–

prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2024. gada 8. aprīlī,

–

pirmos 2024. gada 16. decembra procesa organizatoriskos pasākumus un prasītājas un Komisijas atbildes, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegtas attiecīgi 2025. gada 16. un 20. janvārī,

–

otros 2025. gada 4. februāra procesa organizatoriskos pasākumus un prasītājas un Komisijas atbildes, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegtas attiecīgi 2025. gada 21. un 19. februārī,

1

Ar prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu, prasītāja Compagnie générale des établissements Michelin lūdz atcelt Komisijas 2024. gada 10. janvāra Lēmumu C(2024) 243 final, ar kuru prasītājai, kā arī visām tās tieši vai netieši kontrolētām sabiedrībām pieprasa pakļauties pārbaudei atbilstoši Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 20. panta 4. punktam (lieta AT.40863 – Hoops) (turpmāk tekstā – apstrīdētais lēmums”).

I.

Tiesvedības priekšvēsture

2

Prasītāja nodarbojas citastarp ar vieglo un kravas automobiļu riepu ražošanu, kā arī tirdzniecību Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ) un visā pasaulē.

3

2024. gada 10. janvārī Komisija pēc savas ierosmes uzsāktās izmeklēšanas laikā pieņēma apstrīdēto lēmumu, ar kuru prasītājai tika pieprasīts pakļauties pārbaudei saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101. un 102.] pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 20. panta 4. punktu.

4

Apstrīdētā lēmuma 1. pants formulēts šādi:

5

Apstrīdētā lēmuma 2. panta 2. punktā Komisija atgādina tās inspektoriem piešķirtās dokumentu izņemšanas pilnvaras pārbaudes laikā. Apstrīdētā lēmuma 3. pantā ir precizēts, ka pārbaudi var sākt 2024. gada 30. janvārī vai neilgi pēc tam.

6

Atbilstošais apstrīdētā lēmuma pamatojums minēts šādos apsvērumos:

7

2024. gada 30. janvārī Komisijas inspektori kopā ar Autorité de la concurrence (Konkurences iestāde, Francija) pārstāvjiem ieradās prasītājas telpās, lai tai paziņotu apstrīdēto lēmumu un veiktu pārbaudi. Šajā kontekstā Komisija ieradās biroju telpās, izņēma materiālus (portatīvos datorus, mobilos tālruņus, planšetdatorus, ārējos cietos diskus), uzklausīja vairākas personas un pārkopēja savāktā materiāla saturu.

8

2024. gada 2. februārī pārbaude tika apturēta.

9

Pēc pārbaudes apturēšanas prasītāja Komisijai nosūtīja ar 2024. gada 2. februāri datētu dokumentu, kurā izteica iebildumus pret apstrīdētā lēmuma saturu un pārbaudes norisi, apstrīdot gan iespējamā pārkāpuma materiālo un laika tvērumu, gan atsevišķus pārbaudes laikā izteiktos Komisijas inspektoru lūgumus.

10

2024. gada 4. martā pārbaude tika atsākta Komisijas telpās Briselē (Beļģija). Tā beidzās 2024. gada 7. martā.

II.

Lietas dalībnieku prasījumi

11

Procesuālo rakstu jaunākajā redakcijā prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai būtībā ir šādi:

–

atcelt apstrīdēto lēmumu;

–

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

12

Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–

noraidīt prasību;

–

piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

III.

Juridiskais pamatojums

13

Vispirms no procesuālā viedokļa jānorāda, ka iebildumu raksta stadijā Komisija sniedza paskaidrojumus un paziņoja materiālos elementus, lai Vispārējā tiesa varētu noteikt, vai Komisijas rīcībā ir pietiekami nopietni netiešie pierādījumi, lai rastos aizdomas par konkurences noteikumu pārkāpumu, un tādējādi pamatotu lēmumu izmantot savas pārbaudes pilnvaras prasītājas telpās.

14

Pēc šā paziņojuma Vispārējā tiesa veica divus procesa organizatorisko pasākumu kopumus, lai, pirmkārt, apkopotu prasītājas apsvērumus par šiem paskaidrojumiem un elementiem un, otrkārt, saņemtu Komisijas precizējumus par atsevišķiem apstrīdētajā lēmumā paustajiem apgalvojumiem.

15

Saistībā ar pirmajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem prasītājai bija iespēja rakstveidā pielāgot prasības pieteikumā ietverto argumentāciju, ņemot vērā apsvērumus, kurus prasītāja uzzināja, iepazīstoties ar iebildumu rakstu un tā pielikumiem. Saistībā ar otrajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem prasītājai bija iespēja rakstveidā izteikties par paskaidrojumiem un materiālajiem elementiem, ko Komisija bija iesniegusi, atbildot uz pirmajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem. Tiesas sēdē prasītāja arī varēja izteikties par apsvērumiem, ko Komisija iesniedza otro procesa organizatorisko pasākumu ietvaros saistībā ar atbildēm, kuras prasītāja bija sniegusi uz pirmajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem.

16

Tādējādi prasība atcelt apstrīdēto lēmumu jāizskata, ņemot vērā Komisijas sniegtos paskaidrojumus un materiālos elementus, kuru saturs vēlāk tiks izklāstīts, pārbaudot, vai tos var kvalificēt par pietiekami nopietniem netiešiem pierādījumiem, lai pamatotu lēmumu, ar kuru pieprasīts pakļauties pārbaudei.

17

Atcelšanas prasības pamatojumā prasītāja izvirza divus pamatus: pirmais attiecas uz LESD 296. panta un Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4. punkta pārkāpumu, jo apstrīdētais lēmums neesot pietiekami pamatots, un otrais – uz prasītājas pamattiesību uz domicila un saziņas neaizskaramību – sauktu arī par “tiesībām uz domicila neaizskaramību” vai “tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību” – neievērošanu, jo apstrīdētais lēmums esot patvaļīgs un nesamērīgs.

18

Šajā ziņā jānorāda – lai gan tiesību akts, par kuru celta šī prasība, patiešām ir lēmums, ar kuru uzdots veikt attiecīgo pārbaudi, un visi prasītājas izvirzītie pamati ir vērsti tikai uz šā lēmuma atcelšanu, tomēr dažas piezīmes un argumenti, ko prasītāja izvirzījusi rakstveida procesā, attiecas uz tās pārbaudes gaitu, kuru Komisija sāka, izpildot apstrīdēto lēmumu.

19

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru veids, kādā ir piemērots lēmums, ar kuru uzdots veikt pārbaudi, neietekmē šā lēmuma likumību, un tādēļ uzņēmums nevar atsaukties uz pārbaudes procedūru nelikumīgu norisi, lai pamatotu atcelšanas prasījumus, kas vērsti pret tiesību aktu, uz kura pamata Komisija sākusi šo pārbaudi (skat. spriedumu, 2018. gada 20. jūnijs, České dráhy/Komisija, T‑325/16, EU:T:2018:368, 22. punkts un tajā minētā judikatūra; skat. arī ģenerāladvokāta Dž. Pitrucellas [G. Pitruzzella] secinājumus lietā Les Mousquetaires un ITM Entreprises/Komisija, C‑682/20 P, EU:C:2022:578, 67. un 68. punkts).

20

Tomēr, tā kā prasītāja neapgalvo, ka pašas pārbaudes norise ir iemesls, kura dēļ apstrīdētais lēmums nav pietiekami pamatots, vai ka tās privātā sfēra būtu pārkāpta prettiesiski, jākonstatē, ka prasītāja ir vērsusi uzmanību uz pārbaudes norisi tikai tādēļ, lai ilustrētu apgalvoto skaidrības vai precizitātes trūkumu attiecībā uz tādas iejaukšanās pamatojumu vai apmēru, kas atļauta ar lēmumu, ar kuru tai uzdots pakļauties pārbaudei (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 20. jūnijs, České dráhy/Komisija, T‑325/16, EU:T:2018:368, 23. un 24. punkts).

21

Tāpēc, izvērtējot apstrīdētā lēmuma atcelšanas pamatus, attiecīgie apsvērumi un argumenti jāvērtē tieši no šā viedokļa.

A.

Par pirmo pamatu, kas attiecas uz nepietiekamu pamatojumu

22

Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā nav izpildīts pienākums norādīt pamatojumu, jo tā saturs esot pārāk īss, vispārīgs, neskaidrs un pārprotams. Apstrīdētā lēmuma pamatojums esot neprecīzs un plašs, jo tajā ir izmantoti vārdi “un/vai”, “it īpaši”, “tostarp” un “vismaz”. Šā iemesla dēļ iespējamā pārkāpuma materiālais un laika tvērums esot pārprotams, nepamatots vai nesaprātīgs, attiecīgi prasītāja neesot varējusi skaidri saprast, kas tai tiek pārmests, tāpēc tai esot bijusi liegta iespēja pilnībā aizsargāt savas tiesības.

23

Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

1.

Ievada apsvērumi

24

Vispirms jāatgādina, ka Savienības iestāžu aktu pamatojumam, kas prasīts LESD 296. pantā, jābūt atbilstošam attiecīgā akta būtībai un tam skaidri un nepārprotami jāuzrāda tās iestādes argumentācija, kas pieņēmusi attiecīgo aktu, tādā veidā, kas ieinteresētajai personai sniegtu iespēju iepazīties ar veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai – veikt pārbaudi (skat. spriedumu, 2014. gada 25. jūnijs, Nexans un Nexans France/Komisija, C‑37/13 P, EU:C:2014:2030, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

25

Prasība norādīt pamatojumu jāizvērtē, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus, tostarp akta saturu, izvirzīto pamatu būtību un akta adresātu iespējamās intereses saņemt paskaidrojumus. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu precizēti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums, vai akta pamatojumā ir izpildītas LESD 296. panta prasības, jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā formulējumu, bet arī kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas regulē attiecīgo jomu (skat. spriedumu, 2014. gada 25. jūnijs, Nexans un Nexans France/Komisija, C‑37/13 P, EU:C:2014:2030, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

26

Tāpat jāņem vērā tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram tiek veiktas Komisijas pārbaudes. Ar Regulas Nr. 1/2003 4. pantu un 20. panta 1. punktu Komisijai ir piešķirtas pārbaudes pilnvaras ar mērķi īstenot tās uzdevumu aizsargāt iekšējo tirgu no konkurences izkropļojumiem un piemērot sankcijas par iespējamiem šā tirgus konkurences tiesību normu pārkāpumiem (skat. spriedumu, 2014. gada 25. jūnijs, Nexans un Nexans France/Komisija, C‑37/13 P, EU:C:2014:2030, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

27

Tātad, runājot konkrētāk par Komisijas lēmumiem par pārbaudi, no Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4. punkta izriet, ka šajos lēmumos tostarp jānorāda pārbaudes priekšmets un mērķis. Kā ir precizējusi Tiesa, pienākums norādīt pamatojumu ir fundamentāla prasība, kas paredzēta, ne tikai lai norādītu uz plānotās iejaukšanās attiecīgo uzņēmumu iekšienē pamatoto raksturu, bet arī lai tie varētu saprast pienākuma sadarboties apjomu, vienlaikus aizsargājot to tiesības uz aizstāvību (skat. spriedumu, 2014. gada 25. jūnijs, Nexans un Nexans France/Komisija, C‑37/13 P, EU:C:2014:2030, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

28

Šajā ziņā jāatgādina, ka Komisijai lēmuma par pārbaudi adresātam nav jāpaziņo visa tās rīcībā esošā informācija par iespējamiem pārkāpumiem un nav jāsniedz šo pārkāpumu precīza juridiska kvalifikācija, ja vien tā skaidri norāda aizdomas, kuras tā plāno pārbaudīt (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 25. jūnijs, Nexans un Nexans France/Komisija, C‑37/13 P, EU:C:2014:2030, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

29

Lai gan Komisijai, protams, ar visu iespējamo precizitāti jānorāda, kas tiek meklēts, un apstākļi, uz kuriem attieksies pārbaude, lēmumā par pārbaudi tomēr nav jāiekļauj nedz precīza attiecīgā tirgus norobežošana, nedz arī precīza iespējamo pārkāpumu juridiskā kvalifikācija vai norāde par laikposmu, kurā šie pārkāpumi būtu varējuši notikt, ja vien lēmumā par pārbaudi ir ietverti šā sprieduma 24.–28. punktā norādītie būtiskie elementi (skat. spriedumu, 2014. gada 25. jūnijs, Nexans un Nexans France/Komisija, C‑37/13 P, EU:C:2014:2030, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

30

Ņemot vērā, ka pārbaudes tiek veiktas izmeklēšanas sākumposmā, Komisijai vēl nav precīzas informācijas, lai sniegtu konkrētus juridiskus vērtējumus, un tai vispirms jāpārbauda savu sākotnējo aizdomu pamatotība, kā arī radušos faktu apjoms, jo pārbaudes mērķis ir tieši savākt pierādījumus par iespējamo pārkāpumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 25. jūnijs, Nexans un Nexans France/Komisija, C‑37/13 P, EU:C:2014:2030, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

2.

Par iebildumu, kas balstīts uz īsu vai vispārīgu pamatojumu

31

Šajā lietā jānorāda, ka apstrīdētajā lēmumā ir ietverts īpašs pamatojums attiecībā uz pārbaudes priekšmetu un mērķi, un saskaņā ar šā sprieduma 24.–30. punktā minēto judikatūru tas ir vērsts uz to, lai pierādītu, ka plānotā iejaukšanās prasītājas telpās ir pamatota, un lai prasītāja varētu saprast sadarbības pienākuma apjomu, vienlaikus aizsargājot tās tiesības uz aizstāvību. Tādējādi minētajam pamatojumam jāatbilst Komisijas pienākumam skaidri izklāstīt aizdomas, kuras tā plāno pārbaudīt, un pēc iespējas precīzi norādīt, kas tiek meklēts, un elementus, uz kuriem jāattiecas pārbaudei, tomēr Komisijai nav pienākuma paziņot prasītājai visu informāciju, kas ir tās rīcībā lēmuma par pārbaudi paziņošanas brīdī, vai šajā lēmumā precīzi juridiski kvalificēt pārkāpumu, par kuru vēl ir tikai aizdomas un kurš vēl nekādi nav pierādīts.

32

Šajā ziņā no apstrīdētā lēmuma 1. panta, kurā izklāstīts pārbaudes priekšmets un mērķis, izriet, ka Komisijas aizdomas attiecas uz prasītājas iespējamo dalību nolīgumos vai darbībās, kas ir pretrunā LESD 101. pantam un EEZ līguma 53. pantam un kas attiecas uz “galveno riepu ražotāju cenu (it īpaši vairumtirdzniecības cenu) saskaņošanu starp galvenajiem vieglo un kravas automobiļu jaunu rezerves riepu ražotājiem EEZ” (turpmāk tekstā – “iespējamā saskaņošana”).

33

Apstrīdētā lēmuma pamatojumā ir sniegti arī vairāki precizējumi, kas ļauj labāk noteikt saskaņošanu, par kuru Komisijai ir aizdomas un kura attiecas “it īpaši [uz] vairumtirdzniecības cenām” (apstrīdētā lēmuma 1. pants un 2. apsvērums) un ietver “uzņēmumu publisko paziņojumu tīšu izmantošanu, lai cits citu informētu par to attiecīgajiem nākotnes nodomiem un cenu noteikšanas stratēģijām nolūkā ietekmēt to attiecīgo cenu politiku” (apstrīdētā lēmuma 1. pants), un kuras ietvaros tostarp ir notikusi “[apmaiņa] ar komerciāli sensitīvu informāciju [starp riepu ražotājiem] (tostarp izmantojot visiem pieejamus publiskus kanālus) par saviem attiecīgajiem nodomiem un cenu noteikšanas stratēģijām, lai ietekmētu to attiecīgo cenu politiku” (apstrīdētā lēmuma 3. apsvērums).

34

Pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, šādu pamatojumu nevar uzskatīt par īsu vai vispārīgu, jo tajā ir izklāstītas aizdomas, kuras Komisija bija iecerējusi pārbaudīt pārbaudes laikā attiecībā uz iespējamo saskaņošanu, un norādīts, kas tiks meklēts, kā arī elementi, uz kuriem būtu jāattiecas pārbaudei.

3.

Par iebildumu, kas attiecas uz neskaidru, pārprotamu, neprecīzu vai plašu pamatojumu un tā ietekmi uz sapratni par to, kas tiek pārmests

35

Attiecībā uz jautājumu, vai apstrīdētā lēmuma pamatojums ir skaidrs un pēc iespējas precīzs, pamatojuma pārbaudes stadijā jāpārliecinās, vai Komisijas sniegtais iespējamās saskaņošanas apraksts nav neprecīzs vai pārprotams tādējādi, ka prasītāja nevarētu saprast sava sadarbības pienākuma apjomu un vienlaikus aizsargāt savas tiesības uz aizstāvību šā sprieduma 24.–30. punktā minētās judikatūras izpratnē.

36

Šajā ziņā alternatīva saikļu “un/vai” izmantošana iespējamās koordinācijas formas aprakstā, kura Komisijas ieskatā var notikt gan ar nolīgumu starp uzņēmumiem, gan saskaņotu darbību palīdzību, prasītājai nerada īpašas sekas. Lai šajā lietā iespējamo saskaņošanu varētu precīzi juridiski kvalificēt kā vienošanos starp uzņēmumiem vai saskaņotu darbību, jāveic novērtējums, ko nevar prasīt lēmuma par pārbaudi sagatavošanas brīdī (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 25. jūnijs, Nexans un Nexans France/Komisija, C‑37/13 P, EU:C:2014:2030, 36. un 37. punkts). Turklāt un katrā ziņā šīs kvalifikācijas rezultāts šajā lietā nešķiet tāds, kas varētu mainīt prasītājas pienākuma sadarboties apjomu vai tās tiesību uz aizstāvību apjomu pārbaudes laikā. Iztaujāta par šo jautājumu tiesas sēdē, prasītāja tātad nevarēja identificēt šādas sekas, ciktāl tas attiecas uz šo lietu.

37

Attiecībā uz vārdu “it īpaši” vai “tostarp” izmantošanu, lai aprakstītu Komisijas aizdomas, to lietošana palīdz izprast norādes, kurās tie ietilpst, proti, “it īpaši vairumtirdzniecības cenas” un “tostarp izmantojot visiem pieejamus publiskos kanālus”, ļaujot prasītājai labāk saprast, kas tai tiek pārmests brīdī, kad tai tiek pieprasīts pakļauties pārbaudei.

38

Pirmkārt, šīs norādes ilustrē iespējamās saskaņošanas saturu. Tādējādi Komisijas aizdomas attiecas uz konkurences noteikumu pārkāpumu, kas izpaužas kā jaunu rezerves riepu cenu saskaņošana EEZ tirgotiem vieglajiem un kravas automobiļiem. Norādot, ka iespējamā saskaņošana “it īpaši” – proti, tādā veidā, kas ir pelnījis ievērību, – attiecas uz vairumtirdzniecības cenām, Komisija sniedz precizējumus par to, kas tiek pārmests prasītājai. Tāpat, uzsverot, ka galveno riepu ražotāju, tostarp prasītājas, cenu saskaņošana esot notikusi, apmainoties ar komerciāli sensitīvu informāciju par to attiecīgajiem nodomiem un cenu noteikšanas stratēģijām, kas ietver – un to nozīmē vārda “tostarp” lietojums – informācijas apmaiņu publiskos kanālos, kuri ir pieejami visiem, vai ietver uzņēmumu publisko paziņojumu tīšu izmantošanu, Komisija izskaidro iespējamo saskaņošanu.

39

Otrkārt, vārdu “it īpaši” vai “tostarp” lietojums ļauj saprast, ka Komisijas rīcībā esošā informācija attiecas ne tikai uz elementiem, kas seko pēc šiem vārdiem. Tātad Komisijas aizdomas ietver arī ražotāju cenu saskaņošanu, nevis tikai vairumtirdzniecības cenu saskaņošanu jaunām rezerves riepām vieglajiem un kravas automobiļiem EEZ, un tas nozīmē – lai apmainītos ar komerciāli sensitīvu informāciju par šo ražotāju attiecīgajiem nodomiem un cenu noteikšanas stratēģijām, varēja tikt izmantoti arī citi līdzekļi, nevis tikai visiem pieejamie publiskie kanāli.

40

Vārdu “it īpaši” vai “tostarp” lietojums norāda uz to, ka sniegtie ilustratīvie piemēri nav izsmeļoši apgalvojumi par iespējamā pārkāpuma materiālo tvērumu.

41

Attiecībā uz vārda “vismaz” izmantošanu, lai noteiktu iespējamās saskaņošanas laika dimensiju, no apstrīdētā lēmuma 4. apsvēruma pirmā teikuma izriet, ka šī saskaņošana esot sākusies “vismaz” galvenajā laikposmā un nevar izslēgt, ka tā sākusies agrāk un joprojām turpinās apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī. No šā apsvēruma otrā teikuma arī izriet, ka informācija norāda uz iepriekšēju saskaņošanu attiecībā uz jaunām rezerves riepām vieglajiem un kravas automobiļiem, kas EEZ tika pārdotas “vismaz” agrākajā laikposmā.

42

Šajā lietā jānorāda, ka Komisija, nolemjot pēc savas iniciatīvas sniegt noteiktas norādes par iespējamās saskaņošanas laika dimensiju, uzskatīja, ka šī informācija apstrīdētajā lēmumā jāmin, lai prasītāja varētu saprast sava pienākuma sadarboties apjomu un pārbaudes laikā aizsargāt savas tiesības uz aizstāvību. Tādējādi šīs norādes ir daļa no pamatojuma un pašas par sevi ļauj noteikt elementus, uz kuriem attiecas pārbaude.

43

Tādējādi jākonstatē, ka šā sprieduma 41. punktā izklāstītais pamatojums ļauj prasītājai saprast apstrīdētā lēmuma apjomu un Vispārējai tiesai – veikt pārbaudi. Šajā pamatojumā, pirmkārt, ir minēts, ka iespējamā saskaņošana “esot sākusies vismaz” galvenajā laikposmā, neizslēdzot, ka tā “varētu būt sākusies agrāk” un “joprojām turpinās”, un, otrkārt, ka elementi norāda uz iepriekšēju saskaņošanu “vismaz” agrākajā laikposmā. Minētais pamatojums ļauj arī saprast – un Komisija to apstiprina Vispārējā tiesā –, ka iespējamais pārkāpums varēja ilgt ilgāku laikposmu, proti, no brīža, kad sākās apstrīdētajā lēmumā minētais agrākais laikposms, līdz galvenā laikposma beigām, vai arī ka iespējamais pārkāpums sācies vismaz agrākajā laikposmā un būtu atsācies vismaz galvenajā laikposmā, un ka šādā gadījumā būtu jāpārbauda, vai tas turpinājās vai atkārtojās, tostarp starpposmā no agrākā laikposma līdz apstrīdētajā lēmumā minētajam galvenajam laikposmam.

44

Šie paskaidrojumi, ko prasītāja varēja saprast, ļauj secināt, ka tā nav bijusi situācijā, kurā tai būtu bijis liegts skaidri saprast Komisijas aizdomas un tāpēc tai pēc apstrīdētā lēmuma paziņošanas būtu bijusi liegta iespēja pilnībā aizsargāt savas tiesības uz aizstāvību.

45

Šajā ziņā jānorāda, kā to dara Komisija, ka šis pamatojums ļāva prasītājai apgalvot, ka nav nekādu norāžu par laikposmu, kas šķir abus apstrīdētajā lēmumā minētos laikposmus.

46

Tāpat, runājot plašāk, prasītājas argumentācijā par pamatojuma, kas attiecas uz iespējamā pārkāpuma materiālās un laika jomas neviennozīmīgo, nepamatoto vai nesaprātīgo raksturu, faktiski nav norādīts uz sapratnes problēmu, bet drīzāk tā būtībā ir balstīta uz ideju, ka norādes, ko Komisija sniegusi apstrīdētajā lēmumā attiecībā uz tās aizdomu saturu, neesot pamatotas ar pietiekami nopietniem netiešiem pierādījumiem.

47

Šādi jautājumi, kas neattiecas uz pamatojuma esību kā tādu, bet uz tādu netiešu pierādījumu esību, ar kuriem var pamatot norādītās aizdomas, pēc tam tiks izvērtēti saistībā ar otro pamatu, ņemot vērā Komisijas sniegtos paskaidrojumus un materiālos elementus, lai ļautu tiesā pārbaudīt administratīva rakstura lēmumu, ar kuru tā adresātam pieprasīts pakļauties pārbaudei šajā lēmumā izklāstīto iemeslu dēļ.

48

No iepriekš minētā izriet, ka pirmais pamats jānoraida kā nepamatots, jo apstrīdētā lēmuma pamatojums saskaņā ar LESD 296. pantu ļauj prasītājai uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu un Vispārējai tiesai veikt pārbaudi. Šajā pamatojumā atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4. punktam ir arī pietiekami norādīts pārbaudes priekšmets un mērķis, lai parādītu plānotās iejaukšanās prasītājas telpās pamatotību un ļautu tai saprast pienākuma sadarboties apjomu, vienlaikus saglabājot tās tiesības uz aizstāvību.

B.

Par otro pamatu, kas attiecas uz prasītājas tiesību uz domicila un saziņas neaizskaramību pārkāpumu

49

Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā nav ievērotas tiesības uz domicila un saziņas neaizskaramību, kas tiek sauktas arī par “pamattiesībām uz domicila neaizskaramību”. Šim pamatam ir divas daļas. Pirmkārt, apstrīdētais lēmums esot patvaļīgs, jo Komisijas rīcībā neesot pietiekami nopietnu netiešo pierādījumu, kas tai ļautu prasītāju turēt aizdomās par iesaistīšanos konkurences tiesību pārkāpumā. Otrkārt, apstrīdētais lēmums esot nesamērīga iejaukšanās tās darbībā un sniegumā. Vispirms prasītāja būtībā apgalvo, ka, ņemot vērā līdzību starp piemēru, kas ņemts no Pamatnostādnēm par [LESD] 101. panta piemērojamību horizontālās sadarbības nolīgumiem (OV 2023, C 259, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “2023. gada pamatnostādnes”), un iespējamo saskaņošanu, vienīgais šīs lietas mērķis ir šajā piemērā minēto teorētisko gadījumu piemērot praksē, neņemot vērā izvērtējamās situācijas īpatnības.

1.

Ievada apsvērumi

50

Jākonstatē, ka juridiska persona, tāpat kā fiziska persona, var atsaukties uz pamattiesībām uz domicila neaizskaramību, kas iekļaujas privātās dzīves aizsardzības kontekstā.

51

Jāatgādina, ka prasība nodrošināt aizsardzību pret patvaļīgu vai nesamērīgu valsts varas iejaukšanos jebkuras personas, vai tā būtu fiziska vai juridiska persona, privātajās darbībās ir vispārējs Savienības tiesību princips (skat. spriedumu, 2018. gada 20. jūnijs, České dráhy/Komisija, T‑325/16, EU:T:2018:368, 34. punkts un tajā minētā judikatūra; spriedums apstiprināts apelācijas tiesvedībā ar 2020. gada 30. janvāra spriedumu České dráhy/Komisija, C‑538/18 P un C‑539/18 P, nav publicēts, EU:C:2020:53).

52

Jānorāda arī, ka pamattiesības uz domicila neaizskaramību ir vispārējs Savienības tiesību princips, kas izteikts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 7. pantā, kurš atbilst 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pantam (skat. spriedumu, 2015. gada 18. jūnijs, Deutsche Bahn u.c./Komisija, C‑583/13 P, EU:C:2015:404, 19. punkts un tajā minētā judikatūra).

53

Saskaņā ar Hartas 7. pantu ikvienai personai ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un saziņas neaizskaramību. Šajā ziņā Hartas 52. panta 1. punktā ir precizēts, ka visiem Hartā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem jābūt noteiktiem tiesību aktos un tajos jārespektē šo tiesību un brīvību būtība, proporcionalitātes princips, saskaņā ar kuru ierobežojumus drīkst uzlikt tikai tad, ja tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības.

54

Tāpat saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pantu ikvienam ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un korespondences neaizskaramību un sabiedriskās institūcijas nedrīkst traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumos, kas paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā.

55

Praksē, lai aizsargātu juridiskas personas darbības sfēru no patvaļīgas vai nesamērīgas valsts varas iejaukšanās un ievērotu pamattiesības uz domicila neaizskaramību, proti, juridiskas personas tiesības uz domicila un saziņas neaizskaramību, pirmkārt, jāatgādina, ka lēmuma, ar kuru uzdod veikt pārbaudi, mērķim jābūt ievākt dokumentus, kas vajadzīgi, lai pārbaudītu to noteikto faktisko un tiesisko situāciju patiesumu un tvērumu, par kurām Komisijas rīcībā jau ir informācija, kas ir pietiekami nopietni netiešie pierādījumi, kuri rada aizdomas par konkurences tiesību normu pārkāpumu (skat. spriedumu, 2018. gada 20. jūnijs, České dráhy/Komisija, T‑325/16, EU:T:2018:368, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

56

Citiem vārdiem, pietiekami nopietnu netiešo pierādījumu esība, kas var radīt aizdomas par konkurences noteikumu pārkāpumu, ir obligāts priekšnoteikums, lai Komisija varētu uzdot veikt pārbaudi saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4. punktu (spriedums, 2018. gada 20. jūnijs, České dráhy/Komisija, T‑325/16, EU:T:2018:368, 36. punkts).

57

Otrkārt, tāpat arī ievērojot šā sprieduma 51.–56. punktā minētos principus, jānorāda, ka lēmuma, ar kuru uzdod veikt pārbaudi, formulējums nedrīkst pārsniegt tā pārkāpuma apjomu, par kuru var būt aizdomas, pamatojoties uz šādiem netiešiem pierādījumiem (spriedums, 2018. gada 20. jūnijs, České dráhy/Komisija, T‑325/16, EU:T:2018:368, 37. punkts).

58

Tā kā lēmuma, ar ko uzdod veikt pārbaudi, pamatojums ierobežo Komisijas darbiniekiem piešķirto pilnvaru apjomu, jāmeklē vienīgi dokumenti, kuri attiecas uz pārbaudes priekšmetu (spriedums, 2015. gada 18. jūnijs, Deutsche Bahn u.c./Komisija, C‑583/13 P, EU:C:2015:404, 60. punkts). Tādējādi šā sprieduma 51. punktā minētais vispārējais princips nepieļauj lēmumā, ar kuru uzdod veikt pārbaudi, formulējumus, kas paplašinātu šo tvērumu, pārsniedzot to, kas izriet no pietiekami nopietniem netiešiem pierādījumiem, kuri ir Komisijas rīcībā šāda lēmuma pieņemšanas dienā (skat. spriedumu, 2018. gada 20. jūnijs, České dráhy/Komisija, T‑325/16, EU:T:2018:368, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

59

Šādā kontekstā jāizvērtē prasītājas argumentācija par apstrīdētā lēmuma patvaļīgo vai nesamērīgo raksturu, ņemot vērā tiesības uz tās domicila un saziņas neaizskaramību.

2.

Par līdzību starp 2023. gada pamatnostādnēs minēto piemēru un iespējamo saskaņošanu

60

Prasītāja šaubās par apstrīdētā lēmuma pamatojumu, nepieciešamību vai samērīgumu, ciktāl šķiet, ka tā mērķis ir izmantot piemēru, kas nav pamatots ar judikatūru un nav nodots sabiedriskai apspriešanai. Neilgi pirms pārbaudes Komisija 2023. gada pamatnostādnēs sniedza jauna konkurences noteikumu pārkāpuma gadījuma piemēru. Šis piemērs nebija iekļauts sabiedriskai apspriešanai iesniegtajā pamatnostādņu projektā, un tajā nav nevienas atsauces nedz uz judikatūru, nedz lēmumu pieņemšanas praksi. Tāpēc esot pārsteidzoša līdzība starp šo piemēru un apstrīdēto lēmumu, kurā būtībā ir atsauce uz informāciju par earnings calls (telefonkonferences par rezultātiem) transkripciju, vienpusējiem publiskiem paziņojumiem par cenu paaugstināšanu un apgalvoto nozares disciplīnu, lai saglabātu peļņu.

61

Komisija apgalvo – pat ja norādītā līdzība būtu, prasītāja nepaskaidro, kā tas apstrīdēto lēmumu padarītu par patvaļīgu un nesamērīgu.

62

Šajā lietā vispirms jānorāda, ka Komisija, iesniegama paskaidrojumus un materiālos elementus, kas ļauj pamatot apstrīdēto lēmumu, vispirms norādīja, ka saskaņā ar tās vērtējumu uzņēmumu publiskie paziņojumi varēja atvieglot saskaņošanu un papildināt vai pat aizstāt slepeno saziņu, lai īstenotu pretkonkurences kolūziju. Lai apsvērtu šādu pieņēmumu, Komisija atgādināja, ka 2023. gada pamatnostādņu daļā, kas attiecas uz informācijas apmaiņas saderību, tā ir sniegusi piemēru par “vienpusējiem publiskiem paziņojumiem”. Šis piemērs, proti, 2023. gada pamatnostādņu 432. punkta 4. piemērs, formulēts šādi:

63

Tāpat jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija ir norādījusi uz aizdomām par LESD 101. pantam pretēju praksi, kura saistīta ar “galveno riepu ražotāju cenu [..] saskaņošanu starp galvenajiem vieglo un kravas automobiļu jaunu rezerves riepu ražotājiem EEZ”, kura ietver “publisko paziņojumu tīšu izmantošanu, lai cits citu informētu par to attiecīgajiem nākotnes nodomiem un cenu noteikšanas stratēģijām nolūkā ietekmēt to attiecīgo cenu politiku”, un kuras ietvaros it īpaši ir notikusi “[apmaiņa] ar komerciāli sensitīvu informāciju [starp riepu ražotājiem] (tostarp izmantojot visiem pieejamus publiskus kanālus) par saviem attiecīgajiem nodomiem un cenu noteikšanas stratēģijām”.

64

Tomēr, ciktāl ir zināma līdzība starp 2023. gada pamatnostādņu 432. punkta 4. piemērā minēto situāciju un iespējamo saskaņošanu, šī līdzība pati par sevi neļauj secināt, ka apstrīdētais lēmums – attiecībā uz kuru, izvērtējot pirmo pamatu, tika norādīts, ka tas atbilst pienākumam norādīt pamatojumu, – šā iemesla dēļ būtu patvaļīgs vai nesamērīgs.

65

Pirmkārt, vispārīgi runājot, jāatgādina, ka Komisijai kā iestādei, kas ir atbildīga par konkurences politikas īstenošanu, ir iespēja pamatnostādnēs sniegt norādījumus par to, kā tā interpretē tādas rīcības atbilstību konkurences tiesībām, par ko vēl nav bijis uzlikts sods.

66

Otrkārt, attiecīgā konkrēti uz šo lietu no Komisijas iebildumu rakstā sniegtajiem paskaidrojumiem un pierādījumiem izriet, ka apstrīdētais lēmums tika pieņemts tāda procesa noslēgumā, kurā tika identificēta īpaša situācija, kas atbilst kritērijiem, kurus Komisija bija noteikusi atbilstoši tās uzdevumam īstenot konkurences politiku.

67

Šādos apstākļos neviens no lietas materiāliem neļauj uzskatīt, ka apstrīdētais lēmums būtu pieņemts tikai tādēļ, lai 2023. gada pamatnostādnēs minēto piemēru piemērotu praksē. Gluži pretēji, paskaidrojumi un informācija, ko Komisija sniegusi iebildumu rakstā un atbildot uz pirmajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem, drīzāk ļauj secināt, ka apstrīdētais lēmums izriet no objektīvi definētu principu īstenošanas, kuri neattiecas uz konkrētu nozari vai uzņēmumiem (skat. šā sprieduma 91.–104. punktu).

68

Tāpēc līdzība starp 2023. gada pamatnostādnēs minētu piemēru un iespējamo saskaņošanu šajā lietā pati par sevi nevar likt apšaubīt apstrīdētā lēmuma nepieciešamību vai samērīgumu. Tātad prasītājas šajā ziņā izvirzītie argumenti jānoraida kā nepamatoti.

3.

Par pamata pirmo daļu, kas attiecas uz apstrīdētā lēmuma patvaļīgo raksturu

69

Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētais lēmums ir patvaļīgs, jo tas esot ļāvis Komisijai veikt tās telpu un saziņas “izpētes ekspedīciju”. Pirmkārt, apstrīdētajā lēmumā ir minēts, ka “Komisijas rīcībā ir informācija” un “pierādījumi” par iespējamo saskaņošanu, bet nav sniegts vairāk norāžu par to raksturu, formu, datumu un autoru. Otrkārt, šis detalizācijas trūkums, kā arī neprecīzs un nepilnīgs iespējamās saskaņošanas apraksts liek domāt, ka Komisijas rīcībā nebija pietiekami nopietnu netiešo pierādījumu, lai pamatotu savas aizdomas. Tādējādi Savienības tiesai būtu jānosaka, vai Komisijas rīcībā bija šādi netiešie pierādījumi. Treškārt, uzsvars, kas likts uz saziņu, kura notikusi visiem pieejamos publiskos kanālos, vai uz nedetalizētu vispārēju cenas jēdziena vērtējumu, liecina, ka acīmredzami nav ņemts vērā tas, kā nozarē veidojas cenas, un tas esot īpaši sarežģīti, un to nevar reducēt uz dažiem paziņojumiem. Šī neizpratne apstrīdētajā lēmumā aprakstīto pārbaudes pamatojumu padarot par neefektīvu.

70

Komisija apstrīd prasītājas argumentus. Tās rīcībā esot pietiekami nopietni netiešie pierādījumi, lai rastos aizdomas par apstrīdētajā lēmumā minētās pretkonkurences rīcības esību un tādējādi pamatotu pārbaudi, kā tas izrietot no Vispārējai tiesai paziņotajiem pierādījumiem.

71

Šajā gadījumā, pirmkārt, jāpārbauda, vai Komisijas rīcībā bija pietiekami nopietni netiešie pierādījumi, kas ļautu uzskatīt, ka prasītāja ir pārkāpusi konkurences normas, un, otrkārt, vai apstrīdētajā lēmumā noteiktais pārbaudes tvērums attiecas tikai uz pārkāpumu, par kuru Komisijai bija aizdomas, pamatojoties uz šādiem pierādījumiem.

a)

Par to, ka apstrīdētajā lēmumā nav nepieciešams paziņot visu Komisijas rīcībā esošo informāciju

72

Jānorāda, lietas dalībnieki ir vienisprātis par to, ka, lai gan Komisijai lēmumā, ar kuru uzdod veikt pārbaudi, jāsniedz noteiktas norādes, proti, aizdomu, uz kurām tā pamatojas, izklāsts un norāde, saskaņā ar kuru tās rīcībā ir netieši pierādījumi, kas ļauj nopietni pamatot šīs aizdomas, minētajā lēmumā tomēr nav jābūt ietvertai visai informācijai, kas ir Komisijas rīcībā šajā izmeklēšanas stadijā. Starp to, kam jābūt apstrīdētajā lēmumā, un to, kas tajā nav jānorāda, jābūt līdzsvaram.

73

Šāds līdzsvars vairākkārt ir minēts judikatūrā.

74

Proti, lai gan Komisijai nav pienākuma lēmuma, ar kuru uzdod veikt pārbaudi, adresātam paziņot visu tās rīcībā esošo informāciju par iespējamo pārkāpumu, tai savukārt lēmumā par pārbaudi pēc iespējas precīzāk jānorāda aizdomas, kuras tā plāno pārbaudīt, proti, kas tiek meklēts, un elementi, uz kuriem jāattiecas pārbaudei (skat. spriedumu, 2018. gada 20. jūnijs, České dráhy/Komisija, T‑325/16, EU:T:2018:368, 38. un 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

75

Tāpat, ja Komisijai, lai pierādītu pārbaudes pamatoto raksturu, ir detalizēti jānorāda lēmumā, ar kuru uzdod veikt pārbaudi, ka tās rīcībā ir informācija un nopietni netiešie pierādījumi, kas rada aizdomas par pārkāpumu, par kuru tiek turēts aizdomās uzņēmums, uz ko attiecas pārbaude, iepriekšējas izmeklēšanas posmā tai nevar prasīt papildus pieņēmumiem par pārkāpumu, ko tā pārbauda, norādīt arī pierādījumus, proti, informāciju, kas tai liek domāt, ka, iespējams, ir pārkāpts LESD 101. pants. Ar šādu prasību faktiski tiktu apšaubīts līdzsvars, kāds judikatūrā noteikts starp izmeklēšanas efektivitātes aizsardzību un attiecīgo uzņēmumu tiesību uz aizstāvību aizsardzību (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 20. jūnijs, České dráhy/Komisija, T‑325/16, EU:T:2018:368, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

76

No iepriekš minētā izriet, ka apstrīdētajā lēmumā Komisijai bija jāizklāsta savu aizdomu saturs formā, kas tai šķita piemērota, un jāprecizē, ka tās rīcībā ir netieši pierādījumi, kas ļauj aizdomas pamatot, kā arī vajadzības gadījumā jāpārbauda, vai šāds lēmums nepamatoti neapdraud tiesības uz domicila un saziņas neaizskaramību.

77

Šajā kontekstā pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, Komisijai nevar pārmest, ka tā apstrīdētajā lēmumā ir norādījusi, ka tās “rīcībā ir informācija” un “pierādījumi” par iespējamo saskaņošanu vai dažiem tās aspektiem, bet nav sniegts vairāk norāžu kā vien tās, kas šajā lēmumā minētas attiecībā uz šo elementu raksturu vai formu, vai pat precizējumi par to datumu un autoru. Šādas norādes vai precizējumi netiek prasīti brīdī, kad Komisija paziņo lēmumu, ar ko uzdod veikt pārbaudi.

b)

Par Komisijas iesniegto netiešo pierādījumu, lai pamatotu apstrīdēto lēmumu, pietiekami nopietno raksturu

1)

Ievada apsvērumi

78

Jānorāda, ka lietas dalībnieki ir vienisprātis – kad Savienības tiesai, tāpat kā šajā lietā, tiek lūgts pārskatīt lēmumu par pārbaudi, lai nodrošinātu, ka tas nav patvaļīgs, tai jāpārliecinās, ka pastāv pietiekami nopietni netiešie pierādījumi, kas ļauj izteikt aizdomas par to, ka attiecīgais uzņēmums ir izdarījis konkurences noteikumu pārkāpumu (skat. spriedumu, 2018. gada 20. jūnijs, České dráhy/Komisija, T‑325/16, EU:T:2018:368, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

79

Šajā ziņā no judikatūras izriet – ja uzņēmums, kurš ir adresāts lēmumam, kas pieņemts saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4. punktu, iesniedz noteiktu informāciju, kura ļauj apšaubīt netiešo pierādījumu, kas ir Komisijas rīcībā, lai pieņemtu šādu lēmumu, pietiekami nopietno raksturu, Vispārējai tiesai jāizvērtē šie netiešie pierādījumi un jāpārbauda to pietiekami nopietnais raksturs (skat. spriedumu, 2018. gada 20. jūnijs, České dráhy/Komisija, T‑325/16, EU:T:2018:368, 49. punkts un tajā minētā judikatūra). Šāda pārbaude, kurai ir nepieciešams, lai Vispārējā tiesa saņemtu pietiekami nopietnus netiešos pierādījumus, kurus Komisija uzskata par atbilstošiem pierādīšanas vajadzībām, tika veikta lietās, kurās pasludināts 2012. gada 14. novembra spriedums Nexans France un Nexans/Komisija (T‑135/09, EU:T:2012:596) un 2018. gada 20. jūnija spriedums České dráhy/Komisija (T‑325/16, EU:T:2018:368), vai arī lietās, kurās pasludināts 2020. gada 5. oktobra spriedums Casino, Guichard‑Perrachon un AMC/Komisija (T‑249/17, EU:T:2020:458), 2020. gada 5. oktobra spriedums Intermarché Casino Achats (T‑254/17, nav publicēts, EU:T:2020:459), un 2020. gada 5. oktobra spriedums Les Mousquetaires un ITM Entreprises (T‑255/17, EU:T:2020:460).

80

Proti, kā izriet no 2015. gada 18. jūnija sprieduma Deutsche Bahn u.c./Komisija (C‑583/13 P, EU:C:2015:404, 30.–36. punkts), pilnīgas tādas tiesiskuma pārbaudes tiesā esība, kas tiek veikta a posteriori, pamatojoties uz pierādījumiem, kurus prasītājs ir iesniedzis izvirzīto pamatu pamatošanai un kuri attiecas gan uz tiesību jautājumiem, gan faktu jautājumiem, ļauj kompensēt iepriekšēja tiesas ordera neesību un nodrošināt pārbaudes pasākuma saderību ar pamattiesībām uz domicila neaizskaramību.

81

Šajā lietā pārbaude tiesā tiek veikta, ņemot vērā iespējamās saziņas būtiskās iezīmes, kuras Komisija ir izklāstījusi apstrīdētajā lēmumā.

82

Tādējādi materiālā ziņā iespējamā saskaņošana attiecas “it īpaši uz vairumtirdzniecības cenām”, ietverot “uzņēmumu publisko paziņojumu tīšu izmantošanu, lai cits citu informētu par to attiecīgajiem nākotnes nodomiem un cenu noteikšanas stratēģijām nolūkā ietekmēt to attiecīgo cenu politiku”, un tās ietvaros it īpaši ir notikusi “[apmaiņa] ar komerciāli sensitīvu informāciju [starp riepu ražotājiem] (tostarp izmantojot visiem pieejamus publiskus kanālus) par saviem attiecīgajiem nodomiem un cenu noteikšanas stratēģijām”.

83

Arī laika ziņā iespējamā saskaņošana esot notikusi “vismaz” galvenajā laikposmā un agrākajā laikposmā, attiecībā uz kuriem Komisija ir minējusi atbilstošos gadus.

84

Jāatgādina arī, ka šajā lietā Komisija iebildumu rakstā ir sniegusi paskaidrojumus un materiālos elementus, lai Vispārējā tiesa varētu noteikt, vai Komisijas rīcībā bija pietiekami nopietni netiešie pierādījumi, lai pamatotu aizdomas un attaisnotu pārbaudi, un tas atvieglo Vispārējā tiesā veicamo pārbaudi.

85

Attiecībā uz jautājumu, vai šos paskaidrojumus un materiālos elementus var uzskatīt par pietiekami nopietniem, lai pamatotu pārbaudi, jāatgādina turpmāk minētais.

86

Pirmkārt, jautājums nav par to, vai atbilstošie netiešie pierādījumi ļauj konstatēt, nevis tikai turēt aizdomās par pretkonkurences rīcību, ņemot vērā LESD 101. panta 1. punktā noteiktos kritērijus. Šāds jautājums vēl ir priekšlaicīgs, it īpaši, ciktāl šajā izmeklēšanas posmā nozīme ir tam, vai pārbaude, kuras mērķis ir pamatot aizdomas, kas var tikt izsecinātas no šiem netiešajiem pierādījumiem, varēja ļaut Komisijai savākt pierādījumus, kuri vēl varēja nebūt tas rīcībā, lai pierādītu iespējamo pārkāpumu, kas tādējādi pamatotu Komisijas iejaukšanos prasītājas tiesībās uz tās domicila un saziņas neaizskaramību.

87

No nošķīruma starp pierādījumiem par pārkāpumu un netiešiem pierādījumiem, uz kuriem ir balstīts lēmums par pārbaudes veikšanu, izriet, ka pēdējiem minētajiem nav jāpierāda pārkāpuma esība un saturs, jo citādi pilnvarām, kas Komisijai piešķirtas Regulas Nr. 1/2003 20. pantā, tiktu atņemta jebkāda lietderība (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 14. marts, Cementos Portland Valderrivas/Komisija, T‑296/11, EU:T:2014:121, 59. punkts).

88

Tādējādi tas, ka Komisijas rīcībā esošā informācija var tikt interpretēta atšķirīgi, nenozīmē, ka tā nav jāuzskata par pietiekami nopietniem netiešiem pierādījumiem, jo interpretācija, kurai Komisija dod priekšroku, šķiet ticama (pēc analoģijas attiecībā uz lēmumu par informācijas pieprasīšanu skat. spriedumu, 2014. gada 14. marts, Cementos Portland Valderrivas/Komisija, T‑296/11, EU:T:2014:121, 59. punkts). Izvērtējot šo ticamību, jāpatur prātā, ka Komisijas pārbaudes pilnvaras ietver iespēju meklēt dažādus informācijas elementus, kas vēl nav zināmi vai nav pilnībā identificēti (skat. spriedumu, 2012. gada 14. novembris, Nexans France un Nexans/Komisija, T‑135/09, EU:T:2012:596, 62. punkts un tajā minētā judikatūra), ciktāl šie elementi pēc pārbaudes var tikt saistīti ar pārbaudes priekšmetu un pietiekami nopietniem netiešiem pierādījumiem, kas pamato aizdomas par pārkāpumu, kuri pamato lēmumu par pārbaudes veikšanu.

89

Jāatgādina arī, ka dažādie netiešie pierādījumi, kas ļauj turēt aizdomās par pārkāpumu, jāizvērtē nevis atsevišķi, bet gan kopumā un ka tie cits citu var pastiprināt (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 27. novembris, Alstom Grid/Komisija, T‑521/09, EU:T:2014:1000, 54. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2016. gada 29. februāris, EGL u.c./Komisija, T‑251/12, nav publicēts, EU:T:2016:114, 150. punkts un tajā minētā judikatūra).

90

Otrkārt, jāuzsver arī, ka šī lieta iekļaujas iepriekšējās izmeklēšanas posma kontekstā, proti, brīdī, kad Komisija vēl nav paudusi nostāju par iespējamā pārkāpuma esību. Šajā stadijā tas, ka Komisija ir veikusi pārbaudi, nenozīmē, ka attiecīgais uzņēmums ir vainīgs pretkonkurences rīcībā, un nekādi neietekmē notiekošās izmeklēšanas iznākumu. Tādējādi jāatgādina, ka uz prasītāju attiecas nevainīguma prezumpcija un ka Komisijai vajadzības gadījumā galīgajā lēmumā būs jāpierāda, ka ir noticis LESD 101. panta 1. punkta pārkāpums, par kuru bija aizdomas apstrīdētajā lēmumā.

2)

Par aizdomīgu paziņojumu identificēšanai izmantoto metodi

91

Pirms tiek izvērtēti Komisijas sniegtie paskaidrojumi un materiālie elementi, jālemj par lietas dalībnieku argumentiem attiecībā uz metodoloģiju, kas izmantota riepu nozares identificēšanai.

92

Jāatgādina, ka, iesniedzot paskaidrojumus un materiālos elementus, kas ļauj pamatot apstrīdēto lēmumu, Komisija precizēja, ka uzmanība, kas pievērsta pretkonkurences saziņai publiskajos kanālos (skat. šā sprieduma 62. punktu), tai lika sākt tirgu uzraudzību, lai analizētu vairākus simtus tūkstošu earnings calls dažādās nozarēs un ģeogrāfiskajos apgabalos nolūkā meklēt aizdomīgus publiskus paziņojumus. Komisija šajā ziņā norādīja, ka starp uzņēmuma vadību un analītiķiem, ieguldītājiem un plašsaziņas līdzekļiem periodiski tiek organizētas earnings calls, lai apspriestu šā uzņēmuma finanšu rezultātus, un ka to saturs, kas pārņemts no transkripcijām, ir publiski pieejams un daži uzņēmumi tās publicē savā tīmekļvietnē vai arī tās ir pieejamas maksas datubāzēs.

93

Komisijas ieskatā tās veiktās analīzes mērķis bija identificēt situācijas, kurās konkurējošo uzņēmumu vadītāji īpaši bieži un ilgākā laikposmā izmantoja izteicienus, kas varētu liecināt par kolūziju. Saskaņā ar šīs analīzes rezultātu riepu nozare šajā ziņā atšķiroties no citām nozarēm ar aizdomīgo publisko paziņojumu lielo skaitu, kurus identificējusi Komisija.

94

Saistībā ar pirmajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem Vispārējā tiesa lūdza Komisiju precizēt to darbību saturu, kuras tā bija veikusi, lai identificētu riepu nozari. Šādi rīkojoties, Vispārējā tiesa ir ņēmusi vērā prasītājas līdztekus iesniegtos apsvērumus par Komisijas iebildumu rakstā iesniegtajiem pierādījumiem, saskaņā ar kuriem informācija, kas sniegta saistībā ar riepu nozares identificēšanu, esot ļoti izvairīga un neļaujot izskaidrot tās “problemātisko” raksturu.

95

Atbildot uz šo pieprasījumu, Komisija vispirms norādīja, ka tā ir izveidojusi datubāzi, kurā ietilpst simtiem tūkstošu earnings calls, kas iegūti no finanšu datu sniedzēja. Komisija arī norādīja, ka tā ir kvantitatīvi analizējusi šīs datubāzes datus, izmantojot galvenos meklētājvārdus ilgā laikposmā, kas ietver ne tikai galveno laikposmu, bet arī agrāko laikposmu (turpmāk tekstā – “meklēšanas periods”), lai identificētu iespējamas koluzīvas darbības un tādējādi nozares, kuru visas earnings calls tiktu sīkāk pārbaudītas kvalitatīvā analīzē. Saskaņā ar Komisijas norādīto tika izmantotas divas galveno meklētājvārdu kategorijas: pirmā kategorija sastāvēja gandrīz no simts bigrammām (proti, diviem secīgiem vārdiem), kas saistīti ar atbilstošiem stratēģiskiem komerclēmumiem, un otrā kategorija –vairāk nekā no 400 bigrammām, kuru mērķis bija identificēt paziņojumus par to, kā konkurenti ir rīkojušies vai rīkosies nākotnē. Komisija atbildē sniedza dažus bigrammu piemērus, kuras tika izmantotas vienai vai otrai no šīm kategorijām.

96

Turpinājumā attiecībā uz iegūtajiem rezultātiem Komisija norādīja – kaut arī puse no visām analizētajām earnings calls nesatur nekādas norādes uz bigrammām, kas ietilptu iepriekš minētajās kategorijās, galveno riepu ražotāju earnings calls ir raksturīgs ievērojams skaits paziņojumu, kuri ietver vismaz vienu bigrammu, kas saistīta ar stratēģiskiem komerclēmumiem, un ievērojams skaits paziņojumu, kuros ir vismaz viena bigramma, kas saistīta ar konkurences rīcību. Turklāt ievērojama šo earnings calls daļa bija atrodama visu meklēšanas periodā pārbaudīto uzņēmumu earnings calls “top 5” vai “top 10”, kuros visbiežāk bija minētas šīs bigrammas. Galveno riepu ražotāju earnings calls raksturīgs arī tādu bigrammu biežums, kas ietilpst vienā vai otrā kategorijā.

97

Lai ilustrētu šos rezultātus, Komisija minēja dažas galveno riepu ražotāju earnings calls, kuras visas notika galvenajā periodā vai tieši pirms tam un attiecībā uz kurām tā norādīja minēto bigrammu skaitu, attiecīgo bigrammu kategoriju (komerciālā stratēģija vai konkurējoša rīcība) un šo earnings calls ierindošanu visaugstākajā to earnings calls līmenī, kurās visbiežāk bija minētas šīs kategorijas bigrammas.

98

Pamatojoties uz šiem elementiem, Komisija konstatēja, ka galvenie riepu ražotāji no citu nozaru uzņēmumiem atšķiras ar lielāku saziņas gadījumu skaitu, kas ietver bigrammas, kuras var liecināt par koluzīvas rīcības potenciālu un kuras pēc tam tika pārbaudītas kvalitatīvi, lai labāk izprastu kontekstu, kādā ietilpst identificētās bigrammas. Šajā ziņā Komisija precizēja, ka šo galveno riepu ražotāju earnings calls kvalitatīvā analīze attiecās gan uz earnings calls, kas identificētas kvantitatīvās analīzes beigās, gan uz earnings calls, ko šī analīze nebija identificējusi. Tādējādi iepriekš minētās norādes ļāva Komisijai konstatēt saikni, kas tās ieskatā pastāvēja starp teorētisku rīcību, ko veidoja vienpusēji publiski paziņojumi, un šo lietu.

99

Prasītājas iesniegtie apsvērumi par to darbību aprakstu, kuras Komisija veikusi sākotnējā kvantitatīvajā analīzē, neļauj apšaubīt iepriekš izklāstīto analīzes metodi un rezultātus.

100

Prasītāja apsvērumos par Komisijas sniegtajiem precizējumiem apgalvo, ka kvantitatīvā analīze nekādā ziņā neliecina ne par mazāko norādi uz kolūziju. Tā apgalvo, ka Komisijas iesniegtie bigrammu piemēri nemaz nav problemātiski, jo šīs riepu nozares vai citu nozaru ražotāji bieži izmanto šīs bigrammas, un ka attiecīgos paziņojumus var viegli izskaidrot ar datiem par attiecīgajām precēm, tirgu vai laikposmu. Prasītāja šajā ziņā iesniedza izvilkumus no citās rūpniecības nozarēs darbojošos uzņēmumu vai citu riepu ražotāju earnings calls, kurās esot ietverti tāda paša rakstura paziņojumi kā strīdīgie paziņojumi. Tā arī apgalvo, ka šādiem paziņojumiem ir vairāki pamatojumi, piemēram, uz inovāciju balstītas rūpniecības stratēģijas īstenošana, ārkārtēja inflācijas spriedze vai nepieciešamība atbildēt uz analītiķu jautājumiem.

101

Tomēr jākonstatē, ka šie apsvērumi būtībā attiecas nevis uz sākotnējo kvantitatīvo analīzi, bet gan uz vēlāk veiktās kvalitatīvās analīzes rezultātiem.

102

Kā paskaidro Komisija, kvantitatīvā analīze tikai ļāva identificēt riepu nozari tādējādi, ka pēc earnings calls, kas bija daļa no tās datubāzes, pārbaudes galveno riepu ražotāju earnings calls bija raksturīga vismaz viena vai vairākas bigrammas, kas tika izmantotas kā galvenie meklētājvārdi. Tomēr, kā arī paskaidro Komisija, ar to, ka earnings calls ir atrodama bigramma, vien nepietiek. Tikai pēc tā sauktās kvalitatīvās analīzes, ko Komisija kvalificēja kā manuālu pārbaudi, attiecīgais paziņojums tika uzskatīts par tādu, kas var norādīt uz iespējamu kolūziju. Komisija turklāt precizē, ka kvalitatīvajai analīzei bija izšķiroša nozīme, lai identificētu šajā lietā aplūkotos paziņojumus, it īpaši tāpēc, ka tā Komisijai ļāva labāk saprast kontekstu, kādā bija sastopamas bigrammas, un noraidīt neatbilstošos dokumentus, kuriem nav nozīmes, vai arī identificēt galveno riepu ražotāju publiskos paziņojumus, kuri ir potenciāli problemātiski un kurus kvantitatīvā analīze nav ļāvusi identificēt.

103

No tā izriet, ka prasītājas apsvērumi būtībā attiecas uz kontekstu, kādā iekļaujas paziņojums, kas sākotnēji tika identificēts galvenokārt ar bigrammas palīdzību un pēc tam kvalitatīvi analizēts, lai nonāktu pie secinājuma, ka Komisijas ieskatā tas ir paziņojums, kas var norādīt uz iespējamu kolūziju. Tādējādi šī argumentācija vēlāk tiks izvērtēta, izskatot argumentus par apstrīdētā lēmuma patvaļīgo raksturu, kuri neesot balstīti uz pietiekami nopietniem netiešiem pierādījumiem, lai pamatotu norādītās aizdomas.

104

Turklāt, pat pieņemot – kā apgalvo prasītāja –, ka citu nozaru ražotāji vai citi riepu ražotāji būtu varējuši sniegt paziņojumus, kuros sastopamas bigrammas, kas ietilpst vienā vai otrā no Komisijas definētajām kategorijām, tas tomēr nevar liegt tai iespēju detalizētāk pārbaudīt – un to Komisija, pēc tās teiktā, ir izdarījusi kvalitatīvā ziņā – riepu nozari vai tos riepu ražotājus, kas bija Komisijas kvantitatīvās analīzes beigās identificēto paziņojumu autori.

3)

Par netiešo pierādījumu pietiekami būtisko raksturu

105

Šajā kontekstā Komisijas iesniegto netiešo pierādījumu un šajā ziņā sniegto apsvērumu pārbaude ļauj izdarīt divus secinājumus par to, vai tie ir pietiekami nopietni.

i)

Par to, vai ir pietiekami nopietni netiešie pierādījumi, lai pamatotu aizdomas par cenu saskaņošanu galvenajā laikposmā

106

Ņemot vērā piemērojamās tiesības, vispirms jāatgādina, ka pretkonkurences rīcība, par kuru Komisijai ir aizdomas, izpaužas kā cenu saskaņošana, un konkrētāk – “galveno riepu ražotāju cenu (it īpaši vairumtirdzniecības cenu) saskaņošana starp galvenajiem vieglo un kravas automobiļu jaunu rezerves riepu ražotājiem EEZ”.

107

Ja tas ir pierādīts, šāda veida rīcība ir aizliegta ar LESD 101. panta 1. punkta a) apakšpunktu neatkarīgi no tā, vai tā izpaužas kā nolīgums starp uzņēmumiem vai saskaņota darbība, ja tās mērķis vai sekas ir “tieši vai netieši no[teikt] iepirkuma vai pārdošanas cenas vai kādus citus tirdzniecības nosacījumus”. Turklāt Savienības tiesībās vairāku uzņēmumu kopīgo gribu noteikt cenas tirgū konkrētā veidā Komisija uzskata par vienu no vissmagākajiem konkurences apdraudējumiem.

108

No faktu viedokļa arī jākonstatē – kā pamatoti norādījusi Komisija –, ka daži galveno riepu ražotāju paziņojumi, uz kuriem attiecas izmeklēšana saistībā ar to earnings calls un sludinājumiem par riepu cenām vai izejmateriālu cenām, kas visi notika galvenajā laikposmā, bija pietiekami nopietni netiešie pierādījumi, lai pamatotu aizdomas par iespējamo saskaņošanu šajā laikposmā.

–

Par Komisijas sniegtajiem paziņojumiem

109

Dažādu to paziņojumu pārbaude, kurus Komisija izcēlusi vairākos earnings calls, kuras notika galvenā laikposma viena gada konkrētā periodā, ļauj konstatēt, ka dažādi riepu ražotāji publiski bija paziņojuši par saviem attiecīgajiem nodomiem un cenu noteikšanas stratēģijām.

110

Tādējādi Komisija, iesniedzot paskaidrojumus un materiālos elementus, kas ļauj pamatot apstrīdēto lēmumu, norādīja, ka pēc ievērojama skaita earnings calls transkripciju izvērtēšanas un no galveno riepu ražotāju EEZ, tostarp prasītājas, prezentācijām tā nonākusi pie secinājuma, ka noteikts skaits šo ražotāju sniegto paziņojumu ir aizdomīgi, jo ražotāji regulāri publiski izteicās par to, kā konkurentiem būtu jānosaka cenas, par savu vēlmi rīkoties tirgū kā līderim vai sekotājam cenu jautājumā un par to, kā tie reaģēs uz konkurentu cenu izmaiņām.

111

Lai ilustrētu šos apgalvojumus, Komisija iesniedza divu earnings calls, kas notikušas galvenā perioda viena gada konkrētā laikposmā, kopumus. Attiecībā uz katru no šīm earnings calls Komisija uzsvēra precīzu to paziņojumu saturu, kurus tā uzskatīja par nozīmīgiem, lai pamatotu savas aizdomas. Komisija arī precizēja, ka tās ieskatā šāda veida paziņojumi neatbilst juridiskai prasībai un ka salīdzinājumam citās nozarēs darbojošos uzņēmumu earnings calls pārbaude apstiprina, ka regularitāte, kādā riepu ražotāji sniedza šādus paziņojumus, neatbilst standarta rīcībai.

112

Pēc tam, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu par iespējamās saskaņošanas laika dimensiju, Komisija nosūtīja citas earnings calls, kā arī vienu prezentāciju. Šie dokumenti papildināja earnings calls, kas iepriekš tika paziņotas kopā ar iebildumu rakstu, aptverot galvenā perioda attiecīgā gada pārējo daļu (skat. šā sprieduma 111. punktu). Attiecībā uz katru no šiem dokumentiem Komisija uzsvēra precīzu to paziņojumu saturu, kas tai šķita nozīmīgi, lai pamatotu aizdomas par attiecīgo gadu.

113

Šajā ziņā Komisija atsaucas uz paziņojumiem, kuri sākas ar vārdiem “mēs vēlamies nosūtīt signālu” (“we want to send a signal”), “mums ir nodoms” (“we have plan to”), “stratēģija ir koncentrēties uz” (“the strategy is to focus on”); “mēs cenšamies palikt pie” (“we strive to stick to”); “mēs darīsim, ko vien varam” (“we will do our best to”); “mēs esam spējīgi” (“we are able to”), kā arī “mūsu nodoms nav virzīties uz” (“not our intention to go for”) un kurus Komisijas ieskatā riepu ražotāji, uz ko attiecas izmeklēšana, izmantoja, lai publiski paziņotu par rīcību, par kuru tie tikko bija vienojušies vai kuru grasījās īstenot, vai pat dažkārt ieteiktu šādi rīkoties konkurentiem.

114

Ņemot vērā šādus paziņojumus attiecībā uz galveno laikposmu, Komisijai bija tiesības uzskatīt, ka ir vismaz ticams, ka šo vienpusējo publisko paziņojumu mērķis varētu būt bijis sūtīt signālu galvenajiem konkurentiem, lai tajos ietvertās norādes attiecībā uz attiecīgo ražotāju nodomiem un cenu noteikšanas stratēģijām tiktu pārņemtas vai ņemtas vērā.

–

Par citiem Komisijas iesniegtajiem elementiem

115

Kā pamatoti apgalvo Komisija, bija arī ticami uzskatīt, ka aizdomas, kas izriet no paziņojumiem, kuri tika identificēti pēc kvalitatīvās analīzes, apstiprina tās apsvērumi, kas tika izteikti pēc noteiktu paziņojumu par riepu cenām vai izejmateriālu un enerģijas cenu samazināšanos vai pieauguma izvērtēšanas.

116

Pirmkārt, Komisija precizēja, ka tā ir pārbaudījusi galveno riepu ražotāju cenu paziņojumus attiecīgajā laikposmā un konstatējusi, ka tie bieži ir notikuši tuvā laikā. Lai ilustrētu šos apgalvojumus, Komisija iesniedza dažādus paziņojumus no specializētas interneta vietnes, kurā bija ietverti iepriekš minētie paziņojumi, kas tika izdarīti vienlaikus galvenajā laikposmā.

117

Otrkārt, pamatojoties uz izejmateriālu un enerģijas cenu attīstības analīzi, Komisija norādīja, ka ražotāju paziņojumi tika saskaņoti, kad mainījās izejmateriālu un enerģijas cenas. Tādējādi Komisija esot konstatējusi, ka dažādu ražotāju earnings calls ietver līdzīgus paziņojumus, kuros tika norādīts, ka riepu cenas jāpalielina, ja noticis izejmateriālu un enerģijas cenu pieaugums. Komisija esot arī konstatējusi – kad samazinājās izejmateriālu un enerģijas cenas, ražotāji izteica paziņojumus, kuros bija norādīts, ka būtu jāizvairās no cenu samazinājuma. Lai ilustrētu šos apgalvojumus, Komisija iesniedza divas earnings calls, kas bija notikušas galvenā laikposma konkrētā gada sākumā, un attiecībā uz katru no tām uzsvēra precīzu paziņojumu saturu, kas tai šķita nozīmīgs, lai pamatotu šos konstatējumus. Komisija arī atsaucās uz prezentāciju, kas sniegta earnings call ietvaros, lai norādītu uz dažu materiālu cenu attīstību, it īpaši konkrētos galvenā laikposma gados. Turklāt Komisija norādīja, ka Covid‑19 pandēmijas dēļ izejmateriālu cenas ir būtiski palielinājušās. Šādā kontekstā uzņēmumu paziņojumi esot attiekušies uz straujo cenu pieaugumu, kā to pierādot divas earnings calls, kuras notika vienā no galvenā laikposma gadiem un saistībā ar kurām Komisija uzsvēra precīzu paziņojumu saturu, kas tai šķita nozīmīgs, lai pamatotu iepriekš minēto konstatējumu.

–

Par prasītājas iesniegtajiem apsvērumiem

118

Prasītājas iesniegtie apsvērumi par Komisijas norādītajiem paziņojumiem un citiem elementiem, uz kuriem tā atsaucas, neapšauba Komisijas vērtējumu, jo šie apsvērumi ir pārāk vispārīgi vai balstīti uz ideju, ka šajā stadijā Komisijas rīcībā jābūt pierādījumiem par iespējamo pārkāpumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1993. gada 31. marts, Ahlström Osakeyhtiö u.c./Komisija, C‑89/85, C‑104/85, C‑114/85, C‑116/85, C‑117/85 un no C‑125/85 līdz C‑129/85, EU:C:1993:120, 70. un 71. punkts un tajos minētā judikatūra) un ne tikai nopietniem netiešiem pierādījumiem.

119

Pirmām kārtām, lai pamatotu to, ka Komisijas minētie paziņojumi nav pietiekami nopietni netiešie pierādījumi par iespējamo saskaņošanu, prasītāja apgalvo, ka runa ir par parastiem un regulāriem paziņojumiem riepu nozarē, kā arī citās rūpniecības nozarēs.

120

Tomēr jākonstatē – pat pieņemot, ka tāda paša rakstura un tikpat regulārus paziņojumus, kādi tika novēroti iesniegtajās earnings calls, varētu tikt konstatēti citu riepu ražotāju vai citu nozaru ražotāju earnings calls, tas nevar liegt Komisijai iespēju pārbaudīt aizdomas, kas radušās no tās rīcībā esošiem pietiekami nopietniem netiešiem pierādījumiem attiecībā uz tās identificētajiem riepu ražotājiem.

121

Otrām kārtām, prasītāja norāda, ka visi izvilkumi no Komisijas minētajām earnings calls nāk no paziņojumiem, kas sniegti earnings calls daļā, kura atbilst jautājumu un atbilžu sesijai. Tādējādi šādi paziņojumi neesot spontāni, bet gan izteikti, atbildot uz finanšu analītiķu – kas pārstāv komercbankas, nevis konkurentus – jautājumiem. No uzņēmuma, kas piedalās earnings calls un jautājumu un atbilžu sesijā, tiek gaidīts, ka tas izsaka un paskaidro savu perspektīvu makroekonomiskā kontekstā. Šādi paziņojumi, vismaz attiecībā uz Francijā reģistrētām sabiedrībām, atbilst arī likumiskai pārskatāmības prasībai, saskaņā ar kuru jebkurai informācijai, kas nav publiski paziņota un kas, ja tā būtu publiskota, varētu ietekmēt attiecīgā uzņēmuma biržas kursu, jābūt nepārtraukti pieejamai tirgū.

122

Šajā ziņā, pirmkārt, jānorāda, ka Komisijas atbalstītā attiecīgo paziņojumu interpretācija neliek apšaubīt uzņēmumu tiesības rīkot earnings calls kā tādas. Šīs lietas kontekstā šāda interpretācija arī neapdraud juridisko prasību par finanšu pārredzamību. Šī interpretācija drīzāk balstās uz ideju, ka, lai gan uzņēmumi var rīkot earnings calls un tiem jāievēro tiesību aktu prasības finanšu paziņojumu jomā, tie tomēr nevar izmantot earnings calls, lai rīkotos tādā veidā, ko Komisija, iespējams, uzskatītu par koluzīvām darbībām. Šajā ziņā Komisijai ir tiesības uzskatīt, ka nekāda nepieciešamība atbildēt uz analītiķu jautājumiem, nedz arī kāds juridisks pienākums finanšu pārskatāmības jomā neļauj attiecīgajiem uzņēmumiem saskaņot savu rīcību, lai “tieši vai netieši no[teiktu] iepirkuma vai pārdošanas cenas vai kādus citus tirdzniecības nosacījumus” LESD 101. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

123

Otrkārt, attiecībā uz jautājumu, vai aplūkotos paziņojumus var izskaidrot nevis ar Komisijas atbalstīto interpretāciju, bet ar citām prasītājas piedāvātajām interpretācijām, proti, ad hoc nepieciešamību atbildēt uz analītiķa jautājumu vai vispārējo prasību par pārskatāmību finanšu paziņojumu jomā, jākonstatē, ka šajā izmeklēšanas stadijā šāds jautājums ir priekšlaicīgs. Šajā lietā pietiek ar norādi, ka ar prasītājas apgalvojumu – saskaņā ar kuru attiecīgie paziņojumi, it īpaši tie, kuri Komisijas ieskatā attiecas uz veidu, kā konkurentiem bija jānosaka cenas, to, vai tie darbojas kā līderi vai sekotāji cenu jomā, vai veidu, kādā attiecīgais ražotājs reaģē uz konkurentu cenu izmaiņām, izriet no nepieciešamības atbildēt uz analītiķu jautājumiem vai atbilst tiesiskā regulējuma prasībām – nepietiek, lai apšaubītu tās interpretācijas ticamību, ko Komisija izvēlējusies, lai pamatotu apstrīdēto lēmumu (skat. šā sprieduma 87. punktu).

124

Trešām kārtām, prasītāja apgalvo, ka Komisijas minētajos paziņojumos ir ietvertas tikai vispārīgas norādes par riepu nozares konkurences vidi ar atsaucēm uz spiedienu uz cenām un inflācijas apstākļiem un prasītājas cenu politiku, kas saistīta ar tās “premium pozīciju”. Pirmās norādes esot vispārīgas un vispārzināmas. Tās attiecoties uz ārējiem faktoriem, kas ir zināmi analītiķiem, kuri cenšas noteikt to ietekmi uz uzņēmumu ekonomisko sniegumu. Otrajās ir tikai pārņemta skaidra prasītājas pozīcija jau vairākus gadus. Turklāt paziņojumi par konkurentu cenu izmaiņām atspoguļojot tikai visu uzņēmumu ekonomisko racionalitāti un normālu konkurenci. Tas izskaidrojot arī apsvērumus, kurus Komisija ir secinājusi no paziņojumiem par riepu cenām un ražošanas resursu cenām.

125

No tā izriet, ka prasītāja pati atzīst – tas, ko tā izvirza, lai apstrīdētu Komisijas izvēlētās interpretācijas ticamību, nozīmē apgalvojumu, ka ir “citi ticami pamatojumi”, nevis tikai tie, ko Komisija šajā stadijā izmantojusi, lai izskaidrotu tās minēto paziņojumu saturu.

126

Ievērojot to publisko paziņojumu saturu (skat. šā sprieduma 113. punktu), kas tika ņemti vērā un kas saskaņā ar interpretāciju, kurai Komisija devusi priekšroku, var norādīt uz riepu cenu saskaņošanu, kā arī dažādos pierādījumus, kas iesniegti, lai apstiprinātu aizdomas, kuras izriet no šiem paziņojumiem, bija ticami nonākt pie konstatējuma, ka pastāv iespējama saskaņošana un ka tāpēc bija jāveic pārbaude.

127

Šajā kontekstā citi ticamie prasītājas izvirzītie pamatojumi tiks pārbaudīti vēlāk, ja izrādīsies, ka Komisijas pārbaužu rezultāti apstiprina tās aizdomas. Ar šiem citiem paskaidrojumiem vien nepietiek, lai noraidītu tās interpretācijas ticamību, kurai Komisija devusi priekšroku.

128

Ceturtām kārtām, pēc prasītājas formulētajiem jautājumiem, it īpaši – ņemot vērā apstrīdētā lēmuma pamatojumu (skat. šā sprieduma 47. punktu), jāatgādina, ka, atbildot uz pirmajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem, Komisija sniedza precizējumus par to, kā interpretēt tās rīcībā esošos netiešos pierādījumus saistībā ar to cenu tvērumu, uz kurām attiecās iespējamā saskaņošana.

129

Šajā ziņā Komisija norādīja, ka izmeklēšana koncentrējusies uz informāciju par nākotnes nodomiem un cenu noteikšanas stratēģijām, ko galvenie riepu ražotāji bija snieguši earnings calls ietvaros.

130

Šajā ziņā Komisija norādīja – tā ir novērojusi, ka earnings calls kontekstā galvenie riepu ražotāji bieži atsaucas uz “vairumtirdzniecības cenām” (sell‑in prices vai wholesale prices), kas ir pirmās cenas, ko piemēro vērtību ķēdē. Tā parasti ir cena, ko riepu ražotāji prasa, kad riepām atstāj rūpnīcu. Komisija arī precizēja, ka šajā pašā kontekstā tā ir norādījusi uz regulārām atsaucēm uz sell‑out prices, proti, cenām, kas tiek piemērotas vērtību ķēdes lejupējā posmā.

131

Lai ilustrētu šos apgalvojumus, Komisija iesniedza divus prasītājas konkurentu earnings calls, no kurām pirmā notika galvenajā laikposmā un otrā – pirms galvenā perioda, tomēr nav saistīta ar agrāko laikposmu. No paziņojumiem, ko Komisija “izvilkusi” no šīm earnings calls, izriet, ka cenu, inventarizācijas vai tirgus daļu situācija ir minēta gan attiecībā uz to pārdošanu, kas notiek tieši no rūpnīcas, gan uz to, ko veic izplatītājs.

132

Šajā kontekstā Komisija precizēja, ka tās ieskatā visām cenām, kas tiek piemērotas visā vērtības ķēdē, ir nozīme pieprasītajā pārbaudē, lai pārbaudītu tās aizdomas par iespējamo saskaņošanu. Šajā ziņā tā norāda, ka earnings calls ietvaros sniegtie paziņojumi atspoguļo attiecīgo ražotāju augstākā līmeņa vadības sniegtos norādījumus par to nākotnes nodomiem un cenu noteikšanas stratēģijām. Šie vispārīgie norādījumi kā tādi varot tikt pārņemti visā vērtību ķēdē. Komisija uzskata, ka šie paziņojumi attiecas gan uz norādījumiem par cenu paaugstināšanu vai saglabāšanu noteiktā līmenī, gan uz stratēģiju, kas vērsta drīzāk uz cenu, nevis uz apjoma konkurenci. Šo iemeslu dēļ Komisija apgalvo, ka attiecīgajiem paziņojumiem var būt nozīme gan vairumtirdzniecības cenu noteikšanā, gan mazumtirdzniecības cenu noteikšanā.

133

Turklāt Komisija norādīja, ka galvenie riepu ražotāji Eiropā parasti ir vertikāli integrēti un tātad darbojas gan riepu ražošanas, gan mazumtirdzniecības līmenī. Tādējādi tie esot ieinteresēti, lai cenu paaugstinājumi vairumtirdzniecības tirgus līmenī ietekmētu lejupējās mazumtirdzniecības cenas nolūkā nodrošināt peļņas uzcenojuma mērķu sasniegšanu visā vērtību ķēdē. Komisijas ieskatā tātad nevar izslēgt, ka attiecīgajās earnings calls paziņotās cenu stratēģijas bija jāīsteno vēlāk, lai sasniegtu vēlamo rezultātu.

134

Šajā ziņā prasītāja apsvērumos apgalvo, ka Komisijas sniegtajiem precizējumiem bija jābūt ietvertiem apstrīdētajā lēmumā. Vispārīgāk runājot, prasītāja arī norāda, ka attiecībā uz sell‑in prices, kā arī sell‑out prices Komisijas minētos paziņojumus pēc definīcijas nevar uzskatīt par pietiekami nopietniem netiešiem pierādījumiem dažādu iemeslu dēļ, kas saistīti, piemēram, ar to, ka attiecīgajos paziņojumos ir atsauce uz stingriem lēmumiem par cenu izmaiņām, ka šie paziņojumi ir vispārīgi un neprecīzi vai ka attiecībā uz sell‑out prices visas riepas mazumtirdzniecības cenas ir viegli pieejami publiski dati.

135

Tomēr jānorāda, ka Komisija, atzīdama, ka iespējamā saskaņošana attiecās uz “galveno riepu ražotāju cenu (it īpaši vairumtirdzniecības cenu) saskaņošanu”, izmantojusi formulējumu, kas atbilst tās rīcībā esošo netiešo pierādījumu saturam, kuri ir pietiekami nopietni, lai pamatotu aizdomas par iespējamām koluzīvām darbībām, kas izriet no atsevišķiem publiskiem paziņojumiem, kurus ir snieguši apstrīdētajā lēmumā minētie riepu ražotāji saistībā ar to earnings calls.

136

Saskaņā ar precizējumiem, ko Komisija sniegusi stadijā, kad Savienības tiesa pārbauda to netiešo pierādījumu saturu, kuri apstiprināti ar prasītājas tiesas sēdē sniegto norādi, saskaņā ar kuru daļa no tās jauno rezerves riepu tirdzniecības EEZ tiek veikta mazumtirdzniecības līmenī, Komisija varēja ticami konstatēt, ka tās aizdomas un tās rīcībā esošie pietiekami nopietnie netiešie pierādījumi attiecās uz visu vērtību ķēdi, kas minēta earnings calls, nevis tikai uz vai ekskluzīvi uz tirdzniecību par vairumtirdzniecības cenām.

137

Šajā kontekstā dažādu prasītājas sniegto paskaidrojumu pārbaude tiks veikta vēlākā stadijā, ja izrādīsies, ka pārbaužu rezultāti apstiprina Komisijas aizdomas. Šie citi paskaidrojumi šajā lietā apstrīdētā lēmuma pārbaudes tiesā stadijā nav pietiekami, lai izslēgtu Komisijas atbalstītās interpretācijas ticamību attiecībā uz šajā lēmumā minētā cenas jēdziena – uz ko ir atsauce, lai pamatotu pārbaudi, – tvērumu.

138

Tādējādi jāsecina – no iepriekš minētā izriet, ka, ņemot vērā dažādo norādīto publisko paziņojumu saturu, kā arī dažādos pierādījumus, kas iesniegti, lai apstiprinātu no šiem paziņojumiem izrietošās aizdomas, Komisijas atbalstītā interpretācija, saskaņā ar kuru šie netiešie pierādījumi, aplūkojot tos kopā, ļauj secināt, ka ir ticams, ka galvenie apstrīdētajā lēmumā minētie riepu ražotāji ir saskaņojuši vieglo un kravas automobiļu jauno rezerves riepu cenas EEZ galvenajā laikposmā – neizslēdzot, ka šī iespējamā saskaņošana ir sākusies agrāk un ka pārbaudes brīdī tā joprojām turpinājās –, ir pamatota.

139

Šādos apstākļos kā nepamatots jānoraida iebildums par to, ka apstrīdētais lēmums ir patvaļīgs, jo aizdomas par galveno laikposmu 4. apsvēruma pirmajā teikumā definētajā izpratnē neesot pamatotas ar pietiekami nopietniem netiešiem pierādījumiem.

ii)

Par to, ka nav pietiekami nopietnu netiešo pierādījumu, lai pamatotu aizdomas par cenu saskaņošanu galvenajā laikposmā

140

Attiecībā uz agrāko laikposmu un Vispārējās tiesas uzdoto jautājumu par iespējamās saskaņošanas laika dimensiju jānorāda, ka Komisija atzīst – kā tā apstiprināja tiesas sēdē –, ka tā nav iesniegusi Vispārējai tiesai visus netiešos pierādījumus, kas atbilst šim laikposmam.

141

Šim apstāklim ir nozīme vērtējumā, jo, kā norāda prasītāja, no Komisijas sniegtajiem paskaidrojumiem izriet, ka meklēšanas periods, kas tika izmantots iegūto simtiem tūkstošu earnings calls kvantitatīvās analīzes veikšanai, ir pietiekami ilgs, lai aptvertu gan galveno, gan agrāko laikposmu (skat. šā sprieduma 95.–98. punktu).

142

Tādējādi jānorāda – lai gan Komisija varēja identificēt noteiktas earnings calls attiecībā uz galveno laikposmu, balstoties uz divām tās definētām bigrammu kategorijām un pēc tam veikto kvalitatīvo analīzi, Komisija nav norādījusi, ka tā šādas earnings calls būtu varējusi identificēt attiecībā uz agrāko laikposmu. Ņemot vērā kvantitatīvajai analīzei izmantoto bigrammu skaitu un dažādību, var uzskatīt – ja attiecīgās earnings calls būtu notikušas agrākajā laikposmā, tās būtu iespējams identificēt tāpat kā tās, kas attiecās uz galveno laikposmu. Tomēr Komisija Vispārējai tiesai nav iesniegusi nevienu paskaidrojumu par šo jautājumu, ne arī atbilstošu dokumentu, lai gan Komisijai tika lūgts iesniegt – formā, kādu tā uzskata par piemērotu, lai pierādītu, ka tās rīcībā esošie netiešie pierādījumi ir pietiekami nopietni, – dažādus pierādījumus, uz ko tā atsaukusies apstrīdētā lēmuma 4. apsvēruma otrajā teikumā, kurā minēts agrākais laikposms.

143

Šādos apstākļos Vispārējai tiesai jāņem vērā fakts, ka Komisija nevarēja tai iesniegt – kā tā varēja to izdarīt attiecībā uz galveno laikposmu – galveno riepu ražotāju publiskus paziņojumus, kas tika izdarīti to earnings calls ietvaros, kuras notika agrākajā laikposmā.

144

Turklāt attiecībā uz netiešiem pierādījumiem, kas atbilst apstrīdētajā lēmumā minētajām aizdomām par agrāko laikposmu, Komisija norāda, ka tās uzmanību šajā laikposmā pievērsušas vairākas earnings calls, kas sekoja šim laikposmam.

145

Saskaņā ar to, ko šajā ziņā norādījusi Komisija, earnings calls, kas notikušas pēc agrākā laikposma, tika izdarīta atsauce uz šo laikposmu komentāros, ko apstrīdētajā lēmumā minētie galvenie riepu ražotāji izteikuši par izejmateriālu cenu pieauguma ietekmi.

146

Tādējādi Komisija ir atsaukusies uz konkurenta sniegtu publisku paziņojumu tādas earnings call ietvaros, kura notikusi galvenajā laikposmā un kurā ir atsauce uz “ciklu[, kas atbilst agrākajam laikposmam]”. Saskaņā ar šo paziņojumu peļņas zaudējumi, kas saistīti ar izejmateriālu izmaksu pieaugumu, tika pilnībā atgūti nākamajā gadā pēc šā cikla.

147

Arī citās Komisijas iesniegtajās earnings calls bija atsauce uz agrāko laikposmu. Trīs no minētajām earnings calls notika iepriekšējos gados, kas bija tuvu galvenajam laikposmam, un četras no tām, kā arī viena prezentācija – galvenajā laikposmā. Saskaņā ar šo paziņojumu saturu, kā uzsvērusi Komisija, galvenie attiecīgo riepu ražotāji toreizējo situāciju pielīdzināja situācijai, kāda katram no tiem bija brīdī, kad tirgū bija ievērojami pieaugušas izejmateriālu cenas.

148

Komisijas ieskatā šīs atsauces varētu būt norāde par saskaņošanu agrākajā laikposmā, bet to prasītāja apstrīd apsvērumos par šo jautājumu.

149

Šajā ziņā jākonstatē, ka paziņojumi, uz kuriem atsaucas Komisija, lai apliecinātu pietiekami nopietnu netiešo pierādījumu esību nolūkā pierādīt apstrīdētajā lēmumā minētās aizdomas par saskaņošanu attiecīgajā laikposmā, nav tāda paša rakstura kā paziņojumi, kas izvērtēti saistībā ar galveno laikposmu. Šo konstatējumu Komisija apstiprināja tiesas sēdē.

150

Lai gan saskaņošana, par kuru Komisijai bija aizdomas, ir balstīta uz ideju, ka galvenie riepu ražotāji cits citu informēja par saviem attiecīgajiem nākotnes nodomiem un cenu noteikšanas stratēģijām un ka paziņotie netiešie pierādījumi attiecībā uz galveno laikposmu liecina par publiskiem paziņojumiem, ko varētu ņemt vērā, lai pierādītu šādu saskaņošanu, dažādajos paziņojumos, kas iesniegti attiecībā uz agrāko laikposmu, nebija minēti nākotnes nodomi vai attiecīgās cenu noteikšanas stratēģijas, kuras varētu īstenot šajā laikposmā.

151

No šiem paziņojumiem, piemēram, no vecākā paziņojuma, ko min Komisija, izriet, ka attiecīgais ražotājs saviem sarunu partneriem atgādina, ka tā nav pirmā reize, kad izejmateriālu cena pieaug, un ka tas iepriekš ir varējis šo pieaugumu pārnest. Saskaņā ar Komisijas atbalstīto interpretāciju saskaņošana, ko varētu ietvert publisks paziņojums par pieauguma pārnešanu, tomēr attiecoties tikai uz nākotni. Šajā lietā Komisija nesniedz norādes, kas ļautu uzskatīt, ka agrākajā laikposmā – brīdī, kad būtiski pieauga arī izejmateriālu cena, – galvenie riepu ražotāji savu rīcību saskaņojuši analogā veidā tam, kas tika dokumentēts vēlāk attiecībā uz galveno laikposmu, vai citādi, nekā būtu gaidīts, ka tie rīkosies galvenajā laikposmā.

152

Turklāt Komisija nav iesniegusi Vispārējai tiesai ne mazāko informāciju, kas ļautu konstatēt cita veida saskaņošanu, nevis to, par kuru ir aizdomas šajā lietā.

153

Visbeidzot, no iepriekš minētā izriet, ka, pirmkārt, ņemot vērā to, ka trūka atbilstošās informācijas, kas attiektos uz agrāko laikposmu, lai gan šis laikposms ietilpa meklēšanas periodā, ko Komisija izmantoja kvantitatīvajā analīzē (skat. šā sprieduma 95. punktu), un, otrkārt, ņemot vērā, ka nav citu atbilstošu elementu, kas ļautu konstatēt iespējamo saskaņošanu agrākajā laikposmā, Komisijas atbalstītā interpretācija, saskaņā ar kuru bija ticams, ka galvenie apstrīdētajā lēmumā minētie riepu ražotāji saskaņoja vieglo un kravas automobiļu jauno rezerves riepu cenas EEZ agrākajā laikposmā, nav pietiekami pierādīta.

154

Šādos apstākļos jākonstatē, ka ir pieņemams iebildums par to, ka apstrīdētais lēmums ir patvaļīgs, jo aizdomas attiecībā uz galveno laikposmu 4. apsvēruma otrajā teikumā definētajā izpratnē nav pamatotas ar pietiekami nopietniem netiešiem pierādījumiem. Tāpēc apstrīdētais lēmums šajā jautājumā daļēji jāatceļ.

4.

Par pamata otro daļu, kas attiecas uz apstrīdētā lēmuma patvaļīgo un nesamērīgo raksturu

155

Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā nav ievērots samērīguma princips šādu iemeslu dēļ: riska saistībā ar pierādījumiem trūkums, pārmērīgs šķērslis pienācīgai uzņēmuma darbībai, pārmērīga publicitāte, kas piešķirta lēmumiem, ar kuriem uzdod veikt pārbaudi, un iespēja izmantot mazāk ierobežojošu pasākumu, proti, informācijas pieprasījumu.

156

Vispirms jāatgādina, ka samērīguma princips, kas ir viens no vispārējiem Savienības tiesību principiem, prasa, lai Savienības iestāžu tiesību akti nepārsniegtu to, kas ir atbilstošs un vajadzīgs, lai sasniegtu mērķi, ņemot vērā, ka tad, ja ir iespēja izvēlēties kādu no vairākiem piemērotiem pasākumiem, jāizvēlas tas, kurš ir vismazāk apgrūtinošs, un nelabvēlīgās sekas nedrīkst būt nesamērīgas ar sasniedzamajiem mērķiem (skat. spriedumu, 2014. gada 25. novembris, Orange/Komisija, T‑402/13, EU:T:2014:991, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

157

Attiecībā uz lēmumu, ar kuru uzdod veikt pārbaudi, samērīguma principa ievērošana prasa, lai iecerētais pasākums neradītu nesamērīgas un nepieņemamas neērtības salīdzinājumā ar sasniedzamo mērķi. It īpaši Komisijai izdarāmā izvēle starp informācijas pieprasījumu un pārbaudi, ko uzdod veikt ar lēmumu, nav atkarīga no tādiem apstākļiem kā situācijas īpašā nopietnība, krasā steidzamība vai nepieciešamība ievērot pilnīgu slepenību, bet no nepieciešamības iegūt adekvātu informāciju, ievērojot lietas īpašās iezīmes. Tāpēc, ja lēmuma, ar kuru uzdod veikt pārbaudi, mērķis ir vienīgi ļaut Komisijai savākt nepieciešamos pierādījumus, lai novērtētu iespējamo Līguma pārkāpuma esību, ar šādu lēmumu netiek pārkāpts samērīguma princips (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 25. novembris, Orange/Komisija, T‑402/13, EU:T:2014:991, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).

158

Principā tieši Komisijai jāizvērtē, vai informācija ir nepieciešama, lai varētu atklāt konkurences noteikumu pārkāpumu, un, pat ja tās rīcībā jau ir netieši pierādījumi vai pat pierādījumi par pārkāpuma pastāvēšanu, Komisija tiesiski var uzskatīt par nepieciešamu noteikt papildu pārbaudes, kas tai ļautu labāk noteikt pārkāpumu vai tā ilgumu (skat. spriedumu, 2014. gada 25. novembris, Orange/Komisija, T‑402/13, EU:T:2014:991, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

159

Šajā lietā prasītājas argumentus samērīguma principa pārkāpuma pamatošanai var iedalīt divās kategorijās atkarībā no tā, vai ar tiem tiek kritizēts apstrīdētā lēmuma nepieciešamais raksturs, kas nozīmē, ka nav citas mazāk ierobežojošas iespējas, vai ka tajos ir kritizētas lēmuma, ar kuru uzdod veikt pārbaudi, pārmērīgās sekas attiecībā uz prasītājas darbību un sniegumu, kas tātad pierādot, ka būtu bijis vēlams izmantot mazāk ierobežojošu pasākumu.

a)

Par iebildumiem, kas attiecas uz apstrīdētā lēmuma nepieciešamības neesību

160

Prasītāja, pirmkārt, apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā minētā pierādījumu slēpšanas vai iznīcināšanas riska neesot bijis, jo pieprasītā informācija Komisijai jau bija zināma vai to varēja viegli uzzināt, un, otrkārt, ka bijusi mazāk ierobežojoša iespēja nekā šāda lēmuma pieņemšana, proti, šajā gadījumā – informācijas pieprasījums, ko iesniedz saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. pantu, kurā par atbildes nesniegšanu vai nepilnīgas atbildes sniegšanu paredzēts naudas sods līdz 1 % no kopējā apgrozījuma iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā, un tas nozīmē, ka šī tiesību norma, kas tiek piemērota citās šāda paša veida lietās, ir ļoti efektīva.

161

Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

162

Pirmām kārtām, runājot par riska neesību saistībā ar pierādījumiem, jāatgādina, kā uzsvērusi Komisija, ka apstrīdētā lēmuma mērķis bija ļaut tai iegūt informāciju, kas nepieciešama, lai pārbaudītu, vai pastāv iespējamā saskaņošana.

163

Šajā ziņā tas, ka Komisija ir savākusi pietiekami nopietnus netiešos pierādījumus, lai pamatotu pārbaudi, neliedz tai iegūt papildu informāciju vai pārbaudīt informāciju, kas ir tās rīcībā pārbaudes laikā.

164

Tāpat tas, ka šie netiešie pierādījumi galvenokārt ir balstīti uz noteiktu publisku paziņojumu saturu, kurus apstrīdētajā lēmumā minētie riepu ražotāji ir izdarījuši, rīkojot earnings calls, nevar liegt Komisijai iespēju pārbaudīt atbilstošos dokumentus vai iztaujāt iesaistītās personas nolūkā iegūt informāciju, kas nepieciešama, lai papildinātu vai pārbaudītu aizdomas.

165

Šajā ziņā Komisijai nevar pārmest, ka tā ir mēģinājusi iegūt šādu informāciju no ierobežotas tādu personu grupas attiecīgajā uzņēmumā, kuru rīcībā varēja būt pierādījumi, kas ļautu labāk definēt iespējamās saskaņošanas mērķi, iemeslus un darbību. Komisija šajā ziņā pamatoti norāda, ka tai bija svarīgi iegūt informāciju par iekšējām diskusijām saistībā ar gatavošanos earnings calls un to turpmākajiem pasākumiem, kā arī par lēmumu par cenām sagatavošanu attiecībā uz cenu saskaņošanu starp riepu ražotājiem, kas aprakstīta šajā lēmumā.

166

Šādā situācijā Komisija nevarēja izslēgt iespējamību, ka, neveicot nepaziņotu pārbaudi, būtu risks, ka noteikta būtiska informācija varētu būt apdraudēta vai iznīcināta. Turklāt apstrīdētā lēmuma 8. apsvērumā šāds risks ir minēts attiecībā uz pierādījumiem par “informāciju attiecībā uz aizdomām par turpmāko rīcību tirgos saistībā ar attiecīgo produktu cenām (it īpaši vairumtirdzniecības cenām), kā arī aizdomām par ražotāju izvēli ar publiskiem līdzekļiem paziņot konkurentiem nākotnes cenu politiku”.

167

Tāpēc, ņemot vērā gan apstrīdētā lēmuma pamatojumu attiecībā uz iespējamās saskaņošanas saturu, gan pietiekami nopietnus netiešos pierādījumus, kas apstiprina šīs aizdomas, Komisija nevarēja izslēgt, ka pastāv meklēto pierādījumu slēpšanas vai iznīcināšanas risks, un tātad, lai ņemtu vērā šo risku, bija jāpieņem lēmums, ar kuru uzdod veikt pārbaudi.

168

Otrām kārtām, attiecībā uz iespēju izmantot informācijas pieprasījumu tā vietā, lai pieņemtu lēmumu uzdot veikt pārbaudi, jāsecina, ka šāds pieprasījums nebūtu ļāvis savākt visu izmeklēšanai nepieciešamo informāciju un pierādījumus.

169

Šajā lietā un kā izriet no apstrīdētā lēmuma, Komisija konstatēja, ka ir nepieciešams lēmums, ar ko uzdod veikt pārbaudi, lai pārbaudītu visus ar aizdomīgo saskaņošanu saistītos faktus, kontekstu, kādā tā notikusi, un attiecīgo uzņēmumu identitāti, lai izvairītos no tā, ka nozīmīgā informācija tiek apdraudēta vai iznīcināta, kā tas varētu būt gadījumā, ja tā tiktu savākta, izmantojot iepriekš paziņotu informācijas pieprasījumu vai pārbaudi, un lai nodrošinātu pārbaudes efektivitāti, ļaujot to veikt vienlaikus visos aizdomās turētajos uzņēmumos, tos iepriekš nebrīdinot par pārbaudi.

170

Turklāt, kā norāda Komisija, ir būtiska atšķirība starp naudas soda apmēru, kas paredzēts par LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumu, un naudas soda apmēru, kas paredzēts par to, ka uzņēmums neatbild uz informācijas pieprasījumu. Šīs atšķirības dēļ nevar izslēgt, ka uzņēmums, uz kuru attiecas informācijas pieprasījums, varētu vēlēties to neizpildīt, pat ja šā iemesla dēļ tam tiktu piemērots sods, ja tas ļautu tam izvairīties no soda par LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumu.

171

Tā instrumenta izvēle, kurš tiek izmantots, lai savāktu izmeklēšanā nozīmīgo informāciju, neatkarīgi no tā, vai runa ir par pārbaudi, ko uzdod veikt saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4. punktu, vai informācijas pieprasījumu, kas izteikts, pamatojoties uz šīs regulas 18. pantu, tādējādi ir atkarīga no analīzes, ko Komisija veikusi, ņemot vērā situāciju, kas attiecas uz notiekošo izmeklēšanu. Ar to vien, ka Komisija varēja veikt informācijas pieprasījumus citās lietās, uz kurām atsaucas prasītāja, šajā ziņā nepietiek, lai apšaubītu šajā lietā izdarītās izvēles tiesiskumu apstrīdētajā lēmumā izklāstīto iemeslu dēļ.

172

No iepriekš minētā izriet – prasītājas argumenti, ka apstrīdētais lēmums nebija nepieciešams, jo nebija riska saistībā ar pierādījumiem, vai ka bija iespējams izmantot mazāk ierobežojošu pasākumu, jānoraida kā nepamatoti.

b)

Par iebildumiem, kas attiecas uz apstrīdētā lēmuma nelabvēlīgajām sekām

173

Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajam lēmumam esot nelabvēlīgas sekas, pirmkārt, attiecībā uz tās pienācīgu darbību izmeklēšanas laikā un, otrkārt, attiecībā uz tās ekonomiskās darbības rādītājiem pēc šai pārbaudei piešķirtās publicitātes. Šajā kontekstā, ņemot vērā apstrīdētā lēmuma pārmērīgās sekas, to nevarot uzskatīt par atbilstošu samērīguma principam.

174

Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

175

Pirmām kārtām, attiecībā uz pārmērīgiem traucējumiem uzņēmuma, kuram prasīts pakļauties pārbaudei, pienācīgai darbībai jākonstatē, ka prasītājas argumentācijai šajā ziņā trūkst faktiska pamatojuma.

176

Vispirms jāatgādina, ka principā pārbaudes izrādās nepieciešamas, kad Komisijai ir aizdomas par LESD paredzēto konkurences noteikumu pārkāpumu. Šāda valsts iestādes iejaukšanās uzņēmuma tiesībās uz tā domicila un saziņas neaizskaramību tātad ir samērīga, ja tā ietilpst lēmumā, ar ko uzdod veikt pārbaudi, definētā priekšmeta pamatotajās robežās, un tas nozīmē, ka šāda lēmuma īstenošana rada vajadzīgu un neatņemamu iejaukšanos uzņēmuma pienācīgā darbībā, un prasītājai tas ir jāzina.

177

Šajā lietā, ņemot vērā Komisijas rīcībā esošos pietiekami nopietnos netiešos pierādījumus, nevar uzskatīt, ka apstrīdētais lēmums pats par sevi radītu nesamērīgu šķērsli prasītājas pienācīgai darbībai.

178

Turklāt jānorāda, ka Komisijas sniegtie paskaidrojumi katrā ziņā, šķiet, var pierādīt, ka neērtības, ko rada izvēle uzdot veikt pārbaudi, nav nesamērīgas un nepieņemamas salīdzinājumā ar attiecīgās pārbaudes mērķiem.

179

Tādējādi Komisija apgalvoja – un prasītāja pret to nav iebildusi –, ka pārbaude tika veikta pēc iespējas netraucējošā veidā. It īpaši Komisija norāda, ka tā konfiscēja tikai četru personu darba rīkus un īsā laikposmā tos atdeva atpakaļ. Šo personu mobilie tālruņi esot atdoti atpakaļ gandrīz (un parasti ātrāk) pēc 24 stundām, un, lai minētās personas varētu turpināt darbu, izmantojot savus parastos tālruņa numurus, Komisija atdeva dažas SIM kartes, pirms tika atdoti mobilie tālruņi. Attiecībā uz izņemtajiem portatīvajiem datoriem viena no četrām personām savu datoru atguva tajā pašā dienā un pārējie datori tika atdoti atpakaļ 48 stundu laikā. Tā kā visi dati tika glabāti prasītājas serveros, tas, ka šīm personām īsā laikposmā tika atņemti viņu portatīvie datori, neliedza tām strādāt, izmantojot citus līdzekļus. Turklāt, ja elektroniskos datu nesējos uzglabāto datu iegūšanai bija vajadzīgs ilgāks laiks nekā parasti, tas bija tāpēc, ka prasītājas ieviestā drošības sistēmas apgrūtināja šo datu iegūšanu. Katrā ziņā prasītāja nevarot apgalvot, ka tās darbība tika traucēta, jo diviem tās informātikas dienesta darbiniekiem bija jāpalīdz Komisijai veikt šo uzdevumu.

180

Tāpēc prasītājas arguments par apgalvotajām nelabvēlīgajām sekām attiecībā uz tās pienācīgu darbību jānoraida kā nepamatots.

181

Otrām kārtām, attiecībā uz tām nelabvēlīgajām sekām uzņēmuma darbības rezultātiem, kuras izriet no Komisijas noteiktās pārbaudes pārmērīgās publicitātes, vispirms jānorāda, ka šāda argumentācija drīzāk attiecas uz nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas problemātiku, nevis uz strīdiem par akta tiesiskumu.

182

Šajā ziņā jākonstatē, ka saskaņā ar pašu prasītājas argumentāciju publicitāte, kas piešķirta Komisijas veiktajai pārbaudei, izriet no pasākuma, kas ir no apstrīdētā lēmuma atsevišķs akts. Šajā lietā tas ir paziņojums presei IP/24/561 “Komisija veic nepaziņotas pārbaudes saistībā ar pretkonkurences darbībām riepu nozarē”, kas Komisijas interneta vietnē tika publicēts 2024. gada 30. janvārī – brīdī, kas atbilst pie prasītājas veiktās pārbaudes sākumam (turpmāk tekstā – “paziņojums presei”).

183

Pirmkārt, paziņojums presei pats par sevi šajā lietā nav apstrīdēts.

184

Otrkārt, katrā ziņā, kā apgalvo Komisija, var norādīt, ka paziņojuma presei publicēšana atbilst tās ierastajai praksei. Jāatgādina arī, ka šajā paziņojumā presei netika minēts prasītājas nosaukums, bet tikai riepu nozare Savienībā.

185

Šajā lietā paziņojumā presei bija precizēts, ka “Komisijai bija bažas, ka uzņēmumi, uz kuriem attiecas pārbaudes, ir saskaņojuši cenas, tostarp izmantojot publiskus paziņojumus”.

186

Paziņojumā presei arī bija norādīts, ka no tā nav jāizdara secinājums par attiecīgo uzņēmumu vainu, jo “nepaziņotas pārbaudes ir sākotnējais posms izmeklēšanā saistībā ar aizdomām par pretkonkurences darbībām”, un ka šādu pārbaužu veikšana “nenozīmē, ka attiecīgie uzņēmumi ir vainīgi pretkonkurences rīcībā, un neietekmē pašas izmeklēšanas iznākumu”.

187

Šādos apstākļos uz prasītājas aprakstītajām sekām nevar lietderīgi atsaukties, lai šajā lietā pierādītu apstrīdētā lēmuma nesamērīgo raksturu.

188

Tāpēc prasītājas arguments par apgalvotajām nelabvēlīgajām sekām attiecībā uz tās darbības rādītājiem, kuras izriet no Komisijas publicētā paziņojuma presei, jānoraida kā neefektīvs.

189

No iepriekš minētā jāsecina, ka prasītāja nav pierādījusi, kādā ziņā lēmums, ar ko uzdod veikt pārbaudi, bijis nesamērīgs. Tādējādi otrā pamata otrā daļa jānoraida.

5.

Secinājums

190

No iepriekš minētā izriet – tā kā nav pietiekami nopietnu netiešo pierādījumu, kas ļautu pamatot aizdomas, kuras minētas 4. apsvēruma otrajā teikumā, apstrīdētais lēmums šajā ziņā daļēji jāatceļ tā patvaļīgā rakstura un prasītājas tiesību uz domicila un saziņas neaizskaramību pārkāpuma dēļ.

191

Prasību pārējā daļā noraidīt.

IV.

Par tiesāšanās izdevumiem

192

Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 3. punktam, ja lietas dalībniekiem nolēmums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki savus tiesāšanās izdevumus sedz paši. Tomēr Vispārējā tiesa, ja to pamato lietas apstākļi, var nolemt, ka lietas dalībnieks papildus saviem tiesāšanās izdevumiem atlīdzina daļu no pretējās puses tiesāšanās izdevumiem.

193

Tā kā šajā lietā apstrīdētais lēmums daļēji jāatceļ, Vispārējā tiesa uzskata, ka jāpiespriež katrai lietas dalībniecei savus tiesāšanās izdevumus segt pašai.

1)

Atcelt Komisijas 2024. gada 10. janvāra Lēmumu C(2024) 243 final, ar kuru Compagnie générale des établissements Michelin, kā arī visām tās tieši vai netieši kontrolētām sabiedrībām pieprasa pakļauties pārbaudei atbilstoši Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 20. panta 4. punktam (lieta AT.40863 – Hoops), ciktāl tas attiecas uz 4. apsvēruma otrajā teikumā minēto laikposmu.

2)

Prasību pārējā daļā noraidīt.

3)

Compagnie générale des établissements Michelin un Eiropas Komisija savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas.