I.

Ievads

1.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas attiecas uz LESD 45. un 101. panta interpretāciju, ir iesniegts tiesvedībā, kurā piedalās UL, futbolists, un Royal Antwerp Football Club (turpmāk tekstā – “RAFC”), no vienas puses, un Union royale belge des sociétés de football association ASBL (Beļģijas Karaliskā futbola klubu apvienība; turpmāk tekstā – “URBSFA”) un Union des associations européennes de football (Eiropas Futbola asociāciju savienība; turpmāk tekstā – “UEFA”), no otras puses, par šķīrējtiesas nolēmuma atcelšanu, ar kuru noraidīta prasība par spēkā neesamības atzīšanu un zaudējumu atlīdzību, ko UL un RAFC cēla pret URBSFA, UEFA un citu nacionālo futbola federāciju, kuras ir UEFA biedri, pieņemtajiem noteikumiem.

2.

Saskaņā ar Tiesas lūgumu šajos secinājumos ir apskatīts tikai lietas darba ņēmēju brīvas pārvietošanās aspekts atbilstoši LESD 45. pantam. Konkrētie noteikumi attiecas uz tā dēvētajiem “vietējiem spēlētājiem”, proti, spēlētājiem, ko trenē klubs vai nacionālā futbola federācija, kurā šis klubs ir biedrs. Būtībā jautājums ir par to, vai noteikta skaita vietējo spēlētāju obligāta iekļaušana atbilstošajā sarakstā ir nepamatots darba ņēmēju brīvas pārvietošanās ierobežojums saskaņā ar LESD 45. pantu.

3.

Šajos secinājumos argumentēšu, ka apstrīdētie noteikumi ir pretrunā LESD 45. pantam (tikai) tiktāl, cik tie attiecas uz spēlētājiem, kuri nav konkrētā kluba sastāvā. Neviens nevēlas garlaicīgu futbolu  ( 2 ), tāpēc, manuprāt, var tikt pieļauti noteikti šīs pamattiesību normas ierobežojumi.

II.

Fakti, tiesvedība un prejudiciālie jautājumi

A.

Lietas dalībnieki

4.

UL ir 1986. gadā dzimis futbolists, kuram ir trešās valsts pilsonība, kā arī Beļģijas pilsonība. Beļģijā viņš profesionālo darbību ir veicis jau daudzus gadus. Vairākus gadus viņš spēlēja Beļģijas profesionālā futbola klubā RAFC un tagad spēlē citā profesionālā futbola klubā Beļģijā.

5.

UEFA ir saskaņā ar Šveices tiesībām dibināta apvienība, kuras mītne atrodas Nionā [Nyon] (Šveice). Tā dibināta 1954. gadā, lai tostarp risinātu visus ar futbolu saistītos jautājumus, uzraudzītu un kontrolētu futbola attīstību visos tā veidos, kā arī sagatavotu un organizētu starptautiskas futbola sacensības un turnīrus Eiropas līmenī. Tās sastāvā ir 55 nacionālās futbola federācijas, kuru biedru vidū ir profesionālā futbola klubi. Tās augstākā institūcija ir kongress, kas apvieno visus tās locekļus. Tās izpildinstitūcija ir izpildkomiteja, kuras locekļus ievēlē kongress, Eiropas līga (EL), kas ir Šveicē bāzēta asociācija un pārstāv 37 nacionālās līgas no 30 dažādām valstīm, un Association européenne des clubs (Eiropas Klubu asociācija (ECA)), kas pārstāv futbola klubus.

6.

URBSFA ir saskaņā ar Beļģijas tiesībām dibināta bezpeļņas asociācija, ko atzinusi Fédération Internationale de football association (Starptautiskā Futbola federācija (FIFA)), UEFA, kuras biedre ir URBSFA, un Comité Olympique et Interfédéral Belge (Beļģijas Olimpiskā un starpfederālā komiteja (COIB)). URBSFA mērķis ir nodrošināt profesionālā un amatieru futbola sporta un administratīvo organizāciju Beļģijā, kā arī tā popularizēšanu.

B.

Apstrīdētie noteikumi

1.

UEFA

7.

2005. gada 2. februārī UEFA izpildkomiteja pieņēma noteikumus, saskaņā ar kuriem profesionālā futbola klubiem, kas piedalās UEFA klubu sacensībās, sarakstā, kas ierobežo komandas lielumu, jāiekļauj ne vairāk kā 25 spēlētāji, kuru vidū savukārt jābūt noteiktam minimālajam vietējo spēlētāju skaitam. UEFA definē, ka šādi spēlētāji ir tie, kas neatkarīgi no pilsonības vismaz trīs gadus no 15 līdz 21 gada vecumam ir trenējušies savā klubā vai citā tās pašas valsts federācijas klubā. 2005. gada 21. aprīlī Tallinā notikušajā kongresā UEFA 52 locekles federācijas, tostarp URBSFA, apstiprināja noteikumu par vietējiem spēlētājiem. Kopš 2008./2009. gada sezonas UEFA reglamentā ir paredzēts, ka klubiem, kas piedalās kādās no tās rīkotajām sacensībām, sarakstā ne vairāk kā ar 25 spēlētājiem ir jāiekļauj vismaz astoņi vietējie spēlētāji. No šiem astoņiem spēlētājiem vismaz četriem jābūt trenētiem attiecīgajā klubā.

2.

URBSFA

8.

Attiecīgajos URBSFA federālajos noteikumos ir paredzēts, ka futbola klubi, kas piedalās profesionālā futbola 1.A un 1.B divīzijā, iesniedz sarakstus ne vairāk kā ar 25 spēlētājiem, kuru vidū iekļauj vismaz astoņus Beļģijas klubu trenētus spēlētājus (tas ir, tādus, kas pirms 23. dzimšanas dienas kādā no Beļģijas klubiem ir spēlējuši vismaz trīs pilnas sezonas). Turklāt vismaz trim no šiem astoņiem spēlētājiem pirms 21. dzimšanas dienas kādā no Beļģijas klubiem ir jābūt spēlējušiem vismaz trīs sezonas  ( 3 ).

9.

Attiecībā uz spēļu protokoliem jāuzsver arī, ka klubiem ir jāizmanto iepriekš minētajos sarakstos norādītie spēlētāji un to vidū jāiekļauj vismaz seši spēlētāji, kas pirms 23. dzimšanas dienas klubā ir spēlējuši vismaz trīs pilnas sezonas, no kurām divas – pirms 21. dzimšanas dienas  ( 4 ).

10.

Abos gadījumos, ja minimālās robežvērtības nav sasniegtas, šos spēlētājus nevar aizstāt ar spēlētājiem, kas neatbilst attiecīgajiem nosacījumiem.

C.

Pamatlieta

11.

2020. gada 13. februārī UL cēla prasību Cour belge d’arbitrage pour le sport (Beļģijas Sporta šķīrējtiesa, Beļģija), tostarp lūdzot atzīt, ka UEFA un URBSFA ieviestie noteikumi par vietējiem spēlētājiem ir prettiesiski, jo tie pārkāpj LESD 45. pantu  ( 5 ), un atlīdzināt ar tiem saistīto UL nodarīto kaitējumu. RAFC vēlāk brīvprātīgi iestājās lietā, arī prasot atlīdzināt ar šiem noteikumiem nodarīto kaitējumu. UEFA nebija šķīrējtiesas procesa dalībniece.

12.

Ar šķīrējtiesas nolēmumu, kas pieņemts 2020. gada 10. jūlijā, Beļģijas Sporta šķīrējtiesa lēma, ka šie prasījumi ir nepieņemami, ciktāl tie attiecas uz UEFA ieviestajiem noteikumiem par vietējiem spēlētājiem, un pieņemami, bet nepamatoti, ciktāl tie attiecas uz URBSFA ieviestajiem noteikumiem.

13.

Beļģijas Sporta šķīrējtiesa būtībā uzskatīja, ka URBSFA ieviestie noteikumi nepārkāpj LESD 45. pantā garantēto darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, jo tie ir vienādi piemērojami, nerada nekādu diskrimināciju pilsonības dēļ un katrā ziņā ir pamatoti ar leģitīmiem mērķiem un nav nesamērīgi ar tiem  ( 6 ).

14.

Tāpēc Beļģijas Sporta šķīrējtiesa noraidīja UL un RAFC prasījumus par kaitējuma atlīdzību.

15.

2020. gada 1. septembrī UL un RAFC cēla prasību Tribunal de première instance francophone de Bruxelles (Briseles frankofonā pirmās instances tiesa, Beļģija) par šķīrējtiesas nolēmuma atcelšanu, pamatojoties uz to, ka tas atbilstoši Beļģijas Tiesu kodeksa 1717. pantam esot pretrunā sabiedriskajai kārtībai.

16.

Pamatojot prasījumus, tie būtībā apgalvo, ka UEFA un URBSFA noteikumi par vietējiem spēlētājiem pārkāpj LESD 45. pantā paredzēto darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, jo šie noteikumi ierobežojot gan tāda profesionālā futbola kluba kā RAFC iespēju pieņemt darbā spēlētājus, kas neatbilst to izvirzītajām vietējās vai nacionālās izcelsmes prasībām, un izlaist tos uz spēli, gan tāda spēlētāja kā UL iespēju sagaidīt to, ka klubs, saistībā ar kuru viņš nevar atsaukties uz šādu izcelsmi, viņu pieņems darbā un izlaidīs laukumā.

17.

2021. gada 9. novembrī UEFA iesniedza pieteikumu par brīvprātīgu iestāšanos lietā, kas ar 2021. gada 26. novembra lēmumu atzīts par pieņemamu.

18.

Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa, pirmkārt, norāda, ka šķīrējtiesas nolēmums, kuru tai tiek lūgts atcelt, ir balstīts i) uz UL un RAFC prasījumu daļēju nepieņemamību un pārējo šo prasījumu noraidīšanu kā nepamatotu un ii) uz divu Savienības tiesību normu interpretāciju un piemērošanu, proti, LESD 45. un 101. pantu, kuru iespējamā neievērošana, ņemot vērā to raksturu un attiecīgo Tiesas judikatūru, konkrētajā gadījumā varētu būt sabiedriskās kārtības pārkāpums Beļģijas Tiesu kodeksa 1717. panta izpratnē.

19.

Otrkārt, iesniedzējtiesa uzskata – lai varētu taisīt spriedumu, tai ir jāsaņem no Tiesas skaidrojumi par LESD 45. un 101. panta interpretāciju. Šī tiesa jautā par šo noteikumu ierobežojošo ietekmi uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos un konkurenci, kā arī to, vai tie ir pamatoti, adekvāti, nepieciešami un samērīgi ar tiem izvirzītajiem mērķiem. Šajā kontekstā iesniedzējtiesa tostarp atsaucas uz Eiropas Komisijas publicēto paziņojumu presei un šīs iestādes uzdevumā veiktu pētījumu, no kura izriet, ka i) tādi noteikumi rada vai var radīt ierobežojošu ietekmi uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos un ii) jautājums par to, vai šī ietekme ir samērīga ar šo noteikumu ļoti nelielajiem ieguvumiem, ņemot vērā mazāk ierobežojošus alternatīvus pasākumus, kas šķiet iespējami, ir detalizēti pārbaudāms, it īpaši šīs iestādes uzsāktajā pārkāpumu procedūrā  ( 7 ).

D.

Prejudiciālie jautājumi

20.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Tribunal de première instance francophone de Bruxelles (Briseles frankofonā pirmās instances tiesa) ar 2021. gada 15. oktobra rīkojumu, kas Tiesā saņemts 2021. gada 11. novembrī, uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

21.

Rakstveida apsvērumus iesniedza UL, RAFC, URBSFA, UEFA, Beļģijas, Grieķijas, Polijas, Portugāles, Rumānijas un Zviedrijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Tiesas sēdē 2022. gada 15. novembrī piedalījās UL, RAFC, URBSFA, UEFA, Polijas, Rumānijas un Zviedrijas valdības un Komisija.

III.

Izvērtējums

22.

Iesniedzējtiesa lūdz sniegt norādījumus par UEFA (pirmais jautājums) un URBSFA (otrais jautājums) noteikumu par vietējiem spēlētājiem saderību ar Savienības tiesībām. Interesanti, ka atšķirībā no otrā jautājuma pirmajā jautājumā nav atsauces uz LESD 45. pantu.

23.

Šajos secinājumos jāpārbauda, vai LESD 45. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas liedz tādu noteikumu piemērošanu, kādi ir ietverti attiecīgajā URBSFA reglamentā par vietējo trenēto spēlētāju iekļaušanu spēles protokolā un to izlaišanu laukumā. Ņemot vērā, ka URBSFA reglaments lielā mērā ir balstīts uz UEFA noteikumiem, šajos secinājumos izvērtēšu arī tos.

24.

Ar prejudiciālajiem jautājumiem iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai LESD 45. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tādu noteikumu par vietējiem spēlētājiem piemērošana, kādus ir pieņēmušas UEFA un URBSFA.

A.

Pieņemamība

25.

URBSFA apgalvo, ka abi prejudiciālie jautājumi ir jāatzīst par nepieņemamiem, jo tiem neesot saistības ar prasītāju interesēm pamatlietā un tie esot hipotētiski. Turklāt tā apgalvo, ka strīds pamatlietā ir pilnīgi iekšzemes līmenī, ņemot vērā UL pilsonību, RAFC reģistrācijas vietu un apstrīdēto noteikumu teritoriālo piemērošanas jomu, un iesniedzējtiesai esot pienākums pieņemt lēmumu tikai inter partes.

26.

UEFA uzskata, ka prejudiciālie jautājumi ir jāatzīst par nepieņemamiem, jo iesniedzējtiesa neesot pietiekami detalizēti izklāstījusi faktisko un tiesisko kontekstu, kurā tie ir izvirzīti, it īpaši attiecībā uz to dažādo nacionālo futbola federāciju identitāti, kuras ir ieviesušas noteikumus par vietējiem spēlētājiem, un šo atšķirīgo noteikumu patieso saturu. Turklāt minētā tiesa neesot konstatējusi pamatlietas strīda pārrobežu raksturu. Bez tam, tā kā lēmums lūgt prejudiciālu nolēmumu tika pieņemts pirms UEFA uzklausīšanas, nepietiekami precīzs un detalizēts lietas faktisko un juridisko apstākļu izklāsts neesot ļāvis UEFA īstenot savas tiesības.

27.

Līdzīgi Rumānijas valdība un Komisija piekrīt URBSFA un UEFA, ka jautājums par LESD 45. panta interpretāciju ir uzdots, nepastāvot ārvalstu vai ārējam elementam pamatlietā, kā arī bez iesniedzējtiesas norādes, ka šī interpretācija būtu vajadzīga, lai atrisinātu lietu, neraugoties uz strīda pilnīgi iekšzemes raksturu.

28.

Lai gan saprotu iepriekšējos punktos aprakstītās bažas  ( 8 ), uzskatu, ka jautājumi šajā lietā ir pieņemami.

29.

Sākumpunkts, lai izvērtētu iebildumu par lietas nepieņemamību tādēļ, ka runa esot par pilnīgi iekšzemes situāciju, ir Tiesas spriedums Ullens de Schooten  ( 9 ), kurā tā ir precīzi apkopojusi un klasificējusi četras situācijas, kad lietas, kas izriet no pilnīgi iekšējām situācijām, tomēr ir pieņemamas prejudiciāla nolēmuma taisīšanai. Viena no šīm situācijām ir tad, ja nevar tikt izslēgts, ka citās dalībvalstīs dzīvojoši valstspiederīgie būtu bijuši vai būtu ieinteresēti izmantot attiecīgo brīvību, lai veiktu darbību tās dalībvalsts teritorijā, kas ir pieņēmusi attiecīgo valsts tiesisko regulējumu, un ka šis tiesiskais regulējums, kas bez atšķirības ir piemērojams attiecīgās dalībvalsts valstspiederīgajiem un citu dalībvalstu valstspiederīgajiem, tātad var radīt sekas, kas nebūs konstatējamas šajā dalībvalstī  ( 10 ). Šajā ziņā nav izslēgts, ka attiecīgie noteikumi attur citās dalībvalstīs dzīvojošus futbolistus no piekļuves Beļģijas tirgum.

30.

Turklāt ir jāņem vērā, ka in casu iesniedzējtiesas kompetencē ir tikai noteikt, vai ar šķīrējtiesas nolēmumu ir pārkāpta sabiedriskā kārtība. Pēc būtības iesniedzējtiesai, veicot izvērtējumu, ir jāiet tālāk par konkrētiem šīs lietas faktiem, ņemot vērā, ka sabiedriskās kārtības apsvērumi noteikti pārsniedz atsevišķu lietu robežas.

31.

Jānorāda arī, ka šīs lietas priekšmets valsts līmenī nav strīds starp UL un RAFC, bet gan apstrīdētie UEFA un URBSFA noteikumi. Iesniedzējtiesas izskatīšanā esošā prasība par šķīrējtiesas nolēmuma atcelšanu nav uzskatāma par hipotētisku situāciju. Minētais šķīrējtiesas spriedums ir balstīts uz Beļģijas Sporta šķīrējtiesas sniegto LESD 45. panta  ( 11 ) interpretāciju un piemērošanu. Iesniedzējtiesa norāda, ka tai ir jāpārbauda šīs interpretācijas un piemērošanas atbilstība, lai noteiktu, vai nolēmums ir pretrunā sabiedriskajai kārtībai vai ne. Tātad Beļģijas Sporta šķīrējtiesa ir piemērojusi LESD 45. pantu tādā veidā, kas iesniedzējtiesai rada šaubas. Nedz Beļģijas Sporta šķīrējtiesai, nedz arī iesniedzējtiesai nav jāvērtē konkrētā UL situācija. Drīzāk UL, ko vēlāk atbalstīja RAFC, lūdza atzīt, ka UEFA un URBSFA ieviestie noteikumi par vietējiem spēlētājiem ir prettiesiski, jo tie pārkāpj Savienības tiesības. Apsverot tāda šķīrējtiesas nolēmuma atcelšanu, kurā nav konstatēts Savienības tiesību pārkāpums, iesniedzējtiesas uzdevums ir pārbaudīt apstrīdētos noteikumus kopumā.

32.

Visbeidzot attiecībā uz UEFA apgalvojumu, ka tā netika uzklausīta pirms lēmuma pieņemšanas par vēršanos Tiesā, pietiek norādīt, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru Tiesai nav jāpārbauda, vai lēmums lūgt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemts saskaņā ar valsts tiesību normām, kas reglamentē tiesu organizāciju un to procesu  ( 12 ).

33.

Tādēļ ierosinu Tiesai atzīt iesniedzējtiesas uzdotos jautājumus par pieņemamiem.

B.

Par lietas būtību

34.

Saskaņā ar LESD 45. pantu Savienībā ir jānodrošina darba ņēmēju pārvietošanās brīvība.

35.

Sporta aktivitātes, kas ir daļa no ekonomiskās dzīves, ietilpst Līguma pamatbrīvību piemērošanas jomā  ( 13 ), un no tā izriet, ka profesionāli futbolisti, kas veic saimniecisku darbību, ir kvalificējami kā “darba ņēmēji” LESD 45. panta izpratnē  ( 14 ).

36.

Turklāt attiecībā uz personām, kurām ir saistošs LESD 45. pants, pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka šis noteikums attiecas uz tādiem privātiem subjektiem kā UEFA un URBSFA, kas kolektīvā veidā regulē algotu darbu  ( 15 ).

1.

Apstrīdētie noteikumi

37.

Šajā brīdī uzskatu, ka ir lietderīgi īsi apkopot apstrīdētos noteikumus.

38.

Saskaņā ar UEFA reglamentu vietējie spēlētāji ir definēti kā spēlētāji, kas neatkarīgi no to pilsonības vismaz trīs gadus no 15 līdz 21 gada vecumam ir trenējušies savā klubā vai citā tās pašas valsts federācijas klubā. Turklāt saskaņā ar šo reglamentu klubiem, kas reģistrējušies kādām no UEFA sacensībām  ( 16 ), sarakstā ne vairāk kā ar 25 spēlētājiem ir jāiekļauj vismaz astoņi vietējie spēlētāji. No šiem spēlētājiem vismaz četriem jābūt trenētiem attiecīgajā klubā.

39.

Saskaņā ar URBSFA noteikumiem klubi, kas reģistrējušies sacensībām URBSFA jurisdikcijā, sarakstā ar maksimāli 25 spēlētājiem ir jāiekļauj vismaz astoņi spēlētāji, kas līdz 23 gadu vecumam šajā klubā vai citā Beļģijas klubā ir spēlējuši vismaz trīs sezonas (trīs no astoņiem – līdz 21 gada vecumam). Turklāt attiecībā uz spēļu protokoliem jāuzsver, ka klubiem ir jāizmanto šajā sarakstā norādītie spēlētāji un starp tiem ir jāiekļauj vismaz seši spēlētāji, kas pirms 23 gadu vecuma sasniegšanas klubā ir spēlējuši vismaz trīs pilnas sezonas, no kurām divas – pirms 21 gada vecuma sasniegšanas.

40.

Abos gadījumos (UEFA un URBSFA), ja minimālās robežvērtības nav sasniegtas, spēlētājus nevar aizstāt ar citiem spēlētājiem, kas neatbilst attiecīgajiem nosacījumiem.

2.

Ierobežojums

41.

Tālāk pārbaudīšu, vai apstrīdētie noteikumi ir LESD 45. panta ierobežojums.

42.

UL un RAFC, kā arī Komisija  ( 17 ) uzskata, ka apstrīdētie noteikumi ne tikai ietekmē darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Savienībā, bet arī rada netiešu diskrimināciju pilsonības dēļ. Turpretim UEFA un URBSFA apgalvo, ka apstrīdētie noteikumi ne tikai nešķirojot attiecas uz visiem spēlētājiem neatkarīgi no viņu pilsonības, bet arī nav šķērslis spēlētāju brīvai kustībai.

43.

Uzskatu, ka apstrīdētie noteikumi var radīt netiešu diskrimināciju pret citu dalībvalstu pilsoņiem. Tas ir likumsakarīgi: jo jaunāks ir spēlētājs, jo lielāka ir iespēja, ka viņš dzīvo savā izcelsmes vietā  ( 18 ). Tādējādi apstrīdētie noteikumi noteikti nelabvēlīgi ietekmēs spēlētājus no citām dalībvalstīm.

44.

Apstrīdētie noteikumi būtībā nozīmē prasību, ko var izpildīt tikai tie, kas ir bijuši noteiktā vietā. Šajā ziņā Tiesa ir konsekventi nospriedusi, ka valsts noteikumi, kas paredz atšķirīgu attieksmi, pamatojoties uz dzīvesvietas kritēriju, var kaitēt galvenokārt citu dalībvalstu pilsoņiem, jo nerezidenti lielākajā daļā gadījumu ir ārzemnieki  ( 19 ). Līdzīgi saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru kvalifikācijas prasības, kas nepieciešamas, lai varētu strādāt noteiktās profesijās, ir netieši diskriminējošs darba ņēmēju pārvietošanās brīvības ierobežojums  ( 20 ). Noteikumi par vietējiem spēlētājiem var ierobežot iespējas spēlētājiem, kas ir Savienības pilsoņi, brīvi pāriet no vienas dalībvalsts kluba uz citas dalībvalsts klubu. Lai gan apstrīdēto noteikumu formulējums ir neitrāls, tie vietējiem spēlētājiem rada priekšrocības salīdzinājumā ar citu dalībvalstu spēlētājiem  ( 21 ).

45.

Jebkurā gadījumā, pat ja tiktu uzskatīts, ka apstrīdētie noteikumi nav netieši diskriminējoši, quod non, tie noteikti ir (vienkāršs) futbolistu brīvas pārvietošanās ierobežojums. Šajā ziņā vēlos atgādināt – Tiesa ir atzinusi, ka noteikumi, kas aizliedz basketbola klubam valsts čempionāta spēlēs iesaistīt spēlētājus no citām dalībvalstīm, ja pārcelšana ir notikusi pēc noteikta datuma, “ir šķērslis darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai”  ( 22 ).

46.

Starp citu, jāmin, ka ierobežojuma konstatēšanai nav nozīmes UEFA un URBSFA izvēlētajā vietējo spēlētāju definīcijā, saskaņā ar kuru vietējie spēlētāji ir ne tikai spēlētāji no konkrētā kluba, bet arī no attiecīgās valsts līgas. Abos gadījumos astoņi spēlētāji nevar būt no kādas citas dalībvalsts kluba, turpretim 17 – var. Tomēr kluba spēlētāju nošķīrums no vienas līgas spēlētājiem kļūst būtisks, nosakot apstrīdēto noteikumu samērīgumu.

3.

Attaisnojums

47.

Darba ņēmēju pārvietošanās brīvības ierobežojums ir attaisnojams tikai tad, ja, pirmkārt, tas kalpo kādam no LESD 45. panta 3. punktā uzskaitītajiem attaisnojošajiem iemesliem  ( 23 ) vai sevišķi svarīgam vispārējo interešu apsvērumam  ( 24 ) un, otrkārt, ja ir ievērots samērīguma princips, proti, tas ir piemērots, lai konsekventi un sistemātiski nodrošinātu izvirzītā mērķa sasniegšanu, un nepārsniedz to, kas ir nepieciešams šī mērķa sasniegšanai  ( 25 ).

a)

Par LESD 165. pantu

48.

Ņemot vērā, ka vairāki attiecīgās lietas dalībnieki savos apsvērumos plaši atsaucas uz LESD 165. pantu, šajā juridiskās analīzes posmā ir lietderīgi sniegt dažus komentārus par šo normu.

49.

LESD 165. pantā, kas Līgumos tika iekļauts līdz ar Lisabonas līgumu  ( 26 ), ir aplūkoti trīs dažādi, tomēr savstarpēji saistīti jautājumi: izglītība, jaunatne un sports. Tas ir strukturēts četros punktos. Šā panta 1. punktā ir izklāstīts šīs tiesību normas vispārējais mērķis un pamatojums, proti, ka Savienība sniedz ieguldījumu Eiropas sporta nozares jautājumu risināšanā, ņemot vērā šīs nozares īpatnības, tās struktūras, kas balstās uz brīvprātīgu darbību, un tās sociālo un audzinošo funkciju. Tālāk 2. punktā ir precizēts, kas tieši ir Savienības rīcības mērķis, un tam nav iespējams nepiekrist  ( 27 ): attīstīt Eiropas dimensiju sportā, veicinot taisnīgumu un atklātību sporta sacensībās un sadarbību starp struktūrām, kas ir atbildīgas par sportu, kā arī aizsargājot sportistu, jo īpaši jaunāko sportistu, fizisko un morālo integritāti. Šā panta 3. punktā ir uzsvērts, cik svarīgi ir veicināt sadarbību ar trešām valstīm un starptautiskajām organizācijām, jo īpaši ar Eiropas Padomi  ( 28 ). Visbeidzot un būtiski ir tas, ka 4. punkts ļauj Savienības politiskajām iestādēm  ( 29 ) “saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru” paredzēt “veicināšanas pasākumus, kas neietver [..] [nekādu] saskaņošanu”  ( 30 ), un (vienīgi) Padomei pēc Komisijas priekšlikuma izdot ieteikumus.

1)

Gramatiskā interpretācija

50.

Turpmāk minētais jau tieši izriet no LESD 165. panta formulējuma.

51.

Pirmkārt, šī tiesību norma attiecas uz Savienību, nevis uz dalībvalstīm vai citiem publisko tiesību subjektiem un vēl jo mazāk – uz privātām struktūrām. Otrkārt, izmantotais formulējums (“veicināšana”, “palīdzība”, “respektēšana”, “attīstība”, “sadarbība”) ir parasti atrodams ieteikuma tiesībās. Treškārt, LESD 165. pants attiecas gan uz profesionāliem, gan atpūtas sporta veidiem neatkarīgi no tā, vai tie tiek praktizēti klubos vai individuāli  ( 31 ). Ceturtkārt, lai gan šī tiesību norma attiecas uz parasto likumdošanas procedūru, LESD 165. panta 4. punkts nav juridiskais pamats tam, lai ļautu politiskajām iestādēm pieņemt juridiski saistošus aktus LESD 288. panta nozīmē  ( 32 ). Tādējādi LESD 165. panta 4. punkts nav nekas cits kā “nepareizs juridiskais pamats”, kas ir raksturīgi tēmai, kura ir iekļauta Savienības politikas jomā, bet attiecībā uz kuru dalībvalstis kā Līgumu noteicējas nevēlas Savienībai piešķirt likumdošanas tiesības. Šis pēdējais aspekts, starp citu, jau ir atspoguļots LESD 2. panta 5. punktā un 6. panta e) punktā: sporta jomā Savienībai nepiemīt likumdošanas “kompetence”, bet gan tikai spēja “veikt darbības, lai atbalstītu, saskaņotu vai papildinātu dalībvalstu darbības”  ( 33 ).

2)

Sistēmiskā un teleoloģiskā interpretācija

52.

Attiecībā uz LESD 165. pantu LESD struktūrā ir jānorāda, ka tas iekļauts LESD trešās daļas XII sadaļā  ( 34 ) un ir daļa no visām pārējām Savienības politikas jomām.

53.

No tā var izrietēt šādi elementi.

54.

Pirmkārt, LESD 165. pants nav vispārpiemērojama tiesību norma LESD pirmās daļas II sadaļas izpratnē  ( 35 ). Otrkārt, UEFA un URBSFA kā privātas struktūras, ciktāl tās kolektīvi regulē algotu darbu, neīsteno Savienības politiku. Šāda darbība ir Savienības likumdevēja (un to subjektu, kuri transponē, piemēro un īsteno sekundāros tiesību aktus) kompetencē. Tā vietā UEFA un URBSFA cenšas atsaukties uz sabiedriskās kārtības mērķi, lai attaisnotu pamatbrīvības ierobežojumu. Attiecībā uz izskatāmo lietu tās funkcionāli ir salīdzināmas nevis ar Savienības iestādi, kas veic darbības  ( 36 ), pamatojoties uz LESD 165. pantu, bet gan ar dalībvalsti, kas cenšas attaisnot pamatbrīvības ierobežojumu. Citiem vārdiem, šajā lietā runa ir par negatīvu integrāciju, kad subjekts vēlas ierobežot pamatbrīvību, lai veicinātu citu politiku, ko tas uzskata par nozīmīgāku. Šī cita politika ir saistīta ar sporta jomu. Treškārt, ne UEFA, ne URBSFA kompetencē nav īstenot Savienības darbības saskaņā ar LESD 165. pantu. Tās ir privātas struktūras, kas papildus regulatīvajām funkcijām veic arī ekonomiskās funkcijas. Ceturtkārt, Eiropas Savienības politiskās iestādes, protams, var brīvi – pēc saviem ieskatiem – pasludināt  ( 37 ) Eiropas sporta modeli, pamatojoties uz LESD 165. pantu vai citām tiesību normām. Tomēr tas nenozīmē, ka Savienības iestādēm piekritīgās funkcijas tādā vai citādā veidā tiek nodotas UEFA vai URBSFA. Piektkārt, UEFA un URBSFA nevar iegūt neierobežotu rīcības brīvību LESD 45. pantā paredzētās pamatbrīvības ierobežojumu nolūkā, atsaucoties uz LESD 165. pantu. Šīs pamatbrīvības ierobežojumi, ko piemēro tādas struktūras kā UEFA un URBSFA, ir jāvērtē tāpat kā visi citi ierobežojumi saskaņā ar standarta principiem.

3)

Nozīme izskatāmajā lietā

55.

Viss iepriekš minētais nenozīmē, ka LESD 165. panta juridiskā vērtība ir tik ierobežota  ( 38 ), ka tam nav nekādas nozīmes izskatāmajā lietā. Patiešām, šī tiesību norma ir lietderīga divos aspektos: pirmkārt, lai noteiktu LESD 45. panta ierobežojuma attaisnojumu, kas pazīstams kā sevišķi svarīgs vispārējo interešu apsvērums, un, otrkārt, lai norādītu, kas ir pieņemams Savienībā, veicot samērīguma pārbaudi  ( 39 ). Turklāt tieši tā Tiesa ir rīkojusies arī iepriekš  ( 40 ).

b)

Sevišķi svarīga vispārējo interešu apsvēruma noteikšana

56.

UEFA un URBSFA būtībā norāda divus atšķirīgus sevišķi svarīgus vispārējo interešu apsvērumus: veicināt jauno spēlētāju apmācību un piesaistīšanu, kā arī uzlabot konkurences līdzsvaru starp komandām UEFA klubu sacensībās un nacionālajās sacensībās. Vēl viens sevišķi svarīgs vispārējo interešu apsvērums ir jauno spēlētāju aizsardzība, jo ir jāsaglabā viņu sociālā un ģimenes vide un jānovērš viņu parastās izglītības pārrāvums.

57.

Šajā ziņā jānorāda – Tiesa, šķiet, pieņem, ka tad, kad tādi subjekti kā UEFA un URBSFA, kuriem ir saistošs LESD 45. pants, cenšas atsaukties uz iemesliem, kas attaisno ierobežojumu, apstrīdēto noteikumu publiskais vai privātais raksturs nekādā veidā neietekmē ne šāda pamatojuma tvērumu, ne saturu  ( 41 ).

58.

Varu piekrist šim apgalvojumam un saprotu vispārējās intereses saglabāt vienotu režīmu attiecībā uz LESD 45. pantu neatkarīgi no tā, vai ierobežojumus ir noteikušas valsts vai privātas struktūras. Tomēr ir jāpatur prātā, ka – pretēji dalībvalstij kā publisko tiesību subjektam – tādiem privāttiesību subjektiem kā UEFA vai URBSFA atbilstoši to attiecīgajiem pastāvēšanas nolūkiem ir ekonomiska rakstura mērķi  ( 42 ). Šādi mērķi dažkārt var būt pretrunā sabiedrības mērķiem. Turklāt UEFA un URBSFA pilda gan regulatīvās, gan ekonomiskās funkcijas. Tā kā šīs funkcijas nav nodalītas, noteikti var rasties interešu konflikti. Citiem vārdiem, UEFA un URBSFA rīkotos nesaprātīgi, ja tās mēģinātu īstenot sabiedriskos mērķus, kas ir tiešā pretrunā to komerciālajām interesēm.

59.

Ja dalībvalstis cenšas attaisnot pamatbrīvības ierobežojumus, pastāv pieņēmums, ka tie ir vērsti uz sabiedrības interesēm, kas nav iekšējā tirgus intereses. Šis pieņēmums neattiecas uz privātu struktūru, un tas būtu jāpatur prātā turpmākajā analīzē. Tieši šī iemesla dēļ dodu priekšroku terminiem, ko Tiesa izmantojusi spriedumā Angonese, kur runa ir par “likumīgi izvirzīto mērķi”  ( 43 ), neprecizējot, ka šādam mērķim obligāti jābūt sabiedrības interesēs. Un tieši tāpēc vēl jo svarīgāk ir rūpīgi pārbaudīt sabiedrības interešu elementu sevišķi svarīgajos apsvērumos, kurus norāda UEFA un URBSFA.

60.

Attiecībā uz profesionālo sportu Tiesai jau ir bijusi iespēja konstatēt, ka, ievērojot sporta aktivitāšu, it īpaši futbola, būtisko sociālo nozīmi Eiropas Savienībā, ir jāatzīst, ka mērķis veicināt jaunu spēlētāju piesaistīšanu un trenēšanu ir leģitīms  ( 44 ). Tas pats attiecas uz mērķi saglabāt līdzsvaru starp klubiem, saglabājot zināmu vienlīdzības un nenoteiktības attiecībā uz rezultātiem pakāpi  ( 45 ).

c)

Samērīgums

61.

Vēl apstrīdētajiem noteikumiem ir jāatbilst samērīguma principam, proti, tiem ir jābūt piemērotiem, lai konsekventi un sistemātiski nodrošinātu izvirzīto mērķu sasniegšanu, un tie nedrīkst pārsniegt to, kas ir nepieciešams šo mērķu sasniegšanai. Iesniedzējtiesai būs jāizvērtē apstrīdēto noteikumu samērīgums. Šajā ziņā pierādīšanas pienākums attiecībā uz noteikumu par vietējiem spēlētājiem samērīgumu gulstas uz UEFA un URBSFA.

62.

Pamatojoties uz Tiesai iesniegto informāciju un dažādu lietas dalībnieku apsvērumiem, uzskatu, ka Tiesa ir pietiekami informēta, lai sniegtu norādījumus iesniedzējtiesai attiecībā uz samērīguma pārbaudi.

63.

Tiks pierādīts, ka daži ierobežojumi ir attaisnoti.

64.

Vispārīgi runājot, kā norādīts doktrīnā, “sporta noteikumiem ir ekonomiska ietekme. Taču bez dažiem pamatnoteikumiem nebūtu sporta”  ( 46 ). Konkurētspējīga sporta konkrētie tirgi balstās uz konkurentu esamību. Nekādi ierobežojumi potenciāli nedrīkstētu radīt situāciju, kad klubu, kas spēj nopirkt visus spēlētājus, de facto vairs nevarētu pārspēt citi klubi. Būtu žēl, ja, teiksim, Wisła Kraków varētu dominēt visā Polijas līgā. “Skaistā spēle” zaudētu daļu savas pievilcības.

1)

Piemērotība

65.

Apstrīdētajiem noteikumiem ir jābūt piemērotiem, lai tie atbilstu izvirzītajiem sevišķi svarīgajiem vispārējo interešu apsvērumiem, proti, noteikumiem par vietējiem spēlētājiem ir jābūt piemērotiem, lai veicinātu jauno spēlētāju trenēšanu un piesaistīšanu, kā arī uzlabotu konkurences līdzsvaru starp komandām UEFA klubu sacensībās un nacionālajās sacensībās.

i)

Jauno spēlētāju trenēšana un piesaistīšana

66.

Apstrīdētie noteikumi pēc būtības ir piemēroti, lai sasniegtu mērķi trenēt un piesaistīt jaunos spēlētājus, kā to turklāt atzīst arī RAFC  ( 47 ).

67.

Tomēr man ir zināmas šaubas par apstrīdēto noteikumu vispārējo saskaņotību attiecībā uz vietējo spēlētāju definīciju. Ja, kā tas ir gan UEFA, gan URBSFA noteikumos, vietējais spēlētājs ir ne tikai paša kluba trenēts spēlētājs, bet arī spēlētājs, ko trenē cits valsts līgas klubs, tad jājautā, vai apstrīdētie noteikumi patiešām veicina to, ka tiek sasniegts mērķis, lai klubi trenētu jaunos spēlētājus. Šajā ziņā vēlos norādīt, ka saskaņā ar UEFA noteikumiem vismaz pusei vietējo spēlētāju (t.i., četriem) ir jābūt trenētiem attiecīgajā klubā. Tas atvieglo situāciju, bet nerisina problēmu pašā saknē, proti, pašā definīcijā par to, kas ir vietējie spēlētāji.

68.

Šīs šaubas acīmredzami palielinās, ja attiecīgā nacionālā līga ir galvenā līga, un tādēļ man šķiet, ka UEFA noteikumi rada vairāk jautājumu nekā URBSFA noteikumi, jo pēdējā minētā salīdzinājumā ir viena no mazākajām līgām. Ja klubs galvenajā nacionālajā līgā varētu “nopirkt” līdz pat pusei vietējo spēlētāju, tiktu izjaukts mērķis mudināt šo klubu trenēt jaunos spēlētājus.

69.

Tādēļ, lai gan uzskatu, ka prasība sarakstā iekļaut iepriekš noteiktu vietējo spēlētāju skaitu ir pamatota, neredzu iemeslu – no trenēšanas viedokļa – vietējo spēlētāju definīcijas attiecināšanai arī uz spēlētājiem, kas nav attiecīgā kluba spēlētāji, bet ir attiecīgās nacionālās līgas dalībnieki  ( 48 ).

ii)

Komandu konkurences līdzsvara uzlabošana

70.

Tie paši apsvērumi attiecas uz mērķi uzlabot komandu konkurences līdzsvaru. Ja ar apstrīdētajiem noteikumiem visiem klubiem tiek uzlikts pienākums nodrošināt trenēšanu, tad kopumā komandu konkurences līdzsvars, iespējams, palielināsies. Šis mērķis savukārt ir izjaukts, ja klubi var izmantot citu tās pašas līgas klubu vietējos spēlētājus.

iii)

Secinājumi

71.

Visbeidzot, apstrīdētie noteikumi nav saskaņoti un tādējādi nav piemēroti, lai sasniegtu mērķus trenēt jaunos spēlētājus un uzlabot komandu konkurences līdzsvaru, ciktāl starp vietējiem spēlētājiem, kuriem jāparādās sarakstā, var ietvert arī spēlētājus, kas nav no attiecīgā kluba.

72.

Tas nozīmē, ka URBSFA noteikumi pilnībā nav piemēroti, savukārt UEFA noteikumi ir piemēroti tikai daļēji.

2)

Nepieciešamība

73.

Vēl apstrīdētie noteikumi nedrīkst pārsniegt to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu mērķi trenēt un piesaistīt jaunos spēlētājus.

i)

Par UEFA un URBSFA rīcības brīvību

74.

UEFA it īpaši apgalvo, ka pastāv pastāvīgā judikatūra, saskaņā ar kuru “profesionāliem regulatoriem” ir “ievērojama rīcības brīvība”, izvēloties konkrētu problēmas risinājumu.

75.

Šajā ziņā vēlos norādīt, ka ir atsauce tikai uz vienu (ļoti oriģinālu) Tiesas spriedumu  ( 49 ), kurā valsts tiesai bija jāizvērtē Nīderlandes Advokātu kolēģijas veiktie pasākumi  ( 50 ). Manuprāt, no šīs lietas īpatnībām ir grūti secināt vispārēju principu, saskaņā ar kuru privātām struktūrām, kurām ir saistošs LESD 45. pants, būtu lielāka rīcības brīvība nekā dalībvalstīm līdzīgās situācijās.

76.

Drīzāk uzskatu, ka standarta judikatūra ir piemērojama, vispārīgi izvērtējot subjektus, kuri vēlas attaisnot LESD 45. panta ierobežojumus. Šeit, protams, jānorāda, ka subjektiem, kuriem ir saistošs LESD 45. pants, ir zināma rīcības brīvība, kad jānovērtē, vai ir nepieciešams risināt konkrētas problēmas un ar kādiem līdzekļiem tas būtu jādara. Šajā ziņā Tiesa pieļauj plašākas un šaurākas rīcības brīvības pakāpes, pamatojoties nevis uz to, kas ir autors (dalībvalsts vai “profesionāls regulators”), bet gan uz tā mērķa priekšmetu, kas tiek īstenots ar attaisnojošo iemeslu. Tādējādi Tiesa ir atļāvusi diezgan plašu rīcības brīvību “jutīgos jautājumos”, piemēram, darba ņēmēju norīkošanā darbā  ( 51 ), vai “īpaša rakstura” jautājumos, piemēram, loterijās  ( 52 ). Turklāt klasiskā situācija, kad Tiesa pieļauj zināmu rīcības brīvību, ir sabiedrības veselības jomā  ( 53 ). Ir pamatoti apgalvot, ka rīcības brīvība palielinās, ciktāl aplūkotais jautājums pārsniedz klasiskās ekonomikas politikas robežas  ( 54 ).

77.

Tomēr šajā lietā tas tā nav. Jauno spēlētāju trenēšanai un piesaistīšanai ir nozīmīga ekonomiskā komponente, tāpat kā mērķim uzlabot komandu konkurences līdzsvaru. Kā apsvērumos ir norādījis RAFC, spēlētājiem, tostarp jaunajiem spēlētājiem, ir tirgus vērtība, kas visos aspektos gan viņiem, gan klubiem darbojas kā svira, kad runa ir par iespējamām pārejām.

78.

Tādēļ neredzu iemeslu atkāpties no standarta judikatūras un piešķirt UEFA un URBSFA plašāku rīcības brīvību, nekā parasti tiktu piešķirts dalībvalstij, lai attaisnotu LESD 45. panta ierobežojumu.

ii)

Mazāk ierobežojoši pasākumi

79.

Alternatīvie pasākumi, uz kuriem atsaucas īpaši UL un RAFC, ir tieša kompensācija par jauno spēlētāju trenēšanu vai ienākumu pārdale.

80.

Kā ir uzsvērusi arī Komisija, nav konstatēts, ka šādi pasākumi būtu mazāk ierobežojoši un mazāk traucētu brīvu pārvietošanos saskaņā ar LESD 45. pantu. Patiešām, atkarībā no to īpašās koncepcijas daži no šiem pasākumiem, piemēram, atalgojuma maksimālais apmērs, varētu pat vairāk ierobežot klubu iespējas piesaistīt spēlētājus, savukārt kompensācijas shēmas par ieguldījumiem, kas saistīti ar trenēšanu, tieši ietekmētu vienlīdzīgas iespējas un prasītu būtiskus administratīvus pasākumus, izmaksas un uzraudzību.

81.

Turklāt nekas neliecina, ka šādi pasākumi būtu vienlīdz efektīvi, lai sasniegtu to pašu mērķi, proti, jauno spēlētāju trenēšanu. Konkrēti, finansiāli spēcīgi klubi varētu “izvairīties” no jauno spēlētāju trenēšanas un tos pirkt no citiem klubiem, traucējot sasniegt izvirzīto mērķi trenēt jaunos spēlētājus, kā arī vispārējo mērķi uzlabot konkurences līdzsvaru starp komandām  ( 55 ).

iii)

Secinājumi

82.

Visbeidzot apstrīdētie noteikumi, ciktāl tie ir piemēroti, šķiet nepieciešami mērķu trenēt jaunos spēlētājus un uzlabot komandu konkurences līdzsvaru sasniegšanai.

IV.

Secinājumi

83.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Tribunal de première instance francophone de Bruxelles (Briseles frankofonā pirmās instances tiesa, Beļģija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi: