Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTA ŽANA RIŠĀRA DELATŪRA
[JEAN RICHARD DE LA TOUR]
SECINĀJUMI,
sniegti 2026. gada 22. oktobrī (1)
Lieta C‑578/25 [Ariez] (i)
Óscar,
Vanesa
pret
Agencia Estatal de Administración Tributaria
(Audiencia Provincial de Valladolid (Valjadolidas provinces tiesa, Spānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva (ES) 2019/1023 – Ar pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu saistītas procedūras – 20. pants – 23. panta 2. punkts – Valsts tiesību norma, kas no parādsaistību dzēšanas izslēdz parādniekus, attiecībā uz kuriem desmit gados pirms parādsaistību dzēšanas pieteikuma ir pieņemts galīgs lēmums par atbildības paplašināšanu – Izņēmumi no vispārējā principa par piekļuvi parādsaistību dzēšanai – Samērīguma pārbaude, ko veic valsts tiesa – Neizsmeļošs izņēmumu uzskaitījums – Tiešas iedarbības neesība
I. Ievads
1. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2019/1023 (2019. gada 20. jūnijs) par preventīvās pārstrukturēšanas regulējumu, parādsaistību dzēšanu un diskvalifikāciju un ar pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu saistīto procedūru efektivitātes palielināšanas pasākumiem un ar ko groza Direktīvu (ES) 2017/1132 (Direktīva par pārstrukturēšanu un maksātnespēju) (2) 20. pantu.
2. Šis lūgums iesniegts tiesvedībā starp laulātu pāri Óscar k‑gu un Vanesa k‑dzi, kuri bija atzīti par maksātnespējīgiem, un Agencia Estatal de Administración Tributaria (Nodokļu administrācijas valsts aģentūra, Spānija; turpmāk – AEAT) saistībā ar pieteikumu par parādsaistību dzēšanu, kuru šie parādnieki iesniedza maksātnespējas procesa gaitā. AEAT iebilda pret šo pieteikumu attiecībā uz Óscar k‑gu, jo pret viņu pastāvēja prasījumi, kas izrietēja no vienošanās, ar kuru viņš tika atzīts par pakārtoti atbildīgu par sabiedrības, kuras vadītājs viņš bija, nodokļu parādiem.
3. Šī lieta Tiesai sniedz iespēju precizēt it īpaši, kādi secinājumi valsts tiesai jāizdara no konstatējuma par nesamērīgumu starp atteikumu dzēst parādsaistības un neiespējamību šai tiesai nonākt pie tādas valsts tiesību interpretācijas, kas būtu saderīga ar Direktīvu par pārstrukturēšanu un maksātnespēju. Tiesai būs jāizlemj, vai valsts tiesai ir iespējams tieši piemērot šo direktīvu.
4. Pēc Tiesas lūguma savā vērtējumā koncentrēšos uz otro prejudiciālo jautājumu, kas tieši attiecas uz šo aspektu.
5. Pēc šī izvērtējuma pabeigšanas ierosināšu atbildēt Audiencia Provincial de Valladolid (Valjadolidas provinces tiesa, Spānija), ka Savienības tiesību pārākuma princips neliek nepiemērot tādu valsts tiesību normu, kura būtu pretrunā Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 20. pantam un 23. panta 2. punktam, jo šīs tiesību normas nav beznosacījumu un pietiekami precīzas, lai tās būtu tieši piemērojamas.
II. Tiesiskais regulējums
A. Savienības tiesības
6. Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 1. un 78.–81. apsvērumā noteikts:
“(1) Šīs direktīvas mērķis ir sekmēt iekšējā tirgus pienācīgu darbību un novērst šķēršļus, kuri liedz īstenot pamatbrīvības, piemēram, kapitāla brīvu apriti un brīvību veikt uzņēmējdarbību un kuru rašanās cēlonis ir atšķirības, kas pastāv valstu tiesību aktos un ar preventīvo pārstrukturēšanu, maksātnespēju, parādsaistību dzēšanu un diskvalifikāciju saistītajās procedūrās. Šīs direktīvas nolūks ir, neskarot darba ņēmēju pamattiesības un brīvības, novērst šādus šķēršļus, nodrošinot, ka: pastāvētspējīgiem uzņēmumiem un uzņēmējiem, kas nonākuši finansiālās grūtībās, ir pieejams iedarbīgs valsts preventīvās pārstrukturēšanas regulējums, kurā ir paredzēta to iespēja turpināt darbību; godīgi uzņēmēji, kuri ir maksātnespējīgi vai ar pārmērīgām parādsaistībām, var izmantot pilnīgu parādsaistību dzēšanu pēc saprātīgi ilga laikposma, tādējādi sniedzot tiem otro iespēju; un ka tiek uzlabots ar pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu saistīto procedūru iedarbīgums, it īpaši to ilguma saīsināšanas ziņā.
[..]
(78) Ne visos apstākļos lietderīga ir pilnīga parādsaistību dzēšana vai diskvalifikācijas izbeigšana pēc laikposma, kas nepārsniedz trīs gadus, un tādēļ varētu būt nepieciešams ieviest tādas atkāpes no šā noteikuma, kuras ir pienācīgi pamatotas ar iemesliem, kas paredzēti valstu tiesību aktos. Piemēram, šādas atkāpes būtu jāievieš gadījumos, kad parādnieks ir negodīgs vai ir rīkojies negodprātīgi. Ja uzņēmējiem saskaņā ar valsts tiesību aktiem nepiemēro godīguma un godprātības prezumpciju, godīguma un godprātības pierādīšanas pienākuma dēļ viņiem nevajadzētu rasties nevajadzīgām grūtībām vai apgrūtinājumam sākt piemērot procedūru.
(79) Nosakot, vai uzņēmējs bijis negodīgs, tiesu vai administratīvās iestādes varētu ņemt vērā tādus apstākļus kā, piemēram: parādsaistību raksturs un apmērs, parādsaistību rašanās laiks, uzņēmēja centieni izpildīt savas parādsaistības un ievērot juridiski saistošus pienākumus, tostarp publiskās licencēšanas prasības un nepieciešamību pēc pareizas uzskaites; uzņēmēja darbības nolūkā apgrūtināt kreditoru iespējas izmantot pieejamos risinājumus; to pienākumu izpilde maksātnespējas gadījumā, kas noteikti uzņēmējiem, kuri ir sabiedrības pārvaldes institūcijas amatpersonas; un Savienības un valsts konkurences un darba tiesību aktu ievērošana. Vajadzētu būt iespējai šādas atkāpes ieviest arī tad, ja uzņēmējs nav izpildījis konkrētus juridiskus pienākumus, tostarp pienākumu maksimāli palielināt kreditoru ieņēmumus, kas varētu būt vispārējs pienākums radīt ienākumus vai aktīvus. Turklāt vajadzētu būt iespējai ieviest īpašas atkāpes, ja tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu līdzsvaru starp parādnieka tiesībām un viena vai vairāku kreditoru tiesībām, piemēram, ja kreditors ir fiziska persona, kurai vajadzīga lielāka aizsardzība nekā parādniekam.
(80) Atkāpe varētu būt pamatota arī tad, ja izmaksas saistībā ar procedūru, kas noslēdzas ar parādsaistību dzēšanu, tostarp tiesu un administratīvo iestāžu un speciālistu maksas, netiek segtas. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai paredzēt, ka ir iespējams atsaukt minētās saistību dzēšanas priekšrocības, ja, piemēram, parādnieka finanšu stāvoklis ir ievērojami uzlabojies neparedzētu apstākļu dēļ, piemēram, laimējot loterijā vai saņemot mantojumu vai dāvinājumu. Nevajadzētu atturēt dalībvalstis paredzēt papildu atkāpes precīzi noteiktos apstākļos un pienācīgi pamatotos gadījumos.
(81) Ja pastāv pienācīgi pamatots iemesls valsts tiesību aktos, varētu būt lietderīgi ierobežot saistību dzēšanas iespēju konkrētām parāda kategorijām. [..] Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai pienācīgi pamatotos gadījumos izslēgt arī citas parādu kategorijas.”
7. Šīs direktīvas 20. pantā “Saistību dzēšanas iespējas” paredzēts:
“1. Dalībvalstis nodrošina, ka maksātnespējīgiem uzņēmējiem ir pieejama vismaz viena procedūra, kas var noslēgties ar pilnīgu parādsaistību dzēšanu saskaņā ar šo direktīvu.
[..]
2. Dalībvalstis, kurās pilnīga parādsaistību dzēšana ir atkarīga no tā, vai uzņēmējs daļēji veic parādu atmaksu, nodrošina, lai saistītais atmaksas pienākums būtu balstīts uz uzņēmēja konkrēto stāvokli un, jo īpaši, lai tas būtu samērīgs ar uzņēmēja apķīlājamajiem vai rīcībā esošajiem ienākumiem un aktīviem saistību dzēšanas laikposmā, un lai tajā būtu ņemtas vērā kreditoru taisnīgās intereses.
[..]”
8. Minētās direktīvas 23. pants “Atkāpes” formulēts šādi:
“1. Atkāpjoties no 20. līdz 22. pantam, dalībvalstis patur spēkā vai ievieš noteikumus, kas liedz vai ierobežo iespējas izmantot parādsaistību dzēšanu, atsauc priekšrocību dzēst šādas saistības vai paredz ilgākus laikposmus pilnīgas parādsaistību dzēšanas panākšanai vai ilgākus diskvalifikācijas laikposmus, ja maksātnespējīgais uzņēmējs parādsaistību uzņemšanās laikā, maksātnespējas procedūras laikā vai parāda maksājuma laikā attiecībā pret kreditoriem vai citām ieinteresētajām personām saskaņā ar valsts tiesību aktiem rīkojās negodīgi vai negodprātīgi, – neskarot valsts noteikumus par pierādīšanas pienākumu.
2. Atkāpjoties no 20. līdz 22. pantam, dalībvalstis var paturēt spēkā vai ieviest normas, kas liedz vai ierobežo iespējas izmantot parādsaistību dzēšanu, atsauc priekšrocību dzēst šādas saistības vai paredz ilgākus laikposmus pilnīgas parādsaistību dzēšanas panākšanai vai ilgākus diskvalifikācijas laikposmus konkrētos, precīzi noteiktos apstākļos, ja šādas atkāpes ir pienācīgi pamatotas, piemēram, ja:
a) maksātnespējīgais uzņēmējs ir būtiski nepildījis atmaksas plānā paredzētos pienākumus vai jebkādu citu juridisku pienākumu, kura mērķis ir kreditoru interešu aizsardzība, tostarp pienākumu maksimāli palielināt kreditoru ieņēmumus;
b) maksātnespējīgais uzņēmējs nav pildījis informēšanas vai sadarbības pienākumus saskaņā ar Savienības un valsts tiesību aktiem;
c) parādsaistību dzēšanas pieteikums ir iesniegts ļaunprātīgā nolūkā;
d) pēc tam, kad maksātnespējīgajam uzņēmējam bija piešķirta pilnīga parādsaistību dzēšana vai kad nopietna informēšanas vai sadarbības pienākumu pārkāpuma dēļ viņam bija atteikta pilnīga parādsaistību dzēšana, ir iesniegts jauns pieteikums saistību dzēšanai konkrētā laikposmā;
e) nav segtas izmaksas saistībā ar procedūru, kas noslēdzas ar parādsaistību dzēšanu; vai
f) ir nepieciešama atkāpe, lai nodrošinātu līdzsvaru starp parādnieka tiesībām un viena vai vairāku kreditoru tiesībām.
[..]
4. Dalībvalstis var konkrētas parāda kategorijas izslēgt no parādsaistību dzēšanas vai ierobežot parādsaistību dzēšanas iespējas, vai noteikt ilgāku saistību dzēšanas laikposmu, ja šāda izslēgšana, ierobežošana vai ilgāki laikposmi ir pienācīgi pamatoti, piemēram, ja ir:
a) nodrošināti parādi;
b) parādi, kas izriet no kriminālsodiem vai ir ar tiem saistīti;
c) parādi, kas izriet no atbildības par neatļautu darbību;
d) parādi attiecībā uz uzturēšanas saistībām, kas izriet no ģimenes, vecāku un bērnu, laulības vai radniecības attiecībām;
e) parādi, kas radušies pēc tam, kad ir iesniegts pieteikums uzsākt procedūru, kas noslēdzas ar parādsaistību dzēšanu, vai kad ir uzsākta šāda procedūra; un
f) parādi, kas izriet no pienākuma segt izmaksas saistībā ar procedūru, kas noslēdzas ar parādsaistību dzēšanu.
[..]”
B. Spānijas tiesības
1. Spānijas Konstitūcija
9. Constitución española (Spānijas Konstitūcija) 31. panta 1. punkts formulēts šādi:
“Katrs piedalās valsts izdevumu finansēšanā atbilstoši savām ekonomiskajām iespējām ar taisnīgas, uz vienlīdzības un progresīvā nodokļa piemērošanas principiem balstītas nodokļu sistēmas starpniecību, kam nekādā ziņā nedrīkst būt konfiscējošs raksturs.”
2. TRLC
10. Pamatlietā piemērojamais valsts likums ir 2020. gada 5. maija Real Decreto Legislativo 1/2020 por el que se aprueba el texto refundido de la Ley Concursal (Karaļa leģislatīvais dekrēts 1/2020, ar ko apstiprina Maksātnespējas likuma konsolidēto redakciju) (3), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2022. gada 5. septembra Ley 16/2022 de reforma del texto refundido de la Ley Concursal, aprobado por el Real Decreto Legislativo 1/2020, para la transposición de la Directiva (UE) 2019/1023 (Likums 16/2022 par grozījumiem ar Karaļa leģislatīvo dekrētu 1/2020 apstiprinātajā Maksātnespējas likuma konsolidētajā redakcijā, lai transponētu Direktīvu (ES) 2019/1023) (4) (turpmāk – TRLC).
11. Šī likuma preambulā noteikts:
“[..]
[..] Ja maksātnespējīgais parādnieks ir fiziska persona, maksātnespējas procesa mērķis ir identificēt godprātīgus parādniekus un piedāvāt viņiem daļēji dzēst parādsaistības, tādējādi dodot viņiem otru iespēju un novēršot, ka viņi nonāk ēnu ekonomikā vai atstumtības situācijā.
[..]
[Direktīvā par pārstrukturēšanu un maksātnespēju] noteikts, ka visām dalībvalstīm jāievieš otrās iespējas mehānisms, lai nepieļautu, ka parādniekiem rodas kārdinājums pārcelties uz citām valstīm, kurās šādi mehānismi jau ir paredzēti, tā rezultātā radot izmaksas gan parādniekam, gan viņa kreditoriem. Tajā pašā laikā standartizācija šajā jomā tiek uzskatīta par būtisku Eiropas vienotā tirgus darbībai.
Viena no radikālākajām izmaiņām jaunajā tiesiskajā regulējumā ir tāda, ka tā vietā, lai parādsaistību dzēšanu padarītu atkarīgu no konkrēta veida parādsaistībām (kā bija paredzēts Maksātnespējas likuma konsolidētās redakcijas 487. panta 2. punktā), tika pieņemta uz nopelniem balstīta parādsaistību dzēšanas sistēma, kurā jebkuram parādniekam, neatkarīgi no tā, vai viņš ir vai nav uzņēmējs, ja viņš izpilda šī iedibinājuma pamatā esošu godprātības prasību, var tikt dzēstas visas viņa parādsaistības, izņemot parādsaistības, kuras nevar dzēst atbilstoši tiesību aktiem izņēmuma kārtā un to īpašā rakstura dēļ. Tiek uzturēta spēkā Spānijas likumdevēja jau 2015. gadā paredzētā parādsaistību dzēšanas iespēja jebkuram godprātīgam parādniekam – fiziskai personai – neatkarīgi no tā, vai viņš ir vai nav uzņēmējs.
[..]
Parādnieka godprātība joprojām ir parādsaistību dzēšanas stūrakmens. Saskaņā ar starptautisko organizāciju ieteikumiem godprātības noteikšana normatīvajos aktos ir definēta, atsaucoties uz konkrētiem objektīviem rīcības veidiem, kuri ir izsmeļoši uzskaitīti (izsmeļošs saraksts), neizmantojot neskaidrus vai nepietiekami konkrētus rīcības modeļus, vai kuru pierādīšana uzliek parādniekam neiespējamu slogu. [..]
[..]
Parādsaistību dzēšana tiek attiecināta uz visiem prasījumiem maksātnespējas procesā un parādnieka mantu. Atsevišķos gadījumos izņēmumi ir pamatojami ar to, ka šo prasījumu apmierināšana ir īpaši svarīga taisnīgas un solidāras sabiedrības interesēs tiesiskā valstī (piemēram, uzturlīdzekļu parādsaistības, parādsaistības, kas izriet no publiski tiesiskiem prasījumiem, parādsaistības, kas rodas noziedzīgu nodarījumu rezultātā, vai arī parādsaistības, kas rodas atbildības par neatļautu darbību dēļ). Tādējādi parādsaistību dzēšana attiecībā uz publiski tiesiskiem prasījumiem ir pakļauta noteiktiem ierobežojumiem un var notikt tikai pirmās parādsaistību dzēšanas, nevis turpmāko dzēšanu ietvaros. Citos gadījumos izņēmumu pamato negatīva sinerģija vai ārēja ietekme, ko varētu izraisīt konkrēta veida parādsaistību dzēšana: tādu parādu dzēšana, kas izriet no pienākuma segt izmaksas saistībā ar procesu, kas noslēdzas ar parādsaistību dzēšanu, varētu atturēt noteiktas trešās personas (piemēram, advokātus) no sadarbības ar parādnieku šajā nolūkā – tas traucētu maksātnespējīgajai personai piekļūt savai lietai. Tāpat parādsaistību ar nodrošinājuma tiesībām dzēšana nepamatoti apdraudētu vienu no būtiskākajiem kredīta pieejamības un līdz ar to arī modernas ekonomikas pareizas darbības principiem, proti, kreditora, kuram ir stabilas nodrošinājuma tiesības, imunitāti pret parādnieka maksātnespējas vai saistību neizpildes riskiem. Visbeidzot – izņēmuma kārtā tiesa ir pilnvarota lemt par pilnīgu vai daļēju noteiktu parādsaistību nedzēšanu, ja tas nepieciešams, lai novērstu kreditora maksātnespēju.
[..]”
12. TRLC 487. panta 1. punkta 2. apakšpunktā noteikts:
“Parādnieks, kurš ir kādā no turpmāk minētajām situācijām, nav tiesīgs saņemt nesamaksāto parādu dzēšanu:
[..]
2° Ja desmit gadu laikā pirms dzēšanas pieteikuma iesniegšanas viņam ar galīgu administratīvu lēmumu ir piemērots sods par sevišķi smagu pārkāpumu nodokļu jomā vai par sociālā nodrošinājuma vai sabiedriskās kārtības pārkāpumu vai ja tajā pašā laikposmā ir pieņemts galīgs lēmums par atbildības paplašināšanu, ja vien dzēšanas pieteikuma iesniegšanas brīdī viņš nav pilnībā samaksājis visus parādus, par kuriem viņš ir atbildīgs.
Smagu pārkāpumu gadījumā parādnieki, kas ir sodīti par summu, kura pārsniedz 50 % no 489. panta 1. punkta 5. apakšpunktā norādītās summas, ko var dzēst [AEAT], dzēšanu var panākt vienīgi tad, ja dzēšanas pieteikuma iesniegšanas dienā tie ir samaksājuši visus parādus, par kuriem viņi ir atbildīgi.”
3. Vispārējais nodokļu likums 58/2003
13. 2003. gada 17. decembra Ley 58/2003 General Tributaria (Vispārējais nodokļu likums 58/2003) (5), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 3. pantā noteikts:
“1. Nodokļu sistēmas organizācija ir balstīta uz nodokļu maksātāja ekonomisko spēju, kā arī taisnīguma, vispārīguma, vienlīdzības, progresivitātes, nodokļu sloga taisnīgas sadales un konfiskācijas nepieļaušanas principiem.
Šajā nolūkā ir aizliegts ieviest jebkādus ārkārtas nodokļu regulēšanas instrumentus, kas varētu samazināt saskaņā ar normatīvajiem aktiem uzkrāto nodokļu parādu.
2. Nodokļu sistēmas piemērošanai jābalstās uz samērīguma, efektivitātes un netiešo izmaksu ierobežošanas principiem, kas izriet no formālo pienākumu izpildes, un tai jānodrošina nodokļu maksātāju tiesību un garantiju ievērošana.”
14. Šī likuma 41. panta 1. punktā noteikts:
“Likumā var noteikt, ka citas personas vai vienības kopā ar galvenajiem parādniekiem ir solidāri vai pakārtoti atbildīgas par nodokļu parādu. [..]”
15. Minētā likuma 43. panta 1. punkta b) apakšpunktā noteikts:
“Par nodokļu parādu ir solidāri atbildīgas šādas personas vai vienības:
[..]
b) tādu juridisko personu de facto vai de iure administratori, kuras ir izbeigušas savu darbību, attiecībā uz to nodokļu saistībām, kas radušās un atliktas darbības pārtraukšanas brīdī, ja šie administratori nav veikuši vajadzīgos pasākumus, lai šīs saistības segtu, vai ja tie noslēguši vienošanos vai veikuši pasākumus, kas izraisa nodokļu saistību nemaksāšanu.”
III. Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
16. 2024. gada 10. septembrī pēc laulāto Óscar k‑ga un Vanesa k‑dzes kopīgā maksātnespējas procesa beigām viņi lūdza dzēst nesamaksātās parādsaistības. AEAT, pamatojoties uz TRLC 487. panta 1. punkta 2. apakšpunktu, iebilda pret Óscar k‑ga parādsaistību dzēšanu, pamatojoties uz to, ka 2016. gada 4. janvārī Kastīlijas un Leonas apgabala (Spānija) AEAT reģionālā piedziņas iestāde viņu bija galīgi atzinusi par pakārtoti atbildīgu par savas sabiedrības nodokļu parādiem.
17. Ar pirmās instances tiesas spriedumu Óscar k‑gam tika atteikta parādsaistību dzēšana.
18. Viņš par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Audiencia Provincial de Valladolid (Valjadolidas provinces tiesa), uzskatot, ka AEAT ir ļaunprātīgi izmantojusi savas pilnvaras pret labticīgu parādnieku, iebilzdama pret atlikušo 282 000 EUR parādsaistību dzēšanu pēc mantas (tostarp galvenā mājokļa) realizācijas, lai gan nodokļu parāds var tikt dzēsts tikai 10 000 EUR apmērā, kas atbilst likumā noteiktajai maksimālajai summai, un nodokļu parādi – 20 547,19 EUR – joprojām būtu jāmaksā. Viņš piebilda, ka maksātnespējas procesā tika atmaksāti 17 856,95 EUR. Līdz ar to prasītāji uzskata, ka atteikums dzēst parādsaistības ir nesamērīgs Tiesas judikatūras izpratnē (6).
19. AEAT iebilst pret šiem argumentiem, norādot, ka nesamērība neesot paredzēta TRLC 487. pantā kā izņēmums no izslēgšanas iemesliem, lai panāktu parādsaistību dzēšanu.
20. Termiņā nesamaksātais nodokļu parāds, kura piespiedu piedziņa bija sākta pret sabiedrību, ko vadītāja Óscar k‑gs, bija radies no nodokļu palielinājuma par tādas nodokļu deklarācijas novēlotu iesniegšanu, kurā uzrādītais saldo bija labvēlīgs nodokļu administrācijai, no ieturēto nodokļu provizoriskā aprēķina, nokavējuma naudas aprēķina, nodokļu deklarācijas, nesamaksājot paredzēto nodokli, un samaksas termiņa atlikšanas lūguma vai nodokļu deklarācijas, nesamaksājot paredzēto nodokli 2010.–2013. finanšu gadā. Izbeidzot šīs sabiedrības darbību 2014. gadā, nesamaksātās nodokļu saistības sasniedza 40 397,63 EUR. Ar 2015. gada 16. oktobra lēmumu minētā sabiedrība tika atzīta par maksātnespējīgu.
21. Audiencia Provincial de Valladolid (Valjadolidas provinces tiesa), piemērojot spriedumā Corván un Bacigán iekļauto analīzes shēmu, pirmkārt, izvērtē TRLC 487. panta 1. punkta 2. apakšpunkta samērīgumu tiesību sistēmā kopumā. Tā uzskata, ka šajā tiesību normā paredzētā izslēgšana no iespējas saņemt parādsaistību dzēšanu attiecībā uz personām, kurām desmit gadu laikā pirms pieteikuma par parādsaistību dzēšanu iesniegšanas ir pieņemts galīgs lēmums par atbildības paplašināšanu par nodokļu parādiem, ja vien līdz minētā pieteikuma iesniegšanas dienai tās nav pilnībā samaksājušas visus parādus, par kuriem tām ir noteikta atbildība, nav samērīga. Šī tiesa uzskata, ka šis izņēmums nav bijis pamatots, transponējot Direktīvu par pārstrukturēšanu un maksātnespēju, un ka Spānijas Konstitūcijas 31. pantā un Vispārējā nodokļu likuma 58/2003 3. pantā noteiktais princips par iemaksām valsts budžetā nav pietiekams pamatojums. Tā uzskata, ka atbildības paplašināšana, to attiecinot uz citu personu, ir pretrunā konstitucionālajam principam par iemaksām valsts budžetā atkarībā no tās ekonomiskās spējas, kas ir nodokļu sistēmas pamatā. Turklāt tā norāda, ka AEAT rīcībai nolūkā panākt atbildības paplašināšanu nav noteikts laika ierobežojums un ka tā var sodīt par vienkāršu neuzmanību neatkarīgi no šādi par atbildīgu pasludinātā administratora vai vadītāja maksātspējas, un tas rada problēmas saistībā ar samērīguma principa ievērošanu.
22. Otrkārt, iesniedzējtiesa uzskata, ka Óscar k‑ga situācijā samērīguma principa ievērošana nav nodrošināta, jo sākotnēji nodokļu parāds bija 40 397,63 EUR no kopējā parāda 282 000 EUR un viņš ir pierādījis savu labticību, pārdodot savu mājokli. Līdz ar to AEAT iebilst pret Óscar k‑ga parādsaistību dzēšanu neatkarīgi no viņa rīcības un ekonomiskās spējas, lai nezaudētu 10 000 EUR, kas atbilst maksimālajai summai, par kuru var tikt dzēsts nodokļu parāds.
23. Treškārt, iesniedzējtiesa, atgādinot, ka direktīvu tiešā iedarbība aprobežojas ar tiesību radīšanu privātpersonām, kuras šīs tiesības var izmantot pret valsti, uzskata, ka tās kompetencē nav atteikties no tiesību normas – kas izriet no TRLC 487. panta 1. punkta 2. apakšpunkta – piemērošanas kā tādas, kas ir pretrunā Savienības tiesībām, un ka konstitucionālā judikatūra tai uzliek pienākumu vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.
24. Šādos apstākļos Audiencia Provincial de Valladolid (Valjadolidas provinces tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai tad, ja pēc samērīguma pārbaudes sprieduma [Corván un Bacigán] izpratnē tiek secināts, ka [TRLC] 487. panta 1. punkta 2. apakšpunkts neatbilst samērīguma principam, jāuzskata, ka šis apakšpunkts ir pretrunā [Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju] 20. pantam?
2) Tā kā iesniedzējtiesas uzskata, ka saskaņā ar valsts judikatūru, kas saistīta ar [Tiesas] judikatūru, atbilstīgas interpretācijas princips nav piemērojams, jo nevar izdarīt secinājumu contra legem, kādas praktiskas sekas – proti, [Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju] iespējamā tiešā iedarbība vertikālās augšupejošās attiecībās – radītu [TRLC] 487. panta 1. punkta 2. apakšpunkta iespējamais nesamērīgums?”
25. Óscar k‑gs, Spānijas valdība, kā arī Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus.
IV. Juridiskā analīze
26. Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā Tiesai, vai Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 20. pants jāinterpretē tādējādi, ka tas ļauj valsts tiesai, kurā ir ierosināts strīds starp privātpersonu un dalībvalsti vai kādu no tās struktūrām, tieši piemērot šo tiesību normu un nepiemērot šīs dalībvalsts pieņemtu izņēmuma normu, ja šī tiesa konstatē, ka minētā valsts norma neatbilst samērīguma principam un ka to nav iespējams interpretēt atbilstīgi Savienības tiesībām, neveicot interpretāciju contra legem.
27. Citiem vārdiem, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 20. pantam var būt tieša iedarbība strīdā starp privātpersonām un AEAT, kas šai tiesai ļautu nepiemērot valsts tiesību normu, kuru tā uzskata par nesamērīgu un kuru nav iespējams interpretēt atbilstīgi.
28. Man šķiet, ka, tā kā iesniedzējtiesa apšauba, vai ir ievērots Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 20. pantā paredzētais izņēmums no pilnīgas parādsaistību dzēšanas principa, jāanalizē šīs direktīvas 23. pants, lai novērtētu, vai tam ir tieša iedarbība (7).
29. Tomēr Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 23. panta īpatnība ir tāda, ka dalībvalstīm ir atstāta plaša rīcības brīvība, nosakot izņēmumus no parādsaistību dzēšanas režīma. Tādējādi šī panta 2. punktā ir paredzēts neizsmeļošs to situāciju uzskaitījums, kurās dalībvalstis var saglabāt vai pieņemt tiesību normas, kas liedz vai ierobežo piekļuvi parādsaistību dzēšanai. Savukārt minētā panta 4. punktā ir iekļauts neizsmeļošs uzskaitījums ar konkrētām parāda kategorijām, kuras var izslēgt no parādsaistību dzēšanas. Līdz ar to šajā pašā 23. pantā ir paredzēta tikai minimāla izņēmumu no pilnīgas parādsaistību dzēšanas principa saskaņošana.
30. Izmantojot šajā tiesību normā piedāvātās iespējas, Spānijas likumdevējs TRLC 487. panta 1. punkta 2. apakšpunktā ir paredzējis izslēgt parādnieka parādsaistību dzēšanu, “ja desmit gadu laikā pirms dzēšanas pieteikuma iesniegšanas [..] ir pieņemts galīgs lēmums par atbildības paplašināšanu, ja vien dzēšanas pieteikuma iesniegšanas brīdī viņš nav pilnībā samaksājis visus parādus, par kuriem viņš ir atbildīgs”.
31. Tiesa jau ir nospriedusi, ka Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 23. panta 2. punkts pieļauj šādu valsts tiesību normu, ja vien no valsts tiesībām izriet, ka šāda izslēgšana ir pamatota ar likumīgu sabiedrības interešu ievērošanu, un tas jāizvērtē iesniedzējtiesai (8).
32. Līdz ar to rodas jautājums, vai šī tiesa var noraidīt šādu valsts tiesību normu, kurā salīdzinājumā ar Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 23. panta 2. punktā minēto neizsmeļošo uzskaitījumu ir paredzēts papildu atteikuma gadījums parādsaistību dzēšanai un kura iesniedzējtiesas ieskatā nav nedz samērīga, nedz var tikt interpretēta atbilstoši šai direktīvai.
33. Šīs tiesību normas samērīguma izvērtējums jāveic valsts tiesai augstākās tiesas uzraudzībā. Attiecībā uz atbilstīgu interpretāciju no paša lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu formulējuma izriet, ka Spānijas tiesu sistēmā ir vairāki pretrunīgi nolēmumi, un tas liecina, ka interpretācija, kas atbilst minētās direktīvas 23. panta 2. punkta noteikumiem, nevarētu būt neiespējama.
34. Tomēr, lai atbildētu uz otro prejudiciālo jautājumu, pamatojoties uz šīm divām premisām, un tas man šķiet diskutabli, jānosaka, vai TRLC 487. panta 1. punkta 2. apakšpunkta piemērošanu var izslēgt ar Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju tiešu iedarbību.
35. Atgādinājumam – Tiesas judikatūrā ir skaidri nostiprināts Savienības tiesību pārākums, no kura izriet atsevišķu šo tiesību normu tiešā iedarbība. Tādējādi valsts tiesas pienākums nepiemērot valsts tiesību normu, kas ir pretrunā Savienības tiesību normai, ja tas izriet no pēdējai minētajai tiesību normai atzītā pārākuma, tomēr ir atkarīgs no minētās tiesību normas tiešās iedarbības šajā tiesā izskatāmajā lietā. Līdz ar to valsts tiesai tikai uz Savienības tiesību pamata vien nav jāatstāj bez piemērošanas valsts tiesību norma, kas ir pretrunā Savienības tiesību normai, ja šai Savienības tiesību normai nav tiešas iedarbības (9).
36. Taču atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai visos gadījumos, kad direktīvas noteikumi pēc to satura ir beznosacījumu un pietiekami precīzi, privātpersonām ir tiesības uz tiem atsaukties valsts tiesās pret valsti, it īpaši, ja tā direktīvu ir transponējusi nepareizi (10). Tiesa ir arī atgādinājusi, ka Savienības tiesību norma, pirmkārt, ir beznosacījumu, ja tajā ir noteikts pienākums, kas nav saistīts ar kādu nosacījumu, un šī tiesību norma arī izpildes vai seku ziņā nav pakārtota kādam Eiropas Savienības iestāžu vai dalībvalstu aktam, un, otrkārt, ir pietiekami precīza, lai privātpersona uz to varētu atsaukties un tiesa to piemērotu, ja pienākums tajā ir noteikts ar nepārprotamu formulējumu (11).
37. Šajā lietā netiek apstrīdēts, ka AEAT ir Spānijas valsts iestāde un tādējādi pret to var vērsties, atsaucoties uz direktīvas normu, kas ir beznosacījumu un pietiekami precīza.
38. Turklāt Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 23. panta 2. punkts nav beznosacījumu, jo tajā ir ietverts neizsmeļošs uzskaitījums ar izņēmumiem no parādsaistību dzēšanas principa. Tādējādi katrai dalībvalstij ir jānosaka izņēmumi, kurus tā vēlas īstenot, un tā ir iejaukšanās šo secinājumu 36. punktā minētās judikatūras izpratnē. Tā paša iemesla dēļ uzskatu, ka arī šīs direktīvas 20. pants, kurā noteikts parādsaistību dzēšanas princips, nav beznosacījumu, jo pašā minētās direktīvas tekstā ir paredzēti izņēmumi, kuru skaitu dalībvalstis var papildināt.
39. Visbeidzot, Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 23. panta 2. punkts nav pietiekami precīzs. Proti, no brīža, kad dalībvalsts izmanto šajā tiesību aktā atstāto iespēju pievienot izņēmumus parādsaistību dzēšanai, šis pants nav pietiekami precīzs, lai pamatotu valsts tiesību normas, kas būtu tai pretrunā, nepiemērošanu. Nolemt citādi nozīmētu ļaut valsts tiesām nepiemērot visas valsts tiesību normas, ar kurām dalībvalstis ir nolēmušas paredzēt papildu izņēmumus, kuru princips ir skaidri paredzēts direktīvā. Tas pats attiecas uz pietiekamu Pārstrukturēšanas un maksātnespējas direktīvas 20. panta precizitāti.
40. Līdz ar to nedz šīs direktīvas 23. panta 2. punktam, nedz 20. pantam nav tiešas iedarbības. Tādējādi valsts tiesai nav pienākuma neņemt vērā valsts tiesību normu, ko tā uzskata par pretrunā esošu šīm Savienības tiesību normām.
41. Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu Tiesai uz otro prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka Savienības tiesību pārākuma princips jāinterpretē tādējādi, ka ar to valsts tiesai nav noteikts pienākums nepiemērot valsts tiesību normu, kas nav saderīga ar Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 20. panta un 23. panta 2. punkta normām, jo šīm tiesību normām nav tiešas iedarbības. Tomēr dalībvalstu iestādēm, tostarp tiesām, ir pienākums valsts tiesības interpretēt cik vien iespējams atbilstīgi, lai tās varētu nodrošināt rezultātu, kas ir saderīgs ar šīs direktīvas mērķi.
V. Secinājumi
42. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Audiencia Provincial de Valladolid (Valjadolidas provinces tiesa, Spānija) uzdoto otro prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
Savienības tiesību pārākuma princips jāinterpretē tādējādi, ka ar to valsts tiesai nav noteikts pienākums nepiemērot valsts tiesību normu, kas nav saderīga ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2019/1023 (2019. gada 20. jūnijs) par preventīvās pārstrukturēšanas regulējumu, parādsaistību dzēšanu un diskvalifikāciju un ar pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu saistīto procedūru efektivitātes palielināšanas pasākumiem un ar ko groza Direktīvu (ES) 2017/1132 (Direktīva par pārstrukturēšanu un maksātnespēju) 20. panta un 23. panta 2. punkta noteikumiem, jo šīm tiesību normām nav tiešas iedarbības. Tomēr dalībvalstu iestādēm, tostarp tiesām, ir pienākums savas valsts tiesības interpretēt cik vien iespējams atbilstīgi, lai tās varētu nodrošināt rezultātu, kas ir saderīgs ar šīs direktīvas mērķi.
1 Oriģinālvaloda – franču.
i Šīs lietas nosaukums ir izdomāts. Tas neatbilst neviena lietas dalībnieka reālajam personvārdam vai nosaukumam.
2 OV 2019, L 172, 18. lpp.
3 2020. gada 7. maija BOE Nr. 127, 31518. lpp.
4 2022. gada 6. septembra BOE Nr. 214, 123682. lpp.
5 2003. gada 18. decembra BOE Nr. 302, 44987. lpp.
6 Viņi it īpaši atsaucas uz 2024. gada 7. novembra spriedumu Corván un Bacigán (C‑289/23 un C‑305/23, turpmāk – spriedums Corván un Bacigán, EU:C:2024:934).
7 Skat. spriedumu, 2025. gada 10. aprīlis, Amilla (C‑723/23, EU:C:2025:262, 43. punkts).
8 Skat. spriedumu Corván un Bacigán (47. punkts).
9 Skat. spriedumu, 2019. gada 24. jūnijs, Popławski (C‑573/17, EU:C:2019:530, 68. punkts un 64.–67. punktā atgādinātā judikatūra).
10 Skat. spriedumus, 1986. gada 26. februāris, Marshall (152/84, EU:C:1986:84, 46. punkts) un 2025. gada 23. oktobris, Kosmiro (C‑232/24, EU:C:2025:820, 71. punkts un tajā minētā judikatūra).
11 Skat. spriedumu, 2025. gada 23. oktobris, Kosmiro (C‑232/24, EU:C:2025:820, 72. punkts un tajā minētā judikatūra).