1

Ar apelācijas sūdzību lietā C‑795/21 P WEPA Hygieneprodukte GmbH un WEPA Deutschland GmbH & Co. KG (turpmāk tekstā kopā – “sabiedrības WEPA”) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2021. gada 6. oktobra spriedumu Wepa Hygieneprodukte u.c./Komisija (T‑238/19, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2021:648), ar kuru Vispārējā tiesa noraidīja šo sabiedrību prasību atcelt Komisijas Lēmumu (ES) 2019/56 (2018. gada 28. maijs) par atbalsta shēmu SA.34045 (2013/C) (ex 2012/NN), ko Vācija īstenojusi par labu bāzes slodzes patērētājiem atbilstoši StromNEV 19. punktam (OV 2019, L 14, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”).

2

Apelācijas sūdzībā lietā C‑796/21 P Vācijas Federatīvā Republika lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu.

3

Ar pretapelācijas sūdzībām, kas iesniegtas lietā C‑795/21 P un lietā C‑796/21 P, Eiropas Komisija arī lūdz atcelt pārsūdzēto spriedumu.

4

Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (2015. gada 13. jūlijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD] 108. panta piemērošanai (OV 2015, L 248, 9. lpp.) 39. apsvērumā ir paredzēts:

“Pārredzamības un juridiskās noteiktības nolūkā sabiedrībai ir jāsniedz informācija par Komisijas lēmumiem, vienlaikus ievērojot principu, ka lēmumus valsts atbalsta gadījumos adresē attiecīgai dalībvalstij. Tādēļ visi lēmumi, kas var ietekmēt ieinteresēto personu intereses, ir jāpublicē vai nu pilnīgi, vai arī kā kopsavilkums, vai gadījumā, kad tie nav publicēti vai nav publicēti pilnīgi, šādu lēmumu kopijas ir jādara pieejamas ieinteresētajām personām.”

5

Šīs regulas 1. panta h) punktā ir noteikts:

“Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

[..]

6

Minētās regulas 32. panta “Lēmumu publicēšana” 3. punktā ir paredzēts:

“Komisija publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī lēmumus, ko tā pieņem saskaņā ar 8. panta 1. un 2. punktu un 9. pantu.”

7

Tiesvedības priekšvēsturi, kas izklāstīta pārsūdzētā sprieduma 1.–22. punktā, var rezumēt šādi.

8

Energiewirtschaftsgesetz (Enerģētikas likums), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2011. gada 26. jūlijaGesetz zur Neuregelung energiewirtschaftsrechtlicher Vorschriften (Likums par enerģētikas nozares noteikumu pārskatīšanu; BGBl. 2011 I, 1554. lpp.), bet pirms grozījumiem, kuri izdarīti ar 2016. gada 26. jūlijaGesetz zur Weiterentwicklung des Strommarktes (Likums par elektroenerģijas tirgus turpmāko attīstību; BGBl. 2016 I, 1786. lpp.), (turpmāk tekstā – “2011. gada EnWG”) 21. pantā tostarp bija noteikts, ka tīkla maksām ir jābūt samērīgām, nediskriminējošām, pārredzamām un balstītām uz tīkla efektīvas darbības izmaksām.

9

Ar 2011. gada EnWG 24. punktu Vācijas federālā valdība bija pilnvarota ar rīkojumu noteikt sīki izstrādātus noteikumus, pirmkārt, par vispārējo metodiku tīkla maksu aprēķināšanai, un, otrkārt, par netipiskas tīkla izmantošanas gadījumu reglamentēšanu un nosacījumiem, ar kādiem regulatīvā iestāde var apstiprināt vai aizliegt individuālas tīkla maksas.

10

2005. gada 25. jūlijaStromnetzentgeltverordnung (Federālais rīkojums par elektroenerģijas tīkla maksu; BGBl. 2005 I, 2225. lpp.; turpmāk tekstā – “2005. gada rīkojums StromNEV”) 17. punktā ir noteikta vispārējo maksu aprēķināšanas metode, kas jāizmanto sistēmas operatoriem. Šī metode ir piemērojama divos posmos: vispirms tiek noteikti visu tīklu dažādie gada izmaksu elementi un pēc tam tiek aprēķinātas vispārējās tīkla maksas, balstoties uz gada kopējām tīkla izmaksām.

11

Vispārējo tīkla maksu noteikšanā tiek ņemti vērā šādi divi elementi: “vienlaicīguma funkcija”, kas atspoguļo varbūtību, ka individuālā tīkla lietotāja elektroenerģijas patēriņš veicina attiecīgā tīkla līmeņa gada maksimumslodzes sasniegšanu, un maksimālais operatora ieņēmumu līmenis, kuru noteikusi Bundesnetzagentur (Federālā tīklu aģentūra, Vācija; turpmāk tekstā – “BNetzA”), pamatojoties uz salīdzinošu novērtēšanu ar citiem tīkla operatoriem, lai novērstu to, ka izmaksas, ko rada neefektivitāte, tiktu segtas, izmantojot tīkla maksas.

12

2005. gada StromNEV 19. punktā ir paredzētas individuālas maksas tādām lietotāju kategorijām, kuru patēriņa un slodzes profils ļoti atšķiras no citu lietotāju profila (tā saucamajiem “netipiskajiem lietotājiem”). Šajās maksās saskaņā ar principu, ka tīkla maksām jāatspoguļo tīkla izmaksas, ir ņemts vērā tas, kā šie netipiskie lietotāji veicina šo izmaksu mazināšanu vai to pieauguma novēršanu.

13

Šajā ziņā 2005. gada StromNEV 19. punkta 2. apakšpunktā ir noteiktas individuālas maksas šādām divām netipisko lietotāju kategorijām:

14

Līdz grozījumiem, kas tika izdarīti ar 2011. gada EnWG, 2005. gada rīkojumā StromNEV bija paredzēts, ka pretcikliskajiem patērētājiem un bāzes slodzes patērētājiem piemēro individuālas maksas, kas tiek aprēķinātas saskaņā ar “fiziskā maršruta metodiku”, kuru bija izstrādājusi BNetzA. Atbilstoši šai metodikai tika ņemtas vērā pretciklisko patērētāju un bāzes slodzes patērētāju radītās tīkla izmaksas, paredzot, ka minimālā maksa ir 20 % no publicētajām vispārējām tīkla maksām (turpmāk tekstā – “minimālā maksa”). Minimālā maksa garantēja atlīdzību par tīkla, kuram pieslēgti šie patērētāji, pārvaldību, ja individuālās maksas, kas aprēķinātas saskaņā ar fiziskā maršruta metodiku, būtu zemākas par šo minimālo maksu vai pat būtu tuvu nullei.

15

Saskaņā ar 2005. gada rīkojuma StromNEV, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2011. gada EnWG, 19. punkta 2. apakšpunkta otro un trešo teikumu no 2011. gada 1. janvāra, proti, no šīs tiesību normas piemērošanas ar atpakaļejošu spēku datuma, individuālās maksas bāzes slodzes patērētājiem tika atceltas un aizstātas ar tādu pilnīgu atbrīvojumu no pienākuma maksāt tīkla maksu (turpmāk tekstā – “strīdīgais atbrīvojums”), kas tika piešķirts ar kompetentās regulatīvās iestādes, t.i., BNetzA, vai attiecīgās federālās zemes regulatīvās iestādes atļauju. No šī atbrīvojuma izrietošais slogs gūlās uz pārvades sistēmu operatoriem vai sadales sistēmu operatoriem atkarībā no tīkla līmeņa, kuram bija pieslēgti saņēmēji.

16

Saskaņā ar 2005. gada rīkojuma StromNEV – redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2011. gada EnWG, – 19. punkta 2. apakšpunkta sesto un septīto teikumu pārvades sistēmu operatoriem bija pienākums atlīdzināt sadales sistēmu operatoriem ieņēmumu zaudējumus, kas radušies strīdīgā atbrīvojuma dēļ, kā arī savā starpā kompensēt atbrīvojuma dēļ radītās izmaksas, izmantojot finansiālu kompensāciju saskaņā ar 2002. gada 19. martaKraft‑Wärme‑Kopplungsgesetz (Likums par kombinētu siltumenerģijas un elektroenerģijas ražošanu; BGBl. 2002 I, 1092. lpp.) 9. punktu, tādējādi, ka katrs pārvades sistēmas operators uzņemas vienādu finansiālo slogu, kas aprēķināts atbilstoši elektroenerģijas daudzumam, kuru tas piegādājis galapatērētājiem, kas pieslēgti tā tīklam.

17

Kopš 2012. gada ar BNetzA2011. gada 14. decembra lēmumu (BK8‑11‑024; turpmāk tekstā – “2011. gada BNetzA lēmums”) tika noteikts finansēšanas mehānisms. Saskaņā ar šo mehānismu sadales sistēmas operatori saņēma no galapatērētājiem vai elektroenerģijas piegādātājiem piemaksu (turpmāk tekstā – “strīdīgā piemaksa”), kura tika nodota pārvades sistēmas operatoriem, lai tiem kompensētu ieņēmumu zaudējumus, kas radušies strīdīgā atbrīvojuma dēļ.

18

Strīdīgās piemaksas summu katru gadu iepriekš noteica pārvades sistēmu operatori, pamatojoties uz BNetzA izstrādāto metodiku. Summu par 2012. gadu, kas ir pirmais šī mehānisma īstenošanas gads, noteica tieši BNetzA.

19

Šīs tiesību normas nebija piemērojamas strīdīgā atbrīvojuma izmaksām par 2011. gadu, un tāpēc katram pārvades un sadales sistēmas operatoram bija pašam jāsedz zaudējumi saistībā ar minēto atbrīvojumu par šo gadu.

20

Administratīvā procesa – kura noslēgumā tika pieņemts strīdīgais lēmums – laikā strīdīgais atbrīvojums vispirms tika atzīts par spēkā neesošu ar tiesas nolēmumiem, ko pieņēmušas Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā, Vācija) 2013. gada 8. maijā un Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) 2015. gada 6. oktobrī. Pēc tam šis atbrīvojums no 2014. gada 1. janvāra tika atcelts ar 2005. gada rīkojumu StromNEV redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2013. gada 14. augustaVerordnung zur Änderung von Verordnungen auf dem Gebiet des Energiewirtschaftsrechts (Rīkojums par rīkojumu grozīšanu enerģētikas jomā; BGBl. 2013 I, 3250. lpp.) (turpmāk tekstā – “2013. gada rīkojums StromNEV”). Ar 2013. gada rīkojumu StromNEV attiecībā uz nākotni tika no jauna ieviestas individuālās maksas, kas aprēķinātas saskaņā ar fiziskā maršruta metodiku, minimālās maksas vietā piemērojot fiksētas maksas 10 %, 15 % un 20 % apmērā no vispārējām maksām atkarībā no elektroenerģijas patēriņa (attiecīgi 7000, 7500 un 8000 tīkla izmantošanas stundu gadā).

21

Ar 2013. gada rīkojumu StromNEV tika ieviests pārejas režīms, kas stājās spēkā 2013. gada 22. augustā un ar atpakaļejošu spēku bija piemērojams bāzes slodzes patērētājiem, kuri vēl nebija saņēmuši strīdīgo atbrīvojumu par 2012. un 2013. gadu. Atbilstoši šim režīmam vairs netika aprēķinātas individuālās maksas saskaņā ar fiziskā maršruta metodiku un minimālā maksa, bet šiem patērētājiem tika piemērotas tikai šīs fiksētās maksas.

22

Pēc vairāku sūdzību saņemšanas Komisija 2013. gada 4. maijā publicēja savu lēmumu sākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto procedūru attiecībā uz atbalsta shēmu, kas balstīta uz strīdīgajiem pasākumiem (OV 2013, C 128, 43. lpp.).

23

Procedūras, kuras gaitā Vācijas Federatīvā Republika un citas ieinteresētās personas iesniedza savus apsvērumus, noslēgumā Komisija 2018. gada 28. maijā pieņēma strīdīgo lēmumu.

24

Šajā lēmumā Komisija konstatēja, ka no 2012. gada 1. janvāra līdz 2013. gada 31. decembrim Vācijas Federatīvā Republika nelikumīgi bija piešķīrusi valsts atbalstu strīdīgā atbrīvojuma veidā.

25

Konkrētāk, Komisija secināja, ka valsts atbalsta summa atbilst tīkla izmaksām, ko atbrīvotie bāzes slodzes patērētāji radījuši 2012. un 2013. gadā, vai – ja šādas izmaksas ir mazākas par minimālo maksu – šai minimālajai maksai.

26

Turklāt Komisija norādīja, ka aplūkojamais atbalsts nav saderīgs ar iekšējo tirgu, jo uz to neattiecas neviens no LESD 107. panta 2. un 3. punktā paredzētajiem izņēmumiem, un tāpat nevar tikt uzskatīts par saderīgu citu iemeslu dēļ.

27

Tādēļ Komisija nolēma, ka:

28

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 9. aprīlī, sabiedrības WEPA cēla prasību atcelt strīdīgo lēmumu.

29

Ar Vispārējās tiesas sestās palātas priekšsēdētāja 2019. gada 30. augusta lēmumu Vācijas Federatīvajai Republikai atbilstoši šīs dalībvalsts pieteikumam tika atļauts iestāties lietā šo sabiedrību prasījumu atbalstam.

30

Savas prasības pamatošanai sabiedrības WEPA izvirzīja vienu pamatu par valsts atbalsta neesamību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, jo strīdīgais atbrīvojums neesot finansēts no valsts līdzekļiem.

31

Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa atzina prasību par pieņemamu un pēc tam noraidīja minēto pamatu un tātad atcelšanas prasību kopumā.

32

Apelācijas sūdzībā lietā C‑795/21 P sabiedrības WEPA lūdz Tiesu:

33

Vācijas Federatīvā Republika lūdz Tiesu apmierināt apelācijas sūdzību lietā C‑795/21 P un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

34

Komisija lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību lietā C‑795/21 P un piespriest sabiedrībām WEPA atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

35

Apelācijas sūdzībā lietā C‑796/21 P Vācijas Federatīvā Republika lūdz Tiesu:

36

Sabiedrības WEPA lūdz Tiesu apmierināt apelācijas sūdzību lietā C‑796/21 P.

37

Komisija lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību lietā C‑796/21 P un piespriest Vācijas Federatīvajai Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

38

Ar pretapelācijas sūdzībām lietās C‑795/21 P un C‑796/21 P Komisija lūdz Tiesu:

39

Sabiedrības WEPA un Vācijas Federatīvā Republika lūdz noraidīt pretapelācijas sūdzības un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

40

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2023. gada 18. aprīļa lēmumu lietas C‑795/21 P un C‑796/21 P tika apvienotas mutvārdu procesam un sprieduma taisīšanai.

41

Komisijas iesniegto pretapelācijas sūdzību mērķis ir apstrīdēt pirmajā instancē celtās prasības pieņemamību, kas ir jautājums, kurš jānoskaidro pirms lemšanas par apelācijas sūdzībās izvirzītajiem jautājumiem pēc būtības. Tāpēc pretapelācijas sūdzības jāizskata pirmām kārtām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 3. decembris, Changmao Biochemical Engineering/Distillerie Bonollo u.c., C‑461/18 P, EU:C:2020:979, 43. punkts).

42

Savu pretapelācijas sūdzību atbalstam Komisija izvirza divus pamatus.

43

Ar pretapelācijas sūdzību pirmo pamatu Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 36.–43. punktā plaši interpretējot jēdzienu “publicēšana” LESD 263. panta sestās daļas izpratnē. Tādējādi Vispārējā tiesa esot kļūdaini uzskatījusi, ka jebkura publikācija Oficiālajā Vēstnesī atbilst šim jēdzienam – neatkarīgi no tā, vai šāda publicēšana ir attiecīgā tiesību akta spēkā stāšanās nosacījums atbilstoši LESD 297. pantam un vai tā ir paredzēta pašā Līgumā.

44

Pirmkārt, Vispārējās tiesas interpretācija esot pretrunā Tiesas judikatūrai, kāda tā izrietot no 2017. gada 17. maija sprieduma Portugāle/Komisija (C‑339/16 P, EU:C:2017:384, 34.–40. punkts), kā arī no 2019. gada 31. janvāra rīkojuma Iordăchescu/Parlaments u.c. (C‑426/18 P, EU:C:2019:89, 22. punkts) un 2019. gada 5. septembra rīkojuma Fryč/Komisija (C‑230/19 P, EU:C:2019:685, 15. punkts). Šajā judikatūrā Tiesas esot noteikusi paralēles starp LESD 263. panta sesto daļu un LESD 297. pantu tādā ziņā, ka attiecīgā tiesību akta publicēšana ir prasības celšanas termiņa sākums tikai tad, ja tā ir priekšnosacījums, lai šis akts stātos spēkā, un ja tā ir paredzēta pašā Līgumā.

45

Šo pieeju apstiprinot LESD 263. panta sestās daļas gramatiska, kontekstuāla un teleoloģiska interpretācija.

46

Pirmām kārtām, attiecībā uz šīs tiesību normas formulējumu Komisija norāda, ka visās valodu versijās, izņemot vācu valodas versiju, termini “publicēt” un “paziņot” [“darīt zināmu”] ir ietverti gan LESD 263. panta sestajā daļā, gan LESD 297. pantā, kas pierāda paralēlisma pastāvēšanu starp šīm divām tiesību normām.

47

Otrām kārtām, runājot par LESD 263. panta sestās daļas jēgu un mērķi, šajā tiesību normā noteiktie prasības celšanas termiņi sekmējot tiesiskās drošības mērķa sasniegšanu. Ja attiecīgais tiesību subjekts vēlas apstrīdēt aktu, šim subjektam tas principā esot jādara divu mēnešu laikā no dienas, kad tam tika darīta zināma šī akta satura galīgā versija. Savukārt attiecībā uz vispārpiemērojamiem aktiem, kuriem nav adresātu, šis datums ir publicēšanas Oficiālajā Vēstnesī diena. Attiecībā uz aktiem, kuros ir noteikts adresāts, šis datums esot diena, kurā akts tika paziņots šim adresātam. Tikai izņēmuma kārtā un pakārtoti, runājot par aktu, kas nav nedz jāpublicē, nedz jāpaziņo, iepazīšanās ar to varot būt notikums, kas nosaka prasības celšanas termiņa sākumu. Tādējādi paralēlisms starp LESD 263. panta sesto daļu un LESD 297. pantu nodrošinot, ka tiesību akta vēlāka publicēšana Oficiālajā Vēstnesī, kas veikta informēšanas nolūkā, neizraisa prasības celšanas termiņu pagarināšanu un tātad tiesisko nenoteiktību.

48

Otrkārt, Komisijas lēmuma noslēgt formālu izmeklēšanas procedūru publicēšana Oficiālajā Vēstnesī nevarot tikt pielīdzināta “publicēšanai” LESD 297. panta 2. punkta otrās daļas izpratnē. Tātad šī publicēšana neesot uzskatāma par prasības celšanas termiņa sākumpunktu.

49

Pirmām kārtām, šāds lēmums esot adresēts attiecīgajai dalībvalstij un tiekot paziņots tikai tai. Saskaņā ar LESD 297. panta 2. punkta trešo daļu tas stājoties spēkā līdz ar šo paziņojumu, nevis tā publicēšanu Oficiālajā Vēstnesī, kuras mērķis esot tikai informēt sabiedrību, tostarp atbalsta saņēmējus, no kuriem attiecīgajai dalībvalstij šis atbalsts būtu jāatgūst pat pirms lēmuma publicēšanas. Otrām kārtām, minētā publicēšana izrietot nevis no LESD, bet gan no Regulas 2015/1589 32. panta, lasot tās 39. apsvēruma gaismā. Šajos apstākļos, lai noteiktu sākumpunktu prasības celšanas termiņam, kas ir atbalsta saņēmēja uzņēmuma rīcībā, lai apstrīdētu lēmumu noslēgt formālu izmeklēšanas procedūru, esot jāpamatojas uz brīdi, kas šis lēmums faktiski kļuvis zināms. Ja nav pierādāms, ka tiesību akts ir kļuvis zināms jau agrāk, šī akta publicēšanas Oficiālajā Vēstnesī diena ir atzīstama par datumu, kad tas faktiski kļuvis zināms, atbilstoši juridiskai fikcijai.

50

Treškārt, Komisija izvirza virkni argumentu, kas, pēc tās domām, apstiprina tās piedāvāto LESD 263. panta sestās daļas interpretāciju.

51

Pirmām kārtām, tā atsaucas uz šīs tiesību normas struktūru, lai apgalvotu, ka tiesību akta publicēšanai un paziņošanai ir vienāds rangs, savukārt iepazīšanās ar to ir pakārtots notikums salīdzinājumā ar pirmajām divām situācijām. Vispārējās tiesas sniegtā interpretācija pārrautu šīs pakārtotības attiecības, jo gadījumā, ja publicēšana saskaņā ar Regulas 2015/1589 32. pantu būtu pielīdzināma publicēšanai saskaņā ar LESD 297. panta 1. punktu, prasības celšanas termiņš būtu jāsāk skaitīt – tostarp attiecībā uz konkrēto dalībvalsti un neraugoties uz paziņošanu – šīs publicēšanas dienā.

52

Otrām kārtām, Komisija uzskata, ka Vispārējās tiesas izmantotā interpretācija izraisa procesuālo tiesību nevienlīdzību starp uzņēmumiem, no kuriem atbalsts ir atgūts, un to konkurentiem, kuri nav saņēmuši atbalstu. Praksē pirmie minētie uzņēmumi saņemot lēmuma kopiju no attiecīgās dalībvalsts, turpretim otrajiem minētajiem uzņēmumiem būtu jāgaida lēmuma publicēšana Oficiālajā Vēstnesī saskaņā ar Regulas 2015/1589 32. pantu, un tādēļ faktiskie pārsūdzības termiņi šiem uzņēmumiem esot atšķirīgi. Šāda interpretācija radītu arī nevienlīdzību starp Komisiju un uzņēmumiem, no kuriem jāatgūst atbalsts. Proti, lai atbildētu uz atbalsta saņēmēja uzņēmuma prasību, Komisijas rīcībā būtu divi mēneši, savukārt šiem uzņēmumiem minētās interpretācijas dēļ būtu ilgāks termiņš savas prasības sagatavošanai.

53

Trešām kārtām, Vispārējā tiesa esot balstījusies uz 1998. gada 10. marta sprieduma Vācija/Padome (C‑122/95, EU:C:1998:94) kļūdainu interpretāciju. Proti, minētā sprieduma pamatā esošajā lietā aplūkotajā lēmumā – atšķirībā no strīdīgā lēmuma – neesot bijis norādīts neviens adresāts.

54

Ceturtām kārtām, pārsūdzētā sprieduma 38. punktā, kurā Vispārējā tiesa norādījusi, ka sabiedrības WEPA subjektīvi varēja paļauties uz to, ka strīdīgais lēmums tiks publicēts Oficiālajā Vēstnesī, neesot ievērots prasības celšanas termiņu absolūtais raksturs.

55

Vācijas Federatīvā Republika un sabiedrības WEPA norāda, ka pirmais pretapelācijas sūdzības pamats nav pamatots.

56

Ar pretapelācijas sūdzību pirmo pamatu Komisija apstrīd pārsūdzētā sprieduma 36.–43. punktā ietverto Vispārējās tiesas vērtējumu pamatotību. Komisijas ieskatā, pretēji tam, ko Vispārējā tiesa esot nospriedusi šajos punktos, atcelšanas prasības celšanas termiņš attiecībā uz sabiedrībām WEPA sākās nevis no šī lēmuma publicēšanas Oficiālajā Vēstnesī dienas, bet gan no dienas, kad šis lēmums ir faktiski kļuvis zināms šīm sabiedrībām.

57

Šajā ziņā jākonstatē, ka pārsūdzētā sprieduma 36.–43. punktā Vispārējā tiesa noraidīja Komisijas iebildi par nepieņemamību, kas attiecās uz sabiedrību WEPA celto prasību atcelt strīdīgo lēmumu it kā novēloto iesniegšanu.

58

Minētā sprieduma 36.–38. punktu lasot kopā, secināms, ka Vispārējā tiesa uzskatīja, ka prasības celšanas termiņš konkrētajā lietā sākās dienā, kad strīdīgais lēmums tika publicēts Oficiālajā Vēstnesī, t.i., 2019. gada 16. janvārī, un ka šis termiņš tika ievērots.

59

Šī apsvēruma pamatošanai Vispārējā tiesa minētā sprieduma 37. punktā atgādināja, ka kritērijam, saskaņā ar kuru par prasības celšanas termiņa sākuma dienu tiek uzskatīta diena, kurā kļuvis zināms tiesību akts, ir pakārtots raksturs salīdzinājumā ar kritērijiem, kas attiecas uz tiesību akta publicēšanu vai paziņošanu. Uzsverot, ka publicēšana nebija strīdīgā lēmuma spēkā stāšanās nosacījums, tā paša sprieduma 38. punktā Vispārējā tiesa tomēr norādīja, ka šis lēmums bija jāpublicē Oficiālajā Vēstnesī saskaņā ar Regulas 2015/1589 32. panta 3. punktu un tādēļ sabiedrības WEPA varēja tiesiski paļauties uz to, ka minētais lēmums tiks publicēts.

60

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 263. panta sesto daļu “tiesvedība, ko paredz šis pants, atkarībā no apstākļiem jāuzsāk divos mēnešos pēc tam, kad vai nu tiesību akts publicēts, vai darīts zināms [paziņots] attiecīgai personai, vai, ja tas nenotiek, tad no dienas, kad tas šai personai kļuvis zināms”.

61

No šīs tiesību normas formulējuma, it īpaši no izteicieniem “atkarībā no apstākļiem” un “ja tas nenotiek”, skaidri izriet, ka prasības celšanas termiņa sākums tiek noteikts atkarībā no konkrētās situācijas un ka trīs šī termiņa sākšanas kritēriji ir sakārtoti hierarhiski.

62

Tādējādi atcelšanas prasības celšanas termiņš galvenokārt sākas no tiesību akta publicēšanas vai tā paziņošanas prasītājam. Abiem šiem galvenajiem kritērijiem minētās tiesību normas sistēmā ir vienāds rangs tādā ziņā, ka neviens no minētajiem kritērijiem nav pakārtots otram (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 17. maijs, Portugāle/Komisija, C‑339/16 P, EU:C:2017:384, 38. punkts).

63

Turpretim – kā Vispārējā tiesa pamatoti norādījusi pārsūdzētā sprieduma 37. punktā – kritērijam, saskaņā ar kuru par prasības celšanas termiņa sākuma dienu tiek uzskatīta diena, kurā apstrīdētais tiesību akts kļuvis zināms, ir pakārtots raksturs salīdzinājumā ar kritērijiem, kas attiecas uz šī akta publicēšanu vai paziņošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1998. gada 10. marts, Vācija/Padome, C‑122/95, EU:C:1998:94, 35. punkts), turklāt tas šajā lietā netiek apstrīdēts.

64

Aplūkojamajā gadījumā strīdīgais lēmums, ar kuru noslēgta valsts atbalsta formāla izmeklēšanas procedūra, bija adresēts attiecīgajai dalībvalstij, proti, Vācijas Federatīvajai Republikai, un tai tika paziņots atbilstoši LESD 297. panta 2. punkta trešajai daļai. Attiecīgi šis lēmums tika publicēts Oficiālajā Vēstnesī saskaņā ar Regulas 2015/1589 32. panta 3. punktu.

65

No Tiesas judikatūras izriet, ka šādā gadījumā tiesību akta adresātam, kuram šis akts jāpaziņo, proti, attiecīgajai dalībvalstij, atcelšanas prasības celšanas termiņš sākas no šīs paziņošanas dienas, pat ja tiesību akts ir publicēts arī Oficiālajā Vēstnesī (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 17. maijs, Portugāle/Komisija, C‑339/16 P, EU:C:2017:384, 37. punkts).

66

Turpretim, no LESD 263. panta sestās daļas, lasot to Tiesas judikatūras gaismā, gramatiskās, teleoloģiskās un kontekstuālās interpretācijas izriet, ka pārējām ieinteresētajām personām, tādām kā sabiedrības WEPA, atcelšanas prasības celšanas termiņš sākas no tiesību akta publicēšanas Oficiālajā Vēstnesī, tostarp tad, ja šī publicēšana izriet nevis no LESD 297. panta 2. punkta otrās daļas, bet gan no atvasināto tiesību normas, piemēram, Regulas 2015/1589 32. panta 3. punkta.

67

Proti, pirmkārt, jākonstatē, ka LESD 263. panta sestās daļas formulējumā ir vispārīgi minēta tiesību aktu “publicēšana” (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 26. septembris, PPG un SNF/ECHA, C‑625/11 P, EU:C:2013:594, 31. punkts). Tātad šajā formulējumā šim jēdzienam nav paredzēts neviens īpašs nosacījums, tostarp attiecībā uz publicēšanas pienākuma juridisko pamatu.

68

Šajā ziņā ir taisnība, kā to apgalvo Komisija, ka Tiesa tostarp ir nospriedusi, ka jēdziens “publicēšana” LESD 263. panta sestās daļas izpratnē attiecas uz tādu publicēšanu Oficiālajā Vēstnesī, kas ir tiesību akta spēkā stāšanās nosacījums un kas ir paredzēta LESD (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 17. maijs, Portugāle/Komisija, C‑339/16 P, EU:C:2017:384, 36. punkts; rīkojumus, 2019. gada 31. janvāris, Iordăchescu/Parlaments u.c., C‑426/18 P, EU:C:2019:89, 22. punkts, kā arī 2019. gada 5. septembris, Fryč/Komisija, C‑230/19 P, EU:C:2019:685, 15. punkts).

69

Tomēr pretēji Komisijas aizstāvētajai nostājai no tā nevar secināt, ka jēdziens “publicēšana” LESD 263. panta sestās daļas izpratnē attiecas tikai uz šo gadījumu.

70

Proti, šā sprieduma 68. punktā minētie precedenti nevar tikt interpretēti izolēti, bet gan iekļaujas Tiesas judikatūrā, kurā jēdziens “publicēšana” LESD 263. panta sestās daļas izpratnē ir interpretēts plaši. Tā, papildus šā sprieduma 68. punktā minētajam gadījumam šajā jēdzienā ietilpst apstrīdētā tiesību akta publicēšana Oficiālajā Vēstnesī, kura izriet nevis no Līgumā paredzēta pienākuma, bet gan no Eiropas Savienības iestāžu pastāvīgās prakses (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1998. gada 10. marts, Vācija/Padome, C‑122/95, EU:C:1998:94, 36. un 39. punkts) vai no tādas atvasināto tiesību normas kā Regulas 2015/1589 32. panta 3. punkts (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2008. gada 25. novembris, S.A.BA.R./Komisija, C‑501/07 P, EU:C:2008:652, 23. punkts), vai pat publicēšana Savienības iestādes, struktūras, biroja vai aģentūras tīmekļvietnē, ja tā ir paredzēta atvasinātajās tiesībās (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 26. septembris, PPG un SNF/ECHA, C‑625/11 P, EU:C:2013:594, 30.–32. punkts).

71

Otrkārt, attiecībā uz LESD 263. panta sestās daļas mērķiem jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru termiņiem prasības celšanai saskaņā ar šo tiesību normu ir absolūts raksturs un tie neietilpst lietas dalībnieku un tiesas rīcības brīvībā. Šie termiņi noteikti tiesiskās drošības labad, lai novērstu to, ka Savienības tiesību akti, kas rada tiesiskas sekas, varētu tikt apstrīdēti bezgalīgi, kā arī lai novērstu jebkādu diskrimināciju vai patvaļīgu rīcību tiesas spriešanā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1967. gada 12. decembris, Muller‑Collignon/Komisija, 4/67, EU:C:1967:51, 479. lpp.; 1997. gada 23. janvāris, Coen, C‑246/95, EU:C:1997:33, 21. punkts; rīkojumus, 2010. gada 16. novembris, Internationale Fruchtimport Gesellschaft Weichert/Komisija, C‑73/10 P, EU:C:2010:684, 52. punkts, kā arī 2019. gada 31. janvāris, Iordăchescu/Parlaments u.c., C‑426/18 P, EU:C:2019:89, 21. punkts).

72

Pirmām kārtām, runājot par tādiem lēmumiem kā strīdīgais lēmums, ar kuru noslēgta valsts atbalsta formāla izmeklēšanas procedūra, konstatējams, ka atšķirībā no dienas, kad tas kļuvis zināms, tiesību akta publicēšanas Oficiālajā Vēstnesī diena – tiesiskās drošības interesēs – var tikt objektīvi un droši noteikta attiecībā uz visām ieinteresētajām personām, kurām šis lēmums nav paziņots. Šajā ziņā nav nozīmes tam, vai šīs personas varēja iepazīties ar šo aktu pirms tā publicēšanas.

73

Turklāt tas izskaidro to, ka LESD 263. panta sestās daļas vispārējā sistēmā tiesiskās drošības interesēs publicēšanas datums prevalē pār dienu, kad tas kļuvis zināms, kura, kā atgādināts šā sprieduma 63. punktā, ir pakārtots kritērijs prasības celšanas termiņa sākumam. Tātad nevar piekrist Komisijai, kad tā būtībā ierosina apvērst attiecības starp šiem diviem LESD 263. panta sestajā daļā minētajiem kritērijiem.

74

Otrām kārtām, pretēji Komisijas apgalvojumiem šā sprieduma 66. un 70. punktā norādītā interpretācija ļauj arī novērst jebkādu diskrimināciju vai patvaļīgu rīcību tiesas spriešanā un tādējādi nodrošināt valsts atbalsta saņēmēju un konkurējošo uzņēmumu procesuālo tiesību vienlīdzību. Proti, attiecībā uz visām šīm ieinteresētajām personām prasības celšanas termiņš sākas vienā un tajā pašā dienā, proti, dienā, kad lēmums ir publicēts Oficiālajā Vēstnesī. Turklāt, tā kā Komisija ir šāda lēmuma autore un ir atbildīga par tā publicēšanu Oficiālajā Vēstnesī, tā nevar pamatoti izvirzīt argumentu par pušu procesuālo tiesību it kā nevienlīdzību par sliktu sev pašai.

75

Treškārt, runājot par kontekstu, Līgumu struktūra arī liecina pret Komisijas ierosināto stingro paralēlismu starp jēdzieniem “publicēšana”, kas izmantoti attiecīgi LESD 263. panta sestajā daļā un 297. panta 2. punkta otrajā daļā. Proti, šajā ziņā pietiek konstatēt, ka, lai gan abas šīs tiesību normas ietilpst LESD sestās daļas I sadaļā, tās nereglamentē vienu un to pašu priekšmetu. Pirmā norma ir ietverta minētās sadaļas 1. nodaļā, kas veltīta iestādēm, konkrētāk, 5. iedaļā, kura attiecas uz Eiropas Savienības Tiesu, savukārt otrā norma ietilpst minētās sadaļas 2. nodaļā, kas veltīta Savienības tiesību aktiem un to pieņemšanas procedūrām.

76

Visu šo iemeslu dēļ jāsecina, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 36.–43. punktā ir pamatoti nospriedusi, ka attiecībā uz sabiedrībām WEPA prasības celšanas termiņš sākās dienā, kad strīdīgais lēmums tika publicēts Oficiālajā Vēstnesī.

77

Tāpēc pretapelācijas sūdzību pirmais pamats jānoraida kā nepamatots.

78

Ar pretapelācijas sūdzību otro pamatu Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot pieļāvusi tiesību kļūdu pārsūdzētā sprieduma 41. punktā.

79

Minētajā 41. punktā apgalvojot, ka “nav pierādīts, ka aplūkojamajā gadījumā [sabiedrības WEPA] būtu “pietiekamā apmērā” iepazinušās ar [strīdīgo] lēmumu” pirms tā publicēšanas, Vispārējā tiesa esot sagrozījusi faktus un pierādījumus. Proti, ņemot vērā Komisijas tiesvedībā Vispārējā tiesā iesniegtos pierādījumus, esot acīmredzams, ka šīm sabiedrībām par strīdīgā lēmuma esamību kļuvis zināms, pirms tas tika publicēts Oficiālajā Vēstnesī, vēlākais līdz 2018. gada 26. septembrim.

80

Vācijas Federatīvās Republikas un sabiedrību WEPA ieskatā, tā kā pirmais pretapelācijas sūdzību pamats neesot pamatots, otrajam pamatam neesot nozīmes šo pretapelācijas sūdzību iznākumam. Šīs sabiedrības uzskata, ka šis otrais pamats katrā ziņā ir arī nepamatots.

81

Pārsūdzētā sprieduma 41. punktā Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka “katrā ziņā nav pierādīts, ka aplūkojamajā gadījumā [sabiedrības WEPA] būtu “pietiekamā apmērā” iepazinušās ar [strīdīgo] lēmumu”.

82

Šajā sakarā izteiciens “katrā ziņā” liecina, ka runa ir par pārsūdzētā sprieduma ad abundantiam motīvu. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru argumenti, kas vērsti pret Vispārējās tiesas nolēmuma ad abundantiam motīviem, nevar būt pamats šī nolēmuma atcelšanai un tātad ir neiedarbīgi (spriedums, 2023. gada 21. decembris, United Parcel Service/Komisija, C‑297/22 P, EU:C:2023:1027, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).

83

Tāpēc pretapelācijas sūdzību otrais pamats jānoraida kā neiedarbīgs.

84

Tātad pretapelācijas sūdzības ir jānoraida pilnībā.

85

Apelācijas sūdzības lietā C‑795/21 P pamatojumam sabiedrības WEPA izvirza divus pamatus, no kuriem pirmais attiecas uz faktu sagrozīšanu, kā arī valsts tiesību satura un tvēruma neievērošanu un otrais – uz valsts atbalsta, kas piešķirts “no valsts līdzekļiem” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, esamības nosacījumu neievērošanu.

86

Apelācijas sūdzības pamatojumam lietā C‑796/21 P Vācijas Federatīvā Republika, kuru atbalsta sabiedrības WEPA, izvirza vienu pamatu, kas attiecas uz LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu. Šis pamats būtībā pārklājas ar sabiedrību WEPA, ko atbalsta Vācijas Federatīvā Republika, otro apelācijas sūdzības pamatu lietā C‑795/21 P.

87

Ar pirmo apelācijas sūdzības pamatu sabiedrības WEPA pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot sagrozījusi faktus un nav ievērojusi valsts tiesību saturu un tvērumu. Šis pamats formāli ir sadalīts trijās daļās.

88

Ar pirmo pamata daļu sabiedrības WEPA apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 12., 66., 93. un 99. punktā Vispārējā tiesa ir nepareizi konstatējusi, ka BNetzA bija saistošā veidā noteikusi strīdīgās piemaksas apmēru. Šajā ziņā no strīdīgā lēmuma 61., 75. un 123. apsvēruma izrietot, ka šīs piemaksas apmēru noteica sistēmu operatori. Tas attiecoties arī uz 2012. gadu, par kuru sistēmu operatori pirmo reizi esot iekasējuši minēto piemaksu. Šīs piemaksas summu BNetzA nekad neesot noteikusi. Attiecībā uz 2012. gadu BNetzA esot tikai aplēsusi sistēmu operatoru ieņēmumu zaudējumu kopējo summu, bet nekādi neesot noteikusi strīdīgās piemaksas apmēru, jo šādā noteikšanā būtu bijuši jāņem vērā citi elementi.

89

Ar otro pamata daļu sabiedrības WEPA būtībā apstrīd pārsūdzētā sprieduma 93. punktu. Pretēji tam, ko Vispārējā tiesa konstatējusi minētajā punktā, BNetzA neesot noteikusi pārvades sistēmu operatoriem “ļoti detalizētu [strīdīgās piemaksas] aprēķināšanas metodiku”. Tādējādi Vispārējās tiesas konstatējums esot pretrunā strīdīgā lēmuma 61., 75. un 123. apsvērumam. BNetzA norādījumi esot ļoti vispārīgi un attiecoties uz prognozētajiem ieņēmumu zaudējumiem un kapitāla zaudējumiem nākamajā gadā. Tajos neesot ietvertas nekādas prasības attiecībā uz konkrētu veidu, kādā pārvades sistēmu operatoriem būtu jāaprēķina strīdīgā piemaksa, pamatojoties uz prognozētajiem ieņēmumu zaudējumiem.

90

Trešajā pamata daļā sabiedrības WEPA pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot sagrozījusi faktus, pārsūdzētā sprieduma 93., 94., 99., kā arī 106. un nākamajos punktos apgalvojot, ka ieņēmumu zaudējumi tika pilnībā segti ar strīdīgo piemaksu. Valsts tiesībās esot aplūkots tikai jautājums par tādu prasījumu piedziņu no atbrīvotajiem bāzes slodzes patērētājiem, attiecībā uz kuriem nevar tikt veikta izpilde šo patērētāju maksātnespējas dēļ, un esot izslēgts, ka šādus prasījumus segtu strīdīgā piemaksa. Tādējādi zaudējumi, kas saistīti ar šo patērētāju maksātnespēju, tiktu segti no sistēmu operatoru pašu līdzekļiem, nevis no valsts līdzekļiem. Turklāt sistēmu operatoriem būtu jāsedz arī citas izmaksas, proti, kapitāla izmaksas un administratīvās maksas, kas pārskaitītas BNetzA.

91

Replikas rakstā sabiedrības WEPA turklāt norāda uz pamatojuma trūkumu pārsūdzētā sprieduma 94., 99., kā arī 106. un nākamajos punktos, jo Vispārējā tiesa neesot saprātīgi izskaidrojusi – kaut vai kopsavilkuma veidā – iemeslus, kuru dēļ sistēmu operatoru ieņēmumu zaudējumi, kas nav segti ar strīdīgo piemaksu, nebija jāņem vērā.

92

Komisija uzskata, ka apelācijas sūdzības lietā C‑795/21 P pirmā pamata trīs daļas ir acīmredzami nepamatotas un ka daži argumenti katrā ziņā ir nepieņemami.

93

Vispirms saistībā ar argumentiem par kļūdām, ko Vispārējā tiesa esot pieļāvusi Vācijas tiesību analizē, jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 256. panta 1. punkta otro daļu un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmo daļu apelācijas sūdzības iesniedz tikai par tiesību jautājumiem. Tāpēc vienīgi Vispārējās tiesas kompetencē ir konstatēt un novērtēt atbilstošos faktus, kā arī izvērtēt pierādījumus. Tātad šo faktu un šo pierādījumu vērtējums, izņemot to sagrozīšanas gadījumus, nav tiesību jautājums, kas pats par sevi būtu pakļauts Tiesas kontrolei apelācijas tiesvedībā (spriedums, 2021. gada 4. marts, Komisija/Fútbol Club Barcelona, C‑362/19 P, EU:C:2021:169, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

94

Tātad, ciktāl runa ir par to, lai apelācijas tiesvedībā tiktu pārbaudīti Vispārējās tiesas vērtējumi attiecībā uz valsts tiesībām, kuri valsts atbalsta jomā ir faktu vērtējumi, Tiesas kompetencē ir vienīgi pārbaudīt, vai nav notikusi šo tiesību sagrozīšana (spriedumi, 2014. gada 3. aprīlis, Francija/Komisija, C‑559/12 P, EU:C:2014:217, 79. punkts, un 2023. gada 14. decembris, Komisija/Amazon.com u.c., C‑457/21 P, EU:C:2023:985, 20. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Sagrozīšanai ir skaidri jāizriet no lietas materiāliem, lai nebūtu jāveic jauna faktu un pierādījumu izvērtēšana (spriedums, 2014. gada 3. aprīlis, Francija/Komisija, C‑559/12 P, EU:C:2014:217, 80. punkts).

95

Turklāt, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi faktus vai pierādījumus, tam saskaņā ar LESD 256. pantu, Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmo daļu un Tiesas Reglamenta 168. panta 1. punkta d) apakšpunktu ir precīzi jānorāda uz elementiem, kurus šī tiesa esot sagrozījusi, un jādara zināmas kļūdas analīzē, kuras apelācijas sūdzības iesniedzēja vērtējumā varētu būt izraisījušas Vispārējās tiesas veikto sagrozīšanu (spriedumi, 2016. gada 30. novembris, Komisija/Francija un Orange, C‑486/15 P, EU:C:2016:912, 99. punkts, kā arī 2022. gada 28. aprīlis, Yieh United Steel/Komisija, C‑79/20 P, EU:C:2022:305, 53. punkts).

96

Sabiedrību WEPA pirmais pamats par vairākiem valsts tiesību un faktu sagrozīšanas gadījumiem jāizvērtē, ņemot vērā šos atgādinājumus.

97

Attiecībā uz šī pamata pirmo daļu jākonstatē, pirmkārt, ka šo sabiedrību apgalvojums, ka Vispārējā tiesa esot sagrozījusi faktus, uzskatīdama, ka BNetzA ir noteikusi strīdīgās piemaksas apmēru saistošā veidā, balstās uz kļūdainu pārsūdzētā sprieduma izpratni.

98

Proti, pārsūdzētā sprieduma 12., 66., 93. un 99. punktu, kas tiek apstrīdēti ar šo apgalvojumu, lasot kopā, ir secināms, ka Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka strīdīgā piemaksa jānosaka pārvades sistēmu operatoriem, pamatojoties uz BNetzA noteikto metodiku, un ka attiecībā uz 2012. gadu BNetzA ir noteikusi kopējo šīs piemaksas summu. Šāda izpratne skaidri izriet no minētā sprieduma 66. punkta. Apstāklim, ka minētā sprieduma 12. punktā nav lietots īpašības vārds “kopējais”, šajā ziņā nav nozīmes, jo šī paša sprieduma motīvu daļā Vispārējā tiesa ir skaidri balstījusies uz kopējās sākotnējās summas ņemšanu vērā. Tāpat Vispārējā tiesa minētā sprieduma 93. punktā ir atsaukusies uz strīdīgās piemaksas sākotnējās summas noteikšanu 2012. gadam, par kuru ir viegli saprotams, ka tā ir kopējā summa, kā arī – attiecībā uz nākamo gadu – šīs piemaksas aprēķināšanas metodiku, ko noteikusi BNetzA. Turklāt tas vien, ka pārsūdzētā sprieduma 99. punktā ir minēta “strīdīgā piemaksa, kādu to aprēķinājusi BNetzA (2012. gadam)”, nevar likt izdarīt atšķirīgu secinājumu, jo pat šo neprecīzo formulējumu var skaidri saprast kā atsauci uz šīs piemaksas kopējo apjomu, un to apstiprina pārsūdzētā sprieduma lasījums kopumā. Pārējā daļā jānorāda, ka šajā 99. punktā ir arī atsauce uz BNetzA noteikto metodiku 2013. gadam.

99

No strīdīgā lēmuma 61., 75. un 123. apsvēruma, uz kuriem atsaucas sabiedrības WEPA, nevar izdarīt nekādu citu secinājumu. Proti, no šiem apsvērumiem izriet, ka, lai gan pārvades sistēmu operatoriem bija jānosaka strīdīgās piemaksas konkrētais apmērs, Komisija – tāpat kā Vispārējā tiesa – ir norādījusi, ka tiem šajā ziņā bija jāievēro BNetzA noteiktais ietvars un metodika.

100

Otrkārt, jānorāda, ka, ciktāl sabiedrības WEPA saistībā ar šo apgalvojumu par strīdīgās piemaksas noteikšanu uzstāj uz tīkla operatoru rīcības brīvību, ar to argumentāciju tiek apstrīdēts faktu vērtējums, nepierādot sagrozīšanu, un tas atbilstoši šā sprieduma 93. punktā atgādinātajai judikatūrai neietilpst Tiesas kompetencē apelācijas tiesvedības stadijā.

101

Saistībā ar šī pamata otro daļu jākonstatē, ka pārsūdzētā sprieduma 93. punktā Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka “attiecībā uz shēmas piemērošanas otro gadu [2011. gada] BNetzA lēmumā ir noteikta ļoti detalizēta [strīdīgās] piemaksas aprēķināšanas metodika”. Tā piebilda, ka saskaņā ar šo metodiku “pārvades sistēmu operatoriem bija jānosaka, no vienas puses, prognozētie finansiālie zaudējumi, kas rodas [strīdīgā] atbrīvojuma dēļ, salīdzinot ar pilnu tīkla maksu, un, no otras puses, prognozētais patēriņš, lai noteiktu strīdīgās piemaksas summu par kWh, ņemot vērā priekšpēdējā gadā gūtos ieņēmumus”, un ka “pārvades sistēmu operatoriem strīdīgās piemaksas summa katru gadu bija jākoriģē, pamatojoties uz to, kāda ir bijusi reālā vajadzība pēc finanšu resursiem iepriekšējā gadā”. Šajos apgalvojumos būtībā ir pārņemti strīdīgā lēmuma 37. un 39. apsvērums.

102

Šajā ziņā, pirmām kārtām, ir skaidrs, ka sabiedrības WEPA apstrīd nevis konkrēti šo strīdīgās piemaksas aprēķināšanas metodikas aprakstu, bet gan šīs metodikas kvalificēšanu par “ļoti detalizētu metodiku”. Pat ja tiktu pieņemts, ka šāda kvalifikācija ir kļūdaina, tā nekādi neietekmētu Vispārējās tiesas veikto minētās metodikas pašas par sevi analīzi. Tātad Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka tā šajā ziņā būtu sagrozījusi valsts tiesības.

103

Otrām kārtām, pārējā daļā sabiedrību WEPA argumenti par pārvades sistēmu operatoru rīcības brīvību strīdīgās piemaksas aprēķināšanā galu galā ir pretrunā strīdīgā lēmuma 123. apsvērumā ietvertajam vērtējumam, saskaņā ar kuru šiem operatoriem nebija nekādas rīcības brīvības. Tādējādi šīs sabiedrības aicina Tiesu no jauna izvērtēt strīdīgās piemaksas noteikšanas metodiku, bet tas nav Tiesas kompetencē apelācijas tiesvedības stadijā, ja nav notikusi sagrozīšana.

104

Par trešo pamata daļu jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 90., 91., 93., 94., 99., 106. un 107. punktā Vispārējā tiesa, atsaucoties uz 2011. gada BNetzA lēmumu, pārņēma strīdīgajā lēmumā Komisijas izdarīto konstatējumu, saskaņā ar kuru strīdīgās piemaksas mehānisms nodrošināja sistēmu operatoriem pilnīgu to ieņēmumu zaudējumu kompensāciju, kas tiem bija radušies strīdīgā atbrīvojuma dēļ, jo šīs piemaksas summa bija pielāgota šī atbrīvojuma dēļ prasīto līdzekļu summai. Vispārējā tiesa it īpaši minētā sprieduma 94. punktā piebilda, ka maksātnespējas dēļ radušies ieņēmumu zaudējumi, kuri finansiāli gulstas uz sadales sistēmu operatoriem, nav uzskatāmi par ieņēmumu zaudējumiem aplūkojamās shēmas izpratnē un ir pamatoti ar apstākli, ka attiecības starp tīkla operatoriem un strīdīgās piemaksas galīgajiem parādniekiem ir privāto tiesību attiecības.

105

Šādi rīkodamās, Vispārējā tiesa ir pietiekami izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ tā ir noraidījusi sabiedrību WEPA argumentus par to, ka nav pilnībā kompensēti no strīdīgā atbrīvojuma izrietošie ieņēmumu zaudējumi.

106

Pēc būtības vērtējums, saskaņā ar kuru 2011. gada BNetzA lēmumā paredzētajai strīdīgās piemaksas apmēra noteikšanas metodikai bija jāļauj segt visas ar strīdīgo atbrīvojumu saistītās izmaksas, ir Vispārējās tiesas veikts faktu vērtējums, kas Tiesai nav jāpārbauda apelācijas tiesvedībā. Tas pats attiecas arī uz specifisko jautājumu par to, vai faktiski visus zaudējumus un visas izmaksas saistībā ar strīdīgo atbrīvojumu, kā arī neatgūstamus parādus, kas saistīti ar tādu bāzes slodzes patērētāju maksātnespēju, kuri kļūdaini saņēmuši šo atbrīvojumu, sedz strīdīgā piemaksa. Sabiedrībām WEPA nav izdevies pierādīt, ka šajā ziņā būtu pieļauta sagrozīšana.

107

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos motīvus, sabiedrību WEPA pirmā apelācijas sūdzības pamata trīs daļas pilnībā jānoraida kā daļēji nepieņemamas un daļēji nepamatotas. Tāpēc šis pamats ir jānoraida kopumā.

108

Ar otro apelācijas sūdzības pamatu lietā C‑795/21 P un vienīgo apelācijas sūdzības pamatu lietā C‑796/21 P attiecīgi sabiedrības WEPA un Vācijas Federatīvā Republika pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav ievērojusi LESD 107. panta 1. punktu, ciktāl tā esot kļūdaini uzskatījusi, ka strīdīgais atbrīvojums ir atbalsts, kas piešķirts no “valsts līdzekļiem” šīs tiesību normas izpratnē.

109

To argumentācija būtībā skar trīs jautājumus, no kuriem pirmais attiecas uz juridisko kritēriju, kas ļauj izvērtēt no “valsts līdzekļiem” piešķirta pasākuma esamību, otrais attiecas uz obligāta nodokļa esamību un trešais – uz valsts kontroli.

110

Sabiedrības WEPA otrā pamata pirmās daļas pirmajā iebildumā un otrās daļas otrajā un trešajā iebildumā un Vācijas Federatīvā Republika sava vienīgā pamata pirmajā daļā būtībā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir piemērojusi kļūdainu juridisku kritēriju, lai novērtētu attiecīgo līdzekļu valstisko raksturu.

111

Pirmkārt, ar otrā pamata pirmo daļu sabiedrības WEPA būtībā apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 77.–96. punktā Vispārējā tiesa ir kļūdaini uzskatījusi, ka strīdīgā piemaksa ir “nodoklis” Savienības tiesību izpratnē un tātad ir atbalsts, kas piešķirts no “valsts līdzekļiem” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Tās uzskata, ka no Tiesas judikatūras tostarp 2008. gada 17. jūlija spriedumā Essent Netwerk Noord u.c. (C‑206/06, EU:C:2008:413), 2013. gada 19. decembra spriedumā Association Vent De Colère! u.c. (C‑262/12, EU:C:2013:851), 2017. gada 13. septembra spriedumā ENEA (C‑329/15, EU:C:2017:671), 2019. gada 28. marta spriedumā Vācija/Komisija (C‑405/16 P, EU:C:2019:268), 2019. gada 15. maija spriedumā Achema u.c. (C‑706/17, EU:C:2019:407), kā arī 2021. gada 16. septembra spriedumā FVE Holýšov I u.c./Komisija (C‑850/19 P, EU:C:2021:740) izriet, ka šāds “nodoklis” pastāv tikai tad, ja dalībvalsts vienpusēji un ar valsts varas aktu nosaka maksāšanas pienākumu šī akta adresātam. Pārsūdzētā sprieduma 77. punktā Vispārējā tiesa esot balstījusies uz atšķirīgu un tātad kļūdainu jēdzienu, pārbaudot, vai šīs valsts noteiktā strīdīgā piemaksa saskaņā ar likumisku pienākumu tika pilnībā pārnesta uz šīs piemaksas galīgajiem parādniekiem.

112

Turklāt, neievērodama Tiesas judikatūru, Vispārējā tiesa neesot pārbaudījusi, vai pastāv likumisks parādnieka maksāšanas pienākums.

113

Otrkārt, Tiesai iesniegtajos procesuālajos rakstos sabiedrības WEPA sava otra apelācijas sūdzības pamata otrās daļas trešajā iebildumā un Vācijas Federatīvā Republika ir apstrīdējušas attiecīgi pārsūdzētā sprieduma 62. un nākamos punktus, 76, 79. un 110. punktu, kā arī 62.–64. un 76. punktu, norādot, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini uzskatījusi, ka, lai noteiktu, vai attiecīgie līdzekļi ir valsts līdzekļi vai ne, tādas obligātās maksas esamība, kas jāmaksā galapatērētājiem vai galalietotājiem, un valsts kontrole pār šiem līdzekļiem vai šo līdzekļu pārvaldītājiem ir divi elementi, kas “veido alternatīvu”. Gluži pretēji, runa esot par kumulatīviem kritērijiem, kā tas izrietot no judikatūras, tostarp no 2008. gada 17. jūlija sprieduma Essent Netwerk Noord u.c. (C‑206/06, EU:C:2008:413, 66., 69., 70., 72. un 75. punkts), 2019. gada 28. marta sprieduma Vācija/Komisija (C‑405/16 P, EU:C:2019:268, 72. punkts), 2019. gada 15. maija sprieduma Achema u.c. (C‑706/17, EU:C:2019:407), kā arī 2021. gada 16. septembra sprieduma FVE Holýšov I u.c./Komisija (C‑850/19 P, EU:C:2021:740).

114

Turklāt ar otrā apelācijas sūdzības pamata otrās daļas otro iebildumu sabiedrības WEPA apgalvo, ka ir jābūt izpildītam trešajam kritērijam. Tā, no Tiesas judikatūras izrietot, ka ir jābūt pierādītai pietiekami tiešai saiknei starp strīdīgo piemaksu un valsts budžetu, lai varētu secināt, ka pastāv atbalsts, kas “piešķirts no valsts līdzekļiem” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Taču nedz strīdīgais lēmums, nedz pārsūdzētais spriedums neietverot elementus, kas ļautu secināt, ka strīdīgajai piemaksai ir šāda saikne ar valsts budžetu. Vēl jo vairāk, no Komisijas un Vispārējās tiesas konstatējumiem izrietot, ka ne BNetzA, ne kāda cita valsts iestāde neesot uzņēmusies atbildību par ieņēmumu zaudējumu pilnīgu kompensēšanu.

115

Turklāt Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka šī Vispārējās tiesas interpretācija, kas paredz alternatīvus kritērijus, ir pretrunā pārsūdzētā sprieduma 97.–109. punktam, kuros Vispārējā tiesa esot izvērtējusi valsts kontroles esamību, lai gan tā jau bija secinājusi, ka pastāv obligāta maksa.

116

Treškārt, Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka šo Vispārējās tiesas pieeju neapstiprina arī LESD 30. un 110. pants, kuri galvenokārt attiecas uz protekcionisma pasākumu atcelšanu un aizliegšanu.

117

Ceturtkārt, Vācijas Federatīvā Republika apgalvo, ka LESD 107. panta 1. punkta interpretācija, saskaņā ar kuru jāprezumē, ka jebkuram nodoklim ir valstiska izcelsme, neatkarīgi no šajā tiesību normā izvirzītajiem mērķiem, ir juridiski kļūdaina. Šī interpretācija radītu Līgumos neparedzētas sekas, proti, ka jebkāda tirgus cenu regulēšana nozīmētu valsts līdzekļu izmantošanu un tādējādi par to būtu jāpaziņo saskaņā ar LESD 108. pantu. Šāds regulējums tomēr ietilpstot preču brīvas aprites piemērošanas jomā, nevis noteikumu par valsts atbalstu piemērošanas jomā.

118

Komisija apstrīd sabiedrību WEPA otrā pamata otrās daļas otrā iebilduma pamatotību un uzskata, ka šī pamata pirmā daļa un otrās daļas trešais iebildums, tāpat kā Vācijas Federatīvās Republikas vienīgā pamata pirmā daļa paši par sevi ir neiedarbīgi.

119

Sabiedrības WEPA un Vācijas Federatīvā Republika būtībā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir piemērojusi kļūdainu juridisku kritēriju, lai noteiktu, vai no strīdīgās piemaksas izrietošās summas ir radušās no “valsts līdzekļiem” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

120

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai atbalstu kvalificētu kā “valsts atbalstu” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, jābūt izpildītiem četriem nosacījumiem, proti, ka pastāv valsts iejaukšanās vai “valsts līdzekļu izmantošana”, šī iejaukšanās var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, ar minēto iejaukšanos tiek piešķirta selektīva priekšrocība tās saņēmējam un ar šo iejaukšanos tiek kropļota konkurence vai tiek radīti tās kropļošanas draudi (spriedums, 2023. gada 12. janvāris, DOBELES HES, C‑702/20 un C‑17/21, EU:C:2023:1, 31. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

121

Runājot par pirmo no šiem nosacījumiem, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pasākumu var kvalificēt kā valsts iejaukšanos vai atbalstu, kas piešķirts “no valsts līdzekļiem”, ja, pirmkārt, pasākumu tieši vai netieši piešķir no šiem līdzekļiem un, otrkārt, pasākums ir piedēvējams dalībvalstij (spriedums, 2023. gada 12. janvāris, DOBELES HES, C‑702/20 un C‑17/21, EU:C:2023:1, 32. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

122

Konkrētāk, attiecībā uz nosacījumu, ka priekšrocībai jābūt piešķirtai “no valsts līdzekļiem”, Tiesa savas judikatūras virknē ir noteikusi divus kritērijus, kas ļauj noteikt, ka līdzekļi, ar kuriem tiek piešķirta cenas priekšrocība saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ir “valsts līdzekļi” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 12. janvārī, DOBELES HES,C‑702/20 un C‑17/21, EU:C:2023:1, 34., 38., 39. un 42. punkts).

123

Tādējādi, pirmkārt, līdzekļi, kas veidojas no nodokļa vai citiem obligātiem maksājumiem saskaņā ar valsts tiesību aktiem un tiek pārvaldīti un sadalīti saskaņā ar šiem tiesību aktiem, ir “valsts līdzekļi” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē (spriedums, 2023. gada 12. janvāris, DOBELES HES, C‑702/20 un C‑17/21, EU:C:2023:1, 38. punkts).

124

Saskaņā ar Tiesas judikatūru, kurā ir precizēts šis kritērijs, summas, kuras izriet no papildmaksas, ko valsts noteikusi elektroenerģijas pircējiem, līdzinās nodoklim, ar kuru tiek aplikta elektroenerģija un kuru izcelsme ir “valsts līdzekļi” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Lai tos varētu šādi kvalificēt, līdzekļiem ir jābūt gūtiem no obligātajām iemaksām, kas noteiktas attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos un jābūt pārvaldītiem un sadalītiem saskaņā ar šiem tiesību aktiem, neatkarīgi no tā, vai finansējuma mehānisms – šaurā skatījumā – pieder nodokļiem raksturīgu maksājumu kategorijai valsts tiesībās. Savukārt nepietiek ar to, ka sistēmu operatori elektroenerģijas pārdošanas cenās saviem galapatērētājiem iekļauj papildu izmaksas, ko rada to pienākums iepirkt elektroenerģiju, kas saražota no noteiktiem energoresursiem, par likumā noteiktajiem tarifiem, ja šī kompensācija izriet tikai no prakses, nevis no likumiska pienākuma. Proti, šādā gadījumā maksājumu nevarētu uzskatīt par obligātu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 12. janvāris, DOBELES HES, C‑702/20 un C‑17/21, EU:C:2023:1, 34.–37. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

125

Otrkārt, ar faktu, ka līdzekļus pastāvīgi kontrolē valsts un tie tādējādi ir kompetento valsts iestāžu rīcībā, pietiek, lai tos kvalificētu par “valsts līdzekļiem” minētās tiesību normas izpratnē (spriedums, 2023. gada 12. janvāris, DOBELES HES, C‑702/20 un C‑17/21, EU:C:2023:1, 39. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

126

Šā sprieduma 123. un 125. punktā minētie kritēriji ir alternatīvi kritēriji, kas ļauj konstatēt, ka pasākums ir piešķirts, izmantojot “valsts līdzekļus” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 12. janvāris, DOBELES HES, C‑702/20 un C‑17/21, EU:C:2023:1, 42. punkts), kā Vācijas Federatīvā Republika to atzinusi tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, atbildot uz Tiesas jautājumu par 2023. gada 12. janvāra sprieduma DOBELES HES (C‑702/20 un C‑17/21, EU:C:2023:1) tvērumu.

127

No tā izriet, pirmkārt, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 62.–64. un 76. punktā secinādama, ka līdzekļu valstiskais raksturs LESD 107. panta 1. punkta izpratnē var tikt pierādīts ar diviem alternatīviem nosacījumiem, no kuriem viens ir saistīts ar obligātās maksas esamību, kas jāmaksā galapatērētājiem vai galalietotājiem, un otrais – ar valsts kontroli pār sistēmas pārvaldīšanu, tostarp pār līdzekļiem vai šo līdzekļu pārvaldītājiem. Ņemot vērā atbildes, ko tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai sniegusi Vācijas Federatīvā Republika, visi šīs dalībvalsts argumenti, kuru mērķis ir apstrīdēt šo vērtējumu, jānoraida.

128

Sabiedrību WEPA argumenti, ka Tiesas judikatūrā neesot noteikti alternatīvi kritēriji, ir balstīti tieši uz Tiesas judikatūru, kuru tā ir apkopojusi 2023. gada 12. janvāra spriedumā DOBELES HES (C‑702/20 un C‑17/21, EU:C:2023:1) un kurā Tiesa ir secinājusi divu alternatīvu kritēriju esamību. Tātad arī minētajiem argumentiem nevar piekrist.

129

Turklāt, ciktāl sabiedrības WEPA būtībā apgalvo, ka Vispārējai tiesai esot bijis jāpiemēro jēdziens “nodoklis”, kas tiek saprasts kā maksāšanas pienākuma vienpusēja uzlikšana ar valsts varas aktu, kā arī kritērijs par pietiekami tiešas saiknes esamību starp valsts budžetu un strīdīgo piemaksu, jākonstatē, ka saskaņā ar šā sprieduma 123.–125. punktā izklāstīto Tiesas judikatūru nevienā no Vispārējās tiesas pamatoti izmantotajām alternatīvām šāds kritērijs nav minēts. Obligātās maksas esamību šā sprieduma 123. punktā minētās judikatūras izpratnē ir jāizvērtē, ņemot vērā šā sprieduma 124. punktā norādītos elementus. Tie ir noteikti Tiesas judikatūrā, kas ir atgādināta pārsūdzētā sprieduma 55.–62. punktā un apkopota 2023. gada 12. janvāra sprieduma DOBELES HES (C‑702/20 un C‑17/21, EU:C:2023:1) 34.–37. punktā, un tas nav konkrēti apstrīdēts šajās apelācijas sūdzībās. Vispārējā tiesa, pārbaudot, kā tā minējusi pārsūdzētā sprieduma 76. un 77. punktā, vai strīdīgo piemaksu ir noteikusi valsts un vai šī piemaksa ar likumisku pienākumu ir pilnībā pārnesta uz šīs piemaksas galīgajiem parādniekiem, ir ievērojusi šo judikatūru.

130

Otrkārt, pretēji tam, ko apgalvo Vācijas Federatīvā Republika, Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka tā pārsūdzētā sprieduma 97.–109. punktā ir uzskatījusi par lietderīgu izvērtēt, vai pastāv valsts kontrole pār līdzekļiem, kas gūti no strīdīgās piemaksas, vai pār sistēmas operatoriem, pēc tam, kad tā minētā sprieduma 96. punktā bija konstatējusi, ka pastāv parafiskāls maksājums vai obligāta maksa, kas nozīmē valsts līdzekļu izmantošanu.

131

Ir taisnība, ka Vispārējā tiesa būtu varējusi atteikties no šīs pārbaudes par valsts kontroles esamību, ņemot vērā abu tās pārbaudīto kritēriju alternatīvo raksturu. Tomēr nekas neliedz Vispārējai tiesai, it īpaši pareizas tiesas spriešanas apsvērumu dēļ, turpināt savu argumentāciju ar tādiem ad abundantiam apsvērumiem kā tie, kas šajā gadījumā attiecas uz valsts kontroles esamību, tāpat kā Tiesa to ir darījusi 2023. gada 12. janvāra sprieduma DOBELES HES (C‑702/20 un C‑17/21, EU:C:2023:1) 41. punktā.

132

Treškārt, ciktāl Vācijas Federatīvā Republika apgalvo, ka prezumpcija, ka visiem nodokļiem ir valstiska izcelsme, esot pretrunā LESD 107. panta 1. punkta mērķiem, tās argumentācija ir balstīta uz kļūdainu premisu un kļūdainu pārsūdzētā sprieduma izpratni.

133

Proti, pirmām kārtām, kā izriet no šā sprieduma 123. punkta, par “valsts līdzekļiem” šīs tiesību normas izpratnē var tikt uzskatīti nevis līdzekļi, kas finansēti no jebkāda nodokļa, bet gan tikai tie, kas finansēti ar valsts tiesību aktos paredzētu obligātu nodokli, kurš tiek pārvaldīts un sadalīts atbilstoši šiem tiesību aktiem. Otrām kārtām, atbilstoši šā sprieduma 129. punktā norādītajam Vispārējā tiesa, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 76. un 77. punkta, ir tieši centusies pārbaudīt, vai strīdīgo piemaksu ir noteikusi valsts un vai šī piemaksa ar likumisku pienākumu ir pilnībā pārnesta uz šīs piemaksas galīgajiem parādniekiem.

134

Ceturtkārt, attiecībā uz Vācijas Federatīvās Republikas argumentāciju par LESD 30. un 110. pantu jākonstatē, ka pārsūdzētā sprieduma 85. punktā Vispārējā tiesa ad abundantiam motīvā, kas sākas ar apstākļa vārdu “turklāt”, ir ņēmusi vērā ar šīm tiesību normām saistīto judikatūru. No tā Vispārējā tiesa secināja, ka nav lielas nozīmes nodokļa parādnieka statusam, ja vien nodoklis attiecas uz attiecīgo preci vai darbību, kas nepieciešama saistībā ar šo preci. Tā piebilda, ka izšķirošā nozīme tātad ir apstāklim, ka struktūrām, kas iekasējušas nodokli, nav vienkārši pienākums veikt iepirkumu par saviem finanšu līdzekļiem, bet valsts ir pilnvarojusi šīs struktūras pārvaldīt valsts līdzekļus.

135

Tā kā šajā punktā ir norādīts ad abundantiam motīvs, to kritizējošā argumentācija ir neiedarbīga.

136

Katrā ziņā jāsecina, ka Vispārējā tiesa ir atsaukusies uz judikatūru, kas attiecas uz LESD 30. un 110. pantu, nevis tālab, lai novērtētu strīdīgo piemaksu atbilstoši šīm tiesību normām, bet gan lai apstiprinātu savu šīs piemaksas analīzi no LESD 107. panta 1. punkta viedokļa. Tātad Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka tā sajaukusi atšķirīgos juridiskos režīmus, kas izriet attiecīgi no divām pirmajām minētajām LESD normām un no trešās minētās normas.

137

Visbeidzot, runājot par šī sprieduma 112. un 114. punktā izklāstītajiem sabiedrību WEPA argumentiem par to, ka šajā lietā elektroenerģijas galapatērētājiem nav noteikts maksāšanas pienākums, kā arī par ieņēmumu zaudējumu kompensācijas neesamību, jānorāda, ka tie ir saistīti ar Vispārējās tiesas vērtējumu par obligāta nodokļa esamību pamatotības pārbaudi. Tāpēc tie tiks pārbaudīti šīs pārbaudes ietvaros.

138

Ņemot vēra iepriekš izklāstītos motīvus un ievērojot iepriekšējā punktā izdarīto atrunu, sabiedrību WEPA otrā pamata pirmā daļa un otrās daļas otrais un trešais iebildums un Vācijas Federatīvās Republikas vienīgā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā daļēji neiedarbīgi un daļēji nepamatoti.

139

Sabiedrības WEPA ar dažiem argumentiem, kas izklāstīti šī sprieduma 112. un 114. punktā, un Vācijas Federatīvā Republika ar vienīgā apelācijas sūdzības pamata otro daļu būtībā apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 78. un 82.–89. punktā Vispārējā tiesa ir kļūdaini piemērojusi LESD 107. panta 1. punktu, strīdīgo piemaksu kvalificējot kā parafiskālu maksājumu vai obligātu maksu.

140

Sabiedrības WEPA, pirmkārt, pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav pārbaudījusi, vai pastāv likumisks parādnieka maksāšanas pienākums. Tās uzskata, ka nav strīda par to, ka 2011. gada BNetzA lēmums neietver šādu pienākumu un nav adresēts tīkla lietotājiem, un tāpēc pienākums maksāt strīdīgo piemaksu bija tikai līgumisks. Pat ja tiktu pieņemts, ka saskaņā ar šo lēmumu būtu pastāvējis pienākums iekasēt strīdīgo piemaksu un to pārnest uz tīkla lietotājiem, šāds pienākums nebūtu pietiekams, lai konstatētu valsts līdzekļu izmantošanu. Turklāt BNetzA neesot nedz noteikusi šīs piemaksas apmēru, nedz iekasējusi šo piemaksu. Tai neesot bijušas nekādas pilnvaras rīkoties ar iekasētajām summām.

141

Otrkārt, sabiedrības WEPA apgalvo, ka no Komisijas un Vispārējās tiesas konstatējumiem izrietot, ka ne BNetzA, ne kāda cita valsts iestāde neesot uzņēmusies atbildību par ieņēmumu zaudējumu pilnīgu kompensēšanu.

142

Vācijas Federatīvā Republika apgalvo, pirmkārt, ka it īpaši pārsūdzētā sprieduma 77., 82., 83. un 85. punktā Vispārējā tiesa ir kļūdaini konstatējusi, ka attiecībām starp elektroenerģijas piegādātāju un galapatērētāju nebija izšķirošas nozīmes, lai secinātu, ka pastāv obligāta maksa, kļūdaini pamatojot šo konstatējumu ar to, ka strīdīgā piemaksa tiek iekasēta nevis par elektroenerģijas patēriņu, bet gan par tīkla izmantošanu. Otrkārt, minētā sprieduma 84. un 86.–89. punktā Vispārējā tiesa esot kļūdaini un bez jebkāda pamatojuma atsaukusies uz iekasēšanas pienākumu un no tā esot kļūdaini secinājusi valsts tiesību aktos paredzēto pienākumu maksāt strīdīgo piemaksu. Tā kā neesot pastāvējis likumisks pienākums maksāt šo piemaksu, to varēja iekasēt, tikai pamatojoties uz civiltiesību normām. Argumentācija, ko izmantojusi Vispārējā tiesa, lai izdarītu šo konstatējumu un šo secinājumu, esot pretrunā Tiesas judikatūrai.

143

Komisija apstrīd visus šos argumentus un uzskata, ka Vācijas Federatīvās Republikas argumenti ir balstīti uz kļūdainu pārsūdzētā sprieduma un Tiesas judikatūras izpratni un ka tie katrā ziņā ir neiedarbīgi.

144

Kā izriet no šā sprieduma 123. punktā minētās judikatūras, līdzekļi, kas veidojas no nodokļa vai citiem obligātiem maksājumiem saskaņā ar valsts tiesību aktiem un tiek pārvaldīti un sadalīti saskaņā ar šiem tiesību aktiem, ir “valsts līdzekļi” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

145

Šajā gadījumā, pārsūdzētā sprieduma 77.–95. punktā izvērtējusi strīdīgo piemaksu, Vispārējā tiesa minētā sprieduma 96. punktā secināja, ka šī piemaksa ietver valsts līdzekļu izmantošanu. Šī secinājuma pamatojumam tā norādīja, ka ar 2011. gada BNetzA lēmumu sadales sistēmu operatoriem bija noteikts pienākums iekasēt strīdīgo piemaksu no tīkla lietotājiem un šādi gūtos ieņēmumus pārskaitīt pārvades sistēmu operatoriem. Tā arī norādīja, ka šīs piemaksas mehānisms nodrošināja tīklu operatoriem, ka tiek pilnībā kompensēti ieņēmumu zaudējumi, kas šiem operatoriem radušies strīdīgā atbrīvojuma dēļ, jo minētās piemaksas summa bija pielāgota to līdzekļu summai, kuri bija prasīti atbilstoši šim atbrīvojumam. Tā arī uzsvēra, ka šī summa tika noteikta saskaņā ar metodiku, kas noteikta ar 2011. gada BNetzA lēmumu, precizējot, ka attiecībā uz 2012. gadu šajā lēmumā tika noteikta tās pašas piemaksas sākotnējā summa.

146

Pirmkārt, sabiedrības WEPA un Vācijas Federatīvā Republika apgalvo, ka Vispārējā tiesa kļūdaini ir konstatējusi, ka pastāv strīdīgās piemaksas maksāšanas pienākums, kas gulstas uz galapatērētājiem, kuri turklāt kļūdaini definēti kā tādi, kas ietver tīkla lietotājus.

147

Pirmām kārtām, attiecībā uz strīdīgās piemaksas galīgo parādnieku identificēšanu Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 82. punktā uzskatīja, ka šī piemaksa attiecas tikai uz attiecībām starp sistēmas operatoriem un tīkla lietotājiem, jo šī piemaksa tiek iekasēta atbilstoši tīkla izmantošanai, nevis elektroenerģijas patēriņam. Minētā sprieduma 83. punktā Vispārējā tiesa no tā secināja, ka jautājumam par to, vai elektroenerģijas piegādātājiem savukārt bija pienākums minēto piemaksu pārnest uz elektroenerģijas galapatērētājiem, nav nozīmes. Vispārējās tiesas ieskatā piemaksas galīgie parādnieki bija tīkla lietotāji, proti, paši piegādātāji, kā arī tīklam tieši pieslēgtie galapatērētāji, bet ne pārējie galapatērētāji.

148

Šajā ziņā apsvērums, saskaņā ar kuru strīdīgā piemaksa tiek iekasēta atbilstoši tīkla izmantošanai, un apsvērums, ka tīkla lietotāji jāuztver kā galapatērētāji, ir faktu vērtējumi. Saskaņā ar šā sprieduma 93. punktā atgādināto judikatūru Tiesai nav jāpārbauda šāds vērtējums, ja nav apgalvota sagrozīšana.

149

Otrām kārtām, attiecībā uz tāda maksāšanas pienākuma esamību, kas gulstas uz tīkla lietotājiem, no pārsūdzētā sprieduma 84. un 86.–88. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa ir pārņēmusi Komisijas vērtējumus, atbilstoši kuriem ar 2011. gada BNetzA lēmumu sadales sistēmu operatoriem bija noteikts pienākums iekasēt un pārnest strīdīgo piemaksu un ka šajā lēmumā bija paredzēts arī katru mēnesi pārskaitīt no šīs piemaksas gūtos ieņēmumus dažādiem pārvades sistēmu operatoriem. Vispārējā tiesa no tā secināja, ka strīdīgajai piemaksai, ko administratīvā iestāde ieviesusi ar reglamentējošu pasākumu, bija saistošs raksturs attiecībā pret tīkla lietotājiem.

150

Tātad no Vispārējās tiesas veiktajiem faktu konstatējumiem izriet, ka Tiesai nav jāpārbauda, vai ar 2011. gada BNetzA lēmumu sadales sistēmu operatoriem bija noteikts pienākums iekasēt strīdīgo piemaksu no tīkla lietotājiem. Tāpat, ņemot vērā pārsūdzētā sprieduma 12., 66. un 93. punktā Vispārējās tiesas veiktos faktu konstatējumus, ir skaidrs, ka Tiesai nav jāpārbauda, vai šajā lēmumā bija paredzēta metodika, saskaņā ar kuru pārvades sistēmu operatoriem katru gadu bija jānosaka strīdīgās piemaksas apmērs.

151

Ņemot vērā šā sprieduma 124. punktā atgādināto judikatūru, jāuzskata, ka summas, kas izriet no obligāta maksājuma, kurš – kā tas ir strīdīgās piemaksas gadījumā – ir noteikts ar reglamentējošu pasākumu, identificējot struktūras, pat ja tās ir privātas, kurām ir uzticēts iekasēt šo maksājumu no parādniekiem, kuri arī ir identificēti ar šo pasākumu, un nosakot metodi, kas ļauj noteikt minētā maksājuma apmēru un tās ikgadējo korekciju, nāk no “valsts līdzekļiem” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. It īpaši, tā kā šī maksājuma avots ir reglamentējošs pasākums, kas nosaka pienākumu sistēmas operatoriem to iekasēt, nevar apgalvot, ka tas izriet no vienkāršas prakses.

152

Šajā ziņā nav nozīmes tam, ka reglamentējošajā pasākumā ir paredzēts tikai sistēmas operatoru pienākums iekasēt strīdīgo piemaksu, skaidri neidentificējot tīkla lietotāju pienākumu maksāt šo piemaksu. Proti, likumiskā pienākuma iekasēt minēto piemaksu lietderīgā iedarbība noteikti nozīmē simetrisku šī nodokļa maksāšanas pienākumu, kas gulstas uz tā parādniekiem.

153

Otrkārt, attiecībā uz sabiedrību WEPA minēto strīdīgā atbrīvojuma radīto izmaksu kompensēšanu, jāatgādina, ka Vispārējā tiesa, atsaucoties uz 2011. gada BNetzA lēmumu, pārsūdzētā sprieduma 90., 91. un 94. punktā pārņēma strīdīgajā lēmumā Komisijas izdarīto konstatējumu, saskaņā ar kuru strīdīgās piemaksas mehānisms nodrošināja sistēmu operatoriem pilnīgu to ieņēmumu zaudējumu kompensāciju, kas tiem bija radušies strīdīgā atbrīvojuma dēļ, jo šīs piemaksas summa bija pielāgota šī atbrīvojuma dēļ prasīto līdzekļu summai.

154

Kā jau norādīts šā sprieduma 106. punktā, vērtējums, saskaņā ar kuru 2011. gada BNetzA lēmumā paredzētajai strīdīgās piemaksas apmēra noteikšanas metodei bija jāļauj segt visas ar strīdīgo atbrīvojumu saistītās izmaksas, ir Vispārējās tiesas veikts faktu vērtējums, kas Tiesai nav jāpārbauda apelācijas tiesvedībā, ja nav apgalvota sagrozīšana, saskaņā ar šā sprieduma 93. punktā atgādināto judikatūru.

155

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos motīvus, sabiedrību WEPA argumenti un Vācijas Federatīvās Republikas vienīgā pamata otrā daļa ir jānoraida kā daļēji nepieņemami un daļēji nepamatoti.

156

Sabiedrības WEPA ar otrā pamata otrās daļas pirmo iebildumu un Vācijas Federatīvā Republika sava vienīgā apelācijas sūdzības pamata trešajā daļā būtībā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pieļāvusi tiesību kļūdu, nospriezdama, ka pastāv valsts kontrole pār līdzekļiem, kas radušies no strīdīgās piemaksas.

157

Komisija uzskata, ka šis pirmais iebildums, kā arī minētā pamata trešā daļa ir nepamatoti un katrā ziņā neiedarbīgi.

158

Kā izriet no šā sprieduma 122.–126. punktā minētās judikatūras, tāda nodokļa vai citu obligātu maksājumu esamība, kuri ir noteikti valsts tiesību aktos un kuri tiek pārvaldīti un sadalīti saskaņā ar šiem tiesību aktiem, un valsts kontroles esamība pār attiecīgajām summām ir divi alternatīvi kritēriji, kas ļauj identificēt “valsts līdzekļus” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

159

Konkrētajā gadījumā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 96. punktā konstatēja, ka strīdīgā piemaksa šīs judikatūras izpratnē ir parafiskāls maksājums vai obligāta maksa, kas ietver valsts līdzekļu izmantošanu. Kā izriet no šā sprieduma 144.–155. punkta, sabiedrībām WEPA un Vācijas Federatīvajai Republikai nav izdevies pierādīt, ka šajā Vispārējās tiesas konstatējumā būtu pieļauta tiesību kļūda.

160

Minētais konstatējums pats par sevi ir pietiekams, lai secinātu, ka attiecīgais pasākums piešķirts, izmantojot valsts līdzekļus LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, bez nepieciešamības pārbaudīt, vai attiecīgās summas bija valsts kontrolē.

161

Tātad sabiedrību WEPA otrā apelācijas sūdzības pamata otrās daļas pirmais iebildums un Vācijas Federatīvās Republikas vienīgā apelācijas sūdzības pamata trešā daļa ir neiedarbīgi.

162

No visiem iepriekš izklāstītajiem motīviem izriet, ka apelācijas sūdzības lietā C‑795/21 P otrais pamats, kā arī apelācijas sūdzības lietā C‑796/21 P vienīgais pamats ir jānoraida pilnībā.

163

Tādējādi, tā kā visi apelācijas sūdzību pamati lietās C‑795/21 P un C‑796/21 P ir noraidīti, šīs apelācijas sūdzības ir jānoraida pilnībā.

164

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesas Reglamenta 138. panta 1. un 2. punktā, kas ir piemērojami apelācijas tiesvedībā atbilstoši minētā reglamenta 184. panta 1. punktam, ir noteikts, ka lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs, un ka gadījumā, ja spriedums ir nelabvēlīgs vairākiem lietas dalībniekiem, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumu sadali.

165

Konkrētajā gadījumā sabiedrībām WEPA un Vācijas Federatīvajai Republikai spriedums ir nelabvēlīgs attiecībā uz visiem to prasījumiem, kas saistīti attiecīgi ar apelācijas sūdzību lietā C‑795/21 P un apelācijas sūdzību lietā C‑796/21 P, savukārt Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs attiecībā uz visiem tās prasījumiem saistībā ar pretapelācijas sūdzībām šajās lietās.

166

Šajos apstākļos, taisnīgi izvērtējot lietas apstākļus, jānolemj, ka katrs lietas dalībnieks savus tiesāšanās izdevumus sedz pats.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: