ĢENERĀLADVOKĀTA NIKOLASA EMILIU [NICHOLAS EMILIOU]

SECINĀJUMI,

sniegti 2022. gada 7. aprīlī (1)

Lieta C‑19/21

I,

S

pret

Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid

(Rechtbank Den Haag zittingsplaats Haarlem (Hāgas tiesa, tiesas sēžu vieta Hārlemā, Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Kritēriji un mehānismi, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu – Regula (ES) Nr. 604/2013 (Dublinas III regula) – 8. panta 2. punkts – Nepilngadīgais bez pavadības, kurš apgalvo, ka viņa radinieks likumīgi uzturas citas dalībvalsts teritorijā – 27. pants – Minētās citas dalībvalsts kompetento iestāžu noraidījums uzņemt pieteikuma iesniedzēju – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 47. pants – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību

I.      Ievads

1.        Tā dēvētās “2015. gada bēgļu krīzes” laikā starptautiskajai aizsardzībai pieteicās vairāk nekā 95 000 nepilngadīgo bez pavadības, veidojot 7 % no visiem starptautiskās aizsardzības pieteikumiem Savienībā (2). Nepilngadīgo bez pavadības ierašanās ir pastāvīga parādība, ko visvairāk izjūt Grieķija, 2020. gadā uzņemot vairāk nekā 20 % no visiem par nepilngadīgajiem bez pavadības uzskatītajiem patvēruma meklētājiem visā Savienībā un saskaroties ar lielāko skaitu no visām Savienības dalībvalstīm (3).

2.        Rechtbank Den Haag zittingsplaats Haarlem (Hāgas tiesa, tiesas sēžu vieta Hārlemā, Nīderlande) ir iesniegusi Eiropas Savienības Tiesai prejudiciālus jautājumus par Dublinas III regulas (4) 27. panta 1. punkta, ar ko patvēruma meklētājiem piešķir tiesības uz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli saistībā ar dalībvalstu pieņemtajiem “pārsūtīšanas lēmumiem”, un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – Harta”) 47. panta, ar ko “ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas”, piešķir tiesības uz šādu tiesību aizsardzību tiesā, interpretāciju.

3.        Pamatlieta attiecas uz patvēruma meklētāju I (turpmāk tekstā – “prasītājs”), kurš laikā, kad viņš Grieķijā iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumu, bija nepilngadīgais bez pavadības. Saskaņā ar Dublinas III regulas 8. panta 2. punktu, ja šādam nepilngadīgajam ir radinieks, kas likumīgi atrodas citā dalībvalstī, tad minētā dalībvalsts ir atbildīga par nepilngadīgā iesniegtā starptautiskās aizsardzības pieteikuma izvērtēšanu ar noteikumu, ka tas ir nepilngadīgā interesēs.

4.        Šajā lietā prasītājs apgalvo, ka viņam esot šāds radinieks, proti, onkulis S, kurš dzīvo Nīderlandē. Attiecīgi Grieķijas iestādes ir lūgušas Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Nīderlandes Tieslietu un drošības valsts sekretāre; turpmāk tekstā – “valsts sekretāre”) uzņemties atbildību par prasītāju, lai viņa starptautiskās aizsardzības pieteikumu varētu izskatīt Nīderlandē un viņš varētu dzīvot pie S, kamēr tiek veikts šis vērtējums. Prasība, ko prasītājs un S cēla iesniedzējtiesā pret valsts sekretāri, ir par valsts sekretāres noraidījumu izpildīt šo lūgumu.

5.        Šajā ziņā iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai un, ja jā, tad uz kāda juridiskā pamata (Dublinas III regulas 27. panta 1. punkts vai Hartas 47. panta pirmā daļa, atsevišķi vai kopā) prasītājam un S būtu jāpiešķir tiesību aizsardzības līdzeklis saistībā ar valsts sekretāres noraidījumu.

6.        Šajā lietā vēlreiz tiek aktualizēts (5) jautājums par trauslo līdzsvaru starp diviem Dublinas III regulas mērķiem, proti, nodrošināt ātru procedūru, lai sadalītu atbildību starp dalībvalstīm par starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanu, no vienas puses, un nodrošināt attiecīgo personu pamattiesību aizsardzību, jo īpaši gadījumos, kad dalībvalstis nodarbojas ar nepilngadīgajiem bez pavadības, kas tiek uzskatīti par īpaši neaizsargātu patvēruma meklētāju grupu, no otras puses.

7.        Kā paskaidrošu turpmāk, es uzskatu – lai gan Dublinas III regulas 27. panta 1. punkts neattiecas uz konkrēto situāciju, Hartas 47. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka, pamatojoties uz šīs regulas 8. panta 2. punktu, nepilngadīgajam bez pavadības ir jādod iespēja šīs dalībvalsts tiesās juridiski un faktiski apstrīdēt dalībvalsts iestāžu noraidījumu viņu uzņemt.

II.    Atbilstošās tiesību normas

8.        Dublinas III regulas 13., 14., 16., 19. un 39. apsvērumā ir noteikts:

“13)      Saskaņā ar 1989. gada Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērna tiesību aizsardzības konvenciju un [Hartu] dalībvalstu galvenajam apsvērumam, piemērojot šo regulu, vajadzētu būt bērna interesēm. Izvērtējot bērna intereses, dalībvalstīm jo īpaši būtu pienācīgi jāņem vērā nepilngadīgās personas labklājība un sociālā attīstība, drošuma un drošības apsvērumi un paša nepilngadīgā uzskati, ja vien tas iespējams saskaņā ar viņa vecumu un briedumu, tostarp šīs personas izcelsme. Turklāt būtu jānosaka īpašas procesuālās garantijas nepilngadīgajiem bez pavadības, ņemot vērā viņu īpašo neaizsargātības situāciju.

14)      Saskaņā ar Eiropas Konvenciju par cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzību un Eiropas Savienības Pamattiesību hartu dalībvalstu galvenajam apsvērumam, piemērojot šo regulu, vajadzētu būt ģimenes dzīves neaizskaramībai.

[..]

16)      Lai pilnībā nodrošinātu ģimenes vienotības principa un bērna interešu ievērošanu, par saistošu atbildības kritēriju būtu jākļūst atkarības attiecībām starp pieteikuma iesniedzēju un viņa bērnu, brāli vai māsu vai vecāku, ņemot vērā pieteikuma iesniedzējas grūtniecību vai maternitāti, veselības stāvokli vai lielo vecumu. Ja pieteikuma iesniedzējs ir nepilngadīgais bez pavadības, par saistošu atbildības kritēriju būtu jākļūst arī ģimenes locekļa vai radinieka, kas var par viņu rūpēties, klātbūtnei citas dalībvalsts teritorijā.

[..]

19)      Lai nodrošinātu attiecīgo personu tiesību efektīvu aizsardzību, būtu jānosaka juridiskās garantijas un tiesības uz efektīviem aizsardzības līdzekļiem attiecībā uz lēmumiem par pārsūtīšanu uz atbildīgo dalībvalsti, jo īpaši saskaņā ar [Hartas] 47. pantu [..].

[..]

39)      Šajā regulā ir ievērotas [Hartā] atzītās pamattiesības un principi. Jo īpaši šīs regulas mērķis ir pilnībā nodrošināt hartas 18. pantā garantētās patvēruma tiesības, kā arī tiesības, kas atzītas tās 1., 4., 7., 24. un 47. pantā. Tāpēc šī regula būtu attiecīgi jāpiemēro.”

9.        Minētās regulas 8. panta “Nepilngadīgie” 2. punkts ir formulēts šādi:

“Ja pieteikuma iesniedzējs ir nepilngadīgais bez pavadības (6), kuram ir radinieks (7), kas likumīgi atrodas citā dalībvalstī, un ja, balstoties uz individuālu izvērtējumu, ir konstatēts, ka šis radinieks var par viņu parūpēties, tad minētā dalībvalsts apvieno nepilngadīgo ar viņa radinieku un ir atbildīgā dalībvalsts, ar noteikumu, ka tas ir nepilngadīgā interesēs.”

10.      Dublinas III regulas VI nodaļas II iedaļā “Procedūras uzņemšanas pieprasījumiem” ir iekļauts tās 21. un 22. pants, kuros ir noteikti pienākumi, kas attiecas uz dalībvalstīm, iesniedzot un atbildot uz uzņemšanas pieprasījumu. 21. panta 1. punkta attiecīgajās daļās ir noteikts:

“Ja dalībvalsts, kurai iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums, uzskata, ka par šā pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga cita dalībvalsts, tā iespējami īsā laikā un jebkurā gadījumā trīs mēnešos no pieteikuma iesniegšanas dienas [..] var pieprasīt minētajai otrajai dalībvalstij uzņemt attiecīgo pieteikuma iesniedzēju.

[..]”

11.      22. panta 1. punktā noteikts, ka “dalībvalsts, kas saņem pieprasījumu, veic vajadzīgās pārbaudes un paziņo lēmumu attiecībā uz pieprasījumu par pieteikuma iesniedzēja uzņemšanu divos mēnešos no pieprasījuma saņemšanas”.

12.      Dublinas III regulas VI nodaļas IV iedaļā “Procesuālās garantijas” ir 27. pants, kura 1. punktā ir noteikts:

“Pieteikuma iesniedzējam [..] ir tiesības uz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli, proti, pārsūtīšanas lēmuma faktisku un juridisku apelāciju vai pārskatīšanu tiesā.”

III. Fakti, valsts tiesvedība un uzdotie prejudiciālie jautājumi

13.      Prasītājs ir Ēģiptes pilsonis, kurš dzimis 2002. gadā. 2019. gada 23. decembrī, vēl nebūdams sasniedzis 18 gadus, viņš Grieķijā iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumu.

14.      Procedūras laikā, ko Grieķijas iestādes veica, lai saskaņā ar Dublinas III regulā paredzētajiem kritērijiem noteiktu par viņa pieteikuma izskatīšanu atbildīgo dalībvalsti (turpmāk tekstā – “Dublinas procedūra”), prasītājs norādīja Grieķijas iestādēm, ka vēlas tikt apvienots ar S, par kuru viņš apgalvo, ka tas ir viņa onkulis, kurš dzīvojot Nīderlandē.

15.      2020. gada 10. martā Grieķijas iestādes saskaņā ar Dublinas III regulas 21. pantu iesniedza Nīderlandes kompetentajām iestādēm, proti, valsts sekretārei, uzņemšanas pieprasījumu. Pieprasījums tika pamatots ar atbildības kritēriju, kas ietverts šīs regulas 8. panta 2. punktā.

16.      Ar 2020. gada 8. maija vēstuli valsts sekretāre noraidīja uzņemšanas pieprasījumu, pamatojoties uz to, ka starp prasītāju un S nebija konstatējama ģimenes saikne.

17.      2020. gada 28. maijā Grieķijas iestādes lūdza valsts sekretāri pārskatīt viņas lēmumu saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1560/2003 (8) (turpmāk tekstā – “Īstenošanas regula”) 5. panta 2. punktu.

18.      Ar 2020. gada 11. jūnija vēstuli valsts sekretāre atkārtoti apstiprināja savu secinājumu, ka nav pietiekamu pierādījumu par ģimenes saikni starp prasītāju un S, un noraidīja lūgumu atkārtoti pārskatīt lēmumu.

19.      2020. gada 24. jūnijā prasītājs un S iebilda pret Nīderlandes iestāžu noraidījumu uzņemt prasītāju. Ar 2020. gada 26. jūnija vēstuli valsts sekretāre paziņoja, ka šis iebildums ir acīmredzami nepieņemams, jo bija konstatējusi, ka Dublinas III regulā nav ietverts neviens noteikums, kas ļautu starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem apstrīdēt uzņemšanas pieprasījuma noraidījumu.

20.      Tajā pašā dienā prasītājs un S apstrīdēja šajā vēstulē ietverto lēmumu iesniedzējtiesā (9).

21.      Šajā tiesā prasītājs (10) apgalvo, ka, atsakoties viņu uzņemt, valsts sekretāre neesot ņēmusi vērā viņa intereses, pārkāpjot Dublinas III regulas 8. panta 2. punktu. Šīs regulas 27. panta 1. punktā un Hartas 47. panta pirmajā daļā esot noteikts, ka viņam ir jānodrošina efektīva tiesību aizsardzība saistībā ar Nīderlandes iestāžu noraidījumu.

22.      Prasītājs arī apgalvo, ka pēc Tiesas spriedumiem lietās Ghezelbash (11) un Karim (12) esot pastiprināta patvēruma meklētāju tiesību aizsardzība Savienībā, kā rezultātā šādām personām pārsvarā vajadzētu būt iespējai apstrīdēt Dublinas III regulas III nodaļā noteikto kritēriju par viņu starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu atbildīgās dalībvalsts nepareizu piemērošanu.

23.      Valsts sekretāre uzskata, ka prasītājam neesot tiesību pārsūdzēt tiesā tās noraidījumu viņu uzņemt. Šajā ziņā valsts sekretāre norāda, ka Dublinas III regulas 27. panta 1. punktā tiesiskās aizsardzības līdzeklis ir paredzēts tikai tad, ja tiek pieņemts “lēmums par pārsūtīšanu” šīs normas izpratnē. Valsts sekretāre norāda, ka atbildīgās dalībvalsts noteikšanas process notiek tikai dalībvalstu kompetento iestāžu līmenī un nepiešķir patvēruma meklētājiem nekādas tiesības apstrīdēt dalībvalsts kompetento iestāžu noraidījumu tos uzņemt (13).

24.      Iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar tās rīcībā esošo informāciju Grieķijas iestādes ir nolēmušas atturēties no prasītāja starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanas, kamēr tiek izskatīta pamatlieta.

25.      Tā arī norāda, ka dalībvalstis (un it īpaši Vācija, Austrija, Zviedrija un agrāk Apvienotā Karaliste) ir ļoti atšķirīgi risinājušas jautājumu, vai būtu jānodrošina tiesiskās aizsardzības līdzeklis gadījumā, ja patvēruma meklētājs vēlas apstrīdēt dalībvalsts noraidījumu viņu uzņemt.

26.      Iesniedzējtiesa turklāt uzskata, ka Dublinas III regulas 27. panta 1. punktā minētie vārdi “pārsūtīšanas lēmums” ir jāinterpretē plaši, neatkarīgi no tā, vai tie tiek lasīti kopā ar Hartas 47. panta pirmo daļu. Tā uzskata, ka šīs regulas 27. panta 1. punkta šaura interpretācija būtu patvaļīga un nepamatota. Turklāt, tā kā tikai dalībvalstu kompetentās iestādes var uzsākt “samierināšanas procedūru” Dublinas III regulas 37. panta 2. punkta izpratnē, nebūtu iespējams secināt, ka šis noteikums patvēruma meklētājiem jau nodrošina efektīvu tiesību aizsardzību Hartas 47. panta pirmās daļas izpratnē.

27.      Visbeidzot – šī tiesa šaubās par to, vai nepilngadīgā bez pavadības “radiniekam” ir pašam vai pašai tiesības, pamatojoties uz Dublinas III regulas 8. panta 2. punktu, apstrīdēt dalībvalsts, kurā viņš vai viņa likumīgi dzīvo, noraidījumu uzņemt šādu nepilngadīgo.

28.      Šajā kontekstā Rechtbank Den Haag, zittingsplaats Haarlem (Hāgas tiesa, tiesas sēžu vieta Hārlemā) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai [Dublinas III regulas] 27. pants, attiecīgā gadījumā skatot to kopsakarā ar Hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstij, kas saņem pieprasījumu, ir pienākums pieteikuma iesniedzējam, kurš uzturas pieprasījuma iesniedzējā dalībvalstī un vēlas pārsūtīšanu saskaņā ar [Dublinas III regulas 8 . panta 2. punktu], vai viņa [ģimenes loceklim], kas minēts [šajā noteikumā], nodrošināt efektīvu tiesību aizsardzību tiesā saistībā ar uzņemšanas pieprasījuma noraidījumu?

2)      Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noraidoša un [Dublinas III regulas] 27. pants nerada pamatu efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, vai Hartas 47. pants, skatot to kopsakarā ar pamattiesībām uz ģimenes vienotību un bērna interešu ievērošanu (kas paredzētas [Dublinas III regulas] 8.–10. pantā, kā arī preambulas 19. apsvērumā), ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstij, kas saņem pieprasījumu, ir pienākums pieteikuma iesniedzējam, kurš uzturas pieprasījuma iesniedzējā dalībvalstī un vēlas pārsūtīšanu saskaņā ar [Dublinas III regulas 8. panta 2. punktu], vai pieteikuma iesniedzēja [ģimenes loceklim] [šā noteikuma] izpratnē nodrošināt efektīvu tiesību aizsardzību tiesā saistībā ar uzņemšanas pieprasījuma noraidījumu?

3)      Ja atbilde uz pirmo vai otro jautājumu ir apstiprinoša: kādā veidā un kurai dalībvalstij pieteikuma iesniedzējam vai viņa [radiniekam] ir jāpaziņo pieprasījumu saņēmušās dalībvalsts lēmums par noraidīšanu un tiesības to pārsūdzēt?”

29.      Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas datēts ar 2021. gada 12. janvāri, tika reģistrēts 2021. gada 13. janvārī. Rakstveida apsvērumus ir iesniedzis prasītājs un S, Grieķijas, Francijas, Nīderlandes un Šveices valdības, kā arī Eiropas Komisija. Tiesas sēdē, kas notika 2021. gada 11. janvārī, tika pārstāvēts prasītājs un S, Grieķijas, Nīderlandes un Beļģijas valdība, kā arī Komisija.

IV.    Novērtējums

30.      Dublinas III regulā ir paredzēti kritēriji un mehānismi, lai noteiktu, kura dalībvalsts ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa vai bezvalstnieka Savienībā iesniegta starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu. Kā skaidri norādīts šīs regulas 3. panta 1. punktā, tās mērķis ir nodrošināt, lai katrs šāds pieteikums tiktu izskatīts, kā arī to, lai šo atbildību uzņemas tikai viena dalībvalsts (tā, kas atbilst Dublinas III regulas III nodaļā noteiktajiem kritērijiem). Ja dalībvalsts, kurai iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums, pamatojoties uz šiem kritērijiem, uzskata, ka par šā pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga cita dalībvalsts, pirmā dalībvalsts (turpmāk tekstā – “pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts”) (iesniedzot uzņemšanas pieprasījumu) pieprasa otrajai dalībvalstij (turpmāk tekstā – “pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts”) uzņemt patvēruma meklētāju (14).

31.      Šajā lietā šādu pieprasījumu Nīderlandes iestādēm nosūtīja attiecīgie Grieķijas kolēģi. Pieprasījums tika pamatots ar Dublinas III regulas 8. panta 2. punktu, kurā ir ietverts “saistošs atbildības kritērijs” (15), kura mērķis ir aizsargāt nepilngadīgos bez pavadības, atkalapvienojot viņus ar saviem “radiniekiem” (16). Valsts sekretāre lūgumu noraidīja, pamatojoties uz to, ka nav konstatējama ģimenes saikne starp prasītāju un viņa iespējamo onkuli S. Abi vēlas apstrīdēt šo noraidījumu Nīderlandes tiesās, cerot, ka prasītājs tiks pārsūtīts uz šo dalībvalsti un tiks atkalapvienots ar S.

32.      Ņemot to vērā, iesniedzējtiesa Tiesai ir uzdevusi trīs jautājumus. Pirmie divi jautājumi ir par efektīva tiesiskās aizsardzības līdzekļa esamību saistībā ar šo noraidījumu un šāda tiesiskās aizsardzības līdzekļa juridisko pamatu. Trešais, kas ir atkarīgs no atbildes uz pirmajiem diviem jautājumiem, ir par tā kārtību.

33.      Nākamajās sadaļās es aplūkošu katru no šiem jautājumiem pēc kārtas. A. Vispirms es paskaidrošu, kāpēc, manuprāt, Dublinas III regulas 27. panta 1. punkta darbības jomu nevar paplašināt, lai iekļautu aizsardzības līdzekli gadījumā, ja patvēruma meklētājs apstrīd pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts noraidījumu (šajā gadījumā – Nīderlandes noraidījumu) viņu uzņemt. B. Tālāk es noskaidrošu, ka gadījumā, ja šis noraidījums attiecas uz uzņemšanas pieprasījumu, pamatojoties uz šīs regulas 8. panta 2. punktu, šai dalībvalstij tomēr ir pienākums saskaņā ar Hartas 47. panta pirmo daļu, lasot to kopā ar tās 7. pantu un 24. panta 2. punktu (attiecīgi – tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību un bērna “interešu” aizsardzību), nepilngadīgajam bez pavadības nodrošināt efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli. C. Visbeidzot es aplūkošu šā pienākuma praktiskās sekas attiecībā uz Dublinas III regulas vispārējo struktūru.

A.      Dublinas III regulas 27. panta 1. punkts (pirmais jautājums)

34.      Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Dublinas III regulas 27. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas dalībvalstij, kurai, pamatojoties uz šīs regulas 8. panta 2. punktu, ir adresēts uzņemšanas pieprasījums un kura noraida šādu pieprasījumu, uzliek pienākumu nodrošināt attiecīgajam nepilngadīgajam bez pavadības un/vai viņa/viņas iespējamajam radiniekam efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli tiesā.

35.      Tāpat kā visas personas, kas iestājušās lietā, un pretēji prasītājam un S, uzskatu, ka Dublinas III regulas 27. panta 1. punkts šai dalībvalstij neuzliek šādu pienākumu.

36.      Es norādu, ka saskaņā ar šo noteikumu “pieteikuma iesniedzējam” vai “citai personai, kas minēta 18. panta 1. punkta c) vai d) apakšpunktā” (kas būtībā ir arī starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs) ir tiesības uz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli, proti, “lēmuma par pārsūtīšanu” faktisku un juridisku apelāciju vai pārskatīšanu tiesā.

37.      No šā formulējuma izriet, pirmkārt, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja radinieks nav šīs normas adresātu vidū. Šādas tiesības ir tikai pašam pieteikuma iesniedzējam.

38.      Otrkārt, Dublinas III regulas 27. panta 1. punkts attiecas uz īpašu situāciju. Šā noteikuma izpratnē jēdziens “lēmums par pārsūtīšanu”, lasot to kopā ar Dublinas III regulas 26. panta 1. punktu un 29. panta 1. punktu (17), attiecas uz lēmumu, i) ko pieņēmusi dalībvalsts, kurā atrodas patvēruma meklētājs, un ii) kā mērķis ir šīs personas “pārsūtīšana” uz dalībvalsti, kura saskaņā ar šajā regulā ietvertajiem kritērijiem ir noteikta kā par viņa vai viņas iesniegtā starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu atbildīgā dalībvalsts (18). Šāds lēmums tiek pieņemts, kad pirmās (pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts) iestādes ir nosūtījušas uzņemšanas pieprasījumu (vai – atkarībā no gadījuma – atpakaļuzņemšanas pieprasījumu) (19) saviem kolēģiem otrajā dalībvalstī (pieprasījuma saņēmējā dalībvalstī), un šīs iestādes uz minēto pieprasījumu ir atbildējušas apstiprinoši (20).

39.      No tā izriet, ka Dublinas III regulas 27. panta 1. punktu nevar interpretēt tā, lai tas nodrošinātu tiesiskās aizsardzības līdzekli pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts (šeit – Nīderlandes) tiesā saistībā ar šīs dalībvalsts iestāžu lēmumu noraidīt uzņemšanas pieprasījumu – tā rezultātā pieteikuma iesniedzējs nav jāpārsūta uz otro dalībvalsti. Situācijas, kurās patvēruma meklētājs apgalvo, ka viņš vai viņa ir jāpārsūta uz konkrētu dalībvalsti, bet šī konkrētā dalībvalsts atsakās viņu uzņemt (vai uzņemt atpakaļ), vienkārši neietilpst šā noteikuma darbības jomā.

40.      Lai gan Tiesa ir piemērojusi plašu Dublinas III regulas 27. panta 1. punkta interpretāciju (21) un pat ja šis noteikums ir jālasa kopsakarā ar Hartas 47. panta pirmo daļu (22), man ir skaidrs, ka šīs regulas 27. panta 1. punkta interpretācija tādā nozīmē, ka pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts noraidījumam uzņemt tādu nepilngadīgo kā prasītāju ir jābūt pakļautam pārbaudei tiesā, nozīmētu šā noteikuma darbības jomas paplašināšanu, pārsniedzot tā formulējumu (23).

41.      Manu viedokli šajā ziņā pastiprina fakts, ka, mēģinot reformēt Dublinas III regulu, Komisija bija ierosinājusi iekļaut jaunu noteikumu, kas paredz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli tiesā gadījumos, kad pieteikuma iesniedzējs nav jāpārsūta, bet apgalvo, ka viņam vai viņai ir “ģimenes loceklis” vai nepilngadīgo bez pavadības gadījumā “radinieks”, kas likumīgi atrodas citā dalībvalstī (24).

42.      Kopš tā laika šis priekšlikums ir atsaukts (25). Tomēr tas, manuprāt, norādīja, ka Dublinas III regulas 27. panta 1. punkts tā pašreizējā redakcijā ne tieši, ne netieši neietver nekādas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību šādā lietā (26).

43.      Ņemot to vērā, tagad pievērsīšos jautājumam, vai šādas tiesības var atvasināt tikai no Hartas 47. panta pirmās daļas, lasot to kopsakarā ar tās 7. pantu un 24. panta 2. punktu.

B.      Hartas 47. panta pirmā daļa (otrais jautājums)

44.      Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Hartas 47. panta pirmā daļa, lasot to kopā ar Hartas 7. pantu un 24. panta 2. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tā uzliek dalībvalstij, kurai, pamatojoties uz Dublinas III regulas 8. panta 2. punktu, ir adresēts uzņemšanas pieprasījums, pienākumu nodrošināt patvēruma meklētājam, kas ir nepilngadīgais bez pavadības, un/vai viņa apgalvotajam radiniekam, efektīvu tiesību aizsardzību tiesā saistībā ar pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts noraidījumu pieņemt šādu pieprasījumu.

45.      Vispirms jāatgādina, ka Hartas 47. pantā “Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu” ir kodificēts vispārējais efektīvas tiesiskās aizsardzības princips, ko iepriekš nostiprinājusi Tiesa (27). Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, kas garantētas šā noteikuma pirmajā daļā, atbilst Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī (ECPAK), 13. pantā noteiktajām tiesībām (28).

46.      Saskaņā ar Hartas 47. panta pirmo daļu ikvienai personai, kuras “tiesības un brīvības, kas garantētas [Savienības tiesībās], tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību”. Kā izriet no Tiesas pastāvīgās judikatūras, pietiek tikai ar šo noteikumu, lai atsauktos uz tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību, un tā saturs nav jāprecizē ar citām Savienības tiesību normām vai katras dalībvalsts iekšējo tiesību normām (29).

47.      Tomēr, kā tas izriet no Hartas 47. panta pirmās daļas, šo tiesību atzīšana izskatāmajā lietā paredz, ka persona, kas uz tām atsaucas, balstās uz vienu vai vairākām “Savienības tiesībās garantētajām tiesībām vai brīvībām” (30). Tas nozīmē, ka konkrētajai situācijai ne tikai jāietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā – pretējā gadījumā Harta kopumā nebūtu piemērojama (31) –, bet ir jābūt arī konkrētām tiesībām vai brīvībām, ko aizsargā Savienības tiesību akti un no kā gūst labumu konkrētais lietas dalībnieks (32).

48.      Runājot par Hartas 47. panta pirmās daļas piemērošanu tādā situācijā kā pamatlietā, vispirms paskaidrošu, ka gadījumā, ja dalībvalsts atsakās akceptēt tai nosūtīto uzņemšanas pieprasījumu, pamatojoties uz Dublinas III regulas 8. panta 2. punktu, šis noraidījums ne tikai acīmredzami ietilpst Savienības tiesību darbības jomā, jo, pieņemot šādu lēmumu, pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts iestādes piemēro Dublinas III regulas noteikumus (33), bet tas arī ietekmē (un var faktiski pārkāpt) vairākas konkrētas “tiesības [..], ko attiecīgajam nepilngadīgajam bez pavadības garantē Savienības tiesību akti”. 1. Tādējādi nepilngadīgajam (bet ne viņa vai viņas apgalvotajam radiniekam) saskaņā ar Hartas 47. panta pirmo daļu saistībā ar noraidījumu pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts tiesās ir jābūt efektīvam tiesību aizsardzības līdzeklim. 2. Pēc tam precizēšu iemeslus, kādēļ uzskatu, ka šāda tiesību aizsardzības līdzekļa atzīšana kopumā nav pretrunā Dublinas III regulai (34), un nav pretrunas starp šo regulu un Hartas 47. panta pirmo daļu. 3. Visbeidzot paskaidrošu, kāpēc pretēji bažām, ko Tiesā pauda personas, kuras iestājušās lietā, es uzskatu, ka šāda interpretācija neizraisīs Dublinas sistēmas pārskatīšanu.

1.      “ES tiesību aktos [..] garantētās tiesības”, kas prasa efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli

49.      Kā iepriekš norādīju 31. punktā, lai noteiktu dalībvalsti, kura izskata nepilngadīgā bez pavadības, kuram ir pilngadīgs radinieks, kas likumīgi uzturas Eiropas Savienībā, iesniegto starptautiskās aizsardzības pieteikumu, Dublinas III regulas 8. panta 2. punktā ir ieviests “saistošs atbildības kritērijs”. Šis kritērijs prevalē pār visiem citiem kritērijiem šajā regulā (35). Ja ir izpildītas 8. panta 2. punktā minētās prasības, šis noteikums paredz divus skaidrus, precīzus un beznosacījumu pienākumus dalībvalstij, kurā dzīvo radinieks: tā “apvieno nepilngadīgo ar viņa vai viņas radinieku” un “ir [..] atbildīga” par nepilngadīgā patvēruma pieprasījuma izskatīšanu (36).

50.      Manuprāt, šie divi pienākumi izriet no noteiktām “Savienības tiesību aktos [..] garantētām tiesībām” Hartas 47. panta pirmās daļas izpratnē, kas attiecas uz nepilngadīgajiem bez pavadības, kuri Savienībā piesakās starptautiskajai aizsardzībai.

1)      Kuras ir “ES tiesību aktos [..] garantētās tiesības”?

51.      Ideja, ka patvēruma meklētāji gūst labumu no noteiktām individuālām materiālajām tiesībām, ir Dublinas III regulas pamatā. Proti, šīs regulas mērķis ir “pilnībā nodrošināt” noteiktas Hartā balstītas tiesības, kas ir īpaši svarīgas tās piemērošanas kontekstā (37). Šīs tiesības aizsargā dažādas procesuālās garantijas (38), kas paredzētas, lai nodrošinātu patvēruma meklētāju iesaistīšanos par viņu patvēruma pieprasījuma izskatīšanu atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procesā (39). Tie ir arī atspoguļoti (vismaz dažu) noteikumu, ko Savienības likumdevējs ir iekļāvis šajā tiesību instrumentā, pašā konstrukcijā (40).

52.      Šajā kontekstā Dublinas III regulas 8. panta 2. punkts tika pieņemts ar skaidru mērķi “pilnībā nodrošināt ģimenes vienotības principa un bērna interešu ievērošanu” (41) un tādējādi īstenot pamattiesības, kas ietvertas Hartas 7. pantā un 24. panta 2. punktā, un tiem abiem vajadzētu būt dalībvalstu “galvenajiem apsvērumiem”, piemērojot Dublinas III regulā izklāstītos noteikumus (42).

53.      Šajā ziņā, pirmkārt, atgādinu, ka Hartas 7. pants garantē pamattiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību. Šīs tiesības atbilst ECPAK 8. panta 1. punktā paredzētajām tiesībām. Attiecīgi tās ir jāinterpretē, ņemot vērā attiecīgo Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – “ECT”) judikatūru (43). Saskaņā ar šo judikatūru “ģimenes dzīves” pastāvēšana ir faktisks jautājums. Šis jēdziens sakņojas ģimenes kodola (vai tuvāko ģimenes locekļu) aizsardzībā. Tomēr ir atzīts, ka tuvi “radinieki” ārpus šā kodola var arī spēlēt lomu un sniegt ieguldījumu ģimenes dzīvē (44). Ņemot to vērā, jēdziens “ģimenes dzīve” var ietvert attiecības starp bērnu un viņa vai viņas “radinieku”, kas ir pamatā Dublinas III regulas 8. panta 2. punktā ietvertajam atbildības kritērijam (piemēram, attiecības starp bērnu un viņa vai viņas onkuli).

54.      Otrkārt, Hartas 24. panta 2. punktā ir atzīts, ka visās darbībās, kas attiecas uz bērniem, neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts iestādes vai privātas iestādes, vispirms jāņem vērā bērna intereses. Šīs otrās pamattiesības būtu jāskata kopā ar pirmajām (45). Proti, Tiesa ir atzinusi, ka no Dublinas III regulas 14.–16. apsvēruma un tostarp 6. panta 3. punkta a) apakšpunkta (46) un 6. panta 4. punkta (47), kā arī tās 8. panta 2. punkta izriet, ka ģimenes dzīves neaizskaramība un it īpaši ģimenes grupas vienotības saglabāšana principā atbilst bērna labākajām interesēm (48). Citiem vārdiem – bērna “interešu” princips bieži liek dalībvalstīm pilnībā īstenot nepilngadīgā tiesības uz ģimenes dzīvi, saglabājot viņa vai viņas ģimenes vienotību un noteiktos apstākļos atkalapvienojot viņu ar ģimenes locekļiem vai radiniekiem.

55.      Man šķiet, ka, pieņemot Dublinas III regulas 8. panta 2. punktu, Savienības likumdevējs saskaņā ar ECT judikatūru (49) ir atzinis, ka nepilngadīgie bez pavadības ir īpaši neaizsargātas personas (50), kuru labklājība ir atkarīga no nepieciešamās pieaugušo aizsardzības un aprūpes un atbilstošiem uzņemšanas apstākļiem. Neskarot Uzņemšanas direktīvā noteiktās garantijas (51), ir skaidrs, ka kopumā nepilngadīgajiem bez pavadības vislabāk varēs palīdzēt un tiks nodrošināta viņu “sociālā attīstība”, “drošums” un “drošība” (52), ja, “ģimenes loceklim” neesot Savienības teritorijā (53), laikā, kamēr tiek izskatīts viņu starptautiskās aizsardzības pieteikums, par viņiem rūpēsies pieaugušais “radinieks” (54), nevis atstājot viņus audžuģimenē vai (sliktāk) izmitināšanas centrā citā dalībvalstī, nevis tajā, kurā atrodas šāds “radinieks”.

56.      No tā izriet, ka pretēji tam, ko norādīja Komisija un dalībvalstu valdības, kas piedalījās šajā tiesvedībā, Dublinas III regulas 8. panta 2. punkts nav tikai organizatorisks noteikums, kas reglamentē atbildības sadali starp dalībvalstīm. Tā uzliktie pienākumi dalībvalstīm apvienot nepilngadīgos bez pavadības ar viņu radiniekiem ir paredzēti, lai nodrošinātu šo nepilngadīgo pamattiesību uz “ģimenes dzīves” neaizskaramību (Hartas 7. pants) un aizsargātu viņu “intereses” (Hartas 24. panta 2. punkts). Tādējādi saskaņā ar šajā noteikumā uzskaitītajiem konkrētiem nosacījumiem šie pienākumi, manuprāt, nozīmē konkrētas šādu personu tiesības.

57.      Pilnības labad vēlos piebilst, ka mani nepārliecina, pirmkārt, Komisijas un Beļģijas un Nīderlandes valdību arguments, ka tāpēc, ka Savienības likumdevējs jau ir paredzējis ģimenes vienotību citos Savienības tiesību instrumentos, piemēram, Ģimenes atkalapvienošanās direktīvā (55), tā mērķis Dublinas III regulā nebija veicināt nepilngadīgo bez pavadības ģimenes atkalapvienošanos ar viņu radiniekiem. Pēc viņu domām, šīs regulas mērķis galvenokārt būtu nodrošināt starptautiskās aizsardzības pieteikumu ātru izskatīšanu, nevis apvienot ģimenes. Turklāt – un jebkurā gadījumā –, ja nepilngadīgā bez pavadības prasība tiek apmierināta un viņš vai viņa iegūst “bēgļa” statusu, saskaņā ar Kvalifikācijas direktīvu viņš vai viņa varētu brīvi pārvietoties uz citām dalībvalstīm (56) un tādējādi pievienoties saviem radiniekiem.

58.      Man jāatzīst, ka nesaprotu, kāpēc fakts, ka nepilngadīgais bez pavadības iegūst noteiktas tiesības no attiecīgi Ģimenes atkalapvienošanās direktīvas un Kvalifikācijas direktīvas, liegtu viņam atsaukties uz savām Hartā noteiktajām tiesībām uz “ģimenes dzīvi” un nodrošināt savu “interešu” aizsardzību, piemērojot Dublinas III regulu.

59.      Proti, šie dažādie instrumenti tiek izmantoti dažādos laikos. Pamatlietā prasītājs var atsaukties uz Kvalifikācijas direktīvu vai Ģimenes atkalapvienošanās direktīvu, lai pievienotos savam onkulim Nīderlandē vai lai citi viņa ģimenes locekļi (piemēram, viņa māte vai tēvs) (57) pievienotos viņam Grieķijā pēc tam, kad (un ja) viņš iegūs “bēgļa” statusu. Tomēr laikā, kad Grieķijas iestādes izskata viņa starptautiskās aizsardzības pieteikumu, šīs divas direktīvas viņam nenoderētu, un tikai Dublinas III regulas 8. panta 2. punkts varētu nodrošināt, ka viņš, pretēji savām interesēm, nepaliek šķirts no radinieka, kurš spēj par viņu parūpēties (58).

60.      Šajā ziņā vēlos uzsvērt, ka nevar neņemt vērā negatīvo ietekmi uz nepilngadīgo bez pavadības, kāda rodas, ja viņš ir nošķirts no saviem “ģimenes locekļiem” vai “radiniekiem” laikā, ka mēr tiek izskatīta viņa prasība. Cik man zināms, šī izskatīšana teorētiski var ilgt līdz sešiem mēnešiem pēc tam, kad iesniegts pieteikums izskatīšanas procedūrai (59), un praksē dažreiz arī daudz ilgāk (60). No nepilngadīgā viedokļa to atkarībā no viņa vecuma var uzskatīt par ļoti ilgu laiku un pat par nebeidzamu situāciju (61).

61.      Otrkārt , es arī nesaprotu, kā šī interpretācija var nozīmēt, ka nepilngadīgajiem bez pavadības tiek piešķirtas tiesības uz viņu pieteikumu izskatīšanu viņu izvēlētajā dalībvalstī, kas būtu pretrunā Dublinas III regulas vispārējai loģikai un atbalstītu labvēlīgākas tiesas izvēli. Tas nozīmē tikai to – ja tas ir viņa vai viņas interesēs (62) –, ka viņam vai viņai ir tiesības saskaņā ar pašu Savienības likumdevēja pieņemto noteikumu būt apvienotam ar radinieku, kurš spēj par viņu parūpēties, citā dalībvalstī un tur tiek izskatīts viņa vai viņas patvēruma pieteikums, lai viņa vai viņas labklājība tiktu nodrošināta vislabākajā iespējamajā veidā.

62.      Treškārt , mani nepārliecina arguments, ka no Dublinas III regulas 8. panta 2. punkta nevar atvasināt materiālās tiesības par labu nepilngadīgajiem bez pavadības, ņemot vērā, ka šīs regulas 17. panta 1. punkts (tā sauktā “suverenitātes klauzula”) jebkurā gadījumā dod dalībvalstij, kurā ir iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums, iespēju atkāpties no minētajā regulā noteiktajiem kritērijiem un paziņot, ka tā ir atbildīga par pieteikuma izskatīšanu.

63.      Tiesa, ka suverenitātes klauzula atstāj dalībvalstīm zināmu rīcības brīvību attiecībā uz Dublinas III regulas noteikumu piemērošanu. Tomēr, kā skaidri norādīts regulas 17. apsvērumā, šī klauzula galvenokārt būtu jāizmanto humānu apsvērumu dēļ un kā aizsardzība pret iespējamiem pieteikuma iesniedzēju pamattiesību pārkāpumiem, piemēram, lai apvienotu ģimeni, nevis lai to izšķirtu.

64.      Jebkurā gadījumā šīs klauzulas, kas ietverta sekundāro tiesību instrumentā, izmantošana noteikti ir ierobežota ar Hartā garantētajām pamattiesībām (63). Tāpēc (hipotētiskās) intereses, uz kurām dalībvalsts var (izņēmuma kārtā) atsaukties, lai atkāptos no Dublinas III regulas 8. panta 2. punkta, nevar atsvērt nepilngadīgā bez pavadības intereses apvienoties ar savu radinieku saskaņā ar šo noteikumu (64). No tā izriet, ka, lai gan Tiesa ir lēmusi, ka bērna “interešu” princips nedrīkst dalībvalstīm uzlikt pienākumu izmantot “suverenitātes klauzulu” (65), tas daudzos gadījumos var tām liegt to darīt (66).

65.      Visbeidzot  – vēlos norādīt, ka, manuprāt, tādā situācijā kā pamatlietā pastāv vēl kādas “Savienības tiesību aktos garantētas tiesības” Hartas 47. panta pirmās daļas izpratnē, proti, nepilngadīgā bez pavadības tiesības, ka uzņemšanas pieprasījums, kas uz viņu attiecas, tiek izskatīts pienācīgi, objektīvi un godīgi.

66.      Patiešām – Dublinas III regula (un Īstenošanas regula) uzliek noteiktus pienākumus dalībvalstu iestādēm, jo īpaši attiecībā uz pirmās regulas 8. panta 2. punkta piemērošanu. Proti, dalībvalstij, kas saņem uzņemšanas pieprasījumu, pamatojoties uz šo noteikumu, ir pienākums veikt “vajadzīgās pārbaudes”, pirms tā uz to atbild. Šī dalībvalsts, “[..] izmantojot visu tās rīcībā tieši vai netieši esošo informāciju, pilnīgi un objektīvi pārbauda (67)”, vai ir izpildītas šā noteikuma prasības (68), un, to darot, tai ir jāievēro virkne citu abos šajos instrumentos uzskaitītu noteikumu par materiālajām tiesībām (69), procedūru (70) un pierādījumiem (71).

67.      Manuprāt, šie pienākumi – kopā ar tiem, kas izriet no Hartas 7. panta (tiesības uz ģimenes dzīvi) un 24. panta 2. punkta (“bērna intereses”) – ne tikai paredz, ka pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts kompetentajām iestādēm, kas nodarbojas ar nepilngadīgo bez pavadības, ir jābūt proaktīvām, nosakot viņa vai viņas intereses un pārbaudot, vai ir ievērotas Dublinas III regulas 8. panta 2. punkta prasības; tie arī izpaužas kā šādas nepilngadīgas personas attiecīgas tiesības, lai uzņemšanas pieprasījums tiktu izskatīts objektīvi un godīgi saskaņā ar šādām interesēm (72).

2)      Efektīvas tiesību aizsardzības tiesā nepieciešamība

68.      No iepriekšējā sadaļā sniegtā skaidrojuma izriet  – ja dalībvalsts jebkāda iemesla dēļ atsakās pieņemt uzņemšanas pieprasījumu, kas formulēts, pamatojoties uz Dublinas III regulas 8. panta 2. punktu, tā var – ja šis noraidījums ir nederīgs, nepamatots vai, vispārīgi sakot, nelikumīgs – aizskart nepilngadīgā bez pavadības tiesības, kuras aizsargā Savienības tiesību akti. Šā lēmuma konkrētās sekas ir tādas, ka pieteikuma iesniedzējs netiks pārsūtīts un līdz ar to atkalapvienots ar savu radinieku. Tādēļ šai nepilngadīgajai personai saskaņā ar Hartas 47. panta pirmo daļu ir jābūt efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā saistībā ar šādu lēmumu (73).

69.      Turpretim iespējamajam nepilngadīgā bez pavadības onkulim saskaņā ar Dublinas III regulas 8. panta 2. punktu, manuprāt, nav nekādu reālu tiesību. Šis noteikums ir vērsts uz nepilngadīgo bez pavadības un viņa tiesību aizsardzību uz viņa vai viņas “interešu” (Hartas 24. panta 2. punkts) un “ģimenes dzīves” (Hartas 7. pants) aizsardzību. Tas nav vērsts uz viņa vai viņas “ģimenes locekļiem” vai “radiniekiem” un nepiešķir tiem nekādas tiesības.

70.      Es vēlos uzsvērt, ka tādā situācijā, kāda ir pamatlietā, ja nepilngadīgajam bez pavadības nebūtu atļauts apstrīdēt pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts iestāžu viņa uzņemšanas pieprasījuma noraidījumu, viņam vai viņai nebūtu iespējas aizstāvēt savas tiesības tiesā, jo jebkurā gadījumā pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts iestādes nepieņemtu “lēmumu par pārsūtīšanu” Dublinas III regulas 27. panta 1. punkta izpratnē (74).

71.      Turklāt man šķiet skaidrs , ka pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij (šeit – Nīderlande) šīs dalībvalsts tiesā (piemēram, iesniedzējtiesā) ir jānodrošina šāda tiesību aizsardzība. Proti, pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts to nevarēja piešķirt pati savas valsts tiesās. Lai gan Dublinas sistēma balstās uz savstarpēju uzticēšanos (75), tā pašlaik nav pilnībā integrēta sistēma, kurā dalībvalsts A tiesas varētu pārskatīt dalībvalsts B administratīvo iestāžu pieņemto lēmumu un pieņemt šīm iestādēm saistošus spriedumus.

2.      Pretrunu starp Hartas 47. panta pirmo daļu un Dublinas III regulu neesamība

72.      Konstatējot, ka tādā situācijā kā pamatlietā saskaņā ar Hartas 47. panta pirmo daļu, lasot to kopā ar tās 7. pantu un 24. panta 2. punktu, starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, es tagad apsvēršu, vai Dublinas III regulas 27. panta 1. punkta tekstam, kā arī šīs regulas vispārējai sistēmai un mērķim ir pretrunā šādu tiesību nodrošināšana.

73.      Ja tas tā būtu, pastāvētu pretruna starp Dublinas III regulu un Hartas 47. panta pirmo daļu. Pirmā ierobežotu otrajā garantētās tiesības (76). Šādi ierobežojumi būtu pieļaujami tikai tad, ja tie atbilstu stingrām prasībām, kādas uzskaitītas Hartas 52. panta 1. punktā, proti, pirmkārt, ka tiem ir jābūt “noteiktiem tiesību aktos”, otrkārt, ka tie respektē šo tiesību “būtību”, un, treškārt, ka tiek ievērots samērīguma princips. Manuprāt, tādā situācijā kā pamatlietā, pilnīgi liedzot efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli nepilngadīgajam bez pavadības, tiktu pārkāpta viņa vai viņas tiesību uz šādu tiesību aizsardzības līdzekli “būtība”. Tiesai nebūtu citas izvēles, kā atzīt Dublinas III regulas 27. panta 1. punktu (vai, attiecīgā gadījumā, šo regulu kopumā) par spēkā neesošu.

74.      Tomēr ir vairāki iemesli, kas liek man noraidīt tik krasu iznākumu un secināt, ka faktiski nepastāv pretrunas starp Dublinas III regulu un Hartas 47. panta pirmo daļu.

75.      Pirmkārt, nekas Dublinas III regulas 27. panta 1. punkta formulējumā, manuprāt, nenorāda uz to, ka – tā kā šajā tiesību normā ir paredzēts tiesību aizsardzības līdzeklis tikai saistībā ar “lēmumiem par pārsūtīšanu” (77) – tas izslēdz iespēju piešķirt efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli šajā lietā. Šo noteikumu Savienības likumdevējs ir īpaši pieņēmis, lai pastiprinātu patvēruma meklētāju tiesību aizsardzību tiesā (78), nevis lai to varētu izmantot kā “trumpi”, lai liegtu viņiem efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli citos gadījumos, kas neietilpst tā darbības jomā. Pat ja uzskatītu, ka 27. panta 1. punkta formulējums šajā jautājumā ir neskaidrs, manuprāt, nebūtu iespējams uzskatīt, ka šim noteikumam ir tik izsmeļošs raksturs. Proti, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja Savienības sekundāro tiesību normu var interpretēt dažādi, priekšroka ir dodama tādai interpretācijai, kas to padara atbilstošu primārajām tiesībām (tostarp Hartā balstītām tiesībām un brīvībām), nevis tādai, kura noved pie secinājuma, ka tiesību norma ar to nav saderīga (79).

76.      Otrkārt, pievēršoties tagad Dublinas III regulas vispārējai sistēmai un mērķiem, es atzīmēju, ka lielākā daļa Komisijas un dalībvalstu valdību tiesas sēdē un savos rakstveida apsvērumos izvirzīto argumentu bija balstīti uz (manuprāt, nepareizu) pieņēmumu, ka tiesību aizsardzības līdzekļa piešķiršana būtu nesavienojama ar šīs regulas mērķi nodrošināt “starptautiskās aizsardzības pieteikumu ātru izskatīšanu” un “atbildīgās dalībvalsts ātru [noteikšanu]” ar šim nolūkam stingri noteiktajiem termiņiem. Proti, Francijas valdība apgalvo, ka tiesiskās aizsardzības līdzekļa izmantošana praksē būtu neiespējama, jo šie termiņi turpinātu ritēt un tas – iespējams – ietekmētu tās dalībvalsts noteikšanu, kura ir atbildīga par pieteikuma izskatīšanu (80).

77.      Manuprāt, šajā pamatojumā nav ņemts vērā fakts, ka Savienības likumdevējs šos termiņus ir ieviesis, lai vispirms “garantētu starptautiskās aizsardzības noteikšanas procedūru faktisku pieejamību” (81) un aizsargātu patvēruma meklētāju tiesības, kas noteiktas ES acquis patvēruma jomā un Hartā (82).

78.      Ja pieņem, kā Tiesa to darīja spriedumā Shiri (83), ka Dublinas III regulā noteiktie termiņi ir īpaši izstrādāti, lai aizsargātu patvēruma meklētājus, ir arī jāatzīst, ka šos termiņus nevar vicināt patvēruma meklētāju acu priekšā, lai liegtu viņiem piekļūt efektīviem tiesību aizsardzības līdzekļiem, jo īpaši, ja it kā ir pārkāptas viņu (citas) Hartā noteiktās tiesības (šajā lietā – tiesības uz “ģimenes dzīvi” un nepilngadīgo tiesības uz savu “interešu” aizsardzību saskaņā ar Hartas 7. pantu un 24. panta 2. punktu).

79.      Secinot, ka tas tā nav, rastos diezgan absurda situācija, kad patvēruma meklētājam tiktu liegts efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis, jo, domājams, ka viņa paša interesēs ir, lai Dublinas III regulā noteiktās procedūras tiktu īstenotas ātri un lai tādējādi dalībvalstu kompetentajām iestādēm šajā ziņā būtu neierobežota rīcības brīvība. Noteikti labāk šeit būtu ņemt vērā faktu, ka, ja patvēruma meklētājs izvēlas izmantot savas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli, tas notiek tāpēc, ka viņš vai viņa uzskata, ka viņa vai viņas tiesību un interešu aizsardzība tiesā ir svarīgāka nekā nekavējoša par viņa vai viņas starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu atbildīgās dalībvalsts noteikšana (84).

80.      Interpretējot Dublinas III regulas 27. panta 1. punktu, Tiesa ir atzinusi, ka kavēšanās, nosakot atbildīgo dalībvalsti, ir neizbēgamas dalībvalstīm uzliktā pienākuma nodrošināt pieeju efektīvam tiesību aizsardzības līdzekli sekas  (85). Tas neliedza tai secināt, ka Savienības likumdevējs, pieņemot šo regulu, “nebija paredzējis upurēt patvēruma meklētāju tiesību aizsardzību tiesā par labu prasībai ātri izskatīt patvēruma pieteikumus” (86). Es nesaprotu, kāpēc šajā lietā būtu neiespējami izraudzīties līdzīgu interpretāciju (87).

81.      Turklāt es atzīmēju, ka Īstenošanas regulas 12. panta 2. punktā ir noteikts, ka termiņu neievērošana attiecībā uz atbildes pieņemšanu par uzņemšanas pieprasījumu vai nepilngadīgā bez pavadības pārsūtīšanu nevar būt šķērslis šīs procedūras turpināšanai vai šādas pārsūtīšanas veikšanai. Kā es to saprotu, šis noteikums apstiprina, ka, salīdzinot ar šajos instrumentos ietverto noteikumu pareizu piemērošanu un pienācīgu attiecīgo personu aizsardzību attiecībā uz nepilngadīgajiem bez pavadības, mērķis ievērot Dublinas III regulas noteikumos vai Īstenošanas regulā uzskaitītos stingros termiņus ir sekundārs. Īsāk sakot, nevar viegli paļauties uz šiem termiņiem, lai nepieļautu, ka nepilngadīgais bez pavadības apstrīd pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts iestāžu noraidījumu viņu uzņemt pēc tam, kad pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts ir secinājusi, ka Dublinas III regulas 8. panta 2. punktā noteiktais “atbildības kritērijs” kā atbildīgo dalībvalsti nosaka pieprasījuma saņēmēju dalībvalsti.

82.      Problēmai, ka tiesas procedūras aizkavē atbildīgās dalībvalsts noteikšanu, jebkurā gadījumā ir vienkāršs risinājums. Proti, manuprāt, Dublinas III regulai raksturīgais mērķis ātri nodrošināt pieteikumu izskatīšanu gan nepilngadīgo bez pavadības interesēs, gan ar šo regulu izveidotās sistēmas pareizas darbības interesēs, pieprasa, ka tiesību aizsardzības līdzeklim, kas nepilngadīgajam bez pavadības piešķirts saskaņā ar Hartas 47. panta pirmo daļu, ir jābūt pieejamam ātri (88).

83.      Šajā ziņā man ir arī skaidrs, ka šā tiesību aizsardzības līdzekļa īstenošanai ir jābūt apturošai iedarbībai attiecībā uz atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procedūru. Ja pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts tiesas galu galā nolemtu, ka, noraidot nepilngadīgā bez pavadības, piemēram, prasītāja uzņemšanas pieprasījumu, šīs valsts kompetentās iestādes ir kļūdījušās, to lēmums tiktu atcelts (vai pat tiktu pārskatīts), un šīm iestādēm būtu noteiktajā termiņā jāiesniedz jauna atbilde, kas būtu piemērojama de novo (89). Tādējādi sekas, kas rastos šo termiņu neievērošanas gadījumā, paliktu tieši tādas pašas.

84.      Treškārt, es uzskatu, ka dalībvalstu pienākums nodrošināt efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli šajā lietā atbilst Savienības likumdevēja mērķim iesaistīt nepilngadīgos bez pavadības procesā, kura rezultātā tiek noteikta par viņu pieteikuma izskatīšanu atbildīgā dalībvalsts. Šo mērķi, iespējams, vislabāk atspoguļo Dublinas III regulas 6. panta 2. punkts un Īstenošanas regulas 12. panta 3. punkts, kā arī tajā ietvertie īpašie dalībvalstu pienākumi (90).

85.      Manuprāt, šie paši pienākumi varētu palīdzēt nodrošināt, ka šajā lietā nepilngadīgā bez pavadības tiesiskās aizsardzības līdzeklis ir efektīvs, nevis tikai iluzors. Piemēram, ir pilnīgi iespējams secināt, ka, ņemot vērā to, ka šie noteikumi ir formulēti pietiekami vispārīgi un plaši, tie praktiski ietver konkrētu un precīzu pienākumu dalībvalstij, kas iesniedz pieprasījumu, informēt nepilngadīgā bez pavadības pārstāvi par to, ka tās iestādes, pamatojoties uz šīs regulas 8. panta 2. punktu, ir iesniegušas uzņemšanas pieprasījumu citai dalībvalstij (pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij), un pēc tam par šīs citas dalībvalsts iestāžu noraidošu atbildi uz šo pieprasījumu. Šāds pienākums ļautu nepilngadīgajam bez pavadības būt informētam par pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts lēmuma saturu un, ja viņš vai viņa vēlas, to pārsūdzēt.

86.      Ceturtkārt, un vissvarīgākais ir tas, ka dalībvalstu pienākums šajā lietā nodrošināt efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli faktiski var veicināt Dublinas III regulā un Īstenošanas regulā ietverto noteikumu pareizu un efektīvu piemērošanu. Ir skaidrs, ka “atbildības kritēriji” un virkne citu noteikumu par materiālajām tiesībām, procedūru un pierādījumiem, kas uzskaitīti abos šajos instrumentos (91), lai aizsargātu nepilngadīgos bez pavadības, zināmā mērā kļūtu bezjēdzīgi un/vai tie zaudētu to praktisko iedarbību, ja dalībvalstu iestādēm, izvērtējot uzņemšanas pieprasījumus, būtu neierobežota rīcības brīvība to piemērošanā un tām netiktu piemērota pārbaude tiesā nevienā lietā, izņemot tās, kurās nepilngadīgais ir jāpārsūta uz citu dalībvalsti (lietas, uz kurām attiecas Dublinas III regulas 27. panta 1. punkts). Kopumā mērķis nodrošināt, ka atbildīgo dalībvalsti nosaka saskaņā ar “objektīviem, taisnīgiem kritērijiem” (92), varētu tikt apdraudēts; atšķirības šo noteikumu un kritēriju piemērošanā varētu apdraudēt Dublinas III regulas raitu darbību, kas balstās uz administratīvās sadarbības (93), solidaritātes (94) un savstarpējas uzticēšanās principiem (95), un starp dalībvalstīm var rasties strupceļa situācija pat neatrisināmu domstarpību dēļ, ko šīs regulas 37. panta 2. punktā paredzētā samierināšanas procedūra var nebūt spējīga kliedēt (96). Vissliktākajā gadījumā dalībvalsts, ja tā vēlētos, varētu sistemātiski noraidīt jebkuru tai iesniegtu uzņemšanas pieprasījumu (97).

87.      Ņemot vērā visus šos apsvērumus, es šaubos, vai joprojām ir liela jēga nošķirt situāciju, kurā nepilngadīgais bez pavadības ir jāpārsūta (un saskaņā ar Dublinas III regulas 27. panta 1. punktu tam ir tiesiskās aizsardzības līdzeklis), no situācijas, kurā, pamatojoties uz šīs regulas 8. panta 2. punktu, pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts atsakās viņu uzņemt, lai viņš vai viņa paliktu tajā dalībvalstī, kurā viņš vai viņa atrodas (un saskaņā ar lietā iesaistītajām personām viņam vai viņai nebūtu tiesiskās aizsardzības līdzekļa). Varētu viegli iedomāties gadījumu, kad nepilngadīgais bez pavadības ierodas Grieķijā un pēc tam kaut kādā veidā viņam vai viņai izdodas nokļūt Nīderlandē, kur dzīvo viņa vai viņas iespējamais onkulis. Šāds nepilngadīgais tieši iesaistītos tajā, no kā šī regula cenšas atturēt, proti, “sekundārajā kustībā” (secīgu starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniegšana dažādās dalībvalstīs). Tomēr, ja Nīderlande pēc tam iesniegtu Grieķijai atpakaļuzņemšanas pieprasījumu un galu galā pieņemtu lēmumu par nepilngadīgā bez pavadības pārsūtīšanu atpakaļ uz Grieķiju, uz šādu lēmumu attiektos Dublinas III regulas 27. panta 1. punkta darbības joma, un nepilngadīgajam būtu iespēja sevi aizstāvēt Nīderlandes tiesās. Pēc šo pušu domām, tam pašam nepilngadīgajam nebūtu šāda tiesiskās aizsardzības līdzekļa, ja viņš vai viņa ievērotu noteikumus un paliktu Grieķijā, kā to darīja prasītājs, bet Nīderlande vienkārši atteiktos viņu uzņemt (98).

88.      P iemēram, uzskatu, ka šāda pieeja faktiski būtu ieguvums tiem, kuri, pretēji noteikumiem, veic neatļautu sekundāru kustību, un ka tā radītu papildu “piesaistošu faktoru” nepilngadīgajiem bez pavadības, riskējot ar savu drošību, drošumu un labklājību, nelegāli ceļot uz dalībvalsti, kurā dzīvo viņu “ģimenes loceklis” vai “radinieks”.

89.      Noslēdzot šo sadaļu, vēlos uzsvērt, ka tā nebūtu pirmā reize, kad Tiesa nolemj, ka saskaņā ar Hartas 47. panta pirmo daļu dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli situācijā, kad to skaidri neparedz piemērojamie Savienības tiesību akti. Lai sniegtu tikai vienu piemēru, tā nesen tieši t ā arī izdarīja savā spriedumā Minister van Buitenlandse Zaken (99)saistībā ar Vīzu kodeksa interpretāciju.

3.      Ceļā uz Dublinas sistēmas pārskatīšanu?

90.      Lielas daļas dalībvalstu valdību šīs tiesvedības laikā pausto bažu iemesls, manuprāt, vismaz daļēji ir fakts – ja Tiesa secinātu, ka šajā lietā jānodrošina efektīvs tiesiskās aizsardzības līdzeklis, tas pats būtu jādara arī daudzās citās lietās, kas galu galā varētu izraisīt Dublinas sistēmas pārskatīšanu.

91.      Tomēr, manuprāt, manis piedāvātais risinājums nenovestu pie šāda rezultāta trīs galveno iemeslu dēļ.

92.      Pirmkārt, nedrīkst aizmirst, ka ievērojama daļa – ja ne lielākā daļa – atpakaļsūtīšanas vai uzņemšanas pieprasījumu faktiski ir saistīta ar patvēruma meklētājiem, kuri fiziski atrodas dalībvalstī, kurā viņi vēlas, lai tiktu izskatīts viņu starptautiskās aizsardzības pieteikums, un cenšas izvairīties no pārsūtīšanas uz citu dalībvalsti (piemērojot Dublinas III regulas 13. pantu vai 18. panta 1. punkta c)–d) apakšpunktu). Šādās situācijās šīs regulas 27. panta 1. punktā jau ir paredzēts tiesiskās aizsardzības līdzeklis, un tajā ir izsmeļoši aplūkots jautājums par to, vai šis tiesiskās aizsardzības līdzeklis ir jāpiešķir un, ja jā, kad tas ir jāpiešķir (100). Kā Tiesa uzsvēra lietā M. A. u.c. (101), ja vien Dublinas procedūras laikā ir pieejams efektīvs tiesiskās aizsardzības līdzeklis, tad ar to pietiek, lai aizsargātu starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja individuālās tiesības.

93.      Otrkārt, manis piedāvātais risinājums attiecas tikai uz noteiktiem scenārijiem. Tas skar ļoti specifiska Dublinas III regulas noteikuma (8. panta 2. punkts) piemērošanu, kas attiecas uz noteiktu patvēruma meklētāju kategoriju (nepilngadīgie bez pavadības), kura mērķis ir pilnībā nodrošināt noteiktu pamattiesību ievērošanu (Hartas 7. pants un 24. panta 2. punkts). Šāds tiesiskās aizsardzības līdzeklis nebūtu jāpiešķir visiem patvēruma meklētājiem saistībā ar visiem minētajā regulā noteiktajiem kritērijiem.

94.      Ir taisnība, ka atzinumi, kas lika man secināt, ka šajā lietā ir jāpiešķir efektīvs tiesiskās aizsardzības līdzeklis, manuprāt, varētu būt vienlīdz piemērojami arī lietā, kur nepilngadīgais bez pavadības, kurš vēlas tikt pārsūtīts, pamatojoties uz Dublinas III regulas 8. panta 2. punktu, apgalvo, ka viņa vai viņas pamattiesības (Hartas 7. pants un 24. panta 2. punkts) ietekmē nevis pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts (šeit – Nīderlande) lēmums, bet gan dalībvalsts, kurā atrodas attiecīgais pieteikuma iesniedzējs (šeit – Grieķija), darbība vai bezdarbība (102).

95.      Precīzāk sakot, nepilngadīgajam bez pavadības var būt dažādi iemesli šādai apstrīdēšanai: viņš vai viņa varētu iebilst, ka šīs dalībvalsts iestādes nav apmierinājušas uzņemšanas pieprasījumu, pamatojoties uz Dublinas III regulas 8. panta 2. punktu, vai nav ievērojušas (šā pieprasījuma iesniegšanas vai nepilngadīgā bez pavadības pārsūtīšanas) termiņus, vai pat to, ka tās ir nepareizi piemērojušas šīs regulas suverenitātes klauzulu 17. panta 1. punktā. Neatkarīgi no iemesla šī dalībvalsts ir atbildīga par nepilngadīgā pieteikuma izskatīšanu. Šāds lēmums, protams, ir ar būtiskām sekām viņam. Viņu nepārsūta uz citu dalībvalsti, bet viņam vai viņai jāpaliek tur, kur viņš vai viņa atrodas laikā, kamēr tiek izskatīts viņa vai viņas starptautiskās aizsardzības pieteikums.

96.      Tomēr, treškārt, ir skaidrs, ka pat tad, ja šādā lietā kā pamatlietā būtu jāatzīst tiesības uz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli, nevienas dalībvalsts lēmums, neatkarīgi no tā, vai tā ir pieprasījumu saņēmēja vai pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts, nekļūtu apstrīdams, ja vien un kamēr tas nav galīgs.

97.      Šajā ziņā ir skaidrs, ka pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts var iesniegt secīgus uzņemšanas pieprasījumus tikai tik ilgi, kamēr nav pārsniegts Dublinas III regulas 21. panta 1. punktā šim nolūkam noteiktais obligātais termiņš (103). Pēc šā termiņa beigām, šīs dalībvalsts uzņemšanas pieprasījuma neiesniegšana, pamatojoties uz Dublinas III regulas 8. panta 2. punktu, kļūtu galīga un, manuprāt, tādējādi varētu tikt pārsūdzēta. Tomēr apstrīdēšana pirms tam nebūtu iespējama. Līdzīgi – tiklīdz beidzas termiņš atbildes sniegšanai uz pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts iesniegto galīgo uzņemšanas pieprasījumu (104), (vai – attiecīgā gadījumā –, kad beidzas divu nedēļu periods atbildes sniegšanai uz pieprasījumu izskatīt atkārtoti) (105), pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts noraidījums arī kļūtu galīgs un līdz ar to būtu pārskatāms. Tomēr jebkuru noraidījumu, par ko paziņots pirms šā laika, nevarētu apstrīdēt, ja vien un kamēr tas nav apvienots ar šādu galīgo lēmumu vai par tādu nekļūst.

98.      Ņemot vērā šos apsvērumus, es uzskatu, ka gadījumā, ja Tiesa ievērotu manis piedāvāto risinājumu un secinātu, ka saskaņā ar Hartas 47. panta pirmo daļu šajā lietā ir jānodrošina efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis, tas neizraisītu [Dublinas sistēmas] pārskatīšanu, no kā baidās dalībvalstu valdības.

C.      Daži apsvērumi par tiesiskās aizsardzības līdzekļa kārtību (trešais jautājums)

99.      Uzdodot trešo prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa jautā par tiesiskās aizsardzības līdzekļa kārtību, kas, manuprāt, saskaņā ar Hartas 47. panta pirmo daļu ir jāpiešķir tādam patvēruma meklētājam kā prasītājs. Konkrētāk, tā vēlas uzzināt, kādā veidā un kurai dalībvalstij šādai personai būtu jāpaziņo pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts lēmums un tiesības to pārsūdzēt. Mani apsvērumi, atbildot uz šo jautājumu, būs diezgan īsi, ņemot vērā to, ka jau esmu norādījis, ka i) šis tiesiskās aizsardzības līdzeklis ir jāizmanto pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts tiesās un ii) šai dalībvalstij ir jānodrošina, ka šādam patvēruma meklētājam tiek ātri piešķirts tiesiskās aizsardzības līdzeklis (106).

100. Es piebilstu, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja attiecīgajā jomā nav Savienības noteikumu, atbilstoši procesuālās autonomijas principam procesuālie noteikumi prasību iesniegšanai tiesā ir jāparedz katras dalībvalsts iekšējā tiesību sistēmā, tomēr ar nosacījumu, ka tie nav mazāk labvēlīgi par noteikumiem, kas reglamentē līdzīgas situācijas, uz kurām attiecas valsts tiesības (līdzvērtības princips), un, kas ir būtiski, lai tie nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina to tiesību īstenošanu, kas piešķirtas Savienības tiesībās (efektivitātes princips) (107).

101. Šīs līdzvērtības un efektivitātes prasības izsaka vispārējo dalībvalstu pienākumu nodrošināt tādu attiecīgo personu tiesību aizsardzību tiesā, kas tām ir paredzētas Savienības tiesībās. Tās attiecas gan uz to tiesu noteikšanu, kurām ir kompetence izskatīt prasības, kas pamatotas ar šīm tiesībām, gan arī uz procesuālo noteikumu definēšanu (108).

102. Man ir skaidrs, ka šajā lietā iesniedzējtiesai, kurai vienīgajai ir jurisdikcija interpretēt savas valsts tiesības, ir jānosaka, vai un cik lielā mērā pārbaudes sistēma Nīderlandē atbilst šīm prasībām un vai tā ir kompetenta pārbaudīt valsts sekretāres lēmumu noraidīt uzņemšanas pieprasījumu (109). Ņemot to vērā, es vēlos uzsvērt faktu, ka, lai nodrošinātu patiesi efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli, kompetentajai tiesai, manuprāt, ir jāveic pilnīga šāda lēmuma faktiska un juridiska pārbaude, lai izvērtētu, vai ir pārkāptas prasītāja tiesības (110), un – atkarībā no [pārbaudes] iznākuma – strīdīgo lēmumu atcelt vai grozīt.

103. Turklāt no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, lai persona varētu efektīvi īstenot tiesisko aizsardzība (saskaņā ar Hartas 47. panta pirmo daļu), attiecīgajai personai ir jāvar uzzināt attiecībā uz to pieņemtā lēmuma pamatojums, vai nu pašai iepazīstoties ar šo lēmumu, vai arī lūdzot un saņemot šī lēmuma pamatojumu (111).

104. Šajā ziņā es uzskatu, ka galu galā pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts kompetentajām iestādēm (šeit – Grieķijas iestādēm), kuras vienīgās sadarbojas ar nepilngadīgo bez pavadības, ir jāinformē viņu par pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts valsts iestāžu noraidījumu un par viņa vai viņas tiesībām pārsūdzēt vai pārskatīt šo lēmumu (112).

105. Manuprāt, tā tam ir jābūt divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, pieņemot Dublinas III regulu, Savienības likumdevējs ir uzsvēris administratīvās sadarbības nozīmi (113) un, šķiet, ir atbalstījis “vienas pieturas” mehānisma izveidi, kas ļauj patvēruma meklētājiem sadarboties ar vienas dalībvalsts iestādēm un pabeigt visas administratīvās formalitātes vienuviet. Otrkārt, man šķiet, ka šajā lietā šis pienākums aiztaupītu nepilngadīgajam bez pavadības, piemēram, prasītājam, grūtības, kādas rodas gan ar pieprasījuma iesniedzējas, gan pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts kompetentajām iestādēm (katra darbojas saskaņā ar atšķirīgiem noteikumiem) vismaz līdz brīdim, kad viņš vai viņa nolemj izmantot savas tiesības uz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli. Kopumā viņam vai viņai būtu nodrošināta lielāka aizsardzība saskaņā ar Dublinas sistēmas mērķiem (114).

106. Turklāt, manuprāt, administratīvās sadarbības princips noteikti ietver to, ka gadījumā, ja nepilngadīgais bez pavadības, piemēram, prasītājs, pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts (šeit – Nīderlande) tiesās pārsūdz uzņemšanas pieprasījuma noraidījumu, ko pieņēmušas šīs dalībvalsts kompetentās iestādes, šīm iestādēm ir jāinformē pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts iestādes (šeit – Grieķija), ka ir iesniegta šāda pārsūdzība (115).

107. Manuprāt, tas ir jādara, lai pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts iestādes varētu apturēt procedūru saistībā ar atbildīgās dalībvalsts noteikšanu, kamēr tiek izskatīta pārsūdzība (116) – šāda apturoša iedarbība ir nepieciešama, lai nodrošinātu, ka šīs iestādes atturas no secinājuma, ka tās ir atbildīgas par nepilngadīgā bez pavadības starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu un līdz ar to no viņa vai viņas patvēruma pieprasījuma izskatīšanas pēc būtības.

V.      Secinājumi

108. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Rechtbank Den Haag zittingsplaats Haarlem (Hāgas tiesa, tiesas sēžu vieta Hārlemā, Nīderlande) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)      Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 604/2013 (2013. gada 26. jūnijs), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm, 27. panta 1. punktu nevar interpretēt tādējādi, ka tas uzliek dalībvalstīm pienākumu nodrošināt efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli saistībā ar to kompetento iestāžu uzņemšanas pieprasījuma noraidījumu šīs regulas 22. panta 1. punkta izpratnē, skatot to kopsakarā ar 8. panta 2. punktu.

2)      Šādā situācijā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta pirmajā daļā, skatot to kopsakarā ar tās 7. pantu un 24. panta 2. punktu, tomēr ir prasīts, ka dalībvalstīm, kuru kompetentās iestādes ir noraidījušas uzņemšanas pieprasījumu, attiecīgajam nepilngadīgajam bez pavadības (bet ne viņa vai viņas apgalvotajam radiniekam) ir jānodrošina šāds efektīvs tiesiskās aizsardzības līdzeklis dalībvalstu tiesās.

3)      Noteikumi, kas nosaka šāda tiesiskās aizsardzības līdzekļa kārtību, saskaņā ar procesuālās autonomijas principu un, ievērojot efektivitātes un līdzvērtības principus, ir katras dalībvalsts tiesību sistēmas jautājumi, un tās valsts iestāžu pienākums, kura ir nosūtījusi uzņemšanas pieprasījumu, ir i) ir informēt attiecīgo nepilngadīgo bez pavadības par atbildi, ko snieguši to kolēģi pieprasījuma saņēmējā dalībvalstī, un ii) apturēt par nepilngadīgā starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procedūru uz laiku, kamēr tiek izskatīta viņa vai viņas apelācija.

1      Oriģinālvaloda – angļu.

2      Skat. Eiropas Savienības Patvēruma aģentūras gada ziņojumu par situāciju patvēruma jomā Eiropas Savienībā 2015, 2016., 109. lpp.

3      Skat. https://ec.europa.eu/eurostat/web/products-eurostat-news/-/ddn-20210423-1.

4      Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 604/2013 (2013. gada 26. jūnijs), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV 2013 L 180, 31. lpp.) (turpmāk tekstā – “Dublinas III regula”).

5      Skat. tostarp spriedumus, 2016. gada 7. jūnijs, Ghezelbash (C‑63/15, EU:C:2016:409); 2019. gada 23. janvāris, M. A. u.c. (C‑661/17, EU:C:2019:53), un 2019. gada 19. marts, Jawo (C‑163/17, EU:C:2019:218).

6      Saskaņā ar Dublinas III regulas 2. panta i) un j) punktu šīs regulas izpratnē attiecīgi “nepilngadīgais” ir trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kas jaunāks par 18 gadiem, savukārt “nepilngadīgais bez pavadības” ir “nepilngadīgais, kas ieradies dalībvalstu teritorijā bez tāda pieaugušā pavadības, kurš ir par viņu atbildīgs [..], un kamēr šāds pieaugušais nav par viņu uzņēmies aizgādību”.

7      Saskaņā ar Dublinas III regulas 2. panta h) apakšpunktu “radinieks” ir “pieteikuma iesniedzēja pieaugusi tante vai tēvocis vai vecvecāks, kas atrodas dalībvalsts teritorijā [..]”.

8      Komisijas regula (2003. gada 2. septembris), ar kuru paredz sīki izstrādātus noteikumus, lai piemērotu Padomes Regulu (EK) Nr. 343/2003, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV 2003 L 222, 3. lpp.), ar grozījumiem, kas izdarīti ar Komisijas Īstenošanas regulu (ES) Nr. 118/2014 (2014. gada 30. janvāris) (OV 2014, L 39, 1. lpp.).

9      Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa turklāt norāda, ka 2020. gada 2. jūlijā Grieķijas iestādes atkārtoti lūdza Nīderlandes iestādes uzņemt prasītāju. Ar 2020. gada 9. jūlija vēstuli valsts sekretāre noraidīja pieprasījumu. Šis noraidījums neietilpst iesniedzējtiesā iesniegtajā apelācijā.

10      Kā jau norādīju 20. punktā, gan prasītājs, gan S ir puses tiesvedībā iesniedzējtiesā. Tomēr lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa atkārtoja tikai prasītāja argumentus.

11      Spriedums, 2016. gada 7. jūnijs (C‑63/15, EU:C:2016:409).

12      Spriedums, 2016. gada 7. jūnijs (C‑155/15, EU:C:2016:410).

13      Valsts sekretāre norāda, ka, lai gan patvēruma meklētājiem nav tiesību uz tiesiskās aizsardzības līdzekli, izņemot gadījumus, kas skaidri noteikti Dublinas III regulas 27. panta 1. punktā, pieprasījumu iesniegušās dalībvalsts iestādēm ir tiesības visos gadījumos, kad to kolēģi pieprasījumu saņēmējā dalībvalstī atsakās uzņemt patvēruma meklētāju, lūgt atkārtoti izskatīt uzņemšanas pieprasījumu (saskaņā ar Īstenošanas regulas 5. panta 2. punktu) vai uzsākt Dublinas III regulas 37. panta 2. punktā izklāstīto samierināšanas procedūru.

14      Skat. Dublinas III regulas 21. panta 1. punktu un 22. panta 1. punktu (skat. iepriekš 10. un 11. punktā).

15      Skat. Dublinas III regulas preambulas 16. apsvērumu.

16      Vēlos uzsvērt, ka, lai izvērtētu, vai pieteikuma iesniedzējs ir “nepilngadīgais”, ir svarīgs tikai starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanas datums (pēc analoģijas skat. 2018. gada 12. aprīļa spriedumu, A un S (C‑550/16, EU:C:2018:248, 39.–64. punkts)). Līdz ar to faktam, ka pamatlietā prasītājs ir sasniedzis 18 gadu vecumu pēc starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanas Grieķijā, nav nozīmes.

17      Dublinas III regulas 26. panta 1. punktā ir teikts, ka “ja dalībvalsts, kas saņēmusi pieprasījumu, piekrīt uzņemt vai uzņemt atpakaļ pieteikuma iesniedzēju vai citu 18. panta 1. punkta c) vai d) apakšpunktā minētu personu, tad pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts paziņo attiecīgajai personai par lēmumu pārsūtīt viņu uz atbildīgo dalībvalsti un attiecīgi par lēmumu neizskatīt viņa starptautiskās aizsardzības pieteikumu” (mans izcēlums). Tās 29. panta 1. punktā ir noteikts, ka attiecīgās personas nodošana jāveic “vēlākais, sešos mēnešos no dienas, kad akceptēts [..] pieprasījums uzņemt vai uzņemt atpakaļ” attiecīgo personu (mans izcēlums).

18      Šajā ziņā skat. arī Dublinas III regulas 19. apsvērumu, kurā ir paskaidrots, ka šīs regulas 27. panta 1. punktā paredzētais tiesiskās aizsardzības līdzeklis “jāattiecina uz juridiskās un faktiskās situācijas pārbaudi dalībvalstī, uz kuru pārsūta pieteikuma iesniedzēju” (mans izcēlums).

19      Dublinas III regulas 23. un 24. pantā ir sīki izklāstīta procedūra, ko piemēro atpakaļuzņemšanas pieprasījumiem (ko var izteikt tikai gadījumos, uz kuriem attiecas Dublinas III regulas 18. panta 1. punkta b)–d) apakšpunkts). Šī lieta attiecas uz uzņemšanas pieprasījumu, nevis atpakaļuzņemšanas pieprasījumu.

20      Skat. šajā nozīmē spriedumus, 2018. gada 31. maijs, Hassan (C‑647/16, EU:C:2018:368, 60. punkts), un 2018. gada 4. oktobris, Fathi (C‑56/17, EU:C:2018:803, 54. punkts).

21      Skat. jo īpaši spriedumu, 2016. gada 7. jūnijs, Ghezelbash (C‑63/15, EU:C:2016:409, 53. punkts).

22      Tas ir tāpēc, ka, kā skaidri norādīts Dublinas III regulas 19. apsvērumā, tās 27. panta 1. punkts tika pieņemts, lai nodrošinātu Hartas 47. panta pilnīgu ievērošanu.

23      Citiem vārdiem – šāda interpretācija būtu contra legem un tādējādi nepieņemama. Pēc analoģijas skat. 2012. gada 24. janvāra spriedumu, Dominguez (C‑282/10, EU:C:2012:33, 24. un 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

24      Skat. “Priekšlikuma Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (pārstrādāta redakcija)” (COM (2016) 270 galīgā redakcija) 28. panta 5. punktu.

25      OV 2021 C 143, 4. lpp.

26      Es atzīmēju, ka Komisijas jaunākajā priekšlikumā nav ietverts neviens līdzvērtīgs noteikums (skat. “Priekšlikuma Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai, kas attiecas uz patvēruma un migrācijas pārvaldību un ar ko groza Padomes Direktīvu (EK) 2003/109 un ierosināto Regulu (ES) XXX/XXX [Patvēruma un migrācijas fonds] (COM (2020) 610 galīgā redakcija)”) 33. pantu.

27      Par vispārējo efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu skat. 1986. gada 15. maija spriedumu, Johnston (222/84, EU:C:1986:206, 18. punkts). Pēc tam saistībā ar Hartas 47. pantu skat. tostarp spriedumus, 2007. gada 13. marts, Unibet (C‑432/05, EU:C:2007:163, 37. punkts), un 2014. gada 18. decembris, Abdida (C‑562/13, EU:C:2014:2453, 45. punkts).

28      Tāpēc saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu pirmajām tiesībām ir tāda pati nozīme un darbības joma kā otrajām, lai gan Savienības tiesību akti var nodrošināt plašāku aizsardzību.

29      Skat. spriedumu, 2020. gada 6. oktobris, État luxembourgeois (Tiesības celt prasību pret informācijas pieprasījumu nodokļu lietās) (C‑245/19 un C‑246/19, EU:C:2020:795, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).

30      Turpat, 55. punkts.

31      Skat. Hartas 51. panta 1. punktu, kas jo īpaši interpretēts 2013. gada 26. februāra spriedumā Åkerberg Fransson (C‑617/10, EU:C:2013:105, 17.–23. punkts).

32      Skat. ģenerāladvokāta M. Bobeka [M. Bobek] secinājumus, El Hassani (C‑403/16, EU:C:2017:659, 76. punkts). Tomēr šī pēdējā prasība Tiesas judikatūrā ir interpretēta diezgan plaši. Tiesa, piemēram, ir atzinusi, ka persona var atsaukties uz vispārējo aizsardzības principu saistībā ar publiskas varas subjektu patvaļīgu vai nesamērīgu iejaukšanos viņu privātās darbības jomā (skat. cita starpā spriedumu, 2020. gada 6. oktobris, État luxembourgeois (Tiesības celt prasību pret informācijas pieprasījumu nodokļu lietās) (C‑245/19 un C‑246/19, EU:C:2020:795, 57. un 58. punkts) vai tiesībām brīvi sniegt pakalpojumus un tiesībām brīvi veikt uzņēmējdarbību, kas izriet no LESD 56. un 49. panta (skat. spriedumu, 2017. gada 14. jūnijs, Online Games u.c. (C‑685/15, EU:C:2017:452, 58. punkts)).

33      Tādējādi šīs iestādes “īsteno Savienības tiesību aktus” Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē.

34      Lai gan Dublinas III regulas 27. panta 1. punktā šāds tiesiskās aizsardzības līdzeklis nav paredzēts (skat. manu pirmā jautājuma analīzi).

35      Izņemot Dublinas III regulas 8. panta 1. punktā noteikto, kas attiecas uz “ģimenes locekļa” atrašanos citā dalībvalstī.

36      Mans izcēlums. Šie pienākumi ir jāpretstata rīcības brīvībai, kas saskaņā ar Dublinas III regulas 17. panta 1. punktu dalībvalstīm ir piešķirta, lai atkāptos no atbildības kritērijiem, jo īpaši humānu un līdzjūtības apsvērumu dēļ, lai apvienotu ģimenes locekļus, radiniekus vai [atjaunotu] jebkuras citas ģimenes saites un izskatītu tai vai citā dalībvalstī iesniegtu starptautiskās aizsardzības pieteikumu (skat. šīs regulas preambulas 17. apsvērumu).

37      Skatīt Dublinas III regulas 39. apsvērumu, kurā konkrētāk ir minētas pamattiesības, kas garantētas Hartas 1., 4., 7., 18., 24. un 47. pantā.

38      Papildus tam, ka 27. panta 1. punktā ir atzītas tiesības uz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli noteiktos apstākļos, Dublinas III regulā ir ietverti noteikumi par tiesībām piekļūt patvēruma procedūrai (3. pants), tiesībām tikt informētam (4. pants), tiesībām tikt uzklausītam (5. pants), tiesībām saistībā ar aizturēšanu (28. pants) un noteikumi par personas datu uzglabāšanu (38. pants).

39      Skat. spriedumus, 2016. gada 7. jūnijs, Ghezelbash (C‑63/15, EU:C:2016:409); Karim (C‑155/15, EU:C:2016:410), un spriedumu, 2017. gada 25. oktobris, Shiri (C‑201/16, EU:C:2017:805).

40      Skat. šajā ziņā Dublinas III regulas 9., 13., 14., 16. un 19. apsvērumu.

41      Dublinas III regulas 16. apsvērums (mans izcēlums).

42      Skat. šīs regulas 13. un 14. apsvērumu.

43      Saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu.

44      Šajā nozīmē skat. ECT, 1979. gada 13. jūnijs, Marckx pret Beļģiju (CE:ECHR:1979:0613JUD000683374, 45. punkts). ECT arī ir apstiprinājusi, ka “ģimenes dzīve” neaprobežojas tikai ar attiecībām starp “ģimenes locekļiem”, kā tās agrāk tika definētas saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 343/2003 (2003. gada 18. februāris) 2. pantu, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV 2003, L 50, 1. lpp.) (skat. ECT, 2013. gada 7. maijs, L. H. un V. S. pret Beļģiju, CE:ECHR:2013:0507DEC006742910, 73. punkts).

45      Pēc analoģijas skat., spriedumu, 2020. gada 16. jūlijs, État belge (Ģimenes atkalapvienošanās – nepilngadīgs bērns) (C‑133/19, C‑136/19 un C‑137/19, EU:C:2020:577, 34. punkts).

46      Saskaņā ar šo noteikumu dalībvalstīm, novērtējot bērna intereses, ir pienācīgi jāņem vērā tostarp ģimenes atkalapvienošanās iespējas.

47      Šajā noteikumā ir norādīts, ka, lai piemērotu Dublinas III regulas 8. pantu, dalībvalsts, kurā nepilngadīgais bez pavadības iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumu, cik drīz vien iespējams veic atbilstīgas darbības, lai dalībvalstu teritorijā apzinātu nepilngadīgā bez pavadības ģimenes locekļus, brāļus vai māsas vai radiniekus, vienlaikus aizsargājot bērna intereses.

48      Skat. spriedumu, 2019. gada 23. janvāris, M. A. u.c. (C‑661/17, EU:C:2019:53, 89. punkts).

49      ECT ir atzinusi, ka nepilngadīgajiem, “ņemot vērā viņu īpašās vajadzības un ārkārtējo neaizsargātību”, pienākas lielāka aizsardzība nekā citiem patvēruma meklētājiem. Valsts iestādēm ir pienākums tos aizsargāt un veikt atbilstīgus pasākumus, kas saskaņā ar ECPAK 3. pantu ir daļa no to pozitīvajiem pienākumiem. Skat. it īpaši ECT spriedumus, 2012. gada 19. janvāris, Popov pret Franciju (CE:ECHR:2012:0119JUD003947207, 91. punkts) un 2014. gada 4. novembris, Tarakhel pret Šveici (CE:ECHR:2014:1104JUD002921712, 118. un 119. punkts).

50      Skatīt Dublinas III regulas 13. apsvērumu. Līdzīgi skat. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2013/33/ES (2013. gada 26. jūnijs), ar ko nosaka standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai (OV 2013, L 180, 96. lpp.) (turpmāk tekstā – “Uzņemšanas direktīva”). Saskaņā ar šo direktīvu, kas attiecas uz starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem arī “Dublinas procedūras” laikā (skat. Dublinas III regulas 11. apsvērumu un 3. pantu), dalībvalstis “ņem vērā mazāk aizsargāto personu īpašo situāciju”, tostarp nepilngadīgo un nepilngadīgo bez pavadības [īpašo situāciju] (21. pants), jo īpaši “nodrošin[ot] dzīves līmeni, kas vajadzīgs nepilngadīgā fiziskajai, garīgajai, morālajai un sociālajai attīstībai” (23. pants).

51      Proti, saskaņā ar Uzņemšanas direktīvas 24. panta 2. punktu nepilngadīgo bez pavadības principā ievieto audžuģimenē, izmitināšanas centrā, kur ir īpaši apstākļi nepilngadīgajiem, vai citās izmitināšanas vietās, kas piemērotas nepilngadīgajiem, tikai tad, ja viņam vai viņai nav pilngadīga radinieka.

52      Skat. Dublinas III regulas 13. apsvērumu.

53      Ja nepilngadīgajam bez pavadības ir ģimenes loceklis citā dalībvalstī, Dublinas III regulas 8. panta 1. punktā ir noteikts, ka šādas personas parasti tiek apvienotas. Tāpat Uzņemšanas direktīvas 23. panta 5. punktā ir īpaši noteikts, ka nepilngadīgajiem pieteikuma iesniedzējiem jābūt kopā ar saviem vecākiem vai pieaugušu personu, kura par viņiem ir atbildīga, ar nosacījumu, ka tas ir viņu interesēs.

54      Tāpat no Uzņemšanas direktīvas 24. panta 2. punkta izriet – ja patvēruma meklētājam, kurš ir nepilngadīgais bez pavadības, ir pieaudzis radinieks tajā pašā dalībvalstī, viņu izmitina kopā ar šādu radinieku ar nosacījumu, ka, protams, tas ir viņa vai viņas interesēs.

55      Padomes Direktīva 2003/86/EK (2003. gada 22. septembris) par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos (OV 2003, L 251, 12. lpp.) (“Ģimenes atkalapvienošanās direktīva”).

56      Skat. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu, un par piešķirtās aizsardzības saturu (pārstrādāta versija) (OV 2011, L 337, 9. lpp.) (turpmāk tekstā – “Kvalifikācijas direktīva”) 33. pantu (“Pārvietošanās brīvība dalībvalstī”).

57      Skat. Ģimenes atkalapvienošanās direktīvas 10. panta 3. punkta a) apakšpunktu.

58      Turklāt šķiet maz ticams, ka prasītāja onkulis (kurš likumīgi dzīvo Nīderlandē) varētu atsaukties uz Ģimenes atkalapvienošanās direktīvas noteikumiem, lai prasītājs (viņa brāļadēls) nāktu dzīvot kopā ar viņu. Proti, saskaņā ar šo direktīvu trešās valsts pilsoņi, kas likumīgi uzturas valstī, gūst labumu tikai no tiesībām atkalapvienoties ar savu laulāto, nepilngadīgajiem bērniem un viņu laulātā bērniem tajā dalībvalstī, kurā viņi dzīvo. Dalībvalstis var arī atļaut (bet tām nav pienākuma) atkalapvienošanos ar neprecētu partneri, pieaugušiem apgādājamiem bērniem vai apgādājamiem vecākiem radiniekiem.

59      Skat. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai 31. panta 3. punktu (OV 2013 L 180, 60. lpp.). Laikposms kopumā var ilgt pat līdz 21 mēnesim (skat. šis direktīvas 31. panta 5. punktu). Dalībvalstis, protams, var dot priekšroku to pieteikumu izskatīšanai, kurus iesnieguši nepilngadīgie bez pavadības (skat. šis pašas direktīvas 31. panta 7. punkta 2. apakšpunktu), bet tām nav pienākuma šādi rīkoties.

60      Šajā ziņā nepiekrītu Grieķijas valdības viedoklim, ka Dublinas procedūra ir tikai starpposma procedūra un tikai viens no posmiem kopējā procesā, kuram patvēruma meklētāji iziet no brīža, kad viņi piesakās starptautiskajai aizsardzībai, līdz ir izskatīts viņu patvēruma pieteikums. Manuprāt, šīs procedūras sekas nepilngadīgajiem bez pavadības, it īpaši, ja tie ir ļoti jauni, var būt ļoti reālas.

61      Pēc analoģijas skat. ECT, 2012. gada 19. janvāris, Popov pret Franciju, (CE:ECHR:2012:0119JUD003947207, 100. punkts). Tas būtu vēl vairāk tiesa, ja dalībvalsts, kurā fiziski atrodas nepilngadīgais bez pavadības, saskaras ar īpaši lielu starptautiskās aizsardzības pieteikumu skaitu un tai ir grūti nodrošināt viņam visu aprūpi atbilstīgi viņa interesēm.

62      Kā skaidri norādīts Dublinas III regulas 6. panta 3. punktā, dalībvalstu kompetentajām iestādēm, noskaidrojot nepilngadīgā intereses, ir pienācīgi jāņem vērā virkne faktoru, par kuriem ir jāņem vērā nepilngadīgā viedoklis (atbilstoši viņa vai viņas vecumam un briedumam).

63      Skat. it īpaši spriedumu, 2011. gada 21. decembris, N. S. u.c. (C‑411/10 un C‑493/10, EU:C:2011:865, 64.–69. un 108. punkts).

64      ECT ir atzinusi, ka imigrācijas lietās “bērna ārkārtējā neaizsargātība ir noteicošais faktors un ir svarīgāks par [citiem] apsvērumiem” (skat. ECT, 2012. gada 19. janvāris, Popov pret Franciju, CE:ECHR:2012:0119JUD003947207, 91. punkts).

65      Skat. spriedumu, 2019. gada 23. janvāris, M. A. u.c. (C‑661/17, EU:C:2019:53).

66      Jebkurā gadījumā uz šo noteikumu var atsaukties tikai tā dalībvalsts, kurā patvēruma meklētājs ir iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Tāpēc tas nav saistīts ar jautājumu par to, vai patvēruma meklētājam var būt tiesību aizsardzības līdzeklis saistībā ar pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts (kurā nav iesniegts un reģistrēts patvēruma pieteikums) lēmumu.

67      Īstenošanas regulas 3. panta 2. punkts (mans izcēlums). Skat. arī Dublinas III regulas 22. panta 1. punktu.

68      Proti, pierādītas ģimenes saites starp nepilngadīgo un viņa iespējamo radinieku, šā radinieka atrašanās šīs dalībvalsts teritorijā, viņa vai viņas spēja rūpēties par nepilngadīgo un tas, vai atkalapvienošanās būtu pēdējā interesēs.

69      Skat., piemēram, Dublinas III regulas 6. panta 3. punktu, kurā sīki izklāstīti visi attiecīgie faktori, kas jāņem vērā, lai novērtētu nepilngadīgā bez pavadības intereses, vai Īstenošanas regulas 3. panta 2. punktu un 5. panta 1. punktu, kas nosaka, ka tikai “pēc veiktajām pārbaudēm”, pieprasījumu saņēmējai dalībvalstij konstatējot, ka iesniegtie pierādījumi tai neuzliek atbildību, tā var noraidīt uzņemšanas pieprasījumu. Skat. arī Īstenošanas regulas 12. pantu.

70      Piemēram, noteikumi par termiņu, kurā dalībvalstij ir jāatbild uz uzņemšanas pieprasījumu (Dublinas III regulas 22. panta 1. punktā vai Īstenošanas regulas 5. panta 2. punktā).

71      Skat. noteikumus, kas ietverti, tostarp, Īstenošanas regulas II pielikuma sarakstā A.I.1., kuros sīki izklāstīti dažādi pierādījumu paņēmieni, uz kuriem var paļauties, lai noteiktu pieteikuma iesniedzēja, kurš ir nepilngadīgais bez pavadības, “ģimenes locekļa”, “radinieka” vai “radniecības” esamību.

72      Šajā nozīmē skat. Savienības tiesību vispārējo labas pārvaldības principu, kas īpaši minēts 2014. gada 8. maija spriedumā, N. (C‑604/12, EU:C:2014:302, 50. punkts).

73      Man ir skaidrs, tāpat kā iesniedzējtiesai (skat. iepriekš 26. punktu), ka Dublinas III regulas 37. panta 2. punktā paredzētā samierināšanas procedūra nav efektīvs tiesiskās aizsardzības līdzeklis Hartas 47. panta izpratnē. Lai gan šī procedūra nenoliedzami ir “svarīga gan attiecīgajām dalībvalstīm, gan pieteikuma iesniedzējiem” (skat. šīs regulas 37. apsvērumu), es vēlos norādīt, ka i) šī procedūra notiek tikai pēc dalībvalstu iniciatīvas un nav pieejama pieteikuma iesniedzējiem (ne arī kādā veidā tie ir ar to saistīti) un ii) tas nenotiek objektīvā “tiesā”, kas sankcionē nepareizu tiesību aktu piemērošanu. Tas ir tikai dialogs starp dažādām administrācijām.

74      Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 14. maijs, Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság Dél-alföldi Regionális Igazgatóság (C‑924/19 PPU un C‑925/19 PPU, EU:C:2020:367, 290. punkts).

75      Skat. turpmāk 95. zemsvītras piezīmi.

76      Tiesai šis jautājums vēl ir jārisina, ņemot vērā, ka 2018. gada 4. oktobra spriedumā Fathi (C‑56/17, EU:C:2018:803, 54. punkts) tā vienkārši norādīja, ka Dublinas III regulā “nav ietvertas īpašas procesuālās garantijas [..], ja [..] atbildīgā dalībvalsts secina, ka pieteikuma iesniedzējs nav jāpārsūta uz citu dalībvalsti” (tas ir, ja nav pieņemts “lēmums par pārsūtīšanu” šīs regulas 27. panta 1. punkta izpratnē).

77      Skat. iepriekš A sadaļu.

78      Tas skaidri izriet no Dublinas III regulas 19. apsvēruma, kurā teikts, ka šīs regulas 27. panta 1. punkts tika pieņemts, “lai nodrošinātu attiecīgo personu tiesību efektīvu aizsardzību”.

79      Skat. spriedumu, 2019. gada 14. maijs, M u.c. (Bēgļa statusa atcelšana) (C‑391/16, C‑77/17 un C‑78/17, EU:C:2019:403, 77. punkts un tajā minētā judikatūra).

80      Patiešām – Dublinas III regulas piemērošanas kontekstā termiņi ir vairāk nekā tikai procesuālu garantiju kopums. Ja dalībvalsts neievēro piemērojamos termiņus, pastāv iespēja, ka atbildība par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu tiek nodota tai, nevis saskaņā ar šo tiesību aktu izraudzītajai dalībvalstij (skat., piemēram, šajā ziņā Dublinas III regulas 21. panta 1. punkta trešo daļu un 22. panta 7. punktu).

81      Skat. Dublinas III regulas 5. apsvērumu.

82      Skat. šajā ziņā Dublinas III regulas 21. apsvērumu.

83      Skat. 2017. gada 25. oktobra spriedumu (C‑201/16, EU:C:2017:805, 44. punkts)

84      Jānorāda, ka pašreizējā redakcijā Dublinas III regula katrā ziņā pieļauj kavēšanos atbildīgās dalībvalsts noteikšanā situācijās, kurās pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts nolemj uzsākt samierināšanas procedūru saskaņā ar Dublinas III regulas 37. pantu. Tomēr – pretēji gadījumam –, kad patvēruma meklētājs tiesā iesniedz apelācijas sūdzību, viņam vai viņai nav absolūti nekādas teikšanas šīs procedūras kontekstā.

85      Skat. spriedumu, 2016. gada 7. jūnijs, Ghezelbash (C‑63/15, EU:C:2016:409, 56. punkts).

86      Turpat, 57. punkts.

87      Ir tiesa, ka 2019. gada 23. janvāra spriedumā M. A. u.c. (C‑661/17, EU:C:2019:53) Tiesa atteicās atzīt tiesiskās aizsardzības līdzekļa esamību saistībā ar dalībvalsts lēmumu nepaļauties uz Dublinas III regulas 17. panta 1. punktā ietverto rīcības brīvības klauzulu (turpat, 79. punkts), jo īpaši tādēļ, ka mērķis nodrošināt ātru pieteikumu izskatīšanu “aicina nepalielināt tiesiskās aizsardzības līdzekļu skaitu” (turpat, 76. punkts). Tomēr Tiesa arī uzstāja uz to, ka šādu lēmumu jebkurā gadījumā var apstrīdēt, piemērojot šīs regulas 27. panta 1. punktu, pārsūdzot lēmumu par pārsūtīšanu, kas galu galā tiks pieņemts (turpat, 78. un 79. punkts). Tāpēc es šaubos, vai Tiesa šajā spriedumā domāja, ka būtu jāatturas no tiesiskās aizsardzības līdzekļa piešķiršanas visās situācijās, tostarp tajās, kurās – kā tas ir šajā lietā (skat. 70. punktu) – citādi nebūtu iespējas apstrīdēt tiesā konstatējumus, kas izdarīti kādā Dublinas procedūras posmā.

88      Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 25. oktobris, Shiri (C‑201/16, EU:C:2017:805, 44. punkts).

89      Tas ir, divu mēnešu laikā, kā noteikts Dublinas III regulas 22. pantā.

90      Šādi pienākumi ietver personīgā pārstāvja iecelšanu, kas pārstāvētu nepilngadīgo un/vai palīdzētu tam attiecībā uz visām minētajā regulā noteiktajām procedūrām, nodrošināt šādam pārstāvim piekļuvi nepilngadīgā lietas materiāliem un, “cik vien iespējams”, iesaistīt šādu pārstāvi atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procesā (šajā ziņā skat. Īstenošanas regulas 12. panta 3. punktu).

91      Skat. 66. punktu.

92      Skat. Dublinas III regulas 5. apsvērumu.

93      Skat. Dublinas III regulas VII nodaļu ar nosaukumu “Administratīvā sadarbība”.

94      Skat. Dublinas III regulas 7.–9. apsvērumu.

95      Skat. Dublinas III regulas 22. apsvērumu. Skat. arī, M. den Heijer, “Remedies in the Dublin Regulation: Ghezelbash and Karim”, Common Market Law Review, Krāj., 54, 2017., 869. lpp.

96      Saskaņā ar šo noteikumu “samierināšanas procedūru” var uzsākt pēc vienas dalībvalsts lūguma. Tomēr ir skaidrs, ka uz strīda izšķiršanai ieceltās komitejas locekļiem, kas pārstāv ar šo lietu nesaistītas dalībvalstis, neattiecas tādi paši uzvedības standarti kā uz objektīvu tiesnesi, ja patvēruma meklētājam pašam būtu tiesiskās aizsardzības līdzeklis.

97      Es pilnībā piekrītu Komisijai un Grieķijas valdībai, ka noteikumos par “administratīvo sadarbību” ir ietverti vairāki aizsardzības pasākumi, kas izstrādāti, lai nodrošinātu patvēruma meklētāju tiesību aizsardzību. Tomēr es nedomāju, ka šie aizsardzības pasākumi izslēdz iespēju, ka nepilngadīgajam bez pavadības, piemēram, prasītājam, vienlaikus ir pieejams efektīvs tiesiskās aizsardzības līdzeklis.

98      Tiesa, ka atpakaļuzņemšanas pieprasījuma gadījumā tiesiskās aizsardzības līdzekļa darbības joma ir ierobežojošāka nekā uzņemšanas pieprasījuma gadījumā, ņemot vērā, ka atpakaļuzņemšanas pieprasījums ir pieļaujams tikai tādās situācijās, kas ir skaidri ietvertas Dublinas III regulas 18. panta 1. punkta b)–d) apakšpunktā, un valsts tiesas nepārbaudīs, vai dalībvalsts, kurā tika iesniegts pirmais starptautiskās aizsardzības pieteikums, ir pareizi piemērojusi Dublinas III regulas III nodaļas “atbildības kritērijus” (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 2. aprīlis, H. un R. (C‑582/17 un C‑583/17, EU:C:2019:280, 68. punkts)). Tomēr, manuprāt, tas nemaina faktu, ka “nepaklausīgam” nepilngadīgajam bez pavadības (kurš nelegāli ceļo no dalībvalsts A uz dalībvalsti B un lūdz starptautisko aizsardzību abās šajās dalībvalstīs) joprojām ir iespēja piekļūt tiesai dalībvalstī B, savukārt “paklausīgam” (kurš tāpat kā prasītājs uzturas dalībvalstī A) tādas iespējas nav.

99      Spriedums, 2020. gada 24. novembris, (C‑225/19 un C‑226/19, EU:C:2020:951, 52. punkts). Tiesa uzskatīja, ka pieteikuma iesniedzējam, kuram ir atteikta vīza, jo dalībvalsts ir izvirzījusi iebildumus, pamatojoties uz kādu no piemērojamiem atteikuma pamatiem, ir jāspēj pārliecināties par šo konkrēto pamatu šajā dalībvalstī. Citu piemēru skat. spriedumā, 2017. gada 25. oktobris, Shiri (C‑201/16, EU:C:2017:805, 44. punkts), kurā Tiesa konstatēja, ka gan Dublinas III regulas 27. panta 1. punktā (lasot kopā ar šīs regulas 19. apsvērumu), gan Hartas 47. panta pirmajā daļā noteikts, ka patvēruma meklētājam, kura pārsūtīšana uz citu dalībvalsti notikusi, pārkāpjot Dublinas III regulas 29. panta 1. punktā definēto sešu mēnešu termiņu, ir jānodrošina efektīvs un ātrs tiesiskās aizsardzības līdzeklis.

100      Skat. tostarp spriedumus, 2016. gada 7. jūnijs, Ghezelbash (C‑63/15, EU:C:2016:409); 2016. gada 7. jūnijs, Karim (C‑155/15, EU:C:2016:410), un spriedumu, 2017. gada 25. oktobris, Shiri (C‑201/16, EU:C:2017:805).

101      Spriedums, 2019. gada 23. janvāris (C‑661/17, EU:C:2019:53, 76.–79. punkts).

102      Manuprāt, šajos secinājumos ieteikto interpretāciju pēc analoģijas varētu attiecināt arī uz situāciju, kad nepilngadīgais bez pavadības vēlas tikt pārsūtīts, pamatojoties uz to, ka viņam vai viņai ir “ģimenes loceklis” (Dublinas III regulas 8. panta 1. punkts) citā dalībvalstī.

103      Skat. spriedumu, 2018. gada 13. novembris, X un X (C‑47/17 un C‑48/17, EU:C:2018:900, it īpaši rezolutīvā daļa).

104      Saskaņā ar Dublinas III regulas 22. panta 1. punktu tas jāizdara divu mēnešu laikā pēc uzņemšanas pieprasījuma saņemšanas.

105      Uzskatu, ka šajā lietā valsts sekretāres noraidījums uzņemt prasītāju kļuva galīgs tieši tajā brīdī.

106      Skat. attiecīgi 71. un 82. punktu.

107      Skat. spriedumu, 2017. gada 13. decembris, El Hassani (C‑403/16, EU:C:2017:960, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

108      Turpat, 28. punkts un tajā minētā judikatūra.

109      Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 13. decembris, El Hassani (C‑403/16, EU:C:2017:960, 31. punkts).

110      Skat. šo secinājumu B.1. sadaļu.

111      Skat. spriedumu, 2020. gada 24. novembris, Minister van Buitenlandse Zaken (C‑225/19 un C‑226/19, EU:C:2020:951, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

112      Skat. 85. punktu.

113      Skat. 86. punktu.

114      Skat. tostarp, Dublinas III regulas 13. apsvērumu.

115      Man šķiet, ka Nīderlandes iestādes ir rīkojušās tieši tā, ņemot vērā, ka Grieķijas iestādes ir nolēmušas atturēties no prasītāja starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanas tik ilgi, kamēr tiek izskatīta pamatlieta (skat. 24. punktu).

116      Skat. 83. punktu.