Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTES TAMARAS ČAPETAS [TAMARA ĆAPETA]
SECINĀJUMI,
sniegti 2025. gada 1. augustā (1)
Lieta C‑799/23
Eiropas Komisija
pret
Slovākijas Republiku
Dalībvalsts pienākumu neizpilde – Sociālā politika – Direktīva 2000/43/EK – Vienāda attieksme pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības – Netieša romu bērnu diskriminācija izglītības jomā
I. Ievads
1. Ar šo prasību, kas celta saskaņā ar LESD 258. pantu, Eiropas Komisija lūdz Tiesu konstatēt, ka Slovākijas Republika, diskriminējot romu bērnus izglītības jomā, nav izpildījusi Direktīvā 2000/43 (2) paredzētos pienākumus.
2. Precīzāk, Komisija ar pirmo pamatu apgalvo, pirmkārt, ka romu bērni tiek ievietoti speciālajās skolās vai speciālajās klasēs bērniem ar intelektuālu vai citu invaliditāti daudz lielākā skaitā nekā citi bērni. Ar otro pamatu tā apgalvo, ka romu bērni tiek nošķirti no citiem pamatizglītību apgūstošiem bērniem parastajās skolās, tos ievietojot tikai romu bērniem paredzētās skolās, atsevišķās klasēs, atsevišķos stāvos, vai tiek nošķirti skolas ēdnīcās.
3. Komisija uzskata, ka šāda nelabvēlīga attieksme pret romu bērniem izriet no prakses, kas pastāv jau ilgu laiku un ko Slovākijas Republika nav likvidējusi. Šī prakse ir plaši izplatīta tādā ziņā, ka tā izraisa romu bērnu diskrimināciju izglītības sistēmā valsts līmenī.
4. Neapstrīdot šādas diskriminācijas esību, Slovākijas Republika apgalvo, ka šī diskriminācija izriet no strukturālām problēmām, ko rada romu pastāvīgā diskriminācija Slovākijas sabiedrībā, kuru nevar ātri atrisināt. Tomēr šī dalībvalsts apgalvo, ka tā ir pierādījusi, ka ir veikusi vairākus pasākumus, lai risinātu šo problēmu.
5. Šajā lietā, kas ir pirmā pārkāpuma procedūra, kura izriet no sabiedrībā iesakņojušās strukturālās nevienlīdzības, Tiesai tiek uzdots līdz šim nebijis jautājums par to, kā tai jāizskata šāda veida prasības. Komisija kritizē Slovākijas Republiku nevis par tādu konkrētu leģislatīvu vai citu pasākumu esību, kas ir diskriminējoši vai rada diskrimināciju, bet gan par to, ka Slovākijas sabiedrībā ilgstoši pastāv diskriminācija.
6. Tāpēc, manuprāt, jānoskaidro, vai Slovākijas Republikai ir pienākums sasniegt rezultātu, proti, novērst diskrimināciju etnisko iemeslu dēļ izglītības jomā, vai pienākums rīkoties, kas tai vienkārši prasa darīt visu iespējamo, lai novērstu šādu diskrimināciju. Tas, kāda veida pierādījumi ir būtiski Tiesai šīs lietas atrisināšanai, būs atkarīgs no tā, vai ar Direktīvu 2000/43 noteiktais pienākums ir pienākums sasniegt rezultātu vai pienākums rīkoties.
II. Pirmstiesas procedūras un tiesvedība Tiesā
7. Pēc izmeklēšanas ES izmēģinājuma procedūras ietvaros Komisija 2015. gada 30. aprīlī nosūtīja Slovākijas Republikai oficiāla paziņojuma vēstuli.
8. Minētajā vēstulē Komisija apgalvoja, ka ir pārliecinoši pierādījumi tam, ka Slovākijas Republikā romu bērni izglītības jomā ir pakļauti ievērojamai diskriminācijai. Komisija it īpaši apgalvoja, ka nesamērīgi liels skaits romu bērnu tiek ievietoti speciālajās skolās vai klasēs bērniem ar intelektuālu vai citu invaliditāti, un ka romu bērni tiek marginalizēti citos veidos parastajās skolās segregācijas veidā, proti, vai nu ievietojot viņus atsevišķās klasēs, vai arī atsevišķās skolās. Komisija uzskata, ka šāda diskriminācija ir rezultāts neatbilstošiem leģislatīvajiem pasākumiem, ar kuriem transponē Direktīvu 2000/43, esošo pasākumu neatbilstošai īstenošanai un kļūdainai administratīvajai un sociālajai praksei.
9. Slovākijas Republika 2015. gada 16. augustā atbildēja uz oficiāla paziņojuma vēstuli, norādot, ka tā ir ieviesusi leģislatīvas izmaiņas. Piemēram, tā attiecīgajos tiesību aktos ir iekļāvusi segregācijas definīciju un ir ieviesusi skaidru pienākumu bērnus no sociāli nelabvēlīgas vides ievietot kopā ar citiem bērniem, lai izvairītos no segregācijas. Tā ir arī ieviesusi juridisku mehānismu, lai pārskatītu diagnostikas procedūras, kas ir veicinājušas nesamērīgu romu bērnu skaitu speciālajās skolās. Turklāt šī dalībvalsts noraidīja argumentu, ka spēkā esošie tiesību akti nav pareizi piemēroti, un norādīja, ka tā turpina pakāpeniski īstenot vairākus papildu pasākumus, lai risinātu oficiāla paziņojuma vēstulē norādītās problēmas.
10. Laikposmā no 2015. gada decembra līdz 2017. gada decembrim tika nosūtīti papildu informācijas pieprasījumi, kā arī notika sanāksme starp Komisiju un Slovākijas Republikas pārstāvjiem.
11. Komisija 2019. gada 11. oktobrī nosūtīja Slovākijas Republikai argumentētu atzinumu, norādot, ka, lai gan nesenie attiecīgo tiesību aktu grozījumi katrā ziņā ir būtiski uzlabojumi, joprojām pastāv norādes par ilgstošu diskriminējošu praksi, kas ir identiska iepriekš identificētajai.
12. Attiecīgi Komisija ir atsaukusi savu apgalvojumu par neatbilstošu Direktīvas 2000/43 transponēšanu tiesību aktos. Tomēr tā uzskatīja, ka dati joprojām liecina, ka Slovākijas Republika nav efektīvi novērsusi romu bērnu diskrimināciju izglītības sistēmā, jo romu bērni joprojām ir nesamērīgi pārstāvēti speciālajās skolās un speciālajās klasēs. Kā norāda Komisija, tās lielā mērā ir sekas neatbilstošai diagnostikas metodikai un sarežģījumiem veikto diagnostiku pārskatīšanā. Tā arī paturēja spēkā apgalvojumu par romu bērnu segregāciju parastajās skolās. Lai gan iemesli bija vairāki, nekas neattaisno segregācijas turpināšanos.
13. Argumentētajā atzinumā Komisija noteica termiņu – 2019. gada 11. decembri –, līdz kuram Slovākijas Republikai bija jāizbeidz pārkāpumi, uz kuriem norādīts.
14. Slovākijas Republika 2019. gada 6. decembrī atbildēja uz minēto argumentēto atzinumu.
15. Atbildē Slovākijas Republika apgalvoja, ka statistikas dati par romiem, ko iesniegusi Komisija, nav ticami, it īpaši to grūtību dēļ, kas saistītas ar šādu datu par etnisko piederību vākšanu. Pēc tam tā uzskaitīja nesen pieņemtos leģislatīvos un neleģislatīvos pasākumus, kuru mērķis ir apkarot romu bērnu diskrimināciju skolu sistēmā, un šajā jomā ierosinātos konkrētos projektus. Visbeidzot, Slovākijas Republika apliecināja Komisijai, ka tā centīsies iespējami drīz ieviest konkrētus leģislatīvus pasākumus, kas izklāstīti tās atbildē uz Komisijas argumentēto atzinumu, un apņēmās pakāpeniski un pastāvīgi īstenot citus saistītus īstermiņa un ilgtermiņa pasākumus.
16. Pēc šīs atbildes notika turpmāka saziņa starp Komisiju un Slovākijas Republiku no 2020. līdz 2022. gadam, it īpaši 2022. gada septembrī, kad Komisijas līdztiesības komisāre Helena Dalli [Helena Dalli] apmeklēja skolas Slovākijas austrumos un tikās ar Slovākijas Republikas pārstāvjiem, tostarp premjerministru Eduardu Hegeru [Eduard Heger].
17. Komisija 2023. gada 22. decembrī cēla šo prasību Tiesā saskaņā ar LESD 258. pantu.
18. Slovākijas Republika iebildumu rakstu iesniedza 2024. gada 26. martā.
19. Komisija iesniedza replikas rakstu 2024. gada 7. maijā, un Slovākijas Republika iesniedza atbildes rakstu uz repliku 2024. gada 17. jūnijā.
20. 2025. gada 8. aprīlī notika Tiesas sēde, kurā Komisija un Slovākijas Republika sniedza mutvārdu apsvērumus.
III. Juridiskā analīze
21. Ar šo prasību Komisija lūdz Tiesu konstatēt, ka Slovākijas Republika sistemātiski un ilgstoši nav izpildījusi pienākumus, kas tai ir saskaņā ar Direktīvas 2000/43 2. panta 1. punktu, lasot to kopā ar direktīvas 2. panta 2. punkta b) apakšpunktu un 3. panta 1. punkta g) apakšpunktu:
– ievietojot nesamērīgi lielu romu bērnu skaitu speciālajās skolās vai speciālajās klasēs bērniem ar intelektuālu vai citu invaliditāti, kurās tiek īstenota vienkāršota mācību programma, un
– nošķirot romu bērnus atsevišķās parasto skolu klasēs vai atsevišķās skolās.
22. Pienākumu neizpildes procedūrās atbilstoši LESD 258. pantam Komisijai jāpamato savi apgalvojumi, ka nav izpildīts pienākums (3).
23. Uzskatu, ka Tiesai, pirms tā izvērtē tai iesniegtos argumentus, jāpievēršas jautājumam par to, kāda veida pierādījumi Komisijai būtu jāiesniedz savu pamatu pamatošanai šāda veida lietā.
24. Tas, manuprāt, ir atkarīgs no tā, vai pienākums, kas izriet no Direktīvas 2000/43 2. panta 1. punkta, lasot to kopsakarā ar tās 2. panta 2. punktu, ir pienākums sasniegt rezultātu vai pienākums rīkoties.
25. Tādēļ savu vērtējumu veikšu šādi.
26. A sadaļā izklāstīšu atšķirības, kas izriet no konstatējuma, ka pastāv pienākums sasniegt rezultātu, salīdzinājumā konstatējumu par pienākumu rīkoties.
27. B sadaļā ieteikšu Tiesai interpretēt Direktīvas 2000/43 2. panta 1. punktu, lasot to kopsakarā ar tās 1. pantu un 2. panta 2. punktu, kā tādu, kas uzliek dalībvalstīm pienākumu sasniegt rezultātu. Tas nozīmētu, ka Komisijai jāpierāda, ka vēlamais rezultāts – diskriminācijas neesība izglītības jomā – attiecīgajā dalībvalstī nav sasniegts.
28. Šajā ziņā, kā ierosināšu C sadaļā, statistikas dati vai citi dati, kas pierāda apgalvotās diskriminācijas esību, ir atbilstošs līdzeklis, lai pierādītu Komisijas apgalvotās pienākumu neizpildes esību. Turpretī citi pierādījumi, kas attiecas uz pasākumiem, kuri veikti, lai apkarotu diskrimināciju, kā arī uz to efektivitāti vai neefektivitāti, nav būtiski, lai pierādītu vai atspēkotu pienākuma sasniegt rezultātu neizpildi.
29. D sadaļā apgalvošu, ka Komisija abos izvirzītajos pamatos ir pietiekami pierādījusi romu bērnu diskrimināciju. Slovākijas Republikas iesniegtais iebildumu raksts, kura mērķis ir pārliecināt Tiesu, ka ar tās ieviestajiem pasākumiem tiks nodrošināts vēlamais uzlabojums, nevar atspēkot pierādījumu, ka abi apgalvotās romu bērnu diskriminācijas veidi turpināja pastāvēt pēc argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigām.
A. Pienākums sasniegt rezultātu un pienākums rīkoties
30. Šajā lietā Komisija kā pierādījumus abu savu pamatu pamatošanai ir iesniegusi Tiesai dažādus statistikas datus un citus datus, kas iegūti no starptautisko organizāciju, nevalstisku organizāciju (NVO) un Slovākijas iestāžu ziņojumiem. Šie dokumenti ir iesniegti, lai pierādītu, pirmkārt, ka argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigās un pat pēc tā beigām speciālajās skolās vai speciālajās klasēs bija nesamērīgs romu bērnu skaits un, otrkārt, ka daudzos gadījumos romu bērni tiek ievietoti atsevišķās skolās vai atsevišķās klasēs parastajās skolās (4). Minētie dati ir sniegti, lai pierādītu romu bērnu diskrimināciju vai pastāvīgu diskrimināciju Slovākijas izglītības sistēmā.
31. Slovākijas Republika principā (5) neapstrīd apgalvojumus, ka diskriminācija joprojām pastāv. Tomēr tā apgalvo, ka ir pieņēmusi vairākus pasākumus un programmas, lai novērstu pastāvošo diskrimināciju (6). Daži no šiem pasākumiem tika uzsākti pirms argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigām, bet daži no tiem tika pieņemti vēlāk. Slovākijas Republika uzskata, ka šie pasākumi jau ir veicinājuši dažus uzlabojumus. Tomēr šī dalībvalsts uzsver, ka, ņemot vērā, ka Slovākijas sabiedrībā pastāv strukturāla un ilgtermiņa nevienlīdzība, kas skar romus, pieņemtie pasākumi nevarēja mainīt sabiedrības attieksmi noteiktajā īsajā laikposmā.
32. Komisija atzīst, ka Slovākijas Republika ir pieņēmusi vairākus pasākumus, kas varētu veicināt diskriminācijas likvidēšanu. Tomēr tā arī uzskata, ka vairāki no minētajiem pasākumiem ir neatbilstoši vai ir nepietiekami īstenoti (7). Svarīgi atzīmēt, ka Komisija apgalvo, ka šie pasākumi vēl nav likvidējuši vai pat mazinājuši romu bērnu diskriminācijas līmeni Slovākijas izglītības sistēmā (8).
33. Šo argumentu būtiskums, lai noskaidrotu, vai apgalvotā pienākumu neizpilde patiešām ir notikusi, manuprāt, ir atkarīgs no tā, kāda veida pienākums dalībvalstīm ir uzlikts ar tiesību normām, uz kurām atsaucas Komisija. Būtiski būs dažādi argumenti atkarībā no tā, vai Komisijas apgalvojums attiecas uz pienākuma sasniegt rezultātu vai pienākuma rīkoties neizpildi.
34. Pienākums sasniegt rezultātu prasa dalībvalstij sasniegt konkrētu un iepriekš noteiktu iznākumu vai situāciju. Galvenais ir pats rezultāts neatkarīgi no tā sasniegšanai izvēlētajiem līdzekļiem. Ja rezultāts netiek sasniegts, pienākums nav izpildīts, ja vien dalībvalsts nevar pierādīt nepārvaramas varas apstākļus vai citus izņēmuma apstākļus. Turpretī pienākums rīkoties prasa dalībvalstij veikt visus atbilstošos pasākumus, lai sasniegtu noteiktu mērķi, ne vienmēr nodrošinot, ka mērķis tiks sasniegts. Galvenais ir centieni, pat ja rezultāts nav vai vēl nav sasniegts (9).
35. Attiecīgi, ja Direktīvā 2000/43 ir noteikts pienākums sasniegt rezultātu, pietiek ar to, ka Komisija pierāda, ka skolās vienkārši pastāv romu bērnu diskriminācija. Šādā scenārijā Slovākijas Republikas argumenti par pasākumiem, kas īstenoti, lai sasniegtu rezultātu, nav aizstāvības pamats; tā neatspēko apgalvojumu par pienākuma neizpildi.
36. Turpretī, ja pastāv pienākums rīkoties, pat ja rezultāts vēl nav sasniegts, nozīmīgs arguments ir tas, ka dalībvalsts ir pielikusi visas pūles, lai likvidētu diskrimināciju. Šādā gadījumā Komisijai būtu jāpierāda, kāpēc Slovākijas Republikas pieņemtie pasākumi nav visas tās pūles diskriminācijas likvidēšanai (10).
37. Turklāt būtu jāatgādina, ka Komisijai nav pienākuma uzsākt pārkāpuma procedūru un tai ir pilnīga rīcības brīvība lemt ne tikai par to, vai sākt procedūru, bet arī par to, kad to darīt un kādā jautājumā (11). Komisijai ir arī pilnīga rīcības brīvība attiecībā uz to, vai šādu tiesvedību ierosināt Tiesā (12).
38. Atbildot tiesas sēdē, Komisija paskaidroja, ka tā ir nolēmusi vērsties Tiesā pret Slovākijas Republiku, lai gan līdzīgas problēmas pastāv arī citās dalībvalstīs (13), jo tā ir novērtējusi, ka šajā dalībvalstī nav panākts nekāds ievērojams progress romu bērnu diskriminācijas likvidēšanā.
39. Lai gan Komisijai ir pilnīga rīcības brīvība visā pārkāpuma procedūrā, tiklīdz lieta ir ierosināta Tiesā, Tiesai tā jāizspriež, pamatojoties uz juridiskiem kritērijiem (14), un tai nav kompetences izvērtēt, cik atbilstošs ir Komisijas lēmums vērsties Tiesā pret dalībvalsti (15).
40. Attiecīgi, ja Tiesā ierosinātā tiesvedība attiecas uz prasību par pienākuma sasniegt rezultātu neizpildi un ja Komisija pierāda, ka rezultāts nav sasniegts, Tiesai atliek tikai konstatēt, ka pienākums nav izpildīts.
41. Ja tiek izdarīts šāds konstatējums, Komisija pēc tam seko līdzi tam, kā dalībvalsts izpilda Tiesas spriedumu, un tai ir rīcības brīvība, lai izlemtu, vai, kad un ar kādiem nosacījumiem lieta jāturpina, ceļot prasību saskaņā ar LESD 260. pantu (16).
42. Šajā lietā Komisija, šķiet, ir cēlusi savu prasību, pamatojoties uz to, ka nav sasniegts rezultāts. Tā apgalvo, ka skolās pastāv romu bērnu diskriminācija, nevis ka Slovākijas Republika nepieliek pūles, lai likvidētu šādu diskrimināciju.
43. Tādējādi Komisijas galvenie apgalvojumi ir tādi, ka nav sasniegts rezultāts, proti, nav izbeigta nesamērīgi liela romu bērnu skaita ievietošana speciālajās skolās un panākta romu bērnu desegregācija parastajā izglītībā.
44. Pirms izvērtēt, vai Komisija ir pierādījusi savus apgalvojumus, jānoskaidro, vai Komisijai ir pamats sākt šo pārkāpuma procedūru, pamatojoties uz Direktīvas 2000/43 2. panta 1. punktu, lasot to kopsakarā ar tās 2. panta 2. punkta b) apakšpunktu.
B. Diskriminācijas likvidēšana kā pienākums sasniegt rezultātu
45. Vai Direktīvas 2000/43 2. panta 1. punktā ir noteikts pienākums sasniegt rezultātu, kas prasa dalībvalstīm likvidēt tiešu un netiešu diskrimināciju izglītībā (17)?
46. Kā apgalvošu, Direktīva 2000/43 patiešām nosaka pienākumu sasniegt rezultātu, nevis tikai pienākumu rīkoties.
47. Kā paredzēts 1. pantā, Direktīva 2000/43 nosaka “sistēmu, lai apkarotu diskrimināciju rasu vai etniskas piederības dēļ ar nolūku, lai vienādas attieksmes princips stātos spēkā dalībvalstīs”. Frāze “ar nolūku, lai” norāda ne tikai uz centieniem, bet arī uz konkrētu rezultātu.
48. Direktīvas 2000/43 2. panta 1. punktā ir noteikts, ka “šajā direktīvā vienādas attieksmes princips nozīmē to, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas rasu vai etniskas piederības dēļ”. Frāze “nav [..] diskriminācijas” nozīmē pienākumu sasniegt rezultātu.
49. Tālāk 2. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktā ir definēta tieša un netieša diskriminācija. Tādējādi tie norāda uz vēlamo situāciju, kurā tiek ievērots vienlīdzīgas attieksmes princips.
50. Tāpēc šā principa īstenošana, kas ir Direktīvas 2000/43 mērķis, prasa, lai dalībvalstīs tiktu likvidēta tieša vai netieša diskriminācija rases vai etniskās piederības dēļ, tostarp izglītībā, kā tas tiek apgalvots šajā lietā.
51. Tomēr rakstveida apsvērumos (18) Slovākijas Republika norāda, ka Direktīvas 2000/43 normas, uz kurām atsaucas Komisija, nekādā veidā nerada pienākumus dalībvalstīm, bet tikai definē vienlīdzīgas attieksmes principu un netiešas diskriminācijas jēdzienu.
52. Protams, minētās tiesību normas nav formulētas kā dalībvalstu pienākumi. Tomēr direktīvas kopumā ir Savienības instrumenti, kas uzliek dalībvalstīm pienākumu sasniegt regulatīvus rezultātus, bet ļauj tām brīvi izvēlēties, kā sasniegt šos rezultātus (19).
53. Direktīvā 2000/43 ir skaidri aprakstīts rezultāts, kas katrai dalībvalstij jāsasniedz, proti, panākt vienlīdzību tās sabiedrībā, likvidējot tiešu un netiešu diskrimināciju rasu vai etniskās piederības dēļ. Attiecīgi šīs direktīvas pareiza īstenošana nozīmē, ka dalībvalstī nav diskriminācijas.
54. Minētais attiecas ne tikai uz atsevišķiem diskriminācijas gadījumiem (20), bet arī uz strukturālas nevienlīdzības likvidēšanu.
55. Komisija cēla šo prasību, pamatojoties uz netiešu diskrimināciju, kā tā definēta Direktīvas 2000/43 2. panta 2. punkta b) apakšpunktā. Saskaņā ar minēto tiesību normu tiek uzskatīts, ka netieša diskriminācija pastāv, ja acīmredzami neitrāls noteikums, kritērijs vai prakse nostāda kādas rasu vai etniskas piederības personas nelabvēlīgā situācijā salīdzinājumā ar citām personām.
56. Tieši tāpēc, ka netieša diskriminācija tika iekļauta kā aizliegts rezultāts, šķiet skaidrs, ka Savienības likumdevēja mērķis bija novērst strukturālas nevienlīdzības dalībvalstīs (21).
57. Netieša diskriminācija ir īpaši nozīmīga problēma, kad pastāv iesakņojusies strukturāla nevienlīdzība, kas skar vienu konkrētas sabiedrības grupu. Šādos gadījumos noteikumiem, kas ir acīmredzami neitrāli etniskuma ziņā, var viegli būt atšķirīga ietekme uz etnisko grupu, kas jau saskaras ar diskrimināciju (22).
58. Tieši šāda ir situācija šajā lietā. Kā apstiprinājusi Slovākijas Republika, konkrēta netiešas diskriminācijas forma, proti, romu segregācija, šīs dalībvalsts sabiedrībā ir pastāvējusi ilgu laiku. Problēma nav de jure segregācija, kā tas bija lietā Brown pret Board of Education (23), uz kuru atsaucās daži šīs tiesvedības dalībnieki. Šāda veida diskrimināciju ir vieglāk risināt, jo jāatceļ dalībvalsts normatīvie un administratīvie akti, kas ir pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam. To skaidri prasa Direktīvas 2000/43 14. panta a) punkts (24).
59. Tomēr šajā gadījumā runa ir par de facto segregāciju, kas balstīta uz praksi, nevis likuma burtu. Direktīva 2000/43 nevar būt paredzējusi konkrētus pasākumus, lai izbeigtu šādu de facto segregāciju, jo problēmas risinājumu nevar panākt, pieņemot konkrētu tiesību normu vai pat vairākas konkrētas tiesību normas. Turklāt līdzekļi šādas de facto segregācijas likvidēšanai atšķirsies atkarībā no konkrētajiem apstākļiem katrā dalībvalstī. Minētais izskaidro, kāpēc Direktīvā 2000/43 nav noteikti konkrēti pasākumi, lai likvidētu iesakņojušos diskrimināciju pret etnisko grupu.
60. Tomēr šādu konkrētu pasākumu neesamību nevar interpretēt tādējādi, ka Direktīva 2000/43 neuzliek dalībvalstīm pienākumu novērst de facto diskrimināciju, kas izriet no strukturālas nevienlīdzības. Dalībvalstīm ir pozitīvs pienākums veikt visus pasākumus, kas nepieciešami, lai likvidētu iesakņojušos etnisko diskrimināciju. Šāds pienākums nav formulēts kā konkrēti pasākumi, kas dalībvalstīm jāveic, jo to nevar šādi formulēt.
61. Turklāt Direktīvas 2000/43 12. apsvērumā ir noteikts, ka ir vajadzīga īpaša rīcība attiecībā uz diskrimināciju rasu vai etniskās piederības dēļ, lai nodrošinātu demokrātisku un tolerantu sabiedrību attīstību, kas savukārt ļautu visu personu līdzdalību neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības (25). Minētais apstiprina, ka šā tiesību akta mērķis ir novērst iesakņojušos sociālo nevienlīdzību.
62. Šādu diskriminācijas jēdziena perspektīvu apstiprina Tiesas judikatūra.
63. Savos spriedumos Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka vienlīdzīgas attieksmes princips, kāds tas ir nostiprināts Līgumos un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, ir vispārējs Savienības tiesību pamatprincips. Šis princips ir konkretizēts sekundārajos tiesību aktos, piemēram, Direktīvā 2000/43 (26). Šā principa ievērošana uzliek pienākumu, kas pārsniedz vienkāršu dalībvalstu pienākumu “darīt visu iespējamo”.
64. Ja Direktīva 2000/43 tikai noteiktu pienākumus rīkoties, tās lietderīgā iedarbība diskriminācijas apkarošanā būtu būtiski apdraudēta. Tiesas nolēmumos, piemēram, par diskriminācijas jēdziena interpretāciju, uzsvars ir likts uz diskriminējošu rezultātu novēršanu. Tā tas ir bijis gan tiešas (27), gan netiešas diskriminācijas gadījumā (28). Tas pats attiecas uz esošas iesakņojušās diskriminācijas apkarošanu.
65. Turklāt Direktīvas 2000/43 1. un 2. pantā dalībvalstīm noteiktā pienākuma interpretēšana par pienākumu sasniegt rezultātu, kas ietver pozitīvu pienākumu likvidēt romu bērnu diskrimināciju skolās, atbilst Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) nostājai tās nesenajos spriedumos par romu bērnu segregāciju skolās (29). Šī tiesa uzskatīja, ka segregācijas konstatēšana uzliek valstīm pozitīvus pienākumus novērst segregāciju.
66. Visbeidzot, konkrēti izglītības jomā pastāv vēl viens arguments attiecībā uz to, kāpēc Savienības likumdevējs nevarēja noteikt konkrētus pasākumus, kas dalībvalstīm jāpieņem, bet varēja tikai noteikt pienākumu sasniegt rezultātu. Šāds arguments ir saistīts ar kompetenču sadalījumu starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, kā apspriests tiesas sēdē.
67. Eiropas Savienībai nav reglamentējošas kompetences izglītības jomā, bet, kā izriet no LESD 6. un 165. panta, tai ir tikai atbalstoša kompetence. Tāpēc Eiropas Savienība nevar noteikt pasākumus, kas dalībvalstīm jāveic attiecībā uz to izglītības sistēmu organizāciju vai mācību saturu.
68. Tomēr atbilstoši savai kompetencei, kas izriet no LESD 19. panta, Eiropas Savienība var pieņemt pasākumus, lai apkarotu diskrimināciju etniskās piederības dēļ, tādējādi ierobežojot dalībvalstu kompetenci to izglītības sistēmu organizēšanā (30). Attiecīgi, ņemot vērā, ka Eiropas Savienībai nav kompetences noteikt konkrētus pasākumus, diskriminācijas likvidēšanu izglītībā var panākt, tikai nosakot pienākumu sasniegt rezultātu. Pasākumi, ar kuriem rezultāts ir sasniedzams, ir dalībvalstu kompetencē.
69. Slovākijas Republika, neraugoties uz tās sākotnējo argumentu, ka Direktīvas 2000/43 2. pantā ir ietvertas tikai definīcijas, šķiet, tomēr atzīst, ka šī direktīva nosaka pienākumu sasniegt rezultātu. Iebildumu rakstā tā norādīja: “Tādējādi Direktīva 2000/43 prasa dalībvalstīm nodrošināt vienlīdzības principa īstenošanu, tostarp izglītības jomā (31).”
70. Rezumējot, Direktīvas 2000/43 1. un 2. pants, lasot tos kopsakarā ar tās 3. panta 1. punkta g) apakšpunktu, uzliek dalībvalstīm pienākumu sasniegt rezultātu, proti, likvidēt diskrimināciju etniskās piederības dēļ izglītības jomā. Minētais pienākums ne tikai aizliedz dalībvalstīm diskriminēt, bet arī uzliek pienākumu pieņemt konkrētus pasākumus un veikt konkrētas darbības, lai likvidētu pastāvošo nevienlīdzību, kuru izraisa sabiedrībā iesakņojušies aizspriedumi.
71. Ja gaidītais rezultāts ir sabiedrība, kurā nav etniskās grupas diskriminācijas izglītības jomā, veids, kādā Tiesai jākonstatē, vai ir pārkāpts šis pienākums sasniegt rezultātu, ir pārbaudīt pierādījumus un uz to pamata noskaidrot, vai skolās pastāv romu bērnu diskriminācija. Tas liek uzdot nākamo jautājumu par to, kāda veida pierādījumi jāiesniedz Tiesā, lai pierādītu pienākuma sasniegt rezultātu neizpildi.
C. Pienākuma sasniegt rezultātu neizpildes pierādīšana
72. Lai pierādītu, ka nav izpildīts pienākums sasniegt rezultātu, t. i., likvidēt romu bērnu diskrimināciju skolās, Komisijai jāiesniedz Tiesai pierādījumi, ka romu bērni Slovākijas skolu sistēmā atrodas nelabvēlīgā situācijā. Ja Komisija pietiekami pierāda šādas diskriminācijas esamību, Slovākijas Republikai jāiesniedz pierādījumi, lai atspēkotu Komisijas pierādījumus un pierādītu, ka nepastāv atšķirīga attieksme, kas būtu nelabvēlīga romu bērniem. Pretējā gadījumā tai jāsniedz pamatojums šai diskriminējošajai attieksmei.
73. Manuprāt, lielākā daļa pierādījumu, ko Tiesai šajā lietā iesniegušas abas puses, nav būtiski, lai izlemtu, vai, kā apgalvots Komisijas abos pamatos, diskriminācija pastāvēja pēc argumentētajā atzinumā noteiktā laikposma beigām.
74. Komisija tiesas sēdē precizēja, ka tās ieskatā Slovākijas Republika ir pārkāpusi savus pienākumus, proti, īstenojusi diskriminējošu praksi, kas ir aktīvi veicinājusi diskrimināciju, un nav veikusi atbilstošus pasākumus, lai likvidētu sabiedrībā iesakņojušos diskrimināciju.
75. Manuprāt, lai gan, protams, ir svarīgi noteikt iesakņojušās diskriminācijas cēloņus pārkāpuma prasībā, kurā tiek apgalvots, ka nav izpildīts pienākums sasniegt rezultātu, nav nepieciešams pierādīt, kādas konkrētas valsts iestāžu darbības ir veicinājušas apgalvoto diskrimināciju vai ar kādām darbībām tā nav izbeigta. Faktiski dalībvalsts var brīvi izvēlēties, ar kādiem līdzekļiem likvidēt diskrimināciju. Tas, vai šie līdzekļi ir piemēroti un efektīvi, Tiesas nolēmuma mērķiem ir būtiski tikai tiktāl, ciktāl tā pierāda, vai vēlamais rezultāts ir vai nav sasniegts (32).
76. Rezumējot, visi pušu sniegtie argumenti un pierādījumi par to, vai dažādie Slovākijas Republikas pieņemtie pasākumi ir piemēroti un pietiekami, lai atrisinātu abos pamatos izvirzītās problēmas, ir ļoti svarīgi saistībā ar diskriminācijas apkarošanas politiku un šīs dalībvalsts un Komisijas centieniem panākt vienlīdzību. Tomēr šie argumenti Tiesai nav būtiski, lai noteiktu, vai pārkāpums pastāvēja, beidzoties Komisijas argumentētajā atzinumā noteiktajam laikposmam.
77. Tiesai svarīgi ir tikai tas, vai Komisijas sniegtie pierādījumi pierāda, ka diskriminācija pastāvēja attiecīgajā laikā, un vai Slovākijas Republika ir pierādījusi, ka tās ieviestie pasākumi ir spējuši likvidēt diskrimināciju līdz minētajam laikam.
D. Vai Komisija ir pietiekami pierādījusi šajā lietā apgalvotos pārkāpumus?
1. Pirmais pamats: nesamērīgi liels romu bērnu skaits speciālajās skolās vai speciālajās klasēs
78. Komisija apgalvo, ka ne tikai 2019. gada 11. decembrī, kad beidzās argumentētajā atzinumā noteiktais laikposms, bet arī pēc tam oficiālie dati liecināja par nesamērīgi lielu romu bērnu skaitu, kas Slovākijas Republikā ievietoti speciālajās skolās vai speciālajās klasēs. Šajās speciālajās programmās mācījās aptuveni trīsreiz vairāk romu bērnu nekā citu bērnu (33).
79. Komisija atsaucas ne tikai uz dažādiem ES struktūru, starptautisko organizāciju un NVO ziņojumiem, bet arī uz Slovākijas iestāžu ziņojumiem. Lai gan šo ziņojumu pamatā ir atšķirīgas metodikas un tie ietver nedaudz atšķirīgus rezultātus, tie visi liecina par nesamērīgi lielu romu bērnu skaitu speciālajās skolās. Manuprāt, tie ir pietiekami prima facie pierādījumi, lai pārnestu pierādīšanas pienākumu uz dalībvalsti, kurai jāpierāda šādu pierādījumu neprecizitāte vai neatbilstība.
80. Slovākijas Republika, stingri runājot, neapstrīd šo apgalvojumu par diskrimināciju, bet apgalvo, ka ir panākts uzlabojums ar vairākiem tās ieviestiem pasākumiem un ka tādējādi skaitļi samazinās (34). Tomēr šī dalībvalsts paskaidro, ka tā nevar pierādīt skaitļu samazināšanos, pamatojoties uz tiem pašiem datiem un metodiku, kas izmantota Komisijas iesniegtajos ziņojumos, jo tai nav ne šo datu, ne metodikas (35).
81. Tomēr, kā pamatoti norāda Komisija, pat ja metodika ir atšķirīga, ja būtu noticis ievērojams romu bērnu īpatsvara samazinājums speciālajās skolās, dažādie ziņojumi liecinātu par pozitīvu tendenci, pat ja tie ir balstīti uz dažādām metodikām.
82. Katrā ziņā dažādu Slovākijas Republikas iestāžu apkopotā statistika neliecina par būtiskām izmaiņām, bet apstiprina būtiska nesamērīguma esamību 2019. gada decembrī, beidzoties argumentētajā atzinumā noteiktajam laikposmam.
83. Agrākā dokumentā, ko 2011. gadā izdeva Slovākijas Republikas Izglītības ministrija, proti, tās Nacionālajā stratēģijas plānā, tika atzītas esošās diskriminācijas problēmas pēc nepareizas bērnu diagnozes noteikšanas (36). Patiesi, saskaņā ar minēto dokumentu, lai gan tikai nelielam jebkuras konkrētas populācijas īpatsvaram (1–3 %) parasti ir intelektuāla invaliditāte, romu bērni pārstāv 16–17 % no bērniem, kas Slovākijas Republikā ievietoti speciālajās skolās vai speciālajās klasēs. Tāpat 60 % bērnu speciālajās klasēs un 80 % bērnu speciālajās skolās bija romi, lai gan romu īpatsvars bija tikai aptuveni 8 % no visiem iedzīvotājiem.
84. 2020. gadā romu kopienu atlantā, ko izstrādāja Slovākijas Republikas valdības ministra vietnieks romu kopienu jautājumos, bija atsauce uz salīdzināmiem skaitļiem. Saskaņā ar minēto dokumentu (37) 17 % bērnu vecumā no 6 līdz 15 gadiem no marginalizētām romu kopienām bija ievietoti speciālās izglītības iestādēs. Romu bērniem, kas dzīvo integrētās mājsaimniecībās, rādītājs bija nedaudz zemāks – 14 %. Kā izriet no minētā dokumenta, šie rādītāji bija ievērojami augstāki nekā vispārējo iedzīvotāju vidū – 2019. gadā tikai 5,7 % no visiem Slovākijas Republikas skolas vecuma bērniem bija reģistrēti speciālās izglītības programmās.
85. Kopumā var diskutēt par viena skaitļu kopuma precizitāti attiecībā pret citu skaitļu kopumu un/vai vienā pētījumā izmantotās metodikas efektivitāti salīdzinājumā ar citu metodiku (38). Tomēr ir pierādīts, ka nesamērīgums, kas norāda uz atšķirībām starp skaitļiem par romu bērnu pieredzi un bērnu, kuri nav romu bērni, pieredzi, ir pārāk liels, lai to neņemtu vērā (39).
86. Netiek apstrīdēts, ka nepamatota bērnu ievietošana speciālajās klasēs vai skolās liecina par diskrimināciju. Speciālajās skolās ir samazināta mācību programma, kas nozīmē, ka tiek ierobežotas bērnu iespējas turpināt izglītību, tādējādi samazinot viņu izredzes uz vienlīdzīgu iekļaušanu sabiedrībā pieaugušā vecumā.
87. Tādējādi romu bērni atrodas īpaši nelabvēlīgā situācijā salīdzinājumā ar citiem bērniem Direktīvas 2000/43 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē.
88. Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir iespējams attaisnot netiešu diskrimināciju, ja attiecīgajam noteikumam vai praksei ir leģitīms mērķis, kas tiek sasniegts samērīgi. Tomēr šis leģitīma mērķa, kas var attaisnot etnisko diskrimināciju, jēdziens jāinterpretē šauri (40).
89. Šajā ziņā Slovākijas Republika apgalvo, ka nesamērīgumu skaitļos varētu izskaidrot ar to, ka liels skaits romu bērnu, kas dzīvo marginalizētās romu kopienās, nāk no tik nelabvēlīgas sociālekonomiskās vides, ka viņi nav tikpat labi sagatavoti kā citi bērni nokārtot iestājpārbaudījumus pamatskolā. Šī dalībvalsts arī paskaidro, ka ir ieviesusi tādus pasākumus kā obligātā pirmsskolas izglītība un vecāku palīgi, kuru mērķis ir novērst šo nepilnību.
90. No vienas puses, apstāklis, ka liela daļa romu bērnu dzīvo nelabvēlīgā sociālekonomiskajā vidē marginalizētās romu kopienās, nevar tikt izvirzīts kā attaisnojums viņu diskriminācijai skolās. Šāda iesakņojusies nevienlīdzība, pat ja ar to var izskaidrot nesamērīgu pārstāvību speciālajās skolās, nevar būt attaisnojums citam negatīvas ietekmes gadījumam. No otras puses, uz pasākumiem, kas pieņemti, lai novērstu pastāvošo nesamērīgumu, var atsaukties kā uz argumentu tikai tad, kad ar šiem pasākumiem ir sasniegts iecerētais rezultāts.
91. Visbeidzot, uzskatu, ka Komisija ir pietiekami pierādījusi, ka pastāvēja atšķirīga attieksme, pamatojoties uz nesamērīgu romu bērnu skaitu, kuri argumentētajā atzinumā noteiktā laikposma beigās bija ievietoti speciālajās skolās vai klasēs. Turpretī Slovākijas Republika nav atspēkojusi Komisijas pierādījumus vai norādījusi kādu leģitīmu mērķi šādai diskriminācijai.
92. Tādēļ iesaku Tiesai Komisijas pirmo pamatu atzīt par pamatotu.
2. Otrais pamats: de facto segregācija
93. Komisijas otrais pamats attiecas uz romu bērnu segregāciju parastajās skolās.
94. Segregācijas novēršanas pienākuma neizpildi kā pienākuma sasniegt rezultātu neizpildi var pierādīt ar ticamiem datiem, kas pierāda, ka segregācija pastāv praksē.
95. Šajā ziņā Komisija apgalvo, ka, ne tikai beidzoties argumentētajā atzinumā noteiktajam laikposmam, bet arī pēc tam (41) Slovākijas skolās pastāvēja vispārēja romu bērnu un citu bērnu, kas nav romi, segregācija. Šai segregācijai bija dažādas formas, piemēram, atsevišķas skolas, klases vai ēdnīcas. Komisija pamato šo apgalvojumu ar statistikas datiem un citiem pierādījumiem.
96. Prasības pieteikumā Komisija atkal ir balstījusies uz dažādiem dokumentiem, ko izdevušas valsts vai starptautiskas iestādes un NVO.
97. Šajā ziņā jau 2012. gadā, pirms pirmstiesas procedūras sākuma, Slovākijas Republika bija atzinusi romu bērnu etniskās segregācijas esību (42).
98. Pirmstiesas procedūrā tika iesniegti vairāki citi oficiāli ziņojumi, kuros bija atzīta romu bērnu etniskās segregācijas esība. Štátna školská inšpekcia (Akadēmiskā skolu inspekcija) ziņojumā par 2017./2018. mācību gadu bija atzīts, ka “četrās skolās mācību organizācijā bija vērojamas segregācijas pazīmes, proti, bija izveidotas atsevišķas klases bērniem no marginalizētām romu kopienām, kā arī telpiski bija nodalītas garderobes un ēdināšana tika nodrošināta atsevišķi” (43).
99. Pat pēc argumentētajā atzinumā noteiktā laikposma beigām Slovākijas iestādes ir pastāvīgi atzinušas segregācijas esību. Slovākijas Republikas Izglītības, zinātnes, pētniecības un sporta ministrija 2020. gada jūnijā atzina, ka romu bērnu segregācija skolās ir ilgstoša problēma (44). “Romu līdztiesības, iekļaušanas un līdzdalības stratēģijā līdz 2030. gadam”, ko Slovākijas iestādes pieņēma 2021. gada aprīlī, joprojām bija atzīts, ka līdzšinējās stratēģijas mērķi nav sasniegti (45).
100. Tāpat pēdējos gados Slovākijas tiesas, it īpaši Najvyšší súd Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Augstākā tiesa), ir atkārtoti nospriedušas, ka vairākās skolās notiek romu bērnu faktiska segregācija (46). Pat ja šādus spriedumus pašus par sevi nevar izmantot kā pierādījumu vispārējai segregācijai, bet drīzāk atsevišķiem diskriminācijas gadījumiem, tie tomēr ir būtiski pierādījumi kopā ar citiem iesniegtajiem datiem.
101. Visbeidzot, 2023. gadā Slovākijas Republikas Izglītības, zinātnes, pētniecības un sporta ministrija pieņēma rokasgrāmatu par desegregāciju (47), kas tika atjaunināta 2024. gadā (48). Šo secinājumu sagatavošanas brīdī Slovākijas Republikas Izglītības ministrijas tīmekļvietnē ir īpaša nodaļa par desegregāciju, kurā norādīts, ka “Slovākijas Republikas Izglītības, pētniecības, attīstības un jaunatnes lietu ministrijai (MŠVVaM SR) desegregācija ir ne tikai stratēģiska prioritāte, bet arī priekšnoteikums taisnīgākas un iekļaujošākas izglītības sistēmas izveidei Slovākijā. Mērķis ir panākt, lai visi bērni būtu pilnībā integrēti izglītības sistēmā un lai katrs bērns saņemtu izglītību, kas atbilst viņa individuālajām izglītības vajadzībām, un būtu pilnībā integrēts sabiedrībā (49).
102. Minētais apliecina Slovākijas Republikas apņēmību atrisināt problēmu un skaidri parāda, ka šajā lietā jautājums nav par LES 2. pantā nostiprināto Savienības vērtību noliegšanu (50).
103. Tomēr, ja Tiesai iesniegtie pierādījumi liecina, ka romu bērnu segregācija pastāvēja argumentētajā atzinumā noteiktā laikposma beigās, Tiesai jākonstatē, ka ir noticis pārkāpums (51).
104. Visi Komisijas iesniegtie dokumenti liecina par de facto segregāciju, un Slovākijas Republika nav atspēkojusi šos pierādījumus.
105. Vēl viens jautājums ir par to, vai segregācija noteikti rada nelabvēlīgu attieksmi un tādējādi rada diskrimināciju.
106. Manuprāt, segregācija pati par sevi ir diskriminācija.
107. Lai gan mācību programmas, ko romu bērni apgūst atsevišķās skolās vai klasēs, var nebūt zemākas kvalitātes nekā mācību programma, kura piedāvāta jauktās klasēs (52), vienas etniskās grupas sociālā un kultūras nošķiršana pastiprina jau pastāvošo stigmatizāciju sabiedrībā. Tādējādi tas samazina šo bērnu iespējas atrast savu vietu Slovākijas sabiedrībā un nenostāda viņus vienlīdzīgā situācijā ar bērniem, kas nav romu bērni. Segregācija ir slikta arī bērniem, kas nav romi, jo viņiem tie liegta iespēja izzināt no viņu kultūras atšķirīgu kultūru, tādējādi kavējot viņu izglītības un sociālo izaugsmi.
108. Šā iemesla dēļ, manuprāt, segregācija pati par sevi ir diskriminācija un nekad nav attaisnojama.
109. Tomēr Slovākijas Republika uzskata, ka to nevar saukt pie atbildības par segregāciju, ko tā nekontrolē.
110. Piemēram, tā norādīja, ka bieži vien bērnu, kas nav romu bērni, vecāki iebilst pret romu bērnu iekļaušanu klasēs vai pārceļ savus bērnus uz citām skolām, jo sākotnēji izvēlētajā skolā klasē ir romu bērni. Šis fenomens, saukts par “balto lidojumu” (53), tiesas sēdē tika apspriests kā iespējamais Slovākijas Republikas attaisnojums.
111. Šo faktu nevar pieņemt kā diskriminācijas attaisnojumu (54). Pozitīvie pienākumi, kas dalībvalstīm noteikti ar Direktīvu 2000/43, prasa, lai dalībvalstis pieņemtu un īstenotu pasākumus, kas novērš segregāciju skolās, kura izriet no aizspriedumiem, kas iesakņojušies sabiedrībā attiecībā pret kādu etnisko grupu (55).
112. Tas pats attiecas uz pretēju situāciju, kad romu bērnu vecāki piekrīt segregācijai. Kā ECT nosprieda lietā Salay pret Slovākiju, vecāku piekrišana nedrīkst apdraudēt bērna tiesības uz vienlīdzīgu piekļuvi izglītībai vai leģitimizēt darbības, kas izglītības sistēmā rada nevienlīdzīgu attieksmi pret bērniem (56).
113. Slovākijas Republika arī apgalvoja, ka dažas romu kopienas, ļoti bieži marginalizētās romu kopienas, ir teritoriāli nošķirtas no pārējiem iedzīvotājiem, un tas izskaidro, kāpēc skolas šādās teritorijās ir tikai romu bērnu skolas.
114. Lai gan varu saprast, ka šis apstāklis ir būtisks šķērslis tikai romu skolu likvidēšanai, uzskatu, ka šādu bērnu segregāciju skolās nevar attaisnot ar romu segregāciju kopumā Slovākijas Republikā (57).
115. Tomēr, ņemot vērā esošo situāciju, ir taisnība, kā apgalvo Slovākijas Republika, ka iesakņojušās diskriminācijas problēmu risināšanai ir vajadzīgs laiks. Tomēr grūtības likvidēt segregāciju un laiks, kas vajadzīgs, lai to izdarītu, nevar tikt izmantots kā aizstāvības līdzeklis pārkāpuma prasībās, kurās tiek apgalvota diskriminācijas esība.
116. Nevar neņemt vērā to, ka ar katru gadu, kad joprojām pastāv segregācija, romu bērnu grupa, ko skar šāda nelabvēlīga attieksme, zaudē iespēju viņu nākotnei. To ir grūti, ja ne neiespējami izlabot.
117. Visbeidzot, uzskatu, ka Komisija ir pietiekami pierādījusi, ka pastāv izplatīta romu bērnu segregācijas prakse atsevišķās klasēs parastajās skolās vai atsevišķās skolās. Turpretī Slovākijas Republika nav atspēkojusi šos konstatējumus, un arī šāda segregācija nav attaisnojama.
118. Tāpēc iesaku Tiesai Komisijas otro pamatu atzīt par pamatotu.
IV. Tiesāšanās izdevumi
119. Komisija ir prasījusi piespriest Slovākijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Slovākijas Republikai spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež tai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
V. Secinājumi
120. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, iesaku Tiesai:
1) atzīt, ka:
– ievietojot nesamērīgi lielu romu bērnu skaitu speciālajās skolās vai speciālajās klasēs bērniem ar intelektuālu vai citu invaliditāti, kurās tiek īstenota vienkāršota mācību programma, un
– nošķirot romu bērnus atsevišķās parasto skolu klasēs vai atsevišķās skolās,
Slovākijas Republika sistemātiski un ilgstoši nav izpildījusi savus pienākumus saskaņā ar Padomes Direktīvas 2000/43/EK (2000. gada 29. jūnijs), ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības, 2. panta 1. punktu, lasot to kopsakarā ar minētās direktīvas 2. panta 2. punkta b) apakšpunktu un 3. panta 1. punkta g) apakšpunktu;
2) piespriest Slovākijas Republikai segt savus, kā arī atlīdzināt Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.
1 Oriģinālvaloda – angļu.
2 Padomes Direktīva 2000/43/EK (2000. gada 29. jūnijs), ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības (OV 2000, L 180, 22. lpp.).
3 Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2006. gada 4. maijs, Komisija/Apvienotā Karaliste (C‑508/03, EU:C:2006:287, 77. punkts un tajā minētā judikatūra), un 2013. gada 11. jūlijs, Komisija/Čehijas Republika (C‑545/10, EU:C:2013:509, 70. punkts un tajā minētā judikatūra).
4 Attiecībā uz pirmo pamatu skat. Komisijas prasības pieteikuma 48. punktu un attiecībā uz otro pamatu – tā 82. un 83. punktu. Prasības pieteikuma un replikas pielikumos Komisija ir iesniegusi lielu skaitu dokumentu, uz kuriem tā ir balstījusies prasības pieteikumā.
5 Tomēr Slovākijas Republika norāda uz grūtībām atspēkot Komisijas iesniegtos statistikas datus, jo daudzi ziņojumi, uz kuriem pamatojas Komisija, ir ārēji un tajos ir izmantota atšķirīga metodika, tādēļ Slovākijas Republika nevar pamatot uzlabojumus statistikas datos, izmantojot to pašu metodiku.
6 Šajā ziņā skat. iebildumu raksta 74. punktu. Slovākijas Republika ir iesniegusi arī lielu skaitu dokumentu, kas apliecina tās centienus ieviest piemērotus pasākumus un programmas.
7 Skat. Komisijas replikas rakstu, 53. punkts.
8 Skat. Komisijas replikas rakstu, 35. punkts.
9 Starptautiskajās tiesībās pienākums sasniegt rezultātu pastāv, “ja valstīm ir jāpanāk īpaša faktiskā situācija, kuras preskripcija var būt vai nu aizliedzoša, vai arī pavēloša”. Skat. Wolfrum, R. “Obligation of result versus obligation of conduct: Some thoughts about the implementation of international obligations” no: Arsanjani, M. H. u.c. (red.), Looking to the Future. Essays on International Law in Honor of W. Michael Reisman. Martinus Nijhoff Publishers, Leidene, Bostona, 2011, 366. lpp., 369. lpp. Skat. arī Nový, Z., “The dichotomy of obligations of conduct and result in international investment law”, Cofola International, 2022, 170. lpp., 172. lpp.
10 Starptautiskajās tiesībās izmantotā parastā dihotomija ir nošķīrums starp pienākumiem rīkoties un pienākumiem sasniegt rezultātu. Tomēr Wolfrum uzskata, ka pastāv arī cita veida pienākumi, ko valstis uzņemas saskaņā ar starptautiskajām tiesībām. Viens no šiem pienākumiem ir tas, ko viņš dēvē par “uz mērķi orientētu pienākumu”. Šāds pienākums atšķiras no pienākuma sasniegt rezultātu, jo valstis “apņemas īstenot progresīvu procesu, kas ved noteiktā virzienā”, tomēr iepriekš nenosakot konkrētu rezultātu (Wolfrum, minēts iepriekš, 366. un 367. lpp.). Neuzskatu, ka Direktīvas 2000/43 2. panta 1. punktā paredzētais pienākums būtu jāinterpretē kā uz mērķi orientēts, jo ir skaidrs rezultāts, kas ir jāsasniedz, proti, tiešas un netiešas diskriminācijas likvidēšana.
11 Šajā ziņā skat. spriedumu, 1989. gada 14. februāris, Star Fruit/Komisija (247/87, EU:C:1989:58), un rīkojumu, 2024. gada 4. oktobris, Fass/Vācija un Komisija (C‑187/24 P, EU:C:2024:872, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).
12 Ir vēl citi iesakņojušās diskriminācijas gadījumi, kuros Komisija ir nolēmusi pagaidām neierosināt tiesvedību Piemēram, gandrīz visās ES dalībvalstīs neapšaubāmi pastāv diskriminācija starp vīriešiem un sievietēm attiecībā uz vienādu darba samaksu par vienādu vai vienādas vērtības darbu. Šajā ziņā skat. https://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php?title=Gender_pay_gap_statistics. Tomēr Komisija nekad nav uzsākusi pārkāpuma procedūru.
13 Tā ir arī sākusi pārkāpuma procedūras pret Ungāriju (INFR(2015)2206) un Čehijas Republiku (INFR(2014)2174). Tomēr Komisija nav nolēmusi vai vēl nav nolēmusi ierosināt šīs lietas Tiesā.
14 Skat., ex multis, spriedumus, 2020. gada 10. novembris, Komisija/Itālija (PM10 robežlielumi) (C‑644/18, EU:C:2020:895, 70. punkts un tajā minētā judikatūra), un 2020. gada 28. janvāris, Komisija/Itālija (Maksājumu kavējumu novēršanas direktīva) (C‑122/18, EU:C:2020:41, 64. punkts un tajā minētā judikatūra). Tiklīdz Komisija apgalvo, ka ir pārkāpta konkrēta tiesību norma, Tiesai gan juridiski, gan faktiski jāpārbauda, vai tā ir bijis, neatkarīgi no iemesliem, kuru dēļ Komisija sākusi procedūru. Šajā ziņā skat. spriedumu, 2020. gada 6. oktobris, Komisija/Ungārija (Augstākā izglītība) (C‑66/18, EU:C:2020:792, 56. punkts).
15 Kā Tiesa ir norādījusi, Komisijai ir rīcības brīvība uzsākt vai nesākt pārkāpuma procedūru, un Tiesai nav jālemj, vai šī rīcības brīvība ir izmantota saprātīgi. Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2000. gada 6. jūlijs, Komisija/Beļģija (C‑236/99, EU:C:2000:374, 28. punkts).
16 Tiesa ir apstiprinājusi, ka, tāpat kā LESD 258. pantā paredzētās procedūras gadījumā, Komisijai ir arī rīcības brīvība sākt procedūru saskaņā ar LESD 260. pantu, un Tiesai nav pilnvaru pārbaudīt iemeslus. Skat., piemēram, spriedumu, 2020. gada 16. jūlijs, Komisija/Rumānija (Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršana) (C‑549/18, EU:C:2020:563, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).
17 Izglītība ietilpst Direktīvas 2000/43 piemērošanas jomā, pamatojoties uz tās 3. panta 1. punkta g) apakšpunktu, tāpēc Komisija apgalvo ka ir pārkāpts šīs direktīvas 2. panta 2. punkts, lasot to kopā ar tās 3. panta 1. punkta g) apakšpunktu.
18 Skat. Slovākijas Republikas iebildumu raksta 33. punktu.
19 Skat. LESD 288. pantu.
20 Attiecībā uz situācijām, kurās notiek individuāla diskriminācija, direktīvā ir prasīts, lai personām, kas cieš no diskriminācijas, būtu pieejami efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi. Šajā nozīmē skat. Direktīvas 2000/43 7. un 8. pantu.
21 Manuprāt, to apstiprina Direktīvas 2000/43 5. pants. Atļaujot pozitīvu rīcību, “ievērojot pilnīgas vienlīdzības nodrošināšanu praksē”, Savienības likumdevējs ir nodrošinājis instrumentu, lai reaģētu tieši uz iesakņojušos nevienlīdzību.
22 Skat., piemēram, Fredman, S., “The Reason Why: Unravelling Indirect Discrimination”, Industrial Law Journal, 2016, 231.–243. lpp.
23 Brown pret Board of Education, 347 U.S. 483 (1954). Šajā lietā ASV Augstākā tiesa ASV tiesību aktus, ar kuriem ievieš rasu segregāciju, atzina par konstitūcijai neatbilstošiem. Minētā tiesa nosprieda, ka atsevišķas izglītības iestādes pēc būtības rada nevienlīdzību, tāpēc ar likumiem, kas tās nosaka, ir pārkāpta ASV Konstitūcijas četrpadsmitajā grozījumā paredzētā vienlīdzīgas aizsardzības klauzula (459.).
24 Atšķirībā no situācijas ASV, kāda tā bija lietas Brown pret Board of Education laikā, Slovākijas Republikai nav segregatīvu tiesību aktu un tā piekrīt, ka segregācija jālikvidē. Komisijas prasība ir vērsta nevis pret Slovākijas tiesību aktiem, bet gan pret de facto situāciju.
25 Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 12. maijs, Runevič-Vardyn un Wardyn (C‑391/09, EU:C:2011:291, 41. punkts); 2015. gada 16. jūlijs, CHEZ Razpredelenie Bulgaria (C‑83/14, EU:C:2015:480, 40. punkts), un 2018. gada 15. novembris, Maniero (C‑457/17, EU:C:2018:912, 35. punkts).
26 Spriedums, 2018. gada 15. novembris, Maniero (C‑457/17, EU:C:2018:912, 36. punkts).
27 Spriedums, 2008. gada 10. jūlijs, Feryn (C‑54/07, EU:C:2008:397).
28 Spriedums, 2015. gada 16. jūlijs, CHEZ Razpredelenie Bulgaria (C‑83/14, EU:C:2015:480).
29 Skat. ECT spriedumus, 2022. gada 31, maijs, X u.c. pret Albāniju, (CE:ECHR:2022:0531JUD007354817, 84.–87. punkts); 2022. gada 13. decembris, Elmazova u.c. pret Ziemeļmaķedoniju, (CE:ECHR:2022:1213JUD001181120, 74. punkts), un 2023. gada 30. marts, Szolcsán pret Ungāriju, (CE:ECHR:2023:0330JUD002440816, 69. punkts). Pārskatu par ECT judikatūras attīstību, kuras rezultātā tika atzīts pienākums novērst segregāciju, skat. Vrancken, M., “Segregation in education and a duty of desegregation under the ECHR”, European Human Rights Law Review, 2024, 112.–126. lpp.
30 Šajā ziņā Tiesa jau ir nospriedusi, ka, “lai arī Savienības tiesības neietekmē šo dalībvalstu kompetenci attiecībā uz, pirmkārt, mācību saturu un izglītības sistēmas organizāciju, kā arī to kultūru un valodu dažādību [..], tomēr, īstenojot šo kompetenci, dalībvalstīm ir jāievēro Savienības tiesības [..]”. Skat., piemēram, spriedumu, 2022. gada 7. septembris, Cilevičs u.c. (C‑391/20, EU:C:2022:638, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).
31 Iebildumu raksta 34. punkts (mans tulkojums no franču valodas angļu valodā). Tā arī norādīja, ka, “lai efektīvi ievērotu šo principu, jānodrošina, lai katram bērnam neatkarīgi no viņa izcelsmes būtu vienādas iespējas saņemt augstas kvalitātes izglītību, kas šim bērnam, cik vien iespējams, palīdzēs attīstīt viņa dabisko potenciālu”.
32 Šāds secinājums atbilst arī ECT nostājai nesenās lietās par diskrimināciju izglītībā. Piemēram, spriedumos, 2013. gada 30. maijs, Lavida u.c. pret Grieķiju (ECLI:CE:ECHR:2013:0530JUD000797310), un 2023. gada 30. marts, Szolcsán pret Ungāriju (CE:ECHR:2023:0330JUD002440816), ECT pat nenoskaidroja, kurš valsts pasākums bija segregācijas cēlonis. Segregācijas esamības fakts bija pietiekams prima facie pierādījums par diskrimināciju.
33 Turklāt, kā norāda Komisija, lai gan reformas diagnostikas procedūrās ir ieviestas, tām ir bijusi neliela ietekme un skaitļi lielā mērā paliek nemainīgi.
34 Tomēr visi šie apgalvojumi attiecas uz laikposmu pēc argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa.
35 Skat. Slovākijas Republikas atbildes rakstu uz repliku, 6. punkts.
36 Skat. Slovākijas Republikas Valdības birojs, Slovākijas Republikas valdības pilnvarotais birojs romu kopienu jautājumos, Slovākijas Republikas Stratēģija romu integrācijai līdz 2020. gadam, 2012, 15. lpp., pieejama vietnē https://www.employment.gov.sk/files/legislativa/dokumenty-zoznamy-pod/strategyoftheslovakrepublicforintegrationof-romaupto2020.pdf.
37 Úrad splnomocnenca vlády SR pre rómske komunity (Slovākijas Republikas valdības pilnvarotais birojs romu kopienu jautājumos), Príjmy a životné podmienky v marginalizovaných rómskych komunitách: Vybrané ukazovatele zo zistovania EU SILC_MRK 2020 (Ienākumi un dzīves apstākļi marginalizētās romu kopienās: Atlasīti rādītāji no 2020. gada EU SILC_MRK apsekojuma), pieejams vietnē https://www.romovia.vlada.gov.sk/site/assets/files/1561/analyticka_sprava_eu_silc_mrk_2020_elektronicka_final.pdf, 34. lpp. (prasības pieteikuma A.32. pielikums, 1878. lpp.).
38 Viena no problēmām, kas saistīta ar statistikas precizitāti, bija atšķirība starp Slovākijā dzīvojošo romu skaitu, pamatojoties uz iedzīvotāju skaita apsekojumiem, un viņu skaitu, kas izmantots dažādos ziņojumos. Lai gan šķiet, ka iedzīvotāju skaita apsekojumu skaitļi patiešām nav precīzi, dažādas struktūras ir izdarījušas salīdzināmus secinājumus, saskaņā ar kuriem romu skaits Slovākijā ir aptuveni pusmiljons (attiecībā uz šo tematu skat. Eiropas Padomes Padomdevēja komiteja Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību jautājumos, Piektais viedoklis par Slovākijas Republiku, 2022. gads, 26. zemsvītras piezīme, pieejams vietnē https://rm.coe.int/5th-op-slovak-republic-en/1680a6e4ee).
39 Skat. arī, ECT spriedumu, 2007. gada 13. novembris, D. H. u.c. pret Čehijas Republiku (CE:ECHR:2007:1113JUD005732500, 191. punkts).
40 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūlijs, CHEZ Razpredelenie Bulgaria (C‑83/14, EU:C:2015:480, 112. punkts). Attiecībā uz līdzīgu argumentāciju par attaisnojuma tvērumu skat. ECT spriedumu, 2012. gada 11. decembris, Sampanis u.c. pret Grieķiju (Sampanis II) (CE:ECHR:2012:1211JUD005960809, 91. punkts).
41 Šajā sakarā Komisija uzskata, ka, neraugoties uz dažām izmaiņām tiesību aktos, kas veiktas kopš 2015. gada, joprojām trūkst efektīvu pasākumu un statistikas dati neliecina par faktisku uzlabojumu. Piemēram, Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras ziņojums (pieejams vietnē https://fra.europa.eu/en/publication/2022/roma-survey-findings) ir balstīts uz 2021. gada datiem, kas liecina, ka 65 % romu bērnu vecumā no 6 līdz 15 gadiem apmeklēja skolas, kurās lielākā daļa vai pat visi skolēni bija romi. Turklāt, lai gan Slovākijas iestādes un tiesas ir atzinušas šīs problēmas pastāvēšanu, valsts tiesību aktos nav prasīts veikt konkrētus pasākumus pret šādu segregāciju.
42 Skat. 36. zemsvītras piezīmi, minēts iepriekš, 4. lpp.
43 Štátna školská inšpekcia, Správa o stave a úrovni výchovy a vzdelávania v školách a školských zariadeniach v Slovenskej republike v školskom roku 2017/2018, prasības pieteikuma A.44. pielikums, 32. lpp.
44 Filipová, M., Slovākijas Republikas Izglītības, zinātnes, pētniecības un sporta ministrija, “Naším cieľom je odstrániť segregáciu rómskych detí” (“Mūsu mērķis ir izbeigt romu skolēnu segregāciju”), paziņojums presei, 2020. gada 17. jūnijs, pieejams vietnē https://www.minedu.sk/m-filipova-nasim-cielom-je-odstranit-segregaciu-romskych-deti/.
45 Úrad splnomocnenca vlády SR pre rómske komunity (Slovākijas Republikas valdības pilnvarotais birojs romu kopienu jautājumos), Stratégia rovnosti, inklúzie a participácie Rómov do roku 2030, 2021, pieejams vietnē https://www.romovia.vlada.gov.sk/strategie/strategia-pre-rovnost-inkluziu-a-participaciu-romov-do-roku-2030/.
46 Najvyšší súd Slovenskej republiky (Slovākijas Augstākā tiesa) spriedumi, 2022. gada 15. decembris, ats. 5Cdo/102/2020 (prasības pieteikuma A.52. pielikums); 2023. gada 28. marts, ats. 4Cdo/112/2021 (prasības pieteikuma A.53. pielikums), un 2023. gada 12. jūlijs, ats. 5Cdo/220/2022 (prasības pieteikuma A.54. pielikums).
47 Ministerstvo školstva, vedy, výskumu a športu SR, Metodická príručka desegregácie vo výchove a vzdelávaní, 2023, pieejams vietnē https://www.minedu.sk/data/att/71e/30599.332e7e.pdf.
48 Ministerstvo školstva, výskumu, vývoja a mládeže SR, Manuál na uplatňovanie štandardov dodržiavania zákazu segregácie vo výchove a vzdelávaní, 2024, pieejams vietnē https://www.minedu.sk/data/att/629/31682.beb17a.pdf.
49 Pieejams vietnē https://www.minedu.sk/desegregacia/ (pēdējo reizi skatīts 2025. gada 9. jūnijā).
50 Šajā ziņā skat. manus secinājumus lietā Komisija/Ungārija (Eiropas Savienības vērtības) (C‑769/22, EU:C:2025:408, 237. un nākamie punkti).
51 Pasākumi, kas veikti, lai apkarotu diskrimināciju, varētu ietekmēt lēmumu par soda uzlikšanu, pat ja Komisija nolemj celt prasību, pamatojoties uz LESD 260. pantu.
52 Tomēr Tiesas rīcībā esošie pierādījumi liecina, ka lielākoties mācību programmai nošķirtās klasēs vai skolās patiešām ir zemāka kvalitāte. Skat., piemēram, Eiropas Komisija: Tiesiskuma un patērētāju ģenerāldirektorāts, Migrācijas politikas grupa, Universiteit Utrecht un Durbáková, V., Country report non-discrimination – Transposition and implementation at national level of Council Directives 2000/43 and 2000/78 – Slovakia 2023, Eiropas Savienības Publikāciju birojs, 2023, pieejams vietnē https://data.europa.eu/doi/10.2838/45886, prasības pieteikuma A.51. pielikums, 49. lpp.
53 Šis jēdziens attiecas uz fenomenu, kur “baltās”/privileģētās ģimenes pārceļ savus bērnus no valsts skolām, it īpaši tām, kurās pieaug rasu daudzveidība, uz privātām skolām vai skolām, kas atrodas teritorijās, kurās dominē baltā rase. Tas bieži notiek, reaģējot uz šķietamo skolu kvalitātes pazemināšanos, ko var ietekmēt tādi faktori kā integrācijas politika vai demogrāfiskās pārmaiņas.
54 ECT nepieņēma “balto lidojumu” kā valsts attaisnojumu pret apgalvojumiem par segregāciju. Spriedumā, 2022. gada 13. decembris, Elmazova u.c. pret Ziemeļmaķedoniju (CE:ECHR:2022:1213JUD001181120, 72.–79. punkts), ECT atzina, ka valsts nevar būt vienīgais segregācijas cēlonis, konkrēti gadījumos, kad bērnu, kas nav romu bērni, vecāki atsakās reģistrēt savus bērnus skolās, jo tajās ir daudz romu skolēnu. Tomēr minētā tiesa konstatēja diskriminācijas aizlieguma noteikumu pārkāpumu, pat ja valstij nebija tāda nodoma, jo konkrētajā lietā šķietamā segregācija nebija objektīvi un saprātīgi pamatota. Skat. arī spriedumu, 2013. gada 30. maijs, Lavida u.c. pret Grieķiju, (CE:ECHR:2013:0530JUD000797310, 72. punkts).
55 Līdzīgi skat. ECT spriedumu, 2022. gada 13. decembris, Elmazova u.c. pret Ziemeļmaķedoniju (CE:ECHR:2022:1213JUD001181120, 77. un 78. punkts), kurā ECT konstatēja, ka “balto lidojumu” padara iespējamu veids, kādā tiesiskais regulējums ir strukturēts attiecībā uz uzņemšanas un nosūtīšanas noteikumiem, tādējādi ļaujot privileģētiem vecākiem izdarīt šādu izvēli.
56 ECT spriedums, 2025. gada 27. februāris, Salay pret Slovākiju, (CE:ECHR:2025:0227JUD002935922, 112. punkts).
57 Līdzīgi skat. ECT spriedumus, 2022. gada 13. decembris, Elmazova u.c. pret Ziemeļmaķedoniju (CE:ECHR:2022:1213JUD001181120, 73. punkts), un 2023. gada 30. marts, Szolcsán pret Ungāriju (CE:ECHR:2023:0330JUD002440816, 54., 55. un 57. punkts).