GROFA ir sabiedrība, kura importē ražotāja GoPro Coöperatief kameras, kas ir elektroniskās ierīces, kuras darbojas ar akumulatoriem un kuras it īpaši ir paredzētas sporta un izklaides aktivitāšu ierakstīšanai. Strīds pamatlietā ir par trīs GoPro Hero 3 Black Edition gammas kameru modeļiem (turpmāk tekstā – “kameras, par kurām ir strīds lietā C‑435/15”).

Pēc iesniedzējtiesas domām, kamerām, par kurām ir strīds lietā C‑435/15, ir LCD monitors, bet nav skatu meklētāja. Minētajām kamerām ir vairākas fotografēšanas funkcijas, un tajās ir noteikta fokālā atstatuma objektīvs. Skaņas un vizuālie dati, kurus notver lēca un integrēts mikrofons, MP4 H.264 datnes formātā tiek uzglabāti izņemamā atmiņas kartē. Šīm kamerām nav ne digitālas tālummaiņas funkcijas, ne skaļruņa, ne integrētas iekšējās atmiņas. Kameru, par kurām ir strīds lietā C‑435/15, programmatūra ierakstītos datus iekodē tā, ka ir iespējams nošķirt ar šīm kamerām izveidotās datnes no datnēm, kuru izcelsme ir ārējie avoti.

Minētās kameras var ierakstīt līdz 120 minūtēm garus videoierakstus ar vismaz 1920 x 1080 pikseļu izšķirtspēju un ierakstot 30 kadrus sekundē vienlaidu videorežīmā. Videosižetus, kuri ir ilgāki par 26 minūtēm un trīs sekundēm, ieraksta vairākās MP4 H.264 datnēs, kuru maksimālais ilgums ir 26 minūtes un trīs sekundes. Tomēr persona, kas skatās ierakstu, neuztver pāreju no vienas datnes uz citu.

Kamerām, par kurām ir strīds lietā C‑435/15, ir ligzda atmiņas kartēm, HDMI mikrofona pieslēgvieta, mini USB pieslēgvieta, kas ir savietojama ar saliktu kabeli A/C un 3,5 mm stereomikrofona adaptatoru, kā arī ar integrētu WiFi un HERO pieslēgvietu.

Izmantojot vienvirziena HDMI pieslēgvietu un vienvirziena savienojumu ar saliktu A/C kabeli, attēli un video datnes, kas saglabātas atmiņas kartē, var tikt demonstrētas uz televizora vai uz datora ekrāna.

Divvirzienu WiFi ar tālvadību ļauj vadīt kameras, par kurām ir strīds lietā C‑435/15, izmantojot radiosakarus, planšetdatoru vai viedtālruni, uz kuriem demonstrē atmiņas kartē ierakstītos datus. WiFi saskarne neļauj veikt videodatņu tveršanu. Var demonstrēt vienīgi attēlu un video datnes, kuras saglabātas atmiņas kartē un kuras ierakstītas ar šīm kamerām. Datnes, kuru izcelsme ir citi avoti, nevar tikt demonstrētas uz šīm [kamerām], un uz to monitora vai ekrāna parādās ziņa “File not supported” [nenolasāma datne].

Izmantojot mini USB pieslēgvietu, kameras, par kurām ir strīds lietā C‑435/15, var tikt savienotas ar datoru, kurš atpazīst šo kameru atmiņas karti kā ārēju cieto disku. Pateicoties datora nolasīšanas programmatūrai, kas var nolasīt MP4 formātu, attēli un video datnes, kuras atrodas atmiņas kartē, var tikt reproducēti uz datoram pievienota ekrāna. Attēli vai video datnes, kuras ir saglabātas kameru, par kurām ir strīds lietā C‑435/15, atmiņas kartē, var tikt saglabāti arī datorā un otrādi – dati, kuri atrodas datorā, var tikt pārnesti uz šo kameru atmiņas karti. Šo saglabāšanas procesu kontrolē datora datņu vadības programmatūra. Šajā gadījumā minētās kameras nevar tikt izmantotas. Nepastāv citas attēlu un video datu uzglabāšanas iespējas to atmiņas kartē.

2012. gada 5. decembrī GROFA lūdza Hauptzollamt saistošu izziņu par tarifu (turpmāk tekstā – “SIT”), piedāvājot kameras, par kurām ir strīds lietā C‑435/15, klasificēt KN apakšpozīcijā 8525 80 91.

Ar 2013. gada 21. janvāra SIT Hauptzollamt šīs kameras klasificēja KN tarifu apakšpozīcijā 8525 80 99. 2013. gada 22. februārī GROFA iesniedza sūdzību par šiem SIT, šoreiz lūdzot [tās] klasificēt KN tarifa apakšpozīcijā 8525 80 30. Ar 2014. gada 20. augusta lēmumu Hauptzollamt noraidīja GROFA sūdzību, uzskatot, ka kameras, par kurām ir strīds lietā C‑435/15, ir daudzfunkcionālas ierīces KN XVI sadaļas 3. piezīmes izpratnē, kuru galvenā funkcija ir videokameras funkcija. Hauptzollamt ieskatā, šīs kameras ir jāklasificē KN tarifu apakšpozīcijā 8525 80 99 kā citādas videokameras. Hauptzollamt, pirmkārt, balstījās uz KN skaidrojumiem attiecībā uz tās pozīciju 8525, saskaņā ar kuriem daudzfunkcionāli digitālie fotoaparāti nevar tikt klasificēti kā digitālie fotoaparāti, ja tie, izmantojot maksimālo atmiņas kapacitāti, var ierakstīt vismaz 30 minūšu garu videosižetu ar izšķirtspēju 800 × 600 (vai vairāk) pikseļi un ierakstot 23 (vai vairāk) kadrus sekundē. Tā tas esot attiecībā uz kamerām, par kurām ir strīds lietā C‑435/15. Tam, ka videosižeti, kuru ilgums ir, sākot no 26 minūtēm un četrām sekundēm, tiek saglabāti vairākās datnēs atmiņas kartē, neesot nekādas ietekmes uz kopējo ieraksta ilgumu. Otrkārt, tā uzskatīja, ka tas, ka šīs kameras var saglabāt videodatnes ar skaņu, kas tiek pārnestas ar ārēju avotu, izmantojot USB pieslēgvietu, ir raksturīgs attēlu un skaņas ierakstīšanai KN tarifu apakšpozīcijas 8525 80 99 izpratnē.

GROFA cēla prasību iesniedzējtiesā, lūdzot kameras, par kurām ir strīds lietā C‑435/15, klasificēt KN apakšpozīcijā 8525 80 30, vai, pakārtoti, KN apakšpozīcijā 8525 80 91 kā videokameras, kurām nav pastāvīgas spējas ierakstīt signālus no ārējiem avotiem.

Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, pirmkārt, vai Īstenošanas regulu Nr. 1249/2011, kurā “kabatas izmēra videoierakstītāji” ir klasificēti KN apakšpozīcijā 8525 80 99, var pēc analoģijas piemērot šajā lietā.

Gadījumā, ja Īstenošanas regula Nr. 1249/2011 būtu piemērojama pēc analoģijas, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot jautājumu par minētās regulas spēkā esamību, ņemot vērā, ka saskaņā ar tās pielikumu kamera, kas “var ierakstīt videofailus, kuru avots nav integrētā televīzijas kamera”, tā iemesla dēļ, ka “uz ierīci, izmantojot USB saskarni, videofailus var pārnest no [automātiskās datu apstrādes] iekārtas”, būtu jāklasificē KN apakšpozīcijā 8525 80 99 kā “[citādas] kameras”. Iesniedzējtiesas ieskatā šāda jēdziena “citas ierakstīšanas iekārtas” interpretācija KN apakšpozīcijas 8525 80 99 izpratnē nav saderīga ar Tiesas judikatūru, kurā ir prasīts, ka ierakstīšanas procesu vada no pašas videokameras.

Otrkārt, iesniedzējtiesa uzskata, ka Īstenošanas regula Nr.°876/2014, “action” videokameras klasificējot KN apakšpozīcijā 8525 80 99, pēc analoģijas var būt piemērojama kamerām, par kurām ir strīds lietā C‑435/15. Tomēr tai ir arī šaubas attiecībā uz šīs regulas spēkā esamību, ņemot vērā, ka, pirmkārt, tās pielikumā ir noteikts, ka datu pārnešana uz kameru no automātiskās datu apstrādes iekārtas tiek uzskatīta par “ierakstīšanas iespēju”, kas, pretrunā Tiesas judikatūrai, izslēdz klasificēšanu KN apakšpozīcijā 8525 80 91, un ka, otrkārt, Īstenošanas regulā Nr. 876/2014 nav ņemts vērā, ka attiecīgās kameras nevar reproducēt video datnes, kuru izcelsme ir ārēji avoti, izmantojot pievienotu monitoru, pretēji tam, kas ir paredzēts KN skaidrojumos attiecībā uz tās apakšpozīciju 8525 80 99.

Treškārt, iesniedzējtiesa pakārtoti uzdot jautājumu, vai attiecīgie KN skaidrojumi liedz kameras, par kurām ir strīds lietā C‑435/15, klasificēt KN apakšpozīcijās 8525 80 91 un 8525 80 99, ņemot vērā, ka, sākot no ilguma 26 minūtes un četras sekundes, šajās kamerās ierakstītie video dati netiek saglabāti vienā vienīgā datnē, kas varētu likt apšaubīt minēto kameru spēju ierakstīt vienlaidu videoierakstus šo skaidrojumu izpratnē.

Ceturtkārt, iesniedzējtiesa pakārtoti vēlas noskaidrot, kādas sekas uz kameru, par kurām ir strīds lietā C‑435/15, klasificēšanu būtu tam, ka tās ieraksta signālus, kas nāk no ārējiem avotiem, bet tās nevar tos reproducēt, izmantojot ārēju monitoru vai ārēju televizoru. Šajā ziņā tā norāda, ka no KN skaidrojumiem attiecībā uz apakšpozīciju 8525 80 99 izriet, ka ierakstītajiem attēliem ir jāspēj tikt reproducētiem, izmantojot televizoru vai ārēju monitoru.

Šajos apstākļos Finanzgericht Hamburg (Hamburgas Finanšu tiesa, Vācija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)a) Vai Īstenošanas regula Nr. 1249/2011 pēc analoģijas ir piemērojama precēm, kuras ir pamatlietas priekšmets (GoPro HERO 3 “Black Edition”, “Black Edition Surf” un “Black Edition Motorsport”)?

b)Ja atbilde uz šo jautājumu ir apstiprinoša, vai Īstenošanas regula Nr. 1249/2011 ir spēkā?

2)Ja atbilde uz pirmā jautājuma a) vai b) daļu ir noraidoša,

a)vai Īstenošanas regula Nr. 876/2014 pēc analoģijas ir piemērojama precēm, kuras ir pamatlietas priekšmets?

b)Ja atbilde uz šo jautājumu ir apstiprinoša, vai Īstenošanas regula Nr. 876/2014 ir spēkā?

3)Ja atbilde uz pirmā jautājuma a) vai b) daļu ir noraidoša, vai KN skaidrojumi par KN apakšpozīcijām 8525 8030, 8525 80 91 un 8525 80 99 ir jāinterpretē tādējādi, ka ieraksts ir uzskatāms par “atsevišķu vismaz 30 minūšu garu videosižetu” arī tad, ja videosižets tiek ierakstīts atsevišķos failos un katrs fails ir īsāks par 30 minūtēm, ja skatītājs, atskaņojot ierakstu, nespēj uztvert pāreju no viena faila uz citu?

4)Ja atbilde uz pirmā jautājuma a) vai b) daļu ir noraidoša un uz otrā jautājuma a) un b) daļu, kā arī trešo jautājumu – apstiprinoša, vai videokameru, kuras var ierakstīt no ārējiem avotiem saņemtus signālus, klasificēšanai KN apakšpozīcijā 8525 80 99 nav pretrunā tas, ka tās šos signālus nevar reproducēt, izmantojot ārēju televīzijas uztvērēju vai monitoru?”

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir iesniegts tiesvedībā saistībā ar piecām lietām starp divām sabiedrībām X un GoPro Coöperatief un Nīderlandes muitas iestādēm par vairākiem SIT attiecībā uz pieciem preču zīmes “GoPro Hero” kameru veidiem, kurās tās ir klasificētas KN apakšpozīcijā 8525 80 91 vai KN apakšpozīcijā 8525 80 99.

Šīs piecas lietas attiecas uz šādiem kameru veidiem: GoPro Hero 3 Silver Edition, GoPro Hero 3 + Silver Edition, GoPro Hero 4 Silver Edition, GoPro Hero 4 Black Edition un GoPro Hero (turpmāk tekstā – “kameras, par kurām ir strīds lietā C‑666/15”).

Viena no prasītājām pamatlietā lūdz GoPro Hero 3 Silver Edition veida kameru klasificēt KN apakšpozīcijā 8525 80 30 vai, pakārtoti, KN apakšpozīcijā 8525 80 91, savukārt valsts muitas iestāde uzskata, ka minētā kamera ir jāklasificē KN apakšpozīcijā 8525 80 99. Pārējās kameras, par kurām ir strīds lietā C‑666/15, prasītājas pamatlietā lūdz klasificēt KN apakšpozīcijā 8525 80 30, savukārt valsts muitas iestāde apgalvo, ka šīs kameras ir jāklasificē KN apakšpozīcijā 8525 80 91.

Iesniedzējtiesas ieskatā netiek apstrīdēts, ka kameras, par kurām ir strīds lietā C‑666/15, var lietot “video record” [videoierakstīšanas] režīmā ilgāk par 30 minūtēm ierakstiem, lai ierakstītu 23 (vai vairāk) kadrus sekundē ar izšķirtspēju 800 x 600 pikseļi (vai vairāk). Šajā ziņā tā norāda, ka ierakstus, kas ir ilgāki par 30 minūtēm, šīs kameras saglabā dažādās video datnēs, kuras to nolasīšanas, kura beidzas katras datnes beigās, laikā tiek uzskatītas par atsevišķām datnēm. Lietotājam ir jāuzklikšķina uz jaunās datnes un jānospiež uz “play”, lai nolasītu nākamo datni. Iesniedzējtiesa piebilst, ka minētās kameras ļauj caurskatīt vienīgi ar šīm kamerām ierakstītās datnes. Turklāt visu kameru, par kurām ir strīds lietā C‑666/15, lietošanas instrukcijās ir norādīts, ka tās piedāvā “looping” iespēju, kura tām ļauj veikt ierakstus ilgāk par 30 minūtēm pirms iepriekšējā video vietā tiek ierakstīts jauns videoieraksts (“overwriting”).

Iesniedzējtiesa arī norāda, ka īpaši svarīgs elements kameru, par kurām ir strīds lietā C‑666/15, tarifu klasificēšanai ir jautājums par to, vai tām ir vienīgi spēja ierakstīt skaņu un attēlus, kas ir ierakstīti ar televīzijas kameru un vai šīs kameras var ierakstīt vismaz 30 minūšu video, ko veido viens sižets.

Šajos apstākļos rechtbank Noord-Holland (Ziemeļholandes tiesa, Nīderlande) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)Vai KN skaidrojumi par KN apakšpozīciju 8525 80 30 un apakšpozīcijām 8525 80 91 un 8525 80 99 ir jāinterpretē tādējādi, ka “vismaz 30 minūšu garš ieraksts” ir arī tādā gadījumā, ja par 30 minūtēm garāks videosižets ir ierakstīts, izmantojot “video record” [video ieraksta] režīmu, bet tas ir saglabāts atsevišķās datnēs, kuru ilgums ir īsāks par 30 minūtēm, un, skatoties videoierakstu, lietotājam katra datne, kuras ilgums ir īsāks par 30 minūtēm, ir jāatver atsevišķi, tomēr videosižetus, ko satur šīs datnes, ir iespējams savienot datorā, izmantojot GoPro Coöperatief piegādāto programmatūru, un tādējādi saglabāt datorā vienā datnē kā vienu videofilmu, kuras ilgums ir garāks par 30 minūtēm?

2)Vai tādu videokameru, kas var ierakstīt no ārējiem avotiem saņemtu signālu, klasifikāciju KN apakšpozīcijā 8525 80 99 nepieļauj tas, ka šo signālu nevar reproducēt, izmantojot ārēju televizoru vai ārēju monitoru, jo šīs videokameras, piemēram, GoPro Hero 3 Silver Edition, uz ārējā ekrāna vai monitora var atskaņot tikai datnes, kas ierakstītas, izmantojot pašas kameras lēcu?”

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2016. gada 27. janvāra lēmumu lietas C‑435/15 un C‑666/15 tika apvienotas sprieduma taisīšanai.

Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa lietā C‑435/15 būtībā jautā, vai Īstenošanas regula Nr.°1249/2011 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā pēc analoģijas ir piemērojama precēm, kam ir kameru, par kurām ir strīds minētajā lietā, raksturiezīmes, un apstiprinošas atbildes gadījumā – vai šī regula ir spēkā.

Ir jānorāda, pirmkārt, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru klasifikācijas regula ir vispārpiemērojama, jo tā attiecas nevis uz kādu konkrētu saimnieciskās darbības subjektu, bet gan uz visu Muitas kodeksa komitejas izpētītajam produktam identisku produktu kopumu. Tālab, lai, interpretējot klasifikācijas regulu, noteiktu tās piemērošanas jomu, jāņem vērā arī tās pamatojuma izklāsts (spriedums, 2016. gada 15. decembris, LEK, C‑700/15, EU:C:2016:959, 49. punkts).

Šajā lietā Īstenošanas regula Nr.°1249/2011, ar ko “kabatas izmēra videoierakstītāji” ir klasificēti KN apakšpozīcijā 8525 80 99, nav tieši piemērojama kamerām, par kurām ir strīds lietā C‑435/15. Proti, šīs pēdējās minētās preces nav identiskas “kabatas izmēra videoierakstītājiem”, kas ir paredzēti minētajā regulā, jo, kā norāda iesniedzējtiesa, minētās preces tostarp atšķiras ar to spēju fotografēt un ar to, ka tām nav ne digitālas tālummaiņas funkcijas, ne skaļruņa, ne integrētas iekšējās atmiņas.

Ir jānorāda, otrkārt, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, ja klasifikācijas regula nav tieši piemērojama precēm, kas ir nevis identiskas, bet gan tikai analogas precei, kura ir šīs regulas priekšmets, tad minētā regula ir piemērojama šādām precēm pēc analoģijas (spriedums, 2016. gada 22. septembris, Kawasaki Motors Europe, C‑91/15, EU:C:2016:716, 39. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādas klasifikācijas regulas kā Īstenošanas regula Nr. 1249/2011 piemērošana pēc analoģijas precēm, kas ir analoģiskas šajā regulā paredzētajām, sekmē saskanīgu KN interpretāciju, kā arī vienlīdzīgu attieksmi pret subjektiem (šajā ziņā skat. spriedumu, 2006. gada 13. jūlijs, Anagram International, C‑14/05, EU:C:2006:465, 32. punkts).

Tomēr, lai klasifikācijas regulu piemērotu pēc analoģijas, vēl ir vajadzīgs, lai klasificējamās preces un klasifikācijas regulā paredzētās preces būtu pietiekami līdzīgas (šajā ziņā skat. spriedumu, 2009. gada 19. februāris, Kamino International Logistics, C‑376/07, EU:C:2009:105, 67. punkts). Šajā ziņā ir arī jāņem vērā minētās regulas pamatojums (šajā ziņā skat. spriedumus, 2006. gada 13. jūlijs, Anagram International, C‑14/05, EU:C:2006:465, 34. punkts, un 2015. gada 4. marts, Oliver Medical, C‑547/13, EU:C:2015:139, 58. punkts).

Konkrētajā gadījumā saskaņā ar pamatojumu, kas ietverts Īstenošanas regulas Nr. 1249/2011 pielikuma trešajā slejā, “kabatas izmēra videoierakstītāju” klasificēšana KN apakšpozīcijā 8525 80 99 ir tostarp pamatota, jo ar ierīci “iespējams tikai tvert un ierakstīt videofailus”. No tā izriet, ka neiespējamība uzņemt fotogrāfijas ir uzskatāma par vienu no noteicošajiem elementiem attiecībā uz klasifikāciju, kāda ir paredzēta minētajā regulā. No iesniedzējtiesas lēmuma lietā C‑435/15 izriet, ka kameras, par kurām ir strīds šajā lietā, aplūkojamajā aspektā atšķiras no “kabatas izmēra videoierakstītājiem”, kas ir Īstenošanas regulas Nr. 1249/2011 priekšmets, jo tie ļauj uzņemt fotogrāfijas.

Turklāt ir jāatgādina, ka preces paredzētais lietojums var būt objektīvs klasifikācijas kritērijs, ja vien tas ir minētajai precei raksturīgs, un šis raksturīgums var tikt novērtēts, ņemot vērā preces objektīvās iezīmes un īpašības (spriedumi, 2013. gada 20. jūnijs, Agroferm, C‑568/11, EU:C:2013:407, 41. punkts, un 2015. gada 4. marts, Oliver Medical, C‑547/13, EU:C:2015:139, 47. punkts).

No iesniedzējtiesas faktu konstatējumiem izriet, ka kameras, par kurām ir strīds lietā C‑435/15, ir izgatavotas tā, lai lietotājiem ļautu ierakstīt viņu izklaides un sporta aktivitātes, kas prasa, lai lietotājs būtu īpaši brīvs savās kustībās. No tā izriet, ka minēto kameru galvenais izmantošanas mērķis var viegli tikt nošķirts no Īstenošanas regulā Nr. 1249/2011 paredzēto “kabatas izmēra videoierakstītāju” mērķa.

Tā kā kameras, par kurām ir strīds lietā C‑435/15, nav ne identiskas, ne pietiekami līdzīgas precēm, kas ir klasificētas Īstenošanas regulā Nr. 1249/2011, šī regula attiecībā uz tām nav piemērojama. Līdz ar to nav jāvērtē tās spēkā esamība.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu lietā C‑435/15 ir jāatbild, ka Īstenošanas regula Nr. 1249/2011 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā pēc analoģijas nav piemērojama precēm, kam ir kameru, par kurām ir strīds minētajā lietā, raksturiezīmes.

Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa lietā C–435/15 būtībā jautā, vai Īstenošanas regula Nr. 876/2014 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā pēc analoģijas ir piemērojama precēm, kam ir kameru, par kurām ir strīds minētajā lietā, raksturiezīmes, un gadījumā, ja atbilde uz šo jautājumu ir apstiprinoša – vai šī regula ir spēkā.

Īstenošanas regulas Nr. 876/2014 mērķis ir “action” videokameras klasificēt KN apakšpozīcijā 8525 80 99.

No iesniedzējtiesas faktu konstatējumiem izriet, ka kameras, par kurām ir strīds lietā C‑435/15, atšķiras no “action” videokamerām, kas ir minētās regulas priekšmets tostarp tādēļ, ka šīs pirmās minētās kameras var tikt gan nostiprinātas uz kāda priekšmeta, piemēram, aizsargķiveres, kā arī tās var turēt rokās, to ierakstīšanas spēja laika ziņā ir īsāka, proti, maksimāli divas stundas, bet tām ir labāka izšķirtspēja, ar tām var uzņemt labākas kvalitātes fotogrāfijas un kontrolēt to kvalitāti. No tā izriet, ka kameras, par kurām ir strīds lietā C‑435/15, nav identiskas precēm, kas ir Īstenošanas regulas Nr. 876/2014 priekšmets.

Tomēr minētās preces gan to raksturīpašību un objektīvo īpašību, gan to izmantošanas mērķa ziņā ir ļoti līdzīgas kamerām, par kurām ir strīds lietā C‑435/15. Tādējādi gan “action” videokameras Īstenošanas regulas Nr. 876/2014 izpratnē, gan kameras, par kurām ir strīds lietā C‑435/15, ir samazināta izmēra un svara, tām nav ne tālummaiņas, ne skatu meklētāja, ne integrētas iekšējās atmiņas, tām ir HDMI mikrofona pieslēgvieta, mini USB pieslēgvieta un WiFi savienojums, kas ļauj gan uzņemt fotogrāfijas, gan ierakstīt videosižetus, kuri garāki par 30 minūtēm, kas abos gadījumos tomēr tiek saglabāti vairākās atsevišķās datnēs. Tāpat šīs abu veidu preces ir speciāli izgatavotas, lai tās varētu izmantot saistībā ar sporta aktivitātēm.

No tā izriet, ka saskaņā ar šī sprieduma 37. un 38. punktā atgādināto judikatūru Īstenošanas regulu Nr. 876/2014 pēc analoģijas piemēro attiecībā uz kamerām, par kurām ir strīds lietā C‑435/15, un ka līdz ar to ir jāizvērtē tās spēkā esamība.

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka īstenošanas regulas, piemēram, konkrētajā gadījumā – Regulu Nr. 876/2014, kad kādas specifiskas preces klasificēšana KN var radīt grūtības vai būt strīda priekšmets, Komisija pieņem pēc apspriešanās ar Muitas kodeksa komiteju. Saskaņā ar Tiesas judikatūru Eiropas Savienības Padome attiecībā uz sadarbību ar dalībvalstu muitas dienestu ekspertiem ir piešķīrusi Komisijai plašu rīcības brīvību, lai tā varētu precizēt to tarifa pozīciju saturu, kas ir jāņem vērā, klasificējot noteiktu preci. Tomēr Komisijas pilnvaras noteikt pasākumus, kas paredzēti Regulas Nr. 2658/87, kurā grozījumi ir izdarīti ar Regulu Nr. 254/2000, 9. pantā, neļauj tai grozīt tarifa pozīciju saturu un piemērojamību (šajā ziņā skat. spriedumu, 2004. gada 4. marts, Krings, C‑130/02, EU:C:2004:122, 25. un 26. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

Konkrētajā gadījumā Īstenošanas regulā Nr. 876/2014 “action” videokameras ir klasificētas KN apakšpozīcijā 8525 80 99, neprasot, lai ierakstu veikšanai no ārējiem videofonijas avotiem tās varētu tikt izmantotas autonomi, proti, neatkarīgi no materiāliem vai programmatūras, kas tajās sākotnēji nav integrētas. Šāda autonoma ierakstīšanas spēja ir nepieciešams nosacījums preces klasificēšanai KN tarifu apakšpozīcijā 8525 80 99. Pretējā gadījumā preces ir jāklasificē nevis KN apakšpozīcijā 8525 80 99, bet drīzāk KN apakšpozīcijā 8525 80 91 (spriedums, 2015. gada 5. marts, Vario Tek, C‑178/14, nav publicēts, EU:C:2015:152, 32. punkts).

No tā izriet, ka Īstenošanas regula Nr.°876/2014, ciktāl ar to “action” videokameras ir klasificētas KN apakšpozīcijā 8525 80 99, neprecizējot, ka tām šīs klasificēšanas mērķiem ierakstus no ārējiem videofonijas avotiem ir jāspēj veikt autonomi, ir nesaderīga ar šīs apakšpozīcijas piemērojamību.

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, pieņemot Īstenošanas regulu Nr. 876/2014, Komisija ir grozījusi KN apakšpozīcijas 8525 80 99 piemērojamību, to paplašinot, un līdz ar to ir pārkāpusi tai ar Regulas Nr. 2658/87, kurā grozījumi ir izdarīti ar Regulu Nr.°254/2000, 9. panta 1. punkta a) apakšpunktu piešķirtās pilnvaras (šajā ziņā skat. spriedumu, 2016. gada 22. septembris, Kawasaki Motors Europe, C‑91/15, EU:C:2016:716, 62. punkts).

Tādējādi uz otro jautājumu lietā C‑435/15 ir jāatbild, ka Īstenošanas regula Nr. 876/2014 ir jāinterpretē tādējādi, ka to piemēro pēc analoģijas attiecībā uz precēm, kam ir kameru, par kurām ir strīds minētajā lietā, raksturiezīmes, bet ka tā nav spēkā.

Ņemot vērā sniegto atbildi uz otro jautājumu lietā C‑435/15, uz ceturto šajā pašā lietā uzdoto jautājumu nav jāatbild.

Ar trešo jautājumu lietā C‑435/15, kā arī ar pirmo jautājumu lietā C‑666/15, kuri ir jāizvērtē kopā, iesniedzējtiesas būtībā vēlas noskaidrot, vai KN apakšpozīcijas 8525 80 30, 8525 80 91 un 8525 80 99, ņemot vērā KN skaidrojumus attiecībā uz šīm apakšpozīcijām, ir jāinterpretē tādējādi, ka videosižets, kas ir ilgāks par 30 minūtēm un kas ierakstīts atsevišķās datnēs, kuru atsevišķais ilgums nepārsniedz 30 minūtes, ir jāuzskata par videosižeta ierakstu, kas ilgst vismaz 30 minūtes, ja lietotājs nevar uztvert pāreju no vienas datnes uz citu to skatīšanās laikā vai, tieši pretēji, ja lietotājam šīs skatīšanas laikā principā katra datne ir jāatver atsevišķi.

Sākotnēji ir jānorāda, ka Komisijas izstrādātie skaidrojumi attiecībā uz KN ir svarīgi dažādu tarifu pozīciju piemērojamības interpretācijā, lai gan tām nav juridiski saistoša spēka (šajā ziņā skat. spriedumus, 2016. gada 17. februāris, Salutas Pharma, C‑124/15, EU:C:2016:87, 31. punkts, un 2016. gada 15. decembris, LEK, C‑700/15, EU:C:2016:959, 41. punkts).

Saskaņā, pirmkārt, ar KN skaidrojumiem attiecībā uz tās apakšpozīciju 8525 80 30 un, otrkārt, KN skaidrojumiem attiecībā uz apakšpozīcijām 8525 80 91 un 8525 80 99, konkrētās preces spēja ar 800 x 600 (vai vairāk) pikseļu izšķirtspēju un ātrumu 23 kadri sekundē (vai vairāk) ierakstīt vismaz 30 minūšu garu videosižetu ir kritērijs, kas ļauj nošķirt digitālos fotoaparātus no videokamerām.

Tādējādi vienīgi spēja vienlaidus ierakstīt vismaz 30 minūšu videosižetu ar minimālo izšķirtspēju, nevis spēja nepārtraukti reproducēt šo ierakstu, ir uzskatāma par raksturiezīmi, kas ļauj izslēgt kādas preces klasificēšanu KN apakšpozīcijā 8525 80 30. Tādējādi tam, ka ar kamerām, par kurām ir strīdi lietās C‑435/15 un C‑666/15, var vienlaidus nolasīt vismaz 30 minūšu videosižetus, nav nozīmes minēto kameru tarifu klasificēšanā vienā no trim šī sprieduma iepriekšējā punktā minētajām apakšpozīcijām (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 5. marts, Vario Tek, C‑178/14, nav publicēts, EU:C:2015:152, 36. punkts).

No tā izriet, ka apstāklis, ka videosižeti, kas ir ilgāki par 30 minūtēm un kas ierakstīti ar kamerām, par kurām ir strīdi lietās C‑435/15 un C‑666/15, ir ierakstīti atsevišķās datnēs, neliedz izslēgt minēto kameru klasificēšanu KN apakšpozīcijā 8525 80 30, jo šāda saglabāšana vairākās datnēs nevis negatīvi ietekmē sižetu ieraksta nepārtrauktību, bet attiecīgā gadījumā vienīgi tā nolasīšanas turpinātību, un ka tas, vai lietotājs uztver vai neuztver pāreju no viena video uz otru, nav atbilstošs kritērijs saistībā ar šo tarifa klasifikāciju.

Tādējādi uz trešo jautājumu lietā C‑435/15 un pirmo jautājumu lietā C‑666/15 ir jāatbild, ka KN apakšpozīcijas 8525 80 30, 8525 80 91 un 8525 80 99, ņemot vērā KN skaidrojumus attiecībā uz šīm apakšpozīcijām, ir jāinterpretē tādējādi, ka videosižets, kas ir ilgāks par 30 minūtēm un kas ierakstīts atsevišķās datnēs, kuru atsevišķais ilgums nepārsniedz 30 minūtes, ir jāuzskata par viena vismaz 30 minūšu gara videosižeta ierakstu neatkarīgi no tā, vai lietotājs nolasīšanas laikā neuztver pāreju no vienas datnes uz otru vai, tieši pretēji, viņam šīs nolasīšanas laikā principā ir jāatver katra datne atsevišķi.

Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa lietā C‑666/15 būtībā jautā, vai KN ir jāinterpretē tādējādi, ka videokameru – kas var ierakstīt signālus no ārējiem avotiem, bet ar televizora vai ārējā monitora palīdzību nespēj tos reproducēt, jo šī videokamera uz ārējā ekrāna vai monitora var reproducēt vienīgi datnes, kuras tā pati ir ierakstījusi ar savas lēcas palīdzību, – nevar klasificēt KN apakšpozīcijā 8525 80 99.

Šajā ziņā ir jāatgādina, pirmkārt, ka videokameru, kuras ietilpst KN apakšpozīcijā 8525 80 99, būtiska raksturiezīme tostarp ir to spēja autonomi veikt ierakstus no ārējiem videofonijas avotiem, proti, neatkarīgi no materiāliem vai programmatūras, kuras tajās sākotnēji nav bijušas integrētas. Valsts tiesai ir jāizvērtē veicamo funkciju sarežģītības pakāpe, jo lietotājam, kuram nav specifisku zināšanu, ir viegli jāvar veikt ierakstīšanu (spriedums, 2015. gada 5. marts, Vario Tek, C‑178/14, nav publicēts, EU:C:2015:152, 32. punkts).

Pretējā gadījumā preces ir jāklasificē nevis KN apakšpozīcijā 8525 80 99, bet drīzāk KN apakšpozīcijā 8525 80 91 (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 5. marts, Vario Tek, C‑178/14, nav publicēts, EU:C:2015:152, 32. punkts).

Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai kamerām, par kurām ir strīds lietā C‑666/15, patiešām ir šāda autonoma ierakstīšanas spēja. Pretējā gadījumā to klasificēšana KN apakšpozīcijā 8525 80 99 katrā ziņā būtu izslēgta.

Otrkārt, ir jānorāda, ka KN skaidrojumos attiecībā uz tās apakšpozīciju 8525 80 99 ir precizēts, ka videokamerām, kas ietilpst šajā apakšpozīcijā, ir jāļauj reproducēt audio un video datnes, kas ar ārēju uztvērēju vai televizoru monitoru palīdzību ir ierakstītas no ārējiem avotiem (spriedums, 2015. gada 5. marts, Vario Tek, C‑178/14, nav publicēts, EU:C:2015:152, 37. punkts).

No minētā izriet, ka videokameru, kas var autonomi ierakstīt signālus no ārējiem avotiem, bet nespēj ar televizora vai ārējā monitora palīdzību tos reproducēt, nevar klasificēt KN apakšpozīcijā 8525 80 99.

Tādējādi uz otro jautājumu lietā C‑666/15 ir jāatbild, ka KN ir jāinterpretē tādējādi, ka videokameru – kas var ierakstīt signālus no ārējiem avotiem, bet ar televizora vai ārējā monitora palīdzību nespēj tos reproducēt, jo šī videokamera uz ārējā ekrāna vai monitora var nolasīt vienīgi datnes, kuras tā pati ir ierakstījusi ar savas lēcas palīdzību, – nevar klasificēt KN apakšpozīcijā 8525 80 99.