1.

Ar apelācijas sūdzību, par ko ir šie secinājumi, Recylex SA, Fonderie et Manufacture de Métaux SA un Harz‑Metall GmbH (turpmāk tekstā kopā – “Recylex” vai “apelācijas sūdzības iesniedzēji”) lūdz atcelt 2019. gada 23. maija spriedumu Recylex u.c./Komisija  ( 2 ), ar kuru Vispārējā tiesa noraidīja prasību, ko minētie uzņēmumi bija iesnieguši par Eiropas Komisijas 2017. gada 8. februāra lēmumu par procedūru saskaņā ar LESD 101. pantu  ( 3 ) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

2.

Minētās apelācijas lietas ietvaros Tiesai tiek lūgts spriest konkrēti par to, kā interpretēt Komisijas Paziņojuma par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu gadījumos  ( 4 ) (turpmāk tekstā – “2006. gada Paziņojums par iecietību”) 26. punkta trešo daļu, kurā ir paredzēts par dažiem pārkāpuma elementiem no naudas soda daļēji atbrīvot uzņēmumus, kas atbilst noteiktiem nosacījumiem. Tiesai būs konkrēti jāizskaidro, kādā mērā pielaides kritēriji, lai uzņēmumi saņemtu minētajā tiesību normā paredzēto daļējo atbrīvojumu, ir grozīti salīdzinājumā ar iepriekšējo paziņojuma par iecietību versiju  ( 5 ) (turpmāk tekstā – “2002. gada Paziņojums par iecietību”), ievērojot Komisijas pieņemto formulējumu, kas atšķiras no minētā pēdējā paziņojuma 23. punkta trešajā daļā iekļautā formulējuma.

I.

Tiesiskais regulējums

3.

2006. gada Paziņojuma par iecietību trešajā daļā ir aplūkoti naudas soda samazinājumi. A iedaļa “Prasības, kas jāizpilda, lai pretendētu uz sodanaudas [naudas soda] samazinājumu” ietver 23.–26. punktu. Saskaņā ar 23. punktu “uzņēmumi, kuri atklāj savu dalību iespējamā kartelī, kas ietekmē Kopienu, un kuri neatbilst iepriekš minētajā II iedaļā [par atbrīvojumu no sodanaudas] izklāstītajiem noteikumiem, var pretendēt uz tās sodanaudas [naudas soda], kas tiem citādi būtu uzlikta, samazinājumu”. Atbilstoši nākamajam, 24. punktam, “lai varētu pretendēt uz sodanaudas [naudas soda] samazinājumu, uzņēmumam ir jāiesniedz Komisijai pierādījumi par iespējamo pārkāpumu, kas būtiski papildina pierādījumus, kas jau ir Komisijas rīcībā”. 25. punktā ir definēts “pievienotās vērtības” jēdziens. Minētā punkta pēdējā teikumā ir precizēts, ka “[..] minēto pierādījumu vērtību ietekmē arī apstiprināšana ar faktiem no citiem avotiem, kas vajadzīga, lai varētu balstīties uz iesniegtajiem pierādījumiem pret citiem uzņēmumiem, kas iesaistīti šajā lietā, tādējādi neatspēkojamiem pierādījumiem piešķir lielāku vērtību nekā tādiem pierādījumiem, kuri apstrīdēšanas gadījumā ir jāapstiprina ar faktiem”.

4.

2006. gada Paziņojuma par iecietību 26. punkta pirmā daļa ir formulēta šādi:

–

pirmais uzņēmums, kas sniedz pierādījumus ar būtisku pievienoto vērtību, – 30–50 % samazinājums,

–

otrais uzņēmums, kas sniedz pierādījumus ar būtisku pievienoto vērtību, – 20–30 % samazinājums,

–

turpmākie uzņēmumi, kas sniedz pierādījumus ar būtisku pievienoto vērtību, – samazinājums līdz 20 %.”

5.

Saskaņā ar 2006. gada Paziņojuma par iecietību 26. punkta trešo daļu “ja pretendents uz sodanaudas samazinājumu [25.] punkta nozīmē pirmais iesniedz neatspēkojamus pierādījumus, kurus Komisija izmanto, lai konstatētu papildu faktus, kas pastiprina pārkāpuma nopietnību vai pagarina tā ilgumu, Komisija neņem vērā minētos papildu faktus, nosakot sodanaudu uzņēmumam, kas iesniedzis šos pierādījumus”  ( 6 ).

6.

Atbilstoši 2002. gada Paziņojuma par iecietību 23. punkta trešajai daļai “[..] ja uzņēmums iesniedz pierādījumus, kas attiecas uz Komisijai iepriekš nezināmiem faktiem, kuri tieši attiecas uz iespējamā karteļa [iespējamās aizliegtās vienošanās] nopietnumu [smagumu] vai ilgumu, Komisija neņem tos vērā, nosakot sodanaudu uzņēmumam, kas iesniedzis šos pierādījumus”.

II.

Tiesvedības priekšvēsture

7.

Tiesvedības priekšvēsture, ciktāl tai ir nozīme šajā lietā, ir aprakstīta pārsūdzētā sprieduma 1.–11. un 67.–72. punktā.

8.

Apelācijas sūdzības iesniedzēji ir sabiedrības, kuras dibinātas attiecīgi Beļģijā, Francijā un Vācijā un ražo pārstrādātu svinu un citus produktus (polipropilēnu, cinku un īpašus metālus).

9.

Ar apstrīdēto lēmumu Komisija konstatēja, ka Recylex un citi trīs uzņēmumi – Campine NV un Campine Recycling NV (turpmāk tekstā kopā – “Campine”), Eco‑Bat Technologies Ltd, Berzelius Metall GmbH un Société de traitement chimique des métaux SAS (turpmāk tekstā kopā – “Eco‑Bat”) un Johnson Controls, Inc., Johnson Controls Tolling GmbH & Co. KG un Johnson Controls Recycling GmbH (turpmāk tekstā kopā – “JCI”) – pārkāpjot LESD 101. panta noteikumus, bija piedalījušies vienotā un turpinātā pārkāpumā saistībā ar automašīnu svina‑skābes akumulatoru atkritumiem, kuri tiek izmantoti pārstrādāta svina ražošanai, un šis pārkāpums bija īstenots laikposmā no 2009. gada 23. septembra līdz 2012. gada 26. septembrim, un tas ir noticis nolīgumu un/vai saskaņotas rīcības formā, minētajiem uzņēmumiem saskaņojot cenas (skat. apstrīdētā lēmuma 1. pantu).

10.

Izmeklēšana sākās pēc tam, kad bija iesniegts kāds pieteikums par atbrīvojumu no naudas soda saskaņā ar 2006. gada Paziņojumu par iecietību, ko JCI iesniedza 2012. gada 22. jūnijā. 2012. gada 13. septembrī Komisija minētajam uzņēmumam piešķīra nosacītu atbrīvojumu saskaņā ar minētā paziņojuma 18. punktu (apstrīdētā lēmuma 29. apsvērums).

11.

No 2012. gada 26. septembra līdz 28. septembrim Komisija veica pārbaudes JCI, Recylex, Eco‑Bat un Campine telpās, kuras atrodas Beļģijā, Francijā un Vācijā (apstrīdētā lēmuma 30. apsvērums).

12.

Vispirms Eco‑Bat 2012. gada 27. septembrī un pēc tam Recylex 2012. gada 23. oktobrī iesniedza pieteikumu par iecietības programmas piemērošanu vai, pakārtoti, pieteikumu par naudas soda apmēra samazināšanu atbilstoši 2006. gada Paziņojumam par iecietību. 2012. gada 4. decembrī Campine savukārt iesniedza pieteikumu par naudas soda apmēra samazināšanu saskaņā ar to pašu paziņojumu (apstrīdētā lēmuma 31. apsvērums).

13.

2015. gada 24. jūnijā Komisija sāka administratīvu procesu pret JCI, Recylex, Eco‑Bat un Campine un paziņoja tiem viņu attiecīgos parādus. Tās pašas dienas vēstulē Komisija informēja Eco‑Bat un Recylex par savu pagaidu secinājumu, atbilstoši kuram pierādījumi, ko šie pēdējie minētie bija iesnieguši, bija ar būtisku pievienoto vērtību 2006. gada Paziņojuma par iecietību 24. un 25. punkta izpratnē, un tāpēc par savu nodomu samazināt naudas soda apmēru, kas tiem būtu ticis uzlikts. Komisija arī informēja Campine par savu nodomu nesamazināt tam noteikto naudas sodu (apstrīdētā lēmuma 33. apsvērums).

14.

Apstrīdētajā lēmumā Komisija ir noteikusi apelācijas sūdzības iesniedzējiem solidāri samaksāt naudas sodu 26 739 000 EUR apmērā par to dalību konstatētajā pārkāpumā laikposmā no 2009. gada 23. septembra līdz 2012. gada 26. septembrim (skat. 1. panta 1. punkta d) apakšpunktu un 2. panta 1. punkta d) apakšpunktu).

15.

Apstrīdētā lēmuma 384.–411. apsvērumā Komisija pauda savu viedokli par 2006. gada Paziņojuma par iecietību piemērošanu pārkāpumā vainojamajiem uzņēmumiem.

16.

Tā, pirmkārt, konstatējusi, ka JCI sadarbība atbilst minētā paziņojuma 12. punktā noteiktajiem nosacījumiem, piešķīra tam atbrīvojumu no naudas sodiem minētā paziņojuma 8. punkta a) apakšpunkta izpratnē (apstrīdētā lēmuma 384.–386. apsvērums).

17.

Otrkārt, Komisija uzskatīja, ka Eco‑Bat ir bijis pirmais uzņēmums, kas iesniedzis pierādījumus ar būtisku pievienoto vērtību, un piešķīra tam maksimālo naudas soda apmēra samazinājumu 50 % apmērā, kas minēts 2006. gada Paziņojuma par iecietību 26. punkta pirmās daļas pirmajā ievilkumā (apstrīdētā lēmuma 387.–393. apsvērums).

18.

Treškārt, Komisija piešķīra Recylex naudas soda samazinājumu 30 % apmērā saskaņā ar 2006. gada Paziņojuma par iecietību 26. punkta pirmās daļas otro ievilkumu, uzskatot, ka Recylex ir bijis otrais uzņēmums, kas iesniedzis pierādījumus ar būtisku pievienoto vērtību par, konkrēti: i) karteļa izcelsmi, ii) dažādiem pret konkurenci vērstiem kontaktiem, ko nenorādīja citi uzņēmumi, iii) daudzpusējo sanāksmi Vindhāgenē [Windhagen] 2009. gada 23. septembrī, kas iezīmēja pārkāpuma sākumu, un iv) dažādiem telefoniskiem kontaktiem un ziņojumu apmaiņu starp pašu Recylex un tā konkurentiem (apstrīdētā lēmuma 394.–399. apsvērums). Komisija noraidīja Recylex argumentus, vērstus uz lielāka naudas soda samazinājuma – no 30 % līdz 50 % – saņemšanu. It īpaši Komisija, lai gan atzina, ka Recylex pirmais bija sniedzis skaidrojumus par Vindhāgenes sanāksmi, precizēja, ka minētie elementi attiecās uz “organizatoriskiem jautājumiem” un ka pārbaudes laikā Campine uzņēmumā tā bija ieguvusi “pamatotus pierādījumus” par minētās sanāksmes dienaskārtību un saturu (apstrīdētā lēmuma 401. apsvērums, kurā ir atsauce uz 68. un 69. apsvērumu). Komisija arī noraidīja Recylex argumentu, atbilstoši kuram šis uzņēmums esot bijis pirmais, kurš sniedzis pierādījumus par karteļa darbību Francijā. Šajā ziņā Komisija precizēja, ka tās “rīcībā jau bija informācija par karteļa ģeogrāfisko izplatību, tostarp attiecībā uz Franciju” (apstrīdētā lēmuma 402. apsvērums).

19.

Visbeidzot, Komisija noraidīja Campine iesniegto pieteikumu par naudas soda apmēra samazināšanu (apstrīdētā lēmuma 404.–411. apsvērums).

III.

Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums

20.

2017. gada 18. aprīlī Recylex par apstrīdēto lēmumu iesniedza prasību saskaņā ar LESD 263. pantu, lai panāktu tam noteiktā naudas soda apmēra samazinājumu. Savas prasības pamatojumam Recylex izvirzīja sešus pamatus. Ar pirmajiem diviem pamatiem tas apgalvoja, ka ir pieļauta kļūda 2006. gada Paziņojuma par iecietību 26. punkta trešās daļas piemērošanā. Būtībā uzņēmums apgalvoja, ka tam būtu bijis jāsaņem minētajā tiesību normā paredzētais daļējais atbrīvojums no naudas soda, jo tas pirmais bija iesniedzis pamatotus pierādījumus, uz kuriem Komisija bija balstījusies, lai konstatētu, pirmām kārtām, pārkāpuma sākuma datumu (pirmais pamats) un, otrām kārtām, pārkāpuma izplatību Francijas tirgū (otrais pamats). Ar trešo pamatu Recylex apstrīdēja 10 % soda palielinājumu, kas tam piemērots, pamatojoties uz Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai  ( 7 ) 37. punktu. Ar ceturto pamatu tas apgalvoja, ka Komisija tam ir kļūdaini piešķīrusi naudas soda samazinājumu 30 % apmērā, piemērojot 2006. gada Paziņojuma par iecietību 26. punkta pirmās daļas otro ievilkumu, nevis 50 % apmērā uz pirmā ievilkuma pamata, lai gan šis uzņēmums pirmais bija iesniedzis pamatotus pierādījumus par pārkāpuma ilgumu un tā ģeogrāfisko izplatību. Piektajā pamatā bija norāde par to, ka ir pārkāpti samērīguma un nediskriminācijas principi un princips par sodu individualizāciju. Visbeidzot, ar sesto pamatu Recylex lūdza Vispārējo tiesu izmantot savu neierobežoto kompetenci, lai noteiktu tiem samaksas kārtību vēl nesamaksātajai naudas soda daļai.

21.

Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa pilnībā noraidīja prasību un piesprieda Recylex atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

IV.

Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi

22.

Ar pieteikumu, kas Tiesas kancelejā reģistrēts 2019. gada 23. jūlijā, Recylex iesniedza apelācijas sūdzību, par ko ir šie secinājumi.

23.

Savā apelācijas sūdzībā Recylex lūdz Tiesu:

–

atcelt pārsūdzēto spriedumu daļā, kurā ir apstiprināts naudas sods, ko Komisija tam uzlikusi ar apstrīdēto lēmumu, un daļā, kurā tam piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus;

–

atcelt apstrīdēto lēmumu daļā, kurā Komisija tam ir uzlikusi naudas sodu 26 739 000 EUR apmērā;

–

samazināt naudas soda apmēru  ( 8 ) un

–

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tostarp tos, kuri attiecas uz tiesvedību Vispārējā tiesā.

24.

Komisija lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest Recylex atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

V.

Analīze

A.

Ievada apsvērumi

25.

Iecietības programmu mērķis ir panākt, lai uzņēmumi, kas piedalās kādā slepenā kartelī, ko pēc būtības ir grūti atklāt un izmeklēt, tiktu mudināti par to ziņot un sadarboties ar konkurences iestādi, tādējādi ļaujot ātri izbeigt pārkāpumu. Minēto programmu pamatā ir ideja, ka tirgu, patērētāju un pašu šīs nelegālās darbības rezultātā cietušo subjektu ieinteresētība karteļu atklāšanā un sodīšanā ir svarīgāka par ieinteresētību to uzņēmumu sodīšanā, kuri nolemj sadarboties  ( 9 ).

26.

2006. gada Paziņojumā par iecietību ir ietvertas pamatnostādnes par pārskatāmību un Komisijas apzināšanos par tiesisko paļāvību, ko tas radīs uzņēmumiem, kuri vēlas sadarboties  ( 10 ), kuras Komisija apņemas ievērot pieteikumu par iecietības programmas piemērošanu izskatīšanā. Tātad runa ir par uzvedības normām, ar ko ir paredzēts panākt ārēju iedarbību un kas norāda uz praksi, kura jāievēro un no kuras noteiktā gadījumā Komisija nevar atkāpties, nenorādot iemeslus, kas būtu saderīgi ar vienlīdzīgas attieksmes principu  ( 11 ).

27.

Ir arī jānorāda, ka noteikumiem iecietības programmas piemērošanas jomā ir izņēmuma raksturs attiecībā pret Savienības tiesību normām, kuras aizliedz pret konkurenci vērstas aizliegtas vienošanās, un ka attiecīgi tie ir jāinterpretē šauri  ( 12 ).

28.

Recylex savas apelācijas pamatojumam izvirza trīs pamatus.

29.

Ar pirmo un otro pamatu tas apstrīd to, kā Vispārējā tiesa interpretējusi 2006. gada Paziņojuma par iecietību 26. punkta trešo daļu, kā arī to, kā šis noteikums piemērots prasītāju [šajā tiesvedībā – apelācijas sūdzības iesniedzēju] situācijai. Tāpēc šos abus pamatus es aplūkošu kopā.

30.

Ar trešo apelācijas pamatu Recylex pārmet Vispārējai tiesai kļūdainu secinājumu, ka Komisija neesot pieļāvusi nekādu kļūdu, nepiešķirot tam samazinājumu amplitūdā no 30 līdz 50 % atbilstoši 2006. gada Paziņojuma par iecietību 26. punkta pirmās daļas pirmajam ievilkumam.

B.

Par pirmo un otro apelācijas pamatu

31.

Pirmais apelācijas pamats ir par pārsūdzētā sprieduma 79.–99. punktu un ir sadalīts trīs daļās. Pirmajā daļā Recylex apgalvo, ka Vispārējās tiesas argumentācijai trūkst konsekvences un skaidrības attiecībā uz juridiskajiem kritērijiem, uz kuriem balstās daļējā atbrīvojuma piešķiršana 2006. gada Paziņojuma par iecietību 26. punkta trešās daļas izpratnē. Apelācijas pirmā pamata otrajā un trešajā daļā Recylex apgalvo attiecīgi, ka ir sagrozīti pierādījumi un pārkāpti noteikumi par pierādīšanas pienākumu, ciktāl Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Campine ar roku rakstītās piezīmes ir ļāvušas Komisijai konstatēt, ka 2009. gada 23. septembrī Vindhāgenē ir notikusi daudzpusēja pret konkurenci vērsta sanāksme.

32.

Otrais apelācijas pamats ir vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 100.–108. punktu, un tajā Recylex apgalvo, ka ir kļūdaini interpretēti un piemēroti nosacījumi daļējā atbrīvojuma piešķiršanai 2006. gada Paziņojuma par iecietību 26. punkta trešās daļas izpratnē, ciktāl Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Komisija ir pareizi liegusi piemērot minēto tiesību normu prasītājiem, pamatojoties tikai uz konstatējumu, ka minētā iestāde jau zināja, ka pret konkurenci vērstā aizliegtā vienošanās bija attiecināma arī uz Franciju.

1.

Par apelācijas pirmā pamata pirmo daļu un par apelācijas otro pamatu: pamatu nekonsekvence un kļūda tā juridiskā kritērija interpretācijā, kas ir nozīmīgs daļējā atbrīvojuma piešķiršanai

a)

Pārsūdzētais spriedums

33.

Pārsūdzētā sprieduma 79.–99. punktā Vispārējā tiesa izskatīja pirmo prasības pamatu, ar kuru Recylex apstrīdēja Komisijas lēmumu liegt tam daļēju atbrīvojumu ar atsauci uz minētā uzņēmuma sniegtajiem pierādījumiem par sanāksmi Vindhāgenē 2009. gada 23. septembrī.

34.

Pārsūdzētā sprieduma 84. un 85. punktā Vispārējā tiesa vispirms atgādināja 2006. gada Paziņojuma par iecietību 26. punkta trešās daļas jēgu un pēc tam precizēja, ievērojot 2016. gada 29. februāra spriedumā Deutsche Bahn u.c./Komisija  ( 13 ) (turpmāk tekstā – “spriedums Deutsche Bahn”) jau noteikto, ka terminu “pirmais iesniedz neatspēkojamus pierādījumus” izmantošana atļauj atbalstīt šīs tiesību normas šauru interpretāciju, attiecinot to tikai uz gadījumiem, kad kāds aizliegtajā vienošanās darbībā iesaistīts uzņēmums sniedz Komisijai “jaunu informāciju”. Pārsūdzētā sprieduma 86. punktā Vispārējā tiesa apliecināja, ka daļējā atbrīvojuma loģika, kā tā interpretēta judikatūrā saistībā ar 2002. gada Paziņojuma par iecietību 23. punkta trešo daļu, un, it īpaši, 2015. gada 23. aprīļa spriedumā LG Display un LG Display Taiwan/Komisija  ( 14 ) (turpmāk tekstā – “spriedums LG Display”), nav grozīta ar 2006. gada Paziņojuma par iecietību 26. punkta trešās daļas formulējumu un ka minētās tiesību normas piemērošanas kritērijs balstās uz tādu pierādījumu pienesumu, kuri ir par “jaunu faktu”, kas pastiprina pārkāpuma smagumu vai ilgumu, izņemot gadījumus, kad uzņēmums ir sniedzis tikai tādus elementus, kuri ļauj stiprināt pierādījumus par pārkāpuma esamību. Atgādinot sprieduma LG Display 81. punktu, Vispārējā tiesa vēl precizēja, ka gadījumā, ja kāda uzņēmuma sniegtā informācija attiecas uz “faktiem, kuri Komisijai bija iepriekš zināmi”, pieteikums par daļēju atbrīvojumu 2006. gada Paziņojuma par sadarbību 26. punkta trešās daļas izpratnē ir jānoraida, bez nepieciešamības salīdzināt šīs informācijas pierādīšanas vērtību ar tās informācijas pierādīšanas vērtību, ko jau agrāk sniedzis kāds cits uzņēmums (pārsūdzētā sprieduma 88. punkts). Vispārējās tiesas ieskatā, daļējā atbrīvojuma pieteicēja iesniegto elementu pierādīšanas vērtības vērtējums tiek prasīts tikai tad, kad šī informācija attiecas uz jaunu faktu, kas pastiprina pārkāpuma smagumu vai ilgumu (pārsūdzētā sprieduma 89. punkts).

35.

Pamatojoties uz iepriekš izklāstītajiem principiem, Vispārējā tiesa noraidīja visus argumentus, kurus Recylex izvirzīja savā pirmajā prasības pamatā.

36.

100.–108. punktā Vispārējā tiesa izskatīja prasības otro pamatu, ar kuru Recylex apstrīdēja Komisijas lēmumu nepiešķirt tam daļēju atbrīvojumu ar atsauci uz šā uzņēmuma iesniegtajiem pierādījumiem par pārkāpumu Francijā. Pārsūdzētā sprieduma 104. punktā Vispārējā tiesa atgādināja tā paša sprieduma 82.–89. punktā un nākamajā 105.–107. punktā izklāstītos principus, piemēroja minētos principus un nosprieda noraidīt otro prasības pamatu.

b)

Lietas dalībnieku argumenti

37.

Apelācijas pirmā pamata pirmajā daļā Recylex pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot izmantojusi nekonsekventu un neskaidru argumentāciju attiecībā uz piemērojamo juridisko kritēriju, lai piešķirtu 2006. gada Paziņojuma par iecietību 26. punkta trešajā daļā minēto daļējo atbrīvojumu. Dažos pārsūdzētā sprieduma punktos Vispārējā tiesa esot atsaukusies uz kritēriju, kas pamatots ar to, ka Komisija neesot zinājusi faktus, uz kuriem attiecas uzņēmuma sniegtie pierādījumi (88., 91. un 96. punkts), un citos punktos – uz kritēriju, kas pamatots ar Komisijas spēju konstatēt minētos faktus, balstoties uz uzņēmuma iesniegtajiem elementiem (93. un 95. punkts).

38.

Otrajā apelācijas pamatā Recylex pārmet Vispārējai tiesai, ka tā savu argumentāciju esot pamatojusi ar kritēriju, ka Komisija esot “zinājusi” faktus, par kuriem ir pierādījumi, kurus iesniedzis uzņēmums, kas lūdz tam piemērot daļēju atbrīvojumu. Ja šis kritērijs bija tas, kas faktiski pieņemts ar 2002. gada Paziņojuma par iecietību 23. punkta trešo daļu, tam savukārt neesot nekāda pamatojuma 2006. gada Paziņojumā par iecietību.

39.

Pēc Recylex domām, uz minētā paziņojuma 26. punkta trešās daļas pamata piemērojamo kritēriju veido pārbaude, vai kāds uzņēmums ir pirmais sniedzis tādus neatspēkojamus pierādījumus, kuri ļauj Komisijai pienācīgi pierādīt turpmākus faktiskus elementus, kas spēj pastiprināt pārkāpuma smagumu vai ilgumu. Saskaņā ar minēto tiesību normu tātad nozīme ir nevis apstāklim, ka pieteikuma par daļēju atbrīvojumu iesniegšanas brīdī Komisijas rīcībā jau bija informācija par faktiem, uz kuriem attiecas pierādījumi, kas pamato minēto pieteikumu, bet gan tam, vai Komisija spēja vai nespēja, neizmantojot minētos pierādījumus, pienācīgi pierādīt šādu faktu esamību.

40.

Pretēji Vispārējās tiesas apgalvojumiem, Recylex ieskatā, 2006. gada Paziņojuma par iecietību 26. punkta trešās daļas piemērošana prasa īstu salīdzinājumu starp uzņēmuma, kas lūdz daļēju atbrīvojumu, sniegtās informācijas pierādīšanas vērtību un Komisijas rīcībā jau esošās informācijas pierādīšanas vērtību. Savas tēzes pamatojumam Recylex norāda uz 405. un 406. punktu spriedumā Deutsche Bahn, kā arī uz 2016. gada 29. februāra spriedumu Schenker/Komisija  ( 15 ) un uz 2013. gada 17. maija spriedumu MRI/Komisija  ( 16 ).

41.

Noslēgumā Recylex apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 88. un 89. punktā Vispārējā tiesa ir kļūdaini pamatojusies uz judikatūru saistībā ar 2002. gada Paziņojuma par iecietību 23. punkta trešo daļu, jo šī tiesību norma un 2006. gada paziņojuma 26. punkta trešā daļa ir balstītas uz atšķirīgiem pielaides kritērijiem daļēja atbrīvojuma saņemšanai.

42.

Komisija norāda, ka daļējā atbrīvojuma – kas ir izņēmums no noteikuma, atbilstoši kuram uzņēmums ir jāsoda par tā izdarītajiem konkurences noteikumu pārkāpumiem, – mērķis ir stimulēt ātru sadarbību starp uzņēmumiem, radot nenoteiktības gaisotni, ko panāk, piešķirot mazākus naudas soda samazinājumus tiem, kuri nav tik atsaucīgi sadarboties.

43.

Atbilstoši minētajam mērķim kritērijs, kas piemērojams daļēja atbrīvojuma piešķiršanai 2006. gada Paziņojuma par iecietību 26. punkta trešās daļas izpratnē, Komisijas ieskatā, paredz divu nosacījumu izpildi: i) uzņēmumam, kas lūdz atbrīvojumu, ir jābūt pirmajam, kurš pierāda Komisijai līdz tam nezināmus faktus, un ii) minētajiem faktiem ir jābūt tādiem, kas ļautu Komisijai izdarīt jaunus secinājumus par pārkāpuma smagumu un ilgumu. Saskaņā ar 2006. gada Paziņojuma par iecietību 26. punkta trešo daļu tātad neatspēkojamiem ir jābūt tikai uzņēmuma iesniegtajiem pierādījumiem, nevis tiem, kuri jau ir Komisijas rīcībā.

44.

Lai gan 2006. gada Paziņojuma par iecietību 26. punkta trešās daļas teksts nav identisks 2002. gada Paziņojuma par iecietību 23. punkta trešās daļas tekstam, Komisijas ieskatā, jaunajam 2006. gada paziņojumam nav bijis nolūka apšaubīt nedz kritēriju, uz kuru balstījās minētā tiesību norma, nedz tās interpretāciju vai tās mērķi.

45.

Visbeidzot, Komisija norāda, ka kritērijs, ko Recylex uzskata par nozīmīgu, neesot atbilstošs 2006. gada Paziņojumā par iecietību izvirzītajiem mērķiem. No vienas puses, tas būtu grūti piemērojams praksē, jo prasītu salīdzinājumu starp uzņēmuma sniegtās informācijas pierādīšanas vērtību un Komisijas rīcībā jau esošās informācijas par to pašu faktu pierādīšanas vērtību, lai pārbaudītu, vai pierādījumi ir neatspēkojami 2006. gada Paziņojuma par sadarbību 25. punkta izpratnē, proti, tādi, kuri nav jāapstiprina ar citiem faktiem un pierādījumiem. No otras puses, ja minēto kritēriju pēc analoģijas piemērotu pieteikumiem par pilnīgu atbrīvošanu, tas varētu izraisīt situāciju, kurā divi uzņēmumi vienlaikus var saņemt pilnīgu atbrīvojumu  ( 17 ), lai gan paziņojuma par iecietību mērķis ir panākt, ka tikai vienam uzņēmumam var piešķirt atlīdzinājumu pilnīga atbrīvojuma veidā.

c)

Vērtējums

46.

Vispirms ir jānoraida Recylex pret pārsūdzēto spriedumu izvirzītie iebildumi saistībā ar Vispārējās tiesas veiktās argumentācijas konsekvenci un skaidrību. Pārsūdzētā sprieduma 84.–89. punktā, kas tiek kritizēti, manuprāt, nav nekādas divdomības. No tajos izklāstītā pamatojuma skaidri izriet, ka Vispārējā tiesa ir interpretējusi 2006. gada Paziņojuma par iecietību 26. punkta trešo daļu tādējādi, ka tas ir piemērojams tikai tādam gadījumam, kad aizliegtā vienošanās darbībā iesaistīts uzņēmums sniedz Komisijai “jaunu informāciju” (85. punkts), proti, iesniedz pierādījumus par “jauniem faktiem” (86. punkts), “kurus Komisija agrāk nezināja” (84. punkts). No minētajiem pamatojuma punktiem tikpat skaidri izriet, ka, Vispārējās tiesas ieskatā, minētā nosacījuma neizpildes gadījumā, proti, ja uzņēmuma iesniegtie elementi nav par faktiem, kurus Komisija agrāk nezināja, daļējā atbrīvojuma pieteikums ir jānoraida neatkarīgi no jebkura šo elementu pierādīšanas vērtības vērtējuma (88. punkts) un ka šāds vērtējums netiek ņemts vērā, izņemot gadījumus, kad uzņēmums ir sniedzis elementus par kādu “jaunu faktu” (89. punkts).

47.

Analīzē, ko Vispārējā tiesa veica pārsūdzētā sprieduma 90.–115. punktā par prasības pirmo pamatu un 105.–108. punktā par prasības otro pamatu, tā stingri pieturējās pie principiem, kas izklāstīti pārsūdzētā sprieduma 84.–89. punktā, un pie minētajos punktos sniegtās 2006. gada Paziņojuma par iecietību 26. punkta trešās daļas interpretācijas. Saskanīgi ar šo interpretāciju Vispārējā tiesa tikai izvērtēja, vai brīdī, kad Recylex iesniedza savu pieteikumu par daļēja atbrīvojuma saņemšanu, Komisija “[jau] zināja”, no vienas puses, par Vindhāgenes pret konkurenci vērsto sanāksmi un par apstākli, ka pārkāpums bija sācies 2009. gada rudenī (pirmais prasības pamats), un, no otras puses, par apstākli, ka aizliegtā vienošanās attiecās arī uz Francijas teritoriju  ( 18 ) (otrais prasības pamats).

48.

Apstāklis, ka divās dažādās pārsūdzētā sprieduma daļās, runājot par Campine ar roku rakstītajām piezīmēm, Vispārējā tiesa ir izmantojusi atšķirīgu terminoloģiju, konstatējot, pirmkārt, ka minētajās piezīmēs bija “ietverta informācija, kas pierādīja, ka runa bija par sanāksmes, kas vērsta pret konkurenci, atskaiti” (“they contain information that established that this was a record of anticompetitive discussions”) (93. punkts), un, otrkārt, ka “no minēto piezīmju satura un nozīmes bija iespējams pierādīt, ka dažādi minētie uzņēmumi un to pārstāvji 2009. gada 23. septembrī bija piedalījušies pret konkurenci vērstā sanāksmē” (“it was possible to establish from the content and meaning of the handwritten notes that the various undertakings referred to and their representatives had participated, on 23 September 2009, in an anticompetitive meeting”) (95. punkts)  ( 19 ), neliek apšaubīt iepriekš apgalvoto.

49.

Pat neatkarīgi no apstākļa, ka darbības vārda “to establish” lietojums pārsūdzētā sprieduma 95. punktā ir neprecīzs tulkojums no franču valodā izmantotā jēdziena – kas, lai gan nav autentiskā valoda, tomēr ir valoda, kurā taisīts spriedums  ( 20 ) –, Vispārējā tiesa šī pēdējā minētā sprieduma 97. punktā ir skaidri apliecinājusi, ka tā nav veikusi to elementu pierādīšanas vērtības vērtējumu, kuri jau bija Komisijas rīcībā pirms Recylex pieteikuma par iecietības programmas piemērošanu iesniegšanas. Citiem vārdiem sakot, Vispārējā tiesa nav vēlējusies noskaidrot, vai šie elementi vieni paši būtu ļāvuši Komisijai pienācīgi pierādīt faktus, par kuriem bija Recylex sniegtie elementi, un vēl jo mazāk tā par šo jautājumu ir spriedusi, kā to savukārt, šķiet, uzskata Recylex. Pie šā punkta es atgriezīšos, izskatot apelācijas pirmā pamata otro un trešo daļu.

50.

Tāpēc, pamatojoties uz iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem, uzskatu, ka apelācijas pirmā pamata pirmā daļa, ciktāl tajā par nekonsekventu un neskaidru ir kvalificēta Vispārējās tiesas argumentācija, ko tā veikusi pārsūdzētā sprieduma 79.–99. punktā, ir jānoraida kā nepamatota.

51.

Daži no šajā daļā izklāstītajiem argumentiem un otrais apelācijas pamats norāda uz kļūdu, ko Vispārējā tiesa esot pieļāvusi 2006. gada Paziņojuma par iecietību 26. punkta trešās daļas interpretācijā.

52.

Lai izskatītu minēto iebildumu, uzskatu par lietderīgu iesākumā neizskatīt jautājumu – lai gan tas ir centrāls jautājums lietas dalībnieku pretnostatītajos argumentos – par nozīmi, kas piešķirama grozījumiem, kuri ar 2006. gada Paziņojumu par iecietību ieviesti daļēja atbrīvojuma režīmā. Tā vietā, lai koncentrētos – vismaz iesākumā – uz atšķirībām formulējumos, kas izmantoti abās secīgajās paziņojuma par iecietību versijās, man šķiet vēlami sākt ar 2006. gada Paziņojuma par iecietību 26. punkta trešās daļas gramatisku, sistēmisku un teleoloģisku analīzi.

53.

Pirmajā aspektā minētā punkta teksts ļauj identificēt četrus nosacījumus, kuriem ir jāatbilst uzņēmuma iesniegtajam pieteikumam, lai uzņēmums varētu saņemt daļēju atbrīvojumu.

54.

Pirmajam nosacījumam ir laika raksturs: uzņēmumam ir jābūt pirmajam, kas iesniedz Komisijai pierādījumus, par kuriem var pretendēt uz daļēja atbrīvojuma piešķiršanu. Tas pats nosacījums ir paredzēts 2006. gada Paziņojuma par iecietību 8. punktā attiecībā uz pilnīgu atbrīvojumu no naudas soda. Laika nosacījuma pastāvēšana ir būtiski nozīmīga, lai iecietības programma būtu efektīva, jo tas ir stimuls uzņēmumiem sadarboties ar konkurences iestādi un darīt to pēc iespējas drīzāk. Ja šāda nosacījuma nebūtu, uzņēmumiem būtu vilinājums ieņemt nogaidošu pozīciju – it īpaši ņemot vērā negatīvās sekas, kam tie tiktu pakļauti, ziņojot par aizliegtu vienošanos, – cerībā, ka arī pārējie karteļa dalībnieki nolems nesadarboties. Taču šāda stratēģija zaudē savu priekšrocību, ja katrs uzņēmums zina, ka labumu no atbrīvojuma varēs gūt tikai tas uzņēmums, kurš par karteli ziņos pirms pārējiem tā dalībniekiem  ( 21 ). Laika nosacījuma paredzēšana turklāt var zināmā mērā stimulēt savstarpēju neuzticību karteļa dalībnieku starpā, kas var sekmēt un pasteidzināt karteļa izjukšanu vai ziņošanu par to. Sacītais attiecas gan uz pilnīga atbrīvojuma no naudas soda piešķiršanu, gan, kaut arī ar pienācīgām atšķirībām, ir spēkā tādas sadarbības gadījumā, kad pretendentam var būt tiesības tikai uz daļēju atbrīvojumu vai uz naudas soda samazinājumu. Konkrētais nosacījums nozīmē, ka tikai viens uzņēmums, proti, tas, kurš laika ziņā pirmais iesniedzis pierādījumus Paziņojuma par iecietību 26. punkta trešās daļas izpratnē, var saņemt daļēju atbrīvojumu, un arī, kā to pareizi uzsvērusi Komisija, tikai viens uzņēmums var saņemt pilnīgu atbrīvojumu.

55.

2006. gada Paziņojuma par iecietību 26. punkta trešajā daļā paredzētais otrais nosacījums attiecas uz uzņēmuma, kas iesniedz pieteikumu par daļēju atbrīvojumu, iesniegto pierādījumu vērtību: tiem ir jābūt “neatspēkojamiem pierādījumiem”. No minētā paziņojuma 25. punkta izriet, ka par “neatspēkojamiem” ir uzskatāmi pierādījumi, kuri apstrīdēšanas gadījumā nav jāapstiprina ar citiem faktiem. Citiem vārdiem sakot, lai varētu gūt labumu no daļējā atbrīvojuma, uzņēmumam ir jāiesniedz pierādījumi, kuri vieni paši ļauj Komisijai pienācīgi pierādīt uzņēmuma apgalvotos faktus  ( 22 ).

56.

Pamatojoties uz trešo nosacījumu, uzņēmumam, kas lūdz tam piemērot daļēju atbrīvojumu, ir jāiesniedz Komisijai pierādījumi par “citiem faktiem”. Kā skaidrāk izriet no citām valodu versijām, piemēram, franču valodas versijas (“éléments de fait supplémentaires”), angļu valodas versijas (“additional facts”) vai spāņu valodas versijas (“hechos adicionales”), šī vārdkopa attiecas uz turpmākiem, papildinošiem faktiem, kuri noder, lai pabeigtu vai papildinātu Komisijai jau zināmos faktus  ( 23 ). Šeit ir vērts uzsvērt, ka uz minētā nosacījuma pamata “jāpapildina” ir faktu bāze, uz kuru balstās Komisijas veiktais pārkāpuma vērtējums, nevis pierādījumu bāze  ( 24 ).

57.

Ceturtais nosacījums attiecas uz faktu, par kuriem ir uzņēmuma iesniegtie pierādījumi, spēju pastiprināt pārkāpuma smagumu vai ilgumu. Tiek prasīts, lai sadarbības rezultātā iesniegtie elementi papildinātu esošo faktu bāzi tādējādi, kas ļautu Komisijai izdarīt jaunus secinājumus  ( 25 ) par pārkāpuma būtību salīdzinājumā ar tiem, ko Komisija bija izdarījusi līdz tam brīdim, pamatojoties uz citu uzņēmumu sniegto informāciju vai uz savu izmeklēšanas darbību.

58.

Iepriekš minētie nosacījumi ir kumulatīvi.

59.

Ja no paziņojuma par iecietību 26. punkta trešās daļas teksta pāriet pie tā sistēmiskā novietojuma aplūkošanas, uzreiz pamanāms elements ir daļējā atbrīvojuma režīma iekļaušana punktā, kas nosaka sekas – naudas soda apmēra samazinājuma izteiksmē – sadarbībai, kura regulēta minētā paziņojuma 24. punktā. Tomēr to iemeslu dēļ, ko vēl norādīšu, es neuzskatu, ka šim sistēmiskajam apstāklim ir noteicoši jāietekmē noteikumu daļējā atbrīvojuma jomā interpretācija, it īpaši sadarbību, kas ļauj piemērot šo atbrīvojuma veidu, ievietojot minētā paziņojuma 24. punkta ietvaros.

60.

2006. gada Paziņojuma par iecietību 26. punkta trešās daļas loģika atšķiras no tā paša paziņojuma 24. punkta loģikas – ne tikai iepriekš aplūkoto pielaides nosacījumu dēļ  ( 26 ), bet arī procedūras dēļ, ar kuru tiek atlīdzināta uzņēmuma sadarbība. Ja atbilstoši 2006. gada Paziņojuma par iecietību 26. punkta pirmajai daļai minētā paziņojuma 24. punkta piemērošana izraisa naudas soda samazinājumu, piemērojot procentuālas atlaides, kas noteiktas, pamatojoties uz katra uzņēmuma faktisko ieguldījumu iesaistīšanās kvalitātes un laiku ziņā, tad minētā paziņojuma 26. punkta trešajā daļā ir paredzēts, ka Komisija, nosakot iespējamā uzņēmumam uzliekamā naudas soda apmēru, neņem vērā faktiskos elementus, uz kuriem attiecas daļējā atbrīvojuma pieteikums, un tātad daļu no attiecīgā uzņēmuma nelegālās darbības. Šajā aspektā labums no daļējā atbrīvojuma ir līdzīgs labumam, kāds gūts no pilnīgā atbrīvojuma, kas tiek piešķirts uzņēmumam, kurš sniedz “izšķiroš[u] ieguldījum[u] izmeklēšanas uzsākšanā vai pārkāpuma atklāšanā”  ( 27 ).

61.

To kritēriju dažādība, kuriem ir pakļauta daļējā atbrīvojuma piemērošana attiecībā pret naudas soda samazināšanām, kas paredzētas 2006. gada Paziņojuma par iecietību 24. punktā, lasot to kopā ar 26. punkta pirmo daļu, kā arī atšķirīgā paredzētā atlīdzināšanas procedūra atspoguļo uzņēmuma sadarbības kvalitatīvo atšķirību. Lai kāds uzņēmums varētu saņemt daļēju atbrīvojumu, nepietiek, ka tas iesniedz “pierādījum[us] [..], kas būtiski papildina pierādījumus, kas jau ir Komisijas rīcībā”, kuri “[stiprina] Komisijas spēju pierādīt [šā] [iespējamā] karteļa esamību”  ( 28 ), kaut arī tie ir neatspēkojami minētā paziņojuma 25. punkta pēdējā teikuma izpratnē, bet ir nepieciešams quid pluris. Proti, ir nepieciešams, lai uzņēmuma sniegtie elementi atklātu Komisijai atšķirīgu pārkāpuma dimensiju ilguma vai smaguma izteiksmē.

62.

Ja tā nebūtu, tad 2006. gada Paziņojuma par iecietību 26. punkta trešajā daļā aplūkotais gadījums atšķirtos no minētā paziņojuma 24. un 25. punktā paredzētā gadījuma – kas jau aplūko iespēju, kurā uzņēmums iesniedz “neatspēkojamus pierādījumus” – tikai ar to faktu raksturu, par kuriem ir minētie pierādījumi. Papildus šeit jau izklāstītajam, šādam pielīdzinājumam pretrunā ir arī tas, ka 26. punkta trešajā daļā nav nekādas konkrētas atsauces uz pierādījumu bāzi, kura ir Komisijas rīcībā daļējā atbrīvojuma pieteikuma iesniegšanas brīdī, pretēji tam, kas notiek attiecībā uz 24. punktu, kurā ir konkrēti noteikts, ka uzņēmumiem ir jāiesniedz pierādījumi, kuri būtiski papildina “pierādījumus, kas jau ir Komisijas rīcībā”.

63.

Visbeidzot, runājot par 2006. gada Paziņojuma par iecietību 26. punkta trešās daļas mērķiem, tie ir, pirmkārt, ļaut Komisijai sniegt kompensāciju uzņēmumam, kas sniedz jaunus pierādījumus – tādus, kuri atklāj tāda karteļa ilgstošāku pastāvēšanu vai lielāku smagumu, par kura pastāvēšanu Komisija jau zināja un saistībā ar kuru jau ir piešķīrusi pilnīgu atbrīvojumu kādam citam uzņēmumam, – karteļa dalībniekam un, otrkārt, garantēt uzņēmumam, kas vairs nevar pretendēt uz atbrīvojumu, ka sadarbības gadījumā, ja tas iesniegs izmeklēšanai jaunus pierādījumus, tā ieguldījums neliks palielināt sodu, kas tiktu uzlikts gadījumā, ja uzņēmums nebūtu atklājis minētos pierādījumus  ( 29 ). Uzņēmums, kas ir tikai uzlabojis Komisijas zināšanas, kuras tai jau bija par kādu noteiktu pārkāpuma laikposmu vai noteiktu aspektu, nevar, ievērojot minētos mērķus, pretendēt uz daļēju atbrīvojumu, kaut gan tā iesniegtie dokumenti ir nozīmīgi un lietderīgi, lai ar papildu faktiem apstiprinātu pierādījumu klāstu, kas jau bija Komisijas rīcībā attiecībā uz tai jau zināmiem pierādījumiem par karteļa raksturu, izplatību vai mehānismiem  ( 30 ).

64.

Par iepriekš izklāstīto apsvērumu pamatojumu, pamatojoties uz 2006. gada paziņojuma 26. punkta trešās daļas gramatisko, sistēmisko un teleoloģisko interpretāciju, uzskatu, ka minētā tiesību norma ir jāsaprot tādējādi, ka, lai uzņēmums iegūtu iespēju izmantot daļēju atbrīvojumu, nav pietiekami, ka tas ir iesniedzis neatspēkojamus pierādījumus, kas ļauj Komisijai apliecināt tādus faktus, kuri pastiprina pārkāpuma smagumu vai ilgumu, bet ka ir nepieciešams arī, lai pieteikuma iesniegšanas brīdī minētie fakti nebūtu Komisijai jau zināmi, tādā izpratnē, kā es turpinājumā izskaidrošu.

65.

Šim secinājumam, manuprāt, nav pretrunā apstāklis, ka 2006. gada Paziņojuma par iecietību 26. punkta trešajā daļā nav pārņemts skaidrāks formulējums, kas ir izmantots 2002. gada Paziņojuma par iecietību 23. punkta trešajā daļā.

66.

Nav šaubu, ka vārdkopā “fakti, kurus Komisija agrāk nezināja”, nav nekādas divdomības attiecībā uz nepieciešamību daļējā atbrīvojuma pieteikumā sniegt Komisijai “jaunu informāciju”  ( 31 ). Tomēr, manuprāt, nebūtu pareizi no tā apstākļa vien, ka šī vārdkopa nav pārņemta 2006. gada paziņojumā, secināt Komisijas ieceri izslēgt šo prasību no nosacījumiem daļēja atbrīvojuma saņemšanai.

67.

No vienas puses, kā bija redzams iepriekš, 2006. gada Paziņojuma par iecietību 26. punkta trešās daļas teksts, lai gan ir mazāk skaidrs, jo izmanto vārdkopu “citi fakti”, tomēr var tikt interpretēts tādējādi, ka daļēja atbrīvojuma pieteikumā ir jādara Komisijai zināmi turpmāki fakti, kas tai agrāk nebija zināmi.

68.

No otras puses, no Komisijas deklarācijām saistībā ar 2006. gada Paziņojuma par iecietību pieņemšanu izriet, ka daļēja atbrīvojuma piešķiršanas kritērijs tika nevis grozīts, bet tikai precizēts, it īpaši attiecībā uz pierādīšanas vērtību, kam jāpiemīt uzņēmumu iesniegtajiem elementiem  ( 32 ).

69.

Pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēji, tātad nevar piešķirt noteicošu vērtību salīdzinājumam starp dažādajiem formulējumiem, kādi ir 2006. gada Paziņojuma par iecietību 26. punkta trešajai daļai un 2002. gada Paziņojuma par iecietību 23. punkta trešajai daļai.

70.

Tātad, pamatojoties uz iepriekš izklāstīto apsvērumu kopumu, uzskatu, ka Vispārējā tiesa ir pareizi interpretējusi 2006. gada Paziņojuma par iecietību 26. punkta trešo daļu, uzskatot, ka viens no nosacījumiem tās piemērošanai ir tas, lai uzņēmuma iesniegtie pierādījumi būtu par faktiem, kuri agrāk Komisijai nebija zināmi.

71.

Tomēr ir jāpaskaidro, ka tiesību uz daļēju atbrīvojumu atņemšanai nepietiek ar to, ka Komisija, kaut arī tikai uz aizdomu pamata, spēj prezumēt faktus, par kuriem ir uzņēmuma sniegtā informācija, bet ir nepieciešams, lai tai jau būtu pierādījumi, kaut vai netieši, kas tai ļauj secināt, ka minētie fakti ir apstiprinājušies, kaut arī tā vēl nespēj tos pienācīgi pierādīt. Šādos gadījumos uzņēmuma iesniegtie pierādījumi neļauj “izveidot” jaunu pierādījumu, bet tikai stiprina Komisijas spēju pierādīt faktus, par kuriem ir šie pierādījumi, un tātad uz to pamata var pretendēt tikai uz naudas soda apmēra samazinājumu  ( 33 ).

72.

Noslēgumā, lai uzņēmums varētu pretendēt uz daļēju atbrīvojumu, tam ir jābūt pirmajam, kurš dara Komisijai zināmus tādus faktus, kas pastiprina pārkāpuma smagumu vai ilgumu, un kurš iesniedz pierādījumus, kas ļauj minētajai iestādei tos apliecināt. Ja Komisijai jau bija zināmi minētie fakti tādā nozīmē, kā izskaidrots iepriekšējā daļā, vai arī ja iesniegtajiem elementiem nav tāda pierādīšanas līmeņa, uzņēmums, iespējams, varēs saņemt naudas soda samazinājumu paziņojuma par naudas sodiem 26. punkta pirmās daļas izpratnē.

73.

Recylex tēze, atbilstoši kurai 2006. gada paziņojuma 26. punkta trešās daļas piemērošanas nolūkā nav nepieciešams, lai fakti, par kuriem tiek runāts daļējā atbrīvojuma pieteikumā, nebūtu Komisijai zināmi, manuprāt, ir jānoraida  ( 34 ). No tā izriet, ka pretēji apgalvojumiem, ko Recylex izvirza savā otrajā apelācijas pamatā, un kā savukārt pareizi ir precizējusi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 88. punktā, salīdzinājumam starp šā uzņēmuma iesniegto elementu – ko tas iesniedzis sava daļējā atbrīvojuma pieteikuma pamatojumam – pierādīšanas vērtību un to elementu pierādīšanas vērtību, kuri jau bija Komisijas rīcībā minētā pieteikuma iesniegšanas dienā, vienalga nav nozīmes gadījumā, kad minētie pierādījumi ir par faktiem, kuri Komisijai jau bija zināmi tādā nozīmē, kā iepriekš izskaidrots. Šādā gadījumā 2006. gada paziņojuma 26. punkta trešās daļas piemērošana katrā ziņā nav pieļaujama.

74.

Turklāt norādu, ka, pat ja minētā Recylex izvirzītā šīs tiesību normas interpretācija tiks pieņemta, manuprāt, tā ir un paliek kļūdaina. Recylex būtībā apgalvo, ka tiesības saņemt daļēju atbrīvojumu ir uzņēmumam ikreiz, kad pieteikuma iesniegšanas brīdī Komisija vēl nav spējīga pienācīgi pierādīt faktus, par kuriem ir minētā pieteikuma pamatojumam iesniegtie pierādījumi. Tāda interpretācija, kas būtībā atteikumu piešķirt daļēju atbrīvojumu pakārto nosacījumam, ka Komisijas rīcībā jau ir neatspēkojami pierādījumi par minētajiem faktiem, ne tikai nerod atbalstu 2006. gada paziņojuma 26. punkta trešās daļas tekstā, bet nav minēti arī to nosacījumu skaitā, kuriem ir pakārtota 24. punkta piemērošana. Tajā ir prasīts, lai uzņēmuma Komisijai iesniegtie pierādījumi būtiski papildinātu Komisijas rīcībā jau esošos pierādījumus, un lai šī pievienotā vērtība būtu tāda, kas stiprina Komisijas spēju pierādīt iespējamā karteļa pastāvēšanu, bet neuzliek pienākumu automātiski apmierināt naudas soda samazināšanas pieteikumu visos gadījumos, kad Komisija vēl nespēj pierādīt faktus, par kuriem ir minētie pierādījumi. Ja ir acīmredzams, ka naudas soda samazināšanas pieteikums varēs tikt noraidīts gadījumā, kad Komisijai jau būs pietiekami pierādījumi, visos pārējos gadījumos uzņēmuma iesniegto pierādījumu piemērotība naudas soda samazināšanai ir atkarīga no to vērtības, kas izvērtējama katrā atsevišķā gadījumā.

d)

Secinājumi par apelācijas pirmā pamata pirmo daļu un par apelācijas otro pamatu

75.

Pamatojoties uz iepriekš izklāstīto apsvērumu kopumu, iesaku Tiesai noraidīt apelācijas pirmā pamata pirmo daļu.

76.

Savā otrajā apelācijas pamatā Recylex pārmet Vispārējai tiesai, pirmkārt, ka tā ir kļūdaini interpretējusi juridisko kritēriju, kas ir pamatā 2006. gada paziņojuma 26. punkta trešās daļas piemērošanai, un, otrkārt, ka tā nav izskatījusi, piemērojot atšķirīgo kritēriju, ko Recylex uzskata par nozīmīgu, vai elementi, kas bija Komisijas rīcībā pirms Recylex iesniegtā pieteikuma par iecietības programmas piemērošanu, būtu ļāvuši minētajai iestādei pienācīgi pierādīt pārkāpuma esamību attiecībā uz Franciju. Pamatojoties uz iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem, abi minētie iebildumi un attiecīgi otrais pamats kopumā ir jānoraida.

2.

Par apelācijas pirmā pamata otro un trešo daļu: pierādījumu sagrozīšana un noteikumu pierādīšanas pienākuma jomā pārkāpums

a)

Pārsūdzētais spriedums

77.

Pārsūdzētā sprieduma 91.–96. punktā, par ko ir pirmā apelācijas pamata otrā un trešā daļa, Vispārējā tiesa konstatēja, ka no Campine darbinieka ar roku rakstītajām piezīmēm, kas tika iegūtas, veicot pārbaudi Campine telpās laikposmā no 2012. gada 26. līdz 28. septembrim, un lasot tās, ņemot vērā arī vispārējo informāciju par aizliegto vienošanos, ko JCI iesniedza ar savu pieteikumu par iecietības programmas piemērošanu, jau varēja secināt, ka ap 2009. gada 23. septembri ir notikusi pret konkurenci vērsta daudzpusēja sanāksme. Lai gan minētajās piezīmēs nebija konkrēti pieminēta minētās sanāksmes norises vieta un bija minēts 2009. gada 24. septembris, nevis 2009. gada 23. septembris, Vispārējās tiesas ieskatā, tajās bija informācija, kas ļāva secināt, ka runa ir par sanāksmes, kurā tika apspriesta akumulatoru atkritumu iepirkuma cena, atskaiti, nevis, kā apgalvoja Campine, par atskaiti par sarunām par pārstrādes līguma atjaunošanu starp JCI un Campine. Pārsūdzētā sprieduma 94. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka, lai noteiktu aizliegtas vienošanās sākuma datumu, nav būtiski zināt vietu, kurā notika pirmā pret konkurenci vērstā sanāksme. Pamatojoties uz minētajiem elementiem, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Komisija “zināja”, ka pret konkurenci vērsta sanāksme ir notikusi 2009. gada 23. septembrī, pirms tā saņēma informāciju, ko Recylex sniedza saistībā ar savu pieteikumu par iecietības programmas piemērošanu un kas esot visai ierobežota, lai stiprinātu Komisijas spēju pierādīt minēto apstākli (skat. pārsūdzētā lēmuma 96. punktu).

b)

Lietas dalībnieku argumenti

78.

Ar pirmā apelācijas pamata otro daļu Recylex pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot acīmredzami sagrozījusi Campine ar roku rakstītās piezīmes un JCI sniegto informāciju, jo tā uzskatījusi, ka minētie pierādījumi ļāva Komisijai pierādīt, ka ir notikusi daudzpusēja pret konkurenci vērsta sanāksme, konkrēti 2009. gada 23. septembrī, un noteikt minētā pārkāpuma sākumu tieši ar šo datumu. No vienas puses, Recylex apgalvo, ka JCI 2012. gada 28. jūnijā sniegtajā informācijā nav nevienas atsauces ne uz kādu sanāksmi vai pret konkurenci vērstu saziņu, kas būtu notikusi 2009. gada septembrī, un tā nekādā veidā neliecina, ka aizliegtā vienošanās būtu sākusies tajā laikā. No otras puses, Recylex norāda, ka Campine ar roku rakstītajās piezīmēs bija atsauce uz citu datumu, nevis 2009. gada 23. septembri (proti, uz 2009. gada 24. septembri), ka šajās piezīmēs nav norāžu nedz par sanāksmes dalībniekiem, nedz par tās pret konkurenci vērstu raksturu un, visbeidzot, ka Campine visa administratīvā procesa laikā ir noliedzis, ka minētās piezīmes būtu par saziņu, kas vērsta pret konkurenci, lai gan kā iecietības programmas piemērošanas pieteicējam tam bija pienākums lojāli sadarboties ar Komisiju.

79.

Saistībā ar sava apelācijas pirmā pamata trešo daļu Recylex apgalvo, ka Komisijai ir jāpierāda, ka pastāv faktiski pārkāpumu veidojoši elementi. Campine ar roku rakstītās piezīmes, lasot tās kopsakarā ar JCI 2012. gada 28. jūnijā sniegto informāciju, neveidojot precīzus un saskanīgus pierādījumus par pārkāpuma esamību, kas esot izdarīts, 2009. gada 23. septembrī Vindhāgenē organizējot pret konkurenci vērstu sanāksmi. Secinot, ka minētās piezīmes ir ļāvušas Komisijai pierādīt minētās sanāksmes notikšanu, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi noteikumus pierādīšanas pienākuma jomā.

80.

Komisijas ieskatā, argumenti, ko Recylex izvirzījis saistībā ar iepriekš izklāstītajiem iebildumiem, ir nepieņemami, jo būtībā aicina Tiesu no jauna izvērtēt pierādījumus. Tā apstrīd minētos argumentus arī pēc būtības.

c)

Vērtējums

81.

Abi Recylex izvirzītie iebildumi, manuprāt, ir balstīti uz kļūdainu pārsūdzētā sprieduma interpretāciju. Pretēji Recylex apgalvojumiem Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 93.–97. punktā nebūt nav konstatējusi, ka elementi, kas bija Komisijas rīcībā pirms Recylex pieteikuma par iecietības programmas piemērošanu iesniegšanas, proti, Campine ar roku rakstītās piezīmes un JCI 2012. gada 28. jūnijā sniegtā informācija, veidoja pietiekamu pierādījumu tam, ka 2009. gada 23. septembrī Vindhāgenē aizliegtās vienošanās dalībnieku starpā ir notikusi pret konkurenci vērsta sanāksme  ( 35 ).

82.

Kā jau norādīju šo secinājumu 49. punktā, Vispārējā tiesa ir tikai konstatējusi, ka minētie dokumenti, aplūkoti kopumā, bija ļāvuši Komisijai uzzināt apstākli, ka 2009. gada 23. septembrī ir notikusi pret konkurenci vērsta sanāksme. Tas skaidri izriet gan no Vispārējās tiesas apsvērumiem pārsūdzētā sprieduma 85.–89. punktā par 2006. gada paziņojuma 26. punkta trešās daļas interpretāciju, kas piemērota minētā sprieduma 91.–97. punktā  ( 36 ), gan, it īpaši, no minētā sprieduma 96. un 97. punkta.

83.

Pirmajā no minētajiem punktiem, izanalizējusi Campine ar roku rakstītās piezīmes, ņemot vērā arī JCI iesniegtos dokumentus, Vispārējā tiesa secināja, ka “Komisija jau zināja apstākli, ka 2009. gada 23. septembrī ir notikusi pret konkurenci vērsta sanāksme, vēl pirms tā saņēma informāciju no Recylex”  ( 37 ). Taisnība, ka tajā pašā punktā Vispārējā tiesa turpinājumā precizē, ka Recylex sniegtā informācija “bija [..] ļāvusi nostiprināt Komisijas spēju pierādīt minēto apstākli”. Tomēr neuzskatu, ka no minētās frāzes var secināt – it īpaši to aplūkojot visu to pamatu gaismā, kuros tā ir iekļauta –, ka Vispārējā tiesa ir gribējusi apgalvot, ka minētās piezīmes un dokumenti bija paši par sevi pietiekami, lai pienācīgi pierādītu minētās sanāksmes esamību.

84.

Pārsūdzētā sprieduma 97. punktā Vispārējā tiesa atzina par nenozīmīgiem argumentus, ko Recylex izvirzīja, pamatojoties uz salīdzinājumu starp tā iesniegto dokumentu pierādīšanas vērtību un to dokumentu pierādīšanas vērtību, kas jau bija Komisijas rīcībā. Atbilstoši 2006. gada Paziņojuma par iecietību 26. punkta trešās daļas interpretācijai, kas sniegta pārsūdzētā sprieduma 85.–89. punktā, Vispārējā tiesa nav uzskatījusi par nepieciešamu veikt šo salīdzinājumu. Tādējādi tā nav varējusi secināt, kā kļūdaini uzskata Recylex, ka Komisijas rīcībā jau esošie elementi bija paši par sevi pietiekami, lai pierādītu pārkāpuma sākuma datumu, neatkarīgi no informācijas, ko sniedza Recylex saistībā ar savu pieteikumu par iecietības programmas piemērošanu.

d)

Secinājumi par apelācijas pirmā pamata otro un trešo daļu un par minēto pamatu kopumā

85.

Pamatojoties uz iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem, uzskatu, ka arī Recylex apelācijas pirmā pamata otrā un trešā daļa ir jānoraida, bez nepieciešamības izskatīt, vai, kā to apgalvoja Recylex, Vispārējā tiesa ir sagrozījusi izskatītos pierādījumus. Šajā ziņā norādu, ka Recylex šā pamata otrajā daļā neapstrīdēja, ka minētie elementi ir ļāvuši Komisijai uzzināt, ka 2009. gada 23. septembrī aizliegtās vienošanās dalībnieku starpā ir notikusi pret konkurenci vērsta sanāksme, kā konstatējusi Vispārējā tiesa, bet apstrīdēja tikai to, ka Komisija jau spēja pienācīgi pierādīt šo apstākli pirms Recylex sniegtās informācijas saņemšanas.

86.

Ievērojot līdz šim izklāstīto apsvērumu kopumu, pirmais apelācijas pamats, manuprāt, ir jānoraida kopumā.

C.

Par apelācijas trešo pamatu: kļūda 2006. gada Paziņojuma par sadarbību 26. punkta pirmās daļas piemērošanā

1.

Pārsūdzētais spriedums

87.

Trešais apelācijas pamats ir vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 136.–154. punktu, ar kuriem Vispārējā tiesa noraidīja Recylex prasības ceturto pamatu. Šajā pamatā Recylex apgalvoja, ka Eco‑Bat, ko Komisija uzskata par pirmo uzņēmumu, kurš sniedzis pierādījumus ar būtisku pievienoto vērtību, nav izpildījis savu pienākumu sadarboties ar Komisiju, jo bija sniedzis nepilnīgu un maldinošu informāciju attiecībā uz teritorijām, kuras skar pārkāpums, un tātad būtu bijis jāizslēdz no labuma gūšanas, ko paredz 2006. gada Paziņojuma par iecietību 26. punkta pirmā daļa. Recylex apgalvoja, ka pēc Eco‑Bat izslēgšanas tam būtu bijis jāstājas Eco‑Bat vietā un jāsaņem maksimālais naudas soda samazinājums 50 % apmērā, piemērojot 2006. gada Paziņojuma par iecietību 26. punkta pirmās daļas pirmo ievilkumu.

88.

Neizskatot Recylex argumentus par Eco‑Bat sadarbību, Vispārējā tiesa noliedzoši atbildēja uz jautājumu, vai gadījumā, kad divi uzņēmumi abi ir iesnieguši pierādījumus ar būtisku pievienoto vērtību, uzņēmums, kas tos iesniedzis kā otrais, var stāties pirmā uzņēmuma vietā, ja šā pēdējā minētā uzņēmuma sadarbība izrādās neatbilstoša 2006. gada Paziņojuma par iecietību 12. punktā noteiktajām prasībām  ( 38 ). Pamatojoties uz noteikumu par iecietību šauru interpretāciju, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 147.–150. punktā uzskatīja, ka nedz no minētā paziņojuma teksta, nedz vēl jo vairāk no tā loģikas neizriet, ka sadarbības pienākuma neievērošana ietekmē hronoloģisko saņemšanas secību, kāda piešķirta pieteikumiem par labvēlības režīma piemērošanu.

89.

Attiecīgi Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Komisija nav pieļāvusi nekādu kļūdu, nepiešķirot Recylex naudas soda samazinājumu amplitūdā no 30 % līdz 50 %.

2.

Lietas dalībnieku argumenti

90.

Recylex apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini piemērojusi 2006. gada Paziņojumu par iecietību un ir pieļāvusi tiesību kļūdu, nospriežot, ka, pat ja Eco‑Bat sadarbība neatbilda minētā paziņojuma 12. punktā noteiktajām prasībām, Recylex nebūtu varējis ieņemt tā vietu minētā paziņojuma 26. punkta pirmajā daļā noteiktajā naudas soda samazinājumu gradācijā. Pēc Recylex domām, no 2006. gada Paziņojuma par iecietību gramatiskās formas, struktūras un mērķiem izriet, ka uzņēmums, kura sadarbība neatbilst minētā paziņojuma 12. punktā minētajiem nosacījumiem, nav jāņem vērā šā paziņojuma 26. punkta pirmajā daļā noteiktās klasificēšanas nolūkos un ka jautājums par to, lai noteiktu, kurā vietā šajā klasifikācijā minētais uzņēmums ievietojams, vispār nepastāv. Pretēji Vispārējās tiesas apgalvojumam šāda pieeja nebūt nevājinātu stimulu uzņēmumiem pēc iespējas drīzāk sadarboties ar Komisiju, bet gan vēl vairāk stimulētu sadarboties efektīvāk, pilnīgāk un ātrāk.

91.

Komisija uzskata, ka trešais apelācijas pamats ir bez pamatojuma. Pat ja Eco‑Bat būtu pārkāpis savu sadarbības pienākumu, tas tikai atņemtu minētajam uzņēmumam iespēju saņemt labumu no sava naudas soda samazinājuma, nedodot nekādu priekšrocību Recylex, kas nevarētu ieņemt Eco‑Bat vietu, jo Recylex vienalga neatbilst nosacījumam būt par “pirmo” uzņēmumu, kas sniedzis pierādījumus ar būtisku pievienoto vērtību. Komisijas ieskatā, Recylex piedāvātā interpretācija neatbilst 2006. gada Paziņojuma par iecietību mērķim, jo tā ne tikai nepalielinātu stimulu pret konkurenci vērstas aizliegtas vienošanās dalībniekiem pēc iespējas drīzāk sadarboties ar Komisiju, bet varētu pat izraisīt hipotētisku situāciju, kurā divi uzņēmumi saņem naudas soda samazinājumu vienā un tajā pašā amplitūdā.

3.

Vērtējums

92.

Lai varētu saņemt naudas soda samazinājumu 2006. gada Paziņojuma par iecietību 24. punkta izpratnē, uzņēmumam ir jāiesniedz Komisijai tādi pierādījumi par domājamo pārkāpumu, kuriem ir būtiska pievienotā vērtība salīdzinājumā ar iestādes rīcībā jau esošajiem elementiem.

93.

Minētā punkta pēdējā teikumā ir noteikts, ka uzņēmumiem turklāt ir jāizpilda tā paša paziņojuma 12. punkta a), b) un c) apakšpunktā izklāstītie kumulatīvie nosacījumi. Uzņēmumam “patiesi, pilnībā, nepārtraukti un nekavējoties [jā]sadarbojas visā Komisijas administratīvās procedūras gaitā, sākot no pieteikuma iesniegšanas brīža” (12. punkta a) apakšpunkts), tam jābūt “izbeigušam dalību iespējamajā kartelī tūlīt pēc pieteikuma iesniegšanas” (12. punkta b) apakšpunkts) un brīdī, kad uzņēmums ir iecerējis iesniegt pieteikumu par iecietības programmas piemērošanu Komisijai, tas nedrīkst būt “iznīcinājis, viltojis vai noslēpis pierādījumus par iespējamo karteli, kā arī nedrīkst būt darījis zināmu pieteikuma faktu vai kādas tā daļas saturu” (12. punkta c) apakšpunkts). Saskaņā ar 2006. gada Paziņojuma par iecietību 30. punkta otro daļu, ja Komisija konstatē, ka uzņēmums nav izpildījis minētā paziņojuma 12. punktā izklāstītos nosacījumus, tam “nepiemēro [..] labvēlības statusu”.

94.

2006. gada Paziņojuma par iecietību 24. punktā tātad ir noteikta, pirmkārt, būtiskā prasība, lai saņemtu pielaidi naudas soda samazinājumam – proti, tādu elementu iesniegšana Komisijai, kuriem ir īpaša pierādīšanas vērtība –, un, otrkārt, tas prasa ievērot vairākus nosacījumus, kurus var dēvēt par nopelnu nosacījumiem un kuri attiecas uz uzņēmuma rīcību gan pirms, gan pēc pieteikuma par naudas soda samazināšanu iesniegšanas. Ja nav izpildīta pirmā prasība, uzņēmums nevar pretendēt uz naudas soda samazinājumu atbilstoši minētā paziņojuma 29. punktam, savukārt gadījumā, ja nav izpildīti otrie nosacījumi, uzņēmumam, lai gan tas var pretendēt uz samazinājumu, nepiemēros labvēlības statusu, ievērojot iepriekš minētā 30. punkta otro daļu.

95.

2006. gada Paziņojuma par iecietību 26. punktā ir paredzēti kritēriji, lai noteiktu, cik lielā mērā tiks samazināts naudas soda apmērs uzņēmumam, kurš var pretendēt uz šādu samazinājumu un atbilst iepriekš minētajā 12. punktā noteiktajiem nopelnu nosacījumiem.

96.

Šajā ziņā ir svarīgi norādīt, ka šā paziņojuma ietvaros pirmajā posmā, pamatojoties uz laiku, tiek noteikta naudas soda samazinājuma amplitūda, uz ko atsevišķais uzņēmums var pretendēt, un tikai pēc tam šīs amplitūdas ietvaros tiek noteikts konkrētais naudas soda samazinājums, pamatojoties uz iesniegto pierādījumu pievienoto vērtību  ( 39 ).

97.

Šāda uzstādījuma rezultāts ir laika nosacījuma kā sadarbību stimulējoša faktora nostiprināšanās, par kura nozīmi iecietības programmas efektivitātes nolūkos es jau iepriekš runāju  ( 40 ). Uzņēmumi zina, ka, tikai sadarbojoties pirms citiem uzņēmumiem, tie varēs pretendēt uz maksimālu samazinājumu, neatkarīgi no sniegto pierādījumu faktiskās pievienotās vērtības, kas tiks novērtēta tikai vēlāk, lai noteiktu samazinājumu piešķirtās amplitūdas ietvaros.

98.

No tā izriet, ka sadarbības laika dimensijai un tātad naudas soda samazinājuma pieteikumu iesniegšanas hronoloģiskajai secībai ir izšķiroša nozīme 2006. gada Paziņojuma par iecietību sistēmā  ( 41 ).

99.

Ievērot Recylex tēzi tātad nozīmētu ne tikai ignorēt 2006. gada Paziņojuma par iecietību 26. panta pirmās daļas tekstu, kas tikai atkarībā no pieteikumu iesniegšanas hronoloģiskās secības nosaka naudas soda samazināšanas amplitūdas, bet arī rīkoties pretrunā pašai minētā paziņojuma struktūrai.

100.

Kā pareizi apgalvo Komisija, pat ja Eco‑Bat nebūtu izpildījis iepriekš norādītos nopelnu nosacījumus, tādējādi zaudējot tiesības uz labvēlības režīmu, Recylex vienalga nebūtu spējis izmantot minētā punkta pirmajā ievilkumā minētā samazinājuma amplitūdu tā iemesla dēļ vien, ka tas nebija pirmais uzņēmums, kas sniedzis pierādījumus ar nozīmīgu pievienoto vērtību, un ka tāpēc tas neatbilst 2006. gada Paziņojuma par iecietību 26. punkta pirmās daļas pirmajā ievilkumā minētajiem nosacījumiem.

101.

Tiesību saņemt naudas soda samazinājumu zaudēšana 2006. gada Paziņojuma par iecietību 12. punktā noteikto nosacījumu neizpildes dēļ nav līdzvērtīga spriedumam par minētā paziņojuma 24. punktā paredzētas būtiskas prasības neizpildi un tāpēc nevar dot labumu pārējiem Komisijas iecietības programmas dalībniekiem, kuri savus pieteikumus iesnieguši vēlāk, apšaubot pieteikumu iesniegšanas hronoloģisko secību, uz kuru balstās samazinājuma amplitūdas noteikšana tā paša paziņojuma 26. punkta pirmās daļas izpratnē  ( 42 ).

102.

Tāpēc, pamatojoties uz iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem, uzskatu, ka arī trešais Recylex apelācijas pamats ir jānoraida kā nepamatots.

VI.

Starpposma secinājumi

103.

Ievērojot iepriekš izklāstīto apsvērumu kopumu, uzskatu, ka visi Recylex izvirzītie apelācijas pamati un apelācijas sūdzība kopumā ir jānoraida.

VII.

Par tiesāšanās izdevumiem

104.

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktu, ja apelācijas sūdzība tiek noraidīta, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanu. Atbilstoši Tiesas Reglamenta 137. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībās saskaņā ar minētā Reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

105.

Tā kā es iesaku Tiesai noraidīt apelācijas sūdzību un tā kā Komisija to ir prasījusi, manuprāt, apelācijas sūdzības iesniedzējiem ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

VIII.

Secinājumi

106.

Pamatojoties uz iepriekš izklāstīto apsvērumu kopumu, ierosinu Tiesai:

–

noraidīt apelācijas sūdzību,

–

piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.