–

IMI – Imagens Médicas Integradas S. A. vārdā – A. Dias Henriques, R. Oliveira, M. Rodrigues Caldeira un M. Valente, advogados,

–

Synlabhealth II S. A. vārdā – A. Martins Ferreira, advogado,

–

SIBS – Sociedade Gestora de Participações Sociais S. A. u.c. vārdā – M. de Abreu Castelo Branco, J. Pateira Ferreira un C. Pinto Correia, advogados,

–

Autoridade da Concorrência vārdā – D. Cardoso, A. Cruz Nogueira un S. Parodi, advogadas,

–

Portugāles valdības vārdā – C. Alves, P. Barros da Costa un A. Oliveira Santos, pārstāves,

–

Čehijas valdības vārdā – L. Halajová, M. Smolek un J. Vláčil, pārstāvji,

–

Grieķijas valdības vārdā – K. Boskovits, pārstāvis,

–

Somijas valdības vārdā – H. Leppo, pārstāve,

–

Zviedrijas valdības vārdā – F.‑L. Göransson, pārstāvis,

–

Eiropas Komisijas vārdā – P. Berghe, P. Caro de Sousa un E. Rousseva, pārstāvji,

–

EBTA Uzraudzības iestādes vārdā – C. Simpson, E. Gromnicka un M.‑M. Joséphidès, pārstāves,

1

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk – Harta) 7. pantu.

2

Šie lūgumi ir iesniegti saistībā ar trim strīdiem starp vairākiem uzņēmumiem un Autoridade da Concorrência (Konkurences iestāde, Portugāle) par tādu kratīšanas, kā arī pierādījumu pārbaudes, vākšanas un konfiskācijas pasākumu tiesiskumu, kas šo uzņēmumu telpās veikti saistībā ar LESD 101. un 102. pantā minētajām pretkonkurences darbībām.

Atbilstošās tiesību normas

Savienības tiesības

LESD

3

LESD 101. pantā paredzēts:

4

Atbilstoši LESD 102. pantam:

Harta

5

Hartas 7. pantā noteikts:

6

Saskaņā ar Hartas 8. pantu:

Regula (EK) Nr. 1/2003

7

Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101]. un [102]. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 26. apsvērumā noteikts:

8

Atbilstoši šīs regulas 3. panta 1. punktam, “ja dalībvalstu konkurences iestādes vai valstu tiesas piemēro valsts konkurences tiesību aktus attiecībā uz līgumiem, uzņēmumu apvienību lēmumiem vai saskaņotām darbībām [LESD 101]. panta 1. punkta nozīmē, kas minētā noteikuma nozīmē var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, tās attiecībā uz šādiem līgumiem, lēmumiem vai saskaņotām darbībām piemēro arī [LESD 101]. pantu. Dalībvalstu konkurences iestādēm vai valstu tiesām piemērojot valsts konkurences tiesību aktus jebkurai ļaunprātīgai izmantošanai, kas aizliegta ar [LESD 102]. pantu, tās arī piemēro [LESD 102]. pantu”.

9

Minētās regulas 5. pantā noteikts:

–

pieprasa izbeigt pārkāpumu,

–

nosaka pagaidu pasākumus,

–

pieņem saistības,

–

uzliek soda naudas, periodiskus soda maksājumus vai jebkādu citu sodu, kas paredzēts to valstu tiesību aktos.

10

Tās pašas regulas 20. pantā “Komisijas pārbaudes pilnvaras” paredzēts:

11

Regulas Nr. 1/2003 21. pantā “Citu telpu pārbaude” paredzēts:

VDAR

12

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (OV 2016, L 119, 1. lpp., un labojums OV 2018, L 127, 2. lpp., turpmāk – VDAR) 9. pantā “Īpašu kategoriju personas datu apstrāde” paredzēts:

Direktīva (ES) 2019/1

13

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2019/1 (2018. gada 11. decembris) par apstākļu nodrošināšanu nolūkā dot dalībvalstu konkurences iestādēm iespēju efektīvāk izpildīt konkurences noteikumus un par iekšējā tirgus pienācīgas darbības nodrošināšanu (OV 2019, L 11, 3. lpp.) 30.–34. apsvērumā noteikts:

14

Šīs direktīvas 6. pants “Uzņēmuma telpu inspicēšanas pilnvaras” formulēts šādi:

15

Minētās direktīvas 7. pantā “Uzņēmuma telpu inspicēšanas pilnvaras” paredzēts:

16

Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 32. pantu “dalībvalstis nodrošina, lai pierādīšanas līdzekļu veidos, kurus valsts konkurences iestāde pieļauj kā pierādījumus, būtu ietverti dokumenti, mutiski paziņojumi, elektroniskās ziņas, ieraksti un visi citi informāciju saturoši priekšmeti neatkarīgi no informācijas formas un tās datu nesēja veida”.

Portugāles tiesības

17

Constituição da República Portuguesa (Portugāles Republikas Konstitūcija) 34. pantā “Mājokļa un korespondences neaizskaramība” paredzēts:

18

2012. gada 8. maija lei n.o 19/2012 que aprova o novo regime da concorrência, revogando as Leis n.os 18/2003, de 11 de junho, e 39/2006, de 25 de agosto, e procede à segunda alteração à Lei n.º 2/99, de 13 de janeiro (Likums Nr. 19/2012, ar ko apstiprina jauno konkurences tiesisko regulējumu, atceļot 11. jūnija Likumu Nr. 18/2003 un 25. augusta Likumu Nr. 39/2006, un izdara otros grozījumus 13. janvāra Likumā Nr. 2/99; Diário da República, 1. sērija, Nr. 89; turpmāk – Konkurences likums), 2. panta 3. un 5. punktā paredzēts:

19

Saskaņā ar šā likuma 18. pantu:

20

Minētā likuma 20. panta 1. punktā noteikts, ka dokumentu izņemšana neatkarīgi no to rakstura vai datu nesēja veida tiek atļauta, uzdota vai apstiprināta ar tiesu iestādes nolēmumu.

21

Šī paša likuma 20. panta 6. punktā paredzēts, ka bankas noslēpumu saturošu dokumentu izņemšanas gadījumā bankās vai citās kredītiestādēs šādai izņemšanai ir nepieciešama izmeklēšanas tiesneša iepriekšēja atļauja.

22

Konkurences likuma 21. pants tā sākotnējā redakcijā bija formulēts šādi:

23

Konkurences likuma 21. pants, kas grozīts ar 2022. gada 17. augusta lei n.o 17/2022 (Likums Nr. 17/2022), paredz:

Pamatlietas un prejudiciālie jautājumi

24

Konkurences iestāde uzsāka izmeklēšanas vairākās Portugāles ekonomikas nozarēs, lai noteiktu, vai pastāv pretkonkurences darbības, kas ir pretrunā it īpaši LESD 101. un 102. pantam. Konkrētāk, šīs izmeklēšanas bija saistītas attiecīgi ar iespējamu saskaņotu darbību starp uzņēmumiem, kas izraisīja cenu pieaugumu, sniedzot teleradioloģijas pakalpojumus slimnīcām, kuras ietilpst valsts veselības aprūpes dienestā (lieta C‑258/23), iespējamo aizliegto vienošanos par “Covid‑19” testu cenām, kas tika pieprasītas no Portugāles valsts veselības iestādēm (lieta C‑259/23), un aizdomām par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu maksājumu apstrādes jomā (lieta C‑260/23).

25

Konkurences iestāde šajā ziņā uzskatīja par nepieciešamu veikt pārbaudes sabiedrību IMI – Imagens Médicas Integradas S. A. un Synlabhealth II S. A., kā arī SIBS (turpmāk – prasītājas pamatlietā) telpās, lai pārbaudītu, savāktu un izņemtu pierādījumus. Kompetentajai tiesu iestādei, proti, Portugāles prokuratūrai, iesniegtie lūgumi saņemt iepriekšēju atļauju veikt šīs pārbaudes tika apmierināti.

26

Saskaņā ar prokuratūras izdotajiem orderiem Konkurences iestāde bija pilnvarota, pirmkārt, izņemt visus dokumentus, kas tieši vai netieši saistīti ar pretkonkurences darbībām, tostarp elektroniskā pasta vēstules un iekšējos dokumentus, kuri paredzēti informācijas apmaiņai starp dažādiem hierarhijas līmeņiem un lēmumu sagatavošanai uzņēmumu komercpolitikas jomā, un, otrkārt, pārbaudīt un nokopēt tajos ietverto informāciju. Runājot konkrēti par pārbaudes pasākumiem, kas paredzēti attiecībā uz IMI un Synlabhealth II, šie orderi izslēdza pierādījumu izņemšanu telpās, kas paredzētas veselības aprūpei un tādu dokumentu arhivēšanai, uz kuriem attiecas ārsta noslēpums.

27

Laikā no 2021. gada janvāra līdz 2022. gada martam prasītāju pamatlietā telpās Konkurences iestāde pārbaudīja šo uzņēmumu darbinieku elektroniskā pasta vēstules un izņēma datnes, kas tika uzskatītas par būtiskām tās izmeklēšanām. Tādējādi tika izņemtas attiecīgi 1405, 731 un 10 797 datnes.

28

Minētie uzņēmumi šo pārbaužu tiesiskumu apstrīdēja Tribunal da Concorrência, Regulação e Supervisão (Konkurences, sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas un uzraudzības lietu tiesa, Portugāle), kas ir iesniedzējtiesa.

29

Šī tiesa norāda, ka Konkurences iestādei Konkurences likumā ir piešķirtas pilnvaras izņemt dokumentus neatkarīgi no to datu nesēja veida – ar nosacījumu, ka prokuratūra iepriekš ir piešķīrusi atļauju. Minētā tiesa arī norāda, ka saskaņā ar Konkurences likuma 20. pantu tiesas piešķirta iepriekšēja atļauja ir nepieciešama tikai noteiktos gadījumos, proti, ja atļauja attiecas uz pārbaudēm, kas tiek veiktas fiziskas personas mājoklī, banku iestādē, advokātu birojā vai arī ārsta praksē.

30

Šī pati tiesa uzskata, ka šā likuma normas atbilst krimināltiesību pamatā esošajai loģikai, proti, ka izmeklēšanas tiesneša iesaistīšanās ir obligāta, ja ar līdzekli, kas ļauj iegūt pierādījumus, var tikt pārkāptas pamattiesības, savukārt citos gadījumos par pietiekamu tiek uzskatīts tas, ka prokuratūra kā kompetentā tiesu iestāde ir apstiprinājusi pārbaudi.

31

Šajā ziņā iesniedzējtiesa vispirms norāda, ka saskaņā ar šajā jomā kompetento Portugāles tiesu judikatūru pārbaude uzņēmumā, lai izmeklētu pretkonkurences darbību esību, nevar apdraudēt pamattiesības. It īpaši šī uzņēmuma darbinieku ziņojumi nevar tikt kvalificēti kā “korespondence”, kas ir aizsargāta ar Hartas 7. pantu, ja tie tiek nosūtīti, izmantojot uzņēmuma darba elektronisko pastu sistēmu.

32

Turpinājumā šī tiesa atsaucas uz Regulas Nr. 1/2003 tiesību normām, kuras attiecas uz Komisijas izmeklēšanas pilnvarām. Tā norāda, ka saskaņā ar šīs regulas 20. pantu Komisija var veikt visas vajadzīgās uzņēmumu un uzņēmumu apvienību pārbaudes un šajā ziņā pārbaudīt grāmatvedības dokumentus un citus “dokumentus, kuri saistīti ar uzņēmējdarbību”, neatkarīgi no veida, kādā tos glabā. Saskaņā ar minētās regulas 21. pantu esot iespējamas arī pārbaudes citās telpās, piemēram, uzņēmumu un uzņēmumu apvienību direktoru, vadītāju un darbinieku mājokļos, bet tām ir nepieciešama iepriekšēja kompetentās tiesu iestādes atļauja. Turklāt šīs pašas regulas preambulas 26. apsvērumā dokumenti, kas atrodas uzņēmumu elektroniskā pasta vēstulēs, esot kvalificēti kā “darījumu dokumenti”.

33

Tāpat iesniedzējtiesa atsaucas uz Direktīvu 2019/1 par dalībvalstu konkurences iestāžu pilnvarām. No šīs direktīvas 30. un 32. apsvēruma, kā arī 6. panta izrietot, ka šīm iestādēm būtu jābūt pilnvarotām iegūt visu informāciju par uzņēmumu, uz kuru attiecas izmeklēšanas pasākums, neatkarīgi no tā datu nesēja veida, kurā šī informācija tiek glabāta. Šajā nolūkā minētajām iestādēm vajadzētu būt iespējai izņemt visu veidu korespondenci, tostarp elektroniskos ziņojumus.

34

Šī tiesa turklāt norāda, ka saskaņā ar Konkurences likuma 2. panta 3. un 5. punktu tas jāinterpretē atbilstoši Savienības tiesībām, tostarp attiecībā uz pretkonkurences darbībām, kas nevar ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Arī pēdējo minēto tiesību normu piemērošanas jomā šis likums būtu jāpiemēro, ievērojot Hartu.

35

Visbeidzot minētā tiesa apgalvo, ka šajās lietās aplūkotie dokumenti attiecas uz to uzņēmumu komercdarbību, kurus skar pārbaudes pasākumi. Šajā gadījumā ikvienai elektroniskā pasta vēstulei ir institucionāls raksturs, jo tās ir ekskluzīvs to uzņēmumu īpašums, kuri vienpusēji saviem darbiniekiem nosaka šī saziņas līdzekļa izmantošanas nosacījumus uz visu darba tiesisko attiecību laiku ar tiem. Turklāt saskaņā ar minēto uzņēmumu iekšējiem noteikumiem šāda elektroniskā pasta izmantošana ir ierobežota ar darba vajadzībām. Līdz ar to tā izmantošana personīgām vajadzībām un mērķiem, kas ir saistīti ar darbinieka privāto dzīvi, esot aizliegta.

36

Savukārt prasītājas pamatlietā apgalvo, ka to darbinieku elektroniskā pasta vēstules jāaizsargā kā “korespondence” un ka šādus dokumentus nevar izņemt saistībā ar izmeklēšanu par pretkonkurences darbībām, kas aizliegtas ar LESD 101. un 102. pantu. Pakārtoti tās apgalvo, ka šo vēstuļu izņemšanai katrā ziņā ir nepieciešama iepriekšēja izmeklēšanas tiesneša atļauja.

37

Šādos apstākļos Tribunal da Concorrência, Regulação e Supervisão (Konkurences, sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas un uzraudzības lietu tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un katrā no tajā izskatāmajām lietām uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

Tiesvedība Tiesā

38

Ar 2023. gada 14. jūnija lēmumu Tiesas priekšsēdētājs, piemērojot Tiesas Reglamenta 54. panta 2. punktu, lietas C‑258/23, C‑259/23 un C‑260/23 nolēma apvienot tiesvedības rakstveida vai mutvārdu daļai, kā arī sprieduma taisīšanai.

39

2024. gada 5. martā šīs apvienotās lietas tika nodotas Tiesas ceturtajai palātai, lai tā lemtu bez tiesas sēdes mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, bet ar secinājumiem, kas orientēti uz trešo prejudiciālo jautājumu.

40

Šie secinājumi tika sniegti 2024. gada 20. jūnijā, un pēc tam tiesvedības mutvārdu daļa tika pabeigta.

41

2024. gada 9. oktobrī Tiesa, ņemot vērā tiesneša referenta aiziešanu no amata viņa pilnvaru termiņa beigu dēļ, šīs apvienotās lietas nolēma pārdalīt jaunam tiesnesim referentam.

42

It īpaši uzskatīdama, ka jautājums par 2024. gada 4. oktobra sprieduma Bezirkshauptmannschaft Landeck (Mēģinājums piekļūt mobilajā tālrunī saglabātajiem personas datiem) (C‑548/21, EU:C:2024:830) ietekmi, lai atbildētu uz trešo prejudiciālo jautājumu, kas uzdots katrā no šīm lietām, ir jāizskata paplašinātā iztiesāšanas sastāvā, Tiesas ceturtā palāta, piemērojot Reglamenta 60. panta 3. punktu, lūdza Tiesu šīs lietas nodot virspalātai.

43

2025. gada 18. martā Tiesa minētās lietas nolēma nodot Tiesas virspalātai un atsāka tiesvedības mutvārdu daļu.

Par pieņemamību

44

Prasītājas pamatlietā apstrīdēja lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību kopumā.

45

Pirmām kārtām, tās būtībā apgalvo, ka šie lūgumi neatbilst Reglamenta 94. pantā paredzētajām prasībām un ka uzdotie jautājumi neesot nozīmīgi.

46

Vispirms – lietā C‑258/23 IMI uzskata, ka iesniedzējtiesa nav sniegusi Tiesai informāciju, kas vajadzīga, lai saprastu pamatlietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, kā arī nav izklāstījusi tās izvirzītos juridiskos jautājumus. Tā it īpaši apgalvo, ka, tā kā iesniedzējtiesa nav paziņojusi Tiesai Tribunal Constitucional (Konstitucionālā tiesa, Portugāle) 2023. gada 16. marta spriedumu Nr. 91/2023 lietā Nr. 559/2020, ar ko pēdējā minētā esot atzinusi par neatbilstošu konstitūcijai noteikumu, saskaņā ar kuru Konkurences iestādei ir atļauts veikt kratīšanu un izņemt elektroniskā pasta vēstules, kas atvērtas ar prokuratūras piekrišanu, nav garantijas, ka atbilde, ko Tiesa sniegs uz uzdotajiem jautājumiem, būs pēc iespējas pilnīgāka un lietderīga. Turpinot – lietā C‑259/23 Synlabhealth II arī uzskata, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav minēti vairāki fakti, kas ir būtiski pamatlietas izpratnei, piemērojamās valsts tiesību normas, kā arī saikne starp šīm tiesību normām un Savienības tiesību normām, kuru interpretācija tiek lūgta. Visbeidzot – lietā C‑260/23 SIBS grupas sabiedrības apgalvo, ka uzdotajiem jautājumiem nav nozīmes attiecībā uz šī strīda priekšmetu, un tas nozīmējot, ka attiecīgo pasākumu tiesiskums jāizvērtē, ņemot vērā Portugāles tiesības, nevis Hartu.

47

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar LESD 267. pantu ieviestās sadarbības starp Tiesu un valstu tiesām ietvaros tikai valsts tiesai, kura izskata lietu un kurai jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpatnības, ir jānovērtē gan tas, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir nepieciešams, lai tā varētu taisīt spriedumu, gan arī Tiesai uzdoto jautājumu nozīmīgums. Tādējādi, ja uzdotie jautājumi ir par Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums lemt (spriedums, 2023. gada 24. jūlijs, Lin, C‑107/23 PPU, EU:C:2023:606, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).

48

No tā izriet, ka uz jautājumiem par Savienības tiesībām attiecas nozīmīguma prezumpcija. Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālo jautājumu tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, ja izvirzītā problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2023. gada 24. jūlijs, Lin, C‑107/23 PPU, EU:C:2023:606, 62. punkts un tajā minētā judikatūra).

49

Jāatgādina arī, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, kas tagad atspoguļota Reglamenta 94. panta a) un b) punkta tiesību nomās, nepieciešamība sniegt valsts tiesai noderīgu Savienības tiesību interpretāciju prasa, lai valsts tiesa norādītu lietas faktiskos apstākļus un tiesisko regulējumu, uz kuriem attiecas tās uzdotie jautājumi, vai vismaz paskaidrotu šo jautājumu pamatā esošos faktu pieņēmumus. Turklāt, kā noteikts Reglamenta 94. panta c) punktā, lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jābūt ietvertam to iemeslu izklāstam, kas likuši iesniedzējtiesai šaubīties par noteiktu Savienības tiesību normu interpretāciju vai spēkā esību, kā arī saiknei, ko tā konstatējusi starp šīm tiesību normām un pamatlietai piemērojamo valsts tiesisko regulējumu (spriedums, 2023. gada 21. decembris, European Superleague Company, C‑333/21, EU:C:2023:1011, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).

50

Bez tam iesniedzējtiesas nolēmumā sniegtajai informācijai ne tikai ir jāļauj Tiesai sniegt lietderīgas atbildes, bet arī jādod iespēja dalībvalstu valdībām, kā arī pārējām ieinteresētajām pusēm sniegt apsvērumus saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantu (spriedums, 2023. gada 21. decembris, European Superleague Company, C‑333/21, EU:C:2023:1011, 60. punkts un tajā minētā judikatūra).

51

Šajā gadījumā lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu ir ietverta pietiekama informācija, lai Tiesa varētu saprast gan pamatlietas tiesisko regulējumu un faktiskos apstākļus, gan uzdoto prejudiciālo jautājumu nozīmi un tvērumu. Turklāt iesniedzējtiesa ir precizējusi iemeslus, kas tai likuši iesniegt šos lūgumus Tiesai, un saikni, kas, pēc tās domām, pastāv starp Savienības tiesību normām, tostarp Hartas tiesību normām, uz kurām attiecas minētie lūgumi un Portugāles tiesību normām, kas piemērojamas šiem strīdiem.

52

Šajā ziņā no lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka to mērķis ir saņemt no Tiesas skaidrojumu par Hartas 7. pantā paredzētās aizsardzības apjomu attiecībā uz pasākumiem, ar kuriem tiek izņemti ar uzņēmējdarbību saistīti dokumenti, kas iegūti no uzņēmumu vadītāju un darbinieku elektroniskā pasta saziņas, kontekstā, uz kuru attiecas Savienības tiesību, it īpaši LESD 101. un 102. panta, piemērošana.

53

Interpretācija, kas Tiesai būs jāsniedz par lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu minētajām Savienības tiesību normām, ietekmēs iesniedzējtiesas pārbaudi par Konkurences iestādes veiktās dokumentu izņemšanas bez tiesas iepriekšējas atļaujas likumību.

54

Turklāt gan rakstveida apsvērumu, gan tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai sniegto apsvērumu saturs atklāj, ka ieinteresētajām personām nav bijušas nekādas grūtības izprast faktiskos apstākļus un tiesisko regulējumu, kādā iesniedzējtiesa ir uzdevusi jautājumus, saprast to pamatā esošās faktiskās informācijas nozīmi un tvērumu, lai izprastu iemeslus, kuru dēļ iesniedzējtiesa uzskatīja par nepieciešamu uzdot šos jautājumus, kā arī galu galā pilnīgā un lietderīgā veidā paust nostāju šajā ziņā.

55

Tādēļ pirmais prasītāju pamatlietā izvirzītais nepieņemamības pamats jānoraida.

56

Otrām kārtām, lietā C‑259/23 Synlabhealth II apgalvo, ka šajā gadījumā Konkurences iestāde, veicot pārbaudes un izņemšanu šīs sabiedrības telpās, esot pārsniegusi prokuratūras izdotā ordera robežas un ka minētā sabiedrība neesot tikusi uzklausīta par uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem, neievērojot Portugāles tiesībās paredzētās procesuālās prasības, un šī iemesla dēļ tā iesniegusi apelācijas sūdzību par iesniedzējtiesas nolēmumu. Tā kā visi lietas apstākļi vēl nav noskaidroti, Tiesai būtu jāatsakās pieņemt nolēmumu vai vismaz jāaptur tiesvedība, sagaidot Tribunal da Relação de Lisboa (Lisabonas apelācijas tiesa, Portugāle) nolēmumu apelācijas tiesvedībā par iesniedzējtiesas nolēmuma iesniegšanu Tiesā. Lietā C‑260/23 SIBS grupas sabiedrības arī apgalvo, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tika iesniegts brīdī, kad pamatlietas fakti vēl nebija pierādīti vai pat apspriesti.

57

Šajā ziņā jāatgādina, ka valsts tiesai ir jāizlemj, kurā tiesvedības stadijā tai jāuzdod prejudiciāls jautājums Tiesai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 17. jūlijs, Coleman, C‑303/06, EU:C:2008:415, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

58

Tā kā Tiesa tādējādi sastopas ar lūgumu sniegt Savienības tiesību interpretāciju, kas nav acīmredzami bez jebkādas saiknes ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai priekšmetu, un tai ir nepieciešamā informācija, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem, Tiesai uz tiem ir jāatbild, pašai neinteresējoties par to faktu prezumpciju, uz kuru pamatojās iesniedzējtiesa, un šī prezumpcija iesniedzējtiesai pēc tam, ja nepieciešams, ir jāpārbauda (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 17. jūlijs, Coleman, C‑303/06, EU:C:2008:415, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

59

Līdz ar to otrais prasītāju pamatlietā izvirzītais nepieņemamības pamats arī jānoraida.

60

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, iesniedzējtiesas uzdotie prejudiciālie jautājumi ir pieņemami.

Par lietas būtību

61

Vispirms jāatgādina, ka Hartas piemērošanas joma, ciktāl runa ir par dalībvalstu rīcību, ir noteikta tās 51. panta 1. punktā, saskaņā ar kuru uz dalībvalstīm Hartas noteikumi attiecas tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus. Šī norma apstiprina pastāvīgās judikatūras atziņu, ka Eiropas tiesību sistēmā garantētās pamattiesības jāpiemēro visās situācijās, kuras reglamentētas Savienības tiesībās, taču ne ārpus šādām situācijām (skat. spriedumus, 2013. gada 26. februāris, Åkerberg Fransson, C‑617/10, EU:C:2013:105, 19. punkts, kā arī 2025. gada 6. marts, D. K. (Tiesneša atsaukšana), C‑647/21 un C‑648/21, EU:C:2025:143, 38. punkts).

62

Tā kā pamatlietas attiecas uz jautājumu par pamattiesību ievērošanu valsts konkurences iestādes veiktajās pārbaudēs saistībā ar LESD 101. un 102. panta pārkāpumu izmeklēšanu un tādējādi Savienības tiesību īstenošanas situācijām, ir piemērojamas Hartas tiesību normas.

Par pirmo jautājumu

63

Ar pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Hartas 7. pants jāinterpretē tādējādi, ka jēdzienā “saziņa” šī panta izpratnē ietilpst ar uzņēmējdarbību saistītas elektroniskā pasta vēstules, ar kurām uzņēmuma darbinieki un vadītāji ir apmainījušies, izmantojot uzņēmuma elektroniskā pasta sistēmu.

64

Proti, jāprecizē, ka, lai gan iesniedzējtiesa ir minējusi jēdzienu “korespondence”, šajā pantā tagad ir atsauce uz jēdzienu “saziņa”. Kā izriet no Paskaidrojumiem attiecībā uz pamattiesību hartu (OV 2007, C 303, 17. lpp.), vārds “korespondence” tika aizstāts ar vārdu “saziņa”, lai ņemtu vērā tehnikas attīstību.

65

No Hartas 52. panta 3. punkta izriet, ka, ciktāl tajā ir ietvertas tiesības, kuras atbilst 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītajā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā (turpmāk – ECPAK) garantētajām tiesībām, šo tiesību nozīme un apjoms ir tāds pats kā konvencijā noteiktajām tiesībām. Tomēr šis noteikums neliedz Savienības tiesībās paredzēt plašāku aizsardzību.

66

Šajā ziņā jāatgādina, ka Hartas 7. pantā attiecībā uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību ir ietvertas tiesības, kuras atbilst ECPAK 8. panta 1. punktā garantētajām tiesībām. Tādējādi atbilstoši Hartas 52. panta 3. punktam minētajam 7. pantam ir piešķirama tāda pati nozīme un tvērums kā ECPAK 8. panta 1. punktam, kā tas interpretēts Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2010. gada 5. oktobris, McB., C‑400/10 PPU, EU:C:2010:582, 53. punkts; 2011. gada 15. novembris, Dereci u.c., C‑256/11, EU:C:2011:734, 70. punkts, kā arī 2015. gada 17. decembris, WebMindLicenses, C‑419/14, EU:C:2015:832, 70. punkts).

67

No Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet, ka saziņa no uzņēmējdarbības telpām, tāpat kā saziņa no mājokļa, var būt ietverta ECPAK 8. pantā minētajos jēdzienos “privātā dzīve” un “sarakste”. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir precizējusi, ka, lai noteiktu, vai šie jēdzieni ir piemērojami, pamatotas gaidas attiecībā uz privātās dzīves aizsardzību un neaizskaramību ir svarīgs, bet ne obligāti izšķirošs kritērijs (skat. ECT spriedumu, 2017. gada 5. septembris, Bărbulescu pret Rumāniju, CE:ECHR:2017:0905JUD006149608, 73. punkts un tajā minētā judikatūra).

68

Tādējādi, ja telekomunikāciju pārtveršana ir iejaukšanās ECPAK 8. panta 1. punktā garantēto tiesību īstenošanā, tā ir arī Hartas 7. pantā noteikto tiesību īstenošanas ierobežojums (spriedums, 2015. gada 17. decembris, WebMindLicenses, C‑419/14, EU:C:2015:832, 71. punkts).

69

Tiesa jau ir konstatējusi, ka tas pats attiecas uz elektroniskā pasta vēstuļu izņemšanu, kas tiek veikta fiziskas personas uzņēmējdarbības telpu vai komerctelpu vai komercsabiedrības telpu kratīšanas laikā, – arī tā ir iejaukšanās ECPAK 8. pantā garantēto tiesību īstenošanā (spriedums, 2015. gada 17. decembris, WebMindLicenses, C‑419/14, EU:C:2015:832, 72. punkts).

70

Turklāt, kā ģenerāladvokāte norādījusi 2024. gada 20. jūnijā sniegto secinājumu 31. punktā, elektroniskā pasta vēstuļu kvalificēšana par “saraksti” ECPAK 8. panta 1. punkta izpratnē un tādējādi par “saziņu” Hartas 7. panta izpratnē, nav atkarīga ne no apstākļa, vai šīs vēstules to adresāts jau ir saņēmis, vai tās ir vai nav izlasītas vai ir izdzēstas, ne no tā, ka saziņa ir nosūtīta no uzņēmējdarbības telpām vai darba aprīkojuma (ECT spriedums, 2024. gada 11. janvāris, Arregui pret Spāniju, CE:ECHR:2024:0111JUD004254118, 31. punkts un tajā minētā judikatūra) vai izmantojot darba elektronisko pastu (ECT spriedums, 2007. gada 3. aprīlis, Copland pret Apvienoto Karalisti, CE:ECHR:2007:0403JUD006261700, 41. un 42. punkts), ne no tā, ka sūtītāja vai saņēmēja adrese ir juridiskas personas adrese (ECT spriedums, 2013. gada 14. marts, Bernh Larsen Holding AS un citi pret Norvēģiju, CE:ECHR:2013:0314JUD002411708, 106. punkts), ne arī no jautājuma, vai to saturs ir vai nav privāts (ECT spriedums, 1992. gada 16. decembris, Niemietz pret Vāciju, CE:ECHR:1992:1216JUD001371088, 32. punkta in fine).

71

Tādējādi fakts, ka, ņemot vērā elektroniskā pasta vēstules formu vai saturu, to var kvalificēt kā “ar uzņēmējdarbību saistītu”, neļauj tai atņemt aizsardzību, kas Hartas 7. pantā ir garantēta saziņai. Šajā ziņā Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2017. gada 5. septembra spriedumā Bărbulescu pret Rumāniju (CE:ECHR:2017:0905JUD006149608, 74. punkts), kas attiecas uz lietu, kurā privāti ziņojumi bija nosūtīti no darba datora, tika precizēts, ka noteikums, kuru paredzējis darba devējs un ar kuru noteikts, ka darbiniekiem darba vietā jāatturas no jebkādas personīgas darbības un ir aizliegts izmantot uzņēmuma resursus personīgiem mērķiem, nav būtisks, lai tos kvalificētu par “saraksti” saskaņā ar ECPAK 8. panta 1. punktu.

72

Visbeidzot, šī aizsardzība attiecas arī uz personas datiem, kas radīti ar tādu darba elektroniskā pasta vēstuļu plūsmu, kas arī ir aizsargātas ar Hartas 8. pantu (ECT spriedums, 2007. gada 16. oktobris, Wieser un Bicos Beteiligungen GmbH pret Austriju, CE:ECHR:2007:1016JUD007433601, 45. punkts).

73

No iepriekš minētā izriet, ka Hartas 7. pants jāinterpretē tādējādi, ka jēdzienā “saziņa” šī panta izpratnē ietilpst ar uzņēmējdarbību saistītas elektroniskā pasta vēstules, ar kurām uzņēmuma darbinieki un vadītāji ir apmainījušies, izmantojot uzņēmuma elektroniskā pasta sistēmu.

Par otro un trešo jautājumu

74

Ar otro un trešo jautājumu, kuri jāizskata kopā, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Hartas 7. pants jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj, ka ar tādas tiesu iestādes kā Portugāles prokuratūra, kura ir neatkarīga un kurai ir uzdots tostarp sabiedrības interešu vārdā īstenot kriminālprocesu, kā arī aizstāvēt demokrātisko tiesiskumu, iepriekšēju atļauju konkurences iestādes veiktas pārbaudes laikā saistībā ar LESD 101. vai 102. panta pārkāpumu izmeklēšanu tiek izņemtas ar uzņēmējdarbību saistītas elektroniskā pasta vēstules, ar kurām apmainījušies uzņēmuma darbinieki un vadītāji.

75

Saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru ar LESD 267. pantu iedibinātās sadarbības starp valstu tiesām un Tiesu procedūrā tai jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas ļautu izlemt tās izskatīšanā esošo strīdu. Šajā nolūkā Tiesai vajadzības gadījumā ir jāpārformulē tai uzdotie jautājumi. Turklāt Tiesai var nākties ņemt vērā tādas Savienības tiesību normas, uz kurām valsts tiesa savu jautājumu izklāstā nav atsaukusies (spriedumi, 1986. gada 20. marts, Tissier, 35/85, EU:C:1986:143, 9. punkts, un 2024. gada 4. oktobris, Bezirkshauptmannschaft Landeck (Mēģinājums piekļūt mobilajā tālrunī saglabātajiem personas datiem), C‑548/21, EU:C:2024:830, 60. punkts).

76

Proti, apstāklis, ka valsts tiesa prejudiciālo jautājumu ir izklāstījusi, formāli atsaucoties uz noteiktām Savienības tiesību normām, neliedz Tiesai sniegt šai tiesai visus interpretācijas elementus, kas tai var būt noderīgi, izspriežot izskatāmo lietu, neatkarīgi no tā, vai šī tiesa savu jautājumu formulējumā uz tiem ir atsaukusies. Šajā ziņā Tiesai no visas valsts tiesas sniegtās informācijas un tostarp no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu motīvu daļas ir tiesības nošķirt tos Savienības tiesību elementus, kuriem ir nepieciešama interpretācija, ņemot vērā strīda priekšmetu (spriedums, 2024. gada 4. oktobris, Bezirkshauptmannschaft Landeck (Mēģinājums piekļūt mobilajā tālrunī saglabātajiem personas datiem), C‑548/21, EU:C:2024:830, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).

77

Šajā gadījumā ar otro un trešo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai elektroniskā pasta vēstuļu, ar kurām apmainījušies uzņēmuma darbinieki un vadītāji, izņemšana, kas veikta saistībā ar Konkurences iestādes pārbaudēm šī uzņēmuma uzņēmējdarbības vai komerctelpās, veicot izmeklēšanu par LESD 101. vai 102. panta pārkāpumu, ir tiesiska. Precīzāk, šī tiesa jautā, vai šādu izņemšanu var atļaut tāda tiesu iestāde kā Portugāles prokuratūra vai arī tai noteikti ir nepieciešama iepriekšēja tiesas atļauja.

78

Lai gan iesniedzējtiesa vienīgi jautā Tiesai par to, kā interpretēt Hartas 7. pantu, kurā ikvienai personai ir atzītas tiesības uz privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un saziņas neaizskaramību šādā kontekstā, jānorāda, ka dokumenti, uz kuriem attiecas pamatlietā aplūkotā izņemšana, var attiekties ne tikai uz “saziņu” šī 7. panta izpratnē, bet arī uz personas datiem, kas aizsargāti ar Hartas 8. pantu. Proti, apstāklis, ka iegūtā informācija ietilpst profesionālās darbības kontekstā, nevar liegt to kvalificēt kā personas datus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2025. gada 3. aprīlis, Ministerstvo zdravotnictví (Juridiskas personas pārstāvja dati), C‑710/23, EU:C:2025:231, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

79

Šajā ziņā arī jāatgādina, ka tiesības uz personas datu aizsardzību ir cieši saistītas ar Hartas 7. pantā nostiprinātajām tiesībām uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, kuras tās papildina (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2010. gada 9. novembris, Volker und Markus Schecke un Eifert, C‑92/09 un C‑93/09, EU:C:2010:662, 47. punkts, ka arī 2025. gada 18. decembris, Storstockholms Lokaltrafik, C‑422/24, EU:C:2025:980, 40. punkts).

80

Šādos apstākļos, lai iesniedzējtiesai sniegtu lietderīgu atbildi, otrais un trešais prejudiciālais jautājums ir jāpārformulē un jāuzskata, ka ar tiem šī tiesa būtībā vaicā, vai Hartas 7. un 8. pants jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj, ka bez iepriekšējas tiesas sniegtas atļaujas tiek izņemtas elektroniskā pasta vēstules, ar kurām apmainījušies uzņēmuma darbinieki un vadītāji, kad valsts konkurences iestāde veic pārbaudi tādu uzņēmumu uzņēmējdarbības vai komerctelpās, kuri tiek turēti aizdomās par LESD 101. vai 102. panta pārkāpumiem.

81

Saistībā ar Hartā atzīto tiesību tvērumu jāatgādina, ka tās 7. un 8. pantā nostiprinātās pamattiesības nav uztveramas kā absolūtas prerogatīvas, bet gan jāaplūko saistībā ar to funkciju sabiedrībā (spriedumi, 2022. gada 21. jūnijs, Ligue des droits humains, C‑817/19, EU:C:2022:491, 112. punkts, kā arī 2022. gada 22. novembris, Luxembourg Business Registers, C‑37/20 un C‑601/20, EU:C:2022:912, 45. punkts).

82

Proti, Hartas 52. panta 1. punktā ir pieļauts, ka tās 7. un 8. pantā paredzētajām tiesībām var tikt noteikti izmantošanas ierobežojumi, ja vien šie ierobežojumi ir paredzēti tiesību aktos, ar tiem tiek respektēta šo tiesību un brīvību būtība un, ievērojot samērīguma principu, tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vai nu Savienības atzītajiem vispārējo interešu mērķiem, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības (spriedumi, 2010. gada 9. novembris, Volker und Markus Schecke un Eifert, C‑92/09 un C‑93/09, EU:C:2010:662, 50. punkts, kā arī 2022. gada 8. decembris, Google (Atsauču uz apgalvoti nepatiesu saturu atsaistīšana), C‑460/20, EU:C:2022:962, 57. punkts).

83

Šajā gadījumā ir jāuzskata, ka elektroniskā pasta vēstuļu izņemšana, kas veikta pārbaužu laikā fiziskas personas uzņēmējdarbības vai komerctelpās vai komercsabiedrības telpās, ir Hartas 7. pantā nostiprināto tiesību uz privāto dzīvi īstenošanas ierobežojums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 17. decembris, WebMindLicenses, C‑419/14, EU:C:2015:832, 72. punkts).

84

Turklāt, runājot par elektroniskā pasta vēstulēm starp uzņēmuma vadītājiem un darbiniekiem, kā arī no tām iegūtajiem ar uzņēmējdarbību saistītajiem dokumentiem, šķiet, ka, ciktāl šīs elektroniskā pasta vēstules un šie dokumenti var ietvert arī personas datus, izņemšana, ko valsts konkurences iestāde veikusi izmeklēšanas ietvaros, ir Hartas 8. pantā garantēto tiesību īstenošanas ierobežojums.

85

Līdz ar to šādi ierobežojumi ir pieļaujami vienīgi tad, ja tie ir paredzēti tiesību aktos, ja ar tiem tiek ievērota šo tiesību būtība, ja tie patiešām atbilst Savienības atzītiem vispārējo interešu mērķiem un ja ar tiem tiek ievērots samērīguma princips.

86

Pirmām kārtām, runājot par prasību ievērot tiesiskuma principu, tā šajā gadījumā šķiet izpildīta. Proti, jānorāda, ka nav strīda par to, ka pamatlietās aplūkotie pasākumi ir balstīti uz Konkurences likuma 18.–21. pantu, kuros Konkurences iestādei tostarp ir atļauts uzņēmumu, kas tiek turēti aizdomās par LESD 101. un 102. panta pārkāpumiem, telpās veikt “pārmeklēšanas, pārbaudes, nodrošināšanas un izņemšanas darbības attiecībā uz rakstveida un citu dokumentu izrakstiem neatkarīgi no to datu nesēja veida, ja šādi pasākumi ir nepieciešami pierādījumu iegūšanai”.

87

Otrām kārtām, attiecībā uz Hartas 7. un 8. pantā nostiprināto pamattiesību būtības ievērošanu jānorāda, ka, lai gan tādi dokumentu meklēšanas un izņemšanas pasākumi, kādi veikti pamatlietās, ietver piekļuvi saziņai tās 7. panta izpratnē, tie ir vērsti vienīgi uz to, lai iegūtu piekļuvi elektroniskā pasta vēstuļu un elektroniskā pasta saturam, kas ir saistīts ar lēmumā par pārbaudi definēto izmeklēšanas priekšmetu. Turklāt šie pasākumi attiecas uz elektroniskā pasta vēstulēm, ar kurām notikusi apmaiņa, izmantojot attiecīgo uzņēmumu darba elektronisko pastu, kā arī uz šajos uzņēmumos nodarbināto fizisko personu dokumentiem un personas datiem, kas principā attiecas tikai uz šo fizisko personu profesionālās dzīves aspektiem, bet izslēdz informāciju par viņu privāto un ģimenes dzīvi minētā 7. panta izpratnē.

88

Šķiet arī, ka uzņēmuma, kurā veikta izmeklēšana, vadītāju un darbinieku ar uzņēmējdarbību saistītās saziņas izņemšana parasti neizraisa ne personas datu vākšanu bez ierobežojumiem, ne vispārēju piekļuvi tiem, jo šo šajā saziņā ietverto datu vākšana ir ierobežota ar tiem datiem, kas saistīti ar pretkonkurences rīcību, uz kuru attiecas Konkurences iestādes izmeklēšanas uzsākšana. Turklāt minētos datus nevar izmantot citiem mērķiem kā vien šīs rīcības identificēšanai. No tā izriet, ka, ciktāl, ievērojot atbilstošās Savienības tiesību normas, tostarp VDAR, valsts tiesību aktos ir noteikti savākto datu apstrādes mērķi un paredzēti noteikumi, kas reglamentē šo apstrādi, tostarp šo datu glabāšanu un nosūtīšanu, pamatlietās aplūkotā elektroniskā pasta vēstuļu izņemšana nevar tikt uzskatīta par tādu, kas varētu apdraudēt Hartas 8. panta būtību.

89

Šādos apstākļos, neskarot pārbaudes, kas jāveic iesniedzējtiesai, šķiet, ka pamatlietās minēto dokumentu izņemšana neapdraud Hartas 7. un 8. pantā nostiprināto pamattiesību būtību.

90

Trešām kārtām, runājot par to, vai šajā gadījumā šī iejaukšanās atbilst Savienības atzītam vispārējo interešu mērķim Hartas 52. panta 1. punkta izpratnē, jānorāda, ka tādu valsts konkurences iestāžu veikto pārbaužu un saziņas un citu dokumentu un datu nesēju izņemšanas mērķis, saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 3. panta 1. punktu un 5. pantu piemērojot LESD 101. vai 102. pantu, ir atklāt šīm tiesību normām pretēju praksi. Tādējādi valsts konkurences iestāžu izmeklēšanas pilnvaru mērķis ir ļaut tām izpildīt savu uzdevumu nodrošināt konkurences noteikumu ievērošanu iekšējā tirgū, jo šādu noteikumu mērķis ir nepieļaut konkurences izkropļošanu, kaitējot vispārējām interesēm, individuāliem uzņēmumiem un patērētājiem, tādējādi veicinot ekonomiskās labklājības nodrošināšanu Savienībā (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2002. gada 22. oktobris, Roquette Frères, C‑94/00, EU:C:2002:603, 42. punkts).

91

Kā būtībā izriet no LESD un LES pievienotā Protokola (Nr. 27) par iekšējo tirgu un konkurenci, iekšējais tirgus, kā tas definēts LES 3. pantā un LESD 26. panta 2. punktā, ietver sistēmu, kas nodrošina, ka netiek izkropļota tā darbībai nepieciešamā konkurence (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 17. februāris TeliaSonera Sverige, C‑52/09, EU:C:2011:83, 20. punkts; 2022. gada 22. marts, bpost, C‑117/20, EU:C:2022:202, 46. punkts, kā arī 2022. gada 22. marts, Nordzucker u.c., C‑151/20, EU:C:2022:203, 51. punkts). Valsts konkurences iestāžu loma šīs sistēmas efektivitātē un to ieguldījums LESD 101. un 102. panta īstenošanā, kas saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir absolūtas normas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 21. decembris, International Skating Union/Komisija, C‑124/21 P, EU:C:2023:1012, 192. punkts un tajā minētā judikatūra), šajā ziņā ir būtiska. Tādējādi neizkropļotas konkurences garantija jāuzskata par Savienības atzītu vispārējo interešu mērķi Hartas 52. panta 1. punkta izpratnē.

92

Ceturtām kārtām, runājot par samērīguma principa ievērošanu, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pasākumu, no kuriem izriet iejaukšanās Hartas 7. un 8. pantā garantētajās tiesībās, samērīgums prasa, lai tiktu ievērotas piemērotības un nepieciešamības prasības, kā arī prasības par šo pasākumu samērīgumu attiecībā pret sasniedzamo mērķi (spriedums, 2022. gada 22. novembris, Luxembourg Business Registers, C‑37/20 un C‑601/20, EU:C:2022:912, 63. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

93

Ierobežojumi, kādi var tikt noteikti Hartā nostiprinātajām tiesībām un brīvībām, tiek īstenoti tikai strikti nepieciešamajā apmērā, ņemot vērā, ka tad, ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, lai sasniegtu izvirzītos leģitīmos mērķus, jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais. Turklāt vispārējo interešu mērķi nevar sasniegt, neņemot vērā faktu, ka tas ir jāsaskaņo ar pamattiesībām, kuras var ietekmēt aplūkotie pasākumi, un tas ir jādara, līdzsvaroti sabalansējot vispārējo interešu mērķi, no vienas puses, ar attiecīgajām tiesībām, no otras puses, lai nodrošinātu, ka šī pasākuma radītās neērtības nebūtu nesamērīgas ar sasniedzamajiem mērķiem. Tādējādi iespējamība pamatot Hartas 7. un 8. pantā noteikto tiesību ierobežojumu jāizvērtē, izsverot iejaukšanās, ko rada šāds ierobežojums, smagumu un pārbaudot, vai šī ierobežojuma pamatā esošais vispārējo interešu mērķa nozīmīgums, ir atbilstošs šim smagumam (spriedumi, 2022. gada 22. novembris, Luxembourg Business Registers, C‑37/20 un C‑601/20, EU:C:2022:912, 64. punkts, kā arī 2022. gada 8. decembris, Orde van Vlaamse Balies u.c., C‑694/20, EU:C:2022:963, 41. punkts).

94

Turklāt, lai izpildītu samērīguma prasību, attiecīgajā tiesiskajā regulējumā, kas ietver iejaukšanos, ir arī jāparedz skaidri un precīzi noteikumi, kas reglamentē tajā paredzēto pasākumu apjomu un piemērošanu un paredz minimālās prasības, lai datu subjektiem būtu pietiekamas garantijas, kas ļautu efektīvi aizsargāt viņu personas datus pret ļaunprātīgas izmantošanas risku. Tajā it īpaši jānorāda, kādos apstākļos un saskaņā ar kādiem nosacījumiem var veikt šādu datu apstrādi paredzošu pasākumu, tādējādi garantējot, ka šāda iejaukšanās notiek tikai strikti nepieciešamajā apmērā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 22. novembris, Luxembourg Business Registers, C‑37/20 un C‑601/20, EU:C:2022:912, 65. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

95

Šajā gadījumā, pirmkārt, valsts konkurences iestāžu izmeklēšanas un elektronisko komunikāciju, dokumentu un citu profesionālo datu izņemšanas pilnvaru mērķis ir atklāt ar LESD 101. un 102. pantu aizliegtu pretkonkurences darbību esību, un līdz ar to tās ir piemērotas, lai veicinātu šī sprieduma 91. punktā minētā vispārējo interešu mērķa sasniegšanu, proti, neizkropļotas konkurences saglabāšanu iekšējā tirgū. Šā mērķa nozīmīgums var pamatot iejaukšanos Hartas 7. un 8. pantā garantētajās tiesībās.

96

Otrkārt, runājot par nepieciešamības prasību, jāatgādina, ka tā ir izpildīta, ja attiecīgo pasākumu mērķi nav iespējams pienācīgi sasniegt tikpat efektīvi ar citiem līdzekļiem, kas mazāk aizskar datu subjektu pamattiesības, it īpaši Hartas 7. un 8. pantā garantētās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību (spriedumi, 2023. gada 26. janvāris, Ministerstvo na vatreshnite raboti (Policijas veikta biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija), C‑205/21, EU:C:2023:49, 126. punkts, kā arī 2024. gada 4. oktobris, Bezirkshauptmannschaft Landeck (Mēģinājums piekļūt mobilajā tālrunī saglabātajiem personas datiem), C‑548/21, EU:C:2024:830, 88. punkts).

97

Šajā ziņā šķiet, ka, izmeklējot un atklājot pretkonkurences darbības, kas ir pretrunā LESD 101. un 102. pantam, neviens cits tikpat efektīvs līdzeklis, kas mazāk aizskar tiesības uz saziņas neaizskaramību un personas datu aizsardzību, nav uzskatāms par apmierinošu alternatīvu tādu dokumentu izņemšanai, kuri iegūti no elektroniskā pasta vēstulēm, ar ko apmainījušies tāda uzņēmuma vadītāji un darbinieki, uz kuru attiecas konkurences iestādes veiktie pārbaudes pasākumi.

98

Kā ģenerāladvokāte būtībā ir uzsvērusi 2025. gada 23. oktobrī sniegto secinājumu 21. punktā, elektroniskā pasta vēstuļu apmaiņa uzņēmējdarbības ietvaros, izmantojot elektroniskā pasta sistēmu, ir viens no galvenajiem konkurences iestāžu rīcībā esošajiem avotiem, lai atklātu pretkonkurences rīcības esību. Tādējādi konkurences iestādes tiesības izgatavot visu elektroniskā pasta vēstuļu kopijas ir daļa no šīs iestādes kontroles pilnvarām (attiecībā uz pilnvarām, kas Komisijai piešķirtas saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 20. panta 2. punkta b) apakšpunktu, pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 16. jūlijs, Nexans France un Nexans/Komisija, C‑606/18 P, EU:C:2020:571, 63. punkts). Šajā ziņā Direktīvas 2019/1 32. pantā elektroniskās ziņas ir iekļautas pierādījumos, kas uzskatāmi par pieļaujamiem valsts konkurences iestādēs. Principā, ja šīm iestādēm tiktu liegtas pilnvaras izņemt šādu ar uzņēmējdarbību saistītu elektronisko saziņu, tas apdraudētu efektīvu cīņu pret aizliegtu vienošanos un dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu iekšējā tirgū, kā prasīts LESD 101. un 102. pantā.

99

Tomēr, lai gan dalībvalstis var uzskatīt par nepieciešamu veikt kratīšanu un izņemšanu, lai iegūtu faktiskus pierādījumus par nelikumīgu rīcību, to tiesību aktiem un praksei jānodrošina atbilstošas un pietiekamas garantijas pret ļaunprātīgu izmantošanu (šajā nozīmē skat. ECT spriedumu, 1993. gada 25. februāris, Funke pret Franciju, CE:ECHR:1993:0225JUD001082884, 57. punkts, kā arī ECT spriedumu, 2010. gada 21. decembris, Société Canal Plus un citi pret Franciju, CE:ECHR:2010:1221JUD002940808, 54. punkts in fine).

100

Treškārt, runājot par Hartas 7. un 8. pantā nostiprināto tiesību īstenošanas ierobežojuma, kas izriet no elektroniskā pasta vēstuļu izņemšanas, samērīgumu, tas jāizvērtē kontekstā, kurā šāds ierobežojums iekļaujas, katrā atsevišķā gadījumā izsverot visus atbilstošos konkrētās lietas apstākļus (šajā nozīmē skat. spriedums, 2024. gada 4. oktobris, Bezirkshauptmannschaft Landeck (Mēģinājums piekļūt mobilajā tālrunī saglabātajiem personas datiem), C‑548/21, EU:C:2024:830, 89. punkts).

101

Saistībā ar ierobežojumu, ko rada izņemšana konkurences iestādes veikto pārbaužu ietvaros, šādi elementi it īpaši attiecas uz attiecīgo pamattiesību īstenošanas ierobežojuma smagumu un apstākļiem, kādos tas ir noticis.

102

Attiecībā uz pamatlietā aplūkotā tiesiskā regulējuma radītā ierobežojuma smagumu, kas valsts konkurences iestādei ļauj bez tiesas iepriekšējas atļaujas izņemt elektroniskā pasta vēstules izmeklēšanā, kura attiecas uz darbībām, kas ir pretrunā LESD 101. un 102. pantam, jānorāda, ka ar uzņēmējdarbību saistītās korespondences izņemšanu, ko veic valsts konkurences iestāde, parasti reglamentē procesuālās garantijas, kuru mērķis tostarp ir nodrošināt šo datu drošību, integritāti un konfidencialitāti. Kā ģenerāladvokāte norādījusi 2025. gada 23. oktobrī sniegto secinājumu 33. punktā, ikvienai valsts konkurences iestāžu veiktai izmeklēšanai jābūt pamatotai ar pienācīgi motivētu lēmumu par pārbaudi, kuram ir jābalstās uz pamatotām aizdomām par to, ka uzņēmums ir pārkāpis LESD paredzētās konkurences tiesību normas. Runājot par elektroniskā pasta vēstuļu izņemšanu, – kad izmeklētāji izmanto izmeklēšanas datorprogrammu, indeksācijas procedūra, kas notiek pirms izmeklēšanai būtiskas komercinformācijas meklēšanas jāveic, izmantojot atslēgvārdus, kuri definēti saistībā ar iepriekš noteikto izmeklēšanas priekšmetu.

103

Par apstākļiem, kādos radies attiecīgo pamattiesību īstenošanas ierobežojums, jāatgādina, ka principā jānošķir situācija, kurā pārbaude tiek veikta attiecīgo uzņēmumu vai uzņēmumu apvienību uzņēmējdarbības telpās, un situācija, kurā pārbaude tiek veikta citās telpās, tostarp fizisko personu privātajās dzīvesvietās.

104

Lai gan pamattiesības uz mājokļa neaizskaramību ir vispārējs Savienības tiesību princips, kas tagad ir izteikts Hartas 7. pantā, kurš atbilst ECPAK 8. pantam, tomēr valsts iejaukšanās var būt plašāka, ja tā attiecas uz uzņēmējdarbības vai komerciālām telpām vai darbībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 18. jūnijs, Deutsche Bahn u.c./Komisija, C‑583/13 P, EU:C:2015:404, 19. un 20. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

105

Proti, konkurences iestādēm piešķirtās pārbaudes pilnvaras principā ir stingri norobežotas it īpaši attiecībā uz dokumentu, kuri nav saistīti ar uzņēmējdarbību, izslēgšanu no pārbaudes apjoma, tiesībām uz juridisko palīdzību, konfidencialitātes saglabāšanu attiecībā uz saraksti starp advokātiem un klientiem vai arī pienākumu pārbaudes lēmumos norādīt pamatojumu un iespēju celt prasību Savienības tiesā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 18. jūnijs, Deutsche Bahn u.c./Komisija, C‑583/13 P, EU:C:2015:404, 31. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Šajā kontekstā jāatgādina, ka valsts konkurences iestādēm, veicot izmeklēšanu, tostarp ir jāievēro VDAR.

106

Turklāt no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras, kas attiecas it īpaši uz ECPAK 8. pantu, izriet, ka attiecībā uz pārbaudēm uzņēmuma komerctelpās tas, ka tiesa, kas būtu varējusi ierobežot vai kontrolēt šīs pārbaudes norisi, nav devusi iepriekšēju atļauju pārbaudei, var tikt līdzsvarots ar tiesas veiktu ex post facto pārbaudi par šāda pasākuma tiesiskumu un šāda pierādījumu savākšanas pasākuma nepieciešamību ar nosacījumu, ka šī pārbaude ir iedarbīga izskatāmās lietas konkrētajos apstākļos. Tas nozīmē, ka attiecīgās personas var panākt iedarbīgu pārbaudi tiesā par strīdīgo pasākumu un tā norisi gan no faktu, gan tiesību skatpunkta. Ja par prettiesisku atzītā darbība jau ir notikusi, pieejamajam tiesību aizsardzības līdzeklim vai līdzekļiem jādod attiecīgajai personai iespēja saņemt pienācīgu atlīdzinājumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 9. marts, Casino, Guichard-Perrachon un AMC/Komisija, C‑690/20 P, EU:C:2023:171, 38. punkts, kā arī tajā minētā Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra).

107

Jānorāda arī, ka saskaņā ar iepriekš atgādinātajām norādēm par Hartas 7. un 8. pantu, Savienības tiesību normās, kas attiecas uz konkurences tiesību normu īstenošanu, nav prasīts, lai tiesnesis izsniegtu iepriekšēju atļauju pārbaudei uzņēmējdarbības telpās. Šajā ziņā Regulas Nr. 1/2003 20. panta 6. un 7. punktā un Direktīvas 2019/1 6. panta 3. punktā, kas ir veltīti pārbaudēm, kuras uzņēmumu uzņēmējdarbības telpās veic attiecīgi Komisija un valsts konkurences iestādes, nav prasīta valsts tiesas vai neatkarīgas administratīvas iestādes iepriekšēja atļauja, pat ja ir izņemtas elektroniskā pasta vēstules, bet šajā ziņā ir atsauce uz valsts tiesībās noteiktajiem pienākumiem, ļaujot dalībvalstīm paredzēt, ka tiek prasīta tiesu iestādes izsniegta atļauja, lai īstenotu valsts konkurences iestāžu pārbaudes pilnvaras.

108

No visiem šiem apsvērumiem izriet, ka Hartas 7. un 8. pants principā pieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru, veicot izmeklēšanu par iespējamu LESD 101. vai 102. panta pārkāpumu, valsts konkurences iestāde uzņēmējdarbības vai komerctelpās izņem elektroniskā pasta vēstules, kuru saturs ir saistīts ar pārbaudes priekšmetu, bez tiesas izsniegtas iepriekšējas atļaujas.

109

Ņemot to vērā, jāprecizē, pirmkārt, ka tad, ja nav šādas tiesas izsniegtas iepriekšējas atļaujas, indivīdu aizsardzībai pret valsts varas patvaļīgiem pārkāpumiem saistībā ar Hartas 7. un 8. pantā garantētajām tiesībām ir nepieciešams tiesiskais regulējums un attiecīgo pasākumu stingrs ierobežojums. Tādējādi gan pārbaude, gan izņemšana var būt saderīga ar šīm tiesību normām tikai tad, ja valsts tiesību akti un prakse sniedz atbilstošas un pietiekamas garantijas pret ļaunprātīgu izmantošanu un patvaļu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 17. decembris, WebMindLicenses, C‑419/14, EU:C:2015:832, 77. punkts). Šādām garantijām jāizpaužas kā pilnīgai attiecīgo pasākumu ex post pārbaudei tiesā. Kā izriet no šī sprieduma 106. punktā atgādinātās pastāvīgās judikatūras, šai pārbaudei jāsniedz attiecīgajām personām atbilstošs atlīdzinājums, kas ļauj arī novērtēt savākto pierādījumu pieļaujamību.

110

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas nolēmumiem izriet, ka pārbaudes un izņemšana nav notikusi bez nekādas iepriekšējas atļaujas procedūras, jo tās ir atļāvusi tiesu iestāde, proti, Portugāles prokuratūra, kura saskaņā ar Portugāles Republikas Konstitūciju ir neatkarīga no citām centrālās, reģionālās un vietējās varas struktūrām un kuras uzdevums tostarp ir sabiedrības interešu vārdā virzīt kriminālprocesu, kā arī aizstāvēt demokrātisko tiesiskumu. Šķiet, ka šīs tiesu iestādes piešķirtā atļauja var veicināt valsts konkurences iestādes veikto pārbaužu un izņemšanas stingro tiesisko regulējumu, it īpaši attiecībā uz to lietderības, ilguma un materiālā apmēra noteikšanu.

111

Tādējādi, ja, kā tas ir pamatlietās, iepriekšēju atļauju ir izsniegusi nevis tiesa, bet prokuratūra, ir būtiski, lai attiecīgajām personām būtu pieejama šāda ex post pārbaudes tiesā procedūra un lai tā pilnībā atbilstu šī sprieduma 106. un 109. punktā atgādinātajām prasībām.

112

Otrkārt, jānorāda atruna attiecībā uz pārbaudēm, kurās tiek izņemti mobilie tālruņi, datori vai jebkurš cits informācijas nesējs, kas pieder nevis uzņēmumiem, kuru telpas tiek pārbaudītas, bet gan tādām fiziskām personām kā to vadītāji un darbinieki.

113

Šajā gadījumā iesniedzējtiesa ir norādījusi, ka pamatlietās aplūkotā elektroniskā pasta sistēma esot “ierobežota ar izmantošanu darba vajadzībām” un ka tās izmantošana personiskām vajadzībām un mērķiem, kas attiecas uz darbinieku privāto dzīvi, esot “aizliegta” ar attiecīgo uzņēmumu iekšējiem noteikumiem. Lai gan lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu ir minēta kratīšana, kas veikta darbinieku elektroniskā pasta vēstulēs vai elektroniskā pasta pastkastēs, tajos tomēr nav precizēts, kādi ir datu nesēji, kuros attiecīgās elektroniskā pasta vēstules tika glabātas un kuriem inspektori varēja piekļūt. Tātad no Portugāles prokuratūras izdotā ordera, kurā ir atsauce uz “jebkuru datu nesēju vai datoru”, formulējuma nevar izslēgt, ka attiecīgie datu nesēji ietvēra mobilos tālruņus, datorus vai citus informācijas nesējus, kas pieder nevis šiem uzņēmumiem, bet gan to vadītājiem un darbiniekiem.

114

Ja pārbaudē, ko konkurences iestāde veic uzņēmuma uzņēmējdarbības telpās, izmeklētājiem ir jāizņem mobilie tālruņi, datori vai jebkurš cits informācijas nesējs, kas pieder nevis šim uzņēmumam, bet tā vadītājiem un darbiniekiem, piekļuve šajās ierīcēs esošajiem datiem attiecīgā gadījumā pēc to aizzīmogošanas ir jāpakļauj iepriekšējai tiesas vai neatkarīgas administratīvas iestādes kontrolei.

115

Proti, tā kā šādas ierīces vienlaikus var tikt izmantotas privātām vajadzībām un uzņēmējdarbības vai komerciālām vajadzībām, piekļuve šīm ierīcēm atkarībā no minēto ierīču satura var attiekties ne tikai uz informāciju par datu plūsmu un atrašanās vietu, bet arī uz fotogrāfijām un interneta pārlūkošanas, kas veikta ar tām pašām ierīcēm, vēsturi vai pat uz privātās saziņas ar tām saturu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 4. oktobris, Bezirkshauptmannschaft Landeck (Mēģinājums piekļūt mobilajā tālrunī saglabātajiem personas datiem), C‑548/21, EU:C:2024:830, 92. punkts).

116

Tālab piekļuve šādam datu kopumam var ļaut izdarīt ļoti precīzus secinājumus par datu subjekta privāto dzīvi, proti, ikdienas paradumiem, pastāvīgajām vai pagaidu uzturēšanās vietām, ikdienas vai citām gaitām, veiktajām darbībām, šīs personas sociālajiem kontaktiem un aprindām, kurās tā mēdz uzturēties. Turklāt nevar izslēgt, ka šie dati var ietilpt īpašās datu kategorijās VDAR 9. panta izpratnē. Tādējādi piekļuve šādās ierīcēs glabātajiem datiem var izraisīt nopietnu vai pat īpaši smagu iejaukšanos Hartas 7. un 8. pantā garantētajās pamattiesībās (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 4. oktobris, Bezirkshauptmannschaft Landeck (Mēģinājums piekļūt mobilajā tālrunī saglabātajiem personas datiem), C‑548/21, EU:C:2024:830, 93.–95. punkts).

117

Tieši tālab, lai nodrošinātu, ka katrā konkrētā gadījumā, izvērtējot visus būtiskos faktorus, tiek ievērots samērīguma princips, ir būtiski, ka gadījumos, kad valsts kompetento iestāžu piekļuve personas datiem rada risku, ka iespējami notiks nopietna vai pat ļoti nopietna iejaukšanās datu subjekta pamattiesībās, šādai piekļuvei jābūt pakārtotai iepriekšējai pārbaudei, ko veic tiesa vai neatkarīga administratīvā iestāde (spriedums, 2024. gada 4. oktobris, Bezirkshauptmannschaft Landeck (Mēģinājums piekļūt mobilajā tālrunī saglabātajiem personas datiem), C‑548/21, EU:C:2024:830, 102. punkts).

118

Lai īstenotu iepriekšēju pārbaudi, nepieciešams, lai tiesai vai neatkarīgai administratīvajai iestādei, kurai tā jāveic, būtu visas pilnvaras un lai tā sniegtu visas nepieciešamās garantijas, lai nodrošinātu dažādo attiecīgo leģitīmo interešu un tiesību salāgošanu. Runājot konkrētāk par konkurences iestādes veiktu pārbaudi, šādai pārbaudei ir vajadzīgs, lai šī tiesa vai iestāde spētu nodrošināt taisnīgu līdzsvaru starp leģitīmajām interesēm, kas saistītas ar izmeklēšanas vajadzībām, no vienas puses, un personu, kuru datiem tiek piekļūts, pamattiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību, no otras puses (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 4. oktobris, Bezirkshauptmannschaft Landeck (Mēģinājums piekļūt mobilajā tālrunī saglabātajiem personas datiem), C‑548/21, EU:C:2024:830, 103. punkts).

119

Šajā ziņā jāpiebilst, ka principā tikai valsts tiesībās ir jāparedz noteikumi par savākto pierādījumu pieļaujamību, tomēr ar nosacījumu, ka tie nav mazāk labvēlīgi par noteikumiem, kas reglamentē līdzīgas situācijas, uz kurām attiecas valsts tiesības (līdzvērtības princips), un ka tie nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina ar Savienības tiesībām piešķirto tiesību īstenošanu (efektivitātes princips) (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 222.–225. punkts).

120

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Hartas 7. un 8. pants jāinterpretē tādējādi, ka tie neliedz valsts konkurences iestādes veiktās pārbaudes laikā tādu uzņēmumu uzņēmējdarbības vai komerctelpās, kuri tiek turēti aizdomās par LESD 101. vai 102. panta pārkāpumiem, bez iepriekšējas tiesas sniegtas atļaujas izņemt elektroniskā pasta vēstules, ar ko apmainījušies uzņēmuma darbinieki un vadītāji, ar nosacījumu, ka ir paredzēts strikts šīs iestādes pilnvaru tiesiskais regulējums, kā arī atbilstošas un pietiekamas garantijas pret ļaunprātīgu izmantošanu un patvaļu, piemēram, efektīva attiecīgo pasākumu ex post pārbaude tiesā.

Par tiesāšanās izdevumiem

121

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

1)

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. pants

2)

Pamattiesību hartas 7. un 8. pants