<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><CONCLUSION NNC="YES" xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.58-20161101.xd"><BIB.CONCLUSION><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C-469/18</NO.CASE><NO.CASE>C-470/18</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62018CC0469</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:597">EU:C:2019:597</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>11</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>11</PAGE.TOTAL></BIB.CONCLUSION><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="SC"><HT TYPE="ITALIC">J. Kokott</HT> secinājumi – Apvienotās lietas C‑469/18 un C‑470/18</HT></P><P><HT TYPE="SC">Beļģijas valsts</HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Ģenerāladvokātes Julianas Kokotes [<HT TYPE="ITALIC">Juliane Kokott</HT>]</HT></P><P><HT TYPE="UC">secinājumi</HT>,</P><P>sniegti <DATE ISO="20190711">2019. gada 11. jūlijā</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0001"><P>Oriģinālvaloda – vācu.</P></NOTE></P></TI><STI><P><HT TYPE="BOLD">Apvienotās lietas C‑469/18 un C‑470/18</HT></P><P>IN (C‑469/18)</P><P>JM (C‑470/18)</P><P>pret</P><P>Beļģijas valsti</P><P><HT TYPE="NORMAL">(<HT TYPE="ITALIC">Hof van Cassatie</HT> (Kasācijas tiesa, Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)</HT></P></STI></TITLE><INTERMEDIATE><INDEX IDX.CLOSE="" SEPARATOR=" – " IDX.OPEN=""><KEYWORD>Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu</KEYWORD><KEYWORD>Nodokļu piemērošana</KEYWORD><KEYWORD>Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību</KEYWORD><KEYWORD>Paziņojuma par nodokļu uzrēķinu izskatīšana tiesā</KEYWORD><KEYWORD>Tiesas kompetence saistībā ar ienākuma nodokļa noteikšanu</KEYWORD><KEYWORD>Tādu pierādījumu izmantošana, ko nodokļu administrācija varbūtēji ieguvusi, pārkāpjot tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību</KEYWORD><KEYWORD>Tiesneša pienākums neņemt vērā šos pierādījumus</KEYWORD></INDEX></INTERMEDIATE><CONTENTS.CONCLUSION><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">I.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Ievads</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1.</NO.P><TXT>Vai dalībvalsts īsteno Savienības tiesības, ja tās nodokļu iestādes paziņojumam par ienākuma nodokļa uzrēķinu izmanto pierādījumus, ko izmeklēšanas iestādes ir ieguvušas, atklājot karuseļveida pievienotās vērtības nodokļa krāpšanas shēmu? Citiem vārdiem sakot, vai pierādījumu iegūšanas procesā izdarīta Savienības pamattiesību pārkāpuma dēļ būtu jāaizliedz izmantot pierādījumus iedzīvotāju ienākuma nodokļa noteikšanai? Tie būtībā ir jautājumi, kas jārisina Tiesai, pamatojoties uz diviem Beļģijas Kasācijas tiesas lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2.</NO.P><TXT>Runa ir par kriminālprocesu, kurā Luksemburga Beļģijai izdeva pierādījumus, pārkāpjot starptautiskajā nolīgumā paredzētu tiesneša atrunu. Šie pierādījumi katrā ziņā tika izmantoti paziņojumiem par ienākuma nodokļa uzrēķinu. Kasācijas sūdzības iesniedzēji pamatlietā (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0001" REF.END="QE0001"/>kasācijas sūdzības iesniedzēji<QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/>) ir apstrīdējuši vienīgi tos.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3.</NO.P><TXT>Tādējādi jautājums ir par Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0002" REF.END="QE0002"/>Harta<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/>), šai gadījumā Hartas 47. panta, piemērošanu saistībā ar ienākuma nodokļa noteikšanu. Šis jautājums ir plašāks nekā daudz apspriestais<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0002"><P>Skat., piemēram, <HT TYPE="ITALIC">BVerfG</HT> [Federālā Konstitucionālā tiesa] apsvērumus, spriedums, <DATE ISO="20130424">2013. gada 24. aprīlis</DATE>, pretterorisma lieta (1 <HT TYPE="ITALIC">BVR</HT> 1215/07, <HT TYPE="ITALIC">BVerfGE</HT> 133, 277, ECLI:DE:BVerfG:2013:rs20130424.1bvr121507, 91. punkts).</P></NOTE> 2013. gada spriedums lietā <HT TYPE="ITALIC">Åkerberg Fransson</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0003"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130226">2013. gada 26. februāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Åkerberg Fransson</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑617/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:105">EU:C:2013:105</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Minētajā lietā Tiesa nolēma, ka kriminālprocess par krāpšanu pievienotās vērtības nodokļa jomā ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0003" REF.END="QE0003"/>Savienības tiesību īstenošana<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/> Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē. Tagad jāizvērtē, vai arī ienākuma nodokļa noteikšana ir Savienības tiesību īstenošana, ja tiek izmantoti pierādījumi, kas iegūti kriminālprocesā, kurš uzsākts, pamatojoties uz aizdomām par krāpšanu pievienotās vērtības nodokļa jomā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="2"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">II.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Atbilstošās tiesību normas</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">A.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Starptautiskās tiesības</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4.</NO.P><TXT>Ir spēkā starp Beļģijas Karalisti, Luksemburgas Lielhercogisti un Nīderlandes Karalisti <DATE ISO="19620627">1962. gada 27. jūnijā</DATE> Briselē parakstītais Līgums par izdošanu un savstarpēju palīdzību krimināllietās (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0004" REF.END="QE0004"/>Beniluksa līgums<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5.</NO.P><TXT>Beniluksa līguma 20. panta 1. un 2. punkts ir formulēti šādi:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0005" REF.END="QE0005"/>(1)</NO.P><TXT>Pēc līgumslēdzējas puses, kas ir lūguma iesniedzēja, lūguma līgumslēdzēja puse, kas ir lūguma saņēmēja, ciktāl to pieļauj valsts tiesības, konfiscē un izdod priekšmetus, kas:</TXT><P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>var tikt izmantoti kā pierādījumi;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>ir tikuši iegūti, izdarot noziedzīgu nodarījumu, un ir tikuši atrasti pirms vai pēc apcietinātās personas izdošanas.</TXT></NP></ITEM></LIST></P></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>(2)</NO.P><TXT>Izdošana var notikt tikai ar tās pirmās instances tiesas palātas piekrišanu, kuras apgabalā ir notikusi kratīšana un konfiskācija. Palāta pieņem lēmumu par to, vai konfiscētie priekšmeti līgumslēdzējai pusei, kas ir lūguma iesniedzēja, tiek izdoti pilnībā vai daļēji. Tā var pieprasīt to priekšmetu atdošanu, kas nav tieši saistīti ar noziedzīgo nodarījumu, kura izdarīšanā tiek apsūdzēta aizdomās turētā persona, un attiecīgā gadījumā pieņem lēmumu par trešo personu, kuru īpašumā atrodas priekšmeti, vai citu personu iebildumiem.<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/></TXT></NP></ITEM></LIST></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6.</NO.P><TXT>Beniluksa līguma 24. panta 2. punktā ir noteikts:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0006" REF.END="QE0006"/>Taču uz tiesiskās palīdzības lūgumiem, kuru mērķis ir kratīšana vai konfiskācija, atbilde tiek sniegta tikai saistībā ar noziedzīgiem nodarījumiem, kuru rezultātā, pamatojoties uz šo līgumu, var notikt izdošana, un ievērojot 20. panta 2. punktu.<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/></P></QUOT.S></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">B.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Beļģijas tiesību akti</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7.</NO.P><TXT>Beļģijas nodokļu tiesību normās nav paredzēts absolūts aizliegums izmantot pierādījumus attiecībā uz pretlikumīgi iegūtiem pierādījumiem. Tomēr Kasācijas tiesa ir izstrādājusi judikatūru, kas zināma ar apzīmējumu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0007" REF.END="QE0007"/>Steuer-Antigoon<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/>. Saskaņā ar <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0008" REF.END="QE0008"/>Steuer-Antigoon<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/> pretlikumīgi iegūtu pierādījumu izmantošana nodokļu jautājumos nav pieņemama vienīgi tad, ja attiecīgie pierādījumi ir iegūti veidā, kas izmantošanu katrā ziņā liek uzskatīt par nepieņemamu, vai arī, ja izmantošana aizskar nodokļu maksātāja tiesības uz taisnīgu procesa norisi. Tas Tiesai ir jāizvērtē, veicot visaptverošu lietas apstākļu novērtējumu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">III.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Lietas apstākļi un tiesvedība pamatlietā</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8.</NO.P><TXT>Kasācijas sūdzības iesniedzēji ir Beļģijas datoru un datoru piederumu tirdzniecības un izplatīšanas uzņēmumu izpilddirektori.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9.</NO.P><TXT>1995. gadā saistībā ar karuseļveida pievienotās vērtības nodokļa krāpšanas shēmu <HT TYPE="ITALIC">Bijzondere Belastinginspectie</HT> (Beļģijas Īpašā nodokļu inspekcija) uzsāka izmeklēšanu pret kasācijas sūdzības iesniedzēju uzņēmumiem. Turklāt, pamatojoties uz Beļģijas Īpašās nodokļu inspekcijas iesniegumu, 1996. gadā pret tiem tika uzsākts kriminālprocess. No lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu nevar skaidri secināt, vai šie izmeklēšanas procesi attiecās uz izvairīšanos no pievienotās vērtības nodokļa vai ienākuma nodokļa maksāšanas.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="3"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10.</NO.P><TXT>Kriminālprocesa ietvaros Beļģijas tiesībaizsardzības iestādes Luksemburgas Lielhercogistei nosūtīja tiesiskās palīdzības lūgumu, kā rezultātā <DATE ISO="19980715">1998. gada 15. jūlijā</DATE> Luksemburgas bankā tika konfiscēti bankas dokumenti. Izņemšanā piedalījās Luksemburgas izmeklēšanas tiesnesis un Beļģijas tiesnesis.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11.</NO.P><TXT>Šādā ceļā iegūtos dokumentus Luksemburgas iestādes izdeva Beļģijas tiesībaizsardzības iestādēm, nelūdzot Beniluksa līguma 20. panta 2. punktā paredzēto Luksemburgas tiesas piekrišanu, nemaz nerunājot par tās saņemšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12.</NO.P><TXT>Beļģijas tiesībaizsardzības iestādes piešķīra Beļģijas nodokļu iestādēm tiesības uz piekļuvi krimināllietas materiāliem. Pamatojoties uz šādi iegūtu informāciju, Beļģijas nodokļu iestādes 1999. un 2000. gadā kasācijas sūdzības iesniedzējiem nosūtīja lēmumus par 1997. un 1998. finanšu gada fizisko personu nodokļu deklarācijas koriģēšanu. Iestādes ieturēja nodokli no summām, kas bija pārskaitītas uz kasācijas sūdzības iesniedzēju Luksemburgas kontu kā bruto peļņa no saimnieciskām un komerciālām darbībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13.</NO.P><TXT>Izskatot apelācijas sūdzības, kas tika iesniegtas par šiem lēmumiem, Beļģijas pirmās instances nodokļu tiesa kasācijas sūdzības iesniedzējiem piešķīra atlaidi būtiskai papildus uzrēķinātā fizisko personu nodokļa daļai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14.</NO.P><TXT>Izskatot atbildētāja kasācijas tiesvedībā apelāciju pamatlietā, apelācijas tiesa atcēla pirmās instances spriedumu daļā, kas attiecas uz fizisko personu nodokļu uzrēķinam piešķirto atlaidi. Tā uzskata, ka nav izpildīti nosacījumi aizliegumam izmantot pierādījumus atbilstoši <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0009" REF.END="QE0009"/>Steuer-Antigoon<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/>. Kasācijas sūdzības iesniedzēji pārsūdzēja šo spriedumu, iesniedzot kasācijas sūdzību Kasācijas tiesā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">IV.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu un tiesvedība Tiesā</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15.</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="20180628">2018. gada 28. jūnija</DATE> lēmumiem Kasācijas tiesa uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0010" REF.END="QE0010"/>Vai Hartas 47. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam saistībā ar pievienotās vērtības nodokli katrā ziņā ir pretrunā tādu pierādījumu izmantošana, kas ir iegūti, pārkāpjot Hartas 7. pantā garantētās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, vai arī ar to tiek pieļauts valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru tiesai, kurai ir jāizlemj, vai šādu pierādījumu drīkst izmantot kā pamatu, nosakot pievienotās vērtības nodokli, ir jāveic izvērtējums, kāds tas ir aprakstīts lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 4. punktā (skat. iepriekš 7. punktu).<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/></P></QUOT.S></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16.</NO.P><TXT><DATE ISO="20180906">2018. gada 6. septembrī</DATE> Tiesas priekšsēdētājs nolēma apvienot lietas C‑469/18 un C‑470/18 rakstveida un mutvārdu procesam, kā arī sprieduma taisīšanai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17.</NO.P><TXT>Prejudiciāla nolēmuma procedūrā Tiesā savus rakstveida apsvērumus iesniedza kasācijas sūdzības iesniedzēji, Beļģijas Karaliste, Itālijas Republika, Nīderlandes Karaliste un Eiropas Komisija.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">V.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Prejudiciālā jautājuma pieņemamība</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18.</NO.P><TXT>Vispirms jānoskaidro, vai prejudiciālais jautājums ir pieņemams. Kasācijas tiesa uzdod patiešām nepārprotamu jautājumu par to, vai, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0011" REF.END="QE0011"/>nosakot pievienotās vērtības nodokli<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/>, drīkst tikt izmantoti noteikta veida pierādījumi. Tomēr strīda priekšmets pamatlietā nav paziņojumi par pievienotās vērtības nodokļa, bet gan ienākuma nodokļa uzrēķinu. Tiktāl prejudiciālajam jautājumam acīmredzami nebūtu nekādas saistības ar pamatlietas priekšmetu, tas būtu hipotētisks un līdz ar to nepieņemams<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0004"><P>Skat. tikai pēdējo spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190328">2019. gada 28. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Verlezza</HT> u.c</NAME.CASE>. (no <NO.CASE>C‑487/17 līdz C‑489/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:270">EU:C:2019:270</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="4"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19.</NO.P><TXT>No pastāvīgās judikatūras izriet, ka sadarbības ar valstu tiesām procedūrā, kas ieviesta ar LESD 267. pantu, Tiesai ir jāsniedz iesniedzējtiesai noderīga atbilde, kas ļautu tai izspriest lietu, kura iesniegta izskatīšanai šajā tiesā. Tālab Tiesai vajadzības gadījumā ir jāpārformulē tai uzdotais jautājums<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0005"><P>Vēl spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20080311">2008. gada 11. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Jager</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑420/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:152">EU:C:2008:152</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0046">46.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20111208">2011. gada 8. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Banco Bilbao Vizcaya Argentaria</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑157/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:813">EU:C:2011:813</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0018">18.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130228">2013. gada 28. februāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Petersen</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Petersen</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑544/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:124">EU:C:2013:124</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0023">23.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20.</NO.P><TXT>Savā prejudiciālajā jautājumā Kasācijas tiesa nevar būt domājusi pierādījumu izmantošanu pievienotās vērtības nodokļa noteikšanai, jo lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav runa par paziņojumiem par pievienotās vērtības, bet gan tikai un vienīgi par ienākuma nodokļa uzrēķinu. Jēdziens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0012" REF.END="QE0012"/>pievienotās vērtības nodokļa noteikšana<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/> acīmredzot ir pārrakstīšanās kļūda un tādēļ ir aizvietojams ar jēdzienu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0013" REF.END="QE0013"/>ienākuma nodokļa noteikšana<QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21.</NO.P><TXT>Tāpat Kasācijas tiesa uzdod jautājumu par to, vai ir likumīgi izmantot pierādījumus <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0014" REF.END="QE0014"/>saistībā ar pievienotās vērības nodokļa<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/> noteikšanu. Ienākuma nodokļa noteikšanas saistība ar pievienotās vērtības nodokli šai gadījumā izpaužas vienīgi apstāklī, ka aizdomas par krāpšanu pievienotās vērtības nodokļa jomā ir bijušas iemesls nodokļu inspekcijas veiktajai pārbaudei un kriminālprocesam, kā rezultātā tika iegūti pierādījumi, kas izmantoti ienākuma nodokļa noteikšanai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22.</NO.P><TXT>Līdz ar to Tiesa prejudiciālo jautājumu var pārformulēt šādi: vai Hartas 47. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam saistībā ar ienākuma nodokļa noteikšanu katrā ziņā ir pretrunā tādu pierādījumu izmantošana, kas, pārkāpjot Hartas 7. pantu, iegūti kriminālizmeklēšanas procesā, kam par pamatu bijušas aizdomas par krāpšanu pievienotās vērtības nodokļa jomā, vai arī tam atbilst interpretācija, saskaņā ar kuru tiesai, kurai ir jāizlemj, vai šāds pierādījums drīkst tikt izmantots kā pamats, nosakot ienākuma nodokli, katrā konkrētajā gadījumā ir jāveic izvērtējums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23.</NO.P><TXT>Prejudiciālais jautājums, ja tas tiek pārformulēts šādi, ir pieņemams.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">VI.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Tiesas kompetence</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24.</NO.P><TXT>Katrā ziņā prejudiciāla nolēmuma procedūrā par Savienības tiesību interpretāciju Tiesa lemj atbilstoši LESD 267. panta pirmās daļas a) punktam. Šajā gadījumā tomēr jautājums ir par to, vai Harta ir piemērojama <HT TYPE="ITALIC">ratione temporis</HT> (25. un nākamie punkti) un <HT TYPE="ITALIC">ratione materiae</HT> (30. un nākamie punkti).</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">A.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Hartas piemērošana ratione temporis</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25.</NO.P><TXT>Vispirms jānoskaidro, vai Harta, kas stājusies spēkā <DATE ISO="20091201">2009. gada 1. decembrī</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">ratione temporis</HT> ir piemērojama iespējamam procedūras pārkāpumam, kas noticis 1998. gadā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26.</NO.P><TXT>No vienas puses, <HT TYPE="ITALIC">Sabou</HT> lietā, kas arī ir saistīta ar tiešo nodokļu jomu, Tiesa atzina, ka Harta nav piemērojama, jo savstarpējās palīdzības procedūra, kuras rezultātā radās apstrīdētais paziņojums par papildu nodokļu aprēķinu, bija pabeigta pirms Hartas stāšanās spēkā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0006"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20131022">2013. gada 22. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Sabou</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑276/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:678">EU:C:2013:678</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0025">25.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), atsaucoties uz maniem secinājumiem tai pašā lietā (<REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:370">EU:C:2013:370</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0034">34.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27.</NO.P><TXT>No otras puses, piemēram, arī lietā <HT TYPE="ITALIC">Åkerberg Fransson</HT> paziņojumi par nodokļu uzrēķinu attiecās uz laika posmu pirms <DATE ISO="20091201">2009. gada 1. decembra</DATE>. Tomēr šai gadījumā krimināllietu tiesai, pieņemot lēmumu, bija jāievēro princips <HT TYPE="ITALIC">ne bis in idem</HT>. Laika ziņā šis brīdis atbilda Hartas piemērošanas jomai.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="5"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28.</NO.P><TXT>Arī šai gadījumā situācija ir līdzīga. Lai gan pierādījumi tika iegūti 1998. gadā, jautājums rodas par pierādījumu izmantošanu valsts tiesā tās lēmuma pieņemšanas brīdī un līdz ar to pēc Hartas stāšanās spēkā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29.</NO.P><TXT>Ja – kā tas ir 26. punktā minētajā <HT TYPE="ITALIC">Sabou</HT> lietā – informācija par savstarpējās palīdzības lūgumu un iespējamā dalība lūguma formulēšanā zaudē aktualitāti līdz ar savstarpējās palīdzības procedūras izbeigšanu, varbūtējs pierādījumu iegūšanas aizliegums joprojām ir nozīmīgs pierādījumu izmantošanas aizlieguma izvērtēšanas kontekstā. Tātad šai gadījumā Harta ir piemērojama <HT TYPE="ITALIC">ratione temporis</HT>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">B.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Hartas piemērošana ratione materiae</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30.</NO.P><TXT>Hartas piemērošanas joma ir noteikta tās 51. pantā. Atbilstoši šīs tiesību normas 1. punkta pirmajam teikumam Harta attiecas uz dalībvalstīm tikai tad, kad tās īsteno Savienības tiesību aktus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31.</NO.P><TXT>Šai ziņā Tiesa jau ir konstatējusi, ka tā attiecībā uz Hartu nevar novērtēt tādu valsts tiesisko regulējumu, kas neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0007"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130226">2013. gada 26. februāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Åkerberg Fransson</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑617/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:105">EU:C:2013:105</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0019">19.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140430">2014. gada 30. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Pfleger</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑390/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:281">EU:C:2014:281</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0033">33.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140327">2014. gada 27. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Torralbo Marcos</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑265/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:187">EU:C:2014:187</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20151006">2015. gada 6. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Delvigne</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑650/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:648">EU:C:2015:648</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0026">26.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160630">2016. gada 30. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Toma</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Biroul Executorului Judecătoresc Horațiu-Vasile Cruduleci</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑205/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:499">EU:C:2016:499</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0023">23.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20161208">2016. gada 8. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Eurosaneamientos</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑532/15 un C‑538/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:932">EU:C:2016:932</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0052">52.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32.</NO.P><TXT>Hartas nepiemērojamības dēļ vairāki lietas dalībnieki apšauba lietas piekritību Tiesai. Kā Beļģija, tā arī Komisija uzskata, ka Tiesai nav kompetences, jo, veicot nodokļa uzrēķinu, netiekot īstenoti Savienības tiesību akti. Pat Kasācijas tiesa norāda uz to, ka šī lieta <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0015" REF.END="QE0015"/>attiecas uz ienākuma nodokli, kas nav reglamentēts Savienības tiesībās<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0008"><P>Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 11. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33.</NO.P><TXT>Vēlreiz akcentējot Hartas piemērošanas jomu, konkrētajā gadījumā ir jāņem vērā divi faktori – savstarpējā palīdzība (34. un nākamie punkti) un šai gadījumā it īpaši Savienības tiesībās paredzētā pievienotās vērtības nodokļa saskaņošana (38. un nākamie punkti).</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Savienības tiesību īstenošana savstarpējās palīdzības ietvaros?</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34.</NO.P><TXT>Savienības tiesības primāri tiktu īstenotas Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē, ja pierādījumi būtu iegūti savstarpējās palīdzības procesā atbilstoši Direktīvai 77/799 (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0016" REF.END="QE0016"/>savstarpējās palīdzības direktīva<QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/>)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0009"><P>Padomes Direktīva 77/799/EEK (<DATE ISO="19771219">1977. gada 19. decembris</DATE>) par dalībvalstu kompetentu iestāžu savstarpēju palīdzību tiešo un netiešo nodokļu jomā (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="336" PAGE.FIRST="15" DATE.PUB="1977">OV 1977, L 336, 15. lpp.</REF.DOC.OJ>), kas tostarp atcelta ar Padomes Direktīvu 2011/16/ES (2011. gada 15. februāris) par administratīvu sadarbību nodokļu jomā un ar ko atceļ Direktīvu 77/799/EEK (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="064" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2011">OV 2011, L 64, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>); par to skat., piemēram, vēl izskatīšanā esošās lietas C‑245/19, <HT TYPE="ITALIC">État du Grand-duché de Luxembourg</HT>, un C‑246/19, <HT TYPE="ITALIC">État du Grand-duché de Luxembourg</HT>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35.</NO.P><TXT>Savstarpējās palīdzības direktīva reglamentē tikai administratīvo iestāžu sadarbību nodokļu jomā, bet ne tiesisko palīdzību krimināllietās, kā tas ir Beniluksa līguma gadījumā. Administratīvo iestāžu savstarpējā palīdzība būtībā attiecas vienīgi uz dalībvalstu sadarbību informācijas apmaiņas jomā, savukārt tiesiskās palīdzības krimināllietās ietvaros var tikt veiktas specifiskas izmeklēšanas darbības ar mērķi iegūt pierādījumus.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="6"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36.</NO.P><TXT>No vienas puses, šī strīda pamatā esošā bankas dokumentu izdošana ir kas vairāk nekā vienīgi informācijas apmaiņa savstarpējās palīdzības ietvaros. Gluži pretēji, šie pierādījumi tika konfiscēti, pamatojoties uz tiesiskās palīdzības lūgumu. No otras puses, pierādījumu iegūšanas brīdī 1998. gadā tiesiskā palīdzība krimināllietās vēl nebija saskaņota<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0010"><P>Skat. aktuālo Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/41/ES (<DATE ISO="20140403">2014. gada 3. aprīlis</DATE>) par Eiropas izmeklēšanas rīkojumu krimināllietās (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="130" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2014">OV 2014, L 130, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37.</NO.P><TXT>No tā izriet, ka šai gadījumā nevar uzskatīt, ka Savienības tiesības ir īstenotas, nodrošinot savstarpējo palīdzību.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Ienākuma nodokļa noteikšana kā Savienības tiesību īstenošana?</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38.</NO.P><TXT>Tādējādi būtu jāuzskata, ka, nosakot ienākuma nodokli, tiek īstenotas Savienības tiesības. Principā ienākuma nodokļa noteikšana nav Savienības tiesību īstenošana šai jomā nepastāvošā Savienības tiesiskā regulējuma dēļ.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39.</NO.P><TXT>Ienākuma nodoklis ir reglamentēts vienīgi sekundārajos tiesību aktos, konkrēti, pamatojoties uz LESD 115. pantu (mātesuzņēmumu un meitasuzņēmumu direktīva<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0011"><P>Padomes Direktīva 2011/96/ES (<DATE ISO="20111130">2011. gada 30. novembris</DATE>) par kopējo sistēmu nodokļu uzlikšanai, ko piemēro mātesuzņēmumiem un meitasuzņēmumiem, kuri atrodas dažādās dalībvalstīs (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="345" PAGE.FIRST="8" DATE.PUB="2011">OV 2011, L 345, 8. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>, uzņēmējsabiedrību apvienošanas direktīva<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0012"><P>Padomes Direktīva 2009/133/ES (<DATE ISO="20091019">2009. gada 19. oktobris</DATE>) par kopēju nodokļu sistēmu, ko piemēro dažādu dalībvalstu uzņēmējsabiedrību apvienošanai, sadalīšanai, daļējai sadalīšanai, to aktīvu pārvešanai un akciju maiņai, kā arī SE vai SCE juridiskās adreses pārcelšanai no vienas dalībvalsts uz citu (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="310" PAGE.FIRST="34" DATE.PUB="2009">OV 2009, L 310, 34. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>, procentu un honorāru maksājumu direktīva<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0013"><P>Padomes Direktīva 2003/49/EK (<DATE ISO="20030603">2003. gada 3. jūnijs</DATE>) par kopīgu nodokļu sistēmu, ko piemēro procentu un honorāru maksājumiem, kurus veic asociēti uzņēmumi dažādās dalībvalstīs (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="157" PAGE.FIRST="49" DATE.PUB="2003">OV 2003, L 157, 49. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE> un direktīva, ar ko paredz noteikumus nodokļu apiešanas prakses novēršanai<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0014"><P>Padomes Direktīva (ES) 2016/1164 (<DATE ISO="20160712">2016. gada 12. jūlijs</DATE>) ar ko paredz noteikumus tādas nodokļu apiešanas prakses novēršanai, kas tieši iespaido iekšējā tirgus darbību (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="193" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2016">OV 2016, L 193, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>). Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiešie nodokļi ir dalībvalstu kompetencē<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0015"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20040907">2004. gada 7. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Manninen</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑319/02</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2004:484">EU:C:2004:484</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0019">19.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20071025">2007. gada 25. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Porto Antico di Genova</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑427/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:630">EU:C:2007:630</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0010">10.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un vēl <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20181219">2018. gada 19. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Cadeddu</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑667/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:1036">EU:C:2018:1036</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0015">15.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Pamatlietā nozīmīgais fizisko personu nodoklis ir tiešais ienākuma nodoklis, kas līdz ar to ir vienīgi Beļģijas kompetencē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40.</NO.P><TXT>Konkrētā gadījuma īpatnība ir tā, ka, nosakot ienākuma nodokli, tika izmantots pierādījums, kuru Beļģijas tiesībaizsardzības iestādes bija ieguvušas kriminālprocesā, kas tika uzsākts, pamatojoties uz aizdomām par krāpšanu pievienotās vērtības nodokļa jomā.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">a)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Pievienotās vērtības nodokļa tiesības kā Savienības tiesību īstenošana?</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41.</NO.P><TXT>Ja pamatlietā apstrīdētajos tiesību aktos būtu bijusi runa par pievienotās vērtības nodokli, varētu uzskatīt, ka ir īstenotas Savienības tiesības Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē. Tas tāpēc, ka, no vienas puses, Tiesa ir atzinusi, ka no Direktīvas 2006/112 (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0017" REF.END="QE0017"/>PVN direktīva<QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/>)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0016"><P>Padomes Direktīva 2006/112/ES (<DATE ISO="20061128">2006. gada 28. novembris</DATE>) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="347" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2006">OV 2006, L 347, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>); šai lietā nozīmīgās karuseļveida pievienotās vērtības nodokļa krāpšanas shēmas norises laikā spēkā vēl bija Padomes Sestā Direktīva 77/388/EEK (<DATE ISO="19770517">1977. gada 17. maijs</DATE>) par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="145" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="1977">OV 1977, L 145, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE> 2. panta, 250. panta 1. punkta un 273. panta un LES 4. panta 3. punkta izriet, ka katrai dalībvalstij ir jāveic visi atbilstošie normatīvie un administratīvie pasākumi, lai nodrošinātu pievienotās vērtības nodokļa iekasēšanu pilnā apjomā tās teritorijā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0017"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130226">2013. gada 26. februāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Åkerberg Fransson</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑617/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:105">EU:C:2013:105</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0025">25.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180320">2018. gada 20. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Menci</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑524/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:197">EU:C:2018:197</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0018">18.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20181121">2018. gada 21. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Fontana</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑648/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:932">EU:C:2018:932</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0033">33.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tādējādi ļaunprātīgas rīcības dēļ veikts pievienotās vērtības nodokļa uzrēķins ir uzskatāms par Savienības tiesību īstenošanu Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0018"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20151217">2015. gada 17. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">WebMindLicenses</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑419/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:832">EU:C:2015:832</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0067">67.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Skat. ģenerāladvokāta M. Bobeka [<HT TYPE="ITALIC">M. Bobek</HT>] secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Ispas</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑298/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:650">EU:C:2017:650</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0052">52.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="7"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42.</NO.P><TXT>No otras puses, lai gan Savienības tiesībās nav paredzētas ne tiesību normas par kriminālatbildību nodokļu jomā, nedz arī administratīvie sodi, sankcijas, ar kuru palīdzību tiek nodrošināta pareiza pievienotās vērtības nodokļa iekasēšana un novērsta krāpšana saskaņā ar LESD 325. pantu, ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0018" REF.END="QE0018"/>Savienības tiesību īstenošana<QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/> Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0019"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130226">2013. gada 26. februāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Åkerberg Fransson</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑617/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:105">EU:C:2013:105</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0026">26.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0027">27.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170405">2017. gada 5. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Orsi</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Baldetti</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑217/15 un C‑350/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:264">EU:C:2017:264</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0016">16.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180320">2018. gada 20. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Menci</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑524/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:197">EU:C:2018:197</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0021">21.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43.</NO.P><TXT>No Kasācijas tiesas izklāstītajiem faktiem neizriet, kādus pievienotās vērtības nodokļa iekasēšanas un krimināltiesisku sankciju pasākumus saistībā ar pievienotās vērtības nodokļa krāpšanu Beļģija ir veikusi. Lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu priekšmets ir tikai un vienīgi pasākumi ienākuma nodokļa jomā, tostarp paziņojumi par ienākuma nodokļa uzrēķinu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">b)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Pierādījumu iegūšana izmeklēšanas procesā, pamatojoties uz aizdomām par krāpšanu pievienotās vērtības nodokļa jomā, kā Savienības tiesību īstenošana?</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44.</NO.P><TXT>Katrā ziņā pierādījumus, kas tika izmantoti ienākuma nodokļa noteikšanai, nodokļu iestādes nebūt neieguva, veicot savas iestādes iniciētu izmeklēšanu. Gluži pretēji, tie tika iegūti kriminālprocesā, kas tika uzsākts pēc Beļģijas Īpašās nodokļu inspekcijas iesnieguma saistībā ar karuseļveida pievienotās vērtības nodokļa krāpšanas shēmu. Šī saistībā ar kriminālprocesu veiktā pierādījumu iegūšana varētu būt Savienības tiesību īstenošana Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45.</NO.P><TXT>Krimināltiesības ir viena no galvenajām valsts suverenitātes jomām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0020"><P>Skat. ģenerāladvokāta Ī. Bota [<HT TYPE="ITALIC">Y. Bot</HT>] secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Ognyanov</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑554/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:319">EU:C:2016:319</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0121">121.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Savienībai šai jomā ir tikai ierobežota kompetence (LESD 83. pants un 325. panta 4. punkts). Turklāt dalībvalstu materiālās krimināltiesību un kriminālprocesa normas Savienības līmenī nav saskaņotas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0021"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140527">2014. gada 27. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Spasic</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑129/14 PPU</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:586">EU:C:2014:586</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0076">76.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Līdz ar to krimināltiesības principā joprojām ir dalībvalstu kompetencē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46.</NO.P><TXT>Taču Tiesa <HT TYPE="ITALIC">Åkerberg Fransson</HT> lietā par tiesvedību kriminālprocesā saistībā ar noziedzīgiem nodarījumiem pievienotās vērtības nodokļa jomā atzina, ka par Savienības tiesību īstenošanu Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē ir uzskatāmas ne tikai nodokļu sankcijas, bet arī kriminālprocess par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas saistībā ar nepatiesas informācijas sniegšanu pievienotās vērtības nodokļa jomā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0022"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130226">2013. gada 26. februāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Åkerberg Fransson</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑617/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:105">EU:C:2013:105</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0027">27.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tam, ka valsts sankcionējošās un procesuālās normas nav tikušas pieņemtas vienīgi PVN direktīvas īstenošanai, nav nozīmes PVN direktīvas, LES 4. panta 3. punkta un LESD 325. panta kontekstā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0023"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130226">2013. gada 26. februāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Åkerberg Fransson</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑617/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:105">EU:C:2013:105</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0028">28.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47.</NO.P><TXT>Tā rezultātā Tiesa attīstīja kriminālvajāšanas par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar pievienotās vērtības nodokli, efektivitātes principu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0024"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190117">2019. gada 17. janvāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Dzivev</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑310/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:30">EU:C:2019:30</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, rezolutīvā daļa un 39. un 41. punkts).</P></NOTE>. Saskaņā ar kriminālvajāšanas par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar pievienotās vērtības nodokli, efektivitātes principu dalībvalstu pienākums ir efektīvi izmeklēt PVN direktīvā noteikto prasību pārkāpumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48.</NO.P><TXT>Tiesa uzskata<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0025"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180605">2018. gada 5. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Kolev</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑612/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:392">EU:C:2018:392</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0071">71.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190117">2019. gada 17. janvāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Dzivev</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑310/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:30">EU:C:2019:30</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0033">33.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, ka kriminālvajāšanas par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar pievienotās vērtības nodokli, efektivitātes princips ir jāievēro ne tikai kriminālprocesā, bet tūlīt jau kriminālizmeklēšanas stadijā, tiklīdz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0019" REF.END="QE0019"/>attiecīgā persona tiek apsūdzēta<QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/> vai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0020" REF.END="QE0020"/>pret attiecīgo personu tiek celta apsūdzība<QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="8"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49.</NO.P><TXT>Tomēr judikatūrā nav viennozīmīgas norādes uz konkrētu laiku. No vienas puses, noteicošais brīdis varētu būt kompetentās iestādes oficiāls paziņojums par apsūdzības celšanu kriminālpārkāpuma izdarīšanā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0026"><P>Skat. ECT spriedumu, <DATE ISO="20100910">2010. gada 10. septembris</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">McFarlane</HT> pret Īriju (CE:ECHR:2010:0910JUD003133306, §143), par ECPAK 6. panta 1. punktu.</P></NOTE>. Tomēr šāds paziņojums par procesa uzsākšanu nav paredzēts visās tiesību sistēmās. Ja lieta tiek izbeigta, apsūdzētā persona varētu arī nemaz neuzzināt, ka pret viņu ir ticis ierosināts process. Ja tiktu ņemts vērā šāds paziņojums, izmeklēšanas dienestiem būtu jānosaka brīdis, no kura ir piemērojamas Hartā noteiktās pamattiesības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50.</NO.P><TXT>Tiktāl būtu jāpietiek ar to, ka no lietas materiāliem izriet, ka ir uzsākts kriminālprocess par krāpšanu pievienotās vērtības nodokļa jomā. Šo brīdi var konkrēti noteikt. Ar šo brīdi iestādei arī savos kriminālprocesos šai ziņā ir jāievēro Savienības pamattiesības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51.</NO.P><TXT>Tomēr konkrētajā gadījumā nav skaidrs, vai kriminālizmeklēšana un pierādījumu iegūšana notika, izmeklējot krāpšanu pievienotās vērtības nodokļa vai ienākuma nodokļa jomā. Šis jautājums Kasācijas tiesai principā būtu jānoskaidro, līdz beigsies prejudiciālā nolēmuma tiesvedība.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52.</NO.P><TXT>Tā kā šis jautājums ir būtisks, jau vērtējot lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību, es šai ziņā iesaku Tiesai balstīties uz pastāvīgās judikatūras prezumpciju par prejudiciālā jautājuma nozīmību šaubu gadījumā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0027"><P>Skat. tikai spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20090212">2009. gada 12. februāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Klarenberg</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑466/07</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:85">EU:C:2009:85</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0027">27.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20151006">2015. gada 6. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Capoda Import-Export</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑354/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:658">EU:C:2015:658</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0025">25.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0053"><NO.P>53.</NO.P><TXT>Tas tādēļ, ka atbilstoši Kasācijas tiesas lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu minētajiem faktiem ir pamats uzskatīt, ka paziņojumiem par ienākuma nodokļa uzrēķinu ir tikuši izmantoti pierādījumi, kas ir iegūti izmeklēšanas procesā, kurš tika uzsākts pēc nodokļu iestādes, kura bija uzsākusi izmeklēšanu saistībā ar karuseļveida pievienotās vērtības nodokļa krāpšanas shēmu, iesnieguma. Tālab turpmāk tiks prezumēts, ka pierādījumi ir iegūti kriminālprocesā, kas uzsākts saistībā ar krāpšanu pievienotās vērtības nodokļa jomā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">c)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Šādi iegūtu pierādījumu izmantošana ienākuma nodokļa noteikšanai kā Savienības tiesību īstenošana?</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0054"><NO.P>54.</NO.P><TXT>Tomēr nedz nodokļu iestāžu izmeklēšana saistībā ar karuseļveida pievienotās vērtības nodokļa krāpšanas shēmu, nedz arī kriminālprocess nav bijuši iemesls lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0055"><NO.P>55.</NO.P><TXT>Vai tomēr no Tiesas judikatūras kopš sprieduma lietā <HT TYPE="ITALIC">Åkerberg Fransson</HT> izriet, ka dalībvalsts īsteno Savienības tiesības Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē arī tad, ja ziņojumiem par ienākuma nodokļa uzrēķinu tiek izmantoti pierādījumi, kas pirms tam iegūti kriminālprocesā, kurš ir uzsākts saistībā ar krāpšanu pievienotās vērtības nodokļa jomā?</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0056"><NO.P>56.</NO.P><TXT>Atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai jēdziens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0021" REF.END="QE0021"/>Savienības tiesību īstenošana<QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/> Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē paredz, ka ir jābūt savstarpējai saiknei starp Savienības tiesību aktu un attiecīgo valsts pasākumu, un tas ir kas vairāk par divu jomu līdzību vai vienas jomas netiešu ietekmi uz otru jomu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0028"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140306">2014. gada 6. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Siragusa</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑206/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:126">EU:C:2014:126</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0024">24.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140710">2014. gada 10. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Julián Hernández</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑198/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2055">EU:C:2014:2055</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0034">34.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20161006">2016. gada 6. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Paoletti</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑218/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:748">EU:C:2016:748</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0014">14.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); skat. nesenos ģenerāladvokāta H. Saugmandsgora Ēes [<HT TYPE="ITALIC">H</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Saugmandsgaard Øe</HT>] secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Associação Sindical dos Juízes Portugueses</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑64/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:395">EU:C:2017:395</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, Nr. 43, 36. zemsvītras piezīme), kā arī ģenerāladvokāta M. Bobeka secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Ispas</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑298/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:650">EU:C:2017:650</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, Nr. 45); vai, citējot <HT TYPE="ITALIC">Bundesverfassungsgericht</HT> [Federālā konstitucionālā tiesa] komentāru par spriedumu lietā <HT TYPE="ITALIC">Åkerberg Fransson</HT>: <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0022" REF.END="QE0022"/>Lai pamattiesību Hartā noteiktās Eiropas Savienības pamattiesības kļūtu saistošas dalībvalstīm [nepietiek] tikai ar [valsts] tiesiskā regulējuma jebkādu objektīvu saistību ar vien abstraktu Savienības tiesību piemērošanas jomu vai vienīgi faktisku ietekmi uz to<QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/>, <HT TYPE="ITALIC">BVerfG</HT>, spriedums, <DATE ISO="20130424">2013. gada 24. aprīlis</DATE>, pretterorisma lieta (1 <HT TYPE="ITALIC">BVR</HT> 1215/07, <HT TYPE="ITALIC">BVerfGE</HT> 133, 277, ECLI:DE:BVerfG:2013:rs20130424.1bvr121507, 91. punkts).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="9"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0057"><NO.P>57.</NO.P><TXT>Lai noteiktu, vai dalībvalsts ir īstenojusi Savienības tiesības Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē, atbilstoši Tiesas judikatūrai papildus citiem elementiem vēl jāpārbauda, vai attiecīgā valsts tiesiskā regulējuma mērķis ir īstenot kādu Savienības tiesību normu, kāds ir šī regulējuma raksturs un vai tam ir vēl citi mērķi papildus tiem, kas jau ir noteikti Savienības tiesībās, pat ja šis regulējums Savienības tiesības var ietekmēt netieši, un vai ir kāds specifisks Savienības tiesību regulējums šajā jomā vai arī tāds, kas to var ietekmēt<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0029"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140306">2014. gada 6. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Siragusa</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑206/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:126">EU:C:2014:126</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0025">25.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140710">2014. gada 10. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Julián Hernández</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑198/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2055">EU:C:2014:2055</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī nesens rīkojums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170907">2017. gada 7. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Demarchi Gino</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Garavaldi</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑177/17 un C‑178/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:656">EU:C:2017:656</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0020">20.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0058"><NO.P>58.</NO.P><TXT>Pieņēmumu, ka tiek īstenotas Savienības tiesības, apliecina jau fakts, ka pierādījumu iegūšanas procesā izdarīto iespējamo pārkāpumu nemaina tas, kādiem mērķiem pierādījums galu galā tiek izmantots. Ja pierādījumi būtu iegūti Savienības tiesību piemērošanas jomā, varētu apgalvot, ka tādā gadījumā Savienības tiesībām būtu jābūt spēkā arī attiecībā uz pierādījumu izmantošanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0059"><NO.P>59.</NO.P><TXT>Tādējādi Savienības tiesību īstenošana pierādījumu iegūšanā tāpat attiektos uz jomām, kurās pierādījumi tiek izmantoti, pat ja šīs jomas – kā šai gadījumā ienākuma nodokļa noteikšana – nav daļa no Savienības tiesībām. Šāda interpretācija ievērojami pārsniedz lietā <HT TYPE="ITALIC">Åkerberg Fransson</HT> ierosināto jēdziena <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0023" REF.END="QE0023"/>Savienības tiesību piemērošana<QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/> interpretāciju. Tas tādēļ, ka šī argumenta pamatā bija LESD 325. pants un kriminālprocesa par krāpšanu pievienotās vērtības nodokļa jomā saistība ar pievienotās vērtības nodokļa efektīvu iekasēšanu. Šāda veida argumentācijai nav nozīmes efektīvas ienākuma nodokļa iekasēšanas kontekstā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0060"><NO.P>60.</NO.P><TXT>Šim risinājumam par labu nerunā arī fakts, ka konkrētajā un tai līdzīgās lietās tikai nejaušības pēc nodokļu vai tiesībaizsardzības iestādes izmeklē izvairīšanos no ienākuma nodokļa maksāšanas vai arī krāpšanu pievienotās vērtības nodokļa jomā. Daudzos gadījumos krāpšana pievienotās vērtības nodokļa jomā (proti, ar nodokli apliekama apgrozījuma nedeklarēšana) ir saistīta ar krāpšanu ienākuma nodokļa jomā (proti, ar nodokli apliekamu ieņēmumu nedeklarēšana).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0061"><NO.P>61.</NO.P><TXT>Ja visi turpmākie iestāžu veiktie pasākumi tiktu uzskatīti par Savienības tiesības īstenošanu, vienīgi pamatojoties uz nejaušību par to, vai kriminālprocess ir uzsākts sakarā ar izvairīšanos no ienākuma nodokļa maksāšanas vai arī izvairīšanos no pievienotās vērtības nodokļa maksāšanas, tas būtu pretrunā iepriekš minētajai Tiesas judikatūrai<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0030"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140306">2014. gada 6. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Siragusa</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑206/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:126">EU:C:2014:126</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0024">24.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140710">2014. gada 10. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Julián Hernández</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑198/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2055">EU:C:2014:2055</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0034">34.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20161006">2016. gada 6. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Paoletti</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑218/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:748">EU:C:2016:748</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0014">14.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0062"><NO.P>62.</NO.P><TXT>Tas tādēļ, ka, pirmkārt, izdodot paziņojumus par ienākuma nodokli, dalībvalstu mērķis nav īstenot Savienības tiesības. Ienākuma nodokļa tiesību mērķis arī nav īstenot Savienības tiesībās paredzētās saistības, bet gan – kā norādīts iepriekš 38. un 39. punktā – tas ir dalībvalstu kompetences jautājums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0063"><NO.P>63.</NO.P><TXT>Otrkārt, pēc sava rakstura valstu tiesību normu mērķis ienākuma nodokļu jomā atšķiras no Savienības tiesībās noteiktajiem mērķiem. Dalībvalstu saistības attiecībā uz Savienības pašas resursiem atbilstoši LESD 325. pantam patiešām attiecas uz jebkuru valsts tiesību elementu, ar kuru tiek īstenotas šīs saistības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0031"><P>Ģenerāladvokāta M. Bobeka secinājumi lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Ispas</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑298/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:650">EU:C:2017:650</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0026">26.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0065">65.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>) un lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Dzivev</HT> u.c</NAME.CASE>. (<NO.CASE>C‑310/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:623">EU:C:2018:623</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0068">68.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tomēr ienākuma nodokļa gadījumā runa nav par Savienības, bet gan par dalībvalstu resursiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0064"><NO.P>64.</NO.P><TXT>Treškārt, izņemot 39. punktā minētās sekundārās tiesības, nepastāv specifisks Savienības tiesību regulējums ienākuma nodokļu jomā. Nebūtu ne saprātīgi paredzami, nedz arī funkcionāli nepieciešami atzīt par pietiekamu netiešu iedarbību, kāda pievienotās vērtības nodokļa tiesībām var būt attiecībā uz ienākuma nodokļa tiesībām, lai uzskatītu, ka tiek īstenotas Savienības tiesības Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="10"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0065"><NO.P>65.</NO.P><TXT>Ja Savienības tiesību piemērošanas jomas pamatojumam pietiktu ar jebkāda veida pievienotās vērtības nodokļa tiesību netiešu ietekmi uz ienākuma nodokļa tiesībām, praktiski neiespējami būtu noteikt atlikušās nedaudzās un vienīgi saskaņā ar valsts tiesībām pamatojamās ienākuma nodokļa tiesību jomas. It īpaši ar pievienotās vērtības nodokli apliekama apgrozījuma nedeklarēšana parasti netieši sev līdzi nes ar ienākuma nodokli saistītu ieņēmumu nedeklarēšanu. Tādējādi tas galu galā apdraudētu tās atlikušās kompetences tiešo nodokļu jomā, kas Savienības tiesību pašreizējā attīstības posmā dalībvalstīm ir saglabājušās.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0066"><NO.P>66.</NO.P><TXT>Tādēļ jāsecina, ka Savienības tiesības Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē netiek īstenotas tad, ja paziņojumam par ienākuma nodokļa uzrēķinu tiek izmantoti pierādījumi, kas iegūti kriminālprocesā saistībā ar noziegumiem pievienotās vērtības nodokļa jomā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0067"><NO.P>67.</NO.P><TXT>Kā nesen pamatoti norādīja ģenerāladvokāts H. Saugmandsgors Ēe, tas tomēr nenozīmē, ka Savienības pilsoņu pamattiesību aizsardzībā ir vērojami trūkumi. Attiecībā uz ienākuma nodokļa noteikšanu viņu rīcībā arī turpmāk būs valsts tiesību aizsardzības līdzekļi, un, ja šie līdzekļi būs izsmelti, viņi varēs iesniegt individuālu sūdzību ECT<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0032"><P>Ģenerāladvokāta H. Saugmandsgora Ēes secinājumi lietā Konisija/Ungārija (Lauksaimniecības zemes lietojuma tiesības) (<REF.DOC.ECR><NO.CASE>C‑235/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:971">EU:C:2018:971</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0109">109.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">3.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Starpsecinājumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0068"><NO.P>68.</NO.P><TXT>Tādējādi jāsecina, ka Harta objektīvi nav piemērojama. Tādēļ Tiesas kompetencē nav sniegt atbildi uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">VII.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Pakārtoti – prejudiciālā jautājuma vērtējums pēc būtības</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0069"><NO.P>69.</NO.P><TXT>Gadījumā, ja Tiesa tomēr atzīst savu kompetenci un uzskata, ka, nosakot ienākuma nodokli, tiek īstenotas Savienības tiesības, Kasācijas tiesa būtībā jautā, vai pretlikumīgi iegūtu pierādījumu izmantošana ir pretrunā Hartas 47. pantam vai arī tam atbilst prasība, ka valsts tiesai ir jāveic izvērtējums. Šai sakarā Kasācijas tiesa konkrēti lūdz precizēt attiecīgos punktus spriedumā <HT TYPE="ITALIC">WebMindLicenses</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0033"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20151217">2015. gada 17. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">WebMindLicenses</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑419/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:832">EU:C:2015:832</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0086">86.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0089">89.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0070"><NO.P>70.</NO.P><TXT>Spriedums <HT TYPE="ITALIC">WebMindLicenses</HT> attiecas uz prasību, lai pierādījumi, uz kuriem ir balstīts lēmums (šai gadījumā pievienotās vērtības nodokļa noteikšana), kas pieņemts, īstenojot Savienības tiesības, nebūtu iegūti, pārkāpjot Savienības tiesībās un, it īpaši, Hartā garantētās tiesības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0034"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20151217">2015. gada 17. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">WebMindLicenses</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑419/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:832">EU:C:2015:832</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0087">87.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0071"><NO.P>71.</NO.P><TXT>Šai sakarā Tiesa ir atzinusi, ka šī prasība ir izpildīta, ja tiesa, kas izskata pret šo lēmumu vērstu prasību, ir tiesīga pārbaudīt, vai pierādījumi, kas ir šī lēmuma pamatā, ir iegūti atbilstoši Savienības tiesībās garantētajām tiesībām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0035"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20151217">2015. gada 17. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">WebMindLicenses</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑419/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:832">EU:C:2015:832</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0088">88.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0072"><NO.P>72.</NO.P><TXT>Tātad <HT TYPE="ITALIC">WebMindLicenses</HT> spriedumā Tiesa ir paudusi viedokli tikai par to, ka valsts tiesai ir jāpārbauda šādu pierādījumu iegūšanas likumīgums. Tomēr – pretēji kasācijas sūdzības iesniedzēju viedoklim – no tā nav izsecināms, vai no pārkāpuma, kas izdarīts, iegūstot pierādījumus, automātiski izriet pierādījumu izmantošanas aizliegums vai arī prasība par valsts tiesas veiktu novērtējumu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="11"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0073"><NO.P>73.</NO.P><TXT>Šai sakarā vispirms jānorāda uz to, ka Savienības tiesībās nav paredzēts nekāds regulējums pierādījumu iegūšanai un izmantošanai krimināllietās pievienotās vērtības nodokļa jomā, un tas nozīmē, ka tā principā ir dalībvalstu kompetence<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0036"><P>Skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20151217">2015. gada 17. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">WebMindLicenses</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑419/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:832">EU:C:2015:832</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0065">65.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180502">2018. gada 2. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Scialdone</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑574/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:295">EU:C:2018:295</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0025">25.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190117">2019. gada 17. janvāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Dzivev</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑310/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:30">EU:C:2019:30</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0024">24.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Līdz ar to kriminālprocesi par pārkāpumiem pievienotās vērtības nodokļa jomā ietilpst dalībvalstu procesuālās un institucionālās autonomijas sfērā. Tas it īpaši attiecas uz pierādījumu izmantošanu ienākuma nodokļa noteikšanai, ja tie ir iegūti kriminālprocesā saistībā ar noziegumiem pievienotās vērtības nodokļa jomā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0074"><NO.P>74.</NO.P><TXT>Tomēr, īstenojot Savienības tiesības, šo autonomiju ierobežo pamattiesības un samērīguma princips, kā arī līdzvērtības un efektivitātes principi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0037"><P>Šajā sakarā skat. arī spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180502">2018. gada 2. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Scialdone</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑574/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:295">EU:C:2018:295</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190117">2019. gada 17. janvāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Dzivev</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑310/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:30">EU:C:2019:30</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0030">30.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0075"><NO.P>75.</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš minēto, nekas tomēr neliek secināt, ka līdzvērtības un efektivitātes principi būtu pretrunā prasībai par to, ka, nosakot pierādījumu izmantošanas aizliegumu, valsts tiesai ir jāveic izvērtējums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0076"><NO.P>76.</NO.P><TXT>Nav saskatāms arī pamattiesību pārkāpums. No Hartas 47. panta neizriet automātisks pierādījumu izmantošanas aizliegums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0077"><NO.P>77.</NO.P><TXT>Jau pirms Hartas stāšanās spēkā, atsaukdamās uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0038"><P>ECT spriedumi, <DATE ISO="19970318">1997. gada 18. marts</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Mantovanelli</HT> pret Franciju (ECLI:CE:ECHR:1997:0318JUD002149793, 33. un 34. punkts), un <DATE ISO="19990325">1999. gada 25. marts</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Pélissier</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Sassi</HT> pret Franciju (ECLI:CE:ECHR:1999:0325JUD002544494, 45. punkts).</P></NOTE>, Tiesa nosprieda, ka pretlikumīgi iegūtu pierādījumu pieņemamību nevar noraidīt principā un <HT TYPE="ITALIC">in abstracto</HT>, bet iegūtie pierādījumi ir jāizvērtē valsts tiesai<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0039"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20030410">2003. gada 10. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Steffensen</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑276/01</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2003:228">EU:C:2003:228</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0075">75.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0078"><NO.P>78.</NO.P><TXT>Pamattiesības vislabāk ir ņemtas vērā, ja konkrētajā lietā tiek pārbaudīts iejaukšanās samērīgums, kā tas notiek tad, kad valsts tiesa veic izvērtējumu (piemēram, atbilstoši Beļģijas <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0024" REF.END="QE0024"/>Steuer-Antigoon<QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/>). Šai ziņā Tiesa lietā par personas datus ietveroša saraksta sagatavošanu nodokļu iekasēšanas vajadzībām nosprieda, ka valsts tiesām katrā atsevišķā gadījumā ir jāpārbauda, vai elementi, kas liecina par labu tam, ka pastāv likumīgs iemesls strīdīgā saraksta iespējamajai konfidencialitātei, prevalē pār privātpersonas tiesību aizsardzības interesēm<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0040"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170927">2017. gada 27. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Puškár</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑73/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:725">EU:C:2017:725</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>. 97. punkts).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0079"><NO.P>79.</NO.P><TXT>Tādā lietā kā šī valsts tiesai, katrā atsevišķā gadījumā veicot izvērtējumu, vispirmām kārtām būs jāņem vērā, kura tiesību norma ir tikusi pārkāpta un kāda ir pārkāpuma smaguma pakāpe. Šai sakarā būs jāņem vērā, ka pierādījuma izņemšanas izpildē, ko veica Luksemburgas tiesnesis, piedalījās Beļģijas tiesnesis, kā rezultātā varbūt ir noticis <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0025" REF.END="QE0025"/>tikai<QUOT.END REF.START="QS0025" CODE="201D" ID="QE0025"/> viens Beniluksa līguma pārkāpums, kas automātiski nevar tikt uzskatīts par Hartas 7. panta pārkāpumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0080"><NO.P>80.</NO.P><TXT>Tādēļ Hartas 47. pants nav pretrunā valsts tiesiskajam regulējumam, saskaņā ar kuru valsts tiesai, kurai ir jāizlemj, vai pierādījums, kas, pārkāpjot Savienības tiesības, iegūts kriminālprocesā saistībā ar noziegumiem pievienotās vērtības nodokļa jomā, var tikt izmantots ienākuma nodokļa noteikšanai, ir jāveic izvērtējums, vispirmām kārtām ņemot vērā pārkāpuma smaguma pakāpi.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">VIII.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Secinājumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0081"><NO.P>81.</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es tomēr iesaku Tiesai atzīt, ka tās kompetencē nav atbildēt uz Beļģijas Kasācijas tiesas uzdoto jautājumu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></CONTENTS.CONCLUSION></CONCLUSION>