I.

Ievads

1.

Šī lieta attiecas uz atklātu konkursu, ko izsludinājusi Ministero della Difesa (Aizsardzības ministrija, Itālija; turpmāk tekstā – “ministrija”), lai piešķirtu darbaspēka nodrošināšanas pakalpojumu līguma slēgšanas tiesības, tostarp saistībā ar materiālu iekraušanu, izkraušanu un pārvadāšanu  ( 2 ). Šķiet, ka šajos materiālos ir iekļauta munīcija un sprāgstvielas  ( 3 ). Minētie pakalpojumi ir gan darbietilpīgi  ( 4 ), gan tiem ir “standarta raksturlielumi”  ( 5 ). Attiecīgā līguma slēgšanas tiesības tika piešķirtas, pamatojoties uz zemākās cenas kritēriju. Tomēr Itālijas tiesību aktos ir paredzēts, ka darbietilpīgu pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesības jāpiešķir, vadoties pēc saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma kritērija, ko nosaka, ņemot vērā labāko cenas un kvalitātes attiecību  ( 6 ). Turpretim līgumu par pakalpojumiem ar “standarta raksturlielumiem”  ( 7 ) slēgšanas tiesības var piešķirt, pamatojoties uz zemākās cenas kritēriju, izņemot gadījumus, kad tie ir darbietilpīgi  ( 8 ).

2.

Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija) vēlas noskaidrot, vai it īpaši samērīguma princips un Direktīvas 2014/24/ES  ( 9 ) 67. panta 2. punkts nepieļauj valsts tiesībās paredzēto aizliegumu izmantot zemākās cenas piešķiršanas kritēriju, ja attiecīgie pakalpojumi ir gan darbietilpīgi, gan standartizēti. Pakārtoti iesniedzējtiesa jautā Tiesai, vai līgumslēdzējai iestādei ir zināma rīcības brīvība, izvēloties piešķiršanas kritēriju, ņemot vērā tostarp to, ka konkursa nolikumā ir paredzēts, ka saskaņā ar līgumu nodarbināto personu algas tiek maksātas saskaņā ar piemērojamo valsts nozares koplīgumu un ka jebkura piedāvātā cenas atlaide var tikt pamatota tikai ar pretendenta potenciālo peļņu, kas ir noteikta 5 % apmērā no līguma vērtības, kura norādīta paziņojumā par konkursu  ( 10 ).

II.

Atbilstošās tiesību normas

A.

Savienības tiesības

1.

Direktīva 2009/81

3.

Direktīvas 1. pantā “Definīcijas” noteikts:

4.

Direktīvas 2. pants “Piemērošanas joma” paredz:

5.

Direktīvas 3. pantā “Jaukti līgumi” noteikts:

6.

Direktīvas 47. pantā “Līgumslēgšanas tiesību piešķiršanas kritēriji” noteikts:

2.

Direktīva 2014/24

7.

Šīs direktīvas 2. panta 1. punkta 9. apakšpunktā paredzēts, ka “publiski pakalpojumu līgumi” ir “publiski līgumi”, kuru priekšmets ir pakalpojumu sniegšana, izņemot “publiskos būvdarbu līgumus”, kas minēti 2. panta 1. punkta 6. apakšpunktā.

8.

Direktīvas 15. pantā “Aizsardzība un drošība” noteikts:

9.

Direktīvas 16. pantā “Ar aizsardzības vai drošības aspektiem saistīts jaukts iepirkums” noteikts:

10.

Direktīvas 18. pantā “Iepirkuma principi” paredzēts:

11.

Direktīvas 67. pantā “Līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas kritēriji” noteikts:

12.

Direktīvas 70. pants “Līgumu izpildes nosacījumi” paredz:

B.

Itālijas tiesības

13.

Publisko līgumu kodeksa  ( 11 ) 50. panta 1. punktā paredzēts:

14.

Publisko līgumu kodeksa 95. panta 3. punktā paredzēts:

15.

Publisko līgumu kodeksa 95. panta 4. punkta b) apakšpunktā noteikts:

III.

Pamatlieta un prejudiciālais jautājums

16.

2022. gada 14. jūlijā ministrija izsludināja atklātu iepirkuma procedūru Eiropas Savienības ietvaros  ( 12 ) par darbaspēka pakalpojumu sniegšanu, tostarp saistībā ar preču pārvadājumiem 2023. gadā  ( 13 ). Līgums, kas atjaunināms uz trim gadiem, tika sadalīts deviņās daļās. Tiesvedība iesniedzējtiesā ir saistīta ar 6. daļu  ( 14 ). Ņemot vērā, ka līgums par šo daļu attiecās uz standartizētiem pakalpojumiem, par piešķiršanas kritēriju tika noteikta zemākā cena saskaņā ar Publisko līgumu kodeksa 95. panta 4. punkta b) apakšpunktu. Mara s.c.r.l. (turpmāk tekstā – “Mara”), Gruppo SAMIR Global Service s.r.l. (turpmāk tekstā – “Samir”) un cits pretendents piedāvāja 100 % atlaidi līgumam par 6. daļu  ( 15 ). Izlozes kārtībā tika pieņemts Mara piedāvājums.

17.

Samir šo līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu apstrīdēja Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija)  ( 16 ). 2023. gada 11. aprīlī  ( 17 ) šī tiesa apmierināja Samir prasību un atcēla paziņojumu par konkursu saistībā ar attiecīgo daļu. Tā uzskatīja, ka saskaņā ar Publisko līgumu kodeksa 95. panta 3. punkta a) apakšpunktu līguma slēgšanas tiesības būtu jāpiešķir, pamatojoties uz labāko kvalitātes un cenas attiecību. Ņemot vērā, ka šie pakalpojumi ir darbietilpīgi, Publisko līgumu kodeksa 95. panta 4. punkta b) apakšpunkts, kas attiecas uz zemākās cenas kritērija izmantošanu standartizētiem pakalpojumiem, nav piemērojams.

18.

Mara šo spriedumu pārsūdzēja iesniedzējtiesā, un Samir iesniedza pretapelācijas sūdzību. Tiesvedībā iesniedzējtiesā Mara tostarp apgalvoja, ka Publisko līgumu kodeksa 95. panta 3. punkta a) apakšpunkts pārkāpj samērīguma principu, jo pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu Direktīvas 2014/24 mērķus. Zemākās cenas kritēriju varot pieņemt attiecībā uz ļoti standartizētām precēm vai pakalpojumiem kā šajā lietā, jo nav reālas vajadzības iegūt diferencētus tehniskos piedāvājumus, kas “lieki [sarežģī] konkursa procedūru un pārkāpj valsts iestāžu labas pārvaldības konstitucionālo principu”. Konkursa nolikuma 17. pantā bija noteikts, ka nodarbināto darba ņēmēju algas jāmaksā saskaņā ar valsts nozares koplīgumu. Līdz ar to jebkura cenu atlaide varētu būt balstīta tikai uz līguma vērtības, kas norādīta paziņojumā par konkursu, uzcenojumu. “Tādējādi tiek ievēroti [Publisko līgumu kodeksa] 50. pantā noteiktie mērķi, kuri pēc būtības ir vērsti uz nodarbinātības līmeņa nodrošināšanu un darba ņēmēju aizsardzību, piemērojot valsts darba koplīgumu.”  ( 18 )

19.

Iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar Publisko līgumu kodeksa 95. panta 4. punkta b) apakšpunktu zemākās cenas kritēriju var izmantot standartizētiem pakalpojumiem. Tomēr darbietilpīgu pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesības saskaņā ar minētā kodeksa 95. panta 3. punkta a) apakšpunktu jāpiešķir, pamatojoties tikai uz saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu  ( 19 ). Kā izriet no pastāvīgās valsts judikatūras, darbietilpīgu pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesības saskaņā ar Publisko līgumu kodeksa 50. panta 1. punktu un 95. panta 3. punkta a) apakšpunktu jebkurā gadījumā tiekot piešķirtas, izmantojot labākās cenas un kvalitātes attiecības kritēriju arī tad, ja tie ir standartizēti pakalpojumi šā kodeksa 95. panta 4. punkta b) apakšpunkta izpratnē. Tas atbilstot Itālijas konstitucionālo tiesību un Savienības tiesību galvenajam mērķim – aizsargāt darba ņēmējus  ( 20 ).

20.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka valsts tiesību aktu piemērošana novestu pie konkursa atcelšanas, jo tajā nav izmantots “saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma kritērijs”. Tomēr, ņemot vērā to, ka darba ņēmēju aizsardzība, kas parasti tiek nodrošināta, izmantojot šo kritēriju, konkursa nolikumā tikpat lielā mērā tika panākta ar cita kritērija palīdzību, pienākums izmantot saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma piešķiršanas kritēriju, šķiet, esot acīmredzami pārmērīgs, nesamērīgs un nepamatots  ( 21 ).

21.

Tādējādi Consiglio di Stato (Valsts padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

IV.

Tiesvedība Tiesā

22.

Mara, Samir, Francijas un Itālijas valdības, kā arī Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. Tiesa lietas dalībniekiem un ieinteresētajām personām uzdeva rakstveida jautājumus  ( 22 ), tostarp par Direktīvu 2009/81 un 2014/24 piemērošanas jomu. Tiesa arī lūdza tos norādīt, kura direktīva attiecas uz konkrēto līgumu un vai līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas kritērijs atšķiras atkarībā no piemērojamās direktīvas. Mara, Itālijas valdība un Komisija atbildēja uz šiem rakstveida jautājumiem. Tās arī sniedza mutvārdu paskaidrojumus un atbildēja uz Tiesas jautājumiem tiesas sēdē 2025. gada 30. aprīlī.

V.

Izvērtējums

Ievada apsvērumi – pamatlietā aplūkotajam līgumam piemērojamais tiesiskais regulējums

23.

Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Consiglio di Stato (Valsts padome) atsaucas uz LESD 49. un 56. pantu, kā arī Direktīvu 2014/24. Turklāt konkursu izsludināja ministrija, un šķiet, ka tajā ir iekļauti pakalpojumi saistībā ar munīciju un sprāgstvielām  ( 23 ). Tādējādi, lai noteiktu līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas kritērijus, jāpārbauda, vai Direktīva 2009/81  ( 24 ) ir piemērojama līgumam  ( 25 ).

24.

Attiecībā uz LESD 49. un 56. panta piemērošanu pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka ikviens valsts pasākums jomā, kas Savienības mērogā ir visaptveroši saskaņota, jānovērtē, ņemot vērā nevis primāro tiesību normas, bet gan šā saskaņošanas pasākuma normas  ( 26 ). Gan Direktīvā 2009/81, gan Direktīvā 2014/24 ir paredzēta pilnīga saskaņošana attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, kas ietilpst to piemērošanas jomā. No tā izriet, ka tad, ja viena no šīm direktīvām ir piemērojama konkursam attiecībā uz 6. daļu, LESD 49. un 56. pantam šajā tiesvedībā nav nozīmes.

25.

Atbildot uz Tiesas rakstveida jautājumiem par Direktīvas 2009/81 iespējamo piemērojamību, Mara norādīja, ka attiecīgais līgums būtībā ir par iekraušanas un izkraušanas darbībām. Tā kā līgums neattiecoties uz militāro aprīkojumu, piemēram, munīciju un sprāgstvielām, tas neietilpstot Direktīvas 2009/81 piemērošanas jomā, kā noteikts tās 2. pantā. Itālijas valdība norāda, ka nav nepieciešams noteikt, kura direktīva ir piemērojama. Neatkarīgi no tā, vai attiecīgajam līgumam piemērojams Direktīvas 2009/81 47. pants vai Direktīvas 2014/24 67. pants, abas direktīvas atļaujot izmantot saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma kritēriju vai zemākās cenas kritēriju. Komisija uzskata, ka 6. daļas ietvaros sniedzamo pakalpojumu apraksts var būt “tieši saistīts” ar “militāro aprīkojumu” saskaņā ar Direktīvas 2009/81 1. panta 6. punktu un 2. panta c) punktu un ka attiecīgais līgums var ietilpt šīs direktīvas piemērošanas jomā. Jauktu līgumu – kuri saistīti ar aizsardzību un uz kuriem attiecas Direktīvas 2009/81 3. pants un Direktīvas 2014/24 16. pants – gadījumā no pēdējās minētās direktīvas 13. apsvēruma izriet, ka Savienības likumdevējs ir vēlējies atstāt līgumslēdzējai iestādei zināmu rīcības brīvību, izvēloties, kuru direktīvu piemērot.

26.

Vispirms jāuzsver, ka 6. daļas vērtība pārsniedz gan Direktīvas 2009/81  ( 27 ) 8. panta a) punktā, gan Direktīvas 2014/24  ( 28 ) 4. panta b) punktā noteiktās robežvērtības.

27.

Attiecībā uz Direktīvas 2009/81 piemērojamību ar to apstākli vien, ka konkursu attiecībā uz 6. daļu ir izsludinājusi ministrija, nepietiek, lai to iekļautu šīs direktīvas piemērošanas jomā. Tomēr, ņemot vērā munīcijas un sprāgstvielu  ( 29 ), tātad militārā aprīkojuma Direktīvas 2009/81 1. panta 6. punkta izpratnē, acīmredzamo iekļaušanu materiālos, kas ir 6. daļas pakalpojumu iepirkuma priekšmets, jāizvērtē šīs direktīvas 2. pants, kurā ir noteikta tās piemērošanas joma.

28.

Aplūkotais līgums attiecas uz pakalpojumu sniegšanu, nevis uz preču vai aprīkojuma piegādi. Tāpēc Direktīvas 2009/81 2. panta a) punkts par militārā aprīkojuma piegādi un minētās direktīvas 2. panta b) punkts par sensitīva aprīkojuma piegādi  ( 30 ) nav piemērojams. Direktīvas 2009/81 2. panta c) punkts attiecas uz tādu pakalpojumu sniegšanu, kas “tieši saistīti” ar militāro aprīkojumu, savukārt šīs direktīvas 2. panta d) punkts attiecas uz pakalpojumiem, “kas tieši paredzēti militāriem mērķiem”  ( 31 ). Ņemot vērā to, ka munīcijas un sprāgstvielu iekļaušana tajos materiālos, uz kuriem attiecas uzaicinājums iesniegt piedāvājumus par pakalpojumiem 6. daļā, ir samērā margināla vai sekundāra, uzskatu, ka Direktīvas 2009/81 2. panta d) punkts nav piemērojams attiecībā uz 6. daļu  ( 32 ). Tomēr Direktīvas 2009/81 2. panta c) punktu var piemērot, jo līguma izpilde tostarp attiecas uz militārā aprīkojuma pārvadāšanu  ( 33 ). Turklāt šādu pakalpojumu sniegšana var atļaut gan fizisku piekļuvi militārajam aprīkojumam, gan piekļuvi ar to saistītai  ( 34 ) sensitīvai informācijai  ( 35 ).

29.

Attiecībā uz Direktīvas 2014/24 piemērojamību uzskatu, ka saskaņā ar šīs direktīvas 1. panta 1. punktu un tās 2. panta 1. punkta 9. apakšpunktā ietverto “publisko pakalpojumu līgumu” definīciju līguma slēgšanas tiesību piešķiršana attiecībā uz 6. daļu principā ir jāveic, ievērojot šajā direktīvā paredzētos noteikumus. Vienīgie atļautie Direktīvas 2014/24 piemērošanas izņēmumi ir tie, kas tajā ir izsmeļoši un skaidri minēti  ( 36 ).

30.

Šķiet, ka līguma priekšmets attiecībā uz 6. daļu ir pakalpojumi, uz kuriem daļēji attiecas Direktīva 2009/81 un daļēji Direktīva 2014/24. Gan Direktīvā 2009/81, gan Direktīvā 2014/24 ir paredzētas “kolīziju normas”, lai noteiktu jauktiem līgumiem piemērojamo tiesisko regulējumu. Tādējādi jaukti līgumi, kuru priekšmets ir pakalpojumi, kas daļēji ietilpst Direktīvas 2009/81 darbības jomā un daļēji – tostarp Direktīvas 2014/24  ( 37 ) darbības jomā, ir reglamentēti Direktīvas 2009/81 3. panta 1. punktā un Direktīvas 2014/24 16. pantā  ( 38 ).

31.

Direktīvas 2009/81 3. panta 1. punktā noteikts, ka šādus jauktus līgumus piešķir saskaņā ar Direktīvu 2009/81, turklāt tikai tad, ja viena līguma noslēgšanai ir objektīvi iemesli  ( 39 ).

32.

Direktīvas 2014/24 16. pantā paredzētās kolīziju normas ir sarežģītākas un aptver daudzus gadījumus.

33.

Ja konkrētā līguma dažādās daļas ir objektīvi atdalāmas, līgumslēdzēja iestāde var izvēlēties piešķirt tiesības noslēgt vairākus līgumus par katru daļu atsevišķi vai piešķirt tiesības noslēgt nedalītu līgumu  ( 40 ). Direktīvas 2014/24 16. panta 2. punkta ceturtajā daļā ir precizēts, ka lēmumu piešķirt tiesības slēgt nedalītu līgumu nepieņem tādēļ, lai līgumiem nevajadzētu piemērot Direktīvu 2014/24 vai Direktīvu 2009/81. Ja līgumslēdzēja iestāde izvēlas piešķirt tiesības noslēgt nedalītu līgumu, tās var piešķirt saskaņā ar Direktīvu 2009/81 ar noteikumu, ka tiesību noslēgt nedalītu līgumu piešķiršanu pamato objektīvi iemesli  ( 41 ). Tas nozīmē, ka līgumslēdzēja iestāde var izvēlēties piešķirt līguma slēgšanas tiesības saskaņā ar Direktīvu 2014/24, ja nedalīta līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu pamato objektīvi iemesli  ( 42 ). Tas arī nozīmē, ka līguma slēgšanas tiesības jāpiešķir saskaņā ar Direktīvu 2014/24, ja nedalīta līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu nepamato objektīvi iemesli  ( 43 ).

34.

Direktīvas 2014/24 16. panta 4. punktā tostarp ir paredzēts, ka gadījumos, kad konkrētā līguma dažādās daļas nav objektīvi atdalāmas, līguma slēgšanas tiesības var piešķirt saskaņā ar Direktīvu 2009/81. Tas nozīmē, ka līgumslēdzēja iestāde var izvēlēties piešķirt līguma slēgšanas tiesības saskaņā ar Direktīvu 2014/24. Turklāt šī izvēle nav pakļauta nosacījumiem  ( 44 ).

35.

Itālijas valdība atbildē uz rakstveida jautājumiem norādīja, ka, lai gan līguma daļas attiecībā uz 6. daļu bija objektīvi atdalāmas, tika piešķirts nedalīts līgums. Šī valdība uzskata, ka, tā kā ar dažādiem materiāliem ir jārīkojas vienlaikus, tas “prasīja” piešķirt 6. daļu vienam pretendentam. Tomēr Mara un Komisija tiesas sēdē norādīja, ka attiecīgā līguma dažādās daļas nav objektīvi atdalāmas. Galu galā tas ir faktu jautājums, kas ir iesniedzējtiesas jurisdikcijā.

36.

Attiecībā uz 6. daļu tika izsludināts viens konkurss.

37.

Ja iesniedzējtiesai konstatētu, ka dažādās līguma daļas attiecībā uz 6. daļu nav objektīvi atdalāmas, jāuzsver, ka Tiesas rīcībā esošajos lietas materiālos nav informācijas, kas norādītu, ka nedalīta līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu par šo daļu nepamatoja objektīvi iemesli  ( 45 ) vai ka lēmums par nedalīta līguma piešķiršanu tika pieņemts, lai izslēgtu šo daļu no Direktīvas 2009/81 vai Direktīvas 2014/24 piemērošanas  ( 46 ). No tā izriet, ka saskaņā ar Direktīvas 2014/24 16. pantu ministrija varēja izvēlēties piešķirt līguma slēgšanas tiesības par 6. daļu saskaņā ar šo direktīvu vai Direktīvu 2009/81  ( 47 ). Ja iesniedzējtiesa konstatētu, ka dažādās līguma daļas attiecībā uz 6. daļu nav objektīvi atdalāmas, līguma slēgšanas tiesības var piešķirt saskaņā ar Direktīvu 2014/24 vai Direktīvu 2009/81  ( 48 ).

38.

No tā izriet, ka saskaņā gan ar Direktīvas 2014/24 16. panta 2. punktu, gan ar 16. panta 4. punktu attiecīgā līguma slēgšanas tiesības principā var tikt piešķirtas saskaņā ar šo direktīvu.

39.

Tādējādi ir acīmredzama pretruna, no vienas puses, starp Direktīvas 2009/81 3. panta 1. punkta formulējumu, kurā lietots termins “piešķir”, un, no otras puses, Direktīvas 2014/24 16. panta 2. punkta un 16. panta 4. punkta formulējumu, kurā lietots termins “var”. Šī pretruna ir īpaši “neveiksmīga”, jo Direktīvā 2014/24 ir tieši paredzēta tās mijiedarbība ar iepriekšējo Direktīvu 2009/81. Tomēr ne ar Direktīvu 2014/24, ne ar citiem Savienības tiesību aktiem netika grozīts vai atcelts Direktīvas 2009/81 3. panta 1. punkts. Tādējādi attiecīgo tiesību normu gramatiskā interpretācija  ( 49 ) nav pietiekama, lai atrisinātu jautājumu par to, kura direktīva ir piemērojama. Tā vēl jo vairāk ir tāpēc, ka gan Direktīvas 2009/81 3. panta 1. punkts, gan Direktīvas 2014/24 16. pants bija paredzēts tieši šim nolūkam.

40.

Neraugoties uz šo acīmredzamo pretrunu, uzskatu, ka attiecīgās tiesību normas var saskaņot, ņemot vērā Direktīvas 2014/24 13. apsvērumu, kurā ir noteikts, ka “būtu jāprecizē, ka līgumslēdzējām iestādēm nevajadzētu liegt izvēlēties dažiem jauktiem līgumiem piemērot nevis [Direktīvu 2009/81], bet gan [Direktīvu 2014/24]”. Savienības likumdevēja nodoms, pieņemot Direktīvas 2014/24 16. pantā paredzētās kolīziju normas, bija papildināt un mīkstināt stingrākās kolīziju normas, kas tostarp ietvertas Direktīvas 2009/81 3. panta 1. punktā, un ļaut līgumslēdzējām iestādēm izvēlēties  ( 50 ), kuru direktīvu piemērot  ( 51 ).

41.

Tāpat jānorāda, ka šī pieeja pilnībā atbilst Direktīvas 2009/81 galvenajam mērķim, proti, izveidot Eiropas aizsardzības tehnoloģisko un rūpniecības bāzi  ( 52 ) un nodrošināt iepirkumiem faktiskus konkurences apstākļus  ( 53 ), vienlaikus ievērojot dalībvalstu drošības prasības  ( 54 ) un tostarp, ja nepieciešams, ņemot vērā šajā nozarē sniegto pakalpojumu sensitīvo raksturu  ( 55 ). Līgumslēdzējas iestādes ir vislabākajā pozīcijā, lai katrā atsevišķā gadījumā izlemtu, vai konkrētais līgums patiešām pamato Direktīvas 2009/81 sui generis noteikumu piemērošanu vai vispārīgāko, elastīgo un konkurenci veicinošo Direktīvas 2014/24 noteikumu piemērošanu. Dažos gadījumos, ja līguma aizsardzības elementi ir margināli vai nenozīmīgi, kā tas, šķiet, ir šajā lietā  ( 56 ), līgumslēdzējas iestādes interesēs var būt izvēlēties piemērot Direktīvā 2014/24 ietvertos noteikumus.

42.

Tāpēc uzskatu, ka ministrija principā varēja brīvi izvēlēties  ( 57 ) piemērojamos noteikumus un faktiski, šķiet  ( 58 ), ir piemērojusi Direktīvas 2014/24 noteikumus. Tas skaidri izriet no Direktīvas 2014/24 27. pantā paredzētās atklātās procedūras izmantošanas  ( 59 ), jo Direktīvā 2009/81 nav ietverta šāda procedūra vai tai līdzvērtīga procedūra  ( 60 ).

Attiecīgā līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas kritērijs – Direktīvas 2014/24 67. panta 2. punkta trešā daļa

43.

Attiecīgā līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas kritēriji jāvērtē tostarp saskaņā ar Direktīvas 2009/81 47. pantu vai Direktīvas 2014/24 67. pantu atkarībā no tā, kura direktīva ir piemērojama  ( 61 ). Ņemot vērā manus ievada apsvērumus par piemērojamajiem Savienības noteikumiem, iesniedzējtiesas jautājumu izvērtēšu, ņemot vērā Direktīvu 2014/24  ( 62 ), jo īpaši tās 67. panta 2. punkta trešo daļu un samērīguma principu.

44.

Direktīvas 2014/24 67. panta 1. punktā paredzēts, ka līgumslēdzējām iestādēm publiskā iepirkuma līgumi jāpiešķir, pamatojoties uz saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu. Šīs direktīvas 67. panta 2. punkta pirmajā daļā šis jēdziens ir definēts ļoti plaši. Tajā norādīts, ka līgumslēdzējām iestādēm saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu nosaka pēc cenas vai izmaksām un tajā var būt ietverta labākā cenas un kvalitātes attiecība. Labākā cenas un kvalitātes attiecība jāizvērtē, pamatojoties uz kritērijiem, tostarp kvalitātes, vides  ( 63 ) un/vai sociālajiem  ( 64 ) aspektiem, kas saistīti ar attiecīgā līguma priekšmetu  ( 65 ). Direktīvas 2014/24 67. panta 2. punkta pirmajā daļā ietvertais kritēriju saraksts attiecībā uz labāko cenas un kvalitātes attiecību nav izsmeļošs  ( 66 ). Spriedumā Concordia Bus Finland  ( 67 ) Tiesa ir apstiprinājusi, ka piešķiršanas kritērijiem, ko līgumslēdzēja iestāde izmanto, lai noteiktu saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu  ( 68 ), ne vienmēr ir tikai ekonomisks raksturs, jo piedāvājuma vērtību no līgumslēdzējas iestādes viedokļa var ietekmēt arī citi faktori.

45.

Papildu kritēriju, kas nav cena vai izmaksas, iekļaušana, ko veic līgumslēdzējas iestādes, ir fakultatīva saskaņā ar Direktīvas 2014/24 67. panta 2. punkta pirmo daļu  ( 69 ). Ja līgumslēdzējas iestādes, piešķirot līguma slēgšanas tiesības, izvēlas piemērot papildu kritērijus, izvēlētajiem kritērijiem jāatbilst pārredzamības, diskriminācijas aizlieguma un vienlīdzīgas attieksmes principiem, lai nodrošinātu piedāvājumu relatīvā izdevīguma objektīvu salīdzināšanu un tādējādi efektīvu konkurenci. No tā izriet, ka līgumslēdzējām iestādēm nav neierobežotas rīcības brīvības, izvēloties papildu kritērijus  ( 70 ).

46.

Savukārt Direktīvas 2014/24 67. panta 2. punkta trešajā daļā nepārprotami un bez nosacījumiem ir paredzēts, ka katra dalībvalsts var aizliegt visām tās līgumslēdzējām iestādēm izmantot “tikai cenu vai tikai izmaksas kā vienīgo piešķiršanas kritēriju”  ( 71 ). Iespēja pieņemt šādu aizliegumu ir spēkā neatkarīgi no attiecīgā līguma īpašajām iezīmēm vai priekšmeta. Šajā ziņā Direktīvas 2014/24 67. panta 2. punkta trešā daļa nav pakļauta nevienam izņēmumam vai atkāpei un tādējādi piešķir dalībvalstīm plašu rīcības brīvību, īstenojot tajā paredzēto iespēju. Turklāt no šīs tiesību normas teksta izriet, ka dalībvalstis var izvēlēties īstenot savu rīcības brīvību, ierobežojot cenas vai izmaksu izmantošanu ar noteiktām līgumslēdzēju iestāžu kategorijām vai konkrēta veida līgumiem  ( 72 ). Tas nozīmē, ka dalībvalstis var aizliegt noteiktām līgumslēdzējām iestādēm vai konkrēta veida līgumiem izmantot cenu vai izmaksas kā vienīgo piešķiršanas kritēriju.

47.

Neraugoties uz dalībvalstu plašo rīcības brīvību saskaņā ar Direktīvas 2014/24 67. panta 2. punkta trešo daļu, tām, izmantojot šajā tiesību normā paredzēto iespēju, tomēr ir jāievēro LESD pamatnoteikumi, it īpaši noteikumi par preču brīvu apriti, brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību, kā arī no tiem izrietošie principi, piemēram, vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principi, kas turklāt ir atspoguļoti Direktīvas 2014/24 18. pantā  ( 73 ).

48.

Itālijas likumdevējs ir izmantojis šaurāko iespēju, kas paredzēta Direktīvas 2014/24 67. panta 2. punkta trešajā daļā, pieņemot Publisko līgumu kodeksa 95. panta 3. punkta a) apakšpunktu un 95. panta 4. punkta b) apakšpunktu, kas būtībā paredz, ka darbietilpīgi līgumi – kuros darbaspēka izmaksas ir vismaz 50 % no kopējās līguma summas – jāpiešķir, pamatojoties uz labāko cenas un kvalitātes attiecību. Šī prasība ir piemērojama pat tad, ja pakalpojumi ir standartizēti. Tādējādi šādos gadījumos ir aizliegts izmantot zemākās cenas kritēriju. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Publisko līgumu kodeksa 95. panta 3. punkta a) apakšpunkta un 95. panta 4. punkta b) apakšpunkta mērķis ir aizsargāt darba ņēmējus  ( 74 ).

49.

Uz 6. daļas līgumu attiecas Publisko līgumu kodeksa 95. panta 3. punkta a) apakšpunkts un 95. panta 4. punkta b) apakšpunkts. Tomēr pretēji šiem noteikumiem 6. daļa tika piešķirta, pamatojoties uz zemāko cenu, nevis uz labāko cenas un kvalitātes attiecību  ( 75 ).

50.

Mara uzskata, ka darbietilpīgu standartizētu pakalpojumu gadījumā Itālijas tiesībās paredzētais vispārējais un abstraktais aizliegums izmantot zemākās cenas kritēriju ir acīmredzami pārmērīgs, nesamērīgs un nepamatots pasākums, jo šādu pakalpojumu kvalitatīvajiem aspektiem nav nozīmes. Turklāt šo secinājumu nevar apšaubīt, lai aizsargātu darba ņēmēju atalgojumu vai drošību. Šajā gadījumā jebkura piešķirtā atlaide bija balstīta vienīgi uz pretendenta iespējamo peļņu (kas noteikta 5 % apmērā no daļas vērtības), tādējādi izslēdzot iespēju samazināt darbaspēka izmaksas un/vai piešķirt pārmērīgas atlaides, kas kaitētu darba ņēmējiem. Tāpēc konkursa noteikumi pilnībā atbilda Direktīvas 2014/24 18. panta 2. punkta noteikumiem un darba ņēmēju aizsardzības mērķim, kā arī šīs direktīvas 98. apsvērumā izklāstītajam darba ņēmēju aizsardzības mērķim. Šajā lietā samērīguma principa pārkāpums ir arī acīmredzams, jo attiecīgās valsts iestādes un valsts tiesa apstiprināja, ka Mara ir ievērojusi darba samaksas un drošības prasības.

51.

Samir  ( 76 ), Francijas  ( 77 ) un Itālijas  ( 78 ) valdības, kā arī Komisija  ( 79 ) uzskata, ka Publisko līgumu kodeksa 95. panta 3. punkta a) apakšpunktā un 95. panta 4. punkta b) apakšpunktā noteiktais aizliegums izmantot zemāko cenu ir samērīgs, jo tas aizsargā darba ņēmēju tiesības un garantē sniegto pakalpojumu kvalitāti.

52.

Saskaņā ar samērīguma principu  ( 80 ), kas ir Savienības tiesību vispārējais princips, noteikumi, kurus dalībvalstis ir pieņēmušas, īstenojot Direktīvas 2014/24 tiesību normas, piemēram, noteikumi, ar kuriem ir paredzēti tās 67. panta 2. punkta trešās daļas īstenošanas nosacījumi, nedrīkst pārsniegt to, kas ir nepieciešams šīs direktīvas mērķu sasniegšanai  ( 81 ).

53.

Vispirms jāuzsver, ka Direktīvas 2014/24 67. panta 2. punkta trešā daļa neļauj izslēgt cenu vai izmaksas no līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas kritērijiem  ( 82 ). Šī tiesību norma tikai ļauj dalībvalstīm aizliegt to izmantošanu kā vienīgo piešķiršanas kritēriju. Tādējādi līgumslēdzējas iestādes līguma slēgšanas tiesību piešķiršanai var brīvi izvēlēties no neizsmeļoša atbilstošo kritēriju klāsta, kas obligāti ietver cenu un izmaksas. Šajā ziņā Publisko līgumu kodeksa 95. panta 3. punkta a) apakšpunktā un 95. panta 4. punkta b) apakšpunktā noteiktā aizlieguma darbības joma ir ierobežota, un tas, kā norāda iesniedzējtiesa, ir pielāgots darba ņēmēju aizsardzībai  ( 83 ). Tas, ka Itālijas likumdevējs abstrakti un vispārīgi ir izslēdzis zemāko cenu kā vienīgo kritēriju darbietilpīgu pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanai, neatņem līgumslēdzējām iestādēm iespēju ņemt vērā šādu līgumu cenu vai izmaksas, bet tikai uzliek tām pienākumu papildus ņemt vērā šādu līgumu raksturu un specifiskos raksturlielumus, tādējādi nodrošinot, ka tiks izvēlēts labākais piedāvājums  ( 84 ).

54.

Attiecībā uz darbietilpīgiem pakalpojumiem, tostarp standartizētiem pakalpojumiem, nav acīmredzams  ( 85 ), ka visi kritēriji, izņemot cenu vai izmaksas, ir pilnīgi lieki vai nebūtiski saistībā ar līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu par šādiem pakalpojumiem. Šāds secinājums ir balstīts uz pieņēmumu, ka šo pakalpojumu kvalitāte nekādā veidā nevar tikt diferencēta un ka darba ņēmēju tiesības, kā arī viņu veselību un drošību var pilnībā nodrošināt ar valsts tiesību aktiem un/vai konkursa nolikuma 17. pantu.

55.

Papildu kritēriju, kas nav cena vai izmaksas, nozīme, lai nodrošinātu – in concreto, proti, konkrēta konkursa gadījumā un abstrakti saistībā ar publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu kopumā – ne tikai darba ņēmēju atalgojuma līmeni  ( 86 ), bet arī viņu veselību  ( 87 ) un drošību, ir acīmredzama attiecībā uz visiem darbietilpīgiem pakalpojumiem, tostarp standartizētiem pakalpojumiem, neatkarīgi no to atkārtošanās  ( 88 ). Piemēram, papildu piešķiršanas kritēriju, kas nav zemākā cena, nozīme, lai aizsargātu darba ņēmēju veselību un drošību, ir īpaši aktuāla attiecībā uz 6. daļu, kurā tostarp ir paredzētas darbības ar munīciju un sprāgstvielām. Turklāt, kā norāda Samir, zemākās cenas kritērija piemērošana, nevis labākās cenas un kvalitātes attiecības izvēle var veicināt nekvalificēta darbaspēka nodarbināšanu, kaitējot ne tikai sniegtā pakalpojuma kvalitātei, bet arī drošībai. Tas var arī atturēt no ieguldījumiem personāla apmācībā  ( 89 ).

56.

Lai gan šķiet, ka attiecīgās valsts tiesību normas nav īpaši izstrādātas, lai aizsargātu sniegto pakalpojumu kvalitāti  ( 90 ), nevar izslēgt, ka šādu standartizētu pakalpojumu sniegšanai norīkotā personāla organizācija, kvalifikācija un pieredze var ietekmēt līgumu izpildes līmeni un līdz ar to piedāvājumu ekonomisko vērtību  ( 91 ). Šajā ziņā Direktīvas 2014/24 93. apsvērumā ir norādīts, ka “būtu jāpaskaidro, ka, ja ar valsts noteikumiem ir noteikta atlīdzība par konkrētiem pakalpojumiem vai ir paredzētas fiksētas cenas par konkrētām piegādēm, tad joprojām ir iespējams izvērtēt vislabāko rezultātu par samaksāto cenu, pamatojoties uz citiem faktoriem, kas nav tikai cena vai atlīdzība”  ( 92 ).

57.

Savos apsvērumos Mara  ( 93 ) atsaucas arī uz spriedumu Tedeschi un Consorzio Stabile Istant Service  ( 94 ), kas attiecās uz valsts tiesisko regulējumu, ar kuru tika ierobežota iespēja pazemināt cenas, kuras piemērojamas apakšuzņēmuma līgumiem nodotiem būvdarbiem, piegādei vai pakalpojumiem, ne vairāk kā par 20 % salīdzinājumā ar cenām, kas norādītas lēmumā par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu  ( 95 ). Tiesa ir uzskatījusi, ka šāds ierobežojums var padarīt mazāk pievilcīgu iespēju līgumsaistību izpildes nodrošināšanai izmantot apakšuzņēmuma līgumus, jo ar to tiek ierobežota iespējamā konkurences priekšrocība izmaksu ziņā, ko uzņēmumiem, kuri vēlas izmantot šo iespēju, sniedz saskaņā ar apakšuzņēmuma līgumu nodarbinātie darba ņēmēji. Šāda atturoša iedarbība ir pretrunā mērķim, kas ir izvirzīts šīs jomas direktīvās, – atvērt publiskos līgumus iespējami plašai konkurencei un, konkrēti, veicināt mazo un vidējo uzņēmumu piekļuvi publiskajiem līgumiem. Turklāt 20 % ierobežojums tostarp pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai nodrošinātu saskaņā ar apakšuzņēmuma līgumu nodarbināto darba ņēmēju aizsardzību atalgojuma jomā, jo tas neļauj līgumslēdzējai iestādei novērtēt katru gadījumu atsevišķi un ir piemērojams pilnīgi neatkarīgi no tā, vai ir ņemta vērā likumos, noteikumos un darba koplīgumos, kuri attiecas uz konkrētajiem darba ņēmējiem, garantētā sociālā aizsardzība.

58.

Minētajā lietā izmantotā argumentācija nav attiecināma uz šo lietu. Publisko līgumu kodeksa 95. panta 3. punkta a) apakšpunktā un 95. panta 4. punkta b) apakšpunktā noteiktā prasība darbietilpīgiem standartizētiem pakalpojumiem izmantot labāko cenas un kvalitātes attiecību automātiski neizslēdz nevienu pretendentu un faktiski prasa veikt iesniegto piedāvājumu individuālu analīzi, pamatojoties uz kritērijiem, kas ietver, bet ne tikai, cenu vai izmaksas.

59.

Tādējādi, neskarot pārbaudi, kas jāveic iesniedzējtiesai, šķiet, ka attiecīgais valsts tiesiskais regulējums, ar kuru ir transponēta Direktīvas 2014/24 67. panta 2. punkta trešā daļa, ir piemērots, lai nodrošinātu tā galveno mērķi – aizsargāt darba ņēmējus –, nepārsniedz to, kas nepieciešams šā mērķa sasniegšanai, un tādējādi atbilst samērīguma principam.

VI.

Secinājumi

60.

Ņemot vērā minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi: