1.

Apliecība E 101 ( 2 ) ir dokuments, ko ir izsniegusi dalībvalsts kompetentā iestāde, pamatojoties uz Regulā (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā ( 3 ), paredzētu noteikumu un saskaņā ar Regulu (EEK) Nr. 574/72, ar kuru nosaka tās izpildes kārtību ( 4 ). Šī apliecība pierāda darba ņēmēja, kas pārvietojas Eiropas Savienībā, dalību šīs dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmā.

2.

Saskaņā ar iedibināto Tiesas judikatūru šāda apliecība, kamēr tās izdevējiestāde to nav atsaukusi vai atzinusi par spēkā neesošu, ir saistoša tās dalībvalsts iekšējā tiesību sistēmā, kurā attiecīgais darba ņēmējs ierodas veikt savu darbu, un tādējādi arī šīs valsts iestādēm. Tādējādi tās nevar piesaistīt attiecīgo darba ņēmēju savai sociālā nodrošinājuma sistēmai. Tāpat tās pašas dalībvalsts tiesa nav tiesīga pārbaudīt šādas apliecības spēkā esamību no tās izsniegšanas pamatā esošo apstākļu viedokļa. Iespējamās šaubas par apliecības E 101 derīgumu vai pareizību ir jāatrisina, izmantojot dialoga procedūru starp attiecīgo dalībvalstu iestādēm, kuras posmus ir noteikusi Tiesa savos spriedumos, un Savienības likumdevējs tos ir kodificējis.

3.

Par šo judikatūru ir rakstīts ļoti daudz. Daži uzskata, ka tā diemžēl sniedz aizsardzību uzņēmumiem, kuri cenšas izvairīties no piemērojamo sociālā nodrošinājuma noteikumu piemērošanas, un iestādes, kas izsniedz apliecību E 101 pārāk viegli, tādējādi tiem palīdz. Savukārt citi uzskata, ka tā ir augstākās pakāpes izpausme nepieciešamajai sadarbībai starp dalībvalstīm, piemērojot koordinēšanas regulas.

4.

Francijā pamatlietā aplūkotie fakti ir saasinājuši šo nevienprātību. 2012. gadā sabiedrība Vueling Airlines SA (turpmāk tekstā – “Vueling”) tika krimināltiesiski sodīta par to, ka tā Parīzes Šarla de Golla [Charles de Gaulle] lidostā Ruasī [Roissy] (Francija) nodarbināja lidojumu apkalpes darbiniekus, tos nepiesaistot Francijas sociālā nodrošinājuma sistēmai. Šie darbinieki bija Spānijas sociālās apdrošināšanas sistēmas dalībnieki, un tiem piemēroja darba ņēmēju norīkošanas sistēmu. Vueling saņēma no kompetentās Spānijas iestādes apliecības E 101, kas apliecināja šo faktu, bet Francijas krimināltiesa tās tomēr noraidīja.

5.

Šie lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir šīs notiesāšanas turpinājums. Tos nosūtīja tribunal de grande instance de Bobigny [Bobiņī Vispārējā pirmās instances tiesa] (Francija) un Cour de cassation, chambre sociale [Kasācijas tiesa, Sociālo lietu palāta] (Francija) par prasībām, kuras attiecas uz zaudējumu atlīdzību par vieniem un tiem pašiem faktiem un kurās dalībnieki ir, no vienas puses, caisse de retraite du personnel navigant professionnel de l’aéronautique civile [Civilās gaisa navigācijas gaisa kuģu apkalpes darbinieku pensiju fonds] (CRPNPAC) un, no otras puses, Jean‑Luc Poignant pret Vueling par kaitējumu, ko pirmie minētie apgalvo un kas radies apdrošināšanas Francijā neesamības dēļ. Jautājums par šīs sabiedrības iegūto apliecību E 101 saistošo spēku ir izšķirošs šo prasību iznākumā.

6.

Ar trim no iesniedzējtiesu uzdotajiem jautājumiem Tiesai šādi tiek lūgts precizēt, vai tās judikatūra par apliecības E 101 saistošo spēku ir piemērojama arī gadījumos, kad uzņemošās dalībvalsts tiesa konstatē, ka sertifikāts ir iegūts vai izmantots krāpnieciski. Šie jautājumi ļaus Tiesai precizēt tās sprieduma Altun u.c. ( 5 ) konkrēto tvērumu, kurā tā principiāli atzina, ka šai tiesai apliecība E 101 nav saistoša krāpšanas gadījumā. Šie jautājumi nozīmē, ka būs arī jāpievēršas jēdzienam “krāpšana” Savienības tiesību izpratnē un – šajā kontekstā līdz šim nepieredzētā veidā – jāinterpretē arī noteikumi, kas ietverti Regulā Nr. 1408/71 attiecībā uz aviosabiedrību, kuras veic starptautiskus gaisa pārvadājumus, lidojumu apkalpes darbiniekiem.

7.

Šajos secinājumos es ierosināšu Tiesai nospriest, ka uzņemošās dalībvalsts tiesai ir kompetence noraidīt apliecību E 101, ja tās rīcībā ir informācija, kas pierāda, ka šī apliecība ir iegūta vai izmantota krāpnieciski, neatkarīgi no iespējamā dialoga norises starp kompetentajām iestādēm. Manuprāt, no šī risinājuma ir atkarīga cīņas pret “sociālo dempingu” ( 6 ) efektivitāte un Tiesas kā Savienības tiesas ierastā paļāvība uz valsts tiesu, lai nodrošinātu Savienības tiesību ievērošanu.

8.

Pēdējais uzdotais jautājums attiecas uz saikni starp Savienības tiesību pārākuma principu un Francijas tiesībās noteikto principu par nolēmuma krimināllietā res judicata spēku iepretim nolēmumam civillietā. Saskaņā ar šo pēdējo minēto principu iesniedzējtiesām būtu jāpiespriež sods Vueling civillietā tikai tādēļ, ka tā jau iepriekš ir bijusi notiesāta krimināllietā, pat pieņemot, ka šī notiesāšana ir notikusi, pārkāpjot Savienības tiesības. Ņemot vērā manis piedāvāto atbildi uz pārējiem prejudiciāliem jautājumiem, mana analīze šajā jomā būs galvenokārt pakārtota. Tomēr es ierosināšu Tiesai lemt, ka Savienības tiesības ir pretrunā šī principa piemērošanai, ja tiek konstatēts, ka šī notiesāšana krimināllietā nav saderīga ar šīm tiesībām.

9.

Regulas Nr. 1408/71 13. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir noteikts, ka, ievērojot šīs regulas 14. līdz 17. pantu, “persona, kas ir nodarbināta vienā dalībvalstī, ir pakļauta šīs valsts tiesību aktiem arī tad, ja tā dzīvo citā dalībvalstī vai ja citā dalībvalstī atrodas tā uzņēmuma vai indivīda juridiskā adrese vai uzņēmējdarbības vieta, kurš nodarbina šo personu”.

10.

Minētās regulas 14. pantā “Īpaši noteikumi, ko piemēro pašnodarbinātām personām, kuras strādā algotu darbu, izņemot jūrniekus” ir noteikts:

“13.   panta 2. punkta a) apakšpunktu piemēro, ievērojot šādus izņēmumus un apstākļus:

[..].”

11.

Regulas Nr. 1408/71 84.a panta “Attiecības starp iestādēm un personām, uz ko attiecas šī regula”, kas iekļauts šajā regulā ar Regulu (EK) Nr. 631/2004, ar ko groza Regulu Nr. 1408/71 un Regulu Nr. 574/72 saistībā ar tiesību pielīdzināšanu un procedūru vienkāršošanu ( 7 ), 3. punktā ir paredzēts:

“Ja ir sarežģīti interpretēt vai piemērot šo regulu un tādēļ varētu tikt apdraudētas tās personas tiesības, uz ko tā attiecas, kompetentās valsts vai attiecīgās personas dzīvesvietas valsts iestādes sazinās ar attiecīgās dalībvalsts(‑u) iestādi(‑ēm). Ja pienācīgā termiņā nav iespējams rast risinājumu, attiecīgās iestādes var lūgt iejaukties Administratīvo komisiju.”

12.

Īstenošanas regulas Nr. 574/72 11. panta “Formalitātes darbinieka komandējuma gadījumā saskaņā ar regulas [Nr. 1408/71] 14. panta 1. punktu un 14.b panta 1. punktu un tādu nolīgumu gadījumā, kas noslēgti saskaņā ar [šīs regulas] 17. pantu”, 1. punktā ir noteikts:

“Tās dalībvalsts kompetentās iestādes izraudzītā institūcija, kuras tiesību aktus turpina piemērot, izdod apliecību, ar ko apliecina, ka darbinieks līdz noteiktam datumam paliek tās tiesību subjekts:

13.

Īstenošanas regulas Nr. 574/72 12.a pantā “Noteikumi, ko piemēro attiecībā uz [Regulas Nr. 1408/71] 14. panta 2. un 3. punktā, 14.a panta 2. līdz 4. punktā un 14.c pantā minētajām personām, kuras parasti ir nodarbinātas vai pašnodarbinātas divās vai vairākās dalībvalstīs”, ir noteikts:

“Piemērojot [Regulas Nr. 1408/71] 14. panta 2. un 3. punktu, 14.a panta 2. līdz 4. punktu un 14.c [pantu], piemēro šādus noteikumus:

[..]

[..]”

14.

Regula Nr. 1408/71 un Īstenošanas regula Nr. 574/72 tika atceltas, un no 2010. gada 1. maija tās tika aizstātas ar Regulu (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu ( 8 ) un Regulu (EK) Nr. 987/2009, ar ko nosaka īstenošanas kārtību Regulai Nr. 883/2004 ( 9 ). Tomēr pirmās minētās regulas joprojām ir piemērojamas ratione temporis pamatlietā aplūkotajiem faktiem.

15.

Code du travail [Darba kodeksa], kas pieņemts ar 2007. gada 12. marta Rīkojumu Nr. 2007‑329 ( 10 ), redakcijā, kura bija spēkā aplūkoto faktu laikā, L. 8221‑3. pantā ir noteikts:

“Par nelegālo darbu, slēpjot nodarbinātību, tiek uzskatīta ražošana, pārstrāde, remonta vai pakalpojumu sniegšana vai tirdzniecības darījumu slēgšana peļņas gūšanas nolūkā, ko veikusi jebkura fiziska vai juridiska persona, kas, apzināti nepildot savus pienākumus:

[..]

16.

Darba kodeksa, kas pieņemts saskaņā ar Rīkojumu Nr. 2007‑329, redakcijā, kura bija spēkā aplūkoto faktu laikā, L. 1262‑3. pantā ir paredzēts:

“Darba devējs nevar atsaukties uz noteikumiem par algotu darba ņēmēju norīkojumiem, ja tā darbība ir pilnībā vērsta uz valsts teritoriju vai arī ja tā tiek veikta telpās vai, izmantojot infrastruktūru, kas atrodas valsts teritorijā, no kuras tā tiek veikta parasti, pastāvīgi un ilgstoši. It īpaši tas nevar atsaukties uz šiem noteikumiem, ja tā darbība ietver klientu meklēšanu un piesaistīšanu vai algotu darba ņēmēju pieņemšanu darbā šajā teritorijā.

Šajās situācijās darba devējam ir saistošas Darba kodeksa tiesību normas, kas ir piemērojamas Francijas teritorijā reģistrētiem uzņēmumiem.”

17.

Saskaņā ar code de l’aviation civile [Civilās aviācijas kodeksa], kas pieņemts saskaņā ar 2006. gada 21. novembra Dekrētu Nr. 2006–1425 ( 11 ), R. 330‑2‑1. pantu:

“Darba kodeksa L. 342‑4. pants ( 12 ) ir piemērojams gaisa pārvadājumu uzņēmumiem, pamatojoties uz viņu darbības bāzi, kas atrodas Francijas teritorijā.

Darbības bāze ir telpu un infrastruktūras kopums, no kura uzņēmums pastāvīgi, parasti un ilgstoši veic aviopārvadājumus, nodarbinot algotus darba ņēmējus, kuriem tā ir faktiska profesionālās darbības vieta. Iepriekš minēto tiesību normu izpratnē algota darba ņēmēja profesionālās darbības vieta ir vieta, kurā viņš parasti strādā, saņem savus darba uzdevumus un atgriežas tajā pēc to izpildes.”

18.

Vueling ir aviosabiedrība, kura veic starptautiskos pasažieru pārvadājumus un kuras juridiskā adrese atrodas Barselonā (Spānija). 2007. gada 21. maijā šī aviosabiedrība sāka lidojumus uz vairākiem galamērķiem Spānijā no Parīzes Šarla de Golla lidostas Ruasī. Šajā sakarā tā reģistrēja Bobiņī (Francija) sabiedrību komercreģistrā gaisa transporta komercdarbības izveidi un lidlauka pakalpojumu terminālu, kas atrodas šajā lidostā.

19.

2008. gada 28. maijā pēc pārbaudes kompetentā darba inspekcija attiecībā uz Vueling sagatavoja protokolu par nedeklarētu darbu. Tajā tika norādīts, ka šai aviosabiedrībai šajā lidostā bija administratīvās apkalpošanas un komerciālās vadības telpas, atpūtas un lidojumu sagatavošanas telpas lidojumu apkalpes personālam, biļešu kases uzraudzības un pasažieru reģistrācijas birojs. Minētā sabiedrība tur nodarbināja, pirmkārt, 50 darbiniekus kā komerciālo lidojumu apkalpes personālu un 25 personas kā tehniskos lidojumu apkalpes darbiniekus, kuru darba līgumi bija noslēgti saskaņā ar Spānijas tiesībām, un, otrkārt, trīs lidlauka darbiniekus (komercdirektors, termināla vadītājs un galvenais mehāniķis), ar kuriem darba līgumi bija noslēgti saskaņā ar Francijas tiesībām.

20.

Darba inspekcija norādīja, ka Francijas sociālā nodrošinājuma iestādēs bija deklarēti tikai tie darbinieki, kas nodarbināti lidlaukā. Lidojumu apkalpes darbiniekiem savukārt bija izsniegtas apliecības E 101 par to, ka tās turētāji ir uz laiku nodarbināti Francijā un norīkojuma laikposmā viņiem turpina piemērot Spānijas sociālā nodrošinājuma sistēmu. Darba inspekcija konstatēja, ka 48 algotie darbinieki pirms tam nestrādāja pastāvīgi Vueling labā un bija pieņemti darbā ne ilgāk kā trīsdesmit dienas pirms viņu norīkojuma, daži pat vienu dienu iepriekš vai tajā pašā dienā, un no tā secināja, ka viņi tika pieņemti darbā norīkošanas nolūkā. Attiecībā uz 21 no šiem algotajiem darba ņēmējiem algu sarakstā bija norādīta adrese Francijā, un lielā skaitā norīkojuma deklarāciju bija norādīta nepareiza informācija par dzīvesvietu, slēpjot to, ka vairākums no norīkotajiem darba ņēmējiem nebija Spānijas rezidenti, daži no viņiem nekad nebija dzīvojuši Spānijā. Ņemot vērā tos, kuriem darba līgumi bija beigušies, kopumā Francijas sociālā nodrošinājuma iestādēs nebija deklarēti 103 darba ņēmēji.

21.

Darba inspekcija arī norādīja, ka Vueling Parīzes Šarla de Golla lidostā bija “darbības bāze” Civilās aviācijas kodeksa R. 330‑2‑1. panta nozīmē, jo lidojumu apkalpes darbinieki uzsāka un pabeidza savu darbu šajā bāzē. Līdz ar to saskaņā ar Darba kodeksa L. 1262‑3. pantu Vueling nevarēja atsaukties uz noteikumiem par darba ņēmēju norīkošanu. Šajā sakarā Darba inspekcija uzskatīja, ka, lai arī saskaņā ar Tiesas judikatūru apliecība E 101 ir prezumpcija par piesaisti [Spānijas sociālā nodrošinājuma sistēmai], šis dokuments nepamatoja norīkojuma izmantošanu. Tā uzskatīja, ka attiecībā uz norīkojumu ir tikusi pieļauta krāpšana un ka darba ņēmējiem bija nodarīts kaitējums, jo viņiem bija liegta iespēja saņemt ar Francijas sociālā nodrošinājuma sistēmu piešķirtās tiesības, kā arī ir nodarīts kaitējums sabiedrībai kopumā, jo darba devējs nebija veicis iemaksas, kas jāveic saskaņā ar šo sistēmu.

22.

Pēc šīs izmeklēšanas pret Vueling tika ierosināta krimināllieta par pārkāpumu saistībā ar nedeklarētu darbu, slēpjot nodarbinātību, kas paredzēts Darba kodeksa L. 8221‑3. pantā, par to, ka laikposmā no 2007. gada 21. maija līdz 2008. gada 16. maijam Ruasī tā ar nodomu veica pasažieru gaisa pārvadājumus, neiesniedzot nepieciešamās deklarācijas sociālās aizsardzības iestādēs, it īpaši veicot nedeklarētu darbu Francijā un prettiesiski to pielīdzinot darba ņēmēju norīkošanai.

23.

Ar 2010. gada 1. jūlija spriedumu tribunal correctionnel de Bobigny [Bobiņī pirmās instances krimināltiesa] (Francija) attaisnoja Vueling.

24.

Ar 2012. gada 31. janvāra spriedumu cour d’appel de Paris [Parīzes Apelācijas tiesa] (Francija) grozīja pirmās instances spriedumu un piesprieda Vueling naudas sodu 100000 EUR apmērā. Šī tiesa nosprieda, ka, pirmkārt, šī aviosabiedrība veic savu darbību Ruasī, izmantojot “darbības bāzi” Civilās aviācijas kodeksa R. 330‑2‑1. panta nozīmē, un tādēļ uz šo darbību attiecas Darba kodeksa L. 1262‑3. pantā minētie nosacījumi. Šī tiesa norādīja, ka attiecīgajai sabiedrībai bija darbības autonomija, jo Vueling šajā nolūkā bija pieņēmusi darbā direktoru. Šī autonomija nozīmē arī to, ka šī sabiedrība nevarēja pamatot, ka tai ir būtiska saikne ar norīkotajiem darba ņēmējiem. No otras puses, tā pati tiesa uzskatīja, ka Vueling apzināti neievēroja piemērojamos noteikumus, jo īpaši, norādot 41 darba ņēmēja, attiecībā uz kuriem tā prasīja piemērot norīkošanas režīmu, domicilu savā juridiskajā adresē, nespējot sniegt vērā ņemamu paskaidrojumu, lai atspēkotu aizdomas par krāpšanu. Visbeidzot cour d’appel de Paris uzskatīja, ka, lai arī veidlapas E 101 nozīmē prezumpciju, ka attiecīgie darba ņēmēji ir apdrošināti Spānijas sociālās aizsardzības sistēmā, kas kompetentajām Francijas iestādēm ir saistoša, tas neliedz Francijas krimināltiesai konstatēt, ka ir apzināti pārkāptas tiesību normas, ar kurām paredz nosacījumus par darba ņēmēju norīkošanas spēkā esamību.

25.

Vueling iesniedza kasācijas sūdzību. Ar 2014. gada 11. marta spriedumu Cour de cassation, chambre criminelle [Kasācijas tiesa, Krimināllietu palāta] noraidīja šo sūdzību. Minētā tiesa uzskatīja, ka Vueling nevarēja atsaukties uz darba ņēmēju norīkošanai piemērojamajiem noteikumiem, kas paredzēti Regulas Nr. 1408/71 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā, jo darbība, ko tā veica Ruasī, tika veikta kā parasti, pastāvīgi un ilgstoši telpās vai izmantojot infrastruktūru, kas atrodas valsts teritorijā, un līdz ar to bija piemērojamas tiesības veikt uzņēmējdarbību saskaņā ar Darba kodeksa L 1263‑3. panta noteikumiem un Tiesas judikatūru. Līdz ar to Vueling nevarēja atsaukties uz apliecībām E 101, un tādējādi tā pieļāva nedeklarēta darba pārkāpumu, kas paredzēts Darba kodeksa L. 8221‑3. pantā.

26.

No Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka ar 2012. gada 4. aprīļa vēstuli Union de recouvrement des cotisations de sécurité sociale et d’allocations familiales (Urssaf) de Seine‑et‑Marne [Sēnas un Marnas Apvienība sociālās apdrošināšanas un ģimenes pabalstu iemaksu iekasēšanai] (Francija) informēja par strīdīgajiem faktiem iestādi, kas izsniegusi tās apliecības E 101, kuras uzrādīja Vueling, proti, Tesorería general de la seguridad social de Cornellà de Llobregat [Vispārējā sociālās drošības kase] (Spānija), un lūdza šai iestādei atcelt attiecīgās apliecības.

27.

Ar 2014. gada 17. aprīļa lēmumu izdevējiestāde atcēla strīdīgās apliecības E 101. Tomēr tā saglabāja iemaksas, ko Vueling bija iemaksājusi Spānijas sociālā nodrošinājuma sistēmā par attiecīgajiem darba ņēmējiem, pamatojoties uz to, ka to atmaksai bija iestājies noilgums.

28.

2014. gada 29. maijāVueling šo lēmumu apstrīdēja. Ar 2014. gada 1. augusta lēmumu augstākstāvošā iestāde šo sūdzību noraidīja. Tomēr ar 2014. gada 5. decembra lēmumu tā pati iestāde atkāpās no sava sākotnējā lēmuma, lai “atceltu pārvietošanās veidlapu atcelšanas sekas”, pamatojoties uz to, ka, ņemot vērā laika posmu, kas pagājis kopš faktu norises, neesot lietderīgi deklarēt attiecīgo darba ņēmēju dalību Spānijas sociālā nodrošinājuma, kas tiem nepienākas, sistēmā, jo neesot iespējams atmaksāt veiktās iemaksas. Turklāt šie darba ņēmēji bija varējuši īstenot tiesības uz pakalpojumiem, pamatojoties uz šīm iemaksām, un gadījumā, ja tiktu atcelta viņu dalība [sociālā nodrošinājuma sistēmā], viņi varētu nonākt neaizsargātā stāvoklī. Šī iestāde uzskatīja, ka šādos apstākļos tikai apliecību E 101 anulēšana nebija pamatota, jo to izsniegšana bija tikai sekas tam, ka attiecīgie darba ņēmēji bija Spānijas sociālā nodrošinājuma sistēmas dalībnieki.

29.

Tajā pašā laikā, tā kā no izdevējiestādes atbilde netika saņemta un ņemot vērā, ka 2014. gada 11. martāCour de cassation, chambre criminelle apstiprināja Vueling notiesājošo spriedumu, Francijas iestādes no jauna vērsās pie saviem Spānijas kolēģiem 2014. gada 22. un 23. oktobrī.

30.

Ar 2014. gada 9. decembra vēstuli Spānijas iestādes informēja Francijas iestādes par izdevējiestādes 2014. gada 5. decembra galīgo lēmumu, ar kuru strīdīgo apliecību E 101 derīgums tika saglabāts. 2014. gada 11. decembrī Spānijas iestādes nosūtīja attiecīgo lēmumu Francijas iestādēm.

31.

Ar 2015. gada 7. aprīļa vēstuli Francijas iestādes lūdza izdevējiestādei pārskatīt šo lēmumu. 2015. gada 24. jūnijā starp Francijas un Spānijas kompetentajām iestādēm tika noorganizēta videokonference, kas tomēr savstarpējās nesaskaņas neatrisināja.

32.

2008. gada 11. augustāCRPNPAC vērsās tribunal de grande instance de Bobigny. Šī prasība bija vērsta uz to, lai šim pensiju fondam tiktu piešķirta zaudējumu atlīdzība, tādējādi kompensējot kaitējumu, kas tam nodarīts sakarā ar to, ka Vueling Ruasī nodarbinātie lidojumu apkalpes darbinieki nebija tā pārvaldītās papildu pensiju sistēmas dalībnieki.

33.

Tribunal de grande instance de Bobigny apturēja tiesvedību līdz galīgā nolēmuma pieņemšanai kriminālprocesā pret Vueling. Pēc Cour de cassation, chambre criminelle2014. gada 31. marta sprieduma tiesvedība šajā tiesā tika atsākta.

34.

Šajā sakarā tribunal de grande instance de Bobigny uzdod jautājumu, vai Tiesas judikatūra par apliecības E 101 saistošo spēku ir piemērojama gadījumā, ja attiecīgos darba ņēmējus uzņemošās dalībvalsts tiesa ir darba devējam ir piespriedusi kriminālsodu par nedeklarētu darbu, kas nozīmē, ka pastāv krāpniecisks nodoms vai tiesību ļaunprātīga izmantošana.

35.

Šādos apstākļos ar 2017. gada 30. marta lēmumu, kas Tiesā tika saņemts 2017. gada 19. jūnijā, tribunal de grande instance de Bobigny apturēja tiesvedību un vērsās Tiesā.

36.

2007. gada 21. aprīlīVueling pieņēma darbā J. L. Poignant kā otro pilotu, pamatojoties uz darba līgumu, kas noslēgts saskaņā ar Spānijas tiesību aktiem. 2007. gada 14. jūnijā, pamatojoties uz [darba līguma] pielikumu, viņš tika norīkots uz Parīzes Šarla de Golla lidostu.

37.

Ar 2008. gada 30. maija vēstuli J. L. Poignant iesniedza atlūgumu, it īpaši atsaucoties uz viņa līguma nelikumību Francijas tiesību aktu kontekstā, bet ar 2008. gada 2. jūnija e‑pastu viņš atsauca šo atlūgumu. Ar 2008. gada 9. jūnija vēstuli viņš nosūtīja sava darba līguma laušanas paziņojumu, vēlreiz atsaucoties uz šo nelikumību.

38.

2008. gada 11. jūnijāJ. L. Poignant iesniedza sūdzību conseil des prud’hommes de Bobigny [Bobiņī Darba strīdu padomē] (Francija), lūdzot pārkvalificēt savu atlūgumu par līguma laušanas paziņojumu, kā sekas ir atlaišana bez faktiska un nopietna iemesla ( 13 ), un lūdzot tostarp viņam piešķirt zaudējumu atlīdzību par nedeklarētu darbu un to, ka par viņu nav veiktas iemaksas Francijas sociālā nodrošinājuma sistēmā.

39.

Ar 2011. gada 14. aprīļa spriedumu Conseil des prud’hommes de Bobigny noraidīja viņa lūgumus. Šī tiesa atzina, ka Vueling ir pienācīgi izpildījusi piemērojamās administratīvās formalitātes, jo īpaši lūdzot Spānijas sociālā nodrošinājuma iestādēm izsniegt tās darbiniekiem apliecības E 101. Minētā tiesa arī norādīja, ka J. L. Poignant norīkojums nav pārsniedzis vienu gadu un ka viņš norīkojumā netika nosūtīts, lai aizstātu citu personu.

40.

Ar 2016. gada 4. marta spriedumu cour d’appel de Paris atcēla Darba strīdu padomes spriedumu. Pamatojoties uz sprieduma krimināllietā, ko tā pasludināja 2012. gada 31. janvārī, res judicata spēku, šī tiesa piesprieda Vueling izmaksāt zaudējumu atlīdzību kā fiksētu kompensāciju par nedeklarētu darbu un iemaksu neveikšanu Francijas sociālā nodrošinājuma sistēmā.

41.

Vueling iesniedza kasācijas sūdzību. Šajā kontekstā Cour de cassation, chambre sociale norāda, ka no cour d’appel de Paris2012. gada 31. janvārī pasludinātā sprieduma krimināllietā izriet, ka šai aviosabiedrībai strīdīgo faktu laikā bija “darbības bāze” Ruasī, proti, “filiāle” Regulas Nr. 1408/71 14. panta 2. punkta a) apakšpunkta i) punkta izpratnē. Turklāt tas, ka apliecības E 101, uz kurām atsaucas Vueling, tika izsniegtas, pamatojoties uz šīs regulas 14. panta 1. punkta a) apakšpunktu, lai gan [Vueling] lidojumu apkalpes darbinieku situācija patiesībā atbilda minētā 14. panta 2. punkta a) apakšpunkta i) punktam, un tas, ka tajās kā attiecīgo darba ņēmēju darba vieta bija minēta Parīzes Šarla de Golla lidosta, pats par sevi liek secināt, ka šīs apliecības tika iegūtas krāpnieciskā ceļā. Cour de cassation, chambre sociale rodas jautājums, vai Tiesas judikatūra par apliecības E 101 saistošo spēku, kas vēlreiz apstiprināta spriedumā A‑Rosa Flussschiff ( 14 ), ir piemērojama šajos apstākļos.

42.

Ja atbilde uz šo jautājumu ir apstiprinoša, rodas jautājums, vai Savienības tiesību pārākuma principam ir pretrunā tas, ka cour d’appel de Paris, kurai saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir jāievēro krimināllietas res judicata spēks civillietā, savā 2016. gada 4. marta spriedumā ir izdarījusi secinājumus pati no sava 2012. gada 31. janvārī pasludinātā sprieduma krimināllietā un ir piespriedusi Vueling izmaksāt J. L. Poignant zaudējumu atlīdzību, tikai balstoties uz šo iepriekšējo notiesāšanu krimināllietā.

43.

Šādos apstākļos ar 2018. gada 10. janvāra lēmumu, kas Tiesā iesniegts 2018. gada 19. janvārī, Cour de cassation, chambre sociale apturēja tiesvedību un vērsās Tiesā.

44.

Lietā C‑370/17 tribunal de grande instance de Bobigny uzdeva Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

45.

Lietā C‑37/18 Cour de cassation, chambre sociale uzdeva Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

46.

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2018. gada 22. februāra lēmumu lietas C‑370/17 un C‑37/18, ņemot vērā to savstarpējo saistību, tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesam un sprieduma taisīšanai.

47.

CRPNPAC, J. L. Poignant, Vueling, Francijas un Čehijas Republikas valdības, Īrija, kā arī Eiropas Komisija ir iesniegušas Tiesai rakstveida apsvērumus. Tie paši lietas dalībnieki un ieinteresētās personas, izņemot Čehijas Republikas valdību, bija pārstāvēti tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai 2019. gada 29. janvārī.

48.

Nav nepieciešams atgādināt Tiesas judikatūru par apliecības E 101 saistošo spēku ( 15 ). Tās pamatprincipi ir labi zināmi: ne kompetentā iestāde, ne uzņemošās dalībvalsts tiesa nevar noraidīt vai a fortiori anulēt apliecību E 101, ko uz darba ņēmēja vārda ir izsniegusi norīkošanas dalībvalsts kompetentā iestāde ( 16 ).

49.

Kā jau norādīju šo secinājumu ievadā, Francijas tiesas akceptēja šo judikatūru, neiztiekot bez polemikas. Šajā saistībā lieta Vueling ir simbolisks piemērs. Chambre criminelle de la Cour de cassation2014. gada 31. marta spriedums, ar kuru minētā tiesa apstiprināja šīs sabiedrības notiesāšanu par nedeklarētu darbu, un spriedums, ar kuru tajā pašā dienā tika notiesāta sabiedrība easyJet līdzīgā lietā ( 17 ), piesaistīja uzmanību. No vienas puses, tāpēc, ka chambre criminelle šajos spriedumos apstiprināja tiesas, kas izskata lietu pēc būtības, pieeju, saskaņā ar kuru šo aviosabiedrību iesniegtās apliecības E 101 tika noraidītas, uzskatot, ka tām nav nozīmes attiecīgā pārkāpuma raksturojumā. No otras puses, tāpēc, ka tā šajā sakarā nevērsās Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

50.

Šāds risinājums nebija pašsaprotams, ņemot vērā Tiesas judikatūru, kāda tā bija tolaik. Šāda noziedzīga nodarījuma materiālais priekšnosacījums ir neiesaistīšana valsts sociālā nodrošinājuma sistēmā. Šo iesaistīšanu var noteikt kā pienākumu tikai saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 tiesību normu kolīzijas noteikumiem. Tātad pareiza šo noteikumu piemērošana ir iepriekš izlemjams jautājums, lai raksturotu šo pārkāpumu. Tiesa uzskata, ka apliecība E 101 apliecina ne tikai to, ka attiecīgajam darba ņēmējam piemēro izdevējiestādes dalībvalsts tiesību aktus sociālā nodrošinājuma jomā, bet arī faktiskos un tiesību apstākļus, uz kuru pamata tā ir balstīta ( 18 ). Citiem vārdiem sakot, apliecība pierāda, ka šī piederība [sociālā nodrošinājuma sistēmai] atbilst tiem pašiem noteikumiem. Tāpēc nebija acīmredzams, ka uzņemošās dalībvalsts tiesa, pat ja tā lēma nevis par darba ņēmēja dalību [sociālā nodrošinājuma sistēmā] kā tādu, bet gan par tādu pašu noziedzīgu nodarījumu, varēja noliegt jebkādu apliecības E 101 nozīmi un pati pārbaudīt, kā tiek piemērota Regula Nr. 1408/71.

51.

Saistībā ar debatēm, ko izraisīja tās krimināllietu palātas spriedumi ( 19 ), Cour de cassation, kurā atkal tika iesniegta lieta par nedeklarētu darbu, plēnumā nolēma uzdot prejudiciālo jautājumu, kura rezultātā tika pasludināts spriedums A‑Rosa Flussschiff. Ar šo jautājumu tā lūdza Tiesu pārskatīt tās judikatūru attiecībā uz apliecības E 101 saistošo spēku vai vismaz to niansēt, ja ir pieļauta acīmredzama kļūda. Jāatgādina, ka šajā spriedumā Tiesa atkārtoti apstiprināja šo judikatūru, nospriežot, ka pat tad, ja ir pieļauta acīmredzama kļūda, šī apliecība ir saistoša uzņemošās dalībvalsts tiesai ( 20 ).

52.

Tomēr spriedumā A‑Rosa Flussschiff Tiesa neattīstīja krāpšanas hipotēzi. Šī hipotēze tika aplūkota spriedumā Altun. Šajā pēdējā minētajā spriedumā, ko pasludināja virspalāta, Tiesa principā atzina, ka uzņemošās dalībvalsts tiesa var noraidīt apliecību E 101, ja šī apliecība ir iegūta vai izmantota krāpnieciski.

53.

Abi jautājumi lietā C‑370/17 un pirmais jautājums lietā C‑37/18 sniedz Tiesai iespēju precizēt sprieduma Altun tvērumu. Ņemot vērā pamatlietā aplūkotos apstākļus un Tiesai iesniegtos apsvērumus, manuprāt, ir jāprecizē divas lietas.

54.

No vienas puses, ir jāprecizē uzņemošās dalībvalsts tiesai atzītās pilnvaras nepieņemt apliecību E 101, kas iegūta vai izmantota krāpnieciski. Paskaidrošu, kāpēc, manuprāt, šī tiesa var noraidīt šādu apliecību, ja tai ir pierādījumi par krāpšanu, un neatkarīgi no dialoga norises starp kompetentajām iestādēm, kas paredzēts Regulas Nr. 1408/71 84.a panta 3. punktā ( 21 ) (B iedaļa).

55.

No otras puses, ir jāatgriežas pie jēdziena “krāpšana” Savienības tiesību aktu izpratnē, un šajā kontekstā ir jāprecizē, kā Regulā Nr. 1408/71 paredzētās sociālā nodrošinājuma normas tiek piemērotas tādu aviosabiedrību lidojumu apkalpes darbiniekiem, kas veic starptautiskus gaisa pārvadājumus. Es uzskatu, un tas vēl jāpārbauda iesniedzējtiesām, ka tādi apstākļi kā pamatlietā aplūkotie raksturo šādu krāpšanu (C iedaļa).

56.

Visbeidzot, atbildot uz otro jautājumu lietā C‑37/18, es paskaidrošu, kāpēc, manuprāt, Savienības tiesībām ir pretrunā valsts tiesību norma par res judicata spēku, liekot tiesai, kas izskata civillietu, piemērot galīgo spriedumu krimināllietā, ja tiek konstatēts, ka šāds nolēmums nav saderīgs ar šīm tiesībām (D iedaļa).

57.

Apliecības E 101 mērķis ir nodrošināt, ka tiek ievērots Regulas Nr. 1408/71 13. panta 1. punktā noteiktais princips par viena tiesību akta piemērošanu darba ņēmējam sociālā nodrošinājuma jomā. Šīs apliecības mērķis ir novērst dažādu dalībvalstu iestāžu atšķirīgu šo tiesību aktu vērtējumu un no tā izrietošas kompetenču kolīzijas. Tādējādi apliecība E 101 palīdz nodrošināt darba ņēmēju, kas pārvietojas Savienībā, tiesisko drošību un līdz ar to arī darba devēju tiesisko drošību. Tādējādi tā veicina darba ņēmēju brīvu pārvietošanos un pakalpojumu sniegšanas brīvību Savienībā ( 22 ).

58.

Ja uzņemošās dalībvalsts iestādēm vispārīgi nebūtu saistoša apliecība E 101, šie mērķi būtu apdraudēti. Atzīstot šīs apliecības saistošo spēku un nosakot, ka izdevējiestāde ir vienīgā, kurai ir kompetence to atsaukt, Tiesa vēlējās nepieļaut sekas, kuru novēršanai šis dokuments ir paredzēts: pretējus nolēmumus par konkrētam darba ņēmējam piemērojamo tiesisko regulējumu un no tiem izrietošu dubultu piesaisti ( 23 ).

59.

Lojālas sadarbības princips, kas noteikts LES 4. panta 3. punktā, arī pamato šo risinājumu. Saskaņā ar šo principu dalībvalstu kompetentās iestādes palīdz cita citai Regulā Nr. 1408/71 paredzēto kolīzijas normu īstenošanā. No tā izriet savstarpēji pienākumi: izdevējiestādei ir pareizi jānovērtē fakti šo noteikumu piemērošanai un līdz ar to jāgarantē apliecībā E 101 ietvertās informācijas pareizība; uzņemošās dalībvalsts iestādēm, ņemot vērā šo sadarbības garu, ir principā jāatzīst šīs apliecības derīgums un, ja rodas šaubas par tajā ietverto informāciju, jāinformē par to izdevējiestāde. Tādā gadījumā šai pēdējai minētajai ir jāpārskata šīs apliecības izsniegšanas pamatotība, ņemot vērā šo pašu sadarbības garu ( 24 ).

60.

Apliecības E 101 saistošais spēks ir obligāts, ņemot vērā savstarpējās uzticēšanās principu ( 25 ). Šis princips nosaka katrai dalībvalstij pienākumu uzskatīt, ka principā visas pārējās dalībvalstis ievēro Savienības tiesības ( 26 ). Saskaņā ar šo principu uzņemošās dalībvalsts iestādēm ir jāpieņem, ka izdevējiestāde, izsniedzot šo apliecību, ir pareizi piemērojusi Regulā Nr. 1408/71 paredzētās kolīziju normas.

61.

Tādējādi – kā Tiesa nosprieda spriedumā Altun – judikatūra par apliecības E 101 saistošo spēku nevar ļaut attiecīgajām personām krāpnieciskā vai ļaunprātīgā nolūkā atsaukties uz Savienības tiesību normām ( 27 ).

62.

Šajā ziņā Tiesa šajā spriedumā atgādināja, ka Savienības tiesībās ir noteikts vispārējs tiesību krāpnieciskas un ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma princips, kas jāievēro ieinteresētajām personām. Savienības tiesiskā regulējuma piemērošana nav paplašināma tiktāl, lai iekļautu darījumus, kas tiek veikti tādēļ, lai krāpnieciski vai ļaunprātīgi gūtu labumu no šo tiesību sniegtajām priekšrocībām ( 28 ).

63.

Saskaņā ar šo vispārējo principu Tiesa minētajā spriedumā atzina, ka krāpnieciskā ceļā iegūtai apliecībai E 101 nav tāds pats saistošais spēks. Tā principā atzina, ka uzņemošās dalībvalsts tiesai ir tiesības noraidīt apliecību E 101 un izdarīt secinājumus, kas paredzēti valsts tiesībās, par piemērojamo sociālā nodrošinājuma noteikumu neievērošanu, ja tā to konstatē uz objektīvu elementu pamata ( 29 ), ar nosacījumu, ka ieinteresētajai pusei ir bijusi iespēja atspēkot šos elementus, ievērojot garantijas saistībā ar tiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu, ka šī apliecība ir iegūta vai izmantota krāpnieciski ( 30 ).

64.

Tomēr Tiesa ir atzinusi šo kompetenci uzņemošās dalībvalsts tiesai samērā īpašā procesuālajā kontekstā. Šajā sakarā lietā, kurā tika pieņemts spriedums Altun, uzņemošās valsts kompetentā iestāde, kas konstatēja vairākus elementus, kuri liecināja par to, ka apliecības E 101 bija iegūtas krāpnieciski, nosūtīja izdevējiestādei pamatotu pieprasījumu pārskatīt vai atsaukt šīs apliecības. Šī iestāde pēc atgādinājuma un vairāk nekā pusotru gadu pēc šī pieprasījuma atbildēja, iesniedzot minēto apliecību kopsavilkumu, norādot to derīguma termiņu, un precizējot, ka laikā, kad tika izsniegtas konkrētās apliecības, attiecīgie darba devēji bija izpildījuši norīkojuma nosacījumus. Tomēr šajā atbildē tā nebija ņēmusi vērā elementus, ko tai bija paziņojusi pirmā iestāde ( 31 ). Šādos apstākļos Tiesa nosprieda, ka:

“[..] tiklīdz dialoga ietvaros, kas paredzēts Regulas Nr. 1408/71 84.a panta 3. punktā, dalībvalsts, uz kuru darba ņēmēji ir norīkoti, iestāde vēršas apliecību E 101 izdevējiestādē, iesniedzot konkrētus elementus, kas liek uzskatīt, ka šīs apliecības ir iegūtas krāpnieciski, otrajai minētajai iestādei, atbilstoši lojālas sadarbības principam, ņemot vērā šos elementus, ir jāpārskata šo apliecību izsniegšanas pamatotība un vajadzības gadījumā tās jāatsauc [..]. Ja pēdējā minētā iestāde neveic šādu pārskatīšanu saprātīgā termiņā, ir jābūt iespējai uz šiem elementiem atsaukties tiesvedībā, lūdzot tās dalībvalsts tiesai, uz kuru darba ņēmēji ir norīkoti, neņemt vērā minētās apliecības” ( 32 ).

65.

Tomēr šo fragmentu var interpretēt divējādi. No vienas puses, var uzskatīt, kā to dara Vueling, Čehijas Republikas valdība, Īrija un Komisija, ka ar šiem jēdzieniem Tiesa vēlējās paredzēt, ka uzņemošās dalībvalsts tiesas kompetence noraidīt apliecību E 101, kas iegūta vai izmantota krāpnieciski, ir atkarīga no tā, kā noris dialogs starp kompetentajām iestādēm, kas paredzēts Regulas Nr. 1408/71 84.a panta 3. punktā. Konkrētāk, tiesai būtu šī kompetence tikai tad, ja tiek izpildīti divi kumulatīvi nosacījumi, proti, 1) uzņemošās dalībvalsts kompetentā iestāde ir iesniegusi izdevējiestādi konkrētus elementus, kas liek uzskatīt, ka attiecīgā apliecība E 101 ir iegūta krāpnieciski, un 2) šī pēdējā minētā iestāde, ņemot vērā šos elementus, neveic apliecības pārskatīšanu saprātīgā termiņā.

66.

No otras puses, šo fragmentu var interpretēt, kā to dara J. L. Poignant un CRPNPAC, tādējādi, ka Tiesa vēlējās nevis noteikt vispārīgus noteikumus, bet tikai sniegt atbildi atbilstoši konkrētās lietas apstākļiem, neskarot uzņemošās dalībvalsts tiesas kompetenci citās lietās.

67.

Ir jāatgādina, ka attiecībā uz šo dialogu starp kompetentajām iestādēm, pamatlietas apstākļi ievērojami atšķiras no tās lietas apstākļiem, kurā tika pieņemts spriedums Altun ( 33 ). Jautājums par to, vai šādos apstākļos Francijas krimināltiesas varēja un vai iesniedzējtiesas var noraidīt strīdīgās apliecības E 101, ir radījis domstarpības starp lietas dalībniekiem un personām, kas iestājušās lietā, Tiesā.

68.

Manuprāt, spriedumu Altun nevar interpretēt tādējādi, ka ar to ierobežo uzņemošās dalībvalsts tiesas kompetenci noraidīt apliecību E 101, ja tās rīcībā ir objektīvi elementi, kas ļauj konstatēt krāpšanu. Apsvērumus par Regulas Nr. 1408/71 84.a panta 3. punktā paredzēto dialogu starp kompetentajām iestādēm, kas minēti šajā spriedumā, nevar interpretēt kā šīs kompetences priekšnosacījumus (1). Ja Tiesai būs cits viedoklis, es paskaidrošu iemeslus, kuru dēļ šie nosacījumi katrā ziņā ir jāuzskata par izpildītiem tādos apstākļos kā pamatlietā (2).

69.

Manis piedāvātā interpretācija, manuprāt, izriet no Savienības vispārējā krāpnieciskas un ļaunprātīgas rīcības aizlieguma principa pareizas piemērošanas (a). Ierobežojumu attiecībā uz uzņemošās dalībvalsts tiesas kompetenci noraidīt apliecību E 101, kas iegūta vai izmantota krāpnieciski, nevar pamatot ar iemesliem, kuri parasti ir šīs apliecības saistošā spēka pamatā (no (b) līdz (d)). Pilnības labad šo interpretāciju lietā C‑37/18 pamato apsvērumi par efektīvu aizsardzību, ko darba ņēmējam ir jāspēj īstenot gadījumā, ja viņa darba devējs ir veicis krāpšanu (e). Visbeidzot, šāda interpretācija, manuprāt, neapdraud sistēmu, kuras pamatā ir minētā apliecība (f).

70.

Interpretācija, saskaņā ar kuru uzņemošās dalībvalsts tiesas kompetencē ir noraidīt apliecību E 101, ja tā, pamatojoties uz objektīviem elementiem, konstatē, ka apliecība ir iegūta vai izmantota krāpnieciski, manuprāt, ir tiešas un obligātas sekas principam, saskaņā ar kuru attiecīgās personas nevar krāpnieciski vai ļaunprātīgi atsaukties uz Savienības tiesību normām.

71.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru par šo vispārējo principu, Savienības tiesību krāpnieciska vai ļaunprātīga izmantošana, ja to konstatē, izmantojot objektīvus elementus, ir pamats ieinteresētajai personai tiesību vai vēlamās priekšrocības atteikumam – kas būtībā ir tikai sekas secinājumam, ka krāpšanas vai tiesību ļaunprātīgas izmantošanas gadījumā objektīvie nosacījumi minēto tiesību vai priekšrocību iegūšanai faktiski nav izpildīti ( 34 ).

72.

Tiesa ir atkārtoti apstiprinājusi šo risinājumu nesenajos spriedumos N Luxembourg 1 u.c. ( 35 ), kā arī T Danmark un Y Denmark ( 36 ), ko pasludināja virspalāta. Šajos spriedumos tā arī apstiprināja, ka valsts tiesai, kas saskaras ar Savienības tiesību normu krāpniecisku vai ļaunprātīgu izmantošanu, pamatojoties uz šīm tiesībām, ir nevis tikai iespēja, bet gan pienākums atteikt ieinteresētajai personai šo normu piemērošanu ( 37 ).

73.

Līdz ar to, ievērojot attiecīgo vispārējo principu, uzņemošās dalībvalsts tiesai, ja tās rīcībā ir elementi, kas pierāda, ka apliecība E 101 ir iegūta vai izmantota krāpnieciski, ir ne tikai kompetence noraidīt šo apliecību, bet arī pienākums to darīt.

74.

Dialoga norise starp uzņemošās dalībvalsts kompetento iestādi un izdevējiestādi par apliecības E 101 spēkā esamību, kas pamatots ar Regulas Nr. 1408/71 84.a panta 3. punktu, manuprāt, nevar pamatoti ietekmēt pirmās dalībvalsts tiesas kompetenci tādos apstākļos, kas minēti iepriekšējā punktā, lai noraidītu aplūkoto apliecību ( 38 ).

75.

Šai sakarā jānorāda, ka saskaņā ar tādu sprieduma Altun interpretāciju, kādu iesaka Vueling, Čehijas Republikas valdība, Īrija un Komisija, un kas īsumā izklāstīta šo secinājumu 65. punktā, ja uzņemošās dalībvalsts kompetentā iestāde nav nosūtījusi šādu lūgumu par apliecības E 101 atkārtotu izvērtēšanu izdevējiestādei, ja saprātīgs termiņš kopš šī lūguma nav pagājis vai ja šī pēdējā minētā iestāde tādā termiņā uz to ir atbildējusi, norādot, ka, pēc tās domām, ņemot vērā saņemtos elementus, krāpšana nav notikusi, uzņemošās dalībvalsts tiesa nevarētu noraidīt aplūkoto apliecību, pat ja tās rīcībā būtu objektīvi elementi, kas pierāda šo krāpšanu.

76.

Es uzskatu, ka šāds rezultāts nebūtu saderīgs ar iepriekš minēto vispārējo principu un tas nozīmētu, ka tiek pieļauts nepieņemamais tiesību Savienībā: pirmkārt, ieinteresētā persona varētu gūt labumu no savas krāpnieciskās rīcības, otrkārt, tiesai būtu jāpieņem vai pat jāatbalsta krāpšana ( 39 ).

77.

Jāuzsver, ka krāpšana rada būtisku sabiedriskās kārtības traucējumu gan uzņemošajā dalībvalstī, gan Savienībā, kas, manuprāt, krāpšanas gadījumā sociālā nodrošinājuma jomā pārklājas ( 40 ). Valsts tiesu kā Savienības tiesu, kas ir šīs sabiedriskās kārtības uzraudzītājas, pienākums ir panākt, lai šis traucējums tiktu izbeigts. Šai kompetencei nebūtu jāpiemēro nekādi ierobežojumi, turklāt neviens no iemesliem, kas ir apliecības E 101 saistošā spēka pamatā, nevar to attaisnot.

78.

Pirmkārt, lojālas sadarbības princips, kas īstenots Regulas Nr. 1408/71 84.a panta 3. punktā, nevar attaisnot principa aizliegt krāpnieciskas vai ļaunprātīgas rīcības izņēmumu.

79.

Protams, dalībvalstu iestādēm ir jāsadarbojas, īstenojot Regulu Nr. 1408/71. Līdz ar to lojālas sadarbības princips nosaka pienākumu uzņemošās dalībvalsts kompetentajai iestādei vērsties pie izdevējiestādes, ja tās rīcībā ir elementi, kas liecina par krāpšanu saistībā ar apliecību E 101, lai ļautu šai pēdējai minētai iestādei pārskatīt minētās apliecības izsniegšanas pamatotību un to atsaukt vai atcelt ( 41 ).

80.

Tātad uzņemošās dalībvalsts kompetentā iestāde nevar neuzturēt dialogu ar izdevējiestādi pat krāpšanas gadījumā ( 42 ). Šādu lojālas sadarbības pienākuma pārkāpumu, it īpaši, ja atklājas, ka tiek darīts sistemātiski, varētu tostarp sankcionēt prasības sakarā ar pienākumu neizpildi ietvaros.

81.

Tomēr šī nepieciešamā sadarbība, manuprāt, nevar attaisnot to, ka tiek ierobežota uzņemošās dalībvalsts tiesas kompetence konstatēt krāpšanu saistībā ar apliecību E 101. Neatkarīgi no Regulas Nr. 1408/71 84.a panta 3. punktā paredzētā dialoga starp kompetentajām iestādēm norises, šai tiesai ir jāvar noraidīt apliecību E 101, ja tās rīcībā ir elementi, kas pierāda, ka šī apliecība ir iegūta vai izmantota krāpnieciski, arī tad, ja tajā ir vērsusies šīs dalībvalsts kompetentā iestādē, ja tā pieņem nolēmumu par ieinteresēto trešo personu, piemēram, darba ņēmēju, kas ir šīs krāpšanas upuri, celtu prasību par kaitējuma atlīdzināšanu, vai ja ieinteresētā persona, atsaucoties uz minēto apliecību, tajā rīkojas kā prasītājs.

82.

Nevar tiesai tikai tāpēc, lai mudinātu iestādes sadarboties, neļaut pieņemt lēmumus pret krāpšanu sociālā nodrošinājuma jomā. Šajā ziņā efektīva cīņa pret šādu krāpšanu ir prasība. Dalībvalstu mērogā krāpšana saistībā ar apliecības E 101 izsniegšanu apdraud to sociālā nodrošinājuma sistēmu saskanību un finansiālo līdzsvaru, un Savienības līmenī šī krāpšana var kaitēt ekonomiskajai kohēzijai un pareizai iekšējā tirgus darbībai, kropļojot konkurences apstākļus ( 43 ).

83.

Lai arī cieša un efektīva sadarbība starp kompetentajām iestādēm ir galvenais faktors, lai veiktu krāpšanas apkarošanas pasākumus ( 44 ), šai sadarbībai pašreizējā Savienības tiesību stāvoklī tomēr nav saistoša ietvara, kas tai ļautu vienmēr darboties samērā ātri un efektīvi šajā jomā ( 45 ). Jāatgādina, ka Savienības tiesībās pagaidām nav noteiktas procedūras, lai izsniegtu vai pārskatītu apliecības E 101, jo tās ir noteiktas katras dalībvalsts tiesībās, un nav noteikti obligāti ievērojami termiņi, kas jāpiemēro saziņai starp kompetentajām iestādēm ( 46 ).

84.

Turklāt gadījumos, ja starp kompetentajām iestādēm rodas nesaskaņas, samierināšanas procedūras izmantošana Administratīvajā komisijā arī pagarina termiņu līdz jebkāda soda piemērošanai. Turklāt tās lēmumiem nav juridiski saistoša spēka ( 47 ). Ja krāpšanas apkarošana aprobežotos tikai un vienīgi ar šo sadarbību, tas nozīmētu, ka praksē šī apkarošana netiktu īstenota ar prasīto jaudu un ātrumu.

85.

Šajā kontekstā es neiesaku pretnostatīt uzņemošās dalībvalsts tiesā celtu prasību vienpusējību un sadarbību starp kompetentajām iestādēm. Manuprāt, šiem diviem rīcības veidiem ir jāiet roku rokā, jo tie viens otru papildina. Turklāt Direktīvas 2014/67/ES par to, kā izpildīt Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā, un ar ko groza [..] Regulu (ES) Nr. 1024/2012 par administratīvo sadarbību, izmantojot Iekšējā tirgus informācijas sistēmu ( 48 ), ideja ir tieši tāda.

86.

Proti, dialogs starp kompetentajām iestādēm pirms vēršanās uzņemošās dalībvalsts tiesā var ļaut kliedēt iespējamās šaubas par attiecīgā gadījuma faktiskajiem apstākļiem, it īpaši, ja nolūkā konstatēt krāpšanu ir jāveic pārbaudes tajā dalībvalstī, kurā šī apliecība ir izsniegta ( 49 ). Turklāt, ja izdevējiestāde atceļ vai atsauc apliecību E 101 pēc uzņemošās dalībvalsts kompetentās iestādes lūguma, vēršanās šīs dalībvalsts tiesā faktiski ir lieka. Tādējādi dialogs starp kompetentajām iestādēm var nodrošināt procesuālo ekonomiju ( 50 ). Pat pēc uzņemošās dalībvalsts tiesas notiesājoša sprieduma šis dialogs ir būtisks. Konkrēti, apliecības E 101, kas ir spēkā visā Savienībā, atcelšanu var pasludināt tikai izdevējiestāde ( 51 ), jo uzņemošās dalībvalsts tiesa var tikai noraidīt apliecību tās lietas ietvaros, ko tā izskata. Turklāt minētais dialogs ļauj atrisināt krāpšanas finansiālās sekas un nodrošināt, ka darba ņēmējiem nav jācieš no sarežģījumiem, īstenojot savas tiesības uz sociālo nodrošinājumu ( 52 ).

87.

Otrkārt, savstarpējās uzticēšanās princips, manuprāt, nenozīmē piemērot interpretāciju, kas atšķiras no tās, kuru ierosinu es. Sākumā jāatzīmē, ka, konstatējot, ka apliecība E 101 ir iegūta krāpnieciski, uzņemošās dalībvalsts tiesa neapstrīd to, ka izdevējiestāde ir ievērojusi Savienības tiesības. Šāds secinājums par krāpšanu nenozīmē, ka tai var pārmest Savienības tiesību aktu pārkāpumu, bet gan tikai to, ka darba devēja krāpnieciskā rīcība ir to maldinājusi.

88.

Turklāt gadījumā, ja savstarpējā dialoga ietvaros izdevējiestāde pēc uzņemošās dalībvalsts kompetentās iestādes pieprasījuma būtu pārskatījusi apliecību E 101 un būtu nolēmusi to atstāt spēkā, argumentējot, ka, pēc tās domām, šī apliecība nav iegūta vai izmantota krāpnieciski, savstarpējas uzticēšanās princips, protams, liek uzņemošās dalībvalsts tiesai pienācīgi ņemt vērā šo atbildi un iespējamos elementus, uz kuriem šī iestāde ir atsaukusies, lai to pamatotu. Tomēr šis princips nevar piespiest šo tiesu uzskatīt, ka šī atbilde tai ir saistoša, ja tā turklāt ir ieguvusi pierādījumus par šo krāpšanu.

89.

Šajā sakarā nevar spriest pēc analoģijas ar Savienības tiesību instrumentiem civillietās un krimināllietās, kas nosaka pienākumu valstu tiesām atzīt vai izpildīt atsevišķus no citām dalībvalstīm nākušus dokumentus, nespējot principā apšaubīt to pamatotību. Šie instrumenti iederas sadarbībā starp tiesu iestādēm, un šis fakts attaisno augsto uzticēšanās pakāpi, kura ir ar šiem instrumentiem paredzētās atzīšanas un izpildes sistēmas pamatā ( 53 ). Nevar prasīt tādas pašas pakāpes uzticēšanos no tiesas, ja runa ir par viedokli, ko paudusi citas dalībvalsts administratīva iestāde. Citiem vārdiem, savstarpējās uzticēšanās princips nevar attaisnot, ka izdevējiestādei ir zināma veida “veto tiesības” pār uzņemošās dalībvalsts tiesas kompetenci noraidīt tādu apliecību E 101, kas iegūta vai izmantota krāpnieciski.

90.

Visbeidzot, katrā ziņā ir jāatgādina, ka savstarpējas uzticēšanās princips rada pieņēmumu par Savienības tiesību aktu ievērošanu, kas, lai arī ir spēcīgs, tomēr nav neatspēkojams. Gluži pretēji, šo pieņēmumu var atspēkot “ārkārtas apstākļos” ( 54 ). Manā ieskatā, pierādījums par krāpšanu ir šāds apstāklis.

91.

Treškārt, arī princips par piesaisti vienai [sociālā nodrošinājuma] sistēmai ( 55 ) nav jāinterpretē atšķirīgi. Protams, kā uzsver Vueling, krāpšanas konstatēšanas un strīdīgo apliecību E 101 noraidīšanas pamatlietās būtu iemesls tai nelabvēlīgam spriedumam, ar kuru tai piespriestu samaksāt CRPNPAC zaudējumu atlīdzību apmērā, kas ir ekvivalents daļai no iemaksām, kuras nav samaksātas Francijā, lai gan izdevējiestāde pašlaik atsakās atmaksāt Spānijā jau samaksātās iemaksas, kas faktiski nozīmētu dubultas iemaksas noteikšanu par vienu un to pašu darbību.

92.

Tomēr šādas sekas negatīvi ietekmē nevis attiecīgos darba ņēmējus, bet gan darba devēju, kas rīkojies krāpnieciski. Tomēr šis pēdējais minētais uzņemas šādu seku risku, jo ar krāpnieciskām darbībām ir kaitējis Regulas Nr. 1408/71 noteikumu funkcionēšanai. Turklāt šādām sekām var būt preventīva iedarbība attiecībā uz krāpšanu ( 56 ).

93.

Ceturtkārt, attiecībā uz tiesiskās drošības principu ir jāatgādina, ka personai, kura mākslīgi rada apstākļus vai izvairās no nosacījumiem, kas saistīti ar tādas priekšrocības iegūšanu, kura izriet no Savienības tiesībām, nav pamata atsaukties uz šo principu, lai iebilstu pret attiecīgās priekšrocības zaudēšanu, piemērojot principu par krāpnieciskas vai ļaunprātīgas rīcības aizliegumu ( 57 ).

94.

Piektkārt un pilnības labad, lietā C‑37/18 manis piedāvātā interpretācija ir pamatota ar apsvērumiem par efektīvu tiesisko aizsardzību, kuru tādam darba ņēmējam kā J. L. Poignant jābūt iespējai izmantot viņa darba devēja krāpšanas gadījumā.

95.

Šajā ziņā, ja darba devējs veic krāpšanu, izmantojot apliecību E 101, viņš laupa attiecīgajam darba ņēmējam iemaksas tajā sociālā nodrošinājuma sistēmā, kuras dalībniekam viņam jābūt saskaņā ar kolīziju normām, ko Savienības likumdevējs ir noteicis Regulā Nr. 1408/71. Ciktāl šis tiesiskais regulējums ir labvēlīgāks nekā tas, kam šis darba ņēmējs bija piesaistīts darba devēja krāpnieciskās rīcības dēļ, no tā izriet, ka pirmajam minētajam ir nodarīts kaitējums, par kuru viņam ir tiesības saņemt zaudējumu atlīdzību. Manuprāt, tā būtu pārsteidzoša neveiksme, ja judikatūra par apliecības E 101 saistošo spēku, ko Tiesa ir iedibinājusi konkrēti, lai aizsargātu darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, varētu ierobežot iespēju pieprasīt šādu zaudējumu atlīdzību.

96.

Papildus šim apsvērumam jānorāda, ka darba ņēmējam nav nekādu pilnvaru uzsākt dialogu starp kompetentajām iestādēm saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 84.a panta 3. punktu vai panākt, ka tas tiek uzsākts. Tādējādi, ja uzņemošās dalībvalsts tiesas kompetence noraidīt apliecību E 101, attiecībā uz kuru ir pierādīts, ka tā ir iegūta krāpnieciski, šādas prasības par zaudējumu atlīdzību ietvaros būtu atkarīga no šī dialoga norises, tas nozīmētu, ka šī darba ņēmēja piekļuvi tiesai pakļauj prasībām, pār kurām viņam nav nekādas ietekmes. Manuprāt, šāds rezultāts ir grūti savienojams ar tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību, kā paredzēts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā.

97.

Protams, tiesas sēdē Komisija, atbildot uz Tiesas jautājumu, norādīja, ka darba ņēmējs varētu celt prasību nosūtītājas dalībvalsts tiesā (proti, izdevējvalsts iestādes un tās, kur principā atrodas darba devēja juridiskā adrese), kurai būtu absolūta kompetence noraidīt vai atzīt par nederīgu apliecību E 101.

98.

Šajā sakarā jāatzīst, ka vispārīgi tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību ne vienmēr garantē to, ka attiecīgā persona var celt savu prasību tiesā pēc savas izvēles. Principā svarīgi ir tas, ka kaut kur pastāv tiesa, kura piedāvā garantijas, kas saistītas ar tiesībām uz taisnīgu lietas izskatīšanu, un kurā šī ieinteresētā persona var celt savu prasību ( 58 ).

99.

Tomēr es uzskatu, ka darba ņēmējam kā darba attiecību vājākajai pusei būtu jānodrošina vieglāka piekļuve tiesai, lai aizstāvētu savas tiesības pret darba devēju. Manuprāt, šis apsvērums saskan ar prasībām, kas ar pamattiesībām noteiktas efektīvai tiesību aizsardzībai.

100.

Šajā ziņā Briseles Ia regulas 21. pants ( 59 ) ir lietderīga norāde. Saskaņā ar šo tiesību normu darba ņēmējam ir iespēja iesūdzēt darba devēju tās dalībvalsts tiesās, kurā ir viņa juridiskā adrese. Tomēr Savienības likumdevējs ir primāri noteicis darba ņēmējam iespēju celt prasību tiesā tajā vietā, kur viņš pastāvīgi veic darbu, jo minētā tiesa tiek uzskatīta par piemērotu gan attiecībā uz strīda [vietas] tuvumu, gan attiecībā uz nepieciešamību aizsargāt darba ņēmēju ( 60 ).

101.

Tiesas judikatūras par apliecības E 101 saistošo spēku paplašināšana šādā kontekstā praksē nozīmētu liegt darba ņēmējam piekļuvi tiesai, kas vislabāk spēj izšķirt strīdu un aizsargāt viņa intereses un kas turklāt, manā skatījumā, ir vienīgā “reālā” tiesa apliecības E 101 krāpšanas gadījumā. Iespējams, ka valodas zināšanu trūkums, vietējo valsts tiesību nepārzināšana, kā arī attālinātība no dzīvesvietas liek darba ņēmējam atteikties no savu tiesību īstenošanas nosūtītājas valsts tiesās ( 61 ).

102.

Visbeidzot jāuzsver manis piedāvātās interpretācijas robežas. Jautājums nav par vispārēju spēju apstrīdēt apliecību E 101 uzņemošajā dalībvalstī. Pirmkārt, to var noraidīt tikai šīs valsts tiesa ( 62 ). Otrkārt, pat šajā tiesā pieņēmums par piesaistes sociālā nodrošinājuma sistēmai, par ko liecina šī apliecība, likumību nezūd. No neatspēkojama šis pieņēmums kļūst par jauktu – to var atspēkot ar pierādījumiem par krāpšanu nevis valsts tiesību izpratnē, bet Savienības tiesību izpratnē, kuru definīcija ir stingra. Visbeidzot, kā es jau norādīju šajā iedaļā, apliecību E 101 var noraidīt, pamatojoties nevis uz vienkāršām aizdomām par krāpšanu, bet pamatojoties uz elementiem, kas to pierāda, un šie elementi ir jāiesniedz ieinteresētajām personām, kuras atsaucas uz krāpšanu.

103.

Attiecībā uz dažreiz doktrīnā minēto protekcionisma risku, ko šāds risinājums varētu izraisīt, vēlreiz jāuzsver, ka dalībvalstīm ir jāizrāda savstarpēja uzticēšanās savām tiesām, kuras sadarbībā ar Tiesu pilda tām kopā uzticētās funkcijas, lai nodrošinātu tiesību ievērošanu, interpretējot un piemērojot Līgumus. Tādējādi valsts tiesa nevar būt šādu aizdomu par protekcionismu subjekts, jo tās neatkarība nozīmē būt objektīvai un to, ka tai nav nekādu interešu strīda risinājumā, izņemot tiesību normu stingru piemērošanu. Turklāt Tiesa aktīvi uzrauga šīs neatkarības ievērošanu ( 63 ). Tā arī varēs pārbaudīt krāpšanas izņēmuma pareizu piemērošanu lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu mehānisma ietvaros ( 64 ).

104.

Tādējādi visi iepriekš minētie apsvērumi liek man secināt, ka uzņemošās dalībvalsts tiesas kompetencē ir noraidīt apliecību E 101, kas iegūta vai izmantota krāpnieciski. Regulas Nr. 1408/71 84.a panta 3. punktā paredzētā dialoga starp kompetentajām iestādēm norise neietekmē šīs tiesas kompetenci. Neskatoties uz to, ka šīs valsts iestāde vēl nav uzsākusi šo dialogu vai ka šis dialogs jau notiek, vai ka izdevējiestāde nepiekrīt pirmās iestādes viedoklim, šai tiesai ir jānoraida šī apliecība, ja tās rīcībā ir elementi, kas pierāda krāpšanu. Manā ieskatā, spriedumu Altun nevar interpretēt tādējādi, ka tajā ir izvirzīti nosacījumi, kas ir pretrunā šai interpretācijai.

105.

Jāatgādina, ka saskaņā ar to, kā spriedumu Altun saprot Vueling, Čehijas Republikas valdība, Īrija un Komisija, uzņemošās dalībvalsts tiesas kompetencē ir noraidīt apliecību E 101 krāpšanas gadījumā tikai tad, ja uzņemošās dalībvalsts iestādes ir iesniegušas izdevējiestādei konkrētus elementus, kas liek uzskatīt, ka šī apliecība ir iegūta krāpnieciski, un ja šī pēdējā minētā iestāde saprātīgā termiņā nav no jauna izvērtējusi minēto apliecību, ņemot vērā šos elementus.

106.

Tās uzskata, ka šajā gadījumā šie nosacījumi nav izpildīti. Francijas iestādēm būtu vajadzējis uzdot jautājumus izdevējiestādei 2008. gada maijā pēc tam, kad Darba inspekcija bija sagatavojusi protokolu. Tomēr tās to izdarīja tikai pēc tam, kad 2012. gada 31. janvārīcour d’appel de Paris bija pasludinājusi pret Vueling spriedumu krimināllietā ( 65 ). Šī sabiedrība uzskata, ka faktam, ka Francijas iestādes pēc tam sazinājās ar šo iestādi, nav nozīmes. Komisija piebilst, ka, tā kā šī iestāde pieņēma lēmumu, paredzot uzturēt spēkā strīdīgās apliecības E 101 ( 66 ), sadarbības procedūrai bija jāturpinās kā samierināšanas mēģinājumam Administratīvajā komisijā.

107.

Es uzskatu, ka, no vienas puses, uzņemošās dalībvalsts tiesai nevar atņemt tās kompetenci noraidīt apliecību E 101, kas iegūta vai izmantota krāpnieciski, tikai pamatojoties uz to, ka lieta tajā iesniegta, pirms uzņemošās dalībvalsts kompetentā iestāde uzsāka dialogu saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 84.a panta 3. punktu. Šāda interpretācija ir obligāta kaut vai tādēļ, ka prasību, neskatoties uz to, vai tā attiecas uz krimināltiesību vai civiltiesību jomu, var celt tāda fiziska persona kā, piemēram, J. L. Poignant, kam nav nekādas kontroles pār dialoga uzsākšanu starp kompetentajām iestādēm, ne arī zināšanu par tā norisi. Kā apgalvo Francijas valdība, lai ļautu izdevējiestādei saskaņā ar lojālas sadarbības principu paust savu viedokli un vajadzības gadījumā atsaukt apliecību E 101, ir vajadzīgi un pietiekami, ka šis dialogs notiek, pirms uzņemošās dalībvalsts tiesa pieņem galīgo lēmumu.

108.

No otras puses, attiecībā uz dialoga iznākumu, no Vueling, Čehijas Republikas valdības, Īrijas un Komisijas ierosinātās sprieduma Altun interpretācijas es saprotu, ka uzņemošās dalībvalsts tiesai ir kompetence noraidīt apliecību E 101, kas iegūta vai izmantota krāpnieciski, vai nu, ja izdevējiestāde saprātīgā termiņā nav pārskatījusi attiecīgās apliecības pamatotību un ir pieņēmusi lēmumu, ar kuru tā joprojām paliek spēkā vai tiek atsaukta, vai arī, ja šī iestāde ir pieņēmusi tādu pašu lēmumu tādā termiņā, bet šī lēmuma motīvu daļā nav skaidri apspriedusi elementus, ko tai iesniegusi uzņemošās dalībvalsts kompetentā iestāde ( 67 ).

109.

Šajā gadījumā, pirmkārt, izdevējiestāde pieņēma pirmo lēmumu par strīdīgajām apliecībām E 101 divus gadus pēc Francijas iestāžu sākotnējā lūguma, bet tās galīgais lēmums tika pasludināts vairāk nekā divarpus gadus pēc šī lūguma ( 68 ). Ir acīmredzams, ka šie lēmumi netika pieņemti saprātīgā termiņā ( 69 ). Otrkārt, izdevējiestāde šī galīgā lēmuma motīvu daļā nevērtēja elementus, uz ko bija norādījušas Francijas iestādes saistībā ar krāpšanu, proti, nepareizas informācijas par dzīvesvietu norādīšana ( 70 ).

110.

Tāpēc es uzskatu, ka tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, (iespējamie) nosacījumi par dialogu starp kompetentajām iestādēm ir jāuzskata par izpildītiem.

111.

Iesniedzējtiesu prejudiciālie jautājumi balstās uz premisu, ka Vueling ir veikusi krāpšanu, ko galīgi ir konstatējusi Francijas krimināltiesa.

112.

Tomēr, no vienas puses, šī premisa balstās uz krāpšanas jēdzienu Francijas tiesību izpratnē. Šajā kontekstā krāpšanu raksturo fakts, ka šīs tiesības apzināti nav ņemtas vērā. Tomēr spriedumā Altun Tiesa ir vēlējusies piešķirt krāpšanai sociālā nodrošinājuma jomā autonomu nozīmi. Šajā spriedumā Tiesa nosprieda, ka krāpšanas konstatēšana balstās uz tādu netiešu pierādījumu kopumu, kuri pierāda objektīva un subjektīva elementa esamību. Objektīvo elementu veido tas, ka nav izpildīti nosacījumi apliecības E 101 iegūšanai un izmantošanai, kas paredzēti Regulas Nr. 1408/71 II sadaļā. Subjektīvais elements ir ieinteresēto personu nodoms apiet vai izvairīties no šīs apliecības izsniegšanas nosacījumiem, lai saņemtu ar to saistīto priekšrocību ( 71 ).

113.

No otras puses, krāpšanas pieņēmums Savienības tiesību izpratnē tiek apstrīdēts tiesā. Vueling apgalvo, ka uz to neattiecas neviens no šiem elementiem. Arī Čehijas Republikas valdība uzskata tāpat, savukārt Komisijai šajā ziņā ir šaubas. Tikai J. L. Poignant, CRPNPAC un Francijas valdība uzskata, ka šajā gadījumā krāpšana ir pierādīta neapstrīdami (un galīgi).

114.

Šādos apstākļos, manuprāt, ir jāsniedz visi lietderīgi interpretācijas elementi attiecībā uz jēdzienu “krāpšana” Savienības tiesību izpratnē kaut vai tikai tādēļ, lai ļautu iesniedzējtiesām pārbaudīt, vai tās nosacījumi ir izpildīti šajās lietās. Turklāt šie precizējumi ir nepieciešami, lai nodrošinātu tiesisko drošību, izvairoties no atšķirīgiem novērtējumiem un pretrunīgiem nolēmumiem dalībvalstīs par uz to, kas ir krāpnieciska rīcība sociālā nodrošinājuma jomā.

115.

Līdz ar to es pievērsīšos krāpšanas objektīvā elementa (2) un subjektīvā elementa (3) interpretācijai, ņemot vērā pamatlietas apstākļus. Tomēr es uzskatu, ka vispirms ir lietderīgi sniegt dažus skaidrojumus, kas, manuprāt, ļauj labāk izprast vispārīgo kontekstu, kurā iekļaujas šīs lietas (1).

116.

Saskaņā ar pētījumiem, ar kuriem esmu varējis iepazīties, “vēsturiskās” aviosabiedrības tradicionāli ir organizētas, pamatojoties uz tā saucamo “hub‑and‑spoke” transporta modeli. Šajā sakarā tām ir viena (vai vairākas) darbības bāze(-s), proti, centrālā lidosta (hub), ap kuru tiek organizēti galamērķi (spokes) un kurā tiek veiktas arī pārsēšanās. Šī darbības bāze apvieno tostarp sabiedrības galveno biroju, gaisa kuģu floti, un tā ir lidojumu apkalpes darbinieku “mājas bāze” ( 72 ), t.i., lidosta, no kuras viņi saņem lidojumu grafikus, kurā sāk pildīt savus uzdevumus un kurā atgriežas pēc to izpildes. Savukārt galamērķi ir tikai vienkārša nosēšanās.

117.

Savukārt zemo cenu aviosabiedrības pakāpeniski ir pieņēmušas citu modeli, tā saucamo “point‑to‑point”. Lai gan šīm aviosabiedrībām pārsvarā vienmēr ir galvenā darbības bāze, kas tām kalpo par “hub” (centru), tās galvenokārt nodrošina salīdzinoši īsus reisus starp diviem galamērķiem, kas padara iespējamu gaisa kuģu daudzkārtēju rotāciju intensīvā ritmā. Mērķis veicināt šādu rotāciju ir mudinājis šīs aviosabiedrības norīkot uz ilgāku laiku darbiniekus un aprīkojumu uz apkalpotajām lidostām un šai sakarā veidot jaunas bāzes, kas pamazām kļūst arvien nozīmīgākas loģistikas un cilvēkresursu ziņā.

118.

Šādā kontekstā dažas zemo cenu aviosabiedrības ir izveidojušas tādu praksi, ka tās pieņem darbā darbiniekus, kurus uz ilgu laiku norīko uz sekundārām darbības bāzēm, kas atrodas citu dalībvalstu teritorijā, vienlaikus viņiem piemērojot tās galvenās darbības bāzes dalībvalsts sociālās tiesības un sociālā nodrošinājuma tiesības, izņemot normas un iemaksas, kas paredzētas dalībvalstīs, kurās atrodas minētās sekundārās bāzes. Šajā nolūkā šīs pašas sabiedrības praktizē darbinieku norīkošanu, norādot, ka uz viņu klātbūtni dalībvalstīs, kas nav to galvenās darbības bāzes valsts, attiecas pakalpojumu sniegšanas brīvība ( 73 ).

119.

Francijas likumdevējs vēlējās apkarot šo praksi, precizējot, kas aviosabiedrības gadījumā veido pastāvīgu uzņēmumu saskaņā ar definīciju, kura ir tuva tai, kas sniegta šim jēdzienam Tiesas judikatūrā, lai attaisnotu Francijas tiesību piemērošanu saskaņā ar Darba kodeksa L. 1262‑3. pantu ( 74 ). Šajā nolūkā tika pieņemts Civilās aviācijas kodeksa R. 330‑2‑1. pants, kurā precizēts, ka minētais L. 1262‑3. pants ir piemērojams gaisa pārvadājumu uzņēmumiem, pamatojoties uz viņu “darbības bāzi”, kas atrodas Francijas teritorijā, un šāda “bāze” ir definēta kā “telpu un infrastruktūras kopums, no kura uzņēmums pastāvīgi, parasti un ilgstoši veic aviopārvadājumus, nodarbinot algotus darba ņēmējus, kam tā ir faktiska profesionālās darbības vieta” ( 75 ). Šajā lietā cour d’appel de Paris savu 2012. gada 31. janvāra spriedumu, ar kuru Vueling ir notiesāta krimināllietā, ir pamatojusi precīzi ar šiem noteikumiem. Šī tiesa noraidīja norīkošanas noteikumu piemērošanu, jo šai sabiedrībai Ruasī bija šāda “bāze” ( 76 ).

120.

Savienības likumdevējs arī ir ņēmis vērā attiecīgo praksi. Šajā sakarā ir jāatgādina, ka, lai gan Regulas Nr. 1408/71 14. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir paredzēti īpaši noteikumi aviosabiedrību lidojumu apkalpes darbiniekiem – kuri šajās lietās ir piemērojamai ratione temporis un pie kuriem es atgriezīšos vēlāk –, Savienības likumdevējs Regulas Nr. 883/2004 sākotnējā redakcijā nebija iekļāvis šos īpašos noteikumus vienkāršošanas labad. Tāpēc lidojumu apkalpes darbinieku situācija bija jāizvērtē, ņemot vērā vispārējos noteikumus par darba ņēmējiem, kas ir nodarbināti divās vai vairākās dalībvalstīs; šie noteikumi, tos piemērojot lidojumu apkalpes darbiniekiem, vairumā gadījumu nozīmēja darba devēja juridiskās adreses atrašanās vietas tiesību aktus. Tomēr likumdevējs izmantoja iespēju pieņemt Regulu (ES) Nr. 465/2012 ( 77 ), lai ieviestu Regulā Nr. 883/2004 jaunu īpašu noteikumu juridiskas fikcijas veidolā, saskaņā ar kuru lidojumu apkalpes darbinieku darbība tiek uzskatīta par veiktu dalībvalstī, kurā ir tā mājas bāze – fikcija, kas tādējādi nozīmē šīs valsts tiesību aktu piemērošanu saskaņā ar lex loci laboris ( 78 ). Citiem vārdiem, “mājas bāze” ir kļuvusi par piesaistes kritēriju sociālā nodrošinājuma jomā aviosabiedrību lidojumu apkalpes darbiniekiem.

121.

Jāatgādina, ka krāpšanas objektīvais elements ir fakts, ka nosacījumi, kas izvirzīti apliecības E 101 saņemšanai un izmantošanai, nav izpildīti.

122.

Šajā gadījumā uzreiz ir jāprecizē viens aspekts par juridisko pamatu, balstoties uz kuru izdevējiestāde izsniedza strīdīgās apliecības E 101. Proti, šāda apliecība jebkurā gadījumā var tikai pierādīt to, ka ir izpildīti noteikumos, saskaņā ar kuriem tā tika izsniegta, paredzētie nosacījumi ( 79 ).

123.

Šajā saistībā Cour de cassation, chambre sociale savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu un pirmajā jautājumā lietā C‑37/18 norāda, ka šīs apliecības tika izsniegtas uz Regulas Nr. 1408/71 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta un Regulas Nr. 574/72 11. panta 1. punkta pamata, t.i., uz tādu noteikumu pamata, ko piemēro darba ņēmēju norīkošanai.

124.

Savukārt tribunal de grande instance de Bobigny savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑370/17 liek noprast, ka minētās apliecības tika izsniegtas saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 14. panta 2. punkta a) apakšpunktu un Īstenošanas regulas Nr. 574/72 12.a panta 1.a punktu, t.i., saskaņā ar noteikumiem, ko piemēro personām, kuras pieder pie ceļojumu vai lidojumu personāla starptautisku pārvadājumu uzņēmumā. Šīs tiesas pirmais jautājums raisa šaubas, norādot, ka tās pašas apliecības patiesībā ir izsniegtas “saskaņā ar” Īstenošanas regulas Nr. 574/72 11. panta 1. punktu, lasot to kopsakarā ar tās pašas regulas 12.a panta 1.a punktu, proti, saskaņā gan ar noteikumiem par norīkošanu, gan ar noteikumiem, ko piemēro personām, kuras pieder pie ceļojumu vai lidojumu personāla.

125.

Faktiski, kā izriet no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem un kā norāda Cour de cassation, chambre sociale, strīdīgās apliecības E 101 pieprasīja Vueling un izdevējiestāde tās izsniedza, pamatojoties (tikai) uz noteikumiem, ko piemēro darba ņēmēju norīkošanai. Šajos secinājumos es balstīšos tikai uz šo pieņēmumu. Tribunal de grande instance de Bobigny, kura vienīgā ir kompetenta novērtēt faktus, tas būs jāpārbauda pašai ( 80 ).

126.

Ņemot vērā minēto, es paskaidrošu, kādēļ apliecības E 101 nevarēja būt likumīgi izsniegtas uz tādu noteikumu pamata, ko piemēro darba ņēmēju norīkošanai, tādos apstākļos kā pamatlietā (a). Pēc tam paskaidrošu, kāpēc attiecīgie darba ņēmēji nevarēja tikt pieņemti darbā vai turpināt būt piesaistīti tās valsts tiesību aktiem, kurā atrodas darba ņēmēja juridiskā adrese, saskaņā ar noteikumiem, ko piemēro personām, kuras pieder pie ceļojumu vai lidojumu personāla (b).

127.

Vueling apgalvo, ka Regulas Nr. 1408/71 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā un Īstenošanas regulas Nr. 574/72 11. panta 1. punktā paredzētie noteikumi par darba ņēmēju norīkošanu var būt piemērojami tādas aviosabiedrības lidojumu apkalpes darbiniekiem, kura – kā šī sabiedrība pati – veic starptautiskus pasažieru pārvadājumus.

128.

Tomēr, es uzskatu – kā to tiesas sēdē norādīja J. L. Poignant un CRPNPAC pārstāvis – uz šādas aviosabiedrības lidojumu apkalpes darbiniekiem attiecas Regulas Nr. 1408/71 14. panta 2. punkta a) apakšpunkts, un viņus nevar “norīkot” uz dalībvalsti saskaņā ar šīs regulas 14. panta 1. punkta a) apakšpunktu.

129.

Šī interpretācija vispirms izriet no Regulas Nr. 1408/71 struktūras. Noteikumi par norīkošanu un noteikumi, ko piemēro personām, kuras pieder pie ceļojumu vai lidojumu personāla starptautisku pārvadājumu uzņēmumā, ir, kā norādīts šīs regulas 14. panta nosaukumā, divi lex loci laboris principa, kas noteikts minētās regulas 13. panta 2. punkta a) apakšpunktā, izņēmumi. 14. panta struktūra un tā saistība ar 13. pantu izceļ to, ka nav paredzēts atsaukties uz pirmo izņēmumu, lai atkāptos no otrā.

130.

Šī interpretācija turklāt ir obligāta, ņemot vērā Regulas Nr. 1408/71 attiecīgo noteikumu pašu formulējumu, skatot šo regulu vispārējā kontekstā, kādā šie noteikumi iekļaujas. Jāatgādina, ka šīs regulas 14. panta 1. punkta a) apakšpunkts attiecas uz “uz darba ņēmēju, ko kādā dalībvalstī nodarbina [..], un ko [šis uzņēmums] ir nosūtījis uz kādu citu dalībvalsti”. Turpretī minētās regulas 14. panta 2. punkta a) apakšpunkts attiecas uz tādu darba ņēmēju, kurš ir nodarbināts, kā norādīts šī punkta nosaukumā, “divās vai vairākās dalībvalstīs” ( 81 ).

131.

Šajā sakarā, lai gan jēdziens “norīkošana” Regulas Nr. 1408/71 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta nozīmē šajā regulā nav definēts, nosacījumi, kas ir ietverti šajā tiesību normā, atspoguļo ideju par uz vietas strādājošu darba ņēmēju, kurš parasti veic darbu vienā dalībvalstī un kuru uz laiku nosūta uz citu dalībvalsti, un kurš pēc noteikta laika atgriežas pirmajā valstī. Taču aviosabiedrības lidojumu apkalpes darbinieki, kuri strādā lidmašīnās, kas veic starptautiskos reisus, nevar iekļauties šādā shēmā, jo nav piesaistīti vienas dalībvalsts teritorijai, kurā darbs parasti tiek veikts. Attiecībā uz šiem darbiniekiem, kas hipotētiski ir mobili, darba veikšana vairākās dalībvalstīs ir darba nosacījumu ierasts aspekts ( 82 ). Šis konteksts pamato to, ka Savienības likumdevējs minētajā regulā ir paredzējis īpašu piesaistes kritēriju šādiem darbiniekiem ( 83 ).

132.

Visbeidzot, Regulas Nr. 1408/71 14. panta 1. punkta a) apakšpunkts, ņemot vērā tā izņēmuma raksturu, Tiesas ieskatā, ir jāinterpretē šauri ( 84 ). Tātad šo tiesību normu nevar piemērot pēc analoģijas personām, kuras pieder pie ceļojumu vai lidojumu personāla un uz kurām savukārt attiecas šī panta 2. punkta a) apakšpunkts ( 85 ).

133.

Manuprāt, secinājums, ka strīdīgās apliecības E 101 nevarēja likumīgi izsniegt, pamatojoties uz noteikumiem, ko piemēro darba ņēmēju norīkošanai, pats par sevi var raksturot krāpšanas objektīvo elementu.

134.

Tādējādi, tā kā Regulas Nr. 1408/71 14. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts principā piemērot tās dalībvalsts tiesību aktus, kurā atrodas darba devēja juridiskā adrese, un tā kā apliecības E 101 hipotētiski būtu varējušas tikt izsniegtas saskaņā ar šo tiesību normu, es uzskatu, ka, lai izvairītos no jebkādiem pārmetumiem par formālu pieeju, ir lietderīgi paskaidrot, kādēļ līdzīgas apliecības izdevējiestāde nevarēja likumīgi izsniegt saskaņā ar šo tiesību normu.

135.

Šajā sakarā jāatgādina, ka, lai gan Regulas Nr. 1408/71 14. panta 2. punkta a) apakšpunktā principā ir paredzēts piemērot tās dalībvalsts tiesību aktus, kurā atrodas darba devēja juridiskā adrese, šajā normā ir paredzēta arī atsevišķu izņēmumu piemērošana. Konkrēti, tā i) punktā ir noteikts, ka “persona, kas strādā minētā uzņēmuma filiālē vai pastāvīgajā pārstāvniecībā, kura atrodas citā dalībvalstī, nevis tajā, kurā atrodas šī uzņēmuma juridiskā adrese vai uzņēmējdarbības vieta, ir pakļauta tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā atrodas filiāle vai pastāvīgā pārstāvniecība”.

136.

Saskaņā ar šo formulējumu ir jāizpilda divi kumulatīvi nosacījumi, lai šis noteikums tiktu piemērots darba ņēmējam – no vienas puses, ir jāpastāv darba devēja “filiālei vai pastāvīgajai pārstāvniecībai” dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kurā atrodas šī uzņēmuma juridiskā adrese, un, no otras puses, šim darba ņēmējam ir “[jā]strādā” šajā uzņēmumā.

137.

Šai sakarā, saistībā ar pirmo no šiem nosacījumiem ir jānorāda, ka diskusijas, kas notika Tiesā attiecībā par “filiāles vai pastāvīgas pārstāvniecības” esamību pamatlietā aplūkotajos apstākļos, atspoguļojas šo secinājumu 117.–119. punktā izklāstītajos paskaidrojumos. Vueling apgalvo, ka aplūkoto faktu laikā tā eksperimentālā kārtā veica tikai regulārus lidojumus starp vairākām Spānijas pilsētām un Parīzi tādās laika nišās, kuras ņemot vērā, daži gaisa kuģi laikā starp diviem lidojumiem – naktī – tika novietoti Parīzes Šarla de Golla lidostas lidlaukā. Tādējādi tā nepiekrīt idejai par to, ka tai bija šāda veida struktūra vai jebkāda cita veida sekundāra uzņēmējdarbības forma šajā lidostā, un būtībā vēlas atsaukties uz pakalpojumu sniegšanas brīvības īstenošanu.

138.

Tomēr man nerada šaubas tas, ka šajās lietās runa ir par “filiāli vai pastāvīgu pārstāvniecību” Regulas Nr. 1408/71 14. panta 2. punkta a) apakšpunkta i) punkta izpratnē.

139.

Šai sakarā jānorāda, ka minētais jēdziens “filiāle vai pastāvīgā pārstāvniecība” šajā regulā nav definēts, un tajā nav arī atsauces uz dalībvalstu tiesību aktiem šajā jomā. Tādēļ tas ir jāinterpretē autonomi un šī interpretācija ir jāsniedz saskaņā ar šo terminu ierasto nozīmi ikdienas valodā, ņemot vērā kontekstu, kādā tie tiek lietoti, un ar tiesisko regulējumu, kura daļa tie ir, sasniedzamos mērķus ( 86 ).

140.

Savā ierastajā nozīmē termins “filiāle” attiecas uz sekundārās uzņēmējdarbības formu (pretstatā uzņēmuma galvenajai uzņēmējdarbības vietai), kas nav atsevišķa juridiska persona (atšķirībā no meitasuzņēmuma) un kurai ir zināma autonomija. Termins “pastāvīgā pārstāvniecība” atspoguļo tuvu realitāti un nozīmē pastāvīgu uzņēmumu, kas darbojas galvenā uzņēmuma vārdā un uzdevumā.

141.

Attiecībā uz Regulas Nr. 1408/71 kontekstu un sasniedzamajiem mērķiem, kas vienlaicīgi ir gan instruments, kas iekļaujas iekšējā tirgus ietvarā, gan starptautisko privāttiesību instruments, definīcijas, kuras Tiesa ir formulējusi tuviem jēdzieniem šajās jomās, sniedz lietderīgas norādes. Šajā sakarā, no vienas puses, jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru filiāle vienā dalībvalstī, kuru izveidojusi sabiedrība, kas dibināta atbilstoši citas dalībvalsts tiesībām, ir sekundāras uzņēmējdarbības forma, uz kuru attiecas LESD 49. pants ( 87 ). Šai kontekstā jēdziens “uzņēmējdarbība” nozīmē infrastruktūru, kas ļauj pastāvīgi un ilgstoši veikt profesionālu darbību un, izmantojot šo infrastruktūru, tostarp vērsties pie attiecīgās dalībvalsts pilsoņiem ( 88 ). No otras puses, analoga realitāte ir atrodama Tiesas judikatūrā par Briseles Ia regulas 7. panta 5. punktā minēto jēdzienu “filiāle, aģentūra vai cita struktūra”, kas nozīmē darījumu veikšanas centru, kurš ilgtermiņā ārēji rīkojas kā mātesuzņēmuma atvasinājums, kuram ir vadība un kurš materiālā ziņā ir aprīkots tā, lai tas būtu spējīgs slēgt darījumus ar trešajām personām ( 89 ).

142.

No visiem šiem apsvērumiem izriet, ka “filiāle vai pastāvīgā pārstāvniecība” Regulas Nr. 1408/71 14. panta 2. punkta a) apakšpunkta i) punkta izpratnē ir kā sekundāras uzņēmējdarbības forma, kam piemīt pastāvīgums un kas līdz ar to īsteno uz āru vērstu saimniecisko darbību, un kam šajā nolūkā ir organizēts materiālais un cilvēkresursu nodrošinājums, kā arī zināma autonomija attiecībā pret darba devēja galveno uzņēmumu.

143.

Gaisa pārvadājumu jomā man tāpat kā Cour de cassation, chambre sociale šķiet ( 90 ), ka realitāte, ko aptver jēdziens “filiāle vai pastāvīgā pārstāvniecība” ļoti, ja ne pilnībā atbilst “darbības bāzei”, kā tas it īpaši ir definēts Francijas tiesībās ( 91 ).

144.

Cour d’appel de Paris savā 2012. gada 31. janvāra spriedumā, ar kuru Vueling tika piespriests kriminālsods, konstatēja, ņemot vērā apstākļus, kas minēti šo secinājumu 19., 21. un 24. punktā, ka šai aviosabiedrībai Ruasī bija šāda bāze. Tas vēl ir jāpārbauda iesniedzējtiesām, kurām vienīgajām ir kompetence novērtēt aplūkotos faktus, taču “filiāles vai pastāvīgās pārstāvniecības” raksturojums Regulas Nr. 1408/71 14. panta 2. punkta a) apakšpunkta i) punkta izpratnē, manā ieskatā, ir izpildīts ( 92 ).

145.

Attiecībā uz otro nosacījumu, kurš izriet no šīs tiesību normas un saskaņā ar kuru attiecīgajam darba ņēmējam ir “[jā]strādā” darba devēja filiālē vai pārstāvniecībā, Vueling apgalvoja, ka to nevarēja attiecināt uz darba ņēmējiem, ko tā “norīkoja” uz Ruasī bāzi (kuras esamību, jāatgādina, tā apstrīd), jo tai neesot statusa, kas raksturo darba devēju vai kompetenci gaisa lidojumu apkalpes darbinieku vadības jomā, tādēļ ka šī vadība vienmēr ir bijusi atkarīga no galvenā biroja Barselonā. Tomēr arī šajā gadījumā man nav šaubu par to, ka šis nosacījums ir izpildīts tādos apstākļos kā pamatlietā aplūkotie.

146.

Šai sakarā jānorāda, ka, lai gan mērķis Regulas Nr. 1408/71 13. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētajam noteikumam par lex loci laboris principu ir nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret visiem darba ņēmējiem, kas ir nodarbināti vienas un tās pašas dalībvalsts teritorijā ( 93 ), noteikumi, kas paredzēti šīs regulas 14. panta 2. punkta a) apakšpunktā, atspoguļo – ja nevar identificēt vienu teritoriju, kurā tiek veikta darbība, – vēlmi paredzēt piesaistes kritērijus, ar kuriem nosaka darba ņēmējam vistuvākās valsts tiesību aktus atbilstoši tuvuma principam, kas ir raksturīgs starptautiskajām privāttiesībām. Tādējādi, ja darba ņēmēju nodarbina darba devēja filiāle vai pastāvīgā pārstāvniecība, ir jāpiemēro tās dalībvalsts tiesību akti, kurā šī struktūra atrodas, pamatojoties uz to, ka tiek uzskatīts, ka minētie tiesību akti ir tuvāki attiecīgajam darba ņēmējam nekā tās valsts tiesību akti, kurā atrodas darba devēja juridiskā adrese ( 94 ).

147.

Attiecībā uz šī tuvuma principa ietekmi –ir iespējams izdarīt apsvērumus pēc analoģijas ar judikatūru par starptautiskajām darba tiesībām. Šajā jomā jau sen ir atzīts, ka darba attiecības parasti ir cieši saistītas, no vienas puses, ar tiesību aktiem un, no otras puses, ar tiesu, kas atrodas vietā, kurā darba ņēmējs faktiski veic savu darbību ( 95 ). Ja darba ņēmējs veic savu darbību vairākās vietās, Tiesa ir nospriedusi – it īpaši spriedumā Nogueira u.c. ( 96 ) – attiecībā konkrēti uz lidojumu apkalpes darbiniekiem, ka darba attiecības nozīmē ievērojamu piesaisti vietai, no kuras darba ņēmējs parasti pilda savus pienākumus attiecībā pret darba devēju – tā atbilst vietai, kurā viņš saņem norādījumus par saviem pārvadājumiem un organizē savu darbu, no kuras viņš sāk savu darba dienu un kurā viņš pēc tās atgriežas. Šajā spriedumā Tiesa norādīja, ka šo pašu lidojumu apkalpes darbinieku gadījumā un, ja nav pretēju norāžu, šī vieta sakrīt ar viņu “mājas bāzi” ( 97 ).

148.

Šie apsvērumi, kas ir transponēti Regulas Nr. 1408/71 14. panta 2. punkta a) apakšpunkta i) punktā, nozīmē to, ka, lai piemērotu šo tiesību normu, pietiek tikai pārbaudīt, vai darba ņēmējs veic savu darbību uz vietas darba devēja filiālē vai pastāvīgajā pārstāvniecībā vai no darba devēja filiāles vai pastāvīgās pārstāvniecības. Attiecībā uz lidojumu apkalpes darbiniekiem tā tas parasti ir, ja viņu “mājas bāze” atrodas tur, un šķiet, ka pamatlietās tā arī ir, ņemot vērā šo secinājumu 19. un 21. punktā aprakstītos apstākļus. Iesniedzējtiesām arī tas būs jāpārbauda.

149.

Lai secinātu, ka ir notikusi krāpšana – kā es norādīju iepriekš – ir jākonstatē, ka ieinteresētajai personai bija nodoms apiet apliecības E 101 izsniegšanas nosacījumus vai izvairīties no tiem, lai saņemtu ar to saistīto priekšrocību. Šajā gadījumā Vueling norāda, ka tā neko tīši nav slēpusi, jo savus norīkotos darba ņēmējus deklarēja Francijas iestādēm un lūdza kompetentajai Francijas iestādei viņu norīkojumu pagarināt.

150.

Tiesai nav jānosaka, vai šāda Vueling krāpnieciska nodoma pierādījums ir gūts pamatlietā aplūkotajos apstākļos. Tomēr, ņemot vērā minētos apstākļus, ir jāsniedz iesniedzējtiesām visi Savienības tiesību interpretācijas elementi, kas varētu tām palīdzēt.

151.

Šai sakarā ir jāatgādina, ka krāpnieciska nodoma pierādījums var izrietēt no tīšas darbības, piemēram, norīkotā darba ņēmēja vai minēto darba ņēmēju norīkojošā uzņēmuma reālās situācijas kļūdainas atspoguļošanas vai tīšas bezdarbības, piemēram, būtiskas informācijas nesniegšanas ( 98 ). Manuprāt, aplūkotās darbības vai bezdarbības tīšo raksturu var izsecināt no objektīviem faktiskajiem apstākļiem ( 99 ). Šajā sakarā es sniegšu divus papildu apsvērumus.

152.

Pirmām kārtām, tas, ka aviosabiedrība, kas veic starptautiskos pasažieru pārvadājumus, ir pieprasījusi izsniegt apliecības E 101 saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 14. panta 1. punkta a) apakšpunktu, lai nosūtītu tās lidojumu apkalpes darbiniekus uz filiāli citā dalībvalstī, pats par sevi rada jautājumus par tās patieso motivāciju.

153.

Jānorāda, ka šīs regulas 14. panta 2. punkta a) apakšpunkta piemērošana nozīmē divas būtiskas neērtības šādai sabiedrībai. Pirmkārt, no procesuālā viedokļa Īstenošanas regulas Nr. 574/72 12.a panta 1.a punkts tai neļauj lūgt dalībvalsts, kurā atrodas tās juridiskā adrese, kompetentajai iestādei izsniegt apliecības E 101 tās lidojumu apkalpes darbiniekiem (šī apliecība ir jāpieprasa pašam darba ņēmējam), savukārt saskaņā ar minētās regulas 11. panta 1. punktu tā var to darīt norīkojuma gadījumā. Otrkārt, pēc satura Regulas Nr. 1408/71 14. panta 2. punkta a) apakšpunkta i) punktā izņēmuma kārtā ir paredzēts piemērot tās dalībvalsts tiesību aktus, kurā atrodas filiāle vai pastāvīgā pārstāvniecība, kas nodarbina attiecīgos darba ņēmējus, lai gan noteikumi par norīkošanu ļautu izvairīties no šī izņēmuma piemērošanas un nodrošināt juridiskās adreses dalībvalsts tiesību aktu piemērošanu.

154.

Otrkārt, iesniedzējtiesas ir norādījušas, kā tas īsumā ir minēts šo secinājumu 20. un 24. punktā, ka Vueling lielai daļai “norīkoto” darbinieku kā domicilu bija uzrādījusi savu juridisko adresi Spānijā, lai gan faktiski viņi dzīvoja Francijā, turklāt būdami Francijas pilsoņi, savukārt puse no viņiem nebija arī pastāvīgi strādājuši aviosabiedrības uzdevumā un bija pieņemti darbā ne ilgāk kā trīsdesmit dienas pirms viņu norīkojuma, daži pat vienu dienu iepriekš vai tajā pašā dienā. Arī šie apstākļi rada jautājumus.

155.

Pat pieņemot, ka aviosabiedrība, kas veic starptautiskos pārvadājumus, kļūdaini uzskata, ka noteikumi par darba ņēmēju norīkošanu var attiekties uz tās lidojumu apkalpes darbiniekiem ( 100 ), nepaziņošana izdevējiestādei par attiecīgo darba ņēmēju faktisko dzīvesvietu var veicināt šo noteikumu ļaunprātīgas izmantošanas slēpšanu.

156.

Šajā sakarā jānorāda, ka, protams, Regulas Nr. 1408/71 14. panta 1. punkta a) apakšpunkts neliedz uzņēmumam norīkot darba ņēmējus uz dalībvalsti, kurā tie dzīvo. Šis noteikums arī neaizliedz to, ka šie darba ņēmēji ir tās dalībvalsts pilsoņi, uz kuru viņi tiek nosūtīti. Turklāt saskaņā ar Tiesas judikatūru apstāklis, ka darba ņēmējs ir pieņemts darbā norīkošanas nolūkā, pats par sevi nav šķērslis tam, ka uz viņu attiecas noteikumi par norīkošanu ( 101 ).

157.

Man tomēr šķiet, ka šādu apstākļu kumulācijas gadījumā – tādu darba ņēmēju pieņemšana darbā, kuri ir dalībvalsts pilsoņi un kuri dzīvo šajā valstī, ar nolūku tos nodarbināt minētajā valstī – norīkošana ir mākslīga ( 102 ). Šajā sakarā jāatgādina, ka Regulas Nr. 1408/71 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta mērķis ir galvenokārt veicināt pakalpojumu sniegšanas brīvību uzņēmumu labā darba ņēmēju norīkošanai darbā uz citām dalībvalstīm, kas nav valstis, kurās šie uzņēmumi ir dibināti, un šajā kontekstā izvairīties no administratīviem sarežģījumiem ( 103 ). Tādēļ noteikumus par norīkošanu nevar piemērot darba ņēmējiem, kas tieši ir pieņemti darbā valstī, uz kuru viņus ir paredzēts norīkot ( 104 ).

158.

Galu galā iesniedzējtiesām būs jāpārbauda Vueling rīcība pamatlietās. Šajā sakarā šai sabiedrībai būs jābūt iespējai atspēkot šajos secinājumos aplūkotos aspektus, ievērojot garantijas, kas saistītas ar tiesībām uz taisnīgu lietas izskatīšanu. Jo īpaši tai būs jāspēj sniegt paskaidrojumus par kļūdainas informācijas sniegšanu Spānijas iestādēm saistībā ar dzīvesvietu.

159.

Ar savu otro jautājumu lietā C‑37/18 Cour de cassation, chambre sociale būtībā jautā, vai Savienības tiesību pārākuma princips liedz valsts tiesai, kurai atbilstoši valsts tiesībām ir jāpiemēro nolēmuma krimināllietā res judicata spēks iepretim nolēmumam civillietā, izdarīt secinājumus no nolēmuma krimināllietā, kas pasludināts neatbilstoši Savienības tiesību normām, piespriežot darba devējam samaksāt zaudējumu atlīdzību darba ņēmējam, pamatojoties tikai uz to, ka ar nolēmumu krimināllietā darba devējam ir piespriests sods par tādiem pašiem faktiem.

160.

Princips par nolēmuma krimināllietā res judicata spēku pār nolēmumu civillietā Francijas tiesību sistēmā izriet no Cour de cassation pastāvīgās judikatūras, saskaņā ar kuru to tiesu nolēmumiem, kas izskata krimināllietas, ir res judicata spēks iepretim tiesu, kas izskata civillietas, nolēmumiem. Šis spēks neaprobežojas tikai ar tiesas, kas izskata krimināllietu, nolēmuma rezolutīvo daļu, proti, ar apsūdzētās personas vainas vai nevainīguma pasludināšanu un konkrēta soda piespriešanu vai attaisnošanu. Tas attiecas arī uz šī nolēmuma motīvu daļu ( 105 ). Līdz ar to civiltiesai, kas lemj par tiem pašiem faktiem, par kuriem lemj tiesa, kas izskata krimināllietu, ir aizliegts apšaubīt ne tikai tiesas, kas izskata krimināllietu, apsūdzēto personu notiesājošu spriedumu vai attaisnojošu spriedumu kā tādu, bet arī tiesas, kas izskata krimināllietu, konstatētos faktiskos apstākļus un juridisko kvalifikāciju. Uz šiem elementiem attiecas neatspēkojama patiesības prezumpcija, un tos vairs nevar apspriest tiesās, kas izskata civillietas ( 106 ).

161.

Tādējādi cour d’appel de Paris2016. gada 4. marta spriedumā balstījās uz nedeklarēta darba kvalifikāciju, ko tā norādīja 2012. gada 31. janvāra spriedumā, kuru pasludināja krimināllietā pret Vueling, lai piespriestu šai sabiedrībai izmaksāt kompensāciju J. L. Poignant ( 107 ). Gadījumā, ja Tiesa nospriestu (pretēji manam ieteikumam), ka uzņemošās dalībvalsts tiesa nevar noraidīt apliecību E 101 tādos apstākļos kā pamatlietā, šī kvalifikācija nebūtu saderīga ar Savienības tiesībām ( 108 ). Tādā gadījumā rastos jautājums par to, vai šim pēdējam minētajam nolēmumam varēja likumīgi būt res judicata spēks iepretim nolēmumam civillietā attiecībā uz Vueling piedēvētā nodarījuma raksturošanu.

162.

Vispirms jāprecizē, ka, manuprāt, Savienības tiesību pārākuma princips pats par sevi nepiedāvā atbilstošu pārbaudi šī jautājuma atrisināšanai. Runa nav par to, ka tūlīt ir jāatsaucas uz to, ka Regulas Nr. 1408/71 piemērošana prevalē pār res judicata spēku saskaņā ar Francijas tiesībām. Tāpat es neuzskatu, ka jelkāda nozīme ir dalībvalstu procesuālajai autonomijai un – šajā kontekstā – līdzvērtības un efektivitātes pārbaudēm, uz kurām atsaucas Francijas valdība. Jautājums par to, kam var būt res judicata spēks, ir nevis procesuāls, bet gan jautājums pēc būtības.

163.

Šajā kontekstā jānorāda, ka, pirmkārt, princips par nolēmuma krimināllietā res judicata spēku iepretim nolēmumam civillietā var būt šķērslis Savienības tiesību iedarbībai. Ja tās tiesas nolēmums, kas izskata krimināllietu, ir pretrunā šīm tiesībām, tiesai, kas izskata civillietu, tas tomēr būtu jāpiemēro. Otrkārt, princips par nolēmumu krimināllietā res judicata spēku iepretim nolēmumam civillietā, kā apgalvo J. L. Poignant un Francijas valdība, atspoguļo likumīgu tiesiskās drošības mērķi, kas izpaužas kā izvairīšanās no pretrunām starp nolēmumiem krimināllietās un nolēmumiem civillietās, kuri attiecas uz vieniem un tiem pašiem faktiem. Var skaidri nojaust tiesu politikas apsvērumus par tiesu, kas izskata krimināllietas, īpašo lomu ( 109 ). Tāpēc, manuprāt, ir jāizsver Savienības tiesību efektivitāte un šis likumīgais mērķis ( 110 ).

164.

Attiecībā uz šo izsvēršanu Tiesa, protams, ir atkārtoti atzinusi principa par res judicata spēku fundamentālo nozīmi gan Savienības, gan valstu tiesiskajā kārtībā. Lai nodrošinātu gan tiesību un tiesisko attiecību stabilitāti, gan pareizu tiesvedību, ir svarīgi, lai tiesu nolēmumi, kas stājušies likumīgā spēkā pēc tam, kad ir izmantoti pieejamie tiesību aizsardzības līdzekļi, vai pēc tam, kad beidzies šādai pārsūdzībai paredzētais termiņš, vairs nevarētu tikt apstrīdēti. Līdz ar to Savienības tiesības neuzliek valsts tiesai pienākumu nepiemērot valsts procesuālās normas, kas tiesas nolēmumam piešķir res judicata spēku, pat ja tas valstī ļautu novērst situāciju, kas nav savienojama ar šīm tiesībām ( 111 ).

165.

Tomēr, kā norāda Komisija, ja Savienības tiesības neliedz, ka notiesāšanai vai attaisnošanai, kas pasludināta ar tās tiesas nolēmumu, kura izskata krimināllietu (citiem vārdiem, šā nolēmuma rezolutīvajai daļai), ir res judicata spēks un to vairs nevar apšaubīt, pat ja tas ir pretrunā Savienības tiesībām ( 112 ), šī spēka attiecināšana uz tiesas, kas izskata krimināllietu, veiktu kvalifikāciju, lai arī to nesaderība ar Savienības tiesībām būtu bijusi konstatēta tiesā, kura izskata civillietu, pārāk lielā mērā kaitētu šo tiesību iedarbībai. Attiecīgās personas tiesības, kas izriet no Savienības tiesību tiešas iedarbības, atkārtoti netiktu ievērotas otrajā nolēmumā. Tāpēc es uzskatu, ka Savienības tiesībām ir pretrunā šāda valsts tiesību norma par res judicata spēku ( 113 ).

166.

Pretēji tam, ko apgalvo Francijas valdība, šī interpretācija nav apšaubīta spriedumā Di Puma un Zecca ( 114 ). Šajā spriedumā Tiesa nolēma, ka no Savienības tiesiskā regulējuma izrietošais dalībvalstu pienākums noteikt efektīvus, samērīgus un preventīvus administratīvos sodus par iekšējās informācijas ļaunprātīgu izmantošanu nav pretrunā tādai valsts tiesību normai, kas paredz, ka faktiem, kas konstatēti tiesas, kura izskata krimināllietu, nolēmumā attiecībā uz līdzīgu darbību veidojošu elementu pierādīšanu, ir res judicata spēks, kā rezultātā, ja tiesa, kura izskata krimināllietu, attaisno apsūdzēto, administratīvā soda procedūra, kas attiecas uz tiem pašiem faktiem, ir jāizbeidz, neparedzot sodu.

167.

Tomēr Tiesa tikai nosprieda, ka nolēmuma krimināllietā res judicata spēks iepretim administratīvai tiesvedībai nav šķērslis, lai attiecīgos pārkāpumus varētu konstatēt un par tiem efektīvi sodīt, ciktāl faktiskie apstākļi, uz kuriem attiecas šis spēks, tiesā, kas izskata krimināllietu, ir izraisījuši uz sacīkstes principa balstītas debates un ka tās valsts iestādes rīcībā, kura ir atbildīga par šādu administratīvo sodu uzlikšanu, ir līdzekļi, lai nodrošinātu, ka tiesas, kas izskata krimināllietu, nolēmums par notiesāšanu vai attaisnošanu ir pasludināts, ņemot vērā visus tās rīcībā esošos pierādījumus ( 115 ). Tādēļ tā nav paudusi savu viedokli par varbūtību, ka tiesa, kas izskata krimināllietu, būtu veikusi kvalifikāciju, kura nav saderīga ar Savienības tiesībām, pieņemot, piemēram, jēdziena “iekšējās informācijas ļaunprātīga izmantošana” interpretāciju, kas ir pretrunā šīm tiesībām.

168.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ierosinu Tiesai uz Cour de cassation, chambre sociale otro jautājumu lietā C‑37/18 atbildēt, ka Savienības tiesības nepieļauj, ka valsts tiesa, kurai atbilstoši valsts tiesībām ir jāpiemēro tiesas, kas izskata krimināllietu, nolēmuma res judicata spēks iepretim tiesas, kas izskata civillietu, nolēmumam, izdara secinājumus no tiesas, kas izskata krimināllietu, sprieduma, kurš nav saderīgs ar Savienības tiesībām, piespriežot darba devējam samaksāt zaudējumu atlīdzību darba ņēmējam, pamatojoties tikai uz to, ka tiesa, kas izskata krimināllietu, šim darba devējam ir piespriedusi sodu par tiem pašiem faktiem.

169.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz tribunal de grande instance de Bobigny (Francija) lietā C‑370/17 un Cour de cassation, chambre sociale (Francija) lietā C‑37/18 iesniegtajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: