Vispirms ir svarīgi nošķirt atpakaļejošu spēku (“echte Rückwirkung”)  5 – Piemērošana ar atpakaļejošu spēku var būt nesaderīga ar vispārējiem tiesiskās paļāvības un tiesiskās noteiktības principiem. Attiecībā uz šo pēdējo skat. Skouris, V., “La sécurité juridique dans l’ordre juridique communautaire”, izdevumā Mélanges Michael P. Stathopoulos (Timitikos tomos Mich. P. Stathopoulou), II sējums, Atēnas–Komotini, 2010, 2507. lpp. Šajā kontekstā skat. arī, piemēram, Lipinsky, J., Man of Steel? The General Court and the Principle of Legal Certainty: Annotation on the Judgment in Case T308/00 RENV, Salzgitter AG, European State Aid Quarterly, 2/2014, 368. lpp. no tūlītējas piemērošanas (“unechte Rückwirkung”).

Arī ir jānošķir jaunas normas piemērošana tādas situācijas sekām nākotnē, kas radusies agrākās tiesību normas pastāvēšanas laikā (pagaidu situācija)  6 – Lai nošķirtu divas situācijas, izteiciens “pagaidu situācija” ir lietots tostarp spriedumā Ferriere Nord/Komisija (T‑176/01, EU:T:2004:336, 139. punkts). Jēdziens “pagaidu situācija” varētu tikt lietots, lai apzīmētu situāciju, kas ir pilnībā pretēja situācijai, kura ir “agrāk nostabilizējusies”. , no vienas puses, un šīs normas piemērošana situācijai, kas bija pilnībā nostabilizējusies, kad bija spēkā agrākā tiesību norma (pastāvošā situācija), no otras puses.

Kopš jau sen Tiesa uzskata, ka “atbilstoši vispāratzītam principam likumi, ar kuriem groza tiesību normu, ir piemērojami, ja nav paredzētas atkāpes, attiecībā uz tādu situāciju sekām nākotnē, kuras ir radušās laikā, kad bija spēkā agrākais likums”  7 – Spriedums Westzucker (1/73, EU:C:1973:78). Ģenerāladvokāts K. Rēmers [K. Roemer] savos secinājumos šajā lietā ir atzinis, ka “nav tāda vispārēja principa, saskaņā ar kuru noteikumi, ar kuriem ir grozītas publiskās tiesības, principā būtu nekavējoties jāpiemēro situācijām, kas vēl nav pilnībā nostabilizējušās; pat ja nepastāv tieši izteikta tiesību norma šajā ziņā” (skat. šos secinājumus lietā Westzucker, 1/73, EU:C:1973:61, 737. lpp.). Skat. arī spriedumus Singer, tā saukto spriedumu “Hessische Knappschaf” (C‑44/65, EU:C:1965:122, 1200. punkts) un Licata/CES (270/84, EU:C:1986:304, 31. punkts) .

Turklāt “ir jāatgādina [..], ka, lai arī tiesiskās paļāvības princips ir viens no Kopienas pamatprincipiem, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tā piemērošanas joma nevar sniegties tik tālu, ka vispārēji tiek kavēts piemērot jaunu tiesisko regulējumu tādu situāciju sekām nākotnē, kas ir radušās saskaņā ar agrāku tiesisko regulējumu” (skat. it īpaši spriedumu Butterfly Music, C‑60/98, EU:C:1999:333, 25. punkts).

Kā piemēru “pagaidu situācijai” minēšu faktus lietā, kurā tika pasludināts spriedums Gemeinde Altrip u.c. (C‑72/12, EU:C:2013:712, 22. punkts), kas attiecās uz pētījumu par ietekmes uz vidi novērtējumu. Iestādes bija sākušas šo pētījumu laikā, kad bija spēkā agrākās tiesību normas, taču Savienības tiesībās nevalstiskajām organizācijām (NVO) tika piešķirtas jaunas tiesības apstrīdēt šādus pētījumus. Tiesa ir nospriedusi, ka attiecīgajai situācijai jaunā tiesību norma bija jāpiemēro nekavējoties.

Minot citu “pagaidu situācijas” piemēru, es arī varu atsaukties uz faktiem, saistībā ar kuriem Tiesā tika celta prasība lietā Bauche un Delquignies (96/77, EU:C:1978:26)  8 – Skat. arī spriedumus Duchon (C‑106/00, EU:C:2002:234, 21. un nākamie punkti), kā arī Balazs (C‑401/13 un C‑432/13, EU:C:2015:26, 30. un nākamie punkti). , kas attiecās uz līgumiem cukura nozarē, kuri tika noslēgti laikā, kad bija spēkā agrākā tiesību norma. Lai varētu eksportēt cukuru, sabiedrībai bija jāsaņem eksportēšanas licence, kuru varēja izsniegt tikai, piemērojot jauno tiesību normu. Tiesa nosprieda, ka bija jāpiemēro jaunā tiesību norma, lai arī attiecīgie līgumi tika noslēgti laikā, kad bija spēkā agrākā tiesību norma.

Savukārt par “pastāvošajām situācijām” vai arī saskaņā ar Tiesas lietotajiem jēdzieniem “juridiski pilnībā pabeigtu(‑ām) situāciju(‑ām)” (spriedums Komisija/Freistaat Sachsen, C‑334/07 P, EU:C:2008:709, 53. punkts) Tiesa uzskata, ka “Kopienu materiālo tiesību normas, nodrošinot tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības principa ievērošanu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tās attiecas uz situācijām, kas iestājušās pirms to stāšanās spēkā, tikai tad, kad no to teksta, mērķa vai to sistēmas skaidri izriet, ka tām ir piešķirtas šādas sekas” (spriedums GruSa Fleisch, C‑34/92, EU:C:1993:317, 22. punkts).

Kā “pastāvošas situācijas” piemēru Komisija tiesas sēdē minēja preču zīmes reģistrāciju. Proti, Savienības iestādes lēmuma pieņemšanas brīdis (skat. spriedumu Bavaria, C‑120/08, EU:C:2010:798) nosaka juridiski pilnībā pabeigtu situāciju, kas tiek radīta ar šo Savienības tiesību aktu. Tas pats ir attiecināms uz kompetento iestāžu, spriedumā Molenbergnatie (C‑201/04, EU:C:2006:136) aplūkotajā gadījumā Vācijas muitas iestāžu, lēmumu noteikt muitas nodokli.

Kā to ir norādījis ģenerāladvokāts G. Kosma [G. Cosmas] secinājumos lietā Andersson un Wåkerås-Andersson (C‑321/97, EU:C:1999:9, 58. punkts), “katrreiz ir jānosaka brīdis, kad juridiskā situācija ir pilnībā iestājusies, jo tas ir piemērojamo tiesību normu izvēles kritērijs. Šajā ziņā nav nesvarīgi izvērtēt juridisko situāciju laika aspektu un it īpaši nošķirt īslaicīgu situāciju no ilgstošas situācijas. Pirmajā gadījumā situācija tiek pabeigta brīdī, kad tā rodas, tāpēc piemērojamo tiesību normu ir ļoti viegli noteikt. Otrajā gadījumā paiet noteikts laiks no situācijas rašanās līdz tās nostiprināšanās; starplaikā pozitīvajās tiesībās var tikt izdarīti grozījumi, kas var izraisīt nepareiza juridiskā pamata izvēli. Kā esmu norādījis, šajā gadījumā ir svarīgi noteikt, kāda tiesību norma ir spēkā brīdī, kad juridiskā situācija kļūst galīga”.

EKL 88. panta 3. punkta pēdējais teikums (tagad LESD 108. panta 3. punkta pēdējais teikums) “ir izstrādāts ar preventīvu mērķi, lai nodrošinātu, ka nesaderīgs atbalsts nekad netiktu īstenots. Šis mērķis, pirmkārt, tiek sasniegts provizoriski ar tajā noteikto aizliegumu un, otrkārt, pilnībā ar Komisijas galīgo lēmumu, kas neļauj nākotnē īstenot paziņoto atbalsta plānu, ja lēmums ir negatīvs” (spriedums CELF un ministre de la Culture et de la Communication, C‑199/06, EU:C:2008:79, 47. punkts). Tāpēc saskaņā ar šī sprieduma 48. punktu “šādi noteikta preventīva kārtība paredz, ka tikai saderīgs atbalsts tiek īstenots. Lai sasniegtu šo mērķi, atbalsta plāna īstenošana tiek atlikta līdz brīdim, kad šaubas par tā saderību tiek kliedētas ar Komisijas galīgu lēmumu”.

Tāpat arī valsts atbalsta pasākums, kas ir īstenots, neievērojot LESD 108. panta 3. punkta trešajā teikumā paredzēto aizliegumu īstenot atbalstu, ir nelikumīgs (skat. it īpaši spriedumu Residex Capital IV, C‑275/10, EU:C:2011:814, 28. punkts).

Turklāt “Komisijas lēmums, kurā nepaziņotais atbalsts ir atzīts par saderīgu ar kopējo tirgu, a aposteriori nepadara tādus īstenošanas aktus, kas nav spēkā tādēļ, ka tie ir pieņemti, neievērojot EKL 88. panta 3. punkta pēdējā teikumā noteikto aizliegumu, par likumīgiem, jo pretējā gadījumā būtu aizskarta minētās normas tiešā iedarbība un netiktu ņemtas vērā indivīdu intereses, kuras valsts tiesām ir jāaizsargā. Jebkāda cita interpretācija izraisītu to, ka attiecīgajai dalībvalstij būtu izdevīgi neievērot minēto tiesību normu, un šī norma zaudētu lietderīgo iedarbību”, un, “ja saistībā ar atbalsta projektu – vai nu tas būtu saderīgs ar kopējo tirgu, vai nē – fakts, ka nav ievērots EKL 88. panta 3. punkts, neradītu lielāku risku vai sodus nekā šīs normas ievērošana, tad dalībvalstu ieinteresētība paziņot par atbalstu un gaidīt lēmumu par saderību – un tādējādi Komisijas kontroles apjoms – ievērojami mazinātos” (spriedums Transalpine Ölleitung in Österreich, C‑368/04, EU:C:2006:644, 41. un 42. punkts un tajos minētā judikatūra).

Kā ir norādījusi Komisija, ja, pat ievērojot tiesību normas un savlaicīgi paziņojot par saviem plāniem piešķirt atbalstu, dalībvalsts nevar sagaidīt, ka tiek noteikts ietvars, atbilstoši kuram tiks izvērtēti tās projekti, kā tā varētu gaidīt šādu rezultātu, neievērojot šīs tiesību normas un īstenojot atbalstu, iepriekš par to nepaziņojot Komisijai, lai saņemtu tam iepriekšēju atļauju? Proti, saskaņā ar valsts atbalsta kontroles pastāvīgu un loģisku principu pret dalībvalsti, kas nepilda LESD 108. panta 3. punktā noteiktos paziņošanas un apturēšanas pienākumus, nebūtu jābūt labvēlīgākai attieksmei nekā pret dalībvalsti, kas pilda šos pienākumus  9 – Skat. it īpaši spriedumus Francija/Komisija (C‑301/87, EU:C:1990:67, 11. punkts), kā arī Regione autonoma della Sardegna u.c./Komisija (T‑394/08, T‑408/08, T‑453/08 un T‑454/08, EU:T:2011:493, 91. punkts). .

Turklāt, tā kā saskaņā ar LESD 107. panta 2. un 3. punktu valsts tiesas nav kompetentas lemt par atbalsta pasākumu saderīgumu ar iekšējo tirgu, šis galīgais izvērtējums ir ekskluzīvā Komisijas kompetencē (skat. it īpaši spriedumu Residex Capital IV, C‑275/10, EU:C:2011:814, 27. punkts), citādi ir attiecībā uz LESD 108. panta 3. punkta trešajā teikumā noteikto aizliegumu īstenot atbalstu. Proti, tas ir piemērojams nekavējoties (spriedums Transalpine Ölleitung in Österreich, C‑368/04, EU:C:2006:644, 41. punkts). Tāpēc valsts tiesai ir pienākums, piemēram, izdot rīkojumu atbalsta saņēmējiem atmaksāt nelikumīgu atbalstu (spriedums Residex Capital IV, C‑275/10, EU:C:2011:814, 33.–36. punkts). Tāpēc aizliegums īstenot atbalstu privātpersonām var radīt nelabvēlīgas sekas, pat ja savā judikatūrā Tiesa dažkārt ir uzsvērusi, ka valsts tiesām attiecīgajām personām ir “jāgarantē”, ka tiek izdarīti visi secinājumi attiecībā uz aizlieguma īstenot atbalstu neievērošanu  10  – Skat. it īpaši spriedumu Adria-Wien Pipeline un Wietersdorfer & Peggauer Zementwerke (C‑143/99, EU:C:2001:598, 27. punkts). .

Tomēr valsts tiesām vispārēji un pilnībā ir jāievēro aizliegums īstenot atbalstu (spriedums Residex Capital IV, C‑275/10, EU:C:2011:814, 29. punkts) un, šādi rīkojoties, pilnībā ir jāņem vērā Savienības intereses (spriedums Transalpine Ölleitung in Österreich, C‑368/04, EU:C:2006:644, 48. punkts). Tāpēc valsts tiesai ne tikai ir jānodrošina individuālo tiesību aizsardzība, bet arī jādara viss, lai efektīvi piemērotu LESD 108. panta 3. punkta trešajā teikumā paredzēto aizliegumu īstenot atbalstu  11  – Skat. ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] secinājumus lietā Presidente del Consiglio dei Ministri (C‑169/08, EU:C:2009:420, 119.–122. punkts). . Tāpēc, lai nepieļautu nelikumīga atbalsta saņēmēju loka paplašināšanos, aizliegumu īstenot atbalstu varētu piemērot attiecībā uz lūgumu, kura mērķis varētu būt nepaziņota atbalsta plašāka izmantošana (šajā ziņā skat. spriedumu Transalpine Ölleitung in Österreich, C‑368/04, EU:C:2006:644, 49. punkts).

Proti, “paziņošana par valsts atbalstu ir galvenais elements Kopienu tiesību normās par šī atbalsta uzraudzību un [..] atbalstu saņēmušie uzņēmumi nevar būt tiesiskā paļāvība par atbalsta likumību, ja tas ir piešķirts, neievērojot šo procedūru” (spriedums Komisija/Salzgitter, C‑408/04 P, EU:C:2008:236, 104. punkts un tajā minētā judikatūra).

Visbeidzot, lai gan ir taisnība, ka saskaņā ar judikatūru  12 – Skat. it īpaši CNTA/Komisija (74/74, EU:C:1975:59, 33.–43. punkts), Meridionale Industria Salumi u.c. (no 212 līdz 217/80, EU:C:1981:270), Sofrimport/Komisija (C‑152/88, EU:C:1990:259, 16. un 17. punkts), kā arī Driessen u.c. (no C‑13 līdz C‑16/92, EU:C:1993:828, 30.–35. punkts). materiālo tiesību normu tūlītējas piemērošanas ierobežojumi ir paredzēti, lai nodrošinātu tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības principu ievērošanu, šos ierobežojumus nevarētu attiecināt uz nelikumīgu atbalstu (vai paziņotu atbalstu līdz brīdim, kad Komisija to atļauj). Valsts atbalsta uzraudzības sistēmā un loģikā situācija nav acīmredzami nostabilizējusies galīgi un nekavējoties atbalsta paziņošanas brīdī vai tad, kad atbalsts tiek piešķirts, bet tā ir nepabeigta līdz brīdim, kas tiek pieņemts Savienības iestāžu lēmums.

Proti, nelikumīgu atbalstu nevar uzskatīt par pilnībā iegūtu un tāpēc tā ir nevis pastāvoša situācija, bet pagaidu situācija, jo Komisija ir vienīgā iestāde, kuras kompetencē ir lemt par attiecīgā valsts pasākuma likumību vai nelikumību, kas tātad pirms Komisijas lēmuma pieņemšanas nav varējis radīt “juridiski pilnībā pabeigtu situāciju”  13 – Vai pat pirms Savienības tiesu nolēmuma, ja tajās ir celta prasība par Komisijas lēmumu. Proti, saderībai ar procedūru, kas noteikta ar Līgumu, būtu jābūt izšķirošam elementam, lai lemtu par to, vai situācija ir pilnībā pabeigta (pastāvoša situācija) vai arī tā vēl ir atvērta un ir pakļauta izmaiņām normatīvajos tiesību aktos (pagaidu situācija). Skat. Di Bucci, V. un Stobiecka, A., “The Temporal Application of the State Aid Rules” (Noteikumu par valsts atbalstu piemērošana laikā), no: EC State Aid Law – Le droit des aides d’État dans la CE – Liber Amicorum Francisco Santaolalla Gadea, Alphen an den Rijn, Kluwer Law International, 2008, 319. lpp. Skat. arī 318. lpp.: “even a national principle of res judicata cannot prevent the recovery of State aid granted in breach of Community law” (skat. spriedumu Lucchini, C‑119/05, EU:C:2007:434). .

Tiesas judikatūra attiecībā uz paziņoto atbalstu apstiprina šo secinājumu.

Tiesa sprieduma Komisija/Freistaat Sachsen (C‑334/07 P, EU:C:2008:709) 51. un 52. punktā ir nospriedusi, ka Komisija jauno tiesību normu var piemērot jebkuram paziņojumam par valsts atbalstu, kas tiek izskatīti, tostarp arī tad, ja paziņojums ir veikts pirms šīs jaunās tiesību normas publicēšanas. Proti, Tiesa ir atzinusi, ka valsts atbalsta saderīguma novērtēšanas normas, principus un kritērijus, kas ir spēkā Komisijas lēmuma par saderīgumu pieņemšanas dienā, principā var uzskatīt par labāk piemērotiem konkurences kontekstam un ka atbalsta projektu paziņojums ir tikai procesuāls pienākums, ar kuru nevarētu noteikt tiesisko režīmu, ko piemēro ar to paziņotajiem atbalstiem. Tādējādi Tiesa ir nospriedusi, ka dalībvalsts atbalsta paziņojums nerada juridiski pilnībā pabeigtu situāciju. Šajā kontekstā ir jānorāda, ka izskatāmajā lietā, manuprāt, Komisijas piemērotās tiesību normas (Regula Nr. 1370/2007) analoģiski var “uzskatīt par labāk piemērot[ā]m konkurences kontekstam”, un arī tas, ka dalībvalsts nolemj piešķirt nelikumīgu atbalstu (par to nepaziņojot), “nevar noteikt tiesisko režīmu, ko piemēro ar to paziņotajiem atbalstiem”. Proti, nevar izslēgt, ka atbalsts, kas ir ticis izmaksāts pat pirms desmit gadiem, joprojām var ietekmēt pašreizējo konkurences situāciju. Tas tā būtu, piemēram, periodiska darbības atbalsta gadījumā (kā tas ir izskatāmajā lietā), jo šāds atbalsts var izraisīt konkurenta pilnīgu izzušanu no tirgus. Šāda ilgstoša ietekme uz konkurenci principā ir labāk ņemta vērā tiesību aktos, kas ir spēkā brīdī, kad Komisija pieņem savu lēmumu.

Turklāt šī sprieduma 53. punktā Tiesa ir nospriedusi, ka “līdz ar to dalībvalsts atbalsta vai plānotās atbalsta shēmas paziņojums nerada juridiski pilnībā pabeigtu situāciju, kas nozīmētu, ka Komisija pieņem lēmumu par tās saderību ar kopējo tirgu, piemērojot šī paziņojuma sniegšanas dienā spēkā esošās normas. Tieši pretēji, Komisijai ir jāpiemēro normas, kas ir spēkā tās lēmuma pieņemšanas brīdī, kas ir vienīgās normas, pēc kurām ir jānovērtē tās šajā ziņā pieņemtā lēmuma likumība” (mans izcēlums). Atkal jau es uzskatu, ka arī izskatāmajā lietā Komisijai bija jāpiemēro lēmuma pieņemšanas brīdī spēkā esošas tiesību normas (Regula Nr. 1370/2007, nevis Regula Nr. 1191/69).

Visbeidzot sprieduma Komisija/Freistaat Sachsen (C‑334/07 P, EU:C:2008:709) 54. punktā Tiesa ir nospriedusi, ka “pretēji Freistaat Sachsen apgalvotajam, šis risinājums nemudina dalībvalstis tūlīt īstenot to plānotos atbalstus, tos nepaziņojot, lai izmantotu šīs īstenošanas brīdī spēkā esošo tiesisko režīmu. Pat pieņemot, ka nelikumīga atbalsta saderība ar kopējo tirgu tiek novērtēta jebkurā gadījumā tajā dienā, kad tas tiek izmaksāts, dalībvalstis var tikai ar grūtībām paredzēt tiesiskā regulējuma grozījumu detaļas. Turklāt nelikumīga atbalsta piešķiršana var radīt situāciju, ka dalībvalstij, kas to izmaksājusi, tas ir jāatgūst, kā arī jāatlīdzina šī atbalsta nelikumības dēļ radītie zaudējumi” (mans izcēlums). Tiesa tātad atstāja atklātu jautājumu par to, vai nelikumīgs atbalsts ir jāvērtē saskaņā ar tiesību normām, kas ir spēkā dienā, kad tas tiek izmaksāts, jo attiecīgā lieta attiecās uz tiesību normu par paziņoto atbalstu piemērošanu laikā.

Tādējādi es uzskatu, ka Tiesas argumenti, lai pamatotu to, ka paziņotais atbalsts būtu jāvērtē saskaņā ar tiesību normām, kas ir piemērojamas Komisijas lēmuma pieņemšanas brīdī, nevis tā paziņošanas brīdī, a fortiori attiecas uz nepaziņotu (nelikumīgu) atbalstu. Kā šī sprieduma 45. punktā uzsver Tiesa, “EKL 88. panta 3. punktā paredzētā paziņošana par valsts atbalstu ir galvenais elements Kopienu tiesību normās par šī atbalsta uzraudzību, un atbalstu saņēmušajiem uzņēmumiem nevar būt tiesiskā paļāvība par atbalsta likumību, ja tas ir piešķirts, neievērojot šo procedūru”. Tāpēc Komisijas veiktais atbalsta likumības vērtējums noteiks pagātnes notikumu pašreizējās juridiskās sekas, proti, atbalsta piešķiršanu bez iepriekšējas paziņošanas par to  14 – Skat. Maxian Rusche, T. un Schmidt, S., “The post-Altmark Era Has Started: 15 Months of Application of Regulation (EC) No. 1370/2007 to Public Transport Services”, European State Aid Law Quarterly, 2/2011, 262. lpp. .

Turklāt ne tikai Komisija, kas ir nolēmusi, ka Regula Nr. 1370/2007 bija atbilstošs juridiskais pamats, lai vērtētu līdz 2009. gada 3. decembrim piešķirto nepaziņoto atbalstu  15 – Skat. apstrīdēto lēmumu, kā arī Komisijas 2011. gada 23. februāra Lēmumu 2011/501/ES par valsts atbalstu C 58/06 (ex NN 98/05), ko Vācija sniegusi uzņēmumiem Bahnen der Stadt Monheim (BSM) un Rheinische Bahngesellschaft (RBG), kuri ietilpst apvienībā Verkehrsverbund Rhein-Ruhr (OV L 210, 1. lpp.). , bet arī EBTA Uzraudzības iestāde ir pieņēmusi šādu pieeju  16 – 2010. gada 21. jūnija EFTA Surveillance Authority decision 254/10/COL par AS Oslo, AS Oslo Sporveier un AS Sporveisbussene. Šis lēmums tika apstrīdēts saistībā ar citu jautājumu lietā E14/10, konkurrenten.no/EFTA Surveillance Authority. Saskaņā ar Maxian Rusche, T. un Schmidt, S. minēts iepriekš, 262. lpp., tajā laikā Komisija veica trīs citas izmeklēšanas, kas tika uzsāktas un īstenotas saskaņā ar Regulu Nr. 1191/69, bet attiecībā uz kurām tika pieņemts lēmums, pamatojoties uz Regulu Nr. 1370/2007, proti, 2007. gada 28. novembra lēmums, Vācija – Emsland, C 54/2007; Lēmums lietā Valsts atbalsts – Vācija – Valsts atbalsts C 47/07 (ex NN 22/05) – Sabiedrisko pakalpojumu līgums starp Deutsche Bahn Regio un Länder de Berlin un Brandebourg – Aicinājums iesniegt apsvērumus atbilstoši EK līguma 88. panta 2. punktam (OV 2008, C 35, 13. lpp.) un 2008. gada 16. aprīļa lēmums Čehijas Republika – C 17/2008, Usti nad Labem. .

Lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka attiecībā uz paziņoto un vēl neizmaksāto atbalstu (atbalsta projekti) Komisijai, veicot pārbaudi, ir jāpiemēro tikai tā tiesību norma, kas ir spēkā brīdī, kad šī pēdējā pieņem savu lēmumu. Šis jautājums ir galīgi noregulēts spriedumā Komisija/Freistaat Sachsen (C‑334/07 P, EU:C:2008:709, 50.–52. punkts).

Izskatāmajā lietā ir skaidrs, ka strīdīgie pasākumi ir valsts atbalsts un ka Dānijas valdība ir izmaksājusi DSB šo atbalstu, nepaziņojot par to Komisijai. Tomēr Dānijas valdība un DSB uzsver minēto maksājumu likumību, jo saskaņā ar to viedokli strīdīgie pasākumi bija saderīgi ar Regulas Nr. 1191/69 14. pantu un tādējādi saskaņā ar šīs regulas 17. panta 2. punktu uz tiem attiecās atbrīvojums no paziņošanas pienākuma.

Tā ir taisnība, ka savā lēmumā Komisija nav skaidri paudusi savu viedokli par šī nepaziņotā atbalsta izmaksāšanas likumību (arī ne pārsūdzētajā spriedumā).

Atbildot uz Tiesas uzdoto jautājumu tiesas sēdē, Komisija paskaidroja, ka, lai arī, kā apgalvo DSB, attiecībā uz atbalstu bija izpildīti kategorijas atbrīvojuma nosacījumi, kas bija noteikti agrāk spēkā esošajā Regulā Nr. 1191/69, tās kompetencē neesot bijis pieņemt apstrīdēto lēmumu. Tātad, pieņemot apstrīdēto lēmumu, Komisija netieši esot atzinusi, ka atbalsts bija nelikumīgs. Tā neesot to skaidri kvalificējusi kā nelikumīgu pēc Dānijas valdības lūguma, kura, kā tā apstiprināja tiesas sēdē, saskaņā ar CELF un ministre de la Culture et de la Communication (C‑199/06, EU:C:2008:79) judikatūru vēlējās novērst to, ka Dānijas dzelzceļa uzņēmums, iespējams, veiktu procentu maksājumu.

Tāpēc, Komisijas skatījumā, Dānijas valdība, kas būtu varējusi vērsties pret Komisiju saistībā ar kompetences neesamību, to nedarīja. Komisija, manuprāt, daudz pārliecinošāk uzsver, ka Dānijas valdība bija uzņēmusies veikt korekciju attiecībā uz pārmērīgo kompensāciju, kuras neveikšanas gadījumā Komisija nebūtu atļāvusi attiecīgo atbalstu. Citiem vārdiem sakot, Dānijas valdība nebūtu varējusi uzņemties šīs saistības, neatzīstot, ka atbalsts nebija kategorijas atbrīvojuma priekšmets.

Ņemot vērā temata svarīgumu un sarežģītību, vispirms norādīšu, ka pārsūdzētais spriedums ir ļoti lakonisks (analīze ir veikta tikai 34.–58. punktā), aplūkojot izšķirošo jautājumu, tas ir balstīts tikai uz diviem Vispārējās tiesas spriedumiem  17 – Proti, spriedumi SIDE/Komisija (T‑348/04, EU:T:2008:109) un Itālija/Komisija (T‑3/09, EU:T:2011:27). Skat. pārsūdzētā sprieduma 40. un 43. punktu. , turklāt tie ir apstrīdēti Tiesas judikatūrā  18 – Skat. it īpaši spriedumus Komisija/Freistaat Sachsen (C‑334/07 P, EU:C:2008:709); Diputación Foral de Vizcaya/Komisija (no C‑465/09 P līdz C‑470/09 P, EU:C:2011:372), kā arī rīkojumu Cantiere navale De Poli/Komisija (C‑167/11 P, EU:C:2012:164). Šajā ziņā skat. šo secinājumu 47. un nākamos punktus. , un tajā nav paskaidrots, kā dalībvalsts, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punktu, Savienības tiesībās rada juridiski pilnībā pabeigtu situāciju

Pārsūdzētajā spriedumā (40. punkts) Vispārējā tiesa, atsaucoties uz spriedumu SIDE/Komisija (T‑348/04, EU:T:2008:109), ir nospriedusi, ka “iepriekš nepaziņotiem izmaksātiem atbalstiem ir piemērojamas materiālo tiesību normas, kas bija spēkā brīdī, kad atbalsts tika izmaksāts, jo šāda atbalsta radītās priekšrocības iestājās laikposmā, kurā attiecīgais atbalsts tika izmaksāts”. Šis sprieduma fragments mani mudina sniegt šādus komentārus.

Pirmkārt, jautājums nav par to, kad priekšrocības ir iestājušās, bet par to, kad Savienības tiesībās tās var uzskatīt par juridiski pilnībā pabeigtām, kas, manuprāt, var notikt tikai brīdī, kad Komisija šādā nolūkā pieņem lēmumu.

Otrkārt, pretēji Vispārējās tiesas apgalvotajam konkurents jebkurā brīdī var lūgt valsts tiesai novērst šīs priekšrocības, ja nav notikusi paziņošana. J. Andersen, starp citu, būtu varējis izmantot šo tiesību aizsardzības līdzekli, nevis iesniegt sūdzību par Regulas Nr. 1370/2007 piemērošanu “ar atpakaļejošu spēku” un par to, ka Komisijai bija vajadzīgs pārāk daudz laika, lai pieņemtu strīdīgo lēmumu. Tiesa būtu izdevusi rīkojumu par atbalsta atgūšanu un tajā laikā būtu piemērojusi Regulu Nr. 1191/69 attiecībā uz to, vai bija jāpiemēro kategorijas atbrīvojums.

Treškārt, ideja, ka atbalsta saderīgums vai nesaderīgums ar Savienības tiesībām esot galīgi noteikts, kad atbalsts ir piešķirts un rada sekas, ir kļūdaina. Lai arī konkurences izkropļojums ir raksturīgs jēdzienam atbalsts, kas ir objektīvs jēdziens (spriedumi Ladbroke Racing/Komisija, T‑67/94, EU:T:1998:7, 52. punkts, un SIC/Komisija, T‑46/97, EU:T:2000:123, 83. punkts), tomēr ir skaidrs, ka “atbalsta pasākumu vai atbalstu sistēmas saderīguma ar kopējo tirgu novērtēšana [..] ir ekskluzīvā Komisijas, kuras rīcību kontrolē Kopienu tiesas, kompetencē”, jo judikatūrā Komisijai šajā ziņā ir atzīta plaša rīcības brīvība (spriedums Unicredito Italiano, C‑148/04, EU:C:2005:774, 42. un 71. punkts). Tā kā atbalsta saderīgums ar Savienības tiesībām ir noteikts tikai ar Komisijas lēmumu, Savienības tiesām veicot kontroli, brīdī, kad Komisija pieņem savu lēmumu, situācija joprojām ir pastāvoša, un ir jāņem vērā visas tiesiskajā regulējumā izdarītās izmaiņas pirms šī lēmuma pieņemšanas  19 – Skat. Di Bucci, V. un Stobiecka, A., minēts iepriekš, 326. lpp. .

Ceturtkārt, nav pareizi apgalvot, ka priekšrocības un nelabvēlīgi faktori, kas izriet no nelikumīga atbalsta piešķiršanas, ir iestājušies laikposmā, kurā attiecīgais atbalsts tika izmaksāts. Proti, kā ir norādījis ģenerāladvokāts Z. Albērs [S. Alber] savos secinājumos apvienotajās lietās Falck un Acciaierie di Bolzano/Komisija (C‑74/00 P un C‑75/00 P, EU:C:2002:106, 143. un 144. punkts), “nelikumīga atbalsta sekas izpaužas līdz tā atmaksāšanai. Lai arī vairākus gadus pēc atbalsta piešķiršanas uzņēmuma bilancē priekšrocība netiek norādīta tieši, atbalsts ir ilgstoši nostiprinājis atbalsta saņēmēja uzņēmuma konkurences situāciju salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem, kas subsīdijas nav saņēmuši, [un] Komisijas uzdevums nav ņemt vērā situāciju atbalsta piešķiršanas laikā un veikt tā seku novērtējumu tajā laikposmā. Gluži pretēji, Komisijai ir jāaizsargā pašreizējā konkurence, novērtējot atbalsta (pastāvošo) ietekmi uz kritērijiem, kas piemērojami lēmuma pieņemšanas brīdī”.

Katrā ziņā es (tāpat kā Komisija) uzskatu, ka argumentus, uz kuriem ir balstīts spriedums SIDE/Komisija (T‑348/04, EU:T:2008:109) un pārsūdzētais spriedums, Tiesa ir kategoriski noraidījusi spriedumā Diputación Foral de Vizcaya u.c./Komisija (no C‑465/09 P līdz C‑470/09 P, EU:C:2011:372), kura 125.–127. punktā Tiesa vispirms ir norādījusi, ka jauno tiesību normu piemērošana nelikumīgam atbalstam attiecas nevis uz agrāk nostabilizējošos situāciju, bet uz pastāvošo situāciju, turklāt efektīva konkurences politikas piemērošana prasa, lai Komisija savu vērtējumu jebkurā brīdī varētu pielāgot šīs politikas vajadzībām, un visbeidzot, ka dalībvalsts, kas nav paziņojusi Komisijai par atbalsta shēmu, nevar saprātīgi gaidīt, ka šī shēma tiks vērtēta, ņemot vērā tās pieņemšanas brīdī piemērojamās tiesību normas.

Tas nozīmē, ka, izvērtējot izmaksāto un nepaziņoto atbalstu, Komisijai ir tiesības piemērot jaunās saderīguma normas. Lai arī attiecīgā lieta attiecās uz Komisijas pieņemtajās pamatnostādnēs paredzēto pārejas noteikumu tiesiskumu, Tiesa savas argumentācijas atbalstam ir minējusi spriedumu Pokrzeptowicz-Meyer (C‑162/00, EU:C:2002:57), kas attiecās uz tiesību aktu normām, un tāpēc, manuprāt, ir lieks Vispārējās tiesas mēģinājums pārsūdzētā sprieduma 55. punktā izolēt spriedumu Diputación Foral de Vizcaya u.c./Komisija (no C‑465/09 P līdz C‑470/09 P, EU:C:2011:372), jo tas attiecās tikai uz pamatnostādņu piemērojamību.

Šie paši argumenti mutatis mutandis ir attiecināmi uz citu spriedumu, uz kuru Vispārējā tiesa ir balstījusies pārsūdzētā sprieduma 40. punktā, proti, spriedumu Itālija/Komisija (T‑3/09, EU:T:2011:27)  20 – Šīs apelācijas sūdzības mērķiem ir jānorāda, ka šis spriedums būtībā ir identisks spriedumam Cantiere navale De Poli/Komisija (T‑584/08, EU:T:2011:26). Par šiem diviem spriedumiem tika iesniegtas apelācijas sūdzības, attiecībā uz kurām tika izdoti rīkojumi Cantiere navale De Poli/Komisija (C‑167/11 P, EU:C:2012:164) un Itālija/Komisija (C‑200/11 P, EU:C:2012:165). . Šajā pēdējā spriedumā, kas turklāt attiecās uz paziņotu atbalstu, tāpat kā spriedumā SIDE/Komisija (T‑348/04, EU:T:2008:109) nav ņemts vērā izšķirošs faktors, kuru Tiesa ir uzsvērusi spriedumos Komisija/Freistaat Sachsen (C‑334/07 P, EU:C:2008:709) un Diputación Foral de Vizcaya u.c./Komisija (no C‑465/09 P līdz C‑470/09 P, EU:C:2011:372), proti, ka ar šo atbalstu saistīto situāciju neatkarīgi no tā, vai atbalsts ticis paziņots vai nē, nevarētu uzskatīt par galīgu līdz brīdim, kamēr Komisija nav pieņēmusi lēmumu par tā saderīgumu ar iekšējo tirgu – un pat līdz brīdim, kad šis lēmums nav kļuvis galīgs (spriedums Spānija/Komisija, C‑169/95, EU:C:1997:10, 53. punkts).

Attiecībā uz J. Andersen argumentu, ka viņam ir tiesības uz tiesisko noteiktību un tādējādi zināt, kāds tiesību akts ir piemērojams atbalstam, kuru ir saņēmis viņa konkurents, ir pietiekami norādīt, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru pret tiesību normu maiņu aizsardzība netiek nodrošināta, un tāpēc pastāvošām situācijām ir jāpiemēro jaunās tiesību normas (skat. šo secinājumu 15. punktā minēto judikatūru).

Kopumā ar atbalstu saistīto situāciju neatkarīgi no tā, vai par atbalstu ir ticis paziņots vai nē, nevarētu uzskatīt par galīgu līdz brīdim, kamēr Komisijas lēmums par atbalsta saderīgumu nav kļuvis galīgs.

Proti, vispirms Komisija vai valsts tiesa līdz šim brīdim var prasīt tā atgūšanu.

Turklāt dalībvalstij, kas nepilda LESD 108. panta 3. punktā noteiktos paziņošanas un apturēšanas pienākumus, nevar nodrošināt labvēlīgāku attieksmi nekā dalībvalstij, kas pilda šos pienākumus. Proti, “a breach of the standstill obligation may not lead to a better position with respect to cases that were notified to the Commission in a legally compliant manner”  21 – Skat. Lipinsky, J., minēts iepriekš. .

Visbeidzot ir skaidrs, ka nelikumīga atbalsta saņēmējs nav jāaizsargā arī pret materiālo tiesību normu grozījumiem, kas piemērojami vērtējumam par šī atbalsta saderīgumu, ko veic Komisija.

No tā izriet, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pieņemot J. Andersen trešo pamatu un nospriežot, ka nepaziņota atbalsta saderīgums ar iekšējo tirgu ir jāvērtē, ņemot vērā tā pieņemšanas brīdī spēkā esošas tiesību normas, un pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ. Tādējādi šis pirmajā instancē izvirzītais trešais pamats Tiesai pašai būtu jānoraida kā nepamatots.

Attiecībā uz pirmo un otro pamatu, kas izvirzīti pirmajā instancē (skat. pārsūdzētā sprieduma 20. un 21. punktu), Tiesa nevar lemt it īpaši tāpēc, ka, veicot to pārbaudi, ir jāpārbauda Komisijas veikto sarežģīto ekonomisko vērtējumu pamatotība, kas ir jāveic Vispārējai tiesai.