I.

Ievads

1.

“Rietumsahāras teritorija nepieder Marokas Karalistei, un līdz ar to marķējums, kurā norādīts, ka šo preču izcelsme ir Maroka, ir pretrunā Savienības pārtikas produktu marķēšanas prasībām.”

2.

Tāds īsumā ir prasītājas arguments iesniedzējtiesā. Attiecīgi prasītāja lūdza, lai Ministère de l'agriculture et de la souveraineté alimentaire (Lauksaimniecības un pārtikas apgādes ministrija, Francija) un Ministère de l’économie, des finances et de la souveraineté industrielle et numérique (Ekonomikas, finanšu un ekonomikas atveseļošanas ministrija (Francija) (turpmāk tekstā – “ministrijas”) pieņem lēmumu, ar ko aizliedz importēt Rietumsahāras teritorijas izcelsmes ķiršu tomātus un Šarantas melones (turpmāk tekstā – “attiecīgie produkti”), kuri marķēti kā Marokas Karalistes izcelsmes produkti.

3.

Šajā strīdā rodas divi atšķirīgi jautājumi.

4.

Pirmais ir par to, vai dalībvalstis var vienpusēji rīkoties kopējās tirdzniecības politikas jomā, lai aizliegtu konkrētu preču importu no trešām valstīm. Lai gan šis jautājums nav jauns, ņemot vērā nesenos dalībvalstu pasākumus pret importu no Ukrainas, tas noteikti ir aktuāls plašākā perspektīvā  ( 2 ).

5.

Otrais risināmais jautājums attiecas uz Rietumsahāras izcelsmes pārtikas produktu marķēšanu. Jautājums ir par to, vai šos produktus var tirgot kā Marokas Karalistes izcelsmes produktus. Šo jautājumu var aplūkot kontekstā ar spriedumiem Padome/Front Polisario  ( 3 ) un Western Sahara Campaign UK  ( 4 ), kuros Tiesa atzina Rietumsahāras teritorijas atsevišķo teritoriālo statusu  ( 5 ).

II.

Šīs lietas juridiskais un faktiskais konteksts un uzdotie prejudiciālie jautājumi

6.

Rietumsahāra ir teritorija Āfrikas ziemeļrietumos. To 19. gadsimtā kolonizēja Spānijas Karaliste. Dekolonizācijas procesa kontekstā 1963. gadā Apvienoto Nāciju Organizācija šo teritoriju iekļāva to teritoriju sarakstā, kurām nav savas pārvaldes  ( 6 ). Tā joprojām ir minētajā sarakstā.

7.

Dekolonizācijas process (vēl) nav pabeigts, un Rietumsahāra joprojām ir vienīgā teritorija Āfrikā, kurai nav savas pārvaldes. Spānija 1976. gadā atteicās no savas atbildības par koloniālo pārvaldes varu. Kopš tā laika starp Marokas Karalisti, kas kontrolē aptuveni 80 % Rietumsahāras teritorijas un pretendē uz suverenitāti pār visu Rietumsahāras teritoriju, un Front Populaire pour la libération de la saguia‑el‑hamra et du rio de oro (turpmāk tekstā – “Front Polisario”), kas kontrolē atlikušo Rietumsahāras teritorijas daļu un apgalvo, ka pārstāv Rietumsahāras tautu, ir pastāvējis konflikts, tostarp, militārs par šo teritoriju. Starptautiskā Tiesa savā konsultatīvajā atzinumā par Rietumsahāru ir atzinusi, ka Rietumsahāras tautai ir pašnoteikšanās tiesības  ( 7 ).

8.

Konflikts Rietumsahārā Tiesai nav jaunums. Atzīstot, ka pašnoteikšanās tiesības ir saistošas Eiropas Savienībai, tai īstenojot ārējās attiecības, Tiesa spriedumos Padome/Front Polisario un Western Sahara Campaign UK atzina, ka Rietumsahāras teritorijai ir atsevišķs un no jebkuras citas valsts, tajā skaitā Marokas Karalistes, atšķirīgs teritorijas statuss  ( 8 ).

9.

Pamatojoties uz to, Tiesa interpretēja Asociācijas nolīgumu un Partnerattiecību nolīgumu zivsaimniecības nozarē  ( 9 ), kuru teritoriālā piemērošana aprobežojās attiecīgi ar “Marokas Karalistes teritoriju” un “ūdeņiem, kas ir Marokas Karalistes suverenitātē vai jurisdikcijā”, tajos neietverot Rietumsahāras teritoriju vai tai piegulošos ūdeņus  ( 10 ).

10.

Padome uzdeva Komisijai rīkoties saskaņā ar Tiesas spriedumiem Padome/Front Polisario un Western Sahara Campaign UK  ( 11 ). Izrietošo sarunu ar Marokas Karalisti iznākums ir atspoguļots, pirmkārt, nolīgumā, ar ko paplašina tarifa preferences, tās attiecinot uz Rietumsahāras izcelsmes precēm  ( 12 ), un, otrkārt, nolīgumā un īstenošanas protokolā par ilgtspējīgu zveju Rietumsahārai piegulošajos ūdeņos  ( 13 ).

11.

Front Polisario apstrīdējusi lēmumus, ar kuriem ir apstiprināti šie nolīgumi. Tiesā tiek izskatītas apelācijas sūdzības par Vispārējās tiesas spriedumiem, ar kuriem tā atcēla šos lēmumus  ( 14 ). Līdztekus šiem secinājumiem šodien sniegšu arī secinājumus par abiem minētajiem apelācijas sūdzību kopumiem  ( 15 ). Tomēr neatkarīgi no tā, vai Tiesa ievēros manus secinājumus minētajās lietās, to iznākums neietekmēs šīs lietas atrisinājumu.

12.

Šajā lietā prasītāja pamatlietā valsts tiesā ir Confédération paysanne – Francijas zemnieku konfederācija. Tā lūdza ministrijas izdot rīkojumu, ar ko aizliedz importēt attiecīgos produktus, kuri ievākti Rietumsahāras teritorijā. Šie produkti tiek importēti un pārdoti Francijā ar marķējumu, kurā kā to izcelsmes vieta ir norādīta Marokas Karaliste  ( 16 ). Prasītāja apgalvo, ka tas ir pretrunā Savienības pārtikas produktu marķēšanas prasībām, kas nosaka, ka ir jānorāda pareiza produkta izcelsmes valsts. Prasītāja apgalvo, ka, importējot attiecīgos produktus Francijā, tiem kā izcelsmes valsts ir kļūdaini norādīta Marokas Karaliste, nevis Rietumsahāras teritorija. Tādēļ to imports būtu jāaizliedz.

13.

Uzskatot, ka ministrijas ir netieši noraidījušas minēto lūgumu, prasītāja cēla prasību Conseil d’État (Valsts padome).

14.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka piemērojamajos noteikumos ir prasīts norādīt pārtikas produkta izcelsmes valsti vai teritoriju. Šī prasība, kas ir pārtikas produktu tirdzniecības elements, principā būtu jāizpilda importēšanas brīdī. Tomēr iesniedzējtiesa arī norāda, ka piemērojamajos noteikumos dalībvalstīm nav skaidri paredzētas pilnvaras pieņemt pasākumus, kas aizliedz tādu preču importu, kuras neatbilst šai izcelsmes marķējuma prasībai. Turklāt iesniedzējtiesa uzskata, ka, ņemot vērā Tiesas spriedumus Padome/Front Polisario un Western Sahara Campaign UK, rodas jautājums par to, vai Savienības noteikumi par pārtikas produktu marķēšanu ir jāinterpretē tādējādi, ka tajos ir noteikts, ka Rietumsahāras izcelsmes produktiem kā izcelsmes valsts nevar tikt norādīta Marokas Karaliste, bet ir jānorāda Rietumsahāras teritorija.

15.

Šādos apstākļos Conseil d’État (Valsts padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

16.

Rakstveida apsvērumus Tiesai iesniedza Confédération paysanne, Francijas valdība, Padome un Komisija. Šie lietas dalībnieki sniedza arī mutvārdu paskaidrojumus tiesas sēdē, kas notika 2023. gada 24. oktobrī.

III.

Juridiskā analīze

17.

Kā paskaidrots iepriekš, šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tiek izskatīts vienlaikus ar divām apelācijas sūdzībām, par kurām arī es šodien sniedzu secinājumus  ( 17 ). Viena no abām apelācijas sūdzībām attiecas uz preferenciālā režīma, kas piešķirts, tostarp, attiecīgajiem produktiem, kuri Eiropas Savienībā tiek importēti no Rietumsahāras teritorijas, spēkā esamību  ( 18 ).

18.

Lai kāds arī būtu šo apelācijas sūdzību iznākums, abi jautājumi, uz kuriem Tiesa lūdza, lai es koncentrēju savu analīzi, proti, pirmais un ceturtais uzdotais jautājums, joprojām ir būtiski  ( 19 ).

19.

Pievērsīšos šiem diviem jautājumiem pēc kārtas. Attiecībā uz pirmo jautājumu izvērtēšu, vai dalībvalstīm saskaņā ar Savienības tiesībām ir kompetence vienpusēji aizliegt tādu konkrētu preču importu Eiropas Savienībā, uz kurām iespējams nav pareizas izcelsmes valsts marķējuma  ( 20 ). Attiecībā uz ceturto jautājumu, kā norādīts, izvērtēšu, vai uz attiecīgajiem produktiem kā izcelsmes valsts būtu jānorāda Rietumsahāra un vai uz tiem kā izcelsmes valsti var norādīt arī Marokas Karalisti.

A.

Pirmais jautājums

1.

Jautājuma pārformulēšana

20.

Pirms izskatīt pirmo jautājumu pēc būtības, uzskatu, kas tas ir jāpārformulē. Tas vajadzīgs tāpēc, ka iesniedzējtiesa nepieciešamību sniegt norādījumus par pirmo jautājumu skaidro ar atsauci uz Regulu par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem  ( 21 ), Lauksaimniecības produktu regulu  ( 22 ), Vispārīgo augļu un dārzeņu tirdzniecības regulu  ( 23 ) un Savienības Muitas kodeksu  ( 24 ) kā iespējamiem tiesiskajiem pamatiem prasītājas lūgtajam vienpusējam importa aizliegumam.

21.

Konkrētu produktu importa aizliegums ir politisks pasākums, kas regulē preču tirdzniecību  ( 25 ), un saskaņā ar LESD 207. panta 1. punktu tas ir jautājums, uz kuru attiecas kopējās lauksaimniecības politikas darbības joma. Savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa patiešām paskaidro, ka prasītājas lūgtais pasākums neattiecas uz attiecīgo produktu pārdošanas vai tirdzniecības aizliegumu Francijā. Tā vietā prasītāja lūdz Francijas iestādēm vienpusēji noteikt importa aizliegumu attiecībā uz tiem produktiem, kuru izcelsme ir Rietumsahārā, jo esot pārkāptas Savienības prasības par pārtikas produktu marķēšanu.

22.

Tā kā kopējā tirdzniecības politika ir ekskluzīva Savienības politika  ( 26 ), Francija nav kompetenta noteikt importa aizliegumu, ja vien Eiropas Savienība to nav pilnvarojusi vai lūgusi to darīt.

23.

Izņemot Savienības Muitas kodeksu, visas pārējās iesniedzējtiesas minētās regulas attiecas uz Savienības pārtikas produktu marķēšanu Savienības tirgū. Turklāt minētās regulas netika pieņemtas, pamatojoties uz Līgumu noteikumiem, kas regulē tirdzniecību ar trešām valstīm un kopējo tirdzniecības politiku (LESD 206. vai 207. pants), arī izņemot Savienības Muitas kodeksu. Tās tika pieņemtas, pamatojoties uz pantiem, kas regulē lauksaimniecību (LESD 43. pants) un iekšējo tirgu (LESD 114. pants).

24.

Ņemot vērā, ka tās neregulē tirdzniecību ar trešām valstīm, Regula par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem, Lauksaimniecības produktu regula un Vispārīgā augļu un dārzeņu tirdzniecības regula nevar pilnvarot Franciju pieņemt prasīto pasākumu. Katrā ziņā neviena no šīm regulām neļauj dalībvalstīm vienpusēji aizliegt prasībām neatbilstošu produktu importu  ( 27 ).

25.

Tāpēc, lai iesniedzējtiesai sniegtu lietderīgu atbildi, ierosinu pārformulēt pirmo jautājumu, tādējādi, ka ar to tiek vaicāts, vai Savienības tiesības, it īpaši Savienības Muitas kodekss, ļauj dalībvalstij pieņemt valsts pasākumu, ar kuru aizliedz tādu augļu un dārzeņu importu, uz kuriem nav pareizas izcelsmes valsts marķējuma.

2.

Izvērtējums

26.

Kā jau paskaidroju šo secinājumu 21. punktā, preču tirdzniecība ir kopējās tirdzniecības politikas jautājums. Šī politika ir jāreglamentē saskaņā ar vienādiem principiem  ( 28 ).

27.

Saskaņā ar LESD 3. panta 1. punkta e) apakšpunktu Eiropas Savienībai ir ekskluzīva kompetence kopējās tirdzniecības politikas jomā. Tas nozīmē, ka tikai Eiropas Savienība var izdot tiesību aktus un pieņemt juridiski saistošus tiesību aktus par preču tirdzniecību ar trešām valstīm  ( 29 ).

28.

No šā kompetences sadalījuma izriet, ka dalībvalstīm ir liegts rīkoties starptautiskās tirdzniecības jomā, izņemot, ja Eiropas Savienība tās ir īpaši pilnvarojusi to darīt vai ja tās īsteno Savienības tiesības.

29.

Tāpēc ir jājautā Tiesai, vai Savienības primārās vai sekundārās tiesības piešķir dalībvalstīm autonomas pilnvaras ieviest tāda veida vienpusēju pasākumu, kādu prasa prasītāja.

30.

Savienības primāro tiesību līmenī atbilde ir noliedzoša. Līgumos nav paredzēts noteikums, kas pilnvaro dalībvalstis ieviest vienpusējus pasākumus, ar kuriem ierobežo vai aptur tirdzniecību ar trešo valsti vai teritoriju  ( 30 ).

31.

Uzskatu, ka šīs pieejas loģika, pirmkārt, ir saistīta ar risku izkropļot Līgumā paredzēto Eiropas Savienības un tās iestāžu pilnvaru būtisko raksturu  ( 31 ).

32.

Otrkārt, šādi pasākumi apdraudētu Eiropas Savienības ārējās tirdzniecības politikas vienotību, tādējādi graujot vienu no pamatprincipiem, uz kuriem balstās kopējā tirdzniecības politika  ( 32 ).

33.

Visbeidzot, papildus Eiropas Savienības kā uzticama tirdzniecības partnera ārējam tēlam pastāv risks, ka var draudēt atbildība PTO Strīdu noregulēšanas institūcijā  ( 33 ).

34.

Savienības sekundāro tiesību līmenī atbilde ir niansētāka.

35.

Pastāv vismaz viens precedents attiecībā uz apstākļiem, kādos Eiropas Savienība ar konkrētiem nosacījumiem ļauj dalībvalstīm paturēt spēkā īpašus valsts pasākumus, kas, stingri ņemot, ir pretrunā kompetences sadalījumam saskaņā ar kopējo tirdzniecības politiku  ( 34 ). Tomēr tas notiek reti.

36.

Biežāk sastopami ir īpaši instrumenti, kas ļauj Eiropas Savienībai pieņemt konkrētus aizsardzības pasākumus saistībā ar tirdzniecību ar trešām valstīm vai teritorijām  ( 35 ). Šādos gadījumos Eiropas Savienība var ieviest konkrētus pasākumus, lai regulētu trešo valstu produktu laišanu Eiropas Savienības muitas teritorijā un, ja nepieciešams  ( 36 ), tikai tās daļā  ( 37 ).

37.

Ir tiesa, kā apgalvo Francijas valdība, ka gan importa pamatregulā, gan Savienības Muitas kodeksā ir ietverti noteikumi, kas paredz iespēju dalībvalstīm izņēmuma gadījumos ieviest vienpusējus tirdzniecības pasākumus. Tādējādi importa pamatregulas 24. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir noteikts, ka “šī regula neliedz dalībvalstīm pieņemt vai piemērot [..] aizliegumus, kvantitatīvos ierobežojumus vai uzraudzības pasākumus, kas pamatojas uz sabiedrības morāles, sabiedriskas kārtības vai valsts drošības apsvērumiem”. Līdzīgi saskaņā ar Savienības Muitas kodeksa 134. panta 1. punktu “preces, kas ievestas Savienības muitas teritorijā, [..] var pakļaut muitas kontrolei” un “vajadzības gadījumā tās pakļauj aizliegumiem un ierobežojumiem, ko pamato, inter alia, ar sabiedrības morāli, sabiedrisko kārtību vai sabiedrības drošību”.

38.

Tomēr ir skaidrs, ka minētās tiesību normas nav pastāvīgs pilnvarojums Savienības sekundāro tiesību aktu līmenī ieviest vienpusējus pasākumus, lai apturētu importu par iespējamiem Savienības pārtikas produktu marķēšanas prasību pārkāpumiem.

39.

Pirmkārt, importa pamatregulas 24. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētā veida pasākumi ir jāpiemēro erga omnes, ciktāl tie ir vērsti pret PTO dalībvalstīm un tādējādi attiecas uz visu attiecīgā produkta importu neatkarīgi no tā izcelsmes  ( 38 ). Attiecīgi šī tiesību norma nevar tikt attiecināta uz pasākumu veidu, ko Francija lūdza veikt attiecībā uz produktiem, kuru izcelsme ir tikai Marokas Karalistē, kas ir PTO dalībvalsts.

40.

Turklāt importa pamatregulas 24. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētie pasākumi ir jāpiemēro, inter alia, “pamatojoties uz sabiedrības morāles, sabiedriskas kārtības vai valsts drošības apsvērumiem”. Līdz ar to šī tiesību norma ļauj iejaukties brīvā tirdzniecībā  ( 39 ) tādu īpašu vispārējas nozīmes iemeslu dēļ, kas ir salīdzināmi ar LESD 36. pantā noteiktajiem  ( 40 ).

41.

Neizslēdzu iespēju, ka jēdziens “sabiedrības morāle”, kas jo īpaši apzīmē konkrētas kopienas uzskatus par to, kas ir pareizi un nepareizi, varētu attiekties uz pārtikas produktu nepatiesu vai maldinošu marķējumu.

42.

Tomēr, ņemot vērā šauro interpretāciju, kas jāpiešķir importa pamatregulas 24. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētajiem atkāpju veidiem  ( 41 ), neesmu pārliecināta, ka Savienības saskaņoto tirdzniecības standartu pārkāpums var būt iemesls, lai ierobežotu konkrēta veida produkta importu vienā dalībvalstī.

43.

Patiešām, kā paskaidroja Francijas valdība, ir skaidrs, ka preču importa no trešām valstīm liberalizācija, piemērojot importa pamatregulu un Savienības Muitas kodeksu, nevar tikt uzskatīta par tādu, kuras mērķis vai sekas ir arī šī importa turpmākās tirdzniecības liberalizācija.

44.

Tas ir tikai loģiski, jo tāda produkta aprites ciklā, kas importēts pārdošanai Eiropas Savienības tirgū, importēšanas posms notiek pirms tirdzniecības posma.

45.

Pieļaujams, ka abi šie posmi var būt viens otra “nepieciešamais papildinājums”  ( 42 ).

46.

Tomēr produkta veiksmīga atmuitošana ne vienmēr nozīmē tā atbilstību noteikumiem par marķējumu norādīšanu patērētājiem, un otrādi, – kā Tiesa norādīja spriedumā Expo Casa Manta, “tāpat kā Kopienā likumīgi ražotu izstrādājumu nevar tirgot, tikai pamatojoties uz šo vienu apstākli, izstrādājuma likumīga ievešana vēl nenozīmē, ka tas tiek automātiski laists tirgū”  ( 43 ).

47.

Tomēr, pat ja (kļūdaini) tiktu pieņemts, ka produkta atmuitošana nozīmē tā atbilstību noteikumiem par marķējuma norādīšanu patērētājiem, prasītājas iecerētais pasākums jebkurā gadījumā nebūtu efektīvs, jo attiecīgie produkti, ja tos importē caur citām dalībvalstīm, joprojām varētu tikt pārdoti Francijas patērētājiem.

48.

Šajā kontekstā neuzskatu par pamatotu to, ka dalībvalsts var atsaukties uz sabiedrības morāles apsvērumiem, lai vienpusēji ierobežotu noteiktu produktu importu no trešām valstīm (un tādējādi pārtrauktu šo produktu apriti Savienības iekšienē), aizbildinoties ar iespējama Savienības saskaņoto tirdzniecības standartu pārkāpuma novēršanu.

49.

Otrkārt, Savienības Muitas kodeksa 134. panta 1. punktā paredzētā muitas uzraudzība nav patstāvīgs pilnvarojums, kas ļautu dalībvalstīm cita starpā ieviest importa aizliegumus attiecībā uz konkrētiem produktiem.

50.

Muitas uzraudzības jēdziens drīzāk paredz noteikta veida tiesisko statusu Eiropas Savienības teritorijā ievestajiem produktiem. Pamatojoties uz šo statusu, valsts muitas iestādes tad veic muitas kontroli  ( 44 ). Šī kontrole ietver attiecīgajām precēm noteiktā režīma (piemēram, to preferenciālā tarifa režīma) un attiecīgajam importētājam uzlikto pienākumu (piemēram, muitas un ievedmuitas nodokļu samaksas) ievērošanas pārbaudi.

51.

Turklāt to pasākumu veidam, kurus kontrolē ar muitas uzraudzību, ir jābūt noteiktam Savienības vai īstenošanas dalībvalsts tiesību aktos. Šie ir aizliegumu un ierobežojumu veidi, uz kuriem ir atsauce Savienības Muitas kodeksa 134. panta 1. punkta otrajā teikumā  ( 45 ).

52.

Tomēr šajā gadījumā prasītāja nenorāda nevienu Savienības vai īstenošanas dalībvalsts tiesību normu, kas Franciju pilnvarotu pieņemt no ministrijām prasītos pasākumus  ( 46 ).

53.

No tā izriet, ka ne Savienības Muitas kodekss, ne importa pamatregula paši par sevi nevar tikt izmantoti, lai pilnvarotu Francijas valdību noteikt vienpusēju importa aizliegumu konkrētiem Rietumsahāras izcelsmes produktiem tādēļ, ka uz tiem nav norādīts pareizais izcelsmes valsts marķējums.

54.

Tāpēc iesaku Tiesai uz pirmo jautājumu atbildēt noliedzoši.

B.

Ceturtais jautājums

55.

Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai attiecīgie noteikumi par Savienības pārtikas produktu marķēšanu ir jāinterpretē tādējādi, ka importēšanas un pārdošanas patērētājam posmā uz Rietumsahārā ievākto augļu un dārzeņu iepakojuma kā izcelsmes valsts ir jānorāda nevis Maroka, bet gan Rietumsahāras teritorija.

1.

Pieņemamība

56.

Gan Francijas valdība, gan Komisija rakstveida apsvērumos Tiesai apstrīd šā jautājuma pieņemamību. Tās abas apgalvo, ka iesniedzējtiesā izskatāmā strīda izšķiršanai esot tikai jānosaka, vai ministriju netieši izteiktais lēmums vienpusēji neaizliegt attiecīgo produktu importu no Rietumsahāras teritorijas ir likumīgs. Tādējādi šā strīda izšķiršanai neesot nepieciešams atbildēt uz jautājumu, vai uz produktiem, ko importē no Rietumsahāras, kā to izcelsme ir jānorāda šī teritorija.

57.

Manuprāt, no iesniedzējtiesas nolēmuma nav acīmredzams, ka Savienības pārtikas produktu marķēšanas noteikumu interpretācija attiecībā uz konkrētajiem produktiem nekādi nav saistīta pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu.

58.

LESD 267. pantā ir noteikta procedūra tiešai sadarbībai starp Tiesu un dalībvalstu tiesām  ( 47 ). Šajā procedūrā, kas balstīta uz skaidru funkciju nošķiršanu, tieši valsts tiesa ir tā, kas nosaka, kuri Savienības tiesību elementi tai ir nepieciešami, lai atrisinātu tās izskatāmo strīdu, jo tikai šī tiesa ir arī atbildīga par pieņemamo lēmumu  ( 48 ). Tādējādi uz valsts tiesas uzdotajiem jautājumiem attiecas pieņēmums, ka tie ir būtiski, un Tiesai principā ir pienākums par tiem lemt  ( 49 ).

59.

Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu jautājumu vienīgi tad, kad ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību normas interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem ( 50 ).

60.

Šajā lietā, lai gan pirmais jautājums attiecas tikai uz importa aizliegumu, nav skaidrs, ka ar iesniedzējtiesā lūgto pasākumu nebija iecerēts aptvert gan importēšanas posmu, gan attiecīgo produktu pieejamības nodrošināšanu patērētājiem Francijas tirgū. Arī iesniedzējtiesas rīkojumā ceturtais jautājums ir uzdots tā, lai atsauktos uz abiem šiem posmiem.

61.

Lai gan uzskatu, ka šos divus posmus nevar apvienot (skat. arī šo secinājumu 44. punktu), ir skaidrs, ka prasītājas lūgums, neatkarīgi no tā, vai tas ir pamatots vai ne, ir saistīts arī ar Savienības pārtikas produktu marķēšanas prasību izpildi attiecībā uz konkrētajiem produktiem. Tādējādi šis elements šķiet noderīgs, lai iesniedzējtiesa varētu lemt par pamatlietā aplūkotā netieši izteiktā lēmuma likumību. Turklāt iesniedzējtiesa uzskata, ka saskaņā ar valsts tiesību aktiem tai ir pilnvaras ex officio pieņemt prasītājas prasīto pasākumu, sīkāk nekvalificējot situācijas, kurās šis pasākums var tikt noteikts. Šķiet, ka arī šā iemesla dēļ iesniedzējtiesa uzskata par nepieciešamu izvērtēt prasītājas lietas būtību, kas attiecas arī uz ceturtajā jautājumā izvirzītajiem jautājumiem.

62.

Tādējādi ceturtais jautājums ir pieņemams.

2.

Lietas būtība

63.

Ceturtais jautājums ir formulēts tā, lai noskaidrotu, vai Savienības tiesībās ir noteikti gan negatīvi, gan pozitīvi pienākumi saistībā ar attiecīgo produktu pareizu marķēšanu, ja to izcelsme ir Rietumsahāras teritorijā. Iesniedzējtiesa jautā, vai Savienības pārtikas produktu marķēšanas prasības aizliedz izcelsmes valsts marķējumā norādīt Marokas Karalisti un vai tās paredz kā tā vietā kā izcelsmes valsts būtu jānorāda Rietumsahāras teritorija.

64.

Ierosinu, ka attiecīgajos Savienības pārtikas produktu marķēšanas noteikumos patiešām ir paredzēts, ka uz Rietumsahāras teritorijas izcelsmes produktiem ir jānorāda šī teritorija kā to izcelsmes valsts (pozitīvs pienākums), izslēdzot citas teritoriālās norādes (negatīvs pienākums). Tādējādi uz šiem produktiem nevar būt nekāda norāde uz Marokas Karalisti.

65.

Analīze, kurā nonākšu pie šāda secinājuma, ir strukturēta šādi: vispirms konstatēšu, ka vispārīgie un/vai īpašie noteikumi par Savienības pārtikas produktu marķēšanu, kas piemērojami attiecīgajiem produktiem, pirmām kārtām paredz izcelsmes valsts marķējumu (a). Tad precizēšu, ka Rietumsahāras teritoriju var uzskatīt par izcelsmes valsti minēto noteikumu nozīmē (b). Treškārt, paskaidrošu, kāpēc, nenorādot Rietumsahāru kā attiecīgo produktu izcelsmes valsti, pastāv risks maldināt Savienības patērētājus viņu izvēlē (c). Visbeidzot, izvērtēšu, vai Savienības noteikumi par pārtikas produktu marķēšanu aizliedz papildu atsauci uz Marokas Karalisti (d).

a)

Tiesību akti par Savienības pārtikas produktu marķēšanu

1)

Pārtikas produktiem piemērojamie vispārīgie noteikumi

66.

Regula par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem ir vērsta uz to, lai, sniedzot “pareizu, neitrālu un objektīvu” informāciju, dotu patērētājiem iespēju “izdarīt apzinātu izvēli” attiecībā uz pārtiku, ko viņi patērē  ( 51 ), un lai novērstu jebkādu praksi, kas var maldināt patērētājus  ( 52 ). Šim nolūkam tā paredz, ka ir jāveic “precīza, saprotama un salasāma pārtikas produktu marķēšana”  ( 53 ).

67.

Daļa no patērētājam (parasti) sniedzamās informācijas ir “izcelsmes valsts” vai “izcelsmes vieta”  ( 54 ). Tas attiecas uz vietu, no kuras ir attiecīgais pārtikas produkts  ( 55 ).

68.

Šī prasība ir izpausme principam, kas aizliedz sniegt maldinošu informāciju par pārtikas produktiem  ( 56 ).

69.

Tādējādi Regulā par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem galvenā uzmanība ir pievērsta tieši patērētāju aizsardzībai pret informācijas trūkumu vai nepareizu informāciju, kas var maldināt patērētāju par produkta patieso izcelsmi  ( 57 ).

70.

Patērētāja maldināšanas riska elementa nozīmi atkārtoti aplūkošu vēlāk (šo secinājumu 102. un turpmākajos punktos), tomēr vispirms ir jānosaka, kādas konkrētas prasības izriet no tiesību aktiem par augļu un dārzeņu marķēšanu attiecībā uz šajā lietā aplūkotajiem produktiem.

2)

Konkrētas prasības attiecībā uz augļiem un dārzeņiem

71.

Pieņemtas kā Regulas par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem papildu noteikumi  ( 58 ), Lauksaimniecības produktu regula un Vispārīgā augļu un dārzeņu tirdzniecības regula paredz tirdzniecības prasības attiecībā uz augļiem un dārzeņiem  ( 59 ).

72.

Lai produktu varētu tirgot patērētājiem Savienības tirgū, ir jāievēro Lauksaimniecības produktu regulas tirdzniecības noteikumi  ( 60 ). Savienības likumdevējs uzskata, ka šo standartu ievērošana “ir ražotāju, tirgotāju un patērētāju interesēs”  ( 61 ).

73.

Viens no tirdzniecības noteikumiem, kas paredzēts Lauksaimniecības produktu regulā, ir tāds, ka jānorāda audzēšanas vieta un/vai izcelsmes valsts  ( 62 ).

74.

Šī norāde ir nepieciešama attiecībā uz augļiem un dārzeņiem, ko paredzēts pārdot patērētājiem svaigus  ( 63 ).

75.

Prasība norādīt augļu un dārzeņu izcelsmi ir piemērojama visos tirdzniecības posmos, tostarp augļu un dārzeņu importēšanas posmā  ( 64 ). Augļu un dārzeņu tirgotājs tos “Savienībā [..] nepiedāvā pārdošanai, nepiegādā un netirgo citādi, kā tikai atbilstīgi minētajiem standartiem”  ( 65 ).

76.

Lauksaimniecības produktu regulu īsteno arī ar Vispārīgo augļu un dārzeņu tirdzniecības regulu  ( 66 ), kurā sīki izklāstīti vispārīgie un specifiskie tirdzniecības standarti, kas piemērojami augļiem un dārzeņiem  ( 67 ).

77.

Uz ķiršu tomātiem attiecas specifiskie tirdzniecības standarti  ( 68 ). Tie ietver obligātu izcelsmes valsts marķējumu  ( 69 ). Šo marķējumu var papildināt ar neobligātu norādi uz “apgabalu, kurā [tomāti] audzēti, vai valsts, reģiona vai vietas nosaukumu”  ( 70 ).

78.

Uz Šarantas melonēm attiecas Vispārīgās augļu un dārzeņu tirdzniecības regulas vispārīgie tirdzniecības standarti  ( 71 ). Arī tām ir obligāts izcelsmes valsts marķējums  ( 72 ). Tomēr atšķirībā no ķiršu tomātiem minētajā regulā nav paredzēts pievienot sīkāku izcelsmes specifikāciju.

79.

Uz šīm prasībām attiecas atbilstības pārbaudes, ko piemēro visos tirdzniecības posmos  ( 73 ).

80.

Kā Komisija paskaidroja tiesas sēdē, neatbilstības konstatēšanas gadījumā prasībām neatbilstošus produktus aizliedz pārvietot bez kompetentās inspekcijas iestādes atļaujas. Pēc tam ir jāpanāk šo produktu atbilstība Vispārīgajai augļu un dārzeņu tirdzniecības regulai. Ja tas nav iespējams, attiecīgās iestādes var pieprasīt, lai produkti tiktu nosūtīti izmantošanai dzīvnieku barībā, rūpnieciskai pārstrādei vai cita veida nepārtikas vajadzībām, vai pat iznīcināšanai  ( 74 ).

81.

No tā izriet, ka vispārīgie un specifiskie tirdzniecības standarti, kas piemērojami attiecīgajiem produktiem, paredz šo produktu izcelsmes valsts marķējuma norādīšanu.

b)

Rietumsahāra kā izcelsmes valsts šajā teritorijā audzētiem augļiem un dārzeņiem

82.

No iepriekš sniegtā skaidrojuma par Savienības pārtikas produktu marķēšanai piemērojamiem vispārīgajiem un konkrētajiem noteikumiem ir skaidrs, ka Savienības likumdevējs pieprasa, lai attiecīgajiem produktiem būtu norādīta to izcelsmes valsts.

83.

Šajā lietā tas, protams, rada jautājumu par to, vai Rietumsahāras teritorija, kurai nav savas pārvaldes, ir izcelsmes valsts minēto noteikumu izpratnē.

84.

Šajā saistībā atzīmēju, ka, tāpat kā Regulā par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem un Lauksaimniecības produktu regulā, arī Vispārīgajā augļu un dārzeņu tirdzniecības regulā nav noteikta “izcelsmes valsts” definīcija  ( 75 ).

85.

Ņemot to vērā, Savienības Muitas kodeksā, kurā ir ietverti īpaši noteikumi par nepreferenciālas preču izcelsmes noteikšanu, tā noteikumi par šo aspektu ir skaidri attiecināti arī uz citiem Savienības pasākumiem, kas attiecas uz preču izcelsmi  ( 76 ).

86.

Kā Tiesa ir paskaidrojusi attiecībā uz Lauksaimniecības produktu regulu, tas ietver izcelsmes valsts tirdzniecības prasību  ( 77 ).

87.

Uzskatu, ka tas pats attiecas uz Regulu par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem un Vispārīgo augļu un dārzeņu tirdzniecības regulu. Galu galā, tieši to prasa vienota, efektīva un konsekventa izcelsmes valsts marķējuma norādes prasības interpretācija  ( 78 ).

88.

No tā izriet, ka izcelsmes valsts marķējums, kas paredzēts dažādajās šajā lietā piemērojamajās Savienības regulās par pārtikas produktiem, ir jāinterpretē, atsaucoties uz attiecīgajiem Savienības Muitas kodeksa noteikumiem un apzīmējumiem.

89.

Saskaņā ar Savienības Muitas kodeksa 60. pantu preces, kas ir pilnībā iegūtas kādā “valstī” vai “teritorijā”, uzskata par precēm ar šīs valsts vai teritorijas izcelsmi.

90.

Uzskata, ka “valstī” vai “teritorijā” ievāktie dārzeņu produkti ir pilnībā iegūti šajā valstī vai teritorijā  ( 79 ). Attiecīgi tiek uzskatīts, ka to izcelsme ir šajā teritorijā  ( 80 ).

91.

Spriedumā Vignoble Psagot Tiesa interpretēja jēdzienu “teritorija” tā, ka tas ietver jebkuru vienību, kas neietilpst kategorijā “pays” vai État”  ( 81 ), piemēram, “ģeogrāfiskās telpas, kurām, lai gan tās atrodas kādas valsts jurisdikcijā vai starptautiskās atbildības jomā, saskaņā ar starptautiskajām tiesībām tomēr ir pašām savs statuss, kas atšķiras no valsts statusa”  ( 82 ).

92.

Spriedumos Padome/Front Polisario un Western Sahara Campaign UK Tiesa atzina, ka Rietumsahāras teritorija ir atsevišķa teritorija starptautisko publisko tiesību izpratnē un ir atšķirīga no Marokas Karalistes teritorijas  ( 83 ).

93.

Tādējādi Rietumsahāras teritorija ir jāuzskata par atsevišķu muitas teritoriju Savienības Muitas kodeksa 60. panta izpratnē.

94.

Kā Komisija paskaidroja tiesas sēdē, šis statuss jau ir atzīts Eiropas Savienības noteikumos par ārējās tirdzniecības statistiku, piešķirot Rietumsahāras teritorijai savu izcelsmes valsts kodu (EH)  ( 84 ). Tas ir kods, ko izmanto Savienības muitas tarifs (TARIC)  ( 85 ), kas Rietumsahāras izcelsmes produktu importētājiem ir jānorāda to muitas deklarācijā un kā pamatošanai jāpievieno izcelsmes deklarācija.

95.

No tā izriet, ka izcelsmes valsts jēdziens, kā tas lietots Savienības pārtikas produktu marķēšanas tiesību aktos, ietver arī Rietumsahāras teritoriju.

96.

Tāpēc šajā lietā aplūkotie produkti, kas pilnībā iegūti Rietumsahāras teritorijā, ir attiecīgi jāmarķē.

97.

Šo secinājumu neietekmē fakts, ka praksē Eiropas Savienība uzskata, ka trešā valsts – šajā gadījumā Marokas Karaliste – ir uzņēmusies (de facto) atbildību par Rietumsahāras teritorijas (vai vismaz tās daļu, pār kurām tai ir kontrole) pārvaldību. Tādējādi attiecībā uz importu Eiropas Savienībā Marokas iestādes ir tās, kas pārbauda un apliecina to produktu izcelsmi, par kuriem tiek apgalvots, ka to izcelsme ir Rietumsahāras teritorijā.

98.

Kā paskaidroja gan Padome, gan Komisija, šī kārtība tika ieviesta, jo Rietumsahāras teritorijai, kam nav savas pārvaldes, nav savu (atzītu) muitas iestāžu, kas kontrolētu šajā teritorijā ražoto vai audzēto produktu izcelsmes statusu  ( 86 ).

99.

Kā paskaidroju savos šodienas secinājumos lietā Komisija un Padome/Front Polisario, sadarbojoties ar teritoriju, kam nav savas pārvaldes, tiek ievērots gan starptautisko tiesību pašreizējais statuss, gan praktiskā realitāte, tomēr neiejaucoties (politiskajā) jautājumā par valsts atzīšanu  ( 87 ). Tomēr tas neko nemaina attiecībā uz secinājumu, ka Rietumsahāra ir atsevišķa teritorija muitas vajadzībām.

100.

Tādējādi jāsecina, ka attiecīgie produkti, kas audzēti Rietumsahāras teritorijā, saskaņā ar piemērojamiem Savienības tiesību aktiem par pārtikas produktiem ir jāmarķē kā šīs teritorijas izcelsmes produkti.

c)

Norādes uz Rietumsahāras teritoriju nelietošana maldinātu patērētājus

101.

Kad ir konstatēts, ka Savienības pārtikas produktu marķēšanas noteikumos attiecībā uz augļiem un dārzeņiem ir noteikts, ka uz attiecīgajiem produktiem ir jānorāda to izcelsmes valsts, un apstiprināts, ka izcelsmes valsts jēdziens ietver arī Rietumsahāras teritoriju, kam nav savas pārvaldes, var secināt, ka uz šiem produktiem kā izcelsmes valsts ir jānorāda Rietumsahāra. Tāpēc papildu jautājums, kas jāatrisina, ir par to, vai norādes uz šo teritoriju nelietošana var maldināt Savienības patērētājus.

102.

Kā esmu norādījusi šo secinājumu 69. punktā, informācijas par Savienības pārtikas produktiem, kas attiecas uz izcelsmes valsts marķējumu, mērķis ir aizsargāt patērētāju, lai tas netiktu “maldināts” (vai pakļauts “maldināšanas” riskam) par produkta patieso izcelsmi  ( 88 )

103.

Lai gan tas nav galvenais patērētāju uzvedību ietekmējošais faktors  ( 89 ), produkta izcelsmes valsts marķējums ietekmē pirkšanas lēmumus  ( 90 ).

104.

Nav divu vienādu patērētāju. Dažiem var būt ļoti svarīgi, kāda ir viņu patērēto produktu izcelsme. Daži var pat nepievērst uzmanību sava pirkuma izcelsmei.

105.

Kā Tiesa jau iepriekš nolēmusi, novērtējot patērētāju maldināšanas risku, tiek ņemts vērā vidusmēra patērētājs, proti, tas ko “vidēji informēts un saprātīgi uzmanīgs un zinošs vidusmēra patērētājs sagaida no attiecīgās norādes par pārtikas produkta izcelsmi, pirmavotu un kvalitāti”  ( 91 ).

106.

Regulas par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem 3. panta 1. punktā ir noteikts, ka informācijas par pārtikas produktiem sniegšanai patērētājam, tostarp informācijas par produkta izcelsmi sniegšanai, būtu jāļauj patērētājam “veikt apzinātu izvēli”, ko cita starpā ietekmē “ētiski apsvērumi”  ( 92 ).

107.

Varētu uzskatīt, ka vidēji informētam un zinošam patērētājam varētu būt svarīgi zināt, ka produkta izcelsme ir Rietumsahārā. Tomēr jautājums par to, kā informācija par produkta izcelsmi no Rietumsahāras varētu ietekmēt patērētāja lēmumu par pirkumu, ir subjektīvs un atkarīgs tikai no paša patērētāja  ( 93 ).

108.

Šis lēmums ne vienmēr ir saistīts ar Eiropas Savienības neitrālo nostāju attiecībā uz Rietumsahāras teritorijas turpmākā statusa noregulēšanu.

109.

Tajā pašā laikā bez informācijas par to, ka produkta izcelsme ir Rietumsahārā, vidēji informēts un zinošs patērētājs varētu tikt maldināts par tā produkta patieso izcelsmi, kuru viņš nolemj iegādāties.

110.

Kā šīs juridiskās un politiskās nostājas ir savienojamas?

111.

Ir skaidrs, ka, apsverot, vai pastāv risks, ka patērētājs varētu tikt maldināts ar nepareizu informāciju par izcelsmes valsti, valsts tiesai, kas izlemj šo jautājumu, nav nepieciešams un tā arī nevar ņemt vērā patērētāju iespējamās atšķirīgās vēlmes no ētiskā viedokļa.

112.

Manuprāt, kritērijs, ko Savienības likumdevējs centās ieviest, ir daudz objektīvāks.

113.

Jautājums kas tiesai jāuzdod, ir vienkārši šāds: vai pastāv risks, ka var tikt pieņemts nepārdomāts lēmums par pirkumu, ja uz produkta izcelsmes valsts marķējuma ir norāde uz X teritoriju, bet patiesībā šā produkta izcelsme ir Y teritorijā  ( 94 )?

114.

Atbilde ir jā: marķējums, kas norāda, ka pārtikas produkta izcelsme ir vieta, kas nav tā patiesā izcelsmes vieta, var maldināt patērētāju attiecībā uz (pēc Savienības tiesību uzskata) objektīvi pareizo šā produkta izcelsmi  ( 95 ).

115.

Tādējādi šajā lietā marķējums, kas norāda, ka produkts ir Marokas izcelsmes produkts, lai gan tā izcelsme ir Rietumsahāras teritorijā, ir patērētāju maldinošs.

116.

Šāda veida marķējums neatbilstu ne vispārējai prasībai palīdzēt patērētājam veikt “apzinātu izvēli” par pirkumu, kas var būt saistīta ar ētiska rakstura elementiem, ne arī pienācīgi atspoguļotu Eiropas Savienības pašreizējo politisko nostāju.

117.

Pamatojoties uz to, iesaku Tiesas atbildē uz ceturtā jautājuma daļu, kas attiecas uz pozitīvo marķēšanas pienākumu, paskaidrot, ka Regula par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem, Lauksaimniecības produktu regula un Vispārīgā augļu un dārzeņu tirdzniecības regula paredz, ka uz attiecīgajiem produktiem ir jābūt izcelsmes valsts marķējumam, kas atspoguļo to izcelsmi Rietumsahāras teritorijā.

d)

Vai ir iespējams pievienot norādi uz Marokas Karalisti?

118.

Vai iepriekš izdarītais secinājums neizslēdz papildu norādi uz Marokas Karalisti?

119.

Spriedumā Vignoble Psagot, uz kuru ir atsauce šajā lietā, Tiesai tika lūgts paskaidrot, vai pareiza izcelsmes teritorijas (minētajā lietā – Golānas augstienes vai Rietumkrasts) norāde pati par sevi var tikt uzskatīta par nepietiekamu, lai patērētājam sniegtu pareizu informāciju par to produktu izcelsmes valsti, kuri ir no šīs teritorijas.

120.

Tādēļ var uzdot jautājumu, vai arī Rietumsahāras teritorijas izcelsmes produktu izcelsmes valsts marķējumā pievienojot norādi “Marokas Karaliste”, Savienības patērētājam tiktu sniegta objektīvi pareiza informācija.

121.

Ņemot vērā īpašo situāciju ģeogrāfiskajā apgabalā, uz kuru attiecas spriedums Vignoble Psagot un kurā atsevišķas Sīrijas Arābu Republikas daļas (Golānas augstienes) vai Palestīnas teritorijas daļas (Rietumkrasts, ieskaitot Austrumjeruzalemi), kur ir minētajā lietā aplūkoto produktu izcelsme, ir okupētas ar “Izraēlas apmetnēm”, Tiesa secināja, ka papildu informācijas par vietu nenorādīšana var maldināt patērētāju  ( 96 ).

122.

Attiecīgi, nenorādot patieso izcelsmes vietu, patērētāji varētu (maldīgi) uzskatīt, ka produkts ir iegūts (Rietumkrasta (ieskaitot Austrumjeruzalemi) gadījumā) no Palestīnas ražotāja vai (Golānas augstieņu gadījumā) no Sīrijas ražotāja  ( 97 ).

123.

Vienkārša atsauce uz “Izraēlas apmetnēm” nebūtu pietiekama, lai novērstu šādu maldīgu izpratni  ( 98 ).

124.

Šajā lietā juridiskie un faktiskie apstākļi, kā arī jautājums, ar kuru Tiesa saskaras, ir atšķirīgi.

125.

Rietumsahāras teritorija ir atsevišķa teritorija izcelsmes norādes vajadzībām muitas un marķēšanas nolūkos.

126.

Ir skaidrs, ka pašlaik tikai Marokas iestādes var – un Eiropas Savienība ir atzinusi, ka tās ir pilnvarotas – pārbaudīt, vai produkta izcelsme ir Rietumsahāras teritorijā (skat. šo secinājumu 97. un 98. punktu).

127.

Tomēr tas nenozīmē, ka Rietumsahārā iegūta produkta izcelsme mainās, kad notiek šāda veida sertifikācija.

128.

Lietā Vignoble Psagot Tiesai tika uzdots jautājums nevis par to, vai var tikt norādītas divas valstis vai teritorijas, bet gan par to, vai informācijai par izcelsmes valsti/teritoriju var pievienot norādi par detalizētāku “izcelsmes vietu”, neraugoties uz to, ka Regulā par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem starp terminiem “izcelsmes valsts” un “izcelsmes vieta” ir saiklis “vai”.

129.

Ņemot vērā, ka starptautiskā sabiedrība un Eiropas Savienība iebilda pret Izraēlas apmetnēm šajās teritorijās, Tiesa nosprieda, ka informācijas par preču patieso izcelsmi no šādām apmetnēm nenorādīšana liegtu patērētājiem pieņemt pārdomātu lēmumu par pirkumu  ( 99 ).

130.

Tomēr šajā gadījumā, informācijai par attiecīgo produktu izcelsmes valsti pievienojot norādi “Marokas Karaliste”, netiktu precīzāk paskaidrota to izcelsmes vieta.

131.

Pirmkārt, šāda veida informācija nav objektīvi pareiza.

132.

Otrkārt, vidēji informēts un zinošs patērētājs varētu izsecināt vajadzīgo informāciju par attiecīgo produktu izcelsmi, ja kā izcelsmes valsts tiktu minēta tikai Rietumsahāra.

133.

Tādējādi neatkarīgi no patērētāja subjektīvās nostājas attiecībā uz Marokas Karalistes klātbūtni Rietumsahāras teritorijā norādes “Marokas Karaliste” pievienošana produktiem, kuru izcelsme nav Marokas Karalistē, var maldināt patērētāju tieši tāpēc, ka “tā neatspoguļo visu patiesību”  ( 100 ).

134.

Visbeidzot, kā Komisija paskaidroja tiesas sēdē, izcelsmes valsts jēdziens, kā to saprot saskaņā ar vispārīgajiem un specifiskajiem tirdzniecības standartiem, kas piemērojami attiecīgajiem produktiem  ( 101 ), nozīmē to, ka ir vajadzīgs vienots izcelsmes valsts apzīmējums  ( 102 ).

135.

Pirmkārt, uzskatu, ka tas izriet no tā, ka Vispārīgās augļu un dārzeņu tirdzniecības regulas tekstā un apsvērumos vārds “valsts” lietots vienskaitļa formā  ( 103 ).

136.

Otrkārt, šī pieeja ir pamatota ar vispārējo loģiku, kas ir “izcelsmes” noteikšanas pamatā saskaņā ar Savienības Muitas kodeksa 60. pantu. Saskaņā ar minēto tiesību normu “preces, kas pilnībā iegūtas kādā valstī vai teritorijā”  ( 104 ), var būt ar izcelsmi tikai vienā valstī vai teritorijā  ( 105 ).

137.

Ņemot to vērā, tie paši konsekventas interpretācijas iemesli, kas pamato “izcelsmes” interpretācijas Savienības pārtikas produktu marķēšanas tiesībās saskaņošanu ar muitas un ārējās tirdzniecības statistikai piemērojamajiem noteikumiem, būtu jāizmanto par labu arī tam, lai pieņemtu līdzīgu izpratni attiecībā uz izcelsmes vienskaitlīgumu marķēšanas vajadzībām.

138.

Ja ievēro šos noteikumus, Rietumsahāras izcelsmes produkti būtu jāmarķē kā Rietumsahāras izcelsmes produkti, izslēdzot jebkādu citu izcelsmi.

139.

Šo argumentāciju apstiprina arī Komisijas nostāja, ko tā pauda tiesas sēdē, piekrītot, ka šo noteikumu piemērošana ļauj secināt, ka ir nepareizi attiecīgos produktus marķēt kā Marokas Karalistes izcelsmes produktus.

140.

Tomēr, kā Komisija arī paskaidroja, notiekošā šīs teritorijas pašnoteikšanās procesa ietvaros nebūtu jāizslēdz neviens iznākums, ņemot vērā, ka Eiropas Savienība ir pieņēmusi neitrālu nostāju attiecībā uz Rietumsahāras teritorijas nākotni  ( 106 ).

141.

Tādējādi, ja Rietumsahāras izcelsmes produktam līdztekus norādei uz Rietumsahāru kā izcelsmes valsti norādītu “Marokas Karalisti”, tas būtu pretrunā Eiropas Savienības paustajai nostājai attiecībā uz Rietumsahāras teritoriju, pārkāptu prasību sniegt “pareizu, neitrālu un objektīvu”  ( 107 ) informāciju par attiecīgo produktu izcelsmes valsti, kā arī būtu pretrunā Savienības likumdevēja lēmumam marķēšanas nolūkā pieprasīt izcelsmes norādīšanu vienskaitlī.

142.

Visbeidzot, attiecīgo produktu izcelsmes valsts marķējumā nedrīkst būt nekāds cits teritoriālais apzīmējums, izņemot Rietumsahāras teritoriju.

IV.

Secinājumi

143.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Conseil d’État (Valsts padome, Francija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi: