<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><JUDGMENT xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.58-20161101.xd"><BIB.JUDGMENT><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C-823/18 P</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62018CJ0823</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:955">EU:C:2020:955</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>14</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>14</PAGE.TOTAL><AUTHOR>CJ</AUTHOR></BIB.JUDGMENT><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="SC">Spriedums, 25.11.2020. – Lieta C‑823/18 P</HT></P><P><HT TYPE="SC">Komisija/<HT TYPE="ITALIC">GEA Group</HT></HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Tiesas spriedums</HT> (otrā palāta)</P><P><DATE ISO="20201125">2020. gada 25. novembrī</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="STAR" NOTE.ID="E0001"><P>Tiesvedības valoda – angļu.</P></NOTE></P></TI></TITLE><INTERMEDIATE><INDEX IDX.CLOSE="" SEPARATOR=" – " IDX.OPEN=""><KEYWORD>Apelācija</KEYWORD><KEYWORD>Aizliegtas vienošanās</KEYWORD><KEYWORD>Eiropas siltuma stabilizatoru uz alvas, epoksidētas sojas pupu eļļas un esteru bāzes tirgi</KEYWORD><KEYWORD>Cenu noteikšana, tirgus sadale un apmaiņa ar sensitīvu komercinformāciju</KEYWORD><KEYWORD>Ierobežojuma 10 % apmērā no apgrozījuma piemērošana vienai no uzņēmumu veidojošajām vienībām</KEYWORD><KEYWORD>Tā lēmuma atcelšana, ar ko groza sākotnējā lēmumā, ar kuru konstatēts pārkāpums, noteikto naudas sodu</KEYWORD><KEYWORD>Naudas sodi</KEYWORD><KEYWORD>Jēdziens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0001" REF.END="QE0001"/>uzņēmums<QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/></KEYWORD><KEYWORD>Solidāra atbildība par naudas soda samaksu</KEYWORD><KEYWORD>Vienlīdzīgas attieksmes princips</KEYWORD><KEYWORD>Naudas soda samaksas datums grozījumu gadījumā</KEYWORD></INDEX></INTERMEDIATE><JUDGMENT.INIT><P>Lietā C‑823/18 P</P><P>par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantam, ko <DATE ISO="20181227">2018. gada 27. decembrī</DATE> iesniedza</P></JUDGMENT.INIT><PARTIES><PLAINTIFS><P><HT TYPE="BOLD">Eiropas Komisija</HT>, ko sākotnēji pārstāvēja <HT TYPE="ITALIC">T</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Christoforou</HT>, <HT TYPE="ITALIC">P</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Rossi</HT> un <HT TYPE="ITALIC">V</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Bottka</HT>, vēlāk – <HT TYPE="ITALIC">P</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Rossi</HT> un <HT TYPE="ITALIC">V</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Bottka</HT>, pārstāvji,</P><PARTY.STATUS>prasītāja,</PARTY.STATUS></PLAINTIFS><AGAINST>otra lietas dalībniece –</AGAINST><DEFENDANTS><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">GEA Group AG</HT></HT>, Diseldorfa (Vācija), ko pārstāv <HT TYPE="ITALIC">C</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Wagner</HT> un <HT TYPE="ITALIC">I. du Mont</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Rechtsanwälte</HT>,</P><PARTY.STATUS>prasītāja pirmajā instancē,</PARTY.STATUS></DEFENDANTS></PARTIES><PREAMBLE><PREAMBLE.INIT><P>TIESA (otrā palāta)</P><P>šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Arabadžijevs [<HT TYPE="ITALIC">A</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Arabadjiev</HT>] (referents), Tiesas priekšsēdētājs K. Lēnartss [<HT TYPE="ITALIC">K</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Lenaerts</HT>], kas pilda otrās palātas tiesneša pienākumus, tiesneši A. Kumins [<HT TYPE="ITALIC">A</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Kumin</HT>], T. fon Danvics [<HT TYPE="ITALIC">T. von Danwitz</HT>] un P. Dž. Švīrebs [<HT TYPE="ITALIC">P. G. Xuereb</HT>],</P><P>ģenerāladvokāts: Dž. Pitrucella [<HT TYPE="ITALIC">G. Pitruzzella</HT>],</P><P>sekretārs: M. Longars [<HT TYPE="ITALIC">M</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Longar</HT>], administrators,</P></PREAMBLE.INIT><GR.VISA><VISA>ņemot vērā rakstveida procesu un <DATE ISO="20200205">2020. gada 5. februāra</DATE> tiesas sēdi,</VISA><VISA>noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus <DATE ISO="20200604">2020. gada 4. jūnija</DATE> tiesas sēdē,</VISA></GR.VISA><PREAMBLE.FINAL>pasludina šo spriedumu.</PREAMBLE.FINAL></PREAMBLE><?PAGE NO="2"?><CONTENTS.JUDGMENT><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Spriedums</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1</NO.P><TXT>Ar apelācijas sūdzību Eiropas Komisija lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas <DATE ISO="20181018">2018. gada 18. oktobra</DATE> spriedumu <HT TYPE="ITALIC">GEA Group</HT>/Komisija (T‑640/16, turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0002" REF.END="QE0002"/>pārsūdzētais spriedums<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/>, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2018:700">EU:T:2018:700</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), ar kuru tā atcēla Komisijas <DATE ISO="20160629">2016. gada 29. jūnija</DATE> Lēmumu C(2016) 3920 <HT TYPE="ITALIC">final</HT>, ar kuru groza Komisijas <DATE ISO="20091111">2009. gada 11. novembra</DATE> Lēmumu C(2009) 8682, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/38589 – Siltuma stabilizatori) (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0003" REF.END="QE0003"/>strīdīgais lēmums<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/>).</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">I.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Atbilstošās tiesību normas</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2</NO.P><TXT>Padomes Regulas Nr. 1/2003 (<DATE ISO="20021216">2002. gada 16. decembris</DATE>) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EK līguma] 81. un 82. pantā (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="001" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2003">OV 2003, L 1, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>), 23. panta 2. un 3. punktā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="023.002"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0004" REF.END="QE0004"/>2.</NO.PARAG><ALINEA><P>Komisija ar lēmumu var uzlikt soda naudas uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām, ja tās tīši vai nolaidības dēļ:</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>pārkāpj [EKL] 81. vai 82. pantu vai</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>pārkāpj lēmumu, kas nosaka pagaidu pasākumus saskaņā ar 8. pantu; vai</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>c)</NO.P><TXT>tās nepilda saistības, kas uzliktas ar lēmumu saskaņā ar 9. pantu.</TXT></NP></ITEM></LIST><P>Attiecībā uz katru uzņēmumu un uzņēmumu apvienību, kas piedalās pārkāpumā, soda nauda nepārsniedz 10 % no tās kopējā apgrozījuma iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā.</P><P>Ja apvienības pārkāpums ir saistīts ar tās dalībnieku darbībām, soda nauda nepārsniedz 10 % no kopējā katra tā dalībnieka apgrozījuma summas, kas darbojas tirgū, kuru skāris apvienības pārkāpums.</P></ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="023.003"><NO.PARAG>3.</NO.PARAG><ALINEA>Nosakot soda naudas apmēru, ņem vērā pārkāpuma smagumu un ilgumu.<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3</NO.P><TXT>Saskaņā ar šīs regulas 25. panta 5. punktu:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0005" REF.END="QE0005"/>Pēc katra pārtraukuma noilgums sākas no jauna. Tomēr vēlākais, kad iestājas noilgums, ir diena, kurā beidzas termiņš, kas ir divreiz ilgāks par noilguma termiņu, ja Komisija nav uzlikusi soda naudu vai periodisko soda maksājumu. Šo termiņu pagarina par laiku, uz kuru noilguma termiņš ir pārtraukts atbilstoši 6. punktam.<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">II.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Tiesvedības priekšvēsture un strīdīgais lēmums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4</NO.P><TXT>Tiesvedības priekšvēsture ir aprakstīta pārsūdzētā sprieduma 1.–23. punktā, un to var rezumēt šādi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">GEA Group AG</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0006" REF.END="QE0006"/><HT TYPE="ITALIC">GEA</HT><QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/>) tika izveidota, 2005. gadā apvienojoties <HT TYPE="ITALIC">Metallgesellschaft AG</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0007" REF.END="QE0007"/><HT TYPE="ITALIC">MG</HT><QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/>) un kādai citai sabiedrībai. <HT TYPE="ITALIC">MG</HT> bija galvenais mātesuzņēmums, kam līdz 2000. gadam tieši vai ar meitasuzņēmumu starpniecību piederēja uzņēmumi <HT TYPE="ITALIC">Chemson Gesellschaft für Polymer‑Additive mbH</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0008" REF.END="QE0008"/><HT TYPE="ITALIC">OCG</HT><QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/>) un <HT TYPE="ITALIC">Polymer‑Additive Produktions‑ und Vertriebs GmbH</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0009" REF.END="QE0009"/><HT TYPE="ITALIC">OCA</HT><QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6</NO.P><TXT><DATE ISO="20000517">2000. gada 17. maijā</DATE> <HT TYPE="ITALIC">MG</HT> atsavināja sabiedrību <HT TYPE="ITALIC">OCG</HT>, kuras nosaukums tika mainīts uz <HT TYPE="ITALIC">Aachener Chemische Werke Gesellschaft für glastechnische Produkte und Verfahren mbH</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0010" REF.END="QE0010"/><HT TYPE="ITALIC">ACW</HT><QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/>).</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="3"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7</NO.P><TXT>Pēc 2000. gada maijā notikušās <HT TYPE="ITALIC">OCA</HT> likvidācijas tās darbību pārņēma sabiedrība, kuras nosaukums kopš <DATE ISO="20000830">2000. gada 30. augusta</DATE> ir <HT TYPE="ITALIC">Chemson Polymer‑Additive AG</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0011" REF.END="QE0011"/><HT TYPE="ITALIC">CPA</HT><QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/>) un kura pārsūdzētā sprieduma pasludināšanas dienā vairs nepiederēja grupai, kuras galvenais mātesuzņēmums bija <HT TYPE="ITALIC">GEA</HT>.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">A.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">2009. gada lēmums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8</NO.P><TXT><DATE ISO="20091111">2009. gada 11. novembra</DATE> Lēmumā C(2009) 8682, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/38589 – Siltuma stabilizatori) (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0012" REF.END="QE0012"/>2009. gada lēmums<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/>) Komisija atzina, ka vairāki uzņēmumi ir pārkāpuši EKL 81. pantu un <DATE ISO="19920502">1992. gada 2. maija</DATE> Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="001" PAGE.FIRST="3" DATE.PUB="1994">OV 1994, L 1, 3. lpp.</REF.DOC.OJ>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0013" REF.END="QE0013"/>EEZ līgums<QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/>) 53. pantu, piedaloties divos pret konkurenci vērstu nolīgumu un saskaņotu darbību kopumos, kas aptvēra Eiropas Ekonomikas zonas teritoriju un attiecās, pirmkārt, uz siltuma stabilizatoru uz alvas bāzes nozari un, otrkārt, uz stabilizatoru uz epoksidētas sojas pupu eļļas un esteru bāzes nozari (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0014" REF.END="QE0014"/><HT TYPE="ITALIC">ESBO</HT>/esteru nozare<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9</NO.P><TXT>Atbilstoši 2009. gada lēmuma 1. panta 2. punkta k) apakšpunktam Komisija atzina <HT TYPE="ITALIC">GEA</HT> par atbildīgu par laikā no <DATE ISO="19910911">1991. gada 11. septembra</DATE> līdz <DATE ISO="20000517">2000. gada 17. maijam</DATE> <HT TYPE="ITALIC">ESBO</HT>/esteru nozares tirgū izdarītajiem pārkāpumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10</NO.P><TXT>Kā <HT TYPE="ITALIC">MG</HT> tiesību un saistību pārņēmēja tā tika atzīta par atbildīgu par visu pārkāpuma laikposmu, proti, par laikā no <DATE ISO="19910911">1991. gada 11. septembra</DATE> līdz <DATE ISO="20000517">2000. gada 17. maijam</DATE> izdarītajiem <HT TYPE="ITALIC">OCG</HT> pārkāpumiem un par laikā no <DATE ISO="19970313">1997. gada 13. marta</DATE> līdz <DATE ISO="20000517">2000. gada 17. maijam</DATE> izdarītajiem <HT TYPE="ITALIC">OCA</HT> pārkāpumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11</NO.P><TXT>Turklāt kā <HT TYPE="ITALIC">OCG</HT> tiesību un saistību pārņēmējai <HT TYPE="ITALIC">ACW</HT> tika piemērots sods, pirmkārt, par <HT TYPE="ITALIC">OCG</HT> izdarīto pārkāpumu visā pārkāpuma laikposmā, proti, no <DATE ISO="19910911">1991. gada 11. septembra</DATE> līdz <DATE ISO="20000517">2000. gada 17. maijam</DATE>, un, otrkārt, par <HT TYPE="ITALIC">OCA</HT> izdarīto pārkāpumu laikā no <DATE ISO="19990930">1999. gada 30. septembra</DATE> līdz <DATE ISO="20000517">2000. gada 17. maijam</DATE>, kad pēdējās minētās sabiedrības kapitāldaļas pilnībā piederēja <HT TYPE="ITALIC">OCG</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12</NO.P><TXT>Kā <HT TYPE="ITALIC">OCA</HT> tiesību un saistību pārņēmējai <HT TYPE="ITALIC">CPA</HT> tika piemērots sods, pirmkārt, par <HT TYPE="ITALIC">OCA</HT> izdarīto pārkāpumu laikā no <DATE ISO="19970313">1997. gada 13. marta</DATE> līdz <DATE ISO="20000517">2000. gada 17. maijam</DATE> un, otrkārt, par <HT TYPE="ITALIC">OCG</HT> izdarīto pārkāpumu laikā no <DATE ISO="19950930">1995. gada 30. septembra</DATE> līdz <DATE ISO="19990930">1999. gada 30. septembrim</DATE>, kad pēdējās minētās sabiedrības kapitāldaļas pilnībā piederēja <HT TYPE="ITALIC">OCA</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13</NO.P><TXT>Saskaņā ar 2009. gada lēmuma 2. pantu:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0015" REF.END="QE0015"/>[..]</P><P>Par [<HT TYPE="ITALIC">ESBO</HT>/esteru nozarē] izdarīto(‑ajiem) pārkāpumu(‑iem) [..] uzliek šādus naudas sodus:</P><P>[..]</P><P>31) [<HT TYPE="ITALIC">GEA</HT>], [<HT TYPE="ITALIC">ACW</HT>] un [<HT TYPE="ITALIC">CPA</HT>] ir [..] solidāri atbildīgas par summas 1 913 971 [EUR] apmērā samaksu;</P><P>32) [<HT TYPE="ITALIC">GEA</HT>] un [<HT TYPE="ITALIC">ACW</HT>] ir [..] solidāri atbildīgas par summas <FT TYPE="NUMBER">1432229</FT> [EUR] apmērā samaksu.</P><P>Naudas sodi ir jāsamaksā EUR valūtā trīs mēnešu laikā no šī lēmuma paziņošanas datuma [..].<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/></P></QUOT.S></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14</NO.P><TXT>Ar Vispārējās tiesas kancelejā <DATE ISO="20100128">2010. gada 28. janvārī</DATE> iesniegto prasības pieteikumu <HT TYPE="ITALIC">GEA</HT> cēla prasību atcelt 2009. gada lēmumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="20150715">2015. gada 15. jūlija</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">GEA Group</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑45/10</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2015:507">EU:T:2015:507</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) Vispārējā tiesa noraidīja minēto prasību. Par minēto spriedumu apelācijas sūdzība netika iesniegta.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="4"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">B.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">2010. gada lēmums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16</NO.P><TXT><DATE ISO="20091215">2009. gada 15. decembrī</DATE> <HT TYPE="ITALIC">ACW</HT> vērsa Komisijas uzmanību uz to, ka ar 2009. gada lēmumu tai uzliktais naudas sods pārsniedz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā paredzēto ierobežojumu 10 % apmērā no tās apgrozījuma.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17</NO.P><TXT>Šādos apstākļos Komisija 2010. gada 8. februārī pieņēma Lēmumu C(2010) 727, galīgā redakcija, ar ko groza 2009. gada lēmumu (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0016" REF.END="QE0016"/>2010. gada lēmums<QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18</NO.P><TXT>2010. gada lēmumā Komisija atzina, ka naudas sods, kas <HT TYPE="ITALIC">ACW</HT> ticis piemērots solidāri, pirmkārt, ar <HT TYPE="ITALIC">GEA</HT> un <HT TYPE="ITALIC">CPA</HT> un, otrkārt, ar <HT TYPE="ITALIC">GEA</HT>, pārsniedz ierobežojumu 10 % apmērā no tās apgrozījuma un tādēļ 2009. gada lēmums ir jāgroza.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19</NO.P><TXT>Komisija tajā arī precizēja, ka <HT TYPE="ITALIC">GEA</HT> un <HT TYPE="ITALIC">CPA</HT> piemērotā naudas soda apmērs paliek nemainīgs, bet <HT TYPE="ITALIC">ACW</HT> piemērotā naudas soda apmērs ir jāsamazina un ka 2010. gada lēmums nekādi neietekmē pārējos 2009. gada lēmuma adresātus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20</NO.P><TXT>Ar 2010. gada lēmuma 1. pantu 2009. gada lēmuma 2. panta otrajā daļā tika izdarīti šādi grozījumi:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0017" REF.END="QE0017"/>2. panta [otrās daļas 31) punktu] aizstāj ar šādu redakciju:</P><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0018" REF.END="QE0018"/>31.a) [<HT TYPE="ITALIC">GEA</HT>], [<HT TYPE="ITALIC">ACW</HT>] un [<HT TYPE="ITALIC">CPA</HT>] ir [solidāri] atbildīgas par summas <FT TYPE="NUMBER">1086129</FT> [EUR] apmērā samaksu;</P><P>31.b) [<HT TYPE="ITALIC">GEA</HT>] un [<HT TYPE="ITALIC">CPA</HT>] ir [solidāri] atbildīgas par summas <FT TYPE="NUMBER">827842</FT> [EUR] apmērā samaksu.<QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/></P><P>2. panta [otrās daļas 32) punktu] aizstāj ar šādu redakciju:</P><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0019" REF.END="QE0019"/>32) [<HT TYPE="ITALIC">GEA</HT>] ir atbildīga par summas <FT TYPE="NUMBER">1432229</FT> [EUR] apmērā samaksu.<QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/><QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/></P></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21</NO.P><TXT>Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts <DATE ISO="20100420">2010. gada 20. aprīlī</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">GEA</HT> cēla prasību atcelt 2010. gada lēmumu un pakārtoti lūdza Vispārējo tiesu grozīt tai piemērotā naudas soda apmēru.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="20150715">2015. gada 15. jūlija</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">GEA Group</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑189/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2015:504">EU:T:2015:504</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) Vispārējā tiesa atcēla 2010. gada lēmumu, ciktāl tas attiecās uz <HT TYPE="ITALIC">GEA</HT>. Vispārējā tiesa nosprieda, ka Komisija, pieņemdama šo lēmumu, iepriekš neuzklausījusi prasītāju, ir pārkāpusi tās tiesības uz aizstāvību. Par minēto spriedumu apelācijas sūdzība netika iesniegta.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">C.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Strīdīgais lēmums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23</NO.P><TXT><DATE ISO="20160629">2016. gada 29. jūnijā</DATE> Komisija pieņēma strīdīgo lēmumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24</NO.P><TXT>Strīdīgā lēmuma 1. pantā ir pilnībā pārņemts 2010. gada lēmuma 1. panta, ar ko grozīta 2009. gada lēmuma 2. panta otrā daļa, formulējums, kas ir atspoguļots šī sprieduma 20. punktā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25</NO.P><TXT>Strīdīgā lēmuma 2. pantā kā naudas sodu samaksas datums bija noteikts <DATE ISO="20100510">2010. gada 10. maijs</DATE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">III.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26</NO.P><TXT>Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts <DATE ISO="20160908">2016. gada 8. septembrī</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">GEA</HT> cēla prasību atcelt strīdīgo lēmumu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="5"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27</NO.P><TXT>Šīs prasības pamatojumam <HT TYPE="ITALIC">GEA</HT> izvirzīja piecus pamatus: pirmais pamats ir par noilguma noteikumu pārkāpumu, otrais – par LESD 266. panta un tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, trešais – par Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punkta pārkāpumu, ceturtais – par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu un piektais, kam ir divas daļas, – par pilnvaru pārsniegšanu un pamatojuma nenorādīšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28</NO.P><TXT>Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa apmierināja ceturto pamatu, kā arī piektā pamata pirmo daļu un, uzskatot, ka nav jāizvērtē pārējie prasības pamati, atcēla strīdīgo lēmumu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">IV.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Lietas dalībnieku prasījumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29</NO.P><TXT>Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>atcelt pārsūdzēto spriedumu un</P></ITEM><ITEM><P>piespriest <HT TYPE="ITALIC">GEA</HT> atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies gan Vispārējā tiesā, gan Tiesā.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">GEA</HT> prasījumi Tiesai ir šādi:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>apelācijas sūdzību noraidīt un</P></ITEM><ITEM><P>piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">V.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Par apelācijas sūdzību</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31</NO.P><TXT>Apelācijas sūdzības pamatojumam Komisija izvirza divus pamatus: pirmkārt, par vienlīdzīgas attieksmes principa, uzņēmuma jēdziena un solidārās atbildības noteikumu kļūdainu piemērošanu, kā arī pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi un, otrkārt, par noteikumu par naudas sodu samaksas termiņa noteikšanu konkurences tiesību jomā pārkāpumu, kā arī pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">A.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Par pieņemamību</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Lietas dalībnieku argumenti</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">GEA</HT> uzskata, ka Komisijas apelācijas sūdzība ir nepieņemama.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33</NO.P><TXT>Šajā sakarā <HT TYPE="ITALIC">GEA</HT> norāda, pirmkārt, ka Komisijai nav nekādas intereses iesniegt apelācijas sūdzību, jo 2009. gada lēmums vairs nav juridiskais pamats, kas ļautu pieprasīt naudas soda samaksu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34</NO.P><TXT>Otrkārt, <HT TYPE="ITALIC">GEA</HT> uzskata, ka Komisijai nav nekādas intereses iesniegt apelācijas sūdzību, jo strīdīgais lēmums nav spēkā. Proti, noilguma termiņš naudas soda noteikšanai esot beidzies pirms šī lēmuma pieņemšanas, jo ir pagājuši vairāk nekā desmit gadi Regulas Nr. 1/2003 25. panta 5. punkta izpratnē – neatkarīgi no tā, vai šis termiņš ir vai nav ticis pārtraukts.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35</NO.P><TXT>Komisija iebilst, ka tai ir interese iesniegt apelācijas sūdzību par pārsūdzēto spriedumu, jo, pirmkārt, tai Vispārējās tiesas spriedums ir nelabvēlīgs un, otrkārt, norādot, ka šai iestādei nav nekādas intereses iesniegt šo apelācijas sūdzību tādēļ, ka (kā apgalvots) attiecībā uz naudas soda uzlikšanu ir iestājies noilgums, <HT TYPE="ITALIC">GEA</HT> apstrīd strīdīgā lēmuma spēkā esamību. Tomēr Komisija uzskata, ka šāds pamats netika nedz izvirzīts, nedz arī izskatīts Vispārējā tiesā. No tā izrietot, ka tas nav jāizskata.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="6"?><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Tiesas vērtējums</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36</NO.P><TXT>Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. panta trešo daļu, izņemot strīdus starp Eiropas Savienību un tās darbiniekiem, apelācijas sūdzību var iesniegt dalībvalstis un Savienības iestādes, pat ja tās nav iestājušās lietā Vispārējā tiesā. Neatkarīgi no tā, vai tās ir bijušas lietas dalībnieces pirmajā instancē, Savienības iestādēm tātad nav jāpierāda nekāda interese iesniegt apelācijas sūdzību par Vispārējās tiesas nolēmumu (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19990708">1999. gada 8. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Anic Partecipazioni</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑49/92 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1999:356">EU:C:1999:356</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0171">171.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37</NO.P><TXT>Proti, Komisija var brīvi izvērtēt iespēju iesniegt apelācijas sūdzību par Vispārējās tiesas nolēmumu, un Tiesai nav jāpārbauda tās šajā sakarā izdarītā izvēle (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19990708">1999. gada 8. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Anic Partecipazioni</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑49/92 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1999:356">EU:C:1999:356</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0172">172.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38</NO.P><TXT>Līdz ar to pietiek konstatēt, ka <HT TYPE="ITALIC">GEA</HT> iebildumi par to, ka Komisijai nav intereses [iesniegt apelācijas sūdzību], nav pamatoti, un tādēļ ir jāuzskata, ka apelācijas sūdzība ir pieņemama.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">B.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Par lietas būtību</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par pirmo pamatu</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39</NO.P><TXT>Pirmajā pamatā ir divas daļas. Šī pamata pirmajā daļā Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pieļāvusi kļūdu, piemērojot vienlīdzīgas attieksmes principu, uzņēmuma jēdzienu un solidārās atbildības noteikumus, tādēļ, ka uzskatīja, ka Komisija būtu varējusi citādi noteikt to naudas soda daļu, par kuras samaksu <HT TYPE="ITALIC">GEA</HT> un <HT TYPE="ITALIC">ACW</HT> joprojām bija solidāri atbildīgas. Minētā pamata otrā daļa, kas ir jāizskata vispirms, attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">a)</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par pirmā pamata otro daļu</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Lietas dalībnieku argumenti</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40</NO.P><TXT>Ar pirmā pamata otro daļu Komisija apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 111. punktā ietvertais konstatējums, saskaņā ar kuru tā esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, esot balstīts uz pretrunīgu pamatojumu, kas izklāstīts minētā sprieduma 108.–110. punktā, un it īpaši uz šī paša sprieduma 108. punktā minēto neskaidro apsvērumu, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0020" REF.END="QE0020"/>Komisija noteikti būtu varējusi citādi noteikt to naudas soda daļu, par kuras samaksu <HT TYPE="ITALIC">ACW</HT> un [<HT TYPE="ITALIC">GEA</HT>] joprojām bija solidāri atbildīgas<QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">GEA</HT> apstrīd šo argumentāciju.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Tiesas vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42</NO.P><TXT>Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Vispārējai tiesai saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 36. pantu un 53. panta pirmo daļu noteiktais pienākums norādīt sprieduma pamatojumu nav saistīts ar prasību, lai tā sniegtu izklāstu, kurā būtu izsmeļoši un cits pēc cita iztirzāti visi lietas dalībnieku minētie argumenti. Tādējādi pamatojums var būt netiešs ar nosacījumu, ka tas ļauj ieinteresētajām personām uzzināt iemeslus, uz kuriem Vispārējā tiesa pamatojas, un Tiesai gūt pietiekamu informāciju, lai veiktu savu pārbaudi apelācijas tiesvedībā (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160914">2016. gada 14. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Trafilerie Meridionali</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑519/15 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:682">EU:C:2016:682</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0041">41.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43</NO.P><TXT>Šajā gadījumā pietiek konstatēt, ka Vispārējās tiesas argumentācija pārsūdzētā sprieduma 106.–111. punktā ļauj gan Komisijai uzzināt iemeslus, kuru dēļ Vispārējā tiesa pieņēma <HT TYPE="ITALIC">GEA</HT> pirmajā instancē izvirzīto ceturto pamatu, gan Tiesai gūt pietiekamu informāciju, lai īstenotu savu pārbaudi.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="7"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44</NO.P><TXT>Proti, no šiem punktiem viennozīmīgi izriet, ka Vispārējā tiesa nosprieda, ka Komisijai vispirms bija jānosaka proporcija, kas pastāv starp to naudas soda daļu, par kuras samaksu <HT TYPE="ITALIC">ACW</HT> bija solidāri atbildīga kopā ar <HT TYPE="ITALIC">GEA</HT> un <HT TYPE="ITALIC">CPA</HT>, un to naudas soda daļu, par kuras samaksu tā bija solidāri atbildīga vienīgi kopā ar <HT TYPE="ITALIC">GEA</HT>, un pēc tam jāsadala <HT TYPE="ITALIC">ACW</HT> piemērotais naudas soda samazinājums starp abām solidaritātes attiecībām, piemērojot to pašu proporciju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš minēto, pirmā pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">b)</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par pirmā pamata pirmo daļu</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Lietas dalībnieku argumenti</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46</NO.P><TXT>Pirmā pamata pirmajā daļā Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 108. punktā ir kļūdaini uzskatījusi, ka Komisija būtu varējusi citādi noteikt naudas soda daļu, par kuras samaksu <HT TYPE="ITALIC">GEA</HT> un <HT TYPE="ITALIC">ACW</HT> joprojām bija solidāri atbildīgas, lai ierobežotu naudas soda daļu, par kuru <HT TYPE="ITALIC">GEA</HT> varēja būt vienīgā atbildīgā. Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 106.–111. punktā ir pieļāvusi kļūdu vienlīdzīgas attieksmes principa piemērošanā, neievērojot Tiesas judikatūru par uzņēmuma jēdzienu un solidāro atbildību, kā arī judikatūru par naudas soda samazinājuma, kas piešķirts meitasuzņēmumam vienā ekonomiskajā uzņēmumā, sekām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47</NO.P><TXT>Komisija uzskata, ka solidārā atbildība ir tikai uzņēmuma jēdziena izpausme un nav no tā nodalāma.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48</NO.P><TXT>Šajā ziņā šī iestāde norāda, ka pretēji tam, ko Vispārējā tiesa ir konstatējusi pārsūdzētā sprieduma 55. punktā, <HT TYPE="ITALIC">GEA</HT>, <HT TYPE="ITALIC">ACW</HT> un <HT TYPE="ITALIC">CPA</HT> visā attiecīgā pārkāpuma laikā veidoja vienu un to pašu uzņēmumu, kuram tā uzlika tikai vienu naudas sodu, un ka šajā kontekstā 2009. gada lēmuma 2. panta otrās daļas 31) un 32) punkts, no vienas puses, un 2009. gada lēmuma 2. panta otrās daļas 31.a), 31.b) un 32) punkts, ar grozījumiem, kas izdarīti ar strīdīgo lēmumu, no otras puses, ir dažādu tādu maksimālo naudas sodu apmēru izteiksme, kādu katram no šo uzņēmumu veidojošajām juridiskām vienībām var uzlikt kopīgi un solidāri.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49</NO.P><TXT>Komisija precizē, ka, tā kā <HT TYPE="ITALIC">GEA</HT>, <HT TYPE="ITALIC">ACW</HT> un <HT TYPE="ITALIC">CPA</HT> veidoja vienu un to pašu uzņēmumu, nebija jāizvērtē vienlīdzīga attieksme pret šīm trim sabiedrībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50</NO.P><TXT>Komisija uzskata, ka, lai gan attiecīgās sabiedrības ietilpa vienā un tajā pašā uzņēmumā, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 106.–111. punktā mākslīgi ir nošķīrusi divas solidāri atbildīgas vienību grupas, līdz ar to šī tiesa ir piemērojusi teoriju, kura ir analoga solidāras atbildības iekšējās sadales teorijai, kas, pēc tās domām, esot aizliegta pieeja atbilstoši atziņām <DATE ISO="20140410">2014. gada 10. aprīļa</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija u.c./<HT TYPE="ITALIC">Siemens Österreich</HT> u.c.</NAME.CASE> (no <NO.CASE>C‑231/11 P līdz C‑233/11 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:256">EU:C:2014:256</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51</NO.P><TXT>Šādos apstākļos Komisija uzskata – nekas neattaisno to, ka viena vai otra sabiedrība, kas pieder vienam un tam pašam uzņēmumam, tiek izslēgta no solidāras atbildības par jebkādas tām uzliktā naudas soda daļas samaksu un ka šīm sabiedrībām parasti ir kopējas daļas no uzliktā naudas soda, ievērojot katras sabiedrības individuālās robežas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52</NO.P><TXT>Komisija norāda, ka naudas soda maksimālais apmērs, par kura samaksu katra sabiedrība, kas veido uzņēmumu EKL 81. panta izpratnē, ir solidāri atbildīga, neatbilst konkrētam dalības attiecīgajā pārkāpumā laikposmam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0053"><NO.P>53</NO.P><TXT>Visbeidzot, attiecībā uz to, ka <HT TYPE="ITALIC">ACW</HT> uzliktais naudas sods tika samazināts līdz ierobežojumam 10 % apmērā no tās apgrozījuma, kas piemērojams šai sabiedrībai, no <DATE ISO="20131126">2013. gada 26. novembra</DATE> sprieduma <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Kendrion</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑50/12 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:771">EU:C:2013:771</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) izrietot, ka tās bijušajam meitasuzņēmumam <HT TYPE="ITALIC">ACW</HT> piešķirtajam samazinājumam nav jāietekmē <HT TYPE="ITALIC">GEA</HT> atbildība, jo 2009. gada lēmuma pieņemšanas dienā <HT TYPE="ITALIC">ACW</HT> un <HT TYPE="ITALIC">GEA</HT> vairs neveidoja vienu un to pašu uzņēmumu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="8"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0054"><NO.P>54</NO.P><TXT>Vispirms <HT TYPE="ITALIC">GEA</HT> iebilst, ka Vispārējā tiesa pamatoti ir uzskatījusi, ka Komisija bez jebkāda objektīva pamatojuma ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu. Pretēji tam, ko apgalvo Komisija, šis princips esot piemērojams ne tikai atsevišķiem uzņēmumiem, bet arī attiecībās starp sabiedrībām, kas ietilpst vienā un tajā pašā uzņēmumā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0055"><NO.P>55</NO.P><TXT>Vēl <HT TYPE="ITALIC">GEA</HT> uzskata, ka Komisija ir noteikusi nevis tikai vienu naudas sodu, bet divus atšķirīgus naudas sodus divām atšķirīgām vienību grupām, kas kopīgi un solidāri atbildīgas katras grupas ietvaros, un par diviem dažādiem pārkāpuma periodiem. Pirmkārt, 2009. gada lēmuma 2. panta otrās daļas 31) punktā esot atsauce uz laikposmu no <DATE ISO="19950930">1995. gada 30. septembra</DATE> līdz <DATE ISO="20000517">2000. gada 17. maijam</DATE>, un, otrkārt, šī lēmuma 2. panta otrās daļas 32) punktā esot atsauce uz laikposmu no <DATE ISO="19910911">1991. gada 11. septembra</DATE> līdz <DATE ISO="19950929">1995. gada 29. septembrim</DATE>. Šis sadalījums esot sekas tam, ka <HT TYPE="ITALIC">CPA</HT> nav piedalījusies attiecīgajā pārkāpumā šajā pēdējā minētajā laikposmā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0056"><NO.P>56</NO.P><TXT>Turklāt <HT TYPE="ITALIC">GEA</HT> uzskata, ka pretēji tam, ko apgalvo Komisija, Vispārējā tiesa nav pēc analoģijas piemērojusi solidārās atbildības iekšējās sadales teoriju. Pārsūdzētais spriedums attiecoties nevis uz iekšējo atbildību, bet gan uz to, cik lielā mērā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0021" REF.END="QE0021"/><HT TYPE="ITALIC">GEA</HT> grupas<QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/> sabiedrības <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0022" REF.END="QE0022"/>ārēji<QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/> ir atbildīgas Komisijas priekšā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0057"><NO.P>57</NO.P><TXT>Visbeidzot, attiecībā uz ierobežojuma 10 % apmērā no apgrozījuma piemērošanas <HT TYPE="ITALIC">ACW</HT> gadījumā <HT TYPE="ITALIC">GEA</HT> apgalvo, ka pretēji tam, ko apgalvo Komisija, <DATE ISO="20131126">2013. gada 26. novembra</DATE> spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Kendrion</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑50/12 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:771">EU:C:2013:771</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) nevar tikt interpretēts tādējādi, ka agrāko mātesuzņēmumu nedrīkst ietekmēt tas, ka tā agrākajam meitasuzņēmumam tiek piemērots ierobežojums 10 % apmērā no tā apgrozījuma.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Tiesas vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0058"><NO.P>58</NO.P><TXT>Vispirms ir jāatgādina, ka vienlīdzīgas attieksmes princips ir vispārējs Savienības tiesību princips, kas ietverts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 20. un 21. pantā. Šis princips noteic, ka līdzīgas situācijas nevar aplūkot atšķirīgi un dažādas situācijas savukārt nevar aplūkot vienādi, ja vien šāda pieeja nav objektīvi attaisnota (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20200924">2020. gada 24. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Prysmian</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Prysmian Cavi e Sistemi</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑601/18 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:751">EU:C:2020:751</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0101">101.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, kā arī tajā minētā judikatūra). Komisijai ir jāievēro šis princips, kad tā īsteno tai saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu piešķirtās pilnvaras uzlikt naudas sodu uzņēmumiem, kas ir pārkāpuši Savienības konkurences tiesību normas, un tā nosaka šā soda apmēru (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20131126">2013. gada 26. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Kendrion</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑50/12 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:771">EU:C:2013:771</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0063">63.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0059"><NO.P>59</NO.P><TXT>To paturot prātā, ja vairākas juridiskās personas var tikt personiski sauktas pie atbildības par dalību Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumā tāpēc, ka tās pieder vienam un tam pašam uzņēmumam, kurš var tikt vainots šajā pārkāpumā, Komisijai saskaņā ar šo tiesību normu ir pilnvaras tām solidāri piespriest naudas sodu (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140410">2014. gada 10. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Areva</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑247/11 P un C‑253/11 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:257">EU:C:2014:257</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0120">120.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0060"><NO.P>60</NO.P><TXT>Tomēr, ja Komisija nolemj īstenot šīs pilnvaras noteikt sodu, tā nevar brīvi noteikt solidaritātes ārējās attiecības un it īpaši naudas soda summu, ko tā var pilnā apmērā prasīt samaksāt katram no solidārajiem kopparādniekiem (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140410">2014. gada 10. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Areva</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑247/11 P un C‑253/11 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:257">EU:C:2014:257</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0121">121.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0061"><NO.P>61</NO.P><TXT>Tā kā Savienības tiesībās paredzētais naudas soda samaksas solidaritātes jēdziens ir tikai uzņēmuma jēdziena pilnas iedarbības izpausme, tā naudas soda apmēra noteikšana, kura pilnīgu samaksu Komisija var prasīt no ikviena no solidārajiem kopparādniekiem, izriet no šī uzņēmuma jēdziena piemērošanas šajā gadījumā (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140410">2014. gada 10. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Areva</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑247/11 P un C‑253/11 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:257">EU:C:2014:257</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0122">122.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="9"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0062"><NO.P>62</NO.P><TXT>Šajā ziņā Līgumu autori ir izvēlējušies izmantot uzņēmuma jēdzienu, lai apzīmētu personu, kas ir izdarījusi konkurences tiesību normu pārkāpumu, par kuru var tikt noteikts sods saskaņā ar EKL 81. un 82. pantu, nevis citus jēdzienus, piemēram, sabiedrības vai juridiskas personas jēdzienus (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140410">2014. gada 10. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Areva</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑247/11 P un C‑253/11 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:257">EU:C:2014:257</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0123">123.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0063"><NO.P>63</NO.P><TXT>Turklāt šo pašu uzņēmuma jēdzienu Savienības likumdevējs ir izmantojis Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā, lai definētu vienību, kurai Komisija var piespriest naudas sodu, lai sodītu par Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumu (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140410">2014. gada 10. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Areva</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑247/11 P un C‑253/11 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:257">EU:C:2014:257</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0124">124.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0064"><NO.P>64</NO.P><TXT>Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības konkurences tiesību kontekstā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0023" REF.END="QE0023"/>uzņēmuma<QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/> jēdziens ietver visas vienības, kas veic saimniecisku darbību, neatkarīgi no šīs vienības juridiskā statusa un tās finansēšanas veida. Šis jēdziens ir jāsaprot tā, ka tas nozīmē ekonomisku vienību, pat ja juridiskā ziņā šāda vienība sastāv no vairākām fiziskām vai juridiskām personām (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140410">2014. gada 10. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Areva</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑247/11 P un C‑253/11 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:257">EU:C:2014:257</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0125">125.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, kā arī <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170427">2017. gada 27. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Akzo Nobel</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑516/15 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:314">EU:C:2017:314</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0047">47.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0048">48.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0065"><NO.P>65</NO.P><TXT>Ja Komisijai saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu ir iespēja piespriest solidāri vienu naudas sodu dažādām juridiskām personām, kas ietilpst vienā un tajā pašā uzņēmumā, kurš ir atbildīgs par pārkāpumu, tas, ka Komisija nosaka šī naudas soda apmēru, ciktāl tā attiecīgā gadījumā piemēro uzņēmuma jēdzienu, kas ir Savienības tiesību jēdziens, ir pakļauts dažiem ierobežojumiem, kas paredz, ka pienācīgi ir jāņem vērā attiecīgā uzņēmuma īpašības, piemēram, tas, ka uzņēmums tika izveidots laikposmā, kad tika izdarīts pārkāpums (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140410">2014. gada 10. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE>Komisija u.c./<HT TYPE="ITALIC">Siemens Österreich</HT> u.c.</NAME.CASE>, no <NO.CASE>C‑231/11 P līdz C‑233/11 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:256">EU:C:2014:256</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0051">51.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0066"><NO.P>66</NO.P><TXT>Šajā ziņā, kā secinājumu 49. punktā būtībā ir norādījis ģenerāladvokāts, attiecīgā uzņēmuma sastāvam šī uzņēmuma dalības pārkāpumā laikā var būt dažādas konfigurācijas. Šīs izmaiņas var rasties it īpaši tad, ja, kā tas ir šajā lietā, pārkāpums turpinās ilgā laikposmā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0067"><NO.P>67</NO.P><TXT>Ciktāl šādas izmaiņas neliek apšaubīt uzņēmuma kā personas, kas ir vainojama pārkāpumā, vienotību, tās neietekmē šī sprieduma 59. punktā atgādinātās Komisijas pilnvaras uzlikt naudas sodu solidāri vairākām juridiskām personām, kas pieder vienam un tam pašam uzņēmumam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0068"><NO.P>68</NO.P><TXT>Šajā lietā, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 1.–3. un 6.–8. punkta, <HT TYPE="ITALIC">GEA</HT> grupas struktūra laikposmā, kurā tika izdarīts pārkāpums, bija šāda. Laikā no 1991. gada līdz <DATE ISO="20000517">2000. gada 17. maijam</DATE> <HT TYPE="ITALIC">OCG</HT>, kas pēc pēdējā minētā datuma tika nosaukta par <HT TYPE="ITALIC">ACW</HT>, bija <HT TYPE="ITALIC">MG</HT> pilnībā piederošs meitasuzņēmums, kurš savukārt 2005. gadā kļuva par <HT TYPE="ITALIC">GEA</HT>. Šajā pašā laikposmā <HT TYPE="ITALIC">OCA</HT>, kas kopš <DATE ISO="20000830">2000. gada 30. augusta</DATE> tiek saukta par <HT TYPE="ITALIC">CPA</HT>, pilnībā piederēja <HT TYPE="ITALIC">MG</HT>, un dažādos laikposmos tā bija vai nu <HT TYPE="ITALIC">OCG</HT> meitasuzņēmums, vai tiešais mātesuzņēmums. <HT TYPE="ITALIC">OCA</HT> bija mātesuzņēmums ar pilnīgu tiešo kontroli pār <HT TYPE="ITALIC">OCG</HT> no <DATE ISO="19950930">1995. gada 30. septembra</DATE> līdz <DATE ISO="19990930">1999. gada 30. septembrim</DATE>. No <DATE ISO="19990930">1999. gada 30. septembra</DATE> līdz <DATE ISO="20000517">2000. gada 17. maijam</DATE> <HT TYPE="ITALIC">OCG</HT> bija mātesuzņēmums, kam bija pilnīga tieša kontrole pār <HT TYPE="ITALIC">OCA</HT>, un tā īstenoja tiešo kontroli pār šo pēdējo minēto sabiedrību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0069"><NO.P>69</NO.P><TXT>Ņemot vērā no <DATE ISO="20090910">2009. gada 10. septembra</DATE> sprieduma <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Akzo Nobel</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑97/08 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:536">EU:C:2009:536</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) izrietošās atziņas, Komisija bija tiesīga 2009. gada lēmumā konstatēt, ka, ņemot vērā ekonomiskās, organizatoriskās un juridiskās saiknes, kas vienoja attiecīgās sabiedrības, īstenojot izšķirošu ietekmi uz tās meitasuzņēmumiem, <HT TYPE="ITALIC">MG</HT>, kas ir kļuvusi par <HT TYPE="ITALIC">GEA</HT>, kopā ar <HT TYPE="ITALIC">OCG</HT> un <HT TYPE="ITALIC">OCA</HT>, kas attiecīgi ir kļuvušas par <HT TYPE="ITALIC">ACW</HT> un <HT TYPE="ITALIC">CPA</HT>, ietilpa vienā uzņēmumā Savienības konkurences tiesību izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0070"><NO.P>70</NO.P><TXT>No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet – Komisija varēja pamatoti uzskatīt, ka <HT TYPE="ITALIC">GEA</HT>, <HT TYPE="ITALIC">ACW</HT> un <HT TYPE="ITALIC">CPA</HT> veido vienu un to pašu uzņēmumu, kas tā dažādās secīgajās konfigurācijās ir izdarījis attiecīgo pārkāpumu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="10"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0071"><NO.P>71</NO.P><TXT>Tādējādi ir jākonstatē – pārsūdzētā sprieduma 55. punktā uzskatot, ka, pirmkārt, ir viens uzņēmums Savienības konkurences tiesību izpratnē, kuru laikā no <DATE ISO="19950930">1995. gada 30. septembra</DATE> līdz <DATE ISO="20000517">2000. gada 17. maijam</DATE> veidoja <HT TYPE="ITALIC">GEA</HT>, <HT TYPE="ITALIC">ACW</HT> un <HT TYPE="ITALIC">CPA</HT>, un, otrkārt, ir viens uzņēmums šo tiesību izpratnē, kuru laikā no <DATE ISO="19910911">1991. gada 11. septembra</DATE> līdz <DATE ISO="19950929">1995. gada 29. septembrim</DATE> veidoja <HT TYPE="ITALIC">GEA</HT> un <HT TYPE="ITALIC">ACW</HT>, Vispārējā tiesa ir konstatējusi divu uzņēmumu pastāvēšanu Savienības konkurences tiesību izpratnē un tātad ir pieļāvusi tiesību kļūdu, jo nav ievērojusi jēdzienu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0024" REF.END="QE0024"/>uzņēmums<QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/> EKL 81. panta izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0072"><NO.P>72</NO.P><TXT>Tā kā solidārā atbildība ir tikai uzņēmuma jēdziena pilnīgas iedarbības izpausme un tā kā šajā lietā ir bijis viens un tas pats uzņēmums, Komisijai bija tiesības – sākotnēji 2009. gada lēmuma 2. panta otrās daļas 31) un 32) punktā un pēc tam 2009. gada lēmuma, kas grozīts ar strīdīgo lēmumu, 2. panta otrās daļas 31.a), 31.b) un 32) punktā – noteikt maksimālo naudas soda apmēru, par kādu ir kopīgi un solidāri atbildīgas <HT TYPE="ITALIC">GEA</HT>, <HT TYPE="ITALIC">ACW</HT> un <HT TYPE="ITALIC">CPA</HT>, kā vienu naudas sodu – kā vienībām, kas ir daļa no viena un tā paša uzņēmuma, kurš ir vainojams pārkāpuma izdarīšanā. Proti, kā ir norādījusi Komisija, tādā situācijā, kāda ir šajā lietā, šādu maksimālo apmēru noteikšana neatspoguļo konkrētos laikposmus, kuros vienības, kas veido vienotu uzņēmumu, ir piedalījušās attiecīgajā pārkāpumā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0073"><NO.P>73</NO.P><TXT>Šādos apstākļos Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, kad pārsūdzētā sprieduma 106. un 109. punktā tā konstatēja, ka šajā lietā ir pastāvējušas divas solidaritātes attiecības starp <HT TYPE="ITALIC">GEA</HT>, <HT TYPE="ITALIC">ACW</HT> un <HT TYPE="ITALIC">CPA</HT>, lai gan tās bija viena un tā paša uzņēmuma daļas, un ka divi naudas sodi, kas uzlikti par diviem konkrētiem laikposmiem, atspoguļo šo triju sabiedrību dalību attiecīgajā pārkāpumā, un tādējādi ir pārkāpusi noteikumus par solidārās atbildības noteikšanu, kā tie izriet no Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0074"><NO.P>74</NO.P><TXT>Attiecībā uz to, ka saskaņā ar strīdīgo lēmumu <HT TYPE="ITALIC">GEA</HT> ir vienīgā atbildīgā par summas <FT TYPE="NUMBER">1432229</FT> EUR samaksu, šis apstāklis, kā ģenerāladvokāts to ir norādījis secinājumu 53. punktā, ir <HT TYPE="ITALIC">ACW</HT> uzliktā naudas soda samazinājuma pilnīgi automātiskas sekas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0075"><NO.P>75</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir jānorāda, ka tad, ja tādas divas atsevišķas juridiskās personas kā mātesuzņēmums un tā meitasuzņēmums dienā, kad tiek pieņemts lēmums, ar kuru tām uzlikts naudas sods par konkurences tiesību normu pārkāpumu, vairs neveido vienu uzņēmumu EKL 81. panta izpratnē, katrai no tām ir tiesības uz to, lai tām individuāli tiktu piemērots ierobežojums 10 % apmērā no apgrozījuma (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20131126">2013. gada 26. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Kendrion</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑50/12 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:771">EU:C:2013:771</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0057">57.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0076"><NO.P>76</NO.P><TXT>Šajā lietā, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 2. un 3. punkta, nav strīda par to, ka 2009. gada lēmuma pieņemšanas dienā <HT TYPE="ITALIC">GEA</HT> vairs nebija ekonomiskas vienības ar <HT TYPE="ITALIC">ACW</HT> un <HT TYPE="ITALIC">CPA</HT> EKL 81. panta izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0077"><NO.P>77</NO.P><TXT>Šī īpatnība lika Komisijai aprēķināt atsevišķi minēto ierobežojumu, pamatojoties uz apgrozījumu uzņēmējdarbības gadā pirms strīdīgā lēmuma pieņemšanas (pēc analoģijas skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20131126">2013. gada 26. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Kendrion</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑50/12 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:771">EU:C:2013:771</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0067">67.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0078"><NO.P>78</NO.P><TXT>Turklāt, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 8. punkta, summa, ko Komisija sākotnēji uzskatīja par atbilstošu noteikt <HT TYPE="ITALIC">ACW</HT> saistībā ar tās solidāro atbildību tās dalības aizliegtās vienošanās īstenošanā dēļ, bija <FT TYPE="NUMBER">3346200</FT> EUR jeb tieši tāda pati summa, kāda tika noteikta <HT TYPE="ITALIC">GEA</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0079"><NO.P>79</NO.P><TXT>Tomēr ir jāuzskata – tas, ka strīdīgajā lēmumā Komisija ir atzinusi, pirmkārt, <HT TYPE="ITALIC">GEA</HT> par solidāri atbildīgu par naudas soda kopējās summas <FT TYPE="NUMBER">3346200</FT> EUR samaksu un, otrkārt, <HT TYPE="ITALIC">ACW</HT> par solidāri atbildīgu par summas <FT TYPE="NUMBER">1086129</FT> EUR samaksu, izriet no Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā paredzētā ierobežojuma 10 % no apgrozījuma piemērošanas <HT TYPE="ITALIC">ACW</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0080"><NO.P>80</NO.P><TXT>Tādējādi tas, ka <HT TYPE="ITALIC">GEA</HT> paliek vienīgā atbildīgā par summas <FT TYPE="NUMBER">1432229</FT> EUR samaksu, izriet no konkrētā apstākļa, ka 2009. gada lēmuma pieņemšanas dienā šī sabiedrība vairs nebija viens uzņēmums kopā ar <HT TYPE="ITALIC">ACW</HT> un <HT TYPE="ITALIC">CPA</HT> EKL 81. panta izpratnē.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="11"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0081"><NO.P>81</NO.P><TXT>Šajā kontekstā <HT TYPE="ITALIC">GEA</HT> nevar pamatoti apgalvot, ka tai par sliktu ir pieļauts vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums. Šajā ziņā pietiek norādīt, ka šī principa pārkāpums nevar tikt konstatēts tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā, kad meitasuzņēmumam, kurš lēmuma, ar kuru naudas sods uzlikts vienotajam uzņēmumam, kurā tas ietilpst, pieņemšanas datumā vairs neietilpa šajā vienotajā uzņēmumā, ir tiesības uz to, lai tam individuāli tiktu piemērots ierobežojums 10 % apmērā no apgrozījuma. Šis konkrētais apstāklis neļauj uzskatīt, ka attiecīgās sabiedrības bija salīdzināmās situācijās (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20131126">2013. gada 26. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Kendrion</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑50/12 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:771">EU:C:2013:771</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0068">68.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0082"><NO.P>82</NO.P><TXT>Katrā ziņā nevar lietderīgi atsaukties uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, jo šajā lietā, kā izriet no šī sprieduma 73. punkta, nepastāv divas solidaritātes attiecības, kas atspoguļo konkrētus laikposmus, un līdz ar to nevar tikt veikta nekāda solidārās atbildības sadale.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0083"><NO.P>83</NO.P><TXT>Tādēļ 2009. gada lēmuma 2. panta otrās daļas 32) punkts, ar grozījumiem, kas izdarīti ar strīdīgo lēmumu, kurā <HT TYPE="ITALIC">GEA</HT> ir uzlikts naudas sods <FT TYPE="NUMBER">1432229</FT> EUR, neattiecas uz <HT TYPE="ITALIC">CPA</HT> nevis tāpēc, ka šis punkts attiektos uz konkrētu pārkāpuma laikposmu, kurā tā nav piedalījusies Komisijas konstatētajā vienotajā pārkāpumā, kas tā nav šajā gadījumā, bet gan tikai tāpēc, ka naudas soda summas, kas <HT TYPE="ITALIC">CPA</HT> ir jāmaksā saistībā ar tās individuālo dalību šajā pārkāpumā tādēļ, ka tā piederēja pie uzņēmuma, kurš to ir izdarījis, pilnībā ietilpst minētā 2. panta otrās daļas 31.a) un 31.b) pantā norādītajās naudas soda summās.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0084"><NO.P>84</NO.P><TXT>Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, kad pārsūdzētā sprieduma 111. punktā tā uzskatīja, ka Komisija nav izpildījusi savus pienākumus saskaņā ar vienlīdzīgas attieksmes principu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0085"><NO.P>85</NO.P><TXT>Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, pirmā pamata pirmā daļa ir jāpieņem.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par otro pamatu</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0086"><NO.P>86</NO.P><TXT>Otrajā pamatā ir divas daļas. Ar šī pamata pirmo daļu Komisija būtībā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka attiecīgā naudas soda samaksas datumu varēja noteikt, tikai sākot ar paziņojuma par strīdīgo lēmumu saņemšanas datumu. Minētā pamata otrā daļa, kas ir jāizskata vispirms, attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">a)</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par otrā pamata otro daļu</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Lietas dalībnieku argumenti</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0087"><NO.P>87</NO.P><TXT>Ar otrā pamata otro daļu Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav pietiekami pamatojusi savu konstatējumu, kurš izdarīts pārsūdzētā sprieduma 126. punktā un saskaņā ar kuru ir jāuzskata, ka pienākums maksāt naudas sodus izriet tikai no strīdīgā lēmuma 1. panta un ka šo naudas sodu samaksas datumu var noteikt, tikai sākot ar paziņojuma par šo lēmumu saņemšanas datumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0088"><NO.P>88</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">GEA</HT> iebilst, ka pārsūdzētais spriedums ir pietiekami pamatots.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Tiesas vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0089"><NO.P>89</NO.P><TXT>Kā ir atgādināts šā sprieduma 42. punktā, Vispārējās tiesas pienākums norādīt pamatojumu tai liek skaidri un nepārprotami norādīt atbilstošo argumentāciju, lai ieinteresētās personas varētu uzzināt pieņemtā lēmuma pieņemšanas iemeslus un ļautu Tiesai veikt pārbaudi tiesā.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="12"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0090"><NO.P>90</NO.P><TXT>Šajā gadījumā pietiek konstatēt, ka Vispārējās tiesas argumentācija pārsūdzētā sprieduma 122.–125. punktā ļauj gan Komisijai uzzināt iemeslus, kuru dēļ Vispārējā tiesa ir pieņēmusi <HT TYPE="ITALIC">GEA</HT> pirmajā instancē izvirzītā piektā pamata pirmo daļu, gan Tiesai gūt pietiekamu informāciju, lai veiktu savu pārbaudi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0091"><NO.P>91</NO.P><TXT>Proti, no šiem punktiem būtībā izriet, ka, tā kā 2009. gada lēmuma 2. panta otrās daļas 31) un 32) punkta sākotnējā redakcija tika aizstāta ar formulējumu, kas izriet no strīdīgā lēmuma 1. panta, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 126. punktā secināja, ka pienākums maksāt naudas sodus izriet tikai no strīdīgā lēmuma 1. panta un ka šo naudas sodu samaksas datumu var noteikt, tikai sākot ar paziņojuma par šo lēmumu saņemšanas datumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0092"><NO.P>92</NO.P><TXT>Tātad otrā pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">b)</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par otrā pamata pirmo daļu</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Lietas dalībnieku argumenti</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0093"><NO.P>93</NO.P><TXT>Ar otrā pamata pirmo daļu Komisija būtībā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pieļāvusi tiesību kļūdu, kad pārsūdzētā sprieduma 126. punktā atzina, ka attiecīgā naudas soda samaksas datumu varēja noteikt, tikai sākot ar paziņojuma par strīdīgo lēmumu saņemšanas datumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0094"><NO.P>94</NO.P><TXT>Komisija precizē, ka 2010. gada lēmuma atcelšanas rezultātā tika atjaunots ne tikai 2009. gada lēmuma 2. panta otrās daļas 31) un 32) punkts, bet arī sākotnējais samaksas datums, kas noteikts minētā lēmuma 2. panta pēdējā daļā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0095"><NO.P>95</NO.P><TXT>Šajā kontekstā Komisija apgalvo, ka tai bija tiesības grozīt uzliktā naudas soda apmēru un solidāro atbildību un nebija obligāti jānosaka jauns šī naudas soda samaksas datums. Tādējādi Komisija uzskata – pat ja tā ar strīdīgo lēmumu ir grozījusi 2009. gada lēmuma rezolutīvo daļu, ciktāl tajā ir noteikts naudas soda apmērs un solidārā atbildība, tai nebija pienākuma noteikt uzliktā naudas soda samaksas datumu pēc strīdīgā lēmuma paziņošanas datuma.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0096"><NO.P>96</NO.P><TXT>Šī iestāde uzskata – ja Tiesai būtu jāapstiprina, ka tai ir jānosaka naudas sodu samaksas termiņš pēc lēmuma par grozījumiem, kāds ir strīdīgais lēmums, paziņošanas datuma, tiktu zaudēti procenti, kas uzkrāti par atlikušo naudas soda daļu kopš sākotnēji noteiktā maksāšanas termiņa, un tas ierobežotu Komisijas rīcības brīvību un samazinātu tās uzlikto naudas sodu efektivitāti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0097"><NO.P>97</NO.P><TXT>Šādos apstākļos Komisija uzskata, ka šajā gadījumā, lai neradītu <HT TYPE="ITALIC">GEA</HT> neizdevīgāku stāvokli salīdzinājumā ar <HT TYPE="ITALIC">ACW</HT> un <HT TYPE="ITALIC">CPA</HT>, tai bija tiesības noteikt, ka naudas sodu samaksas datums ir <DATE ISO="20100510">2010. gada 10. maijs</DATE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0098"><NO.P>98</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">GEA</HT> iebilst – lai gan ir tiesa, ka Komisijai ir pilnvaras noteikt datumu, kurā ir maksājami naudas sodi, un datumu, no kura sāk skaitīt nokavējuma procentus, šīs pilnvaras neattiecoties uz tāda nokavējuma procentu samaksas termiņa noteikšanu, kas būtu pirms naudas sodu noteikšanas datuma. Ar Savienības tiesību efektivitāti neesot iespējams attaisnot naudas soda samaksas datuma noteikšanu pirms tā lēmuma paziņošanas, kurš ir šī naudas soda pamatā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0099"><NO.P>99</NO.P><TXT>Līdz ar to, <HT TYPE="ITALIC">GEA</HT> ieskatā, tā kā naudas soda samaksas datumu nevar noteikt pirms strīdīgā lēmuma paziņošanas, procentus par naudas soda samaksu var sākt skaitīt tikai no šī lēmuma paziņošanas dienas saskaņā ar principu, ka papildu saistības seko galvenajām saistībām.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="13"?><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Tiesas vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0100"><NO.P>100</NO.P><TXT>Komisijas lēmumos, ar kuriem tā uzliek naudas sodus par Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem, tostarp ir noteikts attiecīgo naudas sodu apmērs un nokavējuma procenti, kā arī tā Komisijas bankas konta dati, uz kuru attiecīgajiem uzņēmumiem ir jāmaksā šie naudas sodi. Šajos lēmumos ir noteikts arī uzlikto naudas sodu samaksas termiņš. Lai izvairītos no piespiedu piedziņas, maksājums ir jāveic pirms šī termiņa beigām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0101"><NO.P>101</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 299. pantu Komisijas lēmumi, kuros personām, kas nav dalībvalstis, ir paredzētas finansiālas saistības, ir izpildes rīkojumi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0102"><NO.P>102</NO.P><TXT>Tāpat ir jānorāda, ka saskaņā ar LESD 278. pantu prasībām, kas Eiropas Savienības Tiesā celtas par šāda veida lēmumiem, nav apturošas iedarbības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0103"><NO.P>103</NO.P><TXT>No tā izriet, ka Komisijas lēmumi ir izpildāmi atbilstoši LESD 299. pantā paredzētajiem nosacījumiem un ka tajos paredzētie naudas sodi principā ir maksājami, beidzoties šajos lēmumos noteiktajam termiņam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0104"><NO.P>104</NO.P><TXT>Šādos apstākļos un ņemot vērā mērķi nodrošināt Savienības konkurences tiesību normu efektīvu ievērošanu, ir jāuzskata, ka principā parādniekam ir jāveic attiecīgais maksājums, pirms ir iestājies šī maksājuma samaksas datums, ko Komisija ir noteikusi savā lēmumā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0105"><NO.P>105</NO.P><TXT>Šajā lietā Komisija 2009. gada lēmuma 2. panta pēdējā daļā sākotnēji paredzēja noteikto naudas sodu samaksas datumu, kas tika noteikts, beidzoties trīs mēnešu termiņam no šī lēmuma paziņošanas dienas, visiem uzņēmumiem, kas ir minētā lēmuma adresāti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0106"><NO.P>106</NO.P><TXT>Kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 124. punkta, 2010. gada lēmumu, ar kuru Komisija nolēma grozīt 2009. gada lēmumu tādēļ, ka, pirmkārt, <HT TYPE="ITALIC">ACW</HT> uzliktais naudas sods pārsniedza ierobežojumu 10 % apmērā no apgrozījuma un, otrkārt, naudas soda apmērs, par kura samaksu <HT TYPE="ITALIC">ACW</HT> tika atzīta par solidāri atbildīgu ar <HT TYPE="ITALIC">GEA</HT> un <HT TYPE="ITALIC">CPA</HT>, bija jāsamazina, Vispārējā tiesa atcēla ar <DATE ISO="20150715">2015. gada 15. jūlija</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">GEA Group</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑189/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2015:504">EU:T:2015:504</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), ciktāl tas attiecās uz <HT TYPE="ITALIC">GEA</HT>. Kā Vispārējā tiesa to ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 125. punktā, šīs atcelšanas rezultātā tika atjaunota 2009. gada lēmuma 2. panta sākotnējā redakcija.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0107"><NO.P>107</NO.P><TXT>Tomēr minētā redakcija vēlreiz tika aizstāta ar redakciju, kas izriet no strīdīgā lēmuma. Minētā lēmuma 2. pantā tika noteikts jauns naudas sodu samaksas datums, proti, <DATE ISO="20100510">2010. gada 10. maijs</DATE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0108"><NO.P>108</NO.P><TXT>Šis datums, pirmkārt, ir pirms paziņojuma par strīdīgo lēmumu saņemšanas datuma un, otrkārt, pēc 2009. gada lēmumā noteikto naudas sodu samaksas datuma. Tas atbilst samaksas datumam, kurš norādīts Komisijas <DATE ISO="20100209">2010. gada 9. februāra</DATE> vēstulē, kas pievienota 2010. gada lēmumam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0109"><NO.P>109</NO.P><TXT>Šajā kontekstā ir jānorāda, ka Komisijai ir pilnvaras, kas ietver tiesības noteikt tās uzliktā naudas soda samaksas datumu un nokavējuma procentu sākuma datumu, noteikt šo procentu likmi un nolemt sava lēmuma izpildes kārtību, vajadzības gadījumā pieprasot sniegt bankas garantiju par uzliktā naudas soda pamatsummu un procentiem. Ja šādu pilnvaru nebūtu, priekšrocības, ko uzņēmumi varētu gūt no naudas sodu novēlotas samaksas, vājinātu sankcijas, ko Komisija uzlikusi, pildot tai uzticēto uzdevumu – uzraudzīt Savienības konkurences tiesību normu piemērošanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0110"><NO.P>110</NO.P><TXT>Šajā gadījumā, kā secinājumu 62. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, grozījums, kas 2009. gada lēmuma 2. panta otrās daļas 31) un 32) punktā tika izdarīts vispirms ar 2010. gada lēmumu, kurš pa to laiku ticis atcelts, un pēc tam ar strīdīgo lēmumu, attiecās tikai uz <HT TYPE="ITALIC">ACW</HT> uzliktā naudas soda apmēru un uz solidaritātes attiecību jaunu noteikšanu, bet ne uz pašu naudas soda uzlikšanu, nedz arī<?PAGE NO="14"?> uz tā kopējo apmēru. Līdz ar to ir jānorāda, ka pretēji tam, ko Vispārējā tiesa ir nospriedusi pārsūdzētā sprieduma 126. punktā, tieši 2009. gada lēmuma 2. pants, nevis strīdīgā lēmuma 1. pants, ir <HT TYPE="ITALIC">GEA</HT>, <HT TYPE="ITALIC">ACW</HT> un <HT TYPE="ITALIC">CPA</HT> pienākuma samaksāt naudas sodu juridiskais pamats.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0111"><NO.P>111</NO.P><TXT>Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, kad pārsūdzētā sprieduma 126. punktā uzskatīja, ka naudas sodu samaksas termiņš var tikt noteikts, tikai sākot ar paziņojuma par strīdīgo lēmumu saņemšanas datumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0112"><NO.P>112</NO.P><TXT>Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, otrā pamata pirmā daļa ir jāpieņem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0113"><NO.P>113</NO.P><TXT>Līdz ar to pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Par lietas nodošanu atpakaļ Vispārējai tiesai</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0114"><NO.P>114</NO.P><TXT>Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. pantam, ja apelācijas sūdzība ir pamatota, Tiesa atceļ Vispārējās tiesas nolēmumu. Tā var pati pieņemt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma taisīšanai Vispārējā tiesā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0115"><NO.P>115</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir jākonstatē, ka šajā gadījumā Tiesas rīcībā nav nepieciešamās informācijas, lai taisītu galīgo spriedumu par visiem pirmajā instancē izvirzītajiem pamatiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0116"><NO.P>116</NO.P><TXT>Saistībā ar tiesvedības aspektiem, kas izvirzīti šajos pamatos, ir jāpārbauda faktiska rakstura jautājumi, pamatojoties uz informāciju, ko, pirmkārt, Vispārējā tiesa nav izvērtējusi pārsūdzētajā spriedumā, jo tā minētā sprieduma 128. punktā tā uzskatījusi, ka šāda pārbaude ir lieka tādēļ, ka bija pieņēmusi <HT TYPE="ITALIC">GEA</HT> izvirzīto ceturto pamatu un piektā pamata pirmo daļu, un, otrkārt, nav tikusi apspriesta Tiesā, un no tā izriet, ka tiesvedības stadija neļauj izlemt lietu Tiesā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0117"><NO.P>117</NO.P><TXT>Tāpēc lieta ir jānodod atpakaļ Vispārējai tiesai un jāatliek lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšana.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Par tiesāšanās izdevumiem</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0118"><NO.P>118</NO.P><TXT>Tā kā lieta tiek nodota atpakaļ Vispārējai tiesai, lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšana ir jāatliek.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><JURISDICTION><INTRO>Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:</INTRO><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">1)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas <DATE ISO="20181018">2018. gada 18. oktobra</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">GEA Group</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑640/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2018:700">EU:T:2018:700</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</HT></TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">2)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Nodot lietu T‑640/16 atpakaļ Eiropas Savienības Vispārējai tiesai.</HT></TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">3)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt.</HT></TXT></NP></ITEM></LIST></JURISDICTION></CONTENTS.JUDGMENT><SIGNATURE.CASE><SIGNATORY><P>[Paraksti]</P></SIGNATORY></SIGNATURE.CASE></JUDGMENT>