atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu ir ikvienai personai, kurai kāda Savienības iestāde, sniedzot tai precīzus solījumus, ir radījusi pamatotas cerības. Par šādiem solījumiem tiek uzskatīta jebkādā veidā paziņota precīza, beznosacījumu un saskaņota informācija (skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20101216">2010. gada 16. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Kahla Thüringen Porzellan</HT>/Komisija,</NAME.CASE> <NO.CASE>C‑537/08 P</NO.CASE>, Krājums, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:769">EU:C:2010:769</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0063">63.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0188"><NO.P>188</NO.P><TXT>Tāpat ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru uzņēmumi, kas saņem atbalstu, principā var iegūt tiesisko paļāvību par atbalsta tiesiskumu tikai tad, ja tas tiek piešķirts, ievērojot LESD paredzēto procedūru. Faktiski rūpīgam uzņēmējam parasti ir jāspēj pārliecināties, ka šī procedūra ir tikusi ievērota (skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19970320">1997. gada 20. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Alcan Deutschland</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑24/95</NO.CASE>, Krājums, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1997:163">EU:C:1997:163</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0025">25.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0189"><NO.P>189</NO.P><TXT>Šajā lietā vispirms ir jākonstatē, ka tiktāl, ciktāl pasākums nav ticis paziņots Komisijai LESD 108. panta 3. punkta izpratnē, tikai šaubas vai grūtības vien, interpretējot, vai apstrīdētais pasākums ir valsts atbalsts, nevar attaisnot prasītājas tiesisko paļāvību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0190"><NO.P>190</NO.P><TXT>Tālāk, tiktāl, ciktāl prasītāja atsaucas uz savu tiesisko paļāvību par saistošo pieprasījumu, ir jāatgādina, ka, protams, nevar tikt izslēgta prettiesiska atbalsta saņēmēja iespēja atsaukties uz izņēmuma apstākļiem, kuri likumīgi varēja pamatot viņa tiesisko paļāvību par šī atbalsta tiesiskumu, un līdz ar to iebilst pret tā atmaksu. Tomēr šim saņēmējam ir jānorāda šie apstākļi valsts iestādēs vai valsts tiesā, apstrīdot valsts lēmumu par atbalsta atgūšanu, ar kuru šīs iestādes transponē Komisijas lēmumu. Šādā gadījumā valsts tiesai – pēc tam, kad tā vajadzības gadījumā ir uzdevusi Tiesai prejudiciālus interpretācijas jautājumus, – ir jānovērtē lietas apstākļi (šajā ziņā skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20020307">2002. gada 7. marts</DATE>, <NAME.CASE>Itālija/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑310/99</NO.CASE>, Krājums, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2002:143">EU:C:2002:143</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0103">103.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>; <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19980127">1998. gada 27. janvāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Ladbroke Racing</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑67/94</NO.CASE>, Krājums, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:1998:7">EU:T:1998:7</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0182">182.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0183">183.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Fleuren Compost</HT>/Komisija</NAME.CASE>, minēts <REF.NP.ECR REF="NP0110">110.</REF.NP.ECR> punktā, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2004:4">EU:T:2004:4</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0136">136.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0137">137.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Piemērojot šo judikatūru, prasītāja tātad nevar atsaukties uz saistošā informācijas pieprasījuma esamību, norādot, ka apstrīdētais lēmums ir pretrunā tiesiskās paļāvības aizsardzības principam (šajā ziņā skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140716">2014. gada 16. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Zweckverband Tierkörperbeseitigung</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑309/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2014:676">EU:T:2014:676</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0237">237.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0191"><NO.P>191</NO.P><TXT>Tāpat ir jāatgādina, ka valsts iestādes, kurai ir uzticēts piemērot Savienības tiesības, rīcība, kas ir pretrunā šīm tiesībām, nevar būt uzņēmēja tiesiskās paļāvības pamatā, ka tam tiks piemērota Savienības tiesībām pretrunā esoša attieksme (šajā ziņā skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20071004">2007. gada 4. oktobris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Itālija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑217/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:580">EU:C:2007:580</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0023">23.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra), un ka saņēmēja pienākums pārliecināties, ka LESD 108. panta 3. punktā paredzētā procedūra ir tikusi ievērota, nevar faktiski būt atkarīgs no valsts iestādes rīcības, pat ja šī pēdējā minētā tajā brīdī bija atbildīga par lēmuma prettiesiskumu un tā atsaukšana šķiet esam pretrunā labticībai (šajā ziņā skat. spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Alcan Deutschland</HT></NAME.CASE>, minēts <REF.NP.ECR REF="NP0118">118.</REF.NP.ECR> punktā, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1997:163">EU:C:1997:163</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0041">41.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="25"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0192"><NO.P>192</NO.P><TXT>Visbeidzot, prasītāja nevar izmantot argumentu par to, ka citās dalībvalstīs, iespējams, pastāv līdzīgi pasākumi. Vispirms ir jākonstatē, ka runa ir par pasākumiem, kas ietilpst dažādos tiesību normu ietvaros, tālāk, ka neviens elements lietas materiālos neļauj apgalvot, ka Komisija būtu sniegusi apgalvojumus par šo pasākumu tiesiskumu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, un, visbeidzot, ka prasītāja varētu likumīgi atsaukties uz šādu apstākli, ja vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošana katrā ziņā ir jāsaskaņo ar tiesiskuma principa ievērošanu, saskaņā ar kuru neviens nevar sev par labu atsaukties uz attiecībā uz trešo personu pieļautu nelikumību (spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19980514">1998. gada 14. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">SCA Holding</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑327/94</NO.CASE>, Krājums, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:1998:96">EU:T:1998:96</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0160">160.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>; <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Mayr-Melnhof</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑347/94</NO.CASE>, Krājums, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:1998:101">EU:T:1998:101</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0334">334.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20020320">2002. gada 20. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">LR AF 1998</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑23/99</NO.CASE>, Krājums, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2002:75">EU:T:2002:75</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0367">367.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0193"><NO.P>193</NO.P><TXT>Tas pats attiecas uz atsaukšanos uz iepriekšējo zaudējumu atsavināšanas noteikumu, kurš ietilpa citā sistēmā un kuru Komisija vispār nav pārbaudījusi saistībā ar to, kā ar to tiek ievēroti Līguma noteikumi par valsts atbalstu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0194"><NO.P>194</NO.P><TXT>Tādējādi ceturtais pamats un līdz ar to prasība ir pilnībā noraidāmi.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Par tiesāšanās izdevumiem</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0195"><NO.P>195</NO.P><TXT>Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tomēr saskaņā ar šī paša reglamenta 134. panta 3. punktu Tiesa, ja lietas dalībniekiem nolēmums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs un ja to pamato lietas apstākļi, var nolemt, ka lietas dalībnieks papildus saviem tiesāšanās izdevumiem atlīdzina daļu no pretējās puses tiesāšanās izdevumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0196"><NO.P>196</NO.P><TXT>Šajā lietā ir jākonstatē, ka, pirmkārt, atbilstoši <DATE ISO="19910502">1991. gada 2. maija</DATE> Reglamenta 114. pantam ir jānoraida Komisijas izvirzītā iebilde par nepieņemamību un, otrkārt, ir jānoraida prasība kopumā kā nepamatota.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0197"><NO.P>197</NO.P><TXT>Ņemot vērā šos apstākļus, prasītājai ir jāpiespriež papildus saviem tiesāšanās izdevumiem atlīdzināt divas trešdaļas no Komisijas tiesāšanās izdevumiem un šai pēdējai minētajai ir jāpiespriež segt vienu trešdaļu no saviem tiesāšanās izdevumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0198"><NO.P>198</NO.P><TXT>Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu dalībvalstis, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. No tā izriet, ka Vācijas Federatīvā Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="26"?><JURISDICTION><INTRO><P>Ar šādu pamatojumu</P><P>VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta)</P><P>nospriež:</P></INTRO><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">1)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">iebildi par nepieņemamību noraidīt;</HT></TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">2)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">noraidīt prasību kā nepamatotu;</HT></TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">3)</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">GFKL Financial Services AG</HT> sedz savus, kā arī atlīdzina divas trešdaļas no Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumiem; vienu trešdaļu no saviem tiesāšanās izdevumiem Komisija sedz pati;</HT></TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">4)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Vācijas Federatīvā Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.</HT></TXT></NP></ITEM></LIST></JURISDICTION></CONTENTS.JUDGMENT><SIGNATURE.CASE><SIGNATORY><P>Berardis</P></SIGNATORY><SIGNATORY><P>Czúcz</P></SIGNATORY><SIGNATORY><P>Popescu</P></SIGNATORY><P>Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2016. gada 4. februārī.</P><SIGNATORY><P>[Paraksti]</P></SIGNATORY></SIGNATURE.CASE><?PAGE NO="27"?><TOC><TITLE><TI><P>Satura rādītājs</P></TI></TITLE><TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Atbilstošās valsts tiesību normas</ITEM.CONT><ITEM.REF>2</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Zaudējumu pārnešanas noteikums</ITEM.CONT><ITEM.REF>2</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Zaudējumu atsavināšanas noteikums</ITEM.CONT><ITEM.REF>2</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzula</ITEM.CONT><ITEM.REF>3</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Klauzulas par slēptām rezervēm un uzņēmumu grupu</ITEM.CONT><ITEM.REF>4</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Tiesvedības rašanās fakti</ITEM.CONT><ITEM.REF>4</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Administratīvais process</ITEM.CONT><ITEM.REF>4</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Apstrīdētais lēmums</ITEM.CONT><ITEM.REF>5</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi</ITEM.CONT><ITEM.REF>7</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Juridiskais pamatojums</ITEM.CONT><ITEM.REF>8</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Par prasības pieņemamību</ITEM.CONT><ITEM.REF>8</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Par tiesībām celt prasību LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē</ITEM.CONT><ITEM.REF>8</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Par interesi celt prasību</ITEM.CONT><ITEM.REF>11</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Par lietas būtību</ITEM.CONT><ITEM.REF>12</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Par trešo pamatu par pamatojuma neesamību</ITEM.CONT><ITEM.REF>12</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Par pirmo pamatu, kas balstīts uz apstrīdētā pasākuma selektivitātes neesamību</ITEM.CONT><ITEM.REF>14</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>–</NO.ITEM><ITEM.CONT>Par pirmo daļu saistībā ar kļūdu, kas pieļauta atsauces sistēmas definēšanā</ITEM.CONT><ITEM.REF>14</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.ITEM><NO.ITEM>–</NO.ITEM><ITEM.CONT>Par otro pamatu, kurš balstās uz kļūdu uzņēmumu, kuriem nepieciešama sanācija, juridiskās un faktiskās situācijas novērtējumā un grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzulas klasificēšanā par vispārēju pasākumu</ITEM.CONT><ITEM.REF>17</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.ITEM><NO.ITEM>–</NO.ITEM><ITEM.CONT>Par trešo pamatu saistībā ar apstrīdētā pasākuma attaisnošanu ar Vācijas nodokļu sistēmas raksturu un uzbūvi</ITEM.CONT><ITEM.REF>19</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Par otro pamatu, kas ir balstīts uz valsts līdzekļu izmantošanas neesamību</ITEM.CONT><ITEM.REF>22</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Par ceturto pamatu, kas ir saistīts ar tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu</ITEM.CONT><ITEM.REF>24</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK></TOC.BLK></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Par tiesāšanās izdevumiem</ITEM.CONT><ITEM.REF>25</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK></TOC.BLK></TOC></JUDGMENT>