TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2026. gada 10. septembrī ( *1 )

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Konkurence – LESD 102. pants – Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana – Jēdziens “saimnieciskā darbība” – Lēmums, ar kuru tiek īstenotas publiskās varas pilnvaras – Pašvaldības veikta tiesību sniegt sadzīves atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumus piešķiršana – Pakalpojumu sniedzējs, kas daļēji pieder pašvaldībai

Lietā C‑11/25

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Augstākā tiesa (Senāts) (Latvija) iesniegusi ar 2025. gada 8. janvāra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2025. gada 9. janvārī, tiesvedībā

Jelgavas valstspilsētas pašvaldība

pret

Konkurences padomi,

TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs F. Biltšens [F. Biltgen], tiesneši I. Ziemele, A. Kumins [A. Kumin], S. Žervazonī [S. Gervasoni] (referents) un M. Bošņaks [M. Bošnjak],

ģenerāladvokāts: M. Kamposs Sančess‑Bordona [M. Campos Sánchez‑Bordona],

sekretārs: M. Aleksejevs [M. Aleksejev], nodaļas vadītājs,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2025. gada 10. decembra tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:

–

Jelgavas valstspilsētas pašvaldības vārdā – Z. Norenberga, juriste,

–

Konkurences padomes vārdā – A. Eglons, juridiskā departamenta direktors, I. Lapiņa, juridiskā departamenta galvenā juriste tiesvedībās, un M. Spička, izpildinstitūcijas vadītājs,

–

Latvijas valdības vārdā – J. Davidoviča, K. Pommere un S. Zellis, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – M. Martínez Navarro un I. Naglis, pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2026. gada 12. marta tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par LESD 102. panta interpretāciju.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Jelgavas valstspilsētas pašvaldību (Latvija) un Konkurences padomi (Latvija) par lēmumu, ar kuru pēdējā minētā ir konstatējusi, ka, ņemot vērā valsts konkurences tiesības, šī pašvaldība ir ļaunprātīgi izmantojusi dominējošo stāvokli.

Tiesiskais regulējums

Savienības tiesības

LESD

3

LESD 102. pantā noteikts:

“Vienam vai vairākiem uzņēmumiem, kam ir dominējošs stāvoklis iekšējā tirgū vai būtiskā tā daļā, šāda stāvokļa ļaunprātīga izmantošana ir aizliegta kā nesaderīga ar iekšējo tirgu un tiktāl, ciktāl tā var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm.

Stāvokļa ļaunprātīga izmantošana var jo īpaši izpausties kā:

[..]

b)

ražošanas, tirgus vai tehnikas attīstības ierobežošana, kas kaitē patērētājiem;

[..].”

Direktīva 75/442/EEK

4

Padomes Direktīvas 75/442/EEK (1975. gada 15. jūlijs) par atkritumiem (OV 1975, L 194, 39. lpp.) 4. panta pirmajā daļā bija noteikts, ka dalībvalstīm ir jāparedz vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu atkritumu reģenerāciju vai apglabāšanu, neapdraudot cilvēka veselību un neizmantojot metodes vai darbības, kas varētu radīt kaitējumu videi.

5

Saskaņā ar šīs direktīvas 6. pantu dalībvalstīm bija jāizveido vai jānozīmē kompetentā iestāde vai iestādes, kuras atbild par šīs direktīvas īstenošanu.

Latvijas tiesības

6

2001. gada 4. oktobra Konkurences likuma (Latvijas Vēstnesis, 2001, Nr. 151) 13. pantā noteikts:

“(1)   Jebkuram tirgus dalībniekam, kas atrodas dominējošā stāvoklī, ir aizliegts jebkādā veidā ļaunprātīgi to izmantot Latvijas teritorijā. Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana var izpausties arī kā:

[..]

2)

preču ražošanas vai realizācijas apjomu, tirgu vai tehniskās attīstības ierobežošana bez objektīvi attaisnojoša iemesla par sliktu patērētājam.”

7

1994. gada 19. maija Likuma “Par pašvaldībām” (Latvijas Vēstnesis, 1994, Nr. 61), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 15. pantā bija noteikts:

“Pašvaldībām ir šādas autonomās funkcijas:

1)

organizēt iedzīvotājiem komunālos pakalpojumus (ūdensapgāde un kanalizācija; siltumapgāde; sadzīves atkritumu apsaimniekošana; notekūdeņu savākšana, novadīšana un attīrīšana) neatkarīgi no tā, kā īpašumā atrodas dzīvojamais fonds;

[..].”

8

2000. gada 14. decembra Atkritumu apsaimniekošanas likuma (Latvijas Vēstnesis, 2000, Nr. 473/476), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk – Atkritumu apsaimniekošanas likums), 9. pantā bija paredzēts:

“(1)   Pagastu, novadu un pilsētu pašvaldības savā administratīvajā teritorijā:

1)

organizē sadzīves atkritumu, to skaitā sadzīvē radušos bīstamo atkritumu, apsaimniekošanu atbilstoši atkritumu apsaimniekošanas plāniem;

[..].”

9

2001. gada 5. jūlija Likuma “Par iepirkumu valsts vai pašvaldību vajadzībām” (Latvijas Vēstnesis, 2001, Nr. 110), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk – Likums “Par iepirkumu valsts vai pašvaldību vajadzībām”), 4. pants bija izteikts šādā redakcijā:

“(1)   Pasūtītājs nepiemēro šo likumu, ja tiek slēgts līgums par:

[..]

6)

pakalpojumu, ko sniedz institūcija, kura ir izveidota pasūtītāja funkciju nodrošināšanai, kura atrodas pilnīgā pasūtītāja kontrolē vai kura ir pasūtītāja pakļautībā, kā arī galvenokārt (vairāk nekā 80 procentu apmērā naudas izteiksmē) sniedz pakalpojumus tikai pasūtītājam un attiecībā pret trešajām personām pilnībā ievēro šā likuma prasības;

[..].”

Pamatlieta un prejudiciālais jautājums

10

Sabiedrība ar ierobežotu atbildību (SIA) “Jelgavas komunālie pakalpojumi” ir saskaņā ar Latvijas tiesībām dibināta sabiedrība, kas nodarbojas ar atkritumu savākšanu un apstrādi. Tā kopīgi pieder Jelgavas pašvaldībai, kuras īpašumā ir 51 % no tās pamatkapitāla, un privāto tiesību juridiskai personai SIA “Kulk”, kuras īpašumā ir pārējie 49 % no tās pamatkapitāla.

11

Šī pašvaldība sadzīves atkritumu apsaimniekošanu nolēma piešķirt SIA “Jelgavas komunālie pakalpojumi”. 2004. gada 1. novembrī tā ar šo sabiedrību noslēdza pakalpojumu līgumu par sadarbību atkritumu apsaimniekošanā un atkritumu apsaimniekošanas sistēmas pilnveidošanā un popularizēšanā Jelgavas pilsētas administratīvajā teritorijā ar termiņu līdz 2029.gada 31.decembrim. Šis pakalpojumu līgums tika noslēgts saskaņā ar iekšējo procedūru – proti, iepirkuma procedūra netika piemērota –, pamatojoties uz valsts tiesībās paredzēto izņēmumu, kas iekļauts likuma “Par iepirkumu valsts vai pašvaldību vajadzībām” 4. panta pirmās daļas 6. punktā.

12

2021. gada 22. jūlijā Konkurences padome pieņēma lēmumu, ar kuru tā Jelgavas pašvaldībai uzlika naudas sodu par Konkurences likuma 13. panta pirmās daļas pārkāpumu. Vispirms tā definēja konkrēto tirgu kā sadzīves atkritumu savākšanas un pārvadāšanas tirgu Jelgavas pilsētas administratīvajā teritorijā. Turpinājumā tā uzskatīja, ka, izvēlēdamās nodot atkritumu apsaimniekošanas pakalpojuma izpildi SIA “Jelgavas komunālie pakalpojumi” un iesaistīdamās šīs sabiedrības darbībā, Jelgavas pašvaldība ir rīkojusies kā “uzņēmums”, līdz ar to šāds lēmums ir jāpārbauda saskaņā ar Konkurences likumu. Saistībā ar pēdējo minēto Konkurences padome uzskatīja, ka šai pašvaldībai un SIA “Jelgavas komunālie pakalpojumi” konkrētajā tirgū bija dominējošs stāvoklis, jo šai sabiedrībai bija ekskluzīvas tiesības sniegt attiecīgos pakalpojumus. Visbeidzot tā secināja, ka minētā pašvaldība, saskaņā ar iekšējo procedūru ekskluzīvas tiesības sniegt sadzīves atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumus piešķirdama SIA “Jelgavas komunālie pakalpojumi”, lai gan šī pašvaldība neīstenoja pilnīgu kontroli pār SIA “Jelgavas komunālie pakalpojumi”, ir ļaunprātīgi izmantojusi dominējošo stāvokli, izslēgdama no konkrētā tirgus citus potenciālos pakalpojumu sniedzējus.

13

Jelgavas pašvaldība šo lēmumu pārsūdzēja kompetentajā administratīvajā tiesā. Tā apgalvoja, ka, piešķirdama līgumu SIA “Jelgavas komunālie pakalpojumi”, tā ir rīkojusies nevis kā “uzņēmums”, bet gan kā publisko tiesību juridiska persona.

14

2022. gada 28. jūnijā Administratīvā apgabaltiesa (Latvija) noraidīja šo pārsūdzību, uzskatīdama, ka Jelgava pašvaldība, noslēdzot līgumu ar SIA “Jelgavas komunālie pakalpojumi”, kuras dalībniece tā bija, ir rīkojusies kā “uzņēmums” Konkurences likuma izpratnē.

15

Jelgavas pašvaldība šo spriedumu pārsūdzēja Augstākajā tiesā (Senātā) (Latvija), kas ir iesniedzējtiesa.

16

Šī tiesa uzskata, ka Konkurences likuma 13. panta pirmajā daļā noteiktā dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma piemērojamības priekšnoteikums ir tas, ka Jelgavas pašvaldība veic saimniecisku darbību un līdz ar to tā jākvalificē kā “uzņēmums” LESD 102. panta izpratnē.

17

Minētā tiesa uzskata, ka pamatlietā rodas jautājums, vai, pieņemot lēmumu par veidu, kā pašvaldības teritorijā tiks nodrošināta atkritumu apsaimniekošanas organizēšana, tāds subjekts kā Jelgavas pašvaldība veic saimniecisku darbību vai arī darbojas, īstenojot publiskās varas pilnvaras.

18

Šī tiesa uzskata, ka Latvijas tiesībās sadzīves atkritumu apsaimniekošanas organizēšana ietilpst pašvaldības funkcionālajā autonomijā. Pašvaldībai uzliktais pienākums organizēt šo apsaimniekošanu atbilstot pienākumiem, kas dalībvalstīm uzlikti ar Direktīvu 75/442. No tā izrietot, ka sadzīves atkritumu apsaimniekošanas organizēšana ietilpst publiskās varas pilnvaru īstenošanā.

19

Šajos apstākļos Augstākā tiesa (Senāts) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [LESD] 102. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tā piemērošanas jomā, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus, ietilpst arī atvasinātas publisko tiesību juridiskas personas pieņemts lēmums par veidu, kā pašvaldības teritorijā tiks nodrošināta atkritumu apsaimniekošanas organizēšana, kas konkrētajā gadījumā izpaudies kā lēmums organizēt pakalpojuma nodrošināšanu tādējādi, ka, atsaucoties uz in‑house procedūru, tiek nolemts piešķirt šā pakalpojuma sniegšanas tiesības pašvaldībai daļēji piederošam uzņēmumam?

Proti, vai var uzskatīt, ka pašvaldība, pieņemot lēmumu organizēt sadzīves atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumu nodrošināšanu tādējādi, ka, atsaucoties uz in‑house procedūru, tiek nolemts piešķirt šā pakalpojuma sniegšanas tiesības pašvaldībai daļēji piederošam uzņēmumam, darbojas kā tirgus dalībnieks jeb uzņēmums [LESD] 102.panta izpratnē?”

Par Tiesas kompetenci

20

Iesniedzējtiesa norāda, ka dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana pamatlietā, par ko Konkurences padome uzlikusi sodu, pamatodamās uz Konkurences likuma 13. panta pirmo daļu, attiecas uz pilnībā iekšēju situāciju un neietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm. Tomēr šī tiesa uzsver, ka šādā situācijā šis likums ir atbilstošs Savienības tiesībās pieņemtajiem risinājumiem.

21

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar LESD 267. pantu ieviestajā sadarbībā starp Tiesu un valstu tiesām tikai valsts tiesai, kura izskata lietu un kurai jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā katras lietas īpatnības, ir jānovērtē gan prejudiciālā nolēmuma nepieciešamība, lai tā varētu taisīt spriedumu, gan Tiesai uzdoto jautājumu nozīmīgums. Tādējādi, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (spriedums, 2024. gada 5. decembris, Tallinna Kaubamaja Grupp un KIA Auto, C‑606/23, EU:C:2024:1004, 16. punkts un tajā minētā judikatūra).

22

Tomēr – tāpat atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai – Tiesai, lai pārbaudītu savu kompetenci, ir jāizvērtē apstākļi, kādos valsts tiesa pie tās ir vērsusies (spriedums, 2024. gada 5. decembris, Tallinna Kaubamaja Grupp un KIA Auto, C‑606/23, EU:C:2024:1004, 17. punkts un tajā minētā judikatūra).

23

Šajā ziņā jāatgādina, ka Tiesa ir atzinusi, ka tās kompetencē ir lemt par lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu par Savienības tiesību normām situācijās, kurās pamatlietas fakti neietilpst Savienības tiesību tiešās piemērošanas jomā, ja minētās tiesību normas tomēr ir padarītas piemērojamas valsts tiesību aktos, kuros pilnībā iekšējas situācijas tiek risinātas tāpat, kā tas darīts Savienības tiesībās (skat. spriedumus, 1990. gada 18. oktobris, Dzodzi, C‑297/88 un C‑197/89, EU:C:1990:360, 36. punkts, kā arī 2024. gada 5. decembris, Tallinna Kaubamaja Grupp un KIA Auto, C‑606/23, EU:C:2024:1004, 18. punkts un tajā minētā judikatūra).

24

Šādu kompetenci pamato Savienības tiesību sistēmas acīmredzamās intereses, lai – ar nolūku novērst interpretācijas atšķirības nākotnē – no Savienības tiesībām pārņemtās normas tiktu interpretētas vienveidīgi (skat. spriedumus, 1990. gada 18. oktobris, Dzodzi, C‑297/88 un C‑197/89, EU:C:1990:360, 37. punkts, kā arī 2024. gada 5. decembris, Tallinna Kaubamaja Grupp un KIA Auto, C‑606/23, EU:C:2024:1004, 19. punkts un tajā minētā judikatūra).

25

Šajā lietā iesniedzējtiesa norāda, ka Konkurences likums ir izstrādāts, ņemot vērā nepieciešamību saskaņot Latvijas konkurences tiesību normas ar atbilstošajiem Savienības tiesību aktiem, un attiecībā uz pilnībā iekšējām situācijām paredzētiem risinājumiem tas atbilst Savienības tiesībās izmantotiem risinājumiem. Šī tiesa it īpaši norāda, ka Konkurences likuma 13. panta pirmās daļas 2. punkts atbilst LESD 102. panta otrās daļas b) punktam, līdz ar to valsts tiesību piemērošanai nebūtu jāatšķiras no tā, kā tiek piemērotas Eiropas Savienības tiesību normas.

26

No tā izriet, ka Tiesai šajā lietā ir kompetence lemt par iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu.

Par prejudiciālo jautājumu

27

Ar uzdoto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai LESD 102. pants jāinterpretē tādējādi, ka pašvaldības pieņemts lēmums piešķirt juridiskai personai, kura daļēji pieder šai pašvaldībai, tiesības sniegt sadzīves atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumus ir saimnieciskās darbības veikšana.

28

Saskaņā ar LESD 102. pantu vienam vai vairākiem uzņēmumiem, kam ir dominējošs stāvoklis iekšējā tirgū vai būtiskā tā daļā, šāda stāvokļa ļaunprātīga izmantošana ir aizliegta kā nesaderīga ar iekšējo tirgu un tiktāl, cik tā var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm.

29

Lai atbildētu uz uzdoto jautājumu, jāpārbauda, vai juridiska persona, kura rīkojas tādos apstākļos kā tie, kas pastāv pamatlietā, var tikt uzskatīta par “uzņēmumu” LESD 102. panta izpratnē. Tikai tad, ja šī juridiskā persona ir uzņēmums, darbība, kas tai jāveic, varētu tikt kvalificēta kā saimnieciskā darbība.

30

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības konkurences tiesību jomā jēdziens “uzņēmums” LESD 102. panta izpratnē ietver ikvienu subjektu, kas veic saimniecisku darbību, neatkarīgi no šī subjekta juridiskā statusa un finansēšanas veida (spriedumi, 1991. gada 23. aprīlis, Höfner un Elser, C‑41/90, EU:C:1991:161, 21. punkts, kā arī 2025. gada 10. jūlijs, INTERZERO u.c., C‑254/23, EU:C:2025:569, 47. punkts).

31

Saimnieciskā darbība ir jebkāda darbība, ko veido preču vai pakalpojumu piedāvāšana konkrētajā tirgū, proti, pakalpojumi, kuri parasti tiek sniegti par atlīdzību. Šajā ziņā atlīdzības būtiska pazīme ir tāda, ka tā ir attiecīgā pakalpojuma saimnieciskais ekvivalents (spriedums, 2025. gada 10. jūlijs, INTERZERO u.c., C‑254/23, EU:C:2025:569, 48. punkts).

32

Turpretim Līgumu noteikumi var neattiekties uz darbību, kas pēc sava rakstura, normām, kuras uz to attiecas, un mērķa nav saistīta ar saimniecisku darbību vai kas ir saistīta ar publiskās varas pilnvaru īstenošanu (spriedums, 2025. gada 10. jūlijs, INTERZERO u.c., C‑254/23, EU:C:2025:569, 49. punkts).

33

Turklāt valsts iestāde var tikt uzskatīta par uzņēmumu tikai attiecībā uz darbībām, kas jākvalificē kā saimnieciskā darbība un ciktāl šīs darbības var nošķirt no publiskās varas pilnvaru īstenošanas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 12. jūlijs, Compass‑Datenbank, C‑138/11, EU:C:2012:449, 37. un 38. punkts, kā arī 2022. gada 24. marts, GVN/Komisija, C‑666/20 P, EU:C:2022:225, 71. punkts).

34

Tādējādi Tiesa ir nospriedusi, ka starp darbībām, kas ir saistītas ar publiskās varas pilnvaru īstenošanu, tostarp ir Eurocontrol (Eiropas Aeronavigācijas drošības organizācija) darbības attiecībā uz gaisa telpas kontroli un kārtības uzturēšanu (spriedums, 1994. gada 19. janvāris, SAT Fluggesellschaft, C‑364/92, EU:C:1994:7, 30. punkts), piesārņojuma novēršanas uzraudzība, ko valsts iestādes ir uzticējušas veikt privāttiesību subjektam naftas ostā (spriedums, 1997. gada 18. marts, Diego Calì & Figli, C‑343/95, EU:C:1997:160, 23.–25. punkts), vai arī datu par uzņēmumiem vākšana, pamatojoties uz tiem noteiktu juridisku ziņošanas pienākumu un ar to saistītajām piespiedu pilnvarām (spriedums, 2012. gada 12. jūlijs, Compass‑Datenbank, C‑138/11, EU:C:2012:449, 40. punkts).

35

Šajā lietā, kā norāda iesniedzējtiesa, turklāt tam piekrīt visi tiesvedības Tiesā dalībnieki, sadzīves atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumi ir saimnieciskā darbība.

36

Turpretim no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka Jelgavas pašvaldības lēmums piešķirt tai daļēji piederošai juridiskai personai tiesības sniegt šos pakalpojumus tika pieņemts, pamatojoties uz Atkritumu apsaimniekošanas likumu, kurā bija paredzēts, ka pašvaldības organizē sadzīves atkritumu apsaimniekošanu savā administratīvajā teritorijā.

37

Iesniedzējtiesa norāda, ka ar Atkritumu apsaimniekošanas likuma palīdzību tiek īstenota Direktīva 75/442.

38

Jāatgādina, ka saskaņā ar šīs direktīvas 4. panta 1. punktu dalībvalstis paredz vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu atkritumu reģenerāciju vai apglabāšanu, neapdraudot cilvēka veselību un neizmantojot metodes vai darbības, kas varētu radīt kaitējumu videi. Kā noteikts šīs direktīvas 6. pantā, dalībvalstīm bija jāizveido vai jānozīmē kompetentā iestāde vai iestādes, kuras atbild par šīs direktīvas īstenošanu.

39

Šajos apstākļos jāuzskata, ka tad, ja pašvaldība, kurai saskaņā ar valsts tiesībām ir kompetence noteikt atkritumu apsaimniekošanas kārtību savā administratīvajā teritorijā, nolemj piešķirt juridiskai personai tiesības sniegt šos pakalpojumus šajā teritorijā, tā nepiedāvā preces vai pakalpojumus tirgū par atlīdzību. Tā neveic saimniecisku darbību, bet rīkojas kā kompetentā iestāde atbilstoši publiskās varas pilnvarām, kuras tai ir piešķirtas ar likumu, un saskaņā ar prasībām, kas šajā ziņā paredzētas Direktīvā 75/442.

40

Šāds vērtējums ir piemērojams arī tad, ja pašvaldība, rīkodamās kā kompetentā iestāde, nolemj piešķirt šādas tiesības juridiskai personai, kura tai daļēji pieder.

41

Turklāt šajā vērtējumā nav nozīmes apstāklim, ka pašvaldības lēmums var būt pretrunā valsts un Savienības regulējumam attiecībā uz publisko iepirkumu, jo nav izpildīti likuma “Par iepirkumu valsts vai pašvaldību vajadzībām” 4. panta pirmās daļas 6. punktā paredzētie iekšējās procedūras piemērošanas nosacījumi. Proti, nevar uzskatīt – tas, ka subjekts, kas rīkojas saskaņā ar publiskās varas pilnvarām, iespējams, ir pārkāpis publiskā iepirkuma regulējumu, izraisa to, ka šis subjekts ļaunprātīgi izmanto dominējošo stāvokli LESD 102. panta izpratnē. Jāatzīmē arī, ka atbilstoši tam, ko ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 85. punktā, šādu lēmumu attiecīgajā gadījumā var apstrīdēt iestādēs, kuras saskaņā ar valsts tiesībām ir atbildīgas par valsts pārvaldes iestāžu aktu tiesiskuma izvērtēšanu publiskā iepirkuma jomā.

42

Tāpat apstāklis, ka starp pašvaldību un uzņēmumu, kurš ir atbildīgs par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu, noslēgts līgums ir jākvalificē kā “sabiedrisko pakalpojumu koncesija” vai kā “publisks pakalpojumu līgums”, neietekmē tāda lēmuma kvalifikāciju kā tas, kurš tiek aplūkots pamatlietā un ar kuru šī pašvaldība īsteno publiskās varas pilnvaras.

43

Proti, pirmkārt, šā sprieduma 42. punktā minētajā pirmajā gadījumā jāuzskata, ka LESD 102. pants principā neattiecas uz pašvaldības, kas rīkojas kā publisko tiesību iestāde, veikto koncesijas līguma piešķiršanu koncesionāram, kuram uzticēts sniegt sabiedrisko pakalpojumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1988. gada 4. maijs, Bodson, 30/87, EU:C:1988:225, 18. punkts, un 2005. gada 21. jūlijs, Coname, C‑231/03, EU:C:2005:487, 12. punkts).

44

Otrkārt, šā sprieduma 42. punktā minētajā otrajā gadījumā jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru, lai novērtētu pakalpojumu iegādes darbības raksturu, šī darbība nav jānošķir no pakalpojumu vēlākas izmantošanas un ka iegādāto pakalpojumu vēlākas izmantošanas saimnieciskais vai nesaimnieciskais raksturs neizbēgami nosaka pirkuma darbības raksturu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 11. jūlijs, FENIN/Komisija, C‑205/03 P, EU:C:2006:453, 26. punkts), Tomēr šī judikatūra nav piemērojama tādos apstākļos kā tie, kas pastāv pamatlietā. Proti, ja pašvaldība, kas rīkojas atbilstoši tās publiskās varas pilnvarām, piešķir tiesības sniegt sadzīves atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumus saskaņā ar publisku pakalpojumu līgumu, nevar uzskatīt, ka šie pakalpojumi būtu tādas vēlākas izmantošanas no šīs pašvaldības puses priekšmets, kurai ir saimnieciskās darbības raksturs.

45

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka LESD 102. pants jāinterpretē tādējādi, ka pašvaldības pieņemts lēmums piešķirt juridiskai personai, kura daļēji pieder šai pašvaldībai, tiesības sniegt sadzīves atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumus nav saimnieciskās darbības veikšana.

Par tiesāšanās izdevumiem

46

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

 

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

 

LESD 102. pants jāinterpretē tādējādi, ka pašvaldības pieņemts lēmums piešķirt juridiskai personai, kura daļēji pieder šai pašvaldībai, tiesības sniegt sadzīves atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumus nav saimnieciskās darbības veikšana.

 

Biltgen

Ziemele

Kumin

Gervasoni

Bošnjak

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2026. gada 10. septembrī.

Sekretārs

A. Calot Escobar

Palātas priekšsēdētājs

F. Biltgen


( *1 ) Tiesvedības valoda – latviešu.