Pagaidu versija

ĢENERĀLADVOKĀTA NIKOLASA EMILIU [NICHOLAS EMILIOU]

SECINĀJUMI,

sniegti 2026. gada 23. aprīlī (1)

Lieta C‑683/24

Spielerschutz Sigma Prozessfinanzierungs GmbH

pret

Geissler Heilbock Hopf Ferox Legal Partnerschaft von Rechtsanwälten mbB

(Handelsgericht Wien (Vīnes Komerctiesa, Austrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesas kompetence – Lūguma pieņemamība – Spriedumi Foglia I un Foglia II – Īsts strīds – Nepieciešamība atbildēt uz iesniegtajiem jautājumiem – Tiesu iestāžu sadarbība civillietās un komerclietās – Dalībvalstīs pieņemto spriedumu atzīšana un izpilde – Regula (ES) Nr. 1215/2012 – 45. un 46. pants – Atzīšanas un izpildes atteikuma pamatojums – Sabiedriskās kārtības klauzula

I.      Ievads

1.        Aplūkojamais Handelsgericht Wien (Vīnes Komerctiesa, Austrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ietilpst virknē lietu (2), kas attiecas uz patērētāju civilprasībām, kuras tie cēluši (tostarp) Austrijas un Vācijas tiesās pret Maltā reģistrētiem tiešsaistes azartspēļu pakalpojumu sniedzējiem. Būtībā patērētāji, pamatojoties uz noteikumiem par netaisnu iedzīvošanos vai atbildību par neatļautu darbību, vēlas no pakalpojumu sniedzējiem atgūt izdarītās likmes tāpēc, ka pakalpojumu sniedzēji rīkojušies, pārkāpjot vietējo tiesisko regulējumu azartspēļu jomā.

2.        Minētais lūgums konkrēti attiecas uz grūtībām, ar kurām saskaras kreditori, mēģinot Maltā izpildīt spriedumus, ar kuriem šādas prasības ir apmierinātas. Ar uzdotajiem jautājumiem iesniedzējtiesa jo īpaši vēlas noskaidrot, vai Maltas tiesību norma, saskaņā ar kuru šāds spriedums šajā valstī nav atzīstams vai uzskatāms par izpildāmu, ir saderīga ar noteikumiem par spriedumu atzīšanu un izpildi, kas noteikti Regulā (ES) Nr. 1215/2012 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (3) (turpmāk tekstā – “Briseles I bis regula”).

3.        Tomēr šos jautājumus nav izvirzījusi Maltas tiesa tiesvedībā par šāda sprieduma izpildi, bet gan Austrijas tiesa, kam bija jāizlemj par advokāta atbildību, kurš uzņēmumam, kas finansē šādas prasības, bija sagatavojis atzinumu tieši par šo saderības jautājumu. Šis nedaudz neparastais konteksts liek sākotnēji izskatīt jautājumu par izskatāmā lūguma pieņemamību.

II.    Atbilstošās tiesību normas

A.      Savienības tiesības

4.        Saskaņā ar Briseles I bis regulas 36. panta 1. punktu “dalībvalstī pieņemtu spriedumu bez kādas īpašas procedūras atzīst pārējās dalībvalstīs”.

5.        Saskaņā ar minētās regulas 39. panta noteikumiem “dalībvalstī pieņemts spriedums, kas izpildāms minētajā dalībvalstī, ir izpildāms pārējās dalībvalstīs, neprasot izpildāmības deklarāciju”.

6.        Tās pašas regulas 45. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikts, ka “pēc jebkuras ieinteresētās puses pieteikuma sprieduma atzīšana tiek atteikta [..][,] ja šāda atzīšana ir acīmredzami pretrunā uzrunātās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai (ordre public)”.

7.        Briseles I bis regulas 46. pantā noteikts, ka “pēc pieteikuma, kas saņemts no personas, pret kuru lūgta izpilde, sprieduma izpildi atsaka, ja ir konstatēts, ka pastāv viens no 45. pantā minētajiem pamatojumiem”.

8.        Saskaņā ar minētās regulas 48. pantu “tiesa nekavējoties pieņem lēmumu par izpildes atteikuma piemērošanu”.

9.        Atbilstoši tās pašas regulas 52. pantam “kādā dalībvalstī pieņemts spriedums nekādos apstākļos nav pārskatāms pēc būtības uzrunātajā dalībvalstī”.

B.      Valsts tiesības

1.      Austrijas tiesības

10.      Allgemeines Bürgerliches Gesetzbuch (Austrijas Civilkodekss; turpmāk – ABGB) 1299. pantā paredzēts:

“Tas, kurš publiski veic kādu darbību, nodarbojas ar mākslu, strādā profesijā vai arodā vai kurš brīvprātīgi uzņemas veikt darbību, kuras īstenošanai nepieciešamas zināšanas par mākslu vai neparasta centība, ar to apliecina, ka viņam ir nepieciešamā centība un prasītās neparastās zināšanas, tādējādi viņš ir atbildīgs par to neesību. Tomēr, ja tas, kurš viņam ir uzticējis šo darbu, zināja par viņa pieredzes trūkumu vai varēja par to zināt, pievēršot ierasto uzmanību, kļūst atbildīgs par šo trūkumu.”

11.      ABGB 1300. pantā noteikts:

“Eksperts ir atbildīgs arī tad, ja viņš nejauši sniedz nelabvēlīgu padomu viņa mākslas vai zinātnes jautājumos par atlīdzību. Izņemot šo gadījumu, padomdevējs ir atbildīgs tikai par kaitējumu, ko viņš, sniedzot padomu, ir apzināti nodarījis citai personai.”  (4)

2.      Maltas tiesības

12.      Att dwar il‑Logħob (Azartspēļu likuma (5); turpmāk – Maltas Azartspēļu likums) 56A. pantā, kas iekļauts ar Att tal‑2023 li jemenda l‑Att dwar il‑Logħob (Likumu par grozījumiem Azartspēļu likumā) (6), noteikts:

“Neatkarīgi no jebkādiem Tiesas organizācijas un civilprocesa kodeksa noteikumiem vai jebkura cita tiesību akta, pamatojoties uz sabiedrisko kārtību:

a)      pret licences turētāju, tā esošo vai bijušo darbinieku un/vai augstākā līmeņa vadītāju nedrīkst celt prasību par azartspēļu pakalpojumu sniegšanu, kā arī pret spēlētāju par šādu azartspēļu pakalpojumu izmantošanu, ja šī prasība:

i)      pārkāpj vai apdraud tādu azartspēļu pakalpojumu sniegšanas likumību Maltā vai no Maltas, kas īstenota saskaņā ar valsts iestāžu izsniegtu licenci, vai arī jebkādu tiesību aktos noteiktu vai faktisku pienākumu likumību, kas izriet no šādu azartspēļu pakalpojumu sniegšanas; un

ii)      attiecas uz likumīgu, atļautu darbību saskaņā ar tiesību aktu un citu piemērojamo regulatīvo aktu noteikumiem.

b)      Tiesa atsakās Maltā atzīt un/vai izpildīt jebkuru ārvalstu spriedumu vai šķīrējtiesas nolēmumu, kas pieņemts a) apakšpunktā minētā veida lietā.”

III. Fakti, tiesvedība un prejudiciālie jautājumi

13.      Prasītāja pamatlietā Spielerschutz Sigma Prozessfinanzierungs GmbH (turpmāk – Spielerschutz Sigma) ir komercsabiedrība, kas specializējas tiesvedības izdevumu finansēšanā. Savā darbībā tā finansē arī prasības, ko Austrijā reģistrēti dalībnieki cēluši pret pakalpojumu piedāvātājiem, kuriem ir Maltas licences un kuri minētajā dalībvalstī snieguši tiešsaistes azartspēļu pakalpojumus, neiegūstot Austrijas tiesību aktos paredzēto licenci (turpmāk – attiecīgā tiesvedība).

14.      Pēc tam, kad Maltas Azartspēļu likumā tika iekļauts 56.A pants, komercsabiedrība Spielerschutz Sigma, vēlēdamās novērtēt riskus, ko šis Maltas tiesību aktu grozījums varētu radīt tās uzņēmējdarbības modelim, uzdeva Geissler Heilbock Hopf Ferox Legal Partnerschaft von Rechtsanwälten mbB (turpmāk – juridiskais padomdevējs), kas ir atbildētāja pamatlietā, sniegt eksperta atzinumu par šīs normas atbilstību ES tiesībām.

15.      Juridiskais padomdevējs 2023. gada 5. jūlija juridiskajā atzinumā būtībā nonāca pie diviem secinājumiem: i) Maltas Azartspēļu likuma 56.A pants ir acīmredzami pretrunā ES tiesībām un tādējādi Maltas tiesas to nekādā gadījumā nevar piemērot; un ii) saskaņā ar Briseles I bis regulas 48. pantu izpildes process Maltā pirmajā instancē jāpabeidz sešu mēnešu laikā.

16.      Pamatojoties uz minēto atzinumu, Spielerschutz Sigma turpināja finansēt attiecīgo tiesvedību Austrijā. Tas turpinājās līdz 2023. gada 1. augustam, kad, pretēji juridiskā padomdevēja ieteikumam, Maltas tiesa, pamatojoties uz Maltas Azartspēļu likuma 56.A pantu, atteicās saskaņā ar Briseles I bis regulu atzīt un izpildīt spriedumu tiesvedībā, ko finansēja minētā sabiedrība.

17.      Pēc šā lēmuma pieņemšanas Spielerschutz Sigma iesniedza prasību Handelsgericht Wien (Vīnes Komerctiesa), pieprasot atlīdzināt samaksāto atlīdzību par juridisko atzinumu, ko tā uzskata par kļūdainu. Turklāt tā lūdza minēto tiesu atzīt juridisko padomdevēju par atbildīgu par visiem turpmākiem zaudējumiem, kas radušies saistībā ar attiecīgās tiesvedības finansēšanu laikposmā no 2023. gada 5. jūlija (atzinuma datums) līdz 2023. gada 1. augustam (datums, kad Maltas tiesa pieņēma lēmumu par atzīšanas un izpildes atteikumu).

18.      Tā kā iesniedzējtiesai bija šaubas par to ES tiesību aktu interpretāciju, uz kuriem pamatojas puses pamatlietā, tā nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai [Briseles I bis regulas] 1. panta 1. un 2. punkts kopsakarā ar tās 45. panta 1. punkta a) apakšpunktu, 46. un 52. pantu jāinterpretē tādējādi, ka šīs tiesību normas nepieļauj dalībvalsts tiesību normu, kas, pamatojoties uz atbilstošu valsts tiesībās paredzētu sabiedriskās kārtības principu, nepieļauj citu dalībvalstu tiesu spriedumu atzīšanu un izpildi visās tiesvedībās pret licences turētājiem un licences turētāja pašreizējiem un bijušajiem vadītājiem un galvenajām personām saistībā ar jautājumiem par azartspēļu pakalpojumu sniegšanu, ja šāda prasība ierobežo vai atceļ tādu azartspēļu pakalpojumu sniegšanas likumību Maltā vai no Maltas, kas īstenota saskaņā ar iestādes piešķirtu licenci, vai jebkādu juridisku vai dabisku saistību likumību, kas izriet no šādu azartspēļu pakalpojumu sniegšanas un attiecas uz licencētu darbību, kura ir likumīga saskaņā ar šo valsts tiesību aktu un citiem piemērojamiem valsts regulatīvajiem instrumentiem?

2)      Vai [Briseles I bis regulas] 45. panta 1. punkts un 46. pants jāinterpretē tādējādi, ka šīs tiesību normas nepieļauj tādu dalībvalsts tiesību normu, kura neatkarīgi no tā, ka attiecīgais atbildīgā subjekta pieteikums iesniegts tiesā, kurai tiek lūgta atzīšana vai izpilde, visu tiesību aizsardzības līdzekļu izmantošanas pirmās instances tiesas dalībvalstī, kā arī no tā, ka tiesa, kurai tiek lūgta atzīšana vai izpilde, nav veikusi pārbaudi, izslēdz citu dalībvalstu tiesu spriedumu atzīšanu ([Briseles I bis regulas] 45. pants) un izpildi ([Briseles I bis regulas] 46. pants) visās tiesvedībās pret licences turētājiem un licences turētāja pašreizējiem un bijušajiem vadītājiem, kā arī galvenajām personām saistībā ar jautājumiem par azartspēļu pakalpojumu sniegšanu, ja šāda prasība ierobežo vai atceļ tādu azartspēļu pakalpojumu sniegšanas likumību Maltā vai no Maltas, kas īstenota saskaņā ar iestādes piešķirtu licenci, vai jebkādu tādu juridisku vai dabisku saistību likumību, kas izriet no šādu azartspēļu pakalpojumu sniegšanas un attiecas uz licencētu darbību, kura ir likumīga saskaņā ar šo valsts tiesību aktu un citiem piemērojamiem valsts regulatīvajiem instrumentiem?

3.a)      Vai [Briseles I bis regulas] 45. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 46. pants jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesību normu, kurā tiesas nolēmumu atzīšana un izpilde tiek atzīta par tādu, kas ir pretrunā sabiedriskajai kārtībai (ordre public), tikai un vienīgi ar mērķi aizsargāt tiešsaistes azartspēļu licenču turētājus no citu dalībvalstu pret tiem pasludināto tiesas spriedumu atzīšanas un izpildes, pamatojoties uz valsts īstenoto valsts konstitucionālajās tiesībās paredzēto privātā sektora veicināšanu?

3.b)      Vai [Briseles I bis regulas] 45. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 46. pants jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj to, ka tiesa, kurā celta prasība, atsakās atzīt un izpildīt spriedumu izpildes valstī sabiedriskās kārtības apsvērumu dēļ, ja šis atteikums ir pamatots tikai ar to, ka šāda sprieduma atzīšana ir pretrunā uzrunātās dalībvalsts ekonomiskajām un finansiālajām interesēm, jo azartspēļu pakalpojumu piedāvātāji sniedz ievērojamu ieguldījumu šīs dalībvalsts ekonomikā un ieņēmumos?

4)      Vai [Briseles I bis regulas] 52. pants jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj valsts tiesību normu, kas liedz citas dalībvalsts tiesas sprieduma atzīšanu un/vai izpildi tiesvedībās pret licences turētājiem un licences turētāja pašreizējiem un bijušajiem vadītājiem un galvenajām personām saistībā ar jautājumiem, kas saistīti ar azartspēļu pakalpojumu sniegšanu, tāpēc, ka azartspēļu pakalpojumu sniedzēja darbība būtu atļauta saskaņā ar Maltas tiesību aktiem?

5)      Vai [Briseles I bis regulas] 48. pants jāinterpretē tādējādi, ka tajā paredzētais pienākums pieņemt lēmumu nekavējoties ir pārkāpts, ja sešu mēnešu laikā vēl nav pieņemts pirmās instances lēmums par atzīšanas pieteikumu, un tas nav noticis apstākļu vai pušu vai arī trešo personu kavēšanās dēļ konkrētajā atzīšanas tiesvedībā?”

19.      Rakstveida apsvērumus iesniedza prasītāja un atbildētāja pamatlietā, Beļģijas, Čehijas, Grieķijas, Maltas, Vācijas un Austrijas valdības, kā arī Eiropas Komisija.

IV.    Juridiskā analīze

20.      Manuprāt, šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemams, jo šķiet, ka, lai atrisinātu iesniedzējtiesā izskatāmo strīdu, atbilde uz iesniegtajiem jautājumiem nav nepieciešama. Tāpēc šo secinājumu pirmajā daļā es sīki izskatīšu šajā lietā izvirzītos procesuālos jautājumus (A). Pēc tam un vienīgi pilnīguma labad pievērsīšos iesniegto jautājumu būtībai (B).

A.      Procesuālie jautājumi

21.      Šajā lietā Vācijas un Maltas valdības pauž šaubas gan par Tiesas kompetenci atbildēt uz iesniegtajiem jautājumiem, gan par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību. Minēto valdību ieskatā atsevišķas pamatlietā izskatāmā strīda iezīmes liek apšaubīt, vai tas patiešām ir īsts.

22.      Turklāt tās norāda, ka atbilde uz iesniegtajiem jautājumiem nav nepieciešama, lai iesniedzējtiesa varētu pieņemt spriedumu. Pat ja Tiesa interpretētu ES tiesību aktu normas citādi, nekā tas darīts attiecīgajā juridiskajā atzinumā, tas pats par sevi nebūtu pietiekams pamats, lai saskaņā ar valsts tiesību aktiem noteiktu juridiskā padomdevēja atbildību.

23.      Ņemot vērā šos argumentus, ir lietderīgi sākt ar dažiem ievada apsvērumiem par (atšķirīgajiem, lai gan savstarpēji papildinošajiem) jēdzieniem “kompetence” un “pieņemamība”.

1.      Tiesas kompetence

24.      Kompetences jēdziens būtībā attiecas uz to pilnvaru apjomu, kas Līgumos piešķirtas Eiropas Savienības Tiesai, lai tā varētu veikt savu uzdevumu – nodrošināt, “ka tiek ievērots tiesiskums Līgumu interpretēšanā un piemērošanā” (LES 19. panta 1. punkts). Tāpat kā jebkurai citai Eiropas Savienības iestādei, Tiesai “[jādarbojas] saskaņā ar Līgumos noteiktajām pilnvarām un atbilstīgi tajos izklāstītajām procedūrām, nosacījumiem un mērķiem” (LES 13. panta 2. punkts) (7).

25.      Saskaņā ar LESD 267. panta pirmo daļu Tiesas “kompetencē ir sniegt prejudiciālus nolēmumus par [..] Līgumu interpretāciju [..] [un] Savienības iestāžu vai struktūru tiesību aktu spēkā esamību un interpretāciju”. No tā izriet, ka Tiesai nav kompetences interpretēt citastarp valstu tiesību aktus vai starptautiskos nolīgumus, kuros Eiropas Savienība nav puse. Tāpat Tiesai nevar prasīt, lai tā konkrētas lietas faktiskajiem apstākļiem piemērotu ES tiesības (8).

26.      Tādējādi, ja jautājums attiecas uz ES tiesību aktu normu interpretāciju – plašākā nozīmē tās saprotot kā normas, kas noteiktas primārajos tiesību aktos vai ES iestāžu vai struktūru pieņemtajos aktos, kuriem ir juridiskais spēks –, Tiesai ir pilnvaras un principā pienākums sniegt atbildi uz attiecīgo jautājumu (9), ja vien Līgumu normas nepārprotami neizslēdz tās kompetenci (10).

27.      Tomēr Tiesa ir skaidri norādījusi, ka “saistībā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam [tā] var interpretēt Savienības tiesības tikai tai piešķirtās kompetences robežās” (11). Pamatojoties uz to, Tiesa ir atteikusies no kompetences gadījumos, kad ES tiesību aktu normas, kuru interpretācija tika lūgta, nebija saistītas ar strīdu pamatlietā, jo tās bija acīmredzami nepiemērojamas ratione materiae, ratione temporis, ratione personae vai ratione loci (12). Ar vārdu “acīmredzami” jāsaprot, ka šo normu nepiemērojamība bija nepārprotama un neapstrīdama. Tomēr Tiesa neapšaubāmi saglabā kompetenci interpretēt ES normu piemērošanas jomu tieši tādēļ, lai noteiktu, vai tās ir piemērojamas konkrētajā lietā.

28.      Gadījumos, kad nav saiknes starp ES tiesībām un pamatlietā izskatāmo situāciju, Tiesa ir atzinusi, ka lieta neietilpst ES tiesību piemērošanas jomā. Tomēr var apšaubīt, vai šos gadījumus nebūtu pareizāk uzskatīt par nepieņemamības gadījumiem (13).

29.      Lai kā arī būtu, šajā lietā iesniedzējtiesa lūdz sniegt skaidrojumu par vairākiem Briseles I bis regulas noteikumiem. Šādi jautājumi nepārprotami ietilpst Tiesas kompetencē. Turklāt nevar apgalvot, ka šie ES tiesību akti acīmredzami nav saistīti ar strīdu pamatlietā. Proti, pirmkārt, Maltas Azartspēļu likuma 56.A pants – valsts tiesību akta norma, pret kuru iebilst lietas dalībnieki, – attiecas uz to pašu jautājumu, ko reglamentē Briseles I bis regulas noteikumi: ārvalstu spriedumu atzīšanu un izpildi. Otrkārt, šķiet, ka strīda pamatā ir grūtības, ar kurām sastopas daži ES pilsoņi, mēģinot Maltā izpildīt citu dalībvalstu tiesu spriedumus, vai vismaz tas ar tām ir zināmā mērā saistīts. Tāpēc Tiesa ir kompetenta izskatīt iesniegtos jautājumus.

2.      Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamība

30.      Savukārt jēdziens “pieņemamība” attiecas uz to (galvenokārt procesuālo) nosacījumu izpildi, kas ļauj Tiesai efektīvi veikt pienākumus saskaņā ar LESD 267. pantu. Tādi nosacījumi var būt strukturāli, piemēram, prasība, ka lūguma iesniedzējai jābūt “dalībvalsts tiesai”, vai arī saistīti ar apstākļiem, piemēram, prasība, ka atbilde uz iesniegtajiem jautājumiem ir nepieciešama, lai iesniedzējtiesa varētu pieņemt spriedumu, vai arī prasība, ka lūgumam jāatbilst formālajām prasībām, kas noteiktas Tiesas Reglamenta 94. pantā.

31.      Šajā lietā izvirzīti divi iespējamie nepieņemamības pamati: pirmkārt, strīda iespējamais izdomātais raksturs (a); un, otrkārt, prejudiciālo jautājumu, kas iesniegti attiecīgā strīda atrisināšanai, iespējamais nebūtiskums (b). Aplūkošu tos pēc kārtas.

a)      Strīda izdomātais raksturs

32.      Daži lietas dalībnieki, kas šajā tiesvedībā iesnieguši apsvērumus, apgalvo, ka strīds pamatlietā ir “izdomāts”, jo tas ir “pušu izstrādāts procesuāls paņēmiens”, kura mērķis ir apšaubīt Maltas Azartspēļu likuma 56.A panta atbilstību ES tiesībām. Šajā ziņā tie atsaucas uz Tiesas spriedumiem Foglia I un Foglia II (14).

33.      Secinājumos lietā European Lotto (15) jau brīdināju par pārāk vieglu paļaušanos uz Foglia judikatūru, lai atzītu lūgumu par nepieņemamu, pamatojoties uz to, ka strīds pamatlietā nav īsts.

34.      Nav nepieciešams šeit pilnībā atkārtot šā viedokļa pamatojumu. Pietiek ar diviem punktiem.

35.      Pirmkārt, “īsta” strīda jēdziens rada gan konceptuālas, gan praktiskas grūtības. Nav nekā būtiski nepareiza tajā, ka puse ierosina tiesvedību, lai aizstāvētu savas tiesības, pat ja puses kopumā ir vienisprātis par attiecīgajiem juridiskajiem jautājumiem. Tāpat arī pats par sevi nav apstrīdams, ka puses varētu mēģināt noskaidrot savas attiecīgās tiesības un pienākumus, ierosinot precedenta lietu, un šajā nolūkā vērsties ar šādu lietu tajā tiesā, kuru tās uzskata par kompetentu.

36.      Turklāt pušu patieso nodomu noskaidrošana praksē bieži vien ir sarežģīts vai pat neiespējams uzdevums. Papildus, ja saskaņā ar valsts tiesību aktiem iesniedzējtiesai par strīdu jālemj, Eiropas Savienības Tiesas atteikšanās atbildēt uz iesniegtajiem jautājumiem liktu šai tiesai interpretēt un piemērot ES tiesības, neraugoties uz tās šaubām. Šāds iznākums diez vai veicinātu ES tiesību aktu vienotu piemērošanu un saskaņotību.

37.      Otrkārt, ir arī vērts atzīmēt, ka, cik man zināms, kopš spriedumu Foglia I un Foglia II pasludināšanas Tiesa nav atzinusi nevienu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par nepieņemamu vienīgi tāpēc, ka strīds nebūtu īsts, pat gadījumos, kad varēja rasties aizdomas par šādu iezīmi. Šāda pieeja šķiet atbilstoša kritikai, kas par Foglia judikatūru izteikta juridiskajā literatūrā (16).

38.      Šādos apstākļos var pamatoti jautāt, vai šāds judikatūras virziens nav netieši atlikts jeb vismaz – vai tas nebūtu jāpārskata.

39.      Tomēr neuzskatu, ka šo spriedumu pamatā esošais loģiskais pamatojums būtu pilnībā jānoraida. Tas joprojām var būt noderīgs, ja to pareizi izprot un piemēro tikai ārkārtējos gadījumos.

40.      Saskaņā ar iedibināto judikatūru ES tiesības nevar izmantot krāpnieciskos vai ļaunprātīgos nolūkos (17). ES tiesību aktos paredzēto tiesību izmantošana var tikt uzskatīta par ļaunprātīgu izmantošanu, ja, neraugoties uz formālu atbilstību attiecīgajiem nosacījumiem, šo noteikumu mērķis netiek sasniegts un pušu patiesais nolūks ir iegūt nepamatotu priekšrocību, mākslīgi radot nepieciešamos apstākļus (18).

41.      Ņemot vērā iepriekš minēto, Foglia judikatūru var uzskatīt par attiecināmu uz procedūras ļaunprātīgas izmantošanas gadījumiem, proti, ja pastāv skaidras, objektīvas un vienotas pazīmes, ka strīds ir mākslīgi radīts vienīgi ar mērķi panākt Tiesas nolēmumu.

42.      Dažās tiesību sistēmās, tostarp vairākās ES dalībvalstīs, šādus procesuālos veidojumus parasti dēvē par “procedūras ļaunprātīgu izmantošanu” (19). Šis jēdziens būtībā attiecas uz tiesvedības ļaunprātīgu izmantošanu, ja tiesvedība tiek uzsākta nevis ar mērķi īstenot materiālās tiesības, izmantojot efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, bet gan ar nolūku gūt nepamatotu priekšrocību, ļaunprātīgi izmantojot tiesvedības procesu. Tas var notikt, piemēram, gadījumos, kad tiesvedība tiek uzsākta ar mērķi iebiedēt vai vajāt vājāko pusi (lai to piespiestu rīkoties noteiktā veidā vai pat to novestu līdz maksātnespējai), apzināti kavēt tiesvedības gaitu vai negodīgi apiet tādu ES vai valstu tiesību aktu piemērošanu, kas citādi būtu piemērojami attiecīgajā gadījumā.

43.      Ļaunprātīgi izmantoti tiesvedības procesi parasti ir saistīti ar prasībām, kas ir bezjēdzīgas, apgrūtinošas vai acīmredzami nepamatotas. Lai novērstu šādu rīcību, tiesību sistēmas parasti nodrošina tiesām konkrētus procesuālos instrumentus vai principus, kas ļauj tām noteikt atbilstošus pasākumus gan, lai aizsargātu bona fide pusi vai puses, ja tādas ir, gan arī, lai nodrošinātu tiesu sistēmas integritāti un taisnīgu tiesvedību. Šie pasākumi var ietvert arī prasības noraidīšanu bez izskatīšanas, kā arī naudas sodu uzlikšanu vai tiesāšanās izdevumu vai zaudējumu piedziņu no puses, kas rīkojas mala fide.

44.      Jēdziens “procedūras ļaunprātīga izmantošana” ES tiesībās nav nekas jauns. ES tiesu judikatūrā (20) var atrast virkni tiešu vai netiešu atsauču, tostarp saistībā ar prejudiciālo nolēmumu procedūras izmantošanu (21). Vēl jāatzīmē, ka ES likumdevējs pavisam nesen ir ieviesis skaidru normu, kas šo jēdzienu ietver Direktīvā (ES) 2024/1069 par stratēģisku tiesvedību pret sabiedrības līdzdalību (22). Minētā direktīva paredz aizsardzības pasākumus pret acīmredzami nepamatotām prasībām vai ļaunprātīgu tiesvedību civillietās ar pārrobežu ietekmi, kuras ierosinātas pret fiziskām un juridiskām personām saistībā ar to piedalīšanos sabiedriskajā dzīvē. Direktīvas 4. panta 3. punktā ir sniegta konkrēta “ļaunprātīgas tiesvedības” definīcija (23).

45.      Manuprāt, Foglia judikatūras pamatā būtībā ir procedūras ļaunprātīga izmantošana (24). Attiecīgajās lietās Tiesa atzina, ka strīds bija mākslīga procesuāla shēma, kas izveidota, lai mudinātu kādas dalībvalsts tiesu lemt par citas dalībvalsts tiesību aktu atbilstību ES tiesībām. Būtībā tika uzskatīts, ka puses iesaistījās neatļautā jurisdikcijas izvēles praksē, novirzot strīdu no tā “dabiskās” jurisdikcijas (25).

46.      Tomēr neesmu pilnīgi pārliecināts, ka tiesvedībā, kuras noslēgumā tika pasludināti spriedumi Foglia I un Foglia II, patiešām bija notikusi procedūras ļaunprātīga izmantošana. Kā esmu paskaidrojis secinājumos lietā European Lotto (26), nav nekā iebilstama, ja puses ar civiltiesisku vai komerctiesisku strīdu vēršas kompetentā tiesā (piemēram, Itālijas tiesā) un saistībā ar šo izvirza jautājumu par citas dalībvalsts tiesību aktu (piemēram, Francijas tiesību aktu) atbilstību ES tiesībām, nevis ierosina lietu Francijas tiesās. Tomēr man šķiet, ka plašākā loģika par procedūras ļaunprātīgu izmantošanu, kas ir minētās judikatūras pamatā, ir pamatota un var saglabāt aktualitāti, lai arī tikai izņēmuma apstākļos. Tie ir gadījumi, kad Tiesa, pamatojoties uz skaidrām un vienotām pazīmēm, secina, ka strīds pamatlietā – vai valsts tiesai izteikts lūgums iesniegt prejudiciālu jautājumu saskaņā ar LESD 267. pantu – ir uzskatāms par procedūras ļaunprātīgu izmantošanu. Šādos gadījumos Tiesa var pamatoti uzskatīt, ka atbilde uz iesniegtajiem jautājumiem veicinātu ļaunprātīga mērķa sasniegšanu, un tādēļ var atzīt lūgumu par nepieņemamu.

47.      Tomēr šādi gadījumi joprojām ir izņēmuma gadījumi. Ja nav pārliecinošu pierādījumu par ļaunprātīgu izmantošanu, Tiesai nevajadzētu pārsteigties ar secinājumu, ka strīds nav īsts.

48.      Šajā lietā, tāpat kā European Lotto (27), neredzu nevienu skaidru, objektīvu un konsekventu pazīmi, kas liecinātu par šādu procedūras ļaunprātīgu izmantošanu.

b)      Vai ir vajadzīga atbilde uz iesniegto jautājumu

49.      Savukārt piekrītu Vācijas un Maltas valdībām, ka iesniegtais lūgums nav pieņemams, jo atbilde uz iesniegtajiem jautājumiem nav nepieciešama, lai iesniedzējtiesa varētu pieņemt spriedumu pamatlietā.

50.      No LESD 267. panta izriet, ka prejudiciālajam nolēmumam jābūt “vajadzīgam”, lai iesniedzējtiesa varētu “sniegt spriedumu” lietā, kuru tā izskata. Prejudiciālā nolēmuma procedūras mērķis nav sniegt konsultatīvus atzinumus par vispārīgiem vai hipotētiskiem jautājumiem, bet gan palīdzēt valstu tiesām atrisināt konkrētus strīdus (28).

51.      Tiesa tradicionāli ir plaši interpretējusi “nepieciešamības” prasību, ievērojot LESD 267. pantā ietverto sadarbības garu (29). Iesniegtajam jautājumam nav izšķiroši jāietekmē strīda iznākums, un tam arī nav jāattiecas uz strīda būtību. Pietiek ar to, ka atbilde ir nepieciešama tā risinājumam.

52.      Lai gan Tiesas judikatūrā dažkārt ir minēts, ka atbilstība un nepieciešamība ir divas atšķirīgas prasības, kas nosaka iesniegto jautājumu pieņemamību, patiesībā runa ir vienkārši par diviem vienas un tās pašas domas izpausmes veidiem. Kā precīzi norādījis ģenerāladvokāts M. Bobeks [M. Bobek], “atbilstība un nepieciešamība [..] ir vienas monētas divas puses – jautājums ir atbilstošs, ja atbilde ir nepieciešama valsts tiesai, lai tā varētu lemt par pamatlietu, un otrādi” (30). Tiesas pastāvīgajā judikatūrā patiešām ir runa par atbilstības prezumpciju saistībā ar jautājumiem, kuri iesniegti saskaņā ar LESD 267. pantu (31), savukārt par atbilstošu, patstāvīgu nepieciešamības prezumpciju gandrīz nav nekādu norāžu (32).

53.      Minētie apsvērumi dabiski rada šādu jautājumu: kad atbilde uz iesniegto jautājumu ir uzskatāma par būtisku strīda izšķiršanai? Šajā ziņā izšķirošais kritērijs, šķiet, ir tas, vai iesniedzējtiesā tiek izskatīta lieta, kurā attiecīgajai tiesai ir jāpieņem tiesas nolēmums, kurā var ņemt vērā prejudiciālo nolēmumu (33).

54.      Tiesas judikatūra sniedz noderīgas norādes šajā ziņā. Tajā skaidri norādīts, ka, lai konstatētu “nepieciešamību” LESD 267. panta izpratnē, starp strīdu, kas tiek izskatīts iesniedzējtiesā, un ES tiesību normām, kuru interpretācija tiek lūgta, jābūt saiknei – pietiekami tiešai un nevis tikai nejaušai (34) – tā, lai šī interpretācija būtu objektīvi nepieciešama, lai iesniedzējtiesa varētu pieņemt spriedumu. Tiesas ieskatā šāda saikne var tikt konstatēta gadījumos, kad: i) strīds pēc būtības vismaz daļēji ir saistīts ar Savienības tiesībām, ii) jautājums attiecas uz tādu Savienības procesuālo tiesību normu interpretāciju, kas varētu būt piemērojamas, vai iii) Tiesai lūgtā atbilde varētu sniegt iesniedzējtiesai tādu Savienības tiesību interpretāciju, kas tai ļautu izlemt valsts tiesību procesuālos jautājumus, pirms tā izšķir strīdus pēc būtības (35).

55.      Manuprāt, no tā izriet, ka jautājumi ir pieņemami gadījumos, kad iesniedzējtiesai ir iespēja pamatlietā izdarīt juridiski saistošus secinājumus no Tiesas sniegtajām atbildēm (36), neatkarīgi no tā, vai tās ir materiāla vai procesuāla rakstura. Šai ietekmei jābūt konkrētai, specifiskai un paredzamai (37); tā nedrīkst būt tīri hipotētiska, teorētiska vai vienkārši spekulatīva (38). Tādēļ par nepieņemamu jāatzīst tāds lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kurā tiek lūgti ES tiesību aktu interpretācijas elementi, kas ir tikai sekundāras nozīmes vai ko iesniedzējtiesa galu galā varētu neņemt vērā, neietekmējot savu lēmumu (39).

56.      Šajā lietā iesniegto jautājumu pieņemamība jāizvērtē, ņemot vērā tieši minētos apsvērumus.

57.      Šajā lietā šķiet diezgan skaidrs, ka gadījums neatbilst iepriekš 54. punktā minētajai otrajai un trešajai kategorijai. Principā šis lūgums izskatāms, ņemot vērā iepriekš minēto pirmo kategoriju, ciktāl iesniedzējtiesa lūdz sniegt skaidrojumu par vairākām ES tiesību aktu materiālo tiesību normām, proti, Briseles I bis regulas 1., 45., 46., 48. un 52. pantu.

58.      Tāpēc galvenais jautājums ir, vai starp šīm normām un strīdu, kas tiek izskatīts iesniedzējtiesā, pastāv pietiekami tieša būtiska saikne.

59.      Manuprāt, šādas tiešas saiknes nav.

60.      Strīds pamatlietā attiecas uz apgalvoto juridiskā padomdevēja nolaidību juridiskā atzinumu par Maltas Azartspēļu likuma 56.A panta atbilstību ES tiesībām sagatavošanā. Tāpēc galvenais jautājums nav par to, vai Maltas Azartspēļu likuma 56.A pants faktiski ir saderīgs ar ES tiesībām, bet gan par to, vai juridiskā padomdevēja novērtējums tā sniegšanas brīdī bija pietiekami rūpīgs.

61.      Attiecīgo novērtējumu reglamentē valsts tiesības, un parasti tas ietver salīdzinājumu ar rīcību, kāda būtu sagaidāma no pietiekami apdomīga un zinoša jurista. Šajā ziņā svarīgi nav tas, vai viedoklis galu galā izrādās pareizs, bet gan tas, vai to varēja pamatoti aizstāvēt, ņemot vērā tiesisko regulējumu un tajā brīdī pieejamo informāciju.

62.      Šāds novērtējums neietilpst Tiesas kompetencē saskaņā ar LESD 267. pantu. Tiesa var interpretēt ES tiesības, taču tā nevar noteikt, vai konkrēts juridiskais atzinums ir bijis pamatots vai pietiekami rūpīgi izstrādāts.

63.      Jāatzīst, ka iesniedzējtiesa varētu būt zināmā mērā ieinteresēta saņemt Tiesas atbildes. Tomēr tās neļautu izdarīt juridiski saistošus secinājumus strīda izšķiršanai. Šīs atbildes vienīgi varētu būt apstākļi, kurus minētā tiesa varētu ņemt vērā, ja tā to uzskatītu par nepieciešamu.

64.      Šādos apstākļos saikne starp attiecīgajām ES tiesību aktu normām un strīdu pamatlietā ir pārāk nenoteikta un netieša, lai attaisnotu nepieciešamības prasību.

65.      Ja pieņemtu pretējo, pastāvētu risks, ka prejudiciālā nolēmuma procedūras darbības joma tiktu paplašināta ārpus tās pienācīgajām robežām. Var viegli iedomāties līdzīgus gadījumus – piemēram, strīdus par akadēmiskajiem vērtējumiem vai tiesas procesa izspēļu sacensībām (pieņemot, ka tie tiek izskatīti valsts tiesā) –, tajos ES tiesību jautājumi varētu rasties netieši un tie nebūtu patiesi nepieciešami strīda izšķiršanai.

66.      Manuprāt, šādi gadījumi neattaisno LESD 267. panta piemērošanu.

67.      Šo secinājumu apstiprina Tiesas rīkojums lietā Horn (40), kas attiecās uz līdzīgu gadījumu, kurā bija strīds starp advokātu un vienu no viņa klientiem. Advokāts bija ieteicis klientam neiesniegt prasību Vācijas tiesā pret Vācijas Federatīvo Republiku attiecībā uz atlīdzību par zaudējumiem, kas nākotnē varētu rasties saistībā ar to, ka 2000. gadā ES līmenī pret Austriju pieņemtie diplomātiskie pasākumi, iespējams, bijuši nelikumīgi (41). Tomēr strīdu izskatošā valsts tiesa uzskatīja, ka, lai veiktu novērtējumu, ir nepieciešams iesniegt Tiesai vairākus jautājumus par šo pasākumu saderību ar dažādiem ES tiesību aktiem.

68.      Tiesa īsā rīkojumā atzina, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir acīmredzami nepieņemams. Tiesa jo īpaši norādīja, ka tas fakts vien, ka advokāta padoms “attiecās uz izredzēm gūt panākumus prasībā par zaudējumu atlīdzību, kas celta pret Vācijas Federatīvo Republiku saistībā ar pasākumiem, kurus citas dalībvalstis veica pret Austrijas Republiku, nenozīmē, ka prasības par honorāra samaksu pamatotība ir atkarīga no minēto pasākumu spēkā esības”. Tiesa pēc tam uzsvēra, ka “pamatlietā apstrīdēto juridisko konsultāciju pušu savstarpējo pienākumu likumība un pienācīga izpilde nav atkarīga no to tiesību aktu un faktu spēkā esības, kas veido šīs konsultācijas priekšmetu” (42). Manuprāt, šie apsvērumi ir vienlīdz attiecināmi arī uz aplūkoto lūgumu.

69.      Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atzīt par nepieņemamu.

70.      Tomēr, ja Tiesai būtu cits viedoklis, un, lai nodrošinātu izklāsta pilnīgumu, tagad pievērsīšos galvenajiem būtiskajiem jautājumiem, kas izvirzīti iesniegtajos jautājumos.

B.      Būtiski jautājumi

1.      Maltas Azartspēļu likuma 56.A panta (ne)saderība ar Briseles I bis regulas noteikumiem (1.–4. jautājums)

71.      Ar pirmajiem četriem jautājumiem iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Briseles I bis regulas 36., 39. un 52. pants liedz dalībvalstij pieņemt tādu normu kā Maltas Azartspēļu likuma 56.A pants, saskaņā ar kuru citas dalībvalsts tiesas spriedums civillietās un komerclietās, kas pieņemts pret šajā valstī licencētu tiešsaistes azartspēļu pakalpojumu piedāvātāju, nav ne atzīstams, ne izpildāms sabiedriskās kārtības apsvērumu dēļ, ja attiecīgajā spriedumā minētā pakalpojumu piedāvātāja sniegtie pakalpojumi tiek uzskatīti par nelikumīgiem konkrētajā citā dalībvalstī, lai gan šie pakalpojumi saskaņā ar pirmās minētās dalībvalsts tiesību aktiem ir likumīgi.

72.      Turpmāk tekstā vispirms izklāstīšu Maltas Azartspēļu likuma 56.A panta pamatojumu (a) un tad izvērtēšu tā atbilstību Briseles I bis regulai (b).

a)      Maltas Azartspēļu likuma 56.A panta pamatojums

73.      Kādā brīdī Maltas iestādes pieņēma ekonomikas politiku, kuras mērķis bija padarīt Maltu par strauji augošās tiešsaistes azartspēļu nozares Eiropas “centru”. Šajā nolūkā tās (arī) izveidoja salīdzinoši liberālu tiesisko un normatīvo regulējumu, tostarp licencēšanas sistēmu, ko tagad reglamentē Maltas Azartspēļu likums.

74.      Kā paskaidro Maltas valdība, Maltas azartspēļu licence tika izveidota kā atļauja, kas balstās uz “piegādes vietas” principu, ļaujot pakalpojumu piedāvātājiem sniegt azartspēļu pakalpojumus ne tikai Maltā, bet arī no Maltas uz citām valstīm, ja vien šie pakalpojumu piedāvātāji ievēro Maltas tiesību aktus un pastāv “pamatots juridisks iemesls” darbībai šajās valstīs (43). Vispārīgāk – Maltas iestādes konsekventi paudušas viedokli, ka, ņemot vērā LESD 56. pantu, šī licence ļauj azartspēļu pakalpojumu piedāvātājiem, ja vien tie ievēro Maltas tiesību aktus, piedāvāt savus pakalpojumus visā iekšējā tirgū – vai vismaz tajās dalībvalstīs, “kuru tiesiskais regulējums ir nepamatoti ierobežojošs” saskaņā ar minēto normu (44). Faktiski liels skaits tiešsaistes azartspēļu pakalpojumu piedāvātāju ir izvēlējušies reģistrēties Maltā un iegūt šādu licenci, lai savus pakalpojumus sniegtu galvenokārt ārvalstīs.

75.      Ņemot vērā iepriekš minēto, Maltā licencētie pakalpojumu piedāvātāji sāka īpaši orientēties uz tādiem tirgiem kā Austrija un Vācija (ar reklāmu un tīmekļvietnēm vācu valodā utt.), sniedzot tajos tiešsaistes azartspēļu pakalpojumus, bet neievērojot šajās valstīs spēkā esošos valsts noteikumus. Saskaņā ar Maltas valdības viedokli šie pakalpojumu piedāvātāji rīkojās, balstoties uz “pamatotu pieņēmumu”, ka, balstoties uz izsniegto Maltas licenci un LESD 56. pantu, tiem ir tiesības tā rīkoties, ja attiecīgie valsts tiesību akti to ieskatā bija “nepamatoti ierobežojoši”.

76.      Pēdējos gados daudzi patērētāji attiecīgajās dalībvalstīs ir cēluši civiltiesiskas prasības savu valstu tiesās, pieprasot atgūt naudu, ko viņi zaudējuši, izmantojot šādus pakalpojumus (45). Šādas prasības parasti balstās uz argumentu, ka ar attiecīgajiem Maltas azartspēļu pakalpojumu piedāvātājiem noslēgtie azartspēļu līgumi saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir spēkā neesoši, jo pakalpojumi tika sniegti, pārkāpjot vietējās regulatīvās prasības, un tāpēc attiecīgajā dalībvalstī bija nelikumīgi, neraugoties uz to, ka pakalpojumu piedāvātāji ievēroja Maltas tiesību aktus. Līdz ar to attiecīgajiem pakalpojumu piedāvātājiem jāatmaksā konkrētās likmes saskaņā ar noteikumiem par nepamatotu iedzīvošanos (46). Šķiet, ka tūkstošiem šādu prasību ir iesniegtas vai pašlaik tiek izskatītas tostarp Austrijas un Vācijas tiesās (47).

77.      Lai gan attiecīgie pakalpojumu piedāvātāji ir apgalvojuši, ka attiecīgajās mērķa dalībvalstīs sniegtie pakalpojumi faktiski bija likumīgi (jo īpaši tādēļ, ka vietējie azartspēļu noteikumi ir pretrunā LESD 56. pantam un tāpēc nav piemērojami) (48), attiecīgo dalībvalstu tiesas galvenokārt ir noraidījušas šos argumentus un apmierinājušas prasības par zaudējumu atlīdzību.

78.      Saskaroties ar šādu spriedumu skaita pieaugumu, Maltas likumdevējs nolēma rīkoties. Uzskatīdams, ka šie nolēmumi, atzīstot par nelikumīgiem pakalpojumus, ko sniedz pakalpojumu piedāvātāji ar derīgām Maltas azartspēļu licencēm, veidoja Maltas tiesiskā un normatīvā regulējuma “nepamatotus apstrīdējumus” (49), tas ar likumprojektu Nr. 55 Maltas Azartspēļu likumā iekļāva 56.A pantu.

79.      Saskaņā ar minēto normu “neatkarīgi no jebkādiem Tiesu organizācijas un civilprocesa kodeksa vai jebkura cita tiesību akta noteikumiem” Maltas tiesas, pamatojoties uz sabiedrisko kārtību, “atsakās atzīt un/vai izpildīt Maltā” jebkuru ārvalstu spriedumu, kas būtībā i) apstiprina prasību pret Maltā licencētu azartspēļu pakalpojumu piedāvātāju, ii) pamatojoties uz šā pakalpojumu piedāvātāja sniegto pakalpojumu nelikumību dalībvalstī (vispārīgi vai attiecībā uz konkrētu azartspēli), lai arī iii) šie pakalpojumi ir likumīgi saskaņā ar Maltas tiesību aktiem (50).

80.      Tādējādi iepriekš aprakstītā veida spriedumi – tostarp jo īpaši tie, ar kuriem apmierinātas spēlētāju prasības par zaudējumu atlīdzību, kā aprakstīts iepriekšējos punktos, – Maltā nevar tikt izpildīti, līdz ar to kreditoriem ir liegta piekļuve Maltā reģistrēto azartspēļu pakalpojumu piedāvātāju aktīviem. Attiecīgi šādu prasījumu iesniedzējiem ir praktiski neiespējami saņemt maksājumu (51).

b)      Maltas Azartspēļu likuma 56.A panta trūkumi

81.      Secinājumos lietā European Lotto izskaidroju, ka, lai gan dalībvalsts tiesām ir kompetence strīdos starp privātpersonām, lai novērtētu citu dalībvalstu tiesību aktu atbilstību ES tiesībām (tostarp arī iesniedzējtiesai saistībā ar Maltas Azartspēļu likuma 56.A pantu strīdā starp Spielerschutz Sigma un juridisko padomdevēju), tām minētā kompetence jāīsteno ar zināmu atturību. Tas jo īpaši attiecas uz gadījumiem, kad ES tiesību akti valstu iestādēm atstāj rīcības brīvību (kā tas ir šajā gadījumā, skat. šo secinājumu 89. punktu). Lai kliedētu bažas par šādu tiesu tiesībām pārskatīt citas dalībvalsts suverēnos lēmumus, tām būtu jāizsaka kritika par citas dalībvalsts tiesību aktiem tikai gadījumos, kad pastāv acīmredzama nesaderība – piemēram, ja Tiesas judikatūra skaidri un konsekventi nosaka robežas, kādās dalībvalstis var rīkoties pēc saviem ieskatiem attiecīgajā jomā.

82.      Manuprāt, šī lieta ir viens no šādiem gadījumiem. Kā apgalvo visi attiecīgie lietas dalībnieki, kas iesnieguši apsvērumus Tiesai (izņemot, protams, Maltas valdību), tāds noteikums kā Maltas Azartspēļu likuma 56.A pants ir acīmredzami nesaderīgs ar noteikumiem par spriedumu atzīšanu un izpildi, kas izklāstīti Briseles I bis regulas III nodaļā, kā to pastāvīgi interpretējusi Tiesa.

83.      Spriedumi, uz kuriem attiecas Maltas Azartspēļu likuma 56.A pants, ciktāl i) tie attiecas uz “civillietām un komerclietām” Briseles I bis regulas 1. panta 1. punkta nozīmē un ii) ir pieņemti citu dalībvalstu tiesās, ietilpst minētās regulas III nodaļā noteikto normu piemērošanas jomā (52). Tas jo īpaši attiecas uz spriedumiem, ko citastarp pieņēmušas dažādu dalībvalstu tiesas, apmierinot spēlētāju prasības par zaudējumu atlīdzību, kā aprakstīts iepriekšējā sadaļā. Tādējādi šo spriedumu atzīšanu un izpildi Maltā reglamentē (vienīgi) (53) minētie noteikumi.

84.      Saskaņā ar Briseles I bis regulas 36. un 39. pantu šādi spriedumi ir atzīstami un izpildāmi (54) visās pārējās dalībvalstīs bez jebkādas īpašas procedūras vai izpildāmības deklarācijas. Šīs normas atspoguļo minētā tiesību akta galveno mērķi, proti, “spriedumu brīvu apriti” Eiropas Savienībā – mērķi, kas savukārt veicina attiecīgā tirgus pareizu darbību un tiesību uz tiesu iestāžu pieejamības efektīvu aizsardzību tajā (55). Tādējādi valsts tiesību norma, kas paredz, ka šo spriedumu atzīšana vai izpilde jānoraida, ir tiešā pretrunā minētajiem noteikumiem.

85.      Nenoliedzami Briseles I bis regulā ir paredzētas ierobežotas atkāpes no tās 36. un 39. pantā noteiktajiem principiem. Saskaņā ar 45. panta 1. punktu dalībvalsts tiesas sprieduma atzīšana tiek atteikta pēc jebkuras ieinteresētās puses pieteikuma uzrunātajā dalībvalstī (tikai) tad, ja pastāv viens no tajā izsmeļoši uzskaitītajiem neatzīšanas pamatojumiem  (56). Turklāt saskaņā ar 46. pantu pēc pieteikuma, kas saņemts no personas, pret kuru lūgta izpilde, šāda sprieduma izpilde uzrunātajā dalībvalstī ir jānoraida (tikai) to pašu pamatojumu dēļ. Viens no šādiem pamatojumiem, kas izklāstīts 45. panta 1. punkta a) apakšpunktā, rodas gadījumā, ja attiecīgā sprieduma atzīšana (vai izpilde) uzrunātajā dalībvalstī būtu “acīmredzami pretrunā [tās] sabiedriskajai kārtībai (ordre public)”.

86.      Šajā lietā Maltas valdība atsaucas uz šo atkāpi. Tās ieskatā Maltas Azartspēļu likuma 56.A pants ir “paskaidrojoša norma”, kuras mērķis ir “palīdzēt Maltas tiesām” piemērot “sabiedriskās kārtības” klauzulu, kas noteikta Briseles I bis regulas 45. panta 1. punkta a) apakšpunktā (57). Šī norma vienkārši “precizē” (58) (vai apstiprina (59)), ka attiecīgie spriedumi Maltā nav atzīstami vai izpildāmi, pamatojoties uz minētās regulas 45. panta 1. punkta a) apakšpunktu un 46. pantu, ciktāl šāda atzīšana vai izpilde būtu acīmredzami pretrunā Maltas “sabiedriskajai kārtībai”.

87.      Šajā ziņā Maltas valdība apgalvo, ka pret Maltā licencētiem pakalpojumu piedāvātājiem celtajās prasībās par zaudējumu atlīdzību ir vērojama spekulatīva rīcība, tās ir uzskatāmas par LESD 56. pantā (60) garantēto tiesību saņemt pakalpojumus ļaunprātīgu izmantošanu un balstās uz valsts azartspēļu tiesību aktiem, kuri, pēc tās domām, ir “nepamatoti ierobežojoši” minētās normas izpratnē. Tiek apgalvots, ka Austrijas un Vācijas tiesas, apmierinot šādas prasības un uzskatot minēto pakalpojumu piedāvātāju sniegtos pakalpojumus par nelikumīgiem attiecīgajās dalībvalstīs, “neveic pasākumus, lai novērstu valsts ierobežojošā režīma trūkumus un nepamatoto raksturu” atbilstoši LESD 56. pantam, turklāt neņemot vērā to, ka attiecīgajiem pakalpojumu piedāvātājiem bija derīga Maltas licence un tie ievēroja Maltas tiesisko un normatīvo regulējumu. Tāpēc šādu spriedumu atzīšana vai izpilde Maltā nozīmētu LESD 56. panta – kas ir daļa no Maltas “sabiedriskās kārtības” – acīmredzamu pārkāpumu un turklāt apdraudētu šā regulējuma “integritāti”, jo īpaši liekot apšaubīt šādu licenču spēkā esību un līdz ar to vājinot tiesisko drošību, ko ar tām paredzēts garantēt attiecīgajiem pakalpojumu piedāvātājiem iekšējā tirgū.

88.      Šī argumentācija mani nepārliecina. Patiesībā Briseles I bis regulas 45. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 46. pants acīmredzami neattiecas uz tādu normu kā Maltas Azartspēļu likuma 56.A pants.

89.      Lai gan, kā norāda Maltas valdība, principā katrai dalībvalstij ir tiesības pašai noteikt savas “sabiedriskās kārtības” saturu, šīs rīcības brīvība nav neierobežota. Tiesa pastāvīgi ir atzinusi, ka, atkāpjoties no Briseles I bis regulas 36. un 39. pantā noteiktajiem vispārējiem atzīšanas un izpildes noteikumiem, 45. panta 1. punkta a) apakšpunkts jāinterpretē “stingri” un atsaukšanās uz “sabiedriskās kārtības” klauzulu “ir pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos”, lai netiktu apdraudēts attiecīgajā tiesību aktā izvirzītais tiesas nolēmumu brīvas aprites mērķis. Tādējādi Tiesai ir gan tiesības pārbaudīt, gan faktiski tai “ir jāpārbauda robežas, atbilstoši kurām līgumslēdzējas valsts tiesas drīkst atsaukties uz minēto jēdzienu, lai atteiktos atzīt spriedumu, kuru pasludinājusi kādas citas līgumslēdzējas valsts tiesa” (61). Tāda norma kā Maltas Azartspēļu likuma 56.A pants nepārprotami pārsniedz šos ierobežojumus.

90.      Konkrētāk, pirmkārt, attiecībā uz to, ka spriedumi, uz kuriem attiecas Maltas Azartspēļu likuma 56.A pants, esot nelikumīgi, jāatgādina, ka – vispārīgāk – dalībvalsts tiesas nedrīkst atteikties atzīt vai izpildīt citā dalībvalstī pieņemtu spriedumu, pamatojoties uz “sabiedriskās kārtības” klauzulu, vienīgi tāpēc, ka tās uzskata, ka attiecīgajā spriedumā ES tiesības – tostarp LESD 56. pants – ir piemērotas nepareizi (62).

91.      Ja dalībvalsts tiesas spriedums – piemēram, lietā par prasībām par zaudējumu atlīdzību, ko spēlētāji cēluši pret Maltas azartspēļu pakalpojumu piedāvātājiem, – patiešām ir kļūdains, jo tajā nepareizi piemērots LESD 56. pants, tad attiecīgajam pakalpojumu piedāvātājam jāapstrīd konkrētais spriedums izcelsmes dalībvalstī, izmantojot attiecīgās valsts tiesību sistēmā paredzētos tiesiskās aizsardzības līdzekļus. Šāda sistēma kopā ar LESD 267. pantā paredzēto prejudiciālo nolēmumu mehānismu nodrošina fiziskām personām pietiekamas garantijas šajā ziņā.

92.      Tiklīdz spriedums izcelsmes valstī kļuvis galīgs, iespējams, pēc tam, kad izcelsmes dalībvalstī izmantoti visi pieejamie tiesiskās aizsardzības līdzekļi, pusēm principā jāpieņem visi tajā ietvertie konstatējumi (63). Jo īpaši ES tiesību aktu materiālo tiesību jautājumus nevar atkārtoti izskatīt atzīšanas un izpildes posmā uzrunātās dalībvalsts tiesās. Briseles I bis regulas 52. pants skaidri izslēdz jebkādu šādu pārskatīšanu, paredzot – “kādā dalībvalstī pieņemts spriedums nekādos apstākļos nav pārskatāms pēc būtības uzrunātajā dalībvalstī”. Šāds aizliegums liedz apelācijas tiesai citastarp atkārtoti izvērtēt izcelsmes valsts tiesas konstatētos faktus vai tiesību jautājumus. Tāpēc dalībvalstīs pieņemtie spriedumi principā jāatzīst un jāizpilda citās dalībvalstīs neatkarīgi no jebkādām (iespējamām) ES tiesību aktu kļūdām, kas tajos varētu būt ietvertas (64).

93.      Otrkārt, ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Tiesa pastāvīgi atzinusi, ka atsaukties uz Briseles I bis regulas 45. panta 1. punkta a) apakšpunktā ietverto “sabiedriskās kārtības” klauzulu ir iespējams tikai “izņēmuma gadījumos”, kad attiecīgā sprieduma atzīšana vai izpilde pieprasījuma saņēmējā dalībvalstī būtu “nepieļaujamā pretrunā [attiecīgās valsts] tiesību sistēmai”, jo tas būtu “acīmredzams tādas tiesību normas pārkāpums, kas tiek uzskatīta par būtisku [attiecīgās valsts] tiesību sistēmā, [..], vai arī tādu tiesību pārkāpums, kuras šajā tiesību sistēmā ir atzītas par pamattiesībām” (65). Šis slieksnis ir īpaši augsts.

94.      Pilnībā piekrītu, ka iepriekšējā punktā aprakstītais scenārijs var ietvert arī tāda ārvalsts sprieduma atzīšanu vai izpildi, kas rada ES tiesībās “par būtiskiem uzskatītu tiesiskuma principu” “acīmredzamu pārkāpumu” (66), jo tie ir attiecīgās valsts tiesiskās kārtības neatņemama sastāvdaļa. Esmu gatavs pieņemt arī to, ka LESD 56. pants ir šāds “princips” (67). Tomēr “sabiedriskās kārtības” klauzulas piemērošanai jāpaliek izņēmuma gadījumam arī tad, ja runa ir par tādas materiālo tiesību normas kā LESD 56. pants pārkāpumu. Kā atgādināts iepriekš, šī klauzula jāpiemēro tikai tad, ja ārvalsts sprieduma atzīšana vai izpilde būtu nepieļaujamā pretrunā ES tiesību sistēmai (68). Tas varētu notikt tikai tad, ja šāda sprieduma – kas pieņemts pēc tam, kad attiecīgais pakalpojuma piedāvātājs izmantojis visus pieejamos tiesiskās aizsardzības līdzekļus izcelsmes valstī, – atzīšana vai izpilde izraisītu visnopietnāko pakalpojumu sniegšanas brīvības pārkāpumu, piemēram, tiešu diskrimināciju pilsonības dēļ, kam nav nekāda pamatota attaisnojuma (69).

95.      Šajā lietā Maltas likumdevējs nevarēja likumīgi rīkoties tik abstrakti un vispārīgi, kā tas darīts 56.A pantā, balstoties uz pieņēmumu, ka jebkurš spriedums civillietās un komerclietās, kurā Maltas licencēta pakalpojumu piedāvātāja sniegtie pakalpojumi tiek atzīti par nelikumīgiem dalībvalstī – pat ja šie pakalpojumi saskaņā ar Maltas tiesību aktiem ir likumīgi –, neizbēgami ir pretrunā LESD 56. pantam, nemaz nerunājot par to, ka jebkāda šāda sprieduma atzīšana vai izpilde radītu visnopietnāko “nepieņemamāko” pārkāpuma formu, kas apsvērta iepriekšējā punktā.

96.      Šāds vispārīgs novērtējums ir pretrunā principam, kas ir Briseles I bis regulā noteikto atzīšanas un izpildes noteikumu pamatā, proti, “savstarpējās uzticēšanās” principam, kurš paredz, ka dalībvalstīm savstarpēji jāuzticas to tiesību sistēmām un tiesu iestādēm (70). Ņemot to vērā, Maltas iestādes, pamatojot tāda pasākuma kā Maltas Azartspēļu likuma 56.A panta noteikšanu, nevarēja pieņemt, ka citu dalībvalstu tiesas (izmantojot Maltas valdības terminoloģiju) “sistemātiski” un “aklā ticībā” piemēro tādus valsts azartspēļu tiesību aktus, kas ir pretrunā LESD 56. pantam, vai izrāda “pārsteidzošu vienaldzību” pret spēlētāju prasībām par zaudējumu atlīdzību (71), jo īpaši – neiesniedzot Tiesai atbilstošus lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu šajā jomā (72).

97.      Turklāt Maltas Azartspēļu likuma 56.A pants acīmredzami balstās uz īpaši plašu šo secinājumu 74. punktā minētā LESD 56. panta interpretāciju (73), saskaņā ar kuru pakalpojumu piedāvātājiem, kam ir Maltas azartspēļu licence, LESD 56. panta dēļ esot tiesības brīvi un likumīgi sniegt savus pakalpojumus visā Savienībā, ja vien tie ievēro Maltas tiesību aktus.

98.      Tomēr Tiesa ir pastāvīgi noraidījusi šādu pakalpojumu sniegšanas brīvības interpretāciju azartspēļu jomā. Tā vairākkārt uzsvērusi, ka, tā kā azartspēles – jo īpaši tās, kas tiek piedāvātas tiešsaistē, – rada būtiskus riskus sabiedrībai (tostarp atkarību, finansiālu kaitējumu, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu) un tā kā “dalībvalstu starpā pastāv ievērojamas atšķirības morāles, reliģijas un kultūras aspektos” šajā jomā, dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība reglamentēt to teritorijā sniegtos azartspēļu pakalpojumus saskaņā ar to attiecīgajiem tiesību aktiem (74).

99.      Turklāt dalībvalstis principā var piemērot savus attiecīgos azartspēļu tiesību aktus arī tiem pakalpojumu piedāvātājiem, kuri no citas dalībvalsts, piemēram, Maltas, sniedz pakalpojumus patērētājiem to teritorijā (75). Šajā ziņā “izcelsmes valsts” princips – saskaņā ar kuru tikai reģistrācijas dalībvalsts būtu kompetenta regulēt attiecīgos pakalpojumus – tiešsaistes azartspēļu jomā netiek piemērots (76).

100. Turklāt, tā kā ES līmenī nav saskaņoti licencēšanas nosacījumi, dalībvalstīm nav pienākuma atzīt citu dalībvalstu izsniegtās azartspēļu licences un tādējādi ļaut pakalpojumu piedāvātājiem, kuriem ir šādas licences, sniegt pakalpojumus savā teritorijā, pamatojoties vienīgi uz tām (77). Saskaņā ar spēkā esošajiem ES tiesību aktiem Maltas azartspēļu licence principā ir derīga tikai Maltas teritorijā un – attiecīgā gadījumā – tajās dalībvalstīs, kuras izvēlas šādas licences atzīt (78).

101. Tiesa ir arī pastāvīgi noraidījusi Maltas valdības agrāk izvirzīto argumentu (79), ka būtu “nevajadzīgi” (un līdz ar to nesamērīgi saskaņā ar LESD 56. pantu) piemērot uzņēmējvalsts azartspēļu likumā noteiktās ierobežojošās prasības Maltā licencētiem pakalpojumu piedāvātājiem – pamatojoties uz to, ka Maltas tiesību akti kopā ar Maltas iestāžu veikto uzraudzību jau garantē augstu aizsardzības līmeni pret azartspēļu atkarību, naudas izšķiešanu vai nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu. Azartspēļu jomā valstu regulatīvo pasākumu samērīgums jāvērtē, ņemot vērā vienīgi attiecīgajā dalībvalstī valdošo morālo, reliģisko un kultūras kontekstu, kā arī aizsardzības līmeni, ko šī valsts vēlas nodrošināt savā teritorijā. Tādējādi, lai gan Malta, ņemot vērā tās īpatnības, ir izvēlējusies reglamentēt azartspēles konkrētā veidā, citām dalībvalstīm ir tiesības pieņemt atšķirīgus, tostarp stingrākus noteikumus, kas atspoguļo to sabiedrības īpatnības un novērtējumu par saistītajiem riskiem. Tikai šā iemesla dēļ šādus noteikumus nevar uzskatīt par “nevajadzīgiem” attiecībā uz Maltas pakalpojumu piedāvātājiem. Saistībā ar Maltas Azartspēļu pārvaldes veikto pārraudzību pietiek ar atgādinājumu, ka Tiesa ir pastāvīgi atzinusi, ka dalībvalstij nav “jāpaļaujas uz citas dalībvalsts iestāžu veiktām kontrolēm atbilstoši regulējošām sistēmām, kuras pirmā minētā pati nepārvalda” (80).

102. Kopumā citām dalībvalstīm ir tiesības piemērot savus azartspēļu tiesību aktus Maltā licencētiem pakalpojumu piedāvātājiem. Tās var prasīt, lai šādi pakalpojumu piedāvātāji ievērotu valsts noteikumus, kas attiecīgi reglamentē monopolu darbību, licencēšanas prasības un citus normatīvos ierobežojumus. Tās var arī izlemt pilnībā aizliegt noteiktas azartspēles vai tās reglamentēt tādā veidā, kas būtiski atšķiras no Maltā pieņemtās pieejas (81). Tādējādi neizbēgami var rasties situācijas, kad Maltā licencēta azartspēļu pakalpojumu piedāvātāja sniegtie pakalpojumi vai kāda konkrēta tā piedāvātā azartspēle kādā dalībvalstī ir nelikumīgi, bet saskaņā ar Maltas tiesību aktiem ir likumīgi, un šī neatbilstība pati par sevi nav pretrunā LESD 56. pantam (82). Fakts, ka Maltā licencētiem tiešsaistes azartspēļu pakalpojumu piedāvātājiem var būt jāievēro ne tikai Maltas tiesību akti, bet arī tās dalībvalsts vai dalībvalstu tiesību akti, uz kurām mērķēti to pakalpojumi, – un tas, ka šo prasību neievērošana var izraisīt sekas saskaņā ar vietējo civiltiesību normām, piemēram, ar vietējiem patērētājiem noslēgto azartspēļu līgumu spēkā neesību, – vienkārši ir dažādu valstu regulatīvo režīmu līdzāspastāvēšanas sekas. Šajā ziņā tiesu nolēmumi, ar kuriem tiek noteiktas šādas civiltiesiskās sekas, principā jāatzīst un jāizpilda visā Eiropas Savienībā, arī tajās dalībvalstīs, kurās attiecīgie pakalpojumi ir likumīgi saskaņā ar to tiesību aktiem azartspēļu jomā.

103. Jāatzīst, ka daži spriedumi, uz kuriem attiecas Maltas Azartspēļu likuma 56.A pants, varētu izraisīt tādu valsts azartspēļu tiesību aktu piemērošanu, kuru vismaz daļēji ir grūti saskaņot ar LESD 56. pantu. Turklāt Tiesa jau ir bijusi spiesta risināt šādas pretrunas (83). Un pat tad, ja šādi tiesību akti principā ir saderīgi ar LESD 56. pantu, var būt situācijas, kad restitūcijas prasību apmierināšana pret Maltā licencētiem pakalpojumu piedāvātājiem izrādās nesamērīga un tādējādi pretrunā minētajai normai (84). Tomēr neesmu pārliecināts, ka šo konkrēto spriedumu atzīšana un izpilde principā atbilstu augstajai “nepieņemamības” robežai, kas definēta šo secinājumu 94. punktā. Katrā ziņā šādu novērtējumu var veikt tikai Maltas tiesas, izskatot katru gadījumu atsevišķi.

104. Treškārt, attiecībā uz argumentu, ka Maltas Azartspēļu likuma 56.A pantā paredzēto spriedumu atzīšana un izpilde Maltā “apdraudētu” Maltas liberālo tiesisko regulējumu azartspēļu jomā, Maltas licenču “spēkā esību” vai vismaz “tiesisko drošību”, ko ar šīm licencēm paredzēts nodrošināt to turētājiem, un tādējādi Maltas valsts pienākumu “veicināt privāto uzņēmējdarbību” saskaņā ar Maltas Konstitūcijas 18. pantu, es vēlētos izteikt šādus apsvērumus.

105. Pat pieņemot, ka Maltas Konstitūcijas 18. pants atspoguļo “būtisku normu” Maltas tiesību sistēmā, nesaprotu, kā attiecīgo spriedumu atzīšana vai izpilde varētu “apdraudēt” Maltas valsts pienākumu “veicināt privāto uzņēmējdarbību”. Nekas šajos spriedumos neliedz minētajai valstij šādi rīkoties azartspēļu jomā, pieņemot un saglabājot liberālu tiesisko regulējumu savā teritorijā. Attiecīgajos spriedumos vienkārši tiek apšaubīta ekstrateritoriālā ietekme, ko Maltas iestādes vēlas piešķirt šim regulējumam. Drīzāk šie spriedumi liecina par to, ka apgalvojumam, ka attiecīgā regulējuma ievērošana Maltas licenču turētājiem piešķirtu tiesības brīvi sniegt savus pakalpojumus visā Eiropas Savienībā, ir savas robežas.

106. Tomēr, kā pareizi norāda Vācijas valdība, dalībvalsts nevar, pamatojoties uz savu konstitūciju, pieprasīt tiesības reglamentēt un liberalizēt saimniecisko darbību ārpus savas teritorijas, proti, citās valstīs. Tāpat dalībvalsts nevar likumīgi atteikties atzīt citā dalībvalstī pieņemtu spriedumu, kurā konstatēts, ka konkrētā pakalpojuma piedāvātāja darbība tās teritorijā ir nelikumīga saskaņā ar tās azartspēļu tiesību aktiem, vienīgi tāpēc, ka attiecīgā darbība būtu likumīga saskaņā ar uzrunātās valsts liberālākajiem azartspēļu tiesību aktiem. Šāda pieeja faktiski apšaubītu dalībvalstu tiesības reglamentēt azartspēļu darbības savā teritorijā, kā to paredz LESD 56. pants.

107. Ceturtkārt, kā norādījuši visi attiecīgie lietas dalībnieki – izņemot Maltas valdību –, neraugoties uz konstitucionālo “fasādi”, ar ko apveltīts Maltas Azartspēļu likuma 56.A pants, šīs normas būtība atklāj aizsardzības mērķi. Tā ir paredzēta, lai nozari, kuru Maltas valdība pati raksturo kā “būtisku” valsts ekonomikai (85), pasargātu no potenciāli būtiskām finansiālām sekām, kas varētu rasties, ja attiecīgajiem pakalpojumu piedāvātājiem būtu jāapmierina spēlētāju prasības. Turklāt minētās prasības var radīt plašākas sekas nozarei un galu galā ietekmēt nodarbinātību un valsts ieņēmumus konkrētajā dalībvalstī. Tās var pat zināmā mērā ietekmēt Maltas iestāžu ekonomikas politiku, kuras mērķis ir padarīt Maltu par Eiropas “centru” tiešsaistes azartspēļu nozarē.

108. Tomēr, kā Tiesa pastāvīgi norādījusi, fakts, ka atsevišķu ārvalstu spriedumu izpilde var radīt nopietnas ekonomiskas sekas vietējam uzņēmumam, nozarei vai pat uzrunātajai dalībvalstij nerada pamatu Briseles I bis regulas 45. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētās “sabiedriskās kārtības” klauzulas piemērošanai (86). Vispārīgāk – lai veicinātu savas ekonomiskās intereses – vai tas būtu saistībā ar konkurētspēju, iekšzemes kopproduktu, nodarbinātību vai nodokļu ieņēmumiem –, dalībvalsts nevar pasargāt savu rūpniecību no civiltiesiskās atbildības, kas izriet no tās (iespējams, nelikumīgās) darbības citās dalībvalstīs. Šāda pieeja ne tikai mazinātu, iespējams, likumīgu valsts tiesību aktu efektivitāti, bet arī izkropļotu konkurenci un radītu nevienlīdzīgus konkurences apstākļus iekšējā tirgū.

109. Pievienošu vēl vienu nobeiguma piezīmi. Ja Maltas iestādes patiesi uzskata, ka atsevišķas dalībvalstis ar savu valstu tiesu starpniecību piemēro tādus azartspēļu tiesību aktus, kas ir pretrunā LESD 56. pantam, tādējādi kaitējot Maltā licencētiem pakalpojumu piedāvātājiem un netieši arī Maltas ekonomikai, tad tāda noteikuma kā Maltas Azartspēļu likuma 56.A panta pieņemšana nevar tikt uzskatīta par atbilstošu risinājumu. Dalībvalstīm nav tiesību piemērot vienpusējus “retorsijas” pasākumus, reaģējot uz citu dalībvalstu iespējamiem ES tiesību aktu pārkāpumiem (87). Atbilstošāk būtu bijis uzsākt pārkāpuma procedūru saskaņā ar LESD 259. pantu.

110. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu uz pirmajiem četriem jautājumiem atbildēt tādējādi, ka Briseles I bis regulas 36., 39. un 52. pants liedz dalībvalstij pieņemt tādu normu kā Maltas Azartspēļu likuma 56.A pants, saskaņā ar kuru citas dalībvalsts tiesas spriedums civillietās un komerclietās, kas pieņemts pret šajā valstī licencētu tiešsaistes azartspēļu pakalpojumu piedāvātāju, nav ne atzīstams, ne izpildāms sabiedriskās kārtības apsvērumu dēļ, ja attiecīgajā spriedumā minētā pakalpojumu piedāvātāja sniegtie pakalpojumi tiek uzskatīti par nelikumīgiem konkrētajā citā dalībvalstī, lai gan šie pakalpojumi saskaņā ar pirmās minētās dalībvalsts tiesību aktiem ir likumīgi. Jāatzīmē, ka minētās regulas 45. panta 1. punkta a) apakšpunktā un 46. pantā paredzētā atkāpe neattiecas uz šādu normu.

2.      Apgalvotā kavēšanās Maltas tiesās (5. jautājums)

111. Ar piekto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Briseles I bis regulas 48. pants jāinterpretē tādējādi, ka pienākums tiesām, kas izskata pieteikumu par citā dalībvalstī pieņemta sprieduma izpildes atteikumu, pieņemt lēmumu “nekavējoties”, ir pārkāpts, ja attiecīgās tiesas sešu mēnešu laikā nav pieņēmušas pirmās instances lēmumu konkrētajā lietā un minētā kavēšanās nav attiecināma uz lietas pusēm vai tiesvedībā iesaistītajām trešajām personām.

112. Šis jautājums rodas saistībā ar Spielerschutz Sigma apgalvojumiem, ka praksē tiesvedība Maltas tiesās par ārvalstu spriedumu izpildi, ar kuriem apmierinātas spēlētāju prasības par zaudējumu atlīdzību, var ilgt mēnešiem vai pat gadiem, līdz tiek pieņemts pirmās instances spriedums, un par šādiem kavējumiem netiek sniegts nekāds paskaidrojums.

113. Briseles I bis regulas 48. pants nosaka, ka gadījumā, ja persona, pret kuru tiek vērsta sprieduma izpilde, iesniedz pieteikumu par izpildes atteikumu saskaņā ar minētās regulas 46. pantu, uzrunātās dalībvalsts tiesas “nekavējoties pieņem lēmumu par [minētā pieteikuma] piemērošanu”.

114. Tādējādi konkrētā norma paredz minētajām tiesām pienākumu šādus pieteikumus izskatīt bez kavēšanās. Šis pienākums paredzēts, lai nodrošinātu “ātru [..] dalībvalstī pieņemto spriedumu atzīšanu un izpildi” (88), tādējādi veicinot gan iekšējā tirgus pareizu darbību, gan efektīvu piekļuvi tiesu iestādēm Eiropas Savienībā.

115. Tomēr no Briseles I bis regulas 48. panta faktiskā formulējuma izriet, ka tam nav noteikts konkrēts termiņš. Līdz ar to, kā norāda Komisija, fakts, ka uzrunātās dalībvalsts tiesas sešu mēnešu laikā pēc pieteikuma par izpildes atteikumu iesniegšanas nav pieņēmušas lēmumu par to, pats par sevi nevar tikt uzskatīts par minētā noteikuma pārkāpumu. Atbilstība pienākumam rīkoties bez kavēšanās jāizvērtē katrā konkrētajā gadījumā atsevišķi, ņemot vērā visus būtiskos apstākļus. Tas attiecas ne tikai uz lietas pušu vai tiesvedībā iesaistīto trešo personu rīcību, bet arī uz lietas sarežģītību (89). Nevar izslēgt iespēju, ka pieteikums par izpildes atteikumu var izraisīt sarežģītas problēmas, kam nepieciešama vairākkārtēja dokumentu apmaiņa, un tā izskatīšana var kopumā aizņemt vairāk nekā sešus mēnešus – neatkarīgi no šādas rīcības.

116. Tomēr, ņemot vērā attiecīgo lietas dalībnieku iesniegtos apsvērumus par stāvokli Maltā, ir lietderīgi uzsvērt šādus aspektus. Kā izskaidrots iepriekšējā sadaļā, saskaņā ar Briseles I bis regulas 52. pantu uzrunātās dalībvalsts tiesām, lemjot par pieteikumu par izpildes atteikumu, nav jāpārskata izcelsmes tiesas konstatētie fakti vai tiesību jautājumi, bet vienīgi jāpārliecinās, vai pastāv kāds no attiecīgās regulas 45. panta 1. punktā minētajiem atteikuma pamatojumiem. No tā izriet, ka uzrunātās dalībvalsts tiesas nevar pamatot kavēšanos lēmuma pieņemšanā par šādiem pieteikumiem ar nevajadzīgu attiecīgā sprieduma būtības izvērtēšanu.

117. Turklāt šo tiesu rīcība ir nozīmīga arī, lai noteiktu, vai konkrētajā lietā ir pārkāpts Briseles I bis regulas 48. pantā noteiktais pienākums. Šajā ziņā to ilgstošā bezdarbība, par kuru nav sniegts nekāds paskaidrojums, nav saderīga ar minēto pienākumu (90). Šādas nepamatotas kavēšanās praksē var būt pielīdzināmas “netiešam” atteikumam atzīt vai izpildīt spriedumu, jo tās var pārmērīgi aizkavēt – vai pat uz nenoteiktu laiku atlikt – attiecīgā sprieduma izpildi uzrunātajā dalībvalstī. Ja šāda kavēšanās kļūst sistemātiska, tā var veicināt arī sprieduma parādnieku vilcināšanos, kuriem var rasties kārdinājums iesniegt nepamatotus pieteikumus par izpildes atteikumu vienīgi šā iemesla dēļ. Visbeidzot – šādas situācijas var apdraudēt minētās regulas 39. pantā noteiktā izpildāmības principa praktisko efektivitāti.

118. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu uz piekto jautājumu atbildēt šādi: Briseles I bis regulas 48. pants jāinterpretē tādējādi, ka pienākums tiesām, kas izskata pieteikumu par citā dalībvalstī pieņemta sprieduma izpildes atteikumu, pieņemt lēmumu “nekavējoties”, ir pārkāpts, ja attiecīgās tiesas sešu mēnešu laikā nav pieņēmušas pirmās instances lēmumu konkrētajā lietā un minētā kavēšanās nav attiecināma uz lietas pusēm vai tiesvedībā iesaistītajām trešajām personām. Tas, vai šis pienākums ir pārkāpts, jānosaka katrā konkrētajā gadījumā atsevišķi, ņemot vērā visus būtiskos apstākļus, tostarp pušu un iesaistīto trešo personu rīcību, lietas sarežģītību un uzrunātās dalībvalsts tiesu rīcību.

V.      Secinājumi

119. Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai atzīt Handelsgericht Wien (Vīnes Komerctiesa, Austrija) uzdotos jautājumus par nepieņemamiem.

1      Oriģinālvaloda – angļu.

2      Skat. manus secinājumus lietās Wunner (C‑77/24, turpmāk – mani secinājumi lietā Wunner, EU:C:2025:432, 19.–22. punkts); European Lotto and Betting un Deutsche Lotto- und Sportwetten (C‑440/23, turpmāk – mani secinājumi lietā European Lotto, EU:C:2025:668, 16.–18. punkts); Mr Green (C‑198/24, EU:C:2025:852, 1.–5. punkts); un Tipico (C‑530/24, turpmāk – mani secinājumi lietā Tipico, EU:C:2026:230, 1. punkts).

3      Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 12. decembra regula (OV 2012, L 351, 1. lpp.). Šajos secinājumos es vienādi atsaukšos uz spriedumiem, kas attiecas ne tikai uz minēto tiesību aktu, bet arī uz tā priekšgājējiem, proti, Padomes Regulu (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.), kā arī Konvenciju par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, kas parakstīta Briselē 1968. gada 27. septembrī (OV 1978, L 304, 36. lpp.). Tiesas sniegtā Briseles konvencijas un Briseles I regulas noteikumu interpretācija var tikt attiecināta uz Briseles I bis regulu, ja attiecīgie noteikumi tiek uzskatīti par līdzvērtīgiem (skat. it īpaši spriedumu, 2017. gada 15. jūnijs, Kareda, C‑249/16, EU:C:2017:472, 27. punkts). Tā tas ir izskatāmajā lietā piemērojamo noteikumu gadījumā.

4      No iesniedzējtiesas atbildes uz Tiesas informācijas pieprasījumu izriet, ka Austrijas tiesību aktos nav paredzēts īpašs atbildības režīms advokātiem. Saskaņā ar attiecīgo tiesu praksi advokāti uzskatāmi par ekspertiem ABGB 1299. un 1300. panta nozīmē, tāpēc viņu atbildību reglamentē šie noteikumi. Lai gan Rechtsanwaltsordnung (Advokātu likums) ietverti noteikumi par advokātu profesionālajiem pienākumiem, valstu tiesas uzskata, ka šie noteikumi nepiešķir tiesības, kuras varētu izmantot fiziskas personas, prasot atlīdzību par to pārkāpšanu, bet vienkārši atspoguļo rūpības standartu, kas jau noteikts ABGB 1299. pantā.

5      2018. gada 15. maija Malta Government Gazette papildinājums Nr. 19,991 –A nodaļa, 509. lpp..

6      2023. gada 16. jūnija Malta Government Gazette papildinājums Nr. 21,071 –A nodaļa, 473. lpp.

7      Līdzīgi ģenerāladvokāta N. Vāla [N. Wahl] secinājumos lietā Gullotta un Farmacia di Gullotta Davide & C. (C‑497/12, EU:C:2015:168).

8      Skat., piemēram, spriedumu, 2022. gada 16. jūnijs, DuoDecad (C‑596/20, EU:C:2022:474, 34. un 37. punkts).

9      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 29. jūlijs, Valančius (C‑119/23, EU:C:2024:653, 31. un 33. punkts).

10      Skat. it īpaši LES 24. panta 1. punkta otro daļu un LESD 275. panta pirmo daļu.

11      Skat., piemēram, spriedumu, 2016. gada 15. novembris, Ullens de Schooten (C‑268/15, EU:C:2016:874, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

12      Skat. attiecīgi spriedumus, 2014. gada 27. marts, Torralbo Marcos (C‑265/13, EU:C:2014:187, 30. punkts); 2018. gada 27. jūnijs, Varna Holideis (C‑364/17, EU:C:2018:500, 17. un 18. punkts); 2021. gada 3. jūnijs, Servicio Aragonés de Salud (C‑942/19, EU:C:2021:440, 36. un 37. punkts); un 2017. gada 19. oktobris, Solar Electric Martinique (C‑303/16, EU:C:2017:773, 23. un 24. punkts).

13      Judikatūra šajā jautājumā ne vienmēr bijusi vienota. Skat. tostarp Wahl, N. u.c., “The Gatekeepers of Article 267 TFEU: On Jurisdiction and Admissibility of References for Preliminary Rulings”, Common Market Law Review, 55. sēj., Nr. 2, 2018, 513.–516. lpp.; un Iannuccelli, P., “L’indépendance du juge national et la recevabilité de la question préjudicielle concernant sa propre qualité de “juridiction””, Il Diritto dell'Unione Europea, 2021, 828.–831. lpp.

14      Spriedumi, 1980. gada 11. marts, Foglia (104/79, turpmāk – spriedums Foglia I; EU:C:1980:73); un 1981. gada 16. decembris, Foglia (244/80, turpmāk – spriedums Foglia II, EU:C:1981:302) (turpmāk abi kopā – Foglia judikatūra).

15      78.–89. punkts.

16      Skat. manus secinājumus lietā European Lotto, 67. zemsvītras piezīme.

17      Skat. tostarp spriedumu, 2014. gada 13. marts, SICES u.c. (C‑155/13, EU:C:2014:145, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

18      Skat. tostarp spriedumu, 2014. gada 17. jūlijs, Torresi (C‑58/13 un C‑59/13, EU:C:2014:2088, 44.–46. punkts). Par tiesību ļaunprātīgas izmantošanas aizliegumu Savienības tiesību aktos skat. arī spriedumu, 2023. gada 21. decembris, BMW Bank u.c. (C‑38/21, C‑47/21 un C‑232/21, EU:C:2023:1014, 281.–283. punkts).

19      Skat., piemēram, Taruffo, M. (red.), Abuse of Procedural Rights: Comparative Standards of Procedural Fairness, Kluwer, 1999.

20      Skat. tostarp spriedumus, 1980. gada 5. marts, Simmenthal/Komisija (243/78, EU:C:1980:65, 11. punkts); 1989. gada 14. februāris, Bossi/Komisija (346/87, EU:C:1989:59, 31.–35. punkts); 2012. gada 14. novembris, Nexans France un Nexans/Komisija (T‑135/09, EU:T:2012:596, 108. punkts); un 2025. gada 10. jūlijs, Chmieka (C‑99/24, EU:C:2025:563, 72. punkts un tajā minētā judikatūra).

21      Skat., piemēram, spriedumus, 1990. gada 8. novembris, Gmurzynska‑Bscher (C‑231/89, EU:C:1990:386, 23. punkts), un 1996. gada 7. marts, Associazione Italiana per il WWF u.c. (C‑118/94, EU:C:1996:86, 15. punkts).

22      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2024. gada 11. aprīlis) par sabiedrības līdzdalībā iesaistījušos personu aizsardzību pret acīmredzami nepamatotām prasībām vai ļaunprātīgu tiesvedību (OV L, 2024/1069).

23      Minētās definīcijas pamatā vispirmām kārtām ir tiesvedības mērķis: prasība “nav ierosināta, lai patiesi aizstāvētu vai īstenotu tiesības, bet kuras galvenais mērķis ir novērst, ierobežot sabiedrības līdzdalību vai sodīt par to, bieži vien izmantojot nevienlīdzīgu pušu spēku samēru, un kurā tiek celtas nepamatotas prasības”. Šo definīciju papildina virkne pazīmju, kas liecina par šādu mērķi, piemēram, “prasības vai tās daļas nesamērīgums, pārmērīgums vai nepamatotība [..]”, “tas, ka prasītājs vai iesaistītās personas ir ierosinājuši vairākas tiesvedības saistībā ar līdzīgiem jautājumiem”, “iebiedēšana, aizskaršana vai draudi no prasītāja vai prasītāja pārstāvju puses [..]”, “procesuālās taktikas negodprātīga izmantošana, piemēram, tiesvedības novilcināšana, krāpnieciska vai ļaunprātīga labvēlīgākās tiesas izvēle vai negodprātīga lietu neturpināšana vēlākā tiesvedības stadijā”.

24      Šajā nozīmē skat. Mancini, F., “Short note on abuse of procedure in Community law”, no: Taruffo, M. (red.), 20. zemsvītras piezīme, minēts iepriekš, 234. un 235. lpp.

25      Par šo jautājumu skat., piemēram, Lipstein, K., “Foglia v. Novello – Some Unexplored Aspects”, no: Capotorti, F. u.c. (red.), Du droit international au droit de l’integration. Festschrift Liber Amicorum Pierre Pescatore, Nomos, 1987, 382. un 383. lpp., un Ginés Martín, D., “The Court of Justice in the Archives Project – Analysis of the Foglia case (244/80)”. Eiropas tiesību akadēmija,  Darba dokuments 2021/03, 25.–27. lpp.

26      40.–67. punkts.

27      Skat., mutatis mutandis, manu secinājumu 86.–89. punktu.

28      Skat. spriedumu, 2024. gada 9. janvāris, G. u.c. (Vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešu iecelšana Polijā) (C‑181/21 un C‑269/21, EU:C:2024:1, 62. un 63. punkts un tajos minētā judikatūra).

29      Skat. spriedumu, 2023. gada 20. aprīlis, Autorità Garante della Concorrenza e del Mercato (Džinozas pašvaldība) (C‑348/22, EU:C:2023:301, 81. punkts un tajā minētā judikatūra).

30      Secinājumi apvienotajās lietās Prokuratura Rejonowa w Mińsku Mazowieckim u.c. (no C‑748/19 līdz C‑754/19, EU:C:2021:403, 77. punkts). Šis viedoklis atbilst arī tam, kā tiesību zinātne interpretē Tiesas judikatūru. Skat., piemēram, Broberg, M. un Fenger, N., Broberg and Fenger on Preliminary References to the European Court of Justice. 3. izd., Oxford University Press, 2021, 142. lpp.; un Lenaerts, K., Gutman, K. un Nowak, J.T., EU Procedural Law. Oxford University Press, 2023, 92. lpp.

31      Skat. tostarp spriedumu, 2025. gada 2. decembris, Stichting Right to Consumer Justice un Stichting App Stores Claims (C‑34/24, EU:C:2025:936, 39. punkts).

32      Visā Tiesas judikatūrā atradu tikai vienu gadījumu, kurā Tiesa atsaucās uz “nepieciešamības un atbilstības prezumpciju”: spriedums, 2017. gada 19. oktobris, Paper Consult (C‑101/16, EU:C:2017:775, 29. punkts).

33      Šajā nozīmē skat. tostarp spriedumu, 2024. gada 9. janvāris, G. u.c. (Vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešu iecelšana Polijā) (C‑181/21 un C‑269/21, EU:C:2024:1, 64. punkts un tajā minētā judikatūra).

34      Šajā nozīmē skat. spriedumus, 1992. gada 16. jūlijs, Meilicke (C‑83/91, EU:C:1992:332, 28. punkts), un 2022. gada 22. marts, Prokurator Generalny (Augstākās tiesas Disciplinārlietu palāta – Iecelšana) (C‑508/19, EU:C:2022:201, 71. punkts). Skat. arī ģenerāladvokāta K. Tezauro [C. Tesauro] secinājumus lietā Meilicke (C‑83/91, EU:C:1992:178, 7. punkts).

35      Skat. spriedumu, 2020. gada 26. marts, Miasto Łowicz un Prokurator Generalny (C‑558/18 un C‑563/18, EU:C:2020:234, 48.–51. punkts un tajos minētā judikatūra).

36      Šajā nozīmē skat. spriedumus, 1997. gada 17. jūlijs, Leur‑Bloem (C‑28/95, EU:C:1997:369, 29. punkts), un 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c. (C‑62/14, EU:C:2015:400, 12. punkts un tajā minētā judikatūra). Skat. arī Atzinumu 1/91 (Pirmie secinājumi par EEZ nolīgumu), 1991. gada 14. decembris (EU:C:1991:490, 61. punkts).

37      Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c. (C‑62/14, EU:C:2015:400, 14. punkts).

38      Līdzīgi skat. ģenerāladvokāta M. Bobeka secinājumus apvienotajās lietās Prokuratura Rejonowa w Mińsku Mazowieckim u.c. (no C‑748/19 līdz C‑754/19, EU:C:2021:403, 106. punkts). Skat. arī spriedumu, 1992. gada 16. jūlijs, Meilicke (C‑83/91, EU:C:1992:332, 30.–33. punkts).

39      Šajā nozīmē skat. rīkojumu, 1994. gada 16. maijs, Monin Automobiles (C‑428/93, EU:C:1994:192, 12.–16. punkts), kā arī ģenerāladvokāta K. Tezauro secinājumus lietā Meilicke (C‑83/91, EU:C:1992:178, 5. punkts) un ģenerāladvokāta A. Ticano [A. Tizzano] secinājumus lietā Bacardi‑Martini un Cellier des Dauphins (C‑318/00, EU:C:2002:544, 35. punkts).

40      Rīkojums, 2003. gada 24. jūlijs (C‑44/03, EU:C:2003:419).

41      Divpusēji pasākumi, ko noteica pārējās 14 ES dalībvalstis pēc tam, kad Jorga Haidera [Jörg Haider] vadītā galēji labējā Brīvības partija (FPÖ) iekļuva Austrijas koalīcijas valdībā. Skat. Eiropas Savienības prezidentvalsts Portugāles paziņojumu četrpadsmit dalībvalstu vārdā (2000. gada 31. janvāris), pieejams tiešsaistē.

42      Rīkojums, 2003. gada 24. jūlijs, Horn (C‑44/03, EU:C:2003:419, 15. punkts).

43      Skat. Maltese Gaming Authority (turpmāk – Maltas Azartspēļu pārvalde jeb MAP) 2023. gada 21. jūnija grozījumus Azartspēļu likumā, kas ieviesti ar likumprojektu Nr. 55, (https://www.mga.org.mt/amendments‑to‑the‑gaming‑act‑introduced‑through‑bill‑55/).

44      Kā paskaidro Maltas valdība, Maltā licencētiem azartspēļu pakalpojumu piedāvātājiem ir pienākums “veikt novērtējumu, ņemot vērā iekšējā tirgus principus un Eiropas Savienības Tiesas attiecīgo judikatūru”, pirms tie sāk piedāvāt pakalpojumus konkrētā dalībvalstī.

45      Šo tiesu kompetence izriet no forum actoris principa, kas patērētāju labā noteikts Briseles I bis regulas 18. panta 1. punktā. Šķiet, ka šīs prasības daudzos gadījumos finansē specializētas tiesvedības finansēšanas sabiedrības, saņemot par to daļu no kompensācijas vai zaudējumu atlīdzības, kas, iespējams, tiek piešķirta spēlētājiem. Spielerschutz Sigma ir viena no šādām komercsabiedrībām.

46      Dažos gadījumos spēlētāji alternatīvi mēģina atgūt zaudējumus, pamatojoties uz tiesību normām par ārpuslīgumisko atbildību, un apgalvo, ka azartspēļu pakalpojumu sniegšana, pārkāpjot vietējos azartspēļu noteikumus, ir prettiesiska rīcība, kas rada atbildību (skat. manus secinājumus lietā Wunner (12. un 21. punkts) un lietā Tipico (25. un 29. punkts)).

47      Skat. Pena, P., Schumann, H., un Peigné, M., “EU citizens lose out as Malta regulatory “sledgehammer” protects gambling giants”. Investigate Europe, 2025. gada 6. marts. Līdzīgas prasības, šķiet, iesniegtas Nīderlandes tiesās (skat. de Graef, M., “The House Doesn’t Always Win: Gambling Providers Must Pay”, Solv. Blog.

48      Skat. manus secinājumus lietā Tipico (26. un 48. punkts).

49      Šajā ziņā skat. MAP, 43. zemsvītras piezīme, minēta iepriekš.

50      Likumprojekta Nr. 55 paskaidrojuma rakstā norādīts, ka šīs normas mērķis ir “likumā kodificēt Maltas ilgstošo valsts politiku, kas veicina tādu azartspēļu pakalpojumu piedāvātāju darbības uzsākšanu Maltā, kuri piedāvā savus pakalpojumus gan vietējā, gan pārrobežu mērogā atbilstoši vietējiem tiesību aktiem, lai veicinātu privāto uzņēmējdarbību saskaņā ar Maltas Konstitūcijas 18. pantu”.

51      Tā paša iemesla dēļ 2025. gada 18. jūnijā Komisija sāka pārkāpuma procedūru pret Maltu, uzskatot, ka Maltas Azartspēļu likuma 56.A pants ir pretrunā Briseles I bis regulas noteikumiem (INNFR(2025)2100).

52      Skat. Briseles I bis regulas 2. panta a) punktu. Turpretī spriedumi, uz kuriem attiecas Maltas Azartspēļu likuma 56.A pants, bet kuri nav pieņemti “civillietās un komerclietās” un/vai kurus pieņēmušas trešo valstu tiesas, neietilpst Briseles I bis regulas darbības jomā.

53      Ja tiek piemēroti Briseles I bis regulas III nodaļā paredzētie noteikumi, tie izslēdz tās dalībvalsts iekšējos noteikumus par ārvalstu spriedumu atzīšanu un izpildi, kurai adresēts pieprasījums (skat. spriedumu, 2003. gada 9. decembris, Gasser, C‑116/02, EU:C:2003:657, 72. punkts).

54      Ja spriedums ir izpildāms dalībvalstī, kurā tas pieņemts.

55      Skat. Briseles I bis regulas 1., 3., 4. un 6. apsvērumu.

56      Skat. Briseles I bis regulas 30. apsvērumu un spriedumu, 2014. gada 23. oktobris, flyLAL‑Lithuanian Airlines (C‑302/13, EU:C:2014:2319, 46. punkts).

57      Maltas Azartspēļu likuma 56.A panta sākumā iekļautais nosacījums “neatkarīgi no [...] jebkura cita tiesību akta” būtu netieša atsauce (tostarp) uz Briseles I bis regulas 45. panta 1. punkta a) apakšpunktu un 46. pantu. Attiecīgā valdība uzskata, ka tad, kad Maltas tiesas šādiem spriedumiem neatzīst juridisko spēku, tās to dara, pamatojoties uz minētajām normām, interpretējot tās 56.A panta kontekstā.

58      Skat. MAP, 43. zemsvītras piezīme, minēta iepriekš.

59      Atgādināšu, ka likumprojekta Nr. 55 paskaidrojuma rakstā norādīts, ka 56.A pants vienkārši “kodificē Maltas ilgstošo valsts politiku” šajā jautājumā.

60      Minētās valdības ieskatā spēlētāji ir izmantojuši šo brīvību, lai saņemtu nevainojamu pārrobežu pakalpojumu, bet pēc tam, lai atgūtu zaudējumus, apgalvo, ka tā ir pretrunā valsts tiesību aktiem. Skat. arī manus secinājumus lietā European Lotto (90.–98. punkts).

61      Skat. tostarp spriedumus, 2000. gada 28. marts, Krombach (C‑7/98, EU:C:2000:164, 21.–23. punkts); 2015. gada 16. jūlijs, Diageo Brands (C‑681/13, EU:C:2015:471, 41. un 42. punkts); un 2023. gada 7. septembris, Charles Taylor Adjusting (C‑590/21, EU:C:2023:633, 32.–34. punkts).

62      Skat. spriedumus, 2000. gada 11. maijs, Renault (C‑38/98, EU:C:2000:225, 33. punkts), un 2015. gada 16. jūlijs, Diageo Brands (C‑681/13, EU:C:2015:471, 49. punkts).

63      Šajā ziņā Tiesa vairākkārt uzsvērusi, ka, ņemot vērā res judicata principa nozīmi tiesību un tiesisko attiecību stabilitātē, kā arī pienācīgas tiesas spriešanas nodrošināšanā, ES tiesības parasti neparedz, ka valstu tiesai būtu jāatceļ galīgā sprieduma saistošais spēks, pat ja tajā pieļautas kļūdas ES tiesību piemērošanā (skat. tostarp spriedumu, 2020. gada 2. aprīlis, CRPNPAC un Vueling Airlines,  C‑370/17 un C‑37/18, EU:C:2020:260, 88. un 89. punkts un tajos minētā judikatūra). Tomēr gadījumos, kad dalībvalsts tiesas ir acīmredzami nepareizi piemērojušas ES tiesības, attiecīgā dalībvalsts var tikt saukta pie atbildības (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2003. gada 30. septembris, Köbler, C‑224/01, EU:C:2003:513, 50. un 59. punkts, un 2015. gada 16. jūlijs, Diageo Brands, C‑681/13, EU:C:2015:471, 66. punkts).

64      Skat. tostarp spriedumus, 2000. gada 28. marts, Krombach (C‑7/98, EU:C:2000:164, 36. punkts); 2015. gada 16. jūlijs, Diageo Brands (C‑681/13, EU:C:2015:471, 43. punkts); un 2024. gada 4. oktobris, Real Madrid Club de Fútbol (C‑633/22, EU:C:2024:843, 36. punkts). Skat. ģenerāladvokāta Z. Albēra [S. Alber]  secinājumus lietā Renault (C‑38/98, EU:C:1999:325, 60., 65. un 66. punkts).

65      Skat. tostarp spriedumus, 2000. gada 28. marts, Krombach (C‑7/98, EU:C:2000:164, 37. punkts); 2015. gada 16. jūlijs, Diageo Brands (C‑681/13, EU:C:2015:471, 44. punkts); un 2023. gada 7. septembris, Charles Taylor Adjusting (C‑590/21, EU:C:2023:633, 35. punkts).

66      Skat., piemēram, spriedumu, 2023. gada 7. septembris, Charles Taylor Adjusting (C‑590/21, EU:C:2023:633, 37.–40. punkts).

67      Pēc analoģijas skat. spriedumu, 1999. gada 1. jūnijs, Eco Swiss (C‑126/97, EU:C:1999:269, 36. punkts).

68      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūlijs, Diageo Brands (C‑681/13, EU:C:2015:471, 48. un 50. punkts) un ģenerāladvokāta Z. Albēra secinājumus lietā Renault (C‑38/98, EU:C:1999:325, 67. punkts).

69      Par to, ka diskriminācija pilsonības dēļ ir visnepieņemamākā ierobežojuma forma ES iekšējā tirgus tiesībās, skat. ģenerāladvokāta N. Vāla secinājumus lietā Austrija/Vācija (C‑591/17, EU:C:2019:99, 1. un 2. punkts).

70      Skat. Briseles I bis regulas 26. apsvērumu un spriedumus, 2003. gada 9. decembris, Gasser (C‑116/02, EU:C:2003:657, 72. punkts), un 2015. gada 16. jūlijs, Diageo Brands (C‑681/13, EU:C:2015:471, 63. punkts).

71      Šajā ziņā vēlos atgādināt, ka ģenerāladvokāts H. Saugmandsgors Ēe [H. Saugmandsgaard Øe] secinājumos apvienotajās lietās CRPNPAC un Vueling Airlines (C‑370/17 un C‑37/18, EU:C:2019:592, 103. punkts) uzsvēra, ka saskaņā ar savstarpējās uzticēšanās principu “valsts tiesa nevar būt [..] aizdomu par protekcionismu subjekts, jo tās neatkarība nozīmē būt objektīvai un to, ka tai nav nekādu interešu strīda risinājumā, izņemot tiesību normu stingru piemērošanu”.

72      Turklāt šis pieņēmums izrādījies nepareizs, jo kopš Maltas Azartspēļu likuma 56.A panta pieņemšanas Tiesai ir iesniegti vairāki lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu par valstu azartspēļu noteikumu saderību ar prasībām par zaudējumu atlīdzību. Skat. tostarp lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu izskatāmajās lietās C‑530/24 un C‑9/25, Tipico.

73      Skat. arī, piemēram, spriedumu, 2011. gada 15. septembris, Dickinger un Ömer (C‑347/09, EU:C:2011:582, 94.–96. punkts).

74      Skat. tostarp spriedumus, 1994. gada 24. marts, Schindler (C‑275/92, EU:C:1994:119, 60. punkts); 2009. gada 8. septembris, Liga Portuguesa de Futebol Profissional un Bwin International (C‑42/07, EU:C:2009:519, 57. punkts); un 2013. gada 24. janvāris, Stanleybet u.c. (C‑186/11 un C‑209/11, EU:C:2013:33, 24. punkts).

75      Maltas valdība bieži vien norāda uz Maltā licencētu pakalpojumu piedāvātāju sniegto pakalpojumu “pārrobežu raksturu” kā iemeslu, kāpēc šiem pakalpojumiem būtu jāpiemēro tikai Maltas tiesību akti, nevis to valstu tiesību akti, kurās atrodas šo pakalpojumu saņēmēji. Šajā ziņā vēlētos uzsvērt, ka parasti šo pakalpojumu piedāvātāju sniegtie pakalpojumi nav tāpat vien pieejami no šīm citām valstīm, ja pakalpojumu piedāvātājiem nav konkrēta nodoma veikt darījumus ar patērētājiem šajās valstīs. Gluži pretēji, tie tiek mērķēti uz šīm citām valstīm un to patērētājiem (izmantojot tīmekļa vietnes mērķa valsts valodā, attiecīgās valsts augstākā līmeņa domēnu, reklāmu utt.). Tas vēl vairāk pamato attiecīgo valstu azartspēļu tiesību aktu piemērošanu (skat. pēc analoģijas manus secinājumus lietā Wunner (63.–66. punkts)).

76      Jo īpaši tiešsaistes azartspēļu pakalpojumi ir izslēgti no Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/31/EK (2000. gada 8. jūnijs) par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību) (OV 2000, L 178, 1. lpp.) (1. panta 5. punkta d) apakšpunkts) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2010/13/ES (2010. gada 10. marts) par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva) (kodificēta versija) (OV 2010, L 95, 1. lpp.) (skat. 22. apsvērumu), kas citādi īsteno “izcelsmes valsts” principu.

77      Skat. tostarp spriedumus, 2010. gada 8. septembris, Stoß u.c. (C‑316/07, no C‑358/07 līdz C‑360/07, C‑409/07 un C‑410/07, EU:C:2010:504, 108.–116. punkts), un 2013. gada 12. septembris, Biasci u.c. (C‑660/11 un C‑8/12, EU:C:2013:550, 41. punkts). Skat. arī manus secinājumus lietā Tipico, 38. punkts.

78      Skat. manus secinājumus lietā Tipico (55. un 56. punkts).

79      Skat., piemēram, spriedumu, 2011. gada 15. septembris, Dickinger un Ömer (C‑347/09, EU:C:2011:582, 94.–96. punkts).

80      Skat. tostarp spriedumu, 2013. gada 12. septembris, Biasci u.c. (C‑660/11 un C‑8/12, EU:C:2013:550, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

81      Šajā nozīmē skat. manus secinājumus lietā Tipico (31., 32. un 37. punkts).

82      Skat. tostarp spriedumu, 2017. gada 22. jūnijs, Unibet International (C‑49/16, EU:C:2017:491, 37. punkts un tajā minētā judikatūra). Tomēr Maltas valdība apgalvo, ka saskaņā ar Maltas tiesību aktiem Maltā licencētiem pakalpojumu piedāvātājiem ir tiesības likumīgi sniegt pakalpojumus tikai tajās dalībvalstīs, kuru azartspēļu regulējums ir “nepamatoti ierobežojošs” saskaņā ar LESD 56. pantu. Šai nostājai tomēr nepieciešami divi precizējumi. Pirmkārt, kā norādīts šo secinājumu 101. punktā, šķiet, ka Maltas valdības pieņēmums ir tāds, ka parasti jebkurš azartspēļu tiesību akts, kas ierobežo Maltā licencēta azartspēļu pakalpojumu piedāvātāja iespējas sniegt pakalpojumus dalībvalsts teritorijā, ir “nepamatoti ierobežojošs” (jo Maltas regulējums jau pietiekamā mērā aizsargā jebkādas attiecīgās sabiedrības intereses). Otrkārt, pat ja tiek konstatēts, ka vietējie tiesību akti neatbilst LESD 56. pantam, tas nepiešķir Maltas azartspēļu pakalpojumu piedāvātājiem automātiskas tiesības sniegt savus pakalpojumus attiecīgās dalībvalsts teritorijā. Tiesa ir konsekventi atzinusi, ka dalībvalstij nav pienākuma “liberalizēt azartspēļu tirgu, ja tā uzskatītu, ka šāda liberalizācija nav savienojama ar patērētāju un sabiedriskās kārtības aizsardzības līmeni, kuru šī dalībvalsts vēlas nodrošināt” (skat. tostarp spriedumu, 2013. gada 24. janvāris, Stanleybet u.c., C‑186/11 un C‑209/11, EU:C:2013:33, 46. punkts). Šādos apstākļos dalībvalsts joprojām “var veikt reformu” savos noteikumos, lai nodrošinātu atbilstību LESD 56. pantam.

83      Skat., piemēram, spriedumus par Vācijas sporta derību monopola trūkumiem, 2010. gada 8. septembris, Stoß u.c. (C‑316/07, no C‑358/07 līdz C‑360/07, C‑409/07 un C‑410/07, EU:C:2010:504), un 2010. gada 8. septembris, Carmen Media Group (C‑46/08, EU:C:2010:505).

84      Šajā nozīmē skat. manus secinājumus lietā Tipico (75.–86. punkts). Turpretī secinājumos lietā European Lotto (94.–97. punkts) jau esmu paskaidrojis, kāpēc – pretēji Maltas valdības apgalvojumiem – šādi prasījumi nekādā gadījumā nevar tikt uzskatīti par pakalpojumu saņemšanas brīvības ļaunprātīgu izmantošanu. Proti, ES tiesību aktu ļaunprātīgas izmantošanas princips šajā gadījumā nav piemērojams, jo šādas prasības ir pilnībā balstītas uz valsts tiesībām.

85      Maltas valdība norādīja, ka 2023. gadā azartspēļu nozare veidoja aptuveni 7 % no valsts ekonomikas, savukārt šajā nozarē radītās darbvietas veidoja aptuveni 5,2 % no kopējā nodarbinātības līmeņa Maltā.

86      Skat. spriedumu, 2014. gada 23. oktobris, flyLAL‑Lithuanian Airlines (C‑302/13, EU:C:2014:2319, 56.–58. punkts).

87      Skat. tostarp spriedumu, 1996. gada 23. maijs, Hedley Lomas (C‑5/94, EU:C:1996:205, 20. punkts un tajā minētā judikatūra).

88      Skat. Briseles I bis regulas 4. apsvērumu.

89      Pēc analoģijas skat. ECT spriedumu, 2022. gada 21. jūlijs, Bieliński pret Poliju, CE:ECHR:2022:0721JUD004876219, 42. punkts un tajā minētā judikatūra.

90      Pēc analoģijas skat. ECT spriedumu, 1994. gada 24. novembris, Beaumartin pret Franciju, Nr. 15287/89, CE:ECHR:1994:1124JUD001528789, 33. punkts.