Ar loi n° 2008-561, du 17 juin 2008, portant réforme de la prescription en matière civile [2008. gada 17. jūnija Likumu Nr. 2008–561 par noilguma reformu civillietās] (2008. gada 18. jūnija JORF Nr. 141, 9856. lpp.) tika izveidots jauns vispārējs noilguma regulējums, kas kodificēts Civilkodeksa 2224. pantā, kurā ir noteikts: “Personiskās prasības vai īpašuma prasības noilgst piecos gados no brīža, kad tiesību turētājs ir uzzinājis vai tam bija jāuzzina fakti, kuri ļauj šīs tiesības īstenot.”

Šā likuma 26. pantā ir paredzēts: “I. – Šī likuma noteikumi par noilguma termiņa pagarināšanu ir piemērojami, ja noilguma termiņš nebija beidzies tā spēkā stāšanās dienā. Tādējādi ir jāņem vērā termiņš, kas jau ir beidzies. II. – Šī likuma noteikumi par noilguma termiņa samazināšanu ir piemērojami noilguma termiņiem, sākot no šī likuma spēkā stāšanās dienas, nepārsniedzot agrākajā likumā paredzēto termiņu. III. – Ja prasība ir celta pirms šī likuma stāšanās spēkā, prasības izskatīšana tiek turpināta un izspriesta saskaņā ar iepriekšējo likumu. Šo likumu piemēro arī apelācijas un kasācijas sūdzībām. [..]”

Uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzētais noilguma termiņš ir piemērojams pamatlietā aplūkoto procentu prasījumu atmaksāšanai, kas tiek pieprasīti, pamatojoties uz Regulas Nr. 3665/87 11. panta 3. punktu un Regulas Nr. 3002/92 5.a pantu.

Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 2988/95 1. pantu, kā tas izriet no šīs regulas preambulas trešā apsvēruma, ar to tiek ieviesti “vispārīgi noteikumi par vienveida pārbaudēm un administratīviem pasākumiem un sodiem, kas saistīti ar [Savienības] tiesību pārkāpumiem”, lai “visās jomās apkarotu darbības, kas kaitē [Savienības] finansiālajām interesēm” (spriedums, 2015. gada 11. jūnijs, Pfeifer & Langen, C‑52/14, EU:C:2015:381, 20. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

Šajā ziņā Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punktā ir paredzēts lietas noilguma termiņš, kas ir četri gadi no pārkāpuma izdarīšanas brīža vai – nepārtraukta vai vairākkārtēja pārkāpuma gadījumā – no dienas, kad pārkāpums beidzies. Tomēr saskaņā ar šo tiesību normu nozares noteikumos var paredzēt īsāku laiku, kas nevar būt mazāks par trim gadiem.

Šajā gadījumā Savienības nozares noteikumos, kam ir nozīme pamatlietā, proti, Regulā Nr. 3665/87, ar kuru nosaka noteikumus eksporta kompensāciju sistēmas piemērošanai lauksaimniecības produktiem, un Regulā Nr. 3002/92 par intervences produktu izmantošanas un/vai galamērķa pārbaudi nav paredzēti īpašie noteikumi noilguma jomā.

No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punktā paredzētais četru gadu termiņš ir piemērojams gan pārkāpumiem, par kuriem tiek noteikts administratīvs sods šīs regulas 5. panta izpratnē, gan pārkāpumiem, kādi ir pieļauti pamatlietā, saistībā ar kuriem tiek veikts administratīvs pasākums nepamatoti saņemtā labuma atgūšanai atbilstoši minētās regulas 4. pantam (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 11. jūnijs, Pfeifer & Langen, C‑52/14, EU:C:2015:381, 23. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

Saskaņā ar Regulas Nr. 2988/95 4. panta 1. punktu ikviena pārkāpuma gadījumā šīs regulas 1. panta 2. punkta izpratnē nelikumīgi iegūtais labums ir atgūstams, uzliekot pienākumu samaksāt vai atmaksāt summas, kas nav samaksātas vai ir nelikumīgi saņemtas. Turklāt minētās regulas 4. panta 2. punktā ir precizēts, ka, piemērojot šī panta 1. punktā minētos pasākumus, atgūst tikai iegūtos labumus, un, ja tā paredzēts, procentus, ko var noteikt pēc vienotas likmes.

Šajā gadījumā nav strīda par to, ka pamatlietā aplūkotie pieprasījumi par parādu iekasēšanu, kurus izsniedza kompetentā administratīvā iestāde, lai atgūtu atbalstu un summas, ko Glencore tās pieļauto pārkāpumu dēļ ir saņēmusi nelikumīgi, ir izsniegti, pamatojoties uz Regulas Nr. 3665/87 11. panta 3. punktu (attiecībā uz nefasētiem iesala miežiem) un Regulas Nr. 3002/92 5.a pantu (attiecībā uz parastajiem kviešiem). Turklāt no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka pieprasījums par parādu iekasēšanu attiecībā uz procentu atgūšanu par šo atbalstu un šīm summām arī tika pieņemts, pamatojoties uz šīm tiesību normām.

Šajā ziņā ir jānorāda, ka minētajās tiesību normās ir skaidri paredzēts, ka attiecīgā tirgus dalībnieka nelikumīgi saņemta atbalsta un naudas summu atmaksai tiek piemēroti procenti, kas tiek aprēķināti, pamatojoties uz šo atbalstu un šīm summām, ņemot vērā laiku, kas pagājis starp to saņemšanas brīdi un atmaksas brīdi. Regulas Nr. 3002/92 5.a panta 1. punkta otrajā daļā šajā ziņā ir precizēts, ka šādi aprēķinātā summa, ko saņem kompetentā iestāde, ir atlīdzinājums par attiecīgajam tirgus dalībniekam nepamatoti piešķirtajām ekonomiskajām priekšrocībām.

Tādējādi pamatlietā aplūkotie pieprasījumi par parādu iekasēšanu ir jākvalificē kā “administratīvi pasākumi” Regulas Nr. 2988/95 4. panta 1. un 2. punkta izpratnē, ciktāl tie attiecas gan uz pamatsummu, gan uz procentiem, ņemot vērā, ka šie pieprasījumi kopumā attiecas uz attiecīgā tirgus dalībnieka nepamatoti saņemto priekšrocību atgūšanu.

No tā izriet, ka šīs regulas 3. panta 1. punktā paredzētais noilguma termiņš ir piemērojams tādos apstākļos, kādi aplūkoti pamatlietā.

Šo secinājumu neatspēko judikatūra, kas izriet no 2012. gada 29. marta sprieduma Pfeifer & Langen (C‑564/10, EU:C:2012:190), uz kuru atsaucas iesniedzējtiesa. Lai gan šī sprieduma 53. punktā Tiesa ir nospriedusi, ka Regulas Nr. 2988/95 3. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā paredzētais noilguma termiņš pamatparāda atgūšanai nav piemērojams procentu atgūšanai, kas radušies no šī parāda, šāda interpretācija, kā izriet no šī punkta, attiecās uz situāciju, kurā procenti bija jāmaksā tikai saskaņā ar valsts tiesībām, nevis, kā tas ir šajā gadījumā, saskaņā ar Savienības tiesībām.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzētais noilguma termiņš ir piemērojams pamatlietā aplūkoto procentu prasījumu atmaksāšanai, kas ir jāmaksā, pamatojoties uz Regulas Nr. 3665/87 11. panta 3. punktu un Regulas Nr. 3002/92 5.a pantu.

Uzdodot otro jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tas, ka tirgus dalībnieks ir pamatlietā aplūkoto procenta maksājumu parādnieks, ir uzskatāms par “nepārtrauktu vai vairākkārtēju pārkāpumu” šīs tiesību normas izpratnē, kura noilguma termiņš tiek skaitīts no dienas, kad ir ticis atgūts pamatsummu veidojošais nepamatoti saņemtais atbalsts vai naudas summas.

Jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru pārkāpums ir “turpināts vai vairākkārtējs” Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē tad, ja to ir izdarījis tirgus dalībnieks, kas ekonomiskas priekšrocības gūst no tādu līdzīgu darījumu kopuma, kuri apdraud vienu un to pašu Savienības tiesību normu (spriedums, 2015. gada 11. jūnijs, Pfeifer & Langen, C‑52/14, EU:C:2015:381, 49. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

Ņemot vērā šo definīciju, Francijas valdība būtībā Tiesā iesniegtajos apsvērumos norāda, ka pārkāpums Regulas Nr. 2988/95 1. panta 2. punkta izpratnē, kas ir katra pamatlietā minētā procentu prasījuma pamatā, ir jāuzskata par nošķirtu no pārkāpuma, kas radījis pamatparādu. Tādējādi pamatparāda ilgstošas nenomaksāšanas gadījumā turpināts pārkāpums pastāv visā laikposmā, kurā tirgus dalībniekam ir jāveic šī parāda atmaksa.

Tomēr, ņemot vērā šī sprieduma 29. punktā minētos apsvērumus, pamatlietā minētie principi nav jāuzskata par tādiem, kas būtu radušies tāda pārkāpuma rezultātā Regulas Nr. 2988/95 1. panta 2. punkta izpratnē, kurš atšķirtos no pārkāpuma, kas ir radījis pamatsummu veidojošā atbalsta un naudas summu atmaksu.

Jāatgādina, ka pārkāpuma izdarīšana Regulas Nr. 2988/95 1. panta 2. punkta izpratnē ir tad, kad ir izpildīti divi nosacījumi, proti, saimnieciskās darbības subjekta rīcība vai nolaidība, kas uzskatāma par Savienības tiesību pārkāpumu, kā arī kaitējums vai iespējams kaitējums Savienības budžetam (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 6. oktobris, Firma Ernst Kollmer Fleischimport und -export, C‑59/14, EU:C:2015:660, 24. punkts).

Attiecībā uz nosacījumu, ka ir jābūt Savienības tiesību pārkāpumam, no Regulas Nr. 3665/87 11. panta 3. punkta un Regulas Nr. 3002/92 5.a panta izriet, ka viens un tas pats Savienības tiesību normas pārkāpums rada gan pamatu naudas summu atgūšanai, kas šī pārkāpuma dēļ ir nepamatoti saņemtas, gan procentu iekasēšanai par šīm summām, kas visas kalpo attiecīgajam tirgus dalībniekam nepamatoti piešķirtās ekonomiskās priekšrocības atgūšanai.

Attiecībā uz nosacījumu, ka ir jāpastāv kaitējumam vai iespējamam kaitējumam Savienības budžetam, jānorāda, kā to būtībā ir darījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 51. un 60. punktā, ka Regulas Nr. 3665/87 11. panta 3. punktā un Regulas Nr. 3002/92 5.a pantā paredzētie procenti ir kompensācijas procenti, kam jāatspoguļo “kaitējuma” aktualizētā vērtība Regulas Nr. 2988/95 1. panta 2. punkta izpratnē laikā no tā rašanās līdz brīdim, kad attiecīgais tirgus dalībnieks to faktiski ir atmaksājis.

No tā izriet, ka pretēji Francijas valdības norādītajam attiecībā uz Regulu Nr. 3665/87 un Nr. 3002/92 noteikumu neievērošanu pārkāpums Regulas Nr. 2988/95 1. panta 2. punkta izpratnē rada pamatu tam, lai atgūtu attiecīgajam tirgus dalībniekam nepamatoti piešķirtās ekonomiskās priekšrocības, ko atbilstoši Regulas Nr. 3665/87 11. panta 3. punktam un Regulas Nr. 3002/92 5.a pantam rada šī tirgus dalībnieka nepamatoti saņemtais atbalsts un naudas summas, kurām tiek pieskaitīti šajos pantos paredzētie procenti.

Tādējādi uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tas, ka tirgus dalībnieks ir pamatlietā aplūkoto procenta maksājumu parādnieks, nav “nepārtraukts vai vairākkārtējs pārkāpums” šīs tiesību normas izpratnē. Jāuzskata, ka šie parādi izriet no tā paša pārkāpuma Regulas Nr. 2988/95 1. panta 1. punkta izpratnē, kas ir radījis nepamatoti saņemtā atbalsta un naudas summu, kuras veido pamatparādu, atgūšanu.

Uzdodot trešo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta pirmā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka, attiecībā uz pamatlietā aplūkotajām darbībām, kas izraisīja administratīvo pasākumu veikšanu procentu parādu atgūšanai, šī 3. panta 1. punkta pirmajā daļā paredzētais noilguma termiņš sākas dienā, kad tika izdarīts pārkāpums, kas izraisīja nepamatoti saņemtā atbalsta un naudas summu atgūšanu, uz kuru pamata tiek aprēķināti šie procenti, vai arī šis termiņš sākas dienā, kas atbilst minēto procentu aprēķināšanas uzsākšanai.

Vispirms ir jāatgādina, ka no atbildes uz otro jautājumu izriet, ka pamatlietā aplūkotie parādi ir jāuzskata par tādiem, kas izriet no viena un tā paša pārkāpuma Regulas Nr. 2988/95 1. panta 2. punkta izpratnē, ciktāl tie attiecas gan uz pamatsummu, gan procentiem.

Tādējādi atbilstoši Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta pirmās daļas formulējumam darbību, kas veiktas šo parādu atgūšanai, noilguma termiņš ir četri gadi, sākot no šī pārkāpuma izdarīšanas dienas.

Diena, kurā tika veikts minētais pārkāpums, ir jānosaka, ņemot vērā pamatlietas faktisko apstākļu norisi.

Proti, Tiesa ir nospriedusi, ka, ņemot vērā šī sprieduma 38. punktā atgādinātos nosacījumus pārkāpuma konstatēšanai, noilguma termiņa sākums ir tā notikuma datumā, kas ir pēdējais, proti, vai nu kaitējuma rašanās datumā, ja kaitējums rodas pēc rīcības vai bezdarbības, kura ir uzskatāma par Savienības tiesību pārkāpumu, vai šīs rīcības vai bezdarbības datumā, ja attiecīgais labums ir ticis piešķirts pirms minētās rīcības vai bezdarbības (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 6. oktobris, Firma Ernst Kollmer Fleischimport und -export, C‑59/14, EU:C:2015:660, 26. punkts).

Šajā ziņā Tiesa ir precizējusi, ka attiecībā uz eksporta kompensācijām “kaitējums” Regulas Nr. 2988/95 1. panta 2. panta izpratnē rodas datumā, kurā ir pieņemts lēmums galīgi piešķirt attiecīgo labumu. Proti, Savienības budžetam nodarītais kaitējums patiesībā eksistē tieši no šā brīža. Nevar uzskatīt, ka šis kaitējums pastāvēja pirms datuma, kurā priekšrocība tika galīgi piešķirta, jo tad tiktu atzīts, ka noilguma termiņš, kas piemērojams šā labuma atgūšanai, var sākties jau brīdī, kad šis labums vēl nav piešķirts (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 6. oktobris, Firma Ernst Kollmer Fleischimport und -export, C‑59/14, EU:C:2015:660, 32. punkts). Attiecībā uz Regulas Nr. 3002/92 5.a pantā norādīto garantiju ir jākonstatē, ka kaitējums Regulas Nr. 2988/95 1. panta 2. punkta izpratnē rodas šī nodrošinājuma atbrīvošanas dienā.

Šajā gadījumā pamatlietas faktu hronoloģija, kas izklāstīta iesniedzējtiesas lēmumā, neļauj noteikt, pirmkārt, datumu, kurā ir radies “kaitējums” Regulas Nr. 2988/95 1. panta 2. punkta izpratnē, un, otrkārt, to, vai šis kaitējums ir radies pirms vai pēc darbības vai bezdarbības, kas rada Savienības tiesību pārkāpumu.

Katrā ziņā iesniedzējtiesai, kas pilnībā pārzina pamatlietas faktus, ir jānosaka, vai šajā gadījumā attiecīgās priekšrocības galīgi tika piešķirtas pirms darbības vai bezdarbības, kas rada Savienības tiesību pārkāpumu. Ja tas tā ir, darbību, lai atgūtu parādus, kurus rada aplūkotie procenti, noilguma termiņš sākas no šīs darbības vai bezdarbības brīža. Ja turpretī šķiet, ka šīs priekšrocības tika piešķirtas pēc minētās darbības vai minētās bezdarbības, dies a quo atbilst minētās priekšrocības piešķiršanas brīdim un attiecīgi dienai, kas atbilst minēto procentu aprēķināšanas sākumam.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta pirmā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka attiecībā uz pamatlietā aplūkotajām darbībām, kas izraisīja administratīvo pasākumu veikšanu procentu parādu atgūšanai, šī 3. panta 1. punkta pirmajā daļā paredzētais noilguma termiņš sākas dienā, kad tika izdarīts pārkāpums, kas izraisīja nepamatoti saņemtā atbalsta un naudas summu atgūšanu, uz kuru pamata tiek aprēķināti šie procenti, proti, šo pārkāpumu izraisošā apstākļa dienā, tas ir, dienā, kad radusies pēdējā darbība vai bezdarbība, vai kaitējums.

Uzdodot ceturto un piekto jautājumu, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta ceturtā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka attiecībā uz pamatlietā aplūkotajām darbībām, kas izraisīja administratīvo pasākumu veikšanu procentu parādu atgūšanai, noilgums iestājas tad, kad ir beidzies šī 3. panta 1. punkta ceturtajā daļā paredzētais termiņš, ja šajā termiņā kompetentā iestāde, kura gan ir pieprasījusi atmaksāt attiecīgā tirgus dalībnieka nepamatoti saņemto atbalstu vai summas, tomēr nav pieņēmusi nevienu lēmumu attiecībā uz šiem procentiem.

Gan no Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta formulējuma, gan no tā struktūras izriet, ka šīs tiesību normas ceturtajā daļā ir noteikta absolūta robeža, kas piemērojama pārkāpumu iztiesāšanas noilgumam, proti, šis noilgums iestājas vēlākais brīdī, kad beidzas divreiz ilgākais termiņš par to, kurš noteikts šīs pašas tiesību normas pirmajā daļā un kurā kompetentā iestāde nav uzlikusi sodu, izņemot tad, ja administratīvā lieta ir apturēta saskaņā ar šīs regulas 6. panta 1. punktu (spriedums, 2015. gada 11. jūnijs, Pfeifer & Langen, C‑52/14, EU:C:2015:381, 63. punkts).

Ņemot vērā Tiesas judikatūru, ir jākonstatē, ka šī absolūtā robeža ir piemērojama arī administratīvo pasākumu veikšanai šīs regulas 4. panta izpratnē (spriedums, 2015. gada 3. septembris, Sodiaal International, C‑383/14, EU:C:2015:541, 33. punkts).

Turklāt Tiesa ir nospriedusi, ka minētā robeža pastiprina saimnieciskās darbības subjektu tiesisko drošību, nepieļaujot, ka ar vairākkārtējiem pārtraucošiem lēmumiem nenoteikti var tikt novēlots pārkāpuma iztiesāšanas noilgums (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 11. jūnijs, Pfeifer & Langen, C‑52/14, EU:C:2015:381, 64. punkts).

Tādējādi, izņemot administratīvā procesa apturēšanas gadījumu atbilstoši Regulas Nr. 2988/95 6. panta 1. punktam, kompetentās iestādes lēmumi, kuri attiecas uz izmeklēšanu vai iztiesāšanu un kuri darīti zināmi konkrētajai personai saskaņā ar šīs regulas 3. panta 1. punkta trešo daļu, nepārtrauc šīs pašas regulas 3. panta 1. punkta ceturtajā daļā paredzēto termiņu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 11. jūnijs, Pfeifer & Langen, C‑52/14, EU:C:2015:381, 72. punkts).

No tā izriet, ka attiecībā uz pamatlietā aplūkotajiem pārkāpumiem kompetentajai iestādei administratīvie pasākumi nepamatoti piešķirtu ekonomisko priekšrocību atgūšanai katrā ziņā ir jāveic Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta ceturtajā daļā paredzētajā termiņā.

Ņemot vērā šī sprieduma 30. un 45. punkta apsvērumus, šis termiņš ir piemērojams gan Regulas Nr. 3665/87 11. panta 3. punktā un Regulas Nr. 3002/92 5.a pantā minētajiem pasākumiem naudas summu atgūšanai, gan šajās tiesību normās paredzētajiem pasākumiem attiecībā uz procentiem, un to sāk skaitīt no pārkāpuma izdarīšanas dienas Regulas Nr. 2988/95 1. panta 2. punkta izpratnē, kas izraisa Regulu Nr. 3665/87 un Nr. 3002/92 noteikumu pārkāpumu.

Tādējādi tādā situācijā, kas aplūkota pamatlietā, kad kompetentā iestāde sākotnēji ir lūgusi atmaksāt pamatparādu un pēc tam lūgusi atmaksāt procentus, pat ja tiktu uzskatīts, ka attiecībā uz šiem procentiem ir pieņemti lēmumi par noilguma pārtraukšanu, šai iestādei lēmums par minēto procentu atmaksāšanu bija jāpieņem Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta ceturtajā daļā paredzētajā termiņā.

No tā izriet, ka, pieļaujot pārkāpumus saistībā ar Regulām Nr. 3665/87 un Nr. 3002/92, kā tas notika pamatlietā, attiecīgi 1999. un 2000. gada laikā, Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta ceturtā daļa neļāva kompetentajai iestādei 2013. gada laikā pieņemt lēmumu saistībā ar procentiem, kas bija jāmaksā saskaņā ar Regulas Nr. 3665/87 11. panta 3. punktu un Regulas Nr. 3002/92 5.a pantu, jo prasījumiem saistībā ar šiem procentiem šajā datumā bija iestājies noilgums (tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai). Ņemot vērā Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta ceturtajā daļā paredzētā ierobežojuma absolūto raksturu, šis secinājums ir piemērojams arī tad, ja šajā tiesību normā paredzētajā termiņā minētā iestāde pieņēma lēmumu par pamatsummu veidojošo summu atmaksu.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz ceturto un piekto jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta ceturtā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka attiecībā uz pamatlietā aplūkotajām darbībām, kas izraisīja administratīvo pasākumu veikšanu procentu parādu atgūšanai, noilgums iestājas tad, ja ir beidzies šī 3. panta 1. punkta ceturtajā daļā paredzētais termiņš, ja šajā termiņā kompetentā iestāde, kura gan ir pieprasījusi atmaksāt attiecīgā tirgus dalībnieka nepamatoti saņemto atbalstu vai summas, tomēr nav pieņēmusi nevienu lēmumu attiecībā uz šiem procentiem.

Uzdodot sesto jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 2988/95 3. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesībās paredzētais noilguma termiņš, kas ir ilgāks par šīs regulas 3. panta 1. punktā paredzēto termiņu, var tikt piemērots pamatlietā aplūkotajā situācijā attiecībā uz procentu parāda atgūšanu, kas radies pirms šī termiņa spēkā stāšanās un vēl nav atmaksāts, piemērojot šo pēdējo tiesību normu.

Jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 2988/95 3. panta 3. punktu dalībvalstis var piemērot ilgākus noilguma termiņus nekā šīs regulas 3. panta 1. punktā minētais minimālais četru gadu termiņš (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 17. septembris, Cruz & Companhia, C‑341/13, EU:C:2014:2230, 54. punkts).

Šajā ziņā dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība ilgāku noilguma termiņu noteikšanā, kurus tās vēlas piemērot tādu pārkāpumu gadījumā, ar ko ir nodarīts kaitējums Savienības finanšu interesēm (spriedums, 2014. gada 17. septembris, Cruz & Companhia, C‑341/13, EU:C:2014:2230, 55. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

Turklāt no Tiesas judikatūras izriet, ka saskaņā ar Regulas Nr. 2988/95 3. panta 3. punktu dalībvalstis, pirmkārt, var turpināt piemērot ilgākus noilguma termiņus, kas jau ir pastāvējuši minētās regulas pieņemšanas dienā, un, otrkārt, ieviest jaunas noilguma normas, paredzot ilgākus noilguma termiņus pēc šīs dienas (spriedums, 2009. gada 29. janvāris, Josef Vosding Schlacht-, Kühl- und Zerlegebetrieb u.c., no C‑278/07 līdz C‑280/07, EU:C:2009:38, 42. punkts).

Attiecībā uz pamatlietu no iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka dienā, kad tika paziņots par aplūkotajām nelikumībām, valsts tiesībās nebija nekādas noilguma sistēmas, ko varētu piemērot Regulā Nr. 2988/95 paredzētās sistēmas vietā.

Iesniedzējtiesa tomēr precizē, ka ar Likumu Nr. 2008-561, kura pārejas noteikumi ir atgādināti šī sprieduma 13. punktā, tika ieviests jauns vispārējo tiesību noilguma regulējums, kurā šī noilguma termiņš ir noteikts pieci gadi.

Šādos apstākļos iesniedzējtiesas uzdotais jautājums attiecas uz to, vai Savienības tiesībām ir pretrunā ilgāka noilguma termiņa piemērošana Regulas Nr. 2988/95 3. panta 3. punkta izpratnē, ciktāl tā rezultātā noilguma termiņš, kas principiāli ir piemērojams parādiem, kuru noilgums vēl nav iestājies, tiktu pagarināts par vienu gadu.

Vispirms ir jāatgādina, ka tāda noilguma termiņa piemērošanu, kas ir ilgāks par šīs regulas 3. panta 1. punktā paredzēto termiņu, var paredzēt tikai tad, ja minētā termiņa spēkā stāšanās dienā attiecīgajiem prasījumiem nav iestājies noilgums nedz attiecībā uz šīs tiesību normas pirmo daļu, nedz tās ceturto daļu, kas ir uzskatāma par absolūto robežu, kā tas izriet no šī sprieduma 53. un 59. punkta.

Turklāt, ja dalībvalstis paredz ilgākus noilguma termiņus saskaņā ar Regulas Nr. 2988/95 3. panta 3. punktu, tām šīs tiesību normas kontekstā nav pienākuma noteikt šādus ilgākus noilguma termiņus specifiskā un/vai nozares tiesiskajā regulējumā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2009. gada 29. janvāris, Josef Vosding Schlacht-, Kühl- und Zerlegebetrieb u.c., no C‑278/07 līdz C‑280/07, EU:C:2009:38, 46. punkts). Tās drīkst arī pieņemt normatīvos aktus, kuros ir noteikts vispārējs noilguma termiņš (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 17. septembris, Cruz & Companhia, C‑341/13, EU:C:2014:2230, 57. un 63. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

Pat ja tiek piemērots ilgāks noilguma termiņš saskaņā ar Regulas Nr. 2988/95 3. panta 3. punktu, neatkarīgi no akta, ar kuru tiek pārtraukts noilgums, pieņemšanas noilgums jebkurā gadījumā tiek sasniegts dienā, kurā beidzas termiņš, kas ir līdzvērtīgs vai ir divtik liels kā šis ilgākais noilguma termiņš.

Turklāt, lai gan, kā izriet no šī sprieduma 64. punkta, dalībvalstis saglabā plašāku rīcības brīvību attiecībā uz ilgāku noilguma termiņu noteikšanu, šīm valstīm tomēr ir jāievēro Savienības tiesību vispārējie principi, it īpaši tiesiskās noteiktības un samērīguma principi.

Attiecībā uz tiesiskās noteiktības principu, kā izriet no Tiesas judikatūras krimināllietās, dalībvalstis principā var pagarināt noilguma termiņus, ja attiecībā uz apsūdzētajiem nodarījumiem nekad nav iestājies noilgums (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 8. septembris, Taricco u.c., C‑105/14, EU:C:2015:555, 57. punkts).

Runājot par samērīguma principu, ir jānorāda, ka attiecībā uz tāda valsts tiesību normā noteikta noilguma termiņa piemērošanu, kas ir garāks par Regulas Nr. 2988/95 3. panta 3. punktā noteikto, lai iztiesātu pārkāpumus šīs regulas izpratnē, tas nedrīkst acīmredzami pārsniegt to, kas vajadzīgs Savienības finanšu resursu aizsardzības mērķa sasniegšanai (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 17. septembris, Cruz & Companhia, C‑341/13, EU:C:2014:2230, 59. punkts un tajā minētā judikatūra). Attiecībā uz Civilkodeksa 2224. pantā, redakcijā, kas izriet no Likuma Nr. 2008-561, paredzēto piecu gadu noilguma termiņu ir jānorāda, ka tas tikai par vienu gadu pārsniedz Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punktā paredzēto termiņu. Tādējādi šis termiņš nepārsniedz to, kas nepieciešams, lai ļautu valsts iestādēm iztiesāt pārkāpumus, ar kuriem ir radīti zaudējumi Savienības budžetam, un ar to tiek ievērota samērīguma prasība.

Konkrētāk, attiecībā uz pamatlietas situāciju iesniedzējtiesai, ņemot vērā atbildi, kas sniegta uz otro un trešo prejudiciālo jautājumu, kā arī šī sprieduma 58. punktā minētos apsvērumus attiecībā uz pamatlietā aplūkotajiem procentu prasījumiem piemērojamā noilguma termiņa sākšanos, ir jāpārbauda, vai dienā, kad stājās spēkā Likums Nr. 2008-561, ar kuru ir noteikts piecu gadu noilguma termiņš, šiem prasījumiem bija iestājies noilgums, ņemot vērā Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta ceturto daļu. Ja izrādītos, ka šajā dienā noilgums nebija iestājies, saskaņā ar Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta ceturto daļu šķistu, ka katrā ziņā termiņš, kas ir līdzvērtīgs vai ir divtik liels kā šajā likumā paredzētais piecu gadu termiņš, būtu iestājies brīdī, kad kompetentā iestāde 2013. gada aprīlī pieņēma savu lēmumu attiecībā uz pamatlietā aplūkotajām interesēm, tomēr tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz sesto jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 2988/95 3. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesībās paredzētais noilguma termiņš, kas ir ilgāks par šīs regulas 3. panta 1. punktā paredzēto termiņu, situācijā, kāda ir aplūkota pamatlietā, var tikt piemērots attiecībā uz tādu prasījumu atgūšanu, kas radušies pirms šī termiņa spēkā stāšanās un vēl nav atmaksāti, piemērojot šo pēdējo tiesību normu.