Atgādināšu, ka izskatāmajā lietā Rumānijas tiesībās ir iezīmēts ceļš spriedumu, kas stājušies likumīgā spēkā, atcelšanai, kas atbilstoši sekojošajai Tiesas judikatūrai ir neatbilstoša ES tiesībām. Tomēr tas aprobežojas ar administratīvajā tiesvedībā pasludinātajiem spriedumiem. Tas nevar tikt izmantots, lai atceltu spriedumus civillietās. Un tā tas ir, lai arī Rumānijas tiesībās turklāt ir paredzēts, ka spriedumi civillietās, attiecībā uz kuriem pēc tam (sekojošā) Rumānijas Konstitucionālās tiesas spriedumā ir konstatēts, ka tie pārkāpj Rumānijas konstitūciju, arī var tikt atcelti.

No paša sākuma ir jāņem vērā dalībvalstīm, tajā skaitā to tiesām, LES 4. panta trešajā daļā noteiktā lojālas sadarbības pienākuma ārējās robežas. Tas prasa, kas tās “veic visus vajadzīgos vispārējos un īpašos pasākumus, lai nodrošinātu to pienākumu izpildi, kas izriet no Līgumiem”, un “atturas no jebkādiem pasākumiem, kuri varētu apdraudēt Savienības mērķu sasniegšanu”. Šis pienākums ir jāaplūko kopsakarā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu. Tajā noteikts, ka “dalībvalstis nodrošina tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ir pietiekami efektīvi tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības”.

Tiesa ir noteikusi, ka “attiecībā uz tiesību aizsardzības līdzekļiem, kas ir jāparedz dalībvalstīm, [..] nedz Līgumā par Eiropas Savienības darbību, nedz Līguma par Eiropas Savienību 19. pantā nav paredzēts, ka Savienības tiesību ievērošanas nodrošināšanai valstu tiesās ir jārada jauni tiesību aizsardzības līdzekļi papildus tiem, kas jau bija pieejami valstu tiesībās”  24  –Spriedums Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome (C‑583/11 P, EU:C:2013:625, 103. punkts), atsaucoties uz spriedumu Unibet (C‑432/05, EU:C:2007:163, 40. punkts). . Tiesa ir piebildusi, ka “citādi būtu tikai tādā gadījumā, ja no attiecīgās valsts tiesību sistēmas kopumā izrietētu, ka nepastāv tiesību aizsardzības līdzekļi, kurus izmantojot varētu kaut vai pakārtoti nodrošināt to tiesību aizsardzību, kuras attiecīgajām personām izriet no Savienības tiesībām, vai arī ja vienīgā attiecīgo personu iespēja piekļūt tiesai būtu izdarīt tiesību pārkāpumu”  25  – Spriedums Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome (C‑583/11 P, EU:C:2013:625, 104. punkts). (mans izcēlums).

Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību arī Hartas 47. panta pirmajā daļā garantē ikvienam, kura ES tiesībās garantētās tiesības ir tikušas pārkāptas. Nav šaubu, ka Rumānijas iestādes ieviesa ES tiesības ES Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē, kad tika prasīts atmaksāt īpašā mehānisko transportlīdzekļu nodokļa daļu, kas atbilst piesārņojuma nodoklim, pārkāpjot LESD 110. pantu. Prasītā priekšmetu saikne starp apšaubītajiem dalībvalsts pasākumiem un būtiskām ES normām  26  – Spriedums Åkerberg Fransson (C‑617/10, EU:C:2013:105, 24. punkts). noteikti pastāv tad, kad dalībvalsts iekasē nodokli, pārkāpjot primārās un arī sekundāras ES tiesības. Tiesas judikatūra turklāt apstiprina, ka ikreiz, kad indivīds cenšas panākt tiesību aizsardzības līdzekli ES tiesību pārkāpuma novēršanai attiecībā uz to, kā dalībvalsts ievieš ES tiesības, dalībvalstu tiesām ir saistošas visas Hartas 47. panta prasības  27  –Spriedums DEB (C‑279/09, EU:C:2010:811). .

Atgādināšu, ka, ja jautājumā par prettiesiski iekasēto valsts nodokļu atmaksāšanu nav ES tiesiskā regulējuma, katras dalībvalsts tiesību sistēmā saskaņā ar to procesuālās autonomijas principu ir jānosaka piekritīgās tiesas un jāparedz sīki procesuāli noteikumi prasībām, kas paredzētas, lai nodrošinātu tiesības, kuras nodokļu maksātājiem ir noteiktas ES tiesībās. Tomēr dalībvalstīm ir jānodrošina, lai katrā konkrētā gadījumā šādas tiesības tiktu efektīvi aizsargātas. Detalizēti procesuāli noteikumi prasībām, kas paredzētas, lai nodrošinātu tiesības, kuras nodokļu maksātājiem ir noteiktas ES tiesībās, nedrīkst būt tādas, kas praktiski padarītu neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtinātu to tiesību izmantošanu, kas piešķirtas ES tiesībās  28  –Spriedums Test Claimants in the Franked Investment Income Group Litigation (C‑362/12, EU:C:2013:834, 31. un 32. punkts). .

Šajā ziņā Rumānijas tiesībās, un, konkrētāk, Nodokļu kodeksā, ir paredzēta piekļuve administratīvajām un nodokļu tiesām vai apelācijas tiesu administratīvo lietu vai nodokļu lietu palātām atbilstoši gadījumam  29  –Piekritības sadalījums starp administratīvo lietu un nodokļu lietu tiesām un apelācijas tiesu administratīvo lietu un nodokļu lietu palātām, kuras lemj kā pirmās instances tiesa, ir noteikts Likuma Nr. 554/2004 par administratīvo procesu 10. pantā. situācijās, kad tiek apstrīdēti nodokļu iestāžu lēmumi, tajā skaitā prasījumi atgūt prettiesiski iekasētus nodokļus  30  –Nodokļu kodeksa 21. panta 4. punkts, 113., 175. un 188. pants. . Šīs atlīdzinājuma iespējas ir piemērojamas arī situācijās, kad nodokļu lēmumi tiek apstrīdēti, atsaucoties uz ES tiesībās piešķirtām tiesībām. Tādējādi Rumānijas tiesības prima facie nodrošina efektīvu tiesību aizsardzību tiesā attiecībā uz šīm tiesībām.

Turklāt Likuma Nr. 554/2004 par administratīvo procesu 21. panta 2. punkts ļauj administratīvā procesa iestāžu galīgos lēmumus atcelt, ja tie izrādās esam nesaderīgi ar ES tiesībām vēlāka Tiesas sprieduma dēļ. Atbilstoši iepriekš aprakstītajai Tiesas judikatūrai par konkrēto res judicata jautājumu – tas pārsniedz ES tiesībās prasīto  31  – Skat. šo secinājumu 20. punktu. .

Tomēr, kā jau esmu norādījis, visām valsts procesuālajām normām, kas skar ES tiesību ieviešanu, ieskaitot res judicata izņēmumus, ir jāatbilst tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību un efektivitātes un līdzvērtības principiem. Izskatāmajā lieta grūtības rodas attiecībā uz skaidrības trūkumu, kas ir bijusi raksturīga Rumānijas procesuālajām tiesībām faktisko apstākļu laikā, kad D. C. Târșia tikko bija uzsācis tiesvedību civillietu tiesā, lai atgūtu 2007. gada jūnijā samaksāto īpašo mehānisko transportlīdzekļu nodokli  32  – Lietas materiālos nav ziņu par datumu, kurā tiesvedība tika uzsākta. .

Manuprāt, ir pierādāms, ka skaidrības trūkums Rumānijas procesuālajās tiesībās bija nesaderīgs ar Hartas 47. pantu, ES tiesību prasībām attiecībā uz tiesisko noteiktību, un varētu padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt ar ES tiesībām nesaderīgā automašīnu piesārņojuma nodokļa atgūšanu.

Ir jāatgādina, ka tiesas spriedums, kas bija šķērslis piesārņojuma nodokļa atgūšanai un kas bija pasludināts pirms Tiesas sprieduma lietā Tatu (C‑402/09, EU:C:2011:219), bija civillietu apelācijas tiesas (Tribunalul Sibiu) spriedums civilprocesā sakarā ar Rumānijas valsts apelācijas sūdzību par pirmās instances spriedumu civillietā, ko bija pasludinājusi Judecătoria Sibiu. Pamatlieta arī norisinās tajā pašā civillietu apelācijas tiesā, t.i., Tribunalul Sibiu.

Komisija rakstveida apsvērumos norāda, ka šādas prasības ir tikušas celtas Rumānijā gan administratīvajās tiesās, gan civillietu tiesās. Ņemot vērā šo, ir mulsinoši, ka tiesas sēdē Rumānijas valdība apgalvoja, ka civillietu tiesām absolūti nav piekritības izskatīt šādas lietas un ka jebkurai Rumānijas civillietu tiesai, kurā celta šāda prasība, ir pilnvaras un tai ir pat pienākums pēc savas ierosmes izskatīt jautājumu par savu piekritību.

Tādējādi ir skaidri redzams zināms apjukums attiecībā uz pareizo tiesas procedūru, kas ir piemērojama attiecīgā nodokļa atgūšanā šajā lietā  33  – Tiesas sēdē D. C. Târșia apgalvoja, ka šo neskaidrību novērsa Rumānijas Augstākās kasācijas tiesas spriedums Nr. 24/2011, pirms viņš uzsāka otro tiesvedību, cenšoties atsaukties uz res judicata izņēmumu, bet pēc sākotnējās prasības, kas celta, pamatojoties uz īpašā mehānisko transportlīdzekļu nodokļa maksājumu. . Lai kāda šobrīd būtu pareizā procedūra, fakts paliek tāds, ka galīgais (Rumānijas) civiltiesas spriedums (Tribunalul Sibiu spriedums Nr. 401/2008), ar ko liedz atgūt to īpašā mehānisko transportlīdzekļu nodokļa daļu, kas atbilst piesārņojuma nodoklim, ir res judicata. Tieši šis ir radījis izskatāmo juridisko problēmu.

Tādēļ ir vieta šaubām par to, kuras Rumānijas tiesas ir (vai bija) pilnvarotas izskatīt prasījumus atgūt prettiesiski iekasētu piesārņojuma nodokli attiecīgajā laikā. Secinu, ka Rumānijas tiesībās šajā ziņā nav skaidrības. Tieši šeit ir problēma, it īpaši attiecībā uz Hartas 47. pantu.

Hartas 47. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, ievērojot nosacījumus, kuri paredzēti šajā pantā  34  – Hartas 47. pants papildina ar specifiskāku aizsardzību ar tiesību aizsardzības līdzekļiem kā prasību, ka lietas izskatīšanai jābūt taisnīgai, atklātai un laikus veiktai neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā, ka tiek ievērotas tiesības uz aizstāvību un ir iespējams saņemt juridisko palīdzību. . Atbilstoši paskaidrojumiem pie 47. panta pirmā daļa, ietverot tiesības uz efektīvu tiesības aizsardzības līdzekli, ir pamatota, tomēr pārsniedz Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (ECPAK)  35  –Paskaidrojumos arī norādīts, ka 47. panta otrā daļa, kas ietver tostarp tiesības uz taisnīgu lietas izskatīšanu, atbilst ECPAK 6. panta 1. punktam. 13. pantā piešķirto aizsardzību. Turklāt norādīšu, ka atbilstoši Hartas 52. panta 3. punktam, ciktāl tajā ietvertās tiesības atbilst ECPAK garantētajām tiesībām, šo tiesību nozīmei un apmēram ir jābūt tādam pašam, kāds ir noteikts ECPAK, lai arī ES nav liegts nodrošināt plašāku aizsardzību.

Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai par ECPAK 6. panta 1. punktu tiesu kontroles sistēmām ir jābūt “pietiekami saskanīgām un skaidrām”, lai dotu “tiesības faktiski un reāli vērsties tiesā”  36  – De Geouffre de la Pradelle pret Franciju, 1992. gada 16. decembris, 35. punkts, A sērija, Nr. 253-B. . Ja normas ir “tik sarežģītas”, ka tās rada “tiesisko nenoteiktību”, rodas 6. panta 1. punkta pārkāpums  37  –Turpat, 33. punkts. Skat. arī Maširević pret Serbiju, Nr. 30671/08, 48. punkts, 2014. gada 11. februāris. . Cilvēktiesību tiesa ir arī nospriedusi, ka tiesību aizsardzības tiesā līdzekļos ir jābūt “pietiekamām garantijām, lai novērstu neizpratni par procedūrām pieejamo tiesību aizsardzības līdzekļu izmantošanai”  38  – Bellet pret Franciju, 1995. gada 4. decembris, 37. punkts, A sērija, Nr. 333-B. . Turklāt procesuālās prasības nesaprātīgs formulējums var radīt tiesību piekļūt tiesai pārkāpumu  39  – Běleš u.c. pret Čehijas Republiku, Nr. 47273/99, 50. un 51. punkts, Recueil des arrêts et décisions 2002-IX. Omerović pret Horvātiju (Nr. 2), Nr. 229980/09, 39. punkts, 2013. gada 5. decembris, kurā tiesa atgādināja, ka “īpaši šaura procesuālās normas interpretācija” var liegt prasītajam tiesības piekļūt tiesai. . Eiropas Cilvēktiesību tiesa nesen ir vairākkārt atkārtojusi, ka “iestādēm ir jāievēro un jāpiemēro iekšzemes tiesiskais regulējums paredzamā un saskanīgā veidā” un “noteiktajiem faktoriem ir jābūt pietiekami attīstītiem un caurredzamiem praksē, lai nodrošinātu tiesisko un procesuālo skaidrību”  40  – Maširević pret Serbiju, Nr. 30671/08, 50. punkts, 2014. gada 11. februāris, un tajā minētā judikatūra. Šī lieta ir par to, kā Augstākā tiesa ir interpretējusi procesuālu normu, kas noveda pie tiesiskās nenoteiktības pat tiesību praktiķus. Skat. it īpaši 51. punktu. . Procesuālajām normām ir jākalpo tiesiskās noteiktības un pareizas tiesvedības mērķiem. Tās nedrīkst “veidot sava veida barjeru, liedzot strīdniekam, ka viņa vai viņas lieta tiek izšķirta piekritīgajā tiesā pēc būtības”  41  – Omerović pret Horvātiju (Nr. 2), Nr. 22980/09, 39. punkts, 2013. gada 5. decembris. .

Turklāt atgādināšu, ka atbilstoši pastāvīgajai Tiesas judikatūrai “tiesiskā noteiktība ir vispārējs Eiropas Savienības tiesību princips, kas it īpaši noteic, ka tiesiskajam regulējumam, kas rada indivīdiem nelabvēlīgas sekas, jābūt skaidram un precīzam un tā piemērošanai – tādai, ko attiecīgās personas var paredzēt” (mans izcēlums)  42  –Spriedums Akzo Nobel Chemicals un Akcros Chemicals/Komisija (C‑550/07 P, EU:C:2010:512, 100. punkts un tajā minētā judikatūra). .

Manuprāt un iepriekš minētā gaismā skaidrības trūkums attiecībā uz pareizo tiesas procedūru, kas piemērojama nodokļu, kas uzlikti, pārkāpjot ES tiesības, atgūšanai, paātrina Hartas 47. panta pārkāpumu gan tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību, gan tiesību piekļūt tiesai ziņā. Tas ir vēl jo vairāk tā, ja nolēmums, ko pieņēmusi absolūti nepiekritīga civillietu tiesa, rada res judicata tādā ziņā, ka tas liegtu jebkādu turpmāku prasību par atgūšanu piekritīgajā tiesā, vai tā būtu civillietu tiesa vai administratīvo lietu tiesa. Manuprāt, iesniedzējtiesai šajā lietā ir jānovērtē Rumānijas procesuālās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā kopumā attiecībā uz prettiesiski iekasēta mehānisko transportlīdzekļu piesārņojuma nodokļu atgūšanu  43  – Atgādināšu tomēr, ka 60. punktā spriedumā DEB (C‑279/09, EU:C:2010:811) Tiesa nosprieda, ka efektīvas aizsardzības tiesā principam ir saprātīgi ierobežojumi. .

Tiesa ir konsekventi spriedusi, ka “katrs gadījums, kurā rodas jautājums par to, vai kāda valsts procesuālo tiesību norma nepadara neiespējamu vai pārmērīgi grūtu tādu tiesību izmantošanu, ko privātpersonām piešķir ES tiesību sistēma, ir jāanalizē, ņemot vērā šīs tiesību normas vietu procesa kopumā, procesa norisi un tā īpatnības dažādās valsts iestādēs. Šajā aspektā vajadzības gadījumā jāņem vērā tie principi, kuri ir valsts tiesiskās sistēmas pamatā, piemēram, tiesību uz aizstāvību ievērošana, tiesiskās noteiktības princips un pienācīga tiesvedības norise” 44  – Spriedums Surgicare – Unidades de Saúde (C‑662/13, EU:C:2015:89, 28. punkts un tajā minētā judikatūra). .

Šeit vispirms ir jānorāda, ka valsts tiesa un visi lietas dalībnieki, kas ir iesnieguši apsvērumus, šķiet uzskatām, ka Likuma Nr. 554/2004 21. panta 2. punkts nav piemērojams civillietās. Tas man šķiet loģiski, ar nosacījumu, ka Rumānijas tiesībās ir paredzēts strikts nošķīrums starp tiesvedību dažādajām formām. Šādā gadījumā nebūtu vietas normu interpretācijai, kas definē Likuma Nr. 554/2004 piemērošanu tādā veidā, kas ļautu civiltiesām to piemērot strīdos, kam ratione materiae ir administratīvo vai nodokļu tiesību raksturs. Tomēr, ja šāds rezerves variants pastāvētu, tad valsts tiesai būtu jāinterpretē attiecīgās tiesību normas tā, lai veicinātu, ka tiek panākta atbilsme ES tiesībām  45 – Piemēram, spriedums Impact (C‑268/06, EU:C:2008:223, 54. punkts). .

Valsts iesniedzējtiesai ir jānovērtē, vai aplūkotās Rumānijas normas padara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtina neatbilstoši ES tiesībām iekasēta piesārņojuma nodokļa atgūšanu. Pietiek tomēr tikai norādīt, ka apmulsumam, vai automašīnu piesārņojuma nodokļa atgūšanai bija jāizmanto civiltiesiski vai administratīvi tiesību aizsardzības līdzekļi, šķiet, ir šādas sekas.

D. C. Târșia apgalvo, ka, ja Likuma Nr. 554/2004 21. panta 2. punktā esošā res judicata izņēmuma piemērošana civillietās tiktu izslēgta, tas būtu pretrunā gan vienlīdzībai likuma priekšā, kā norādīts Hartas 20. pantā, gan līdzvērtības principam.

Līdzvērtības principa ievērošana prasa, lai attiecīgā valsts tiesību norma būtu vienādi piemērojama prasībām, kas pamatotas ar Savienības tiesību pārkāpumu, un prasībām, kas pamatotas ar iekšējo tiesību pārkāpumu, ja to priekšmets un pamats ir līdzīgi  46  – Spriedums Surgicare - Unidades de Saúde (C‑662/13, EU:C:2015:89, 30. punkts). .

Manuprāt, tas nozīmē, ka ES tiesībās nebūtu iebildumu līdzvērtības principa kontekstā, ja Rumānijas tiesības noteiktu res judicata izņēmumu administratīvā tiesvedībā par ES tiesībām un ne civiltiesvedībā par to pašu priekšmetu. Līdzvērtības princips prasa, lai valsts tiesību norma tiktu bez izšķirības piemērota gan prasībām, kas ir balstītas uz Savienības tiesību pārkāpumu, gan prasībām, kas ir balstītas uz valsts tiesību neievērošanu, nevis līdzvērtību starp valsts tiesībās paredzētām dažādām tiesvedības formām  47  – Spriedums ÖBB Personenverkehr (C‑417/13, EU:C:2015:38, 74. punkts). .

Katrā ziņā neidentiski pamati, lai atkāptos no res judicata principa, ir saprātīgi sprieduma gadījumā, kas stājies likumīgā spēkā, civillietās, krimināllietās un administratīvās lietās  48  –Atbilstoši pieejamajiem resursiem šķiet, ka lielākā daļa tiesību sistēmu ES nenodrošina identiskus pamatus res judicata izņēmumiem civiltiesvedībā, krimināltiesvedībā un administratīvajā tiesvedībā. . Šo spriedumu sekas ir atšķirīgas un tādi ir arī tiesiskās politikas mērķi attiecībā uz res judicata izņēmumu (ja tādi ir) definēšanu. Sprieduma civillietā gadījumā tiesiskā noteiktība un tiesisko attiecību stabilitāte, ko apstiprinājis spriedums, kas stājies likumīgā spēkā, ir ārkārtīgi būtiski. Savukārt nosacījumiem sprieduma krimināllietā pārskatīšanai nepamatoti notiesātās personas interesēs nebūtu jābūt pārāk stingriem. Administratīvajās tiesībās interese aizsargāt indivīdu tiesības un tiesiskuma princips varētu attaisnot brīvāku pieeju attiecībā uz spriedumu, kas stājušies likumīgā spēkā, pārskatīšanu, nekā tas būtu spriedumu civillietā gadījumā.

Tādēļ D. C. Târșia ierosinājums, ka res judicata izņēmuma ierobežošana tikai ar administratīvo tiesvedību ES tiesību sakarā ir nesaderīga ar līdztiesību likuma priekšā, ir nepamatots. Atgādināšu, ka nevienlīdzīga attieksme likuma priekšā var rasties tikai tad, ja attiecīgās situācijas ir salīdzināmas  49  –Atgādināšu, ka vienlīdzīgas attieksmes princips, kura fundamentālais raksturs ir apstiprināts Hartas 20. pantā, prasa, ka līdzīgas situācijas nedrīkst aplūkot atšķirīgi un atšķirīgas situācijas nedrīkst aplūkot vienādi, ja vien tāda pieeja nav objektīvi pamatota. Skat. spriedumu Chatzi (C‑149/10, EU:C:2010:534, 63. un 64. punkts un tajos minētā judikatūra). . Tā nav, ciktāl runa ir par pamatiem spriedumu, kas stājušies likumīgā spēkā, civillietā un spriedumu, kas stājušies likumīgā spēkā, administratīvā lietā atcelšanu. Gadījumos, kad ir vēlāks Tiesas spriedums, kas pasludina valsts normu par nesaderīgu ar ES tiesībām, sprieduma, kas stājies likumīgā spēkā, administratīvā lietā atcelšana par sliktu dalībvalsts iestādei var būt pamatota, bet sprieduma, kas stājies likumīgā spēkā, civillietā, kas nosaka privāttiesiskas attiecībās starp diviem indivīdiem, atcelšana var būt nepiemērota tiesiskās noteiktības iemeslu dēļ. Tādēļ tiesiskā regulējuma risinājums, kāds ir Rumānijā, kas dod šo iespēju administratīvajā tiesvedībā, bet izslēdz civiltiesiskajā tiesvedībā, kā tāds nav pretrunā principam par līdztiesību likuma priekšā.

Tomēr līdztiesība likuma priekšā ir no līdzvērtības principa atšķirīga tiesību norma. Kā norādīts Komisijas rakstveida apsvērumos, ja Rumānijas tiesībās tiek arī piemērots res judicata izņēmums turpmākās Konstitucionālās tiesas judikatūras gaismā, apstrīdot iepriekšējo tiesas nolēmumu pareizību (visās iekšzemes jurisdikcijās)  50  –Atgādināšu, ka šāds iznākums izriet no Civilprocesa kodeksa 322. panta 10. punkta, kurš atbilstoši Likuma Nr. 554/2004 21. panta 1. punktam ir piemērojams arī administratīvajā tiesvedībā. , tad līdzvērtības princips varētu arī noteikt, ka tas ir piemērojams attiecībā uz Tiesas nolēmumiem par ES tiesībām  51  –Komisija šeit atsaucas uz spriedumu Weber’s Wine World u.c. (C‑147/01, EU:C:2003:533). .

Lai gan atzīšu, ka tas varētu novest pie diskusijas ārpus lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu  52  –Es gan atgādināšu, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai Tiesa, atbildot uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, var ņemt vērā visus atbilstošos ES tiesību noteikumus, pat ja valsts iesniedzējtiesa tos nav norādījusi. Skat., piemēram, spriedumu Efir (C‑19/12, EU:C:2013:148, 27. punkts). , manuprāt, līdzvērtības princips netiek pildīts, ja vēlāks valsts Konstitucionālās tiesas spriedums var likt pārskatīt agrāku spriedumu civillietā un tādējādi ļaut atgūt nepienācīgi iekasētu nodokli, kamēr Tiesas spriedums to nevar. Šādā gadījumā valsts konstitūcijā pamatotas tiesības tiktu vairāk aizsargātas nekā ES tiesībās paredzētas tiesības, un tādējādi pēdējās minētās netiktu aizsargātas līdzvērtīgi šai valsts tiesībās balstītajai tiesību kategorijai. Līdzīga asimetrija gūst virsroku atbilstoši Rumānijas Civilprocesa kodeksa 322. panta 9. punktam attiecībā uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu sekām, ja tās salīdzinām ar Tiesas spriedumu sekām.