TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)

2026. gada 13. maijā ( *1 )

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Patērētāju aizsardzība – Direktīva 2011/83/ES – 5. panta 1. punkta a) un c) apakšpunkts – Informēšanas prasības līgumiem, kas nav distances līgumi vai ārpus uzņēmuma telpām noslēgti līgumi – Tirgotāja pienākums informēt patērētāju par pakalpojuma galvenajām īpašībām – Muitas nodokļi – Tirgotāja pienākums informēt patērētāju par pakalpojuma kopējo cenu – Papildu izdevumi – Patērētājam sniedzamās informācijas saturs – Konvencija par kravu starptautisko autopārvadājumu līgumu (CMR) – 6. un 11. pants

Lietā C‑488/24

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Lietuvos Aukščiausiasis Teismas (Lietuvas Augstākā tiesa) iesniegusi ar 2024. gada 11. jūlija lēmumu un kas Tiesā reģistrēts tajā pašā dienā, tiesvedībā

D.V.

pret

MB “ Kigas ”,

piedaloties

Valstybinė vartotojų teisių apsaugos tarnyba,

TIESA (ceturtā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs I. Jarukaitis [I. Jarukaitis], tiesneši M. Kondinanci [M. Condinanzi], N. Jēskinens [N. Jääskinen], R. Frendo [R. Frendo] (referente) un A Kornezovs [A. Kornezov],

ģenerāladvokāte: T. Čapeta [T. Ćapeta],

sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:

–

Lietuvas valdības vārdā – K. Dieninis un S. Grigonis, pārstāvji,

–

Čehijas valdības vārdā – S. Šindelková, M. Smolek un J. Vláčil, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – I. Rubene un A. Steiblytė, pārstāves,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2025. gada 11. decembra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/83/ES (2011. gada 25. oktobris) par patērētāju tiesībām un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/44/EK un atceļ Padomes Direktīvu 85/577/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK (OV 2011, L 304, 64. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 27. novembra Direktīvu (ES) 2019/2161 (OV 2019, L 328, 7. lpp.) (turpmāk – Direktīva 2011/83), 5. panta 1. punkta a) un c) apakšpunktu.

2

Šis lūgums iesniegts saistībā ar tiesvedību starp patērētāju D.V. un pārvadājumu sabiedrību MB “Kigas” par rēķina, kurš attiecas uz kravu starptautisko autopārvadājumu pakalpojumu un kurā ietverta summa, kas atbilst Kigas samaksātajiem muitas nodokļiem, samaksu.

Atbilstošās tiesību normas

Starptautiskās tiesības

3

Konvencija par kravu starptautisko autopārvadājuma līgumu, kas parakstīta 1956. gada 19. maijā Ženēvā un grozīta ar 1978. gada 5. jūlijā Ženēvā parakstīto protokolu (turpmāk – CMR konvencija), tika apspriesta Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisijā. Vairāk nekā 50 valstis, kuru vidū ir visas Eiropas Savienības dalībvalstis, ir pievienojušās CMR konvencijai.

4

Saskaņā ar CMR konvencijas 1. pantu:

“1.   Šī konvencija attiecas uz visiem līgumiem par kravu pārvadājumiem ar autotransportu par atlīdzību, kad līgumā norādītās kravas nosūtīšanas un saņemšanas vietas atrodas divās dažādās valstīs, no kurām vismaz viena ir šīs Konvencijas dalībvalsts. Šīs konvencijas piemērošana nav atkarīga no līgumslēdzēju pušu dzīvesvietas un pilsonības.

[..]

4.   Šī konvencija neattiecas uz:

[..]

c) mēbeļu pārvešanu.

[..]”

5

CMR konvencijas 4. pantā paredzēts:

“Pārvadājuma līgumu apstiprina, sagatavojot kravas pavadzīmi. Tas, ka pavadzīmes nav vai ka tā ir nepareizi aizpildīta vai nozaudēta, neietekmē pārvadājuma līguma esamību vai derīgumu, jo uz to joprojām attiecas šīs konvencijas noteikumi.”

6

CMR konvencijas 6. panta 1. punktā noteikts:

“Kravas pavadzīmē tiek norādīta šāda informācija:

[..]

i) ar pārvadājumu saistītie maksājumi (maksa par pārvadājumu, papildmaksas, muitas nodokļi un pārējie maksājumi, kas veikti no līguma noslēgšanas brīža līdz brīdim, kad krava ir piegādāta);

[..].”

7

CMR konvencijas 11. panta 1. un 2. punktā paredzēts:

“1.   “Lai pirms kravas nodošanas saņēmējam nokārtotu muitas un citas formalitātes, nosūtītājs kravas pavadzīmei pievieno nepieciešamos dokumentus vai nodod tos pārvadātāja rīcībā, kā arī sniedz viņam visu pieprasīto informāciju.

2.   Pārvadātājam nav pienākums pārbaudīt šo dokumentu un informācijas precizitāti un atbilstību. Nosūtītājs ir atbildīgs pārvadātāja priekšā par zaudējumiem, kas radušies šādu dokumentu un informācijas neprecizitātes vai nepietiekamības dēļ, izņemot gadījumus, kad minētie zaudējumi radušies pārvadātāja prettiesiskas rīcības vai nolaidības dēļ.”

Savienības tiesības

8

Saskaņā ar Direktīvas 2011/83 4., 5. un 7. apsvērumu:

“(4)

[..] Ir jāsaskaņo konkrēti patērētāju distances un ārpus uzņēmuma telpām noslēgto līgumu aspekti, lai patērētājiem izveidotu reālu iekšējo tirgu, atrodot pareizo samēru starp augstu patērētāju aizsardzības līmeni un uzņēmumu konkurētspēju [..].

(5)

[..] patērētāju informācijas un atteikuma tiesību pilnīga saskaņošana attiecībā uz distances līgumiem un ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem līgumiem sekmēs augstu patērētāju aizsardzības līmeni un iekšējā tirgus labāku darbību starp uzņēmējiem un patērētājiem.

[..]

(7)

Regulējuma galveno aspektu pilnīgai saskaņošanai vajadzētu būtiski stiprināt juridisko noteiktību gan patērētājiem, gan tirgotājiem. Gan patērētājiem, gan tirgotājiem vajadzētu spēt paļauties uz vienotu reglamentējošo noteikumu sistēmu, kura būs balstīta uz skaidri definētiem juridiskiem jēdzieniem, kas reglamentē konkrētus aspektus attiecībā uz līgumu noslēgšanu starp uzņēmumiem un patērētājiem Savienībā. Šādas saskaņošanas rezultātā būtu jānovērš noteikumu sadrumstalotības radītie šķēršļi un jāizveido iekšējais tirgus šajā jomā. Šos šķēršļus var novērst, tikai nosakot vienotus noteikumus Savienības līmenī. Turklāt patērētājiem būtu jānodrošina patērētāju tiesību aizsardzība vienmērīgi augstā līmenī visā Savienībā.”

9

Šīs direktīvas 1. pantā “Priekšmets” paredzēts:

“Šīs direktīvas mērķis ir, panākot augstu patērētāju aizsardzības līmeni, veicināt iekšējā tirgus sekmīgu darbību, tuvinot konkrētus aspektus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos, kas attiecas uz līgumiem, kuri noslēgti starp patērētājiem un tirgotājiem.”

10

Minētās direktīvas 2. pantā ietvertas šādas definīcijas:

“1)

“patērētājs” ir jebkura fiziska persona, kura līgumos, uz ko attiecas šī direktīva, darbojas nolūkos, kas nav saistīti ar tās komercdarbību, uzņēmējdarbību, amatniecisko darbību vai profesiju;

2)

“tirgotājs” ir jebkura fiziska vai jebkura privāta vai publiska juridiska persona, kura, tostarp ar jebkuras citas personas, kas darbojas šīs personas vārdā vai uzdevumā, starpniecību, saistībā ar līgumiem, uz kuriem attiecas šī direktīva, darbojas nolūkos, kas ir saistīti ar tās komercdarbību, uzņēmējdarbību, amatniecisko darbību vai profesiju;

[..]

6)

“pakalpojumu līgums” ir jebkurš līgums, izņemot pārdošanas līgumu, saskaņā ar kuru tirgotājs sniedz vai apņemas sniegt pakalpojumu, tostarp digitālu pakalpojumu, patērētājam;

7)

“distances līgums” ir jebkurš pārdošanas vai pakalpojumu līgums, kas noslēgts starp tirgotāju un patērētāju saskaņā ar organizētu distances pārdošanas vai pakalpojumu sniegšanas shēmu, tirgotājam un patērētājam vienlaikus fiziski neatrodoties vienā vietā, un šā līguma noslēgšanai tiek ekskluzīvi izmantots viens vai vairāki distances saziņas līdzekļi līdz līguma noslēgšanas brīdim un pašā līguma noslēgšanas brīdī;

[..].”

11

Šīs pašas direktīvas 3. panta “Darbības joma” 1. punktā noteikts:

“Šo direktīvu, ievērojot tās nosacījumus un ciktāl paredzēts tās noteikumos, piemēro jebkuram līgumam, kas noslēgts starp tirgotāju un patērētāju [..]”

12

Direktīvas 2011/83 5. panta “Informēšanas prasības līgumiem, kas nav distances līgumi vai ārpus uzņēmuma telpām noslēgti līgumi” 1. punktā paredzēts:

“Pirms patērētājs ir uzņēmies tāda līguma saistības, kas nav distances līgums vai ārpus uzņēmuma telpām noslēgts līgums, vai tamlīdzīga piedāvājuma saistības, tirgotājs, ja šī informācija jau skaidri neizriet no konteksta, skaidrā un labi saprotamā veidā sniedz patērētājam šādu informāciju:

a)

preču vai pakalpojumu galvenās īpašības tādā mērā, cik tas ir piemēroti informācijas nesējam un precēm vai pakalpojumiem;

[..]

c)

preču vai pakalpojumu kopējā cena, ietverot visus nodokļus, vai, ja preču vai pakalpojumu īpašību dēļ cenu nevar pamatoti aprēķināt iepriekš, cenas aprēķināšanas veids, kā arī attiecīgā gadījumā visi papildu pārvadāšanas, piegādes vai pasta izdevumi vai, ja tādus izdevumus nevar pamatoti aprēķināt iepriekš, fakts, ka šādi papildu maksājumi var būt jāmaksā;

[..].”

Lietuvas tiesības

13

2000. gada 18. jūlijaLietuvos Respublikos civilinio kodekso patvirtinimo, įsigaliojimo ir įgyvendinimo įstatymas Nr. VIII‑1864 (Likums Nr. VIII‑1864 par Lietuvas Civilkodeksa apstiprināšanu, spēkā stāšanos un īstenošanu; Žin., 2000, Nr. 74‑2262), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 6.228.6 panta “Vispārīgās prasības patērētāju tiesībām uz informāciju” 1. punktā noteikts:

“Pirms tiek noslēgts patērētāja līgums, kas nav distances vai ārpus uzņēmuma telpām noslēgts līgums, tirgotājs skaidrā un saprotamā veidā sniedz patērētājam pareizu, pilnīgu un nemaldinošu nepieciešamo informāciju. Informācija patērētājam jāsniedz valsts valodā. Ja vien šī informācija nav acīmredzama no konteksta, tirgotājs, izmantojot preču marķējumu vai citus līdzekļus, sniedz patērētājam šādu informāciju:

1)

preces vai pakalpojuma galvenās īpašības (ņemot vērā izmantotos informēšanas līdzekļus un preci vai pakalpojumu);

[..]

3)

preču vai pakalpojumu kopējā cena, ieskaitot nodokļus vai, ja preču vai pakalpojumu īpašību dēļ cenu nav iespējams saprātīgi aprēķināt iepriekš, metode, pēc kuras šī cena tiek aprēķināta, un, ja vajadzīgs, pārvadāšanas, piegādes un pasta izmaksas vai, ja šādas papildu izmaksas nevar pamatoti aprēķināt iepriekš, informācija, ka tās var būt jāmaksā;

[..].”

Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

14

Patērētājs D.V. ar pārvadājumu sabiedrību Kigas pa tālruni noslēdza līgumu par viņam piederošu preču, proti, divu motociklu, viena kvadricikla, divu veļas mazgājamo mašīnu un divu veļas žāvētāju, pārvadāšanu no Norvēģijas uz Lietuvu par 450 EUR. Pamatlietas puses neparakstīja rakstisku pārvadājuma līgumu, kā arī nesagatavoja pavadzīmi.

15

2020. gada 16. jūnijā D.V. Norvēģijā nodeva Kigas savas preces un, atbildot uz Kigas jautājumu šajā ziņā, norādīja, ka, tā kā pārvadājamās preces paredzētas D.V. personīgai lietošanai, nav vajadzīgs iesniegt muitas deklarāciju.

16

2020. gada 17. jūnijā Zviedrijas muitas amatpersonas, veicot pārbaudi pie Norvēģijas un Zviedrijas robežas, uzskatīja, ka minētās preces, ievedot tās Savienības teritorijā, jādeklarē muitas iestādēs. Tādēļ tika sagatavota muitas deklarācija, kurā tika noteikts 40899 Zviedrijas kronu (SEK) (aptuveni 3890,59 EUR) muitas nodoklis, ko Kigas samaksāja.

17

2020. gada 18. jūnijāKigas nosūtīja D.V. rēķinu, kurā bija iekļauta gan sākotnēji nolīgtā summa 450 EUR par preču pavadāšanas pakalpojumu, gan summa, kas atbilst Zviedrijas muitas iestāžu noteiktajam muitas nodoklim.

18

2020. gada 20. jūnijāKigas visas D.V. nodotās preces, izņemot vienu motociklu, ko šī sabiedrība konfiscēja līdz rēķina apmaksai, piegādāja Lietuvā norunātajā vietā.

19

D.V. pret Kigas cēla prasību Kauno apylinkės teismas (Kauņas apriņķa tiesa, Lietuva), būtībā lūdzot šai tiesai, pirmkārt, atzīt, ka D.V. nav pienākuma samaksāt summu, kas rēķinā norādīta kā muitas nodokļu atmaksa. Otrkārt, D.V. lūdza minētajai tiesai uzdot Kigas nekavējoties atdot prasītājam konfiscēto motociklu.

20

Kigas cēla pretprasību, lūdzot piespriest D.V. tai samaksāt 450 EUR par preču pārvadāšanu un 3876,76 EUR par izdevumiem.

21

Ar 2023. gada 17. maija lēmumu Kauno apylinkės teismas (Kauņas apriņķa tiesa) šo pretprasību apmierināja, vienlaikus uzdodot Kigas atdot D.V. nepiegādāto motociklu.

22

Ar 2023. gada 16. novembra rīkojumu Kauno apygardos teismas (Kauņas apgabaltiesa, Lietuva), lemjot apelācijas instancē, minēto lēmumu atstāja spēkā.

23

Abas šīs tiesas, pirmām kārtām, būtībā nosprieda, ka pamatlietā ir piemērojamas ne tikai Likuma Nr. VIII‑1864 par Lietuvas Civilkodeksa apstiprināšanu, spēkā stāšanos un īstenošanu, redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, normas, kuras reglamentē pārvadājuma līgumus, bet arī CMR konvencijas normas, kurām pretrunu gadījumā jābūt noteicošām.

24

Otrām kārtām, minētās tiesas atzina, ka D.V. kā preču nosūtītājs nebija izpildījis pienākumu sniegt pārvadātājam pilnīgus dokumentus un informāciju, kas nepieciešama muitas formalitāšu nokārtošanai, un tas pamato lēmumu piespriest D.V. atmaksāt Kigas tās samaksāto muitas nodokļu summu. Abas tiesas konstatēja, ka šos muitas nodokļus nevar uzskatīt par daļu no atlīdzības par preču pārvadāšanu.

25

Šajā kontekstā D.V. pārsūdzēja Kauno apygardos teismas (Kauņas apgabaltiesa) lēmumu Lietuvos Aukščiausiasis Teismas (Lietuvas Augstākā tiesa), kas ir iesniedzējtiesa.

26

D.V. apgalvo – līgumā, kas noslēgts ar Kigas, Direktīvas 2011/83 5. pantā noteiktais tirgotāja pienākums informēt patērētāju ietver pienākumu sniegt detalizētu informāciju par muitas nodokļiem, to likmēm un muitas procedūrām nepieciešamajiem dokumentiem. CMR konvencijas 11. pantā paredzētais nosūtītāja pienākums sniegt pārvadātājam nepieciešamo informāciju un dokumentus muitas un citu formalitāšu nokārtošanai esot piemērojams tikai tad, ja patērētājs iepriekš saņēmis detalizētu informāciju, kas tirgotājam jāsniedz patērētājam saskaņā ar minēto 5. pantu.

27

Kigas apgalvo, ka atbilstoši Direktīvas 2011/83 5. pantam tirgotājam, kas sniedz patērētājam kravu starptautisko pārvadājumu pakalpojumu, nav pienākuma informēt patērētāju par muitas procedūrām, muitas nodokļiem un nepieciešamajiem dokumentiem muitas formalitāšu nokārtošanai. Minētā sabiedrība uzskata, ka saskaņā ar CMR konvencijas 11. pantu patērētājam kā nosūtītājam jāsniedz šī informācija tirgotājam.

28

Iesniedzējtiesa, pirmkārt, atgādina, ka pamatlieta ir par tādu preču starptautisko autopārvadājumu, kuras paredzētas nosūtītāja personīgai lietošanai. Tādējādi strīdīgās līgumattiecības attiecas uz patērētāju un tirgotāju un ietilpst Direktīvas 2011/83 piemērošanas jomā.

29

Otrkārt, minētā tiesa norāda, ka pamatlietā aplūkojamais pārvadājuma pakalpojums ietilpst CMR konvencijas piemērošanas jomā, taču precizē, ka tā nav mēbeļu pārvešana šīs konvencijas 1. panta 4. punkta izpratnē. Šajā ziņā minētā tiesa atgādina, ka saskaņā ar CMR konvencijas 11. panta 1. punktu nosūtītājs, lai pirms kravas nodošanas saņēmējam nokārtotu muitas un citas formalitātes, kravas pavadzīmei pievieno nepieciešamos dokumentus vai nodod tos pārvadātāja rīcībā, kā arī sniedz tam visu pieprasīto informāciju. CMR konvencijas 11. panta 2. punktā noteikts, ka pārvadātājam nav pienākuma pārbaudīt šo dokumentu un informācijas precizitāti un pietiekamību un nosūtītājs ir atbildīgs pārvadātāja priekšā par zaudējumiem, kas radušies šādu dokumentu un informācijas neesības, nepietiekamības vai neatbilstības dēļ, izņemot gadījumus, kad minētie zaudējumi radušies pārvadātāja prettiesiskas rīcības vai nolaidības dēļ.

30

Šādos apstākļos iesniedzējtiesa, pirmām kārtām, jautā, vai Direktīvas 2011/83 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts, kurā paredzēts tirgotāja pienākums sniegt patērētājam informāciju par pakalpojuma galvenajām īpašībām, jāinterpretē šauri, proti, kā tāds, kurš attiecas vienīgi uz informāciju par preču nodošanas vietu, maršrutu un cenu, vai arī plaši, proti, kā tāds, kurš tirgotājam, kas sniedz patērētājam kravu starptautisko pārvadājumu pakalpojumu, nosaka pienākumu informēt patērētāju arī par pārvadājumam piemērojamām muitas procedūrām. Otrajā minētajā gadījumā šī tiesa vēlas noskaidrot, vai pietiek ar to, ka tirgotājs nosūtītājam–patērētājam norāda, ka tam jāpārņem muitas procedūrām nepieciešamie dokumenti un jāsamaksā muitas nodokļi, vai arī tirgotājam jāsniedz detalizēta informācija par konkrētiem dokumentiem, kas jāuzrāda muitas dienestiem, un par muitas nodokļu likmēm un summām. Iesniedzējtiesa sliecas uzskatīt, ka šāda pienākuma noteikšana tirgotājam varētu būt nesamērīga.

31

Principā nosūtītājs vislabāk zinot pārvadātājam nodotās kravas raksturlielumus un īpašības, kā arī pārvadājuma mērķi. Iesniedzējtiesa uzskata – pat ja tirgotāja pienākums informēt patērētāju par pakalpojuma galvenajām īpašībām aptver apstākli, ka pārvadājamām precēm var tikt piemērotas muitas procedūras, šai informācijai vajadzētu būt tikai vispārīgai. No tirgotāja nevar nedz prasīt, lai tas patērētājam norādītu konkrētus muitā iesniedzamos dokumentus, nedz arī lai tas aprēķinātu un paziņotu patērētājam precīzu piemērojamo muitas nodokļu summu.

32

Otrām kārtām, iesniedzējtiesa jautā, vai Direktīvas 2011/83 5. panta 1. punkta c) apakšpunktā noteiktais pienākums sniegt patērētājam informāciju par preču vai pakalpojumu kopējo cenu, ietverot visus nodokļus, vai, ja preču vai pakalpojumu īpašību dēļ cenu nevar pamatoti aprēķināt iepriekš, par cenas aprēķināšanas veidu, kā arī attiecīgā gadījumā par visiem papildu pārvadāšanas, piegādes vai pasta izdevumiem vai, ja tādus izdevumus nevar pamatoti aprēķināt iepriekš, par faktu, ka šādi papildu maksājumi var būt jāmaksā, nozīmē, ka tirgotājam, kas sniedz patērētājam kravu starptautisko pārvadājumu pakalpojumu, jāinformē patērētājs par muitas nodokļiem, likmēm un summām, kas piemērojamas šim pārvadājumam.

33

Iesniedzējtiesa arī uzskata, ka minēto tiesību normu var interpretēt vai nu šauri, vai plaši, un secina, ka tādējādi tirgotājam attiecīgi vai nu nav pienākuma sniegt patērētājam informāciju par muitas nodokļu likmēm un summām, vai arī tam šāds pienākums ir.

34

Šādos apstākļos Lietuvos Aukščiausiasis Teismas (Lietuvas Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)

Vai Direktīvas [2011/83] 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts, kurā noteikts, ka tirgotājam jāsniedz patērētājam informācija par pakalpojuma īpašībām, jāinterpretē tādējādi, ka tirgotājam, kas sniedz patērētājam starptautisko pārvadājumu pakalpojumu, ir pienākums informēt patērētāju par pārvadājumam piemērojamām muitas procedūrām? Ja Direktīvas 2011/83 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka tas uzliek tirgotājam pienākumu informēt patērētāju par muitas procedūrām, kas piemērojamas starptautiskajiem pārvadājumiem, vai pietiek ar to, ka tirgotājs norāda, ka nosūtītājam (patērētājam) jāpārņem muitas procedūrām nepieciešamie dokumenti un jāsamaksā muitas nodokļi, vai arī tirgotājam jāsniedz detalizēta informācija (saraksts) par konkrētiem dokumentiem, kas jāuzrāda muitas dienestiem, un piemērojamām muitas nodokļu likmēm (summām)?

2)

Vai tirgotāja pienākums, kas noteikts Direktīvas [2011/83] 5. panta 1. punkta c) apakšpunktā, sniegt patērētājam informāciju par preču vai pakalpojumu kopējo cenu, ietverot visus nodokļus, vai, ja preču vai pakalpojumu īpašību dēļ cenu nevar pamatoti aprēķināt iepriekš, par cenas aprēķināšanas veidu, kā arī attiecīgā gadījumā par visiem papildu pārvadāšanas, piegādes vai pasta izdevumiem vai, ja tādus izdevumus nevar pamatoti aprēķināt iepriekš, par faktu, ka šādi papildu maksājumi var būt jāmaksā, liek tirgotājam, kas sniedz starptautisko pārvadājumu pakalpojumu, informēt patērētāju par muitas nodevām (nodokļu likmēm un summām), kas piemērojamas konkrētajam pārvadājumam?”

Tiesvedība Tiesā

35

Jāatgādina, ka atbilstoši kompetences sadalījumam starp Tiesu un valstu tiesām Tiesai jāņem vērā prejudiciālo jautājumu faktiskais un tiesiskais konteksts, kāds izklāstīts iesniedzējtiesas nolēmumā. Tāpēc, tā kā iesniedzējtiesa ir skaidri izklāstījusi lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, uz kuriem attiecas tās uzdotie jautājumi, Tiesai nav jāpārbauda to precizitāte (spriedums, 2026. gada 19. marts, Almirall, C‑589/24, EU:C:2026:217, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

36

Šajā ziņā iesniedzējtiesa – atbildot uz Tiesas lūgumu sniegt informāciju, lai precizētu, vai pamatlietā aplūkojamais pārvadājuma līgums, kas noslēgts pa tālruni, jāuzskata par līgumu, kas nav distances vai ārpus uzņēmuma telpām noslēgts līgums, un tādējādi informācijai, kas tirgotājam jāsniedz patērētājam, jāatbilst Direktīvas 2011/83 5. pantam vai arī, gluži pretēji, minētais pārvadājuma līgums jāuzskata par distances līgumu šīs direktīvas 2. panta 7. punkta izpratnē, – apstiprināja, ka tai kā kasācijas instances tiesai ir saistoši pirmās un apelācijas instances tiesu konstatējumi, tāpēc tā nevar pati novērtēt faktus un izskata tikai tiesību jautājumus. Iesniedzējtiesa norādīja, ka, pamatojoties uz šādi konstatētajiem faktiskajiem apstākļiem, pamatlietā aplūkojamo līgumu nevar uzskatīt par distances vai ārpus uzņēmuma telpām noslēgtu līgumu minētās direktīvas 2. panta 7. punkta izpratnē un tātad informāciju, kas tirgotājam jāsniedz patērētājam, reglamentē šīs direktīvas 5. pants.

37

Ņemot vērā šos apsvērumus, lai atbildētu uz abiem iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem, jāinterpretē Direktīvas 2011/83 5. pants.

Par prejudiciālajiem jautājumiem

38

Ar abiem jautājumiem, kuri jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2011/83 5. panta 1. punkta a) un c) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja noslēgts līgums par kravu starptautisko autopārvadājumu no trešās valsts uz Savienības dalībvalsti, tirgotāja pienākums sniegt informāciju saskaņā ar minēto normu nozīmē informēt nosūtītāju–patērētāju par to, ka kravas ievešanai Savienības teritorijā var būt jānokārto muitas formalitātes un jāmaksā muitas nodokļi. Apstiprinošas atbildes gadījumā iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai tirgotājam jāsniedz detalizēta informācija par muitā uzrādāmajiem dokumentiem, kā arī piemērojamo muitas nodokļu likmēm un summām.

39

Vispirms, pirmkārt, jānorāda, ka strīds starp D.V. un Kigas – iesniedzējtiesas ieskatā – ietilpst CMR konvencijas piemērošanas jomā.

40

Saskaņā ar CMR konvencijas 1. pantu tā attiecas uz visiem līgumiem par kravu autopārvadājumiem par atlīdzību, ja līgumā norādītās kravas nosūtīšanas un saņemšanas vietas atrodas divās dažādās valstīs, no kurām vismaz viena ir šīs konvencijas dalībvalsts.

41

Izskatāmajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka pamatlieta attiecas uz līgumu par kravu autopārvadājumu par atlīdzību no Norvēģijas uz Lietuvu, kuras ir CMR konvencijas dalībvalstis, un šis pakalpojums nav mēbeļu pārvešana CMR konvencijas 1. panta 4. punkta izpratnē.

42

Otrkārt, kā paredzēts Direktīvas 2011/83 3. panta 1. punktā, tās piemērošanas jomā ietilpst jebkurš līgums, kas noslēgts starp tirgotāju un patērētāju. No šī sprieduma 28. punktā atgādinātajiem iesniedzējtiesas konstatējumiem izriet, ka D.V., kurš pamatlietā aplūkojamo pārvadājuma līgumu noslēdza ar Kigas – tirgotāju pārvadājumu jomā –, bija patērētājs šīs direktīvas 2. panta 1. punkta izpratnē, jo viņš darbojās nolūkos, kas nav saistīti ar viņa komercdarbību, uzņēmējdarbību, amatniecisko darbību vai profesiju. Tādējādi minētais līgums ietilpst Direktīvas 2011/83 piemērošanas jomā.

43

Pirmām kārtām, kā izriet no šīs direktīvas 1. panta, lasot to kopā ar 4., 5. un 7. apsvērumu, šīs direktīvas mērķis ir panākt augstu patērētāju aizsardzības līmeni, nodrošinot to informētību un drošību darījumos ar tirgotājiem. Turklāt patērētāju tiesību aizsardzība Savienības politikā paredzēta LESD 169. pantā, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 38. pantā (spriedums, 2019. gada 23. janvāris, Walbusch Walter Busch, C‑430/17, EU:C:2019:47, 34. punkts).

44

Tādējādi Direktīvas 2011/83 mērķis ir sniegt patērētājiem plašu aizsardzību, piešķirot tiem noteiktas tiesības. Šajā ziņā pirms līguma noslēgšanas sniegtā informācija par tā nosacījumiem un noslēgšanas sekām patērētājam ir ļoti būtiska. Tieši uz šādas informācijas pamata patērētājs izlems, vai viņš vēlas uzņemties līgumiskas saistības ar tirgotāju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 23. janvāris, Walbusch Walter Busch, C‑430/17, EU:C:2019:47, 35. un 36. punkts).

45

Direktīvas 2011/83 5. panta 1. punktā paredzēts, ka, pirms patērētājs uzņemas tāda līguma saistības, kas nav distances līgums vai ārpus uzņēmuma telpām noslēgts līgums, vai tamlīdzīga piedāvājuma saistības, tirgotājam skaidrā un labi saprotamā veidā jāsniedz šim patērētājam dažāda informācija, ja vien tā jau skaidri neizriet no konteksta. Šīs tiesību normas mērķis ir nodrošināt, lai patērētājam pirms līguma noslēgšanas tiktu sniegta gan informācija par līguma nosacījumiem un noslēgšanas sekām, kas ļautu šim patērētājam izlemt, vai viņš vēlas uzņemties līgumiskas saistības ar tirgotāju, gan informācija, kas nepieciešama pienācīgai minētā līguma izpildei, it īpaši viņa tiesību īstenošanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 5. maijs, Victorinox, C‑179/21, EU:C:2022:353, 26. punkts).

46

Konkrētāk, attiecībā uz Direktīvas 2011/83 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā minēto pienākumu informēt pirms līguma noslēgšanas šajā normā paredzēts, ka tirgotājs informē patērētāju par preces vai pakalpojuma galvenajām īpašībām tādā mērā, cik tas ir piemēroti informācijas nesējam un precei vai pakalpojumam.

47

No tā izriet, ka informācijas apjoms, kas tirgotājam iepriekš jāsniedz saistībā ar kravu starptautisko pārvadājumu līgumu, jāizvērtē, ņemot vērā tostarp pakalpojuma raksturu.

48

Apstāklis, ka pārvadājamās kravas ievešanai var būt jānokārto muitas formalitātes, var būtiski ietekmēt sniegtā pārvadājuma pakalpojuma izpildi, aizkavējot vai pat neļaujot kravas piegādi vai arī radot papildu izmaksas. Tādējādi, kā ģenerāladvokāte būtībā norādījusi secinājumu 62. punktā, ņemot vērā kravu starptautisko pārvadājumu līgumu pārrobežu raksturu un to, ka vajadzības gadījumā šo kravu ievešanai no trešās valsts var piemērot muitas nodokļus, ir saprātīgi secināt, ka muitas formalitātes ir viena no šo līgumu veidu galvenajām īpašībām Direktīvas 2011/83 5. panta 1. punkta izpratnē, par kurām tirgotājam pirms līguma noslēgšanas jāinformē patērētājs.

49

Līdz ar to saistībā ar tādu pārvadājuma līgumu kā pamatlietā aplūkotais tirgotājam–pārvadātājam ir pienākums informēt patērētāju, ka pārvadājamās kravas ievešanai var būt nepieciešama muitas formalitāšu nokārtošana.

50

Savukārt, ja tirgotājs nodarbojas tikai ar kravas pārvadāšanu, neveicot muitas starpniecības pakalpojumu, tam nevar būt pienākums sniegt detalizētu informāciju par muitā iesniedzamajiem dokumentiem. Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda – no CMR konvencijas 11. panta 1. un 2. punkta izriet, ka nosūtītājam ir pienākums pārvadātāja rīcībā nodot nepieciešamos dokumentus muitas formalitāšu nokārtošanai un pārvadātājam nav pienākuma pārbaudīt šo dokumentu precizitāti un pietiekamību.

51

Otrām kārtām, attiecībā uz Direktīvas 2011/83 5. panta 1. punkta c) apakšpunktu jāatgādina, ka saskaņā ar šo tiesību normu tirgotājs informē patērētāju par preču vai pakalpojumu kopējo cenu, ietverot visus nodokļus, vai, ja preču vai pakalpojumu īpašību dēļ cenu nevar pamatoti aprēķināt iepriekš, par cenas aprēķināšanas veidu, kā arī attiecīgā gadījumā par visiem papildu pārvadāšanas, piegādes vai pasta izdevumiem vai, ja tādus izdevumus nevar pamatoti aprēķināt iepriekš, par faktu, ka šādi papildu maksājumi var būt jāmaksā.

52

No minētā panta formulējuma vispirms izriet, ka galīgās cenas norādīšana jānošķir no norādes par cenas aprēķināšanas veidu, turpinot, ka tieši pakalpojuma iedaba nosaka situāciju, kurā tirgotājs pamatoti nevar iepriekš aprēķināt minēto cenu, un, visbeidzot, ka gadījumā, ja tirgotājs nevar norādīt pašu cenu, tam jānorāda kārtība, atbilstoši kurai cena tiek aprēķināta, vai, citiem vārdiem, galīgās cenas aprēķināšanas veids (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2025. gada 23. janvāris, NEW Niederrhein Energie und Wasser, C‑518/23, EU:C:2025:35, 30. punkts). Turklāt neatkarīgi no tā, vai ir norādīta kopējā cena vai tās aprēķināšanas veids, jāņem vērā papildu izmaksas, kas var tikt pieskaitītas kopējai pakalpojuma cenai un kuras – gadījumā, ja tās nevar aprēķināt iepriekš, – jānorāda kā izmaksas, kas patērētājam var būt jāmaksā.

53

Papildus – no CMR konvencijas 6. panta 1. punkta i) apakšpunkta izriet, ka muitas nodokļi veido “ar pārvadājumu saistītos maksājumus”, kuri jānorāda kravu starptautiskā autopārvadājuma pavadzīmē.

54

Ciktāl muitas nodokļi jāmaksā, nevis lai izpildītu pašu pārvadājuma pakalpojumu, bet gan lai pārvadājamo kravu ievestu Savienības muitas teritorijā, šie nodokļi jāuzskata par papildu izdevumiem Direktīvas 2011/83 5. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē, kas pieskaitāmi pārvadājuma pakalpojuma kopējai cenai.

55

Ņemot vērā, ka muitas nodokļus aprēķina atkarībā no pārvadājamās kravas, tirgotāja rīcībā iepriekš var nebūt visi kopējās cenas precīzie elementi, un šādā gadījumā tas var nebūt spējīgs paziņot patērētājam šīs cenas aprēķināšanas veidu tā, lai ieinteresētā persona pati varētu veikt šo aprēķinu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2025. gada 23. janvāris, NEW Niederrhein Energie und Wasser, C‑518/23, EU:C:2025:35, 38. punkts).

56

Šajā kontekstā saistībā ar kravu starptautisko pārvadājumu līgumiem tirgotājam ne vienmēr ir iespējams pakalpojuma kopējo cenu aprēķināt, “ietverot visus nodokļus”, pirms pārvadājuma līguma noslēgšanas, it īpaši tāpēc, ka precīza muitas nodokļu summa var būt atkarīga no noteiktiem elementiem, kas var nebūt zināmi iepriekš, piemēram, no kravu vērtības, to tarifu klasifikācijas un izcelsmes.

57

Tādējādi saistībā ar Direktīvas 2011/83 5. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzēto informēšanas pienākumu tirgotājam nav jāinformē patērētājs par faktu, ka var būt jāmaksā muitas nodokļi, kas ir papildu izdevumi, kuri jāsedz patērētājam un kurus nevar pamatoti aprēķināt iepriekš un iekļaut pārvadājuma pakalpojuma cenā.

58

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem jāatbild, ka Direktīvas 2011/83 5. panta 1. punkta a) un c) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka līgumā par kravu starptautisko autopārvadājumu no trešās valsts uz Savienības dalībvalsti tirgotāja pienākums sniegt informāciju saskaņā ar minēto normu nozīmē informēt nosūtītāju–patērētāju par to, ka kravas ievešanai Savienības teritorijā var būt jānokārto muitas formalitātes un jāmaksā muitas nodokļi, kurus sedz patērētājs. Tomēr tirgotājam nav nedz jāsniedz detalizēta informācija par muitā uzrādāmajiem dokumentiem, nedz jānorāda piemērojamo muitas nodokļu likmes un summas.

Par tiesāšanās izdevumiem

59

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

 

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

 

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/83/ES (2011. gada 25. oktobris) par patērētāju tiesībām un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/44/EK un atceļ Padomes Direktīvu 85/577/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 27. novembra Direktīvu (ES) 2019/2161, 5. panta 1. punkta a) un c) apakšpunkts

 

jāinterpretē tādējādi, ka

 

līgumā par kravu starptautisko autopārvadājumu no trešās valsts uz Savienības dalībvalsti tirgotāja pienākums sniegt informāciju saskaņā ar minēto normu nozīmē informēt nosūtītāju–patērētāju par to, ka kravas ievešanai Savienības teritorijā var būt jānokārto muitas formalitātes un jāmaksā muitas nodokļi, kurus sedz patērētājs. Tomēr tirgotājam nav nedz jāsniedz detalizēta informācija par muitā uzrādāmajiem dokumentiem, nedz jānorāda piemērojamo muitas nodokļu likmes un summas.

 

[Paraksti]


( *1 ) Tiesvedības valoda – lietuviešu.