<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><JUDGMENT xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.58-20161101.xd"><BIB.JUDGMENT><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C-615/19 P</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62019CJ0615</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2021:133">EU:C:2021:133</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>28</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>28</PAGE.TOTAL><AUTHOR>CJ</AUTHOR></BIB.JUDGMENT><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="SC">Spriedums, <DATE ISO="20210225">25.2.2021</DATE>. – Lieta C‑615/19 P</HT></P><P><HT TYPE="SC"><HT TYPE="ITALIC">Dalli</HT>/Komisija</HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Tiesas spriedums</HT> (pirmā palāta)</P><P>2021. gada 25. februārī<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="STAR" NOTE.ID="E0001"><P>Tiesvedības valoda – angļu.</P></NOTE></P></TI></TITLE><INTERMEDIATE><INDEX IDX.CLOSE="" SEPARATOR=" – " IDX.OPEN=""><KEYWORD>Apelācija</KEYWORD><KEYWORD>Prasība par kaitējuma atlīdzību</KEYWORD><KEYWORD>Eiropas Savienības ārpuslīgumiskā atbildība</KEYWORD><KEYWORD>Eiropas Komisijas un Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (<HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT>) apgalvoti prettiesiska rīcība</KEYWORD><KEYWORD>Komisijas locekļa pienākumu izpildes izbeigšana</KEYWORD><KEYWORD><HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> izmeklēšanu regulējošie procesuālie noteikumi</KEYWORD><KEYWORD>Izmeklēšanas uzsākšana</KEYWORD><KEYWORD>Tiesības tikt uzklausītam</KEYWORD><KEYWORD><HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> Uzraudzības komiteja</KEYWORD><KEYWORD>Nevainīguma prezumpcija</KEYWORD><KEYWORD>Apgalvotā kaitējuma novērtējums</KEYWORD></INDEX></INTERMEDIATE><JUDGMENT.INIT><P>Lietā C‑615/19 P</P><P>par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantam, ko <DATE ISO="20190816">2019. gada 16. augustā</DATE> iesniedza</P></JUDGMENT.INIT><PARTIES><PLAINTIFS><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">John Dalli</HT></HT>, ar dzīvesvietu Sandžulianā [<HT TYPE="ITALIC">St. Julians</HT>] (Malta), ko pārstāv <HT TYPE="ITALIC">L. Levi</HT> un <HT TYPE="ITALIC">S. Rodrigues</HT>, <HT TYPE="ITALIC">avocats</HT>,</P><PARTY.STATUS>apelācijas sūdzības iesniedzējs,</PARTY.STATUS></PLAINTIFS><AGAINST>otra lietas dalībniece –</AGAINST><DEFENDANTS><P><HT TYPE="BOLD">Eiropas Komisija</HT>, ko pārstāv <HT TYPE="ITALIC">J.‑P. Keppenne</HT> un <HT TYPE="ITALIC">J. Baquero Cruz</HT>, pārstāvji,</P><PARTY.STATUS>atbildētāja pirmajā instancē,</PARTY.STATUS></DEFENDANTS></PARTIES><PREAMBLE><PREAMBLE.INIT><P>TIESA (pirmā palāta)</P><P>šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs Ž. K. Bonišo [<HT TYPE="ITALIC">J.‑C. Bonichot</HT>], tiesneši L. Bejs Larsens [<HT TYPE="ITALIC">L. Bay Larsen</HT>] (referents), K. Toadere [<HT TYPE="ITALIC">C. Toader</HT>], M. Safjans [<HT TYPE="ITALIC">M. Safjan</HT>] un N. Jēskinens [<HT TYPE="ITALIC">N. Jääskinen</HT>],</P><P>ģenerāladvokāts: M. Špunars [<HT TYPE="ITALIC">M. Szpunar</HT>],</P><P>sekretārs: A. Kalots Eskobars [<HT TYPE="ITALIC">A. Calot Escobar</HT>],</P></PREAMBLE.INIT><GR.VISA><VISA>ņemot vērā rakstveida procesu,</VISA><VISA>noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus <DATE ISO="20200922">2020. gada 22. septembra</DATE> tiesas sēdē,</VISA></GR.VISA><PREAMBLE.FINAL>pasludina šo spriedumu.</PREAMBLE.FINAL></PREAMBLE><?PAGE NO="2"?><CONTENTS.JUDGMENT><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Spriedums</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1</NO.P><TXT>Ar apelācijas sūdzību <HT TYPE="ITALIC">John Dalli</HT> lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas <DATE ISO="20190606">2019. gada 6. jūnija</DATE> spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Dalli</HT>/Komisija (T‑399/17, turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0001" REF.END="QE0001"/>pārsūdzētais spriedums<QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/>, nav publicēts, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2019:384">EU:T:2019:384</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), ar ko tā noraidīja viņa prasību, ar kuru tika lūgts atlīdzināt kaitējumu, kas viņam esot nodarīts Eiropas Komisijas un Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (<HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT>) apgalvoti prettiesiskās rīcības dēļ saistībā ar viņa kā Komisijas locekļa pienākumu izpildes izbeigšanu <DATE ISO="20121016">2012. gada 16. oktobrī</DATE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Atbilstošās tiesību normas</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Regula (EK) Nr. 1073/1999</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2</NO.P><TXT>Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1073/1999 (<DATE ISO="19990525">1999. gada 25. maijs</DATE>) par izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (<HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT>) (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="136" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="1999">OV 1999, L 136, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>), 1. panta 3. punktu:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0002" REF.END="QE0002"/>Iestādēs, organizācijās, birojos un aģentūrās, kuru izveidošanu paredz Līgumi vai kuras izveidotas, pamatojoties uz šiem Līgumiem (še turpmāk <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0003" REF.END="QE0003"/>iestādes, organizācijas, biroji un aģentūras<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/>), Birojs veic administratīvu izmeklēšanu,</P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>lai apkarotu krāpšanu, korupciju un citas nelikumīgas darbības, kas ietekmē Eiropas Kopienas finanšu intereses,</P></ITEM><ITEM><P>lai šajā nolūkā izmeklētu nopietnus jautājumus, kas attiecas uz profesionālo pienākumu veikšanu, piemēram, ierēdņu un citu Kopienas darbinieku nolaidība pienākumu pildīšanā, kas var būt cēlonis disciplinārlietai vai krimināllietai, vai līdzīgus pārkāpumus pienākumu pildīšanā, ko izdarījuši iestāžu un organizāciju locekļi, biroju vai aģentūru vadītāji vai iestāžu, organizāciju, biroju vai aģentūru darbinieki, uz kuriem neattiecas Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumi un pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtība (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0004" REF.END="QE0004"/>Civildienesta noteikumi<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/>).<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/></P></ITEM></LIST></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3</NO.P><TXT>Šīs regulas 2. pantā bija precizēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0005" REF.END="QE0005"/>Šajā regulā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0006" REF.END="QE0006"/>administratīva izmeklēšana<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/> (še turpmāk <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0007" REF.END="QE0007"/>izmeklēšana<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/>) ir visas inspekcijas, pārbaudes un citi pasākumi, ko Biroja darbinieki veic, pildot savus pienākumus saskaņā ar 3. un 4. pantu, lai sasniegtu 1. pantā izklāstītos mērķus un lai vajadzības gadījumā konstatētu izmeklējamo darbību nelikumību. Šī izmeklēšana neietekmē dalībvalstu pilnvaras ierosināt krimināllietas.<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4</NO.P><TXT>Šīs regulas 3. un 4. pantā bija paredzēti noteikumi, kas bija piemērojami respektīvi attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> ārējo un iekšējo izmeklēšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5</NO.P><TXT>Šīs pašas regulas 6. pantā bija precizēts, ka izmeklēšanu vada Biroja direktors.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6</NO.P><TXT>Regulas Nr. 1073/1999 9. panta 1. punkts bija formulēts šādi:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0008" REF.END="QE0008"/>Kad pabeigta Biroja veiktā izmeklēšana, Birojs direktora vadībā sagatavo ziņojumu, kurā norāda konstatētos faktus, finanšu zaudējumus, ja tādi ir, un izmeklēšanas secinājumus, tostarp Biroja direktora ieteikumus par turpmāku rīcību.<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7</NO.P><TXT>Šīs regulas 11. panta 1. un 6.–8. punktā bija paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="011.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0009" REF.END="QE0009"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Uzraudzības komiteja stiprina Biroja neatkarību, pastāvīgi uzraugot izmeklēšanas uzdevumu īstenošanu.</ALINEA><?PAGE NO="3"?><ALINEA>Pēc direktora lūguma vai pēc savas ierosmes komiteja nodod direktoram atzinumus, kas attiecas uz Biroja darbību, tomēr neiejaucoties kārtējās izmeklēšanas darbā.</ALINEA><ALINEA>[..]</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="011.006"><NO.PARAG>6.</NO.PARAG><ALINEA>Uzraudzības komiteja ievēl priekšsēdētāju. Tā izstrādā savu reglamentu. [..]</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="011.007"><NO.PARAG>7.</NO.PARAG><ALINEA>Direktors katru gadu nosūta Uzraudzības komitejai [..] Biroja darbības programmu. Direktors informē komiteju par gadījumiem, kad informācija jānosūta dalībvalsts tiesu iestādēm.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="011.008"><NO.PARAG>8.</NO.PARAG><ALINEA>Uzraudzības komiteja par savu darbību pieņem vismaz vienu ziņojumu gadā, ko tā nosūta iestādēm. Komiteja par Biroja veikto izmeklēšanu un par rīcību sakarā ar to var iesniegt ziņojumus Eiropas Parlamentam, Padomei, Komisijai un Revīzijas palātai.<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Lēmums 1999/396/EK, EOTK, Euratom</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8</NO.P><TXT>Komisijas Lēmuma 1999/396/EK, EOTK, Euratom (<DATE ISO="19990602">1999. gada 2. jūnijs</DATE>) par noteikumiem iekšējās izmeklēšanas veikšanai sakarā ar krāpšanas, korupcijas un citu Kopienas interesēm kaitējošu prettiesisku darbību novēršanu (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="149" PAGE.FIRST="57" DATE.PUB="1999">OV 1999, L 149, 57. lpp.</REF.DOC.OJ>) 4. panta pirmajā daļā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0010" REF.END="QE0010"/>Ja ir konstatēta kāda Komisijas locekļa, ierēdņa vai cita darbinieka iespējama personiska saistība ar lietu, attiecīgā persona ātri jāinformē, ja vien tas nevar traucēt izmeklēšanu. Nekādā ziņā pēc izmeklēšanas pabeigšanas nedrīkst izdarīt secinājumus, kuros minēts kāda konkrēta Komisijas locekļa, ierēdņa vai cita darbinieka vārds, ja iesaistītajai personai nav dota iespēja paust savu viedokli par visiem faktiem, kas uz viņu attiecas.<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">OLAF Uzraudzības komitejas reglaments</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> Uzraudzības komitejas reglamenta (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="308" PAGE.FIRST="114" DATE.PUB="2011">OV 2011, L 308, 114. lpp.</REF.DOC.OJ>) 13. panta 5. punktā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0011" REF.END="QE0011"/>Gadījumus, kuros nepieciešams sūtīt informāciju dalībvalsts tiesu iestādēm, izskata, pamatojoties uz <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> ģenerāldirektora sniegtajiem datiem un saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1073/1999. Uz šā pamata veic arī turpmākos kontroles pasākumus.</ALINEA><ALINEA>Jo īpaši, pirms informācija tiek nosūtīta, Uzraudzības komiteja pieprasa pieeju attiecīgajām izmeklēšanām, lai pārliecinātos, vai tiek ievērotas pamattiesības un procesuālās garantijas. Tiklīdz sekretariāts ir saņēmis piekļuvi dokumentiem termiņā, kas nodrošina šīs funkcijas ievērošanu, referenti, kas iecelti, lai izvērtētu lietas, sagatavo savus ziņojumus komitejas plenārsēdei. [..]</ALINEA><ALINEA>Komiteja ieceļ referentus, lai izvērtētu izmeklēšanas un, ja nepieciešams, pieņemtu atzinumu.<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Regula (EK, Euratom) Nr. 883/2013</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10</NO.P><TXT>Regula (EK) Nr. 1073/1999 ir atcelta un aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu Nr. 883/2013 (ES, Euratom) (<DATE ISO="20130911">2013. gada 11. septembris</DATE>) par izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (<HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT>), un ar ko atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1073/1999 un Padomes Regulu (Euratom) Nr. 1074/1999 (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="248" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2013">OV 2013, L 248, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11</NO.P><TXT>Regulas Nr. 883/2013 7. panta 4. punkts ir izteikts šādā redakcijā:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0012" REF.END="QE0012"/>Ja izmeklēšana ietver gan ārējas izmeklēšanas, gan iekšējas izmeklēšanas elementus, piemēro attiecīgi 3. un 4. pantu.<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="4"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">OLAF norādījumi personālam par izmeklēšanas procedūrām</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> norādījumu personālam par izmeklēšanas procedūrām redakcijā, kas bija piemērojama faktu norises laikā (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0013" REF.END="QE0013"/><HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> norādījumi<QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/>), 5. pantā bija noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="005.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0014" REF.END="QE0014"/>1.</NO.PARAG><ALINEA><P>Ja vajadzīgs, Izmeklēšanas atlases un pārbaudes nodaļa var sazināties ar avotu un attiecīgo ES iestādi, struktūru, biroju vai aģentūru, lai saņemtu paskaidrojumus un sīkāku dokumentāciju saistībā ar sākotnējo informāciju. Tā var arī pārbaudīt <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> pieejamās datubāzes un citus avotus. Ja atlases procedūras vajadzībām ir nepieciešams ievākt papildu informāciju, Izmeklēšanas atlases un pārbaudes nodaļa tostarp var izmantot šādus līdzekļus:</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>vākt dokumentus un informāciju,</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>vākt informāciju operatīvajās sanāksmēs,</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>c)</NO.P><TXT>uzklausīt ikvienas personas paziņojumu, kura var sniegt būtisku informāciju,</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>d)</NO.P><TXT>veikt faktu noskaidrošanas apmeklējumus dalībvalstīs.</TXT></NP></ITEM></LIST></ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="005.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA>Ja avots ir ziņotājs, Izmeklēšanas atlases un pārbaudes nodaļa 60 dienu laikā informē viņu par atbilstīgai rīcībai vajadzīgo laiku.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="005.003"><NO.PARAG>3.</NO.PARAG><ALINEA>Atzinumu par izmeklēšanas vai koordinēšanas lietas sākšanu balsta uz to, vai informācija ir <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> rīcības kompetences jomā, vai informācija ir pietiekama, lai pamatotu izmeklēšanas vai koordinēšanas lietas sākšanu, un vai tā atbilst ģenerāldirektora noteiktajām <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> izmeklēšanas politikas prioritātēm.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="005.004"><NO.PARAG>4.</NO.PARAG><ALINEA>Novērtējot, vai <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> ir kompetents rīkoties, ņem vērā attiecīgās ES regulas, lēmumus, iestāžu nolīgumus un citus juridiskos instrumentus, kas attiecas uz ES finanšu interešu un citu ES interešu aizsardzību. Izvērtējot, vai informācija ir pietiekama, lai sāktu izmeklēšanas vai koordinēšanas lietu, ņem vērā avota uzticamību un apgalvojumu ticamību. Pamatojot izmeklēšanas vai koordinēšanas lietas sākšanu, turklāt ņem vērā visu atlases procedūrā savākto informāciju. Izmeklēšanas politikas prioritātes nosaka kritērijus, kas jāpiemēro, lai novērtētu, vai informācija atbilst vai neatbilst atzītai izmeklēšanas prioritātei.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="005.005"><NO.PARAG>5.</NO.PARAG><ALINEA>Izmeklēšanas atlases un pārbaudes nodaļa sniedz atzinumu ģenerāldirektoram par lietas sākšanu vai nesākšanu divu mēnešu laikā pēc saņemtās informācijas reģistrēšanas. [Šeit un turpmāk neoficiāls tulkojums].<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> norādījumu 11. panta 6. punktā bija precizēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0015" REF.END="QE0015"/>Pēc tam, kad ģenerāldirektors ir izdevis rakstisku dokumentu, kurā norādīta viņu identitāte un statuss, kā arī izmeklēšanas darbība, kādu viņi ir pilnvaroti veikt, izmeklēšanas nodaļas darbinieki veic šādas izmeklēšanas darbības:</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>attiecīgo personu iztaujāšanu,</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>telpu inspekciju;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>c)</NO.P><TXT>pārbaudes uz vietas;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>d)</NO.P><TXT>kriminālistikas operācijas;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>e)</NO.P><TXT>pārbaudes un inspekcijas, uz kurām attiecas nozarei specifiski noteikumi.<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/></TXT></NP></ITEM></LIST></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><?PAGE NO="5"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> norādījumu 12. panta 3. punktā bija noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0016" REF.END="QE0016"/>Ja izmeklēšanas nodaļa paredz, ka būs jāveic izmeklēšanas darbība ārpus esošās izmeklēšanas jomas vai koordinēšanas lietas, tā iesniedz Izmeklēšanas atlases un pārbaudes nodaļai lūgumu paplašināt šo jomu. Izmeklēšanas atlases un pārbaudes nodaļa pārbauda jomas paplašināšanas ierosinājumu un sniedz atzinumu ģenerāldirektoram, kurš uz tā pamata pieņem lēmumu.<QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Tiesvedības priekšvēsture</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15</NO.P><TXT>Ar Eiropadomes Lēmumu 2010/80/ES (2010. gada 9. februāris), ar ko ieceļ Eiropas Komisiju (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="038" PAGE.FIRST="7" DATE.PUB="2010">OV 2010, L 38, 7. lpp.</REF.DOC.OJ>), prasītājs <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> tika iecelts par Komisijas locekli uz laikposmu no <DATE ISO="20100210">2010. gada 10. februāra</DATE> līdz <DATE ISO="20141031">2014. gada 31. oktobrim</DATE>. Komisijas priekšsēdētājs viņam piešķīra veselības un patērētāju tiesību aizsardzības komisāra portfeli.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16</NO.P><TXT><DATE ISO="20120525">2012. gada 25. maijā</DATE>, pēc tam, kad <DATE ISO="20120521">2012. gada 21. maijā</DATE> Komisija bija saņēmusi sabiedrības <HT TYPE="ITALIC">Swedish Match</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0017" REF.END="QE0017"/>sūdzības iesniedzēja<QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/>) sūdzību, kurā bija ietverti apgalvojumi par <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> rīcību, <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> uzsāka izmeklēšanu (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0018" REF.END="QE0018"/><HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> izmeklēšana<QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17</NO.P><TXT><DATE ISO="20120716">2012. gada 16. jūlijā</DATE> un 17. septembrī <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> uzklausīja <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18</NO.P><TXT><DATE ISO="20121015">2012. gada 15. oktobrī</DATE> <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> ziņojums tika nosūtīts Komisijas ģenerālsekretāram, adresēts šīs iestādes priekšsēdētājam. Šim ziņojumam bija pievienota vēstule, kuru bija parakstījis <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> ģenerāldirektors (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0019" REF.END="QE0019"/><HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> direktors<QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/>) un kurā bija apkopoti galvenie izmeklēšanas secinājumi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19</NO.P><TXT><DATE ISO="20121016">2012. gada 16. oktobrī</DATE> <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> tikās ar Komisijas priekšsēdētāju. Pēc tam, tajā pašā dienā, pēdējais minētais informēja Maltas Republikas premjerministru, kā arī Eiropas Parlamenta priekšsēdētāju un Eiropas Savienības Padomes prezidentu par <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> atkāpšanos no amata. Komisija arī publicēja paziņojumu presei, pavēstot par šo atkāpšanos no amata.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20</NO.P><TXT>Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts <DATE ISO="20121224">2012. gada 24. decembrī</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> cēla prasību atcelt <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0020" REF.END="QE0020"/>Komisijas priekšsēdētāja <DATE ISO="20121016">2012. gada 16. oktobra</DATE> mutisku lēmumu par tūlītēju [viņa] amata pilnvaru izbeigšanu<QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/> un atlīdzināt viņam nodarīto morālo kaitējumu simboliska 1 EUR apmērā un provizoriski atlīdzināt mantisko kaitējumu <FT TYPE="NUMBER">1913396</FT> EUR apmērā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21</NO.P><TXT>Šī prasība tika noraidīta ar Vispārējās tiesas <DATE ISO="20150512">2015. gada 12. maija</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Dalli</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑562/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2015:270">EU:T:2015:270</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22</NO.P><TXT>Runājot, pirmkārt, par prasījumiem attiecībā uz tiesību akta atcelšanu, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs bija mutiski paziņojis par savu atkāpšanos no amata, nesaņēmis Komisijas priekšsēdētāja pieprasījumu LES 17. panta 6. punkta izpratnē. Tā kā šī pieprasījuma, kas bija apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīdētais tiesību akts, esamība netika konstatēta, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka prasība atcelt tiesību aktu ir jānoraida kā nepieņemama.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23</NO.P><TXT>Otrkārt, attiecībā uz prasījumiem par kaitējuma atlīdzību Vispārējā tiesa uzskatīja, ka, tā kā tā bija norādījusi, ka šādas prasības esamība nav tikusi konstatēta, attiecībā uz šo iestādi šajā ziņā nevar tikt konstatēts nekāds prettiesiskums. Attiecībā uz prasījumos par tiesību akta atcelšanu pakārtoti apgalvoto piekrišanas neesamību Vispārējā tiesa norādīja, ka tā nav pierādīta. No tā šī tiesa secināja, ka <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> apgalvojumi attiecībā uz Komisijas vai tās priekšsēdētāja nepareizu rīcību nav pierādīti un līdz ar to prasījumus par kaitējuma atlīdzību noraidīja kā nepamatotus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24</NO.P><TXT><DATE ISO="20150621">2015. gada 21. jūnijā</DATE> <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību. Šī apelācijas sūdzība tika noraidīta ar <DATE ISO="20160414">2016. gada 14. aprīļa</DATE> rīkojumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Dalli</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑394/15 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:262">EU:C:2016:262</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="6"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Prasība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25</NO.P><TXT>Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts <DATE ISO="20170628">2017. gada 28. jūnijā</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> cēla prasību, lūdzot piespriest Komisijai izmaksāt viņam kompensāciju, kura bija provizoriski novērtēta <FT TYPE="NUMBER">1000000</FT> EUR apmērā kā atlīdzību par kaitējumu, kas viņam esot nodarīts Komisijas un <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> apgalvoti prettiesiskās rīcības dēļ saistībā ar viņa kā Komisijas locekļa pienākumu izpildes izbeigšanu <DATE ISO="20121016">2012. gada 16. oktobrī</DATE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26</NO.P><TXT>Prasības pamatošanai <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> norādīja septiņus iebildumus par <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> rīcības prettiesiskumu, kuri attiecās uz, pirmkārt, lēmuma par izmeklēšanas uzsākšanu prettiesiskumu, otrkārt, nepilnībām izmeklēšanas raksturojumā un tās paplašināšanā, treškārt, principu pārkāpumiem pierādījumu iegūšanas un sagrozīšanas, kā arī viltošanas jomā, ceturtkārt, tiesību uz aizstāvību, Lēmuma 1999/396 4. panta un <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> norādījumu personālam 18. panta pārkāpumu, piektkārt, Regulas Nr. 1073/1999 11. panta 7. punkta un <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> Uzraudzības komitejas reglamenta 13. panta 5. punkta pārkāpumu, sestkārt, nevainīguma prezumpcijas principa, Regulas Nr. 1073/1999 8. panta, LESD 339. panta un tiesību uz personas datu aizsardzību pārkāpumu un, septītkārt, šīs regulas 4. panta, Lēmuma 1999/396 4. panta un Saprašanās memoranda par rīcības kodeksu informācijas apmaiņas nodrošināšanai saprātīgā laikā starp <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> un Komisiju par <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> iekšējo izmeklēšanu Komisijā pārkāpumu. <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> izvirzīja arī divus iebildumus par Komisijas rīcības prettiesiskumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27</NO.P><TXT>Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts <DATE ISO="20170913">2017. gada 13. septembrī</DATE>, Komisija izvirzīja iebildi par nepieņemamību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28</NO.P><TXT>Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa, noraidījusi šo iebildi par nepieņemamību, noraidīja visus <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> izvirzītos iebildumus pret <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> un Komisiju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29</NO.P><TXT>Turklāt Vispārējā tiesa <HT TYPE="ITALIC">ad abundantiam</HT> konstatēja, ka <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> nav pierādījis ne pietiekami tiešas cēloņsakarības pastāvēšanu starp pārmesto rīcību un apgalvotajiem zaudējumiem, ne minēto zaudējumu esamību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30</NO.P><TXT>Līdz ar to Vispārējā tiesa <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> celto prasību pilnībā noraidīja.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Lietas dalībnieku prasījumi</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31</NO.P><TXT>Ar apelācijas sūdzību <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> lūdz Tiesu:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>atcelt pārsūdzēto spriedumu;</P></ITEM><ITEM><P>piespriest atlīdzināt kaitējumu, tostarp morālo kaitējumu, kas viņam esot nodarīts un varētu tikt provizoriski novērtēts <FT TYPE="NUMBER">1000000</FT> EUR apmērā, un</P></ITEM><ITEM><P>piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus abās instancēs.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32</NO.P><TXT>Komisija lūdz Tiesu:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>apelācijas sūdzību noraidīt un</P></ITEM><ITEM><P>piespriest <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> atlīdzināt tiesāšanās izdevumus Tiesā un Vispārējā tiesā.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="7"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Par apelācijas sūdzību</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> izvirza septiņus pamatus. Pirmais līdz sestais pamats attiecas uz pirmajā instancē izvirzīto pirmo sešu iebildumu par <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> rīcību noraidīšanu. Septītais pamats attiecas uz Vispārējās tiesas konstatējumiem par apgalvoto zaudējumu reālo raksturu un cēloņsakarību starp šīs iestādes rīcību un kaitējumu, uz ko atsaucas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34</NO.P><TXT>Iesākumā Komisija precizē, ka, lai gan procesuālās ekonomijas apsvērumu dēļ tā nav uzskatījusi par lietderīgu iesniegt pretapelācijas sūdzību, tā tomēr uzskata, ka prasība pirmajā instancē bija jānoraida kā nepieņemama un ka Tiesa varētu pēc savas ierosmes pārbaudīt kļūdu, ko šajā jautājumā ir pieļāvusi Vispārējā tiesa.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35</NO.P><TXT>Šajā ziņā Tiesa uzskata, ka šajā lietā uzreiz ir jālemj par lietas būtību (pēc analoģijas skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20071023">2007. gada 23. oktobris</DATE>, <NAME.CASE>Polija/Padome</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑273/04</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:622">EU:C:2007:622</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0033">33.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130307">2013. gada 7. marts</DATE>, <NAME.CASE>Šveice/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑547/10 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:139">EU:C:2013:139</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0047">47.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36</NO.P><TXT>Turklāt Komisija apgalvo, ka visi <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> norādītie pamati ir neefektīvi.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par visu pamatu neefektivitāti</HT></HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Lietas dalībnieku argumenti</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37</NO.P><TXT>Komisija norāda, ka Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās ir atkarīga no tā, vai ir izpildīti trīs nosacījumi, proti, iestādei pārmestā rīcība ir prettiesiska, zaudējumi ir reāli un pastāv cēloņsakarība starp šo rīcību un šiem zaudējumiem. Ja viens no šiem nosacījumiem nav izpildīts, prasība par zaudējumu atlīdzību ir jānoraida un abi pārējie nosacījumi nav jāizvērtē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38</NO.P><TXT>Tomēr pirmais līdz sestais apelācijas sūdzības pamatošanai izvirzītais pamats attiecoties uz <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> pārmesto rīcību, savukārt septītais pamats esot tikai par morālā kaitējuma esamību. Komisija uzskata, ka <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> tādējādi nav izvirzījis nevienu pamatu attiecībā uz nosacījumu par cēloņsakarības pastāvēšanu starp <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> rīcību un apgalvoto kaitējumu. Tās ieskatā <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> nevar apgalvot, ka septītais pamats attiecas arī uz šo cēloņsakarību, jo apelācijas sūdzībā ietvertajā argumentācijā, kas ir izvērsta, lai pamatotu šo pamatu, viņš norādot konkrēti uz pārsūdzētā sprieduma 225. punktu, kurš attiecoties tikai uz kaitējumu, un neapstrīdot pārsūdzētā sprieduma 224. punktā ietvertos motīvus par cēloņsakarības neesamību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39</NO.P><TXT>No tā izrietot, ka <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> norādītie pamati neliek apšaubīt motīvu, kurā Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka cēloņsakarība starp <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> rīcību un <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> apgalvoto kaitējumu nav pierādīta. Ņemot vērā, ka ar šo motīvu pietiekot, lai pamatotu pārsūdzētā sprieduma rezolutīvo daļu, šie pamati esot neefektīvi un šī iemesla dēļ apelācijas sūdzība esot jānoraida pilnībā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> lūdz šo argumentāciju noraidīt.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Tiesas vērtējums</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41</NO.P><TXT>No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka Savienības ārpuslīgumiskās atbildības LESD 340. panta otrās daļas izpratnē iestāšanās ir atkarīga no tā, vai ir izpildīts nosacījumu kopums, proti, Savienības iestādei pārmestā rīcība ir prettiesiska, zaudējumi ir reāli un starp šīs iestādes rīcību un kaitējumu, uz ko atsaucas, pastāv cēloņsakarība (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190905">2019. gada 5. septembris</DATE>, <NAME.CASE>Eiropas Savienība/<HT TYPE="ITALIC">Guardian Europe</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Guardian Europe</HT>/Eiropas Savienība</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑447/17 P un C‑479/17 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:672">EU:C:2019:672</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0147">147.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, kā arī tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="8"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42</NO.P><TXT>Kā Tiesa jau ir atzinusi, ja kāds no šiem nosacījumiem nav izpildīts, prasība ir jānoraida pilnībā un pārējie Savienības ārpuslīgumiskās atbildības nosacījumi nav jāizvērtē (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190905">2019. gada 5. septembris</DATE>, <NAME.CASE>Eiropas Savienība/<HT TYPE="ITALIC">Guardian Europe</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Guardian Europe</HT>/Eiropas Savienība</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑447/17 P un C‑479/17 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:672">EU:C:2019:672</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0148">148.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, kā arī tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43</NO.P><TXT>Šajā lietā nav strīda par to, ka <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> norādītie pamati attiecas uz nosacījumiem par <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> pārmestās rīcības prettiesiskumu un <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> minēto zaudējumu reālo raksturu. Lietas dalībnieki turpretim nav vienisprātis par to, vai apelācijas sūdzības pamatošanai izvirzītais septītais pamats daļēji attiecas arī uz nosacījumu cēloņsakarības pastāvēšanu starp šo rīcību un šiem zaudējumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44</NO.P><TXT>Šajā ziņā, pirmkārt, no tā, ka <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> septītā pamata pamatošanai izvērstajā argumentācijā ir minējis tikai pārsūdzētā sprieduma 225. punktu, Komisija nevar secināt, ka ar šo pamatu viņš neapstrīd Vispārējās tiesas konstatējumus par cēloņsakarības pastāvēšanu starp <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> rīcību un kaitējumu, uz ko atsaucas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45</NO.P><TXT>Pirmām kārtām, ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 224. punktā nav veikusi pilnīgu šī nosacījuma pārbaudi. Vispārējā tiesa šajā punktā ir tikai konstatējusi ka <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> nav iesniedzis nevienu pierādījumu, kas ļautu pierādīt apgalvotā morālā kaitējuma esamību, un ir noraidījusi saiknes pastāvēšanu starp viņa pienākumu izpildes izbeigšanu Komisijā un kaitējumu, uz kuru atsaucas. Tā turpretim nav vispārīgi konstatējusi, ka <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> nav pierādījis saiknes pastāvēšanu starp <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> rīcību un šo kaitējumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46</NO.P><TXT>Otrām kārtām, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 225. punktā ir paudusi uzskatu, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs nav pierādījis, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0021" REF.END="QE0021"/>pārmestā rīcība tās smaguma dēļ varēja viņam radīt [..] zaudējumus<QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/>. Tādējādi Vispārējā tiesa uzskatīja, ka <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> nav pierādījis ne zaudējumu esamību, ne cēloņsakarības pastāvēšanu starp šo rīcību un zaudējumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47</NO.P><TXT>Secinājums, saskaņā ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzējs nav pierādījis pietiekami tiešas cēloņsakarības pastāvēšanu starp pārmesto rīcību un apgalvotajiem zaudējumiem, ir ietverts tikai pārsūdzētā sprieduma 226. punktā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48</NO.P><TXT>Otrkārt, ar septīto pamatu <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> it īpaši apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, neņemdama vērā Savienības tiesu judikatūru, no kuras izriet, ka tad, ja persona tiek publiski saistīta ar pārkāpumu vai ja tiek plaši izplatīti to aizskaroši vērtējumi, tās reputācijas aizskāruma dēļ tai tiek nodarīts morālais kaitējums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49</NO.P><TXT>Tādējādi ar šo pamatu <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> apgalvo, ka pietiek noteikt, ka pastāv šāda iestāžu rīcība, lai konstatētu gan zaudējumu esamību, gan cēloņsakarību starp šo rīcību un šiem zaudējumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50</NO.P><TXT>Šajos apstākļos ir jāuzskata, ka ar septīto pamatu <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> apstrīd Vispārējās tiesas konstatējumu, saskaņā ar kuru cēloņsakarība starp <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> rīcību un apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvoto kaitējumu nav pierādīta. Līdz ar to Komisijas arguments, kas attiecas uz visu <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> apelācijas sūdzības pamatošanai norādīto pamatu neefektivitāti, ir jānoraida.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="9"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par pirmo pamatu, kas attiecas uz lēmumu uzsākt izmeklēšanu</HT></HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Par pirmā pamata pirmo daļu</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>–</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Lietas dalībnieku argumenti</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51</NO.P><TXT>Ar pirmā pamata pirmo daļu <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 56.–58. punktā atzīdama, ka ne Regulas Nr. 1073/1999 1. panta 3. punkts, ne <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> norādījumu 5. pants nav Savienības tiesību normas, ar kurām tiek piešķirtas tiesības privātpersonām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52</NO.P><TXT>Ar pirmo no šīm tiesību normām esot skaidri un precīzi noteikts <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> pienākums uzsākt izmeklēšanu tikai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0022" REF.END="QE0022"/>pietiekami nopietnu aizdomu<QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/> un <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0023" REF.END="QE0023"/>nopietnu jautājumu [smagu nodarījumu]<QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/> gadījumā. Šāda pienākuma esamību, kas aizsargājot personas, uz kurām var attiekties <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> izmeklēšana, Tiesa esot apstiprinājusi <DATE ISO="20030710">2003. gada 10. jūlija</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/ECB</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑11/00</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2003:395">EU:C:2003:395</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) un <DATE ISO="20030710">2003. gada 10. jūlija</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/EIB</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑15/00</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2003:396">EU:C:2003:396</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0053"><NO.P>53</NO.P><TXT>Attiecībā uz otro no minētajām tiesību normām – ar to <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> izmeklēšanas uzsākšana esot padarīta atkarīga no virknes skaidru un precīzu nosacījumu izpildes. Tā kā tā tādējādi rada sekas trešām personām, tās kā vispārīgas vai iekšējas normas statuss neizslēdzot, ka ar to varot tikt piešķirtas tiesības privātpersonām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0054"><NO.P>54</NO.P><TXT>Komisija lūdz pirmā pamata pirmo daļu noraidīt kā nepamatotu vai katrā ziņā neefektīvu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>–</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Tiesas vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0055"><NO.P>55</NO.P><TXT>Ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 340. panta otro daļu izvirzītie Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījumi tostarp ietver prasību par tādas tiesību normas pietiekami būtisku pārkāpumu, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170530">2017. gada 30. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Safa Nicu Sepahan</HT>/Padome</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑45/15 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:402">EU:C:2017:402</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0056"><NO.P>56</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir jānorāda, pirmkārt, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 56. punktā ir atzinusi, ka Regulas Nr. 1073/1999 1. panta 3. punkts nevar tikt uzskatīts par šādu tiesību normu, jo tajā ir tikai izklāstīti <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> mērķi un uzdevumi saistībā ar administratīvo izmeklēšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0057"><NO.P>57</NO.P><TXT>Nevar piekrist <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> izvirzītajam argumentam, saskaņā ar kuru šajā vērtējumā esot pieļauta tiesību kļūda, jo tajā neesot ņemts vērā fakts, ka ar šo tiesību normu <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> izmeklēšanas uzsākšana esot pakļauta divu nosacījumu izpildei, proti, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0024" REF.END="QE0024"/>pietiekami nopietnu aizdomu<QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/> un <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0025" REF.END="QE0025"/>nopietnu jautājumu [smagu nodarījumu]<QUOT.END REF.START="QS0025" CODE="201D" ID="QE0025"/> esamībai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0058"><NO.P>58</NO.P><TXT>Pirmām kārtām, minētajā tiesību normā ir precizēts, ka <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> veic administratīvu izmeklēšanu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0026" REF.END="QE0026"/>lai [..] izmeklētu nopietnus jautājumus [smagus nodarījumus]<QUOT.END REF.START="QS0026" CODE="201D" ID="QE0026"/>, kas var būt cēlonis [disciplinārlietai vai krimināl]lietai. Tā kā saskaņā ar šo pašu tiesību normu <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> izmeklēšanas mērķis ir izmeklēt smagus nodarījumus, šādu nodarījumu neesamība nevar tikt uzskatīta par priekšnosacījumu šādas izmeklēšanas uzsākšanai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0059"><NO.P>59</NO.P><TXT>Otrām kārtām, lai gan no Tiesas judikatūras patiešām izriet, ka <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> izmeklēšanu var uzsākt tikai tad, ja pastāv pietiekami nopietnas aizdomas par krāpšanas vai korupcijas nodarījumiem vai citām prettiesiskām darbībām, kas var ietekmēt Savienības finanšu intereses (šajā nozīmē skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20030710">2003. gada 10. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/ECB</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑11/00</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2003:395">EU:C:2003:395</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0141">141.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20030710">2003. gada 10. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/EIB</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑15/00</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2003:396">EU:C:2003:396</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0164">164.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā ir norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 50. punktā, šis nosacījums neizriet no Regulas Nr. 1073/1999 1. panta 3. punkta, kurā turklāt nav atsauces uz jēdzienu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0027" REF.END="QE0027"/>pietiekami nopietnas aizdomas<QUOT.END REF.START="QS0027" CODE="201D" ID="QE0027"/>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="10"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0060"><NO.P>60</NO.P><TXT>Otrkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 57. punktā ir atzinusi, ka <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> norādījumu 5. pants nav tiesību norma, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, pamatodamās uz šo norādījumu kvalifikāciju par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0028" REF.END="QE0028"/>iekšējiem noteikumiem<QUOT.END REF.START="QS0028" CODE="201D" ID="QE0028"/>, kā arī uz apstākli, ka šajā pantā ir aprakstīta <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> iekšienē ieviestā atlases procedūra, lai nodrošinātu, ka tā izmeklēšana tiek veikta loģiski un saskaņoti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0061"><NO.P>61</NO.P><TXT>No tā izriet, ka Vispārējās tiesas šajā punktā sniegtais vērtējums nav pamatots vienīgi ar minētā panta kvalifikāciju par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0029" REF.END="QE0029"/>iekšēju noteikumu<QUOT.END REF.START="QS0029" CODE="201D" ID="QE0029"/>, bet ir balstīts arī uz tā saturu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0062"><NO.P>62</NO.P><TXT>No paša <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> norādījumu 5. panta formulējuma izriet, ka tā mērķis ir noteikt atlases procedūrā <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> direktoram paredzētā atzinuma izdošanas nosacījumus un tajā ir uzskaitīti elementi, kas ir jāņem vērā šajā procedūrā, nenosakot priekšnosacījumus <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> izmeklēšanas uzsākšanai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0063"><NO.P>63</NO.P><TXT>Šajos apstākļos <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> nevar pamatoti apgalvot, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, atzīdama, ka šis pants nav tiesību norma, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0064"><NO.P>64</NO.P><TXT>Līdz ar to pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Par pirmā pamata otro daļu</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>–</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Lietas dalībnieku argumenti</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0065"><NO.P>65</NO.P><TXT>Ar pirmā pamata otro daļu <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir nepamatoti atzinusi, ka nav pārkāpts rūpības pienākums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0066"><NO.P>66</NO.P><TXT>Pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 68. punktā Vispārējā tiesa esot sagrozījusi faktus, neprecizēdama, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0030" REF.END="QE0030"/>ļoti īsais termiņš<QUOT.END REF.START="QS0030" CODE="201D" ID="QE0030"/> vai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0031" REF.END="QE0031"/>īsais termiņš<QUOT.END REF.START="QS0031" CODE="201D" ID="QE0031"/> starp sūdzībā ietvertās informācijas nosūtīšanu un lēmumu par izmeklēšanas uzsākšanu bija nevis viena diena, bet gan dažas stundas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0067"><NO.P>67</NO.P><TXT>Otrkārt, pretēji tam, kas izriet no šī 68. punkta, no Izmeklēšanas atlases un pārbaudes nodaļas atzinuma nevarot secināt, ka šī nodaļa ir veikusi izziņu attiecībā uz sūdzības iesniedzēju un vēl divām aizdomās turētajām personām, jo <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> Uzraudzības komiteja (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0032" REF.END="QE0032"/>Uzraudzības komiteja<QUOT.END REF.START="QS0032" CODE="201D" ID="QE0032"/>) esot norādījusi, ka tā nav atradusi nekādus pierādījumus, kas apliecinātu, ka <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> būtu veicis citas pārbaudes, izņemot pārbaudi par sūdzībā norādīto personu un sabiedrību eksistenci. Tādējādi <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> neesot veicis rūpīgo izvērtējumu, kas tam bija jāveic.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0068"><NO.P>68</NO.P><TXT>Treškārt, pārsūdzētais spriedums neesot pietiekami pamatots, jo tajā neesot izklāstīti iemesli, kuru dēļ Uzraudzības komitejas sniegtais atzinums nav ticis ņemts vērā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0069"><NO.P>69</NO.P><TXT>Ceturtkārt, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, atzīdama, ka <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> bija veicis pietiekamu sūdzībā attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> izklāstīto apgalvojumu izvērtējumu, pirms tas nolēma uzsākt izmeklēšanu šajā sakarā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0070"><NO.P>70</NO.P><TXT>Tādējādi Vispārējā tiesa neesot pietiekami izklāstījusi <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> minētos faktiskos apstākļus un iemeslu, kāpēc tie nevarēja tikt novērtēti pirms izmeklēšanas uzsākšanas, lai gan bija iespējams veikt pārbaudes tostarp attiecībā uz sūdzības iesniedzējas ieņemto nostāju lietās, kuras izskatīja <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT>, un šīs sūdzības iesniedzējas attiecībām ar Komisiju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0071"><NO.P>71</NO.P><TXT>Kļūdains esot arī pārsūdzētā sprieduma 73. punktā sniegtais Vispārējās tiesas novērtējums, saskaņā ar kuru <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> var uzsākt izmeklēšanu, pamatojoties uz sūdzībā izklāstīto informāciju, ja tā ir precīza un detalizēta, neveicot vajadzīgās pārbaudes, lai novērtētu šo apgalvojumu ticamību. Tāpat Vispārējai tiesai šī sprieduma 74. punktā esot bijis jāatzīst, ka <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> bija pienākums pārliecināties par interešu konflikta neesamību, pat ja šāds konflikts acīmredzami neizrietēja no saņemtās informācijas.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="11"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0072"><NO.P>72</NO.P><TXT>Komisija lūdz pirmā pamata otro daļu noraidīt kā daļēji nepieņemamu un daļēji nepamatotu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>–</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Tiesas vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0073"><NO.P>73</NO.P><TXT>Pirmkārt, runājot par <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> apgalvojumu, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 68. punktā esot sagrozījusi faktiskos apstākļus, ir jāatgādina – kā izriet no LESD 256. panta 1. punkta otrās daļas un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas, apelācijas sūdzību iesniedz tikai par tiesību jautājumiem. Tādējādi tikai Vispārējās tiesas kompetencē ir konstatēt un novērtēt nozīmīgos faktus, kā arī novērtēt pierādījumus. Šo faktu un šo pierādījumu vērtējums, izņemot to sagrozīšanas gadījumus, tādējādi nav tiesību jautājums, kas pats par sevi ir jāpārbauda Tiesai apelācijas tiesvedībā (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20200528">2020. gada 28. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Asociación de fabricantes de morcilla de Burgos</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑309/19 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:401">EU:C:2020:401</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0010">10.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0074"><NO.P>74</NO.P><TXT>Pārsūdzētā sprieduma 68. punktā Vispārējā tiesa nav precīzi minējusi, cik ilgs bija laikposms, kas pagāja starp informācijas saņemšanu no Komisijas un <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> izmeklēšanas uzsākšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0075"><NO.P>75</NO.P><TXT>Tomēr, tā kā piemērojamajos noteikumos šajā ziņā nav noteikts nekāds obligāts termiņš, Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka tā nav norādījusi precīzu laikposmu, kas pagāja starp šiem diviem notikumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0076"><NO.P>76</NO.P><TXT>Attiecībā uz Vispārējās tiesas šajā punktā lietotajiem formulējumiem <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0033" REF.END="QE0033"/>ļoti īss termiņš<QUOT.END REF.START="QS0033" CODE="201D" ID="QE0033"/> un <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0034" REF.END="QE0034"/>īsais termiņš<QUOT.END REF.START="QS0034" CODE="201D" ID="QE0034"/>, tie nekādā ziņā nav nesaderīgi ar <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> minēto laikposmu – dažām stundām. Līdz ar to ir jākonstatē, ka šo formulējumu izmantošana nevar būt faktisko apstākļu sagrozīšana un par attiecīgā laikposma ilgumu nav jālemj.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0077"><NO.P>77</NO.P><TXT>Otrkārt, ar saviem apgalvojumiem, ka Vispārējā tiesa esot nepamatoti no Izmeklēšanas atlases un pārbaudes nodaļas atzinuma secinājusi, ka <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> ir veicis izziņu attiecībā uz sūdzības iesniedzēju un divām no aizdomās turētajām personām, <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> apšauba Vispārējās tiesas izdarītos faktu vērtējumus pārsūdzētā sprieduma 68. punktā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0078"><NO.P>78</NO.P><TXT>Tā kā šajos apgalvojumos nav minēta nekāda šo vērtējumu pamatā esošo faktisko apstākļu sagrozīšana, tie saskaņā ar šī sprieduma 73. punktā atgādināto Tiesas judikatūru ir jānoraida kā nepieņemami. Katrā ziņā, ciktāl minētie apgalvojumi būtu jāsaprot tā, ka ar tiem tiek iebilsts pret Uzraudzības komitejas pieņemtā atzinuma sagrozīšanu, ir jānorāda, ka apelācijas sūdzībā minētie izvilkumi no šī atzinuma nav pretrunā konstatējumiem, kurus Vispārējā tiesa ir izdarījusi šajā 68. punktā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0079"><NO.P>79</NO.P><TXT>Treškārt, attiecībā uz apgalvoto pamatojuma nenorādīšanu pārsūdzētajā spriedumā, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru pienākums norādīt pamatojumu Vispārējai tiesai neliek sniegt izklāstu, kurā tā vienu pēc otra izsmeļoši izskatītu visu lietas dalībnieku pausto argumentāciju, un tāpēc Vispārējās tiesas pamatojums var tikt izteikts netieši, ar nosacījumu, ka tas ieinteresētajām personām ļauj uzzināt iemeslus, kādēļ Vispārējā tiesa nav pieņēmusi to argumentus, un sniedz Tiesai pietiekamu informāciju, lai tā varētu veikt pārbaudi (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20200625">2020. gada 25. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">SATCEN</HT>/KF</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑14/19 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:492">EU:C:2020:492</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0096">96.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0080"><NO.P>80</NO.P><TXT>Šajā lietā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 68. punktā ir minējusi elementus, kas tai ir likuši uzskatīt, ka <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> ir veicis izziņu attiecībā uz sūdzības iesniedzēju un divām no aizdomās turētajām personām. Turklāt minētā sprieduma 69.–74. punktā tā ir izklāstījusi motīvus, kuru dēļ tā ir atzinusi, ka <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> pirms izmeklēšanas uzsākšanas nebija pienākuma veikt papildu pārbaudes.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0081"><NO.P>81</NO.P><TXT>Ar šo pamatojumu pietiek, lai <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> būtu iespējams saprast iemeslus, kuru dēļ viņa argumentācija tika noraidīta, un Tiesai veikt pārbaudi, bet Vispārējai tiesai nav konkrēti jāpauž nostāja par Uzraudzības komitejas pieņemto atzinumu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="12"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0082"><NO.P>82</NO.P><TXT>Ceturtkārt, runājot par Vispārējās tiesas it kā pieļauto tiesību kļūdu attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> veikto nosūtītās informācijas izvērtējumu, ir jāatgādina, kā izriet no šī sprieduma 59. punkta, ka <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> var uzsākt izmeklēšanu tikai tad, ja pastāv pietiekami nopietnas aizdomas par krāpšanas vai korupcijas nodarījumiem vai citām prettiesiskām darbībām, kas var apdraudēt Savienības finanšu intereses.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0083"><NO.P>83</NO.P><TXT>No šī nosacījuma izriet, ka tikai sūdzības nosūtīšana <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> vien nevar pamatot izmeklēšanas uzsākšanu, ja <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> neveic šajā sūdzībā ietverto apgalvojumu sākotnēju novērtējumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0084"><NO.P>84</NO.P><TXT>Tomēr, kā izriet no šī sprieduma 58. punkta, <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> nav pienākuma veikt pārbaudes, kuru mērķis būtu pilnībā novērtēt šo apgalvojumu pamatotību pirms izmeklēšanas uzsākšanas, jo no Regulas Nr. 1073/1999 2. panta izriet, ka šīs izmeklēšanas mērķis tieši ir attiecīgā gadījumā pierādīt izmeklējamo darbību nelikumību. Atbilstoši šīs regulas 3. un 4. pantam <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> rīcībā esošie izmeklēšanas līdzekļi ļauj tai īstenot šo kontroli tikai pēc izmeklēšanas uzsākšanas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0085"><NO.P>85</NO.P><TXT>Līdz ar to Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 70. un 71. punktā atzīdama, ka <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> nebija pienākuma pirms izmeklēšanas uzsākšanas veikt saņemtās informācijas padziļinātu novērtējumu, bet, ka tai turpretim bija rūpīgi un objektīvi jāizvērtē visi attiecīgie elementi, it īpaši avota uzticamība, kā arī apgalvojumu ticamība, lai noteiktu, vai šī informācija bija pietiekama, lai pamatotu šīs izmeklēšanas uzsākšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0086"><NO.P>86</NO.P><TXT>Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 73. punktā varēja pamatoti uzskatīt, ka <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> saņemtās informācijas precīzais un detalizētais raksturs bija tāds, lai <HT TYPE="ITALIC">prima facie</HT> pietiekami pierādītu šīs informācijas ticamību. Tāpat Vispārējā tiesa minētā sprieduma 74. punktā ir pamatoti uzskatījusi, ka <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> nebija jāveic izziņa, lai pārbaudītu minētās informācijas avota uzticamību, ja lietas materiālos nebija elementu, kas acīmredzami ļautu izdarīt secinājumu par manipulācijas vai interešu konflikta esamību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0087"><NO.P>87</NO.P><TXT>No tā izriet, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 72. punktā uzskatīdama, ka <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> pirms izmeklēšanas uzsākšanas nebija jāpauž nostāja par <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> prasības pieteikumā pirmajā instancē minētajiem apstākļiem attiecībā uz sūdzības iesniedzējas ieņemto nostāju lietās, kuras izskatīja <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT>, un šīs sūdzības iesniedzējas attiecībām ar Komisiju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0088"><NO.P>88</NO.P><TXT>Līdz ar to pirmā pamata otrā daļa ir jānoraida kā daļēji nepieņemama un daļēji nepamatota. No tā izriet, ka pirmais pamats ir jānoraida kopumā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par otro pamatu, kas attiecas uz izmeklēšanas paplašināšanu</HT></HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Par otrā pamata pirmo daļu</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>–</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Lietas dalībnieku argumenti</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0089"><NO.P>89</NO.P><TXT>Ar otrā pamata pirmo daļu <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 84.–89. punktā, neievērojot Regulu Nr. 1073/1999, atzīdama, ka <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> iekšēja izmeklēšana var tikt paplašināta, iekļaujot tajā elementus, uz kuriem attiecas šīs iestādes ārēja izmeklēšana. Viņš apgalvo, ka, lai gan Savienības likumdevējs Regulas Nr. 883/2013, ar kuru tika atcelta Regula Nr. 1073/1999, 7. panta 4. punktā ir skaidri paredzējis iespēju vienā izmeklēšanā ietvert ārējas izmeklēšanas un iekšējas izmeklēšanas aspektus, šāda iespēja neesot atļauta Regulā Nr. 1073/1999, kurā šādā gadījumā esot noteikts pienākums uzsākt divas atsevišķas izmeklēšanas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0090"><NO.P>90</NO.P><TXT>Komisija lūdz otrā pamata pirmo daļu noraidīt kā nepamatotu vai katrā ziņā neefektīvu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="13"?><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>–</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Tiesas vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0091"><NO.P>91</NO.P><TXT>Regulā Nr. 1073/1999 ir veikta nošķiršana starp ārējo izmeklēšanu, ko veic uz vietas dalībvalstīs un trešās valstīs, un iekšējo izmeklēšanu, kuru veic Savienības iestādēs, struktūrās, birojos un aģentūrās. Šo divu veidu izmeklēšanas ir regulētas attiecīgi šīs regulas 3. un 4. pantā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0092"><NO.P>92</NO.P><TXT>Lai lemtu par <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> argumentu, kas attiecas uz nelikumīgu <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> izmeklēšanas jomas paplašināšanu, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 84. punktā konstatēja, ka Regulā Nr. 1073/1999 nav ietverta neviena tiesību norma par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0035" REF.END="QE0035"/>iespēju paplašināt iekšējas izmeklēšanas apjomu, to paplašinot līdz ārējas izmeklēšanas apjomam, un otrādi<QUOT.END REF.START="QS0035" CODE="201D" ID="QE0035"/>. Minētā sprieduma 86. punktā tā piebilda, ka nepiešķirt <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> direktoram pilnvaras veikt šādu paplašināšanu būtu pretrunā <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> noteiktajiem mērķiem, kā arī tā neatkarībai. Minētā sprieduma 87. punktā tā arī uzsvēra, ka šāda paplašināšanas iespēja ir tieši paredzēta <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> norādījumu 12. panta 3. punktā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0093"><NO.P>93</NO.P><TXT>Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka Vispārējās tiesas motīvos attiecībā uz Regulas Nr. 1073/1999 normu formulējuma analīzi nav pieļautas nekādas kļūdas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0094"><NO.P>94</NO.P><TXT>Turpinājumā ir jākonstatē, ka Vispārējās tiesas sniegtā šo tiesību normu interpretācija <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> noteikto mērķu gaismā var veicināt <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> darbības efektivitāti, jo tā ļauj tam vienas un tās pašas procedūras ietvaros veikt izmeklēšanas darbības gan Savienības iestādēs, struktūrās, birojos un aģentūrās, gan ārpus tām, lai savāktu visus pierādījumus, kas ļauj novērtēt <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> izmeklējamās rīcības likumību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0095"><NO.P>95</NO.P><TXT>Visbeidzot, nevar uzskatīt, ka tādu darbību apvienošana vienas un tās pašas procedūras ietvaros, uz kurām attiecas ārēja izmeklēšana un iekšēja izmeklēšana, varētu atņemt ieinteresētajām personām procesuālās garantijas vai, plašāk, liegt katrai no šīm darbībām piemērot noteikumus, kuros ir regulēta <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> darbība.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0096"><NO.P>96</NO.P><TXT>Līdz ar to no fakta, ka Savienības likumdevējs Regulas Nr. 883/2013 7. panta 4. punktā ir tieši paredzējis, ka <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> izmeklēšana var ietvert ārējus un iekšējus elementus, neizriet, ka šāda iespēja būtu izslēgta ar Regulu Nr. 1073/1999. Gluži pretēji, ņemot vērā šī sprieduma iepriekšējos punktos ietvertos apsvērumus, ir jākonstatē, ka šajā 7. panta 4. punktā ir tikai daudz skaidrāk pausti principi, kas jau bija piemērojami saskaņā ar Regulu Nr. 1073/1999, un ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, atzīdama, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0036" REF.END="QE0036"/>izmeklēšanas apjoma paplašināšana pati par sevi [nebija] prettiesiska<QUOT.END REF.START="QS0036" CODE="201D" ID="QE0036"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0097"><NO.P>97</NO.P><TXT>No tā izriet, ka otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Par otrā pamata otro daļu</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>–</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Lietas dalībnieku argumenti</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0098"><NO.P>98</NO.P><TXT>Ar otrā pamata otro daļu <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi prasības pieteikumu pirmajā instancē, pārsūdzētā sprieduma 80. punktā norādīdama, ka viņš šajā prasības pieteikumā nav precīzi identificējis noteikumu, ar kuru tiek piešķirtas tiesības privātpersonām un kuru <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> šajā lietā būtu pārkāpis. No tā 92.–96. punkta skaidri izrietot, ka runa ir par Regulas Nr. 1073/1999 3. un 4. pantu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0099"><NO.P>99</NO.P><TXT>Komisija lūdz otrā pamata otro daļu noraidīt kā nepamatotu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="14"?><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>–</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Tiesas vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0100"><NO.P>100</NO.P><TXT>No šī pamata pirmās daļas izvērtējuma, kas veikts šī sprieduma 91.–97. punktā, izriet, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 84.–89. punktā ir pamatoti uzskatījusi, ka atbilstoši Regulai Nr. 1073/1999 <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> varēja likumīgi paplašināt iekšējas izmeklēšanas apjomu, tajā iekļaujot elementus, uz kuriem attiecas ārēja izmeklēšana.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0101"><NO.P>101</NO.P><TXT>Turklāt <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> nav apstrīdējis ne <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> izmeklēšanas paplašināšanas nolūkā veiktās procedūras izvērtējumu, kas veikts pārsūdzētā sprieduma 91. un 92. punktā, ne arī secinājumu, kuru Vispārējā tiesa ir izdarījusi pārsūdzētā sprieduma 93. punktā un saskaņā ar kuru <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> nebija pierādījis, ka <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> veiktās izmeklēšanas paplašināšana bija nelikumīga.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0102"><NO.P>102</NO.P><TXT>Līdz ar to, pat pieņemot, ka Vispārējā tiesa, kā apgalvo <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT>, būtu sagrozījusi prasības pieteikumu pirmajā instancē, pārsūdzētā sprieduma 80. punktā atzīdama, ka tajā nav precīzi identificēts noteikums, ar kuru tiek piešķirtas tiesības privātpersonām un kuru <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> būtu pārkāpis, šī kļūda nevar likt apšaubīt <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> pirmajā instancē iesniegtā otrā iebilduma, kas attiecas uz nepilnībām izmeklēšanas raksturojumā un tās paplašināšanā, noraidīšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0103"><NO.P>103</NO.P><TXT>No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka iebildumi, kas vērsti pret Vispārējās tiesas nolēmumā ietvertiem <HT TYPE="ITALIC">ad abundantiam</HT> motīviem, nevar būt pamats šī lēmuma atcelšanai un tādējādi ir neefektīvi (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20200618">2020. gada 18. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Dovgan</HT>/<HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑142/19 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:487">EU:C:2020:487</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0092">92.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0104"><NO.P>104</NO.P><TXT>Līdz ar to otrā pamata otrā daļa ir jānoraida kā neefektīva un šis pamats ir jānoraida kopumā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par trešo pamatu, kas attiecas uz pierādījumu savākšanu</HT></HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Par trešā pamata pirmo daļu</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>–</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Lietas dalībnieku argumenti</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0105"><NO.P>105</NO.P><TXT>Ar trešā pamata pirmo daļu <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdas, izvērtējot pirmajā instancē izvirzīto trešo iebildumu attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> veikto pierādījumu savākšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0106"><NO.P>106</NO.P><TXT>Pirmkārt, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 103. punktā atzīdama, ka <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> direktors varēja tieši piedalīties izmeklēšanā, lai gan, pirmām kārtām, Regulas Nr. 1073/1999 6. panta 1. punktā ir paredzēts vienīgi, ka viņam ir jāvada izmeklēšana, un, otrām kārtām, šī tiešā dalība apdraudētu viņa objektīvo objektivitāti, tādējādi pārkāpjot Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0037" REF.END="QE0037"/>Harta<QUOT.END REF.START="QS0037" CODE="201D" ID="QE0037"/>) 41. pantu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0107"><NO.P>107</NO.P><TXT>Otrkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 105. punktā esot nepamatoti uzskatījusi, ka valsts iestādes pārstāvju dalība izmeklēšanā neapdraud <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> objektīvo objektivitāti, lai gan viens no šiem pārstāvjiem bija arī Uzraudzības komitejas loceklis. Ar to, ka šo dalību ir akceptējusi persona, uz kuru attiecās aplūkotā izmeklēšana, un ka nav konstatēts, ka minētā dalība būtu ietekmējusi izmeklēšanas norisi, nepietiekot, lai garantētu <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> objektivitāti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0108"><NO.P>108</NO.P><TXT>Treškārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 119. punktā esot pieļāvusi tiesību kļūdu, atzīdama, ka iejaukšanās privātajā dzīvē, ko rada telefona sarunas uztveršana, glabāšana un izmantošana, varētu tikt pamatota ar neapstrīdēšanu no Maltas iestāžu puses un lojālas sadarbības principu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="15"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0109"><NO.P>109</NO.P><TXT>Ceturtkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 124. punktā esot nepamatoti uzskatījusi, ka par to, vai telefona sarunas ierakstīšana ir vai nav bijusi prettiesiska, nav jālemj, jo <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> šajā sarunā nav piedalījies.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0110"><NO.P>110</NO.P><TXT>Komisija lūdz trešā pamata pirmo daļu noraidīt kā nepamatotu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>–</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Tiesas vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0111"><NO.P>111</NO.P><TXT>Pirmkārt, attiecībā uz tiesību kļūdu, ko Vispārējā tiesa esot pieļāvusi, lemjot par <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> direktora dalību izmeklēšanā, ir jāatgādina, ka Hartas 41. panta 1. punktā tostarp ir noteikts, ka ikvienai personai ir tiesības uz objektīvu jautājumu izskatīšanu Savienības iestādēs un struktūrās, [kā arī birojos un aģentūrās].</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0112"><NO.P>112</NO.P><TXT>No tā izriet, ka šīm iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām ir pienākums izpildīt objektivitātes prasību, ievērojot abas tās sastāvdaļas, t.i., pirmkārt, subjektīvo objektivitāti, saskaņā ar kuru neviens attiecīgās iestādes loceklis nedrīkst paust iepriekš izveidojušos uzskatus vai personīgus aizspriedumus, un, otrkārt, objektīvo objektivitāti, atbilstoši kurai iestādei ir jāsniedz pietiekamas garantijas, lai varētu izslēgt jebkādas leģitīmas šaubas attiecībā uz iespējamiem aizspriedumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20171220">2017. gada 20. decembris</DATE>, <NAME.CASE>Spānija/Padome</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑521/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:982">EU:C:2017:982</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0091">91.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, kā arī <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190327">2019. gada 27. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">August Wolff</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Remedia</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑680/16 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:257">EU:C:2019:257</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0027">27.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0113"><NO.P>113</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> direktora loma izmeklēšanas veikšanā ir definēta Regulas Nr. 1073/1999 6. panta 1. punktā, kurā, kā Vispārējā tiesa ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 103. punktā, ir paredzēts, ka <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> direktors vada izmeklēšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0114"><NO.P>114</NO.P><TXT>Lai gan šī uzdevuma faktiskā izpilde šajā regulā nav konkrēti regulēta, no <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> darbību rakstura izriet, ka šī izpilde noteikti ir saistīta ar prasību, lai <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> direktoram būtu tiesības dot norādījumus par izmeklēšanu atbildīgās nodaļas darbiniekiem, lai virzītu to izmeklēšanas darbu, tostarp attiecīgā gadījumā uzdodot veikt noteiktas izmeklēšanas darbības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0115"><NO.P>115</NO.P><TXT>Turklāt no <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> norādījumu 11. panta 6. punkta izriet, ka noteiktas šajā tiesību normā uzskaitītās izmeklēšanas darbības var tikt veiktas tikai pēc tam, kad <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> direktors ir iesniedzis rakstisku dokumentu, kurā tostarp ir norādīta izmeklēšanas darbība, kādu <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> darbinieki ir pilnvaroti veikt. Tā tas ir it īpaši attiecīgo personu vai liecinieku iztaujāšanas, kā arī telpu inspekcijas un pārbaužu uz vietas gadījumā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0116"><NO.P>116</NO.P><TXT>Tādējādi <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> direktoram ir jāieņem aktīva loma izmeklēšanas veikšanā, kā izriet arī no Regulas Nr. 1073/1999 9. panta 1. punkta, kurā ir paredzēts, ka izmeklēšanas ziņojumu sagatavo viņa vadībā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0117"><NO.P>117</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> nav pierādījis, ka <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> direktora tieša dalība noteiktās izmeklēšanas darbībās, kas var tikt saistīta ar tiesību normām, ar kurām viņam ir piešķirta šī aktīvā loma, varētu apdraudēt viņa objektīvo objektivitāti. Viņš turklāt nav apstrīdējis šo tiesību normu spēkā esamību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0118"><NO.P>118</NO.P><TXT>Šajos apstākļos nevar uzskatīt, ka <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> ir pierādījis, ka Vispārējās tiesas vērtējumā, kas ir ietverts pārsūdzētā sprieduma 103. punktā un saskaņā ar kuru šāda tieša dalība neapdraud izmeklēšanas objektivitāti, būtu pieļauta tiesību kļūda.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0119"><NO.P>119</NO.P><TXT>Otrkārt, runājot par valsts iestādes pārstāvja, kurš ir arī Uzraudzības komitejas loceklis, dalību Z. k‑ga iztaujāšanā, ir jānorāda, ka Regulas Nr. 1073/1999 11. panta 1. punktā ir paredzēts, ka šī komiteja, pastāvīgi uzraugot izmeklēšanas uzdevumu izpildi, stiprina <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> neatkarību. Pildot šo funkciju, tā tostarp var sniegt <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> direktoram atzinumus par <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> darbībām.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="16"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0120"><NO.P>120</NO.P><TXT>Tādējādi no šīs tiesību normas izriet, ka minētās komitejas locekļiem ir jāveic <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> veiktās izmeklēšanas uzraudzības funkcija.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0121"><NO.P>121</NO.P><TXT>Ņemot vērā Uzraudzības komitejai uzticēto uzrauga lomu, tas, ka kāds no tās locekļiem ir tieši piedalījies <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> izmeklēšanas darbības veikšanā, protams, var radīt leģitīmas šaubas par to, vai viņam, pildot savas uzraudzības funkcijas šajā komitejā, iespējams, nav bijis – pozitīvu vai negatīvu – aizspriedumu par attiecīgās izmeklēšanas darbības īstenošanas apstākļiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0122"><NO.P>122</NO.P><TXT>Tomēr, lai gan tādējādi varētu tikt ietekmēta Uzraudzības komitejas locekļa objektīvā objektivitāte, kad viņš pilda uzraudzības funkcijas šajā statusā, apstāklis, ka šai personai vēlāk var būt jāveic šāda uzraudzība, turpretim nevar radīt leģitīmas šaubas par viņa objektivitāti, piedaloties izmeklēšanas darbībā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0123"><NO.P>123</NO.P><TXT>Līdz ar to, lai gan uz <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> norādīto objektīvās objektivitātes trūkumu attiecīgā gadījumā varētu atsaukties saistībā ar Uzraudzības komitejas sniegto atzinumu par <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> izmeklēšanu, tas nevar likt apšaubīt objektivitātes principa ievērošanu šajā izmeklēšanā un it īpaši izjautāšanā, kurā piedalījās šīs komitejas loceklis.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0124"><NO.P>124</NO.P><TXT>Tomēr <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> argumentācijas, uz kuru attiecas pārsūdzētā sprieduma 105. punkts, mērķis bija apstrīdēt <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> veiktās pierādījumu savākšanas, nevis Uzraudzības komitejas atzinuma likumību. Līdz ar to arguments, kas attiecas uz šajā punktā pieļautu tiesību kļūdu, ir jānoraida kā nepamatots.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0125"><NO.P>125</NO.P><TXT>Treškārt, arguments, kas ir vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 119. punktu, atbilstoši šī sprieduma 103. punktā atgādinātajai Tiesas judikatūrai ir jānoraida kā neefektīvs, jo tas attiecas uz Vispārējās tiesas sniegtiem <HT TYPE="ITALIC">ad abundantiam</HT> motīviem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0126"><NO.P>126</NO.P><TXT>Apelācijas sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Vispārējā tiesa nevarēja noraidīt viņa argumentāciju, kuras mērķis bija pierādīt, ka Maltas iestāžu veiktā telefonsarunu sarakstu vākšana ir iejaukšanās privātajā dzīvē, pamatojoties uz to, ka Maltas iestādes nebija brīdinājušas <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT>, kā arī uz šo iestāžu pienākumu sadarboties ar <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT>, ja vien to palīdzība atbilst valsts tiesību aktiem. Tomēr viņš neapstrīd Vispārējās tiesas konstatējumu, saskaņā ar kuru <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> nav pierādījis, ka <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> būtu jāuzņemas atbildība par Maltas iestāžu īstenotās attiecīgās informācijas vākšanas kārtību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0127"><NO.P>127</NO.P><TXT>Ceturtkārt, attiecībā uz kļūdu, ko Vispārējā tiesa esot pieļāvusi, pārsūdzētā sprieduma 124. punktā uzskatīdama, ka <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> tiesības uz privātās dzīves un saziņas konfidencialitātes neaizskaramību nav pārkāptas, jo viņš nepiedalījās <DATE ISO="20120703">2012. gada 3. jūlija</DATE> telefonsarunā, kura tika ierakstīta, ir jāatgādina, ka no šī sprieduma 55. punktā minētās Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka Savienības ārpuslīgumiskā atbildība var iestāties nevis jebkuras Savienības tiesību normas pietiekami būtiska pārkāpuma dēļ, bet tikai tādas tiesību normas pietiekami būtiska pārkāpuma dēļ, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0128"><NO.P>128</NO.P><TXT>Šī ierobežojuma mērķis, neskarot piemērojamās tiesību normas attiecībā uz Savienības tiesību akta likumības novērtēšanu, ir šīs atbildības iestāšanos sašaurināt tikai līdz situācijām, kurās Savienības iestāžu, struktūru, biroju un aģentūru prettiesiskā rīcība ir radījusi zaudējumus privātpersonai, aizskarot tās intereses, kas ir konkrēti aizsargātas ar Savienības tiesībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0129"><NO.P>129</NO.P><TXT>Tādējādi netiktu ievērots šī ierobežojuma uzdevums, ja tiktu atzīts, ka Savienības ārpuslīgumiskā atbildība varētu iestāties, lai atlīdzinātu zaudējumus, kas ir nodarīti privātpersonai, pārkāpjot tiesību normu, kura tai nerada nekādas tiesības, bet kuras mērķis ir piešķirt tiesības trešai personai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0130"><NO.P>130</NO.P><TXT>No tā izriet, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 124. punktā atzīdama, ka Savienības atbildība attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> saistībā ar tādu iespējamu trešo personu tiesību uz privātās dzīves un saziņas konfidencialitātes neaizskaramību pārkāpumu, kuru saruna ir tikusi noklausīta un ierakstīta, nevarēja iestāties.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="17"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0131"><NO.P>131</NO.P><TXT>Līdz ar to trešā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā daļēji neefektīva un daļēji nepamatota.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Par trešā pamata otro daļu</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>–</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Lietas dalībnieku argumenti</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0132"><NO.P>132</NO.P><TXT>Ar trešā pamata otro daļu <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdas pierādījumu novērtējumā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0133"><NO.P>133</NO.P><TXT>Pirmkārt, no pašiem <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> bijušo darbinieku izteiktajiem komentāriem tikšanās laikā ar Eiropas Parlamenta deputātiem izrietot, ka <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> darbinieki viņiem esot prasījuši pieturēties pie savas versijas par faktiem, pretēji tam, ko Vispārējā tiesa esot atzinusi pārsūdzētā sprieduma 108. punktā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0134"><NO.P>134</NO.P><TXT>Otrkārt, Vispārējā tiesa esot sagrozījusi pierādījumus, minētā sprieduma 110. punktā atzīdama, ka starp divām tā paša telefonsarunas fragmenta satura pieraksta versijām pastāv tikai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0038" REF.END="QE0038"/>neliela atšķirība<QUOT.END REF.START="QS0038" CODE="201D" ID="QE0038"/>, lai gan vienā no šīm versijām esot atsauce uz faktu, ka <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> ir pieprasījis noteiktu cenu, bet otrā esot norādīts uz pieprasījumu, ko esot izteikusi trešā persona.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0135"><NO.P>135</NO.P><TXT>Treškārt, Vispārējā tiesa minētā sprieduma 111. punktā neesot varējusi pamatoti noraidīt to presē publicēto rakstu nozīmīgumu, kuru saturu Komisija neesot apstrīdējusi, lai gan tie paši par sevi esot pierādījumi par apstākļiem, kādos notika K. k‑dzes iztaujāšana. Tas, ka K. k‑dze parakstīja protokolu, kurš neliek apšaubīt viņas iztaujāšanas apstākļus, neesot noteicoši, jo no šiem presē publicētajiem rakstiem skaidri izrietot, ka viņai šo protokolu esot nācies parakstīt bez iespējas to pārlasīt.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0136"><NO.P>136</NO.P><TXT>Ceturtkārt, Vispārējā tiesa neesot izmantojusi <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> iesniegtos pierādījumus par <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> veikto <DATE ISO="20120703">2012. gada 3. jūlija</DATE> telefonsarunas ierakstīšanu. Tā arī esot nonākusi pretrunā pati ar sevi, pārsūdzētā sprieduma 125. punktā apgalvojot – neviens pierādījumus neļauj uzskatīt, ka šīs sarunas mērķis bija apstiprināt apelācijas sūdzības iesniedzēja atbildību –, lai gan minētā sprieduma 122. punktā tā bija konstatējusi, ka šī saruna esot sarīkota, lai sniegtu papildu pierādījumus faktu patiesuma apstiprināšanai vai noliegšanai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0137"><NO.P>137</NO.P><TXT>Piektkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 126. punktā nepamatoti neesot ņēmusi vērā Uzraudzības komitejas atzinumu 2/2012, lai gan šis atzinums esot pierādījums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0138"><NO.P>138</NO.P><TXT>Komisija lūdz trešā pamata otro daļu noraidīt kā daļēji nepieņemamu, daļēji neefektīvu un daļēji nepamatotu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>–</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Tiesas vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0139"><NO.P>139</NO.P><TXT>Iesākumā, tā kā <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi pierādījumus, kļūdaini interpretējot noteiktus dokumentus, ir jānorāda, ka, lai gan pierādījumu sagrozīšana var izpausties kā dokumenta interpretācija, kas ir pretrunā tā saturam, šādas sagrozīšanas konstatēšanai nepietiek pierādīt, ka šo dokumentu varēja interpretēt atšķirīgi no Vispārējās tiesas sniegtās interpretācijas. Šajā nolūkā ir jāpierāda, ka Vispārējā tiesa ir acīmredzami pārsniegusi šī dokumenta saprātīgas vērtējuma robežas, tostarp interpretējot to pretēji tā formulējumam (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 10. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Activision Blizzard Germany</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑260/09 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:62">EU:C:2011:62</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0054">54.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>; <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160407">2016. gada 7. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Akhras</HT>/Padome</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑193/15 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:219">EU:C:2016:219</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0072">72.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, kā arī 2020. gada 30. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">České dráhy</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑538/18 P un C‑539/18 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:53">EU:C:2020:53</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0060">60.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0140"><NO.P>140</NO.P><TXT>Pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 108. punktā Vispārējā tiesa tostarp ir uzskatījusi, ka no <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> bijušo darbinieku un Eiropas Parlamenta deputātu tikšanās satura pieraksta izriet, ka <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> darbinieki bija ieteikuši G. k‑gam būt apdomīgam par to, kā viņš sniegs informāciju, lai netraucētu Maltā notiekošo<?PAGE NO="18"?> izmeklēšanu, tomēr neprasot viņam pieturēties pie savas sākotnējās versijas. Vispārējā tiesa it īpaši uzsvēra, ka G. k‑gs, atbildot uz vienu no jautājumiem, ir noliedzis, ka šie <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> darbinieki būtu prasījuši viņam pieturēties pie šīs versijas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0141"><NO.P>141</NO.P><TXT>Lai gan G. k‑ga komentāri, kuri ir atspoguļoti šajā pierakstā, attiecībā uz minēto <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> darbinieku paustajiem ieteikumiem ir zināmā mērā neviennozīmīgi, tomēr Vispārējā tiesa šajā 108. punktā ir precīzi minējusi G. k‑ga atbildi tieši uz jautājumu par to, vai <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> darbinieki ir mudinājuši viņu sniegt nepatiesu paziņojumu. Turklāt no minētā pieraksta izriet, ka G. k‑gs ir norādījis arī, ka tie paši <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> darbinieki ir mudinājuši viņu uz apdomību, nekad viņam tieši neprasīdami neminēt noteiktus faktus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0142"><NO.P>142</NO.P><TXT>Šajos apstākļos <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> nav pierādījis, ka Vispārējā tiesa minētajā 108. punktā būtu sagrozījusi strīdīgo pierakstu, acīmredzami pārsniedzot šī dokumenta saprātīga vērtējuma robežas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0143"><NO.P>143</NO.P><TXT>Otrkārt, pārsūdzētā sprieduma 110. punktā Vispārējā tiesa minēja atšķirību starp divām tā paša <DATE ISO="20120329">2012. gada 29. marta</DATE> telefonsarunas fragmenta satura pieraksta versijām. Tā pauda uzskatu, ka runa ir par nelielu atšķirību, kas neietekmē <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> secinājumus, un ka no šīm divām versijām var netieši secināt, ka tajās abās atsauce ir uz <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> pieprasītu summu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0144"><NO.P>144</NO.P><TXT>Šajā ziņā šķiet, ka Vispārējā tiesa ir precīzi atspoguļojusi katrā no <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> iesniegtajām versijām izmantotos formulējumus. Turklāt, lai gan <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> piedāvātā Maltas iestāžu iesniegtās versijas interpretācija, saskaņā ar kuru to varēja saprast kā tādu, kurā ir minēta Z. k‑ga, nevis <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> pieprasītā summa, ir pieņemama, tomēr tas, ka tā būtu jāievēro, nav pietiekami viennozīmīgi, lai uzskatītu, ka Vispārējā tiesa ir acīmredzami pārsniegusi šīs versijas saprātīga vērtējuma robežas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0145"><NO.P>145</NO.P><TXT>Treškārt, no pārsūdzētā sprieduma 111. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa nolēma nepiešķirt izšķirošu nozīmi Maltas presē publicētajiem rakstiem, ko <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> bija iesniedzis, lai apstrīdētu apstākļus, kādos bija notikusi K. k‑dzes pirmā iztaujāšana.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0146"><NO.P>146</NO.P><TXT>Tomēr no šī paša punkta izriet, ka Vispārējā tiesa pakārtoti ir balstījusies arī uz apstākli, ka no K. k‑dzes otrās iztaujāšanas protokola neizriet, ka viņa tās laikā būtu apstrīdējusi apstākļus, kādos notika viņas pirmā iztaujāšana, lai gan viņa sniedza papildinājumus, grozījumus un skaidrojumus attiecībā uz šo pirmo iztaujāšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0147"><NO.P>147</NO.P><TXT>Ar šo pēdējo motīvu, kuru <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> šajā apelācijas sūdzībā nekādi nav apstrīdējis, pietiek, lai pamatotu Vispārējās tiesas vērtējumu, saskaņā ar kuru nav konstatēts, ka <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> darbinieku prakse pirmajā iztaujāšanā būtu bijusi pretrunā principiem, kas piemērojami pierādījumu iegūšanas jomā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0148"><NO.P>148</NO.P><TXT>Šajos apstākļos ir jāuzskata, ka <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> argumentācija, kas ir vērsta pret pārsūdzētā sprieduma 111. punktu, atbilstoši šī sprieduma 103. punktā atgādinātajai Tiesas judikatūrai ir jāuzskata par neefektīvu, jo tā attiecas uz minētā sprieduma <HT TYPE="ITALIC">ad abundantiam</HT> motīviem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0149"><NO.P>149</NO.P><TXT>Ceturtkārt, lai gan <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> apstrīd dažādus Vispārējās tiesas pamatojuma elementus, kas attiecas uz <DATE ISO="20120703">2012. gada 3. jūlija</DATE> telefonsarunas ierakstīšanu, ir jānorāda, ka šāda ieraksta veikšana Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanos būtu varējusi izraisīt tikai tad, ja tā būtu īstenota, pārkāpjot Savienības tiesību normu, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0150"><NO.P>150</NO.P><TXT>No šī sprieduma 127.–130. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 124. punktā ir pamatoti atzinusi, ka to noteikumu mērķis, uz kuriem šajā ziņā atsaucās <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT>, nebija piešķirt viņam tiesības un ka ar šo konstatējumu pietiek, lai noraidītu Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanos šī ieraksta īstenošanas dēļ.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="19"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0151"><NO.P>151</NO.P><TXT>Līdz ar to, tā kā iespējamā papildu pierādījumu ņemšana vērā attiecībā uz minēto reģistrāciju vai fakta konstatācija, ka šīs pašas ieraksta veikšanas mērķis bija apstiprināt <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> atbildību, nevar likt apšaubīt šo vērtējumu, argumenti, kas šajā ziņā ir izvirzīti šajā apelācijas sūdzībā, ir jānoraida kā neefektīvi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0152"><NO.P>152</NO.P><TXT>Piektkārt, pārsūdzētā sprieduma 126. punktā Vispārējā tiesa ir atzinusi – <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> ir jāpierāda, ka Uzraudzības komitejas atzinumā 2/2012 ietvertie apgalvojumi ir apstiprinājušies, bet Komisijai nav pienākuma paust nostāju par šiem apgalvojumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0153"><NO.P>153</NO.P><TXT>Vispārējā tiesa, šādi lemjot, balstījās uz noteikumiem par pierādīšanas pienākuma sadalījumu prasībā atzīt Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanos, bet vispārīgi nenoliedza jebkādu šī atzinuma pierādījuma spēku.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0154"><NO.P>154</NO.P><TXT>No tā izriet, ka <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> arguments, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 126. punktā nepamatoti nav ņēmusi vērā minēto atzinumu, ir balstīts uz kļūdainu šī punkta interpretāciju un tādējādi ir jānoraida kā nepamatots.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0155"><NO.P>155</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš minēto, trešā pamata otrā daļā ir jānoraida kā daļēji neefektīva un daļēji nepamatota. Līdz ar to trešais pamats ir jānoraida kopumā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par ceturto pamatu, kas attiecas uz Lēmuma 1999/396 4. panta ievērošanu</HT></HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Par ceturtā pamata pirmo daļu</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>–</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Lietas dalībnieku argumenti</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0156"><NO.P>156</NO.P><TXT>Ar ceturtā pamata pirmo daļu <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> apgalvo, pirmkārt, ka no Lēmuma 1999/396 4. panta un Vispārējās tiesas <DATE ISO="20080708">2008. gada 8. jūlija</DATE> sprieduma <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Franchet</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Byk</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑48/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2008:257">EU:T:2008:257</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) izriet, ka <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> ir jāuzklausa personas, attiecībā uz kurām tiek veikta izmeklēšana, par visiem faktiem, kas uz tām attiecas. Līdz ar to Vispārējai tiesai esot bijis jānosaka, vai <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> bija jāuzklausa saistībā ar piezīmēm, kurās tika veikta G. k‑ga <DATE ISO="20120919">2012. gada 19. septembra</DATE> iztaujāšanas (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0039" REF.END="QE0039"/>piezīmes par G. k‑ga uzklausīšanu<QUOT.END REF.START="QS0039" CODE="201D" ID="QE0039"/>) satura pieraksts, pamatojoties uz šajās piezīmēs minētajiem faktiem, nevis – kā šī tiesa esot darījusi pārsūdzētā sprieduma 143. punktā – izmantojot citus kritērijus, kas attiecas uz šo piezīmju raksturu, citu pierādījumu esamību vai arī uz to, ka minētās piezīmes ir ietvertas tikai <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> ziņojuma pielikumos.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0157"><NO.P>157</NO.P><TXT>Otrkārt, Vispārējā tiesa esot sniegusi pretrunīgus motīvus, pārsūdzētā sprieduma 143. punktā apgalvodama, ka no pierādījuma esamības <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> ziņojuma pielikumos nevar secināt, ka <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> šo pierādījumu ir izmantojis noteiktu apgalvojumu pierādīšanai, lai gan minētā sprieduma 109. punktā tā esot konstatējusi, ka dokumenti, uz kuriem ir balstīts šāds ziņojums, attiecīgā gadījumā būtu jāietver tikai tā pielikumā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0158"><NO.P>158</NO.P><TXT>Treškārt, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 144. punktā atzīdama, ka attiecīgajai personai nebija tiesību tikt uzklausītai par <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> galīgajā ziņojumā izdarītajiem secinājumiem. Noteicošais jautājums esot, vai šī persona ir tikusi uzklausīta saistībā ar visiem faktiem, kas pamato šos secinājumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0159"><NO.P>159</NO.P><TXT>Komisija lūdz ceturtā pamata pirmo daļu noraidīt kā nepamatotu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="20"?><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>–</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Tiesas vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0160"><NO.P>160</NO.P><TXT>Pirmkārt, attiecībā uz tiesību kļūdu, ko Vispārējā tiesa esot pieļāvusi pārsūdzētā sprieduma 143. punktā, ir jānorāda, ka šajā punktā Vispārējā tiesa noraidīja <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> sniegto argumentu, ka <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> esot pārkāpis Lēmuma 1999/396 4. pantu, neļaudams viņam paust viedokli attiecībā uz piezīmēm par G. k‑ga iztaujāšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0161"><NO.P>161</NO.P><TXT>Lai lemtu šādi, Vispārējā tiesa vispirms atzina, ka <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> bija pienākums lūgt attiecīgajai personai iesniegt apsvērumus par faktiem, kas attiecas uz to, nevis jādod tai iespēja paust nostāju par katru savākto liecību. Pēc tam tā uzsvēra, ka piezīmes attiecībā uz G. k‑ga iztaujāšanu <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> ziņojumā bija izmantotas dažādiem mērķiem, tomēr <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> neizdarīja secinājumus attiecībā uz prasītāju, pamatojoties tikai uz šīm piezīmēm. Visbeidzot, Vispārējā tiesa norādīja, ka no tā apstākļa vien, ka minētās piezīmes ir ietvertas šī ziņojuma pielikumos, nevar secināt, ka tās ir izmantotas kā pierādījums pret <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> izvirzītajiem apgalvojumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0162"><NO.P>162</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir jāuzsver, ka Lēmuma 1999/396 4. pantā, kurā ir regulēti iekšējās izmeklēšanas nosacījumi un kārtība, kā Vispārējā tiesa ir uzsvērusi pārsūdzētā sprieduma 130. punktā, ir paredzēts, ka pēc izmeklēšanas pabeigšanas nedrīkst izdarīt secinājumus, kuros minēts kāda konkrēta Komisijas locekļa vārds, ja <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0040" REF.END="QE0040"/>iesaistītajai personai nav dota iespēja paust savu viedokli par visiem faktiem, kas uz viņu attiecas<QUOT.END REF.START="QS0040" CODE="201D" ID="QE0040"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0163"><NO.P>163</NO.P><TXT>No šī panta formulējuma izriet, ka <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> ir pienākums ļaut <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0041" REF.END="QE0041"/>ieinteresētajai personai<QUOT.END REF.START="QS0041" CODE="201D" ID="QE0041"/> izteikties nevis par katru izmeklēšanas laikā savākto pierādījumu, ko varētu izmantot, lai izdarītu secinājumus attiecībā uz to, bet gan tikai par faktiem, kuri attiecas uz to un kuri izriet no šiem pierādījumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0164"><NO.P>164</NO.P><TXT>No tā izriet, ka <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> būtu bijis pienākums uzklausīt <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> par faktiem, kas izklāstīti piezīmēs par G. k‑ga iztaujāšanu, ja šie fakti būtu tikuši uzskatīti par tādiem, kas attiecas uz viņu. Līdz ar to, pamatodamās uz <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> veikto šo piezīmju ierobežoto izmantošanu izmeklēšanas ziņojumā, lai noraidītu <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> pirmajā instancē izvirzīto argumentu saistībā ar iespējamu Lēmuma 1999/396 4. panta pārkāpumu, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0165"><NO.P>165</NO.P><TXT>Lai gan tas tā ir, pat tad, ja Vispārējās tiesas spriedumā atklājas Savienības tiesību pārkāpums, bet sprieduma rezolutīvā daļa šķiet balstīta uz citu tiesisko pamatojumu, apelācijas sūdzība ir jānoraida (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20200604">2020. gada 4. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Terna</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑812/18 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:437">EU:C:2020:437</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0055">55.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0166"><NO.P>166</NO.P><TXT>Tā tas ir šajā gadījumā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0167"><NO.P>167</NO.P><TXT>Proti, no piezīmēm par G. k‑ga iztaujāšanu izriet, ka viņš iztaujāšanā ir minējis 2012. gada 10. februārī notikušu tikšanos starp <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> un Z. k‑gu, kā arī saziņu starp Z. k‑gu, K. k‑dzi un G. k‑gu par iespēju <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> ieņemt zināmu nostāju apmaiņā pret lielas naudas summas samaksu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0168"><NO.P>168</NO.P><TXT>No <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> <DATE ISO="20120716">2012. gada 16. jūlija</DATE> un 17. septembra iztaujāšanas satura pieraksta izriet, ka <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> ir tikusi sniegta iespēja paust viedokli par šīs tikšanās faktu un par tās laikā notikušo saziņu, kā arī par Z. k‑ga priekšlikumu, kas bija galvenais piezīmēs par G. k‑ga izjautāšanu minētās saziņas priekšmets.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0169"><NO.P>169</NO.P><TXT>Turklāt <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> nenorādīja jaunus faktus, kuri pirmo reizi būtu minēti šajās piezīmēs un par kuriem viņš līdz ar to nebūtu varējis izteikties <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> iztaujāšanā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0170"><NO.P>170</NO.P><TXT>Līdz ar to pirmajā instancē izvirzītais arguments, saskaņā ar kuru, pārkāpjot Lēmuma 1999/396 4. pantu, viņš neesot ticis uzklausīts par faktiem, kas ir izklāstīti piezīmēs par G. k‑ga iztaujāšanu, ir jānoraida kā nepamatots. No tā izriet, ka šīs apelācijas sūdzības pamatošanai izvirzītais arguments par tiesību kļūdu, ko Vispārējā tiesa esot pieļāvusi pārsūdzētā sprieduma 143. punktā, ir neefektīvs.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="21"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0171"><NO.P>171</NO.P><TXT>Otrkārt, runājot par apgalvoto pretrunu apsvērumos starp pārsūdzētā sprieduma 109. un 143. punktu, ir jānorāda, ka, lai noraidītu argumentu par to, ka noteikti pierādījumi nav jāattēlo <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> ziņojumā, Vispārējā tiesa minētā sprieduma 109. punktā ir atzinusi, ka dokumenti, uz kuriem ir balstīts šāds ziņojums, nav pilnībā jāattēlo šajā ziņojumā un tos attiecīgā gadījumā būtu jāietver tikai šī ziņojuma pielikumā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0172"><NO.P>172</NO.P><TXT>Pārsūdzētā sprieduma 143. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka tas apstāklis vien, ka piezīmes par G. k‑ga iztaujāšanu ir ietvertas <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> ziņojuma pielikumos, neļauj konstatēt, ka tās ir izmantotas par pierādījumu pret <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> izvirzītajiem apgalvojumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0173"><NO.P>173</NO.P><TXT>Nekāda pretruna starp motīviem, kas ietverti sprieduma 109. punktā un tiem, kuri ietverti tā 143. punktā, nevar tikt konstatēta. No šī 109. punkta neizriet, ka <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> ziņojuma pielikumos var būt ietverti tikai pierādījumi, kas izvirzīti pret aizdomās turētajām personām vai <HT TYPE="ITALIC">a fortiori</HT> pret vienu no tām, ja šajā ziņojumā ir ietverti secinājumi par vairāku personu darbībām, kā tas ir šajā lietā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0174"><NO.P>174</NO.P><TXT>Treškārt, attiecībā uz tiesību kļūdu, ko Vispārējā tiesa esot pieļāvusi pārsūdzētā sprieduma 144. punktā, ir jānorāda, ka šajā punktā Vispārējā tiesa tostarp konstatēja, ka <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> nebija norādījis attiecīgo secinājumu pamatojošos faktus, kurus viņš vēlējās noliegt vai izskaidrot.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0175"><NO.P>175</NO.P><TXT>No tā izriet, ka šajā punktā Vispārējā tiesa nav vis atzinusi, ka <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> nebija pienākuma iztaujāt <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> par faktiem, kas pamato vienu no tā secinājumiem, bet, ka šī tiesa, gluži pretēji, ir netieši pieņēmusi, ka <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> šāds pienākums bija, vienlaikus precizējot, ka, lai <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> pierādītu to Savienības tiesību pārkāpumu, uz kurām viņš atsaucas, viņam bija pienākums norādīt faktus, par kuriem <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> neesot viņu iztaujājis.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0176"><NO.P>176</NO.P><TXT>Tādējādi <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> arguments par tiesību kļūdu, kas esot pieļauta pārsūdzētā sprieduma 144. punktā, ir jānoraida kā nepamatots, jo tas ir balstīts uz kļūdainu minētā sprieduma interpretāciju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0177"><NO.P>177</NO.P><TXT>Līdz ar to ceturtā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā daļēji neefektīva un daļēji nepamatota.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Par ceturtā pamata otro daļu</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>–</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Lietas dalībnieku argumenti</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0178"><NO.P>178</NO.P><TXT>Ar ceturtā pamata otro daļu <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi piezīmes par G. k‑ga iztaujāšanu, pārsūdzētā sprieduma 143. punktā pauzdama uzskatu, ka tajās nav aprakstīti fakti, kuros būtu iesaistīts apelācijas sūdzības iesniedzējs, lai gan no tām skaidri izrietot, ka tas tā ir. Šī kļūda esot atkārtota minētā sprieduma 145. punktā, kurā Vispārējā tiesa ir apgalvojusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs varēja izteikties par faktiem, kas attiecas uz viņu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0179"><NO.P>179</NO.P><TXT>Komisija lūdz ceturtā pamata otro daļu noraidīt kā nepamatotu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>–</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Tiesas vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0180"><NO.P>180</NO.P><TXT>Pārsūdzētā sprieduma 143. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka piezīmes par G. k‑ga izjautāšanu <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> ziņojumā tika minētas <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0042" REF.END="QE0042"/>tikai, lai iepazīstinātu ar liecinieku izjautāšanām, kuras notika [..], lai darītu zināmu faktu, kurš neattiecas uz [<HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT>], un apstiprina to, ko liecinieks jau bija norādījis pirmajā izjautāšanā [..] un lai izklāstītu liecinieka subjektīvo izpratni par piedāvājumiem, kurus Z. K‑gs bija izteicis tostarp sūdzības iesniedzējai<QUOT.END REF.START="QS0042" CODE="201D" ID="QE0042"/>. No tā šī tiesa secināja – no šī ziņojuma neizriet, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0043" REF.END="QE0043"/>ka <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> būtu izdarījis jebkādu secinājumu attiecībā uz [<HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT>], balstoties tikai uz šīm piezīmēm<QUOT.END REF.START="QS0043" CODE="201D" ID="QE0043"/>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="22"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0181"><NO.P>181</NO.P><TXT>Tomēr, kā izriet no šī sprieduma 164. punkta, visi šie dažādie Vispārējās tiesas konstatējumi attiecas uz piezīmju par G. k‑ga iztaujāšanu izmantošanu, ko <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> ir veicis savā ziņojumā. Turklāt ne no viena cita pārsūdzētā sprieduma 143. punkta elementa neizriet, ka Vispārējā tiesa būtu atzinusi, kā to apgalvo <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT>, ka minētajās piezīmēs nav ietverti fakti, kas attiecas uz viņu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0182"><NO.P>182</NO.P><TXT>Šajos apstākļos nevar uzskatīt, ka pārsūdzētā sprieduma 145. punktā ietvertais Vispārējās tiesas konstatējums, saskaņā ar kuru <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> tika sniegta iespēja izteikties par faktiem, kas attiecas uz viņu, pat daļēji pamatojas uz Vispārējās tiesas sniegtu vērtējumu, saskaņā ar kuru piezīmēs par G. k‑ga iztaujāšanu šādi fakti nav ietverti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0183"><NO.P>183</NO.P><TXT>Turklāt, kā izriet no šī sprieduma 167.–170. punkta, pat tad, ja viņš netika informēts par šīm piezīmēm, apelācijas sūdzības iesniedzējam tomēr bija iespēja paust nostāju par faktiem, uz kuriem tajās ir ietverta atsauce.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0184"><NO.P>184</NO.P><TXT>Tādējādi ceturtā pamata otrā daļa ir balstīta uz kļūdainu pārsūdzētā sprieduma interpretāciju un šī iemesla dēļ ir jānoraida kā nepamatota. Līdz ar to ceturtais pamats ir jānoraida kopumā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par piekto pamatu, kas attiecas uz vēršanos Uzraudzības komitejā</HT></HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Lietas dalībnieku argumenti</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0185"><NO.P>185</NO.P><TXT>Ar piekto pamatu <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi vairākas kļūdas, noraidīdama pirmajā instancē izvirzīto piekto iebildumu par Uzraudzības komitejas iesaistīšanos.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0186"><NO.P>186</NO.P><TXT>Pirmkārt, saskaņā ar darba vienošanos, kas noslēgta starp Uzraudzības komiteju un <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0044" REF.END="QE0044"/>darba vienošanās<QUOT.END REF.START="QS0044" CODE="201D" ID="QE0044"/>), starp vēršanos šajā komitejā un informācijas nosūtīšanu valsts tiesu iestādēm esot jāievēro piecu dienu termiņš. Pat ja izņēmuma apstākļos šis termiņš varētu būt īsāks par piecām dienām, <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> pirms šīs nosūtīšanas vienmēr esot jācenšas iegūt Uzraudzības komitejas piekrišanu. Vispārējā tiesa esot arī nepamatoti uzskatījusi, ka <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> šajā ziņā bija jāpiešķir rīcības brīvība, lai gan šāda pieeja atņemot efektivitāti uzraudzībai, kas šai komitejai ir uzticēta ar Regulas Nr. 1073/1999 11. panta 7. punktu. Pretēji tam, ko ir atzinusi Vispārējā tiesa, šīs lietas sensitīvā rakstura dēļ esot stingri jāievēro piemērojamās procesuālās garantijas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0187"><NO.P>187</NO.P><TXT>Otrkārt, Vispārējā tiesa esot sagrozījusi lietas materiālus, pārsūdzētā sprieduma 160. punktā apgalvodama, ka Uzraudzības komitejas priekšsēdētājs ir piekritis <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> ziņojuma nosūtīšanai Maltas tiesu iestādēm pirms piecu dienu termiņa beigām. Šīs piekrišanas esamība, kuru <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> tiesas sēdē Vispārējā tiesā esot apstrīdējis, neizrietot ne no viena lietas materiālos ietvertā dokumenta. Turklāt vairākos lietas materiālos ietvertajos dokumentos esot norādes par pretējo.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0188"><NO.P>188</NO.P><TXT>Treškārt, Vispārējā tiesa neesot ievērojusi Regulas Nr. 1073/1999 11. panta 7. punktu, kā tas ir interpretēts tās pašas judikatūrā, pārsūdzētā sprieduma 161. punktā atzīdama, ka <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> varēja nosūtīt savu ziņojumu valsts tiesu iestādēm, pirms Uzraudzības komiteja bija pabeigusi tā pārbaudi. Šīs komitejas veiktā uzraudzība neesot aizliegta iejaukšanās izmeklēšanas norisē un esot nepieciešama, lai efektīvi aizsargātu attiecīgo personu tiesības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0189"><NO.P>189</NO.P><TXT>Šajā lietā šis pienākums neesot ticis ievērots, jo <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT>, pirmkārt, <DATE ISO="20121018">2012. gada 18. oktobrī</DATE> piešķīra Uzraudzības komitejai piekļuvi lietas materiāliem un, otrkārt, <DATE ISO="20121019">2012. gada 19. oktobrī</DATE> nosūtīja šos lietas materiālus Maltas iestādēm, lai gan šī komiteja esot brīdinājusi <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT>, ka bija nepieciešams ilgāks izvērtēšanas termiņš. Apstāklis, ka šī komiteja nevarot likt šķēršļus <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> ziņojuma nosūtīšanai, turklāt neesot pietiekams, lai pamatotu jebkādas faktiska iespējas liegšanu tai veikt uzraudzību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0190"><NO.P>190</NO.P><TXT>Komisija apgalvo, ka piektais pamats nav pamatots.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="23"?><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Tiesas vērtējums</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0191"><NO.P>191</NO.P><TXT>Iesākumā ir jāprecizē Uzraudzības komitejas funkcija, par kuru <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> un Komisijai ir domstarpības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0192"><NO.P>192</NO.P><TXT>Regulas Nr. 1073/1999 11. panta 1. punktā šī funkcija ir vispārīgi definēta, precizējot, ka Uzraudzības komiteja stiprina <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> neatkarību, pastāvīgi uzraugot tā izmeklēšanas uzdevumu izpildi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0193"><NO.P>193</NO.P><TXT>Šajā nolūkā Uzraudzības komitejai saskaņā ar šīs regulas 11. panta 8. punktu ir pienākums pieņemt vismaz vienu ziņojumu gadā par savu darbību. Turklāt atbilstoši minētās regulas 11. panta 1. un 8. punktam tā var arī sniegt atzinumu par <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> darbību <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> direktoram, kā arī iesniegt ziņojumus Eiropas Parlamentam, Padomei, Komisijai un Revīzijas palātai par <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> veikto izmeklēšanu un par rīcību sakarā ar to.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0194"><NO.P>194</NO.P><TXT>Lai gan nav izslēgts, ka Uzraudzības komitejas sniegts atzinums attiecas uz kādu konkrētu gadījumu, Savienības likumdevējs tomēr ir izvirzījis prasību, ka šāda atzinuma mērķis nevar būt ietekmēt izvēles, kas <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> ir jāizdara konkrētā lietā, jo, kā Vispārējā tiesa ir pamatoti atgādinājusi pārsūdzētā sprieduma 162. punktā, šīs pašas regulas 11. panta 1. punktā ir paredzēts, ka Uzraudzības komitejas atzinumi tiek pieņemti, neiejaucoties kārtējās izmeklēšanas darbā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0195"><NO.P>195</NO.P><TXT>No šiem elementiem izriet, kā ir norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 103. punktā, ka Uzraudzības komitejas funkcija ir veikt <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> darbības sistemātisku uzraudzību. Lai gan tādējādi tai ir jāpārbauda, vai šī darbība tiek veikta saskaņā ar procedūrām, kurās tiek ievērotas attiecīgo personu tiesības, it īpaši procesuālās tiesības, Uzraudzības komitejai šajā ziņā nav pienākuma veikt <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> aktu <HT TYPE="ITALIC">a priori</HT> kontroli.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0196"><NO.P>196</NO.P><TXT>Šo Uzraudzības komitejas funkciju koncepciju konkrētāk attiecībā uz informācijas nosūtīšanu dalībvalsts tiesu iestādēm apstiprina tas, ka tad, ja tā tiek informēta par šādas nosūtīšanas nepieciešamību atbilstoši Regulas Nr. 1073/1999 11. panta 7. punktam, šai komitejai nav piešķirtas pilnvaras iebilst pret šo nosūtīšanu, kā pārsūdzētā sprieduma 162. punktā ir minējusi Vispārējā tiesa.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0197"><NO.P>197</NO.P><TXT>Apstāklis, ka noteiktas Uzraudzības komitejas reglamenta normas, kā apgalvo <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT>, iespējams, var tikt interpretētas tādējādi, ka to mērķis ir piešķirt Uzraudzības komitejai plašāku funkciju, katrā ziņā nevar likt apšaubīt iepriekš minētos apsvērumus, jo ar šo reglamentu, kas ir pieņemts, pamatojoties uz Regulas Nr. 1073/1999 11. panta 6. punktu, nevar tikt grozītas šīs regulas normas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0198"><NO.P>198</NO.P><TXT>Šajā kontekstā, runājot, pirmkārt, par argumentu, saskaņā ar kuru <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> bija pienākums nogaidīt, līdz Uzraudzības komiteja būs pabeigusi savu uzdevumu, pirms sava ziņojuma nosūtīšanas valsts tiesu iestādēm, ir jāuzsver, ka šāds pienākums no Regulas Nr. 1073/1999 normām neizriet.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0199"><NO.P>199</NO.P><TXT>Šis pienākums varētu arī aizkavēt valsts tiesu iestāžu secinājumu ņemšanu vērā un nešķiet nepieciešams, lai pieļautu <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> Uzraudzības komitejas īpašās funkcijas izpildi, jo tai ir pienākums nevis iebilst pret informācijas nosūtīšanu valsts tiesu iestādēm, bet tikai veikt šajā jomā īstenotās <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> prakses sistemātisku uzraudzību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0200"><NO.P>200</NO.P><TXT>Līdz ar to Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 162. punktā atzīdama, ka ziņojuma nosūtīšana Maltas tiesu iestādēm, pirms Uzraudzības komiteja bija pieņēmusi lēmumu šajā sakarā, nav Savienības tiesību normas pārkāpums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0201"><NO.P>201</NO.P><TXT>Otrkārt, attiecībā uz laikposmu, kas pagāja starp vēršanos Uzraudzības komitejā un ziņojuma nosūtīšanu Maltas iestādēm, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 153. punktā ir pamatoti konstatējusi, ka Regulas Nr. 1073/1999 11. panta 7. punktā ir paredzēts pienākums informēt komiteju par gadījumiem, kad informācija ir jānosūta valsts tiesu iestādēm, nenosakot termiņu, kam būtu jābūt komitejas rīcībā uzraudzības veikšanai pirms šīs nosūtīšanas.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="24"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0202"><NO.P>202</NO.P><TXT>Lai gan ir tiesa, ka ar darba vienošanos ir paredzēts – dokumenti, kas šajā kontekstā ir jāiesniedz Uzraudzības komitejai, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0045" REF.END="QE0045"/>parasti<QUOT.END REF.START="QS0045" CODE="201D" ID="QE0045"/> tai ir jāpaziņo piecas darba dienas pirms informācijas nosūtīšanas valsts tiesu iestādēm, – no paša šīs vienošanās formulējuma izriet, kā šajā punktā ir norādījusi Vispārējā tiesa, ka šis termiņš ir orientējošs un ka <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> līdz ar to var no tā atkāpties.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0203"><NO.P>203</NO.P><TXT>Tā kā, ņemot vērā Uzraudzības komitejas īpašo funkciju, katrā ziņā nav nepieciešams, lai tā pieņem lēmumu pirms šīs nosūtīšanas, <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> ir jāpiešķir plaša rīcības brīvība noteikt datumu, kurā tas šo informāciju nosūta valsts tiesu iestādēm. Līdz ar to tas var nolemt veikt šādu nosūtīšanu pirms tā termiņa beigām, kas ir noteikts ar darba vienošanos, un Uzraudzības komitejas priekšsēdētājam nav šajā ziņā iepriekš jādod piekrišana.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0204"><NO.P>204</NO.P><TXT>Šajos apstākļos nevar uzskatīt, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu faktu juridiskajā kvalifikācijā, atzīdama, ka, ņemot vērā izmeklēšanas nozīmīgumu un sensitīvo raksturu, kā arī to, ka <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> jau bija atkāpies no komisāra amata, <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> varēja, acīmredzami nepārsniedzot savu rīcības brīvību, uzskatīt par lietderīgu nosūtīt savu ziņojumu Maltas iestādēm, sākot ar 2012. gada 19. oktobri, lai gan Uzraudzības komiteja pilnīgu piekļuvi lietas materiāliem bija saņēmusi tikai iepriekšējā dienā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0205"><NO.P>205</NO.P><TXT>Treškārt, <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> apgalvojums par lietas materiālu sagrozīšanu, pamatojot to tādējādi, ka pretēji tam, ko Vispārējā tiesa norāda pārsūdzētā sprieduma 160. punktā, Uzraudzības komitejas priekšsēdētājs neesot piekritis <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> ziņojuma nosūtīšanai Maltas tiesu iestādēm pirms piecu dienu termiņa beigām, ir jānoraida kā neefektīvs, jo no šī sprieduma 203. punkta izriet, ka, pat pieņemot, ka Vispārējā tiesa būtu nepamatoti uzskatījusi, ka Uzraudzības komitejas priekšsēdētājs ir apstiprinājis vajadzību ātri nosūtīt ziņojumu Maltas iestādēm, šī kļūda nebūtu tāda, kas varētu likt apšaubīt pārsūdzētā sprieduma 164. punktā ietverto vērtējumu, saskaņā ar kuru <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> varēja šo nosūtīšanu īstenot, nepārkāpdams piemērojamās Savienības tiesību normas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0206"><NO.P>206</NO.P><TXT>Līdz ar to piektais pamats ir jānoraida kā daļēji neefektīvs un daļēji nepamatots.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par sesto pamatu, kas attiecas uz nevainīguma prezumpciju</HT></HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Par sestā pamata otro daļu</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>–</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Lietas dalībnieku argumenti</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0207"><NO.P>207</NO.P><TXT>Ar sestā pamata otro daļu, kas ir jāizskata vispirms, <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> apgalvo, ka Vispārējās tiesas motīvi attiecībā uz vērtējumu par <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> direktora paziņojumu preses konferencē ir pretrunīgi, jo Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 176. punktā ir konstatējusi, no vienas puses, ka <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> direktors ir apstiprinājis – <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> nebija reaģējis uz attiecīgajām darbībām, par kurām viņš zināja, un, no otras puses, ka <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> direktora paziņojumi neatspoguļoja apelācijas sūdzības iesniedzēja vainu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0208"><NO.P>208</NO.P><TXT>Turklāt Vispārējā tiesa neesot izmantojusi vairākus pierādījumus, neņemdama vērā virkni negatīvu apgalvojumu, kurus <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> direktors bija izteicis savā preses konferencē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0209"><NO.P>209</NO.P><TXT>Komisija uzskata, ka sestā pamata otrā daļa nav pamatota.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>–</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Tiesas vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0210"><NO.P>210</NO.P><TXT>Pārsūdzētā sprieduma 176. punktā Vispārējā tiesa, pirmkārt, norādīja, ka <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> direktora minētie faktu konstatējumi attiecas tostarp uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0046" REF.END="QE0046"/>[<HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT>] informētību par attiecīgajām darbībām un reakcijas neesamību no viņa puses šajā ziņā<QUOT.END REF.START="QS0046" CODE="201D" ID="QE0046"/>. Otrkārt, tā pauda viedokli, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0047" REF.END="QE0047"/>nevar uzskatīt, ka šie konstatējumi ir minēti tā, lai atspoguļotu prasītāja vainu vai mudinātu sabiedrību ticēt viņa vainai<QUOT.END REF.START="QS0047" CODE="201D" ID="QE0047"/>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="25"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0211"><NO.P>211</NO.P><TXT>Tādējādi Vispārējā tiesa šajā punktā ir aprakstījusi faktiskos apstākļus, ko <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> direktors minēja <DATE ISO="20121017">2012. gada 17. oktobra</DATE> preses konferencē, pirms sniedza vērtējumu par to, kā <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> direktors ir iepazīstinājis ar šiem apstākļiem. Šajā pašā 176. punktā Vispārējā tiesa turklāt šo otro ideju ir izvērsusi, aprakstot piesardzību, kādu ir izrādījis <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> direktors, lai izvairītos no tā, ka viņa komentāri varētu tikt interpretēti kā <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> vainas atzīšana.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0212"><NO.P>212</NO.P><TXT>Līdz ar to apgalvojums, saskaņā ar kuru šajā pārsūdzētā sprieduma punktā esot pieļauta pretruna motīvos, ir jānoraida kā nepamatots.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0213"><NO.P>213</NO.P><TXT>Attiecībā uz argumentu, kas attiecas uz noteiktu pierādījumu neizmantošanu, ir jānorāda, ka ar to <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> apgalvo nevis, ka Vispārējā tiesa ir ignorējusi pierādījumus, bet gan ir sagrozījusi vienu no šiem pierādījumiem, ko Vispārējā tiesa faktiski ir novērtējusi, proti, <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> direktora <DATE ISO="20121017">2012. gada 17. oktobra</DATE> preses konferences satura pierakstu. Sestā pamata otrā daļa turklāt ir izklāstīta ar nosaukumu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0048" REF.END="QE0048"/>Pierādījumu sagrozīšana<QUOT.END REF.START="QS0048" CODE="201D" ID="QE0048"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0214"><NO.P>214</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir tiesa – no šī pieraksta izriet, ka <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> direktors šajā preses konferencē kritiski atspoguļoja <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> kā Komisijas locekļa rīcību un lika noprast, ka viņš varēja būt saistīts ar noteiktām krāpnieciskām darbībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0215"><NO.P>215</NO.P><TXT>Tomēr no minētā pieraksta neizriet, ka <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> direktors būtu skaidri apstiprinājis, ka <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> ir izdarījis noziedzīgus nodarījumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0216"><NO.P>216</NO.P><TXT>Šajos apstākļos, lai gan attiecīgās preses konferences satura pieraksts leģitīmi var tikt interpretēts dažādi, nevar uzskatīt, ka Vispārējā tiesa šo pierakstu ir sagrozījusi, acīmredzami pārsniedzot šī dokumenta saprātīga vērtējuma robežas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0217"><NO.P>217</NO.P><TXT>Līdz ar to sestā pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Par sestā pamata pirmo daļu</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>–</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Lietas dalībnieku argumenti</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0218"><NO.P>218</NO.P><TXT>Ar sestā pamata pirmo daļu <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdas attiecībā uz nevainīguma prezumpcijas principa piemērojamību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0219"><NO.P>219</NO.P><TXT>Pirmkārt, Vispārējā tiesa esot kļūdījusies attiecībā uz kritērijiem, kas ļauj nodrošināt līdzsvaru starp šo principu un vārda brīvību, pārsūdzētā sprieduma 175. punktā atsaukdamās uz <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> tiesībām informēt sabiedrību pēc iespējas precīzāk, lai gan šādas tiesības neesot nostiprinātas Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0049" REF.END="QE0049"/>ECT<QUOT.END REF.START="QS0049" CODE="201D" ID="QE0049"/>) judikatūrā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0220"><NO.P>220</NO.P><TXT>Otrkārt, Vispārējā tiesa esot nepamatoti atzinusi – apstāklis, ka noteikti fakti, kas tika pausti <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> rīkotajā preses konferencē, jau bija ietverti <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> vai Komisijas iepriekš publicētajos paziņojumos presei, varēja pamatot noteiktus nevainīguma prezumpcijas principa vai no LESD 339. panta izrietošā konfidencialitātes principa aizskārumus. Turklāt Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 177. punktā neesot varējusi uzskatīt, ka <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> publicētais paziņojums presei attiecās uz <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> secinājumiem, jo šis paziņojums bija sagatavots pirms <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> ziņojuma publicēšanas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0221"><NO.P>221</NO.P><TXT>Treškārt, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, arī pārsūdzētā sprieduma 179. punktā atzīdama, ka ir nozīme tam, ka vēlāk publicētā <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> paziņojuma presei mērķis esot bijis labot plašsaziņas līdzekļu izplatīto nepareizo informāciju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0222"><NO.P>222</NO.P><TXT>Komisija lūdz sestā pamata pirmo daļu noraidīt kā daļēji nepieņemamu un daļēji nepamatotu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="26"?><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>–</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Tiesas vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0223"><NO.P>223</NO.P><TXT>Runājot, pirmkārt, par Vispārējās tiesas noteiktajiem kritērijiem, lai nodrošinātu līdzsvaru starp nevainīguma prezumpciju un vārda brīvību, ir jāatgādina, ka nevainīguma prezumpcija ir nostiprināta Hartas 48. pantā, kas atbilst Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta Romā <DATE ISO="19501104">1950. gada 4. novembrī</DATE> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0050" REF.END="QE0050"/>ECPAK<QUOT.END REF.START="QS0050" CODE="201D" ID="QE0050"/>), 6. panta 2. un 3. punktam, kā izriet no Paskaidrojumiem attiecībā uz Hartu. No tā izriet, ka atbilstoši Hartas 52. panta 3. punktam, interpretējot Hartas 48. pantu, kā minimālās aizsardzības standarts ir jāņem vērā ECPAK 6. panta 2. un 3. punkts (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190905">2019. gada 5. septembris</DATE>, <NAME.CASE>AH u.c. (Nevainīguma prezumpcija)</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑377/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:670">EU:C:2019:670</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0041">41.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, kā arī tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0224"><NO.P>224</NO.P><TXT>Kā Vispārējā tiesa būtībā ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 173. punktā, no ECT judikatūras izriet, pirmkārt, ka nevainīguma prezumpcija nav ievērota, ja tiesas nolēmums vai oficiāls paziņojums attiecībā uz apsūdzēto atspoguļo noskaņojumu, ka viņš ir vainīgs, lai gan viņa vaina iepriekš nav tikusi pierādīta, ievērojot likumu, un, otrkārt, ka, lai gan iestādes var informēt sabiedrību par notiekošo kriminālizmeklēšanu, tām tas ir jādara, pilnībā izrādot to apdomību un atturību, ko diktē nevainīguma prezumpcijas ievērošana (šajā nozīmē skat. ECT, <DATE ISO="20140522">2014. gada 22. maijs</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Ilgar MammadOV</HT> pret Azerbaidžānu, CE:ECHR:2014:0522JUD001517213, 125. un 126. punkts).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0225"><NO.P>225</NO.P><TXT>Ir tiesa, ka šajā ziņā ir jākonstatē, kā apgalvo <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT>, ka ar šo judikatūru valsts iestādēm nav piešķirtas tiesības pēc iespējas precīzāk informēt sabiedrību par rīcību, kas ir īstenota iespējamas nepareizas darbības vai krāpšanas kontekstā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0226"><NO.P>226</NO.P><TXT>Tomēr pārsūdzētā sprieduma 175. punktā Vispārējā tiesa ir atzinusi nevis to, ka <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> bija šīs tiesības, bet gan, ka cenšoties panākt taisnīgu līdzsvaru starp pastāvošajām interesēm, ir jāņem vērā tas, ka <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> bija ieinteresēts nodrošināt šādu informāciju sabiedrībai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0227"><NO.P>227</NO.P><TXT>Turklāt šajā 175. punktā, novērtējot <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> direktora <DATE ISO="20121017">2012. gada 17. oktobra</DATE> preses konferencē paustos komentārus, Vispārējā tiesa precizēja arī, ka tie ir bijuši piesardzīgi un ka <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> direktors ir izrādījis nepieciešamo atturību. Tādējādi Vispārējā tiesa ir piemērojusi kritērijus, kas izriet no šī sprieduma 224. punktā minētās ECT judikatūras.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0228"><NO.P>228</NO.P><TXT>Līdz ar to Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 175. punktā nav pieļāvusi tiesību kļūdu attiecībā uz kritērijiem, kas ir jāpiemēro, izvērtējot, vai <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> ir īstenojis nevainīguma prezumpcijas principa aizskārumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0229"><NO.P>229</NO.P><TXT>Otrkārt, pārējie argumenti, ko <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> ir norādījis sestā pamata pirmās daļas pamatošanai, atbilstoši šī sprieduma 103. punktā atgādinātajai Tiesas judikatūrai ir jānoraida kā neefektīvi, jo tie attiecas uz Vispārējās tiesas sniegtiem <HT TYPE="ITALIC">ad abundantiam</HT> motīviem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0230"><NO.P>230</NO.P><TXT>No iepriekš minētā izriet, pirmkārt, ka pirmajā instancē izvirzītais iebildums, kas attiecas uz nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu, ir noraidīts, tostarp pamatojoties uz motīvu, saskaņā ar kuru <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> direktors ir izrādījis nepieciešamo atturību, izklāstot <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> secinājumus, un, otrkārt, ka pārsūdzētā sprieduma 176. punktā minētos elementus, uz kuriem ir balstīts šis motīvs, <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> nav pamatoti apstrīdējis.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0231"><NO.P>231</NO.P><TXT>Līdz ar to, tā kā ar minēto motīvu pietiek, lai atbilstoši šī sprieduma 223. un 224. punktā minētajai judikatūrai konstatētu, ka ar <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> direktora paziņojumiem nav pārkāpts Hartas 48. pants, papildu motīvi, ko Vispārējā tiesa ir sniegusi pārsūdzētā sprieduma 175. un 177. punktā un kas būtībā attiecas uz to, ka Komisija vai <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> jau bija izplatījuši noteiktu informāciju, nav nepieciešami, lai pamatotu pārsūdzētā sprieduma 178. punktā sniegto Vispārējās tiesas vērtējumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0232"><NO.P>232</NO.P><TXT>Treškārt, arguments, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu pārsūdzētā sprieduma 179. punktā, arī ir jānoraida kā neefektīvs.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="27"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0233"><NO.P>233</NO.P><TXT>Tādējādi no pārsūdzētā sprieduma 180. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa, ņemot vērā <DATE ISO="20121019">2012. gada 19. oktobra</DATE> paziņojuma presei saturu, ir uzskatījusi, ka ar šo paziņojumu <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> ir leģitīmi informējis sabiedrību, pilnībā izrādot prasīto apdomību un atturību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0234"><NO.P>234</NO.P><TXT>Tā kā ar šo motīvu pietiek, lai atbilstoši šī sprieduma 223. un 224. punktā minētajai judikatūrai konstatētu, ka <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT>, izdodot minēto paziņojumu, ir ievērojis nevainīguma prezumpciju, un tas šajā apelācijas sūdzībā nav nekādi apstrīdēts, ir jāuzskata, ka pārējie šajā sakarā izvirzītie Vispārējās tiesas argumenti ir <HT TYPE="ITALIC">ad abundantiam</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0235"><NO.P>235</NO.P><TXT>Līdz ar to sestā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā daļēji neefektīva un kā daļēji nepamatota. No tā izriet, ka sestais pamats ir jānoraida kopumā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par septīto pamatu, kas attiecas uz morālā kaitējuma novērtējumu</HT></HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Lietas dalībnieku argumenti</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0236"><NO.P>236</NO.P><TXT>Ar septīto pamatu <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 225. punktā ir pieļāvusi tiesību kļūdu un sagrozījusi prasības pieteikumu pirmajā instancē, uzskatīdama, ka nav pierādīts, ka Komisijai vai <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> pārmestā rīcība tās smaguma dēļ varēja viņam radīt zaudējumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0237"><NO.P>237</NO.P><TXT>Komisija lūdz septīto pamatu noraidīt kā neefektīvu vai, pakārtoti, kā nepamatotu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Tiesas vērtējums</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0238"><NO.P>238</NO.P><TXT>No pārsūdzētā sprieduma 218. punkta tieši izriet, ka apgalvoto kaitējumu un cēloņsakarību Vispārējā tiesa ir izvērtējusi <HT TYPE="ITALIC">ad abundantiam</HT>, jo tā minētā sprieduma 217. punktā ir paudusi uzskatu, ka <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> nav pierādījis <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> vai Komisijas prettiesiskas rīcības esamību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0239"><NO.P>239</NO.P><TXT>Tā kā šīs apelācijas sūdzības pirmais līdz sestais pamats tika noraidīts, ir jāuzskata, ka <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> nav efektīvi apstrīdējis Vispārējās tiesas veikto konstatējumu minētā sprieduma 217. punktā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0240"><NO.P>240</NO.P><TXT>Turklāt no šī sprieduma 42. punktā minētās Tiesas judikatūras izriet, ka tad, ja nav konstatēts, ka Savienības iestādei var pārmest prettiesisku rīcību, prasība par zaudējumu atlīdzību ir jānoraida pilnībā, un nav jāizvērtē zaudējumu reālais raksturs vai cēloņsakarības pastāvēšana starp šīs iestādes rīcību un kaitējumu, uz ko atsaucas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0241"><NO.P>241</NO.P><TXT>No tā izriet, ka septītais pamats atbilstoši šī sprieduma 103. punktā minētajai Tiesas judikatūrai ir jānoraida kā neefektīvs, jo tas attiecas uz Vispārējās tiesas sniegtu <HT TYPE="ITALIC">ad abundantiam</HT> motīvu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0242"><NO.P>242</NO.P><TXT>Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, apelācijas sūdzība ir jānoraida pilnībā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Par tiesāšanās izdevumiem</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0243"><NO.P>243</NO.P><TXT>Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktu, ja apelācijas sūdzība ir nepamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0244"><NO.P>244</NO.P><TXT>Saskaņā ar šī reglamenta 138. panta 1. punktu, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="28"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0245"><NO.P>245</NO.P><TXT>Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā spriedums viņam ir nelabvēlīgs, viņam ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><JURISDICTION><INTRO>Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:</INTRO><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">1)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Apelācijas sūdzību noraidīt.</HT></TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">2)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.</HT></TXT></NP></ITEM></LIST></JURISDICTION></CONTENTS.JUDGMENT><SIGNATURE.CASE><SIGNATORY><P>[Paraksti]</P></SIGNATORY></SIGNATURE.CASE></JUDGMENT>