<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><CONCLUSION NNC="YES" xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.55-20141201.xd"><BIB.CONCLUSION><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C‑243/15</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62015CC0243</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:491">EU:C:2016:491</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>19</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>19</PAGE.TOTAL></BIB.CONCLUSION><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="ITALIC">J. KOKOTT</HT> SECINĀJUMI — LIETA C‑243/15</P><P><HT TYPE="ITALIC">LESOOCHRANÁRSKE ZOSKUPENIE VLK</HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Ģenerāladvokātes Julianas Kokotes [<HT TYPE="ITALIC">Juliane Kokott</HT>] Secinājumi</HT>,</P><P>sniegti <DATE ISO="20160630">2016. gada 30. jūnijā</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0001"><P>Oriģinālvaloda – vācu.</P></NOTE></P></TI><STI><P>Lieta C‑243/15</P><P>Lesoochranárske zoskupenie VLK</P><P>pret</P><P>Obvodný úrad Trenčín</P><P><HT TYPE="NORMAL">(Najvyšší súd Slovenskej republiky (Slovākija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)</HT></P></STI></TITLE><INDEX><KEYWORD>Vide</KEYWORD><KEYWORD>Orhūsas konvencija</KEYWORD><KEYWORD>Administratīvais process projekta apstiprināšanai</KEYWORD><KEYWORD>Vides aizsardzības apvienības pieteikums par tās atzīšanu par lietas dalībnieci</KEYWORD><KEYWORD>Atļaujas izsniegšanas procedūras pabeigšana pirms izlemšanas par pieteikumu</KEYWORD><KEYWORD>Tiesiskā aizsardzība pret lēmumu</KEYWORD><KEYWORD>Efektīva tiesību aizsardzība</KEYWORD></INDEX><CONTENTS.CONCLUSION><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P>I –</NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Ievads</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1.</NO.P><TXT>Pamatlieta, kas ir lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatā, atkarībā no skatupunkta atgādina vai nu juridiski iedvesmotos Franca Kafkas darbus, it īpaši stāstu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0001" ID="QS0001"/>Likuma priekšā<QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/>, vai arī Donu Kihotu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2.</NO.P><TXT>Kafkas gadījumā tiesību subjekts bez redzama iemesla tiek aizkavēts pie ieejas tiesā, līdz tas pārguris mirst. Turpretim Dons Kihots tā vietā, lai pievērstos saprātīgākām nodarbēm, uzstāj uz cīņu pret vējdzirnavām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3.</NO.P><TXT>Arī nevalstiskā organizācija <HT TYPE="ITALIC">Lesoochranárske zoskupenie VLK</HT> (Apvienība mežu aizsardzībai <HT TYPE="ITALIC">VLK</HT>, turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0002" ID="QS0002"/><HT TYPE="ITALIC">LZ</HT><QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/>) cenšas – līdz šim neveiksmīgi – Slovākijas tiesās panākt tiesību aizsardzību. Tā vietā <HT TYPE="ITALIC">LZ</HT> tiek norādīts uz citu tiesību aizsardzības līdzekli, taču tā izmantošanas termiņš ir beidzies. Tomēr kļūda, iespējams, nav konstatējama Slovākijas tiesību aizsardzības sistēmā, bet gan apstāklī, ka <HT TYPE="ITALIC">LZ</HT> – neraugoties uz atbilstošām norādēm – turpina iesākto ceļu tā vietā, lai savlaicīgi mainītu virzienu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4.</NO.P><TXT>Tiesai ir jānoskaidro, vai apvienības prasībai piemērojamie procesuāltiesiskie noteikumi Slovākijas administratīvā procesa tiesībās ir saderīgi ar efektīvas tiesību aizsardzības principu saskaņā ar Pamattiesību hartas 47. pantu. Apstrīdētās Slovākijas tiesību normas gan būtībā nevar kritizēt. Taču pamatlietā tās ir jāpiemēro īpaši uzmanīgi, lai, no vienas puses, novērstu Kafkas paradoksu, taču, no otras puses, lai neatbalstītu Servantesa aprakstīto neprātu. Tiesa šajā situācijā valsts tiesām var sniegt tikai norādes par piemērojamiem pamatprincipiem, taču risinājums tām galu galā ir jāatrod pašām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5.</NO.P><TXT>Tomēr Hartas 47. pants ir piemērojams tikai attiecībā uz Savienības tiesībās piešķirto tiesību vai brīvību īstenošanu. Tādēļ kā iepriekš izskatāms jautājums ir jāpārbauda tas, vai tāda vides aizsardzības apvienība kā <HT TYPE="ITALIC">LZ</HT> pamatlietā var atsaukties uz šādām tiesībām vai brīvībām.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="2"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6.</NO.P><TXT>Saistībā ar konkrētām sabiedrības līdzdalības procedūrām ar jau Savienības īstenoto Konvencijas par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju vērsties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0002"><P><REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="124" PAGE.FIRST="4" DATE.PUB="2005">OV 2005, L 124, 4. lpp.</REF.DOC.OJ>, pieņemta ar Padomes <DATE ISO="20050217">2005. gada 17. februāra</DATE> Lēmumu 2005/370/EK (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="124" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2005">OV 2005, L 124, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0003" ID="QS0003"/>Orhūsas konvencija<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/>) transponēšanu gan tika ieviesta apvienības prasība konkrētās atļaujas izsniegšanas procedūrās<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0003"><P>Eiropas Parlamenta un Padomes <DATE ISO="20030526">2003. gada 26. maija</DATE> Direktīva 2003/35/EK, ar ko paredz sabiedrības līdzdalību dažu ar vidi saistītu plānu un programmu izstrādē un ar ko attiecībā uz sabiedrības līdzdalību un iespēju griezties tiesās groza Padomes Direktīvas 85/337/EEK un 96/61/EK (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="156" PAGE.FIRST="17" DATE.PUB="2003">OV 2003, L 156, 17. lpp.</REF.DOC.OJ>; OV Īpašais izdevums latviešu valodā, 15. nod., 7. sēj., 466. – 473. lpp.). Šajā ziņā skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110512">2011. gada 12. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bund für Umwelt und Naturschutz Deutschland, Landesverband Nordrhein-Westfalen</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑115/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:289">EU:C:2011:289</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Taču šīs tiesību normas neattiecas uz pamatlietu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7.</NO.P><TXT>Tomēr, ņemot vērā Orhūsas konvenciju un vispārējos atsaukšanās uz Savienības tiesībām principus, vides aizsardzības apvienība var īstenot Savienības vides tiesības ne tikai ar <HT TYPE="ITALIC">expressis verbis</HT> reglamentēto apvienību prasību. It īpaši pamatlietā atbilstošs juridiskais statuss izriet arī tieši no Orhūsas konvencijas.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P>II –</NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Atbilstošās tiesību normas</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P>A –</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Starptautiskās tiesības</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8.</NO.P><TXT>Vides aizsardzības apvienību juridiskais statuss Savienības tiesībās izriet no Orhūsas konvencijas. Orhūsas konvencijas 1. pantā ir noteikti tās mērķi:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0004" ID="QS0004"/>Lai pašreizējā un nākamajās paaudzēs aizsargātu ikvienas personas tiesības dzīvot vidē, kas atbilstu personas veselības stāvoklim un labklājībai, katra Puse saskaņā ar šīs konvencijas noteikumiem garantē tiesības piekļūt informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem.<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/></P></QUOT.S></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9.</NO.P><TXT>Vides aizsardzības apvienības tiek minētas sabiedrības un attiecīgās sabiedrības daļas definīcijās konvencijas 2. panta 4. un 5. punktā. Atbilstoši tiem:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="002.004"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0005" ID="QS0005"/>4.</NO.PARAG><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0006" ID="QS0006"/>Sabiedrība<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/> ir viena vai vairākas fiziskas vai juridiskas personas un – saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem vai praksi – to apvienības, organizācijas vai grupas.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="002.005"><NO.PARAG>5.</NO.PARAG><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0007" ID="QS0007"/>Ieinteresētā sabiedrība<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/> ir sabiedrība, kuru ietekmē vai varētu ietekmēt lēmumu pieņemšana vides jomā, vai kurai ir interese par to; šīs definīcijas piemērošanas nolūkā par ieinteresētām uzskata tādas nevalstiskās organizācijas, kas veicina vides aizsardzību un atbilst visām attiecīgās valsts tiesību aktu prasībām<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/>.</ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10.</NO.P><TXT>Atbilstoši Orhūsas konvencijas 6. pantam tiek pieprasīta sabiedrības līdzdalība lēmumu pieņemšanā par īpašām darbībām. Tajā ir ietverti ietekmes uz vidi novērtējuma elementi. 6. panta 1. punktā ir reglamentēta šīs procedūras piemērošanas joma:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><GR.SEQ><TITLE><TI><P><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0008" ID="QS0008"/>Katra Puse:</P></TI></TITLE><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>piemēro šā panta noteikumus attiecībā uz lēmumiem par to, vai atļaut veikt ierosinātās darbības, kas uzskaitītas I pielikumā;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem piemēro šā panta noteikumus arī attiecībā uz lēmumiem par ierosinātajām darbībām, kuras nav uzskaitītas I pielikumā un kurām var būt nozīmīga ietekme uz vidi. Šādā gadījumā Puses nosaka, vai šie noteikumi attiecas uz ierosināto darbību.<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/></TXT></NP></ITEM></LIST></GR.SEQ></QUOT.S></NP.ECR><?PAGE NO="3"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11.</NO.P><TXT>Orhūsas konvencijas 9. pantā ir ietvertas tiesību normas par tiesību aizsardzības līdzekļiem ar vidi saistītos jautājumos. 9. panta 2. punkts attiecas uz procedūrām, kas bija saistītas ar sabiedrības līdzdalību, 3. punkts ir piemērojams visiem pārējiem ar vides tiesībām saistītiem lēmumiem, un 4. punktā ir paredzēti konkrēti procesa principi:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="009.002"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0009" ID="QS0009"/>2.</NO.PARAG><ALINEA><P>Katra Puse saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nodrošina to, ka ieinteresētās sabiedrības pārstāvjiem:</P><P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>kuriem ir pamatota interese vai arī</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>kuri uzskata, ka noticis tiesību aizskārums, ja šādu priekšnosacījumu paredz attiecīgās Puses administratīvā procesa normas,</TXT></NP></ITEM></LIST></P><P>ir iespēja pārskatīšanas nolūkā griezties tiesā un/vai kādā citā neatkarīgā un objektīvā institūcijā, kas noteikta likumā, lai – pamatojoties uz materiāliem vai procesuāliem aspektiem – apstrīdētu jebkura tāda lēmuma, darbības vai bezdarbības likumību, uz ko attiecas 6. panta noteikumi, ja šāda apstrīdēšana paredzēta attiecīgās valsts tiesību aktos, kā arī neskarot šā panta 3. punktu un citus attiecīgus šīs konvencijas noteikumus.</P></ALINEA><ALINEA>To, vai interese ir pamatota un vai ir noticis tiesību aizskārums, nosaka saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem un ar mērķi nodrošināt ieinteresētajai sabiedrībai plašas iespējas griezties tiesu iestādēs saistībā ar šīs konvencijas piemērošanu. Tādēļ a) apakšpunkta piemērošanas nolūkā par pamatotu uzskata ikvienas tādas nevalstiskas organizācijas interesi, kura atbilst 2. panta 5. punktā minētajām prasībām. Šādas organizācijas uzskata arī par tādām, kam ir tiesības, attiecībā uz kurām ir iespējams tiesību aizskārums, kā paredzēts b) apakšpunktā.</ALINEA><ALINEA>Šā panta 2. punkta noteikumi neizslēdz iespēju pārskatīšanas nolūkā iepriekš griezties administratīvā iestādē, kā arī neiespaido prasību, ka pirms vēršanās tiesā ir jāizmanto visas administratīvas pārskatīšanas procedūras, ja šāda prasība paredzēta attiecīgās valsts tiesību aktos.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="009.003"><NO.PARAG>3.</NO.PARAG><ALINEA>Turklāt, neskarot 1. un 2. punktā minētās pārskatīšanas procedūras, katra Puse nodrošina to, ka sabiedrības pārstāvjiem, kas atbilst attiecīgās valsts tiesību aktos noteiktajiem kritērijiem, ja tādi būtu, ir pieejamas administratīvas vai tiesas procedūras, lai apstrīdētu fizisku personu vai valsts iestāžu darbību vai bezdarbību, kas pārkāpj attiecīgās valsts tiesību aktus vides jomā.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="009.004"><NO.PARAG>4.</NO.PARAG><ALINEA>Turklāt, neskarot 1. punktu, šā panta 1., 2. un 3. punktā minētajām procedūrām ir jānodrošina pamatoti un efektīvi tiesiskie līdzekļi, tostarp, vajadzības gadījumā, atbrīvošana no amata [pagaidu tiesiskās aizsardzības līdzekļi], un tām ir jābūt taisnīgām, objektīvām un ātrām, kā arī saistītām ar nelielām izmaksām.</ALINEA><ALINEA>[..]<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P>B –</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Savienības tiesības</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P>1)</NO.P><TXT>Ietekmes uz vidi novērtējums</TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12.</NO.P><TXT>Orhūsas konvencija Savienības tiesībās daļēji ir transponēta ar IVN direktīvu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0004"><P>Eiropas Parlamenta un Padomes <DATE ISO="20111213">2011. gada 13. decembra</DATE> Direktīva 2011/92/ES par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="026" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2012">OV 2012, L 26, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>), pēdējo reizi grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes <DATE ISO="20140416">2014. gada 16. aprīļa</DATE> Direktīvu 2014/52/ES (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="124" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2014">OV 2014, L 124, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="4"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13.</NO.P><TXT>IVN direktīvas 1. panta 2. punkta d) un e) apakšpunktā ir definēts attiecīgās sabiedrības daļas jēdziens:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0010" ID="QS0010"/>d)</NO.P><TXT><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0011" ID="QS0011"/>sabiedrība<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/> nozīmē vienu vai vairākas fiziskas vai juridiskas personas un – saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem vai praksi – to apvienības, organizācijas vai grupas;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>e)</NO.P><TXT><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0012" ID="QS0012"/>attiecīgā sabiedrības daļa<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/> nozīmē sabiedrības daļu, kuru ietekmē vai var ietekmēt ar vidi saistīto lēmumu pieņemšanas procedūra, kas minēta 2. panta 2. punktā, vai kura ir šajā jautājumā ieinteresēta; piemērojot šo definīciju, uzskata, ka nevalstiskās organizācijas, kuras veicina vides aizsardzību un atbilst visām attiecīgās valsts tiesību aktu prasībām, ir ieinteresētas.<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/></TXT></NP></ITEM></LIST></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14.</NO.P><TXT>IVN direktīvas 11. pantā ir paredzēts tiesiskais regulējums par tiesas pieejamību, kas gandrīz pilnībā atbilst Orhūsas konvencijas 9. panta 2. punktam un arī ir pievienots ar Direktīvu 2003/35:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0013" ID="QS0013"/>1.</NO.P><TXT>Dalībvalstis nodrošina, ka saskaņā ar valsts tiesību sistēmu attiecīgās sabiedrības daļas locekļiem:</TXT><P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>kuri ir pietiekami ieinteresēti; vai</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>ja dalībvalsts administratīvi procesuālajās tiesībās tas paredzēts kā priekšnoteikums – kuru tiesības ir aizskartas;</TXT></NP></ITEM></LIST></P><P>ir iespēja pārskatīšanas kārtībā ierosināt lietu tiesā vai citā neatkarīgā un objektīvā struktūrā, kas izveidota ar tiesību aktiem, lai apstrīdētu tādu lēmumu, darbību vai bezdarbības būtības vai procesuālo likumību, uz kuru attiecas šīs direktīvas noteikumi par sabiedrības līdzdalību.</P></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>2.</NO.P><TXT>[..]</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>3.</NO.P><TXT>Dalībvalstis nosaka, kas tieši uzskatāms par pietiekamu ieinteresētību un tiesību aizskārumu, paturot prātā mērķi – attiecīgajai sabiedrības daļai nodrošināt tiesas pieejamību. Tālab šā panta 1. punkta a) apakšpunkta sakarā jebkuras 1. panta 2. punktā minētajām prasībām atbilstošas nevalstiskās organizācijas interesi uzskata par pietiekamu. Uzskata arī, ka šādām organizācijām ir tiesības, kas var tikt aizskartas, kā noteikts šā panta 1. punkta b) apakšpunktā.</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>4.</NO.P><TXT>[..]<QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/></TXT></NP></ITEM></LIST></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>Dabas aizsardzība</TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15.</NO.P><TXT>Dzīvotņu direktīvā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0005"><P>Padomes <DATE ISO="19920521">1992. gada 21. maija</DATE> Direktīva 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="206" PAGE.FIRST="7" DATE.PUB="1992">OV 1992, L 206, 7. lpp.</REF.DOC.OJ>; OV Īpašais izdevums latviešu valodā, 15. nod., 2. sēj., 102. – 145. lpp.), pēdējo reizi grozīta ar Padomes <DATE ISO="20130513">2013. gada 13. maija</DATE> Direktīvu 2013/17/ES, ar ko pielāgo dažas direktīvas vides jomā saistībā ar Horvātijas Republikas pievienošanos (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="158" PAGE.FIRST="193" DATE.PUB="2013">OV 2013, L 158, 193. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE> ir reglamentēta aizsargājamu teritoriju, t.s. Kopienā nozīmīgu teritoriju, noteikšana. Atbilstoši 6. panta 3. punktam <HT TYPE="ITALIC">ex ante</HT> pārbaude ir jāveic saistībā ar projektiem, kas var būtiski ietekmēt šīs teritorijas:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0014" ID="QS0014"/>Visos plānos vai projektos, kas nav tieši saistīti ar konkrēto teritoriju vai nav vajadzīgi tās apsaimniekošanai, bet kas atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem varētu būtiski ietekmēt minēto teritoriju, attiecīgi izvērtē ietekmi uz šo teritoriju, ievērojot tās aizsardzības mērķus. Ņemot vērā novērtējuma atzinumus par ietekmi uz minēto teritoriju, un saskaņā ar 4. punkta noteikumiem, kompetentā valsts iestāde piekrīt plāna vai projekta īstenošanai tikai tad, ja tā ir pārliecinājusies, ka netiks izjaukta attiecīgās teritorijas viengabalainība, un vajadzības gadījumā noskaidrojusi plašas sabiedrības viedokli.<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/></P></QUOT.S></NP.ECR><?PAGE NO="5"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16.</NO.P><TXT>Šī tiesību norma saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 7. pantu ir piemērojama arī putnu aizsargājamām teritorijām, kas ir tikušas noteiktas atbilstoši Putnu aizsardzības direktīvai<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0006"><P>Eiropas Parlamenta un Padomes <DATE ISO="20091130">2009. gada 30. novembra</DATE> Direktīva 2009/147/EK par savvaļas putnu aizsardzību (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="020" PAGE.FIRST="7" DATE.PUB="2010">OV 2010, L 20, 7. lpp.</REF.DOC.OJ>), pēdējo reizi grozīta ar Padomes <DATE ISO="20130513">2013. gada 13. maija</DATE> Direktīvu 2013/17/ES, ar ko pielāgo dažas direktīvas vides jomā saistībā ar Horvātijas Republikas pievienošanos (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="158" PAGE.FIRST="193" DATE.PUB="2013">OV 2013, L 158, 193. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P>C –</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Slovākijas Republikas tiesības</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17.</NO.P><TXT>Likuma Nr. 71/1967 Par administratīvo procesu (<HT TYPE="ITALIC">Správny poriadok</HT>) redakcijā, kas piemērojama šai lietai, 14. pantā ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0015" ID="QS0015"/>1.</NO.P><TXT>Dalībnieks procesā ir persona, kuras tiesībām, likumīgajām interesēm vai pienākumiem ir jābūt iestādes faktiskās rīcības pamatā vai kuras tiesības, likumīgās intereses un pienākumus lēmums var skart tieši; procesa dalībnieks ir arī persona, kura apgalvo – kamēr netiek pierādīts pretējais –, ka lēmums var tieši viņa skart tiesības, likumīgās intereses un pienākumus.</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>2.</NO.P><TXT>Procesa dalībnieks ir arī persona, kurai šis statuss ir atzīts speciālajā likumā.<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/></TXT></NP></ITEM></LIST></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18.</NO.P><TXT>Civilprocesa kodeksa (<HT TYPE="ITALIC">Občiansky súdny poriadok</HT>), tā redakcijā, kas piemērojama šai lietai (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0016" ID="QS0016"/><HT TYPE="ITALIC">OSP</HT><QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/>), 250.b panta 2. un 3. punktā tostarp ir šādi noteikumi, kas attiecas uz uzdotā prejudiciālā jautājuma saturu:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0017" ID="QS0017"/>2.</NO.P><TXT>Ja prasību ceļ persona, kura apgalvo, ka pārvaldes iestādes lēmums tai nav ticis paziņots, lai gan šī persona bija jāuzskata par procesa dalībnieku, tiesa pārbauda šī apgalvojuma atbilstību faktiem un uzdod pārvaldes iestādei paziņot šai personai iestādes lēmumu un – atkarībā no apstākļiem – aptur tā izpildāmību. Šis tiesas nolēmums pārvaldes iestādei ir saistošs. Ja administratīvajā procesā pēc tiesas rīkojuma par lēmuma paziņošanu izpildes tiek ierosināta administratīvā pārsūdzība, pārvaldes iestāde par to nekavējoties paziņo tiesai.</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>3.</NO.P><TXT>Tiesa rīkojas atbilstoši 2. punktam tikai tad, ja kopš prasītājam nepaziņotā lēmuma pieņemšanas nav pagājuši vairāk kā trīs gadi.<QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/></TXT></NP></ITEM></LIST></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P>III –</NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Fakti un lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19.</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="20081118">2008. gada 18. novembra</DATE> paziņojumu <HT TYPE="ITALIC">LZ</HT> tika informēta par administratīvā procesa uzsākšanu, kurā bija jāizlemj par to, vai akciju sabiedrībai <HT TYPE="ITALIC">Biely potok a.s</HT>. (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0018" ID="QS0018"/><HT TYPE="ITALIC">BPAS</HT><QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/>) var tikt izsniegta atļauja iežogojuma izbūvei uz zemesgabala, kas atrodas ārpus pašvaldības apbūvētas teritorijas. Projekts bija saistīts ar plānotu aploka, kurā <HT TYPE="ITALIC">BPAS</HT> audzē briežus, paplašināšanu uz zemesgabaliem, kas atrodas aizsargājamā lauksaimniecības teritorijā (ALT), kuru Slovākijas Republika ir iekļāvusi <HT TYPE="ITALIC">NATURA</HT> 2000 tīklā kā aizsargājamu teritoriju saskaņā ar Putnu aizsardzības direktīvu un kā Kopienas nozīmes teritoriju Dzīvotņu direktīvas izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">LZ</HT> lūdza apturēt atļaujas izsniegšanas procedūru un izlemt iepriekš izskatāmu jautājumu par šajā ziņā kompetentās Vides ministrijas lēmumu par atkāpju piešķiršanu no aizsargāto sugu aizsardzības nosacījumiem, un turklāt tā norādīja uz negatīvajiem aspektiem, kuri esot izklāstīti valsts dabas aizsardzības iestādes, kas pārvalda ALT, atzinumā un kuri esot tik būtiski, ka ar tiem pietiekot, lai atļauju nepiešķirtu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="6"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21.</NO.P><TXT>Atļaujas izsniegšanas procedūras pirmajā posmā kompetentās iestādes sākotnēji 2009. gada aprīlī un jūnijā nolēma <HT TYPE="ITALIC">LZ</HT> neatzīt procesa dalībnieka statusu; minētais ir tagadējās pārbaudes tiesā pamatlietā priekšmets. Tāpēc <HT TYPE="ITALIC">LZ</HT> cēla prasību <HT TYPE="ITALIC">Krajský súd v Trenčíne</HT> (Trenčīnas reģionālā tiesa) un attiecībā uz lietas dalībnieces statusa atzīšanu atļaujas izsniegšanas procedūrā atsaucās it īpaši uz Orhūsas konvenciju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22.</NO.P><TXT>Pēc tam atļaujas izsniegšanas procedūra attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">BPAS</HT> noslēdzās ar <DATE ISO="20090610">2009. gada 10. jūnijā</DATE> nekavējoties izsniegtu atļauju; vienlaicīgi saskaņā ar Augstākās tiesas sniegtajām ziņām iepriekš minētais apstrīdētais lēmums par procesa dalībnieka statusa neatzīšanu kļuva <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0019" ID="QS0019"/>galīgs<QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23.</NO.P><TXT>Pēc tam, kad reģionālā tiesa bija konstatējusi, ka Eiropas Savienības Tiesā norisinās prejudiciālā nolēmuma tiesvedība lietā C‑240/09, kas varētu ietekmēt arī tās pašas pieņemamo nolēmumu, tā apturēja tiesvedību tajā izskatīšanā esošajā lietā līdz brīdim, kad tiks pieņemts nolēmums attiecīgajā tiesvedībā, un, ņemot vērā pēc tam pasludināto spriedumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0007"><P><DATE ISO="20110308">2011. gada 8. marta</DATE> spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Lesoochranárske zoskupenie</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑240/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:125">EU:C:2011:125</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> un ar to saistīto Slovākijas Republikas Augstākās tiesas spriedumu līdzīgā lietā, ar <DATE ISO="20110823">2011. gada 23. augusta</DATE> spriedumu atcēla abus apstrīdētos lēmumus ar pamatojumu, ka tajos ir pieļautas kļūdas faktu vērtējumā, un nosūtīja lietu atpakaļ pārvaldes iestādēm procesa atsākšanai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24.</NO.P><TXT>Šajā nolēmumā reģionālā tiesa piekrita <HT TYPE="ITALIC">LZ</HT> viedoklim, ka tai ir tiesības uz tiesību aizsardzību tiesā saistībā ar tiesībām uz vides aizsardzību, precīzāk, tiesībām uz labvēlīgu vidi. Reģionālā tiesa atsaucās tieši uz Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktu, lasot to kopā ar Slovākijas Republikas Konstitūcijas 44. panta 1. punktu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25.</NO.P><TXT>Apelācijas tiesvedībā Augstākā tiesa <DATE ISO="20120126">2012. gada 26. janvārī</DATE> atcēla reģionālās tiesas nolēmumu un nosūtīja tai atpakaļ lietu jaunai izskatīšanai ar saistošu norādi par to, ka tiesvedības par dalību priekšmets esot zudis. Atsevišķa pārbaude attiecībā uz lēmumu par lietas dalībnieka statusa neatzīšanu administratīvajā procesā esot iespējama tikai tad, ja administratīvais process joprojām norisinās.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26.</NO.P><TXT>Pēc tam reģionālā tiesa ar otro <DATE ISO="20120912">2012. gada 12. septembra</DATE> nolēmumu vēlreiz atcēla abu pārvaldes iestāžu lēmumus par procesa dalībnieka statusa neatzīšanu un nosūtīja lietu atpakaļ jaunai izskatīšanai. Taču Augstākā tiesa 2013. gada 28. februārī atcēla arī šo nolēmumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27.</NO.P><TXT>Pamatojoties uz minēto, reģionālā tiesa ar trešo 2013. gada aprīļa nolēmumu izbeidza tiesvedību, taču tā <HT TYPE="ITALIC">LZ</HT> nenorādīja, ka tā var iesniegt pieteikumu par galīgā lēmuma par atļaujas piešķiršanu vēlāku paziņošanu, jo kopš atļaujas piešķiršanas notiekošo tiesvedību dēļ jau bija pagājis trīs gadu termiņš prasības celšanai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28.</NO.P><TXT>Tādēļ saistībā ar apelācijas tiesvedību, kas ir tikusi ierosināta pēc <HT TYPE="ITALIC">LZ</HT> sūdzības, Augstākā tiesa Eiropas Savienības Tiesai uzdod šādu jautājumu:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0020" ID="QS0020"/>Vai ir iespējams valsts tiesā atbilstoši nodrošināt Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā nostiprinātās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu gadījumā, kad, kā tiek apgalvots, ir pārkāptas tiesības uz augstu vides aizsardzības līmeni, kas attiecībā uz Eiropas Savienību ir īstenotas galvenokārt ar Dzīvotņu direktīvu, un it īpaši tiesības sekmēt plašas sabiedrības viedokļa noskaidrošanu attiecībā uz projektu, kas var būtiski ietekmēt Eiropas ekoloģiskajā tīklā <HT TYPE="ITALIC">Natura</HT> 2000 koncentrētās īpaši aizsargājamās dabas teritorijas, kā arī tiesības, uz kurām prasītāja kā valsts līmenī izveidota bezpeļņas apvienība vides aizsardzības jomā atsaucas saskaņā ar Orhūsas konvencijas 9. pantu un robežās, kas norādītas Tiesas <DATE ISO="20110308">2011. gada 8. marta</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Lesoochranárske zoskupenie</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑240/09</NO.CASE>,<?PAGE NO="7"?> <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:125">EU:C:2011:125</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) arī tad, ja valsts tiesa izbeidz lietas izskatīšanu strīdā par tāda lēmuma tiesiskuma pārbaudi, ar kuru šai apvienībai atteikts atzīt tās kā dalībnieka statusu administratīvajā procesā par atļaujas izsniegšanu, kā tas ir pamatlietā, un mudina attiecīgo personu, kura nav pielaista šajā administratīvajā procesā, celt prasību par to?<QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/></P></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Lesoochranárske zoskupenie VLK</HT>, Slovākijas Republika un Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus un piedalījās <DATE ISO="20160418">2016. gada 18. aprīļa</DATE> tiesas sēdē. Turklāt pirms tiesas sēdes šie trīs lietas dalībnieki un <HT TYPE="ITALIC">Biely potok a.s</HT>. uz vairākiem Tiesas jautājumiem atbildēja rakstveidā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P>IV –</NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30.</NO.P><TXT>Ar savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Augstākā tiesa vēlas noskaidrot, vai Slovākijas tiesībās paredzētais vides apvienības tiesību īstenošanas veids atbilst Savienības tiesībām un it īpaši tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību prasībām atbilstoši Pamattiesību hartas 47. pantam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31.</NO.P><TXT>Augstākā tiesa pareizi pieņem, ka Savienības tiesību sistēmā garantētās pamattiesības ir jāpiemēro tikai situācijās, kuras regulē ar Savienības tiesībām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0008"><P>Šajā ziņā skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130226">2013. gada 26. februāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Åkerberg Fransson</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑617/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:105">EU:C:2013:105</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0019">19.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra), kā arī <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20151217">2015. gada 17. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">WebMindLicenses</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑419/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:832">EU:C:2015:832</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0066">66.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Turklāt Hartas 47. pants attiecas tikai uz Savienības tiesībās garantētajām tiesībām vai brīvībām. Tādēļ vispirms es pārbaudīšu Savienības tiesībās reglamentētu apvienības juridisko statusu esamību (šajā ziņā A sadaļā) un tikai pēc tam es aplūkošu Savienības tiesībās pieprasītās efektīvas tiesību aizsardzības prasības (šajā ziņā turpinājumā B sadaļā).</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P>A –</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par Savienības tiesībās reglamentētajiem vides aizsardzības apvienību juridiskajiem statusiem</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32.</NO.P><TXT>Augstākā tiesa uzskata, ka Savienības tiesības ir piemērojamas, jo pamatlietā tiekot skarti dalībvalsts pienākumi, kas izriet no Dzīvotņu direktīvas. Tā min arī Orhūsas konvenciju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33.</NO.P><TXT>Sākotnēji šķiet, ka prasība pamatlietā ir par dalību atļaujas izsniegšanas procedūrā saistībā ar iežogojumu aizsargājamā teritorijā. Taču šī dalība netiek <HT TYPE="ITALIC">expressis verbis</HT> un tieši reglamentēta Savienības tiesībās. Drīzāk runa ir par Slovākijas tiesību konceptu. Taču tā ir saistīta ar elementiem, ko, iespējams, nodrošina Savienības tiesības. Attiecībā uz šādiem elementiem efektīvas tiesību aizsardzības nodrošināšanai Savienības tiesībās var būt nozīme.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34.</NO.P><TXT>Taču saistītais jautājums par to, vai pastāv Savienības tiesībās paredzētas tiesības uz sabiedrības līdzdalību atļaujas izsniegšanas procedūrās, nav jāanalizē vēl sīkāk. Tas tādēļ, ka no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka <HT TYPE="ITALIC">LZ</HT> tika informēta par atļaujas izsniegšanas procedūru un tā varēja paust savu viedokli. Līdz ar to tai tika nodrošināts tiesību uz dalību minimums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35.</NO.P><TXT>Faktiski <HT TYPE="ITALIC">LZ</HT> galvenokārt interesē nevis viedokļa paušana par projektu, bet gan tiesības apstrīdēt tiesā attiecībā uz projektu izsniegto atļauju. No lietas dalībnieku argumentācijas izriet, ka atzīšana par procesa dalībnieku saskaņā ar Slovākijas tiesībām ir priekšnoteikums, lai pārsūdzētu procesu noslēdzošo nolēmumu (Slovākijas Administratīvā procesa likuma 53. pants un Slovākijas Civilprocesa kodeksa 250.b panta 2. punkts).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36.</NO.P><TXT>Patiesi, Savienības tiesībās ir paredzētas vides aizsardzības apvienību tiesības celt prasību. Pirmkārt, attiecīgas tiesības celt prasību izriet tieši no Savienības tiesībām, šajā gadījumā – no Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta (par to 1) punktā). Otrkārt, Orhūsas konvencijas 9. panta 2. un 6. punktā <HT TYPE="ITALIC">expressis verbis</HT> ir paredzētas konkrētas tiesības celt prasību saistībā ar sabiedrības līdzdalības procedūrām (šajā ziņā 2) punktā).</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="8"?><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P>1)</NO.P><TXT>Par Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu</TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37.</NO.P><TXT>Tiesības celt prasību tieši izriet no Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38.</NO.P><TXT>Šajā ziņā Slovākija un <HT TYPE="ITALIC">BPAS</HT> gan iebilst, ka šo tiesību normu piemērošana vairs neesot pamatlietas priekšmets, jo par to jau esot ticis izlemts ar galīgu spēku. Tiesas secinājumi par Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu saskaņā ar minēto neesot nepieciešami.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39.</NO.P><TXT>Tomēr tiesas sēdē, neraugoties uz vairākiem lūgumiem sniegt paskaidrojumus, nekļuva skaidrs tas, vai runa patiešām bija par nolēmumu, kas varēja tikt pārsūdzēts atsevišķi, vai arī tikai par atzinumu atļaujas izsniegšanas procedūrā. Turklāt Augstākā tiesa savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu acīmredzami pieņem, ka Dzīvotņu direktīvas piemērošana ir gan vēl pamatlietas priekšmets. Tādēļ šajā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā ir jābalstās uz šo pieņēmumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40.</NO.P><TXT>Saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu plānos vai projektos, kas atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem varētu būtiski ietekmēt aizsargājamu teritoriju Dzīvotņu direktīvas vai Putnu aizsardzības direktīvas izpratnē, izvērtē ietekmi uz šo teritoriju, ievērojot tās aizsardzības mērķus. Ņemot vērā novērtējuma atzinumus par ietekmi uz minēto teritoriju, kompetentā valsts iestāde piekrīt plāna vai projekta īstenošanai tikai tad, ja tā ir pārliecinājusies, ka netiks izjaukta attiecīgās teritorijas viengabalainība, un vajadzības gadījumā noskaidrojusi plašas sabiedrības viedokli.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41.</NO.P><TXT>Dzīvotņu direktīvā nav ietverta neviena norāde uz to, vai 6. panta 3. punkts piešķir vides aizsardzības apvienībai tiesības celt prasību par šīs tiesību normas pārkāpumu. Es šajā ziņā esmu aizstāvējusi viedokli, ka <HT TYPE="ITALIC">privātpersonas</HT> var atsaukties uz šo tiesību normu tikai tad, ja <HT TYPE="ITALIC">valsts</HT> tiesību normas tām paredz tiesību aizsardzības līdzekļus pret pasākumiem, kas pārkāpj minētās tiesību normas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0009"><P>Secinājumi lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Waddenvereniging</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Vogelbeschermingsvereniging</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑127/02</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2004:60">EU:C:2004:60</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0138">138.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0144">144.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42.</NO.P><TXT>Taču, būtībā izslēdzot, ka skartās personas var atsaukties uz direktīvā noteiktu pienākumu, netiktu ievērots direktīvu saistošais spēks, kas tām tiek piešķirts LESD 288. pantā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0010"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20040907">2004. gada 7. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Waddenvereniging</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Vogelbeschermingsvereniging</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑127/02</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2004:482">EU:C:2004:482</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0066">66.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20080725">2008. gada 25. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Janecek</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑237/07</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:447">EU:C:2008:447</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>. Vismaz fiziskām vai juridiskām personām, kuras tieši skar direktīvas tiesību normu pārkāpums, ir jābūt tiesībām no kompetentajām iestādēm – vajadzības gadījumā vēršoties kompetentajās tiesās – prasīt attiecīgo pienākumu izpildi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0011"><P>Šajā ziņā spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20080725">2008. gada 25. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Janecek</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑237/07</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:447">EU:C:2008:447</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0039">39.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110526">2011. gada 26. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Stichting Natuur en Milieu</HT> u.c</NAME.CASE>. (no <NO.CASE>C‑165/09 līdz C‑167/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:348">EU:C:2011:348</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0100">100.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43.</NO.P><TXT>Tiesa jau ir arī konstatējusi, ka Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkts ir tieši piemērojams, ja valsts iestādes saskaņā ar šo tiesību normu, pastāvot šaubām par iespējamu kaitīgu ietekmi uz attiecīgo teritoriju, nedrīkst piešķirt atļauju attiecībā uz darbību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0012"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20040907">2004. gada 7. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Waddenvereniging</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Vogelbeschermingsvereniging</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑127/02</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2004:482">EU:C:2004:482</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0068">68.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0069">69.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Loģiski, ka, ja šādas sekas tiek konstatētas, minētais ir spēkā vēl jo vairāk. Abos gadījumos atļauja labākajā gadījumā izņēmuma gadījumos var tikt piešķirt saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 4. punktu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0013"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20040907">2004. gada 7. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Waddenvereniging</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Vogelbeschermingsvereniging</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑127/02</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2004:482">EU:C:2004:482</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0060">60.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44.</NO.P><TXT>Taču strīdīgi ir tas, vai <HT TYPE="ITALIC">LZ</HT> iespējams Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta pārkāpums skartu tieši.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45.</NO.P><TXT>Tieši skartas jebkurā gadījumā ir personas, kuras norāda uz savu <HT TYPE="ITALIC">tiesību</HT> pārkāpumu, taču šajā gadījumā nekas par to neliecina.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="9"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46.</NO.P><TXT>Tomēr Tiesa jau – un pat attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">LZ</HT> un Dzīvotņu direktīvu – ir atzinusi, ka vides aizsardzības organizācijām ir jābūt iespējai pārsūdzēt tiesā administratīvo lēmumu, kas, iespējams, neatbilst Savienības vides tiesībām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0014"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110308">2011. gada 8. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Lesoochranárske zoskupenie</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑240/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:125">EU:C:2011:125</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0051">51.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47.</NO.P><TXT>Par to pašu liecina tas, ka Tiesa uzsver fizisko <HT TYPE="ITALIC">vai</HT> juridisko personu tiesības vērsties pret robežvērtību, kuru mērķis ir veselības aizsardzība, pārsniegšanas risku<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0015"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20080725">2008. gada 25. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Janecek</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑237/07</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:447">EU:C:2008:447</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0038">38.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0039">39.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Kamēr fizisko personu tiešs aizskārums var izrietēt no tā, ka tiek skarta to veselība, to pašu nevar secināt attiecībā uz juridiskām personām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48.</NO.P><TXT>Taču veselības aizsardzībai paredzētu tiesību normu pārkāpums var skart tādas juridiskās personas kā vides aizsardzības apvienības, ja to interese saistībā ar veselības aizsardzību ir juridiski atzīta. Lai gan šajā gadījumā nav runa par veselības aizsardzību, saistībā ar vides aizsardzību vēl izteiktāk parādās apvienību interešu juridiskā atzīšana. Tas tādēļ, ka Savienības tiesībās konkrētu apvienību ieinteresētības vides aizsardzībā atzīšana ir paredzēta IVN direktīvas 1. panta 2. punkta e) apakšpunkta otrajā teikumā un vēl plašāk Orhūsas konvencijas 2. panta 5. punktā. Dalībvalstīm ir jāatzīst apvienības, kuras veicina vides aizsardzību un atbilst visām attiecīgās valsts tiesību aktu prasībām. Šajā ziņā ir jānodrošina <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0021" ID="QS0021"/>plašas iespējas vērsties tiesā<QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/> un apvienību prasības saskaņā ar IVN direktīvu lietderīgā iedarbība<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0016"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20091015">2009. gada 15. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Djurgården-Lilla Värtans Miljöskyddsförening</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑263/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:631">EU:C:2009:631</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0045">45.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49.</NO.P><TXT>Pamatojoties uz šo apvienību ieinteresētību, kas juridiski atzīta atbilstoši minētajam, vides aizsardzībā, tieši piemērojamu Savienības vides tiesību normu pārkāpums tās skar pietiekami, lai tās varētu atsaukties uz šīm tiesību normām valsts tiesās. Minētais it īpaši ir spēkā, ja tās norāda uz Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta pārkāpumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50.</NO.P><TXT>Vides aizsardzības apvienību tieša aizskāruma atzīšana saistībā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta pārkāpumu kā prasība tiek izvirzīta arī Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktā. Lai gan šī tiesību norma nav piemērojama tieši<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0017"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110308">2011. gada 8. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Lesoochranárske zoskupenie</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑240/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:125">EU:C:2011:125</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0045">45.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150113">2015. gada 13. janvāris</DATE>, <NAME.CASE>Padome u.c./<HT TYPE="ITALIC">Vereniging Milieudefensie</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Stichting Stop Luchtverontreiniging Utrecht</HT></NAME.CASE> (no <NO.CASE>C‑401/12 P līdz C‑403/12 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:4">EU:C:2015:4</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0055">55.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Padome un Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Stichting Natuur en Milieu</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Pesticide Action Network Europe</HT></NAME.CASE> (no <NO.CASE>C‑404/12 P līdz C‑405/12 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:5">EU:C:2015:5</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0047">47.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, valsts tiesai, ja pastāv Dzīvotņu direktīvas pārkāpuma risks, lai nodrošinātu tiesību efektīvu aizsardzību tiesā jomās, uz kurām attiecas Savienības vides tiesības, savas valsts tiesības, cik vien iespējams, ir jāinterpretē Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktā noteiktajiem mērķiem atbilstošā veidā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0018"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110308">2011. gada 8. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Lesoochranárske zoskupenie</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑240/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:125">EU:C:2011:125</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0050">50.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Šie mērķi ir vērsti uz efektīvas vides aizsardzības nodrošināšanu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0019"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110308">2011. gada 8. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Lesoochranárske zoskupenie</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑240/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:125">EU:C:2011:125</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0046">46.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tā kā Orhūsas konvencija ir neatņemama Savienības tiesību sastāvdaļa, tāds pats pienākums ir Tiesai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51.</NO.P><TXT>Vides tiesību efektīvas īstenošanas mērķis tiek veicināts, ja atzītām vides aizsardzības apvienībām ir tiesības īstenot tieši piemērojamas Savienības vides tiesību normas, tātad it īpaši Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52.</NO.P><TXT>Turklāt Savienības tiesībās šis secinājums nav svešs, jo atzītas vides aizsardzības apvienības arī saistībā ar prasību saskaņā ar IVN direktīvas 11. pantu vai Orhūsas konvencijas 9. panta 2. punktu var atsaukties uz Dzīvotņu direktīvas 6. pantu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0020"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110512">2011. gada 12. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bund für Umwelt und Naturschutz Deutschland</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Landesverband Nordrhein-Westfalen</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑115/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:289">EU:C:2011:289</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0049">49.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0053"><NO.P>53.</NO.P><TXT>Līdz ar to ir jāsecina, ka IVN direktīvas 1. panta 2. punkta e) apakšpunkta otrā teikuma izpratnē atzītām vides aizsardzības apvienībām ir jābūt iespējai vērsties tiesā pret Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta pārkāpumu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="10"?><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>Par Orhūsas konvenciju</TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0054"><NO.P>54.</NO.P><TXT>Turklāt tiesības celt prasību pamatlietā var tikt tieši balstītas arī uz Orhūsas konvenciju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0055"><NO.P>55.</NO.P><TXT>Saskaņā ar Orhūsas konvencijas 9. panta 2. punktu dalībvalstīm līgumslēdzējām ir jānodrošina, ka attiecīgas sabiedrības daļas pārstāvjiem ir iespēja izmantot pārskatīšanas procedūru, lai – pamatojoties uz materiāliem vai procesuāliem aspektiem – apstrīdētu jebkura tāda lēmuma, darbības vai bezdarbības likumību, uz ko attiecas 6. panta noteikumi. Uz atļauju, kura ir izsniegta attiecībā uz iežogojumu un kuras dēļ ir tikusi ierosināta pamatlieta, varētu attiekties 6. panta 1. punkta b) apakšpunkts.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>Par Orhūsas konvencijas tiesiskajām sekām</TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0056"><NO.P>56.</NO.P><TXT>Toreizējā Eiropas Kopiena parakstīja Orhūsas konvenciju un pēc tam to apstiprināja ar Lēmumu 2005/370. Tādēļ saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šīs konvencijas tiesību normas atbilstoši LESD 216. panta 2. punktam no tā brīža ir Savienības tiesību sistēmas neatņemama sastāvdaļa<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0021"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110308">2011. gada 8. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Lesoochranárske zoskupenie</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑240/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:125">EU:C:2011:125</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0030">30.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0057"><NO.P>57.</NO.P><TXT>Lai gan Kopiena un visas tās dalībvalstis noslēdza Orhūsas konvenciju saskaņā ar dalīto kompetenci, Tiesas kompetencē, ja vēršanās tajā notiek atbilstoši LESD 267. pantam, ir noteikt to pienākumu, kurus uzņēmusies Savienība, un to, kuri paliek vienīgi dalībvalstu kompetencē, sadalījumu un (lai sasniegtu šo mērķi) interpretēt Orhūsas konvencijas tiesību normas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0022"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110308">2011. gada 8. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Lesoochranárske zoskupenie</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑240/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:125">EU:C:2011:125</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0031">31.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>. Turklāt, ja Tiesa secina, ka attiecīgā tiesību norma ir pieskaitāma pie pienākumiem, kurus ir uzņēmusies Savienība, tās interpretācija arī ietilpst tās kompetencē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0058"><NO.P>58.</NO.P><TXT>Orhūsas konvencijas 6. pantā saistībā ar atļauju piešķiršanu attiecībā uz konkrētām darbībām ir paredzēta sabiedrības līdzdalība un ietekmes uz vidi novērtējums. 9. panta 2. punktā ir reglamentētas attiecīgās tiesības celt prasību. Lielākā daļa no šīm tiesību normām tika transponēta ar IVN direktīvu, kas nozīmē, ka tās attiecas uz jomu, kuru lielā mērā regulē Savienības tiesības. Tādēļ Tiesai ir neierobežota kompetence, interpretējot konvencijas 6. pantu un 9. panta 2. punktu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0023"><P>Skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20020319">2002. gada 19. marts</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Īrija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑13/00</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2002:184">EU:C:2002:184</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0020">20.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20041007">2004. gada 7. oktobris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Francija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑239/03</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2004:598">EU:C:2004:598</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0031">31.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110308">2011. gada 8. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Lesoochranárske zoskupenie</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑240/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:125">EU:C:2011:125</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0036">36.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140904">2014. gada 4. septembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑114/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2151">EU:C:2014:2151</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0102">102.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0059"><NO.P>59.</NO.P><TXT>Ar šīm tiesību normām Savienības tiesībās garantētas tiesības un brīvības Hartas 47. panta izpratnē var tikt pamatotas vai nu tieši, vai arī tādējādi, ka tās nosaka Savienības sekundāro tiesību vai dalībvalstu tiesību saturu. Nekas neliecina par to, ka uz pamatlietu attiektos pēdējā aprakstītā situācija. Līdz ar to konvencijas 6. pants un 9. panta 2. punkts var tikt izmantots, lai pamatotu Hartas 47. panta piemērojamību, tikai tad, ja minētajām tiesību normām ir tieša iedarbība, kuru pamatlietā var izmantot tāda apvienība kā <HT TYPE="ITALIC">LZ</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0060"><NO.P>60.</NO.P><TXT>Savienības un tās dalībvalstu ar trešajām valstīm noslēgta nolīguma tiesību normām ir tieša iedarbība, ja, ņemot vērā to formulējumu, kā arī šī nolīguma mērķi un raksturu, precīzāk, tā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0022" ID="QS0022"/>veidu un struktūru<QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/>, tās paredz skaidrus un precīzus pienākumus, kuru ieviešana un iedarbība nav atkarīga no citu tiesību aktu pieņemšanas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0024"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110308">2011. gada 8. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Lesoochranárske zoskupenie</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑240/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:125">EU:C:2011:125</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0044">44.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="11"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0061"><NO.P>61.</NO.P><TXT>Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka Orhūsas konvencijas mērķis, kā tas izriet no tās 1. panta, pretēji, piemēram, PTO tiesībām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0025"><P>Skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19721212">1972. gada 12. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">International Fruit Company</HT> u.c</NAME.CASE>. (no 21/72 līdz <NO.CASE>24/72</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1972:115">EU:C:1972:115</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20050301">2005. gada 1. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Van Parys</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑377/02</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2005:121">EU:C:2005:121</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 39., 42. un nākamie punkti), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150716">2015. gada 16. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Rusal Armenal</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑21/14 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:494">EU:C:2015:494</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0038">38.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0039">39.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, atbilstoši tās mērķim un raksturam ir piešķirt tiesības privātpersonām un apvienībām vides aizsardzības jomā. Tieši šo mērķi, precīzāk, tā neesamību, Tiesa uzsvēra, kad tā spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Intertanko</HT> analizēja Jūras tiesību konvencijas veidu un struktūru<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0026"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20080603">2008. gada 3. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">The International Association of Independent Tanker Owners</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑308/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:312">EU:C:2008:312</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0064">64.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0065">65.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Šajā ziņā skat. Kokott, J., <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0023" ID="QS0023"/>International Law – A Neglected <QUOT.START CODE="2018" REF.END="QE0024" ID="QS0024"/>Integral<QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="2019" ID="QE0024"/> Part of the EU Legal Order?<QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/>, <HT TYPE="ITALIC">De Rome à Lisbonne: les juridictions de l’Union européenne à la croisée des chemins - Mélanges en l’honneur de Paolo Mengozzi</HT>, Brisele: Bruylant, 2013, 61., 76. un nākamās lpp.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0062"><NO.P>62.</NO.P><TXT>Turklāt Tiesa jau saistībā ar IVN direktīvas 11. pantu ir konstatējusi, ka tas attiecībā uz vides aizsardzības apvienībām ir piemērojams tieši<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0027"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110512">2011. gada 12. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bund für Umwelt und Naturschutz Deutschland, Landesverband Nordrhein-Westfalen</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑115/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:289">EU:C:2011:289</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0057">57.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tam pašam ir jāattiecas arī uz konvencijas 9. panta 2. punktu, jo šī tiesību norma, ciktāl tai ir nozīme, pilnībā atbilst IVN direktīvas 11. pantam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0063"><NO.P>63.</NO.P><TXT>Līdz ar to vēl ir jāpārbauda, vai konvencijas 6. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts arī skaidrs un precīzs pienākums, kura ieviešana un iedarbība nav atkarīga no cita tiesību akta pieņemšanas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0028"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110308">2011. gada 8. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Lesoochranárske zoskupenie</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑240/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:125">EU:C:2011:125</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0044">44.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>Par Orhūsas konvencijas 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu</TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0064"><NO.P>64.</NO.P><TXT>Atbilstoši Orhūsas konvencijas 6. panta 1. punkta b) apakšpunktam līgumslēdzējas puses šajā pantā paredzētās tiesību normas par sabiedrības līdzdalību piemēro saskaņā ar saviem valsts tiesību aktiem attiecībā uz lēmumiem par ierosinātajām darbībām, kuras nav uzskaitītas I pielikumā un kurām var būt nozīmīga ietekme uz vidi. Lai sasniegtu šo mērķi, tās nosaka, vai 6. pants ir jāpiemēro šādai ierosinātai darbībai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0065"><NO.P>65.</NO.P><TXT>Konvencijas I pielikums attiecas uz 6. panta 1. punkta a) apakšpunktu, kurā saistībā ar atļauju piešķiršanu attiecībā uz šajā pielikumā minētajām darbībām ir paredzēta obligāta sabiedrības līdzdalība. Taču konkrētu platību iežogošana, lai paplašinātu briežu aploku, tajā nav minēta.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0066"><NO.P>66.</NO.P><TXT>Konvencijas 6. panta 1. punkta b) apakšpunktā ietvertā norāde uz valsts tiesību aktiem un 6. panta piemērojamības noteikšanu, ko īsteno līgumslēdzējas puses, varētu nozīmēt, ka runa par sabiedrības līdzdalības īstenošanu, pamatojoties uz 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu, var būt tikai atbilstoši līgumslēdzēju pušu tiesībām. Šādi varētu tikt saprasta arī Orhūsas konvencijas Atbilstības komiteja<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0029"><P><DATE ISO="20100924">2010. gada 24. septembra</DATE> secinājumi un ieteikumi, <HT TYPE="ITALIC">Cultra Residents’ Association</HT>/Apvienotā Karaliste (ACCC/C/2008/27, 44. un 45. punkts). Par šo komiteju skat. manus secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Edwards</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑260/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:645">EU:C:2012:645</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0008">8.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Šādā gadījumā šīs tiesību normas tieša piemērojamība būtu izslēgta.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0067"><NO.P>67.</NO.P><TXT>Taču, analizējot sīkāk, konvencijas 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta formulējums nepamato secinājumu, ka šīs tiesību normas piemērošanas nosacījums ir Savienības vai dalībvalstu īstenota transponēšana.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0068"><NO.P>68.</NO.P><TXT>Proti, saistošajā konvencijas 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrā teikuma franču valodas redakcijā <HT TYPE="ITALIC">expressis verbis</HT> ir noteikts, ka līgumslēdzējas puses <HT TYPE="ITALIC">katrā gadījumā</HT> izlemj par sabiedrības līdzdalību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0030"><P><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0025" ID="QS0025"/>Les parties déterminent dans chaque cas si l’activité proposée tombe sous le coup de ces dispositions<QUOT.END REF.START="QS0025" CODE="201D" ID="QE0025"/>.</P></NOTE>. Tāpat saistošajās angļu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0031"><P><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0026" ID="QS0026"/>To this end, Parties shall determine whether such a proposed activity is subject to these provisions<QUOT.END REF.START="QS0026" CODE="201D" ID="QE0026"/>.</P></NOTE> un krievu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0032"><P><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0027" ID="QS0027"/>С зтой целью Сторон&#x044B; определяют, охват&#x044B;вается ли такой планируем&#x044B;й вид деятельности зтими положениями<QUOT.END REF.START="QS0027" CODE="201D" ID="QE0027"/>.</P></NOTE> valodas redakcijās ir noteikts vismaz ļoti līdzīgi. Lai gan tajās netiek tieši pieprasīts konkrētā gadījuma izvērtējums, atbilstoši tām attiecīgi ir jānosaka tas, vai 6. pants ir piemērojams konkrētai ierosinātai darbībai.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="12"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0069"><NO.P>69.</NO.P><TXT>Līdz ar to konvencijas 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrais teikums nav saistīts ar nosacījumiem tiktāl, ciktāl līgumslēdzējām pusēm katrā gadījumā būtībā ir jāizlemj, vai saistībā ar konkrētu darbību ir jānotiek sabiedrības līdzdalībai saskaņā ar 6. pantu. Tās nevar izlemt par to, vai veikt šo pārbaudi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0070"><NO.P>70.</NO.P><TXT>Šo pienākumu piemērot tieši nekavē arī tas, ka konvencijas 6. pants saskaņā ar 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta pirmo teikumu ir jāpiemēro <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0028" ID="QS0028"/>saskaņā ar valsts tiesību aktiem<QUOT.END REF.START="QS0028" CODE="201D" ID="QE0028"/>. Šī norāde nevar tikt saprasta it īpaši tādējādi, ka konkrētā gadījuma pārbaudei ir jābūt paredzētai valsts tiesību aktos. Tas tādēļ, ka šādā gadījumā 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrajam teikumam nebūtu nozīmes.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0071"><NO.P>71.</NO.P><TXT>Tieši pretēji, konvencijas 6. pants kā Savienības tiesību daļa jau nenovēršami ir dalībvalstu tiesību sastāvdaļa, un tādēļ tas būtībā ir pietiekams juridiskais pamats, lai pārbaudītu sabiedrības līdzdalības nepieciešamību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0072"><NO.P>72.</NO.P><TXT>Līdz ar to norāde uz valsts tiesību aktiem galvenokārt nozīmē, ka ir jāizmanto tādi šo aktu elementi, kuri konvencijas 6. pantā vēl nav pietiekami reglamentēti. It īpaši sabiedrības līdzdalības nepieciešamības pārbaudes priekšnoteikums ir tāds, ka saistībā ar strīda pamatā esošo darbību vispār pastāv atļaujas izsniegšanas procedūra, kurā šis jautājums var tikt pārbaudīts. Atļaujas izsniegšanas procedūra ierobežo to darbību loku, kurām vispār var tikt piemērots 6. pants, un atļauj noteikt iestādi, kurai ir jāpārbauda sabiedrības līdzdalības nepieciešamība.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0073"><NO.P>73.</NO.P><TXT>Pamatlietā šis nosacījums ir izpildīts, jo attiecībā uz strīda pamatā esošo iežogojumu ir jābūt izsniegtai atļaujai. Acīmredzot ir iespējama pat minimāla sabiedrības līdzdalība, jo <HT TYPE="ITALIC">LZ</HT> tika informēta par atļaujas izsniegšanas procedūru un tā varēja sniegt atzinumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0074"><NO.P>74.</NO.P><TXT>Pienākumam pārbaudīt sabiedrības līdzdalības nepieciešamību atbilst tiesības uz šo pārbaudi, jo konvencijas mērķis saskaņā ar tās 1. pantu ir šādu tiesību piešķiršana. Taču, ja šādas tiesības pastāv, personām, kurām ir piešķirtas šīs tiesības, ir jābūt arī iespējai tās izmantot, vēršoties tiesā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0075"><NO.P>75.</NO.P><TXT>Turklāt Orhūsas konvencijā mijiedarbībā ar tās transponēšanu IVN direktīvā un attiecīgajiem dalībvalsts tiesību aktiem ir pietiekami skaidri definēts arī to personu loks, kurām ir piešķirtas tiesības. Tas tādēļ, ka konvencijas 6. panta mērķis ir <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0029" ID="QS0029"/>attiecīgās sabiedrības daļas<QUOT.END REF.START="QS0029" CODE="201D" ID="QE0029"/>, kas ir definēta konvencijas 2. panta 5. punktā un atbilstoši tam attiecas uz nevalstiskajām organizācijām, kuras veicina vides aizsardzību un atbilst visām attiecīgās valsts tiesību aktu prasībām, dalības nodrošināšana. Dalībvalstīm ir jāatzīst šādas organizācijas, transponējot IVN direktīvu, turklāt tām ir jānodrošina <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0030" ID="QS0030"/>plašas iespējas vērsties tiesā<QUOT.END REF.START="QS0030" CODE="201D" ID="QE0030"/>, un tās nedrīkst liegt tiesību normu par apvienību tiesībām celt prasību lietderīgo iedarbību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0033"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20091015">2009. gada 15. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Djurgården-Lilla Värtans Miljöskyddsförening</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑263/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:631">EU:C:2009:631</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0045">45.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Ja <HT TYPE="ITALIC">LZ</HT> ir uzskatāma par šādu organizāciju, šai apvienībai ir jābūt arī iespējai izvirzīt savus prasījumus attiecībā uz konvencijas 6. panta piemērošanas pārbaudi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0034"><P>Par IVN direktīvu skat. spiedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20090430">2009. gada 30. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Mellor</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑75/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:279">EU:C:2009:279</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0058">58.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0076"><NO.P>76.</NO.P><TXT>Attiecībā uz kritērijiem saistībā ar lēmuma pieņemšanu katrā atsevišķā gadījumā par konvencijas 6. panta piemērošanu ir jānorāda uz šī lēmuma mērķi. Tā mērķis <HT TYPE="ITALIC">expressis verbis</HT> katrā ziņā saskaņā ar 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrā teikuma angļu un krievu valodas redakcijām ir īstenot pirmo teikumu, t.i., piemērot 6. pantu arī lēmumiem par ierosinātajām darbībām, kuras nav uzskaitītas I pielikumā un kurām var būt nozīmīga ietekme uz vidi. Lai gan franču valodas redakcijā šis mērķis nav norādīts <HT TYPE="ITALIC">expressis verbis</HT>, arī no šīs valodas redakcijas neizriet neviens cits iespējams lēmuma par 6. panta piemērošanu mērķis.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="13"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0077"><NO.P>77.</NO.P><TXT>Kā Tiesa jau ir nolēmusi saistībā ar IVN direktīvu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0035"><P>Skat., piemēram, spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19961024">1996. gada 24. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Kraaijeveld</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑72/95</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1996:404">EU:C:1996:404</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0050">50.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0061">61.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130321">2013. gada 21. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Salzburger Flughafen</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑244/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:203">EU:C:2013:203</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0041">41.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0043">43.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> un SIVN direktīvu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0036"><P>Eiropas Parlamenta un Padomes <DATE ISO="20010627">2001. gada 27. jūnija</DATE> Direktīva 2001/42/EK par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="197" PAGE.FIRST="30" DATE.PUB="2001">OV 2001, L 197, 30. lpp.</REF.DOC.OJ>; OV Īpašais izdevums latviešu valodā, 15. nod., 6. sēj., 157. – 164. lpp.; <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0031" ID="QS0031"/>SIVN<QUOT.END REF.START="QS0031" CODE="201D" ID="QE0031"/> nozīmē stratēģisko ietekmes uz vidi novērtējumu). Šajā ziņā skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110922">2011. gada 22. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Valčiukienė</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑295/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:608">EU:C:2011:608</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0046">46.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150910">2015. gada 10. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Dimos Kropias Attikis</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑473/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:582">EU:C:2015:582</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0046">46.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0047">47.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, kurās ir ietvertas ļoti līdzīgas tiesību normas, šis mērķis ir saistošs, izmantojot rīcības brīvību, kas līgumslēdzējām pusēm ir piešķirta konvencijas 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta kontekstā. Līdz ar to, ja plānotajām darbībām var būt nozīmīga ietekme uz vidi, līgumslēdzēju pušu lēmumam ir jābūt par labu 6. panta piemērošanai. Ņemot vērā šīs saistības, pienākums nodrošināt sabiedrības līdzdalību iespējamas būtiskas ietekmes uz vidi gadījumā ir arī piemērojams tieši<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0037"><P>Par IVN direktīvu skat., piemēram, spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130321">2013. gada 21. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Salzburger Flughafen</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑244/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:203">EU:C:2013:203</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0041">41.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0042">42.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0078"><NO.P>78.</NO.P><TXT>Konvencijā nav ietverta definīcija tam, kāda ietekme uz vidi ir būtiska. Tādēļ dalībvalstīm šajā ziņā būtībā ir zināma rīcības brīvība. Tomēr Dzīvotņu direktīvā ir sīkāk noteiktas prasības, kas ir jāizvirza attiecībā uz ietekmes uz vidi būtiskumu Eiropas dabas aizsardzības jomā. Piemēram, risks nodarīt kaitējumu stingri aizsargātām sugām var pamatot pienākumu veikt konkrētu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0038"><P>Par sugu aizsardzību skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20070111">2007. gada 11. janvāris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Īrija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑183/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:14">EU:C:2007:14</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0034">34.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un manus secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Mellor</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑75/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:32">EU:C:2009:32</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0054">54.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Arī projektu ietekme uz aizsargātu teritoriju aizsardzības mērķiem ir jāanalizē, veicot pārbaudi atbilstoši IVN direktīvai<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0039"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20111124">2011. gada 24. novembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Spānija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑404/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:768">EU:C:2011:768</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0084">84.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0092">92.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Līdz ar to ir jāpieņem, ka negatīva ietekme uz Eiropas aizsargājamo teritoriju aizsardzības mērķiem ir jāuzskata par būtisku konvencijas 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē. Tādējādi šādu plānoto darbību seku iespējamība parasti nozīmē Orhūsas konvencijas 6. panta piemērošanas pienākumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0079"><NO.P>79.</NO.P><TXT>Lai gan konvencijas piemērošanas rokasgrāmatā netiek izteikti aizstāvēta šī interpretācija, arī šajā dokumentā ir noteikts, ka būtiskas ietekmes uz vidi iespējamība rada pienākumu izlemt par 6. panta piemērošanu. Šis lēmums saskaņā ar rokasgrāmatu var pamatoties gan uz konkrētā gadījuma pārbaudi, gan uz vērtībām vai kritērijiem. Tajā ir norādīts arī uz iespēju tiesas ceļā panākt, ka tiek izpildīts pienākums nodrošināt sabiedrības līdzdalību saskaņā ar 6. pantu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0040"><P>Ebbesson/Gaugitsch/Miklau/Jendrośka/Stec/Marshall. <HT TYPE="ITALIC">The Aarhus Convention: An Implementation Guide</HT>, 2. izdevums, 2014, 132. lpp.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0080"><NO.P>80.</NO.P><TXT>Atbilstoši minētajam no Orhūsas konvencijas 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta izriet atzītu vides aizsardzības apvienību tiesības pieprasīt, lai saskaņā ar valsts tiesībām kompetentās iestādes konkrētā gadījumā pārbaudītu to, vai ierosinātās darbības var būtiski ietekmēt vidi un vai tādēļ šīm darbībām ir piemērojams 6. pants.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>c)</NO.P><TXT>Par sabiedrības līdzdalības nodrošināšanas pienākuma robežām</TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0081"><NO.P>81.</NO.P><TXT>Tomēr pret iepriekš izstrādāto risinājumu varētu liecināt iespējamais Orhūsas konvencijas 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta beznosacījuma raksturs. Proti, varētu pieņemt, ka konvencijas 6. panta 1. punkta b) apakšpunkts attiecas uz jebkādu iespējamu darbību un tādēļ pieprasa visaptverošu uzraudzību.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="14"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0082"><NO.P>82.</NO.P><TXT>Turpretim Tiesas judikatūra par atbilstošajām IVN direktīvas un SIVN direktīvas tiesību normām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0041"><P>Skat. iepriekš 77. punktu.</P></NOTE> attiecas tikai uz konkrētiem gadījumiem, proti, IVN direktīvas II pielikumā norādītajiem projektu veidiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0042"><P>Šajā ziņā skat. rīkojumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20080710">2008. gada 10. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Aiello</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑156/07</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:398">EU:C:2008:398</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0034">34.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> un tādu plānu un programmu pieņemšanu, kuru izdošana ir reglamentēta valsts normatīvajos un administratīvajos aktos, kuros savukārt ir noteiktas šajā ziņā kompetentās iestādes un izstrādes procedūra<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0043"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20120322">2012. gada 22. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Inter-Environnement Bruxelles</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑567/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:159">EU:C:2012:159</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0028">28.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0031">31.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Vēl šaurāk – manos secinājumos šajā lietā (<REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:755">EU:C:2011:755</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0014">14.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0030">30.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Skat. arī Apvienotās Karalistes <HT TYPE="ITALIC">Supreme Court</HT> [Augstākās tiesas] kritiku, <HT TYPE="ITALIC">HS2 Action Alliance Ltd, R (on the application of)</HT> pret <HT TYPE="ITALIC">The Secretary of State for Transport &amp; Anor [2014] UKSC 3</HT>, 175.–189. paragrāfs.</P></NOTE>. Tātad abos gadījumos attiecīgais likumdevējs izvēlējās iepriekš darbības, uz kurām var attiekties ietekmes uz vidi novērtējums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0083"><NO.P>83.</NO.P><TXT>Taču arī konvencijas 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta piemērošanas joma vismaz šajā ziņā ir ierobežota, jo sabiedrības līdzdalībai ir jānotiek saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Kā jau norādīts, tas nozīmē, ka attiecībā uz strīda pamatā esošo darbību ir jāpastāv atļaujas izsniegšanas procedūrai, kurā var tikt pārbaudīta sabiedrības līdzdalības nepieciešamība, kā arī vajadzības gadījumā šī līdzdalība var tikt īstenota<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0044"><P>Skat. iepriekš 72. punktu.</P></NOTE>. Attiecīgais likumdevējs nosaka šādas atļaujas izsniegšanas procedūras, parasti pamatojoties arī uz attiecīgo darbību paredzamo ietekmi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0084"><NO.P>84.</NO.P><TXT>Atlikušais sabiedrības līdzdalības <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0032" ID="QS0032"/>risks<QUOT.END REF.START="QS0032" CODE="201D" ID="QE0032"/> atbilst konvencijas mērķim piemērot 6. pantu darbībām, kuras var būtiski ietekmēt vidi. Tas tādēļ, ka šī procedūra var veicināt šādu darbību nelabvēlīgas ietekmes uz vidi novēršanu vai vismaz tās samazināšanu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>d)</NO.P><TXT>Starpsecinājums</TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0085"><NO.P>85.</NO.P><TXT>Līdz ar to Orhūsas konvencijas 6. panta 1. punkta b) apakšpunkts piešķir atzītām vides aizsardzības apvienībām tiesības pieprasīt, lai saskaņā ar valsts tiesībām kompetentās iestādes konkrētā gadījumā pārbaudītu to, vai ierosinātās darbības var būtiski ietekmēt vidi un vai tādēļ šīm darbībām ir piemērojams 6. pants. Ja tas tā ir, par ko pamatlietā liecina ietekme uz Eiropas aizsargājamo teritoriju, lēmumu par šo darbību atbilstoši 9. panta 2. punktam var apstrīdēt. Turpretim, ja sabiedrības līdzdalība tiek noraidīta, tiesā var tikt pārsūdzēts vismaz šis nelabvēlīgais lēmums.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P>3)</NO.P><TXT>Par Komisijas viedokli</TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0086"><NO.P>86.</NO.P><TXT>Tikai pilnības labad nobeigumā ir jānorāda, ka Komisijas viedoklis par to, ka ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu tiekot transponēts Orhūsas konvencijas 6. panta 1. punkta b) apakšpunkts un tādēļ tas pamatojot pienākumu nodrošināt sabiedrības līdzdalību, nav pārliecinošs.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0087"><NO.P>87.</NO.P><TXT>Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā gan ir minēta iespējama sabiedrības līdzdalība saistībā ar atbilstoši šai tiesību normai īstenojamo pārbaudi. Taču atbilstoši tam sabiedrības līdzdalība ir jānodrošina tikai <HT TYPE="ITALIC">vajadzības gadījumā</HT>. Līdz ar to pienākumam nodrošināt sabiedrības līdzdalību ir jāizriet no citām tiesību normām, piemēram, IVN direktīvas vai SIVN direktīvas, vai arī konvencijas 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P>B –</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par efektīvu tiesību aizsardzību</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0088"><NO.P>88.</NO.P><TXT>Augstākā tiesa vēlas noskaidrot, vai efektīvas tiesību aizsardzības prasībām atbilst situācija, kad tiesas process par vides aizsardzības apvienības atzīšanu par administratīvā procesa dalībnieci pēc pēdējā minētā procesa noslēgšanās tiek izbeigts un vides aizsardzības apvienībai šajā ziņā tiek norādīts uz vēl vienas prasības celšanu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="15"?><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P>1)</NO.P><TXT>Par Slovākijas tiesībās paredzētiem tiesību aizsardzības līdzekļiem</TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0089"><NO.P>89.</NO.P><TXT>Slovākijas tiesībās atbilstoši Augstākās tiesas sniegtajām ziņām šajā ziņā ir paredzēti divi tiesību aizsardzības līdzekļi, kas viens otru papildina.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0090"><NO.P>90.</NO.P><TXT>Pirmais tiesību aizsardzības līdzeklis var tikt izmantots pret procesuālu lēmumu, ar kuru prasītājai nav ticis piešķirts lietas dalībnieces statuss. Ja šī prasība tiek apmierināta, prasītājai ir jādod iespēja piedalīties turpmākajā procesā un tā pēc procesa noslēgšanās var pārsūdzēt nolēmumu pēc būtības. Taču tiesības uz šīs prasības celšanu zūd, ja pa to laiku attiecīgais administratīvais process ir noslēdzies ar nolēmumu. Tas tādēļ, ka šajā gadījumā zūd šī tiesas procesa priekšmets, jo procesa dalībnieces tiesības vairs nevar tikt izmantotas. Šāds šobrīd ir tiesas procesa iznākums pamatlietā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0091"><NO.P>91.</NO.P><TXT>Šajā situācijā var tikt izmantots otrais tiesību aizsardzības līdzeklis saskaņā ar Slovākijas Civilprocesa kodeksa 250.b panta 2. punktu. Atbilstoši tam persona, kas nav piedalījusies administratīvā procesā, kurš ir noslēdzies, var celt prasību ar mērķi, ka tai tiek paziņots procedūru noslēdzošais iestādes lēmums. Šīs prasības apmierināšanas priekšnoteikums ir tāds, ka prasītājai būtu bijis jāļauj piedalīties procesā. Ja prasība tiek apmierināta, administratīvais lēmums ir jāpaziņo prasītājai, un tā pēc tam var šo lēmumu pārsūdzēt. Būtībā šī būtu procedūra, kas <HT TYPE="ITALIC">LZ</HT> bija jāizmanto pamatlietā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0092"><NO.P>92.</NO.P><TXT>Taču otrais tiesību aizsardzības līdzeklis saskaņā ar Slovākijas Civilprocesa kodeksa 250.b panta 3. punktu ir saistīts ar trīs gadu prasības celšanas termiņu pēc administratīvā lēmuma pieņemšanas. Šis termiņš pamatlietā jau ir pagājis.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>Par piemērojamiem Savienības tiesību kritērijiem</TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0093"><NO.P>93.</NO.P><TXT>Tā kā Savienības tiesībās gan ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu, gan ar Orhūsas konvencijas 6. pana 1. punkta b) apakšpunktu un 9. panta 2. punktu atzītām vides aizsardzības apvienībām tiek piešķirtas tiesības uz tādu lēmumu pārbaudi tiesā, kas var būtiski ietekmēt Eiropas aizsargājamās teritorijas Dzīvotņu direktīvas un Putnu aizsardzības direktīvas izpratnē, šo tiesību izmantošanai ir jāpiemēro Savienības pamattiesības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0094"><NO.P>94.</NO.P><TXT>Šajā ziņā īpašā nozīme ir Augstākās tiesas norādītajam Pamattiesību hartas 47. panta 1. punktam. Saskaņā ar to ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Šī tiesību norma apstiprina efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu – Eiropas Savienības tiesību vispārēju principu, kas izriet no dalībvalstu kopējām konstitucionālajām tradīcijām un ir nostiprināts ECPAK 6. un 13. pantā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0045"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20070313">2007. gada 13. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Unibet</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑432/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:163">EU:C:2007:163</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20080903">2008. gada 3. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Kadi</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Al Barakaat International Foundation</HT>/Padome un Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑402/05 P un C‑415/05 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:461">EU:C:2008:461</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0335">335.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110317">2011. gada 17. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">AJD Tuna</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑221/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:153">EU:C:2011:153</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0045">45.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0095"><NO.P>95.</NO.P><TXT>Papildus ir jāņem vērā Orhūsas konvencijas 9. panta 4. punkts<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0046"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130411">2013. gada 11. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Edwards</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Pallikaropoulos</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑260/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:221">EU:C:2013:221</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0033">33.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Atbilstoši šai tiesību normai it īpaši 9. panta 2. un 3. punktā minētajām procedūrām ir jānodrošina pamatoti un efektīvi tiesiskie līdzekļi. Šīm procedūrām ir jābūt taisnīgām, objektīvām, ātrām, kā arī tās nedrīkst radīt pārmērīgas izmaksas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0096"><NO.P>96.</NO.P><TXT>Konvencijas 9. panta 4. punkts ir acīmredzami piemērojams, ciktāl tiesības celt prasību tiek pamatotas ar 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu, lasot to kopā ar 9. panta 2. punktu. Taču arī tiesības celt prasību, kas balstās uz Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu, ietilpst konvencijas 9. panta 4. punkta piemērošanas jomā, jo šīs otrās tiesības celt prasību ir saistāmas ar vispārīgākām, taču ne tieši piemērojamām tiesībām celt prasību saskaņā ar konvencijas 9. panta 3. punktu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="16"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0097"><NO.P>97.</NO.P><TXT>Tomēr, ja attiecīgajā jautājumā nav Savienības tiesiskā regulējuma, katras dalībvalsts tiesību sistēmā ir jāparedz procesuāli noteikumi prasībām, kas paredzētas, lai aizsargātu tiesības, kuras attiecīgajām personām ir noteiktas Savienības tiesībās, šajā gadījumā – Orhūsas konvencijā un Dzīvotņu direktīvā, turklāt dalībvalstīm ir pienākums katrā atsevišķā gadījumā nodrošināt šo tiesību efektīvu aizsardzību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0047"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110308">2011. gada 8. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Lesoochranárske zoskupenie</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑240/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:125">EU:C:2011:125</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0047">47.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0098"><NO.P>98.</NO.P><TXT>Šajā ziņā procesuālie noteikumi prasībām, kas paredzētas, lai aizsargātu tiesības, kuras attiecīgajām personām ir noteiktas Savienības tiesībās, nedrīkst būt nelabvēlīgāki par noteikumiem, kas attiecas uz līdzīgām prasībām valsts tiesībās (līdzvērtības princips), ne arī padarīt neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt to tiesību izmantošanu, kas piešķirtas Savienības tiesību sistēmā (efektivitātes princips)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0048"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110308">2011. gada 8. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Lesoochranárske zoskupenie</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑240/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:125">EU:C:2011:125</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0048">48.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150416">2015. gada 16. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Gruber</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑570/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:231">EU:C:2015:231</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20151006">2015. gada 6. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">East Sussex County Council</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑71/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:656">EU:C:2015:656</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0099"><NO.P>99.</NO.P><TXT>Šajā lietā nekas neliecina par līdzvērtības principa pārkāpumu. Tādēļ turpinājumā kā Hartas 47. panta izpausmei nozīme galvenokārt ir efektivitātes principam, kā arī attiecīgajā gadījumā tā konkretizācijai Orhūsas konvencijas 9. panta 4. punktā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P>3)</NO.P><TXT>Par tiesību aizsardzības garantiju nodrošināšanu pamatlietā</TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0100"><NO.P>100.</NO.P><TXT>Lai analizētu tiesību aizsardzības garantiju nodrošināšanu pamatlietā, vispirms es abstrakti vērtēšu tiesiskās aizsardzības saturu Slovākijas tiesībās, lai pēc tam pievērstos trīs gadu prasības celšanas termiņam un nobeigumā aplūkotu šo prasību praktisko piemērošanu.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>Par tiesību aizsardzības saturu</TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0101"><NO.P>101.</NO.P><TXT>Vispirms ir jāpārbauda, vai tiesību aizsardzības saturs Slovākijas tiesībās Savienības tiesību sistēmā paredzēto tiesību izmantošanu padara praktiski neiespējamu vai to pārmērīgi apgrūtina.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0102"><NO.P>102.</NO.P><TXT>Tiesību aizsardzības izmantošana Slovākijas tiesībās ir nodrošināta divos līmeņos, un nereti tās priekšnoteikums pat ir trīs tiesas procesi. Vispirms skartajām personām ir jāpanāk to atzīšana par lietas dalībniekiem, un šajā ziņā tām ir jāizmanto viens vai pat divi tiesību aizsardzības līdzekļi. Tikai pēc tam tās lietā var vērsties pret strīda pamatā esošo administratīvo lēmumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0103"><NO.P>103.</NO.P><TXT>Lai gan sākotnēji šī sistēma šķiet sarežģīta, nevar vienkārši apgalvot, ka tā nebūtu efektīva vai ka tā pārmērīgi apgrūtinātu tiesību aizsardzību. Drīzāk uz tiesību jautājumiem, kas saistīti ar vairākiem sistēmas līmeņiem, parasti būtu jāatbild arī vienotā prasības tiesvedībā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0104"><NO.P>104.</NO.P><TXT>Taču, kā izriet arī no Orhūsas konvencijas 9. panta 4. punkta, tiesību aizsardzības veids nedrīkst pārmērīgi novilcināt procedūru, kā arī tas nedrīkst radīt pārmērīgas izmaksas. Tiesa, pamatojoties uz efektivitātes principu, ir līdzīgi nolēmusi saistībā ar tiesību aizsardzības nodrošināšanu, izmantojot divus paralēli iesniedzamus tiesību aizsardzības līdzekļus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0049"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20080415">2008. gada 15. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Impact</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑268/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:223">EU:C:2008:223</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0051">51.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tas, vai praksē pastāv šādi riski, ir jāizlemj valsts tiesām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0105"><NO.P>105.</NO.P><TXT>Ja šādi riski pastāvētu, tad iesniedzējtiesai atbilstoši savai valsts tiesībās piešķirtajai rīcības brīvībai ir jāinterpretē un jāpiemēro valsts tiesību norma saskaņā ar Savienības tiesību prasībām un, ja šāda atbilstīga interpretācija nav iespējama, vajadzības gadījumā tā var nepiemērot valsts tiesību normas, kas ir pretrunā šīm prasībām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0050"><P>Skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20070111">2007. gada 11. janvāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">ITC</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑208/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:16">EU:C:2007:16</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0070">70.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130508">2013. gada 8. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Marinov</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑142/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:292">EU:C:2013:292</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0039">39.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Šajā ziņā rodas jautājums par to, vai trīs gadu termiņam faktiski ir jānovērš otras prasības celšana, ja šajā laikposmā jau pirmās prasības ietvaros bija intensīvs strīds par<?PAGE NO="17"?> to pašu jautājumu un tātad šajā ziņā nevarēja rasties tiesiskā paļāvība. Slovākijas tiesas procedūru efektīvas pārvaldības interesēs var apsvērt iespēju pēc administratīvā procesa, kas pa šo laiku ir noslēdzies, arī pirmo prasību pēc savas iniciatīvas pārkvalificēt par otro prasību. Par to, vai saskaņā ar valsts tiesībām būtu iespējams viens no šiem ceļiem, var lemt vienīgi Slovākijas tiesas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0106"><NO.P>106.</NO.P><TXT>Līdz ar to Pamattiesību hartas 47. pantam un Orhūsas konvencijas 9. panta 4. punktam nav pretrunā tiesību aizsardzības sistēma, kura ir izveidota tā, kā tas ir norādīts 89.–91. punktā, un kuras piemērošana pārmērīgi nenovilcina procedūru un nerada pārmērīgas izmaksas.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>Par trīs gadu prasības celšanas termiņu</TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0107"><NO.P>107.</NO.P><TXT>Saprātīgu termiņu noteikšana prasības celšanai, kuru neievērošanas gadījumā prasības celšanas tiesības tiek zaudētas, tiesiskās noteiktības interesēs, kas vienlaikus aizsargā konkrēto personu un iestādi, atbilst Savienības tiesībām. Proti, šādi termiņi nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu no Savienības tiesību sistēmas izrietošo tiesību īstenošanu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0051"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19761216">1976. gada 16. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Rewe-Zentralfinan</HT>z un <HT TYPE="ITALIC">Rewe-Zentral</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>33/76</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1976:188">EU:C:1976:188</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0005">5.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19981117">1998. gada 17. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Aprile</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑228/96</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1998:544">EU:C:1998:544</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0019">19.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110630">2011. gada 30. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Meilicke</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑262/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:438">EU:C:2011:438</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0056">56.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20151029">2015. gada 29. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">BBVA</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑8/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:731">EU:C:2015:731</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0028">28.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0108"><NO.P>108.</NO.P><TXT>Ja skartās personas – kā pamatlietā – zināja vai tām bija jāzina par strīda pamatā esošo administratīvo lēmumu, trīs gadu termiņš ir noteikts ļoti labvēlīgi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0109"><NO.P>109.</NO.P><TXT>Minētā situācija varētu tikt vērtēta atšķirīgi, ja skartās personas nebūtu zinājušas par administratīvo lēmumu pirms termiņa beigšanās. Taču Tiesai šajā lietā šis jautājums nav jāvērtē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0110"><NO.P>110.</NO.P><TXT>Līdz ar to Pamattiesību hartas 47. pantam un Orhūsas konvencijas 9. panta 4. punktam nav pretrunā trīs gadu prasības celšanas termiņš tiesību aizsardzības līdzekļa izmantošanai pret skartajām personām zināmu administratīvo lēmumu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>c)</NO.P><TXT>Par pamatlietas norisi</TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0111"><NO.P>111.</NO.P><TXT>Tomēr jautājums ir par to, vai prasības celšanas termiņa piemērošana pamatlietā ir pamatota.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0112"><NO.P>112.</NO.P><TXT>Slovākijas Republika un <HT TYPE="ITALIC">LZ</HT> strīdas par to, vai otro tiesību aizsardzības līdzekli, prasību par administratīvā lēmuma paziņošanu attiecīgajai personai, kura nav pielaista šajā administratīvajā procesā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0052"><P>Skat. iepriekš 91. punktu.</P></NOTE>, var izmantot pēc tam, kad pārvaldes iestāde jau <HT TYPE="ITALIC">expressis verbis</HT> ir noraidījusi šo piedalīšanos administratīvajā procesā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0113"><NO.P>113.</NO.P><TXT>ECT līdzīgos gadījumos saistībā ar ECPAK 6. panta 1. punktu uzskata, ka par šaubām par tiesību aizsardzības līdzekļa efektivitāti parasti ir jāizlemj tādējādi, ka šis tiesību aizsardzības līdzeklis patiešām tiek izmantots<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0053"><P>ECT <DATE ISO="20160523">2016. gada 23. maija</DATE> spriedums Avotiņš pret Latviju (sūdzība Nr. 17502/07, 122. punkts un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0114"><NO.P>114.</NO.P><TXT>Turklāt no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Augstākā tiesa pamatlietā jau <DATE ISO="20120126">2012. gada 26. janvāra</DATE> nolēmumā, t.i., vairākus mēnešus pirms otrā tiesību aizsardzības līdzekļa izmantošanas termiņa beigām, norādīja, ka pirmais tiesību aizsardzības līdzeklis vairs nevar tikt izmantots un ka runa var būt vairs tikai par otro tiesību aizsardzības līdzekli<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0054"><P>Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 25. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0115"><NO.P>115.</NO.P><TXT>Atbilstoši tam <HT TYPE="ITALIC">LZ</HT> zināja par tiesisko situāciju savlaicīgi pirms prasības celšanas termiņa beigām un saskaņā ar pieejamo informāciju varēja izmantot otro tiesību aizsardzības līdzekli.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="18"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0116"><NO.P>116.</NO.P><TXT>Augstākā tiesa savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu tomēr arī norāda, ka administratīvais lēmums, ar kuru <HT TYPE="ITALIC">LZ</HT> tika liegts piedalīties administratīvajā procesā, ieguva <HT TYPE="ITALIC">galīgo raksturu</HT>, piešķirot atļauju saistībā ar iežogojuma projektu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0055"><P>Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 23. punkts.</P></NOTE>. Ja šis galīgais raksturs attiektos uz nolēmuma saturu, tātad uz secinājumu, ka nebija jānodrošina <HT TYPE="ITALIC">LZ</HT> piedalīšanās procesā, būtu pamatota <HT TYPE="ITALIC">LZ</HT> argumentācija par to, ka līdz ar to arī būtu izslēgta iespēja piemērot otro tiesību aizsardzības līdzekli un tās tiesību izmantošana būtu praktiski neiespējama. Tas tādēļ, ka šāda labvēlīga iznākuma priekšnoteikums ir tāds, ka <HT TYPE="ITALIC">LZ</HT> piedalīšanās procesā bija patiešām jānodrošina.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0117"><NO.P><HT TYPE="ITALIC">117.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">LZ</HT> tiesību īstenošana būtu praktiski neiespējama arī tad, ja pirmā tiesību aizsardzības līdzekļa izmantošanas rezultātā ierosinātā tiesvedība, kas vēl norisinās, liegtu faktisku otrā tiesību aizsardzības līdzekļa izmantošanu vai ja trīs gadu prasības celšanas termiņš ar šo otro tiesvedību netiktu apturēts un tādēļ lēmuma par <HT TYPE="ITALIC">LZ</HT> juridisko statusu pieņemšana nebūtu sagaidāma.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0118"><NO.P>118.</NO.P><TXT>Neatkarīgi no šiem aspektiem, par kuriem galīgo lēmumu var pieņemt tikai valsts tiesas, ir konstatējamas arī norādes uz to, ka <HT TYPE="ITALIC">LZ</HT> tiesību izmantošana tika pārmērīgi apgrūtināta. Tas tādēļ, ka arī saskaņā ar Augstākās tiesas izteikumiem saistībā ar to, ka ir zudis pirmais <HT TYPE="ITALIC">LZ</HT> tiesību aizsardzības līdzeklis, acīmredzot vēl netika sniegtas atbildes uz tik daudz jautājumiem, ka sākotnēji nedz Augstākā tiesa, nedz reģionālā tiesa nekonstatēja, ka ir zudis tiesību aizsardzības līdzeklis. Tieši pretēji, reģionālā tiesa tikai 2013. gada aprīlī pasludināja, ka prasība ir zaudējusi priekšmetu pēc tam, kad Augstākā tiesa šajā lietā bija pieņēmusi otro nolēmumu, līdz ar to – vienu gadu pēc prasības celšanas termiņa beigām saistībā ar otro tiesību aizsardzības līdzekli. Turpretim pa to laiku reģionālā tiesa otro reizi apmierināja <HT TYPE="ITALIC">LZ</HT> prasību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0119"><NO.P>119.</NO.P><TXT>Minētajā ir saskatāms svarīgs netiešs pierādījums tam, ka <HT TYPE="ITALIC">LZ</HT> arī pēc pirmā Augstākās tiesas nolēmuma joprojām varēja uzskatīt, ka pirmais tiesību aizsardzības līdzeklis tiks apmierināts. Šajā situācijā prasīt to, lai <HT TYPE="ITALIC">LZ</HT> tik un tā jau tālredzīgi izmantotu otro tiesību aizsardzības līdzekli, varētu tikai tad, ja otrais tās prasību apmierinošais reģionālās tiesas lēmums būtu bijis saistīts ar acīmredzamām būtiskām kļūdām tiesību piemērošanā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0120"><NO.P>120.</NO.P><TXT>Taču galu galā par to lēmumu var pieņemt tikai valsts tiesas, kurām šajā ziņā līdzās Slovākijas tiesībām ir jāņem vērā arī visi lietas praktiskie apstākļi, tātad it īpaši papildu izmaksas, novēlošanās un citas ar procesu saistītās nelabvēlīgās sekas, kuras <HT TYPE="ITALIC">LZ</HT> radās saistībā ar šo procesa norisi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0121"><NO.P>121.</NO.P><TXT>Līdz ar to ir jāsecina, ka, ņemot vērā pamatlietas apstākļus, Pamattiesību hartas 47. pantam un Orhūsas konvencijas 9. panta 4. punktam nav pretrunā vides aizsardzības apvienībai adresēta norāde uz otra tiesību aizsardzības līdzekļa izmantošanu, ja tas vides aizsardzības apvienībai nepadarītu praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtinātu Savienības tiesību sistēmā piešķirto tiesību izmantošanu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P>V –</NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Secinājumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0122"><NO.P>122.</NO.P><TXT>Tādēļ iesaku Tiesai nolemt šādi:</TXT><P>Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantam un Konvencijas par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem, kas ir parakstīta <DATE ISO="19980625">1998. gada 25. jūnijā</DATE> un Eiropas Kopienas vārdā ir apstiprināta ar Padomes <DATE ISO="20050217">2005. gada 17. februāra</DATE> Lēmumu 2005/370/EK, 9. panta 4. punktam nav pretrunā:</P><P><LIST TYPE="DASH"><ITEM><P>nedz tiesību aizsardzības sistēma, kura ir izveidota, kā tas ir aprakstīts 89.–91. punktā, un kuras piemērošana procedūru pārmērīgi nenovilcina un nerada pārmērīgas izmaksas;</P></ITEM><?PAGE NO="19"?><ITEM><P>nedz trīs gadu prasības celšanas termiņš tiesību aizsardzības līdzekļa izmantošanai pret skartajām personām zināmu administratīvo lēmumu;</P></ITEM><ITEM><P>nedz, ņemot vērā pamatlietas apstākļus, vides aizsardzības apvienībai adresēta norāde uz tāda otra tiesību aizsardzības līdzekļa izmantošanu, kas vides aizsardzības apvienībai nepadarītu praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtinātu Savienības tiesību sistēmā piešķirto tiesību izmantošanu.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR></GR.SEQ></CONTENTS.CONCLUSION></CONCLUSION>