1.

Vai Savienības likumdevējs savos pieņemtajos leģislatīvajos aktos var atsaukties uz starptautiskajiem standartiem, ko izstrādājusi privāta organizācija (šajā gadījumā – ISO standarti ( 2 )), nepublicējot to saturu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, kā arī neparedzot Eiropas Savienības pilsoņiem tiešu un bezmaksas piekļuvi šim saturam, ņemot vērā, ka šie standarti ir pieejami šajā organizācijā, samaksājot atlīdzību par autortiesībām, uz kurām tā atsaucas?

2.

Tāds būtībā ir viens no jautājumiem, kurus uzdevusi rechtbank Rotterdam (Roterdamas tiesa, Nīderlande) un uz kuriem Tiesa tiek lūgta atbildēt šajā lietā.

3.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir iesniegts tiesvedībā starp Stichting Rookpreventie Jeugd (Fonds tabakas atkarības novēršanai jauniešu vidū, Nīderlande; turpmāk tekstā – “Stichting”) un piecpadsmit citām vienībām (turpmāk tekstā kopā – “prasītāji pamatlietā”) un Staatssecretaris van Volksgezondheid, Welzijn en Sport (veselības aizsardzības, labklājības un sporta valsts sekretārs, Nīderlande; turpmāk tekstā – “staatssecretaris”).

4.

Šajā kontekstā iesniedzējtiesa konkrētāk vēlas noskaidrot, vai piekļuves nosacījumi ISO standartu saturam, kas minēti Direktīvas 2014/40/ES ( 3 ) 4. panta 1. punktā, kurā ir paredzēta darvas, nikotīna un oglekļa monoksīda emisiju mērīšanas metode cigaretēs ar filtru, atbilst LESD 297. panta 1. punkta trešajā daļā paredzētajām publicēšanas prasībām ( 4 ) un pārskatāmības principam, kas tostarp ir šīs tiesību normas pamatā.

5.

Sava izklāsta beigās ierosināšu Tiesai nospriest, ka LESD 297. panta 1. punkta trešajā daļā nav prasīts, lai attiecīgo ISO standartu saturs tiktu publicēts Oficiālajā Vēstnesī. Turklāt norādīšu iemeslus, kuru dēļ uzskatu, ka piekļuves nosacījumi šo standartu saturam nav pretrunā vispārējiem principiem, kuri ir pausti šajā tiesību normā.

6.

Regulas (EK) Nr. 1049/2001 ( 5 ) 12. pantā ir paredzēts:

“1.   Iestādes, ciktāl iespējams, nodrošina dokumentu publiskumu elektroniskā veidā vai izmantojot reģistru saskaņā ar attiecīgās iestādes noteikumiem.

2.   Saskaņā ar 4. un 9. pantu tieši pieejamiem jo īpaši ir jābūt likumdošanas dokumentiem, tas ir, dokumentiem, kas izdoti vai saņemti tādu tiesību aktu pieņemšanas procedūras laikā, kas dalībvalstīs vai dalībvalstīm ir juridiski saistoši.

[..]”

7.

Saskaņā ar šīs regulas 4. panta 2. punktu:

“Iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt:

8.

Regulas (ES) Nr. 1025/2012 ( 6 ) 6. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Valstu standartizācijas iestādes veicina un sekmē MVU piekļuvi standartiem un standartu izstrādes procesiem, lai panāktu augstāku dalības līmeni standartizācijas sistēmā, piemēram:

[..]

[..].”

9.

Saskaņā ar šīs regulas 10. panta 6. punktu:

“Ja saskaņots standarts atbilst tām prasībām, uz kurām tas attiecas un kuras ir izklāstītas attiecīgajos Savienības saskaņošanas tiesību aktos, Komisija atsauci uz šādu saskaņotu standartu nekavējoties publicē [Oficiālajā Vēstnesī] vai citā veidā saskaņā ar nosacījumiem, kas izklāstīti attiecīgajā Savienības saskaņošanas tiesību aktā.”

10.

Direktīvas 2014/40 11. apsvērumā ir noteikts:

“Mērot darvas, nikotīna un oglekļa monoksīda saturu cigaretēs (turpmāk “emisiju līmeņi”), būtu jāatsaucas uz attiecīgajiem starptautiski atzītajiem ISO standartiem.[..]”

11.

Saskaņā ar šīs direktīvas 3. panta 1. punktu:

“Cigarešu, kas laistas tirgū vai ražotas dalībvalstīs, emisiju līmeņi (“maksimālais emisiju līmenis”) nedrīkst pārsniegt:

12.

Minētās direktīvas 4. panta 1. punktā ir paredzēts:

“1.   Darvas, nikotīna un oglekļa monoksīda emisijas no cigaretēm mēra, pamatojoties uz ISO standartu 4387 darvai, ISO standartu 10315 nikotīnam un ISO standartu 8454 – oglekļa monoksīdam.

Darvas, nikotīna un oglekļa monoksīda satura norāžu pareizību nosaka saskaņā ar ISO standartu 8243.”

13.

Ar 2018. gada 31. jūlija un 2. augusta vēstulēm prasītāji pamatlietā lūdza Nederlandse Voedsel- en Warenautoriteit (Nīderlandes Pārtikas un produktu nekaitīguma iestāde, Nīderlande; turpmāk tekstā – “NVWA”) nodrošināt, lai cigaretēs ar filtru, kas piedāvātas Nīderlandes patērētājiem, tās izmantojot atbilstoši to paredzētajam lietojumam, būtu ievēroti maksimālie darvas, nikotīna un oglekļa monoksīda emisiju līmeņi, kas paredzēti Direktīvas 2014/40 3. panta 1. punktā, un vajadzības gadījumā veikt īstenošanas pasākumu, lai izstrādājumi, kuros netiek ievērotas šīs prasības, tiktu izņemti no tirgus ( 7 ).

14.

Ar 2018. gada 20. septembra lēmumu NVWA noraidīja viena no prasītājiem pamatlietā – Stichting –, kura mērķis ir tabakas atkarības novēršana jauniešu vidū, pieteikumu par īstenošanas pasākumu. Pēdējais minētais, kā arī visi pārējie prasītāji pamatlietā par šo lēmumu iesniedza administratīvu sūdzību staatssecretaris.

15.

2019. gada 31. janvārīstaatssecretaris noraidīja Stichting sūdzību kā nepamatotu un pārējo prasītāju pamatlietā sūdzību – kā nepieņemamu.

16.

Prasītāji pamatlietā par šo pēdējo minēto lēmumu cēla prasību iesniedzējtiesā. Vereniging Nederlandse Sigaretten- en Kerftabakfabrikanten (Nīderlandes Cigarešu un tabakas ražotāju asociācija, Nīderlande; turpmāk tekstā – “VSK”) lūdza atzīt to par trešo personu pamatlietā. Šis lūgums tika apmierināts.

17.

Šajā tiesvedībā Stichting būtībā apgalvo, ka Direktīvas 2014/40 4. panta 1. punktā paredzētā darvas, nikotīna un oglekļa monoksīda līmeņu mērīšanas metode cigaretēs ar filtru nav saistoša. Tas uzskata, ka šīs emisijas būtu jāmēra, ņemot vērā it īpaši šiem izstrādājumiem paredzēto lietojumu un, precīzāk, faktu, ka smēķētāju pirksti un lūpas daļēji nosedz cigaretēs ar filtru izmantotās mikroperforācijas. Tādējādi minētās emisijas faktiski esot augstākas par tām, ko šī metode ļaujot noteikt ( 8 ). Šādos apstākļos esot jāizmanto cita metode, kas vairāk aizsargātu patērētāju veselību ( 9 ).

18.

Staatssecretaris, kuram pievienojas VSK, iebilst pret šo argumentāciju un norāda, ka Direktīvas 2014/40 4. panta 1. punkts ir obligāts. Līdz ar to valsts iestādēm neesot iespējams pēc savas ierosmes atkāpties no šajā tiesību normā paredzētās metodes. Katrā ziņā par to, vai minētā tiesību norma ir vai nav jāgroza, būtu jālemj Savienības likumdevējam.

19.

Ņemot vērā šos argumentus, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, pirmkārt, vai tas, ka ISO standarti, kurus izmantojot tiek mērītas darvas, nikotīna un oglekļa monoksīda emisijas cigaretēs ar filtru, nav publicēti Oficiālajā Vēstnesī un ir pieejami ISO vienīgi par samaksu, ir saderīgs tostarp ar LESD 297. panta 1. punkta trešajā daļā paredzēto publicēšanas sistēmu, kā arī ar pārskatāmības principu.

20.

Otrkārt, tā šaubās par Direktīvas 2014/40 4. panta 1. punktā paredzētās emisiju līmeņu mērīšanas metodes saistošo raksturu, kā arī par šīs tiesību normas spēkā esamību, ņemot vērā šīs pašas direktīvas mērķus un citas augstāka spēka tiesību normas ( 10 ).

21.

Šādos apstākļos rechtbank Rotterdam (Roterdamas tiesa) ar 2020. gada 20. marta lēmumu, kas Tiesā reģistrēts 2020. gada 24. martā, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu ( 11 ):

“Vai Direktīvas 2014/40 4. panta 1. punktā paredzētās mērīšanas metodes, kura ir balstīta uz ISO standartiem, kuri nav brīvi pieejami, koncepcija ir saderīga ar LESD 297. panta 1. punkta trešo daļu un pārskatāmības principu, kas tostarp ir šīs tiesību normas pamatā?”

22.

Stichting, VSK, Nīderlandes valdība, Eiropas Parlaments, Eiropas Savienības Padome un Eiropas Komisija iesniedza Tiesā rakstveida apsvērumus. Tiesas sēde mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai šajā lietā netika rīkota. Lietas dalībnieki un ieinteresētās personas tomēr rakstveidā atbildēja uz Tiesas 2021. gada 9. februārī uzdotajiem jautājumiem.

23.

Atbilstoši Tiesas lūgumam šajos secinājumos tiks izskatīts vienīgi pirmais prejudiciālais jautājums.

24.

Ar šo jautājumu, kas ir sadalīts divās daļās, iesniedzējtiesa lūdz Tiesu, pirmkārt, precizēt, vai LESD 297. panta 1. punkta trešajā daļā ir prasīts, lai Oficiālajā Vēstnesī tiktu publicēti ISO standarti, kas ir norādīti Direktīvas 2014/40 4. panta 1. punktā, un, otrkārt, aplūkot jautājumu, vai piekļuves nosacījumi šo standartu saturam (kuri ne tikai nav publicēti Oficiālajā Vēstnesī, bet ISO tos padara pieejamus sabiedrībai vienīgi par samaksu, un Savienības iestādes to saturu nav padarījušas pieejamu tieši un bez maksas) atbilst pārskatāmības principam.

25.

Vispirms vēlos uzsvērt, ka, tā kā šajā gadījumā Tiesai ir jāizskata jautājums, kas galu galā attiecas uz tiesību akta satura pieejamību, proti, pilsoņu iespēju ar to iepazīties, manuprāt, atbildes uz šo jautājumu sākumpunktam ir jābūt tādam, ka ir acīmredzams, ka demokrātiskā sabiedrībā ikvienam pilsonim ir jābūt brīvai piekļuvei tiesību aktu saturam. Runa ir par vienu no tiesiskas valsts pamatiem ( 12 ).

26.

Šis princips par brīvu piekļuvi tiesību akta saturam, manuprāt, ir jānodrošina vismaz divu iemeslu dēļ. Pirmā daļa ir balstīta uz teicienu “neviens nedrīkst ignorēt likumu”, kas noteikti nozīmē, ka tiesību aktu nevar piemērot attiecīgajām personām, pirms tām ir bijusi iespēja ar to iepazīties. Otrā daļa izriet no tā, ka pilsoņiem plašā nozīmē ir jābūt iespējai iepazīties ar visiem valsts iestāžu pieņemtajiem dokumentiem, kas reglamentē sabiedrības dzīvi, lai nodrošinātu to ievērošanu ( 13 ) un efektīvi īstenotu tiem demokrātiskajā sabiedrībā piešķirtās tiesības ( 14 ). Turklāt tieši tā ir prasītāju pamatlietā rīcības būtība: ar savu prasību iesniedzējtiesā šīs vienības, kuru kopējais mērķis ir tabakas atkarības novēršana, tieši vēlas apgalvot, ka Direktīvas 2014/40 4. panta 1. punktā ir paredzēta mērīšanas metode, kas, viņuprāt, pietiekami neaizsargā patērētāju veselību.

27.

Vai no šī principa izriet, ka ISO standarti, kas ir minēti Savienības leģislatīvajā aktā, kāda šajā gadījumā ir Direktīva 2014/40 ( 15 ), ir jāpublicē Oficiālajā Vēstnesī vai vismaz Savienības iestādēm ir jānodrošina, ka to saturs tiek darīts pieejams sabiedrībai tieši un bez maksas?

28.

Šajā ziņā vispirms precizēšu, ka nevienā Savienības tiesību normā nav īpaši reglamentētas publicēšanas prasības, kurām ir jāatbilst tādiem starptautiskajiem standartiem, kādi ir attiecīgie ISO standarti, ja tie šādā leģislatīvajā aktā ir minēti. Konkrētāk, Regulas Nr. 1025/2012 10. panta 6. punkts, kurā ir ietverti precīzi pienākumi attiecībā uz saskaņoto standartu publicēšanu ( 16 ), neattiecas uz ISO standartiem. Šajā kontekstā man šķiet svarīgi paturēt prātā, ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu neattiecas uz jautājumu, vai citu tehnisko standartu publicēšanai Oficiālajā Vēstnesī neatkarīgi no tā, vai tie ir valsts, saskaņotie vai Eiropas standarti ( 17 ), ir vai nav jābūt pilnīgai un vai to saturam ir jābūt brīvi pieejamam sabiedrībai. Šajā gadījumā runa ir vienīgi par starptautiskajiem standartiem un, konkrētāk, par ISO standartiem, kurus izstrādājusi privāta organizācija, kuras finansējumu tostarp veido tās izstrādāto standartu pārdošana ( 18 ).

29.

Turklāt, kā to uzsvēršu sava izklāsta turpinājumā, atbilde uz pirmo prejudiciālo jautājumu, manuprāt, ir atkarīga no veida, kādā Savienības leģislatīvajā aktā, kurā ir atsauce uz ISO standartiem, ir paredzēts izmantot šādas normas.

30.

Manuprāt, šajā ziņā nozīme ir vairākiem elementiem. Šajā lietā man būs jāizsecina trīs no tiem. Pirmkārt, vai attiecīgie standarti ir nepieciešami, lai uzzinātu leģislatīvā akta, kurā tie minēti, “būtiskās prasības”, vai arī tiem ir tehnisks un papildu raksturs salīdzinājumā ar šādām prasībām? Otrkārt, vai šo standartu mērķis ir noteikt pienākumus uzņēmumiem, kuru izstrādājumus vai darbības skar minētie standarti? Treškārt, gadījumā, ja šiem pašiem standartiem ir tehnisks un papildinošs raksturs un to mērķis nav noteikt pienākumus šādiem uzņēmumiem, no kā izriet (kā paskaidrošu šo secinājumu B iedaļā), ka tie nav jāpublicē Oficiālajā Vēstnesī saskaņā ar LESD 297. panta 1. punkta trešo daļu, vai tas, ka Savienības iestādes neparedz labvēlīgākus piekļuves nosacījumus par tiem, kurus jau ir paredzējusi ISO, rada nesamērīgu šķērsli sabiedrības iespējām ar tiem iepazīties un – līdz ar to – vispārējiem principiem, kas ir šīs pēdējās tiesību normas pamatā (C iedaļa)?

31.

Piebildīšu, ka šis pēdējais apstāklis man šķiet maznozīmīgs, jo ir skaidrs, ka ISO standarti, kas minēti leģislatīvajā aktā, līdzinās tehnisko zināšanu kodifikācijai, ko veic profesionāļi un kas tiek veikta profesionāļiem ( 19 ). Savukārt, jo vairāk standarts ir pietuvināts jomai, kurā pilsoņi var mēģināt izmantot tiem demokrātiskā sabiedrībā piešķirtās tiesības (piemēram, kā šajā lietā, veselības aizsardzības un patērētāju tiesību aizsardzības joma), jo vairāk ir jāņem vērā minētais apstāklis un jo vairāk ir jānoskaidro, vai standarta saturam ir jābūt brīvi pieejamam sabiedrībai.

32.

Atgādināšu, ka atbilstoši LESD 297. panta 1. punkta trešās daļas noteikumiem leģislatīvi akti ir jāpublicē Oficiālajā Vēstnesī.

33.

Šajā gadījumā, manuprāt, ir jāizvērtē divi gadījumi. Vai nu pašus aplūkotos ISO standartus var uzskatīt par “leģislatīviem aktiem”, un šādā gadījumā ir skaidrs, ka to saturs ir pilnībā jāpublicē atbilstoši šai tiesību normai (1. iedaļa); vai arī šie standarti nevar tikt uzskatīti par tādiem, kas atbilst šai definīcijai, un tātad ir jānoskaidro, vai to satura publicēšana tomēr ir nepieciešama atbilstoši minētajai tiesību normai, ciktāl tie ir uzskatāmi par leģislatīva akta (proti, Direktīvas 2014/40) “elementiem” (2. iedaļa).

34.

Jēdziens “leģislatīvi akti” LESD 289. panta 3. punktā ir definēts kā tāds, kurš aptver “tiesību aktus, kas pieņemti saskaņā ar likumdošanas procedūru”. Tiesa ir nospriedusi, ka saskaņā ar šo tiesību normu tiesību akts var tikt kvalificēts kā Savienības “leģislatīvs akts” vienīgi tad, ja tas ir pieņemts, pamatojoties uz Līgumu normu, kurā ir tieša atsauce vai nu uz LESD 289. panta 1. punktā un 294. pantā paredzēto parasto likumdošanas procedūru, vai arī uz LESD 289. panta 2. punktā aprakstīto īpašo likumdošanas procedūru ( 20 ).

35.

Šajā lietā visi lietas dalībnieki un personas, kas iestājušās šajā tiesvedībā, izņemot prasītājus pamatlietā, uzskata, ka ISO standarti, kas minēti Direktīvas 2014/40 4. panta 1. punktā, paši par sevi nevar tikt uzskatīti par “leģislatīviem aktiem”.

36.

Es bez grūtībām piekrītu šim viedoklim.

37.

Ir acīmredzams, ka šiem standartiem, kurus – kā to pamatoti atgādināja Komisija – ir izstrādājusi privāta organizācija, proti, ISO ( 21 ), nav tikusi piemērota parastā vai īpašā likumdošanas procedūra pati par sevi, proti, procedūra, kurā konkrēti būtu paredzēts, ka Savienības likumdevējs tos pieņem, pamatojoties uz Līgumu noteikumu.

38.

Apstāklis, ka pēc ISO pieņemšanas Savienības likumdevējs likumdošanas procedūrā, kuras rezultātā tika pieņemta Direktīva 2014/40, minētos standartus ir izvēlējies, lai mērītu cigarešu ar filtru emisiju līmeņus un pārbaudītu, vai tie nepārsniedz šīs direktīvas 3. panta 1. punktā noteiktās maksimālās robežas, manuprāt, arī neļauj secināt, ka tie paši būtu “pieņemti” kā “leģislatīvi akti” šajā procedūrā. Tās vienīgais mērķis bija minētās direktīvas pieņemšana.

39.

Ņemot vērā šos apstākļus, un tā kā no iepriekš minētajām LESD tiesību normām skaidri izriet, ka Līguma autori ir izvēlējušies formālu pieeju ( 22 ), saskaņā ar kuru “leģislatīvi akti” tiek kvalificēti kā tādi vienīgi tad, ja tie ir pieņemti saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru vai saskaņā ar īpašo likumdošanas procedūru, man šķiet skaidrs, ka attiecīgie ISO standarti nevar tikt uzskatīti par tādiem, kas paši ietilpst šajā aktu kategorijā ( 23 ).

40.

No iepriekšējās apakšiedaļas izriet, ka šīs lietas kontekstā vienīgi Direktīvu 2014/40, kas ir publicēta Oficiālajā Vēstnesī, var uzskatīt par atbilstošu “leģislatīva akta” definīcijai LESD 289. panta 3. punkta izpratnē. Pārņemot Nīderlandes valdības izmantoto formulējumu, ISO standarti, kas minēti šīs direktīvas 4. panta 1. punktā, labākajā gadījumā ir šī leģislatīvā akta “elementi”.

41.

Vai šie elementi ir pilnībā jāpublicē Oficiālajā Vēstnesī saskaņā ar LESD 297. panta 1. punkta trešo daļu? Manuprāt, nav.

42.

Šajā ziņā man jānorāda, ka secinājumos lietā Heinrich ( 24 ), kas attiecas uz gadījumu, kad regulas ( 25 ) pielikums nebija publicēts Oficiālajā Vēstnesī, ģenerāladvokāte E. Šarpstone [E. Sharpston] uzsvēra, ka šāda pielikuma nepublicēšana nozīmētu “[akta] skeleta bez satura publikāciju” un būtu uzskatāma par “nepilnīgu un neatbilstošu publikāciju”, kas neatbilst LESD 297. panta 2. punkta prasībām (attiecībā uz tādu neleģislatīvu aktu publicēšanu, kuri pieņemti kā regulas, direktīvas un lēmumi).

43.

Es piekrītu šai analīzei, kas, manuprāt, ir attiecināma uz LESD 297. panta 1. punkta trešajā daļā paredzēto leģislatīvo aktu publicēšanas kārtību. Manuprāt, šī pēdējā minētā tiesību norma zaudētu jēgu, ja Oficiālajā Vēstnesī būtu jāpublicē vienīgi šāda akta pieņemšanas ietvars, nevis tā “saturs” visā pilnībā.

44.

Kā paskaidrošu turpinājumā, publikācija Oficiālajā Vēstnesī, manuprāt, tomēr netiek prasīta minētajā tiesību normā gadījumā, ja, kā tas ir šajā lietā, vienā vai vairākos leģislatīvā akta noteikumos minētie “elementi” ir ISO standarti, kas atbilst vienkāršiem tehniska rakstura un papildu precizējumiem attiecībā uz šī tiesību akta “būtiskajām prasībām” (pirmais kritērijs), un to mērķis nav noteikt pienākumus uzņēmumiem, kuru izstrādājumus vai darbības skar šādi standarti (otrais kritērijs).

45.

Ar “būtiskām prasībām” es saprotu noteikumus, kas Savienības leģislatīvajā aktā, kura mērķis ir paredzēt nosacījumus preču (piemēram, šajā gadījumā cigarešu ar filtru) laišanai brīvā apgrozībā iekšējā tirgū, attiecas tieši uz šiem nosacījumiem un tādējādi atspoguļo likumdevēja izdarītās politiskās izvēles būtību, lai īstenotu savus mērķus ( 26 ).

46.

Ņemot vērā šo definīciju, es uzskatu, ka jautājums par to, vai ISO standarti, kas ir minēti šādā leģislatīvajā aktā, ir vai nav jāpublicē Oficiālajā Vēstnesī, ir atkarīgs no veida, kādā tie ir saistīti ar šādām “būtiskām prasībām” un tādējādi līdzinās akta “saturam”. Konkrētāk, manuprāt, ir jānošķir situācija, kurā šādi standarti ir tehniski un papildu standarti salīdzinājumā ar šīm būtiskajām prasībām, no situācijas, kad šādi standarti ir nepieciešami, lai aptvertu to piemērojamību vai saprastu to saturu.

47.

Šajā gadījumā man jākonstatē, pirmkārt, ka ISO standartu, kas minēti Direktīvas 2014/40 4. panta 1. punktā, mērķis ir tehniski detalizēti izklāstīt metodi, uz kuras pamata tiek mērītas cigarešu ar filtru darvas, nikotīna un oglekļa monoksīda emisijas.

48.

Otrkārt, no saiknes starp šo tiesību normu un šīs pašas direktīvas 3. panta 1. punktu izriet, ka, lai gan šie standarti attiecas vienīgi uz mērījumu metodi, kas tiek piemērota, lai pārbaudītu šajā pēdējā minētajā tiesību normā noteikto maksimālo emisijas līmeņu ievērošanu, tie atspoguļo Savienības likumdevēja īstenotās politiskās izvēles kodolu, lai īstenotu savus patērētāju aizsardzības un it īpaši veselības aizsardzības mērķus ( 27 ). To papildina fakts, ka, pirmām kārtām, Direktīvā 2014/40 minētās cigaretes ar filtru nevar laist tirgū, ja minētie līmeņi ir pārsniegti (citiem vārdiem, šie paši līmeņi ir priekšnoteikums šo izstrādājumu laišanai tirgū), un, otrām kārtām, ka šos līmeņus, kas ir skaidri uzskaitīti šīs direktīvas 3. panta 1. punktā ( 28 ), var skaidri uzzināt jebkurš Savienības pilsonis neatkarīgi no šiem standartiem.

49.

No šiem apstākļiem es secinu, ka Direktīvas 2014/40 piemērošanas kontekstā par “būtiskām prasībām”, manuprāt, ir jāuzskata nevis attiecīgie ISO standarti, bet gan minētās direktīvas 3. panta 1. punktā ietvertie maksimālie emisiju līmeņi. Turklāt ISO standarti, kas minēti šīs pašas direktīvas 4. panta 1. punktā, papildina šādas prasības.

50.

Turpmāk paskaidrošu, ka šo secinājumu apstiprina fakts, ka ar šiem pašiem standartiem netiek noteikti pienākumi cigarešu ar filtru ražotājiem un importētājiem (otrais kritērijs).

51.

Attiecībā uz otro kritēriju ir svarīgi atgādināt, ka “standarti” plašā nozīmē Savienībā ir definēti kā “tehniska[s] specifikācija[s], ko pieņēmusi atzīta standartizācijas iestāde [..]; atbilstība t[ām] nav obligāta” ( 29 ). Tādējādi to mērķis parasti nav noteikt pienākumus uzņēmumiem, uz kuru izstrādājumiem attiecas šādi standarti.

52.

Kad tas ir precizēts, man, ņemot vērā iepriekšējo iedaļu, jāatzīst, ka gadījumā, ja Savienības likumdevējs izmantotu ISO standartus, lai radītu pienākumus šiem uzņēmumiem, šādi standarti principā būtu jāpiesaista “būtisko prasību” kategorijai ( 30 ) un tātad jāpublicē Oficiālajā Vēstnesī ( 31 ). To ievērošana kļūtu par priekšnosacījumu attiecīgo izstrādājumu laišanai apgrozībā iekšējā tirgū ( 32 ).

53.

Šajā lietā es uzskatu, ka ISO standartos, kas uzskaitīti Direktīvas 2014/40 4. panta 1. punktā, nav paredzēti pienākumi cigarešu ar filtru ražotājiem un importētājiem.

54.

Ir tiesa, ka, pieņemot šo pēdējo minēto tiesību normu, manuprāt, Savienības likumdevējs nav paredzējis ( 33 ), ka laboratorijas, kuras saskaņā ar šīs direktīvas 4. panta 2. punktu ir atbildīgas par šo emisiju kontroli, varētu mērīt cigarešu ar filtru emisijas, pamatojoties uz citu metodi, nevis to, kas paredzēta attiecīgajos ISO standartos.

55.

Tomēr un atzīstot šo saistošo raksturu attiecībā uz kontroles laboratorijām ( 34 ), es uzskatu, ka vienīgais patiesais pienākums, kas šajā gadījumā ir cigarešu ar filtru ražotājiem un importētājiem, ir tāds, lai šajās emisijās tiek ievēroti minētās direktīvas 3. panta 1. punktā paredzētie maksimālie emisiju līmeņi. Šiem importētājiem un ražotājiem pašiem nav jāpiemēro šīs pašas direktīvas 4. panta 1. punktā uzskaitītajā ISO standartā paredzētā mērīšanas metode.

56.

Turklāt, tā kā minēto izstrādājumu atbilstība vienmēr ir jāizvērtē vienīgi saistībā ar šiem maksimālajiem emisiju līmeņiem, man šķiet, ka šie importētāji un ražotāji, pat nezinot aplūkoto ISO standartu saturu, var pārliecināties, ka šie maksimālie daudzumi tiek ievēroti, un tādējādi ieviest izstrādājumus, kas atbilst šīm būtiskajām prasībām tirgū.

57.

Ņemot vērā iepriekš minēto, es uzskatu, ka šo standartu mērķis nav noteikt pienākumus cigarešu ar filtru ražotājiem un importētājiem, un tas apstiprina to tehnisko un pakārtoto raksturu attiecībā pret “būtiskajām prasībām”, kuras savukārt ir noteiktas Direktīvas 2014/40 3. panta 1. punktā un attiecas uz pēdējiem minētajiem.

58.

Abu šo secinājumu 44. punktā norādīto kritēriju pārbaude man liek secināt, ka uz ISO standartiem, kas minēti Direktīvas 2014/40 4. panta 1. punktā, neattiecas LESD 297. panta 1. punkta trešajā daļā paredzētais publicēšanas noteikums. Salīdzinājumā ar šīs direktīvas 3. panta 1. punktā paredzētajiem maksimālajiem emisiju līmeņiem, kas ir šī akta “būtiskās prasības”, šie standarti ir tehniski un papildu elementi, kas, manuprāt, nav jāpublicē Oficiālajā Vēstnesī.

59.

Piebildīšu – tā kā tie atbilst šiem abiem kritērijiem, man šķiet, ka Savienības likumdevējs minētos standartus izmanto tādā veidā, kurš galu galā līdzinās tam, kas paredzēts saskaņotajiem standartiem, kuri pieņemti, pamatojoties uz “jaunās pieejas” direktīvām ( 35 ), attiecībā uz kurām likumdevējs ir uzskatījis, ka pietiek ar atsauču uz šiem standartiem publicēšanu Oficiālajā Vēstnesī.

60.

Šajā ziņā precizēšu, ka spriedumā James Elliott Construction ( 36 ), kas attiecas uz šādu saskaņoto standartu ( 37 ), Tiesa pēc tam, kad tā bija norādījusi, ka šāda standarta tiesiskās sekas ir atkarīgas no atsauču uz to publicēšanas Oficiālajā Vēstnesī, norādīja, ka tās kompetencē ir interpretēt to saturu prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā. Tā nepiešķīra nekādu vērību apstāklim, ka saskaņoto standartu saturs nav pilnībā publicēts Oficiālajā Vēstnesī.

61.

Šajā ziņā man jānorāda, ka Tiesa, tostarp prejudiciālā nolēmuma jomā, nekavējas apstrīdēt pieņēmumus par Savienības tiesību interpretāciju, kas tai šķiet apšaubāmi ( 38 ). Tomēr šajā gadījumā tā to nav darījusi, lai gan piemērojamo publicēšanas prasību neizpilde būtu tieši ietekmējusi iespēju šim standartam radīt tiesiskas sekas ( 39 ).

62.

Ņemot vērā visus šos apsvērumus, es uzskatu, ka uz pirmā prejudiciālā jautājuma pirmo daļu ir jāatbild tādējādi, ka tas, ka Direktīvas 2014/40 4. panta 1. punktā minēto ISO standartu saturs nav pilnībā publicēts Oficiālajā Vēstnesī, nav pretrunā LESD 297. panta 1. punkta trešajai daļai.

63.

Ar pirmā prejudiciālā jautājuma otro daļu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai piekļuves nosacījumi aplūkoto ISO standartu saturam atbilst pārskatāmības principam, kas tostarp ir LESD 297. panta 1. punkta trešās daļas pamatā.

64.

Mana analīze par šo problemātiku tiks strukturēta šādi. Pirmajā daļā precizēšu, kas ir jāsaprot ar pārskatāmības principu, uz kuru savā jautājumā atsaucas iesniedzējtiesa. Paskaidrošu, ka, manuprāt, šī tiesa patiesībā atsaucas uz brīvas piekļuves tiesību akta saturam principu, kura nozīmi esmu jau atgādinājis šo secinājumu 25. punktā. Otrajā daļā norādīšu, ka jautājums, par kuru šajā stadijā ir jāvaicā, ir par to, vai Savienības iestādēm ir jāparedz labvēlīgāki piekļuves nosacījumi nekā tie, kurus jau ir paredzējusi ISO (kas liek maksāt atlīdzību personām, kuras vēlas piekļūt tās izstrādāto standartu saturam), proti, vai tām ir jānodrošina, lai šie standarti tieši un bez maksas tiktu nodoti visu rīcībā. Uzsvēršu, ka atbilde uz šo jautājumu ir atkarīga no tā, vai piekļuves nosacījumi šo standartu saturam, pirmkārt, ir pamatoti un, otrkārt, nerada nesamērīgu šķērsli sabiedrības iespējai ar tiem iepazīties.

65.

Jēdziens “pārskatāmība” Līgumu noteikumos burtiski nav lietots. LES 1. panta 2. punktā, kurā ir atsauce uz lēmumiem, kas pieņemti, cik vien iespējams ievērojot šo principu un cik vien iespējams tuvinot to pilsoņiem, un LESD 15. panta 1. punktā, kurā ir paredzēts, ka, “lai veicinātu labu pārvaldību un nodrošinātu pilsoniskas sabiedrības līdzdalību”, Savienības iestādes un struktūras darbojas, pēc iespējams ievērojot minēto principu, Līgumu autori ir izvēlējušies izmantot vārdus “atklātības princips”.

66.

Tiesa ir interpretējusi atklātības principu tādējādi, ka tas vispārīgi ir noteikts minētajās tiesību normās un konkretizēts tostarp ar LESD 15. panta 3. punktā, Hartas 42. pantā un Regulā Nr. 1049/2001 ( 40 ) paredzētajām “tiesībām piekļūt” dokumentiem.

67.

Ar šīs regulas 2. apsvērumu atklātība ir sasaistīta ar tiesībām piekļūt dokumentiem ( 41 ). Pēc manām domām, šīs tiesības nav LESD 297. pantā jau paredzētā publicēšanas pienākuma pamatā, bet tās to papildina, nosakot iestādēm pienākumu padarīt sabiedrībai pieejamas dokumentu kategorijas, uz kurām neattiecas šī pēdējā minētā tiesību norma ( 42 ).

68.

Šajā kontekstā man šķiet, ka pārskatāmība drīzāk norāda uz pilsoņu iespēju kontrolēt leģislatīvā akta pamatā esošās informācijas kopumu ( 43 ), nevis piekļuvi paša leģislatīvā akta saturam un šī akta “elementiem”, kas ir šajā lietā aplūkojamās problemātikas centrā.

69.

Ņemot vērā iepriekš minēto, man šķiet, ka ar pirmā prejudiciālā jautājuma otro daļu iesniedzējtiesa patiesībā vēlas uzdot Tiesai jautājumu nevis par pārskatāmības principu, bet gan par brīvas piekļuves tiesību akta saturam principu. Manuprāt, ir skaidrs, ka šis princips – kas gan nav ietverts Līgumu tekstā vai Hartā, bet ir piemērojams kā LES 2. pantā nostiprinātā tiesiskuma principa pamats – ir LESD 297. panta 1. punkta trešās daļas pamatā. Patiešām – vai būtu iespējams atrast spēcīgāku un konkrētāku minētā principa izpausmi nekā pienākums publicēt tiesību akta saturu?

70.

Manuprāt, ja šajā tiesību normā nav noteikts pienākums publicēt Oficiālajā Vēstnesī leģislatīva akta noteikumos minētos elementus (kādi šajā gadījumā ir ISO standarti, kas minēti Direktīvas 2014/40 4. panta 1. punktā), šis pats princips prasa, lai Savienības iestādes visiem pilsoņiem nodrošinātu iespējami plašāku piekļuvi šiem elementiem. Tādējādi jebkuram ierobežojumam attiecībā uz iespēju brīvi ar tiem iepazīties, pirmkārt, ir jābūt pamatotam un, otrkārt, tas nedrīkst nesamērīgi traucēt šo iespēju.

71.

Kā esmu norādījis šo secinājumu 26. punktā, principam par brīvu piekļuvi tiesību akta saturam ir divkāršs iemesls. Pirmkārt, saskaņā ar tiesiskās drošības principu tiesību normām ir jābūt skaidrām un precīzām un ar paredzamu iedarbību, lai tādējādi ieinteresētās personas varētu novērtēt savu juridisko situāciju un attiecības, ko reglamentē Savienības tiesību sistēma ( 44 ). Otrkārt, nodrošinot pilsoņiem brīvu piekļuvi tiesību akta saturam, tas ir, visiem valsts iestāžu pieņemtajiem tiesību aktiem, kas regulē sabiedrības dzīvi, viņiem tiek ļauts īstenot savas demokrātiskās tiesības. Neviens nevarētu apstrīdēt tiesību aktu un mēģināt to attīstīt, ja nebūtu iespējams ar to iepazīties.

72.

Šī lieta attiecas uz šo principa par brīvu piekļuvi tiesību akta saturam otro dimensiju. Proti, tā rodas tieši kontekstā, kurā vienības, kuras skaidri zina ISO standartu, kas minēti Direktīvas 2014/40 4. panta 1. punktā, saturu, iebilst pret šajos standartos paredzēto metodi, lai panāktu izstrādājumu, kurus tie uzskata par neatbilstošiem, izņemšanu no tirgus, un galu galā tās vēlas apšaubīt Savienības likumdevēja izvēli balstīties uz minētajiem standartiem.

73.

Nākamajā apakšiedaļā paskaidrošu iemeslus, kuru dēļ es uzskatu, ka šajā lietā piekļuves nosacījumi ISO standartu saturam, kas minēti Direktīvas 2014/40 4. panta 1. punktā, proti, tas, ka Savienības iestādes sabiedrībai plašākā nozīmē neparedz labvēlīgākus piekļuves nosacījumus par tiem, kurus jau paredzējusi ISO, ir pamatoti un nerada nesamērīgus šķēršļus iespējai iepazīties ar tiem.

74.

Šajā gadījumā maksas piekļuvi attiecīgo ISO standartu saturam attaisno fakts, ka tos ir izstrādājusi privāta organizācija (ISO), kuras finansējumu tostarp veido tās izstrādāto standartu pārdošana. Šīs organizācijas pienācīga darbība ir balstīta uz tās iespēju iekasēt ieguldījumu atdevi, it īpaši, ņemot vērā, ka minētie standarti to sarežģītības un tehniskā rakstura dēļ paredz nozīmīgu ISO personāla un materiālo resursu mobilizāciju. Turklāt, tā kā šī organizācija atsaucas uz autortiesībām uz tās pieņemtajiem standartiem, tas, ka tie tiek padarīti pieejami tieši un bez maksas, nozīmētu izvairīties no šādu tiesību pastāvēšanas.

75.

Tāpat ISO dalībniekiem (proti, valstu standartizācijas iestādēm) ir svarīgi pārdot šos standartus, jo tās saglabā lielu daļu no peļņas, kas gūta no šīs pārdošanas ( 45 ).

76.

Ņemot vērā šos apstākļus, ir acīmredzams, ka standartu bezmaksas raksturs, kas izrietētu no iespējamā Savienības iestāžu pienākuma paredzēt sabiedrībai tiem tiešu piekļuvi, izraisītu to, ka tiktu vājināti šo standartizācijas iestāžu ieguldījumi ( 46 ) standartu izpētē un attīstībā.

77.

Šajā ziņā, manuprāt, nav noliedzams, ka ISO standartiem ir svarīga loma Savienības normatīvajā ainavā, it īpaši tāpēc, ka, pamatojoties uz tiem, tiek izstrādāti daudzi Eiropas standarti ( 47 ), un Eiropas Standartizācijas komiteja (CEN) un ISO ir noslēgušas tehniskās sadarbības līgumu ( 48 ), kas ISO standartiem būtībā dod priekšroku pār Eiropas standartiem ( 49 ). Starptautisko standartu – un it īpaši ISO standartu – izmantošana ir obligāta arī saskaņā ar Nolīgumu par tehniskiem šķēršļiem tirdzniecībai (OTC) ( 50 ), kura dalībnieki ir visi Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) locekļi, tostarp Savienība.

78.

To papildina fakts, ka plašākā nozīmē likumdevējs standartizāciju uztver kā stratēģisku instrumentu ( 51 ), kas ļauj atbalstīt Savienības tiesību aktus un politiku ( 52 ).

79.

Lai gan standarti tradicionāli ir raksturoti kā zināšanu kodifikācijas veids, ko veic profesionāļi un kas tiek veikts profesionāļiem ( 53 ), tie ir būtiski iekšējā tirgus attīstībai. Tie arī ir atzīti par tādiem, kam ir pieaugoša nozīme starptautiskajā tirdzniecībā ( 54 ). Papildus to būtiskajām ekonomiskajām priekšrocībām (tostarp uzņēmumu konkurētspējas ( 55 ) un tirdzniecības veicināšanas jomā ( 56 )) tie ir izplatīti ikdienas dzīvē ( 57 ), kā arī daudzās politikas jomās ( 58 ).

80.

Ņemot vērā šos apsvērumus, es uzskatu – tas, ka Savienības iestādes nav paredzējušas labvēlīgākus piekļuves nosacījumus ISO standartu saturam par tiem, kurus jau ir noteikusi ISO (un dažas valsts standartizācijas iestādes), ir pamatots ar nepieciešamību šai organizācijai un šīm iestādēm finansēt savu standartu un darbību izstrādi, no vienas puses, un šo standartu nozīmīgumu Savienības tiesību aktos, no otras puses. Tomēr man atliek pārbaudīt, vai slogs, ko šie tarifi rada pilsonim, rada nesamērīgu kaitējumu viņa iespējai iepazīties ar to saturu.

81.

Šajā ziņā vispirms atgādināšu, ka ikviens Savienības pilsonis var piekļūt ISO izstrādāto standartu saturam. Vienīgais šķērslis šai piekļuvei ir finansiāls, jo šīs organizācijas sniegtā satura nodrošināšana ir pakļauta nosacījumam samaksāt tās noteiktās piekļuves tiesības.

82.

Turpinājumā, manuprāt, it īpaši ir jāuzsver šādi apstākļi.

83.

Pirmkārt, slogs pilsonim ir jālīdzsvaro ar Savienības likumdevēja interesēm nodrošināt efektīvu un lietderīgu standartizācijas sistēmu, kas ne tikai nodrošina elastīgu un pārredzamu pamatu, bet ir arī finansiāli dzīvotspējīga ( 59 ).

84.

Šajā ziņā precizēšu – tas, ka standartus izstrādā privātas organizācijas (piemēram, ISO), rada priekšrocības, uz kurām Savienības likumdevējs, atsaucoties uz šiem standartiem regulās un direktīvās, ir nolēmis balstīt savu likumdošanas metodi. To vidū ir to augstās ekspertīzes pakāpe, spēja ātri pielāgoties jaunajām tehniska rakstura problēmām un to procedūru elastīgums, kas tostarp ļauj piedalīties privātiem tirgus dalībniekiem ( 60 ).

85.

Otrkārt, šis slogs ir jālīdzsvaro arī ar profesionāļu interesēm, lai Savienības likumdevējs neatteiktos no šo standartu izmantošanas to maksas rakstura dēļ. Šajā ziņā Komisija uzsver – tā kā ir zināms, ka attiecīgā tirgus dalībnieki ir pārstāvēti standartizācijas organizācijās ( 61 ), šo pēdējo interesēs ir arī tas, ka Savienības tiesību aktos ir izmantoti šo privāto tiesību subjektu izstrādātie standarti un ka tajos pašos netiek definētas šīs tehniskās specifikācijas.

86.

Tomēr profesionāļu interese, manuprāt, ir mazāk nozīmīga tādā lietā kā pamatlieta, jo attiecīgie standarti skar jomas, konkrētāk, veselības un patērētāju tiesību aizsardzības jomas, kurās, kā esmu to norādījis šo secinājumu 31. punktā, pilsoņi vēl jo vairāk var mēģināt izmantot savas tiesības. Šajā gadījumā, manuprāt, Savienības iestādēm it īpaši ir jānodrošina, lai pilsoņiem būtu pēc iespējas plašāka piekļuve šo standartu saturam.

87.

Treškārt, šajā ziņā man jāpiebilst, ka, lai gan tostarp no Regulas Nr. 1025/2012 6. panta 1. punkta izriet, ka Savienības likumdevējs nav paredzējis, ka piekļuve standartiem (plašā nozīmē) automātiski būtu bezmaksas, tomēr valstu standartizācijas iestādēm saskaņā ar šo tiesību normu ir pienākums veicināt un atvieglot šo piekļuvi maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) ( 62 ). Tādējādi minētā tiesību norma jau pati par sevi atspoguļo taisnīga līdzsvara meklēšanu starp rūpēm padarīt minēto piekļuvi pēc iespējas vienkāršāku un tā fakta atzīšanu, ka standartu maksas raksturs joprojām ir būtiska Savienības standartizācijas sistēmas sastāvdaļa.

88.

Lai gan šie pienākumi nav skaidri paplašināti tā, lai atvieglotu sabiedrības piekļuvi plašā nozīmē, man šķiet, ka praksē tas tā var būt ( 63 ). Konkrētāk, tas, ka ISO standartu, uz kuriem ir atsauce Direktīvas 2014/40 4. panta 1. punktā, saturs ISO ir pieejams tikai par samaksu, nenozīmē, ka nav iespējams ar tiem iepazīties bez maksas, izmantojot citus līdzekļus.

89.

Šajā sakarā Parlaments un VSK pamatoti norāda, ka šajā gadījumā Nīderlandes standartizācijas iestāde ļauj bez maksas iepazīties ar attiecīgo ISO standartu saturu ( 64 ). Šāda iespēja ir paredzēta arī citās valstu standartizācijas organizācijās ( 65 ).

90.

Ceturtkārt un visbeidzot, summas, kas ir jāiztērē Savienības pilsoņiem ( 66 ), kuri vēlas piekļūt šo standartu saturam un iesniedz pieprasījumu ISO vai valsts standartizācijas struktūrām, manuprāt, katrā ziņā nav pārmērīgas ( 67 ).

91.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es uzskatu, ka princips par brīvu piekļuvi tiesību akta saturam neprasa nedz absolūti garantēt tiešu un bezmaksas piekļuvi ISO standartiem, kas minēti Direktīvas 2014/40 4. panta 1. punktā, nedz arī, lai tie tiktu publicēti Oficiālajā Vēstnesī. Piekļuves nosacījumi šiem standartiem nesamērīgi nekavē sabiedrības iespēju ar tiem iepazīties un atspoguļo taisnīgu līdzsvaru starp šī principa prasībām, no vienas puses, un dažādām iesaistītajām interesēm, no otras puses.

92.

Nobeigumā piebildīšu, ka Nīderlandes standartizācijas organizācijas īstenotā bezmaksas iepazīšanās politika (no kuras turklāt izriet, ka, pieņemot, ka prasītāji pamatlietā to ir lūguši, tie varēja bez maksas iepazīties ar šo pašu standartu saturu) ( 68 ), man šķiet absolūti apsveicama ( 69 ), vēl jo vairāk tāpēc, ka tā neatņem valstu standartizācijas organizācijām iespēju pārdot ISO standartus tiem, kuri vēlētos tos lejupielādēt vai saņemt to kopijas. Manuprāt, šī politika būtu cik vien iespējams jāpaplašina vai pat Savienības likumdevējam jāatbalsta ar formālu lēmumu, kura mērķis būtu papildināt ar Regulas Nr. 1025/2012 6. panta 1. punktu ieviestās garantijas.

93.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz rechtbank Rotterdam (Roterdamas tiesa, Nīderlande) uzdoto pirmo prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

Nosacījumi par piekļuvi ISO standartiem, kas minēti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/40/ES (2014. gada 3. aprīlis) par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz tabakas un saistīto izstrādājumu ražošanu, noformēšanu un pārdošanu un ar ko atceļ Direktīvu 2001/37/EK 4. panta 1. punktā, nepārkāpj nedz LESD 297. panta 1. punkta trešo daļu, nedz principu par brīvu piekļuvi tiesību akta saturam, kas ir šīs tiesību normas pamatā.