1.

Ar savu apelācijas sūdzību Éditions Odile Jacob SAS (turpmāk tekstā – “apelācijas sūdzības iesniedzēja”) vēlas panākt, ka tiek atcelts Vispārējās tiesas 2010. gada 13. septembra spriedums lietā T-279/04 Éditions Jacob/Komisija (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar ko minētā tiesa noraidīja tās prasību par Komisijas 2004. gada 7. janvāra lēmuma, ar kuru koncentrāciju atzīta par saderīgu ar kopējo tirgu un EEA līgumu (Lieta COMP/M.2978 – Lagardère/Natexis/VUP) ( 2 ) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), atcelšanu.

2.

Šai apelācijas tiesvedībai nozīmīgie faktiskie apstākļi ir detalizēti izklāstīti pārsūdzētā sprieduma 1.–59. punktā. Tādēļ minēšu tikai dažus faktus, lai īsi izskaidrotu, kā tika uzsākta šī apelācijas tiesvedība. 2002. gada 25. septembrī sabiedrība Vivendi Universal SA (turpmāk tekstā – “VU”) nolēma atsavināt savus izdevniecības aktīvus Eiropā (turpmāk tekstā – “pārņemamie aktīvi”), kas piederēja tās meitassabiedrībai Vivendi Universal Publishing SA (turpmāk tekstā – “VUP”). Lagardère SCA (turpmāk tekstā – “Lagardère”) darīja zināmu savu interesi par attiecīgo aktīvu iegādi. Tomēr, tā kā VU bija ieinteresēta aktīvus pārdot ātri un arī ātri saņemt maksājumu, kļuva skaidrs, ka šādu vēlmi nevar īstenot, jo pirms pārdošanas bija jāsaņem kompetento konkurences uzraudzības iestāžu atļauja. Tādēļ Lagardère lūdza [banku] Natexis Banques Populaires SA (turpmāk tekstā – “NBP”) rīkoties tās vietā un ar šim nolūkam izveidotas meitassabiedrības starpniecību uz laiku iegūt īpašumā no VUP pārņemamos aktīvus un pārdot tos Lagardère, tiklīdz pēdējā minētā būs saņēmusi atļauju šādai iegādei.

3.

2002. gada 3. decembrīInvestima 10 SAS (turpmāk tekstā – “Investima 10”), kuras pamatkapitāls pilnībā pieder 100 % Ecrinvest 4 SA (turpmāk tekstā – “Ecrinvest 4”), kas savukārt pilnībā pieder Segex Sarl (turpmāk tekstā – “Segex”), kas atrodas pilnīgā NBP kontrolē, iesniedza VUP formālu saistību rakstu, apņemoties nopirkt pārņemamos aktīvus. Tajā pašā dienā Segex un Ecrinvest 4 noslēdza pirkuma līgumu ar Lagardère (turpmāk tekstā – “pirkuma līgums”), kurā bija paredzēts, ka pēdējā minētā sabiedrība ar Ecrinvest 4 starpniecību var iegādāties visas Investima 10 kapitāldaļas. Pirkuma līgumā bija noteikts, ka Ecrinvest 4 akcijas tiek nodotas Lagardère vienīgi pēc tam, kad Lagardère no attiecīgās konkurences uzraudzības iestādes būs saņēmusi atļauju iegādāties Ecrinvest 4. Saskaņā ar pirkuma līgumu Lagardère2002. gada 3. decembrī veica maksājumu Segex, tajā iekļaujot arī akciju cenu. Lagardère apņēmās atlīdzināt Segex, Ecrinvest 4 un Investima 10 jebkādu kaitējumu, kas varētu rasties pirkuma līguma izpildes gaitā. 2002. gada 10. decembrīLagardère Komisiju informēja par plānoto ziņojumu par pārņemamo aktīvu pirkumu. 2002. gada 20. decembrīVUP atgādināja Investima 10 par tās apņemšanos pirkt aktīvus, un tajā pašā dienā Investima 10 ar VUP noslēdza līgumu par pārņemamo aktīvu pirkumu.

4.

Lagardère2003. gada 14. aprīlī saskaņā ar Padomes 1989. gada 21. decembra Regulas (EEK) Nr. 4064/89 par uzņēmumu koncentrācijas kontroli ( 3 ) 4. panta 1. punktu informēja Komisiju par tās ierosināto pārņemamo aktīvu pirkumu. 2003. gada 5. jūnijā Komisija, pamatojoties uz Regulas Nr. 4064/89 6. panta 1. punkta c) apakšpunktu, konstatēja, ka paziņotā koncentrācija rada pamatotas šaubas par tās saderību ar kopējo tirgu, un uzsāka izmeklēšanas otro posmu saistībā ar paziņoto koncentrāciju.

5.

2003. gada 14. oktobrīInvestima 10 kļuva par Editis SA (turpmāk tekstā – “Editis”).

6.

Komisija 2004. gada 7. janvārī pieņēma apstrīdēto lēmumu, ar ko tā atļāva īstenot koncentrāciju ar nosacījumu, ka tiek izpildītas saistības. Šīs saistības ietvēra Lagardère pienākumu pārdot aktīvus, kas saistīti ar apmēram 60–70 % no tās apgrozījuma pasaulē un 70–80 % no VUP apgrozījuma frankofonajos tirgos, kurus ietekmē šī koncentrācija. Komisija uzskatīja, ka Lagardère ierosinātās saistības gandrīz pilnīgi dzēstu koncentrācijā iesaistīto pušu darbības horizontālo pārklāšanos visos konkrētajos frankofonajos tirgos, kuros šis darījums radītu vai nostiprinātu dominējošu stāvokli. Komisija uzskatīja, ka, ja aktīvi tiktu pārdoti vienam atsevišķam pircējam, tad ierosinātās saistības neitralizētu lielāko daļu no vertikālās koncentrācijas efekta un konglomerāta efekta, kas iztirzāti apstrīdētajā lēmumā un kas frankofonajā grāmatu tirdzniecībā rastos apvienotā uzņēmuma lieluma dēļ, un kas zināmā mērā ietekmētu to, ka konkrētajos tirgos rodas vai nostiprinās dominējošs stāvoklis. Apstrīdētajā lēmumā ir secināts, ka, ņemot vērā Lagardère ierosinātās saistības, šī koncentrācija kopējā tirgū nedz radītu, nedz nostiprinātu apvienotā uzņēmuma dominējošu stāvokli. Tādēļ Komisija nolēma, ka ar nosacījumu, ka saskaņā ar Regulas Nr. 4064/89 2. panta 2. punktu un 8. panta 2. punktu tiek izpildītas Lagardère ierosinātās saistības, darījums, kurā Lagardère iegūst vienpersonisku izšķirošu ietekmi (šīs regulas 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē) pār VUP izdevniecības aktīviem Eiropā un Latīņamerikā, izņemot Brazīliju, ir saderīga ar kopējo tirgu un Līgumu par Eiropas Ekonomikas zonu (turpmāk tekstā – “EEZ līgums”).

7.

Lagardère un Wendel Investissements SA (turpmāk tekstā – “Wendel”) 2004. gada 28. maijā parakstīja priekšlīgumu, saskaņā ar kuru Wendel iegādājas aktīvus, ko Lagardère bija pienākums pārdot saskaņā ar [apvienošanās dalībnieku] saistībām. Savā 2004. gada 4. jūnija vēstulē Lagardère lūdza Komisijas piekrišanu tam, ka attiecīgos aktīvus nopērk Wendel.

8.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja 2004. gada 8. jūlijā Komisijas lēmumu pārsūdzēja Pirmās instances tiesā (tagadējā Vispārējā tiesa), lūdzot atcelt apstrīdēto lēmumu, par ko tika reģistrēta lieta T-279/04. Vispārējā tiesa ar pārsūdzēto spriedumu šo prasību atcelt apstrīdēto lēmumu pilnībā noraidīja.

9.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja savas apelācijas sūdzības pamatojumam izvirza četrus pamatus.

10.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja savā pirmajā procesuālajā rakstā Vispārējai tiesai ir norādījusi, ka apstrīdētajā lēmumā tika pieļauta kļūda, jo NBP īstenotā pārņemamo aktīvu iegāde tika kvalificēta kā aktīvu iegāde tālākpārdošanas nolūkā Regulas Nr. 4064/89 3. panta 5. punkta a) apakšpunkta izpratnē, nevis kā koncentrācija, kurā Lagardère iegūst vienpersonisku izšķirošu ietekmi pār pārņemamiem aktīviem (ar NBP starpniecību) vai arī Lagardère un NBP pār šiem aktīviem iegūst kopīgu izšķirošu ietekmi. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja pirmajā instancē ir apgalvojusi, ka Investima 10 īstenotā pārņemamo aktīvu iegāde neatbilda nevienam no kumulatīvajiem nosacījumiem, kas minēti Regulas Nr. 4064/89 3. panta 5. punkta a) apakšpunktā, un ka tādēļ pārņemamo aktīvu turējuma shēma [holding arrangement] ļāva Lagardère laikā no 2002. gada decembra līdz to pārdošanai Wendel2004. gada 30. septembrī īstenot izšķirošu ietekmi pār šiem aktīviem.

11.

Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka, pat ja Investima 10 īstenotā pārņemamo aktīvu iegāde neatbilda visiem nosacījumiem, kas paredzēti Regulas Nr. 4064/89 3. panta 5. punkta a) apakšpunktā, tas vēl nenozīmē, ka šāda iegāde saskaņā ar šīs regulas 3. panta 1. punkta b) apakšpunktu būtu obligāti jākvalificē tā, ka pār šiem aktīviem tiek iegūta vienpersoniska izšķiroša ietekme (Lagardère gadījumā) vai kopīga izšķiroša ietekme (Lagardère kopā ar NBP) ( 4 ). Vispārējā tiesa ir arī konstatējusi, ka turējuma shēma nedz Lagardère, nedz Lagardère kopīgi ar NBP nedeva iespēju kopš 2002. gada decembra pār pārņemamiem aktīviem īstenot izšķirošu ietekmi Regulas Nr. 4064/89 3. panta 3. punkta izpratnē ( 5 ). Vispārējā tiesa informācijas pilnības pēc vēl ir piebildusi, ka, pat ja laikā no 2002. gada decembra, kā ir apgalvojusi apelācijas sūdzības iesniedzēja, turējuma shēma paredzēja, ka Lagardère vienpersoniski vai kopīgi ar NBP īsteno izšķirošu ietekmi pār pārņemamajiem aktīviem atbilstoši Regulas Nr. 4064/89 3. panta 1. punkta b) apakšpunktam, un tādējādi darījums tika īstenots vēl pirms tā paziņošanas, šis apstāklis neietekmē apstrīdētā lēmuma tiesiskumu ( 6 ).

12.

Apelācijas sūdzības pirmais pamats sastāv no divām daļām.

13.

Pirmkārt, kā norāda apelācijas sūdzības iesniedzēja, izvērtējot atsevišķi tikai turējuma shēmu un neņemot vērā visu juridisko shēmu, pamatojoties uz ko Lagardère ieguva izšķirošu ietekmi pār pārņemamajiem aktīviem, Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā koncentrācijas uzraudzības [kontroles] un konkurences tiesību vispārējo mērķi, kas, kā apstiprināts spriedumā lietā Cementbouw Handel & Industrie/Komisija ( 7 ), ir: pārliecināties par īstenojamo darījumu ekonomisko nozīmi. Turklāt Vispārējā tiesa, neievērojot [tirgus] koncentrācijas uzraudzības mērķi un savu judikatūru par sarežģītiem darījumiem, esot radījusi jaunu izņēmumu, kura apjoms ir plašāks, nekā tas ir Regulas Nr. 4064/89 3. panta 5. punktā paredzētajiem izņēmumiem. Pieļaujot šādu turējuma shēmu izmantošanu neatkarīgi no tā, kāda veida personai tiek uzticēta atsavināmo aktīvu turēšana, tādējādi ļaujot darījumiem, par kādiem parasti ir jāziņo Komisijai, izvairīties no pārbaudes, Vispārējā tiesa arī esot ierobežojusi šīs regulas 3. panta 5. punkta a) apakšpunkta iedarbību, jo tā esot atteikusies no prasībām attiecībā uz kredītiestādēm un citiem finanšu pakalpojumu sniedzējiem un it īpaši attiecībā uz šajā tiesību normā minēto darījuma pagaidu raksturu.

14.

Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi līgumisku “uzglabāšanas shēmu” [warehousing arrangement], ar ko tiek apieta uzņēmumu apvienošanās uzraudzība. Vispārējā tiesa esot kļūdījusies tiesību piemērošanā, piemērojot Regulas Nr. 4064/89 3. panta 3. punktu tikai ierobežotā apjomā, jo, veicot vērtēšanu, tā esot izskatījusi tikai līguma elementus un tādējādi pretēji pašas Komisijas praksei un Vispārējās tiesas nostājai lietā Aer Lingus Group/Komisija ( 8 ) nemaz neesot izvērtējusi jautājumu par izšķirošās ietekmes faktisku īstenošanu. Turklāt, kā norāda apelācijas sūdzības iesniedzēja, Vispārējā tiesa esot kļūdījusies, pārsūdzētā sprieduma 134. punktā noraidot apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītos argumentus par iespēju īstenot izšķirošu ietekmi saistībā ar finansēšanu un risku uzņemšanos un norādot, ka šāda finansēšana ir “raksturīga turējuma shēmai”. Vispārējā tiesa arī esot kļūdījusies, pārsūdzētā sprieduma 137. punktā noraidot apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojumus par Segex/Ecrinvest 4 kredītsaistībām pret Lagardère.

15.

Komisija un Lagardère uzskata, ka šim apelācijas sūdzības pamatam nav juridiskas iedarbības, jo apstrīdētā lēmuma priekšmets neesot vis bijusi pārbaude par to, vai kopš 2002. gada decembra faktiski tika īstenota izšķirošā ietekme, bet gan vērtējums par to, vai 2003. gada 14. aprīlī paziņotais darījums saistībā ar Lagardère iegūto izšķirošo ietekmi pār VUP ir saderīgs ar kopējo tirgu. Tādēļ turējuma shēmas kvalificēšana un kvalificēšanas sekas neesot atkarīgas no apstrīdētā lēmuma, ar ko tika atļauts darījums (ar nosacījumu, ka tiks izpildītas saistības), spēkā esamības un to arī neietekmē. Lagardère norāda, ka Komisija koncentrāciju drīkst aizliegt vienīgi tad, ja tā rada vai nostiprina dominējošu stāvokli, kas ievērojami ierobežo konkurenci kopējā tirgū. Sods par koncentrācijas nepaziņošanu vai tās īstenošanu bez atļaujas varot tikt noteikts vienīgi tā, ka saskaņā ar Regulas Nr. 4064/89 14. pantu tiek uzlikts naudas sods.

16.

Komisija uzskata, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja, pamatodamās uz spriedumu lietā Cementbouw Handel & Industrie/Komisija ( 9 ), ir nepareizi apgalvojusi, ka Regulā Nr. 4064/89 ir prasīts, lai Komisija vienveidīgi novērtētu savstarpēji saistītus darījumus, kas veido vienu koncentrāciju. Tā kā Komisija konstatēja, ka koncentrācija pēc konkrēto saistību noteikšanas neierobežo konkurenci, fakts, ka, izvērtējot darījumu, ar ko tika iegūta izšķiroša ietekme, netika izskatīta arī turējuma shēma, neietekmē koncentrācijas uzraudzības vispārējo mērķi. Turklāt Vispārējās tiesas konstatējumu, ka VUP aktīvu turējuma shēma nedeva Lagardère iespēju kopš 2002. gada decembra vienpersoniski vai kopīgi ar NBP īstenot izšķirošu ietekmi pār aktīviem, apelācijas instancē vairs nevarot apstrīdēt, ja vien nav tikuši sagrozīti fakti (tas nav ticis apgalvots). Ņemot vērā spriedumu lietā Aer Lingus Group/Komisija ( 10 ), tā kā Komisija ar nosacījumu, ka tiks izpildītas saistības, atļāva, ka Lagardère iegūst ilgstošu vienpersonisku izšķirošu ietekmi pār pārņemamajiem VUP aktīviem, lēmums par šādu atļauju esot vienlīdz saskanīgs ar novērtējumu, ka shēma, kurā VUP/Editis aktīvi atradās NBP turējumā, bija šīs vienotās koncentrācijas “pirmais solis” un tikai pašās darījuma beigās (līdz ar saistībās paredzēto NBP [turēto aktīvu] pārdošanu Lagardère) noveda līdz ilgstošai Lagardère izšķirošai ietekmei. Komisija uzskata, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojumam par turējuma shēmas kvalifikāciju un jauna izņēmuma radīšanu attiecībā uz aktīvu pagaidu iegādi nav juridiskas iedarbības, jo tas nav izšķiroši attiecībā uz apstrīdētā lēmuma tiesiskumu; pat ja tā tiktu uzskatīta par koncentrācijas pirmo soli, pati par sevi tā vēl neesot koncentrācija. Komisija arī uzskata, ka pārsūdzētais spriedums neizslēdz iespēju faktiski īstenot izšķirošu ietekmi. Tomēr šajā kontekstā apelācijas sūdzības iesniedzējai esot pienākums pierādīt, ka Komisija pieļāva kļūdu. Nepietiekot apgalvot, ka Lagardère kopš 2002. gada decembra īstenoja izšķirošu ietekmi. Īpaši tādēļ, ka līguma noteikumi esot bijuši izraudzīti tā, lai izslēgtu izšķirošu ietekmi.

17.

Lagardère apgalvo, ka šis apelācijas sūdzības pamats ir vismaz daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots. Lagardère uzskata, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojums, ka turējuma shēma bija tikai pirmais posms koncentrācijā, kas galu galā noslēdzās ar Lagardère izšķirošo ietekmi, ir jauns arguments, kas tiek izvirzīts apelācijas instancē, un ir pretrunā nostājai, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja ir formulējusi Vispārējā tiesā, un ka tādēļ tas ir nepieņemams. Lagardère uzskata, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojums, ka Vispārējā tiesa nav izvērtējusi iespēju, ka Lagardère kopš turējuma shēmas izveides faktiski īstenoja izšķirošu ietekmi pār Editis, ir nepamatots; par to liecinot minētās tiesas apsvērumi par šo jautājumu, kuri izklāstīti pārsūdzētā sprieduma 119. un nākamajiem punktiem.

18.

Attiecībā uz apgalvojumu, ka šim apelācijas sūdzības pamatam nav juridiskas iedarbības, uzskatu, ka, lai arī koncentrācija, kas nerada un nenostiprina dominējošu stāvokli, kura rezultātā kopējā tirgū tiktu ievērojami ierobežota konkurence, tika paziņota ar nokavēšanos, pārkāpjot vienas nedēļas termiņu, kas noteikts Regulas Nr. 4064/89 4. panta 1. punktā, un tika īstenota pretrunā šīs regulas 7. panta 1. punktā ietvertajam pārtraukšanas pienākumam, Komisijai saskaņā ar Regulas Nr. 4064/89 8. panta 2. punktu tā ir jāatzīst par saderīgu ar kopējo tirgu ( 11 ). Tomēr Kopienas mēroga koncentrācijas nepaziņošana Komisijai, tādējādi pārkāpjot Regulas Nr. 4064/89 4. pantu ( 12 ), vai šīs koncentrācijas īstenošana bez atļaujas var tikt sodīta: Komisija saskaņā ar Regulas Nr. 4064/89 14. panta 1. punkta a) apakšpunktu vai, attiecīgi, 14. panta 2. punkta b) apakšpunktu var uzlikt naudas sodu ( 13 ).

19.

Manuprāt, ir svarīgi uzsvērt, ka šāda pieeja ir balstīta uz pieņēmumu, ka visi faktiskie, juridiskie un ekonomiskie apstākļi, kas varētu ietekmēt koncentrācijas raksturu un līdz ar to arī saskaņā ar Regulu Nr. 4064/89 ( 14 ) veikto Komisijas vērtējumu par tās ietekmi uz konkurenci kopējā tirgū, pēc tam tika darīti zināmi Komisijai un ka šī iestāde darījumu atbilstoši novērtēja, balstoties uz visu lietai nozīmīgo informāciju. Tādēļ uzskatu, ka konkrētas ziņojumā pieļautas kļūdas vai noklusējumi attiecībā uz darījuma raksturu varētu nelabvēlīgi ietekmēt pašas koncentrācijas pareizu izvērtēšanu saskaņā ar Regulu Nr. 4064/89 ( 15 ).

20.

Uzskatu, ka šajā ziņā un šīs tiesvedības kontekstā tas, ka Komisija savā lēmumā, ar ko tika atļauta koncentrācija, vai Vispārējā tiesa savā spriedumā par šā lēmuma pārskatīšanu neņēma vērā visu lietai nozīmīgo informāciju un apstākļus attiecībā uz Regulas Nr. 4064/89 3. panta piemērošanu vai to nepareizi novērtēja, iespējams, varētu izraisīt šāda lēmuma vai sprieduma atcelšanu.

21.

Tomēr uzskatu, ka, pat ja apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojumi attiecībā uz šo apelācijas sūdzības pamatu īstenībā būtu pareizi, tie nevar izraisīt pārsūdzētā sprieduma atcelšanu. Apgalvotā kļūda, kas esot izdarīta, kvalificējot turējuma shēmu, kas, kā atzīst pati apelācijas sūdzības iesniedzēja, bija 2003. gada 14. aprīlī paziņotās koncentrācijas ( 16 ) neatņemama sastāvdaļa, īstenībā ir saistīta tikai ar to, vai Lagardère izšķirošo ietekmi pār pārņemamajiem aktīviem ieguva šīs shēmas īstenošanas rezultātā 2002. gada decembrī vai vēlāk. Tādēļ apgalvotā kļūda nekā citādi praktiski neietekmē nedz paziņotās koncentrācijas būtību, nedz tās ietekmi uz konkurenci kopējā tirgū. Manuprāt, šī pieeja tika atbalstīta Vispārējās tiesas spriedumā lietā Cementbouw Handel & Industrie/Komisija ( 17 ). Kā norādīja minētā tiesa, pārliecināšanās, vai vairāki darījumi pēc būtības veido vienotu darījumu, nolūks ir dot Komisijai iespēju rezultatīvi īstenot tādas koncentrācijas uzraudzību, kas spēj ievērojami ierobežot konkurenci kopējā tirgū ( 18 ). Tādēļ apelācijas sūdzības iesniedzēja šajā apelācijas lietā nevar apgalvot, ka Vispārējā tiesa nav veikusi turējuma shēmas pareizu novērtēšanu saskaņā ar Regulas Nr. 4064/89 3. panta prasībām.

22.

Tomēr, lai būtu pilnīgi skaidrs, pārbaudīšu apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentus attiecībā uz pirmo apelācijas sūdzības pamatu.

23.

Manuprāt, Lagardère apgalvojums, ka šā apelācijas sūdzības pamata pirmā daļa ir nepieņemama, ir jānoraida. Lai gan apelācijas sūdzības iesniedzēja savā procesuālajā rakstā Vispārējai tiesai savus argumentus neformulēja, izmantojot spriedumā lietā Cementbouw Handel & Industrie/Komisija ( 19 ) un Komisijas konsolidētajā jurisdikcijas paziņojumā saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 139/2004 par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju ( 20 ) lietoto terminoloģiju, tas nepārsteidz, jo minētais spriedums un paziņojums tika publicēti pēc apstrīdētā lēmuma pārsūdzēšanas Vispārējā tiesā. Tomēr pārņemamo aktīvu turējuma shēmas nozīme Komisijai paziņotā darījuma plašākā kontekstā un nepieciešamība novērtēt šo shēmu šādā kontekstā ir jautājumi, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja ir izvirzījusi savā procesuālajā rakstā Vispārējai tiesai.

24.

Attiecībā uz šīs apelācijas sūdzības pamata pirmās daļas būtību uzskatu, ka nav tā, ka Vispārējā tiesa nebūtu izpratusi apstrīdētajā lēmumā Komisijas pārbaudītās koncentrācijas ekonomisko nozīmi vai darījumus, kas bija šīs koncentrācijas pamatā. Tik tiešām, ja neskaita pašas turējuma shēmas padziļināto izvērtēšanu pārsūdzētā sprieduma 119.–153. punktā, Vispārējā tiesa minētā sprieduma 10.–36. punktā ir ļoti detalizēti izklāstījusi darījuma posmus pirms koncentrācijas paziņošanas 2003. gada 14. aprīlī. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja šajā apelācijas tiesvedībā tieši piekrīt Vispārējās tiesas sniegtajam faktu atspoguļojumam.

25.

Turklāt no pārsūdzētā sprieduma nepārprotami izriet, ka Vispārējā tiesa ir izvērtējusi turējuma shēmu, pamatojoties uz Regulas Nr. 4064/89 3. panta 3. punktu, tādējādi reaģējot uz konkrētajiem apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojumiem minētajā tiesā attiecībā uz tās pirmo atcelšanas pamatu. Apelācijas sūdzības iesniedzēja tajā ir apgalvojusi, ka NBP īstenotā pārņemamo aktīvu iegāde neatbilda Regulas Nr. 4064/89 3. panta 5. punkta a) apakšpunkta prasībām ( 21 ) un ka ar turējuma shēmas palīdzību Lagardère laikā no 2002. gada decembra līdz to pārdošanai Wendel 2004. gada septembrī spēja īstenot izšķirošu ietekmi pār pārņemamajiem aktīviem ( 22 ). Tādējādi Vispārējā tiesa, tieši atbildot uz tai iesniegtajiem apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojumiem, ir detalizēti pārbaudījusi, vai Lagardère 2002. gada decembrī bija ieguvusi vienpersonisku vai kopīgu izšķirošu ietekmi pār pārņemamajiem aktīviem. Konstatējusi, ka Lagardère 2002. gada decembrī neieguva izšķirošu ietekmi pār pārņemamajiem aktīviem Regulas Nr. 4064/89 3. panta 3. punktu izpratnē, Vispārējā tiesa nekādā mērā nav pievērsusies šīs regulas 3. panta 5. punkta a) apakšpunkta piemērošanas pārbaudei ( 23 ). Tādēļ varētu šķist, ka Vispārējā tiesa Regulas Nr. 4064/89 3. panta 5. punkta a) apakšpunkta, saskaņā ar kuru ir uzskatāms, ka nav iegūta izšķiroša ietekme, piemērošanas pārbaudi ir uzskatījusi par lieku, ņemot vērā tās konstatējumu, ka nepastāv izšķiroša ietekme Regulas Nr. 4064/89 3. panta 3. punkta izpratnē. Uzskatu, ka, tā rīkodamās, Vispārējā tiesa nav ierobežojusi šīs regulas 3. panta 5. punkta a) apakšpunkta ( 24 ) iedarbību (effet utile) un, vēl jo vairāk, nav radījusi jaunu izņēmumu attiecībā uz izšķirošas ietekmes iegūšanu.

26.

Turklāt uzskatu, ka Komisija savā procesuālajā rakstā pareizi norāda, ka Vispārējās tiesas izdarītais turējuma shēmas novērtējums saskan gan ar spriedumu lietā Cementbouw Handel & Industrie/Komisija ( 25 ), gan vēl jo vairāk ar Komisijas jurisdikcijas paziņojumu ( 26 ), jo šo shēmu var uzskatīt par pirmo, taču pašu par sevi vēl nepietiekamu ( 27 ) soli saistībā ar vairākiem saistītiem darījumiem, kuri galu galā noveda līdz tam, ka Lagardère ieguva izšķirošu ietekmi pār pārņemamajiem aktīviem un tādējādi radīja koncentrāciju Regulas Nr. 4064/89 izpratnē.

27.

Tādēļ uzskatu, ka šā apelācijas sūdzības pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

28.

Attiecībā uz šā apelācijas sūdzības pamata otro daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir nepareizi piemērojusi Regulas Nr. 4064/89 3. panta 3. punktā minētos izšķirošās ietekmes novērtēšanas kritērijus un ir pārbaudījusi tikai līguma formālos elementus, nepārbaudot, vai izšķirošā ietekme tiek faktiski īstenota. Apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka tā Vispārējā tiesā ir apgalvojusi, ka Lagardère iespējas īstenot izšķirošu ietekmi pār pārņemamajiem aktīviem izrietēja no trim faktiem, proti, aizdevuma, kas tika izsniegts NBP, visas iegādes cenas (EUR 1,116 miljardi), galvojuma par nomas maksas samaksu un VUP apgrozāmo naudas līdzekļu vajadzību (EUR 118 miljoni) segšanas. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja Vispārējā tiesā ir norādījusi, ka Lagardère un Segex izšķirošā ietekme izriet no trim kumulatīviem mehānismiem: līguma 7. pielikumā paredzētajām Segex veto tiesībām attiecībā uz jebkādām izmaiņām pārņemamos aktīvos, Investima 10 ekonomiskās atkarības no Lagardère, ņemot vērā EUR 1,2 miljardu lielo aizdevumu, kā arī visu komercdarbības risku un ar telpām saistītās izšķirošās ietekmes nodošanas Lagardère.

29.

Uzskatu, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojums, ka Vispārējā tiesa ir tikai pārbaudījusi līguma noteikumus un nav izvērtējusi jautājumu par Lagardère faktiski īstenoto izšķirošo ietekmi pār pārņemamajiem aktīviem, ir nepamatots. Pārsūdzētajā spriedumā ir skaidri teikts, ka (pretēji apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojumiem) Vispārējā tiesa ir izvērtējusi visus apelācijas sūdzības iesniedzējas paskaidrojumus par faktiski īstenoto izšķirošo ietekmi un pierādījumus, kurus saistībā ar to bija sniegusi apelācijas sūdzības iesniedzēja. Pirmkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 133. un 134. punktā ir pārbaudījusi, vai tādēļ, ka Lagardère bija finansējusi turējuma shēmu un uzņēmusies visus ar to saistītos riskus, tā spēja īstenot izšķirošu ietekmi pār pārņemamajiem aktīviem. Otrkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 136. un 138.–142. punktā ir pārbaudījusi pirkuma līguma 7. pielikumā Segex/Ecrinvest 4 piešķirto veto tiesību būtību attiecībā uz jebkādiem lēmumiem, kas varētu ietekmēt pārņemamos aktīvus ( 28 ). Treškārt, jautājums, vai Segex/Ecrinvest 4 kredītsaistības pret Lagardère būtu varējušas ierobežot Segex faktisko spēju īstenot savas tiesības saistībā ar pārņemamajiem aktīviem un vai Segex tādēļ nerīkojās Lagardère uzdevumā, ir izskatīts pārsūdzētā sprieduma 137. punktā. Ceturtkārt, jautājums par Investima 10 vadītāju neatkarību ir ticis izskatīts pārsūdzētā sprieduma 143. punktā ( 29 ). Pārsūdzētajā spriedumā ir skaidri teikts, ka Vispārējā tiesa ir pārbaudījusi iepriekš minētos jautājumus saistībā ar izšķirošas ietekmes faktisku īstenošanu, kā arī ievērojamu skaitu pirkuma līguma noteikumu un ir konstatējusi, ka šie noteikumi bija pietiekami, lai izslēgtu iespēju, ka Lagardère faktiski īsteno izšķirošu ietekmi pār pārņemamajiem aktīviem ( 30 ).

30.

Manuprāt, ja nav pierādīts, ka, vērtējot un izsverot pierādījumus par faktiski īstenotu izšķirošo ietekmi, kā arī pirkuma līguma noteikumus, Vispārējā tiesa būtu kļūdījusies, uzskatu, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojums par faktiski īstenotu izšķirošo ietekmi ir jānoraida kā nepamatots.

31.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja arī apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 133. punktā ir izmantojusi apļveida argumentāciju. Vispārējā tiesa ir konstatējusi: tas, ka Lagardère veica turējuma shēmas finansēšanu un uzņēmās visus riskus, tai nedeva iespēju īstenot izšķirošu ietekmi pār pārņemamajiem aktīviem, jo finansēšana un risku uzņemšanās bija pašas turējuma shēmas rezultāts vai bija tās būtībai raksturīgi elementi. Apelācijas sūdzības iesniedzēja to pašu apgalvo arī par Vispārējās tiesas attieksmi pret tās argumentu par kredītsaistībām, ko Segex/Ecrinvest 4 uzņēmās pret Lagardère, kas ir tikuši noraidīti pārsūdzētā sprieduma 137. punktā.

32.

Manuprāt, minētais apgalvojums ir jāinterpretē kā apgalvojums, ka Vispārējās tiesas spriedumā trūkst adekvātas argumentācijas, kas ir tiesību jautājums, kas Tiesai apelācijas instancē ir jāizskata ( 31 ). Uzskatu, ka tas, cik adekvāta ir bijusi Vispārējās tiesas argumentācija jautājumā par finansēšanu un risku uzņemšanos, ir jāpārbauda Vispārējās tiesas iepriekšējā konstatējuma kontekstā, kas visai detalizēti ir izklāstīts pārsūdzētajā spriedumā – ka Lagardère iespējas turējuma shēmas ietvaros īstenot izšķirošu ietekmi pār pārņemamajiem aktīviem bija izslēgtas ar tieši formulētiem pirkuma līguma noteikumiem ( 32 ).

33.

Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 134. punktā ir piebildusi, ka turējuma shēmas finansēšana bija pašas shēmas rezultāts, jo NBP nebūtu piekritusi shēmai, ja Lagardère nebūtu piekritusi uzņemties visus riskus un atlīdzināt NBP jebkādu tai radītu kaitējumu. Tādēļ Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 135. punktā ir konstatējusi, ka darījuma finansēšana pati par sevi nebija pietiekama, lai pierādītu, ka nepastāv Segex ietekme pār pārņemamajiem aktīviem. Pārsūdzētā sprieduma 136. punktā Vispārējā tiesa vēl ir piebildusi, ka Segex/Ecrinvest 4 bija veto tiesības pār visiem lēmumiem, kas ietekmētu pārņemamos aktīvus un ka šīs tiesības bija plašākas nekā tās, kas paredzētas Regulas Nr. 4064/89 3. panta 5. punkta a) apakšpunktā. To pašu iemeslu dēļ Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 137. punktā ir noraidījusi apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojumu, ka līdz ar Segex/Ecrinvest 4 ievērojamajām kredītsaistībām pret Lagardère sabiedrībai Segex nebija nekādas īstas ietekmes pār pārņemamajiem aktīviem un attiecībā uz aktīviem tā faktiski rīkojās kā Lagardère pilnvarnieks. Manuprāt, ņemot vērā Vispārējās tiesas sniegto novērtējumu par līguma noteikumiem, tās argumentācija finansēšanas un kredītsaistību jautājumā ir bijusi skaidra, saprotama un pietiekama.

34.

Tādēļ uzskatu, ka pirmajam apelācijas sūdzības pamatam nav juridiskas iedarbības un ka tas katrā ziņā ir nepamatots.

35.

Ar savu otro apelācijas sūdzības pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda uz kļūdu tiesību piemērošanā: Vispārējā tiesa neesot izdarījusi secinājumus par Komisijas izdarīto procesuālo pārkāpumu tiesiskajām sekām. Atbrīvojot no jebkādas pārbaudes šos Regulas Nr. 4064/89 pārkāpumus, tostarp pienākumu apturēt koncentrāciju, nepaziņošanas gadījumus, kas ietilpst Komisijas kompetencē, un krāpšanu, pircēju acīmredzami aizstājot ar citu personu, Vispārējā tiesa esot atbalstījusi normatīvo tiesību aktu pārkāpšanu, kas ir pielīdzināma Komisijas pilnvaru nepareizai izmantošanai.

36.

Kā norāda apelācijas sūdzības iesniedzēja, Vispārējā tiesa esot kļūdījusies, konstatējot, ka, ja koncentrācija būtu tikusi īstenota kopš 2002. gada decembra, tātad pirms tā tika paziņota, vienīgā pieejamā sankcija būtu bijusi naudas soda uzlikšana saskaņā ar Regulas Nr. 4064/89 7. panta 1. punktu, nevis apstrīdētā lēmuma atcelšana. Vispārējā tiesa arī esot kļūdījusies, konstatējot, ka par koncentrācijas nepaziņošanu Regulas Nr. 4064/89 4. panta 1. punktā paredzētajos termiņos bija piemērojams tikai naudas sods, bet tas neietekmēja apstrīdētā lēmuma spēkā esamību. Kā uzskata apelācijas sūdzības iesniedzēja, ja par uzņēmuma izdarītu Regulas Nr. 4064/89 7. panta 1. punkta vai 4. panta 1. punkta pārkāpumu tiek uzlikts naudas sods, šo sankciju pēc definīcijas nevarot piemērot pašai Komisijai. Komisija esot nepareizi izmantojusi savas pilnvaras, atļaujot Lagardère nepamatoti paļauties uz Regulas Nr. 4064/89 3. panta 5. punkta a) apakšpunktu un izvairīties no koncentrācijas paziņošanas 2002. gada decembrī. Darījuma neizvērtēšana šajā termiņā esot radījusi Lagardère konkurences priekšrocības salīdzinājumā ar citiem iespējamiem pircējiem, jo tai bija iespēja uzreiz samaksāt pirkuma cenu VUP.

37.

Savā atbildē apelācijas sūdzības iesniedzēja uzsver, ka šis apelācijas sūdzības pamats nav principiāli vērsts uz sankcijām, ko Komisija uzņēmumiem varētu piemērot par konkrēta pienākuma neizpildīšanu, bet gan uz sankcijām, kas ir jāpiemēro par Komisijas izdarītiem pārkāpumiem, un līdz ar to ir vērsts arī uz tāda lēmuma iznākumu, kas pieņemts, neievērojot Kopienas regulas normas.

38.

Komisija uzskata, ka šim apelācijas sūdzības pamatam nav juridiskas iedarbības un ka tas ir nepamatots. Lagardère uzskata, ka šis apelācijas sūdzības pamats ir nepieņemams, jo apelācijas sūdzības iesniedzēja tikai atsaucas uz faktiskajiem apstākļiem, ko Vispārējā tiesa jau ir pārbaudījusi, neapgalvojot, ka fakti būtu sagrozīti.

39.

Ņemot vērā manus konstatējumus par pirmo apelācijas sūdzības pamatu, uzskatu, ka ir pareizs pārsūdzētā sprieduma 116.–164. punktā izklāstītais Vispārējās tiesas konstatējums, ka turējuma shēma nav uzskatāma par koncentrāciju kopš 2002. gada decembra, jo Lagardère šīs shēmas ietvaros nedz viena pati, nedz kopīgi ar NBP nespēja īstenot izšķirošu ietekmi pār pārņemamajiem aktīviem. Tādēļ VUP un Lagardère, īstenojot aktīvu turējuma shēmu, nepārkāpa pienākumu apturēt koncentrāciju saskaņā ar Regulas Nr. 4064/89 7. panta 1. punktu ( 33 ). Tādējādi, nepastāvot nekādam procesuālam pārkāpumam saistībā ar pienākumu apturēt koncentrāciju, apgalvojums, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies tiesību piemērošanā, jo nav izdarījusi secinājumus par šāda procesuāla pārkāpuma tiesiskajām sekām, manuprāt, ir jānoraida.

40.

Jautājumā par Lagardère nokavēto ziņojumu par koncentrāciju ( 34 ) nav strīda par to, ka koncentrācija tika paziņota ar nokavēšanos, pārkāpjot vienas nedēļas termiņu, kas paredzēts Regulas Nr. 4064/89 4. panta 1. punktā ( 35 ). Tomēr uzskatu, ka šis procesuālais pārkāpums viens pats, pat ja to būtu izraisījusi Komisija (kā apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja), nevarēja ietekmēt koncentrācijas novērtējumu šajā lietā ( 36 ), it īpaši, ja netika pārkāpts pienākums apturēt koncentrāciju ( 37 ). Tā kā apstrīdētā lēmuma iznākums nebūtu bijis citāds, ja koncentrācija būtu tikusi paziņota laikus, manuprāt, būtu pilnīgi nesamērīgi atcelt Komisijas lēmumu par koncentrāciju, pamatojoties tikai uz to vien ( 38 ). Tādēļ pārsūdzētā sprieduma 201. un 202. punktā Vispārējā tiesa ir pareizi konstatējusi, ka, ja vien koncentrācija nerada vai nenostiprina dominējošu stāvokli, kura dēļ tiek ievērojami ierobežota konkurence, saskaņā ar Regulas Nr. 4064/89 8. panta 3. punktu Komisija nevar atzīt, ka koncentrācija ir nesaderīga ar kopējo tirgu, pamatojoties tikai uz to, ka koncentrācija tika paziņota ar nokavēšanos.

41.

Vēl piebildīšu, ka pārsūdzētā sprieduma 10. un nākamajos punktos ir teikts, ka VUP un Lagardère savas pārrunas par to, ka Lagardère iegādāsies pārņemamos aktīvus, uzsāka 2002. gada septembra beigās. Turklāt Komisija zināja par NBP īstenojamās pārņemamo aktīvu iegādes galvenajiem nosacījumiem un 2002. gada 8. oktobrī vai pēc tam pauda savu piekrišanu ( 39 ). Komisija 2002. gada 10. decembrī saņēma ziņojuma par Lagardère plānoto pārņemamo aktīvu pirkumu projektu ( 40 ), lai arī oficiāli tas tika paziņots tikai 2003. gada 14. aprīlī, ar apmēram četru mēnešu nokavēšanos. Tādējādi no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem skaidri izriet, ka Komisija pirms paziņošanas neformāli sazinājās ar plānotajā koncentrācijā iesaistītajām ziņojošajām pusēm. Manuprāt, šāda saziņa, kurā Komisija un ziņojošās puses apspriež plānotu koncentrāciju un Komisija izklāsta savu pagaidu viedokli par konkrētiem juridiskiem vai citiem jautājumiem vai savu iespējamo nostāju par šo koncentrāciju, nav uzskatāma par Komisijas pilnvaru nepareizu izmantošanu ( 41 ).

42.

Gluži pretēji – šāda saziņa atbilst labas pārvaldības principam, jo tā veicina “sadarbības gaisotni un labāku sapratni starp Konkurences ģenerāldirektorātu, juridisko pakalpojumu sniedzējiem un komersantiem” ( 42 ), uzlabojot [tirgus] koncentrācijas uzraudzību. Tādējādi šādas pirmspaziņošanas saziņas mērķis un nolūks nebija radīt konkrēta pircēja priekšrocības salīdzinājumā ar citiem pircējiem ( 43 ).

43.

Ņemot vērā nepārprotami neformālo, nesaistošo un pagaidu raksturu, kas piemīt šādai pirmspaziņošanas saziņai starp Komisiju un ziņojošām pusēm, ar to nav paredzēts aizstāt paziņošanas procedūru, bet drīzāk to tikai pilnveidot. Turklāt šādai neformālai saziņai nekādā ziņā nav tādas nozīmes, lai [koncentrācijā iesaistītās] puses, kurām ir piemērojamas Regulas Nr. 4064/89 4. panta 1. punktā ietvertās prasības par ziņošanu, atbrīvotu no šā juridiski saistošā pienākuma, ko neviens cits to vietā nevar izpildīt.

44.

Tādēļ uzskatu, ka otrais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida kā nepamatots.

45.

Ar savu trešo apelācijas sūdzības pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies tiesību normu piemērošanā, jo tā neesot sodījusi Komisiju par būtiskiem procesuālo prasību pārkāpumiem, kuru dēļ apstrīdētajam lēmumam būtu jāzaudē spēks. Šis apelācijas sūdzības pamats it īpaši ir saistīts ar pamatojuma nesniegšanu attiecībā uz to, kā Komisija kvalificēja izskatāmo turējuma shēmu, un Regulas Nr. 4064/89 3. panta 5. punkta a) apakšpunkta piemērojamību konkrētai darījuma daļai. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Vispārējā tiesa ir atbalstījusi (netiešo, jo nav pamatota) Komisijas nostāju, ka turējuma shēma nav koncentrācija, par ko būtu jāziņo saskaņā ar Regulu Nr. 4064/89. Lai gan šādai nostājai esot tiesiskas sekas, it īpaši attiecībā uz tādiem iespējamiem pircējiem kā apelācijas sūdzības iesniedzēja, apstrīdētā lēmuma 6. punktā ir ietverta tikai izvairīga atsauce uz šo tēmu. Pretstatā apstākļiem, kas izveidojās lietā Bertelsmann un Sony Corporation of America/Impala ( 44 ), argumentācijas neesamība šajā tiesvedībā attiecas uz Komisijas kompetenci un tādējādi runa esot par jautājumiem, kas pēc būtības nav nenozīmīgi vai otršķirīgi. Komisijai esot vajadzējis konstatēt dienu, kurā darījums bija jāpaziņo, lai nodrošinātu atbilstību ziņošanas pienākumam un darījumu apturēšanas pienākumam un vajadzības gadījumā noteiktu sankcijas par šo pienākumu neizpildi.

46.

Vispārējās tiesas konstatējums pārsūdzētā sprieduma 231.–233. punktā, ka Komisija nebija kompetenta lemt par turējuma shēmu, jo tā netika paziņota tādēļ, ka tā nebija koncentrācija, esot apļveida argumentācija, kas nevarot attaisnot pilnīgu argumentācijas trūkumu par to, kādēļ šis darījums nebija uzskatāms par koncentrāciju vai nebija daļa no paziņotās koncentrācijas. Piekrītot tam, ka Komisija nenorāda pamatojumu, kādēļ attiecībā uz Regulu Nr. 4064/89 tiek piemērots izņēmums, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 233. punktā esot pieļāvusi, ka tiek pārkāpts vienlīdzības princips un tiesiskās noteiktības princips. Lagardère sniegtā iespēja izmantot šo izņēmumu to esot nostādījusi izdevīgākā situācijā attiecībā uz VUP pārdošanu, un tādējādi esot ticis pārkāpts vienlīdzības princips. Vēl jo vairāk – Komisijas nostāja esot bijusi pretrunā tās praksei un pamatnostādnēm, no kurām Komisija neesot drīkstējusi novirzīties bez iemeslu norādīšanas, lai nepārkāptu tiesiskās noteiktības principu un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu.

47.

Komisija uzskata, ka šim apelācijas sūdzības pamatam nav juridiskas iedarbības. Komisija un Lagardère uzskata, ka šis apelācijas sūdzības pamats ir nepamatots.

48.

No pastāvīgās judikatūras nepārprotami izriet, ka Komisija nerīkojas pretrunā savam pamatojuma norādīšanas pienākumam, ja, īstenojot pilnvaras pārbaudīt koncentrāciju, tā savā lēmumā neiekļauj detalizētu argumentāciju attiecībā uz tādu koncentrācijas aspektu vērtējumu, kas tai koncentrācijas izvērtēšanas kontekstā šķiet acīmredzami nenozīmīgi, nebūtiski vai tikai otršķirīgi. Būtu grūti šādu detalizētu argumentāciju saskaņot ar nepieciešamību pēc ātras procedūras un īsiem termiņiem, kādus Komisijai ir pienākums ievērot, īstenojot savas pilnvaras pārbaudīt koncentrāciju, un kas veido daļu no konkrētajiem koncentrācijas uzraudzības procedūras apstākļiem ( 45 ).

49.

No tā izriet, ka tad, ja Komisija, pamatojoties uz Regulas Nr. 4064/89 8. panta 2. punktu, koncentrāciju atzīst par saderīgu ar kopējo tirgu, prasība norādīt pamatojumu ir uzskatāma par izpildītu, ja šādā lēmumā ir skaidri norādīti iemesli, kuru dēļ Komisija uzskata, ka attiecīgā koncentrācija (vajadzības gadījumā ar attiecīgo uzņēmumu izdarītiem grozījumiem) nedz rada, nedz nostiprina dominējošu stāvokli, kura dēļ kopējā tirgū vai būtiskā tā daļā tiktu ievērojami ierobežota konkurence ( 46 ).

50.

Lai gan Komisijai tik tiešām nav pienākuma lēmuma, kas pieņemts saskaņā ar Regulu Nr. 4064/89, pamatojumā paust viedokli par visiem tai iesniegtās informācijas elementiem un argumentiem, tostarp tādiem, kam attiecībā uz tās veicamo izvērtēšanu ir tikai sekundāra nozīme, tai tomēr ir jāizklāsta fakti un juridiskie apsvērumi, kuriem tās lēmuma kontekstā ir izšķiroša nozīme. Turklāt argumentācijai ir jābūt loģiskai un bez iekšējām pretrunām ( 47 ).

51.

Iebildumi, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza trešā apelācijas sūdzības pamata ietvaros, ir jāizvērtē, ņemot vērā šos principus.

52.

Pārsūdzētā sprieduma 231.–233. punktā Vispārējā tiesa ir paudusi viedokli, ka, tā kā turējuma shēma pati par sevi nav uzskatāma par koncentrāciju, nebija pienākuma ziņot par šo shēmu saskaņā ar Regulas Nr. 4064/89 4. panta 1. punktu ( 48 ). Un, tā kā turējuma shēma nebija koncentrācija, kas tika pārbaudīta apstrīdētajā lēmumā, Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka Komisijai nebija pienākuma apstrīdētajā lēmumā norādīt pamatojumu, ar kādu tā šo shēmu kvalificē saskaņā ar Regulas Nr. 4064/89 3. panta 5. punkta a) apakšpunktu ( 49 ).

53.

No iepriekš izklāstītā kļūst skaidrs, ka Vispārējās tiesas nostāja ir bijusi šāda: tā kā turējuma shēma pati par sevi nebija uzskatāma par koncentrāciju, paziņotās koncentrācijas kontekstā tās kvalifikācijai bija tikai otršķirīga nozīme un tādēļ Komisijai nebija pienākuma apstrīdētajā lēmumā norādīt pamatojumu šīs shēmas kvalificēšanai saskaņā ar Regulas Nr. 4064/89 3. panta 5. punkta a) apakšpunktu. Uzskatu, ka šī pieeja ir pareiza. Turklāt uzskatu, ka pretstatā apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojumam tā nav apļveida argumentācija. Drīzāk šī argumentācija atbilst Regulas Nr. 4064/89 burtam un garam, jo Komisijas kompetencē ietilpst vienīgi tādu darījumu novērtēšana saskaņā ar Regulu Nr. 4064/89, par kuriem ir jāziņo Komisijai un kas tātad ir uzskatāmi par Kopienas mēroga koncentrāciju.

54.

Turklāt, tā kā jautājums, vai turējuma shēma ietilpst Regulas Nr. 4064/89 3. panta 5. punkta a) apakšpunkta piemērošanas jomā, šajā lietā nevar ietekmēt paziņotās koncentrācijas būtības novērtējumu un vēl jo mazāk tās ietekmes uz konkurenci novērtējumu saskaņā ar šo regulu ( 50 ) un tādējādi nav nozīmīgs tam, vai paziņotā koncentrācija radīja vai nostiprināja dominējošu stāvokli, kam varētu būt ievērojama ietekme uz konkurenci kopējā tirgū, uzskatu, ka Vispārējā tiesa nav kļūdījusies tiesību piemērošanā, uzskatot, ka Komisija savā apstrīdētajā lēmumā norādīja adekvātu pamatojumu.

55.

Attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojumu, ka pārsūdzētajā spriedumā ir izmantota pretrunīga argumentācija, jo Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 142. punktā savus argumentus esot balstījusi uz Regulas Nr. 4064/89 3. panta 5. punkta a) apakšpunkta noteikumiem, vienlaikus noraidot šīs normas piemērošanu, uzskatu, ka Vispārējās tiesas teiktais, ka darījums bija atbilstošs konkrētiem Regulas Nr. 4064/89 3. panta 5. punkta a) apakšpunktā ietvertiem nosacījumiem, neliedz konstatēt, ka netika iegūta izšķiroša ietekme pār pārņemamajiem aktīviem šīs regulas 3. panta 3. punkta izpratnē. Manuprāt, Vispārējās tiesas argumentācija nav bijusi pretrunīga, jo atbilstība dažiem nosacījumiem, kas ietverti Regulas Nr. 4064/89 3. panta 5. punkta a) apakšpunktā, ir pilnīgi saskanīga un, vēl jo vairāk, ar to var atbalstīt konstatējumu, ka netika iegūta izšķiroša ietekme Regulas Nr. 4064/89 3. panta 3. punkta izpratnē.

56.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, uzskatu, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojumi par vienlīdzības, tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības principu pārkāpumu ir jānoraida, jo tie nepārprotami ir atkarīgi no konstatējuma, ka nav sniegts adekvāts pamatojums.

57.

Tādēļ uzskatu, ka trešais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida kā nepamatots.

58.

Ar savu ceturto un pēdējo apelācijas sūdzības pamatu, kas ir iedalīts divās daļās, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies tiesību piemērošanā un ir pieļāvusi acīmredzamas kļūdas novērtējumā, pirmkārt, ignorējot nozīmīgus juridiskus kritērijus, veicot dominējošā stāvokļa radīšanas vai nostiprināšanas vērtējumu, un, otrkārt, attiecībā uz to, vai saistības bija piemērotas, ņemot vērā iedarbīgas konkurences atjaunošanas un attīstīšanas kritērijus un Komisijas teikto par [preču zīmju] portfeļa efektu un konglomerāta efektu.

59.

Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka nav apstrīdams, ka jautājums, vai uzņēmumam ir dominējošs stāvoklis, ir atkarīgs no to ietekmējošā konkurences spiediena pakāpes ( 51 ). Tādējādi Vispārējā tiesa esot kļūdījusies, pārsūdzētā sprieduma 286. punktā konstatējot, ka tās argumentam par Editis sadalīšanu nebija nekādas juridiskas iedarbības, jo tas nebija saistīts ar dominējošā stāvokļa izveidošanu vai nostiprināšanu. Kļūda it īpaši acīmredzama esot tādēļ, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā konstatēja, ka konkurences līdzsvars dažādos konkrētajos tirgos bija balstīts uz nedominējošu duopolu. Šādos apstākļos par konkurences dzinējspēku esot uzskatāma sāncensība starp diviem vienāda izmēra un spēka konkurentiem. Tādēļ Vispārējā tiesa principā neesot drīkstējusi izslēgt, ka tas, ka viens no diviem konkurentiem sadalīšanās dēļ kļuva vājāks, arī radītu dominējošu stāvokli. Turklāt Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 293. un 294. punktā norādot, ka pircēja identitāte būtiski ietekmēja ar Lagardère noslēgtās aktīvu pārdošanas iznākumu, esot atzinusi, ka Lagardère ierosinātās saistības ab initio nemazināja šaubas, cik iedarbīgas ir šīs saistības, kas paredzētas Komisijas paziņojumā par pieņemamiem aizsardzības līdzekļiem saskaņā ar Padomes Regulu (EEK) Nr. 4064/89 un Komisijas Regulu (EK) Nr. 447/98 ( 52 ).

60.

Otrkārt, kā norāda apelācijas sūdzības iesniedzēja, Regulas Nr. 4064/89 preambulas 13. apsvērumā ir teikts, ka iedarbīgas konkurences pakāpe kopējā tirgū esot ne vien jāuztur, bet arī jāattīsta, tātad pēc koncentrācijas pat vēl jāpalielina. Vispārējā tiesa esot kļūdījusies, pārsūdzētā sprieduma 342. punktā konstatējot, ka bija pietiekami, ja konkurences līmenis tika “uzturēts vai attīstīts”.

61.

Vispārējā tiesa acīmredzami esot kļūdījusies arī savā novērtējumā, jo pretēji tās apgalvojumam pārsūdzētā sprieduma 342. un 343. punktā nekas nevarot garantēt, ka tirgus dalībnieks, kam ir ekonomisks stimuls ( 53 ) attīstīt vai saglabāt iedarbīgu konkurenci, ir esošs vai nākotnē iespējams konkurents. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka pretstats starp pārsūdzēto spriedumu un spriedumu lietā Petrolessence un SG2R/Komisija ( 54 ) ir ievērības cienīgs, jo pēdējā minētajā lietā Komisija atteicās saskaņot kādu iespējamu pircēju, jo tas neveica aktīvu darbību attiecīgajā nozarē. Savukārt šajā tiesvedībā ne vien apstrīdētajā lēmumā iekļautajā saistību tekstā neesot bijis prasīts, lai pārņemamo aktīvu pircējs būtu esošs vai iespējams konkurents, bet arī Vispārējā tiesa esot izmantojusi minimālistisku interpretāciju par pircēja spēju saglabāt konkurenci, pārsūdzētā sprieduma 345. punktā piekrītot, ka tas varētu būt tirgus dalībnieks bez pieredzes attiecīgajā tirgū.

62.

Saskaņā ar spriedumu lietā Petrolessence un SG2R/Komisija ( 55 ), lai novērtētu pircēja spēju nodrošināt iedarbīgu un ilgstošu konkurenci, ir jānoraida kandidāti bez pieredzes attiecīgajā tirgū. Turklāt pretēji pārsūdzētā sprieduma 345. punktā teiktajam saistībās nav jāprasa, lai pircējs atstātu amatā pārņemamo aktīvu pašreizējos pārvaldītājus. Pircējs, kas jau darbojas attiecīgajā nozarē, izraisa daudz lielāku interesi nekā pircējs finansētājs, jo pirmajam minētajam pēc definīcijas ir pieredzējusi darbinieku komanda, kas spēj uzturēt un attīstīt atsavināto aktīvu konkurētspēju. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 347. punktā nepareizi ir noraidījusi tās apgalvojumus par tūlītēju pircēju [upfront buyer]. Kā norāda apelācijas sūdzības iesniedzēja, pēc Editis sadalīšanas pēdējās minētās izplatīšanas centrā tika zaudēts apgrozījuma apjoms, kas atbilst četrām izdevniecībām, ko joprojām uztur Lagardère. Tādējādi pircēja identitāte esot bijusi būtiski nozīmīga saistību iedarbības ziņā – lai nodrošinātu, ka tas izplatīšanas centram varētu nodrošināt ekvivalentu piegādes apjomu. Tādēļ apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka, ja nav tūlītēja pircēja, saistībām nav juridiskas iedarbības un ka, piekrītot konkrētajam pircējam finansētājam, Editis tika strukturāli vājināta.

63.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā ir konstatējusi, ka apstrīdētajā lēmumā pareizi tika iztirzātas sekas, kas saistītas ar portfeļa efektu un konglomerāta efektu, taču tiesa neesot pārliecinājusies, vai Lagardère ierosinātās saistības juridiskā ziņā bija pietiekamas. Tādējādi Vispārējā tiesa esot izmantojusi fragmentētu pieeju, saskaņā ar kuru ir tikusi novērtēta pārklāšanās katrā atsevišķā tirgū, bet nav tikusi ņemta vērā darījuma iedarbība uz visiem konkrētajiem tirgiem globālākā mērogā, kā Tiesa bija darījusi lietā Bertelsmann un Sony Corporation of America/Impala  ( 56 ).

64.

Komisija un Lagardère uzskata, ka šis apelācijas sūdzības pamats ir nepamatots.

65.

Šis apelācijas sūdzības pamats ir saistīts ar Vispārējās tiesas izskatītajām saistībām, kurām Komisija piekrita apstrīdētajā lēmumā.

66.

Attiecībā uz šā apelācijas sūdzības pamata pirmo daļu ( 57 ) uzskatu, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 284. punktā pareizi ir norādījusi, ka saskaņā ar Regulas Nr. 4064/89 8. panta 3. punktu koncentrāciju par nesaderīgu ar kopējo tirgu drīkst atzīt vienīgi tad, ja tā rada vai nostiprina dominējošu stāvokli, kura dēļ tiktu ievērojami ierobežota konkurence kopējā tirgū ( 58 ). Saistības, ko saskaņā ar Regulas Nr. 4064/89 8. panta 2. punktu Komisijai ierosināja attiecīgie uzņēmumi, ja tiem piekrita Komisija, veidoja pamatu, uz kura saskaņā ar šo pantu tika pieņemts lēmums ( 59 ). Uzskatu, ka, ja Komisijai tika ierosinātas saistības, vispārīgais novērtējums par to, vai koncentrācija rada vai nostiprina dominējošu stāvokli, nevarēja tikt nošķirts no šo saistību izvērtēšanas ( 60 ). Tādējādi, ja saistības bija pieņemamas Komisijai, tās veidoja koncentrācijas neatņemamu sastāvdaļu un tādējādi arī Komisijas veiktā šīs koncentrācijas visaptverošā un galīgā novērtējuma sastāvdaļu. Turklāt jautājums par dominēšanu tirgū un līdz ar to par ierosinātajām saistībām vienmēr ir jāizvērtē saistībā ar definētajiem konkrētajiem tirgiem. Manuprāt, ja tiktu konstatēts citādi, tiktu mazināta koncentrācijas novērtējumam vajadzīgā stingrība. Lai gan jautājums par to, vai uzņēmums atrodas dominējošā stāvoklī (saskaņā ar LESD 102. pantu vai Regulu Nr. 4064/89), neapšaubāmi ir atkarīgs no konkurences spiediena pakāpes, kas tiek izdarīts uz šo uzņēmumu, šāds novērtējums vienmēr ir jāveic definēto konkrēto tirgu kontekstā.

67.

Tādēļ uzskatu, ka Vispārējā tiesa ir pareizi konstatējusi, ka Komisija nevarēja koncentrāciju atzīt par nesaderīgu, pamatojoties tikai uz to, ka tā mainīja attiecīgo pušu sākotnējo nostāju par konkrētajiem tirgiem ( 61 ). Turklāt, uzmanīgi lasot pārsūdzētā sprieduma 285. un 286. punktu, pretēji apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojumiem kļūst skaidrs, ka Vispārējā tiesa nav uzskatījusi, ka pārņemamo aktīvu, kas veido 60 % no VUP apgrozījuma pasaulē, atsavināšana, Lagardère paturot atlikušo daļu, nebija nozīmīga vērtējumam par to, vai tika radīts vai nostiprināts dominējošs stāvoklis, kas ievērojami ierobežo konkurenci kopējā tirgū. Vispārējā tiesa ir tikai norādījusi, ka Editis sadalīšana pati par sevi nebija pietiekams kritērijs, lai ļautu konstatēt vajadzīgo nelabvēlīgo ietekmi uz konkurenci. Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 288. punktā ir pareizi piebildusi, ka skaitļi par abu uzņēmumu apgrozījumu pasaulē nevarēja sniegt nozīmīgas norādes, jo dominējošā stāvokļa novērtējums ir jāveic definēto tirgu kontekstā. Tādēļ Vispārējā tiesa pretēji apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojumiem principā nav izslēgusi, ka tas, ka viens no diviem konkurentiem savas sadalīšanas dēļ kļuva vājāks, nevarēja novest līdz dominējošā stāvokļa izveidei. Vēl piebildīšu: kā savā procesuālajā rakstā norāda Lagardère, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 290. punktā ir konstatējusi, ka netika pierādīts, ka Editis tika sadalīta, jo saistībās tika prasīts atsavināt gandrīz visus pārņemamos aktīvus.

68.

Attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējas kritiku par Vispārējās tiesas teikto pārsūdzētā sprieduma 293. un 294. punktā uzskatu, ka teksta “katrā ziņā” ( 62 ) izmantošana pārsūdzētā sprieduma 293. punkta sākumā kopā ar 293. un 294. punkta faktisko saturu, kurā Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka tai izskatāmās lietas ietvaros nav iesniegti vajadzīgie pierādījumi, lai in concreto novērtētu, kāda ietekme uz konkurenci bija Editis sadalīšanai, rāda, ka tas tika iekļauts tikai informācijas pilnīguma pēc.

69.

Līdz ar to Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav varējusi apstrīdēt to, ka Komisija nenovērtēja Editis sadalīšanas ietekmi uz tās spēju radīt tādu konkurences spiedienu, kāds pastāvēja pirms koncentrācijas, jo tas bija atkarīgs no saistībās paredzētā pircēja, kas pērk pārdodamos aktīvus, spējas uzturēt vai attīstīt iedarbīgu konkurenci. Minētā tiesa ir norādījusi, ka tā nav vērtējusi šo jautājumu, jo tai izskatāmās lietas ietvaros nav tikusi nosūtīta informācija, kas nepieciešama, lai novērtētu, kādi līdzekļi bija vajadzīgi, lai rezultatīvi konkurētu ar Lagardère. Piebildīšu, ka šīs tiesvedības ietvaros apelācijas sūdzības iesniedzēja neapstrīd Vispārējās tiesas teikto, ka tai nav iesniegti pietiekami pierādījumi.

70.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru iebildumi pret Vispārējās tiesas sprieduma pamatiem, kas minēti tikai informācijas pilnīguma pēc, ir uzreiz jānoraida, jo šādi pamati nav pietiekami, lai atceltu spriedumu ( 63 ).

71.

Lai būtu pilnīgi skaidrs, piebildīšu: fakts ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 294. punktā ir norādījusi, ka pircēja identitāte būtiski ietekmē atsavināmo aktīvu pārdošanas iznākumu, nenozīmē, ka minētā tiesa būtu atzinusi, ka Lagardère ierosinātais aizsardzības līdzeklis ab initio dzēsa jebkādas šaubas par šā aizsardzības līdzekļa iedarbīgumu, kā paredzēts Komisijas paziņojumā par aizsardzības līdzekļiem ( 64 ). Lai gan šā paziņojuma 7. punktā ir noteikts, ka koncentrācijā iesaistītajām pusēm no paša sākuma ir jāizvairās no jebkādas nenoteiktības saistībā ar faktoriem, kas varētu likt Komisijai noraidīt ierosināto aizsardzības līdzekli, manuprāt, nav tā, ka saistības būtu obligāti jāīsteno vēl pirms lēmuma par apvienošanās atļaušanu. Šā paziņojuma 5. punktā ir skaidri noteikts, ka, lai gan šādas saistības “var piedāvāt un realizēt pirms apstiprināšanas lēmuma pieņemšanas”, “tomēr parasti puses dara zināmas savas saistības, kuru mērķis ir noteiktā laika posmā pēc apstiprināšanas lēmuma pieņemšanas panākt koncentrācijas saderību ar kopējo tirgu”.

72.

Saskaņā ar tā paša paziņojuma 19. punktu, kurā runa ir par aktīvu atsavināšanu, priekšnosacījums tam, lai Komisija pieņemtu lēmumu par apvienošanās atļaušanu, ir tas, ka dzīvotspējīgs uzņēmums līdz konkrētam termiņam tiek nodots piemērotam pircējam. Tādēļ aktīvu atsavināšanas gadījumā pircēja piemērotība un līdz ar to identitāte vienmēr ir nozīmīga lietai. Tomēr, manuprāt, šādos aktīvu atsavināšanas gadījumos ir pietiekami, ka lēmums par apvienošanās atļaušanu ir atkarīgs no saistībām, kurās cita starpā ir konkretizēti atbilstoši kritēriji, pēc kuriem attiecīgajiem aktīviem saprātīgā laikposmā var izraudzīties piemērotu pircēju. Tomēr Komisija pieprasa tūlītēju pircēju ( 65 ), ja tiek pārdota vienīgi daļa ( 66 ) no pārdodamā uzņēmuma ( 67 ). Tā kā izskatāmajā lietā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 290. punktā ir konstatējusi, ka Lagardère piekrita atsavināt gandrīz visus pārņemamos aktīvus un tādējādi 80 % no frankofonajiem aktīviem, acīmredzot šādi aktīvi paši par sevi būtu uzskatāmi par dzīvotspējīgu uzņēmumu ( 68 ). Tādēļ uzskatu, ka prasība informēt par šo aktīvu tūlītēju pircēju būtu nesamērīga.

73.

Manuprāt, līdz ar to ceturtā apelācijas sūdzības pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

74.

Attiecībā uz apgalvojumu, ka Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā nepieciešamību uzturēt un attīstīt iedarbīgu konkurenci, vēlos pārfrāzēt jau teikto, ka Regulas Nr. 4064/89 8. panta 2. punkta izpratnē pietiek ar to, ka paziņotā koncentrācija ar grozījumiem, ko ierosinātajās saistībās izklāstījuši attiecīgie uzņēmumi, nedz rada, nedz nostiprina dominējošu stāvokli. Komisija un Lagardère savos procesuālajos rakstos pareizi norāda, ka tādējādi attiecīgo uzņēmumu ierosinātajām saistībām, kas saskaņā ar Regulas Nr. 4064/89 8. panta 2. punktu tiek iesniegtas Komisijai, nav jāuzlabo sākotnējie konkurences apstākļi, kas pastāvēja pirms koncentrācijas. Manuprāt, ja tiktu konstatēts pretējais, tiktu pārkāpts samērīguma princips ( 69 ). Vēl jo vairāk – kā Komisija pareizi norāda savā procesuālajā rakstā, Komisija nevar izmantot koncentrācijas uzraudzības procedūru un it īpaši uzņēmumu ierosināto saistību novērtēšanu kā līdzekli vai iespēju praktizēt “tirgus inženieriju vai ekonomikas plānošanu”.

75.

Vēl piebildīšu, ka atsauce uz “nepieciešamību saglabāt un attīstīt efektīvu konkurenci” ir ietverta ne vien Regulas Nr. 4064/89 preambulas 13. apsvērumā, kā norādījusi apelācijas sūdzības iesniedzēja, bet arī Regulas Nr. 4064/89 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā. Manuprāt, šīs frāzes izmantošana Regulas Nr. 4064/89 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā uzsver, ka Komisijai tirgi ir jāizvērtē ar dinamisku, uz nākotni orientētu pieeju. It īpaši tādēļ, ka tajā pašā normā ir atsauce uz iespējamu [potenciālu] konkurenci. Tomēr šīs normas nevar izmantot, neņemot vērā kontekstu un veidā, kas noteikti deformētu gan šo normu garu, gan citu Regulas Nr. 4064/89 normu (piemēram, 8. panta 2. un 3. punkta) nepārprotamo tekstu.

76.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir acīmredzami kļūdījusies savā novērtējumā par pircēja finansētāja spēju būt vai kļūt par konkurentu ( 70 ). Būtībā apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka, ņemot vērā spriedumu lietā Petrolessence un SG2R/Komisija ( 71 ), kandidāti bez pieredzes attiecīgajā tirgū ir jānoraida.

77.

Uzskatu, ka Vispārējā tiesa nav kļūdījusies, konstatējot, ka pircējs finansētājs bija iespējams [potenciāls] konkurents, ja tam būtu bijusi patiesa spēja uzturēt vai saglabāt iedarbīgu konkurenci attiecīgajā tirgū, lai gan tam nebija pieredzes šajā tirgū. Vispārējā tiesa pareizi ir piebildusi, ka pircējs finansētājs varēja paļauties uz savu pieredzi citos tirgos ( 72 ) vai, vēl jo vairāk, pircējs finansētājs katrā ziņā varēja, ja vien tas to vēlētos, paturēt esošo, tātad pieredzējušo atsavinātās sabiedrības vadību ( 73 ).

78.

Manuprāt, ikviena koncentrācija un ar to saistīto iespējamo saistību īstenojamība katrā atsevišķā gadījumā ir jāvērtē individuāli. Fakts, ka lietā Petrolessence un SG2R/Komisija netika apstiprināts konkrēts attiecīgo atsavināto aktīvu pircējs, nekādā ziņā neļauj pāragri spriest par šīs koncentrācijas iznākumu. Vēl jo vairāk – varu vien uzsvērt milzīgās atšķirības starp šīs lietas un lietas Pertrolessence un SG2R/Komisija faktiskajiem apstākļiem un it īpaši faktu, ka pēdējā minētajā gadījumā pircējs vēlējās iegādāties tikai mazu daļu no atsavināmiem aktīviem.

79.

Attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojumiem saistībā ar Vispārējās tiesas konstatējumu pārsūdzētā sprieduma 347. punktā jautājumā par tūlītēju pircēju atsaukšos uz saviem argumentiem šo secinājumu 72. punktā, t.sk. par Komisijas paziņojuma par aizsardzības līdzekļiem 19. un 20. punkta piemērošanu ( 74 ). Turklāt uzskatu, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojums par Editis strukturālo vājināšanu, ko Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 290. punktā nav varējusi konstatēt, ir uzskatāms par iebildumu pret Vispārējās tiesas vērtējumu par faktiem un tas ir jānoraida kā nepieļaujams, ja vien nav izvirzīti apgalvojumi par faktu sagrozīšanu.

80.

Arī jautājumā par portfeļa efektu un konglomerāta efektu uzskatu, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja faktiski iebilst pret Vispārējās tiesas sniegto lietas faktisko apstākļu novērtējumu un tādēļ apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojums ir jānoraida kā nepieļaujams, ja vien netiek izvirzīti apgalvojumi par faktu sagrozīšanu. Katrā ziņā uzskatu, ka Vispārējā tiesa nav izmantojusi fragmentētu pieeju lietai, pamatojoties tikai uz tirgu pārklāšanos ( 75 ). Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 314. punktā ir konstatējusi, ka Komisija nebija acīmredzami kļūdījusies savā novērtējumā, uzskatot, ka minētā koncentrācija neradīs konglomerāta efektu, ņemot vērā paturēto aktīvu un aktīvu, kas tiktu pievienoti Lagardère konglomerāta resursiem, ierobežoto apjomu. Pārsūdzētā sprieduma 315. punktā Vispārējā tiesa ir izvērtējusi Komisijas konstatējumus apstrīdētā lēmuma 996. un nākamajos punktos par koncentrācijas vertikālās integrācijas efektu un konglomerāta efektu un ir atbalstījusi Komisijas vispārīgo konstatējumu 996. punktā, ka, pārdodot aktīvus, kas rada 60–70 % no VUP apgrozījuma frankofonajos tirgos, cita starpā lielā mērā tiktu neitralizēts vertikālās koncentrācijas efekts un konglomerāta efekts, kuru rašanos nosaka apvienotā uzņēmuma kopīgais pārdošanas apjoms frankofonajā grāmatu tirdzniecībā. Pārsūdzētā sprieduma 316. punktā Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka tam, ka gandrīz pilnīgi tika neitralizēta Lagardère un Editis darbības horizontālā pārklāšanās ietekmētajos frankofonajos tirgos, būtu bijušas tādas loģiskas sekas, ka tiktu neitralizēts mēroga efekts un preču zīmju uzkrāšana sabiedrībā, kas rastos atļautās koncentrācijas rezultātā.

81.

Manuprāt, līdz ar to ceturtā apelācijas sūdzības pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

82.

Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 118. pantu, lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija un Lagardère ir prasījusi piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējai spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

83.

Iepriekš izklāstīto apsvērumu dēļ ierosinu Tiesai lemt šādi: