<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><JUDGMENT xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.58-20161101.xd"><BIB.JUDGMENT><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C-715/17</NO.CASE><NO.CASE>C-718/17</NO.CASE><NO.CASE>C-719/17</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62017CJ0715</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:257">EU:C:2020:257</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>34</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>34</PAGE.TOTAL><AUTHOR>CJ</AUTHOR></BIB.JUDGMENT><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="SC">Spriedums, 2.4.2020 – Apvienotās lietas C‑715/17, C‑718/17 un C‑719/17</HT></P><P><HT TYPE="SC">Komisija/Polija, Ungārija un Čehijas Republika (Starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēju pagaidu pārcelšanas mehānisms)</HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Tiesas spriedums</HT> (trešā palāta)</P><P><DATE ISO="20200402">2020. gada 2. aprīlī</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="STAR" NOTE.ID="E0001"><P>Tiesvedības valodas – čehu, ungāru un poļu.</P></NOTE></P></TI></TITLE><INTERMEDIATE><TOC><TITLE><TI><P>Satura rādītājs</P></TI></TITLE><TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Atbilstošās tiesību normas</ITEM.CONT><ITEM.REF>4</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Starptautiskās tiesības</ITEM.CONT><ITEM.REF>4</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Savienības tiesības</ITEM.CONT><ITEM.REF>5</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Direktīva 2011/95/ES</ITEM.CONT><ITEM.REF>5</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Lēmumi 2015/1523 un 2015/1601</ITEM.CONT><ITEM.REF>6</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK></TOC.BLK></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Tiesvedību priekšvēsture un pirmstiesas procedūras</ITEM.CONT><ITEM.REF>11</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Tiesvedība Tiesā</ITEM.CONT><ITEM.REF>13</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Par prasībām</ITEM.CONT><ITEM.REF>14</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Par pieņemamību</ITEM.CONT><ITEM.REF>14</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Par iebildēm par nepieņemamību lietās C‑715/17, C‑718/17 un C‑719/17 saistībā ar to, ka prasībām neesot priekšmeta un ka tās esot pretrunā LESD 258. pantā paredzētās procedūras mērķim</ITEM.CONT><ITEM.REF>14</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>–</NO.ITEM><ITEM.CONT>Lietas dalībnieku argumenti</ITEM.CONT><ITEM.REF>14</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>–</NO.ITEM><ITEM.CONT>Tiesas vērtējums</ITEM.CONT><ITEM.REF>14</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Par iebildēm par nepieņemamību lietās C‑715/17 un C‑718/17 saistībā ar vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu</ITEM.CONT><ITEM.REF>17</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>–</NO.ITEM><ITEM.CONT>Lietas dalībnieku argumenti</ITEM.CONT><ITEM.REF>17</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>–</NO.ITEM><ITEM.CONT>Tiesas vērtējums</ITEM.CONT><ITEM.REF>17</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Par iebildi par nepieņemamību lietā C‑718/17 saistībā ar tiesību uz aizstāvību pirmstiesas procedūrā pārkāpumu</ITEM.CONT><ITEM.REF>18</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>–</NO.ITEM><ITEM.CONT>Lietas dalībnieku argumenti</ITEM.CONT><ITEM.REF>18</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><?PAGE NO="2"?><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>–</NO.ITEM><ITEM.CONT>Tiesas vērtējums</ITEM.CONT><ITEM.REF>19</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Par iebildi par nepieņemamību lietā C‑719/17 saistībā ar nepietiekamu precizitāti vai nekonsekvencēm prasības pieteikumā</ITEM.CONT><ITEM.REF>22</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>–</NO.ITEM><ITEM.CONT>Lietas dalībnieku argumenti</ITEM.CONT><ITEM.REF>22</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>–</NO.ITEM><ITEM.CONT>Tiesas vērtējums</ITEM.CONT><ITEM.REF>22</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK></TOC.BLK></TOC.BLK></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Par lietas būtību</ITEM.CONT><ITEM.REF>23</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Par apgalvotās valsts pienākumu neizpildes faktisko pastāvēšanu</ITEM.CONT><ITEM.REF>23</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Par aizstāvības pamatiem, kurus Polijas Republika un Ungārija ir izvirzījusi, pamatojoties uz LESD 72. pantu, lasot to kopsakarā ar LES 4. panta 2. punktu</ITEM.CONT><ITEM.REF>25</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Lietas dalībnieku argumenti</ITEM.CONT><ITEM.REF>25</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Tiesas vērtējums</ITEM.CONT><ITEM.REF>26</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Par aizstāvības pamatu, ko Čehijas Republika ir izvirzījusi, pamatojoties uz Lēmumos 2015/1523 un 2015/1601 paredzētajam pārcelšanas mehānismam it kā piemītošo disfunkciju un efektivitātes trūkumu, tos piemērojot konkrēti</ITEM.CONT><ITEM.REF>31</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Lietas dalībnieku argumenti</ITEM.CONT><ITEM.REF>31</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Tiesas vērtējums</ITEM.CONT><ITEM.REF>31</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK></TOC.BLK></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Par tiesāšanās izdevumiem</ITEM.CONT><ITEM.REF>33</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK></TOC.BLK></TOC><INDEX IDX.CLOSE="" SEPARATOR=" – " IDX.OPEN=""><KEYWORD>Valsts pienākumu neizpilde</KEYWORD><KEYWORD>Lēmumi (ES) 2015/1523 un (ES) 2015/1601</KEYWORD><KEYWORD>Katra šī lēmuma 5. panta 2. un 4.–11. punkts</KEYWORD><KEYWORD>Pagaidu pasākumi starptautiskās aizsardzības jomā Grieķijas Republikas un Itālijas Republikas labā</KEYWORD><KEYWORD>Ārkārtas situācija, ko raksturo pēkšņs trešo valstu valstspiederīgo pieplūdums noteiktu dalībvalstu teritorijā</KEYWORD><KEYWORD>Šādu valstspiederīgo pārcelšana uz citu dalībvalstu teritoriju</KEYWORD><KEYWORD>Pārcelšanas procedūra</KEYWORD><KEYWORD>Dalībvalstu pienākums regulāri un vismaz ik pēc trim mēnešiem norādīt, cik pieteikuma iesniedzēju var ātri pārcelt uz to teritoriju</KEYWORD><KEYWORD>Secīgi pienākumi, kuru rezultātā tiek veikta faktiska pārcelšana</KEYWORD><KEYWORD>Dalībvalstu intereses, kas saistītas ar valsts drošību un sabiedrisko kārtību</KEYWORD><KEYWORD>Dalībvalsts iespēja atsaukties uz LESD 72. pantu, lai nepiemērotu Savienības tiesību aktus, kuriem ir saistošs spēks</KEYWORD></INDEX></INTERMEDIATE><JUDGMENT.INIT><P>Apvienotajās lietās C‑715/17, C‑718/17 un C‑719/17</P><P>par prasību par valsts pienākumu neizpildi atbilstoši LESD 258. pantam, ko 2017. gada 21. un 22. decembrī cēla</P></JUDGMENT.INIT><PARTIES><PLAINTIFS><P><HT TYPE="BOLD">Eiropas Komisija</HT>, ko pārstāv <HT TYPE="ITALIC">Z. Malůšková</HT> un <HT TYPE="ITALIC">A. Stobiecka‑Kuik</HT>, kā arī <HT TYPE="ITALIC">G. Wils</HT> un <HT TYPE="ITALIC">A. Tokár</HT>, pārstāvji,</P><PARTY.STATUS>prasītāja,</PARTY.STATUS></PLAINTIFS><AGAINST>pret</AGAINST><?PAGE NO="3"?><DEFENDANTS><P><HT TYPE="BOLD">Polijas Republiku</HT>, ko pārstāv <HT TYPE="ITALIC">E. Borawska‑Kędzierska</HT> un <HT TYPE="ITALIC">B. Majczyna</HT>, pārstāvji,</P><PARTY.STATUS>atbildētāja,</PARTY.STATUS></DEFENDANTS><INTERVENERS><P>ko atbalsta:</P><P><HT TYPE="BOLD">Čehijas Republika</HT>, ko pārstāv <HT TYPE="ITALIC">M. Smolek</HT>, <HT TYPE="ITALIC">J. Vláčil</HT> un <HT TYPE="ITALIC">J. Pavliš</HT>, kā arī <HT TYPE="ITALIC">A. Brabcová</HT>, pārstāvji,</P><P><HT TYPE="BOLD">Ungārija</HT>, ko pārstāv <HT TYPE="ITALIC">M. Z</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Fehér</HT>, pārstāvis,</P><PARTY.STATUS>personas, kas iestājušās lietā C‑715/17,</PARTY.STATUS></INTERVENERS><PLAINTIFS><P><HT TYPE="BOLD">Eiropas Komisija</HT>, ko pārstāv <HT TYPE="ITALIC">Z. Malůšková</HT> un <HT TYPE="ITALIC">A. Stobiecka‑Kuik</HT>, kā arī <HT TYPE="ITALIC">G. Wils</HT> un <HT TYPE="ITALIC">A. Tokár</HT>, pārstāvji,</P><PARTY.STATUS>prasītāja,</PARTY.STATUS></PLAINTIFS><AGAINST>pret</AGAINST><DEFENDANTS><P><HT TYPE="BOLD">Ungāriju</HT>, ko pārstāv <HT TYPE="ITALIC">M. Z. Fehér</HT> un <HT TYPE="ITALIC">G. Koós</HT>, pārstāvji,</P><PARTY.STATUS>atbildētāja,</PARTY.STATUS></DEFENDANTS><INTERVENERS><P>ko atbalsta:</P><P><HT TYPE="BOLD">Čehijas Republika</HT>, ko pārstāv <HT TYPE="ITALIC">M. Smolek</HT>, <HT TYPE="ITALIC">J. Vláčil</HT> un <HT TYPE="ITALIC">J. Pavliš</HT>, kā arī <HT TYPE="ITALIC">A. Brabcová</HT>, pārstāvji,</P><P><HT TYPE="BOLD">Polijas Republika</HT>, ko pārstāv <HT TYPE="ITALIC">E. Borawska‑Kędzierska</HT> un <HT TYPE="ITALIC">B. Majczyna</HT>, pārstāvji,</P><PARTY.STATUS>personas, kas iestājušās lietā C‑718/17,</PARTY.STATUS></INTERVENERS><P>un</P><PLAINTIFS><P><HT TYPE="BOLD">Eiropas Komisija</HT>, ko pārstāv <HT TYPE="ITALIC">Z. Malůšková</HT> un <HT TYPE="ITALIC">A. Stobiecka‑Kuik</HT>, kā arī <HT TYPE="ITALIC">G. Wils</HT> un <HT TYPE="ITALIC">A. Tokár</HT>, pārstāvji,</P><PARTY.STATUS>prasītāja,</PARTY.STATUS></PLAINTIFS><AGAINST>pret</AGAINST><DEFENDANTS><P><HT TYPE="BOLD">Čehijas Republiku</HT>, ko pārstāv <HT TYPE="ITALIC">M. Smolek</HT>, <HT TYPE="ITALIC">J. Vláčil</HT> un <HT TYPE="ITALIC">J. Pavliš</HT>, kā arī <HT TYPE="ITALIC">A. Brabcová</HT>, pārstāvji,</P><PARTY.STATUS>atbildētāja,</PARTY.STATUS></DEFENDANTS><INTERVENERS><P>ko atbalsta:</P><P><HT TYPE="BOLD">Ungārija</HT>, ko pārstāv <HT TYPE="ITALIC">M</HT>. Z. <HT TYPE="ITALIC">Fehér</HT>, pārstāvis,</P><P><HT TYPE="BOLD">Polijas Republika</HT>, ko pārstāv <HT TYPE="ITALIC">E. Borawska‑Kędzierska</HT> un <HT TYPE="ITALIC">B. Majczyna</HT>, pārstāvji,</P><PARTY.STATUS>personas, kas iestājušās lietā C‑719/17,</PARTY.STATUS></INTERVENERS></PARTIES><?PAGE NO="4"?><PREAMBLE><PREAMBLE.INIT><P>TIESA (trešā palāta)</P><P>šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja A. Prehala [<HT TYPE="ITALIC">A. Prechal</HT>] (referente), Tiesas priekšsēdētājs K. Lēnartss [<HT TYPE="ITALIC">K. Lenaerts</HT>], kas pilda trešās palātas tiesneša pienākumus, tiesneši L. S. Rosi [<HT TYPE="ITALIC">L. S. Rossi</HT>], J. Malenovskis [<HT TYPE="ITALIC">J. Malenovský</HT>] un F. Biltšens [<HT TYPE="ITALIC">F. Biltgen</HT>],</P><P>ģenerāladvokāte: E. Šarpstone [<HT TYPE="ITALIC">E. Sharpston</HT>],</P><P>sekretārs: M. Aleksejevs [<HT TYPE="ITALIC">M. Aleksejev</HT>], nodaļas vadītājs,</P></PREAMBLE.INIT><GR.VISA><VISA>ņemot vērā rakstveida procesu un <DATE ISO="20190515">2019. gada 15. maija</DATE> tiesas sēdi,</VISA><VISA>noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus <DATE ISO="20191031">2019. gada 31. oktobra</DATE> tiesas sēdē,</VISA></GR.VISA><PREAMBLE.FINAL>pasludina šo spriedumu.</PREAMBLE.FINAL></PREAMBLE><CONTENTS.JUDGMENT><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Spriedums</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1</NO.P><TXT>Ar prasības pieteikumu lietā C‑715/17 Eiropas Komisija lūdz Tiesu konstatēt, ka, tā kā Polijas Republika nav regulāri un vismaz ik pēc trim mēnešiem norādījusi pietiekamu skaitu starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju, kurus var ātri pārcelt uz tās teritoriju, tā kopš <DATE ISO="20160316">2016. gada 16. marta</DATE> nav izpildījusi pienākumus, kas tai ir saistoši saskaņā ar Padomes Lēmuma (ES) 2015/1523 (<DATE ISO="20150914">2015. gada 14. septembris</DATE>), ar ko nosaka pagaidu pasākumus starptautiskās aizsardzības jomā Itālijas un Grieķijas labā (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="239" PAGE.FIRST="146" DATE.PUB="2015">OV 2015, L 239, 146. lpp.</REF.DOC.OJ>), 5. panta 2. punktu un Padomes Lēmuma 2015/1601 (<DATE ISO="20150922">2015. gada 22. septembris</DATE>), ar ko nosaka pagaidu pasākumus starptautiskās aizsardzības jomā Itālijas un Grieķijas labā (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="248" PAGE.FIRST="80" DATE.PUB="2015">OV 2015, L 248, 80. lpp.</REF.DOC.OJ>), 5. panta 2. punktu, kā arī līdz ar to vēlākus pārcelšanas pienākumus, kas tai ir saistoši saskaņā ar abu šo lēmumu 5. panta 4.–11. punktu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2</NO.P><TXT>Ar prasības pieteikumu lietā C‑718/17 Komisija lūdz Tiesu konstatēt, ka, tā kā Ungārija nav regulāri un vismaz ik pēc trim mēnešiem norādījusi pietiekamu skaitu starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju, kurus var ātri pārcelt uz tās teritoriju, tā nav izpildījusi pienākumus, kas tai ir saistoši saskaņā ar Lēmuma 2015/1601 5. panta 2. punktu, kā arī līdz ar to vēlākus pārcelšanas pienākumus, kas tai ir saistoši saskaņā ar šī lēmuma 5. panta 4.–11. punktu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3</NO.P><TXT>Ar prasības pieteikumu lietā C‑719/17 Komisija lūdz Tiesu konstatēt, ka, tā kā Čehijas Republika nav regulāri un vismaz ik pēc trim mēnešiem norādījusi pietiekamu skaitu starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju, kurus var ātri pārcelt uz tās teritoriju, tā nav izpildījusi pienākumus, kas tai ir saistoši saskaņā ar Lēmuma 2015/1523 5. panta 2. punktu un Lēmuma 2015/1601 5. panta 2. punktu, kā arī līdz ar to vēlākus pārcelšanas pienākumus, kas tai ir saistoši saskaņā ar abu šo lēmumu 5. panta 4.–11. punktu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Atbilstošās tiesību normas</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Starptautiskās tiesības</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4</NO.P><TXT>Konvencija par bēgļa statusu, kas parakstīta <DATE ISO="19510728">1951. gada 28. jūlijā</DATE> Ženēvā (<HT TYPE="ITALIC">Apvienoto Nāciju Organizācijas līgumu krājums</HT>, 189. sējums, 150. lpp., Nr. 2545 (1954)), stājās spēkā <DATE ISO="19540422">1954. gada 22. aprīlī</DATE>. Tā tika papildināta ar <DATE ISO="19670131">1967. gada 31. janvārī</DATE> Ņujorkā parakstīto Protokolu par bēgļa statusu, kas stājies spēkā <DATE ISO="19671004">1967. gada 4. oktobrī</DATE> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0001" REF.END="QE0001"/>Ženēvas konvencija<QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/>).</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="5"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5</NO.P><TXT>Vispirms Ženēvas konvencijas 1. panta A daļā tostarp ir definēts jēdziens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0002" REF.END="QE0002"/>bēglis<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/> šīs konvencijas mērķiem, tālāk F daļā ir norādīts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0003" REF.END="QE0003"/>Šīs Konvencijas noteikumi neattiecas uz personu, par kuru ir nopietni iemesli uzskatīt, ka tā:</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>ir izdarījusi noziegumu pret mieru, kara noziegumu vai noziegumu pret cilvēci, kā definēts starptautiskajos dokumentos, kas ir sastādīti, lai veidotu noteikumus attiecībā uz šādiem noziegumiem;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>ir izdarījusi nopietnu nepolitisku noziegumu ārpus patvēruma valsts pirms uzņemšanas šajā valstī par bēgli;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>c)</NO.P><TXT>ir atzīta par vainīgu darbībā, kas ir pretēja Apvienoto Nāciju mērķiem un principiem.<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/></TXT></NP></ITEM></LIST></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Savienības tiesības</HT></HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Direktīva 2011/95/ES</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6</NO.P><TXT>Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95/ES (<DATE ISO="20111213">2011. gada 13. decembris</DATE>) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu un par piešķirtās aizsardzības saturu (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="337" PAGE.FIRST="9" DATE.PUB="2011">OV 2011, L 337, 9. lpp.</REF.DOC.OJ>) III nodaļā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0004" REF.END="QE0004"/>Kvalificēšana par bēgli<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/> ietvertā 12. panta <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0005" REF.END="QE0005"/>Izslēgšana<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/> 2. un 3. punktā ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="012.002"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0006" REF.END="QE0006"/>2.</NO.PARAG><ALINEA><P>Trešās valsts valstspiederīgos vai bezvalstniekus izslēdz no to personu loka, kas atzītas par bēgļiem, ja ir nopietni iemesli uzskatīt, ka:</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>viņš vai viņa ir izdarījis(-usi) noziegumu pret mieru, kara noziegumu vai noziegumu pret cilvēci, kā noteikts starptautiskos dokumentos, kas sastādīti, lai paredzētu noteikumus pret šādiem noziegumiem;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>viņš vai viņa, pirms viņš vai viņa tika uzņemts(-a) kā bēglis, ir ārpus patvēruma valsts izdarījis smagu nepolitisku noziegumu; tas nozīmē laiku, kad izdota uzturēšanās atļauja, pamatojoties uz bēgļa statusa piešķiršanu; īpaši nežēlīgas darbības, pat ja tās veiktas šķietami politisku mērķu vārdā, var atzīt par smagiem nepolitiskiem noziegumiem;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>c)</NO.P><TXT>viņš vai viņa [ir] vainīgs(-a) darbībās, kas ir pretējas ANO mērķiem un principiem, kuri izklāstīti [<DATE ISO="19450626">1945. gada 26. jūnijā</DATE> Sanfrancisko parakstīto] ANO Statūtu preambulā un 1. un 2. pantā.</TXT></NP></ITEM></LIST></ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="012.003"><NO.PARAG>3.</NO.PARAG><ALINEA>Šā panta 2. punktu piemēro personām, kas kūda vai citādi piedalās tur minēto noziegumu vai darbību izdarīšanā.<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7</NO.P><TXT>Direktīvas 2011/95 V nodaļā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0007" REF.END="QE0007"/>Kvalificēšana par personu, kas tiesīga saņemt alternatīvo aizsardzību<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/> ir ietverts 17. pants <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0008" REF.END="QE0008"/>Izslēgšana<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/>, saskaņā ar kuru:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="017.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0009" REF.END="QE0009"/>1.</NO.PARAG><ALINEA><P>Trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku izslēdz no to persona loka, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, ja ir nopietni iemesli uzskatīt, ka:</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>viņš vai viņa ir izdarījis(-usi) noziegumu pret mieru, kara noziegumu vai noziegumu pret cilvēci, kā noteikts starptautiskos dokumentos, kas sastādīti, lai paredzētu noteikumus pret šādiem noziegumiem;</TXT></NP></ITEM><?PAGE NO="6"?><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>viņš vai viņa [ir] izdarījis(-usi) smagu noziegumu;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>c)</NO.P><TXT>viņš vai viņa [ir] vainīgs(-a) darbībās, kas ir pretējas ANO mērķiem un principiem, kuri izklāstīti ANO Statūtu preambulā un 1. un 2. pantā;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>d)</NO.P><TXT>viņš vai viņa rada draudus tās dalībvalsts sabiedrībai vai drošībai, kurā viņš uzturas.</TXT></NP></ITEM></LIST></ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="017.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA>Šā panta 1. punktu piemēro personām, kas kūda vai citādi piedalās tur minēto noziegumu vai darbību izdarīšanā.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="017.003"><NO.PARAG>3.</NO.PARAG><ALINEA>Dalībvalsts var izslēgt trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku no to personu loka, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, ja viņš pirms uzņemšanas attiecīgajā dalībvalstī ir izdarījis vienu vai vairākus noziegumus, uz kuriem neattiecas 1. punkts, par kuriem būtu piemērojams cietumsods, ja tie būtu izdarīti attiecīgajā dalībvalstī, un ja viņš atstājis savu izcelsmes valsti vienīgi tādēļ, lai izvairītos no sankcijām par minētajiem noziegumiem.<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Lēmumi 2015/1523 un 2015/1601</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8</NO.P><TXT>Lēmuma 2015/1601 1., 2., 7., 11., 12., 23., 25., 26., 31. un 32. apsvērumā bija paredzēts:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><CONSID><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0010" REF.END="QE0010"/>(1)</NO.P><TXT>Saskaņā ar [LESD] 78. panta 3. punktu, ja viena vai vairākas dalībvalstis saskaras ar ārkārtas situāciju, ko raksturo pēkšņs trešo valstu valstspiederīgo pieplūdums, Padome pēc Komisijas priekšlikuma un pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu var paredzēt pagaidu pasākumus attiecīgās dalībvalsts vai dalībvalstu labā.</TXT></NP></CONSID><CONSID><NP><NO.P>(2)</NO.P><TXT>Saskaņā ar LESD 80. pantu uz Savienības politikas nostādnēm robežpārbaužu, patvēruma un imigrācijas jomā un to īstenošanu ir jāattiecas solidaritātes principam un atbildības taisnīga sadalījuma principam starp dalībvalstīm, bet Savienības aktos, kas pieņemti šajā jomā, jāiekļauj atbilstīgi pasākumi, lai šis princips stātos spēkā.</TXT></NP></CONSID><P>[..]</P><CONSID><NP><NO.P>(7)</NO.P><TXT>Eiropadome 2015. gada 25. un 26. jūnija sanāksmē <HT TYPE="ITALIC">inter alia</HT> nolēma, ka paralēli būtu jārīkojas trīs galvenajos virzienos – pārcelšana/pārmitināšana, atgriešana/atpakaļuzņemšana/reintegrācija un sadarbība ar izcelsmes un tranzīta valstīm. Ņemot vērā pašreizējo ārkārtas situāciju un apņemšanos stiprināt solidaritāti un atbildību, Eiropadome jo īpaši vienojās par to, ka divos gados pagaidu un izņēmuma kārtā no Itālijas un no Grieķijas uz citām dalībvalstīm tiktu pārceltas <FT TYPE="NUMBER">40000</FT> personas, kurām nepārprotami ir vajadzīga starptautiskā aizsardzība; pārcelšanā piedalītos visas dalībvalstis.</TXT></NP></CONSID><P>[..]</P><CONSID><NP><NO.P>(11)</NO.P><TXT><DATE ISO="20150720">2015. gada 20. jūlijā</DATE>, atspoguļojot īpašo situāciju dažādās dalībvalstīs, konsensa ceļā tika pieņemta [Eiropadomē] sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju rezolūcija par <FT TYPE="NUMBER">40000</FT> personu, kurām nepārprotami vajadzīga starptautiskā aizsardzība, pārcelšanu no Grieķijas un Itālijas. Divu gadu laikposmā tiks pārceltas <FT TYPE="NUMBER">24000</FT> personas no Itālijas un <FT TYPE="NUMBER">16000</FT> personas no Grieķijas. [Eiropas Savienības] Padome <DATE ISO="20150914">2015. gada 14. septembrī</DATE> pieņēma Lēmumu [..] 2015/1523, ar ko paredzēja pagaidu un ārkārtas mehānismu to personu pārcelšanai no Itālijas un Grieķijas uz citām dalībvalstīm, kurām ir nepārprotami vajadzīga starptautiskā aizsardzība.</TXT></NP></CONSID><?PAGE NO="7"?><CONSID><NP><NO.P>(12)</NO.P><TXT>Pēdējos mēnešos pie dienvidu ārējām sauszemes un jūras robežām ir atkal strauji pieaudzis migrācijas spiediens, un, pieaugot to migrantu skaitam, kuri ierodas Grieķijā un dodas prom no tās, migrācijas plūsmas turpina pārvietoties no Vidusjūras reģiona centrālās daļas uz Vidusjūras reģiona austrumu daļu un uz Rietumbalkānu maršrutu. Ņemot vērā šo situāciju, būtu vajadzīgi jauni pagaidu pasākumi, lai mazinātu patvēruma pieprasītāju spiedienu Itālijai un Grieķijai.</TXT></NP></CONSID><P>[..]</P><CONSID><NP><NO.P>(23)</NO.P><TXT>Pasākumi pārcelšanai no Itālijas un no Grieķijas, kas paredzēti šajā lēmumā, ietver pagaidu atkāpi no [Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 604/2013 (<DATE ISO="20130626">2013. gada 26. jūnijs</DATE>), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="180" PAGE.FIRST="31" DATE.PUB="2013">OV 2013, L 180, 31. lpp.</REF.DOC.OJ>),] 13. panta 1. punktā paredzētā noteikuma, saskaņā ar kuru Itālija un Grieķija citādi būtu atbildīgas par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, pamatojoties uz minētās regulas III nodaļā noteiktajiem kritērijiem, kā arī pagaidu atkāpi no procedūras posmiem, tostarp termiņiem, kas noteikti minētās regulas 21., 22. un 29. pantā. Pārējie Regulas [..] Nr. 604/2013 noteikumi [..] joprojām ir piemērojami [..].</TXT></NP></CONSID><P>[..]</P><CONSID><NP><NO.P>(25)</NO.P><TXT>Bija jāizdara izvēle attiecībā uz kritērijiem, kas jāpiemēro, lemjot, kurus un cik pieteikuma iesniedzējus pārcelt no Itālijas un no Grieķijas, neskarot valsts līmeņa lēmumus par patvēruma pieteikumiem. Ir paredzēta skaidra un darboties spējīga sistēma, pamatojoties uz to, cik (pēc <HT TYPE="ITALIC">Eurostat</HT> datiem, izmantojot visjaunākos pieejamos statistikas datus) gadījumos (vidēji) no visiem lēmumiem, kas tiek pieņemti pirmajā instancē Savienībā attiecībā uz pieteikumiem starptautiskās aizsardzības saņemšanai, tiek piešķirta starptautiskā aizsardzība pirmajā instancē Savienības līmenī. No vienas puses, šim slieksnim būtu maksimāli jānodrošina, lai visi pieteikuma iesniedzēji, kuriem nepārprotami ir nepieciešama starptautiska aizsardzība, varētu pilnībā un ātri izmantot savas tiesības uz aizsardzību pārcelšanas mērķa dalībvalstī. No otras puses, tam būtu, cik iespējams, maksimāli jānovērš tas, ka pieteikuma iesniedzēji, kuri, iespējams, uz pieteikumu saņems negatīvu atbildi, tiek pārcelti uz citu dalībvalsti un tādējādi tiek nepamatoti pagarināta viņu uzturēšanās Savienībā. Šajā lēmumā būtu jāizmanto 75 % slieksnis, kas noteikts, pamatojoties uz jaunākajiem pieejamajiem atjauninātiem <HT TYPE="ITALIC">Eurostat</HT> ceturkšņa datiem par lēmumiem pirmajā instancē.</TXT></NP></CONSID><CONSID><NP><NO.P>(26)</NO.P><TXT>Pagaidu pasākumi ir paredzēti, lai mazinātu ievērojamo spiedienu uz Itāliju un Grieķiju patvēruma jomā, jo īpaši, pārceļot ievērojamu skaitu pieteikuma iesniedzēju, kuriem nepārprotami vajadzīga starptautiska aizsardzība un kuri būs ieceļojuši Itālijā vai Grieķijā pēc šā lēmuma piemērošanas dienas. Ņemot par pamatu trešo valstu valstspiederīgo kopējo skaitu, kuri 2015. gadā nelikumīgi ieceļojuši Itālijā un Grieķijā, un to personu skaitu, kurām nepārprotami vajadzīga starptautiskā aizsardzība, no Itālijas un Grieķijas kopumā būtu jāpārceļ <FT TYPE="NUMBER">120000</FT> pieteikuma iesniedzēju, kuriem nepārprotami vajadzīga starptautiskā aizsardzība. [..]</TXT></NP></CONSID><P>[..]</P><CONSID><NP><NO.P>(31)</NO.P><TXT>Ir jānodrošina, ka tiek ieviesta ātras pārcelšanas procedūra un ka pagaidu pasākumu īstenošanā dalībvalstis cieši administratīvi sadarbojas un [Eiropas Patvēruma atbalsta birojs (<HT TYPE="ITALIC">EASO</HT>)] sniedz operatīvu atbalstu.</TXT></NP></CONSID><CONSID><NP><NO.P>(32)</NO.P><TXT>Visā pārcelšanas procedūras laikā līdz pat pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšanai būtu jāņem vērā valsts drošības un sabiedriskās kārtības apsvērumi. Pilnībā ievērojot pieteikuma iesniedzēja pamattiesības, tostarp attiecīgos noteikumus par datu aizsardzību, ja dalībvalstij ir pamatots iemesls uzskatīt, ka pieteikuma iesniedzējs rada draudus tās valsts drošībai vai sabiedriskajai kārtībai, tai būtu par to jāinformē pārējās dalībvalstis.<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/></TXT></NP></CONSID></QUOT.S></NP.ECR><?PAGE NO="8"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9</NO.P><TXT>Lēmuma 2015/1601 1., 2., 7., 23., 25., 26., 31. un 32. apsvērums būtībā bija izteikts identiski attiecīgi Lēmuma 2015/1523 1., 2., 6., 18., 20., 21., 25. un 26. apsvērumam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10</NO.P><TXT>Lēmuma 2015/1601 1. panta <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0011" REF.END="QE0011"/>Priekšmets<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/> 1. punktā, kurš būtībā ir formulēts identiski Lēmuma 2015/1523 1. pantam, bija noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0012" REF.END="QE0012"/>Ar šo lēmumu Itālijas un Grieķijas labā tiek noteikti pagaidu pasākumi starptautiskās aizsardzības jomā, lai palīdzētu šīm valstīm labāk pārvarēt ārkārtas situāciju, ko raksturo pēkšņs trešo valstu valstspiederīgo pieplūdums šajās dalībvalstīs.<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11</NO.P><TXT>Katra šī lēmuma 2. pantā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0013" REF.END="QE0013"/>Definīcijas<QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/> bija paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0014" REF.END="QE0014"/>Šajā lēmumā piemēro šādas definīcijas:</P><P>[..]</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>e)</NO.P><TXT><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0015" REF.END="QE0015"/>pārcelšana<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/> ir pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšana no tās dalībvalsts teritorijas, kura atbilstīgi Regulas [..] Nr. 604/2013 III nodaļā noteiktajiem kritērijiem ir tā, kas ir atbildīga par viņa starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, uz pārcelšanas mērķa dalībvalsts teritoriju;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>f)</NO.P><TXT><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0016" REF.END="QE0016"/>pārcelšanas mērķa dalībvalsts<QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/> ir dalībvalsts, kas kļūst atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, ievērojot Regulu [..] Nr. 604/2013, pēc pieteikuma iesniedzēja pārcelšanas uz minēto dalībvalsti.<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/></TXT></NP></ITEM></LIST></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12</NO.P><TXT>Lēmuma 2015/1601 3. pantā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0017" REF.END="QE0017"/>Darbības joma<QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/> identiskā formulējumā Lēmuma 2015/1523 3. pantam bija noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="003.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0018" REF.END="QE0018"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Pārcelšana, ievērojot šo lēmumu, notiek vienīgi attiecībā uz pieteikuma iesniedzēju, kas starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzis Itālijā vai Grieķijā un attiecībā uz ko minētās valstis citādi būtu bijušas atbildīgas, ievērojot Regulas [..] Nr. 604/2013 III nodaļā noteiktos kritērijus atbildīgās dalībvalsts noteikšanai.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="003.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA>Pārcelšanu, ievērojot šo lēmumu, piemēro vienīgi pieteikuma iesniedzējam, kam ir tāda valstspiederība, attiecībā uz kuru saskaņā ar jaunākajiem pieejamajiem, ik ceturksni atjauninātajiem visas Savienības vidējiem <HT TYPE="ITALIC">Eurostat</HT> datiem pirmajā instancē pieņemto pozitīvo starptautiskās aizsardzības piešķiršanas lēmumu procentuālā attiecība pret visiem pieteikumiem starptautiskās aizsardzības piešķiršanai, kā minēts [Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32/ES (<DATE ISO="20130626">2013. gada 26. jūnijs</DATE>) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="180" PAGE.FIRST="60" DATE.PUB="2013">OV 2013, L 180, 60. lpp.</REF.DOC.OJ>)] III nodaļā, ir 75 % vai vairāk. [..]<QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13</NO.P><TXT>Lēmuma 2015/1523 4. pantā bija paredzēta <FT TYPE="NUMBER">40000</FT> personu, kurām nepārprotami nepieciešama starptautiska aizsardzība, pārcelšana no Itālijas un Grieķijas, no kurām <FT TYPE="NUMBER">24000</FT> personu bija jāpārceļ no Itālijas un <FT TYPE="NUMBER">16000</FT> – no Grieķijas, uz pārējo dalībvalstu teritoriju, attiecībā uz kurām bija piemērojams šis lēmums, bet starp kurām nebija Ungārijas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14</NO.P><TXT>Direktīvas 2015/1601 4. pantā bija noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="004.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0019" REF.END="QE0019"/>1.</NO.PARAG><ALINEA><P><FT TYPE="NUMBER">120000</FT> pieteikuma iesniedzējus pārceļ uz citām dalībvalstīm šādi.</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT><FT TYPE="NUMBER">15600</FT> pieteikuma iesniedzēju pārceļ no Itālijas uz citu dalībvalstu teritoriju saskaņā ar I pielikumā izklāstīto tabulu.</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT><FT TYPE="NUMBER">50400</FT> pieteikuma iesniedzēju pārceļ no Grieķijas uz citu dalībvalstu teritoriju saskaņā ar II pielikumā izklāstīto tabulu.</TXT></NP></ITEM><?PAGE NO="9"?><ITEM><NP><NO.P>c)</NO.P><TXT><FT TYPE="NUMBER">54000</FT> pieteikuma iesniedzēju pārceļ uz citu dalībvalstu teritoriju proporcionāli skaitļiem, kuri sniegti I un II pielikumā, vai nu saskaņā ar šā panta 2. punktu, vai ar šā lēmuma grozījumu, kā minēts 1. panta 2. punktā un šā panta 3. punktā.</TXT></NP></ITEM></LIST></ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="004.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA>No <DATE ISO="20160926">2016. gada 26. septembra</DATE> 1. punkta c) apakšpunktā minētos <FT TYPE="NUMBER">54000</FT> pieteikuma iesniedzēju pārceļ no Itālijas un Grieķijas tādā proporcijā, kāda izriet no 1. punkta a) un b) apakšpunkta, uz citu dalībvalstu teritoriju proporcionāli I un II pielikumā izklāstītajiem skaitļiem. Komisija iesniedz Padomei priekšlikumu par skaitļiem, kas attiecīgi jāiedala katrai dalībvalstij.</ALINEA><ALINEA>[..]<QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15</NO.P><TXT>Ar Padomes Lēmuma (ES) 2016/1754 (<DATE ISO="20160929">2016. gada 29. septembris</DATE>) (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="268" PAGE.FIRST="82" DATE.PUB="2016">OV 2016, L 268, 82. lpp.</REF.DOC.OJ>) 1. pantu Lēmuma 2015/1601 4. pants tika papildināts ar šādu punktu:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="001.003A"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0020" REF.END="QE0020"/>3.a</NO.PARAG><ALINEA>Saistībā ar 1. punkta c) apakšpunktā minēto pieteikuma iesniedzēju pārcelšanu dalībvalstis var izvēlēties pildīt savas saistības, uzņemot savā teritorijā Sīrijas valstspiederīgos, kuri atrodas Turcijā, saskaņā ar valstu vai daudzpusējām likumīgas uzņemšanas shēmām personām, kurām nepārprotami nepieciešama starptautiskā aizsardzība, bet izņemot pārmitināšanas shēmu, kas bija dalībvalstu valdību pārstāvju <DATE ISO="20150720">2015. gada 20. jūlija</DATE> [Eiropadomes] sanāksmē izdarīto secinājumu priekšmets. Šādā veidā dalībvalsts uzņemto personu skaits atbilstoši samazina attiecīgās dalībvalsts pienākumu.</ALINEA><ALINEA>[..]<QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16</NO.P><TXT>Lēmuma 2015/1601 I un II pielikumā bija ietvertas tabulas, kurās dalībvalstīm, bet ne Grieķijas Republikai un Itālijas Republikai, attiecībā uz kurām šis lēmums bija piemērojams, tostarp Polijas Republikai, Ungārijai un Čehijas Republikai, bija norādīts to starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēju attiecīgi no Itālijas un Grieķijas, kuri ir jāpārceļ uz katru šo dalībvalsti, saistošais iedalījums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17</NO.P><TXT>Lēmuma 2015/1601 5. pantā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0021" REF.END="QE0021"/>Pārcelšanas procedūra<QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/> bija paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0022" REF.END="QE0022"/>[..]</P><PARAG IDENTIFIER="005.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA>Dalībvalstis regulāri un vismaz ik pēc trim mēnešiem norāda, cik pieteikuma iesniedzējus var ātri pārcelt uz to teritoriju, un citu svarīgu informāciju.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="005.003"><NO.PARAG>3.</NO.PARAG><ALINEA>Ņemot par pamatu šo informāciju, Itālija un Grieķija ar EASO un, attiecīgā gadījumā, ar 8. punktā minēto dalībvalstu sadarbības koordinatoru atbalstu identificē konkrētus pieteikuma iesniedzējus, kurus varētu pārcelt uz citām dalībvalstīm, un cik vien drīz iespējams iesniedz minēto dalībvalstu kontaktpunktiem visu būtisko informāciju. Minētajā nolūkā priekšroku dod mazāk aizsargātiem pieteikuma iesniedzējiem [Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/33/ES (<DATE ISO="20130626">2013. gada 26. jūnijs</DATE>), ar ko nosaka standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="180" PAGE.FIRST="96" DATE.PUB="2013">OV 2013, L 180, 96. lpp.</REF.DOC.OJ>),] 21. panta 22. punkta nozīmē.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="005.004"><NO.PARAG>4.</NO.PARAG><ALINEA>Pēc tam, kad pārcelšanas mērķa dalībvalsts ir sniegusi apstiprinājumu, Itālija un Grieķija cik drīz vien iespējams, apspriežoties ar <HT TYPE="ITALIC">EASO</HT>, pieņem lēmumu par katra identificētā pieteikuma iesniedzēja pārcelšanu uz konkrētu pārcelšanas mērķa dalībvalsti un paziņo to pieteikuma iesniedzējam saskaņā ar 6. panta 4. punktu. Lēmumu neapstiprināt pieteikuma iesniedzēja pārcelšanu pārcelšanas mērķa dalībvalsts var pieņemt vienīgi tad, ja ir pamatots iemesls, kā minēts 7. punktā.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="005.005"><NO.PARAG>5.</NO.PARAG><ALINEA>Pieteikuma iesniedzējus, no kuriem, ievērojot [Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 603/2013 (<DATE ISO="20130626">2013. gada 26. jūnijs</DATE>) par pirkstu nospiedumu salīdzināšanas sistēmas <HT TYPE="ITALIC">Eurodac</HT> izveidi, lai efektīvi piemērotu Regulu (ES) Nr. 604/2013, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās<?PAGE NO="10"?> aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm, un par dalībvalstu tiesībaizsardzības iestāžu un Eiropola pieprasījumiem veikt salīdzināšanu ar <HT TYPE="ITALIC">Eurodac</HT> datiem tiesībaizsardzības nolūkos, un ar kuru groza Regulu (ES) Nr. 1077/2011, ar ko izveido Eiropas Aģentūru lielapjoma IT sistēmu darbības pārvaldībai brīvības, drošības un tiesiskuma telpā (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="180" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2013">OV 2013, L 180, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>),] 9. pantā izklāstītās saistības, jāpaņem pirkstu nospiedumi, var ierosināt pārcelt tikai tad, ja viņu pirkstu nospiedumi ir paņemti un nosūtīti uz <HT TYPE="ITALIC">Eurodac</HT> centrālo sistēmu, ievērojot minēto regulu.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="005.006"><NO.PARAG>6.</NO.PARAG><ALINEA>Pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšana uz pārcelšanas mērķa dalībvalsts teritoriju notiek iespējami drīz pēc datuma, kurā attiecīgajai personai ir paziņots šā lēmuma 6. panta 4. punktā minētais pārsūtīšanas lēmums. Itālija un Grieķija nosūta pārcelšanas mērķa dalībvalstij pārsūtīšanas datumu un laiku, kā arī visu citu atbilstīgo informāciju.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="005.007"><NO.PARAG>7.</NO.PARAG><ALINEA>Dalībvalstis saglabā tiesības atteikties pārcelt pieteikuma iesniedzēju vienīgi tad, ja ir pamatots iemesls uzskatīt, ka viņš rada draudus to valsts drošībai vai sabiedriskajai kārtībai, vai ja ir nopietni iemesli piemērot Direktīvas 2011/95/ES 12. un 17. pantā izklāstītos izslēgšanas noteikumus.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="005.008"><NO.PARAG>8.</NO.PARAG><ALINEA>Visu šajā pantā aprakstīto pārcelšanas procedūras aspektu īstenošanai dalībvalstis pēc visas atbilstīgās informācijas apmaiņas var lemt norīkot uz Itāliju un Grieķiju sadarbības koordinatorus.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="005.009"><NO.PARAG>9.</NO.PARAG><ALINEA>Saskaņā ar Savienības <HT TYPE="ITALIC">acquis</HT> dalībvalstis pilnībā izpilda savus pienākumus. Attiecīgi Itālija un Grieķija pārcelšanas procedūrā garantē identifikāciju, reģistrāciju un pirkstu nospiedumu ņemšanu. Lai nodrošinātu to, ka process paliek efektīvs un pārvaldāms, uzņemšanas objekti un pasākumi ir organizēti pienācīgi, lai cilvēkus izmitinātu pagaidu kārtā, ievērojot Savienības <HT TYPE="ITALIC">acquis</HT>, līdz tiek pieņemts lēmums par viņu situāciju. Pieteikuma iesniedzēji, kuri izvairās no pārcelšanas procedūras, no pārcelšanas tiek izslēgti.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="005.010"><NO.PARAG>10.</NO.PARAG><ALINEA>Šajā pantā paredzēto pārcelšanas procedūru pabeidz cik iespējams drīz un ne vēlāk kā divus mēnešus no brīža, kad pārcelšanas mērķa dalībvalsts ir norādījusi 2. punktā minēto informāciju, izņemot gadījumu, kad pārcelšanas mērķa dalībvalsts apstiprinājums, kas minēts 4. punktā, notiek īsākā laikā nekā divās nedēļās pirms minētā divu mēnešu laikposma beigām. Šādos gadījumos termiņu pārcelšanas procedūras pabeigšanai var pagarināt uz laikposmu, kas nepārsniedz divas nedēļas. Turklāt šo termiņu attiecīgā gadījumā var pagarināt uz vēl četru nedēļu laikposmu, ja Itālija vai Grieķija demonstrē objektīvus praktiskus šķēršļus, kas neļauj pārsūtīšanai notikt.</ALINEA><ALINEA>Ja pārcelšanas procedūra minētajos termiņos netiek pabeigta un ja vien Itālija un Grieķija nevienojas ar pārcelšanas mērķa dalībvalsti par saprātīgu termiņa pagarinājumu, Itālija un Grieķija joprojām ir atbildīgas par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 604/2013.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="005.011"><NO.PARAG>11.</NO.PARAG><ALINEA>Pārcelšanas mērķa dalībvalsts pēc pieteikuma iesniedzēja pārcelšanas paņem un nosūta uz <HT TYPE="ITALIC">Eurodac</HT> centrālo sistēmu pieteikuma iesniedzēja pirkstu nospiedumus saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 603/2013 9. pantu un atjaunina datu kopas saskaņā ar minētās regulas 10. pantu un, attiecīgā gadījumā, ar tās 18. pantu.<QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18</NO.P><TXT>Lēmuma 2015/1523 5. pants <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0023" REF.END="QE0023"/>Pārcelšanas procedūra<QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/> būtībā bija formulēts tāpat kā Lēmuma 2015/1601 5. pants.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19</NO.P><TXT>Gan Lēmuma 2015/1523, gan Lēmuma 2015/1601 12. pantā tostarp bija paredzēts, ka Komisija ik pēc sešiem mēnešiem ziņo Padomei par šo lēmumu īstenošanu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="11"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20</NO.P><TXT>Komisija pēc tam apņēmās sniegt ikmēneša ziņojumus par dažādu Savienības līmenī veikto starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēju pārcelšanas un pārmitināšanas pasākumu īstenošanu, starp kuriem ir Lēmumos 2015/1523 un 2015/1601 paredzētie pasākumi. Pamatojoties uz minēto, Komisija Eiropas Parlamentam, Eiropadomei un Padomei iesniedza piecpadsmit ziņojumus par pārcelšanu un pārmitināšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21</NO.P><TXT><DATE ISO="20171115">2017. gada 15. novembrī</DATE> un <DATE ISO="20180314">2018. gada 14. martā</DATE> Komisija iesniedza arī progresa ziņojumus, kuri tostarp ietvēra aktualizētus datus par pārcelšanu, kas veikta saskaņā ar Lēmumiem 2015/1523 un 2015/1601.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22</NO.P><TXT>No Lēmuma 2015/1523 13. panta 1. un 2. punkta izriet, ka tas stājās spēkā <DATE ISO="20150916">2015. gada 16. septembrī</DATE> un bija piemērojams līdz <DATE ISO="20170917">2017. gada 17. septembrim</DATE>. Šī lēmuma 13. panta 3. punktā bija paredzēts, ka tas piemērojams personām, kuras Itālijas teritorijā vai Grieķijas teritorijā ir ieceļojušas no <DATE ISO="20150916">2015. gada 16. septembra</DATE> līdz <DATE ISO="20170917">2017. gada 17. septembrim</DATE>, kā arī starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem, kuri šo dalībvalstu teritorijā ir ieceļojuši no <DATE ISO="20150815">2015. gada 15. augusta</DATE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23</NO.P><TXT>Atbilstoši Lēmuma 2015/1601 13. panta 1. un 2. punktam šis lēmums stājās spēkā <DATE ISO="20150925">2015. gada 25. septembrī</DATE> un bija piemērojams līdz <DATE ISO="20170926">2017. gada 26. septembrim</DATE>. Šī lēmuma 13. panta 3. punktā bija noteikts, ka tas piemērojams personām, kuras Itālijas un Grieķijas teritorijās ir ieceļojušas no <DATE ISO="20150925">2015. gada 25. septembra</DATE> līdz <DATE ISO="20170926">2017. gada 26. septembrim</DATE>, kā arī starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem, kuri kādā no šīm teritorijām ir ieceļojuši no <DATE ISO="20150324">2015. gada 24. marta</DATE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Tiesvedību priekšvēsture un pirmstiesas procedūras</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24</NO.P><TXT><DATE ISO="20151216">2015. gada 16. decembrī</DATE> Polijas Republika norādīja, ka, piemērojot Lēmumu 2015/1523 un 2015/1601 5. panta 2. punktu, uz to teritoriju var ātri pārcelt 100 starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju, no kuriem 65 starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzējus var ātri pārcelt no Grieķijas un 35 – no Itālijas. Pēc tam Grieķijas Republika un Itālijas Republika identificēja attiecīgi 73 un 36 personas, kuras uzņemt tās bija lūgušas Polijas Republikai. Šī pēdējā minētā dalībvalsts šos pieteikumus atstāja bez ievērības, un neviens starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs nav ticis pārcelts uz šo dalībvalsti atbilstoši Lēmumiem 2015/1523 un 2015/1601. Polijas Republika pēc tam vairs nav uzņēmusies nekādas saistības attiecībā uz pārcelšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25</NO.P><TXT>Netiek apstrīdēts, ka Ungārija, kura nav piedalījusies Lēmumā 2015/1523 paredzētajā brīvprātīgas pārcelšanas pasākumā, nevienā brīdī nav norādījusi starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju skaitu, kuri, piemērojot Lēmuma 2015/1601 5. panta 2. punktu, var ātri tikt pārcelti uz tās teritoriju, un ka līdz ar to neviens starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs nav ticis pārcelts uz šīs dalībvalsts teritoriju atbilstoši šim lēmumam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26</NO.P><TXT>2016. gada 5. februārī un 13. maijā Čehijas Republika norādīja, ka, piemērojot gan Lēmuma 2015/1523, gan Lēmuma 2015/1601 5. panta 2. punktu, attiecīgi 30 un 20 starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēji var ātri tikt pārcelti uz tās teritoriju, no kuriem 20 un vēlāk 10 var tikt ātri pārcelti no Grieķijas un divreiz 10 – no Itālijas. Grieķijas Republika un Itālijas Republika identificēja attiecīgi 30 un 10 personas, kuras tās lūdza pārcelt uz Čehijas Republiku. Šī pēdējā minētā dalībvalsts piekrita pārcelt 15 personas no Grieķijas, no kurām 12 personas arī tika faktiski pārceltas. Čehijas Republika nav uzņēmusi nevienu no Itālijas Republikas identificētajām personām un nav veikusi nevienu pārcelšanu no Itālijas uz Čehijas Republiku. Līdz ar to kopumā 12 starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēji, kuri visi tika uzņemti no Grieķijas, tika pārcelti uz Čehijas Republikas teritoriju saskaņā ar Lēmumiem 2015/1523 un 2015/1601. Pēc <DATE ISO="20160513">2016. gada 13. maija</DATE> Čehijas Republika vairs nav uzņēmusies nekādas saistības attiecībā uz pārcelšanu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="12"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="20160210">2016. gada 10. februāra</DATE> vēstulēm Komisija tostarp aicināja Polijas Republiku, Ungāriju un Čehijas Republiku vismaz ik pēc trim mēnešiem paziņot informāciju attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēju skaitu, kurus var pārcelt uz to teritoriju, un šādus pieteikumu iesniedzējus pārcelt regulāri, lai nodrošinātu savu tiesisko pienākumu izpildi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="20160805">2016. gada 5. augusta</DATE> vēstulēm Komisija atgādināja visām dalībvalstīm to pārcelšanas pienākumus atbilstoši Lēmumiem 2015/1523 un 2015/1601.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29</NO.P><TXT><DATE ISO="20170228">2017. gada 28. februāra</DATE> vēstulē, ko Komisija kopā ar Eiropas Savienības Padomes prezidējošo valsti nosūtīja dalībvalstu ārlietu ministriem, dalībvalstis, kuras vēl nebija veikušas pārcelšanu vai nebija pārcēlušas proporcionāli to saistošajam iedalījumam, tika aicinātas nekavējoties pastiprināt centienus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30</NO.P><TXT><DATE ISO="20170301">2017. gada 1. marta</DATE> vēstulē Čehijas Republika norādīja – tā uzskata, ka tās sākotnējais, proti, <DATE ISO="20160205">2016. gada 5. februāra</DATE>, piedāvājums pārcelt 30 personas ir bijis pietiekams.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31</NO.P><TXT><DATE ISO="20170605">2017. gada 5. jūnijā</DATE> Čehijas Republika pieņēma Rezolūciju Nr. 439, ar kuru tā nolēma apturēt to savu pienākumu īstenošanu, kurus tā bija uzņēmusies Eiropadomes sanāksmē 2015. gada 25. un 26. jūnijā, kuri pēc tam tika oficiāli apstiprināti dalībvalstu valdību pārstāvju sanāksmē, kas sanāca Eiropadomē <DATE ISO="20150720">2015. gada 20. jūlijā</DATE>, un kuri tika ieviesti ar Lēmumu 2015/1523, kā arī to pienākumu izpildi, kuri izriet no Lēmuma 2015/1601, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0024" REF.END="QE0024"/>ņemot vērā ievērojamo situācijas pasliktināšanos attiecībā uz drošību [..] Savienībā un acīmredzamu pārcelšanas shēmas disfunkciju<QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32</NO.P><TXT>Vairākos ziņojumos Eiropas Parlamentam, Eiropadomei un Padomei par pārcelšanu un pārmitināšanu Komisija uzstāja, lai dalībvalstis regulāri norādītu starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēju skaitu, kurus var pārcelt uz to teritoriju saskaņā ar pienākumiem, kuri attiecas uz katru dalībvalsti saskaņā ar Lēmumu 2015/1523 un/vai Lēmumu 2015/1601, un faktiski veiktu pārcelšanu proporcionāli to saistībām un it īpaši to saistošajam iedalījumam, kurš paredzēts Lēmuma 2015/1601 I un II pielikumā, norādot, ka pretējā gadījumā pret tām var tikt celta prasība par valsts pienākumu neizpildi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33</NO.P><TXT><DATE ISO="20160518">2016. gada 18. maija</DATE> paziņojumā Eiropas Parlamentam, Eiropadomei un Padomei – Trešais ziņojums par pārcelšanu un pārmitināšanu (COM(2016) 360 <HT TYPE="ITALIC">final</HT>), <DATE ISO="20160615">2016. gada 15. jūnija</DATE> paziņojumā Eiropas Parlamentam, Eiropadomei un Padomei – Ceturtais ziņojums par pārcelšanu un pārmitināšanu (COM(2016) 416 <HT TYPE="ITALIC">final</HT>), <DATE ISO="20160713">2016. gada 13. jūlija</DATE> paziņojumā Eiropas Parlamentam, Eiropadomei un Padomei – Piektais ziņojums par pārcelšanu un pārmitināšanu (COM(2016) 480 <HT TYPE="ITALIC">final</HT>), <DATE ISO="20160928">2016. gada 28. septembra</DATE> paziņojumā Eiropas Parlamentam, Eiropadomei un Padomei – Sestais ziņojums par pārcelšanu un pārmitināšanu (COM(2016) 636 <HT TYPE="ITALIC">final</HT>), <DATE ISO="20161109">2016. gada 9. novembra</DATE> paziņojumā Eiropas Parlamentam, Eiropadomei un Padomei – Septītais ziņojums par pārcelšanu un pārmitināšanu (COM(2016) 720 <HT TYPE="ITALIC">final</HT>), kā arī <DATE ISO="20161208">2016. gada 8. decembra</DATE> paziņojumā Eiropas Parlamentam, Eiropadomei un Padomei – Astotais ziņojums par pārcelšanu un pārmitināšanu (COM(2016) 791 <HT TYPE="ITALIC">final</HT>) Komisija norādīja, ka tā sev patur tiesības izmantot pilnvaras saskaņā ar Līgumiem, ja attiecīgās dalībvalstis neveiktu nepieciešamos pasākumus, lai ievērotu to saistības pārcelšanas jomā, kādas tās paredzētas ar Lēmumiem 2015/1523 un 2015/1601.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34</NO.P><TXT>Turklāt <DATE ISO="20170208">2017. gada 8. februāra</DATE> paziņojumā Eiropas Parlamentam, Eiropadomei un Padomei – Devītais ziņojums par pārcelšanu un pārmitināšanu (COM(2017) 74 <HT TYPE="ITALIC">final</HT>), <DATE ISO="20170302">2017. gada 2. marta</DATE> paziņojumā Eiropas Parlamentam, Eiropadomei un Padomei – Desmitais ziņojums par pārcelšanu un pārmitināšanu (COM(2017) 202 <HT TYPE="ITALIC">final</HT>), <DATE ISO="20170412">2017. gada 12. aprīļa</DATE> paziņojumā Eiropas Parlamentam, Eiropadomei un Padomei – Vienpadsmitais ziņojums par pārcelšanu un pārmitināšanu (COM(2017) 212 <HT TYPE="ITALIC">final</HT>), kā arī <DATE ISO="20170516">2017. gada 16. maija</DATE> paziņojumā Eiropas Parlamentam, Eiropadomei un Padomei – Divpadsmitais ziņojums par pārcelšanu un pārmitināšanu (COM(2017) 260 <HT TYPE="ITALIC">final</HT>) Komisija konkrēti pieprasīja, lai Polijas Republika, Ungārija un Čehijas Republika izpildītu pārcelšanas pienākumus, kas tām ir saistoši saskaņā ar Lēmumu 2015/1523 un/vai Lēmumu 2015/1601, pārceļot<?PAGE NO="13"?> starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzējus un uzņemoties saistības attiecībā uz pārcelšanu. Tā norādīja, ka tā patur sev iespēju pret šīm dalībvalstīm uzsākt procedūras par valsts pienākumu neizpildi, ja tās visdrīzākajā iespējamā laikā neizpildīs savus pienākumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35</NO.P><TXT>Divpadsmitajā ziņojumā par pārcelšanu un pārmitināšanu Komisija pieprasīja, lai dalībvalstis – kas vēl nav pārcēlušas nevienu starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju vai kas gada laikā nav norādījušas starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju skaitu, kuri no Grieķijas un Itālijas var tikt pārcelti uz to teritoriju, – nekavējoties vai vēlākais mēneša laikā veiktu šo pārcelšanu un izpildītu saistības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="20170615">2017. gada 15. jūnija</DATE> brīdinājuma vēstulēm, kuras attiecas uz Ungāriju un Čehijas Republiku, un ar <DATE ISO="20170616">2017. gada 16. jūnija</DATE> brīdinājuma vēstuli, kura attiecas uz Polijas Republiku, Komisija pret šīm trim dalībvalstīm uzsāka procedūru par valsts pienākumu neizpildi saskaņā ar LESD 258. panta 1. punktu. Šajās vēstulēs Komisija norādīja, ka šīs dalībvalstis nav ievērojušas pienākumus, kas tām ir saistoši saskaņā ar Lēmuma 2015/1523 5. panta 2. punktu un/vai Lēmuma 2015/1601 5. panta 2. punktu, un tādējādi to sekojošos pienākumus attiecībā uz pārcelšanu, kas paredzēti Lēmuma 2015/1523 5. panta 4.–11. punktā un/vai Lēmuma 2015/1601 5. panta 4.–11. punktā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37</NO.P><TXT>Tā kā Komisiju nepārliecināja Polijas Republikas, Ungārijas un Čehijas Republikas atbildes uz šīm brīdinājuma vēstulēm, tā <DATE ISO="20170726">2017. gada 26. jūlijā</DATE> nosūtīja argumentētu atzinumu katrai no šīm trim dalībvalstīm, saglabājot savu nostāju, saskaņā ar kuru Polijas Republika kopš <DATE ISO="20160316">2016. gada 16. marta</DATE>, Ungārija kopš <DATE ISO="20151225">2015. gada 25. decembra</DATE> un Čehijas Republika kopš <DATE ISO="20160813">2016. gada 13. augusta</DATE> nav izpildījušas pienākumus, kas tām ir saistoši saskaņā ar Lēmuma 2015/1523 5. panta 2. punktu un/vai Lēmuma 2015/1601 5. panta 2. punktu, kā arī tādējādi to sekojošos pienākumus, kas tām ir saistoši saskaņā ar Lēmuma 2015/1523 5. panta 4.–11. punktu un/vai Lēmuma 2015/1601 5. panta 4.–11. punktu, vienlaikus aicinot šīs trīs dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai izpildītu minētos pienākumus četru nedēļu laikā vai vēlākais <DATE ISO="20170823">2017. gada 23. augustā</DATE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38</NO.P><TXT>Čehijas Republika ar <DATE ISO="20170822">2017. gada 22. augusta</DATE> vēstuli, kā arī Polijas Republika un Ungārija ar tā paša gada 23. augusta vēstulēm atbildēja uz minētajiem argumentētajiem atzinumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39</NO.P><TXT><DATE ISO="20170906">2017. gada 6. septembra</DATE> paziņojumā Eiropas Parlamentam, Eiropadomei un Padomei – Piecpadsmitais ziņojums par pārcelšanu un pārmitināšanu (COM(2017) 465 <HT TYPE="ITALIC">final</HT>) Komisija atkārtoti konstatēja, ka Polijas Republika un Ungārija ir vienīgās dalībvalstis, kuras nav pārcēlušas nevienu starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju, ka Polijas Republika vairs nav uzņēmusies saistības kopš <DATE ISO="20151216">2015. gada 16. decembra</DATE>, ka Čehijas Republika vairs nav uzņēmusies šādas saistības kopš <DATE ISO="20160513">2016. gada 13. maija</DATE> un ka tā vairs nav veikusi pārcelšanas kopš 2016. gada augusta. Tā pieprasīja, lai šīs trīs dalībvalstis bez kavēšanās uzņemtos saistības attiecībā uz pārcelšanu un nekavējoties veiktu šo pārcelšanu. Turklāt tā šajā paziņojumā atsaucās uz <DATE ISO="20170906">2017. gada 6. septembra</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Slovākija un Ungārija/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑643/15 un C‑647/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:631">EU:C:2017:631</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), norādot, ka ar šo spriedumu Tiesa ir apstiprinājusi Lēmuma 2015/1601 spēkā esamību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="20170919">2017. gada 19. septembra</DATE> vēstulēm Komisija vērsa Polijas Republikas, Ungārijas un Čehijas Republikas uzmanību uz šo spriedumu, vēlreiz norādot, ka ar to ir apstiprināta Lēmuma 2015/1601 spēkā esamība, un aicināja šīs trīs dalībvalstis visdrīzākajā laikā veikt nepieciešamos pasākumus, lai uzņemtos saistības attiecībā uz pārcelšanu un veiktu šo pārcelšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41</NO.P><TXT>Tā kā Komisija atbildi uz šīm vēstulēm nesaņēma, tā nolēma celt šīs prasības.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Tiesvedība Tiesā</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42</NO.P><TXT>Ar Tiesas priekšsēdētāja <DATE ISO="20180608">2018. gada 8. jūnija</DATE> lēmumu Čehijas Republikai un Ungārijai tika dota atļauja iestāties lietā C‑715/17 Polijas Republikas prasījumu atbalstam.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="14"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43</NO.P><TXT>Ar Tiesas priekšsēdētāja <DATE ISO="20180612">2018. gada 12. jūnija</DATE> lēmumu Ungārijai un Polijas Republikai tika dota atļauja iestāties lietā C‑719/17 Čehijas Republikas prasījumu atbalstam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44</NO.P><TXT>Ar Tiesas priekšsēdētāja <DATE ISO="20180613">2018. gada 13. jūnija</DATE> lēmumu Čehijas Republikai un Polijas Republikai tika dota atļauja iestāties lietā C‑718/17 Ungārijas prasījumu atbalstam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45</NO.P><TXT>Pēc lietas dalībnieku un ģenerāladvokātes uzklausīšanas šajā jautājumā tika nolemts šīs lietas apvienot sprieduma taisīšanai saskaņā ar Tiesas Reglamenta 54. pantu, jo tās ir saistītas.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Par prasībām</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par pieņemamību</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46</NO.P><TXT>Trīs aplūkotās dalībvalstis izvirza vairākus argumentus, lai apstrīdētu attiecībā uz tām celtās prasības par valsts pienākumu neizpildi pieņemamību.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Par iebildēm par nepieņemamību lietās C‑715/17, C‑718/17 un C‑719/17 saistībā ar to, ka prasībām neesot priekšmeta un ka tās esot pretrunā LESD 258. pantā paredzētās procedūras mērķim</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>–</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Lietas dalībnieku argumenti</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47</NO.P><TXT>Trīs aplūkotās dalībvalstis būtībā apgalvo, ka pret tām celtā prasība esot nepieņemama, jo – ja Tiesa konstatētu, ka no Lēmuma 2015/1523 un/vai Lēmuma 2015/1601 izrietošie pienākumi nav izpildīti, kas arī tām tiek pārmests, tomēr būtu neiespējami katrai aplūkotajai dalībvalstij to novērst, īstenojot katra šī lēmuma 5. panta 2. un 4.–11. punktā noteiktos pienākumus, jo to piemērošanas laikposms un tādējādi ar tiem noteiktie pienākumi attiecīgi kopš <DATE ISO="20170917">2017. gada 17. septembra</DATE> un 26. septembra esot galīgi beigušies.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48</NO.P><TXT>No Tiesas judikatūras izrietot, ka tādas prasības mērķim, kura celta saskaņā ar LESD 258. pantu, ir jābūt vērstam uz pienākumu neizpildes konstatēšanu, lai panāktu, ka šī pienākumu neizpilde tiktu izbeigta, un tās vienīgais mērķis nevar būt pasludināt pilnībā deklaratīvu spriedumu, ar kuru konstatē pienākumu neizpildi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49</NO.P><TXT>Līdz ar to prasībām neesot priekšmeta un tās nekalpojot LESD 258. pantā paredzētās procedūras par valsts pienākumu neizpildi mērķim.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50</NO.P><TXT>Turklāt attiecībā uz pienākumu neizpildi, kas izriet no Savienības aktiem, kuru piemērošanas laikposms ir galīgi beidzies, un ko vairs nevar novērst, Komisija nevarot atsaukties uz pietiekamu interesi lūgt Tiesu konstatēt šo pienākumu neizpildi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51</NO.P><TXT>Komisija nepiekrīt šiem argumentiem.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>–</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Tiesas vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52</NO.P><TXT>Ir jāatgādina, ka ar LESD 258. pantā paredzēto procedūru sasniedzamais mērķis ir panākt objektīvu atzinumu par to, ka dalībvalsts nav izpildījusi pienākumus, kas tai noteikti LESD vai atvasināto tiesību aktā, un šī procedūra ļauj turklāt noteikt, vai dalībvalsts konkrētajā gadījumā ir pārkāpusi Savienības tiesības (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190327">2019. gada 27. marts</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Vācija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑620/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:256">EU:C:2019:256</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0040">40.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="15"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0053"><NO.P>53</NO.P><TXT>Šajā kontekstā viens no pirmstiesas procedūras mērķiem ir dot attiecīgajai dalībvalstij iespēju izpildīt savus no Savienības tiesībām izrietošos pienākumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150916">2015. gada 16. septembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Slovākija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑433/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:602">EU:C:2015:602</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0039">39.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0040">40.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, kā arī tajos minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0054"><NO.P>54</NO.P><TXT>No LESD 258. panta otrās daļas teksta izriet, ka gadījumā, ja attiecīgā dalībvalsts argumentētajā atzinumā izvirzītās prasības neizpilda tajā noteiktā termiņā, Komisija var vērsties Tiesā. Atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai pienākumu neizpildes esamība līdz ar to ir jāizvērtē, aplūkojot situāciju dalībvalstī, kāda tā bija šī termiņa beigās (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190327">2019. gada 27. marts</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Vācija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑620/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:256">EU:C:2019:256</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0039">39.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0055"><NO.P>55</NO.P><TXT>Ir taisnība, kā norāda konkrētās trīs dalībvalstis, ka no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka Komisijas uzdevums ir pēc savas ierosmes un vispārīgajās interesēs rūpēties par to, lai dalībvalstis piemērotu Savienības tiesības, un atklāt iespējamu no tām izrietošu pienākumu neizpildi ar mērķi panākt, lai tiktu pārtraukta šo pienākumu neizpilde (skat. tostarp spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110407">2011. gada 7. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Portugāle</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑20/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:214">EU:C:2011:214</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0041">41.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0056"><NO.P>56</NO.P><TXT>Tomēr šī judikatūra ir jāsaprot tādējādi, ka ar prasību par valsts pienākumu neizpildi Komisija var vienīgi lūgt Tiesu konstatēt, ka pastāv apgalvotā pienākumu neizpilde, ar mērķi panākt, ka tā tiek pārtraukta. Tādējādi Komisija, piemēram, nevar lūgt Tiesu saistībā ar prasību par pienākumu neizpildi dot rīkojumu dalībvalstij īstenot konkrētu rīcību, lai nodrošinātu atbilstību Savienības tiesībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110407">2011. gada 7. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Portugāle</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑20/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:214">EU:C:2011:214</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0041">41.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0057"><NO.P>57</NO.P><TXT>Savukārt prasība par valsts pienākumu neizpildi ir pieņemama, ja Komisija vienīgi lūdz Tiesu konstatēt apgalvotās pienākumu neizpildes esamību tostarp tādā situācijā kā šajā lietā, kurā Savienības atvasināto tiesību akts, kura pārkāpums tiek apgalvots, ir pilnībā pārtraucis būt piemērojams pēc argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0058"><NO.P>58</NO.P><TXT>Proti, ņemot vērā šā sprieduma 52. punktā atgādināto judikatūru, šāda prasība par valsts pienākumu neizpildi – ciktāl tās mērķis ir panākt Tiesas objektīvu atzinumu par to, ka dalībvalsts nav izpildījusi pienākumus, kas tai noteikti atvasināto tiesību aktā, un ļauj noteikt, vai dalībvalsts konkrētajā gadījumā ir pārkāpusi Savienības tiesības, – pilnībā iekļaujas LESD 258. pantā paredzētās procedūras sasniedzamajā mērķī.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0059"><NO.P>59</NO.P><TXT>Šajā kontekstā ir jānorāda, ka Lēmumu 2015/1523 un 2015/1601 piemērošanas termiņš ir galīgi beidzies attiecīgi 2017. gada 17. un 26. septembrī (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170906">2017. gada 6. septembris</DATE>, <NAME.CASE>Slovākija un Ungārija/Padome</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑643/15 un C‑647/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:631">EU:C:2017:631</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0094">94.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0060"><NO.P>60</NO.P><TXT>Šajā ziņā konkrētās trīs dalībvalstis atsaucas uz apstākli, ka vairs neesot iespējams novērst apgalvoto pienākumu neizpildi, jo Lēmumu 2015/1523 un 2015/1601 piemērošanas laikposms ir galīgi beidzies. Tomēr šis apstāklis, pieņemot, ka tas tiek pierādīts, nevar izraisīt šo prasību nepieņemamību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0061"><NO.P>61</NO.P><TXT>Proti, konkrētajām trim dalībvalstīm tika piedāvāta iespēja izbeigt tām pārmesto pienākumu neizpildi, pirms bija beidzies argumentētajos atzinumos noteiktais termiņš, proti, līdz <DATE ISO="20170823">2017. gada 23. augustam</DATE>, un tātad pirms Lēmumu 2015/1523 un 2015/1601 piemērošanas laikposma beigām, uzņemoties saistības attiecībā uz pārcelšanu atbilstoši Lēmuma 2015/1523 un/vai Lēmuma 2015/1601 5. panta 2. punktam un faktiski veicot pārcelšanu, tādējādi izpildot pienākumus, kas tām ir saistoši saskaņā ar Lēmuma 2015/1523 5. panta 4.–11. punktu un/vai saskaņā ar Lēmuma 2015/1601 5. panta 4.–11. punktu, ko Komisija tām turklāt prasīja virknē vēstuļu un vairākos tās ikmēneša paziņojumos par pārcelšanu un pārmitināšanu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="16"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0062"><NO.P>62</NO.P><TXT>Tā kā argumentētajos atzinumos šādi noteiktā termiņa beigu dienā pienākumi, kuri dalībvalstīm izriet no Lēmumiem 2015/1523 un 2015/1601, joprojām bija spēkā un – kā norāda Komisija un kas šajā ziņā nav ticis apstrīdēts – attiecīgās trīs dalībvalstis joprojām nebija izpildījušas šos pienākumus, lai gan Komisija tām bija sniegusi iespēju to izdarīt vēlākais līdz minētajam datumam, un kaut arī minēto lēmumu piemērošanas laikposms beidzās vēlāk, šī iestāde varēja celt šīs prasības, ar kurām Tiesai tiek lūgts konstatēt apgalvoto pienākumu neizpildi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0063"><NO.P>63</NO.P><TXT>Ja attiecīgo trīs dalībvalstu argumentācija tiktu atbalstīta, tad ikviena dalībvalsts – kura ar savu rīcību apdraudētu uz LESD 78. panta 3. punkta pamata pieņemta lēmuma mērķa sasniegšanu, kas šīs tiesību normas izpratnē ir piemērojams kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0025" REF.END="QE0025"/>pagaidu pasākums<QUOT.END REF.START="QS0025" CODE="201D" ID="QE0025"/> tikai ierobežotu laikposmu, kā tas ir Lēmumu 2015/1523 un 2015/1601 gadījumā (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170906">2017. gada 6. septembris</DATE>, <NAME.CASE>Slovākija un Ungārija/Padome</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑643/15 un C‑647/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:631">EU:C:2017:631</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0090">90.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0094">94.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), – varētu izvairīties no procedūras par valsts pienākumu neizpildi tā iemesla dēļ vien, ka pienākumu neizpilde skar Savienības tiesību aktu, kura piemērošanas termiņš jau ir beidzies galīgi pēc tam, kad beidzās argumentētajā atzinumā noteiktais termiņš, kā rezultātā dalībvalstis varētu gūt labumu no pašu vainas (pēc analoģijas skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190327">2019. gada 27. marts</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Vācija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑620/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:256">EU:C:2019:256</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0048">48.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0064"><NO.P>64</NO.P><TXT>Šādā gadījumā Komisija nevarētu rīkoties saskaņā ar tai LESD 258. pantā paredzēto kompetenci, vēršoties pret attiecīgo dalībvalsti Tiesā nolūkā panākt, ka tiek konstatēta šāda pienākumu neizpilde, un pilnībā izpildīt savu Līgumu ievērošanas uzraudzītājas lomu, kas tai paredzēta LES 17. pantā (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190327">2019. gada 27. marts</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Vācija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑620/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:256">EU:C:2019:256</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0049">49.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0065"><NO.P>65</NO.P><TXT>Turklāt tādos apstākļos, kādi ir šajās lietās, atzīstot, ka nav pieņemama prasība par valsts pienākumu neizpildi pret dalībvalsti, kas ir pārkāpusi tādus uz LESD 78. panta 3. punkta pamata pieņemtus lēmumus, kādi ir Lēmumi 2015/1523 un 2015/1601, tiktu apdraudēts gan šo lēmumu saistošais raksturs, gan arī, vispārīgāk, vērtību – kuras saskaņā ar LES 2. pantu ir Savienības pamatā un kurās ietilpst arī tiesiskums – ievērošana (pēc analoģijas skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190327">2019. gada 27. marts</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Vācija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑620/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:256">EU:C:2019:256</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0050">50.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0066"><NO.P>66</NO.P><TXT>Konkrētās pienākumu neizpildes konstatējumam turklāt joprojām ir jāpiemīt materiāltiesiskai interesei, tostarp – lai nodibinātu pamatu atbildībai, kāda dalībvalstij var iestāties tās pienākumu neizpildes rezultātā attiecībā pret citām dalībvalstīm, Savienību vai privātpersonām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1973. gada 7. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/Itālija</NAME.CASE>, <NO.CASE>39/72</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1973:13">EU:C:1973:13</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0011">11.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0067"><NO.P>67</NO.P><TXT>Visbeidzot, attiecībā uz argumentu, saskaņā ar kuru pēc tam, kad bija galīgi beidzies Lēmumu 2015/1523 un 2015/1601 piemērošanas laikposms, Komisijai vairs neesot intereses celt prasību, ir jāatgādina princips, kas ir nostiprināts Tiesas pastāvīgajā judikatūrā, saskaņā ar kuru Komisijai nav jāpierāda intereses celt prasību pastāvēšana, nedz arī jānorāda pamatojums, kas to mudinājis celt prasību par pienākumu neizpildi (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160303">2016. gada 3. marts</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Malta</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑12/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:135">EU:C:2016:135</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0026">26.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0068"><NO.P>68</NO.P><TXT>Šajā ziņā, lai gan ir taisnība, kā norāda Polijas Republika, ka situācijā, kurā prasība tika celta brīdī, kad pienākumu neizpilde praktiski vairs nepastāvēja, jo ar jaunām Savienības tiesību normām tika aizstātas tās, kuru pārkāpums tika apgalvots, Tiesa ir norādījusi, ka, atkāpjoties no šī sprieduma iepriekšējā punktā atgādinātā principa, tai – lai gan tā nevar pārbaudīt lietderīguma apsvērumus, kas ir Komisijas celtās prasības pamatā, – ir jāpārbauda, vai prasība par valsts pienākumu neizpildi, kas attiecas uz rīcību pagātnē, ir prasība, kurai vēl ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0026" REF.END="QE0026"/>pietiekama interese<QUOT.END REF.START="QS0026" CODE="201D" ID="QE0026"/> (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19700709">1970. gada 9. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Francija</NAME.CASE>, <NO.CASE>26/69</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1970:67">EU:C:1970:67</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0009">9.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0010">10.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0069"><NO.P>69</NO.P><TXT>Tomēr ir jākonstatē, ka situācija, par kuru ir runa šajās pienākumu neizpildes procedūrās, nav īpašā situācija, uz kuru attiecas šī sprieduma iepriekšējā punktā minētā judikatūra, ko raksturo Savienības tiesību normu, kuru pārkāpums tiek apgalvots, aizstāšana ar jaunām tiesību normām, kuras praktiski izraisa konkrētās pienākumu neizpildes izbeigšanos.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="17"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0070"><NO.P>70</NO.P><TXT>Turklāt un katrā ziņā šajā lietā Komisijas interese celt prasības nevar tikt apšaubīta. Proti, pirmkārt, argumentētajos atzinumos noteiktais termiņš beidzās datumā, kurā vēl pastāvēja pārmestā pienākumu neizpilde. Otrkārt, kā arī norāda ģenerāladvokāte secinājumu 105. punktā, šīs trīs lietas izvirza svarīgus jautājumus attiecībā uz Savienības tiesībām, tostarp jautājumu par to, vai un – attiecīgajā gadījumā – ar kādiem nosacījumiem dalībvalsts var atsaukties uz LESD 72. pantu, lai atstātu nepiemērotus lēmumus, kuri ir pieņemti uz LESD 78. panta 3. punkta pamata, kuru obligātais raksturs nav apstrīdēts un kuri attiecas uz liela skaita starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēju pārcelšanu, ievērojot solidaritātes un atbildības taisnīga sadalījuma starp dalībvalstīm principu, kas atbilstoši LESD 80. pantam attiecas uz Savienības politiku patvēruma jomā (pēc analoģijas skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19700709">1970. gada 9. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Francija</NAME.CASE>, <NO.CASE>26/69</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1970:67">EU:C:1970:67</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0011">11.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0013">13.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0071"><NO.P>71</NO.P><TXT>Līdz ar to iebildes par nepieņemamību, ar kurām tiek apgalvots, ka prasībām neesot priekšmeta un tās esot pretrunā LESD 258. pantā paredzētās procedūras mērķim, līdzīgi kā iebildes, ar kurām tiek apgalvots, ka Komisija neesot pierādījusi pietiekamu interesi celt šīs prasības, ir jānoraida.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Par iebildēm par nepieņemamību lietās C‑715/17 un C‑718/17 saistībā ar vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>–</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Lietas dalībnieku argumenti</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0072"><NO.P>72</NO.P><TXT>Lietā C‑718/17 Ungārija apgalvo, ka prasības par valsts pienākumu neizpildi esot nepieņemamas, jo Komisija, ceļot prasības tikai pret attiecīgajām trim dalībvalstīm, lai gan lielākā daļa dalībvalstu nav pilnībā ievērojušas pienākumus, kuri tām ir saistoši saskaņā ar Lēmumu 2015/1523 un/vai Lēmumu 2015/1601, esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu un tādējādi arī tai ar LESD 258. pantu piešķirto novērtējuma brīvību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0073"><NO.P>73</NO.P><TXT>Lietā C‑715/17 Polijas Republika izvirza būtībā tāda paša rakstura iebildi par nepieņemamību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0074"><NO.P>74</NO.P><TXT>Komisija nepiekrīt šiem argumentiem.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>–</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Tiesas vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0075"><NO.P>75</NO.P><TXT>No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka Komisijai ir novērtējuma brīvība izlemt, vai ir lietderīgi celt prasību pret dalībvalsti, lai noteiktu, kuras tiesību normas tā ir pārkāpusi, un lai izvēlētos brīdi, kad tā uzsāks procedūru par pienākumu neizpildi pret to, un apsvērumi, kas nosaka tās izvēli, nevar ietekmēt šādas prasības pieņemamību (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170919">2017. gada 19. septembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Īrija (Transportlīdzekļa reģistrācijas nodoklis)</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑552/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:698">EU:C:2017:698</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0034">34.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0076"><NO.P>76</NO.P><TXT>Tiesa tādējādi jau ir nospriedusi, ka, ņemot vērā šo novērtējuma brīvību, tas, ka pret dalībvalsti netiek celta prasība par valsts pienākumu neizpildi, nav būtiski, lai varētu novērtēt pret citu dalībvalsti celtas prasības par valsts pienākumu neizpildi pieņemamību (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160303">2016. gada 3. marts</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Malta</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑12/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:135">EU:C:2016:135</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0025">25.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0077"><NO.P>77</NO.P><TXT>Turklāt, kā Komisija atgādināja tiesas sēdē, Divpadsmitajā ziņojumā par pārcelšanu un pārmitināšanu Komisija bija nepārprotami norādījusi, ka pret dalībvalstīm, kuras vēl nebija pārcēlušas nevienu starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju, kā tas bija Polijas Republikas un Ungārijas gadījumā, un/vai kuras vairāk nekā gadu nebija uzņēmušās saistības attiecībā uz pārcelšanu no Grieķijas un Itālijas, kā tas bija Polijas Republikas un Čehijas Republikas gadījumā, Komisija varēja uzsākt procedūras par valsts pienākumu neizpildi, izņemot, ja tās nekavējoties vai vēlākais viena mēneša laikā sāktu uzņemties šīs saistības un veikt faktisku pārcelšanu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="18"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0078"><NO.P>78</NO.P><TXT>Pēc tam <DATE ISO="20170613">2017. gada 13. jūnija</DATE> paziņojumā Eiropas Parlamentam, Eiropadomei un Padomei – Trīspadsmitais ziņojums par pārcelšanu un pārmitināšanu (COM(2017) 330 <HT TYPE="ITALIC">final</HT>) Komisija konstatēja, ka pēc tam, kad tā Divpadsmitajā ziņojumā par pārcelšanu un pārmitināšanu bija izteikusi aicinājumu, visas dalībvalstis, izņemot Polijas Republiku, Ungāriju un Čehijas Republiku, sāka regulāri uzņemties saistības gan saskaņā ar Lēmuma 2015/1523, gan saskaņā ar Lēmuma 2015/1601 5. panta 2. punktu, un tā norādīja, ka tā tādējādi ir pieņēmusi lēmumu pret šīm trim dalībvalstīm uzsākt procedūras par valsts pienākumu neizpildi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0079"><NO.P>79</NO.P><TXT>Šajā kontekstā Komisijas celtā prasība, ciktāl tā ir vērsta uz to, lai nodrošinātu, ka visas dalībvalstis – uz kurām attiecās no Lēmumiem 2015/1523 un 2015/1601 izrietošie pārcelšanas pienākumi un starp kurām nav Grieķijas Republikas un Itālijas Republikas – īsteno šos pienākumus, pilnībā iekļāvās ar šiem lēmumiem sasniedzamajā mērķī.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0080"><NO.P>80</NO.P><TXT>Proti, ir jāatgādina, ka slogs, ko rada Lēmumos 2015/1523 un 2015/1601 paredzētie pagaidu pasākumi, tā kā tie ir pieņemti uz LESD 78. panta 3. punkta pamata, lai palīdzētu Grieķijas Republikai un Itālijas Republikai labāk reaģēt uz ārkārtas situāciju, ko raksturo pēkšņs trešo valstu valstspiederīgo pieplūdums to teritorijā, principā ir jāpārdala starp visām pārējām dalībvalstīm atbilstoši solidaritātes un taisnīga atbildības sadalījuma starp dalībvalstīm principam, jo atbilstoši LESD 80. pantam šis princips attiecas uz Savienības politiku patvēruma jomā (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170906">2017. gada 6. septembris</DATE>, <NAME.CASE>Slovākija un Ungārija/Padome</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑643/15 un C‑647/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:631">EU:C:2017:631</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0291">291.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0081"><NO.P>81</NO.P><TXT>Komisijas prasības līdz ar to konkrētajā gadījumā ir balstītas uz neitrālu un objektīvu kritēriju attiecībā uz Polijas Republikai, Ungārijai un Čehijas Republikai pārmesto pienākumu neizpildes smagumu un turpinātību, kuri, ņemot vērā tikko atgādināto Lēmumu 2015/1523 un 2015/1601 mērķi, ļauj šo trīs dalībvalstu situāciju nošķirt no pārējo dalībvalstu – tostarp dalībvalstu, kas nav pilnībā ievērojušas no šiem lēmumiem izrietošos pienākumus, – situācijas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0082"><NO.P>82</NO.P><TXT>No minētā izriet, ka šajā lietā Komisija – pieņemot lēmumu uzsākt procedūru par valsts pienākumu neizpildi pret Polijas Republiku, Ungāriju un Čehijas Republiku, bet nevis pret citām dalībvalstīm – nekādi nav pārsniegusi novērtējuma brīvības, kas tai piemīt saskaņā ar LESD 258. pantu, robežas. Līdz ar to iebildes par nepieņemamību, ar kurām tiek apgalvots vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums, ir jānoraida.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Par iebildi par nepieņemamību lietā C‑718/17 saistībā ar tiesību uz aizstāvību pirmstiesas procedūrā pārkāpumu</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>–</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Lietas dalībnieku argumenti</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0083"><NO.P>83</NO.P><TXT>Lietā C‑718/17 Ungārija pārmet Komisijai, pirmkārt, ka tā pirmstiesas procedūrā neesot ievērojusi šīs dalībvalsts tiesības uz aizstāvību, jo brīdinājuma vēstulē un argumentētajā atzinumā noteiktais četru nedēļu termiņš atbildes sniegšanai esot bijis pārāk īss, nesaderīgs ar parasti noteikto divu mēnešu termiņu un tas neesot pamatots ar tiesisku ārkārtas situāciju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0084"><NO.P>84</NO.P><TXT>Komisija it īpaši esot pārkāpusi Ungārijas tiesības uz aizstāvību, noraidot tās lūgumu pagarināt argumentētajā atzinumā noteikto termiņu atbildes sniegšanai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0085"><NO.P>85</NO.P><TXT>Ungārija norāda, ka, tā kā Komisija tikai 2017. gada jūnijā – tātad datumā, kas ir samērā tuvu Lēmumu 2015/1523 un 2015/1601 piemērošanas laikposma beigām, – nolēma pret attiecīgajām trim dalībvalstīm uzsākt procedūras par valsts pienākumu neizpildi, tā pati esot izraisījusi steidzamību, uz kuru tā atsaucas. Pārmērīgi īsie termiņi atbildes sniegšanai un pirmstiesas procedūras pasteidzināšana esot izskaidrojama nevis ar to, ka pastāv reāla steidzamība, bet gar ar to, ka argumentētajā atzinumā Komisija par katru cenu vēl esot gribējusi noteikt konkrētajām dalībvalstīm atvēlēto termiņu, kurā tām ir jāizpilda savi pienākumi, paredzot, ka šis termiņš beidzas pirms minēto lēmumu piemērošanas<?PAGE NO="19"?> beigām 2017. gada septembrī, un lai novērstu, ka attiecībā uz to tiktu izvirzīta tās prasību nepieņemamība. Ar steidzamību, uz kuru atsaucas Komisija, arī neesot saderīgs apstāklis, ka šī iestāde cēla šīs prasības veselus četrus mēnešus pēc tam, kad bija beidzies argumentētajā atzinumā noteiktais termiņš šo prasību celšanai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0086"><NO.P>86</NO.P><TXT>Otrkārt, Ungārija pārmet Komisijai, ka tā neesot norādījusi tai pirmstiesas procedūrā pārmesto pienākumu neizpildi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0087"><NO.P>87</NO.P><TXT>Ungārija šajā ziņā uzskata – lai gan savā prasības pieteikumā Komisija ir sniegusi īsu paskaidrojumu, norādīdama, kādēļ, tās ieskatā, Lēmuma 2015/1601 5. panta 2. punkta neizpilde nozīmē, ka nav izpildīts šī lēmuma 5. panta 4.–11. punkts, ar šo paskaidrojumu nav pietiekami, lai atspēkotu, ka procedūras par valsts pienākumu neizpildi pirmstiesas stadijā Komisija nav nepārprotami definējusi pienākumu neizpildi, kas ir šīs procedūras priekšmets.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0088"><NO.P>88</NO.P><TXT>Lai gan brīdinājuma vēstules un argumentētā atzinuma motīvu daļā Ungārijai esot pārmests vienīgi Lēmuma 2015/1601 5. panta 2. punkta pārkāpums, Komisija šīs vēstules un šī atzinuma secinājumu daļā ir izvirzījusi arī šī lēmuma 5. panta 4.–11. punkta pārkāpumu, neveikdama papildu analīzi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0089"><NO.P>89</NO.P><TXT>Šo procedūras priekšmeta neprecizitāti izraisot arī tas, ka pirmstiesas procedūrā Komisija vairākkārt ir atsaukusies gan uz Lēmuma 2015/1523 pārkāpumu, gan uz Lēmuma 2015/1601 pārkāpumu, lai gan, tā kā Ungārija nav labprātīgi uzņēmusies saistības, tai neesot bijis pienākuma pārcelt starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējus saskaņā ar pirmo no šiem abiem lēmumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0090"><NO.P>90</NO.P><TXT>Komisija nepiekrīt šiem argumentiem.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>–</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Tiesas vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0091"><NO.P>91</NO.P><TXT>No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka pirmstiesas procedūras mērķis ir sniegt iespēju attiecīgajai dalībvalstij, pirmkārt, izpildīt savus pienākumus, kas izriet no Savienības tiesībām, un, otrkārt, efektīvi aizstāvēties pret Komisijas formulētajiem iebildumiem. Šīs procedūras pareiza norise ir būtiska LESD prasīta garantija ne tikai attiecīgās dalībvalsts tiesību aizsardzībai, bet arī lai nodrošinātu, ka iespējamas tiesvedības priekšmets būtu skaidri noteikts strīds (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170919">2017. gada 19. septembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Īrija (Transportlīdzekļa reģistrācijas nodoklis)</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑552/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:698">EU:C:2017:698</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0028">28.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, kā arī tajos minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0092"><NO.P>92</NO.P><TXT>Ņemot vērā šos mērķus, Komisijai dalībvalstīm ir jādod saprātīgs laiks, lai atbildētu uz brīdinājuma vēstuli un lai izpildītu argumentētajā atzinumā minētās prasības vai, ja tas nepieciešams, sagatavotu savu aizstāvību. Lai noteiktu, vai piešķirtais termiņš ir saprātīgs, ir jāņem vērā visi lietas apstākļi, kas raksturo situāciju attiecīgajā lietā. Ļoti īsi termiņi ir pamatojami noteiktos gadījumos, it īpaši, ja ir nepieciešami steidzami līdzekļi pienākuma izpildei vai arī ja attiecīgajai dalībvalstij jau ilgi pirms procedūras uzsākšanas pilnībā ir bijis zināms Komisijas viedoklis (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20011213">2001. gada 13. decembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Francija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑1/00</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2001:687">EU:C:2001:687</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0065">65.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0093"><NO.P>93</NO.P><TXT>Ir arī jāatgādina, ka saskaņā ar šā sprieduma 75. punktā jau minēto pastāvīgo judikatūru Komisijai ir jāizvērtē prasības pret dalībvalsti celšanas lietderība, jānosaka tiesību normas, kuras tā ir pārkāpusi, un jāizvēlas brīdis, kad tā pret šo valsti uzsāk procedūras par valsts pienākumu neizpildi, un apsvērumi, kas nosaka šo izvēli, nevar ietekmēt prasības pieņemamību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0094"><NO.P>94</NO.P><TXT>Konkrētajā gadījumā, pirmkārt, attiecībā uz iebildi par nepieņemamību, kas pamatota ar to, ka brīdinājuma vēstulē un argumentētajā atzinumā noteiktie termiņi atbildes sniegšanai, kā apgalvots, bija pārāk īsi, no Komisijas ziņojumiem par pārcelšanu un pārmitināšanu nepārprotami izriet, ka šī iestāde bija nolēmusi procedūras par valsts pienākumu neizpildi uzsākt <DATE ISO="20170615">2017. gada 15. jūnijā</DATE> un 16. jūnijā, tātad samērā vēlā Lēmumu 2015/1523 un 2015/1601 divu gadu piemērošanas laikposma stadijā, kas<?PAGE NO="20"?> beidzās attiecīgi <DATE ISO="20170917">2017. gada 17. septembrī</DATE> un 26. septembrī. Šo lēmumu pamato tas, ka pirms šo procedūru uzsākšanas un pirms šī piemērošanas laikposma beigām minētā iestāde vēlējās dot pēdējo iespēju konkrētajām trim dalībvalstīm – kuras vai nu nebija vēl pārcēlušas nevienu starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju, vai arī vairāk kā vesela gada laikā nebija uzņēmušās nekādas saistības attiecībā uz pārcelšanu – izpildīt pienākumus, kas tām ir saistoši saskaņā ar minētajiem lēmumiem, uzņemoties formālas saistības un pārceļot starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējus vēlākais viena mēneša termiņā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0095"><NO.P>95</NO.P><TXT>Turklāt šī izvēle uzsākt procedūru par valsts pienākumu neizpildi samērā vēlā Lēmumu 2015/1523 un 2015/1601 divu gadu piemērošanas laikposma stadijā šķiet pamatota, ņemot vērā faktu, ko Tiesa jau ir norādījusi, ka ievērojama skaita starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēju pārcelšana, kāda tā paredzēta Lēmumā 2015/1601, ir darbība, kura ir vienlaikus iepriekš nepieredzēta un sarežģīta un kurai, pirms tā rada konkrētas sekas, ir nepieciešams noteikts sagatavošanas un īstenošanas laiks, it īpaši attiecībā uz koordināciju starp dažādu dalībvalstu iestādēm (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170906">2017. gada 6. septembris</DATE>, <NAME.CASE>Slovākija un Ungārija/Padome</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑643/15 un C‑647/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:631">EU:C:2017:631</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0097">97.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0096"><NO.P>96</NO.P><TXT>Līdz ar to, lai gan – ņemot vērā relatīvi tuvos Lēmumu 2015/1523 un 2015/1601 piemērošanas laikposmu beigu datumus – 2017. gada maijā galu galā kļuva steidzami apsvērt, izmantojot procedūru par valsts pienākumu neizpildi, piespiest attiecīgās trīs dalībvalstis ievērot ar šiem lēmumiem tām noteiktos pienākumus saistībā ar pārcelšanu attiecībā uz šī piemērošanas laikposma atlikušo daļu, šīs steidzamības iemeslu nevar piedēvēt jebkādai Komisijas bezdarbībai vai novēlotai rīcībai, bet gan tas ir rodams apstāklī, ka šīs trīs dalībvalstis ilgstoši atteicās reaģēt uz Komisijas atkārtotajiem aicinājumiem izpildīt šos pienākumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0097"><NO.P>97</NO.P><TXT>Komisija pavisam tiesiski saistībā ar savu novērtējuma brīvību attiecībā uz tā brīža izvēli, kad tā uzsāk procedūras par valsts pienākumu neizpildi, vispirms izsmēla visas iespējas, lai pārliecinātu attiecīgās trīs dalībvalstis veikt pārcelšanu un uzņemties oficiālas saistības, lai šīs dalībvalstis – ievērojot solidaritātes un atbildības taisnīga sadalījuma starp dalībvalstīm principu, kurš saskaņā ar LESD 80. pantu reglamentē Savienības politiku patvēruma jomā, – pienācīgi varētu sniegt ieguldījumu ar Lēmumiem 2015/1523 un 2015/1601 faktiski sasniedzamā pārcelšanas mērķa izpildē, vienlaikus raudzīdamās, lai minētās dalībvalstis neizvairītos no prasības par valsts pienākumu neizpildi gadījumā, ja tās nolemtu atstāt bez ievērības Komisijas pēdējo aicinājumu izpildīt savas saistības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0098"><NO.P>98</NO.P><TXT>No tā izriet, ka konkrētajā gadījumā Komisija nav pārsniegusi šo novērtējuma brīvību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0099"><NO.P>99</NO.P><TXT>Turklāt ir jānorāda, ka attiecīgās trīs dalībvalstis vismaz kopš <DATE ISO="20170516">2017. gada 16. maija</DATE>, kas ir Divpadsmitā ziņojuma par pārcelšanu un pārmitināšanu datums, tika informētas par Komisijas nodomu pret tām celt prasību par valsts pienākumu neizpildi, ja tās turpinās atteikties izpildīt Lēmumus 2015/1523 un 2015/1601.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0100"><NO.P>100</NO.P><TXT>Tāpat dalībvalstis bija pilnībā informētas par Komisijas nostāju krietni pirms pirmstiesas procedūras uzsākšanas <DATE ISO="20170615">2017. gada 15. jūnijā</DATE> un 16. jūnijā. Proti, Komisijas viedoklis attiecībā uz attiecīgajām trim dalībvalstīm pārmesto pienākumu neizpildi tām tika darīts zināms dažādās vēstulēs, kā arī vairākos ziņojumos par pārcelšanu un pārmitināšanu. Šajos apstākļos konkrētie četru nedēļu termiņi nevar tikt uzskatīti par tādiem, kas ir nesamērīgi īsi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0101"><NO.P>101</NO.P><TXT>Turklāt nešķiet, ka šie brīdinājuma vēstulēs un argumentētajos atzinumos noteiktie četru nedēļu termiņi atbildes sniegšanai nebūtu ļāvuši konkrētajām dalībvalstīm pirmstiesas procedūrā lietderīgi izvirzīt aizstāvības pamatus pret Komisijas celtajiem iebildumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0102"><NO.P>102</NO.P><TXT>Proti, savos iebildumu rakstos, atbildes rakstos uz repliku un iestāšanās rakstos konkrētās trīs dalībvalstis būtībā atkārto tos pašus argumentus, ko tās jau ir izvirzījušas savās atbildēs uz brīdinājuma vēstulēm un argumentētajiem atzinumiem.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="21"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0103"><NO.P>103</NO.P><TXT>Ir arī jānoraida specifiskāks Ungārijas arguments, saskaņā ar kuru Komisija nevarēja tai noteikt četru nedēļu termiņus atbildes sniegšanai un nevarēja tai atteikt pagarināt šos termiņus, jo tie esot beigušies 2017. gada vasaras periodā, kurā Ungārijas attiecīgās ministrijas samazinātam darbinieku skaitam bija jāsagatavo atbilde ne tikai šajā lietā, bet arī divās citās lietās, kurās esot izvirzīti sarežģīti Savienības tiesību interpretācijas jautājumi, un tas esot prasījis ievērojamas pūles.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0104"><NO.P>104</NO.P><TXT>Vismaz kopš <DATE ISO="20170516">2017. gada 16. maija</DATE>, proti, Divpadsmitā ziņojuma par pārcelšanu un pārmitināšanu datuma, Ungārija zināja, ka gadījumā, ja tā turpinātu neīstenot Lēmumu 2015/1601, Komisija ļoti īsā laikā pret šo dalībvalsti plānoja uzsākt procedūru par valsts pienākumu neizpildi. Ungārija arī nevarēja nezināt, ka tad, ja šī procedūra tiks uzsākta, Komisija būs spiesta atvēlēt samērā īsus termiņus atbildes sniegšanai, lai nodrošinātu, ka pirmstiesas procedūru var izbeigt pirms šī lēmuma piemērošanas laikposma beigām <DATE ISO="20170926">2017. gada 26. septembrī</DATE>. Līdz ar to šai dalībvalstij konkrētajā gadījumā bija jāparedz pietiekami resursi, tostarp 2017. gada vasaras periodā, lai varētu atbildēt uz brīdinājuma vēstulēm un argumentētajiem atzinumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0105"><NO.P>105</NO.P><TXT>Otrkārt, attiecībā uz apgalvojumu, ka pirmstiesas procedūrā Komisija ir neprecīzi formulējusi pret Ungāriju vērstos iebildumus, konkrētāk, attiecībā uz apstākli, ka saikne starp to pienākumu neizpildi, kas izriet no Lēmuma 2015/1601 5. panta 2. punkta, un to pienākumu neizpildi, kas izriet no šī lēmuma 5. panta 4.–11. punkta, esot paskaidrota tikai prasības pieteikumā un turklāt īpaši kodolīgi, ir jākonstatē, ka gan brīdinājuma vēstules, gan argumentētā atzinuma secinājumu daļā Komisija ir nepārprotami pārmetusi Ungārijai tai no Lēmuma 2015/1601 5. panta 2. punkta izrietošo pienākumu pārkāpumu un <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0027" REF.END="QE0027"/>līdz ar to<QUOT.END REF.START="QS0027" CODE="201D" ID="QE0027"/> šī lēmuma 5. panta 4.–11. punktā noteikto <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0028" REF.END="QE0028"/>pārējo pārcelšanas pienākumu<QUOT.END REF.START="QS0028" CODE="201D" ID="QE0028"/> pārkāpumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0106"><NO.P>106</NO.P><TXT>Turklāt brīdinājuma vēstules un argumentētā atzinuma motīvu daļā Komisija paskaidroja šo cēloņsakarību identiskā un pietiekami skaidrā formulējumā, norādīdama, ka Lēmuma 2015/1601 5. panta 2. punktā paredzētās saistības ir uzskatāmas par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0029" REF.END="QE0029"/>pirmo soli<QUOT.END REF.START="QS0029" CODE="201D" ID="QE0029"/>, uz kura ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0030" REF.END="QE0030"/>būvēta<QUOT.END REF.START="QS0030" CODE="201D" ID="QE0030"/> detalizēta un saistoša administratīvās sadarbības starp Grieķijas Republiku un Itālijas Republiku, no vienas puses, un pārcelšanas dalībvalstīm, no otras puses, procedūra, kuras mērķis ir īstenot starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēju pārcelšanu no divām pirmajām dalībvalstīm uz pārējām dalībvalstīm, un ka šī lēmuma 5. panta 4.–11. punktā ir ietverta precīzu un secīgu tiesisko pienākumu virkne pārcelšanas dalībvalstīm.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0107"><NO.P>107</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir jānorāda, ka starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēju faktiska pārcelšana, tos pārvietojot uz pārcelšanas dalībvalsts teritoriju, ir iespējama tikai, ja pirmajā pārcelšanas procedūras stadijā šī dalībvalsts ir uzņēmusies šādas saistības attiecībā uz noteiktu skaitu starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēju. Ja dalībvalsts, pārkāpjot gan Lēmuma 2015/1523, gan Lēmuma 2015/1601 5. panta 2. punktu, šādas saistības nav uzņēmusies, šāda pienākumu neizpilde noteikti izraisa katra šī lēmuma 5. panta 4.–11. punktā noteikto secīgo pienākumu neizpildi saistībā ar cits citam sekojošiem posmiem procedūrā, kuras mērķis ir konkrēto pieteikumu iesniedzēju faktiska pārcelšana, tos pārvietojot uz attiecīgās dalībvalsts teritoriju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0108"><NO.P>108</NO.P><TXT>Līdz ar to Ungārija nevarēja nezināt acīmredzamo cēloņsakarību starp Lēmuma 2015/1601 5. panta 2. punkta pārkāpumu un šī lēmuma 5. panta 4.–11. punkta pārkāpumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0109"><NO.P>109</NO.P><TXT>Turklāt, lai gan ir taisnība, ka atsevišķos brīdinājuma vēstules un argumentētā atzinuma motīvos, it īpaši tajos, ar kuriem tiek raksturots atbilstošais tiesiskais regulējums, Komisija ir atsaukusies ne tikai uz Lēmumu 2015/1601, bet arī uz Lēmumu 2015/1523, lai gan Ungārijai šis pēdējais minētais lēmums nebija saistošs, tomēr Ungārijai pārmestās pienākumu neizpildes priekšmets šai dalībvalstij bija pavisam skaidrs, ņemot vērā visus šo brīdinājuma vēstules un argumentētā atzinuma motīvus, lasot tos kopsakarā, un it īpaši tos, kuri attiecas uz Komisijas vērtējumu, kurā tā atsaucas vienīgi uz Lēmumu 2015/1601. Turklāt gan brīdinājuma vēstules, gan argumentētā atzinuma secinājumu daļā Ungārijai tiek pārmesta vienīgi šī lēmuma nepildīšana. Līdz ar to nešķiet, ka atsevišķu prasības pieteikuma motīvu apgalvotā neprecizitāte būtu varējusi ietekmēt Ungārijas tiesības uz aizstāvību.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="22"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0110"><NO.P>110</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, Ungārijas izvirzītā iebilde par nepieņemamību, ar kuru tiek apgalvots pirmstiesas procedūrā pieļauts tiesību uz aizstāvību pārkāpums, ir jānoraida.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Par iebildi par nepieņemamību lietā C‑719/17 saistībā ar nepietiekamu precizitāti vai nekonsekvencēm prasības pieteikumā</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>–</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Lietas dalībnieku argumenti</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0111"><NO.P>111</NO.P><TXT>Lietā C‑719/17 – pēc tam, kad Tiesa Čehijas Republikai bija uzdevusi rakstveida jautājumu tiesas sēdes vajadzībām, – Čehijas Republika atbildē uz šo jautājumu apstrīdēja attiecībā uz to celtās prasības pieņemamību, pamatojoties uz to, ka prasības pieteikumā nav loģiski un precīzi izklāstīta tai pārmestā pienākumu neizpilde. Šajā ziņā tā norāda, ka prasības pieteikuma prasījumos nav minēts tai pārmestā pārkāpuma sākuma datums, savukārt gan brīdinājuma vēstules, gan argumentētā atzinuma prasījumos <DATE ISO="20160813">2016. gada 13. augusts</DATE> ir minēts kā pārkāpuma sākuma datums. Turklāt atsevišķos prasības pieteikuma motīvos kā šī pārkāpuma sākuma datums reizēm esot norādīts <DATE ISO="20160513">2016. gada 13. maijs</DATE> un reizēm – <DATE ISO="20160813">2016. gada 13. augusts</DATE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0112"><NO.P>112</NO.P><TXT>Komisija nepiekrīt šiem argumentiem.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>–</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Tiesas vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0113"><NO.P>113</NO.P><TXT>Ir jāatgādina, ka prasība ir jāizvērtē, ievērojot tikai tos prasījumus, kas ietverti prasības pieteikumā par lietas ierosināšanu (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20100930">2010. gada 30. septembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Beļģija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑132/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:562">EU:C:2010:562</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0035">35.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0114"><NO.P>114</NO.P><TXT>Turklāt no pastāvīgās judikatūras attiecībā uz Tiesas Reglamenta 120. panta c) punktu izriet, ka pieteikumā par lietas ierosināšanu ir pietiekami skaidri un precīzi jānorāda strīda priekšmets un izvirzīto pamatu kopsavilkums, lai atbildētājs varētu sagatavot savu aizstāvību un lai Tiesa varētu veikt pārbaudi. No tā izriet, ka galvenie faktiskie un tiesiskie apstākļi, ar kuriem ir pamatota šāda prasība, pašā prasības pieteikuma formulējumā ir jānorāda loģiski un saprotami un ka prasības pieteikumā ietvertajiem prasījumiem ir jābūt formulētiem nepārprotami, lai izvairītos no tā, ka Tiesa lemj <HT TYPE="ITALIC">ultra petita</HT> vai arī nelemj par kādu iebildumu (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20191031">2019. gada 31. oktobris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Nīderlande</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑395/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:918">EU:C:2019:918</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0052">52.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0115"><NO.P>115</NO.P><TXT>Tiesa ir arī nospriedusi, ka atbilstoši LESD 258. pantam celtajai prasībai ir jāietver loģiski un precīzi iebildumi, lai dalībvalstij un Tiesai ļautu precīzi novērtēt norādītā Savienības tiesību pārkāpuma apmēru, kas ir obligāts nosacījums, lai minētā valsts vēlāk varētu izmantot savus aizstāvības līdzekļus un lai Tiesa varētu pārbaudīt, vai pastāv apgalvotā pienākumu neizpilde (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20191031">2019. gada 31. oktobris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Nīderlande</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑395/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:918">EU:C:2019:918</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0053">53.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0116"><NO.P>116</NO.P><TXT>It īpaši Komisijas prasībā ir jābūt loģiski un detalizēti izklāstītiem iemesliem, kas tai ir radījuši pārliecību, ka attiecīgā dalībvalsts nav izpildījusi kādu no Līgumos paredzētajiem pienākumiem. Līdz ar to pretruna tāda pamata izklāstā, ko Komisija ir izvirzījusi savas prasības par valsts pienākumu neizpildi pamatošanai, neatbilst minētajām prasībām (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160602">2016. gada 2. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Nīderlande</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑233/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:396">EU:C:2016:396</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0035">35.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0117"><NO.P>117</NO.P><TXT>Konkrētajā gadījumā ir jākonstatē, ka, lai arī gan brīdinājuma vēstules, gan argumentētā atzinuma secinājumu daļā Komisija ir noteikusi, ka Čehijas Republikai pārmestā pārkāpuma sākuma datums ir <DATE ISO="20160813">2016. gada 13. augusts</DATE>, prasības pieteikuma prasījumos lietā C‑719/17, kādi tie ir publicēti <HT TYPE="ITALIC">Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī</HT> (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="112" PAGE.FIRST="19" DATE.PUB="2018">OV 2018, C 112, 19. lpp.</REF.DOC.OJ>), kā šī pārkāpuma sākuma datums nav norādīts ne šis datums, ne arī kāds cits datums.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="23"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0118"><NO.P>118</NO.P><TXT>Līdz ar to prasības pieteikuma par lietas ierosināšanu prasījumos norādītajā Čehijas Republikai pārmestās rīcības aprakstā pašā par sevi ir pieļauta zināma neprecizitāte vai pretruna. Šie prasījumi varētu likt saprast, ka šī dalībvalsts ir pārkāpusi pienākumus, kas tai izriet gan no Lēmuma 2015/1523, gan no Lēmuma 2015/1601 5. panta 2. punkta visā šo lēmumu divu gadu piemērošanas laikposmā, lai gan netiek apstrīdēts, ka Čehijas Republika saistības attiecībā uz pārcelšanu saskaņā ar šīm tiesību normām ir uzņēmusies minētajā piemērošanas laikposmā, jo tā savas otrās un pēdējās saistības uzņēmās <DATE ISO="20160513">2016. gada 13. maijā</DATE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0119"><NO.P>119</NO.P><TXT>Tomēr, lai gan, ņemot vērā to, kas ir teikts šā sprieduma 113. punktā, šī neprecizitāte vai pretruna prasības pieteikuma lietā C‑719/17 prasījumos ir nevēlama, ir jākonstatē, ka no prasības pieteikuma motīvu daļas pietiekami skaidri izriet – un tas ir arī apstiprināts replikas rakstā –, ka konkrētā pienākumu neizpilde, ko Komisija pārmet Čehijas Republikai, ir tas, ka tā kopš <DATE ISO="20160513">2016. gada 13. maija</DATE> vairs nav uzņēmusies saistības attiecībā uz pārcelšanu atbilstoši gan Lēmuma 2015/1523, gan Lēmuma 2015/1601 5. panta 2. punktam. Tā kā saskaņā ar minēto tiesību normu formulējumu šādas saistības ir jāuzņemas <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0031" REF.END="QE0031"/>vismaz ik pēc trim mēnešiem<QUOT.END REF.START="QS0031" CODE="201D" ID="QE0031"/>, Čehijas Republikai pārmestās pienākumu neizpildes sākuma datums noteikti ir <DATE ISO="20160813">2016. gada 13. augusts</DATE>, kā Komisija tostarp to skaidri ir norādījusi gan brīdinājuma vēstules un argumentētā atzinuma secinājumu daļā, gan atsevišķos prasības pieteikuma motīvos.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0120"><NO.P>120</NO.P><TXT>No tā izriet, ka Čehijas Republika nevarēja pamatoti kļūdīties attiecībā uz pienākumu neizpildes, ko tai pārmeta Komisija, precīzu sākuma datumu un ka tā varēja faktiski izmantot savas tiesības uz aizstāvību saistībā ar šo pienākumu neizpildi (skat. pēc analoģijas spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110505">2011. gada 5. maijs</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Portugāle</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑267/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:273">EU:C:2011:273</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0028">28.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20191031">2019. gada 31. oktobris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Nīderlande</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑395/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:918">EU:C:2019:918</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0057">57.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Tāpat šajos apstākļos nepastāv nekāds risks, ka Tiesa lemtu <HT TYPE="ITALIC">ultra petita</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0121"><NO.P>121</NO.P><TXT>Līdz ar to ir jānoraida Čehijas Republikas izvirzītā iebilde par nepieņemamību, ar kuru tiek apgalvots, ka prasības pieteikums par lietas C‑719/17 ierosināšanu ir nepietiekami precīzi vai neloģiski formulēts.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0122"><NO.P>122</NO.P><TXT>Attiecībā uz lietu C‑718/17 vēl ir jāuzsver – lai arī argumentētajā atzinumā Komisija par Ungārijai pārmestā pārkāpuma sākuma datumu ir noteikusi 2015. gada 25. decembri, prasības pieteikuma prasījumos, kādi tie publicēti <HT TYPE="ITALIC">Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī</HT> (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="112" PAGE.FIRST="19" DATE.PUB="2018">OV 2018, C 112, 19. lpp.</REF.DOC.OJ>), šajā ziņā savukārt nav minēts nekāds datums. Šajos apstākļos un tā kā izskatīšanai Tiesā nodotā strīda priekšmets ir noteikts argumentētajā atzinumā (skat. tostarp spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19980618">1998. gada 18. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Itālija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑35/96</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1998:303">EU:C:1998:303</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0028">28.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra), prasība, ciktāl tā attiecas uz Ungārijai pārmesto no Lēmuma 2015/1601 5. panta 2. un 4.–11. punkta tai izrietošo pienākumu neizpildi kopš <DATE ISO="20151225">2015. gada 25. decembra</DATE>, šajā lietā ir pieņemama.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0123"><NO.P>123</NO.P><TXT>Ņemot vērā visu iepriekš minēto un arī iepriekšējā punktā norādīto precizējumu, ir jāsecina, ka visas trīs prasības par valsts pienākumu neizpildi ir pieņemamas.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Par lietas būtību</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par apgalvotās valsts pienākumu neizpildes faktisko pastāvēšanu</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0124"><NO.P>124</NO.P><TXT>Ir jānorāda, ka saistībā ar tiesvedību par valsts pienākumu neizpildi, pamatojoties uz LESD 258. pantu, Komisijai, kurai ir jāpierāda apgalvotās valsts pienākumu neizpildes pastāvēšana, ir jāiesniedz Tiesai pierādījumi, kas nepieciešami, lai tā varētu pārbaudīt, vai ir notikusi minētā neizpilde, un Komisija nevar pamatoties ne uz kādiem pieņēmumiem (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20101118">2010. gada 18. novembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Portugāle</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑458/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:692">EU:C:2010:692</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0054">54.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="24"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0125"><NO.P>125</NO.P><TXT>Konkrētajā gadījumā Komisija pārmet, ka Polijas Republika no <DATE ISO="20160316">2016. gada 16. marta</DATE>, Ungārija no <DATE ISO="20151225">2015. gada 25. decembra</DATE>, kā arī Čehijas Republika no <DATE ISO="20160813">2016. gada 13. augusta</DATE> nav izpildījušas pienākumus, kas tām ir saistoši saskaņā ar Lēmuma 2015/1523 5. panta 2. punktu un/vai Lēmuma 2015/1601 5. panta 2. punktu, kā arī līdz ar to nav veikušas vēlākus pārcelšanas pienākumus, kas tām ir saistoši saskaņā ar Lēmuma 2015/1523 5. panta 4.–11. punktu un/vai Lēmuma 2015/1601 5. panta 4.–11. punktu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0126"><NO.P>126</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir jānorāda, pirmkārt, ka pienākums vismaz ik pēc trim mēnešiem uzņemties saistības attiecībā uz pārcelšanu ir noteikts Lēmuma 2015/1523 5. panta 2. punktā identiskā formulējumā Lēmuma 2015/1601 5. panta 2. punktam un ka vēlāki faktiskas pārcelšanas pienākumi ir noteikti Lēmuma 2015/1523 5. panta 4.–11. punktā būtībā identiskā formulējumā Lēmuma 2015/1601 5. panta 4.–11. punktam, un nelielajām atšķirībām minētā 5. panta 4. un 9. punktā nav nozīmes attiecībā uz šo trīs prasību pamatotības vērtējumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0127"><NO.P>127</NO.P><TXT>Otrkārt, kā jau ir norādīts šā sprieduma 107. punktā, pastāv acīmredzama cēloņsakarība, attiecībā uz kuru attiecīgās trīs dalībvalstis nevarēja pamatoti sajaukt Lēmuma 2015/1523 5. panta 2. punkta un/vai Lēmuma 2015/1601 5. panta 2. punkta pārkāpumu ar Lēmuma 2015/1523 5. panta 4.–11. punkta un/vai Lēmuma 2015/1601 5. panta 4.–11. punkta pārkāpumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0128"><NO.P>128</NO.P><TXT>Runa ir par secīgiem pienākumiem saistībā ar pārcelšanas procedūru tādējādi, ka gadījumā, ja netiek ievērots katra šī lēmuma 5. panta 2. punktā noteiktais pienākums, jo nav izpildītas saistības pārcelt noteiktu skaitu starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēju, nav arī ievēroti katra minētā lēmuma 5. panta 4.–11. punktā noteiktie pienākumi, lai faktiski pārceltu starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzējus, attiecībā uz kuriem dalībvalsts bija uzņēmusies saistības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0129"><NO.P>129</NO.P><TXT>Ir jākonstatē, ka attiecīgās trīs dalībvalstis neapstrīd, ka tās <DATE ISO="20170823">2017. gada 23. augustā</DATE>, proti, argumentētajos atzinumos noteiktā termiņa beigās, nebija izpildījušas pienākumus, kas tām ir saistoši saskaņā ar Lēmuma 2015/1523 5. panta 2. punktu un/vai Lēmuma 2015/1601 5. panta 2. punktu, kā rezultātā ir jāuzskata par pierādītu, ka pastāv gan šo pienākumu neizpilde, kā arī līdz ar to tādu vēlāku pārcelšanas pienākumu neizpilde, kas tām ir saistoši saskaņā ar Lēmuma 2015/1523 5. panta 4.–11. punktu un/vai Lēmuma 2015/1601 5. panta 4.–11. punktu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0130"><NO.P>130</NO.P><TXT>Šī pienākumu neizpilde turklāt nav apstrīdama, jo dažādajos ikmēneša ziņojumos par pārcelšanu un pārmitināšanu – par kuriem attiecīgās trīs dalībvalstis neapstrīdami bija informētas – Komisija ir sekojusi līdzi tostarp, kā norit Lēmumos 2015/1523 un 2015/1601 paredzētā pārcelšana no Grieķijas un Itālijas, šajos ziņojumos par katru pārcelšanas dalībvalsti norādīdama to starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēju skaitu, attiecībā uz kuriem dalībvalstis bija uzņēmušās saistības, kā arī to starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju skaitu, kas ir faktiski tikuši pārcelti. Šie ziņojumi apliecina Komisijas apgalvoto un šā sprieduma 125. punktā atgādināto pienākumu neizpildes realitāti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0131"><NO.P>131</NO.P><TXT>Čehijas Republikai pārmestā valsts pienākumu neizpildes pastāvēšana arī nepārprotami izriet no šā sprieduma 31. punktā minētās <DATE ISO="20170605">2017. gada 5. jūnija</DATE> Rezolūcijas Nr. 439, ar kuru šī dalībvalsts nolēma apturēt to pienākumu īstenošanu, kurus tā bija apņēmusies veikt Eiropadomes sanāksmē 2015. gada 25. un 26. jūnijā, kuri pēc tam tika oficiāli apstiprināti dalībvalstu valdību pārstāvju sanāksmē, kas sanāca Eiropadomē <DATE ISO="20150720">2015. gada 20. jūlijā</DATE>, un kuri tika ieviesti ar Lēmumu 2015/1523, kā arī to pienākumu īstenošanu, kas tai izriet no Lēmuma 2015/1601.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0132"><NO.P>132</NO.P><TXT>Tātad ir jākonstatē, ka Komisija ir pierādījusi attiecīgajās trīs tiesvedībās par valsts pienākumu neizpildi apgalvotās pienākumu neizpildes faktisko pastāvēšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0133"><NO.P>133</NO.P><TXT>Šajos apstākļos attiecīgās trīs dalībvalstis izvirza virkni argumentu, kas pamatojot to, kāpēc tās nav piemērojušas Lēmumus 2015/1523 un 2015/1601. Pirmkārt, runa ir par argumentiem, kurus Polijas Republika un Ungārija izvirza, atsaukdamās uz LESD 72. pantu, lasot to kopsakarā ar LES 4. panta 2. punktu, attiecībā uz dalībvalstu atbildību sabiedriskās kārtības uzturēšanā un valsts drošības<?PAGE NO="25"?> nodrošināšanā, un, otrkārt, – par argumentiem, kurus Čehijas Republika izvirza, atsaucoties uz apgalvoto pārcelšanas mehānisma, kāds tas paredzēts šajos lēmumos, disfunkciju un efektivitātes trūkumu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par aizstāvības pamatiem, kurus Polijas Republika un Ungārija ir izvirzījusi, pamatojoties uz LESD 72. pantu, lasot to kopsakarā ar LES 4. panta 2. punktu</HT></HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Lietas dalībnieku argumenti</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0134"><NO.P>134</NO.P><TXT>Polijas Republika un Ungārija būtībā apgalvo, ka konkrētajā gadījumā tās saskaņā ar LESD 72. pantu, lasot to kopsakarā ar LES 4. panta 2. punktu, kas tām piešķir ekskluzīvu kompetenci sabiedriskās kārtības un valsts drošības nodrošināšanai saistībā ar aktiem, kuri pieņemti brīvības, drošības un tiesiskuma telpas jomā, kas reglamentēta LESD V sadaļā, tiesiski varēja atstāt nepiemērotus tos sekundārajās tiesībās un tātad zemāka ranga tiesībās paredzētos pienākumus, kas izriet no Lēmuma 2015/1523 un/vai Lēmuma 2015/1601, kas ir tiesību akti, kuri pieņemti uz LESD 78. panta 3. punkta pamata un tātad ietilpst minētajā V sadaļā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0135"><NO.P>135</NO.P><TXT>Šīs dalībvalstis uzsver, ka tās, pamatojoties uz LESD 72. pantu, bija nolēmušas atstāt nepiemērotu Lēmumu 2015/1523 un/vai Lēmumu 2015/1601. Atbilstoši šo dalībvalstu veiktajam vērtējumam attiecībā uz risku, ko varētu radīt ekstrēmistiski noskaņotu un bīstamu personu, kas varētu veikt vardarbīgas, pat ar terorismu saistītas darbības, iespējamā pārcelšana uz šo dalībvalstu teritoriju, tās uzskata, ka pārcelšanas mehānisms, kāds tas ir paredzēts katra šī lēmuma 5. pantā un kādu to ir piemērojušas Grieķijas un Itālijas iestādes, neļaujot tām pilnībā garantēt sabiedriskās kārtības uzturēšanu un valsts drošības nodrošināšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0136"><NO.P>136</NO.P><TXT>Šajā ziņā minētās dalībvalstis atsaucas uz vairākām problēmām, ar kurām tās ir saskārušās pārcelšanas mehānisma piemērošanā, tostarp attiecībā uz pārcelšanai paredzēto starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēju identitātes un izcelsmes pietiekami drošu noteikšanu, kas ir problēmas, kuras pastiprināja Grieķijas un Itālijas valsts iestāžu sadarbības trūkums saistībā ar pārcelšanas procedūru, tostarp atsakot pārcelšanas dalībvalstu sadarbības koordinatoriem iespēju noturēt pārrunas ar attiecīgajiem pieteikumu iesniedzējiem pirms to pārcelšanas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0137"><NO.P>137</NO.P><TXT>Polijas Republika it īpaši uzskata, ka LESD 72. pants neesot tāda tiesību norma, ar kuru var apstrīdēt Savienības tiesību akta spēkā esamību. Tieši pretēji, runa esot par noteikumu, kurš ir pielīdzināms kolīziju normai un saskaņā ar kuru dalībvalstu prerogatīvām sabiedriskās kārtības uzturēšanas un valsts drošības nodrošināšanas jomā ir primārs spēks attiecībā pret to pienākumiem, kuri izriet no sekundārajām tiesībām. Dalībvalsts varot atsaukties uz LESD 72. pantu, lai neīstenotu aktu, kas pieņemts saskaņā ar LESD V sadaļu katrreiz, kad tā uzskata, ka pastāv kaut potenciāls risks sabiedriskās kārtības uzturēšanai un valsts drošības nodrošināšanai, par ko tai ir atbildība. Šajā ziņā dalībvalstij esot ļoti plaša novērtējuma brīvība un, lai tā varētu atsaukties uz LESD 72. pantu, tai esot jāpierāda vienīgi sabiedriskās kārtības uzturēšanas un valsts drošības nodrošināšanas riska ticamība.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0138"><NO.P>138</NO.P><TXT>Neizvirzot citu aizstāvības pamatu saistībā ar LESD 72. pantu, Čehijas Republika savukārt apgalvo, ka, pastāvot draudiem valsts drošībai, ko izraisītu, iespējams, ar reliģisko ekstrēmismu saistītu personu pārcelšana, būtu jānodrošina, ka katra pārcelšanas dalībvalsts var uzturēt savas valsts drošību. Šo valsts drošības uzturēšanu neesot bijis iespējams nodrošināt it īpaši tādēļ, ka nebija pietiekamas informācijas par attiecīgajām personām un nebija iespējams organizēt pārrunas, lai pārbaudītu, vai konkrētie starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēji nav uzskatāmi par draudu valsts drošībai vai sabiedriskajai kārtībai pārcelšanas dalībvalstī.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="26"?><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Tiesas vērtējums</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0139"><NO.P>139</NO.P><TXT>Tiesiskumā balstītā Savienībā uz tās iestāžu aktiem ir attiecināma likumības prezumpcija. Tā kā Lēmumi 2015/1523 un 2015/1601 no to pieņemšanas brīža bija saistoši Polijas Republikai un Čehijas Republikai, šīm dalībvalstīm bija pienākums ievērot šos Savienības tiesību aktus un tos pildīt visā to divu gadu piemērošanas laikposmā. Tas pats attiecas uz Ungāriju saistībā ar Lēmumu 2015/1601, kas ir akts, kurš ir saistošs šai dalībvalstij no tā pieņemšanas visa tā divu gadu piemērošanas laikposmā (pēc analoģijas skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190327">2019. gada 27. marts</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Vācija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑620/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:256">EU:C:2019:256</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0085">85.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0140"><NO.P>140</NO.P><TXT>Šo Lēmumu 2015/1523 un 2015/1601 saistošo spēku nekādi nemaina tas, ka Lēmuma 2015/1601 tiesiskumu Ungārija un Slovākijas Republika ir apstrīdējusi Tiesā saistībā ar prasībām atcelt tiesību aktu saskaņā ar LESD 263. pantu, proti, tiesvedībās, kurās Polijas Republika ir iestājusies šo abu dalībvalstu atbalstam. Neviena no šīm dalībvalstīm turklāt nav lūgusi nedz apturēt šī lēmuma izpildi, nedz Tiesai noteikt pagaidu pasākumus atbilstoši LESD 278. un 279. pantam, un tā rezultātā šīm prasībām atcelt tiesību aktu atbilstoši LESD 278. pantam nebija apturošas iedarbības (skat. pēc analoģijas spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190327">2019. gada 27. marts</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Vācija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑620/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:256">EU:C:2019:256</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0086">86.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0087">87.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0141"><NO.P>141</NO.P><TXT>Turklāt ar <DATE ISO="20170906">2017. gada 6. septembra</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Slovākija un Ungārija/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑643/15 un C‑647/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:631">EU:C:2017:631</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) Tiesa noraidīja šīs pret Lēmumu 2015/1601 vērstās prasības atcelt tiesību aktu, tādējādi apstiprinot minētā lēmuma likumību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0142"><NO.P>142</NO.P><TXT>Konkrētajā gadījumā Polijas Republika un Ungārija, vienlaikus norādot, ka tās nevēlas aizbildināties ar Lēmuma 2015/1523 un/vai Lēmuma 2015/1601 prettiesiskumu saistībā ar LESD 72. pantu, apgalvo, ka šis pants abus šos lēmumus vai arī kādu no tiem tām ļāva atstāt nepiemērotu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0143"><NO.P>143</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir jāatgādina – lai gan saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru dalībvalstīm ir kompetence noteikt pienācīgus pasākumus, lai uzturētu sabiedrisko kārtību to teritorijā, kā arī lai nodrošinātu to iekšējo un ārējo drošību, no tā tomēr neizriet, ka šādi pasākumi tiek pilnībā izslēgti no Savienības tiesību piemērošanas jomas. Proti, kā Tiesa jau ir secinājusi, atkāpes, kas ir piemērojamas sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apdraudējuma gadījumos, ir paredzētas tikai LESD 36., 45., 52., 65., 72., 346. un 347. pantā, kas attiecas uz skaidri noteiktiem izņēmuma gadījumiem. No šiem pantiem nevar secināt, ka Līgumā ir paredzēts vispārējs izņēmums, saskaņā ar kuru no Savienības tiesību piemērošanas jomas tiek izslēgti visi pasākumi, kas veikti sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumu dēļ. Ja, neraugoties uz Līguma noteikumu īpašajiem nosacījumiem, tiktu atzīts šāds izņēmums, tas varētu apdraudēt Savienības tiesību saistošo raksturu un to vienveidīgu piemērošanu (šajā nozīmē skat. tostarp spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20091215">2009. gada 15. decembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Dānija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑461/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:783">EU:C:2009:783</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0051">51.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20100304">2010. gada 4. marts</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Portugāle</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑38/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:108">EU:C:2010:108</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0062">62.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, kā arī tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0144"><NO.P>144</NO.P><TXT>Turklāt LESD 72. pantā paredzētā atkāpe – tāpat kā tostarp LESD 346. un 347. pantā paredzētās atkāpes – saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir jāinterpretē šauri (šajā nozīmē skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20091215">2009. gada 15. decembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Dānija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑461/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:783">EU:C:2009:783</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0052">52.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20100304">2010. gada 4. marts</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Portugāle</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑38/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:108">EU:C:2010:108</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0063">63.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0145"><NO.P>145</NO.P><TXT>No tā izriet – lai gan LESD 72. pantā ir noteikts, ka V sadaļa neiespaido to dalībvalstu pienākumu izpildi, kas attiecas uz sabiedriskās kārtības uzturēšanu un valsts drošības nodrošināšanu, tas tomēr nebūtu jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstīm tiek piešķirtas pilnvaras atkāpties no Līguma noteikumiem, tikai atsaucoties uz šiem pienākumiem (skat. pēc analoģijas spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20091215">2009. gada 15. decembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Dānija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑461/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:783">EU:C:2009:783</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0053">53.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20100304">2010. gada 4. marts</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Portugāle</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑38/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:108">EU:C:2010:108</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0064">64.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="27"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0146"><NO.P>146</NO.P><TXT>Sabiedriskās kārtības un valsts drošības uzturēšanas prasību tvērumu neviena dalībvalsts nevar noteikt vienpusēji bez Savienības iestāžu kontroles (šajā nozīmē skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150611">2015. gada 11. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE>Zh. un O.</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑554/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:377">EU:C:2015:377</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0048">48.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, kā arī <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180502">2018. gada 2. maijs</DATE>, <NAME.CASE>K. un H. F. (Uzturēšanās tiesības un apsūdzības par kara noziegumiem)</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑331/16 un C‑366/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:296">EU:C:2018:296</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0040">40.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0147"><NO.P>147</NO.P><TXT>Dalībvalstij, kura atsaucas uz LESD 72. pantu priekšrocību, ir jāpierāda nepieciešamība izmantot šajā pantā paredzēto atkāpi, lai pildītu savus pienākumus sabiedriskās kārtības uzturēšanas un valsts drošības nodrošināšanas jomā (skat. pēc analoģijas spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20091215">2009. gada 15. decembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Dānija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑461/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:783">EU:C:2009:783</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0055">55.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20100304">2010. gada 4. marts</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Portugāle</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑38/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:108">EU:C:2010:108</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0066">66.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0148"><NO.P>148</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir jāatgādina, ka attiecībā uz Lēmumu 2015/1601 Tiesa <DATE ISO="20170906">2017. gada 6. septembra</DATE> sprieduma <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Slovākija un Ungārija/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑643/15 un C‑647/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:631">EU:C:2017:631</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) 307.–309. punktā jau ir noraidījusi Polijas Republikas kā personas, kas iestājusies lietā, argumentu, ka šis lēmums esot pretrunā samērīguma principam, jo tas neļaujot dalībvalstīm efektīvi nodrošināt pienākumu izpildi, kuri tām ir saistoši saskaņā ar LESD 72. pantu attiecībā uz sabiedriskās kārtības uzturēšanu un valsts drošības nodrošināšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0149"><NO.P>149</NO.P><TXT>Proti, Tiesa konstatēja, ka Lēmuma 2015/1601 32. apsvērumā, kas turklāt ir izteikts identiski Lēmuma 2015/1523 26. apsvērumam, ir tostarp norādīts, ka visā pārcelšanas procedūras laikā līdz pat starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja faktiskai pārvietošanai būtu jāņem vērā valsts drošības un sabiedriskās kārtības apsvērumi un ka šajā kontekstā ir pilnībā jāievēro starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja pamattiesības, tostarp attiecīgie noteikumi par datu aizsardzību (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170906">2017. gada 6. septembris</DATE>, <NAME.CASE>Slovākija un Ungārija/Padome</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑643/15 un C‑647/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:631">EU:C:2017:631</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0307">307.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0150"><NO.P>150</NO.P><TXT>Tiesa arī atsaucās uz Lēmuma 2015/1601 5. pantu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0032" REF.END="QE0032"/>Pārcelšanas procedūra<QUOT.END REF.START="QS0032" CODE="201D" ID="QE0032"/>, kura 7. punktā, kurš turklāt ir formulēts identiski Lēmuma 2015/1523 5. panta 7. punktam, ir paredzēts, ka dalībvalstis saglabā tiesības atteikties pārcelt starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju vienīgi tad, ja ir pamatots iemesls uzskatīt, ka viņš rada draudus to valsts drošībai vai sabiedriskajai kārtībai, vai ja ir nopietni iemesli piemērot Direktīvas 2011/95 12. un 17. pantā izklāstītos izslēgšanas noteikumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170906">2017. gada 6. septembris</DATE>, <NAME.CASE>Slovākija un Ungārija/Padome</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑643/15 un C‑647/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:631">EU:C:2017:631</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0308">308.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0151"><NO.P>151</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir jāpiebilst, ka Lēmuma 2015/1523 5. panta 4. punktā un identiskā formulējumā Lēmuma 2015/1601 5. panta 4. punktā ir paredzēts, ka lēmumu neapstiprināt tāda starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja pārcelšanu, kuru pārcelšanas mērķiem ir identificējusi Grieķijas Republika vai Itālijas Republika, pārcelšanas mērķa dalībvalsts var pieņemt vienīgi tad, ja ir pamatoti iemesli, kādi tie ir norādīti minētā 5. pantā 7. punktā, proti, ja ir pamatoti iemesli uzskatīt, ka konkrētais pieteikuma iesniedzējs rada draudus šo dalībvalstu valsts drošībai vai sabiedriskajai kārtībai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0152"><NO.P>152</NO.P><TXT>Katra šī lēmuma 5. pantā ietvertā mehānisma darbības kārtībā turklāt ir atspoguļoti šī sprieduma 143.–147. punktā atgādinātie principi, saskaņā ar kuriem LESD 72. pants kā tiesību norma, ar kuru ir paredzēta atkāpe, ir jāinterpretē šauri, un tādējādi ar to dalībvalstīm nav piešķirtas tiesības atkāpties no Savienības tiesību normām, vienīgi atsaucoties uz interesēm, kas ir saistītas ar sabiedriskās kārtības uzturēšanu un valsts drošības nodrošināšanu, bet tām ir noteikts pienākums pierādīt nepieciešamību piemērot šajā pantā paredzēto atkāpi, lai šajās jomās izpildītu savus pienākumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0153"><NO.P>153</NO.P><TXT>Tādējādi ir jākonstatē, ka Padome, pieņemot Lēmumus 2015/1523 un 2015/1601, ir pienācīgi ņēmusi vērā, ka dalībvalstīm ir jāizpilda pienākumi, kas tām ir saistoši saskaņā ar LESD 72. pantu, un attiecībā uz abiem pārcelšanas procedūras posmiem, kas seko saistību uzņemšanās posmam, ir reglamentējusi šo pienākumu izpildi, katra šī lēmuma 5. panta 4. un 7. punktā paredzot specifiskus nosacījumus.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="28"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0154"><NO.P>154</NO.P><TXT>Šajā ziņā attiecībā uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0033" REF.END="QE0033"/>nopietniem iemesliem<QUOT.END REF.START="QS0033" CODE="201D" ID="QE0033"/> piemērot Direktīvas 2011/95 12. un 17. pantā paredzētās tiesību normas attiecībā uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0034" REF.END="QE0034"/>izslēgšanu<QUOT.END REF.START="QS0034" CODE="201D" ID="QE0034"/>, proti, iemesliem, kuri saskaņā gan ar Lēmuma 2015/1523, gan ar Lēmuma 2015/1601 5. panta 7. punktu ļāva dalībvalstij atteikties pārcelt starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju, no Tiesas judikatūras izriet, ka attiecīgās dalībvalsts kompetentā iestāde var atsaukties uz Direktīvas 2011/95 12. panta 2. punkta b) apakšpunktā un šīs direktīvas 17. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēto izslēgšanas iemeslu, kas attiecas uz apstākli, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs ir izdarījis <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0035" REF.END="QE0035"/>smagu noziegumu<QUOT.END REF.START="QS0035" CODE="201D" ID="QE0035"/>, vienīgi pēc tam, kad tā katrā konkrētajā gadījumā ir izvērtējusi tai zināmos precīzos faktus, lai noskaidrotu, vai pastāv nopietni iemesli uzskatīt, ka ieinteresētās personas, kura citādi atbilst kritērijiem, lai saņemtu bēgļa statusu, izdarītie nodarījumi atbilst šim izslēgšanas gadījumam, attiecīgā pārkāpuma smaguma novērtējumā veicot pilnīgu pārbaudi attiecībā uz visiem apstākļiem konkrētajā gadījumā (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180913">2018. gada 13. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Ahmed</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑369/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:713">EU:C:2018:713</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0048">48.</REF.NP.ECR>, <REF.NP.ECR REF="NP0055">55.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0058">58.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0155"><NO.P>155</NO.P><TXT>Turklāt Tiesa norādīja, ka, lai gan Direktīvas 2011/95 12. un 17. pantā paredzētie izslēgšanas pamati ir izveidoti, balstoties uz jēdzienu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0036" REF.END="QE0036"/>smags noziegums<QUOT.END REF.START="QS0036" CODE="201D" ID="QE0036"/>, Direktīvas 2011/95 17. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētā pamata izslēgšanai no alternatīvās aizsardzības statusa piemērošanas joma ir plašāka par piemērošanas jomu, kāda ir Ženēvas konvencijas 1. panta F daļas b) punktā un Direktīvas 2011/95 12. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētajam pamatam izslēgšanai no bēgļa statusa. Lai gan izslēgšanas no bēgļa statusa pamats, kas paredzēts šajā pēdējā minētajā tiesību normā, attiecas uz smagu nepolitisku noziegumu, kurš ir izdarīts ārpus patvēruma valsts, pirms ieinteresētā persona tika uzņemta par bēgli, pamats izslēgšanai no alternatīvās aizsardzības, kas paredzēts Direktīvas 2011/95 17. panta 1. punkta b) apakšpunktā, vispārīgāk attiecas uz smagu noziegumu, un tātad tas nav ierobežots nedz ģeogrāfiski, nedz laika ziņā, nedz pēc attiecīgo noziegumu rakstura (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180913">2018. gada 13. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Ahmed</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑369/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:713">EU:C:2018:713</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0046">46.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0047">47.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0156"><NO.P>156</NO.P><TXT>Tā kā tā dēvētajiem <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0037" REF.END="QE0037"/>pamatotajiem<QUOT.END REF.START="QS0037" CODE="201D" ID="QE0037"/> iemesliem uzskatīt, ka konkrētās pārcelšanas dalībvalsts teritorijā starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs rada <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0038" REF.END="QE0038"/>draudus valsts drošībai vai sabiedriskajai kārtībai<QUOT.END REF.START="QS0038" CODE="201D" ID="QE0038"/> – kas šai pēdējai minētajai dalībvalstij saskaņā gan ar Lēmuma 2015/1523, gan ar Lēmuma 2015/1601 5. panta 4. punktu ļauj neapstiprināt Grieķijas Republikas vai Itālijas Republikas identificēta starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja pārcelšanu un atbilstoši katra šī lēmuma 5. panta 7. punktam atteikties pārcelt starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju –, ir jābūt <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0039" REF.END="QE0039"/>pamatotiem<QUOT.END REF.START="QS0039" CODE="201D" ID="QE0039"/>, nevis <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0040" REF.END="QE0040"/>nopietniem<QUOT.END REF.START="QS0040" CODE="201D" ID="QE0040"/> un tā kā tie obligāti neattiecas uz jau izdarītu smagu noziegumu vai smagu nepolitisku noziegumu, kurš ir izdarīts valstī, kas nav patvēruma valsts, pirms ieinteresētās personas uzņemšanas bēgļa statusā, bet prasa vienīgi pierādījumus par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0041" REF.END="QE0041"/>draudiem valsts drošībai vai sabiedriskajai kārtībai<QUOT.END REF.START="QS0041" CODE="201D" ID="QE0041"/>, šie iemesli nepārprotami atstāj plašāku novērtējuma brīvību pārcelšanas dalībvalstīm nekā nopietni iemesli piemērot tiesību normas attiecībā uz izslēgšanu, kas ir paredzētas Direktīvas 2011/95 12. un 17. pantā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0157"><NO.P>157</NO.P><TXT>Turklāt ir jānorāda, ka gan Lēmuma 2015/1523, gan Lēmuma 2015/1601 5. panta 4. un 7. punkta formulējums atšķiras tostarp no tā, kā ir formulēts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/38/EK (<DATE ISO="20040429">2004. gada 29. aprīlis</DATE>) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="158" PAGE.FIRST="77" DATE.PUB="2004">OV 2004, L 158, 77. lpp.</REF.DOC.OJ>, un labojumi <REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="229" PAGE.FIRST="35" DATE.PUB="2004">OV 2004, L 229, 35. lpp.</REF.DOC.OJ>, un <REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="197" PAGE.FIRST="34" DATE.PUB="2005">OV 2005, L 197, 34. lpp.</REF.DOC.OJ>), 27. panta 2. punkts, kurā ir prasīts, ka attiecīgā indivīda personiskajai darbībai ir jārada <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0042" REF.END="QE0042"/>faktiski, attiecīgajā brīdī esoši un pietiekami nopietni draudi, kas skar vienu no sabiedrības pamatinteresēm<QUOT.END REF.START="QS0042" CODE="201D" ID="QE0042"/> attiecīgajā dalībvalstī. Līdz ar to jēdziens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0043" REF.END="QE0043"/>draudi valsts drošībai vai sabiedriskajai kārtībai<QUOT.END REF.START="QS0043" CODE="201D" ID="QE0043"/> Lēmumu 2015/1523 un 2015/1601 iepriekš minēto tiesību normu izpratnē ir jāinterpretē plašāk, nekā tas ir interpretēts judikatūrā attiecībā uz personām, kurām ir tiesības uz brīvu pārvietošanos. Šis jēdziens tostarp var aptvert potenciālus draudus valsts drošībai vai sabiedriskajai kārtībai (skat. pēc analoģijas spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170404">2017. gada 4. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Fahimian</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑544/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:255">EU:C:2017:255</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0040">40.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, kā arī <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20191212">2019. gada 12. decembris</DATE>, <NAME.CASE>E. P. (Draudi sabiedriskajai kārtībai)</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑380/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:1071">EU:C:2019:1071</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0032">32.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="29"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0158"><NO.P>158</NO.P><TXT>Tādējādi plašā novērtējuma brīvība kompetentajām pārcelšanas dalībvalstu iestādēm ir jāatzīst arī situācijās, kad tās nosaka, vai trešās valsts valstspiederīgais, kuru ir plānots pārcelt, ir uzskatāms par valsts drošības vai sabiedriskās kārtības apdraudējumu to teritorijā (skat. pēc analoģijas spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20191212">2019. gada 12. decembris</DATE>, <NAME.CASE>E. P. (Draudi sabiedriskajai kārtībai)</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑380/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:1071">EU:C:2019:1071</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0159"><NO.P>159</NO.P><TXT>Šajos apstākļos, tāpat kā nopietnus iemeslus piemērot Direktīvas 2011/95 12. un 17. pantā paredzētās tiesību normas attiecībā uz izslēgšanu, arī pamatotus iemeslus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzskatīt par apdraudējumu valsts drošībai vai sabiedriskajai kārtībai pārcelšanas dalībvalsts iestādes var izvirzīt tikai tad, ja pastāv saskanīgi, objektīvi un konkrēti pierādījumi, kas ļauj turēt aizdomās par to, ka attiecīgais pieteikuma iesniedzējs rada vai var radīt šādus draudus (skat. pēc analoģijas spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20191212">2019. gada 12. decembris</DATE>, <NAME.CASE>E. P. (Draudi sabiedriskajai kārtībai)</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑380/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:1071">EU:C:2019:1071</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0049">49.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un tikai pēc tam, kad šīs iestādes attiecībā katru pieteikuma iesniedzēju, kuru ir ierosināts pārcelt, ir veikušas tām zināmo faktu vērtējumu, lai noteiktu, vai, ņemot vērā visu konkrētajā gadījumā pastāvošo apstākļu visaptverošu vērtējumu, pastāv šādi pamatoti iemesli.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0160"><NO.P>160</NO.P><TXT>No minētā izriet, ka pārcelšanas procedūru kontekstā saskaņā gan ar Lēmuma 2015/1523, gan Lēmuma 2015/1601 5. panta 4. un 7. punktā paredzēto noteikumu pārcelšanas dalībvalsts kompetentajām iestādēm ir atļauts atsaukties uz nopietniem vai pamatotiem iemesliem saistībā ar valsts drošības vai sabiedriskās kārtības uzturēšanu to teritorijā tikai pēc tam, kad katrā konkrētā gadījumā ir izvērtēts, vai attiecīgais starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs rada vai var radīt draudus tās interesēm. Šim noteikumam līdz ar to pretrunā ir tas – kā to arī būtībā ģenerāladvokāte ir norādījusi secinājumu 223. punktā –, ka saistībā ar šo procedūru dalībvalsts vienīgi vispārējās prevencijas apsvērumu mērķiem un neizveidojot tiešu saikni ar konkrēto gadījumu kategoriski atsaucas uz LESD 72. pantu, lai pamatotu pienākumu, kas tām ir saistoši saskaņā ar Lēmumu 2015/1523 un/vai Lēmumu 2015/1601, īstenošanas apturēšanu vai pat pārtraukšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0161"><NO.P>161</NO.P><TXT>Tas izskaidro, kādēļ gan Lēmuma 2015/1523, gan Lēmuma 2015/1601 5. panta 2. punkts – kurš attiecās uz pārcelšanas procedūras pirmo posmu un kurā pārcelšanas dalībvalstīm bija paredzēts pienākums vismaz ik pēc trim mēnešiem norādīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēju skaitu, kurus ātri var pārcelt uz to teritoriju, – piešķīra beznosacījuma raksturu šim pienākumam un neparedzēja šīm dalībvalstīm iespēju atsaukties uz apdraudējuma valsts drošībai vai sabiedriskajai kārtībai šajā teritorijā pastāvēšanu, lai pamatotu šīs tiesību normas nepiemērošanu. Proti, tas, ka šīs procedūras sākuma stadijā nebija nekādas norādes par pieteikuma iesniedzējiem, kuri bija jāpārceļ uz attiecīgo dalībvalsti, padarīja neiespējamu jebkādu individualizētu vērtējumu par risku, ko viņi būtu varējuši izraisīt minētās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai vai valsts drošībai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0162"><NO.P>162</NO.P><TXT>Vēl attiecībā uz grūtībām, ar kādām būtu saskārusies Polijas Republika, lai nodrošinātu valsts drošību vai sabiedrisko kārtību pārcelšanas procedūras posmos, kuri seko pēc tās saistību uzņemšanās <DATE ISO="20161216">2016. gada 16. decembrī</DATE>, ir jānorāda, ka tās attiecas uz Lēmumu 2015/1523 un 2015/1601 divu gadu piemērošanas laikposma sākumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0163"><NO.P>163</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir jānorāda, kā jau ir atgādināts šā sprieduma 95. punktā, ka ievērojama skaita personu pārcelšanu, kāda tā ir paredzēta ar Lēmumiem 2015/1523 un 2015/1601, ir vienlaikus iepriekš nepieredzēta un sarežģīta darbība, kurai, pirms tā rada konkrētas sekas, ir nepieciešams noteikts sagatavošanas un īstenošanas laiks, it īpaši attiecībā uz koordināciju starp dažādu dalībvalstu iestādēm.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0164"><NO.P>164</NO.P><TXT>Turklāt, ja – kā norāda Polijas Republika un Čehijas Republika – gan Lēmuma 2015/1523, gan Lēmuma 2015/1601 5. panta 4. un 7. punktā paredzētais mehānisms būtu neefektīvs, tostarp Itālijas valsts iestāžu sadarbības trūkuma dēļ, šādas praktiskas grūtības nešķiet cieši saistītas ar minēto mehānismu un jebkurā gadījumā ir jārisina pārcelšanas labumguvēju dalībvalstu iestāžu un pārcelšanas mērķa dalībvalstu iestāžu savstarpējas sadarbības un uzticēšanās garā, kam ir jāprevalē, īstenojot katra šī lēmuma 5. pantā paredzēto pārcelšanas procedūru (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170906">2017. gada 6. septembris</DATE>, <NAME.CASE>Slovākija un Ungārija/Padome</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑643/15 un C‑647/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:631">EU:C:2017:631</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0309">309.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="30"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0165"><NO.P>165</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir jānorāda – no ziņojumiem par pārcelšanu un pārmitināšanu izriet, ka, lai gan Lēmumu 2015/1523 un 2015/1601 piemērošanas laikposma sākumā faktiski pārvietoto starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēju skaits bija relatīvi zems, pamatojoties tostarp uz to, ka vairākas dalībvalstis ievērojamā skaitā gadījumu atteicās pārcelt Grieķijas Republikas vai Itālijas Republikas identificētos starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzējus tostarp tā apdraudējuma dēļ, ko tie būtu radījuši to sabiedriskajai kārtībai un drošībai, šī problēma pakāpeniski kļuva mazāk nozīmīga un veikto pārcelšanu ritms kļuva stabilāks.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0166"><NO.P>166</NO.P><TXT>Tādējādi, kā izriet no astotā, vienpadsmitā un divpadsmitā ziņojuma par pārcelšanu un pārmitināšanu, pārcelšanas dalībvalstis zināmos apstākļos faktiski varēja veikt papildu, pat sistemātiskas drošības pārbaudes, tostarp noturot pārrunas, un attiecībā uz pārcelšanām no Itālijas tām no <DATE ISO="20161201">2016. gada 1. decembra</DATE> bija iespēja lūgt Eiropas Savienības Aģentūras tiesībaizsardzības sadarbībai (Eiropols) palīdzību, lai rīkotu šīs pārrunas ar mērķi izvairīties no tā, ka šīs pārbaudes nepamatoti turpinātu kavēt pārcelšanas procesu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0167"><NO.P>167</NO.P><TXT>Turklāt attiecībā uz pārcelšanu no Grieķijas pārcelšanas dalībvalstīm kopš Lēmumu 2015/1523 un 2015/1601 stāšanās spēkā bija iespēja prasīt, lai pirms pārcelšanas drošības pārrunas noturētu pašu šo dalībvalstu policijas darbinieki.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0168"><NO.P>168</NO.P><TXT>Šie pasākumi papildināja noteikumu, kas jau bija paredzēts gan Lēmuma 2015/1523, gan Lēmuma 2015/1601 5. pantā, lai nodrošinātu konkrēto personu identificēšanu, un tostarp šī panta 5. un 11. punktā, kuros bija noteikts pienākums noņemt pirkstu nospiedumus pirms un pēc pārvietošanas, kā arī tos pārsūtīt uz <HT TYPE="ITALIC">Eurodac</HT> centrālo sistēmu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0169"><NO.P>169</NO.P><TXT>No tā izriet, ka Polijas Republika un Ungārija nevar balstīties uz LESD 72. pantu, lai pamatotu savu atteikšanos īstenot visus pārcelšanas pienākumus, kuri tām ir noteikti ar Lēmuma 2015/1523 5. panta 2. un 4.–11. punktu un/vai Lēmuma 2015/1601 5. panta 2. un 4.–11. punktu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0170"><NO.P>170</NO.P><TXT>Tādējādi, kā to arī būtībā ģenerāladvokāte ir norādījusi secinājumu 226. un 227. punktā, argumentācija, kas ir izvirzīta, pamatojoties uz LESD 72. panta un LES 4. panta 2. punktu, lasot tos kopsakarā, nevar atspēkot šo secinājumu. Proti, nekas nenorāda, ka šajā pēdējā minētajā tiesību normā paredzēto tādu būtisku valsts funkciju efektīva aizsardzība kā, piemēram, valsts drošības aizsardzība varēja tikt nodrošināta, vienīgi atstājot nepiemērotus Lēmumus 2015/1523 un 2015/1601.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0171"><NO.P>171</NO.P><TXT>Tieši pretēji, katra minētā lēmuma 5. panta 4. un 7. punktā paredzētais mehānisms, tostarp tā konkrētā piemērošana, kāda tā attīstījās praksē šo lēmumu piemērošanas laikposmos, atstāja pārcelšanas dalībvalstīm reālas iespējas aizsargāt savas ar sabiedrisko kārtību un valsts drošību saistītās intereses attiecībā uz katra starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja, kuru ir ierosināts pārcelt, individuālās situācijas vērtējumu, tomēr nekaitējot šo pašu lēmumu mērķim nodrošināt efektīvu un ātru ievērojama skaita pieteikumu iesniedzēju, kuriem acīmredzami ir nepieciešama starptautiska aizsardzība, pārcelšanu, lai atvieglotu nozīmīgo spiedienu, kāds skāra Grieķijas un Itālijas patvēruma sistēmas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0172"><NO.P>172</NO.P><TXT>Līdz ar to aizstāvības pamati, kurus Polijas Republika un Ungārija ir izvirzījušas, pamatojoties uz LESD 72. pantu, lasot to kopsakarā ar LES 4. panta 2. punktu, ir jānoraida.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="31"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par aizstāvības pamatu, ko Čehijas Republika ir izvirzījusi, pamatojoties uz Lēmumos 2015/1523 un 2015/1601 paredzētajam pārcelšanas mehānismam it kā piemītošo disfunkciju un efektivitātes trūkumu, tos piemērojot konkrēti</HT></HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Lietas dalībnieku argumenti</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0173"><NO.P>173</NO.P><TXT>Čehijas Republika apgalvo, ka tās lēmumu atstāt nepiemērotus Lēmumus 2015/1523 un 2015/1601 pamatojot tas, ka attiecībā uz pārcelšanas mehānisma konkrēto piemērošanu, kāds tas ir paredzēts šajos lēmumos, šis mehānisms izrādījās lielā mērā disfunkcionējošs un neefektīvs, tostarp tādēļ, ka Grieķijas un Itālijas iestādes sistemātiski pieļāva sadarbības trūkumus vai arī Grieķija un Itālija faktiski vispār nesadarbojās brīdī, kad notika saistību uzņemšanās attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēju, kurus bija plānots pārvietot, pārcelšanu, par ko liecinot šī mehānisma zemie panākumi attiecībā uz kopējo faktiski veikto pārcelšanu skaitu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0174"><NO.P>174</NO.P><TXT>Attiecībā uz draudiem sabiedrības drošībai, kas piemistu tādu personu pārcelšanai, kas, iespējams, ir saistītas ar reliģisko ekstrēmismu, būtu jānodrošina, lai katra pārcelšanas dalībvalsts varētu sevi pasargāt saskaņā ar LES 4. panta 2. punktu un, konkrētāk, – LESD 72. pantu. Šo principu arī atspoguļojot gan Lēmuma 2015/1523, gan Lēmuma 2015/1601 5. panta 7. punkts. Pārcelšanas mehānisms attiecībā uz tā konkrēto piemērošanu neesot nodrošinājis šādu sabiedriskās drošības aizsardzību tostarp tādēļ, ka neesot bijis pietiekamas informācijas par attiecīgajām personām un neesot bijis iespējams noturēt pārrunas drošības jomā, lai gan runa esot bijusi par nepieciešamiem nosacījumiem, lai pārbaudītu, ka šīs personas nerada draudus valsts drošībai vai sabiedriskajai kārtībai pārcelšanas dalībvalstī.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0175"><NO.P>175</NO.P><TXT>No tā izrietot, ka pārcelšanas saistību uzņemšanās saskaņā ar katra šī lēmuma 5. panta 2. punktu esot bijis pilnībā formāls uzdevums, ar kuru netika īstenots ar minētajiem lēmumiem sasniedzamais faktiskas pārcelšanas mērķis.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0176"><NO.P>176</NO.P><TXT>Čehijas Republika tādējādi esot devusi priekšroku koncentrēt savas pūles efektīvākiem atbalsta pasākumiem nekā pārcelšanas pasākums, gan divpusējā līmenī, gan Savienības kontekstā sniedzot finansiālu, tehnisku un personīgu palīdzību visvairāk skartajām trešajām valstīm un dalībvalstīm, kas pirmās saskārās ar personu, kurām acīmredzami ir vajadzīga starptautiskā aizsardzība, masveida pieplūdumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0177"><NO.P>177</NO.P><TXT>Komisija nepiekrīt šiem argumentiem.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Tiesas vērtējums</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0178"><NO.P>178</NO.P><TXT>Vispirms ir jāatgādina, kā jau ir norādīts šī sprieduma 31. punktā, ka <DATE ISO="20170605">2017. gada 5. jūnijā</DATE> Čehijas Republika pieņēma Rezolūciju Nr. 439, ar kuru šī dalībvalsts nolēma apturēt to pienākumu īstenošanu, kurus tā bija apņēmusies izpildīt Eiropadomes sanāksmē 2015. gada 25. un 26. jūnijā, kuri tika oficiāli apstiprināti dalībvalstu valdību pārstāvju sanāksmē, kas sanāca Eiropadomē <DATE ISO="20150720">2015. gada 20. jūlijā</DATE>, un kuri tika ieviesti ar Lēmumu 2015/1523, kā arī to pienākumu izpildi, kuri tai izriet no Lēmuma 2015/1601, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0044" REF.END="QE0044"/>ņemot vērā ievērojamo situācijas pasliktināšanos attiecībā uz drošību [..] Savienībā un acīmredzamu pārcelšanas shēmas disfunkciju<QUOT.END REF.START="QS0044" CODE="201D" ID="QE0044"/>. Netiek apstrīdēts, ka nevienā vēlākā brīdī minēto lēmumu attiecīgo piemērošanas laikposmu laikā Čehijas Republika nav atcēlusi šo apturēšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0179"><NO.P>179</NO.P><TXT>Konkrētajā gadījumā Čehijas Republika savā aizstāvībā pret to vērstajā procedūrā saistībā ar valsts pienākumu neizpildi balstās uz apsvērumiem attiecībā uz disfunkciju un efektivitātes trūkumu, kas esot piemitis Lēmumos 2015/1523 un 2015/1601 paredzētajam pārcelšanas mehānismam tā konkrētajā piemērošanā, tostarp specifiskam mehānismam, kas paredzēts katra šī lēmuma 5. panta 4. un 7. punktā,<?PAGE NO="32"?> ar kuru dalībvalstīm esot atļauts tās teritorijā aizsargāt valsts drošību vai sabiedrisko kārtību saistībā ar pārcelšanas procedūru, lai pamatotu tās lēmumu neīstenot pārcelšanas pienākumus, kas tai ir saistoši saskaņā ar katra šī paša lēmuma 5. panta 2. un 4.–11. punktu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0180"><NO.P>180</NO.P><TXT>Šajā ziņā, nekaitējot solidaritātes mērķim, kuru pauž Lēmumi 2015/1523 un 2015/1601, kā arī šo aktu obligātajam raksturam, nevar pieļaut, ka dalībvalsts var balstīties – turklāt šajā ziņā neatsaucoties uz līgumos paredzēto tiesisko pamatu – uz tās vienpusēju vērtējumu par pārcelšanas mehānisma, kas izveidots ar minētajiem tiesību aktiem, apgalvoto efektivitātes trūkumu vai pat disfunkciju, it īpaši attiecībā uz sabiedriskās kārtības uzturēšanu un valsts drošības nodrošināšanu, lai nepildītu jebkādus pārcelšanas pienākumus, kas tai ir saistoši saskaņā ar šiem pašiem tiesību aktiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0181"><NO.P>181</NO.P><TXT>Ir arī jāatgādina, kā jau ir ticis uzsvērts šā sprieduma 80. punktā, ka pienākumi – kurus ietver Lēmumos 2015/1523 un 2015/1601 paredzētie pagaidu pasākumi, jo tie ir tikuši pieņemti saskaņā ar LESD 78. panta 3. punktu, lai palīdzētu Grieķijas Republikai un Itālijas Republikai labāk tikt galā ar pēkšņo trešo valstu valstspiederīgo pieplūdumu tās teritorijā, – principā ir jāsadala starp visām pārējām dalībvalstīm, ievērojot solidaritātes un atbildības taisnīga sadalījuma starp dalībvalstīm principu, kurš saskaņā ar LESD 80. pantu reglamentē Savienības politiku patvēruma jomā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0182"><NO.P>182</NO.P><TXT>Turklāt nešķiet, ka šajos lēmumos paredzētajam pārcelšanas mehānismam, kā arī tostarp katra šī lēmuma 5. panta 4. un 7. punktā ietvertajam specifiskajam mehānismam piemistu praktiskas grūtības Lēmumu 2015/1523 un 2015/1601 piemērošanā, uz kurām atsaucās Čehijas Republika, un saskaņā ar šā sprieduma 164. punktā atgādināto jebkurā gadījumā tās ir jārisina pārcelšanas labumguvēju dalībvalstu iestāžu un pārcelšanas mērķa dalībvalstu iestāžu savstarpējas sadarbības un uzticēšanās garā, kam ir jāprevalē, īstenojot katra minētā lēmuma 5. pantā paredzēto pārcelšanas procedūru.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0183"><NO.P>183</NO.P><TXT>Tādējādi pārcelšanas mehānisma apgalvotais efektivitātes trūkums vai apgalvotā disfunkcija nav traucējusi pārējām dalībvalstīm regulāri uzņemties pārcelšanas saistības un efektīvi veikt starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēju pārcelšanu visā Lēmumu 2015/1523 un 2015/1601 attiecīgajā piemērošanas laikposmā un vēl izteiktāk šo laikposmu beigās, atbildot uz Komisijas aicinājumu ikmēneša ziņojumos par pārcelšanu un pārvietošanu padarīt intensīvāku pārcelšanas ritmu pirms minēto laikposmu beigām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0184"><NO.P>184</NO.P><TXT>Turklāt vairākas Čehijas Republikas izvirzītās praktiskās problēmas ir saistītas ar jau šā sprieduma 95. un 163. punktā izvirzīto apstākli, ka personu ievērojama skaita pārcelšana, kāda tā paredzēta Lēmumos 2015/1523 un 2015/1601, ir darbība, kura ir vienlaikus iepriekš nepieredzēta un sarežģīta un kurai, pirms tā rada konkrētas sekas, ir nepieciešams noteikts sagatavošanas un īstenošanas laiks, it īpaši attiecībā uz koordināciju starp dažādu dalībvalstu iestādēm.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0185"><NO.P>185</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir arī jāatgādina, kā jau ir norādīts šā sprieduma 166. punktā, ka Lēmumu 2015/1523 un 2015/1601 piemērošanas laikposmā attiecībā uz pārcelšanas procedūru jau ir tikuši veikti noteikti pielāgojumi, lai reaģētu tostarp uz Čehijas Republikas minētajām praktiskajām problēmām. Tā tas ir arī attiecībā uz pārcelšanas dalībvalstu tiesībām veikt papildu drošības pārbaudes Grieķijā vai Itālijā pirms starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēju pārcelšanas, kā arī no <DATE ISO="20161201">2016. gada 1. decembra</DATE> nodrošināto iespēju lūgt Eiropola palīdzību veikt šīs papildu drošības pārbaudes Itālijā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0186"><NO.P>186</NO.P><TXT>Visbeidzot ir arī jānoraida Čehijas Republikas arguments, ka šī dalībvalsts ir devusi priekšroku atbalstīt Grieķijas Republiku un Itālijas Republiku kā dalībvalstis, kas pirmās saskārās ar migrāciju, kā arī atbalstīt vairākas trešās valstis, sniedzot palīdzību, kas nav pārcelšana.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0187"><NO.P>187</NO.P><TXT>Proti, tā kā kopš Lēmumu 2015/1523 un 2015/1601 pieņemšanas un to piemērošanas laikposmā šie lēmumi attiecībā uz Čehijas Republiku bija saistoši, šai dalībvalstij bija jānodrošina ar šiem lēmumiem noteikto pārcelšanas pienākumu izpilde neatkarīgi no tā, vai ir sniegta cita veida palīdzība Grieķijas Republikai un Itālijas Republikai, un pat ja šādas palīdzības mērķis arī bija mazināt spiedienu uz šo abu dalībvalstu, kas pirmās saskārās ar migrāciju, patvēruma sistēmām. Papildus ir jānorāda, ka noteikta<?PAGE NO="33"?> veida palīdzība tostarp bija noteikta ar minētajiem lēmumiem vai citiem Savienības līmenī pieņemtiem aktiem. Šāda palīdzība nekādā ziņā nevar aizstāt no Lēmumiem 2015/1523 un 2015/1601 izrietošo pienākumu īstenošanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0188"><NO.P>188</NO.P><TXT>No tā izriet, ka Čehijas Republikas izvirzītais aizstāvības pamats saistībā ar Lēmumos 2015/1523 un 2015/1601 paredzētā pārcelšanas mehānisma apgalvoto disfunkciju un efektivitātes trūkumu ir jānoraida.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0189"><NO.P>189</NO.P><TXT>Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jākonstatē, ka:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>nenorādot regulāri un vismaz ik pēc trim mēnešiem pietiekamu skaitu starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēju, kurus var ātri pārcelt uz tās teritoriju, Polijas Republika kopš <DATE ISO="20160316">2016. gada 16. marta</DATE> nav izpildījusi pienākumus, kas tai ir saistoši saskaņā ar Lēmuma 2015/1523 5. panta 2. punktu un Lēmuma 2015/1601 5. panta 2. punktu, kā arī līdz ar to nav izpildījusi vēlākus pārcelšanas pienākumus, kas tai ir saistoši saskaņā ar katra šī lēmuma 5. panta 4.–11. punktu;</P></ITEM><ITEM><P>nenorādot regulāri un vismaz ik pēc trim mēnešiem pietiekamu skaitu starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēju, kurus var ātri pārcelt uz tās teritoriju, Ungārija kopš <DATE ISO="20151225">2015. gada 25. decembra</DATE> nav izpildījusi pienākumus, kas tai ir saistoši saskaņā ar Lēmuma 2015/1601 5. panta 2. punktu, kā arī līdz ar to nav izpildījusi vēlākus pārcelšanas pienākumus, kas tai ir saistoši saskaņā ar šī lēmuma 5. panta 4.–11. punktu;</P></ITEM><ITEM><P>nenorādot regulāri un vismaz ik pēc trim mēnešiem pietiekamu skaitu starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēju, kurus var ātri pārcelt uz tās teritoriju, Čehijas Republika kopš <DATE ISO="20160813">2016. gada 13. augusta</DATE> nav izpildījusi pienākumus, kuri tai ir saistoši saskaņā ar Lēmuma 2015/1523 5. panta 2. punktu un Lēmuma 2015/1601 5. panta 2. punktu, kā arī līdz ar to nav izpildījusi vēlākus pārcelšanas pienākumus, kas tai ir saistoši saskaņā ar katra šī lēmuma 5. panta 4.–11. punktu.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Par tiesāšanās izdevumiem</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0190"><NO.P>190</NO.P><TXT>Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Atbilstoši šī reglamenta 140. panta 1. punktam dalībvalstis, kas ir iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0191"><NO.P>191</NO.P><TXT>Tā kā Komisija lietā C‑715/17 ir prasījusi piespriest Polijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā Polijas Republikai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt pašai savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus. Čehijas Republika un Ungārija, kuras ir iestājušās šajā lietā Polijas Republikas atbalstam, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0192"><NO.P>192</NO.P><TXT>Tā kā Komisija lietā C‑718/17 ir prasījusi piespriest Ungārijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā Ungārijai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt pašai savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus. Čehijas Republika un Polijas Republika, kuras ir iestājušās šajā lietā Ungārijas atbalstam, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0193"><NO.P>193</NO.P><TXT>Tā kā Komisija lietā C‑719/17 ir prasījusi piespriest Čehijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā Čehijas Republikai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt pašai savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus. Ungārija un Polijas Republika, kuras ir iestājušās šajā lietā Čehijas Republikas atbalstam, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="34"?><JURISDICTION><INTRO>Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:</INTRO><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">1)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Lietas C‑715/17, C‑718/17 un C‑719/17 apvienot sprieduma taisīšanai.</HT></TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">2)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Nenorādot regulāri un vismaz ik pēc trim mēnešiem pietiekamu skaitu starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēju, kurus var ātri pārcelt uz tās teritoriju, Polijas Republika kopš <DATE ISO="20160316">2016. gada 16. marta</DATE> nav izpildījusi pienākumus, kas tai ir saistoši saskaņā ar Padomes Lēmuma (ES) 2015/1523 (<DATE ISO="20150914">2015. gada 14. septembris</DATE>), ar ko nosaka pagaidu pasākumus starptautiskās aizsardzības jomā Itālijas un Grieķijas labā, 5. panta 2. punktu un Padomes Lēmuma (ES) 2015/1601 (<DATE ISO="20150922">2015. gada 22. septembris</DATE>), ar ko nosaka pagaidu pasākumus starptautiskās aizsardzības jomā Itālijas un Grieķijas labā, 5. panta 2. punktu, kā arī līdz ar to nav izpildījusi vēlākus pārcelšanas pienākumus, kas tai ir saistoši saskaņā ar katra šī lēmuma 5. panta 4.–11. punktu.</HT></TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">3)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Nenorādot regulāri un vismaz ik pēc trim mēnešiem pietiekamu skaitu starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēju, kurus var ātri pārcelt uz tās teritoriju, Ungārija kopš <DATE ISO="20151225">2015. gada 25. decembra</DATE> nav izpildījusi pienākumus, kas tai ir saistoši saskaņā ar Lēmuma 2015/1601 5. panta 2. punktu, kā arī līdz ar to nav izpildījusi vēlākus pārcelšanas pienākumus, kas tai ir saistoši saskaņā ar šī lēmuma 5. panta 4.–11. punktu.</HT></TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">4)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Nenorādot regulāri un vismaz ik pēc trim mēnešiem pietiekamu skaitu starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēju, kurus var ātri pārcelt uz tās teritoriju, Čehijas Republika kopš <DATE ISO="20160813">2016. gada 13. augusta</DATE> nav izpildījusi pienākumus, kuri tai ir saistoši saskaņā ar Lēmuma 2015/1523 5. panta 2. punktu un Lēmuma 2015/1601 5. panta 2. punktu, kā arī līdz ar to nav izpildījusi vēlākus pārcelšanas pienākumus, kas tai ir saistoši saskaņā ar katra šī lēmuma 5. panta 4.–11. punktu.</HT></TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">5)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Polijas Republika savus tiesāšanās izdevumus lietās C‑715/17, C‑718/17 un C‑719/17 sedz pati, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus lietā C‑715/17.</HT></TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">6)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Ungārija savus tiesāšanās izdevumus lietās C‑715/17, C‑718/17 un C‑719/17 sedz pati, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus lietā C‑718/17.</HT></TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">7)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Čehijas Republika savus tiesāšanās izdevumus lietās C‑715/17, C‑718/17 un C‑719/17 sedz pati, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus lietā C‑719/17.</HT></TXT></NP></ITEM></LIST></JURISDICTION></CONTENTS.JUDGMENT><SIGNATURE.CASE><SIGNATORY><P>[Paraksti]</P></SIGNATORY></SIGNATURE.CASE></JUDGMENT>