(1)

1958. gada Lisabonas vienošanās par cilmes vietas nosaukumu aizsardzību un starptautisko reģistrāciju ir Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) pārzināts līgums. Tai var pievienoties Parīzes Konvencijas par rūpnieciskā īpašuma aizsardzību līgumslēdzējas puses. Tai ir 28 līgumslēdzējas puses, tostarp septiņas Savienības dalībvalstis (Bulgārija, Čehijas Republika, Francija, Itālija, Ungārija, Portugāle un Slovākija).

(2)

Lisabonas vienošanās starptautiskā sistēma patlaban tiek pārskatīta nolūkā to uzlabot tā, lai tā piesaistītu vairāk dalībnieku, vienlaikus saglabājot vienošanās principus un mērķus. Balstoties uz progresu, ko bija guvusi īpaša darba grupa, kura 2014. gada oktobrī sagatavoja pārskatīšanas pamatpriekšlikumu, 2015. gada 11.–21. maijā Ženēvā notika diplomātiskā konference nolūkā pieņemt pārskatītu Lisabonas vienošanos par cilmes vietas nosaukumiem un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm (“pārskatītā Lisabonas vienošanās”).

(3)

Ņemot vērā būtisko nozīmi, kāda starptautiskajā tirdzniecībā ir intelektuālā īpašuma aizsardzībai, jo īpaši cilmes vietas nosaukumu un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzībai, pārskatītā Lisabonas vienošanās ietilpst Savienības kopējā tirdzniecības politikā. Pārskatītā Lisabonas vienošanās konkrēti attiecas uz starptautisko tirdzniecību, jo tā ir paredzēta, lai galvenokārt veicinātu un atvieglotu šādu tirdzniecību, un tieši un nepastarpināti to ietekmē (1). Kopējā tirdzniecības politika ir Savienības ekskluzīvā kompetencē saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 3. panta 1. punkta e) apakšpunktu. Līdz ar to sarunu vešana par pārskatīto Lisabonas vienošanos ietilpst Savienības ekskluzīvā kompetencē.

(4)

Saskaņā ar LESD 207. panta 3. punktu un 218. panta 3. punktu Komisija ir Savienības sarunu vedējs Savienības ekskluzīvās kompetences jomā (2),