<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><JUDGMENT xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.58-20161101.xd"><BIB.JUDGMENT><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>T-727/16</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62016TJ0727</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2018:88">EU:T:2018:88</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>17</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>17</PAGE.TOTAL><AUTHOR>T</AUTHOR></BIB.JUDGMENT><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="SC">Spriedums, <DATE ISO="20180221">21.2.2018</DATE>. – Lieta T‑727/16</HT></P><P><HT TYPE="SC"><HT TYPE="ITALIC">Repower</HT>/<HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> – <HT TYPE="ITALIC">repowermap.org</HT> (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0001" REF.END="QE0001"/>REPOWER<QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/>)</HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Vispārējās tiesas spriedums</HT> (piektā palāta)</P><P>2018. gada 21. februārī<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="STAR" NOTE.ID="E0001"><P>Tiesvedības valoda – franču.</P></NOTE></P></TI></TITLE><INTERMEDIATE><INDEX IDX.CLOSE="" SEPARATOR=" – " IDX.OPEN=""><KEYWORD>Eiropas Savienības preču zīme</KEYWORD><KEYWORD>Apelācijas padomes lēmums, ar kuru ir atsaukts agrāks lēmums</KEYWORD><KEYWORD>Regulas (EK) Nr. 207/2009 80. pants (tagad</KEYWORD><KEYWORD>Regulas (ES) 2017/1001 103. pants)</KEYWORD><KEYWORD>Vispārējs tiesību princips, kas ļauj atsaukt prettiesisku administratīvo aktu</KEYWORD></INDEX></INTERMEDIATE><JUDGMENT.INIT><P>Lieta T‑727/16</P></JUDGMENT.INIT><PARTIES><PLAINTIFS><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Repower AG</HT></HT>, Bruzio [<HT TYPE="ITALIC">Brusio</HT>] (Šveice), ko pārstāv <HT TYPE="ITALIC">R. Kunz-Hallstein</HT> un <HT TYPE="ITALIC">H. P. Kunz-Hallstein</HT>, advokāti,</P><PARTY.STATUS>prasītāja,</PARTY.STATUS></PLAINTIFS><AGAINST>pret</AGAINST><DEFENDANTS><P><HT TYPE="BOLD">Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroju (<HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT>)</HT>, ko pārstāv <HT TYPE="ITALIC">J. Crespo Carrillo</HT>, pārstāvis,</P><PARTY.STATUS>atbildētājs,</PARTY.STATUS></DEFENDANTS><P>otra procesa <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> Apelācijas padomē dalībniece, kas iestājusies lietā Vispārējā tiesā –</P><INTERVENERS><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">repowermap.org</HT></HT>, Berne [<HT TYPE="ITALIC">Berne</HT>] (Šveice), ko pārstāv <HT TYPE="ITALIC">P. González-Bueno Catalán de Ocón</HT>, advokāts,</P></INTERVENERS></PARTIES><P>par prasību, kas celta par <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> Apelācijas piektās padomes <DATE ISO="20160803">2016. gada 3. augusta</DATE> lēmumu lietā R 2311/2014‑5 (REV) attiecībā uz spēkā neesamības atzīšanas procesu starp <HT TYPE="ITALIC">repowermap.org</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Repower</HT>.</P><PREAMBLE><PREAMBLE.INIT><P>VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)</P><P>šādā sastāvā: priekšsēdētājs D. Gracijs [<HT TYPE="ITALIC">D. Gratsias</HT>], tiesneši A. Ditrihs [<HT TYPE="ITALIC">A. Dittrich</HT>] un P. Dž. Švīrebs [<HT TYPE="ITALIC">P. G. Xuereb</HT>] (referents),</P><P>sekretārs: E. Kulons [<HT TYPE="ITALIC">E. Coulon</HT>],</P></PREAMBLE.INIT><GR.VISA><VISA>ņemot vērā prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts <DATE ISO="20161010">2016. gada 10. oktobrī</DATE>,</VISA><VISA>ņemot vērā <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> atbildes rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 27. februārī,</VISA><VISA>ņemot vērā personas, kas iestājusies lietā, atbildes rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 21. februārī,</VISA><VISA>ņemot vērā lietas dalībniekiem uzdotos Vispārējās tiesas rakstveida jautājumus un to atbildes uz šiem jautājumiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegtas <DATE ISO="20170731">2017. gada 31. jūlijā</DATE> un 14. augustā,</VISA><?PAGE NO="2"?><VISA>ņemot vērā, ka trīs nedēļu laikā pēc paziņojuma par tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanu neviens lietas dalībnieks nav iesniedzis pieteikumu par tiesas sēdes noturēšanu, un saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 106. panta 3. punktu nolemjot prasību izlemt bez tiesvedības mutvārdu daļas,</VISA></GR.VISA><PREAMBLE.FINAL>pasludina šo spriedumu.</PREAMBLE.FINAL></PREAMBLE><CONTENTS.JUDGMENT><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Spriedums</HT></P></TI></TITLE></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Tiesvedības priekšvēsture</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1</NO.P><TXT><DATE ISO="20090626">2009. gada 26. jūnijā</DATE> prasītāja, <HT TYPE="ITALIC">Repower AG</HT>, saskaņā ar grozīto Padomes Regulu (EK) Nr. 207/2009 (2009. gada 26. februāris) par Eiropas Savienības preču zīmi (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="078" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2009">OV 2009, L 78, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>) (aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/1001 (<DATE ISO="20170614">2017. gada 14. jūnijs</DATE>) par Eiropas Savienības preču zīmi (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="154" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2017">OV 2017, L 154, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>)) Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojā (<HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT>) ieguva vārdiskas preču zīmes <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0002" REF.END="QE0002"/>REPOWER<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/> starptautiskas reģistrācijas Nr. 1020351 aizsardzību Eiropas Savienībā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2</NO.P><TXT>Preces un pakalpojumi, attiecībā uz kuriem tika saņemta šīs preču zīmes aizsardzība, ietilpst 4., 9., 37., 39., 40. un 42. klasē atbilstoši pārskatītajam un grozītajam <DATE ISO="19570615">1957. gada 15. jūnija</DATE> Nicas Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām un attiecībā uz katru no klasēm atbilst šādam aprakstam:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>4. klase: <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0003" REF.END="QE0003"/>elektroenerģija, tostarp no biogāzes saražotā elektroenerģija; elektroenerģija, kas saražota ar vēja, ūdens un saules palīdzību<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/>;</P></ITEM><ITEM><P>9. klase: <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0004" REF.END="QE0004"/>zinātniskie, kuģniecības, ģeodēziskie, fotogrāfiskie, kinematogrāfiskie, optiskie, svēršanas, mērīšanas, signalizācijas, kontroles (pārbaudes), glābšanas (palīdzības) un mācību aparāti, ierīces un instrumenti; aparāti, ierīces un instrumenti elektriskās strāvas pārvadei, komutācijai, pārveidošanai, uzkrāšanai, regulēšanai vai kontrolei; aparāti skaņas vai attēlu ierakstam, pārraidei vai reproducēšanai; magnētiskās informācijas vides, ieraksta diski; tirdzniecības automāti un mehānismi ar naudas iedarbināmiem aparātiem; kases aparāti, rēķināšanas mašīnas, informācijas apstrādes ierīces un datori; ugunsdzēsības ierīces; elektriskie aparāti un instrumenti (kas ietilpst šajā klasē), proti, elektriskās ierīces augstsprieguma iekārtām, elektrības pārvadei, pārveidošanai, uzkrāšanai, regulēšanai vai kontrolei, zemsprieguma iekārtām un tālraidīšanai; fotogalvaniskie elementi; ugunsgrēka signalizācijas sistēmas; elektriskie novērošanas, pretzādzības signalizācijas aparāti, ēku uzraudzības iekārtas, video iekārtas; bezroku tālruņu ierīces un zvani; radio un televīzijas iekārtas; augstas frekvences tehniskās iekārtas un regulēšanas iekārtas, informātikas aprīkojums informācijas apstrādei (datori); analogie pieslēgumi, interneta pieslēgumi, elektroniskās ierīces telefonsakariem, elektroniskās ierīces, kas nodrošina saziņu starp dalībniekiem; mobilie tālruņi, radiotelefoni, telefonu un faksa aparāti; kontaktligzdas, slēdži, vadības pultis, akustiskie kanāli, elektrokabeļi, elektrovadi, drošinātāji<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/>;</P></ITEM><ITEM><P>37. klase: <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0005" REF.END="QE0005"/>būvniecība; remonts; uzstādīšanas pakalpojumi; pārvades un sadales iekārtu, vidēja un zema sprieguma iekārtu, apgaismes iekārtu, kā arī elektroiekārtu būvniecība un remonts, kā arī tehniskā apkope; tehniskās apkopes pakalpojumi saistībā ar elektroniskajām iekārtām ēkās un uzņēmumos; elektroiekārtu montāža, tehniskā apkope un remonts; elektrosadales iekārtu uzstādīšana, remonts un tehniskā apkope; informātikas aprīkojuma, it īpaši datu tīklu montāža, tehniskā apkope un remonts; uzstādīšana, remonts un tehniskās apkope telekomunikāciju iekārtu jomā, komutatoru kombinācijas un vadības iekārtas; apkures pakalpojumi; elektroenerģijas transformatoru un sadales iekārtu uzstādīšana un tehniskā apkope; publiskā ielu apgaismojuma uzstādīšana un tehniskā apkope; lielo siltumsūkņu lielo rūpnīcu būvniecība, uzstādīšana un tehniskā apkope; elektrisko skaitītāju un attāluma releju iekārtas (tālvadības relejs) klientiem; tīkla<?PAGE NO="3"?> komponentu (informātikas iekārta) uzstādīšana telekomunikāciju pakalpojumu sniedzējiem; informātikas iekārtu telekomunikāciju jomā uzstādīšana, tehniskā apkope un remonts; tehniskās konsultācijas saistībā ar būvniecību; konsultācijas iepriekš minēto pakalpoju jomā<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/>;</P></ITEM><ITEM><P>39. klase: <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0006" REF.END="QE0006"/>pārvadājumi; preču iesaiņošana un uzglabāšana; ceļojumu organizēšana; enerģijas sadale; informātikas iekārtu piegāde; profesionālās konsultācijas saistībā ar enerģijas pārvadi (sadali); konsultācijas iepriekš minēto pakalpojumu jomā;<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/></P></ITEM><ITEM><P>40. klase: <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0007" REF.END="QE0007"/>Enerģijas ražošana<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/>;</P></ITEM><ITEM><P>42. klase: <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0008" REF.END="QE0008"/>pakalpojumi zinātnes un tehnoloģiju jomā, kā arī ar tiem saistītie pētniecības un attīstības pakalpojumi; rūpnieciskās analīzes un izpētes pakalpojumi; datoru aparatūras un programmatūras projektēšana, izstrāde un pilnveidošana; plānošana elektrosadales, elektroierīču, drošības iekārtu un telekomunikāciju jomā; profesionālas konsultācijas saistībā ar informātikas sistēmām; tehniskās ekspertīzes attiecībā uz elektroiekārtām; inženiertehniskie un kvalitātes pārbaudes pakalpojumi piešķiršanas, uzskaites un kontroles darbību jomā, kā arī iekārtu pārbaudes pakalpojumi saistībā ar energoapgādi; datorprogrammu uzstādīšanas, tehniskās apkopes un remonta pakalpojumi telekomunikāciju un vadības jomā; kvalitātes mērījumi tīklā; aktīvo komponenšu konfigurācija (datorprogrammas) datu tīklos; centralizēta datu drošības organizēšana; datorprogrammu izstrāde un uzstādīšana telefoniekārtu savienošanai ar datortīklu un veiktu telefonu un datoru integrāciju; konsultācijas iepriekš minēto pakalpojumu jomā mājokļa maiņas gadījumā; kvalitātes kontrole; konsultācijas par energotaupību, proti, informācija par elektroenerģijas patēriņu<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/>.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3</NO.P><TXT><DATE ISO="20130603">2013. gada 3. jūnijā</DATE> persona, kas iestājusies lietā, <HT TYPE="ITALIC">repowermap.org</HT>, iesniedza pieteikumu par apstrīdētās preču zīmes spēkā neesamības atzīšanu atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 52. panta 1. punkta a) apakšpunktam (tagad – Regulas 2017/1001 59. panta 1. punkta a) apakšpunkts), lasot to kopsakarā ar minētās regulas 7. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktu (tagad – Regulas 2017/1001 7. panta 1. punkta b) un c) apakšpunkts). Tā apgalvoja, ka apstrīdētā preču zīme esot aprakstoša un tai neesot atšķirtspējas attiecībā uz visām ar šo preču zīmi aptvertajām precēm un pakalpojumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4</NO.P><TXT><DATE ISO="20140709">2014. gada 9. jūlijā</DATE> Anulēšanas nodaļa apmierināja pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu attiecībā uz šādiem ar apstrīdēto preču zīmi aptvertajiem pakalpojumiem, kas ietilpst 37. un 42. klasē:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>37. klase: <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0009" REF.END="QE0009"/>būvniecība; remonts; uzstādīšanas pakalpojumi; pārvades un sadales iekārtu, vidēja un zema sprieguma iekārtu, apgaismes iekārtu, kā arī elektroiekārtu būvniecība un remonts, kā arī tehniskā apkope; elektrosadales iekārtu uzstādīšana, remonts un tehniskā apkope; elektroenerģijas transformatoru un sadales iekārtu uzstādīšana un tehniskā apkope; publiskā ielu apgaismojuma uzstādīšana un tehniskā apkope; lielo siltumsūkņu lielo rūpnīcu būvniecība, uzstādīšana un tehniskā apkope; konsultācijas iepriekš minēto pakalpoju jomā<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/>;</P></ITEM><ITEM><P>42. klase: <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0010" REF.END="QE0010"/>pakalpojumi tehnoloģiju jomā, kā arī ar tiem saistītie pētniecības un attīstības pakalpojumi; tehniskās ekspertīzes attiecībā uz elektroiekārtām; inženiertehniskie un kvalitātes pārbaudes pakalpojumi piešķiršanas, uzskaites un kontroles darbību jomā, kā arī iekārtu pārbaudes pakalpojumi saistībā ar energoapgādi<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/>.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5</NO.P><TXT>Attiecībā uz pārējām ar apstrīdēto preču zīmi aptvertajām precēm un pakalpojumiem (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0011" REF.END="QE0011"/>pārējās preces un pakalpojumi<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/>) Anulēšanas nodaļa pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu noraidīja. Tā norādīja, ka, runājot par apstrīdētās preču zīmes aprakstošo raksturu, ir jāpārbauda, vai vārdam <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0012" REF.END="QE0012"/>repower<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/> no angliski runājošā Savienības vidusmēra patērētāja viedokļa ir tieša un konkrēta saikne ar precēm un pakalpojumiem, kas ir aptverti ar apstrīdēto preču zīmi. Tā uzskatīja, ka šis vārds varētu tikt saprasts kā tāds, kas nozīmē <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0013" REF.END="QE0013"/>atjaunot darbību, it īpaši aprīkot (kuģi) ar jaunu motoru<QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/> un <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0014" REF.END="QE0014"/>atjaunot vai nomainīt kaut kā, piemēram, automašīnas vai elektrocentrāles, enerģijas avotu vai motoru<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/>, un ka šis vārds tiekot izmantots vienīgi saistībā ar motoriem, no vienas<?PAGE NO="4"?> puses, un enerģētikas jomā, īpaši saistībā ar enerģētikas iekārtām, no otras puses. Līdz ar to Anulēšanas nodaļa uzskatīja, ka vārds <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0015" REF.END="QE0015"/>repower<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/> tūlīt informējot angliski runājošos patērētājus, ka iepriekš 4. punktā minētie pakalpojumi ir paredzēti, lai atjaunotu elektroiekārtas motora vai enerģijas avota darbību vai aizvietotu to, vai arī to mērķis ir šāda darbības atjaunošana vai aizstāšana. Anulēšanas nodaļa arī uzskatīja, ka pārējām precēm un pakalpojumiem nav šādas saiknes ar motoru darbības atjaunošanu vai aizvietošanu, vai arī elektroiekārtu enerģijas avota aizvietošanu. Runājot par apstrīdētās preču zīmes atšķirtspēju, Anulēšanas nodaļa norādīja, ka persona, kas iestājusies lietā, nav pierādījusi, ka vārds <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0016" REF.END="QE0016"/>repower<QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/> tiek plaši izmantots tirdzniecībā, lai apzīmētu pārējās preces un pakalpojumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6</NO.P><TXT><DATE ISO="20140908">2014. gada 8. septembrī</DATE> persona, kas iestājusies lietā, saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 58.–64. pantu (tagad – Regulas 2017/1001 66.–71. pants) iesniedza <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> apelācijas sūdzību par Anulēšanas nodaļas lēmumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmumu <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> Apelācijas piektā padome apelācijas sūdzību noraidīja (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0017" REF.END="QE0017"/><DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmums<QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/>). Runājot par apstrīdētās preču zīmes aprakstošo raksturu, Apelācijas padome vispirms norādīja, ka ar apstrīdēto preču zīmi aptvertās preces un pakalpojumi galvenokārt ir paredzēti vidusmēra patērētājam un profesionālai sabiedrībai, ka konkrētās sabiedrības daļas uzmanības līmenis esot mainīgs no parasta līdz augstam un ka esot jāņem vērā angliski runājošs Savienības patērētājs, jo apstrīdēto preču zīmi veidojot angļu valodas vārds. Turpinājumā Apelācijas padome atgādināja vārda <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0018" REF.END="QE0018"/>repower<QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/> definīciju, kuru ir sniegusi Anulēšanas nodaļa, un noraidīja personas, kas iestājusies lietā, argumentus par šī vārda nozīmi. Visbeidzot tā <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmuma 34. punktā apgalvoja, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0019" REF.END="QE0019"/>noslēgumā, [tā] secin[ot], ka [personas, kas iestājusies lietā,] iesniegtie pierādījumi neļauj[ot] pamatot, ka [apstrīdētais] apzīmējums [esot] parasti enerģētikas jomā izmantots un pārējo preču un pakalpojumu īpašības aprakstošs<QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/>. Saistībā ar apstrīdētās preču zīmes atšķirtspēju Apelācijas padome uzskatīja, ka nav ticis pierādīts, ka apstrīdētais apzīmējums attiecībā uz ar šo preču zīmi aptvertajām precēm un pakalpojumiem būtu ierasts un tātad tas varētu tikt uztverts kā preču zīme.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8</NO.P><TXT>Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts <DATE ISO="20160426">2016. gada 26. aprīlī</DATE>, persona, kas iestājusies lietā, cēla prasību atcelt <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmumu. Šī lieta tika reģistrēta ar numuru T‑188/16.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="20160622">2016. gada 22. jūnija</DATE> paziņojumu Apelācijas piektā padome informēja lietas dalībnieces, ka pēc Vispārējā tiesā celtās prasības lietā T‑188/16, <HT TYPE="ITALIC">repowermap</HT>/<HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> – <HT TYPE="ITALIC">Repower</HT> (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0020" REF.END="QE0020"/>REPOWER<QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/>) tā ir konstatējusi, ka <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmumā nav norādīts pietiekams pamatojums Regulas Nr. 207/2009 75. panta (tagad – Regulas 2017/1001 94. pants) izpratnē. Tā precizēja, ka – šī nepietiekamā pamatojuma dēļ un piemērojot Regulas Nr. 207/2009 80. pantu (tagad – Regulas 2017/1001 103. pants) – tā uzskata par atbilstošu nodot <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmumu atpakaļ [Apelācijas padomei], lai tā, ņemot vērā ar šo apzīmējumu aptvertās preces un pakalpojumus, veiktu detalizētu apstrīdētās preču zīmes atšķirtspējas un aprakstošā rakstura analīzi. Apelācijas padome aicināja lietas dalībnieces iesniegt savus apsvērumus par tās nodomu atsaukt <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10</NO.P><TXT>Prasītāja <DATE ISO="20160705">2016. gada 5. jūlijā</DATE> iesniedza savus apsvērumus. Tā būtībā apgalvoja, ka, tā kā <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmuma rezolutīvā daļa nav tikusi grozīta, to bija iespējams pamatot atbilstoši nosacījumiem, kas minēti Regulas Nr. 207/2009 83. pantā (tagad – Regulas 2017/1001 107. pants), – saskaņā ar kuru, ja nav noteikti procesuāli noteikumi Regulā Nr. 207/2009, Komisijas Regulā (EK) Nr. 2868/95 (<DATE ISO="19951213">1995. gada 13. decembris</DATE>), ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="303" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="1995">OV 1995, L 303, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>) (atcelta ar Komisijas Deleģēto regulu (ES) 2017/1430 (<DATE ISO="20170518">2017. gada 18. maijs</DATE>), ar ko papildina Padomes Regulu Nr. 207/2009 un atceļ Regulas Nr. 2868/95 un (EK) Nr. 216/96 (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="205" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2017">OV 2017, L 205, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>)), Komisijas Regulā (EK) Nr. 2869/95 (<DATE ISO="19951213">1995. gada 13. decembris</DATE>) par maksām, kas jāmaksā Iekšējā tirgus saskaņošanas birojam (preču zīmes, paraugi un modeļi) (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="303" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="1995">OV 1995, L 303, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>) (atcelta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2015/2424 (<DATE ISO="20151216">2015. gada<?PAGE NO="5"?> 16. decembris</DATE>), ar ko groza Regulu Nr. 207/2009 un Regulu Nr. 2868/95 un atceļ Regulu Nr. 2869/95 (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="341" PAGE.FIRST="21" DATE.PUB="2015">OV 2015, L 341, 21. lpp.</REF.DOC.OJ>)), vai Komisijas Regulā (EK) Nr. 216/96 (1996. gada 5. februāris), ar ko paredz Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) Apelācijas padomes procesuālos noteikumus (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="028" PAGE.FIRST="11" DATE.PUB="1996">OV 1996, L 28, 11. lpp.</REF.DOC.OJ>), kas grozīta ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 2082/2004 (<DATE ISO="20041206">2004. gada 6. decembris</DATE>) (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="360" PAGE.FIRST="8" DATE.PUB="2004">OV 2004, L 360, 8. lpp.</REF.DOC.OJ>) (atcelta ar Deleģēto regulu 2017/1430), – <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> ievēro šajā jomā dalībvalstīs vispārēji atzītus procesuālo noteikumu principus. Tomēr tā uzskatīja, ka <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmuma atsaukšana, pamatojoties uz Regulas Nr. 207/2009 80. pantu, kura nepastāvēja vai vairs nepastāvēja Regulas Nr. 207/2009 konsolidētajā redakcijā, kas bija publicēta EUR‑Lex datubāzē tiešsaistē, nav iespējama tiktāl, ciktāl šajā pantā ir vienīgi piešķirtas pilnvaras <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> pārbaudītājiem un ciktāl pamatojuma nesniegšana neesot procesuāla kļūda Regulas Nr. 207/2009 80. panta izpratnē. Visbeidzot tā apgalvoja, ka <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> Lielās apelācijas padomes <DATE ISO="20090428">2009. gada 28. aprīļa</DATE> lēmuma lietā R 323/2008‑G (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0021" REF.END="QE0021"/>Lielās apelācijas padomes lēmums<QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/>) izrietot, ka <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> lēmumi, par kuriem celtās prasības tiek izskatītas Vispārējā tiesā, nevarot tikt atsaukti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11</NO.P><TXT>Persona, kas iestājusies lietā, nosūtīja savus apsvērumus <DATE ISO="20160720">2016. gada 20. jūlijā</DATE>. Tā uzsvēra, ka ir piemērojams Regulas Nr. 207/2009 80. pants kā specifiska tiesību norma, nevis vispārējie principi, uz kuriem esot atsauce Regulas Nr. 207/2009 83. pantā. Tā arī norādīja, ka atbilde, kāda būtu jāsniedz uz jautājumu par to, vai pamatojuma nepietiekamība ir procesuāla kļūda, esot neskaidra un ka pastāvot ievērojama iespēja, ka <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmuma atsaukšana pamatojuma nepietiekamības dēļ nevar tikt pieļauta. Tā uzskatīja, ka, ņemot vērā šos apstākļus, vispiemērotākais būtu turpināt tiesvedību Vispārējā tiesā lietā T‑188/16 <HT TYPE="ITALIC">repowermap</HT>/<HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> – <HT TYPE="ITALIC">Repower</HT> (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0022" REF.END="QE0022"/>REPOWER<QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="20160803">2016. gada 3. augusta</DATE> lēmumu <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> Apelācijas piektā padome atsauca <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmumu (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0023" REF.END="QE0023"/>apstrīdētais lēmums<QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/>). Tā paskaidroja, ka, pretēji lietas dalībnieču paustajām šaubām, Regulas Nr. 207/2009 80. pants joprojām ir piemērojams arī pēc Regulas 2015/2424 spēkā stāšanās. Turklāt tā norādīja, ka <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> esot pienākums pamatot savus lēmumus, it īpaši izanalizēt atteikuma pamatus, ņemot vērā attiecīgās preces un pakalpojumus, kā rezultātā tāda pamatojuma nepietiekamība, kāda ir novērojama <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmumā, ir acīmredzama procesuālā kļūda Regulas Nr. 207/2009 80. panta izpratnē, kura būtu jālabo.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Lietas dalībnieku prasījumi</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13</NO.P><TXT>Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>atcelt apstrīdēto lēmumu;</P></ITEM><ITEM><P>piespriest <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>noraidīt prasību;</P></ITEM><ITEM><P>piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15</NO.P><TXT>Persona, kas iestājusies lietā, būtībā lūdz Vispārējo tiesu noraidīt prasību.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="6"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Juridiskais pamatojums</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16</NO.P><TXT>Būtībā prasītāja izvirza četrus pamatus. Pirmais pamats attiecas uz juridiskā pamata neesamību. Otrais pamats attiecas uz Apelācijas padomes kompetences atcelt tās lēmumus neesamību. Trešais pamats attiecas uz Regulas Nr. 207/2009 80. panta, <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> pārbaudes vadlīniju, kā arī labas pārvaldības, tiesiskās noteiktības un <HT TYPE="ITALIC">res judicata</HT> spēka principu pārkāpumu. Ceturtais pamats attiecas uz pamatojuma neesamību.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par pirmo pamatu, kas ir saistīts ar juridiskā pamata neesamību</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17</NO.P><TXT>Prasītāja norāda, ka Regulas Nr. 207/2009 80. panta 1. punkts (tagad – Regulas 2017/1001 103. panta 1. punkts), uz kuru Apelācijas padome ir pamatojusies, lai atsauktu <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmumu, vairs nebija spēkā apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī. Prasītājas ieskatā grozījumi Regulas Nr. 207/2009 80. panta 1. punktā, kas izdarīti ar Regulu 2015/2424, ir stājušies spēkā tikai no <DATE ISO="20171001">2017. gada 1. oktobra</DATE>. Līdz šim datumam grozītais Regulas Nr. 207/2009 80. panta 1. punkts neesot bijis spēkā. Tas izskaidrojot, kādēļ Regulas Nr. 207/2009 80. panta 1. punkts ir ticis izslēgts no Regulas Nr. 207/2009 konsolidētās redakcijas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> apgalvo, ka apstrīdētais lēmums ir balstīts uz Regulas Nr. 207/2009 80. pantu tā redakcijā, kas bija spēkā pirms grozījumu ar Regulu 2015/2424 izdarīšanas (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0024" REF.END="QE0024"/>Regulas Nr. 207/2009, tās agrākajā redakcijā, 80. pants<QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/>). Persona, kas iestājusies lietā, savukārt norāda, ka Regulas Nr. 207/2009 80. panta 1. punkts bija spēkā apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī. Tā piebilst, ka pat tad, ja šis pants nebija spēkā, tas nenozīmētu, ka apstrīdētajam lēmumam nebūtu juridiskā pamata. Juridiskais pamats varētu būt Regulas Nr. 207/2009 83. pants, kurā ir norāde uz vispārējiem principiem, jo šo principu vidū ietilpst princips, saskaņā ar kuru administratīva iestāde ar zināmiem nosacījumiem var labot savus lēmumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19</NO.P><TXT>Nav šaubu par to, ka apstrīdētajā lēmumā minētais juridiskais pamats ir Regulas Nr. 207/2009 80. panta 1. punkts un šis pants ir ticis grozīts ar Regulu 2015/2424.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20</NO.P><TXT>Regulas Nr. 207/2009, tās agrākajā redakcijā, 80. panta 1. punkta pirmajā teikumā bija paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0025" REF.END="QE0025"/>Ja Birojs iekļāvis reģistrā ierakstu vai pieņēmis lēmumu, kurā ir acīmredzama procesuāla kļūda, kas attiecināma uz Biroju, tas nodrošina, ka šo ierakstu anulē vai lēmumu atceļ.<QUOT.END REF.START="QS0025" CODE="201D" ID="QE0025"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21</NO.P><TXT>Regulas Nr. 207/2009 80. panta 1. punkta pirmajā teikumā pēc grozījumiem, kas izdarīti ar Regulu 2015/2424 (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0026" REF.END="QE0026"/>Regulas Nr. 207/2009, tās jaunajā redakcijā, 80. panta 1. punkts<QUOT.END REF.START="QS0026" CODE="201D" ID="QE0026"/>) no tā laika ir paredzēts šādi:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0027" REF.END="QE0027"/>Ja Birojs reģistrā ir izdarījis ierakstu vai pieņēmis lēmumu, kurā ir skaidra Biroja izdarīta kļūda, tas nodrošina, lai ieraksts tiktu anulēts vai lēmums atcelts.<QUOT.END REF.START="QS0027" CODE="201D" ID="QE0027"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22</NO.P><TXT>Tātad Regulas Nr. 207/2009, tās agrākajā redakcijā, 80. panta 1. punkts attiecas uz lēmumiem, kuros ir pieļautas acīmredzamas procesuālās kļūdas, turpretī Regulas Nr. 207/2009, tās jaunajā redakcijā, 80. panta 1. punkts attiecas uz lēmumiem, kuros ir pieļauta acīmredzama kļūda.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23</NO.P><TXT>Ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 13. punktā Apelācijas padome ir norādījusi, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0028" REF.END="QE0028"/>saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 80. panta 1. punktu, Birojam pasludinot lēmumu, šis lēmums var tikt atsaukts, ja tajā ir pieļauta acīmredzama kļūda, kurā ir vainojams Birojs<QUOT.END REF.START="QS0028" CODE="201D" ID="QE0028"/>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="7"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24</NO.P><TXT>Tomēr apstrīdētā lēmuma 16. punktā Apelācijas padome ir uzsvērusi, ka Regulas Nr. 207/2009 75. pants, saskaņā ar kuru Biroja lēmumos ir jānorāda to pamatojums, ir procesuāla tiesību norma, ka <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmums nav pietiekami pamatots un ka šī pamatojuma nepietiekamība ir acīmredzama procesuāla kļūda Regulas Nr. 207/2009 80. panta izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25</NO.P><TXT>Tādējādi, tā kā Apelācijas padome <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmuma nepietiekamo pamatojumu ir centusies kvalificēt par acīmredzamu procesuālo kļūdu, ir jāuzskata, ka apstrīdētajā lēmumā minētais juridiskais pamats ir Regulas Nr. 207/2009, tās agrākajā redakcijā, 80. panta 1. punkts, un to <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> turklāt apstiprināja savā atbildes rakstā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26</NO.P><TXT>No Regulas 2015/2424 4. panta pirmās daļas izriet, ka šī regula ir stājusies spēkā <DATE ISO="20160323">2016. gada 23. martā</DATE>. Tomēr no minētās regulas 4. panta otrās daļas izriet arī, ka Regulas Nr. 207/2009, tās agrākajā redakcijā, 80. panta 1. punktā izdarītie grozījumi ir stājušies spēkā tikai no <DATE ISO="20171001">2017. gada 1. oktobra</DATE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27</NO.P><TXT>Tomēr tas nenozīmē, ka atbilstoši prasītājas būtībā norādītajam Regulas Nr. 207/2009, tās agrākajā redakcijā, 80. panta 1. punkts ir svītrots, sākot no Regulas 2015/2424 spēkā stāšanās brīža <DATE ISO="20160323">2016. gada 23. martā</DATE> un tas tā ir līdz brīdim, kad stājās spēkā tās grozījums, proti, <DATE ISO="20171001">2017. gada 1. oktobrī</DATE>. Tas nozīmē vienīgi, ka līdz <DATE ISO="20171001">2017. gada 1. oktobrim</DATE> bija piemērojams Regulas Nr. 207/2009 80. panta 1. punkts tā agrākajā redakcijā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28</NO.P><TXT>Ir skaidrs, ka Regulas Nr. 207/2009 konsolidētajā redakcijā, kas bija publicēta <HT TYPE="ITALIC">EUR</HT>‑<HT TYPE="ITALIC">Lex</HT> datubāzē tiešsaistē iepriekš 27. punktā minētajā pārejas laikposmā un kurā bija ņemti vērā ar Regulu 2015/2424 izdarītie grozījumi, Regulas Nr. 207/2009 80. pantam ir tikai viens punkts – 3. punkts (tagad – Regulas 2017/1001 103. panta 3. punkts). Tomēr, kā to norāda pati prasītāja, minētās konsolidētās redakcijas pirmajā lappusē bija šāda norāde:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0029" REF.END="QE0029"/>Šis dokuments ir tikai informatīvs, un tam nav juridiska spēka. Eiropas Savienības iestādes neatbild par tā saturu. Attiecīgo tiesību aktu un to preambulu autentiskās versijas ir publicētas <HT TYPE="ITALIC">Eiropas Savienības</HT> <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0030" REF.END="QE0030"/><HT TYPE="ITALIC">Oficiālajā Vēstnesī</HT><QUOT.END REF.START="QS0030" CODE="201D" ID="QE0030"/> un ir pieejamas datubāzē <HT TYPE="ITALIC">Eur</HT>‑<HT TYPE="ITALIC">Lex</HT>.<QUOT.END REF.START="QS0029" CODE="201D" ID="QE0029"/></P></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29</NO.P><TXT>No Regulas 2015/2424 redakcijas, kas publicēta <HT TYPE="ITALIC">Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī</HT>, izriet, ka Regulas Nr. 207/2009, tās agrākajā redakcijā, 80. panta 1. punkts joprojām bija piemērojams apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30</NO.P><TXT>Tātad pirmais pamats ir jānoraida.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par otro pamatu, kas attiecas uz apelācijas padomju kompetences atsaukt to lēmumus neesamību</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31</NO.P><TXT>Prasītāja norāda, ka, pat tad ja Regulas Nr. 207/2009, tās agrākajā redakcijā, 80. panta 1. punkts bija piemērojams, Apelācijas padomei neesot bijusi kompetence pieņemt apstrīdēto lēmumu. Šajā ziņā, pirmkārt, tā apgalvo, ka no Regulas Nr. 207/2009, tās agrākajā redakcijā, 80. panta 3. punkta izriet, ka minētā panta 1. punktā norādītās atsaukšanas pilnvaras ir piešķirtas vienīgi Regulas Nr. 207/2009 58. panta 1. punktā (tagad – Regulas 2017/1001 66. panta 1. punkts) minētajiem <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> dienestiem. Apelācijas padomei kā apelācijas instancei neesot tiesību atsaukt lēmumus, kurus tā ir pieņēmusi. Otrkārt, prasītāja norāda, ka <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> pārbaudes vadlīniju A daļas 6. sadaļas 1.2. punktā par atsaukšanas pilnvarām nav paredzēts, ka apelācijas padomes var atsaukt savus lēmumus. Treškārt, tā norāda, ka arī no Lielās apelācijas padomes lēmuma 23. punkta izriet, ka Regulas Nr. 207/2009, tās agrākajā redakcijā, 80. pants nav piemērojams apelācijas procesā un to līdz ar to nevar piemērot apelācijas padomes.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="8"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> un persona, kas iestājusies lietā, apstrīd prasītājas argumentus. Uz <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> uzdoto jautājumu, vai Regulas Nr. 207/2009, tās agrākajā redakcijā, 80. panta 3. punkts bija piemērojams apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī, tas atbildēja, ka tas nebija piemērojams. Persona, kas iestājusies lietā, gluži pretēji, savā atbildes rakstā apgalvoja, ka tas bija piemērojams.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33</NO.P><TXT>Vispirms ir jānorāda, ka Regulas Nr. 207/2009, tās agrākajā redakcijā, 80. panta 1. punktā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0031" REF.END="QE0031"/>Birojam<QUOT.END REF.START="QS0031" CODE="201D" ID="QE0031"/> un tātad apelācijas padomēm, kuras ir viena no tā instancēm, ir piešķirtas atsaukšanas pilnvaras. Prasītājas argumenti, kuru mērķis ir pierādīt, ka tas tā nav, nav pārliecinoši.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34</NO.P><TXT>Proti, pirmkārt, ir jānorāda, ka no Regulas 2015/2424 74. panta 1. punkta, lasot to kopsakarā ar šīs regulas 4. pantu, izriet, ka Regulas Nr. 207/2009 80. panta 3. punkts tā agrākajā redakcijā no <DATE ISO="20160323">2016. gada 23. marta</DATE> ir aizstāts ar jaunu 3. punktu, kurš attiecas uz Eiropas Komisijas piešķirtajām deleģēšanas pilnvarām. No Regulas 2015/2424 tiesību normām izriet arī, ka Regulas Nr. 207/2009, tās agrākajā redakcijā, 80. panta 3. punkts no <DATE ISO="20171001">2017. gada 1. oktobra</DATE> kļūs par Regulas Nr. 207/2009, tās jaunajā redakcijā, 80. panta 4. punktu. No tā šķiet izrietam, ka Regulas Nr. 207/2009, tās agrākajā redakcijā, 80. panta 3. punkts ir ticis svītrots no <DATE ISO="20160323">2016. gada 23. marta</DATE> līdz <DATE ISO="20171001">2017. gada 1. oktobrim</DATE>. Tomēr nevar tikt uzskatīts, ka likumdevēja nodoms būtu bijis šāds. Gluži pretēji – ir jāuzskata, ka Regulas Nr. 207/2009, tās agrākajā redakcijā, 80. panta 3. punkts un Regulas Nr. 207/2009, tās jaunajā redakcijā, 80. panta 3. punkts no <DATE ISO="20160323">2016. gada 23. marta</DATE> līdz <DATE ISO="20171001">2017. gada 1. oktobrim</DATE> ir līdzāspastāvējuši un tātad Regulas Nr. 207/2009, tās agrākajā redakcijā, 80. panta 3. punkts bija piemērojams apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35</NO.P><TXT>Regulas Nr. 207/2009, tās agrākajā redakcijā, 80. panta 3. punktā, uz kuru ir atsaukusies prasītāja, bija paredzēts šādi:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0032" REF.END="QE0032"/>Šis pants neskar pušu tiesības iesniegt apelāciju saskaņā ar 58. un 65. pantu vai iespēju saskaņā ar procedūrām un nosacījumiem, kas paredzēti īstenošanas regulā, labot jebkādas valodas kļūdas vai transkripcijas kļūdas un acīmredzamas kļūdas Biroja lēmumos, vai kļūdas, ko Birojs pieļāvis, reģistrējot preču zīmi vai publicējot tās reģistrāciju.<QUOT.END REF.START="QS0032" CODE="201D" ID="QE0032"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36</NO.P><TXT>Regulas Nr. 207/2009, tās agrākajā redakcijā, 80. panta 3. punktā tātad ir atsauce uz šīs pašas regulas 58. pantu, kā arī uz minētās regulas 65. pantu (tagad – Regulas 2017/1001 72. pants).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37</NO.P><TXT>Lai gan Regulas Nr. 207/2009 58. panta 1. punktā ir uzskaitīti <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> lēmumi, par kuriem var tikt iesniegta apelācijas sūdzība <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT>, un lai gan šo lēmumu vidū nav minēti apelācijas padomju lēmumi, tomēr šīs regulas 65. panta 1. punktā (tagad – Regulas 2017/1001 72. panta 1. punkts) ir paredzēts, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0033" REF.END="QE0033"/>pret Apelācijas padomes lēmumiem attiecībā uz apelācijām var celt prasības Tiesā<QUOT.END REF.START="QS0033" CODE="201D" ID="QE0033"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38</NO.P><TXT>Tātad tiktāl, ciktāl Regulas Nr. 207/2009, tās agrākajā redakcijā, 80. panta 3. punktā ir atsauce ne tikai uz tiesību normām, kas saistītas ar apelācijas sūdzībām apelācijas padomē, bet arī uz tiesību normām, kas saistītas ar prasībām Tiesā par apelācijas padomju lēmumiem, prasītāja kļūdaini apgalvo, ka no Regulas Nr. 207/2009, tās agrākajā redakcijā, 80. panta 3. punkta izriet, ka minētā panta 1. punktā minētās atsaukšanas pilnvaras ir piešķirtas vienīgi tiem <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> dienestiem, kas ir uzskaitīti Regulas Nr. 207/2009 58. pantā. Gluži pretēji – no Regulas Nr. 207/2009, tās agrākajā redakcijā, 80. panta 3. punktā veiktās atsauces uz šīs pašas regulas 65. pantu izriet, ka Regulas Nr. 207/2009, tās agrākajā redakcijā, 80. panta 1. punktā paredzētās atsaukšanas pilnvaras ir piešķirtas arī apelācijas padomēm.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39</NO.P><TXT>Otrkārt, ir jānorāda, ka prasītājas norādītajā <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> pārbaudes vadlīniju A daļas 6. sadaļas 1.2. punktā ir paredzēts, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0034" REF.END="QE0034"/>lēmumus par atcelšanu/dzēšanu pieņem tā nodaļa vai struktūrvienība, kura veica attiecīgo ierakstu vai pieņēma attiecīgo lēmumu, un [par tiem] var tikt iesniegta apelācijas sūdzība atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 58. panta 2. punktam<QUOT.END REF.START="QS0034" CODE="201D" ID="QE0034"/>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="9"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40</NO.P><TXT>Neapšaubāmi, šajās <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> pārbaudes vadlīniju tiesību normās, kuras attiecas uz atsaukšanas pilnvarām, nav minētas apelācijas padomes. Tomēr šādās vadlīnijās vienīgi tiek kodificēts rīcības modelis, ko pats <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> ierosina izmantot savā darbībā. Tādēļ šo vadlīniju noteikumiem kā tādiem nevar tikt dota priekšroka pār Regulas Nr. 207/2009 un Regulas Nr. 2868/95 normām un tie nevar ietekmēt Eiropas Savienības tiesas sniegto šo normu interpretāciju. Gluži pretēji – šīs vadlīnijas ir jāinterpretē atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 un Regulas Nr. 2868/95 normām (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20120627">2012. gada 27. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Interkobo</HT>/ITSB – <HT TYPE="ITALIC">XXXLutz Marken</HT> (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0035" REF.END="QE0035"/>my baby<QUOT.END REF.START="QS0035" CODE="201D" ID="QE0035"/>)</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑523/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2012:326">EU:T:2012:326</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41</NO.P><TXT>Līdz ar to no prasītājas izvirzītajām <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> pārbaudes vadlīniju tiesību normām nevar tikt secināts, ka apelācijas padomēm nebūtu pilnvaru atsaukt to lēmumus, jo no Regulas Nr. 207/2009, tās agrākajā redakcijā, 80. panta 3. punkta, lasot to kopsakarā ar minētās regulas 65. pantu, izriet, ka no Regulas Nr. 207/2009, tās agrākajā redakcijā, 80. panta 1. punkta izrietošās atsaukšanas pilnvaras ir piešķirtas arī apelācijas padomēm.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42</NO.P><TXT>Treškārt, ir jānorāda, ka prasītājas izvirzītajā Lielās apelācijas padomes lēmuma 23. punktā ir paredzēts, ka:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0036" REF.END="QE0036"/>Pēc apelācijas sūdzības iesniegšanas vienīgi apelācijas padomes ir kompetentas izskatīt lietu un tā vairs nav instances, kura ir pieņēmusi apstrīdēto lēmumu, kompetencē. No šī brīža vienīgi padome var pieņemt nolēmumu lietā. Pēc pārbaudes tā, iespējams, var nodot lietu atpakaļ šai instancei tālākai virzībai. Pēc apelācijas sūdzības iesniegšanas pārbaudītājs, kurš ir pieņēmis apstrīdēto lēmumu, var to labot vienīgi ar stingriem nosacījumiem, kas paredzēti Regulas Nr. 207/2009 61. pantā (tagad – Regulas 2017/1001 69. pants). Tātad tam ir saistoša šajā tiesību normā paredzētā pārskatīšanas procedūra un tas nevar pēc savas iniciatīvas nolemt piemērot tādus atsaukšanas noteikumus kā Regulas Nr. 207/2009 80. pantā paredzētie, kas ir piemērojami ārpus apelācijas procesa.<QUOT.END REF.START="QS0036" CODE="201D" ID="QE0036"/></P></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43</NO.P><TXT>No Lielās apelācijas padomes lēmuma 23. punkta izriet vienīgi, ka pēdējā minētā uzskatīja, ka pārbaudītājs nevar atsaukt lēmumu, kuru tas ir pieņēmis, ja par to ir iesniegta apelācijas sūdzība apelācijas padomē. Šajā punktā Apelācijas padome nav lēmusi par pašu apelācijas padomju atsaukšanas pilnvarām. Tātad Lielās apelācijas padomes lēmuma 23. punktam izskatāmajā lietā nav nozīmes.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44</NO.P><TXT>Turklāt ir jāuzsver, ka Vispārējā tiesa jau ir uzskatījusi, ka tas, ka Vispārējā tiesā tiek izskatīta par Komisijas lēmumu celta prasība brīdī, kad šis lēmums tiek atsaukts, nav šķērslis tā atsaukšanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150715">2015. gada 15. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Socitrel</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Companhia Previdente</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑413/10 un T‑414/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2015:500">EU:T:2015:500</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0187">187.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Nekas neliecina par to, ka risinājumam būtu jābūt citādam, runājot par apelācijas padomes lēmumu. Gluži pretēji – ir jāuzskata, ka, ja Vispārējā tiesa nolemtu, ka pēc apstrīdētā Apelācijas padomes lēmuma atsaukšanas tiesvedība ir jāizbeidz pirms sprieduma taisīšanas, tā netieši atzītu, ka apelācijas padomēm ir kompetence atsaukt savus lēmumus un ka tās var to darīt, pat ja par šādiem lēmumiem ir celta prasība Vispārējā tiesā (rīkojumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20141021">2014. gada 21. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Gappol Marzena Porczyńska</HT>/ITSB – <HT TYPE="ITALIC">Gap</HT> (<HT TYPE="ITALIC">ITM</HT>) (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0037" REF.END="QE0037"/>GAPPol<QUOT.END REF.START="QS0037" CODE="201D" ID="QE0037"/>)</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑125/14</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2014:1121">EU:T:2014:1121</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>; <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150727">2015. gada 27. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Deere</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Münch</HT>/ITSB (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0038" REF.END="QE0038"/>EXHAUST-GARD<QUOT.END REF.START="QS0038" CODE="201D" ID="QE0038"/>)</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑236/15</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2015:567">EU:T:2015:567</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170614">2017. gada 14. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Márquez Alentà</HT>/<HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> – <HT TYPE="ITALIC">Fiesta Hotels &amp; Resorts</HT> (Skudras attēls)</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑657/16</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2017:425">EU:T:2017:425</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45</NO.P><TXT>No tā izriet, ka prasītāja kļūdaini apgalvo, ka apelācijas padomēm nav kompetences atsaukt to lēmumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46</NO.P><TXT>Tātad otrais pamats ir noraidāms.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="10"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par trešo pamatu, kas attiecas uz Regulas Nr. 207/2009, tās agrākajā redakcijā, 80. panta, <HT TYPE="NORMAL">EUIPO</HT> pārbaudes vadlīniju, kā arī labas pārvaldības, tiesiskās noteiktības un <HT TYPE="NORMAL">res judicata</HT> spēka principu pārkāpumu</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47</NO.P><TXT>Prasītāja apgalvo, ka pamatojuma neesamība neietilpst Regulas Nr. 207/2009, tās agrākajā redakcijā, 80. panta 1. punkta piemērošanas jomā, jo runa neesot par procesuālu kļūdu, bet gan materiāltiesisku kļūdu. Šajā ziņā tā norāda uz <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> pārbaudes vadlīniju A daļas 6. sadaļas 1.1. punktu par atsaukšanas pilnvarām, no kura it īpaši izriet, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0039" REF.END="QE0039"/>ir jānošķir procesuālās kļūdas pēc būtības, kas var izraisīt atcelšanu<QUOT.END REF.START="QS0039" CODE="201D" ID="QE0039"/>. Prasītāja arī norāda, ka saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> pārbaudes vadlīniju A daļas 6. sadaļas 1.3.1. punktu lēmums, par kuru ir iesniegta apelācijas sūdzība apelācijas padomē, nevar tikt atsaukts. Šis princips pēc analoģijas būtu piemērojams apelācijas padomju lēmumiem. Prasītāja arī apgalvo, ka, ja jebkura instance varētu brīvi grozīt strīda priekšmetu izskatīšanā esošā procedūrā, tas nebūtu saderīgi ar labas pārvaldības, tiesiskās noteiktības un <HT TYPE="ITALIC">res judicata</HT> spēka principiem. Turklāt savās atbildēs uz Vispārējās tiesas rakstveidā uzdotajiem jautājumiem prasītāja norāda, pirmkārt, ka vispārējais tiesību princips, ar kuru tiek atļauta prettiesiska administratīva akta atcelšana un uz kuru savos atbildes rakstos ir norādījuši <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> un persona, kas iestājusies lietā, nevar būt apstrīdētā lēmuma juridiskais pamats. Otrkārt, tā norāda, ka <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmuma pamatojums, kurā ir atsauce uz anulēšanas nodaļas lēmumu, bija pietiekams un ka saskaņā ar judikatūru apelācijas padomei savs lēmums nebija jāpamato saistībā ar katru preci vai pakalpojumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> apgalvo, ka <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmumā nebija norādīts pamatojums un ka pamatojuma neesamība ir acīmredzama procesuāla kļūda. Šajā ziņā tas norāda, ka <DATE ISO="20111018">2011. gada 18. oktobra</DATE> spriedumā lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Reisenthel</HT>/ITSB – <HT TYPE="ITALIC">Dynamic Promotion</HT> (Augļu kastes un grozi)</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑53/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2011:601">EU:T:2011:601</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>) Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka tiesību uz aizstāvību pārkāpums ir kļūda, kas ietekmē procesu, kura iznākumā tiek pieņemts lēmums, un attiecīgi var padarīt šo lēmumu par spēkā neesošu pēc būtības. Šajā spriedumā Vispārējā tiesa ir aplūkojusi arī vispārējo tiesību principu, saskaņā ar kuru ar atpakaļejošu datumu ir iespējams atcelt prettiesisku administratīvu aktu, kas ir radījis subjektīvas tiesības, ja iestāde, kura izdevusi aktu, ir ievērojusi nosacījumus attiecībā uz saprātīga termiņa un akta adresāta tiesiskās paļāvības ievērošanu (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20111018">2011. gada 18. oktobris</DATE>, <NAME.CASE>Augļu kastes un grozi</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑53/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2011:601">EU:T:2011:601</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0040">40.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Izskatāmajā lietā Apelācijas padome esot rīkojusies saprātīgā termiņā un esot ievērojusi akta adresāta tiesisko paļāvību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49</NO.P><TXT>Šajā ziņā <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> norāda, ka tāda lēmuma pieņemšana, par kuru var tikt celta prasība Vispārējā tiesā, nešķiet esam konkrēts solījums vai precīza, beznosacījuma un saskanīga informācija, kura attiecībā uz prasītāju varētu radīt pamatotas cerības un tiesības atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu. Tas tā esot vēl jo vairāk tādēļ, ka pamatojuma neesamības dēļ <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmums skaidri esot bijis prettiesisks administratīvs akts. Turklāt <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> ieskatā fakts, ka apelācijas padomju lēmumi var tikt pārsūdzēti Vispārējā tiesā, kā arī tas, ka piemērojamās tiesību normās, proti, Regulas Nr. 207/2009 80. pantā, pastāv noteikumi, kuros skaidri ir paredzēta atsaukšana, izskatāmajā lietā izslēdz iespēju atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> arī uzsver, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšana atbilda ne tikai Regulas Nr. 207/2009 80. panta formulējumam, bet arī šīs tiesību normas mērķim tiktāl, ciktāl, ja Apelācijas padome nebūtu pieņēmusi apstrīdēto lēmumu, <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> būtu bijusi jākonstatē pamatojuma neesamība tā atbildes rakstā lietā T‑188/16 <HT TYPE="ITALIC">repowermap</HT>/<HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> – <HT TYPE="ITALIC">Repower</HT> (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0040" REF.END="QE0040"/>REPOWER<QUOT.END REF.START="QS0040" CODE="201D" ID="QE0040"/>) par prasību par <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmumu. Labākajā gadījumā jauns lēmums varētu tikt pieņemts tikai 2017. gada beigās, lai gan pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas jau varēja tikt pieņemts jauns lēmums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51</NO.P><TXT>Visbeidzot <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> apgalvo, ka apelācijas padomēm nav saistošas <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> pārbaudes vadlīnijas un ka ar apstrīdēto lēmumu nav pārkāpts labas pārvaldības princips.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="11"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52</NO.P><TXT>Persona, kas iestājusies lietā, norāda, ka Vispārējai tiesai procesuālas kļūdas jēdziens ir jāinterpretē Regulas Nr. 207/2009, tās agrākajā redakcijā, 80. panta 1. punkta izpratnē, un uzsver, ka Apelācijas padome ir ievērojusi tiesiskās noteiktības principu, jo <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmums ir atsaukts saprātīgā termiņā, un ka šī lēmuma pamatojuma nepietiekamība esot bijusi acīmredzama.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0053"><NO.P>53</NO.P><TXT>No apstrīdētā lēmuma izriet, ka Apelācijas padome to ir pieņēmusi tādēļ, ka <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmumā tā nebija izpildījusi savu pienākumu pamatot savus lēmumus, it īpaši tās pienākumu izanalizēt atteikuma pamatus, ņemot vērā ar apstrīdēto preču zīmi aptvertās preces un pakalpojumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0054"><NO.P>54</NO.P><TXT>Pirmām kārtām tātad ir jānosaka, vai pamatojuma neesamība var būt acīmredzama procesuāla kļūda Regulas Nr. 207/2009, tās agrākajā redakcijā, 80. panta 1. punkta izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0055"><NO.P>55</NO.P><TXT>Vispārējā tiesa ir precizējusi, ka procesuāla kļūda Regulas Nr. 207/2009, tās agrākajā redakcijā, 80. panta 1. punkta izpratnē ir kļūda, kurai ir procesuālas sekas (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110315">2011. gada 15. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Ifemy’s</HT>/ITSB – <HT TYPE="ITALIC">Dada &amp; Co Kids</HT> (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0041" REF.END="QE0041"/>Dada &amp; Co. kids<QUOT.END REF.START="QS0041" CODE="201D" ID="QE0041"/>)</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑50/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2011:90">EU:T:2011:90</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0031">31.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un rīkojums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110909">2011. gada 9. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Biodes</HT>/ITSB – <HT TYPE="ITALIC">Manasul Internacional</HT> (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0042" REF.END="QE0042"/>LINEASUL<QUOT.END REF.START="QS0042" CODE="201D" ID="QE0042"/>)</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑598/10</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2011:458">EU:T:2011:458</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0009">9.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Tāpat Vispārējā tiesa ir uzsvērusi, ka jautājumu izskatīšana pēc būtības vai pat Apelācijas padomes pieņemtā lēmuma grozīšana nevar tikt veikta Regulas Nr. 207/2009, tās agrākajā redakcijā, 80. panta ietvaros (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20090701">2009. gada 1. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Okalux</HT>/ITSB – <HT TYPE="ITALIC">Messe Düsseldorf</HT> (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0043" REF.END="QE0043"/>OKATECH<QUOT.END REF.START="QS0043" CODE="201D" ID="QE0043"/>)</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑419/07</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2009:238">EU:T:2009:238</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0033">33.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un rīkojums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110909">2011. gada 9. septembris</DATE>, <NAME.CASE><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0044" REF.END="QE0044"/>LINEASUL<QUOT.END REF.START="QS0044" CODE="201D" ID="QE0044"/></NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑598/10</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2011:458">EU:T:2011:458</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0009">9.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0056"><NO.P>56</NO.P><TXT>Turklāt <DATE ISO="20111122">2011. gada 22. novembra</DATE> spriedumā lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">mPAY24</HT>/ITSB – <HT TYPE="ITALIC">Ultra</HT> (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0045" REF.END="QE0045"/>MPAY24<QUOT.END REF.START="QS0045" CODE="201D" ID="QE0045"/>)</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑275/10</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2011:683">EU:T:2011:683</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0023">23.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0024">24.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>) Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Apelācijas padomes lēmuma labojums, kurš šajā lēmumā tika pievienots punktam par apstrīdētās preču zīmes aprakstošo raksturu attiecībā uz ar to aptvertajām precēm un pakalpojumiem, skāra pašu laboto lēmumu pēc būtības. Vispārējā tiesa no tā secināja ne tikai to, ka šis labojums nevarēja tikt pieņemts, pamatojoties uz Regulas Nr. 2868/95 53. pantu (tagad – Regulas 2017/1001 102. panta 1. punkts), kurā ir paredzēts, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0046" REF.END="QE0046"/>lēmumos var labot tikai lingvistiskas kļūdas, transkripcijas kļūdas un nepārprotamas kļūdas<QUOT.END REF.START="QS0046" CODE="201D" ID="QE0046"/>, bet arī to, ka tas nevarēja tikt pieņemts, pamatojoties uz Regulas Nr. 207/2009, tās agrākajā redakcijā, 80. pantu, tāpēc ka šī panta piemērošanas nosacījumi izskatāmajā lietā nebija izpildīti, jo nebija pieļauta neviena acīmredzama procesuāla kļūda.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0057"><NO.P>57</NO.P><TXT>Lietā, kurā ir pasludināts <DATE ISO="20111122">2011. gada 22. novembra</DATE> spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0047" REF.END="QE0047"/>MPAY24<QUOT.END REF.START="QS0047" CODE="201D" ID="QE0047"/></NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑275/10</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2011:683">EU:T:2011:683</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), Apelācijas padomes tās labojumā pievienotā punkta mērķis bija papildināt labotā lēmuma pamatojumu. Tātad no iepriekš minētā sprieduma izriet, ka lēmuma pamatojuma papildināšana ietekmē šo pašu lēmumu pēc būtības un ka pamatojuma neesamība nevar tikt uzskatīta par kļūdu Regulas Nr. 207/2009, tās agrākajā redakcijā, 80. panta 1. punkta izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0058"><NO.P>58</NO.P><TXT>Šis secinājums netika apšaubīts <DATE ISO="20111018">2011. gada 18. oktobra</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Augļu kastes un grozi</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑53/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2011:601">EU:T:2011:601</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), uz ko atsaucās <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT>. Minētā sprieduma 37. punktā Vispārējā tiesa apgalvoja, ka tiesību uz aizstāvību pārkāpums ir kļūda, kas ietekmē procesu, kura iznākumā tiek pieņemts kādas apelācijas padomes lēmums, un attiecīgi var padarīt šo lēmumu par spēkā neesošu pēc būtības. No šī apgalvojuma un no judikatūras, saskaņā ar kuru jēdziens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0048" REF.END="QE0048"/>acīmredzama kļūda<QUOT.END REF.START="QS0048" CODE="201D" ID="QE0048"/> nevar attiekties uz kļūdu, kas var padarīt lēmumu par spēkā neesošu pēc būtības, Vispārējā tiesa secināja, ka tiesību uz aizstāvību pārkāpums nav tāda acīmredzama kļūda saskaņā ar 39. pantu Komisijas Regulā (EK) Nr. 2245/2002 (<DATE ISO="20021021">2002. gada 21. oktobris</DATE>), ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 6/2002 par Kopienas dizainparaugiem (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="341" PAGE.FIRST="28" DATE.PUB="2002">OV 2002, L 341, 28. lpp.</REF.DOC.OJ>), kuru ir iespējams labot. Tātad <DATE ISO="20111018">2011. gada 18. oktobra</DATE> sprieduma <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Augļu kastes un grozi</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑53/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2011:601">EU:T:2011:601</NO.ECLI>) <REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> neļauj izdarīt nekādus secinājumus attiecībā uz jautājumu par to, vai pamatojuma neesamība ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0049" REF.END="QE0049"/>acīmredzama procesuāla kļūda<QUOT.END REF.START="QS0049" CODE="201D" ID="QE0049"/> Regulas Nr. 207/2009, tās agrākajā redakcijā, 80. panta 1. punkta izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0059"><NO.P>59</NO.P><TXT>No iepriekš izklāstītā izriet, ka Apelācijas padome apstrīdēto lēmumu nevarēja pamatot ar Regulas Nr. 207/2009, tās agrākajā redakcijā, 80. panta 1. punktu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="12"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0060"><NO.P>60</NO.P><TXT>Otrām kārtām ir jāpārbauda, vai, kā to apgalvo <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT>, apstrīdētais lēmums varēja tikt pamatots ar judikatūrā iedibināto vispārīgo tiesību principu, saskaņā ar kuru ar atpakaļejošu datumu ir iespējams atcelt prettiesisku administratīvu aktu, kas ir radījis subjektīvas tiesības, ja iestāde, kura izdevusi aktu, ir ievērojusi nosacījumus attiecībā uz saprātīga termiņa un akta adresāta, kurš varēja paļauties uz tā likumību, tiesiskās paļāvības ievērošanu (skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20111018">2011. gada 18. oktobris</DATE>, <NAME.CASE>Augļu kastes un grozi</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑53/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2011:601">EU:T:2011:601</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0040">40.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0061"><NO.P>61</NO.P><TXT>Vispirms ir jāatgādina, ka procesam apelācijas padomēs ir administratīvs raksturs (skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130711">2013. gada 11. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Metropolis Inmobiliarias y Restauraciones</HT>/ITSB – <HT TYPE="ITALIC">MIP Metro</HT> (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0050" REF.END="QE0050"/>METRO<QUOT.END REF.START="QS0050" CODE="201D" ID="QE0050"/>)</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑197/12</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2013:375">EU:T:2013:375</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0054">54.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra), apelācijas padomju pieņemtajiem lēmumiem ir administratīvs raksturs un līdz ar to apelācijas padomes principā var balstīties uz vispārējo tiesību principu, ar kuru ir atļauts atsaukt prettiesisku administratīvo aktu, lai atsauktu to lēmumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0062"><NO.P>62</NO.P><TXT>Tomēr ir jānosaka, vai, ņemot vērā, ka Regulā Nr. 207/2009 pastāv tiesību norma par <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> instanču lēmumu atsaukšanu, apelācijas padomes lēmuma atsaukšana var tikt pamatota ar šo vispārējo tiesību principu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0063"><NO.P>63</NO.P><TXT><DATE ISO="20111018">2011. gada 18. oktobra</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Augļu kastes un grozi</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑53/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2011:601">EU:T:2011:601</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), uz kuru atsaucās <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT>, neļauj izlemt šo jautājumu. Ir skaidrs, ka šajā spriedumā Vispārējā tiesa pēc tam, kad tā bija konstatējusi, ka apelācijas padomes labojošais lēmums nevarēja tikt pieņemts, pamatojoties uz Regulas Nr. 2245/2002 39. pantu, pārbaudīja, vai šis lēmums varēja tikt pieņemts, pamatojoties uz vispārējo tiesību principu, ar kuru ir atļauts ar atpakaļejošu spēku atsaukt prettiesisku administratīvo aktu. Tomēr Padomes Regulā (EK) Nr. 6/2002 (<DATE ISO="20011212">2001. gada 12. decembris</DATE>) par Kopienas dizainparaugiem (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="003" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2002">OV 2002, L 3, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>) vai Regulā Nr. 2245/2002 nav tiesību normas, kas būtu līdzvērtīga Regulas Nr. 207/2009 80. pantam, kurā ir reglamentēta lēmumu atsaukšanas procedūra dizainparaugu jomā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0064"><NO.P>64</NO.P><TXT><DATE ISO="20070912">2007. gada 12. septembra</DATE> spriedumā lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">González y Díez</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑25/04</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2007:257">EU:T:2007:257</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0097">97.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>) un <DATE ISO="20150918">2015. gada 18. septembra</DATE> spriedumā lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Deutsche Post</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑421/07 RENV</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2015:654">EU:T:2015:654</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0047">47.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kas pasludināti lietās par valsts atbalstu, Vispārējā tiesa pēc tam, kad tā bija konstatējusi, ka Komisija nevarēja atsaukt savu lēmumu, pamatojoties uz Padomes Regulas (EK) Nr. 659/1999 (<DATE ISO="19990322">1999. gada 22. marts</DATE>), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD 108.] panta piemērošanai (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="083" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="1999">OV 1999, L 83, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>), 9. pantu, kurā ir reglamentētas Komisijas lēmumu atsaukšanas pilnvaras, uzsvēra, ka Komisijas iespēja atsaukt lēmumu par valsts atbalstu neattiecas tikai uz situāciju, kas minēta šīs regulas 9. pantā, kurš ir tikai īpašs tāda vispārējā tiesību principa formulējums, ar ko ar atpakaļejošu spēku ir atļauts atsaukt prettiesisku administratīvu aktu, kas ir radījis subjektīvas tiesības. Vispārējā tiesa piebilda, ka šāda atsaukšana var tikt veikta jebkurā laikā, ja iestāde, kura ir pieņēmusi aktu, ievēro nosacījumus, kuri attiecas uz saprātīga termiņa un akta adresāta, kas varēja paļauties uz tā likumību, tiesiskās paļāvības ievērošanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0065"><NO.P>65</NO.P><TXT>No iepriekš 64. punktā minētajiem spriedumiem izriet, ka pat gadījumā, kad likumdevējs ir reglamentējis iestādes aktu atsaukšanas procedūru, šī iestāde var atsaukt aktu, pamatojoties uz vispārējo tiesību principu, ar kuru ir atļauts atsaukt prettiesisku administratīvo aktu, ar nosacījumu, ka ir ievēroti noteikti nosacījumi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0066"><NO.P>66</NO.P><TXT>Turklāt, lai gan, kā to uzsver prasītāja, ir taisnība, ka Regulas Nr. 207/2009 83. pantā ir paredzēts, ka, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0051" REF.END="QE0051"/>ja šajā regulā, īstenošanas regulā, noteikumos par samaksu vai Apelācijas padomes procesa noteikumos nav noteikti procesuāli noteikumi, Birojs ievēro dalībvalstīs vispārēji atzītus procesa tiesību principus<QUOT.END REF.START="QS0051" CODE="201D" ID="QE0051"/> un ka saskaņā ar judikatūru šis pants ir piemērojams vienīgi procesuālo tiesību normu nepilnības vai pārprotamības gadījumā (skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20100913">2010. gada 13. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Travel Service</HT>/ITSB – <HT TYPE="ITALIC">Eurowings Luftverkehrs</HT> (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0052" REF.END="QE0052"/>smartWings<QUOT.END REF.START="QS0052" CODE="201D" ID="QE0052"/>)</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑72/08</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2010:395">EU:T:2010:395</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0076">76.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra), tomēr minētajā pantā nav paredzēts, ka, pastāvot procesuālai tiesību normai, <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> nevar ņemt vērā šos principus. Katrā ziņā tiktāl, ciktāl jēdziens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0053" REF.END="QE0053"/>acīmredzama procesuāla<?PAGE NO="13"?> kļūda<QUOT.END REF.START="QS0053" CODE="201D" ID="QE0053"/> iepriekš minētajās regulās nav definēts, Regulas Nr. 207/2009, tās agrākajā redakcijā, 80. panta 1. punkts nav nepārprotams un tātad nav pietiekami skaidrs, lai izslēgtu Regulas Nr. 207/2009 83. panta piemērošanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0067"><NO.P>67</NO.P><TXT>Līdz ar to ir jānosaka, vai izskatāmajā lietā ir izpildīti iepriekš 60. punktā atgādinātā vispārējā tiesību principa, ar kuru ir atļauts atsaukt prettiesiskus administratīvos aktus, piemērošanas nosacījumi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0068"><NO.P>68</NO.P><TXT>Runājot par saprātīga termiņa ievērošanu, ir jānorāda, ka saprātīga atsaukšanas termiņa raksturs ir novērtējams, ņemot vērā katrai attiecīgajai situācijai raksturīgos apstākļus (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20100512">2010. gada 12. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bui Van</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑491/08 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2010:191">EU:T:2010:191</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0058">58.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0063">63.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0069"><NO.P>69</NO.P><TXT>Izskatāmajā lietā lietas dalībnieces <DATE ISO="20160622">2016. gada 22. jūnijā</DATE>, proti, četrus mēnešus un divas nedēļas pēc <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmuma pieņemšanas, tika informētas par Apelācijas padomes nodomu atsaukt šo lēmumu. Turklāt apstrīdētais lēmums, ar kuru tika atsaukts <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmums, tika pieņemts <DATE ISO="20160803">2016. gada 3. augustā</DATE>, proti, nedaudz mazāk kā sešus mēnešus pēc <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmuma pieņemšanas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0070"><NO.P>70</NO.P><TXT>Tātad ir jāuzskata, ka <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmums ir atsaukts saprātīgā termiņā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0071"><NO.P>71</NO.P><TXT>Runājot par tiesiskās paļāvības par <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmuma tiesiskumu aizsardzības principa ievērošanu, ir jānorāda, ka, ja par lēmumu ir celta prasība atcelt tiesību aktu, šī lēmuma adresātam nevar būt tiesiskās paļāvības par šī lēmuma tiesiskumu, iekams Savienības tiesa par to nav pieņēmusi galīgu lēmumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20080212">2008. gada 12. februāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">CELF</HT> un <HT TYPE="ITALIC">ministre de la culture et de la communication</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑199/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:79">EU:C:2008:79</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0068">68.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0072"><NO.P>72</NO.P><TXT>Turklāt no judikatūras izriet, ka, ja atceltais akts ir acīmredzami prettiesisks, šī akta adresātam kā rūpīgam saimnieciskās darbības subjektam būtu bijis jārodas šaubām par tā tiesiskumu un tas nevar atsaukties uz tiesisko paļāvību attiecībā uz šī akta likumību (šajā nozīmē skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19910620">1991. gada 20. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Cargill</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑248/89</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1991:264">EU:C:1991:264</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0022">22.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20021120">2002. gada 20. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Lagardère</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Canal+</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑251/00</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2002:278">EU:T:2002:278</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0147">147.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0149">149.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0073"><NO.P>73</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> apgalvo, ka, tāpat kā savā prasībā atcelt tiesību aktu lietā T‑188/16 <HT TYPE="ITALIC">repowermap</HT>/<HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> – <HT TYPE="ITALIC">Repower</HT> (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0054" REF.END="QE0054"/>REPOWER<QUOT.END REF.START="QS0054" CODE="201D" ID="QE0054"/>), kas celta par <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmumu, norādīja persona, kas iestājusies lietā, šis lēmums nebija pamatots saistībā ar saikni starp apstrīdēto preču zīmi un ar šo preču zīmi aptvertajām precēm un pakalpojumiem, kā rezultātā prasītājai nevarēja būt tiesiskās paļāvības attiecībā uz šī lēmuma likumību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0074"><NO.P>74</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir jāatgādina, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Regulas Nr. 207/2009 75. panta pirmajā teikumā paredzētajam pienākumam norādīt pamatojumu ir identisks apjoms tam, kāds paredzēts LESD 296. panta otrajā daļā, un ka tā mērķis ir dot iespēju, pirmkārt, ieinteresētajām personām zināt veiktā pasākuma pamatojumu, lai ļautu tām aizstāvēt savas tiesības, un, otrkārt, Savienības tiesai veikt pārbaudi attiecībā uz lēmuma tiesiskumu (skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20151008">2015. gada 8. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Société des produits Nestlé</HT>/ITSB (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0055" REF.END="QE0055"/>NOURISHING PERSONAL HEALTH<QUOT.END REF.START="QS0055" CODE="201D" ID="QE0055"/>)</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑336/14</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2015:770">EU:T:2015:770</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0011">11.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0075"><NO.P>75</NO.P><TXT>Turklāt apelācijas padomei nav jāpauž nostāja attiecībā uz visiem argumentiem, kurus izvirza lietas dalībnieki. Pietiek ar to, ka tā izklāsta faktus un juridiskos apsvērumus, kuriem ir būtiska nozīme lēmuma struktūrā (skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20151008">2015. gada 8. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0056" REF.END="QE0056"/>NOURISHING PERSONAL HEALTH<QUOT.END REF.START="QS0056" CODE="201D" ID="QE0056"/></NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑336/14</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2015:770">EU:T:2015:770</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0015">15.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="14"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0076"><NO.P>76</NO.P><TXT>Visbeidzot ir jāatgādina arī, ka preču zīmes aprakstošais raksturs ir jāvērtē, pirmkārt, saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, attiecībā uz kuriem ir lūgta apzīmējuma reģistrācija, un, otrkārt, saistībā ar to, kā tos uztver konkrētā sabiedrības daļa, ko veido šo preču vai šo pakalpojumu patērētāji (skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20161109">2016. gada 9. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Smarter Travel Media</HT>/<HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0057" REF.END="QE0057"/>SMARTER TRAVEL<QUOT.END REF.START="QS0057" CODE="201D" ID="QE0057"/>)</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑290/15</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2016:651">EU:T:2016:651</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0025">25.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0077"><NO.P>77</NO.P><TXT>Apstrīdētās preču zīmes saikne ar precēm un pakalpojumiem, kas aptvertas ar šo preču zīmi, tātad ir daļa no juridiskajiem apsvērumiem, kuriem ir būtiska nozīme lēmuma par preču zīmes aprakstošo raksturu kontekstā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0078"><NO.P>78</NO.P><TXT><DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmumā ir ietverts tikai viens punkts – 34. punkts –, kurš attiecas uz apstrīdētās preču zīmes saikni ar pārējām precēm un pakalpojumiem (skat. iepriekš 7. punktu). Apelācijas padome nav veikusi nekādu šo preču un pakalpojumu un to īpašību aprakstu, kā rezultātā nav iespējams izprast, kādēļ tā uzskatīja, ka apstrīdētā preču zīme attiecībā uz šīm precēm un pakalpojumiem nav aprakstoša.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0079"><NO.P>79</NO.P><TXT>Turklāt procesuālajā rakstā, kurā ir izklāstīti apelācijas sūdzības Apelācijas padomē pamati, persona, kas iestājusies lietā, uz gandrīz piecām lappusēm ir detalizēti paskaidrojusi, kādēļ apstrīdētā preču zīme būtu bijusi jāuzskata par pārējās preces un pakalpojumus aprakstošu. Tādējādi, piemēram, tā ir apgalvojusi, ka ar apstrīdēto preču zīmi tiekot aprakstītas <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0058" REF.END="QE0058"/>elektroenerģijas, tostarp no biogāzes saražotās elektroenerģijas; elektroenerģijas, kas saražota ar vēja, ūdens un saules palīdzību<QUOT.END REF.START="QS0058" CODE="201D" ID="QE0058"/> preces, kas ietilpst 4. klasē, ciktāl vārds <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0059" REF.END="QE0059"/>repower<QUOT.END REF.START="QS0059" CODE="201D" ID="QE0059"/> varētu tikt uztverts kā šo preču mērķis, proti, sniegt jaunu enerģiju mašīnai, iekārtai vai citam mehānismam, kas patērē elektrību. Persona, kas iestājusies lietā, ir arī apgalvojusi, ka, pirmkārt, apstrīdētā preču zīme ir aprakstoša attiecībā uz enerģijas ražošanas pakalpojumiem, kas ietilpst 40. klasē, tiktāl, ciktāl vārds <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0060" REF.END="QE0060"/>repower<QUOT.END REF.START="QS0060" CODE="201D" ID="QE0060"/> var tikt saprasts kā jaunu iekārtu enerģijas ražošanai uzstādīšana vai neefektīvu enerģijas ražošanas iekārtu aizstāšana, un, otrkārt, ka šī preču zīme ir aprakstoša attiecībā uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0061" REF.END="QE0061"/>enerģijas sadales; profesionālu konsultāciju saistībā ar enerģijas pārvadi (sadali); konsultāciju iepriekš minēto pakalpojumu jomā<QUOT.END REF.START="QS0061" CODE="201D" ID="QE0061"/> pakalpojumiem, kas ietilpst 39. klasē, jo šie pakalpojumi ļauj atsākt vai atjaunot enerģijas sadali un uzlabot enerģijas sadales energoefektivitāti vai jaudu. Ir skaidrs, ka no iepriekš 75. punktā minētās judikatūras izriet, ka apelācijas padomei nav jāpauž nostāja attiecībā uz visiem argumentiem, kurus ir izvirzījuši lietas dalībnieki. Tomēr <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmuma 34. punkts acīmredzami nav pietiekama atbilde uz personas, kas iestājusies lietā, argumentiem attiecībā uz saikni starp apstrīdēto preču zīmi un pārējām precēm un pakalpojumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0080"><NO.P>80</NO.P><TXT>Vēl arī ir taisnība, ka, ja apelācijas padome pilnībā apstiprina anulēšanas nodaļas lēmumu un ņemot vērā funkcionālo turpinātību starp anulēšanas nodaļām un apelācijas padomēm, kas ir norādīta Regulas Nr. 207/2009 64. panta 1. punktā (tagad – Regulas 2017/1001 71. panta 1. punkts), šis lēmums, kā arī tā pamatojums ietilpst kontekstā, kurā apelācijas padome ir pieņēmusi savu lēmumu, – kontekstā, kurš ir zināms lietas dalībniekiem un kurš tiesai ļauj pilnībā veikt savu tiesiskuma pārbaudi attiecībā uz apelācijas padomes vērtējuma pamatotību (skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150318">2015. gada 18. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Naazneen Investments</HT>/ITSB – <HT TYPE="ITALIC">Energy Brands</HT> (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0062" REF.END="QE0062"/>SMART WATER<QUOT.END REF.START="QS0062" CODE="201D" ID="QE0062"/>)</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑250/13</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2015:160">EU:T:2015:160</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0016">16.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra). Tomēr, pat pieņemot, ka izskatāmajā lietā Anulēšanas nodaļas lēmums ir ticis pietiekami pamatots, Apelācijas padomei vismaz kopsavilkuma veidā bija jāatbild uz personas, kas iestājusies lietā, detalizēto argumentāciju. Turklāt ir jāpiebilst, ka no <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmuma skaidri neizriet, ka Apelācijas padome ir pilnībā apstiprinājusi Anulēšanas nodaļas lēmumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0081"><NO.P>81</NO.P><TXT>Visbeidzot prasītāja kļūdaini apgalvo, ka Apelācijas padome varēja sniegt vienīgi vispārīgu pamatojumu. Proti, Tiesa ir precizējusi, ka tāda iespēja ir attiecināma vienīgi uz precēm un pakalpojumiem, kuriem savstarpēji ir pietiekami tieša un konkrēta saikne tādā ziņā, ka tie veido preču vai pakalpojumu kategoriju vai grupu, kas ir pietiekami homogēna (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20131017">2013. gada 17. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Isdin</HT>/<HT TYPE="ITALIC">Bial-Portela</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑597/12 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:672">EU:C:2013:672</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0027">27.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). No apstrīdētā lēmuma ne tieši, ne netieši neizriet, ka pārējās preces un pakalpojumi veidotu preču vai pakalpojumu kategoriju vai grupu, kas ir pietiekami homogēna <DATE ISO="20131017">2013. gada 17. oktobra</DATE> sprieduma lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Isdin</HT>/<HT TYPE="ITALIC">Bial-Portela</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑597/12 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:672">EU:C:2013:672</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) izpratnē.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="15"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0082"><NO.P>82</NO.P><TXT>Līdz ar to nepietiekamajam <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmuma pamatojumam saistībā ar apstrīdētās preču zīmes saikni ar pārējām precēm un pakalpojumiem prasītājai kā rūpīgam saimnieciskās darbības subjektam būtu bijis jārada šaubas par tā tiesiskumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0083"><NO.P>83</NO.P><TXT>Turklāt, tā kā prettiesiska lēmuma atsaukšana ir atļauta vienīgi tad, ja ir izpildīti noteikti nosacījumi, nevar tikt apgalvots, kā to dara prasītāja, ka, ja jebkura instance varētu brīvi grozīt strīda priekšmetu izskatīšanā esošā procedūrā, tas nebūtu saderīgi ar labas pārvaldības, tiesiskās noteiktības un <HT TYPE="ITALIC">res judicata</HT> spēka principiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0084"><NO.P>84</NO.P><TXT>Tāpat vispārējs tiesību princips, kas ļauj atsaukt prettiesisku lēmumu, ir saderīgs ar labas pārvaldības principu. Proti, tas, ka tiek koriģētas kļūdas un nepilnības, kuras ir pieļautas lēmumā, ir likumīgi un atbilst rūpīgas administratīvās pārvaldes interesēm (skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150715">2015. gada 15. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Socitrel</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Companhia Previdente</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑413/10 un T‑414/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2015:500">EU:T:2015:500</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0176">176.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0085"><NO.P>85</NO.P><TXT>Turklāt, lai gan tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības principi prasa, ka prettiesiska akta atsaukšanai ir jānotiek saprātīgā termiņā un ir jāņem vērā arī tas, cik lielā mērā ieinteresētā persona, iespējams, varēja paļauties uz akta tiesiskumu, šāda tiesību akta atcelšana tomēr principā ir iespējama (skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20060504">2006. gada 4. maijs</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Apvienotā Karaliste</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑508/03</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:287">EU:C:2006:287</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0068">68.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0086"><NO.P>86</NO.P><TXT>Visbeidzot ir jānorāda, ka apelācijas padomju lēmumiem nav nekāda <HT TYPE="ITALIC">res judicata</HT> spēka, jo tostarp, kā tas ir atgādināts iepriekš 61. punktā, <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> notiekošais process ir nevis tiesas, bet gan administratīvs process (skat. šajā nozīmē un pēc analoģijas spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20151208">2015. gada 8. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Giand</HT>/ITSB – <HT TYPE="ITALIC">Flamagas</HT> (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0063" REF.END="QE0063"/>FLAMINAIRE<QUOT.END REF.START="QS0063" CODE="201D" ID="QE0063"/>)</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑583/14</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2015:943">EU:T:2015:943</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0021">21.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0087"><NO.P>87</NO.P><TXT>Turklāt ir arī jāatgādina, ka tas, ka prasība lietā T‑188/16 <HT TYPE="ITALIC">repowermap</HT>/<HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> – <HT TYPE="ITALIC">Repower</HT> (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0064" REF.END="QE0064"/>REPOWER<QUOT.END REF.START="QS0064" CODE="201D" ID="QE0064"/>) par <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmumu brīdī, kad šis lēmums tika atcelts, tika izskatīta Vispārējā tiesā, nav šķērslis tā atcelšanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150715">2015. gada 15. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Socitrel</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Companhia Previdente</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑413/10 un T‑414/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2015:500">EU:T:2015:500</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0187">187.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0088"><NO.P>88</NO.P><TXT>No tā izriet, ka iepriekš 60. punktā minētās judikatūras nosacījumi izskatāmajā lietā ir izpildīti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0089"><NO.P>89</NO.P><TXT>Tomēr, neraugoties uz cita juridiskā pamata esamību, kļūda juridiskā pamata izvēlē izraisa attiecīgā akta atcelšanu, ja tā var radīt sekas attiecībā uz tā saturu, it īpaši, padarot prettiesisku tā pieņemšanai piemērojamo procedūru (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20111018">2011. gada 18. oktobris</DATE>, <NAME.CASE>Augļu kastes un grozi</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑53/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2011:601">EU:T:2011:601</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0041">41.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0090"><NO.P>90</NO.P><TXT>Taču judikatūrā saistībā ar vispārējo tiesību principu, ar ko ar atpakaļejošu spēku ir atļauts atsaukt prettiesisku administratīvu aktu, nav paredzēta īpaša procedūra šādu aktu atcelšanai (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20111018">2011. gada 18. oktobris</DATE>, <NAME.CASE>Augļu kastes un grozi</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑53/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2011:601">EU:T:2011:601</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0042">42.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0091"><NO.P>91</NO.P><TXT>Tādējādi ir jāsecina, ka Apelācijas padomes kļūda attiecībā uz piemērojamā juridiskā pamata izvēli neattaisno apstrīdētā lēmuma atcelšanu. Pavisam cits risinājums būtu grūti saskaņojams ar pareizas tiesvedības principu. Proti, ja apstrīdētais lēmums tiktu atcelts tādas kļūdas dēļ, kas attiecas uz juridisko pamatu, Vispārējai tiesai būtu jāatceļ arī <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmums, kurā nav norādīts pamatojums. Pirmkārt, tas uzliktu pienākumu Apelācijas padomei pieņemt jaunu lēmumu saistībā ar apstrīdētās preču zīmes spēkā neesamības atzīšanas procesu starp <HT TYPE="ITALIC">repowermap.org</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Repower</HT>, kurš, iespējams, būtu identisks tam, kuru Apelācijas padome <DATE ISO="20160926">2016. gada 26. septembrī</DATE> pieņēma pēc <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmuma atsaukšanas, un, otrkārt, prasītājai celt prasību par šo jauno lēmumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0092"><NO.P>92</NO.P><TXT>Arī citi prasītājas argumenti nav pārliecinoši.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="16"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0093"><NO.P>93</NO.P><TXT>Pirmām kārtām, runājot par argumentāciju, saskaņā ar kuru Regulas Nr. 207/2009 83. pantā ir atsauce uz dalībvalstu vispārējiem procesu tiesību principiem, nevis uz Savienības vispārējiem tiesību principiem, no vienas puses, un <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> valsts vispārējie tiesību principi esot bijuši jāizklāsta, balstoties uz principiem, kas bez izņēmumiem ir piemērojami visās dalībvalstīs, no otras puses, ir jānorāda, ka vispārējais tiesību princips, saskaņā ar kuru administratīvai iestādei ir iespēja pārskatīt un attiecīgā gadījumā atsaukt prettiesisku administratīvo aktu, ir balstīts uz dalībvalstu tiesībām un ir atzīts pirmajos Tiesas spriedumos (spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19570712">1957. gada 12. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Algera</HT> u.c./Kopējā asambleja</NAME.CASE>, <NO.CASE>7/56 un no 3/57 līdz 7/57</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1957:7">EU:C:1957:7</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0115">115.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0116">116.</REF.NP.ECR> lpp.</REF.DOC.ECR>; <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19610322">1961. gada 22. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Snupat</HT>/Augstā iestāde</NAME.CASE>, <NO.CASE>42/59 un 49/59</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1961:5">EU:C:1961:5</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0160">160.</REF.NP.ECR> lpp.</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19650713">1965. gada 13. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Lemmerz-Werke</HT>/Augstā iestāde</NAME.CASE>, <NO.CASE>111/63</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1965:76">EU:C:1965:76</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0852">852.</REF.NP.ECR> lpp.</REF.DOC.ECR>). Kopš tā atzīšanas par šī principa, kas balstīts uz dalībvalstu tiesībām, pastāvēšanu daudzkārt ir atgādinājušas Tiesa un Vispārējā tiesa (spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19820303">1982. gada 3. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Alpha Steel</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>14/81</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1982:76">EU:C:1982:76</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0010">10.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>; <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20001205">2000. gada 5. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Gooch</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑197/99</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2000:282">EU:T:2000:282</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0053">53.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>; <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20070912">2007. gada 12. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">González y Díez</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑25/04</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2007:257">EU:T:2007:257</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0097">97.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130711">2013. gada 11. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">BVGD</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑104/07 un T‑339/08</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2013:366">EU:T:2013:366</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0063">63.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Tādējādi Savienības tiesas pastāvīgi ir uzskatījušas, ka šis princips ir atzīts dalībvalstu valsts tiesībās. Prasītāja nesniedz nevienas dalībvalsts, kurā šis princips nebūtu atzīts, piemēru. Tā vienīgi norāda, ka, piemēram, Vācijā devolutīvās iedarbības princips nozīmē, ka prasības tiesā gadījumā iepriekšējās instances kompetence beidzas. Tomēr šis arguments neattiecas uz principa, saskaņā ar kuru administratīvai iestādei ir iespēja pārskatīt un attiecīgā gadījumā atsaukt individuālu administratīvo aktu, pastāvēšanu, bet vienīgi uz šīs iespējas īstenošanas nosacījumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0094"><NO.P>94</NO.P><TXT>Otrām kārtām, runājot par argumentāciju, saskaņā ar kuru tādi principi kā tiesiskās paļāvības, labas pārvaldības un tiesiskās noteiktības principi nepieļauj lēmuma, par kuru ir celta prasība Vispārējā tiesā, atsaukšanu, jo pastāvot risks, ka abas instances nonāktu pie pretējiem secinājumiem, ir jānorāda, ka, ja tiek atsaukts apelācijas padomes lēmums, lai arī par šo lēmumu ir celta prasība Vispārējā tiesā un tātad tā tiek izskatīta, Vispārējā tiesa lemj, ka tiesvedība ir jāizbeidz pirms sprieduma taisīšanas. Tātad nav nekāda riska, ka Vispārējā tiesa nonāktu pie pretēja secinājuma nekā apelācijas padome.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0095"><NO.P>95</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, šis pamats ir jānoraida.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par ceturto pamatu, kas attiecas uz pamatojuma neesamību</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0096"><NO.P>96</NO.P><TXT>Prasītāja apgalvo, ka Apelācijas padome ir pārkāpusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, jo tā nav pārbaudījusi tajā izvirzītos argumentus. Prasītāja norāda, ka visus argumentus, kurus tā izvirza Vispārējā tiesā, tā ir izvirzījusi savos apsvērumos Apelācijas padomē. Taču Apelācijas padome apstrīdētajā lēmumā neesot pārbaudījusi Lielās apelācijas padomes lēmumu. Tā esot vienīgi apgalvojusi, ka Regulas Nr. 207/2009, tās agrākajā redakcijā, 80. panta 1. punkts joprojām bija piemērojams un ka <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmumā esot pieļauta procesuāla kļūda, un neesot atbildējusi uz citiem argumentiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0097"><NO.P>97</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> un persona, kas iestājusies lietā, nav pauduši savu nostāju par šo pamatu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0098"><NO.P>98</NO.P><TXT>No apstrīdētā lēmuma izriet, ka Apelācijas padome ir izklāstījusi juridiskos faktus un apsvērumus, kuriem ir būtiska nozīme apstrīdētā lēmuma struktūrā iepriekš 75. punktā minētās judikatūras izpratnē. Proti, tā ir norādījusi, ka Regulas Nr. 207/2009, tās agrākajā redakcijā, 80. pants joprojām bija spēkā, ka <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> bija pienākums pamatot savus lēmumu un, it īpaši, izvērtēt atteikuma pamatus, ņemot vērā ar apstrīdēto preču zīmi aptvertās preces un pakalpojumus, un ka <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmums tika atsaukts tādēļ, ka tajā nebija norādīts pamatojums, kas esot acīmredzama procesuāla kļūda.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0099"><NO.P>99</NO.P><TXT>Apelācijas padomei nebija jāatbild uz argumentu, kas saistīts ar Lielās apelācijas padomes lēmumu, kam izskatāmajā lietā nebija nozīmes.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="17"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0100"><NO.P>100</NO.P><TXT>Tātad ceturtais pamats ir jānoraida.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0101"><NO.P>101</NO.P><TXT>No iepriekš izklāstītā izriet, ka prasība kopumā ir jānoraida.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Par tiesāšanās izdevumiem</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0102"><NO.P>102</NO.P><TXT>Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0103"><NO.P>103</NO.P><TXT>Taču atbilstoši Reglamenta 135. panta 1. punktam, ja to prasa taisnīgums, Vispārējā tiesa var nolemt, ka lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, sedz savus tiesāšanās izdevumus pats, bet tikai daļēji atlīdzina pretējās puses tiesāšanās izdevumus vai pat vispār tiek atbrīvots no šā pienākuma. Turklāt atbilstoši Reglamenta 135. panta 2. punktam Vispārējā tiesa lietas dalībniekam, pat ja nolēmums ir tam labvēlīgs, var piespriest pilnībā vai daļēji atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to pamato tā rīcība, tostarp pirms tiesvedības ierosināšanas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0104"><NO.P>104</NO.P><TXT>Turklāt ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa var piespriest atlīdzināt tiesāšanās izdevumus iestādei, kuras lēmums nav ticis atcelts pēdējā minētā nepilnību dēļ, kas varēja likt prasītājam celt prasību (skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20100909">2010. gada 9. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Evropaïki Dynamiki</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑387/08</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2010:377">EU:T:2010:377</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0177">177.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0105"><NO.P>105</NO.P><TXT>Šajā lietā prasītājai spriedums nav labvēlīgs. Tomēr tai nebūtu bijusi jāceļ prasība un personai, kas iestājusies lietā, nebūtu jāiestājas lietā, ja <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> nebūtu bijis jāpieņem apstrīdētais lēmums, lai atsauktu <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmumu, kurā nebija norādīts pamatojums. Turklāt apstrīdētais lēmums kļūdaini ir balstīts uz Regulas Nr. 207/2009 80. panta 1. punktu, un tas varēja mudināt prasītāju celt šo prasību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0106"><NO.P>106</NO.P><TXT>Līdz ar to Vispārējā tiesa uzskata, ka izskatāmās lietas apstākļi attaisno lēmumu, ka <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> ir jāsedz savi tiesāšanās izdevumi un tam ir jāpiespriež atlīdzināt gan prasītājas, gan personas, kas iestājusies lietā, tiesāšanās izdevumus.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><JURISDICTION><INTRO><P>Ar šādu pamatojumu</P><P>VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)</P><P>nospriež:</P></INTRO><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">1)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Prasību noraidīt.</HT></TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">2)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (<HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT>) sedz savus, kā arī atlīdzina <HT TYPE="ITALIC">Repower AG</HT> un <HT TYPE="ITALIC">repowermap.org</HT> tiesāšanās izdevumus.</HT></TXT></NP></ITEM></LIST></JURISDICTION></CONTENTS.JUDGMENT><SIGNATURE.CASE><SIGNATORY><P>Gratsias</P></SIGNATORY><SIGNATORY><P>Dittrich</P></SIGNATORY><SIGNATORY><P>Xuereb</P></SIGNATORY><P>Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2018. gada 21. februārī.</P><SIGNATORY><P>[Paraksti]</P></SIGNATORY></SIGNATURE.CASE></JUDGMENT>