<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><CONCLUSION NNC="YES" xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.58-20161101.xd"><BIB.CONCLUSION><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C-42/17</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62017CC0042</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:564">EU:C:2017:564</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>27</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>27</PAGE.TOTAL></BIB.CONCLUSION><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="ITALIC">Y. BOT</HT> SECINĀJUMI – LIETA C‑42/17</P><P><HT TYPE="ITALIC">M.A.S.</HT> UN <HT TYPE="ITALIC">M.B.</HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Ģenerāladvokāta Īva Bota [<HT TYPE="ITALIC">Yves Bot</HT>]</HT></P><P><HT TYPE="UC">secinājumi</HT>,</P><P>sniegti <DATE ISO="20170718">2017. gada 18. jūlijā</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0001"><P>Oriģinālvaloda – franču.</P></NOTE></P></TI><STI><P><HT TYPE="BOLD">Lieta C‑42/17</HT></P><P><HT TYPE="BOLD">Kriminālprocess</HT></P><P><HT TYPE="BOLD">pret</HT></P><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">M.A.S.,</HT></HT></P><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">M.B.</HT></HT></P><P><HT TYPE="NORMAL">(<HT TYPE="ITALIC">Corte costituzionale</HT> (Konstitucionālā tiesa, Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)</HT></P></STI></TITLE><INTERMEDIATE><INDEX IDX.CLOSE="" SEPARATOR=" – " IDX.OPEN=""><KEYWORD>Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu</KEYWORD><KEYWORD>Eiropas Savienības finanšu interešu aizsardzība</KEYWORD><KEYWORD>LESD 325. pants</KEYWORD><KEYWORD>Kriminālprocess saistībā ar noziedzīgiem nodarījumiem pievienotās vērtības nodokļa (PVN) jomā</KEYWORD><KEYWORD>Iespējamais Savienības finanšu interešu aizskārums</KEYWORD><KEYWORD>Valsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēti absolūti noilguma termiņi, kas var izraisīt nesodāmību par noziedzīgiem nodarījumiem</KEYWORD><KEYWORD><DATE ISO="20150908">2015. gada 8. septembra</DATE> spriedums <HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c. (C‑105/14, EU:C:2015:555)</KEYWORD><KEYWORD>Līdzvērtības un efektivitātes principi</KEYWORD><KEYWORD>Konkrētā tiesiskā regulējuma nepieļaujamība</KEYWORD><KEYWORD>Valsts tiesas pienākums nepiemērot šādu tiesisko regulējumu gadījumā, ja ar to var kavēt efektīvu un atturošu sodu noteikšanu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0001" ID="QS0001"/>ievērojamā skaitā liela apmēra krāpšanas gadījumu<QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/>, kas apdraud Savienības finanšu intereses, vai ja par krāpšanas gadījumiem, kas apdraud konkrētās dalībvalsts finanšu intereses, tajā tiek paredzēti garāki noilguma termiņi nekā par krāpšanas gadījumiem, kas apdraud Savienības finanšu intereses</KEYWORD><KEYWORD>Šā pienākuma tūlītēja piemērošana uzsāktos procesos saskaņā ar principu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0002" ID="QS0002"/>tempus regit actum<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/></KEYWORD><KEYWORD>Saderība ar noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības principu</KEYWORD><KEYWORD>Šā principa piemērojamība un vieta tiesību normu hierarhijā konkrētās dalībvalsts tiesību sistēmā</KEYWORD><KEYWORD>Noilguma noteikumu iekļaušana minētā principa tvērumā</KEYWORD><KEYWORD>Minēto noteikumu būtiskums</KEYWORD><KEYWORD>LES 4. panta 2. punkts</KEYWORD><KEYWORD>Konkrētās dalībvalsts nacionālās identitātes ievērošana</KEYWORD><KEYWORD>Eiropas Savienības Pamattiesību harta</KEYWORD><KEYWORD>49. un 53. pants</KEYWORD></INDEX></INTERMEDIATE><CONTENTS.CONCLUSION><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">I.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Ievads</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1.</NO.P><TXT>Šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu <HT TYPE="ITALIC">Corte costituzionale</HT> (Konstitucionālā tiesa, Itālija) vaicā Tiesai, kādā mērā valsts tiesām ir jāizpilda <DATE ISO="20150908">2015. gada 8. septembra</DATE> spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c.<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0002"><P>C‑105/14, turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0003" ID="QS0003"/>spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c.<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/></NAME.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:555">EU:C:2015:555</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>.</P></NOTE> Tiesas formulētais pienākums uzsāktos kriminālprocesos nepiemērot <HT TYPE="ITALIC">codice penale</HT> (Kriminālkodekss) 160. panta pēdējās daļas un 161. panta otrās daļas normas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2.</NO.P><TXT>Šajā spriedumā atbilstoši Tiesas <DATE ISO="20130226">2013. gada 26. februāra</DATE> spriedumam lietā <HT TYPE="ITALIC">Åkerberg Fransson</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0003"><P><REF.DOC.ECR><NO.CASE>C‑617/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:105">EU:C:2013:105</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>.</P></NOTE> Tiesa apstiprināja, ka krāpšana pievienotās vērtības nodokļa (PVN) jomā var tikt uzskatīta par tādu krāpšanu, kas apdraud Eiropas Savienības finanšu intereses.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="2"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3.</NO.P><TXT>Tiesa norādīja, ka Kriminālkodeksā paredzētās normas, ar kurām tajā tostarp noilguma pārtraukšanas gadījumos ir ieviests noteikums, ka noilguma termiņu nekādā gadījumā nevar pagarināt vairāk kā par vienu ceturtdaļu no tā sākotnējā ilguma, ņemot vērā par smagām krāpšanām PVN jomā uzsākto kriminālprocesu sarežģītību un ilgumu, var novest pie faktiskas nesodāmības par tām, jo parasti noilgums šiem nodarījumiem iestājas vēl pirms tam, kad likumā paredzēto kriminālsodu varētu piemērot ar galīgu tiesas nolēmumu. Tiesa nosprieda, ka tādējādi šāda situācija apdraud to pienākumu izpildi, kas dalībvalstīm noteikti LESD 325. panta 1. un 2. punktā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4.</NO.P><TXT>Lai nodrošinātu, ka cīņa pret Savienības finanšu intereses apdraudošu krāpšanu ir efektīva, Tiesa lūdza valsts tiesām vajadzības gadījumā nepiemērot šīs tiesību normas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5.</NO.P><TXT>Šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu <HT TYPE="ITALIC">Corte costituzionale</HT> (Konstitucionālā tiesa) apgalvo, ka tāds pienākums pārkāpj tās konstitucionālās iekārtas augstāko principu – noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības principu (<HT TYPE="ITALIC">nullum crimen, nulla poena sine lege</HT>), kas nostiprināts <HT TYPE="ITALIC">Costituzione</HT> (Konstitūcija, turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0004" ID="QS0004"/>Itālijas Konstitūcija<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/>) 25. panta otrajā daļā un tādējādi ietekmē Itālijas Republikas konstitucionālo identitāti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Corte costituzionale</HT> (Konstitucionālā tiesa) uzsver, ka noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības princips atbilstoši tam, kā tas tiek interpretēts Itālijas tiesību sistēmā, garantē augstāku aizsardzības līmeni nekā tas, kurš izriet no Eiropas Savienības Pamattiesību hartas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0004"><P>Turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0005" ID="QS0005"/>Harta<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/>.</P></NOTE> 49. panta, jo tas tiek attiecināts arī uz nodarījumam piemērojamajiem noilguma termiņiem un līdz ar to nepieļauj, ka uzsāktā procesā valsts tiesa varētu piemērot garāku noilguma termiņu par to, kāds bija paredzēts brīdī, kad šis nodarījums tika izdarīts (bargāka kriminālsoda atpakaļejoša spēka aizlieguma princips).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Corte costituzionale</HT> (Konstitucionālā tiesa) uzsver, ka spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c. Tiesas formulētais pienākums liek Itālijas krimināllietu tiesai piemērot pārkāpumiem, kuri izdarīti pirms šā sprieduma publicēšanas <DATE ISO="20150908">2015. gada 8. septembrī</DATE> un par kuriem vēl nav iestājies noilgums, garākus noilguma termiņus nekā tie, kas sākotnēji bija paredzēti šo pārkāpumu izdarīšanas laikā. Turklāt tā norāda, ka šāds pienākums nav pamatots ne ar kādu precīzu juridisku pamatu un ka tas turklāt ir balstīts kritērijos, kurus tā uzskata par nenoteiktiem. Līdz ar to šis pienākums novedot pie tā, ka valsts tiesai tiek atzīta novērtējuma brīvība, kas var radīt patvaļības risku un kas turklāt pārsniegšot tās tiesas spriešanas funkcijas robežas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8.</NO.P><TXT>Tā kā Itālijas Konstitūcija nodrošinot augstāku pamattiesību aizsardzības līmeni par Savienības tiesībās atzīto, <HT TYPE="ITALIC">Corte costituzionale</HT> (Konstitucionālā tiesa) uzskata, ka LES 4. panta 2. punkts un Hartas 53. pants tādējādi atļauj valsts tiesām atteikties īstenot spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c. Tiesas formulēto pienākumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9.</NO.P><TXT>Līdz ar to ar saviem trīs prejudiciālajiem jautājumiem <HT TYPE="ITALIC">Corte costituzionale</HT> (Konstitucionālā tiesa) jautā Tiesai, vai LESD 325. pants, kā Tiesa to interpretējusi spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c., liek valsts tiesām nepiemērot konkrētos noilguma noteikumus pat tad, ja, pirmkārt, konkrētās dalībvalsts tiesību sistēmā šie noteikumi ir piederīgi noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības principam un kā tādi – materiālajām krimināltiesībām, otrkārt, ja tādam pienākumam nav pietiekami precīza juridiskā pamata un visbeidzot, treškārt, ja šāds pienākums ir pretrunā Itālijas konstitucionālās iekārtas augstākajiem principiem vai Itālijas Konstitūcijā atzītajām ikvienas personas neatņemamajām tiesībām.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="3"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10.</NO.P><TXT>Savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu <HT TYPE="ITALIC">Corte costituzionale</HT> (Konstitucionālā tiesa) ne vien uzdod Tiesai šos trīs prejudiciālos jautājumus, bet arī iesaka tai uz tiem sniedzamo atbildi, lai izvairītos no tā saucamās <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0006" ID="QS0006"/>pretierobežojumu<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/> procedūras uzsākšanas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0005"><P>Šī procedūra ir balstīta uz ideju, ka, lai gan Itālijas tiesību sistēma atzīst un pieļauj tās suverenitātes ierobežojumu ar Savienības tiesībām, tā arī nosaka šā ierobežojuma robežas, lai aizsargātu pamatvērtības, uz kurām tās tiesību sistēma ir balstīta. Šajā ziņā skat. Itālijas Republikas sniegtos precizējumus tās apsvērumos lietā, kurā tika taisīts <DATE ISO="20150616">2015. gada 16. jūnija</DATE> spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Gauweiler</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑62/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:400">EU:C:2015:400</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), kā arī <HT TYPE="ITALIC">Corte costituzionale</HT> (Konstitucionālā tiesa) spriedumu Nr. 183/73, uz kuru ir atsauce tās apsvērumu 7. punktā: <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0007" ID="QS0007"/>Saskaņā ar [Itālijas] Konstitūcijas 11. pantu suverenitātes ierobežojumiem ir piekrists vienīgi ar mērķi sasniegt tajā paredzētos mērķus [..] tātad ir izslēdzams, ka tādi ierobežojumi [..] katrā ziņā varētu piešķirt EEK iestādēm nepieļaujamas tiesības pārkāpt mūsu konstitucionālās iekārtas pamatprincipus vai cilvēka neatņemamās tiesības. [..] Ir skaidrs, ka gadījumā, ja kādreiz 189. pantam tiktu sniegta tik absurda interpretācija, <HT TYPE="ITALIC">Corte costituzionale</HT> [(Konstitucionālā tiesa)] tiesas kontrole pār Līguma noteikumu saderības turpinātību ar iepriekš minētajiem pamatprincipiem saglabātos.<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/></P></NOTE>. Šajā sakarā šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu mums tiek atgādināts <HT TYPE="ITALIC">Bundesverfassungsgericht</HT> (Federālā Konstitucionālā tiesa, Vācija) formulētais prejudiciālais jautājums lietā, kurā tika taisīts <DATE ISO="20150616">2015. gada 16. jūnija</DATE> spriedums <HT TYPE="ITALIC">Gauweiler</HT> u.c.<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0006"><P><REF.DOC.ECR><NO.CASE>C‑62/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:400">EU:C:2015:400</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>. Proti, <HT TYPE="ITALIC">Corte costituzionale</HT> (Konstitucionālā tiesa) ļoti skaidri norāda, ka gadījumā, ja Tiesa uzturēs savu LESD 325. panta interpretāciju identiski spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c. formulētajai, tā tātad varētu atzīt valsts likumu par Lisabonas līguma ratifikāciju un izpildi – ciktāl ar to ratificēts un tiek izpildīts LESD 325. pants – par neatbilstošu tās konstitucionālās iekārtas augstākajiem principiem, tādējādi atbrīvojot valsts tiesas no to pienākuma izpildīt spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11.</NO.P><TXT>Šajos secinājumos es izklāstīšu iemeslus, kuru dēļ nevar būt runas par šajā spriedumā Tiesas formulētā paša principa apšaubīšanu, saskaņā ar kuru valsts tiesai vajadzības gadījumā ir pienākums nepiemērot Kriminālkodeksa 160. panta pēdējās daļas un 161. panta otrās daļas normas, lai nodrošinātu efektīvu un atturošu sodīšanu par krāpšanu, kas apdraud Savienības finanšu intereses.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12.</NO.P><TXT>Pirmkārt, es paskaidrošu, ka no konkrēto tiesību normu kombinācijas izrietošā pārmērīgi šaurā noilguma pārtraukšanas jēdziena un to pārtraucošo darbību interpretācija, kas izmeklēšanas un tiesu iestādēm nedod saprātīgu termiņu kriminālprocesu par krāpšanu PVN jomā pabeigšanai, ir gan acīmredzami neatbilstoša prasībai sodīt par Savienības finanšu interešu aizskārumiem, gan arī tai nav nepieciešamās preventīvās iedarbības, lai novērstu jaunu nodarījumu izdarīšanu, tādējādi pārkāpjot ne vien LESD 325. panta materiālo pusi, bet arī – kā mēs to varētu kvalificēt – tā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0008" ID="QS0008"/>procesuālo<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/> pusi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13.</NO.P><TXT>Šajā sakarā es izskaidrošu, ka, ņemot vērā Hartas 49. panta formulējumu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas izstrādāto judikatūru par <DATE ISO="19501104">1950. gada 4. novembrī</DATE> Romā noslēgtās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0007"><P>Turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0009" ID="QS0009"/>ECPAK<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/>.</P></NOTE> 7. pantā nostiprināto noziedzīgo nodarījumu un sodu likumības principa piemērojamību, valsts tiesai, īstenojot tai Savienības tiesībās noteiktos pienākumus, nekas neliedz uzsāktos procesos nepiemērot Kriminālkodeksa 160. panta pēdējās daļas un 161. panta otrās daļas normas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14.</NO.P><TXT>Šajā nolūkā es precizēšu kritērijus, uz kuru pamata valsts tiesai ir šāds pienākums. Proti, tāpat kā <HT TYPE="ITALIC">Corte costituzionale</HT> (Konstitucionālā tiesa), kurai es šajā ziņā pievienojos, man šķiet, ka, lai nodrošinātu nepieciešamo paredzamību gan kriminālprocesā, gan krimināltiesībās pēc būtības, spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c. teiktais ir jāprecizē. Šajā sakarā es tā pieņēmējam ierosināšu aizstāt šajā spriedumā norādīto kritēriju vienīgi ar nodarījuma rakstura kritēriju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15.</NO.P><TXT>Visbeidzot, izskaidrošu iemeslus, kādēļ es uzskatu, ka brīvības, drošības un tiesiskuma telpas uzbūve pieprasa, lai Savienības finanšu intereses apdraudošu nodarījumu apkarošana mūsdienās tiktu papildināta ar noilguma noteikumu un it īpaši tā pārtraukšanu regulējošo noteikumu saskaņošanu Savienībā.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="4"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16.</NO.P><TXT>Otrkārt un atbilstoši Tiesas <DATE ISO="20130226">2013. gada 26. februāra</DATE> spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Melloni</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0008"><P><REF.DOC.ECR><NO.CASE>C‑399/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:107">EU:C:2013:107</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>.</P></NOTE> formulētajiem principiem, es paskaidrošu, ka, manuprāt, Hartas 53. pants neatļauj kādas dalībvalsts tiesu iestādei atteikties izpildīt spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c. Tiesas formulēto pienākumu, pamatojoties uz apgalvojumu, ka šis pienākums neatbilst šīs dalībvalsts konstitūcijā garantētajam augstākam pamattiesību aizsardzības līmenim.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17.</NO.P><TXT>Visbeidzot, treškārt, es izklāstīšu iemeslus, kādēļ garāka noilguma termiņa tūlītēja piemērošana, kas izrietētu no minētā pienākuma īstenošanas, manā ieskatā, neietekmē Itālijas Republikas nacionālo identitāti un tādējādi nepārkāpj LES 4. panta 2. punktu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">II.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Atbilstošās tiesību normas</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">A.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Savienības tiesības</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Līgums par Eiropas Savienību</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18.</NO.P><TXT>LES 4. panta 2. punktā ir noteikts, ka Savienība respektē dalībvalstu nacionālo identitāti, kas raksturīga to politiskajām un konstitucionālajām pamatstruktūrām. Saskaņā ar šīs tiesību normas 3. punktu atbilstoši lojālas sadarbības principam Savienība un dalībvalstis ar patiesu cieņu palīdz cita citai veikt Līgumos noteiktos uzdevumus. Tātad dalībvalstīm ir jāveic visi vajadzīgie vispārējie un īpašie pasākumi, lai nodrošinātu no Līgumiem vai Savienības iestāžu aktiem izrietošo pienākumu izpildi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19.</NO.P><TXT>Saskaņā ar LESD 325. pantu Savienībai un dalībvalstīm ir pienākums apkarot <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0010" ID="QS0010"/>krāpšanu un citādu nelikumīgu rīcību, kas apdraud Savienības finanšu intereses<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/> un jānodrošina šo interešu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0011" ID="QS0011"/>efektīva aizsardzība<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Harta</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20.</NO.P><TXT>Hartas 47. panta otrajā daļā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0012" ID="QS0012"/>Ikvienai personai ir tiesības uz taisnīgu, atklātu un laikus veiktu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā. [..]<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21.</NO.P><TXT>Tās 49. panta <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0013" ID="QS0013"/>Noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības un samērīguma principi<QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/> 1. punktā ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0014" ID="QS0014"/>Nevienu nevar atzīt par vainīgu nodarījumā, kas ir darbība vai bezdarbība un ko tā izdarīšanas brīdī saskaņā ar attiecīgās valsts tiesībām vai starptautiskajām tiesībām neuzskata par noziedzīgu nodarījumu. Tāpat nevar piemērot bargāku sodu par to, kas bijis spēkā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīdī. Ja pēc noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas tiesību aktos ir paredzēts vieglāks sods, piemēro šo sodu.<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22.</NO.P><TXT>Saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0015" ID="QS0015"/>Ciktāl Hartā ir ietvertas tiesības, kuras atbilst [ECPAK] garantētajām tiesībām, šo tiesību nozīme un apjoms ir tāds pats kā minētajā Konvencijā noteiktajām tiesībām. Šis noteikums neliedz Savienības tiesībās paredzēt plašāku aizsardzību.<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><?PAGE NO="5"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23.</NO.P><TXT>Hartas 53. pantā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0016" ID="QS0016"/>Nekas no šajā Hartā noteiktā nav interpretējams kā tāds, kas ierobežo vai negatīvi ietekmē cilvēktiesības un pamatbrīvības, kuras atzītas attiecīgās to piemērošanas jomās Savienības tiesību aktos un starptautiskajās tiesībās, kā arī starptautiskās konvencijās, kurām pievienojusies Savienība vai visas dalībvalstis, tostarp [ECPAK] un dalībvalstu konstitūcijās.<QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">B.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Itālijas tiesības</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Itālijas Konstitūcija</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24.</NO.P><TXT>Itālijas Konstitūcijas 25. panta otrajā daļā ir noteikts, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0017" ID="QS0017"/>neviens nevar tikt sodīts citādi, kā vien atbilstoši likumam, kas ir stājies spēkā pirms nodarījuma izdarīšanas<QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Kriminālkodeksa normas par noziedzīga nodarījuma noilgumu</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25.</NO.P><TXT>Noilgums ir viens no noziedzīga nodarījuma izbeigšanās pamatiem (Kriminālkodeksa I daļas VI sadaļas I nodaļa). Tās regulējums tika būtiski mainīts ar <HT TYPE="ITALIC">legge n.°251, <DATE ISO="20051205">5 dicembre 2005</DATE></HT> (<DATE ISO="20051205">2005. gada 5. decembra</DATE> Likums Nr. 251)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0009"><P><HT TYPE="ITALIC">GURI</HT> Nr. 28<DATE ISO="20051205">5</DATE>, <DATE ISO="20051207">2005. gada 7. decembris</DATE>, 5. lpp.; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0018" ID="QS0018"/><HT TYPE="ITALIC">ex‑Cirielli</HT> likums<QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26.</NO.P><TXT>Saskaņā ar Kriminālkodeksa 157. panta 1. punktu noziedzīga nodarījuma noilgums iestājas pēc laikposma, kas vienāds ar likumā paredzēto maksimālo soda ilgumu, ar nosacījumu, ka šis laikposms nav īsāks par sešiem gadiem attiecībā uz noziegumiem un četriem gadiem attiecībā uz kriminālpārkāpumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27.</NO.P><TXT>Šā kodeksa 158. pantā noilguma termiņa sākums ir noteikts šādi:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0019" ID="QS0019"/>Attiecībā uz pabeigtu noziedzīgu nodarījumu noilguma termiņš sākas dienā, kad tas ticis izdarīts; attiecībā uz noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas mēģinājumiem – dienā, kad tikusi izbeigta konkrētās personas darbība; attiecībā uz ilgstošiem noziedzīgiem nodarījumiem – dienā, kad izbeidzies noziedzīgā nodarījuma ilgstošais raksturs.</ALINEA><ALINEA>[..]<QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28.</NO.P><TXT>Saskaņā ar minētā kodeksa 159. panta noteikumiem par noilguma apturēšanu:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><P><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0020" ID="QS0020"/>Noilgumu aptur visos gadījumos, kad speciālā tiesību normā ir paredzēts apturēt tiesvedību, kriminālprocesu vai apcietinājuma termiņu, kā arī šādos gadījumos:</P><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P>1)</NO.P><TXT>atļaujot kriminālvajāšanas uzsākšanu;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>nododot lietu citai tiesai;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>3)</NO.P><TXT>apturot tiesvedību vai kriminālprocesu lietas dalībnieku vai advokātu prombūtnes dēļ vai pēc apsūdzētā vai viņa advokāta lūguma.</TXT></NP></ITEM></LIST><P>[..]</P></ALINEA><ALINEA>Noilgums atsākas no dienas, kad ir izbeidzies apturēšanas iemesls.</ALINEA><?PAGE NO="6"?><ALINEA>[..]<QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29.</NO.P><TXT>Šā paša kodeksa 160. pantā, kurā reglamentēta noilguma pārtraukšana, ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0021" ID="QS0021"/>Noilgumu pārtrauc notiesājošs spriedums vai priekšraksts par sodu.</ALINEA><ALINEA>Noilgumu pārtrauc arī lēmums par pagaidu pasākumu piemērošanu personai, [un] [..] lēmums par pirmstiesas sēdes sarīkošanu [..].</ALINEA><ALINEA>Ja noilguma termiņu pārtrauc, tā tecējums atsākas ar dienu, kad tas tika pārtraukts. Ja notikušas vairākas noilgumu pārtraucošas darbības, noilguma termiņš atsākas ar pēdējo no tām; tomēr 157. pantā noteiktie termiņi nekādā gadījumā nevar pārsniegt [Kriminālkodeksa] 161. panta otrajā daļā paredzētos termiņus, izņemot vienīgi attiecībā uz noziedzīgiem nodarījumiem, kuri paredzēti [<HT TYPE="ITALIC">codice di procedura penale</HT> (Kriminālprocesa kodekss)] 51. panta 3.<HT TYPE="ITALIC">bis</HT> un 3.<HT TYPE="ITALIC">quater</HT> punktā.<QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30.</NO.P><TXT>Atbilstoši Kriminālkodeksa 161. pantam par apturēšanas un pārtraukšanas sekām:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0022" ID="QS0022"/>Noilguma apturēšana un pārtraukšana attiecas uz visiem noziedzīgā nodarījuma izdarītājiem.</ALINEA><ALINEA>Izņemot saukšanu pie kriminālatbildības par Kriminālprocesa kodeksa 51. panta 3.<HT TYPE="ITALIC">bis</HT> un 3.<HT TYPE="ITALIC">quater</HT> punktā paredzētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, ar noilguma pārtraukšanu noilguma termiņš nekādā gadījumā nedrīkst tikt pagarināts par vairāk nekā ceturtdaļu no tā maksimāli paredzētā ilguma [..].<QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">III.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Fakti</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">A.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Spriedums <HT TYPE="ITALIC">Taricco u.c.</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Tribunale di Cuneo</HT> (Kuneo tiesa, Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu bija par LESD 101., 107. un 119. panta, kā arī par Direktīvas 2006/112/EK<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0010"><P>Padomes <DATE ISO="20061128">2006. gada 28. novembra</DATE> Direktīva par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="347" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2006">OV 2006, L 347, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE> 158. panta interpretāciju saistībā ar tādu valsts tiesisko regulējumu par noziedzīgo nodarījumu noilgumu, kāds ir paredzēts Kriminālkodeksa 160. panta pēdējā daļā un 161. panta otrajā daļā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32.</NO.P><TXT>Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar kriminālprocesu, kas bija uzsākts pret vairākām personām, kurām tika inkriminēta grupas izveidošana un vadīšana nolūkā izdarīt dažādus noziedzīgus nodarījumus PVN jomā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33.</NO.P><TXT>Šajā <DATE ISO="20150908">2015. gada 8. septembrī</DATE> pasludinātajā spriedumā Tiesa nosprieda, ka tāds valsts tiesiskais regulējums kā aplūkojamais, kurā pamatlietas faktu norises laikā bija noteikts, ka ar kriminālprocesā par liela apmēra krāpšanu PVN jomā izdarītu pārtraucošu darbību noilguma termiņš tiek pagarināts tikai par ceturtdaļu no tā sākotnējā ilguma, var būt pretrunā LESD 325. panta 1. un 2. punktā dalībvalstīm paredzētajiem pienākumiem, ja ar šo valsts tiesisko regulējumu tiek likti šķēršļi efektīvu un atturošu sodu piespriešanai ļoti daudzos liela apmēra krāpšanas gadījumos, kuri apdraud Eiropas Savienības finanšu intereses, vai tiek paredzēti ilgāki noilguma termiņi krāpšanas gadījumiem, kuri apdraud attiecīgās dalībvalsts finanšu intereses, nekā tiem krāpšanas gadījumiem, kuri apdraud Eiropas Savienības finanšu intereses.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="7"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34.</NO.P><TXT>Proti, Tiesa konstatēja, ka konkrētās normas, noilguma pārtraukšanas gadījumā ieviešot noteikumu, ka noilguma termiņš nekādā gadījumā nevar tikt pagarināts par vairāk kā vienu ceturtdaļu no tā sākotnējā termiņa, ņemot vērā kriminālprocesu sarežģītību un ilgumu, lai nonāktu līdz galīgam spriedumam, neitralizē noilguma pārtraukšanas pamata iedarbību laikā. Šā iemesla dēļ ievērojamā skaitā lietu, norādīja Tiesa, liela apmēra krāpšanas gadījumi netiek krimināltiesiski sodīti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35.</NO.P><TXT>Lai nodrošinātu LESD 325. panta 1. un 2. punkta pilnīgu iedarbību, Tiesa līdz ar to uzskatīja, ka nepieciešamības gadījumā valsts tiesai ir pienākums nepiemērot valsts tiesību normas, kuru rezultātā konkrētā dalībvalsts tiek kavēta izpildīt pienākumus, kurus tai uzliek šī tiesību norma.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">B.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Corte suprema di cassazione</HT> (Augstākā kasācijas tiesa, Itālija) un <HT TYPE="ITALIC">Corte d’appello di Milano</HT> (Milānas Apelācijas tiesa, Itālija) <HT TYPE="ITALIC">Corte costituzionale</HT> (Konstitucionālā tiesa) uzdotie jautājumi par atbilstību konstitūcijai</TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Corte suprema di cassazione</HT> (Augstākā kasācijas tiesa) un <HT TYPE="ITALIC">Corte d’appello di Milano</HT> (Milānas Apelācijas tiesa), kurās tolaik norisinājās procesi par liela apmēra krāpšanu PVN jomā, uzskatīja, ka Kriminālkodeksa 160. panta pēdējās daļas un 161. panta otrās daļas nepiemērošana situācijām, kas norisinājušās pirms sprieduma <HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c. publicēšanas, nozīmēšot sodīšanas regulējuma pastiprināšanu ar atpakaļejošu spēku, kas ir nesaderīgi ar Itālijas Konstitūcijas 25. panta otrajā daļā nostiprināto noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības principu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37.</NO.P><TXT>Tādēļ tās uzdeva <HT TYPE="ITALIC">Corte costituzionale</HT> (Konstitucionālā tiesa) jautājumu par <HT TYPE="ITALIC">legge n.°130, <DATE ISO="20080802">2 agosto 2008</DATE></HT> (<DATE ISO="20080802">2008. gada 2. augusta</DATE> Likums Nr. 130)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0011"><P><HT TYPE="ITALIC">GURI</HT> Nr. 185 kārtējais pielikums, <DATE ISO="20080808">2008. gada 8. augusts</DATE>.</P></NOTE> 2. panta atbilstību konstitūcijai, ciktāl ar to ratificēts Lisabonas līgums un tostarp tiek īstenots LESD 325. panta 1. un 2. punkts, pamatojoties uz kuru Tiesa ir formulējusi konkrēto pienākumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0012"><P>Tomēr atsevišķas valsts tiesas ir izvēlējušās atšķirīgu nostāju: skat. <HT TYPE="ITALIC">Corte suprema di cassazione</HT> (Augstākā kasācijas tiesa) trešās krimināllietu tiesu palātas <DATE ISO="20160120">2016. gada 20. janvāra</DATE> spriedumu Nr. 2210/16 (kurā <HT TYPE="ITALIC">Corte suprema di cassazione</HT> (Augstākā kasācijas tiesa) īsteno spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c. formulētos principus, tai secinot, ka noilguma regulējums pēc savas būtības ir piederīgs procesuālajam regulējumam, un uzskata, ka nav nepieciešams uzdot jautājumu <HT TYPE="ITALIC">Corte costituzionale</HT> (Konstitucionālā tiesa) par atbilstību konstitūcijai), <HT TYPE="ITALIC">Corte suprema di cassazione</HT> (Augstākā kasācijas tiesa) ceturtās krimināllietu tiesu palātas <DATE ISO="20160226">2016. gada 26. februāra</DATE> spriedumu Nr. 7914/16 (kurā <HT TYPE="ITALIC">Corte suprema di cassazione</HT> (Augstākā kasācijas tiesa) atzīst šo pienākumu nepiemērot noilguma regulējumu vienīgi tajos gadījumos, kad procesam faktiski ir iestājies noilgums), un visbeidzot <HT TYPE="ITALIC">Corte suprema di cassazione</HT> (Augstākā kasācijas tiesa) trešās krimināllietu tiesu palātas <DATE ISO="20161024">2016. gada 24. oktobra</DATE> spriedumu Nr. 44584/16 (kurā <HT TYPE="ITALIC">Corte suprema di cassazione</HT> (Augstākā kasācijas tiesa) izklāsta piemērojamos kritērijus konkrētās valsts tiesību normas nepiemērošanai).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">IV.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">A.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Par noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības principa piemērojamību un vietu tiesību normu hierarhijā Itālijas tiesību sistēmā</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38.</NO.P><TXT>Savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu <HT TYPE="ITALIC">Corte costituzionale</HT> (Konstitucionālā tiesa) uzsver, pirmkārt, ka Itālijas tiesību sistēmā noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības princips nepieļauj to, ka valsts tiesa varētu nepiemērot Kriminālkodeksa 160. panta pēdējās daļas un 161. panta otrās daļas normas uzsāktos procesos.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="8"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39.</NO.P><TXT>Proti, <HT TYPE="ITALIC">Corte costituzionale</HT> (Konstitucionālā tiesa) norāda, ka atšķirībā no citām tiesību sistēmām, kurās noilguma noteikumi krimināllietās tiek kvalificēti kā procesuālo tiesību normas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0013"><P>Beļģijas Karaliste, Vācijas Federatīvā Republika un Francijas Republika pieturas pie noilguma noteikumu procesuālas koncepcijas. Citās dalībvalstīs, piemēram, Grieķijas Republikā, Spānijas Karalistē, Latvijas Republikā un vēl arī Rumānijā un Zviedrijas Karalistē šie noteikumi tāpat kā Itālijā tiek pieskaitīti materiālajām krimināltiesībām. Polijas Republikā un Portugāles Republikā noilguma noteikumi veido gan materiālo, gan procesuālo tiesību normas.</P></NOTE>, Itālijas tiesību sistēmā šīs pēdējās ir materiālo tiesību normas, kas veido noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības principa neatņemamu daļu un tātad nevar tikt piemērotas ar atpakaļejošu spēku par sliktu personai, pret kuru uzsākts kriminālprocess.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Corte costituzionale</HT> (Konstitucionālā tiesa) norāda, ka noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības principam Itālijas Konstitūcijas 25. panta otrā daļa tātad piešķir plašāku apjomu, nekā tas ir atzīts Savienības tiesību avotos, jo tas nav ierobežots vienīgi ar nodarījuma un par to piemērojamo sodu definīciju un attiecas uz visiem soda noteikšanas materiālajiem aspektiem, tostarp nodarījumam piemērojamo noilguma noteikumu noskaidrošanu. Atbilstoši šim principam nodarījumam, nosakāmajam sodam un noilguma termiņam tātad ir jābūt definētam skaidri, precīzi un juridiski saistoši likumā, kas ir spēkā laikā, kad nodarījums izdarīts. Iesniedzējtiesas ieskatā, šā principa ievērošanai jāļauj ikvienam uzzināt savas rīcības sekas no krimināltiesību viedokļa un ir jānovērš jebkāda patvaļība likuma piemērošanā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41.</NO.P><TXT>Pamatlietā <HT TYPE="ITALIC">Corte costituzionale</HT> (Konstitucionālā tiesa) uzskata, ka konkrētās personas, raugoties no faktu rašanās laikā spēkā esošā normatīvā regulējuma, saprātīgi nevarēja paredzēt, ka Savienības tiesības un it īpaši LESD 325. pants varētu uzlikt valsts tiesai pienākumu nepiemērot Kriminālkodeksa 160. panta pēdējo daļu un 161. panta otro daļu, tādējādi pagarinot piemērojamos noilguma termiņus. Līdz ar to spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c. Tiesas formulētais pienākums esot pretrunā ECPAK 7. panta prasībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Corte costituzionale</HT> (Konstitucionālā tiesa) turklāt uzsver, ka noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības princips atrodas personas neatņemamo tiesību priekšgalā un visu šo aspektu dēļ ir jāuzskata par Itālijas tiesību sistēmas augstāko principu, šim pēdējam līdz ar to prevalējot pār konfliktējošām Savienības tiesību normām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43.</NO.P><TXT>Attiecībā uz noilguma noteikumu kvalifikāciju krimināllietās <HT TYPE="ITALIC">Corte costituzionale</HT> (Konstitucionālā tiesa) precizē, ka tas ir nevis Savienības tiesību, bet gan katras dalībvalsts konstitucionālo tradīciju jautājums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44.</NO.P><TXT>Tā kā Itālijas tiesību sistēma paredz augstāku pamattiesību aizsardzības standartu nekā tas, kurš izriet no Hartas 49. panta un ECPAK 7. panta interpretācijas, <HT TYPE="ITALIC">Corte costituzionale</HT> (Konstitucionālā tiesa) piebilst, ka Hartas 53. pants tātad pilnvaro valsts tiesu atbrīvoties no spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c. Tiesas noteiktā pienākuma.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45.</NO.P><TXT>Tādējādi <HT TYPE="ITALIC">Corte costituzionale</HT> (Konstitucionālā tiesa) nošķir izskatāmo lietu no lietas, kurā tika taisīts <DATE ISO="20130226">2013. gada 26. februāra</DATE> spriedums <HT TYPE="ITALIC">Melloni</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0014"><P><REF.DOC.ECR><NO.CASE>C‑399/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:107">EU:C:2013:107</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>, kurā Spānijas Karalistes konstitucionālo normu piemērošana tieši ietekmēja Savienības tiesību pārākumu, konkrēti, Pamatlēmuma 2009/299/TI<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0015"><P>Padomes <DATE ISO="20090226">2009. gada 26. februāra</DATE> Pamatlēmums, ar ko groza Pamatlēmumus 2002/584/TI, 2005/214/TI, 2006/783/TI, 2008/909/TI un 2008/947/TI, tādējādi stiprinot personu procesuālās tiesības un veicinot savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu attiecībā uz aizmuguriskiem nolēmumiem (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="081" PAGE.FIRST="24" DATE.PUB="2009">OV 2009, L 81, 24. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE> piemērojamību, un noveda pie Savienības tiesību vienveidīguma un vienotības izjaukšanas jomā, kas ir balstīta uz savstarpēju uzticēšanos starp dalībvalstīm.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="9"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46.</NO.P><TXT>Otrkārt, <HT TYPE="ITALIC">Corte costituzionale</HT> (Konstitucionālā tiesa) uzskata, ka spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c. Tiesas formulētais pienākums ir balstīts uz neprecīziem kritērijiem, kas neatbilst tiesiskās noteiktības principam, jo valsts tiesa nav spējīga viennozīmīgi definēt gadījumus, kuros attiecībā uz Savienības finanšu interesēm krāpšana var tikt kvalificēta kā tāda, kas notikusi <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0023" ID="QS0023"/>lielā apmērā<QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/>, un situācijas, kurās konkrēto noilguma noteikumu piemērošana noved pie nesodāmības <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0024" ID="QS0024"/>ievērojamā skaitā lietu<QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/>. Tātad tādi kritēriji radot būtisku patvaļības risku.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47.</NO.P><TXT>Treškārt, iesniedzējtiesa uzskata, ka spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c. Tiesas formulētie noteikumi ir nesaderīgi ar varas dalīšanu regulējošajiem principiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48.</NO.P><TXT>Šajā sakarā tā precizē, ka noilguma termiņi un to aprēķināšanas nosacījumi precīzās tiesību normās ir jādefinē valsts likumdevējam un ka tātad tiesu iestāžu uzdevums nav katrā atsevišķā gadījumā izlemt par to saturu. <HT TYPE="ITALIC">Corte costituzionale</HT> (Konstitucionālā tiesa) uzskata, ka spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c. izklāstītie principi neļauj ierobežot tiesu iestāžu novērtējuma brīvību, kuras tātad būšot brīvas nepiemērot konkrētās tiesību normas, ja tās uzskatīšot, ka šīs normas ir šķērslis nodarījuma sodīšanai.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">B.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Par Itālijas Republikas konstitucionālo identitāti</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49.</NO.P><TXT>Visbeidzot, savā lēmumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu <HT TYPE="ITALIC">Corte costituzionale</HT> (Konstitucionālā tiesa) apgalvo, ka LES 4. panta 2. punkts atļauj valsts tiesai atbrīvoties no spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c. Tiesas noteiktā pienākuma, ciktāl šis pienākums pārkāpj kādu tās konstitucionālās iekārtas augstāko principu un līdz ar to var ietekmēt Itālijas Republikas nacionālo, it īpaši, konstitucionālo identitāti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50.</NO.P><TXT>Tā uzsver, ka Savienības tiesības tāpat kā Tiesas izvēlētā šo tiesību interpretācija nevar tikt uzlūkotas kā tādas, kas uzliek pienākumu dalībvalstij atkāpties no tās konstitucionālās iekārtas augstākajiem principiem, kuri nosaka tās nacionālo identitāti. Tādējādi Tiesas sprieduma īstenošana vienmēr esot pakārtota tā saderībai ar konkrētās dalībvalsts konstitucionālo iekārtu, un tas ir jānovērtē valsts iestādēm un – Itālijā – <HT TYPE="ITALIC">Corte costituzionale</HT> (Konstitucionālā tiesa).</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">V.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Prejudiciālie jautājumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51.</NO.P><TXT>Ņemot vērā šos apstākļus, <HT TYPE="ITALIC">Corte costituzionale</HT> (Konstitucionālā tiesa) ir nolēmusi apturēt tiesvedību jautājumā par <DATE ISO="20080802">2008. gada 2. augusta</DATE> Likuma Nr. 130 par Lisabonas līguma ratifikāciju un izpildi 2. panta atbilstību konstitūcijai un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0025" ID="QS0025"/>1)</NO.P><TXT>Vai LESD 325. panta 1. un 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem tiek noteikts krimināllietu tiesai nepiemērot valsts tiesību normu par noilgumu, kurš ievērojamā skaitā lietu nepieļauj uzsākt kriminālprocesu par liela apmēra krāpšanu, kas apdraud Savienības finanšu intereses, vai normu, kurā ir paredzēts īsāks noilguma termiņš krāpšanai, kas apdraud Savienības finanšu intereses, nekā tas, kurš paredzēts par krāpšanu, kas apdraud valsts finanšu intereses, pat ja šādai nepiemērošanai trūkst pietiekami konkrēta juridiska pamata?</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>Vai LESD 325. panta 1. un 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek noteikts krimināllietu tiesai nepiemērot valsts tiesību normu par noilgumu, kurš ievērojamā skaitā lietu nepieļauj uzsākt kriminālprocesu par liela apmēra krāpšanu, kas apdraud Savienības finanšu intereses, vai normu, kurā ir paredzēts īsāks noilguma termiņš krāpšanai, kas apdraud Savienības finanšu intereses, nekā tas, kurš paredzēts par krāpšanu, kas apdraud valsts finanšu intereses, pat ja dalībvalsts tiesiskajā regulējumā noilgums ir daļa no materiālajām krimināltiesību normām un uz to attiecas likumības princips?</TXT></NP></ITEM><?PAGE NO="10"?><ITEM><NP><NO.P>3)</NO.P><TXT>Vai spriedums [<HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c.] ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek noteikts krimināllietu tiesai nepiemērot valsts tiesību normu par noilgumu, kurš ievērojamā skaitā lietu nepieļauj uzsākt kriminālprocesu par liela apmēra krāpšanu, kas apdraud Eiropas Savienības finanšu intereses, vai normu, kurā ir paredzēts īsāks noilguma termiņš krāpšanai, kas apdraud Eiropas Savienības finanšu intereses, nekā tas, kurš paredzēts par krāpšanu, kas apdraud valsts finanšu intereses, pat ja šāda nepiemērošana ir pretrunā dalībvalsts augstākajiem konstitucionālajiem principiem vai personas neatņemamām tiesībām, kas ir atzītas dalībvalsts konstitūcijā?<QUOT.END REF.START="QS0025" CODE="201D" ID="QE0025"/></TXT></NP></ITEM></LIST></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">VI.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Ievada apsvērumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52.</NO.P><TXT>Pirms pievēršos <HT TYPE="ITALIC">Corte costituzionale</HT> (Konstitucionālā tiesa) uzdoto prejudiciālo jautājumu izvērtēšanai, man šķiet lietderīgi izteikt dažas iepriekšējas piezīmes vispirms par sprieduma <HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c. pieņemšanas kontekstu un pēc tam par pieeju, kādu lietas dalībnieki un Eiropas Komisija īstenoja tiesas sēdē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0053"><NO.P>53.</NO.P><TXT>Pirmkārt, vēlos vērst uzmanību uz to, ka Kriminālkodeksā paredzēto noilguma noteikumu ietekme uz kriminālvajāšanas efektivitāti, gan kad tā ir uzsākta par sevišķi smagu noziegumu vai noziegumiem pret personu, gan kad tā notiek saistībā ar ekonomiskajiem un finanšu noziegumiem, nav pavisam jauns jautājums. Tas jau ir aplūkots vairākos ziņojumos un Itālijas Republikai adresētos ieteikumos, kuros tostarp kritizēti noilguma noteikumi un tā aprēķināšanai piemērojamās metodes un, it īpaši, noilguma pārtraukšanas pamatu šaurā interpretēšana un absolūta noilguma termiņa, kas nevar tikt ne pārtraukts, ne apturēts, esamība.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0054"><NO.P>54.</NO.P><TXT>Tātad spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c. Tiesas norādītās grūtības ar Kriminālkodeksa 160. panta pēdējā daļā un 161. panta otrajā daļā paredzēto noilguma noteikumu ietekmi uz krāpšanas PVN jomā apkarošanas efektivitāti nav jaunas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0055"><NO.P>55.</NO.P><TXT>Vispirms, valsts līmenī tiesu iestādes jau ļoti agri brīdināja valsts likumdevēju par to, ka spēkā esošie noilguma termiņi neļauj nonākt līdz galīgam tiesas nolēmumam vairākumā liela apjoma un sarežģītu korupcijas lietu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0016"><P>Skat. it īpaši <HT TYPE="ITALIC">primo rendiconto della attività 1°luglio 2010-<DATE ISO="20110630">30 giugno 2011</DATE></HT>, <HT TYPE="ITALIC">Procura della Repubblica presso il Tribunale ordinario di Milano</HT>, <HT TYPE="ITALIC">rapport d’activité 2010–2011</HT>, 12. lpp., 3.4 punkts (<HT TYPE="ITALIC">Il problema prescrizione</HT>), un 16. lpp., 5.1 punkts (<HT TYPE="ITALIC">La criminalità economica</HT>), pieejams tīmekļvietnē: http://www.procura.milano.giustizia.it/files/relazione‑<DATE ISO="20110725">25‑luglio‑2011</DATE>.pdf; kā arī <HT TYPE="ITALIC">Bilancio di responsabilità sociale</HT>, 2011–2012, 28. lpp., pieejams tīmekļvietnē: http://www.procura.milano.giustizia.it/files/bilancio‑sociale‑procura‑12‑dic‑2012.pdf.</P></NOTE>, kas bija par pamatu darba grupas izveidei (<HT TYPE="ITALIC">ad hoc</HT> komisija), kurai tika dots uzdevums izpētīt pastāvošās iespējas reformēt noilguma noteikumus un kura uzsāka darbu <DATE ISO="20130423">2013. gada 23. aprīlī</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0017"><P><HT TYPE="ITALIC">Commissione Fiorella – Per lo studio di possibile riforma della prescrizione</HT>, pieejams tīmekļvietnē: https://www.giustizia.it/giustizia/it/mg_1_12_1.page;jsessionid=J2kpebY+SYa6GMnDwpBxPZ+7?facetNode_1 = 0_10&amp;facetNode_2 = 3_1&amp;facetNode_3 = 4_57&amp;contentId=SPS914317&amp;previsiousPage=mg_1_12.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0056"><NO.P>56.</NO.P><TXT>Turpinot, Savienības līmenī 2014. gadā Komisija veltīja atsevišķu pētījumu sekām, kādas Itālijas noilguma regulējumam ir uz efektīvu cīņu pret korupciju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0018"><P>Skat. Komisijas <DATE ISO="20140203">2014. gada 3. februāra</DATE> ziņojuma Padomei un Eiropas Parlamentam – Eiropas Savienības pretkorupcijas ziņojums (COM(2014) 38 <HT TYPE="ITALIC">final</HT>) 12. pielikumu – Itālija.</P></NOTE>. Tā norādīja, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0026" ID="QS0026"/>noilgums vienmēr ir bijis ļoti satraucošs jautājums [šajā dalībvalstī]<QUOT.END REF.START="QS0026" CODE="201D" ID="QE0026"/>, uzsverot, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0027" ID="QS0027"/>saskaņā ar Itālijas tiesību aktiem piemērojamais noilguma termiņš, kas tiek saistīts ar ļoti garām tiesvedībām, ar noilguma noteikumiem un tā aprēķināšanai piemērojamajām metodēm, ar elastības trūkumu attiecībā uz apturēšanas un pārtraukšanas pamatiem un ar absolūta noilguma termiņa esamību, kas nevar tikt ne pārtraukts, ne apturēts, ir bijis un turpinās būt par iemeslu ievērojama skaita lietu izbeigšanai<QUOT.END REF.START="QS0027" CODE="201D" ID="QE0027"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0019"><P>Skat. šā ziņojuma 8. un 9. lpp. Komisija tostarp atsaucas uz 2010. gada novembra pētījumu <HT TYPE="ITALIC">Timed Out</HT>: <HT TYPE="ITALIC">Statutes of Limitation and Prosecuting Corruption in EU Countries</HT>, kurā nevalstiskā organizācija <HT TYPE="ITALIC">Transparency International</HT> izvērtējusi noilguma termiņu ietekmi kriminālprocesos par korupciju Eiropas Savienībā: laika posmā no 2005. gada līdz 2010. gadam sakarā ar noilguma termiņu notecējumu ir izbeigts 1 no 10 kriminālprocesiem, savukārt citu dalībvalstu vidējais rādītājs bijis starp 0,1 % un 2 % (11. lpp.).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="11"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0057"><NO.P>57.</NO.P><TXT>Tāpēc, pievienojoties Padomes <DATE ISO="20130709">2013. gada 9. jūlijā</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0020"><P>Padomes 2013. gada Ieteikums par Itālijas 2013. gada valsts reformu programmu un ar ko sniedz Padomes atzinumu par Itālijas stabilitātes programmu 2012.–2017. gadam (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="217" PAGE.FIRST="42" DATE.PUB="2013">OV 2013, C 217, 42. lpp.</REF.DOC.OJ>), skat. preambulas 12. apsvērumu, kā arī 2. ieteikumu.</P></NOTE> sniegtajiem ieteikumiem Itālijas Republikai, Komisija aicināja šo dalībvalsti pārskatīt pastāvošos noilgumu regulējošos noteikumus veidā, kas pastiprinātu korupcijas apkarošanu regulējošās atbilstošās tiesību normas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0058"><NO.P>58.</NO.P><TXT>Eiropas Padomes līmenī šobrīd arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa spriedumos <HT TYPE="ITALIC">Alikaj</HT> un citi pret Itāliju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0021"><P>ECT, <DATE ISO="20110329">2011. gada 29. marts</DATE>, CE:ECHR:2011:0329JUD004735708. It īpaši skat. 95. un 97., kā arī 108. punktu, kurā Eiropas Cilvēktiesību tiesa norāda, ka, <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0028" ID="QS0028"/>ievērojot prasību pēc ātruma un saprātīgas rūpības, kas netieši izriet no konkrēto pozitīvo pienākumu [ECPAK 2. panta] konteksta, pietiek atzīmēt, ka noilguma piemērošana neapšaubāmi ietilpst šo saskaņā ar [Eiropas Cilvēktiesību] tiesas judikatūru nepieļaujamo <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0029" ID="QS0029"/>pasākumu<QUOT.END REF.START="QS0029" CODE="201D" ID="QE0029"/> kategorijā, jo tā sekas izpaužas kā sodīšanas nepieļaušana<QUOT.END REF.START="QS0028" CODE="201D" ID="QE0028"/>.</P></NOTE>, kā arī <HT TYPE="ITALIC">Cestaro</HT> pret Itāliju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0022"><P>ECT, <DATE ISO="20150407">2015. gada 7. aprīlis</DATE>, CE:ECHR:2015:0407JUD000688411.</P></NOTE> ir atzinusi, ka Kriminālkodeksa 157.–161. pantā paredzētais noilguma mehānisms var radīt pretējas sekas tam, ko pieprasa ECPAK noteikto pamattiesību aizsardzība to krimināltiesību daļā, jo šis mehānisms noved pie tā, ka smagi noziedzīgi nodarījumi paliek nesodīti. Tādēļ tā atzina šo tiesisko regulējumu par nepiemērotu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0023"><P>Skat. ECT, <DATE ISO="20150407">2015. gada 7. aprīlis</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Cestaro</HT> pret Itāliju, CE:ECHR:2015:0407JUD000688411, 225. punkts.</P></NOTE>, lai novērstu un sodītu dzīvības apdraudējumus, kā arī spīdzināšanu un cietsirdīgu izturēšanos.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0059"><NO.P>59.</NO.P><TXT>Spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Cestaro</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0024"><P>ECT, <DATE ISO="20150407">2015. gada 7. aprīlis</DATE>, CE:ECHR:2015:0407JUD000688411.</P></NOTE> pret Itāliju, kas tika pieņemts tikai dažus mēnešus pirms sprieduma <HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c., Itālijas Republika tika atzīta par vainīgu ne vien ECPAK 3. panta materiālās daļas, bet arī tā procesuālās daļas pārkāpumā, Eiropas Cilvēktiesību tiesai norādot uz <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0030" ID="QS0030"/>strukturālas problēmas esamību<QUOT.END REF.START="QS0030" CODE="201D" ID="QE0030"/>, proti, Itālijas Kriminālkodeksā paredzēto noilguma noteikumu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0031" ID="QS0031"/>nepiemērotību<QUOT.END REF.START="QS0031" CODE="201D" ID="QE0031"/>, lai sodītu par spīdzināšanu un nodrošinātu pietiekami atturošu iedarbību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0025"><P>Skat. šā sprieduma 225., 242. un 245. punktu.</P></NOTE>. Norādījusi, ka praksē, neskatoties uz visām izmeklēšanas iestāžu un tiesu pieliktajām pūlēm, šie noilguma noteikumi var kavēt atbildīgo personu tiesāšanu un sodīšanu, Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka šā veida nodarījumiem piemērojamie Itālijas krimināltiesību akti ir <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0032" ID="QS0032"/>nepiemēroti<QUOT.END REF.START="QS0032" CODE="201D" ID="QE0032"/> attiecībā pret sodīšanas prasību un ka tiem nav nepieciešamās atturošās iedarbības, lai novērstu citu līdzīgu nodarījumu izdarīšanu. Tāpēc Eiropas Cilvēktiesību tiesa aicināja Itālijas Republiku ieviest piemērotus juridiskos instrumentus atbildīgo personu sodīšanai par šiem nodarījumiem un nepieļaut, ka tās var gūt labumu no pasākumiem, kas neatbilst šīs tiesas judikatūrai, jo noilguma noteikumu piemērošanai ir jāatbilst ECPAK prasībām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0026"><P>Skat. minētā sprieduma 208. un 246. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0060"><NO.P>60.</NO.P><TXT>Pašlaik politiskākā līmenī Eiropas Padomes valstu grupa pret korupciju (<HT TYPE="ITALIC">GRECO</HT>) savos novērtējuma ziņojumos par Itālijas Republikas novērtējuma pirmo (2008. gada jūnijs), otro (2008. gada oktobris) un trešo (2011. gada oktobris) kopīgo ciklu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0027"><P>Ar šiem ziņojumiem iespējams iepazīties <HT TYPE="ITALIC">GRECO</HT> tīmekļvietnē (http://www.coe.int/fr/web/greco/evaluations) – izvērtējums pa valstīm.</P></NOTE> ir arī norādījusi, ka, lai gan noilguma termiņa teorētiskais ilgums ļoti neatšķiras no līgumslēdzēju valstu termiņiem, noilguma termiņa aprēķināšanas metode un citu faktoru loma (piemēram, ar korupciju saistīto izmeklēšanu sarežģītais raksturs, laika posms, kas var paiet no brīža, kad nodarījums tiek pastrādāts, līdz brīdim, kad par to tiek paziņots varas iestādēm, pieejamie tiesību aizsardzības līdzekļi, sodus nosakošo tiesu kavēšanās un pārmērīgais darba apjoms) ievērojami vājina Itālijā spēkā esošā sodīšanas regulējuma efektivitāti.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="12"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0061"><NO.P>61.</NO.P><TXT>Visbeidzot, starptautiskajā līmenī arī Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (<HT TYPE="ITALIC">OECD</HT>) tās veiktā izvērtējuma ietvaros par Konvencijas par kukuļošanas apkarošanu starptautiskajos biznesa darījumos<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0028"><P>Skat. it īpaši, Itālija: 2. cikls, <DATE ISO="20041129">2004. gada 29. novembra</DATE> Ziņojums par Konvencijas par ārvalstu amatpersonu kukuļošanas [korupcijas] apkarošanu starptautiskajos biznesa darījumos un 1997. gada Rekomendācijas par kukuļošanas apkarošanu starptautiskajos biznesa darījumos piemērošanu, 146. un nākamie punkti, kā arī Itālija: 2. cikls <DATE ISO="20070323">2007. gada 23. marta</DATE> Novērtējuma ziņojums par Konvencijas un 1997. gada pārstrādātā ieteikuma par ārvalstu amatpersonu kukuļošanas apkarošanu starptautiskajos biznesa darījumos piemērošanu 2. cikla ietvaros īstenošanu, 7(b) ieteikums, 17. lpp., un <DATE ISO="20111216">2011. gada 16. decembra</DATE> Ziņojumu par 3. ciklu par Itālijas veikto ESAO konvencijas par korupcijas apkarošanu īstenošanu, 94. un nākamie punkti (ziņojumi pieejami šajā tīmekļvietnē: http://www.oecd.org/fr/daf/anti‑corruption/italie‑conventiondelocdesurlaluttecontrelacorruption.htm).</P></NOTE> īstenošanu ir ieteikusi Itālijas Republikai pagarināt Kriminālkodeksā paredzētā absolūtā noilguma termiņa ilgumu, lai nodrošinātu kriminālprocesu par pārrobežu korupcijas gadījumiem efektivitāti un tādējādi izpildītu minētās konvencijas 6. pantā paredzētās prasības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0029"><P>Šī tiesību norma prasa, lai tiktu noteikts <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0033" ID="QS0033"/>pietiekams termiņš izmeklēšanai un kriminālvajāšanai<QUOT.END REF.START="QS0033" CODE="201D" ID="QE0033"/>.</P></NOTE>. Šķiet, ka tieši uz šo Itālijas Republika ir reaģējusi ar likumprojektu, kuru <HT TYPE="ITALIC">Senato</HT> (Itālijas Senāts) apstiprināja <DATE ISO="20170315">2017. gada 15. martā</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0030"><P>Likumprojekts Nr. 1844 <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0034" ID="QS0034"/>Modifiche al codice penale in materia di prescrizione del reato<QUOT.END REF.START="QS0034" CODE="201D" ID="QE0034"/>, pieejams <HT TYPE="ITALIC">Senato</HT> (Senāts) tīmekļvietnē: http://www.senato.it/leg/17/BGT/Schede/Ddliter/45439.htm.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0062"><NO.P>62.</NO.P><TXT>Manā ieskatā, šie apstākļi ir būtiski, lai labi saprastu kā valsts, tā arī Eiropas kontekstu, kurā iekļaujas spriedums <HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0063"><NO.P>63.</NO.P><TXT>Otrkārt, ņemot vērā debates, kas norisinājās tiesas sēdē, man šķiet svarīgi palabot lietas dalībnieku un Komisijas vienprātīgo pieeju, atgādinot krimināltiesību pašu būtību veidojošo specifiku.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0064"><NO.P>64.</NO.P><TXT>Proti, krimināltiesības ir sodu tiesības, kas ir piesaistītas sabiedriskās kārtības jēdzienam, un – aplūkojamajā gadījumā – Savienības sabiedriskajai kārtībai. Tātad šīm tiesībām ir jārod līdzsvars starp sabiedriskās kārtības ievērošanu, pilsoņu vienlīdzību likuma priekšā, kad pēdējie minētie to pārkāpj, un personu, pret kurām uzsākts kriminālprocess, procesuālo tiesību garantijām. Taču kādas kriminālvajāšanu veicošās vai kriminālvajātās puses atsaukšanās uz šīm garantijām nekādā gadījumā nevar novest pie subjektīvām tiesībām vai nu sodīt patvaļīgi, vai izvairīties no normālām un ar pastrādātajiem nodarījumiem sabalansētām sekām.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">VII.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0065"><NO.P>65.</NO.P><TXT>Savos pirmajos divos prejudiciālajos jautājumos <HT TYPE="ITALIC">Corte costituzionale</HT> (Konstitucionālā tiesa) apšauba spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c. Tiesas formulēto principu un kritēriju saderību ar noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības principu. Itālijas tiesību sistēmā šis princips pieprasa, lai noilguma termiņš būtu precīzi noteikts faktu rašanās laikā spēkā esošā tiesību normā, un tas nekādos apstākļos nedrīkst tikt piemērots ar atpakaļejošu spēku, ja tas ir nelabvēlīgi personai, pret kuru uzsākts kriminālprocess.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0066"><NO.P>66.</NO.P><TXT>Tādējādi Itālijas konstitūcija ikvienam indivīdam garantē tiesības pirms sodāmas rīcības izdarīšanas zināt, vai tā ir uzskatāma par noziedzīgu nodarījumu, kā arī zināt par to piemērojamo sodu un noilguma termiņu, un neviens no šiem elementiem vēlāk nevar tikt mainīts ieinteresētajai personai par sliktu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0067"><NO.P>67.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Corte costituzionale</HT> (Konstitucionālā tiesa) uzskata, ka spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c. Tiesas formulētais pienākums, pieprasot valsts tiesai, lai tā nepiemēro Kriminālkodeksa 160. panta pēdējo daļu un 161. panta otro daļu, tādējādi pagarinot piemērojamo noilguma termiņu, ir pretrunā šim principam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0068"><NO.P>68.</NO.P><TXT>Savas nostājas pamatojumam <HT TYPE="ITALIC">Corte costituzionale</HT> (Konstitucionālā tiesa) uzsver, ka konkrētās normas ir pieņemtas ar mērķi nodrošināt, pirmkārt, procesa saprātīga termiņa ievērošanu un, otrkārt, personas, pret kuru uzsākts kriminālprocess, tiesības. Šajā ziņā jāatzīst, ka spriedums <HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c. pats par sevi neļauj rast atbildi uz iesniedzējtiesas pausto kritiku.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="13"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0069"><NO.P>69.</NO.P><TXT>Tomēr būtu nepamatoti pārlieku kritizēt Tiesu par to, ka tā šādas atbildes nav sniegusi, jo ne <HT TYPE="ITALIC">Tribunale di Cuneo</HT> (Kuneo tiesa), kura ir pirmā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu autore, ne Itālijas valdība savos rakstveida un mutvārdu apsvērumos lietā, kurā tika taisīts spriedums <HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c., nav norādījušas īpatnības, kas būtu saistītas ar noilguma raksturu un tā regulējuma noteikumiem Itālijas tiesību sistēmā, bet kas tomēr ir bijušas lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu centrā un uz kurām šobrīd norāda <HT TYPE="ITALIC">Corte costituzionale</HT> (Konstitucionālā tiesa).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0070"><NO.P>70.</NO.P><TXT>Tātad sagatavot savu atbildi uz tās pirmo jautājumu es Tiesai ierosināšu pēc šīs Itālijas tiesu veiktās papildu vēršanās tiesā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0071"><NO.P>71.</NO.P><TXT>Proti, runa var būt nevis par spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c. Tiesas formulētā paša principa apšaubīšanu, saskaņā ar kuru valsts tiesai ir pienākums nepiemērot Kriminālkodeksa 160. panta pēdējo daļu un 161. panta otro daļu, lai nodrošinātu efektīvu un atturošu sodīšanu par krāpšanu, kas apdraud Savienības finanšu intereses, bet gan drīzāk par to kritēriju pārskatīšanu, pamatojoties uz kuriem šis pienākums ir jāīsteno.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">A.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Par spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c. Tiesas formulēto principu</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0072"><NO.P>72.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Corte costituzionale</HT> (Konstitucionālā tiesa) paustā nostāja ir veidota ap jēdzieniem, kuru elementi, kā tā tos definē, it īpaši saduras ar Savienības tiesību efektivitātes principu un šā iemesla dēļ ir nesaderīgi ar šo pēdējo.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0073"><NO.P>73.</NO.P><TXT>Līdz ar to, pirms es uzsāku uzdoto jautājumu izvērtēšanu, ļoti skaidri ir jānosaka tie jautājumi, kas noved pie šā rezultāta.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0074"><NO.P>74.</NO.P><TXT>Pirmkārt, kas attiecas uz noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības principu, ko dēvē arī par krimināllietu likumības vai krimināltiesiskās likumības principu, tas ir viens no moderno krimināltiesību pamatprincipiem. Šo principu savulaik izstrādājis itāļu krimināltiesību speciālists <HT TYPE="ITALIC">Cesare Beccaria</HT>, savā slavenajā traktātā <HT TYPE="ITALIC">Des Délits et des Peines</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0031"><P>1764.</P></NOTE> atsaucoties uz <HT TYPE="ITALIC">Montesquieu</HT> darbiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0032"><P>Montesquieu, <HT TYPE="ITALIC">De l’Esprit des Lois</HT> (livre XI, chapitre VI, de la Constitution d’Angleterre), 1748.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0075"><NO.P>75.</NO.P><TXT>Tradicionāli tiek atzīts, ka saskaņā ar šo principu par nodarījumu nevar prasīt atbildēt un nekādu sodu nevar noteikt, ja tie nav bijuši paredzēti un definēti likumā pirms faktu rašanās.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0076"><NO.P>76.</NO.P><TXT>Izskatāmajā lietā grūtības ar šo principu ir vienīgi tādēļ, ka klāt šai <HT TYPE="ITALIC">C. Beccaria</HT> definīcijai Itālijas tiesību aktos tiek piebilsts, ka noilguma regulējums ir daļa no šā principa un ka tādējādi likumpārkāpējam ir pastāvošas tiesības uz to, lai viss kriminālprocess noritētu atbilstoši tam noilguma regulējumam, kāds bija spēkā dienā, kad viņš nodarījumu izdarīja.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0077"><NO.P>77.</NO.P><TXT>Otrkārt, kas attiecas uz noilgumu, šajā gadījumā nesaderīgs ar Savienības tiesībām arī Itālijas tiesību aktu īpatnību dēļ ir nevis pats noilgums pēc būtības, bet gan tā regulējums, kas izpaužas divos veidos – noilguma apturēšanā un pārtraukšanā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0078"><NO.P>78.</NO.P><TXT>Proti, attiecībā uz noilguma pārtraukšanu konkrētās normas ierobežo tos gadījumus, kuros noilguma tecējums var tikt pārtraukts, to attiecinot uz nedaudzām un, attiecīgā gadījumā, novēlotām procesuālām darbībām, kurām turklāt ir ierobežota ietekme. Gadījumā, kad notiek pārtraucoša darbība, tas nevis nozīmē jauna, sākotnējam termiņam identiska termiņa tecējuma sākšanos, bet gan vienīgi sākotnējā termiņa pagarināšanu tikai par vienu ceturtdaļu no tā sākotnējā ilguma, turklāt šādi pagarināto noilguma termiņu nevar ne vēlreiz apturēt, ne atkal pārtraukt – tātad to var izdarīt tikai vienu vienīgu reizi procesa gaitā.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="14"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0079"><NO.P>79.</NO.P><TXT>Tādējādi Kriminālkodeksa 160. panta pēdējā daļā un 161. panta otrajā daļā paredzēto normu kombinācija noved pie tā, ka piemērojamajam noilguma termiņam tiek noteikta absolūta robeža. Līdz ar to kļūst nepārkāpjams un šajā ziņā iegūst iepriekš noteikta termiņa aspektu, kas tradicionāli tiek definēts kā termiņš kādai rīcībai, kurš ir noteikts likumā un kura tecējuma laikā atšķirībā no noilguma tas nav ne apturams, ne pārtraucams<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0033"><P>Skat. Cornu, G., <HT TYPE="ITALIC">Vocabulaire juridique</HT>, Parīze: Presses universitaires de France, 2011.</P></NOTE>. Tādēļ šis jēdziens ir nesaderīgs ar pašu noilguma jēdzienu, un autori, starp citu, tos pretstata vienu otram.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0080"><NO.P>80.</NO.P><TXT>Iepretim <HT TYPE="ITALIC">Corte costituzionale</HT> (Konstitucionālā tiesa) aizstāvētajai nostājai, kura tās pamatojumam atsaucas uz, pirmkārt, rūpēm nodrošināt saprātīgu procesa termiņu un, otrkārt, personas, pret kuru uzsākts kriminālprocess, tiesību garantijām, spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c., kā esmu to norādījis, nav ietverti visi elementi, kas ļautu šo nostāju atspēkot.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0081"><NO.P>81.</NO.P><TXT>Faktiski ir jānoskaidro starp Kriminālkodeksa 160. panta pēdējā daļā un 161. panta otrajā daļā paredzētā noilguma regulējumu un Savienības tiesību efektivitātes ievērošanas prasību pastāvošās nesaderības avots.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0082"><NO.P>82.</NO.P><TXT>Tiesības ir efektīvas vien tad, ja to pārkāpums tiek sodīts.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0083"><NO.P>83.</NO.P><TXT>Tā kā Savienības tiesības, lai nodrošinātu savu aizsardzību, pieprasa, lai ikviens to pārkāpums tiktu sodīts, jebkura sistēma, kas izveidota, lai to īstenotu, bet kas faktiski noved pie nesodīšanas vai pie acīmredzama un nozīmīga nesodīšanas riska, pēc definīcijas ir pretrunā Savienības tiesību pārākuma principam un efektivitātes principam, uz kuru it īpaši ir balstīts LESD 325. pants.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0084"><NO.P>84.</NO.P><TXT>Vai tas tā ir šajā lietā?</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0085"><NO.P>85.</NO.P><TXT>Mana atbilde ir apstiprinoša un tostarp balstīta uz konstatējumiem par pastrādāto nodarījumu pret Savienības finanšu interesēm raksturu un, it īpaši, to būtībā pārnacionālo raksturu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0086"><NO.P>86.</NO.P><TXT>Šo ekonomikas un finanšu noziegumu izmeklēšanā ir jāspēj pierādīt krāpšanas būtiskumu pēc tās ilguma, mēroga un tās nestās peļņas. Iedomāsimies termiņus, kādi ir vajadzīgi, lai izmeklētu PVN karuseļveida krāpšanas shēmu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0034"><P>Savā <DATE ISO="20170516">2017. gada 16. maija</DATE> rezolūcijā par 2015. gada ziņojumu par Eiropas Savienības finanšu interešu aizsardzību – cīņa pret krāpšanu (2016/2097(INI)), Eiropas Parlaments ir norādījis, ka 2014. gadā tikai karuseļveida PVN krāpšanas shēmas vien ir bijušas vainojamas par neiekasētu PVN aptuveni 50 miljardu euro vērtībā.</P></NOTE>, kurā ir iesaistītas fiktīvas sabiedrības, kas ir izkaisītas pa vairākām dalībvalstīm, līdzautori un līdzdalībnieki ar dažādu pavalstniecību – tas prasa tehniskas pārbaudes, vairākas pratināšanas un konfrontācijas, kā arī būtisku grāmatvedības un finanšu ekspertīzi un starptautiskās tiesu iestāžu un policijas sadarbības pasākumu izmantošanu. Tiesas procesa laikā nolēmumu pieņemošajām iestādēm ir ātri jāvirza uz priekšu komplekss kriminālprocess, lai, ievērojot taisnīga procesa garantijas, pierādītu katras personas, pret kuru kriminālprocess uzsākts, individuālo atbildību, un tām arī ir jāsastopas ar advokātu un citu specializējušos ekspertu īstenoto aizstāvības stratēģiju, kuras mērķis ir paildzināt procesu, līdz tam iestājas noilgums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0087"><NO.P>87.</NO.P><TXT>Šāda veida lietās izmeklēšanai un tiesas procesam noteiktais maksimālais termiņš tātad ir acīmredzami nepietiekams, un dažādie valsts un starptautiskajā līmenī sagatavotie ziņojumi faktiski pierādītu konstatētās bezspēcības sistēmiskumu. Šajā gadījumā nesodāmības risks ir saistāms nevis ar tiesu iestāžu vilcināšanos, iecietību vai nolaidību, bet gan ar atbilstošo tiesību normu nepiemērotību, lai sodītu par PVN krāpšanu, tāpēc ka valsts likumdevējs ir noteicis nesaprātīgu – jo tas pārāk īss un neelastīgs – nolēmuma pieņemšanas termiņu, kas valsts tiesai, neskatoties uz visām tās pieliktajām pūlēm, neļauj par pastrādāto rīcību noteikt normālu par to pienākošos sodu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="15"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0088"><NO.P>88.</NO.P><TXT>Es saprotu, ka vienas no valsts likumdevēja rūpēm, grozot noilguma regulējumu ar <HT TYPE="ITALIC">ex‑Cirielli</HT> likumu, ir bijusi cīņa pret Eiropas Cilvēktiesību tiesas bieži nosodīto procesuālo kavēšanos, un tādējādi personu, pret kurām uzsākts kriminālprocess, interesēs nodrošināt procesa saprātīgu ilgumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0089"><NO.P>89.</NO.P><TXT>Taču paradoksālā kārtā šīs izmaiņas, kuru pamatā ir bijusi vēlme nodrošināt tiesu procesu ātrumu, ir paša saprātīga termiņa jēdziena pārkāpums un galu galā šķērslis pareizai tiesvedībai<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0035"><P>Saskaņā ar pastāvīgo Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, kas atgādināta <DATE ISO="19921012">1992. gada 12. oktobra</DATE> spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Boddaert</HT> pret Beļģiju (CE:ECHR:1992:1012JUD001291987, 39. punkts), lai gan ECPAK 6. pantā faktiski tiek prasīta tiesu procesu ātra norise, šajā tiesību normā ir nostiprināts arī vispārīgākais pareizas tiesvedības princips. Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas norādītajam līdz ar to ir jāpanāk taisnīgs līdzsvars starp dažādajiem šīs pamatprasības aspektiem.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0090"><NO.P>90.</NO.P><TXT>Proti, ECPAK 6. panta 1. punkta kontekstā Eiropas Cilvēktiesību tiesa saprātīgu termiņu definē kā prasību, lai nolēmuma taisīšanas termiņš būtu samērīgs ar lietas objektīvo sarežģītību, strīda likmi, kā arī ar lietas dalībnieku un kompetento iestāžu attieksmi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0036"><P>Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas norādīto lieta ir uzskatāma par ļoti sarežģītu, ja aizdomas norāda uz <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0035" ID="QS0035"/>balto apkaklīšu<QUOT.END REF.START="QS0035" CODE="201D" ID="QE0035"/> noziedzību saistībā ar, it īpaši, plaša mēroga krāpšanu, kurā iesaistītas vairākas sabiedrības vai sarežģītas transakcijas ar mērķi izvairīties no izmeklēšanas iestāžu kontroles, un tas prasa ievērojamu grāmatvedības un finanšu ekspertīzi. Skat. it īpaši <DATE ISO="20000801">2000. gada 1. augusta</DATE> spriedumu <HT TYPE="ITALIC">C</HT>. <HT TYPE="ITALIC">P</HT>. un citi pret Franciju (CE:ECHR:2000:0801JUD003600997, 26. punkts un tajā minētā judikatūra), kurā bija runa par ekonomikas un finanšu lietu ar sabiedrības mantas ļaunprātīgu izmantošanu, uzticības ļaunprātīgu izmantošanu, viltošanu un viltotu dokumentu izmantošanu, un krāpšanu vairāku sabiedrību grupā, iesaistot vairākas personas. Šajā lietā Eiropas Cilvēktiesību tiesa nosprieda, ka lietu galvenokārt raksturo tās ļoti lielā sarežģītība, ciktāl tajā bija runa par plaša mēroga krāpšanu, kurā iesaistītas vairākas sabiedrības, ka šā veida nodarījums ir veikts, izmantojot kompleksas transakcijas ar mērķi izvairīties no izmeklēšanas iestāžu kontroles, ka pirmais tiesu iestāžu uzdevums bija atšķetināt sabiedrību starpā pastāvošo tīklu un noteikt starp tām pastāvošo attiecību precīzo raksturu no institucionālā, pārvaldes un finanšu aspekta un ka bija nepieciešams veidot starptautiskas izmeklēšanas komisijas, kā arī veikt ievērojamu grāmatvedības un finanšu ekspertīzi.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0091"><NO.P>91.</NO.P><TXT>Taču jākonstatē, ka pēc savas dabas iepriekš noteikts termiņš ir pilnīgā pretrunā šim principam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0092"><NO.P>92.</NO.P><TXT>Tiesības uz saprātīgu termiņu nav tiesības uz nesodāmību, un tās nevar likt šķēršļus efektīvai noziedzīga nodarījuma izdarītāja sodīšanai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0093"><NO.P>93.</NO.P><TXT>Taču iepriekš noteiktam termiņam var būt šāda nelabvēlīga iedarbība.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0094"><NO.P>94.</NO.P><TXT>Es uzskatu, ka šajā sakarā ir jāpievērš uzmanība priekšlikuma Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par cīņu pret krāpšanu, kas skar Savienības finanšu intereses, izmantojot krimināltiesības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0037"><P><DATE ISO="20120711">2012. gada 11. jūlija</DATE> priekšlikums direktīvai, COM(2012) 363 <HT TYPE="ITALIC">final</HT>, turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0036" ID="QS0036"/><HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> direktīvas priekšlikums<QUOT.END REF.START="QS0036" CODE="201D" ID="QE0036"/>. Šīs direktīvas mērķis būtu paredzēt minimālos noteikumus noziedzīgu nodarījumu, sodu un noilguma termiņu definēšanai cīņas pret krāpšanu un citām nelikumīgām darbībām, kas kaitē Savienības finanšu interesēm, jomā, lai nodrošinātu efektīvāku aizsardzību pret noziedzību, kas apdraud šīs intereses. Tādējādi ar to tiek mēģināts pastiprināt pašlaik nodrošināto aizsardzības līmeni Konvencijā, kas izstrādāta uz LES K3. panta pamata par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="316" PAGE.FIRST="48" DATE.PUB="1995">OV 1995, C 316, 48. lpp.</REF.DOC.OJ>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0037" ID="QS0037"/><HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> konvencija<QUOT.END REF.START="QS0037" CODE="201D" ID="QE0037"/>) un ko minētā direktīva aizstās tajās dalībvalstīs, kuras ir ratificējušas šo konvenciju.</P></NOTE>, tekstam, kura piemērošanas jomā ir iekļauti liela apjoma krāpšanas PVN jomā noziedzīgi nodarījumi. Tā kā <HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> konvencijā nav pievērsta uzmanība jautājumam par noilguma termiņiem, ar šā priekšlikuma <HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> direktīvai 12. pantu tiek ieviests jauns saistošo normu detalizēts kopums par noilguma noteikumiem, kas piemērojami noziedzīgiem nodarījumiem, kuri apdraud Savienības budžetu. Tādējādi dalībvalstīm tiek noteikts pienākums paredzēt noilguma termiņu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0095"><NO.P>95.</NO.P><TXT>Taču, lai gan šajā priekšlikumā <HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> direktīvai patiešām ir paredzēti pagarināti noilguma termiņi, kas sodošajiem dienestiem ļauj iejaukties pietiekami ilgā laika posmā, lai cīnītos pret šiem noziedzīgiem nodarījumiem efektīvi, tajā arī ir noteikts nolēmuma taisīšanas maksimālais un absolūtais termiņš.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0096"><NO.P>96.</NO.P><TXT>Es tātad varu vienīgi paust savu neizpratni par to, ka šajā projektā tiek atbalstīta tāda noilguma, kas tiek aprēķināts saskaņā ar izskatāmajā lietā aplūkojamo procesuālo regulējumu, sistēma, kuras iedarbība ir identiska tai, ko rada Kriminālkodeksa 160. panta pēdējā daļa kopsakarā ar 161. panta otro daļu un pret kuru, manā ieskatā, ir vēršama tāda pati kritika, jo faktiski tā ietver tos pašus riskus.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="16"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0097"><NO.P>97.</NO.P><TXT>Proti, šāda veida normas faktiski noved pie tā, ka atbildība par lietu neizspriešanu tiek pārnesta uz tiesu iestādēm. Tiek aizmirsts, ka procesu efektivitāte ir atkarīga no tiesas rīcībā nodotajiem instrumentiem un ka to nepiešķiršana vienmēr būs uzskatāma par iespējamu izvairīšanos no Savienības tiesībās paredzētajiem pienākumiem. Tātad pastāv risks, ka par vissmagākajām un sarežģītākajām uzskatāmās lietas var nonākt līdz <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0038" ID="QS0038"/>īssavienojumam<QUOT.END REF.START="QS0038" CODE="201D" ID="QE0038"/>, kas nenodrošinās efektīvu un atturošu nodarījuma sodīšanu un it īpaši neļaus pietiekamā termiņā saukt pie atbildības to izdarītājus. Tādējādi ar vislabākajiem nodomiem pasaulē mēs riskējam atvieglot noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un prettiesiskas darbības, kas ir sevišķi ievainojošas Savienību un tās pilsoņus, kuru interesēm galu galā vienmēr tiek nodarīts kaitējums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0098"><NO.P>98.</NO.P><TXT>Tātad, lai gan man šķiet pilnīgi leģitīmi paredzēt termiņu, kurš sākas nodarījuma izdarīšanas brīdī un pēc kura nekāds process nevar notikt, ja šajā ziņā līdz tā beigām nav tikusi veikta nekāda izmeklēšana, man savukārt šķiet absolūti nepieciešami, ka, ja reiz kriminālprocess ir uzsākts, tad tam ir jāvar norisināties līdz tā beigām, katrai kriminālprocesuālajai darbībai kalpojot par noilgumu pārtraucošu aktu, nosakot jaunu termiņu tam kopumā, un vienīgais iespējamais ierobežojums un atsauce var būt saprātīga termiņa ievērošana, kā to definē Eiropas Cilvēktiesību tiesa.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0099"><NO.P>99.</NO.P><TXT>Šī atsauce uz saprātīga termiņa principu, manuprāt, ir prasība, kas attiecas uz visām dalībvalstīm.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0100"><NO.P>100.</NO.P><TXT>Proti, aizsargājot Savienības finanšu intereses, šīs dalībvalstis īsteno Savienības tiesības, līdz ar to tām ir saistošas Hartas normas. Taču, tā kā Hartas 47. pantā un ECPAK 6. panta 1. punktā attiecībā uz procesa saprātīga termiņa principu ir ietvertas identiski formulētas normas, dalībvalstīm ir saistoša vēl nesen iepriekš atgādinātā Eiropas Cilvēktiesību tiesas sniegtā definīcija.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0101"><NO.P>101.</NO.P><TXT>Līdz ar to man šķiet, ka noilguma pārtraukšanas jēdzienu Tiesai vajadzētu uzskatīt par autonomu Savienības tiesību jēdzienu un definēt to tā, ka katra kriminālprocesuālā darbība, kā arī katra darbība, kas to nepieciešami pagarina, pārtrauc noilguma termiņu, un tādējādi ar šo darbību sākas jauns, sākotnējam termiņam identisks termiņš, bet jau pagājušais noilguma termiņš tiek dzēsts.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0102"><NO.P>102.</NO.P><TXT>Vienīgi šāda veida definīcija ļaus nodrošināt kriminālvajāšanu par šāda veida nodarījumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0103"><NO.P>103.</NO.P><TXT>Lai gan sarunas par <HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> direktīvas priekšlikuma pieņemšanu un Eiropas Prokuratūras izveidi ir tendētas uz kopēju krāpšanas un piemērojamo sodu līmeņa definēšanu, apmierinoši rezultāti tādai saskaņošanai var būt vien tad, ja to pavada un atbalsta efektīvi pasākumi izmeklēšanas un kriminālvajāšanas jomā un tostarp vienots noilguma regulējums visā Savienībā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0104"><NO.P>104.</NO.P><TXT>Ja tas tā nav, Eiropas Prokuratūra<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0038"><P>Skat. <DATE ISO="20130717">2013. gada 17. jūlija</DATE> Priekšlikumu Padomes regulai par Eiropas Prokuratūras izveidi (COM(2013) 534 <HT TYPE="ITALIC">final</HT>), kā arī <DATE ISO="20170131">2017. gada 31. janvāra</DATE> Regulas projektu par Eiropas Prokuratūras izveidi (dokuments Nr. 5766/17). Ja regulas projekts tiks pieņemts, Eiropas Prokuratūrai būs kompetence attiecībā uz visiem nodarījumiem, kuri apdraud Savienības finanšu intereses un kuru vidū ir pārrobežu krāpšana PVN jomā. <DATE ISO="20170403">2017. gada 3. aprīlī</DATE> 16 dalībvalstis paziņoja par savu nodomu uzsākt pastiprinātu sadarbību Eiropas Prokuratūras izveidei: Beļģijas Karaliste, Bulgārijas Republika, Čehijas Republika, Vācijas Federatīvā Republika, Grieķijas Republika, Spānijas Karaliste, Francijas Republika, Horvātijas Republika, Kipras Republika, Lietuvas Republika, Luksemburgas Lielhercogiste, Portugāles Republika, Rumānija, Slovēnijas Republika, Slovākijas Republika un Somijas Republika.</P></NOTE> būs dzimusi nedzīva un kopā ar to arī brīvības, drošības un tiesiskuma telpas pareiza darbība.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0105"><NO.P>105.</NO.P><TXT>Proti, kā vienotajā telpā – kāda tiecas būt brīvības, drošības un tiesiskuma telpa – var piekrist, ka vienam un tam pašam nodarījumam pret Savienības finanšu interesēm vienā dalībvalstī ir iestājies noilgums, bet kaimiņvalstī par to iespējama galīga notiesāšana?</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="17"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0106"><NO.P>106.</NO.P><TXT>Tā kā tāda situācija jau ir radusies, ir būtiski nonākt pie noilguma noteikumu saskaņošanas, lai nodrošinātu tādu Savienības finanšu interešu aizsardzību, kas ir līdzvērtīga un vienota visās dalībvalstīs un tādējādi izvairīties no tā, ka likumpārkāpēji, gūstot labumu no viņu interesēm vislabvēlīgākajiem tiesību aktiem, bauda teju nesodāmību, kas varētu radīt <HT TYPE="ITALIC">forum shopping</HT> risku<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0039"><P>Skat. arī Eiropas Revīzijas palātas Īpašā ziņojuma Nr. 24/2015 <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0039" ID="QS0039"/>Ar PVN saistītas krāpšanas apkarošana Kopienā: jārīkojas aktīvāk<QUOT.END REF.START="QS0039" CODE="201D" ID="QE0039"/> 93. punktu, kurā ir norādīts, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0040" ID="QS0040"/>krāpšana PVN jomā bieži vien ir saistīta ar organizēto noziedzību. Ienākumi, ko nodrošina <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0041" ID="QS0041"/>pazudušā tirgotāja<QUOT.END REF.START="QS0041" CODE="201D" ID="QE0041"/> krāpnieciskā darbība Kopienā, parasti tiek ieguldīti citās noziedzīgās darbībās. Tāpēc jāpieņem kopīga daudznozaru pieeja, lai cīnītos pret krāpšanu PVN jomā [Savienībā]<QUOT.END REF.START="QS0040" CODE="201D" ID="QE0040"/> (36. lpp.).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0107"><NO.P>107.</NO.P><TXT>Turklāt Komisija jau vairākus gadus nepārstāj norādīt uz pastāvošās sistēmas darbības nepilnībām, kuru raksturo ļoti sadrumstalots tiesiskais regulējums, kā iemesls ir tradīciju un tiesību sistēmu dažādība, <HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> konvencijas ratificēšana vai neratificēšana<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0040"><P>Ar <HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> konvenciju <HT TYPE="ITALIC">de facto</HT> tika izveidots dažādu ātrumu regulējums, kas ir novedis pie mozaīkveida atšķirīgām juridiskām situācijām, atkarībā no kā tai ir vai nav likuma spēks konkrētajā dalībvalstī.</P></NOTE> un dalībvalstu īstenotās politiskās prioritātes krimināllietu jomā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0041"><P>Skat. Komisijas <DATE ISO="20011211">2001. gada 11. decembra</DATE> Zaļo grāmatu par Kopienas finanšu interešu krimināltiesisko aizsardzību un Eiropas Prokuratūras izveidi (COM(2001) 715, galīgā redakcija); Komisijas <DATE ISO="20110526">2011. gada 26. maija</DATE> Paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par Eiropas Savienības finanšu interešu aizsardzību ar krimināltiesībām un administratīvu izmeklēšanu. Integrēta politika nodokļu maksātāju naudas aizsardzībai (COM(2011) 293, galīgā redakcija); <HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> direktīvas priekšlikumu; Komisijas <DATE ISO="20130717">2013. gada 17. jūlija</DATE> Paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0042" ID="QS0042"/>Labāka Savienības finansiālo interešu aizsardzība: Eiropas Prokuratūras izveide un <HT TYPE="ITALIC">Eurojust</HT> pārveide<QUOT.END REF.START="QS0042" CODE="201D" ID="QE0042"/> (COM(2013) 532 <HT TYPE="ITALIC">final</HT>); Komisijas <DATE ISO="20131127">2013. gada 27. novembra</DATE> Paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei un valstu parlamentiem par priekšlikuma Padomes Regulai par Eiropas Prokuratūras izveidi pārskatīšanu, ņemot vērā subsidiaritātes principu, saskaņā ar Protokolu Nr. 2 (COM(2013) 851 <HT TYPE="ITALIC">final</HT>), 2.3. punkts; <DATE ISO="20130717">2013. gada 17. jūlija</DATE> Priekšlikumu Padomes regulai par Eiropas Prokuratūras izveidi (COM(2013) 534 <HT TYPE="ITALIC">final</HT>) (skat. it īpaši finanšu pārskatu, 1.5 punkts, 55. lpp.), kā arī <DATE ISO="20170131">2017. gada 31. janvāra</DATE> Regulas projektu par Eiropas Prokuratūras izveidi (dokuments Nr. 5766/17) un, visbeidzot, Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, ko izstrādā atbilstīgi LESD 294. panta 6. punktam, par Padomes nostāju pirmajā lasījumā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu par cīņu pret krāpšanu, kas skar Savienības finanšu intereses, izmantojot krimināltiesības (COM(2017) 246 <HT TYPE="ITALIC">final</HT>) (3. punkts).</P></NOTE>. Ņemot vērā noziedznieku un ieņēmumu, kuri tiek gūti no nelikumīgajām darbībām, kas apdraud Savienības finanšu intereses, mobilitāti un no tās izrietošo pārrobežu izmeklēšanas sarežģītību, valstīs noteiktos šajā jomā piemērojamos noilguma termiņus Komisija šobrīd uzskata par neatbilstošiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0042"><P>Skat. <HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> direktīvas priekšlikuma preambulas 15. apsvērumu, kā arī Komisijas <DATE ISO="20110526">2011. gada 26. maija</DATE> darba dokumentu, kas pieejams vienīgi angļu valodā, <HT TYPE="ITALIC">Commission staff working paper to the European Parliament, the Council, the European Economic and Social Committee and the Committee of the Regions Accompanying the document communication from the Commission on the protection of the financial interests of the European Union by criminal law and by administrative investigations: An integrated policy to safeguard taxpayers' money</HT> (SEC(2011) 621, 3. un 4. lpp.). Skat. arī Komisijas <DATE ISO="20120719">2012. gada 19. jūlija</DATE> Ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0043" ID="QS0043"/>Eiropas Savienības finansiālo interešu aizsardzība – Cīņa pret krāpšanu. 2011. gada ziņojums<QUOT.END REF.START="QS0043" CODE="201D" ID="QE0043"/> (COM(2012) 408 <HT TYPE="ITALIC">final</HT>), kurā Komisija ir norādījusi, ka dažādās dalībvalstīs kriminālprocesu, kas uzsākti par nodarījumiem pret Savienības budžetu, novešanas līdz iznākumam rādītājs ievērojami atšķiras (no 14 % līdz 80 % gadījumu). Arī Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) savā 11. darba ziņojumā ir analizējis dalībvalstu tālākos juridiskos risinājumus tā lietās 12 gadu laikposmā un ir konstatējis <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0044" ID="QS0044"/>ļoti skaidras atšķirības starp valstīm to spējās saprātīgā termiņā ar notiesājošu spriedumu noslēgt izmeklēšanas un kriminālvajāšanas, kas saistītas ar ES budžetu<QUOT.END REF.START="QS0044" CODE="201D" ID="QE0044"/> (42.–44. lpp. un it īpaši tabula 43. lpp.), ziņojums pieejams šajā tīmekļvietnē: https://ec.europa.eu/anti‑fraud/sites/antifraud/files/docs/body/rep_olaf_2010_en.pdf.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0108"><NO.P>108.</NO.P><TXT>Ņemot vērā visus šos apstākļus un saskaņā ar spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c. Tiesas formulēto principu, es uzskatu, ka LESD 325. panta 1. un 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas prasa, lai valsts tiesa, rīkojoties kā Savienības kopējo tiesību tiesa, neievēro absolūto noilguma termiņu, kas izriet no Kriminālkodeksa 160. panta pēdējā daļā un 161. panta otrajā daļā paredzēto normu kombinācijas, ja tāds tiesiskais regulējums kavē efektīva un atturoša soda noteikšanu liela apjoma krāpšanas gadījumos, kas apdraud Savienības finanšu intereses, vai liela apjoma krāpšanas gadījumos, kas apdraud konkrētās dalībvalsts finanšu intereses, paredz garākus noilguma termiņus nekā gadījumos, kas apdraud Savienības finanšu intereses.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0109"><NO.P>109.</NO.P><TXT>Es arī uzskatu, ka noilguma pārtraukšanas jēdziens ir jāuzskata par autonomu Savienības tiesību jēdzienu un jādefinē tādējādi, ka katra kriminālprocesuālā darbība, kā arī katra darbība, kas to nepieciešami pagarina, pārtrauc noilguma termiņu, un tādējādi ar šo darbību sākas jauns, sākotnējam termiņam identisks termiņš, bet jau pagājušais noilguma termiņš tiek dzēsts.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="18"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">B.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Par nosacījumiem, pie kādiem valsts tiesām ir pienākums neievērot Kriminālkodeksa 160. panta pēdējās daļas un 161. panta otrās daļas normu kombināciju</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Piemērojamie kritēriji</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0110"><NO.P>110.</NO.P><TXT>Saskaņā ar spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c. Tiesas formulētajiem principiem valsts tiesām ir pienākums neievērot Kriminālkodeksa 160. panta pēdējās daļas un 161. panta otrās daļas normas, ja ar tām tiek likti šķēršļi <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0045" ID="QS0045"/>efektīvu un atturošu sodu piespriešanai <HT TYPE="ITALIC">ļoti daudzos liela apmēra krāpšanas gadījumos</HT>, kuri apdraud Savienības finanšu intereses<QUOT.END REF.START="QS0045" CODE="201D" ID="QE0045"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0043"><P>Šī sprieduma 58. punkts. Mans izcēlums.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0111"><NO.P>111.</NO.P><TXT>Kritēriji, pamatojoties uz kuriem valsts tiesām ir pienākums nepiemērot sava kriminālkodeksa normas, ir, kā to norāda <HT TYPE="ITALIC">Corte costituzionale</HT> (Konstitucionālā tiesa), neskaidri un vispārīgi. Tā kā spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c. trūkst pamatnostādņu vai jebkādu citu precizējumu, pati valsts tiesa faktiski nav spējīga viennozīmīgi noteikt gadījumus, kuros Savienības finanšu interešu aizskārums ir kvalificējams kā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0046" ID="QS0046"/>liela apmēra<QUOT.END REF.START="QS0046" CODE="201D" ID="QE0046"/>, un gadījumus, kuros konkrēto noilguma noteikumu piemērošana varētu nozīmēt šķēršļu likšanu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0047" ID="QS0047"/>efektīvu un atturošu sodu piespriešanai <HT TYPE="ITALIC">ļoti daudzos [..] gadījumos</HT><QUOT.END REF.START="QS0047" CODE="201D" ID="QE0047"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0044"><P>Minētā sprieduma 58. punkts. Mans izcēlums.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0112"><NO.P>112.</NO.P><TXT>Jau uzsāktā kriminālprocesā ir patiešām ļoti grūti sagaidīt no valsts tiesas, ka tā piepildīs tādu mērķi kā cīņa pret noziedzīgiem nodarījumiem PVN jomā, prasot tai nepiemērot tās krimināltiesību materiālo normu par noziedzīgu nodarījumu un sodu noilgumu, pamatojoties uz kritēriju, attiecībā uz kuru patiešām var šķist, ka ar to tiek daļēji ieviests zināms subjektīvisms lūgtajā vērtējumā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0113"><NO.P>113.</NO.P><TXT>Spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c. formulētais kritērijs ir balstīts uz sistēmiska nesodāmība riska esamību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0114"><NO.P>114.</NO.P><TXT>Sistēmiskā rakstura novērtējums strīdu izskatošajai valsts tiesai patiešām var būt delikāts uzdevums, jo, raugoties no iekšpuses, šis uzdevums var šķist kā tāds, kas ietver zināmu devu subjektīvisma no šīs tiesas puses.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0115"><NO.P>115.</NO.P><TXT>Protams, sistēmiskā rakstura novērtējumu varētu veikt, piemērojot objektīvus kritērijus vai Itālijas augstākās tiesas sniegtu visaptverošu vērtējumu, kas būtu saistošs visām valsts tiesām. Tomēr no debatēm tiesas sēdē neizriet, ka tāds risinājums būtu iespējams attiecībā uz valsts tiesisko regulējumu. Turklāt Itālijas Republika, attiecībā uz kuru ir uzsverama tās attieksme, ko ietekmējusi acīmredzamā nevēlēšanās rast Savienības tiesībām piemērotu un ar tām saderīgu risinājumu, nav spējusi šajā ziņā sniegt pietiekamas garantijas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0116"><NO.P>116.</NO.P><TXT>Līdz ar to es piedāvāju uzskatīt, ka šis pienākums ir balstīts tikai uz nodarījuma raksturu un šī rakstura definēšana ir Savienības likumdevēja ziņā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0117"><NO.P>117.</NO.P><TXT>Jākonstatē, ka sarunās par <HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> direktīvas priekšlikuma pieņemšanu jēdzienu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0048" ID="QS0048"/>liela apmēra nodarījumi, kas apdraud Savienības finanšu intereses un kas ietver arī krāpšanu PVN jomā<QUOT.END REF.START="QS0048" CODE="201D" ID="QE0048"/> Savienības likumdevējs ir definējis kā tādu, kas aptver visus noziedzīgos nodarījumus, kuriem ir saistība ar divu vai vairāku dalībvalstu teritoriju un kuri rada kaitējumu apmērā, kas pārsniedz 10 miljonu euro slieksni, šo slieksni pakļaujot pārskatīšanas klauzulai<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0045"><P><HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> direktīvas priekšlikuma preambulas 14. apsvērumā Komisija ir secinājusi, ka liela apmēra krāpšanas gadījumus vajadzētu definēt, <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0049" ID="QS0049"/>pamatojoties uz naudas izteiksmē izteiktu konkrētu vidējo minimālo kaitējumu, kas noziedzīgu darbību rezultātā nodarīts Savienības budžetam [..]<QUOT.END REF.START="QS0049" CODE="201D" ID="QE0049"/>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="19"?><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par spriedumā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0050" ID="QS0050"/>Taricco u.c.<QUOT.END REF.START="QS0050" CODE="201D" ID="QE0050"/> Tiesas formulētā pienākuma iedarbību laikā</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0118"><NO.P>118.</NO.P><TXT>Saskaņā ar spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c. Tiesas formulētajiem principiem valsts tiesām ir pienākums nepieciešamības gadījumā nepiemērot Kriminālkodeksa 160. panta pēdējās daļas un 161. panta otrās daļas normu kombināciju uzsāktos procesos, lai atbilstoši LESD 325. pantam nodrošinātu efektīvu konstatētās krāpšanas sodīšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0119"><NO.P>119.</NO.P><TXT>Kā jau esmu norādījis, <HT TYPE="ITALIC">Corte costituzionale</HT> (Konstitucionālā tiesa) uzskata, ka valsts tiesa nevar izpildīt šo pienākumu, ņemot vērā to, kāda vieta tiesību normu hierarhijā un piemērojamība ir noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības principam Itālijas tiesību sistēmā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0120"><NO.P>120.</NO.P><TXT>Šajā sakarā <HT TYPE="ITALIC">Corte costituzionale</HT> (Konstitucionālā tiesa) apgalvo, ka Hartas 53. pants pilnvarojot Itālijas Republiku piemērot pašai savu pamattiesību aizsardzības standartu, ciktāl tas ir augstāks par to, kurš izriet no Hartas 49. panta interpretācijas, un tādējādi ļauj valsts tiesai atteikties īstenot Tiesas izsecināto pienākumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0121"><NO.P>121.</NO.P><TXT>Turklāt <HT TYPE="ITALIC">Corte costituzionale</HT> (Konstitucionālā tiesa) atsaucas uz LES 4. panta 2. punktu, lai apgalvotu to, ka ar Savienības tiesībām tāda īstenošana nav uzspiežama, vienlaikus neapšaubot Itālijas Republikas nacionālo un, it īpaši, konstitucionālo identitāti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0122"><NO.P>122.</NO.P><TXT>Es nepiekrītu <HT TYPE="ITALIC">Corte costituzionale</HT> (Konstitucionālā tiesa) piedāvātajai interpretācijai.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">a)</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības principa piemērojamība Savienības tiesībās</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0123"><NO.P>123.</NO.P><TXT>Pirmkārt, mēs zinām, ka Savienības finanšu interešu apdraudējumi ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā un ka valsts tiesai ir pienākums nodrošināt šo tiesību, it īpaši primāro tiesību, efektivitāti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0124"><NO.P>124.</NO.P><TXT>Savienības tiesībās noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības princips ir nostiprināts Hartas 49. pantā. Saskaņā ar tās 51. panta 1. punktu šis pants ir piemērojams dalībvalstīs, kad tās īsteno Savienības tiesības, kā tas ir aplūkojamajā gadījumā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0125"><NO.P>125.</NO.P><TXT>Atbilstoši Hartas paskaidrojumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0046"><P>Skat. Paskaidrojumus attiecībā uz Pamattiesību hartu (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="303" PAGE.FIRST="17" DATE.PUB="2007">OV 2007, C 303, 17. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE> 49. panta 1. punkts (izņemot tā pēdējo teikumu) un tā 2. punkts atbilst ECPAK 7. pantam. Saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu, ciktāl tajā ir ietvertas tiesības, kas atbilst ECPAK garantētajām tiesībām, šo tiesību nozīme un apjoms ir tāds pats kā šajā konvencijā noteiktajām tiesībām, bet šis noteikums neliedz Savienības tiesībās paredzēt plašāku aizsardzību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0126"><NO.P>126.</NO.P><TXT>Sprieduma <HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c. 54.–56. punktā Tiesa ir nospriedusi, ka Hartas 49. pantā nostiprinātais princips aptver vienīgi nodarījumu, kā arī par tiem piemērojamo sodu līmeņa definēšanu. Tā kā šis princips nav attiecināms uz noilguma termiņu noteikšanu, tā līdz ar to nosprieda, ka šis princips pieļauj, ka uzsāktā procesā valsts tiesa piemēro garāku noilguma termiņu par to, kāds bija paredzēts nodarījuma izdarīšanas brīdī.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0127"><NO.P>127.</NO.P><TXT>Šāds vērtējums atbilst Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai par noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības principa piemērojamību.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="20"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0128"><NO.P>128.</NO.P><TXT>Vispārējos principus, kas attiecināmi uz noilguma noteikumu piemērošanu, Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir apkopojusi savā spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Coëme</HT> u.c. pret Beļģiju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0047"><P>ECT, <DATE ISO="20000622">2000. gada 22. jūnijs</DATE>, CE:ECHR:2000:0622JUD003249296.</P></NOTE> un nesen tos vēlreiz apstiprinājusi spriedumos <HT TYPE="ITALIC">Previti</HT> pret Itāliju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0048"><P>ECT, 2013. gada 12. februāris, CE:ECHR:2013:0212DEC000184508.</P></NOTE> un <HT TYPE="ITALIC">Borcea</HT> pret Rumāniju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0049"><P>ECT, <DATE ISO="20150922">2015. gada 22. septembris</DATE>, CE:ECHR:2015:0922DEC005595914.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0129"><NO.P>129.</NO.P><TXT>ECPAK 7. pantā ir nostiprināts noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības princips: <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0051" ID="QS0051"/>Kamēr [tas] it īpaši aizliedz paplašināt jau izdarīta nodarījuma piemērošanas jomu uz faktiem, kas iepriekš nav veidojuši noziedzīgu nodarījumu, tas turklāt pieprasa, lai krimināltiesības netiek piemērotas paplašināti par sliktu apsūdzētajam, piemēram, pēc analoģijas. No minētā izriet, ka likumā ir skaidri jādefinē nodarījumi un par tiem pienākošies sodi. Šis nosacījums ir izpildīts tad, ja attiecīgā persona, ņemot vērā atbilstošās tiesību normas formulējumu un vajadzības gadījumā izmantojot tiesu sniegto tiesību normas interpretāciju, var uzzināt, par kādām darbībām vai bezdarbību tai draud kriminālatbildība.<QUOT.END REF.START="QS0051" CODE="201D" ID="QE0051"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0050"><P>ECT, <DATE ISO="20000622">2000. gada 22. jūnijs</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Coëme</HT> u.c. pret Beļģiju, CE:ECHR:2000:0622JUD003249296, 145. punkts.</P></NOTE></TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0130"><NO.P>130.</NO.P><TXT>Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas norādīto <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0052" ID="QS0052"/>[ECPAK] 7. pantā ietvertie noteikumi par atpakaļejošo spēku ir piemērojami vienīgi attiecībā uz tām tiesību normām, kas definē nodarījumus un par tiem pienākošos sodus<QUOT.END REF.START="QS0052" CODE="201D" ID="QE0052"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0051"><P>ECT, <DATE ISO="20150922">2015. gada 22. septembris</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Borcea</HT> pret Rumāniju, CE:ECHR:2015:0922DEC005595914, 60. punkts.</P></NOTE>. Tādējādi Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzskata, ka tai ir jāpārliecinās, vai <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0053" ID="QS0053"/>brīdī, kad apsūdzētais ir izdarījis rīcību, kas ir bijusi par pamatu kriminālprocesam un, attiecīgā gadījumā, notiesāšanai, pastāvēja tiesību norma, kurā šī rīcība bija atzīta par sodāmu, un vai noteiktais sods nav pārsniedzis šajā tiesību normā noteiktās robežas<QUOT.END REF.START="QS0053" CODE="201D" ID="QE0053"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0052"><P>ECT, <DATE ISO="20000622">2000. gada 22. jūnijs</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Coëme</HT> u.c. pret Beļģiju, CE:ECHR:2000:0622JUD003249296, 145. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0131"><NO.P>131.</NO.P><TXT>Savukārt spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Coëme</HT> u.c. pret Beļģiju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0053"><P>ECT, <DATE ISO="20000622">2000. gada 22. jūnijs</DATE>, CE:ECHR:2000:0622JUD003249296.</P></NOTE>, Eiropas Cilvēktiesību tiesa par saprātīgu uzskatīja valsts tiesu veikto <HT TYPE="ITALIC">tempus regit actum</HT> principa piemērošanu attiecībā uz procesuālajiem likumiem, aplūkojamajā gadījumā – tūlītēju noilguma noteikumus grozošo likumu piemērošanu uzsāktos procesos.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0132"><NO.P>132.</NO.P><TXT>Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas norādīto likuma, ar ko pagarina noilguma termiņus, tūlītēja piemērošana nav pretrunā ECPAK 7. pantam, <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0054" ID="QS0054"/>jo šo tiesību normu nevar interpretēt tā, ka tā nepieļauj noilguma termiņu pagarināšanu ar procesuāla likuma tūlītēju piemērošanu gadījumos, kad pārmestajiem faktiem nekad nav iestājies noilgums<QUOT.END REF.START="QS0054" CODE="201D" ID="QE0054"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0054"><P>ECT, <DATE ISO="20150922">2015. gada 22. septembris</DATE>, CE:ECHR:2015:0922DEC005595914, 64. punkts.</P></NOTE>. Tātad noilguma noteikumus Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir kvalificējusi kā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0055" ID="QS0055"/>procesuālus likumus<QUOT.END REF.START="QS0055" CODE="201D" ID="QE0055"/>. Tā vērš uzmanību uz to, ka noilgumu regulējošie noteikumi nedefinē nodarījumus un par tiem pienākošos sodus un var tikt interpretēti kā priekšnosacījums lietas izskatīšanai<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0055"><P>ECT, 2013. gada 12. februāris, <HT TYPE="ITALIC">Previti</HT> pret Itāliju, CE:ECHR:2013:0212DEC000184508, 80. punkts. Lai kvalificētu, kādu tiesību normu par materiālo krimināltiesību normu vai procesuālo krimināltiesību normu, Eiropas Cilvēktiesību tiesa izvērtē, kādā mērā šī tiesību norma ietekmē nodarījuma kvalifikāciju vai soda bardzību. ECT <DATE ISO="20090917">2009. gada 17. septembra</DATE> spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Scoppola</HT> pret Itāliju (CE:ECHR:2009:0917JUD001024903, 110.–113. punkts), vispirms norādījusi, ka par procesuālo tiesību normu atzīta norma valsts tiesībās ir ietekmējusi nosakāmā soda bardzību, Eiropas Cilvēktiesību tiesa nosprieda, ka šī tiesību norma faktiski ir pieskaitāma materiālajām krimināltiesībām, attiecībā uz kurām ir piemērojams minētā 7. panta 1. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0133"><NO.P>133.</NO.P><TXT>Tādējādi savā spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Previti</HT> pret Itāliju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0056"><P>ECT, 2013. gada 12. februāris, CE:ECHR:2013:0212DEC000184508.</P></NOTE> ar <HT TYPE="ITALIC">ex‑Cirielli</HT> likumu ieviestos jaunos noilguma noteikumus Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina par procesuālo tiesību normām. Atgādināšu, ka tieši šīs pamatīgās izmaiņas, kas tika veiktas ar šo likumu, tika aplūkotas lietā, kurā tika taisīts spriedums <HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c., un tātad interesē mūs šobrīd.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="21"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0134"><NO.P>134.</NO.P><TXT>Lietā, kurā tika taisīts spriedums <HT TYPE="ITALIC">Previti</HT> pret Itāliju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0057"><P>ECT, 2013. gada 12. februāris, CE:ECHR:2013:0212DEC000184508.</P></NOTE>, Eiropas Cilvēktiesību tiesai tostarp bija jāizvērtē, vai apstākļi, kādos tika piemēroti jaunie noilguma termiņi, bija saderīgi ar ECPAK 7. panta prasībām. Konkrētajā gadījumā prasītājs, kura apelācijas sūdzība atradās izskatīšanā kasācijas kārtībā, sūdzējās, ka viņš nav varējis izmantot noilguma termiņa saīsināšanu par nodarījumu korupcijas jomā, tam sarūkot no 15 uz 8 gadiem. Proti, saskaņā ar likumdevēja paredzētajiem pārejas noteikumiem jaunās, apsūdzētajam labvēlīgākās tiesību normas noilguma jomā bija piemērojamas ikvienā šā likuma spēkā stāšanās dienā uzsāktā procesā, taču izņemot <HT TYPE="ITALIC">Corte suprema di cassazione</HT> (Augstākā kasācijas tiesa) izskatīšanā esošās tiesvedības, kas <HT TYPE="ITALIC">de facto</HT> liedza prasītājam tās izmantot.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0135"><NO.P>135.</NO.P><TXT>Tātad bija jānoskaidro, vai normas, kas nosaka noilguma termiņus, tāpat kā noziedzīgos nodarījumus un par tiem pienākošos sodus regulējošās normas, bija pakļautas īpašiem noteikumiem atpakaļejošā spēka jomā, kas ietver maigāka krimināllikuma atpakaļejoša spēka principu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0136"><NO.P>136.</NO.P><TXT>Lai atbildētu uz šo jautājumu un tātad izvērtētu iebilduma par ECPAK 7. panta pārkāpumu pamatotību, Eiropas Cilvēktiesību tiesa noskaidroja, vai <HT TYPE="ITALIC">ex‑Cirielli</HT> likumā ir ietvertas materiālo krimināltiesību normas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0137"><NO.P>137.</NO.P><TXT>Tā atbildēja noliedzoši, ar <HT TYPE="ITALIC">ex‑Cirielli</HT> likumu veiktās tiesību aktu izmaiņas kvalificējot kā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0056" ID="QS0056"/>procesuālo tiesību normas<QUOT.END REF.START="QS0056" CODE="201D" ID="QE0056"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0138"><NO.P>138.</NO.P><TXT>Proti, saskaņā ar savu pastāvīgo judikatūru Eiropas Cilvēktiesību tiesa atgādināja, ka noilgumu regulējošie noteikumi, tā kā ar tiem netiek definēti noziedzīgie nodarījumi un par tiem pienākošies sodi, var tikt interpretēti kā vienkāršs iepriekšējs nosacījums lietas izskatīšanai un tātad var tikt kvalificēti kā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0057" ID="QS0057"/>procesuāli likumi<QUOT.END REF.START="QS0057" CODE="201D" ID="QE0057"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0058"><P>ECT, 2013. gada 12. februāris, CE:ECHR:2013:0212DEC000184508, 80. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0139"><NO.P>139.</NO.P><TXT>Tādējādi Eiropas Cilvēktiesību tiesa nosprieda, ka atšķirībā no tā, kā tas ir ar tiesību normām, kurās definēti nodarījumi un par tiem pienākošies sodi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0059"><P>Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru ECPAK 7. pantā ietvertie atpakaļejošā spēka noteikumi ir piemērojami vienīgi attiecībā uz tiesību normām, kurās definēti nodarījumi un par tiem pienākošies sodi. Principā šie noteikumi nav piemērojami procesuālajām normām, kuru tūlītēju piemērošanu atbilstoši <HT TYPE="ITALIC">tempus regit actum</HT> principam ECT ir atzinusi par pamatotu.</P></NOTE>, ECPAK 7. pants pieļauj likuma, ar ko tiek pagarināti noilguma termiņi, tūlītēju piemērošanu uzsāktos procesos (<HT TYPE="ITALIC">tempus regit actum</HT>) gadījumos, kad pārmestajiem faktiem nekad nav iestājies noilgums<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0060"><P>Skat. it īpaši ECT, <DATE ISO="20000622">2000. gada 22. jūnijs</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Coëme</HT> u.c. pret Beļģiju, CE:ECHR:2000:0622JUD003249296, 149. punkts.</P></NOTE> un kad nav konstatējama patvaļa<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0061"><P>ECT, 2013. gada 12. februāris, <HT TYPE="ITALIC">Previti</HT> pret Itāliju, CE:ECHR:2013:0212DEC000184508, 80.–85. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0140"><NO.P>140.</NO.P><TXT>Tā kā ar <HT TYPE="ITALIC">ex‑Cirielli</HT> likumu ieviestie noilguma noteikumi bija jākvalificē kā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0058" ID="QS0058"/>procesuāls likums<QUOT.END REF.START="QS0058" CODE="201D" ID="QE0058"/> un tā kā pārejas noteikumi nešķita esam ne nesaprātīgi, ne patvaļīgi, Eiropas Cilvēktiesību tiesa nosprieda, ka nekas ECPAK nekavē Itālijas likumdevēju reglamentēt šo normu piemērošanu procesos, kuri likuma spēkā stāšanās brīdī jau bijuši uzsākti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0141"><NO.P>141.</NO.P><TXT>Ievērojot šos apstākļus, es uzskatu, ka, ņemot vērā Hartas 49. pantā noteikto un Eiropas Cilvēktiesību tiesas izstrādāto judikatūru par ECPAK 7. pantā nostiprināto noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības principa piemērojamību, valsts tiesai, īstenojot savus no Savienības tiesībām izrietošos pienākumus, nekas netraucē nepiemērot Kriminālkodeksa 160. panta pēdējās daļas un 161. panta otrās daļas normas uzsāktos procesos.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="22"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0142"><NO.P>142.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Corte costituzionale</HT> (Konstitucionālā tiesa) vēl uzskata, ka spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c. formulētie principi ir nesaderīgi ar ECPAK 7. pantā paredzētajām prasībām, it īpaši ar paredzamības prasību, jo skartās personas, raugoties uz faktu rašanās laikā spēkā esošo tiesisko regulējumu, nevarēja saprātīgi paredzēt, ka Savienības tiesības, it īpaši LESD 325. pants, liks tiesai nepiemērot Kriminālkodeksa 160. panta pēdējo daļu un 161. panta otro daļu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0062"><P>ECT, <DATE ISO="20150922">2015. gada 22. septembris</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Borcea</HT> pret Rumāniju, CE:ECHR:2015:0922DEC005595914, 59. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0143"><NO.P>143.</NO.P><TXT>Taču man šķiet, ka skartās personas nevarēja ignorēt to, ka fakti, kas viņām tiek pārmesti šodien, varēja izraisīt viņu kriminālatbildību un galīgas notiesāšanas gadījumā novest pie likumā noteiktā soda piemērošanas. Šīs darbības bija noziedzīgi nodarījumi brīdī, kad tās tika izdarītas, un sodi nebūs bargāki par tiem, kādi bija piemērojami faktu rašanās laikā. Es neuzskatu, ka tādēļ, ka valsts tiesa īstenos šo pienākumu, skartās personas cietīs lielāku kaitējumu par to, kādam viņas bija pakļautas laikā, kad nodarījums tika izdarīts.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">b)</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par Hartas 53. panta piemērojamību</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0144"><NO.P>144.</NO.P><TXT>Turpinot, <HT TYPE="ITALIC">Corte costituzionale</HT> (Konstitucionālā tiesa) pretstata Hartas 53. panta noteikumus spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c. Tiesas formulētā pienākuma īstenošanai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0145"><NO.P>145.</NO.P><TXT>Proti, tā apsver interpretāciju, saskaņā ar kuru Hartas 53. pants pilnvaro Itālijas Republiku piemērot Itālijas Konstitūcijā garantēto pamattiesību aizsardzības standartu, jo tas ir augstāks par to, kāds izriet no Hartas 49. panta interpretācijas, un atteikties īstenot spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c. Tiesas formulēto pienākumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0146"><NO.P>146.</NO.P><TXT>Šī interpretācija ļaujot valsts tiesai atbrīvoties no šā pienākuma, jo šis pienākums nosaka, lai šī tiesa nepiemēro konkrētos noilguma noteikumus uzsāktos procesos.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0147"><NO.P>147.</NO.P><TXT>Tātad prejudiciālie jautājumi, kurus mums uzdod <HT TYPE="ITALIC">Corte costituzionale</HT> (Konstitucionālā tiesa), noved pie jautājuma par to, kāda rīcības brīvība dalībvalstīm ir, lai noteiktu pamattiesību aizsardzības līmeni, kuru tās vēlas nodrošināt saistībā ar Savienības tiesību īstenošanu.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1)</HT></NO.P><TXT>Ievada apsvērumi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0063"><P>Šie apsvērumi ir norādīti manu secinājumu lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Melloni</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑399/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:600">EU:C:2012:600</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) 106.–112. punktā.</P></NOTE></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0148"><NO.P>148.</NO.P><TXT>Pat ja ir taisnība, ka Hartā aizsargāto tiesību interpretācijai ir jātiecas sasniegt augstāku aizsardzības līmeni, kā var secināt no Hartas 52. panta 3. punkta, kā arī no paskaidrojumiem saistībā ar tās 52. panta 4. punktu, tomēr jāprecizē, ka runai ir jābūt par aizsardzības līmeni, kas <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0059" ID="QS0059"/>atbilstu Savienības tiesībām<QUOT.END REF.START="QS0059" CODE="201D" ID="QE0059"/>, kā tas turklāt ir precizēts šajos pašos paskaidrojumos.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0149"><NO.P>149.</NO.P><TXT>Šeit tiek atgādināts princips, kurš ilglaicīgi bijis pamats pamattiesību interpretācijai Savienībā, proti, princips, ka pamattiesību aizsardzība Savienībā ir jānodrošina, ņemot vērā tās struktūru un mērķus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0064"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19701217">1970. gada 17. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Internationale Handelsgesellschaft</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>11/70</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1970:114">EU:C:1970:114</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0004">4.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Šajā nozīmē nav nebūtiski, ka Hartas preambulā ir minēti Savienības galvenie principi, tostarp brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izveide.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0150"><NO.P>150.</NO.P><TXT>Tādējādi nav iespējams spriest tikai par augstāku vai zemāku pamattiesību aizsardzības līmeni, neņemot vērā prasības, kas ir saistītas ar Savienības darbību, un Savienības tiesību specifiku.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="23"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0151"><NO.P>151.</NO.P><TXT>Aizsargājamās pamattiesības un tām piešķiramais aizsardzības līmenis atspoguļo attiecīgās sabiedrības izvēli saistībā ar taisnīgu līdzsvaru, kas sasniedzams starp indivīdu interesēm un sabiedrības, kurai tie pieder, interesēm. Šī noteikšana ir cieši saistīta ar vērtējumiem, kas ir raksturīgi konkrētajai tiesību sistēmai, tostarp ņemot vērā tās sociālo, kultūras un vēstures kontekstu, un tādējādi to nevar automātiski pārnest uz citiem kontekstiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0152"><NO.P>152.</NO.P><TXT>Ja Hartas 53. pants tiktu interpretēts tādējādi, ka tas ļauj dalībvalstīm Savienības tiesību piemērošanas jomā piemērot savu konstitucionālo tiesību normu, ar kuru attiecīgajām pamattiesībām tiek nodrošināts augstāks aizsardzības līmenis, tas nozīmētu, ka tādējādi tiktu ignorēts, ka pastāvīgais uzdevums noteikt sasniedzamo pamattiesību aizsardzības līmeni ir cieši atkarīgs no konteksta, kādā tas ir veicams.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0153"><NO.P>153.</NO.P><TXT>Tādējādi, pat ja mērķis ir tiekties uz augstāku pamattiesību aizsardzības līmeni, Savienības tiesību īpatnības nosaka, ka aizsardzības līmenis, kas izriet no valsts konstitūcijas interpretācijas, nav ne automātiski pārnesams Savienības līmenī, ne arī pretnostatāms Savienības tiesību piemērošanas ietvaros.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0154"><NO.P>154.</NO.P><TXT>Pamattiesību aizsardzības līmeņa, kāds ir jānodrošina Savienības tiesību sistēmā, novērtējumā ir jāņem vērā īpašās intereses, kas vada Savienības darbību. Tas tostarp izriet arī no obligātās Savienības tiesību un prasību, kas saistītas ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izveidi, vienveidīgas piemērošanas. Šīs īpašās intereses liek veidot pamattiesību aizsardzības līmeni, ņemot vērā dažādās iesaistītās intereses.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0155"><NO.P>155.</NO.P><TXT>Manā ieskatā, <HT TYPE="ITALIC">Corte costituzionale</HT> (Konstitucionālā tiesa) piedāvātā Hartas 53. panta interpretācija nevar tikt atbalstīta to pašu iemeslu dēļ, kas norādīti Tiesas <DATE ISO="20130226">2013. gada 26. februāra</DATE> spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Melloni</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0065"><P><REF.DOC.ECR><NO.CASE>C‑399/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:107">EU:C:2013:107</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0156"><NO.P>156.</NO.P><TXT>Tāda interpretācija apdraud būtisku Savienības tiesību sistēmai raksturīgu iezīmi, tas ir, Savienības tiesību pārākuma principu. Proti, šī interpretācija ļauj dalībvalstij atteikties īstenot Tiesas formulētu pienākumu, kas pilnībā atbilst Hartai, ja šis pienākums neatbilst šīs dalībvalsts konstitūcijā garantētajam augstākam pamattiesību aizsardzības standartam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0157"><NO.P>157.</NO.P><TXT><DATE ISO="20130226">2013. gada 26. februāra</DATE> spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Melloni</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0066"><P><REF.DOC.ECR><NO.CASE>C‑399/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:107">EU:C:2013:107</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>.</P></NOTE> Tiesa atgādināja, ka atbilstoši Savienības tiesību pārākuma principam tas, ka dalībvalsts atsaucas uz valsts tiesību normām, pat ja tās ir konstitucionālā līmeņa normas, nevar ietekmēt Savienības tiesību iedarbību šīs valsts teritorijā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0067"><P>Šā sprieduma 59. punkts un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0158"><NO.P>158.</NO.P><TXT>Hartas 53. pants apstiprina, ka gadījumā, kad Savienības tiesību aktā ir prasīts veikt valsts īstenojošos pasākumus, valsts iestādes un tiesas joprojām var piemērot savus valsts standartus pamattiesību aizsardzībai. Tomēr Tiesa ir precizējusi, ka šāda piemērošana nedrīkst kaitēt nedz Hartā paredzētajam aizsardzības līmenim, kā to interpretē Tiesa, nedz Savienības tiesību pārākumam, vienotībai un efektivitātei<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0068"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130226">2013. gada 26. februāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Melloni</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑399/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:107">EU:C:2013:107</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0060">60.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0159"><NO.P>159.</NO.P><TXT>Secinājumos lietā <HT TYPE="ITALIC">Melloni</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0069"><P><REF.DOC.ECR><NO.CASE>C‑399/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:600">EU:C:2012:600</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>.</P></NOTE> es nošķīru situācijas, kurās Savienības līmenī ir ticis definēts aizsardzības līmenis, kāds pamattiesībām ir jāgarantē kādas Savienības darbības īstenošanā, un situācijas, kurās šim aizsardzības līmenim nav kopīgas definīcijas.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="24"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0160"><NO.P>160.</NO.P><TXT>Attiecībā uz pirmo gadījumu es norādīju, ka dalībvalsts <HT TYPE="ITALIC">a posteriori</HT> atsaukšanās uz sava augstāka aizsardzības līmeņa saglabāšanu izjauktu Savienības likumdevēja panākto līdzsvaru un tātad apgrūtinātu Savienības tiesību piemērošanu. Proti, aizsardzības līmenis ir noteikts tā, lai tas atbilstu konkrētajiem Savienības darbības mērķiem. Tātad tas atspoguļo līdzsvaru starp nepieciešamību nodrošināt Savienības darbības efektivitāti un nepieciešamību pienācīgi aizsargāt pamattiesības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0161"><NO.P>161.</NO.P><TXT>Savukārt otrajā gadījumā dalībvalstīm Savienības tiesību piemērošanas jomā ir ievērojamāka rīcības brīvība piemērot tādu pamattiesību aizsardzības līmeni, kādu tās vēlas nodrošināt valsts tiesību sistēmas ietvaros. Tomēr es uzsvēru, ka šim aizsardzības līmenim tādējādi ir jābūt saskaņotam ar Savienības tiesību pareizu piemērošanu un tas nedrīkst apdraudēt citas saskaņā ar Savienības tiesībām aizsargātās pamattiesības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0162"><NO.P>162.</NO.P><TXT>Saskaņā ar LESD 325. pantu Savienības finanšu interešu aizsardzībai vajadzīgi valsts līmeņa īstenošanas pasākumi. Atbilstoši līdzvērtības un efektivitātes principiem šiem pasākumiem ir jānodrošina šīs intereses apdraudošu nodarījumu apkarošana, uzliekot kriminālsodus, kuriem jābūt efektīviem un atturošiem. Aplūkojamajā gadījumā, prasot valsts tiesām, lai uzsāktos procesos tās nepiemērotu konkrētos noilguma noteikumus, Tiesa, ievērojot Hartas 49. pantu un saskaņā ar ECPAK 7. pantā atzīto noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības principa piemērojamību, tiecas garantēt šo mērķi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0163"><NO.P>163.</NO.P><TXT>Protams, šobrīd Savienības līmenī nav kopējas definīcijas par to, kādai piemērojamībai jāpiemīt noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības principam, un par aizsardzības līmeni, kāds šajā ziņā jāpiešķir personai, pret kuru uzsākts kriminālprocess, kad ir runa par noilguma noteikumu piemērošanu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0070"><P>Virzība uz šādu aizsardzības līmeņa saskaņotību notiek priekšlikumā par <HT TYPE="ITALIC">PIF</HT> direktīvu un Eiropas Prokuratūras izveidi, formulējot kopēju krāpšanas, kas apdraud Savienības finanšu intereses, definīciju, kā arī saskaņojot sodus un piemērojamos noilguma noteikumus. Kaut gan šajos dokumentos netiek risināts jautājums par noilguma noteikumu procesuālo vai materiālo dabu un tātad netiek atrisināts jautājums par šo noteikumu atpakaļejošo spēku, Savienības likumdevējam vai Tiesai obligāti būs jāpievēršas šim jautājumam, lai nodrošinātu nepieciešamo Savienības tiesību piemērošanas vienotību un ņemtu vērā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izveidi saistītās obligātās prasības. Šajā gadījumā jautājums būs par to, vai mēs sekosim Eiropas Cilvēktiesību tiesas izvēlētajai nostājai tā, lai Hartas 49. panta interpretācija būtu saskaņota ar ECPAK 7. pantā garantētajam principam atzīto piemērojamību, Eiropas Cilvēktiesību tiesai nospriežot, atgādināšu, ka noilguma noteikumi ir procesuālo tiesību normas, kuras var tikt tūlītēji piemērotas uzsāktos procesos saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">tempus regit actum</HT> principu, ja šī piemērošana ir saprātīga un nenotiek patvaļīgi.</P></NOTE>. Līdz ar to dalībvalstīm principā ir ievērojamāka rīcības brīvība, lai piemērotu augstāku aizsardzības līmeni, tomēr ar nosacījumu, ka šis pēdējais nodrošina Savienības tiesību pārākumu un efektivitāti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0164"><NO.P>164.</NO.P><TXT>Taču ir jāatzīmē trīs lietas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0165"><NO.P>165.</NO.P><TXT>Pirmkārt, lai gan patiešām noilguma noteikumi vēl nav tikuši saskaņoti, tas nemaina to, ka Hartas 47. panta 2. punktā paredzētais saprātīgā termiņa princips, tāpat kā to nostiprinošais instruments, ir tieši piemērojams saskaņojamās normas prototips.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0166"><NO.P>166.</NO.P><TXT>Otrkārt, Itālijas Konstitūcijas 25. panta otrajā daļā paredzētā aizsardzības standarta piemērošana, uz ko norāda <HT TYPE="ITALIC">Corte costituzionale</HT> (Konstitucionālā tiesa), apdraud Savienības tiesību pārākumu, jo tā ļauj likt šķēršļus Tiesas formulētajam pienākumam, kurš ne vien ir atbilstošs Hartai, bet kurš ir arī saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0167"><NO.P>167.</NO.P><TXT>Visbeidzot, treškārt, šī piemērošana apdraud Savienības tiesību efektivitāti, jo konkrētos noziedzīgos nodarījumus, kas aizskar Savienības finanšu intereses, ņemot vērā absolūto noilguma termiņu, nevarēs galīgi iztiesāt un tātad tie paliks nesodīti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0168"><NO.P>168.</NO.P><TXT>Līdz ar to es uzskatu, ka Hartas 53. pants neatļauj dalībvalsts tiesu iestādei atteikties izpildīt spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c. Tiesas formulēto pienākumu, pamatojoties uz to, ka šis pienākums neatbilst šīs dalībvalsts konstitūcijā garantētajam augstākam pamattiesību aizsardzības līmenim.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="25"?><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">c)</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par Itālijas Republikas konstitucionālās identitātes ievērošanu</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0169"><NO.P>169.</NO.P><TXT>Trešais iesniedzējtiesas uzdotais prejudiciālais jautājums skar LES 4. panta 2. punkta piemērojamību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0170"><NO.P>170.</NO.P><TXT>Proti, <HT TYPE="ITALIC">Corte costituzionale</HT> (Konstitucionālā tiesa) uzskata, ka spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c. Tiesas formulētais pienākums, tā kā tas pārkāpj Itālijas Republikas konstitucionālās iekārtas augstāko principu – noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības principu –, var ietekmēt tās nacionālo, it īpaši konstitucionālo, identitāti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0171"><NO.P>171.</NO.P><TXT>Tā uzsver, ka Savienības tiesības, tāpat kā Tiesas veiktā šo tiesību interpretācija, nevar tikt uzskatītas par tādām, kas uzliek dalībvalstij pienākumu atteikties no tās konstitucionālās iekārtas augstākajiem principiem, kuri nosaka tās nacionālo identitāti. Tādējādi Tiesas sprieduma īstenošana vienmēr esot pakārtota tā saderībai ar dalībvalsts konstitucionālo iekārtu, un tas ir jāizvērtē valsts iestādēm un – aplūkojamajā gadījumā Itālijā – <HT TYPE="ITALIC">Corte costituzionale</HT> (Konstitucionālā tiesa).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0172"><NO.P>172.</NO.P><TXT>Nostāja, kuru es Tiesai ierosinu ieņemt šajā lietā, nenoved pie tā, ka tiek noliegta nepieciešamība ņemt vērā dalībvalstu nacionālo identitāti, kuras daļa nenoliedzami ir konstitucionālā identitāte<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0071"><P>Šajā ziņā skat. it īpaši Simon, D., <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0060" ID="QS0060"/>L’identité constitutionnelle dans la jurisprudence de l’Union européenne<QUOT.END REF.START="QS0060" CODE="201D" ID="QE0060"/>, <HT TYPE="ITALIC">L’identité constitutionnelle saisie par les juges en Europe</HT>, Parīze: Éditions A. Pedone, 2011, 27. lpp.; Constantinesco, V., <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0061" ID="QS0061"/>La confrontation entre identité constitutionnelle européenne et identités constitutionnelles nationales, convergence ou contradiction? Contrepoint ou hiérarchie?<QUOT.END REF.START="QS0061" CODE="201D" ID="QE0061"/>, <HT TYPE="ITALIC">L’Union européenne</HT>: <HT TYPE="ITALIC">Union de droit, Union des droits – Mélanges en</HT> l’<HT TYPE="ITALIC">honneur de Philippe Manin</HT>, Parīze: Éditions A. Pedone, 2010, 79. lpp., un, šajā pašā darbā, Mouton, J.‑D., <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0062" ID="QS0062"/>Réflexions sur la prise en considération de l’identité constitutionnelle des États membres de l’Union européenne<QUOT.END REF.START="QS0062" CODE="201D" ID="QE0062"/>, 145. lpp.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0173"><NO.P>173.</NO.P><TXT>Proti, es neignorēju to, ka Savienībai, kā tas ir paredzēts LES 4. panta 2. punktā, ir pienākums ievērot dalībvalstu nacionālo identitāti, kas <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0063" ID="QS0063"/>raksturīga to politiskajām un konstitucionālajām pamatstruktūrām<QUOT.END REF.START="QS0063" CODE="201D" ID="QE0063"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0174"><NO.P>174.</NO.P><TXT>Turklāt es neignorēju arī to, ka Hartas preambulā ir atgādināts, ka savā rīcībā Savienībai ir jāievēro dalībvalstu nacionālā identitāte.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0175"><NO.P>175.</NO.P><TXT>Līdz ar to dalībvalsts, kura uzskata, ka kāda primārā vai atvasinātā tiesību akta norma apdraud tās nacionālo identitāti, var to apstrīdēt, pamatojoties uz LES 4. panta 2. punkta noteikumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0176"><NO.P>176.</NO.P><TXT>Tomēr es neuzskatu, ka aplūkojamajā gadījumā mums jāsaskaras ar šādu situāciju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0177"><NO.P>177.</NO.P><TXT>Vispirms, Tiesa vienmēr ir uzskatījusi, ka atsaukšanās vai nu uz pamattiesību, kā tās ir formulētas dalībvalsts konstitūcijā, aizskārumiem, vai arī uz valsts konstitucionālās struktūras principu aizskārumiem nevar ietekmēt Savienības iestāžu pieņemta akta spēkā esamību vai tā iedarbību šīs valsts teritorijā, un tas tā ir tāpēc, lai aizsargātu Savienības tiesību vienotību un efektivitāti. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šo aktu spēkā esamību tātad var izvērtēt vienīgi saskaņā ar Savienības tiesībām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0072"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19701217">1970. gada 17. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Internationale Handelsgesellschaft</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>11/70</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1970:114">EU:C:1970:114</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0003">3.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0178"><NO.P>178.</NO.P><TXT>Turpinot, es neesmu pārliecināts par to, ka garāka noilguma termiņa tūlītēja piemērošana, kas izriet no spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c. Tiesas formulētā pienākuma, varētu ietekmēt Itālijas Republikas konstitucionālo identitāti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0179"><NO.P>179.</NO.P><TXT>Proti, nevajag jaukt to, kas ietilpst stingras pamattiesību aizsardzības koncepcijā, ar dalībvalsts nacionālās vai, precīzāk, konstitucionālās identitātes apdraudējumu. Protams, ka aplūkojamajā gadījumā runa ir par Itālijas Konstitūcijā aizsargātām pamattiesībām, kuru nozīmību nevar novērtēt par zemu, bet tas tomēr nenozīmē, ka šajā gadījumā ir jāpiemēro LES 4. panta 2. punkts.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="26"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0180"><NO.P>180.</NO.P><TXT>Turklāt <HT TYPE="ITALIC">Corte costituzionale</HT> (Konstitucionālā tiesa) nav norādījusi ne iemeslus, kuru dēļ visiem noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības principa aspektiem būtu jāpiešķir konstitucionālās iekārtas <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0064" ID="QS0064"/>augstākā<QUOT.END REF.START="QS0064" CODE="201D" ID="QE0064"/> principa statuss<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0073"><P>Pamatprincipam piemītošais statuss konstitucionālajā iekārtā it īpaši ir <HT TYPE="ITALIC">Corte costituzionale</HT> (Konstitucionālā tiesa) darba rezultāts (skat. <DATE ISO="19731217">1973. gada 17. decembra</DATE> spriedumu Nr. 183/73 un <DATE ISO="19840608">1984. gada 8. jūnija</DATE> spriedumu Nr. 170/84), kurā bieži sastopamas norādes uz konstitucionālās iekārtas <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0065" ID="QS0065"/>pamatprincipiem<QUOT.END REF.START="QS0065" CODE="201D" ID="QE0065"/> vai <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0066" ID="QS0066"/>augstākajiem principiem<QUOT.END REF.START="QS0066" CODE="201D" ID="QE0066"/>, vai arī uz <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0067" ID="QS0067"/>personas neatņemamajām tiesībām<QUOT.END REF.START="QS0067" CODE="201D" ID="QE0067"/>, tai gan skaidri nenošķirot šos jēdzienus. Tomēr šķiet, ka pastāv vērā ņemama atšķirība, jo atbilstoši <HT TYPE="ITALIC">Corte costituzionale</HT> (Konstitucionālā tiesa) norādītajam starptautiska līguma ratifikācijas priekšnosacījums ir visu Itālijas Konstitūcijas normu ievērošana, savukārt Savienības tiesību pārākuma priekšnosacījums vienīgi ir tās augstāko principu ievērošana.</P></NOTE>, ne iemeslus, kuru dēļ ar garāka noilguma termiņa tūlītēju piemērošanu tādējādi varētu apšaubīt Itālijas Republikas konstitucionālo identitāti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0181"><NO.P>181.</NO.P><TXT>Norādīšu, ka Itālijas Konstitūcijā par <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0068" ID="QS0068"/>pamatprincipiem<QUOT.END REF.START="QS0068" CODE="201D" ID="QE0068"/> atzītie principi ir uzskaitīti tās 1.–12. pantā, tātad noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības princips ir <HT TYPE="ITALIC">a priori</HT> izslēgts.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0182"><NO.P>182.</NO.P><TXT>Es apzinos, ka kāda principa piemērojamība un vieta tiesību normu hierarhijā var būt arī konstitucionālās judikatūras darba rezultāts.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0183"><NO.P>183.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Corte costituzionale</HT> (Konstitucionālā tiesa) jau ir atzinusi, ka vienīgi kāda pamatprincipa <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0069" ID="QS0069"/>kodols<QUOT.END REF.START="QS0069" CODE="201D" ID="QE0069"/> var pamatot tā sauktās <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0070" ID="QS0070"/>pretierobežojumu<QUOT.END REF.START="QS0070" CODE="201D" ID="QE0070"/> procedūras uzsākšanu, izņemot dažādus institūtus, kuros šīs tiesības var konkrēti izpausties un veidoties laika gaitā, un šīs pēdējās prasības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0074"><P>Skat. <HT TYPE="ITALIC">Corte costituzionale</HT> (Konstitucionālā tiesa) <DATE ISO="19820202">1982. gada 2. februāra</DATE> spriedumu Nr. 18/82, motīvu daļas 4. punkts: <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0071" ID="QS0071"/>Il diritto alla tutela giurisdizionale si colloca al dichiarato livello di principio supremo solo nel suo nucleo più ristretto ed essenziale<QUOT.END REF.START="QS0071" CODE="201D" ID="QE0071"/> e <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0072" ID="QS0072"/>tale qualifica non può certo estendersi ai vari istituti in cui esso concretamente si estrinseca e secondo le mutevoli esigenze [in cui] storicamente si atteggia<QUOT.END REF.START="QS0072" CODE="201D" ID="QE0072"/> (neoficiāls tulkojums: <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0073" ID="QS0073"/>Tiesībām uz tiesību aizsardzību tiesā ir augstākā principa vieta tiesību normu hierarhijā vienīgi tiktāl, ciktāl ir runa par tā visierobežotāko un būtiskāko kodolu<QUOT.END REF.START="QS0073" CODE="201D" ID="QE0073"/> un <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0074" ID="QS0074"/>šī kvalifikācija noteikti nevar tikt attiecināta uz dažādajiem institūtiem, kuros šīs tiesības var konkrēti izpausties un veidoties, raugoties no dažādām vēsturiskām prasībām<QUOT.END REF.START="QS0074" CODE="201D" ID="QE0074"/>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0184"><NO.P>184.</NO.P><TXT>Nesenā spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Corte costituzionale</HT> (Konstitucionālā tiesa) ir apstiprinājusi šo pieeju, atzīstot, ka konstitucionālās iekārtas <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0075" ID="QS0075"/>augstākie principi<QUOT.END REF.START="QS0075" CODE="201D" ID="QE0075"/> jeb <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0076" ID="QS0076"/>pamatprincipi<QUOT.END REF.START="QS0076" CODE="201D" ID="QE0076"/> ir tie, kas identificē šo iekārtu un kas atspoguļo Itālijas Konstitūcijas <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0077" ID="QS0077"/>kodolu<QUOT.END REF.START="QS0077" CODE="201D" ID="QE0077"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0075"><P>Šajā sakarā skat. <HT TYPE="ITALIC">Corte costituzionale</HT> (Konstitucionālā tiesa) <DATE ISO="20141022">2014. gada 22. oktobra</DATE> spriedumu Nr. 238/2014, 3.2 punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0185"><NO.P>185.</NO.P><TXT>Turklāt lietā, kurā tika taisīts <DATE ISO="20150616">2015. gada 16. jūnija</DATE> spriedums <HT TYPE="ITALIC">Gauweiler</HT> u.c.<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0076"><P><REF.DOC.ECR><NO.CASE>C‑62/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:400">EU:C:2015:400</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>, savu iesniegto apsvērumu 10. un 11. punktā un jo īpaši savos paskaidrojumos par tā saucamās <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0078" ID="QS0078"/>pretierobežojumu<QUOT.END REF.START="QS0078" CODE="201D" ID="QE0078"/> procedūras izmantošanu Itālijas Republika ir precizējusi, ka tās konstitucionālās iekārtas augstākie principi jeb pamatprincipi, kuru pārkāpums ar Savienības tiesību aktu attaisnojot minētās procedūras uzsākšanu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0077"><P>Šķiet, ka tā saucamās <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0079" ID="QS0079"/>pretierobežojumu<QUOT.END REF.START="QS0079" CODE="201D" ID="QE0079"/> procedūras uzsākšanu <HT TYPE="ITALIC">Corte costituzionale</HT> (Konstitucionālā tiesa) attaisno divās situācijās, no kurām viena ir kolīzija starp valsts tiesību normu un <HT TYPE="ITALIC">Concordato</HT> (Konkordāts) (<HT TYPE="ITALIC">sentenza n. 18/82, <DATE ISO="19820202">2 febbraio 1982</DATE></HT> (<DATE ISO="19820202">1982. gada 2. februāra</DATE> spriedums Nr. 18/82)) un otra ir kolīzija starp valsts tiesību normu un starptautisko tiesību normu (<HT TYPE="ITALIC">sentenza n. 238/2014, 22 octubre 2014</HT> (<DATE ISO="20141022">2014. gada 22. oktobra</DATE> spriedums Nr. 238/2014)).</P></NOTE>, atbilst tādām konstitucionālajām pamatgarantijām kā Itālijas Konstitūcijas 1. pantā nostiprinātā Itālijas Republikas demokrātiskā iekārta vai arī tās 3. pantā paredzētais visu cilvēku vienlīdzības princips, bet neiekļauj procesuālās garantijas, lai arī cik svarīgas tās nebūtu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0186"><NO.P>186.</NO.P><TXT>Ņemot vērā šos apstākļus, es tātad neesmu pārliecināts par to, ka spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c. Tiesas formulētais pienākums, ciktāl tas noved pie tā, ka uzsāktā procesā valsts tiesa tūlītēji piemēro garāku noilguma termiņu par to, kāds bija paredzēts nodarījuma izdarīšanas brīdī spēkā esošajā likumā, var apdraudēt Itālijas Republikas konstitucionālo identitāti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0187"><NO.P>187.</NO.P><TXT>Ņemot vērā visus šos apsvērumus, es līdz ar to uzskatu, ka LES 4. panta 2. punkts neatļauj dalībvalsts tiesu iestādei atteikties izpildīt spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c. Tiesas formulēto pienākumu, pamatojoties uz to, ka garāka noilguma termiņa par to, kāds bija paredzēts nodarījuma izdarīšanas brīdī spēkā esošā likumā, tūlītēja piemērošana var ietekmēt šīs valsts konstitucionālo identitāti.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="27"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">VIII.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Secinājumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0188"><NO.P>188.</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz <HT TYPE="ITALIC">Corte costituzionale</HT> (Konstitucionālā tiesa) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:</TXT><P><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P>1)</NO.P><TXT>LESD 325. panta 1. un 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas prasa, lai valsts tiesa, rīkojoties kā Savienības kopējo tiesību tiesa, nepiemēro absolūto noilguma termiņu, kurš izriet no <HT TYPE="ITALIC">codice penale</HT> (Kriminālkodekss) 160. panta pēdējā daļā un 161. panta otrajā daļā paredzēto normu kombinācijas, gadījumā, kad tāds tiesiskais regulējums kavē efektīva un atturoša soda noteikšanu liela apjoma krāpšanas gadījumos, kas apdraud Savienības finanšu intereses, vai liela apjoma krāpšanas gadījumos, kas apdraud konkrētās dalībvalsts finanšu intereses, paredz garākus noilguma termiņus, nekā gadījumos, kad tiek apdraudētas Savienības finanšu intereses;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>noilguma pārtraukšanas jēdziens ir jāuzskata par autonomu Savienības tiesību jēdzienu un jādefinē tādējādi, ka katra kriminālprocesuālā darbība, kā arī katra darbība, kas to nepieciešami pagarina, pārtrauc noilguma termiņu, un tādējādi ar šo darbību sākas jauns, sākotnējam termiņam identisks termiņš, bet jau pagājušais noilguma termiņš tiek dzēsts;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>3)</NO.P><TXT>Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj, ka uzsāktos procesos Itālijas tiesu iestādes nepiemēro Kriminālkodeksa 160. panta pēdējās daļas un 161. panta otrās daļas normu kombināciju atbilstoši <DATE ISO="20150908">2015. gada 8. septembra</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c</NAME.CASE>. (<NO.CASE>C‑105/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:555">EU:C:2015:555</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) Tiesas formulētajam pienākumam;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>4)</NO.P><TXT>Pamattiesību hartas 53. pants neatļauj dalībvalsts tiesu iestādei atteikties izpildīt <DATE ISO="20150908">2015. gada 8. septembra</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c</NAME.CASE>. (<NO.CASE>C‑105/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:555">EU:C:2015:555</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) Tiesas formulēto pienākumu, pamatojoties uz to, ka šis pienākums neatbilst šīs dalībvalsts konstitūcijā garantētajam augstākam pamattiesību aizsardzības līmenim;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>5)</NO.P><TXT>LES 4. panta 2. punkts neatļauj dalībvalsts tiesu iestādei atteikties izpildīt <DATE ISO="20150908">2015. gada 8. septembra</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Taricco</HT> u.c</NAME.CASE>. (<NO.CASE>C‑105/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:555">EU:C:2015:555</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) Tiesas formulēto pienākumu, pamatojoties uz to, ka garāka noilguma termiņa par to, kāds bija paredzēts nodarījuma izdarīšanas brīdī spēkā esošā likumā, tūlītēja piemērošana var ietekmēt šīs valsts konstitucionālo identitāti.</TXT></NP></ITEM></LIST></P></NP.ECR></GR.SEQ></CONTENTS.CONCLUSION></CONCLUSION>