<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><CONCLUSION NNC="YES" xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.58-20161101.xd"><BIB.CONCLUSION><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C-662/19 P</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62019CC0662</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2021:299">EU:C:2021:299</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>20</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>20</PAGE.TOTAL></BIB.CONCLUSION><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="SC"><HT TYPE="ITALIC">M. Szpunar</HT> secinājumi – Lieta C‑662/19 P</HT></P><P><HT TYPE="ITALIC"><HT TYPE="SC">NRW</HT></HT>. <HT TYPE="SC"><HT TYPE="ITALIC">Bank</HT>/VNV</HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Ģenerāladvokāta Maceja Špunara</HT> [<HT TYPE="ITALIC"><HT TYPE="UC">Maciej Szpunar</HT></HT>]</P><P><HT TYPE="UC">Secinājumi</HT>,</P><P>sniegti <DATE ISO="20210415">2021. gada 15. aprīlī</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0001"><P>Oriģinālvaloda – franču.</P></NOTE></P></TI><STI><P><HT TYPE="BOLD">Lieta C‑662/19 P</HT></P><P><HT TYPE="ITALIC">NRW.</HT> <HT TYPE="ITALIC">Bank</HT></P><P>pret</P><P>Vienoto noregulējuma valdi</P></STI></TITLE><INTERMEDIATE><INDEX IDX.CLOSE="" SEPARATOR=" – " IDX.OPEN=""><KEYWORD>Apelācija</KEYWORD><KEYWORD>Banku savienība</KEYWORD><KEYWORD>Kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību vienotais noregulējuma mehānisms</KEYWORD><KEYWORD><HT TYPE="ITALIC">Ex ante</HT> iemaksu Vienotajā noregulējuma fondā noteikšana attiecībā uz 2016. gadu</KEYWORD><KEYWORD>Apstrīdams tiesību akts</KEYWORD><KEYWORD>Daļēji apstiprinošs akts</KEYWORD><KEYWORD>Termiņš prasības celšanai</KEYWORD></INDEX></INTERMEDIATE><CONTENTS.CONCLUSION><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">I.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Ievads</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1.</NO.P><TXT>Ar apelācijas sūdzību <HT TYPE="ITALIC">NRW. Bank</HT> lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas <DATE ISO="20190626">2019. gada 26. jūnija</DATE> spriedumu <HT TYPE="ITALIC">NRW. Bank</HT>/VNV (T‑466/16, nav publicēts, turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0001" REF.END="QE0001"/>pārsūdzētais spriedums<QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/>, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2019:445">EU:T:2019:445</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), ar kuru šī tiesa kā nepieņemamu ir noraidījusi tās prasību atcelt, pirmkārt, Vienotās noregulējuma valdes (VNV) <DATE ISO="20160415">2016. gada 15. aprīļa</DATE> izpildsesijā pieņemto lēmumu par <HT TYPE="ITALIC">ex ante</HT> iemaksām Vienotajā noregulējuma fondā (VNF) attiecībā uz 2016. gadu (SRB/ES/SRF/2016/06) (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0002" REF.END="QE0002"/>pirmais strīdīgais lēmums<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/>) un, otrkārt, VNV <DATE ISO="20160520">2016. gada 20. maija</DATE> izpildsesijā pieņemto lēmumu par <HT TYPE="ITALIC">ex ante</HT> iemaksu VNF attiecībā uz 2016. gadu pielāgošanu, kurš papildina pirmo strīdīgo lēmumu (SRB/ES/SRF/2016/13) (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0003" REF.END="QE0003"/>otrais strīdīgais lēmums<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/>), ciktāl tie attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzēju (turpmāk tekstā kopā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0004" REF.END="QE0004"/>strīdīgie lēmumi<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2.</NO.P><TXT>Šīs lietas pamatā esošā juridiskā problēma attiecas uz strīdīgo lēmumu juridisko kvalifikāciju un saistību starp šiem abiem lēmumiem. Būtībā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka otrajam strīdīgajam lēmumam ir daļēji apstiprinošs raksturs un ka tas neietekmē jautājumu pēc būtības, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja ir izvirzījusi, izmantojot tajā celto prasību, proti, vai no apelācijas sūdzības iesniedzējas iemaksas aprēķina bija jāizslēdz saistības, kuras attiecas uz tās ar atbalsta darbību saistīto palīgdarbību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3.</NO.P><TXT>Apelācijas sūdzībā apelācijas sūdzības iesniedzēja it īpaši apgalvo, ka ar otro strīdīgo lēmumu ir aizstāts pirmais strīdīgais lēmums un – pakārtoti – ka pirmā strīdīgā lēmuma grozīšana, kas tika veikta ar otro strīdīgo lēmumu, rada jaunu termiņu prasības celšanai ne tikai attiecībā uz otro strīdīgo lēmumu, bet arī attiecībā uz jautājumu pēc būtības, kas ir izvirzīts prasībā.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="2"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4.</NO.P><TXT>Vēl ir jāprecizē – tas, ka šajos secinājumos ir izmantota Vispārējās tiesas lietotā terminoloģija, saskaņā ar kuru runa ir nevis par diviem tiesību aktiem, kuri veido vienotu veselumu vēlākajā tiesību aktā noteiktajā formā, bet gan par diviem lēmumiem, nekādi neietekmē manu nostāju attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējas apelācijas sūdzības pamatotību. Šo terminoloģiju es izmantoju, lai atvieglotu secinājumu lasīšanu un lai varētu atsaukties uz Vispārējās tiesas argumentāciju, kāda tā ir izklāstīta pārsūdzētajā spriedumā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">II.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Atbilstošās tiesību normas</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">A.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Regula (EK) Nr. 806/2014</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5.</NO.P><TXT>Regulas (ES) Nr. 806/2014<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0002"><P>Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (<DATE ISO="20140715">2014. gada 15. jūlijs</DATE>), ar ko izveido vienādus noteikumus un vienotu procedūru kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību noregulējumam, izmantojot vienotu noregulējuma mehānismu un vienotu noregulējuma fondu, un groza Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="225" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2014">OV 2014, L 225, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE> 54. panta 1. punktā ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0005" REF.END="QE0005"/>[VNV] izpildsesijā:</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>sagatavo visus lēmumus, kas [VNV] jāpieņem plenārsesijā;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>pieņem visus lēmumus šīs regulas īstenošanai, ja vien šajā regulā nav noteikts citādi.<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/></TXT></NP></ITEM></LIST></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6.</NO.P><TXT>Šīs regulas 67. panta 4. punktā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0006" REF.END="QE0006"/>Valstu noregulējuma iestādes piesaista 69., 70. un 71. pantā minētās iemaksas no 2. pantā minētām vienībām un pārskaita tās [VNF] saskaņā ar Nolīgumu.<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7.</NO.P><TXT>Regulas Nr. 806/2014 70. panta <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0007" REF.END="QE0007"/><HT TYPE="ITALIC">Ex ante</HT> iemaksas<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/> 2. punktā ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0008" REF.END="QE0008"/>Katru gadu [VNV] pēc apspriešanās ar [Eiropas Centrālo banku (ECB)] vai valstu kompetentajām iestādēm un ciešā sadarbībā ar valstu noregulējuma iestādēm aprēķina atsevišķo iemaksu apmēru, lai nodrošinātu, ka iemaksas, kas jāveic visās iesaistītajās dalībvalstīs visām atļauju saņēmušām iestādēm, nepārsniedz 12,5 % no mērķapjoma.</P><P>Katru gadu, aprēķinot atsevišķu iestāžu iemaksu apmēru, par pamatu tiek izmantota:</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>nemainīga iemaksa, kuras apmēru nosaka proporcionāli tam, kāds ir iestādes saistību apmērs, izņemot pašu kapitālu un segtos noguldījumus, attiecībā pret visu iestāžu, kurām ir piešķirta atļauja iesaistīto dalībvalstu teritorijā, kopējo saistību apmēru, izņemot pašu kapitālu un segtos noguldījumus, un</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>riska līmenim pielāgota iemaksa, kuras apmēru aprēķina, pamatojoties uz Direktīvas 2014/59/ES [<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0003"><P>Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (<DATE ISO="20140515">2014. gada 15. maijs</DATE>), ar ko izveido kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību atveseļošanas un noregulējuma režīmu un groza Padomes Direktīvu 82/891/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/24/EK, 2002/47/EK, 2004/25/EK, 2005/56/EK, 2007/36/EK, 2011/35/ES, 2012/30/ES un 2013/36/ES, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1093/2010 un (ES) Nr. 648/2012 (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="173" PAGE.FIRST="190" DATE.PUB="2014">OV 2014, L 173, 190. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE><HT TYPE="SUP">]</HT> 103. panta 7. punktā norādītajiem kritērijiem, ņemot vērā proporcionalitātes principu un neradot atšķirības starp dalībvalstu banku sektora struktūrām.</TXT></NP></ITEM></LIST><?PAGE NO="3"?><P>Nosakot nemainīgās iemaksas un riska līmenim pielāgotās iemaksas attiecību, tiek ņemts vērā līdzsvarots iemaksu sadalījums pa dažādu veidu bankām.</P><P>Jebkurā gadījumā visās iesaistītajās dalībvalstīs visu atļauju saņēmušo iestāžu atsevišķo iemaksu kopsumma, kas tiek aprēķināta saskaņā ar šā punkta a) un b) apakšpunktu, gadā nepārsniedz 12,5 % no mērķapjoma.<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/></P></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">B.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Īstenošanas regula (ES) 2015/81</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8.</NO.P><TXT>Īstenošanas regulas (ES) 2015/81<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0004"><P>Padomes Īstenošanas regula (<DATE ISO="20141219">2014. gada 19. decembris</DATE>), ar ko nosaka vienādus [Regulas Nr. 806/2014] piemērošanas nosacījumus (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="015" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2015">OV 2015, L 15, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE> 4. pantā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0009" REF.END="QE0009"/>Katram iemaksu periodam [VNV], konsultējoties ar ECB vai valstu kompetentajām iestādēm un cieši sadarbojoties ar valstu noregulējuma iestādēm, aprēķina gada iemaksu, kas jāmaksā katrai iestādei, pamatojoties uz [VNF] gada mērķapjomu. Gada mērķapjomu nosaka, ņemot vērā Regulas [Nr. 806/2014] 69. panta 1. punktā un 70. pantā minētā [VNF] mērķapjomu, saskaņā ar Deleģētajā regulā (ES) 2015/63 [<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0005"><P>Komisijas Regula (<DATE ISO="20141021">2014. gada 21. oktobris</DATE>), ar ko [papildina Direktīvu 2014/59] (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="011" PAGE.FIRST="44" DATE.PUB="2015">OV 2015, L 11, 44. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE><HT TYPE="SUP">]</HT> izklāstīto metodoloģiju.<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9.</NO.P><TXT>Šīs īstenošanas regulas 5. pantā ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="005.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0010" REF.END="QE0010"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>[VNV] attiecīgajām valstu noregulējuma iestādēm paziņo savus lēmumus par to iestāžu gada iemaksas aprēķināšanu, kurām piešķirta darbības atļauja to attiecīgajās teritorijās.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="005.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA>Pēc tam, kad saņemts 1. punktā minētais paziņojums, katra valsts noregulējuma iestāde katrai iestādei, kam piešķirta darbības atļauja attiecīgajā dalībvalstī, paziņo [VNV] lēmumu par tās gada iemaksas aprēķināšanu, kura jāveic minētajai iestādei.<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">C.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Deleģētā regula 2015/63</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10.</NO.P><TXT>Deleģētās regulas 2015/63 5. panta 1. punktā ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0011" REF.END="QE0011"/>Direktīvas [2014/59] 103. panta 2. punktā minētās iemaksas aprēķina, izslēdzot šādas saistības:</P><P>[..]</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>saistības, kuras iestāde, kas ir Direktīvas [2014/59] 2. panta 1. punkta 8. apakšpunktā minētās IAS dalībniece un kurai kompetentā iestāde ir devusi atļauju piemērot Regulas (ES) Nr. 575/2013 <HT TYPE="SUP">[</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0006"><P>Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (<DATE ISO="20130626">2013. gada 26. jūnijs</DATE>) par prudenciālajām prasībām attiecībā uz kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 648/2012 (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="176" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2013">OV 2013, L 176, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE><HT TYPE="SUP">]</HT> 113. panta 7. punktu, ir radījusi, noslēdzot līgumu ar citu iestādi, kas ir tās pašas IAS dalībniece;</TXT></NP></ITEM></LIST><P>[..].<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/></P></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="4"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">III.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Tiesvedības priekšvēsture</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">NRW. Bank</HT> ir <HT TYPE="ITALIC">Land Nordrhein‑Westfalen</HT> (Ziemeļreinas‑Vestfālenes federālā zeme, Vācija) attīstības banka.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12.</NO.P><TXT>Apelācijas sūdzības iesniedzēja galvenokārt veic triju veidu darbības, proti, atbalsta darbību, kas atbilst gandrīz divām trešdaļām no tās aktīviem, ar atbalsta darbību saistītu palīgdarbību, kas veido aptuveni vienu trešdaļu no tās aktīviem, un citas darbības, kas atbilst pārējiem tās aktīviem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13.</NO.P><TXT>2015. gadā, pirms stājās spēkā Regula Nr. 806/2014 un piemērojot Direktīvu 2014/59, kas tika īstenota ar Deleģēto regulu 2015/63, Vācijas noregulējuma iestāde <HT TYPE="ITALIC">Bundesanstalt für Finanzmarktstabilisierung</HT> (Federālā finanšu tirgu stabilizācijas iestāde, Vācija; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0012" REF.END="QE0012"/><HT TYPE="ITALIC">FMSA</HT><QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/>) noteica apelācijas sūdzības iesniedzējas <HT TYPE="ITALIC">ex ante</HT> iemaksu par 2015. gadu, vienlaikus uzskatot, ka no šīs iemaksas aprēķina bija jāizslēdz gan tās atbalsta darbība, gan tās ar atbalsta darbību saistītā palīgdarbība.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14.</NO.P><TXT>2016. gadā veidlapā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0013" REF.END="QE0013"/><HT TYPE="ITALIC">Ex ante</HT> iemaksas [VNF] – Deklarācijas veidlapa par 2016. gada iemaksu periodu<QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/>, kuru bija izstrādājusi VNV un kuru <HT TYPE="ITALIC">FMSA</HT> bija nosūtījusi apelācijas sūdzības iesniedzējai, pēdējā minētā visu saistību summu, kas attiecās uz tās atbalsta darbību un tās ar atbalsta darbību saistīto palīgdarbību, deklarēja kā tādu, kas ir jāizslēdz no tās <HT TYPE="ITALIC">ex ante</HT> iemaksas aprēķina par 2016. gadu Deleģētās regulas 2015/63 5. panta 1. punkta izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15.</NO.P><TXT>Tomēr pēc šādi aizpildītās veidlapas iesniegšanas apelācijas sūdzības iesniedzēja tika informēta, ka, pēc VNV domām, ar atbalsta darbību saistītā palīgdarbība nebija jāizslēdz no aprēķina. Tad tā iesniedza labotu deklarācijas veidlapu, kurā kā izslēgta būtu jāatzīst tikai to saistību kopējā vērtība, kas attiecas uz tās atbalsta darbību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16.</NO.P><TXT>Ar pirmo strīdīgo lēmumu VNV savā izpildsesijā saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 54. panta 1. punkta b) apakšpunktu un 70. panta 2. punktu pieņēma lēmumu par <HT TYPE="ITALIC">ex ante</HT> iemaksas apmēru par 2016. gadu attiecībā uz katru šīs regulas 2. pantā minēto vienību, tostarp apelācijas sūdzības iesniedzēju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17.</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="20160422">2016. gada 22. aprīļa</DATE> paziņojumu, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja saņēma <DATE ISO="20160425">2016. gada 25. aprīlī</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">FMSA</HT> informēja pēdējo minēto, ka VNV bija noteikusi tās <HT TYPE="ITALIC">ex ante</HT> iemaksu VNF par 2016. gadu, un norādīja tai maksājamo summu (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0014" REF.END="QE0014"/>pirmais paziņojums<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18.</NO.P><TXT>Ar otro strīdīgo lēmumu VNV palielināja apelācijas sūdzības iesniedzējas iemaksu. Vispārējā tiesa nav izklāstījusi iemeslu, kura dēļ tika pieņemts šis lēmums un kura dēļ tika palielināta šī iemaksa. Tomēr no pārsūdzētā sprieduma 70. un 71. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa uzskatīja, ka šis iemesls atšķiras no jautājuma pēc būtības, uz kuru attiecās prasība, proti, vai no apelācijas sūdzības iesniedzējas iemaksas aprēķina bija jāizslēdz saistības, kuras attiecas uz tās ar atbalsta darbību saistīto palīgdarbību. Tiesvedības laikā Tiesā VNV norādīja, ka ar otro strīdīgo lēmumu esot vienīgi labota nejauša drukas kļūda aprēķināšanas formulas mehānismā, kas attiecās uz kļūdainu līdzdalības institucionālajā aizsardzības shēmā rādītāju: zīmes <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0015" REF.END="QE0015"/>–<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/> vietā, kas paredzēta Deleģētās regulas 2015/63 1. pielikuma 4. solī saistībā ar riska rādītāju <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0016" REF.END="QE0016"/>Līdzdalība IAS<QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0017" REF.END="QE0017"/>IAS rādītājs<QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/>), ir tikusi piešķirta zīme <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0018" REF.END="QE0018"/>+<QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/>, neveicot ne jaunu faktu vērtējumu, ne jaunu juridisko vērtējumu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="5"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19.</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="20160610">2016. gada 10. jūnija</DATE> paziņojumu, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja saņēmusi <DATE ISO="20160613">2016. gada 13. jūnijā</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">FMSA</HT> uzdeva tai samaksāt palielinājuma summu, kas izriet no otrā strīdīgā lēmuma (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0019" REF.END="QE0019"/>otrais paziņojums<QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/>).</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">IV.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20.</NO.P><TXT>Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts <DATE ISO="20160823">2016. gada 23. augustā</DATE>, apelācijas sūdzības iesniedzēja cēla prasību. VNV iebildumu rakstu iesniedza <DATE ISO="20161102">2016. gada 2. novembrī</DATE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21.</NO.P><TXT>Ar 2017. gada 10. un 11. janvāra lēmumiem Vispārējās tiesas astotās palātas priekšsēdētājs apmierināja Eiropas Komisijas un Eiropas Savienības Padomes pieteikumus par iestāšanos lietā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22.</NO.P><TXT>Tiesvedības laikā Vispārējā tiesā tika veikti vairāki procesa organizatoriskie pasākumi, lai no VNV saņemtu strīdīgo lēmumu oriģinālu pilnīgu eksemplāru.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23.</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="20190626">2019. gada 26. jūnija</DATE> spriedumu Vispārējā tiesa noraidīja prasību kā nepieņemamu, nelemjot par apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītajiem pamatiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24.</NO.P><TXT>Šajā ziņā Vispārējā tiesa vispirms uzskatīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījums, kurā tā lūdza atcelt <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0020" REF.END="QE0020"/>[VNV] lēmumu, ar kuru ir noteikta [tās] gada iemaksa [VNF] attiecībā uz iemaksu gadu no <DATE ISO="20160101">2016. gada 1. janvāra</DATE> līdz 31. decembrim<QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/>, nozīmē, ka prasība tātad attiecas gan uz pirmo strīdīgo lēmumu, gan uz otro strīdīgo lēmumu. Šajā ziņā tā norādīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja ir precizējusi, ka tā uzskata, ka runa ir par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0021" REF.END="QE0021"/>VNV lēmumu kopumā<QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/>, un ka šajā ziņā tā apstrīd <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0022" REF.END="QE0022"/>VNV lēmumu tādā formā, kāda tam ir piešķirta ar tās otro lēmumu<QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/>, proti, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0023" REF.END="QE0023"/>VNV galīgo lēmumu tā galīgajā redakcijā<QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25.</NO.P><TXT>Attiecībā uz pirmo strīdīgo lēmumu Vispārējā tiesa vispirms konstatēja, ka valstu noregulējuma iestādes ir VNV lēmumu adresātes LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē un ka strīdīgie lēmumi nebija nedz publicēti, nedz paziņoti apelācijas sūdzības iesniedzējai, kura nebija to adresāte.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26.</NO.P><TXT>Turpinājumā Vispārējā tiesa atgādināja, ka tad, ja akts nav publicēts vai paziņots, termiņš prasības celšanai sākas no brīža, kad ieinteresētajai personai ir precīza informācijas par tā saturu un pamatojumu, ar nosacījumu, ka ieinteresētā persona pieprasa pilnu tekstu saprātīgā termiņā, un ka ar šo nosacījumu termiņu prasības celšanai var sākt skaitīt tikai no brīža, kad attiecīgajai trešai personai ir precīza informācija par attiecīgā akta saturu un pamatojumu, lai varētu lietderīgi īstenot savas pārsūdzības tiesības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27.</NO.P><TXT>Visbeidzot Vispārējā tiesa konstatēja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja ir zinājusi par pirmā strīdīgā lēmuma esamību, saņemot pirmo paziņojumu <DATE ISO="20160425">2016. gada 25. aprīlī</DATE>, kuru tā savā lūgumā atļaut iepazīties ar tās lietu bija iesniegusi <HT TYPE="ITALIC">FMSA</HT> <DATE ISO="20160822">2016. gada 22. augustā</DATE>, proti, gandrīz četrus mēnešus no dienas, kad tā bija saņēmusi šo pirmo paziņojumu. Vispārējā tiesa piebilda, ka, ņemot vērā veidu, kādā <HT TYPE="ITALIC">FMSA</HT> bija īstenojusi strīdīgos lēmumus, nekas nevarēja likt domāt, ka ar otro strīdīgo lēmumu būtu aizstāts pirmais strīdīgais lēmums. Tā it īpaši uzskatīja, ka, pieņemot, pirmkārt, ka, tiklīdz tika saņemta <DATE ISO="20160523">2016. gada 23. maija</DATE> vēstule, ar kuru <HT TYPE="ITALIC">FMSA</HT> bija paziņojusi <HT TYPE="ITALIC">Bundesverband Öffentlicher Banken Deutschlands e.V</HT>. (Vācijas Valsts banku federālā apvienība, Vācija) par jauna paziņojuma pieņemšanu, apelācijas sūdzības iesniedzēja varēja prezumēt, ka šīs vēstules mērķis bija atcelt pirmo paziņojumu un aizstāt to ar jaunu paziņojumu, un, otrkārt, ka tādējādi bija jāgaida šī pēdējā minētā paziņojuma pieņemšana, apelācijas sūdzības iesniedzējai<?PAGE NO="6"?> būtu bijis jāsaprot, ka šis pieņēmums nebija pareizs, vēlākais <DATE ISO="20160613">2016. gada 13. jūnijā</DATE>, kad tika saņemts otrais paziņojums. Taču apelācijas sūdzības iesniedzēja esot ļāvusi paiet vēl diviem papildu mēnešiem, pirms tika pieprasīta pirmā strīdīgā lēmuma paziņošana. Vispārējā tiesa arī uzskatīja, ka ar otro strīdīgo lēmumu nevis ir atcelts pirmais strīdīgais lēmums, bet vienīgi ir pielāgotas iemaksas summas, kuras noteiktas pirmajā strīdīgajā lēmumā. Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzēja nebija pieprasījusi, lai šis lēmums tai tiktu paziņots, un tā nebija nedz norādījusi, nedz pierādījusi, ka pastāv neparedzēti apstākļi vai nepārvarama vara, kas ļautu atkāpties no termiņa prasības celšanai, Vispārējā tiesa secināja, ka <DATE ISO="20160823">2016. gada 23. augustā</DATE> celtā prasība ir novēlota attiecībā uz pirmo strīdīgo lēmumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28.</NO.P><TXT>Runājot par otro strīdīgo lēmumu, Vispārējā tiesa vispirms norādīja, ka starp lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka prasība ir celta LESD 263. panta sestajā daļā paredzētajā termiņā. Turpinājumā tā norādīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja būtībā ir pārmetusi VNV, ka tā ir pārkāpusi dažus piemērojamā tiesiskā regulējuma noteikumus, jo tā no tās <HT TYPE="ITALIC">ex ante</HT> iemaksas VNF aprēķina par 2016. gadu nebija izslēgusi saistības, kas attiecas uz tās ar atbalsta darbību saistīto palīgdarbību. Turklāt Vispārējā tiesa uzsvēra, ka otrajā strīdīgajā lēmumā šajā ziņā nav ietverts neviens jauns apstāklis, ka VNV nekādi nav pārskatījusi vērtējumu, kas jau tika veikts saistībā ar pirmā strīdīgā lēmuma pieņemšanu, attiecībā uz jautājumu, vai no apelācijas sūdzības iesniedzējas iemaksas aprēķina bija vai nebija jāizslēdz saistības, kuras attiecas uz tās ar atbalsta darbību saistīto palīgdarbību, un ka apelācijas sūdzības iesniedzēja VNV vai <HT TYPE="ITALIC">FMSA</HT> nebija iesniegusi lūgumu pārskatīt minēto jautājumu, kas būtu balstīts uz jauniem un būtiskiem faktiem. Šajā ziņā Vispārējā tiesa piebilda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja, kas ar otro paziņojumu tika informēta par otrajā strīdīgajā lēmumā veiktās pielāgošanas pamatojumu, nav izvirzījusi nevienu pamatu vai argumentu attiecībā uz šo lēmumu. Vispārējā tiesa no tā secināja, ka prasība par otro strīdīgo lēmumu ir nepieņemama, jo, ņemot vērā strīda priekšmetu, šis lēmums ir tikai pirmā strīdīgā lēmuma apstiprinājums, un ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav izvirzījusi nevienu pamatu vai argumentu attiecībā uz otro strīdīgo lēmumu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">V.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29.</NO.P><TXT>Apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu un VNV lēmumu par apelācijas sūdzības iesniedzējas gada iemaksu pārstrukturēšanas fondā attiecībā uz 2016. iemaksu gadu un piespriest VNV atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Pakārtoti, ciktāl tas attiecas uz tās prasījumu atcelt tiesību aktu, apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu un nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30.</NO.P><TXT>VNV lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību kā daļēji nepieņemamu un katrā ziņā kā nepamatotu un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Gadījumā, ja Tiesa uzskatītu apelācijas sūdzību par pamatotu, VNV lūdz Tiesu nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai galīgā sprieduma taisīšanai un atlikt lēmuma par tiesāšanās izdevumiem apelācijas tiesvedībā pieņemšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31.</NO.P><TXT>Padome, kas iestājusies lietā VNV prasījumu atbalstam, gadījumā, ja Tiesa atceltu pārsūdzēto spriedumu, lūdz to konstatēt, ka neviens apstāklis neļauj apšaubīt Īstenošanas regulas 2015/81 tiesiskumu vai spēkā esamību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32.</NO.P><TXT>Komisija, kas iestājusies lietā VNV prasījumu atbalstam, lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="7"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33.</NO.P><TXT>Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 76. panta 2. punktu Tiesa nolēma lietu izskatīt bez tiesas sēdes mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">VI.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Analīze</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34.</NO.P><TXT>Apelācijas sūdzībā apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza divus pamatus. Šajā kontekstā man ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa prasību ir noraidījusi kā nepieņemamu, nelemjot par tās pamatotību. Tādējādi šie abi apelācijas sūdzības pamati neattiecas uz jautājumu pēc būtības, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja bija izvirzījusi ar prasības pamatiem, proti, jautājumu, vai strīdīgo lēmumu pieņemšanas laikā no apelācijas sūdzības iesniedzējas iemaksas aprēķina bija vai nebija jāizslēdz saistības, kuras attiecas uz tās ar atbalsta darbību saistīto palīgdarbību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35.</NO.P><TXT>Padome un Komisija nav sniegušas apsvērumus par abiem pamatiem, kurus apelācijas sūdzības iesniedzēja ir izvirzījusi savā apelācijas sūdzībā, un tikai sniedz apsvērumus, kuri ir saistīti ar tās argumentiem par attiecīgā tiesiskā regulējuma spēkā neesamību, interpretāciju un piemērošanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36.</NO.P><TXT>Prasībā Vispārējā tiesā apelācijas sūdzības iesniedzēja ir apgalvojusi, ka attiecīgais tiesiskais regulējums netika ievērots, jo ar atbalsta darbību saistītā palīgdarbība netika privileģēta un līdz ar to <HT TYPE="ITALIC">ex ante</HT> iemaksa tika noteikta pārmērīgā līmenī. Šī pārsniegšana esot izrietējusi no Deleģētās regulas 2015/63 kļūdainas interpretācijas vai – kas ir atbilstošāk attiecībā uz Padomes un Komisijas apsvērumiem – no tā, ka pati šī regula esot tikusi pieņemta prettiesiski, pārkāpjot augstākas prioritātes tiesību aktus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37.</NO.P><TXT>Tiesvedības Tiesā stadijā pēc pamatu kopsavilkuma izklāsta apelācijas sūdzības 101. punktā apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka tā pilnībā atsaucas uz saviem Vispārējā tiesā iesniegtajiem apsvērumiem, it īpaši tiem, saskaņā ar kuriem iemaksas aprēķināšanas ietvaros ir jāprivileģē tās ar atbalsta darbību saistītā palīgdarbība.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38.</NO.P><TXT>Ja apelācijas sūdzības iesniedzēja būtu vēlējusies izvirzīt citus pamatus, kuri vērsti pret pārsūdzēto spriedumu, tā nevarētu to darīt, vienkārši atsaucoties uz tās Vispārējā tiesā celto prasību. Kā norāda Komisija, šādi pamati būtu jānoraida kā nepietiekami detalizēti un līdz ar to kā acīmredzami nepieņemami<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0007"><P>Skat. tostarp rīkojumu, <DATE ISO="19970205">1997. gada 5. februāris</DATE>, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Unifruit Hellas</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑51/95 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1997:53">EU:C:1997:53</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0033">33.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39.</NO.P><TXT>Līdz ar to, manuprāt, apelācijas sūdzības 101. punktā formulētā atsauce ir jāsaprot tādējādi, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja atsaucas uz saviem apsvērumiem gadījumā, ja Tiesa atceltu pārsūdzēto spriedumu un pati pieņemtu galīgo spriedumu šajā lietā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40.</NO.P><TXT>Tādēļ, manuprāt, ir jāizvērtē pamati, kurus apelācijas sūdzības iesniedzēja ir skaidri formulējusi apelācijas sūdzības pamatojumam, neapspriežot apsvērumus pēc būtības, uz kuriem ir atsauce šīs apelācijas sūdzības 101. punktā. Proti, pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa ir lēmusi nevis par prasītājas izvirzītajiem pamatiem pēc būtības, bet gan tikai par prasības pieņemamību. Šādos apstākļos, ja tiktu uzskatīts, ka pēc pārsūdzētā sprieduma iespējamas atcelšanas Tiesa varētu pieņemt galīgo spriedumu par lietas būtību, tas izraisītu to, ka lietu pēc būtības izskatītu tikai viena Savienības tiesu iestāde.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="8"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">A.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Par pirmo pamatu</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41.</NO.P><TXT>Ar pirmo pamatu, kas attiecas uz LESD 263. panta sestās daļas un Reglamenta 60. panta pārkāpumu, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa kļūdaini ir atzinusi prasību par novēlotu attiecībā uz pirmo strīdīgo lēmumu. Šis pamats ir sadalāms četrās daļās.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par pirmo daļu</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42.</NO.P><TXT>Pirmajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja būtībā norāda, ka ar otro strīdīgo lēmumu ir aizstāts pirmais strīdīgais lēmums un ka līdz ar to termiņš prasības celšanai ir ticis ievērots. Šajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, pirmkārt, ka Vispārējās tiesas vērtējums attiecībā uz saistību starp strīdīgajiem lēmumiem ir nekonsekvents un pretrunīgs un, otrkārt, ka otrais strīdīgais lēmums ir jauns lēmums un tātad tam nav apstiprinoša rakstura.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">a)</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par Vispārējās tiesas, iespējams, nekonsekventu un pretrunīgu vērtējumu</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43.</NO.P><TXT>Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Vispārējās tiesas vērtējums attiecībā uz saistību starp strīdīgajiem lēmumiem ir nekonsekvents un pretrunīgs. Pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 65. punktā Vispārējā tiesa esot norādījusi, ka otrajā apstrīdētajā lēmumā ir veikta tikai iemaksas summu, kuras noteiktas pirmajā strīdīgajā lēmumā, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0024" REF.END="QE0024"/>pielāgošana<QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/>. Otrkārt, šī sprieduma 75. punktā Vispārējā tiesa esot konstatējusi, ka otrais strīdīgais lēmums, ņemot vērā strīda priekšmetu, ir tikai iepriekšējo lēmumu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0025" REF.END="QE0025"/>apstiprinošs<QUOT.END REF.START="QS0025" CODE="201D" ID="QE0025"/> lēmums. Taču pārsūdzētā sprieduma 63. punktā Vispārējā tiesa attiecībā uz abiem paziņojumiem, kuru saturs atbilstot strīdīgo lēmumu saturam, esot uzskatījusi, ka otrais paziņojums ir pirmā paziņojuma <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0026" REF.END="QE0026"/>grozījums<QUOT.END REF.START="QS0026" CODE="201D" ID="QE0026"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44.</NO.P><TXT>Ir jākonstatē, ka Vispārējās tiesas vērtējums, kas ir ietverts pārsūdzētā sprieduma 65. un 75. punktā un kas attiecas uz saistību starp strīdīgajiem lēmumiem, pats par sevi nav ne nekonsekvents, ne pretrunīgs.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45.</NO.P><TXT>Proti, pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 71. punktā, nenoliedzot faktu, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas iemaksas pielāgošanas noteikšanai, kāda tā ir apstiprināta otrajā strīdīgajā lēmumā, bija nepieciešams jauns šīs iemaksas aprēķins, Vispārējā tiesa no judikatūras attiecībā uz apstiprinošiem aktiem ir secinājusi, ka otro strīdīgo lēmumu nevarēja pārsūdzēt attiecībā uz vērtējumu, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0027" REF.END="QE0027"/>ko VNV jau bija veikusi pirmā apstrīdētā lēmuma pieņemšanas ietvaros, attiecībā uz jautājumu, kas vienīgais tiek aplūkots šajā prasībā, par to, vai no apelācijas sūdzības iesniedzējas iemaksas aprēķina bija vai nebija jāizslēdz saistības, kuras attiecas uz tās ar atbalsta darbību saistīto palīgdarbību<QUOT.END REF.START="QS0027" CODE="201D" ID="QE0027"/>, jo saskaņā ar pārsūdzētā sprieduma 75. punktu šis vērtējums ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0028" REF.END="QE0028"/>strīda priekšmets<QUOT.END REF.START="QS0028" CODE="201D" ID="QE0028"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46.</NO.P><TXT>Otrkārt, šķiet, ka pārsūdzētā sprieduma 74. punktā Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka par otro strīdīgo lēmumu varēja tikt celta prasība attiecībā uz šajā lēmumā veikto pielāgošanu. Taču apelācijas sūdzības iesniedzēja nav izvirzījusi pamatu, kurš būtu balstīts uz šo pielāgošanu, kas tādējādi neietilpa strīda priekšmetā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47.</NO.P><TXT>No minētajiem fragmentiem izriet, ka saskaņā ar Vispārējās tiesas argumentāciju otrajam strīdīgajam lēmumam ir daļēji apstiprinošs raksturs attiecībā uz strīda priekšmetu, kas attiecas uz to, vai no apelācijas sūdzības iesniedzējas iemaksas aprēķina bija jāizslēdz tās saistības, kuras attiecas uz tās ar atbalsta darbību saistīto palīgdarbību. Tātad apelācijas sūdzības iesniedzējas celtās prasības pieņemamība ir jāizvērtē, ņemot vērā strīda priekšmetu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="9"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48.</NO.P><TXT>Šādos apstākļos, neskarot pārsūdzētā sprieduma pamatā esošās argumentācijas pamatotību, ir jānoraida apelācijas sūdzības iesniedzējas arguments un jāizvērtē pārējie pirmā pamata pirmās daļas argumenti.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">b)</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par tā argumenta būtību, saskaņā ar kuru ar otro strīdīgo lēmumu esot aizstāts pirmais strīdīgais lēmums</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49.</NO.P><TXT>Atsaucoties uz Vispārējās tiesas judikatūru, kas minēta arī pārsūdzētajā spriedumā, apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0029" REF.END="QE0029"/>lēmums ir tikai agrāka lēmuma apstiprinājums, ja tajā nav ietverti jauni apstākļi salīdzinājumā ar agrāku tiesību aktu un ja pirms tam nav atkārtoti izvērtēts šī tiesību akta adresāta stāvoklis<QUOT.END REF.START="QS0029" CODE="201D" ID="QE0029"/>. Tādējādi šo divu kritēriju gaismā, kuriem ir jāatbilst tiesību aktam, lai tas tiktu kvalificēts kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0030" REF.END="QE0030"/>apstiprinošs<QUOT.END REF.START="QS0030" CODE="201D" ID="QE0030"/>, otrais strīdīgais lēmums neesot pirmā strīdīgā lēmuma apstiprinājums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50.</NO.P><TXT>Šajā kontekstā apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, pirmkārt, ka tai noteiktās gada iemaksas strīdīgajos lēmumos atšķiras un ka otro strīdīgo lēmumu tātad nevarot uzskatīt par tādu, kas ir tikai apstiprinošs. Tās tiesiskais stāvoklis esot mainīts, un, precīzāk, ar otro strīdīgo lēmumu tas esot pasliktinājies. Turklāt šis lēmums esot balstīts uz jauniem apstākļiem, proti, IAS rādītāja grozītu vērtējumu, un tādējādi tas neesot vienkāršas aprēķina kļūdas labojums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51.</NO.P><TXT>Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja vispirms norāda, ka ar Vispārējās tiesas minēto judikatūru, kas attiecas uz tikai apstiprinošiem aktiem, pārsūdzētais spriedums netiek atbalstīts. Vispārējā tiesa esot kļūdaini piemērojusi kritērijus, kuriem ir jāatbilst tiesību aktam, lai tas tiktu kvalificēts kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0031" REF.END="QE0031"/>apstiprinošs<QUOT.END REF.START="QS0031" CODE="201D" ID="QE0031"/>. Ir jākonstatē, ka šo argumentu galvenokārt veido to apsvērumu atkārtojums, kurus ir formulējusi apelācijas sūdzības iesniedzēja un kuri ir ietverti šo secinājumu 50. punktā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52.</NO.P><TXT>Apelācijas sūdzības iesniedzēja tālāk norāda, ka Vispārējās tiesas minētā judikatūra attiecas uz situācijām, kurās prasība attiecās uz administrācijas apstiprinošu vēstuli, kas paziņota, atbildot uz individuālu lūgumu par lēmuma, kurš ir ticis pieņemts, pamatojumu. Taču šajā lietā apstrīdētais tiesību akts ir nevis VNV <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0032" REF.END="QE0032"/>apstiprinoša vēstule<QUOT.END REF.START="QS0032" CODE="201D" ID="QE0032"/>, bet gan VNV veiktais galīgais aprēķins, kurš ir ietverts vienīgi otrajā strīdīgajā lēmumā. Proti, VNV esot veikusi jaunu iemaksas aprēķinu pēc savas iniciatīvas, pamatojoties vismaz uz viena aprēķina procedūras daļēja rādītāja grozīto analīzi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0053"><NO.P>53.</NO.P><TXT>Man ir grūti saprast argumentu, kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza savos papildu apsvērumos par Vispārējās tiesas minēto judikatūru. Proti, šķiet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, pirmām kārtām, ka šī judikatūra nav atbilstoša un, otrām kārtām, ka detalizētāka tās pārbaude apstiprina tās nostāju attiecībā uz otrā strīdīgā lēmuma juridisko kvalifikāciju. Pieņemu, ka šie papildu apsvērumi ir jāsaprot tādējādi, ka, pēc apelācijas sūdzības iesniedzējas domām, otro strīdīgo lēmumu nevar uzskatīt par apstiprinošu aktu, jo tas nav ticis pieņemts, atbildot uz pārskatīšanas lūgumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0054"><NO.P>54.</NO.P><TXT>Treškārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka esot bijis nelietderīgi otrajā paziņojumā norādīt tiesību aizsardzības līdzekļus, ja otrais strīdīgais lēmums būtu bijis tikai apstiprinošs, un ka līdz ar to fakts, ka <HT TYPE="ITALIC">FMSA</HT> ir sniegusi šo norādi, apstiprina to, ka šis lēmums ir jauns lēmums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0055"><NO.P>55.</NO.P><TXT>Ceturtkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda – tam, ka otrā strīdīgā lēmuma un otrā paziņojuma nosaukumos ir pieminēts to grozījumu raksturs (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0033" REF.END="QE0033"/><HT TYPE="ITALIC">supplementing</HT><QUOT.END REF.START="QS0033" CODE="201D" ID="QE0033"/>), nav nozīmes un ka svarīga ir tikai šo aktu būtība.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="10"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0056"><NO.P>56.</NO.P><TXT>VNV apgalvo, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas arguments par to, ka otrais strīdīgais lēmums neesot apstiprinošs akts, ir nepieņemams, ciktāl ar to galvenokārt tiek apstrīdēts Vispārējās tiesas veiktais faktu vērtējums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0057"><NO.P>57.</NO.P><TXT>Tomēr jautājums, vai strīdīgais lēmums ir tikai agrākā lēmuma apstiprinājums, kā tiesību jautājums var tikt pakļauts Tiesas pārbaudei apelācijas tiesvedībā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0008"><P>Skat. rīkojumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20090629">2009. gada 29. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Nuova Agricast</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑225/08 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:406">EU:C:2009:406</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. <HT TYPE="ITALIC">A fortiori</HT> – tas pats noteikti attiecas uz jautājumu, vai, kā apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja savā apelācijas sūdzībā, lēmums ir aizstājis iepriekšējo lēmumu. Līdz ar to ir jāizvērtē argumenti, kurus apelācijas sūdzības iesniedzēja ir izvirzījusi apelācijas sūdzības pirmā pamata pirmās daļas pamatojumam.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par vēlāka tiesību akta nosaukuma atbilstību</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0058"><NO.P>58.</NO.P><TXT>Vispirms ir jāizvērtē apelācijas sūdzības iesniedzējas arguments, ar kuru tā apgalvo, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0034" REF.END="QE0034"/>apstiprinoša<QUOT.END REF.START="QS0034" CODE="201D" ID="QE0034"/> akta juridiskā kvalifikācija nevar būt atkarīga no tā nosaukuma, bet tai esot jābalstās uz tā būtību. Tādējādi šķiet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā, kvalificējot šo lēmumu, ir kļūdaini pamatojusies uz otrā strīdīgā lēmuma un otrā paziņojuma nosaukumu (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0035" REF.END="QE0035"/><HT TYPE="ITALIC">supplementing</HT><QUOT.END REF.START="QS0035" CODE="201D" ID="QE0035"/>), nevis uz to būtību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0059"><NO.P>59.</NO.P><TXT>Šī argumentācija ir balstīta uz selektīvu un līdz ar to kļūdainu pārsūdzētā sprieduma izpratni.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0060"><NO.P>60.</NO.P><TXT>Ir taisnība, ka no pastāvīgās judikatūras par prasību atcelt tiesību aktu pieņemamību izriet, ka, veicot šo aktu kvalifikāciju, ir jāņem vērā pati apstrīdēto aktu būtība, kā arī to autoru nodoms<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0009"><P>Skat. spriedumu, <DATE ISO="20100126">2010. gada 26. janvāris</DATE>, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Internationaler Hilfsfonds</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑362/08 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:40">EU:C:2010:40</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0052">52.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0061"><NO.P>61.</NO.P><TXT>Tāpat ir jākonstatē, ka pārsūdzētā sprieduma 65. punkta formulējums var likt domāt, ka, lai nonāktu pie secinājuma, ka otrajā strīdīgajā lēmumā bija veikta vienīgi pirmajā strīdīgajā lēmumā noteikto iemaksas summu pielāgošana, Vispārējā tiesa it īpaši ir balstījusies uz otrā strīdīgā lēmuma nosaukumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0062"><NO.P>62.</NO.P><TXT>Tomēr no pārsūdzētā sprieduma, it īpaši no 71. punkta, izriet, ka Vispārējā tiesa ir arī analizējusi otrā strīdīgā lēmuma būtību, lai secinātu, ka attiecībā uz jautājumu, vai no apelācijas sūdzības iesniedzējas iemaksas aprēķina bija jāizslēdz saistības, kuras attiecas uz tās ar atbalsta darbību saistīto palīgdarbību, šajā lēmumā nebija ietverts neviens jauns apstāklis. No tā es secinu, ka, tieši pamatojoties arī uz šo secinājumu, Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka ar otro strīdīgo lēmumu ir nevis aizstāts pirmais strīdīgais lēmums, bet gan tas ir grozīts attiecībā uz IAS rādītāju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0063"><NO.P>63.</NO.P><TXT>Līdz ar to ir jānoraida apelācijas sūdzības iesniedzējas arguments, ka Vispārējā tiesa esot pamatojusies uz otrā strīdīgā lēmuma nosaukumu, lai lemtu par tā juridisko kvalifikāciju.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par norādes attiecībā uz tiesību aizsardzības līdzekļiem atbilstību</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0064"><NO.P>64.</NO.P><TXT>Ir jānoraida arī apelācijas sūdzības iesniedzējas arguments par norādi attiecībā uz tiesību aizsardzības līdzekļiem <HT TYPE="ITALIC">FMSA</HT> otrajā paziņojumā.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="11"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0065"><NO.P>65.</NO.P><TXT>Šajā stadijā, nevēloties izteikties par apelācijas sūdzības iesniedzējas iespējamo atvainojamo maldību attiecībā uz šo norādi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0010"><P>Apelācijas sūdzības iesniedzējas arguments par atvainojamu maldību ir apelācijas sūdzības pirmā pamata ceturtās daļas pamatā. Skat. šo secinājumu 122. punktu.</P></NOTE>, ir jānorāda, pirmkārt, ka šāda norāde, kas ir ietverta iestādes pieņemtā tiesību aktā, nevar ietekmēt kādas citas iestādes agrāk pieņemta tiesību akta kvalifikāciju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0011"><P>Pēc analoģijas skat. rīkojumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19901121">1990. gada 21. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Infortec</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑12/90</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1990:415">EU:C:1990:415</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0010">10.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kurā Tiesa uzskatīja, ka Eiropas Sociālā fonda lietu departamenta vēstule nevarēja ietekmēt Komisijas agrāk pieņemto lēmumu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0066"><NO.P>66.</NO.P><TXT>Otrkārt, Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka otrais strīdīgais lēmums bija apstiprinošs nevis attiecībā uz visu šo lēmumu, bet gan attiecībā uz strīda priekšmetu. Līdz ar to no šī viedokļa tiesību aizsardzības līdzekļu norādīšana <HT TYPE="ITALIC">FMSA</HT> otrajā paziņojumā nebija nebūtiska. Turklāt saskaņā ar judikatūru tad, ja attiecībā uz prasītāju apstiprinātais tiesību akts nav kļuvis galīgs, pat tikai apstiprinošu aktu ir iespējams pārsūdzēt<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0012"><P>Proti, ja attiecībā uz ieinteresēto personu apstiprinātais lēmums nav kļuvis galīgs, tā ir tiesīga apstrīdēt gan apstiprināto lēmumu, gan apstiprinošo lēmumu, gan arī abus šos lēmumus. Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170531">2017. gada 31. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">DEI</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑228/16 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:409">EU:C:2017:409</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0035">35.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Otrais paziņojums apelācijas sūdzības iesniedzējai tika paziņots <DATE ISO="20160613">2016. gada 13. jūnijā</DATE>, mazāk nekā divus mēnešus pēc tam, kad tika paziņots pirmais paziņojums <DATE ISO="20160425">2016. gada 25. aprīlī</DATE>. Tādēļ varētu apgalvot, ka arī attiecībā uz, iespējams, apstiprinošiem apstākļiem, kuri ir ietverti otrajā strīdīgajā lēmumā, pastāvēja interese otrajā paziņojumā informēt apelācijas sūdzības iesniedzēju par tiesību aizsardzības līdzekļiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0067"><NO.P>67.</NO.P><TXT>Tātad šis arguments ir jānoraida. Līdz ar to ir jāizvērtē, pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējas argumenti par attiecīgo judikatūru apstiprinošu aktu jomā un, otrkārt, šīs judikatūras piemērošana, lai izvērtētu otrā strīdīgā lēmuma juridisko kvalificēšanu par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0036" REF.END="QE0036"/>daļēji apstiprinošu<QUOT.END REF.START="QS0036" CODE="201D" ID="QE0036"/> atbilstošās judikatūras gaismā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">3)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par tiesību aktiem, kas pieņemti pēc to autoru pašu iniciatīvas kā apstiprinoši akti</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0068"><NO.P>68.</NO.P><TXT>Ir jānorāda, ka šajā lietā atbilstošā judikatūra, proti, judikatūra par apstiprinošiem aktiem, izriet no nolēmumiem, kuri pieņemti lietās par tādu prasību pieņemamību, kas celtas par apstiprinošiem aktiem, kuri vairākumā gadījumu pieņemti pēc lūguma pārskatīt agrāku aktu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0013"><P>Skat. it īpaši rīkojumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20041207">2004. gada 7. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Internationaler Hilfsfonds</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑521/03 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2004:778">EU:C:2004:778</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0047">47.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0069"><NO.P>69.</NO.P><TXT>Tādēļ nav pārsteidzoši, ka spriedums <HT TYPE="ITALIC">CMB</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Christof</HT>/Komisija<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0014"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110915">2011. gada 15. septembris</DATE> (<NO.CASE>T‑407/07</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2011:477">EU:T:2011:477</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, ko Vispārējā tiesa minējusi pārsūdzētā sprieduma 67.–69. punktā, attiecas uz šādu gadījumu. Tas ir arī iemesls, kura dēļ šajā judikatūrā bieži ir ietverts apsvērums<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0015"><P>Minēts pārsūdzētā sprieduma 68. punktā.</P></NOTE>, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0037" REF.END="QE0037"/>to, vai aktam ir vai nav apstiprinošs raksturs, nevar novērtēt vienīgi atkarībā no tā satura salīdzinājumā ar agrāka lēmuma, kurš ar to tiek apstiprināts, saturu, bet tas ir arī jāizvērtē, ņemot vērā tā <HT TYPE="ITALIC">lūguma raksturu, uz kuru ar šo aktu tiek atbildēts</HT><QUOT.END REF.START="QS0037" CODE="201D" ID="QE0037"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0016"><P>Mans izcēlums.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0070"><NO.P>70.</NO.P><TXT>Minētajā judikatūrā papildus to kritēriju uzskaitījumam, kuriem ir jāatbilst tiesību aktam, lai to kvalificētu kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0038" REF.END="QE0038"/>apstiprinošu<QUOT.END REF.START="QS0038" CODE="201D" ID="QE0038"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0017"><P>Proti, jauna apstākļa neesamība un adresāta stāvokļa pārskatīšanas neesamība. Skat. šo secinājumu 49. punktu.</P></NOTE>, ir ietverti arī apsvērumi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0018"><P>Minēti pārsūdzētā sprieduma 69. punktā.</P></NOTE>, saskaņā ar kuriem, pirmkārt, tikai būtisku jaunu faktu esamība var būt pamats, lai iesniegtu lūgumu par tāda agrāka lēmuma<?PAGE NO="12"?> pārskatīšanu, kurš ir kļuvis galīgs, un, otrkārt, par jaunu būtisku faktu nav uzskatāms fakts, kas būtiski nemaina prasītāja stāvokli, kāds tas bija brīdī, kad tika pieņemts agrākais lēmums, kurš ir kļuvis galīgs.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0071"><NO.P>71.</NO.P><TXT>Ņemot vērā šīs judikatūras minētos fragmentus, varētu uzskatīt, ka judikatūras attiecībā uz apstiprinošiem aktiem mērķis ir novērst pārskatīšanas lūguma iesniegšanu, kas praksē var radīt jaunu termiņu prasības celšanai attiecībā uz apstiprināto lēmumu, kurš ir kļuvis galīgs. Tātad šī judikatūra ir piemērojama tikai situācijās, kad vēlāka tiesību akta pieņemšanas pamatā ir ieinteresētā persona, un tādējādi jebkurš vēlāks tiesību akts, kas ir pieņemts pēc tā autora paša iniciatīvas, būtu jauns tiesību akts, ar kuru tiek aizstāts iepriekšējais tiesību akts. Attiecībā uz šādu jaunu tiesību aktu risks radīt jaunu prasības celšanas termiņu būtu jāuzņemas tā autoram. Ja šī argumentācija būtu pareiza, tad būtu jāuzskata, ka ar otro strīdīgo lēmumu ir aizstāts pirmais strīdīgais lēmums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0072"><NO.P>72.</NO.P><TXT>Tomēr, pirmām kārtām, judikatūra par tikai apstiprinošiem aktiem ir balstīta, pirmkārt, uz apsvērumu, ka prasības celšanas termiņi, kā arī <HT TYPE="ITALIC">res judicata</HT> spēks<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0019"><P>Skat. it īpaši rīkojumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20090629">2009. gada 29. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Cofra</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑295/08 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:407">EU:C:2009:407</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0054">54.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> ir paredzēti, lai garantētu tiesisko drošību, ļaujot izvairīties no bezgalīgas Savienības tiesību aktu, kuri rada tiesiskās sekas (it īpaši galīgu tiesību aktu), apstrīdēšanas, kā arī, otrkārt, uz pareizas tiesvedības un procesuālās ekonomijas apsvērumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0020"><P>Šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20181115">2018. gada 15. novembris</DATE>, <NAME.CASE>Igaunija/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑334/17 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:914">EU:C:2018:914</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0051">51.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tiesību akts, ar kuru ir tikai apstiprināts agrāks akts, nedod ieinteresētajām personām iespēju atsākt debates par apstiprinātā tiesību akta tiesiskumu. Līdz ar to galīgais raksturs attiecas ne tikai uz pašu tiesību aktu, bet arī uz ikvienu vēlāku aktu, kam ir tikai apstiprinošs raksturs<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0021"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20071018">2007. gada 18. oktobris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Parlaments un Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑299/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:608">EU:C:2007:608</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0028">28.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0030">30.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0073"><NO.P>73.</NO.P><TXT>Interese garantēt tiesiskās drošības, pareizas tiesvedības un procesuālās ekonomijas principu, uz kuru principā ir balstīta šī judikatūra, nav atkarīga no apstākļa, ka apstiprinoša akta pieņemšanas pamatā ir ieinteresētā persona. Proti, prasības celšanas termiņi ir absolūti. Tie tika ieviesti nevis aktu, kuri ir pārsūdzami, autora labumam (vai riskam), bet gan lai nodrošinātu tiesisko situāciju skaidrību un drošību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0074"><NO.P>74.</NO.P><TXT>Otrām kārtām, judikatūras par tādu prasību nepieņemamību, kas celtas par apstiprinošiem aktiem situācijās, kurās vēlāka akta pieņemšanas pamatā nav ieinteresētā persona, piemērošana ir apstiprināta Tiesas un Vispārējās tiesas spriedumos.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0075"><NO.P>75.</NO.P><TXT>Tiesa šo judikatūru ir piemērojusi spriedumā Portugāle/Komisija<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0022"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170517">2017. gada 17. maijs</DATE>, <NAME.CASE>Portugāle/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑337/16 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:381">EU:C:2017:381</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0006">6.</REF.NP.ECR>, <REF.NP.ECR REF="NP0048">48.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0051">51.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> situācijā, kad tiesību akts, kas pieņemts pēc sākotnējā individuālā akta, ir pieņemts pēc tā autora paša iniciatīvas. Šajā lietā vēlākajā aktā nebija izdarīti nekādi grozījumi nedz satura, nedz noformējuma ziņā salīdzinājumā ar iepriekšējo aktu, kas paziņots prasītājam. Tiesas ieskatā, tādējādi bija acīmredzams, ka vēlākam aktam bija tikai apstiprinošs raksturs.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="13"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0076"><NO.P>76.</NO.P><TXT>Runājot par Vispārējo tiesu, vairākos spriedumos tā ir uzskatījusi, ka <HT TYPE="ITALIC">tiesību akts ir uzskatāms par tādu, kas pieņemts pēc situācijas atkārtotas izvērtēšanas, kura izslēdz tā apstiprinošā rakstura esamību</HT>, ja šis tiesību akts ir pieņemts vai nu pēc ieinteresētās personas pieprasījuma, <HT TYPE="ITALIC">vai arī pēc tā autora paša ierosmes, pamatojoties uz būtiskiem apstākļiem, kas nav ņemti vērā agrākā tiesību akta pieņemšanas laikā</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0023"><P>Skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20141113">2014. gada 13. novembris</DATE>, <NAME.CASE>Spānija/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑481/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2014:945">EU:T:2014:945</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0036">36.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170324">2017. gada 24. marts</DATE>, <NAME.CASE>Igaunija/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑117/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2017:217">EU:T:2017:217</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0060">60.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī rīkojumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180628">2018. gada 28. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE>TL/EDAU</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑452/17</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2018:418">EU:T:2018:418</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0028">28.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0077"><NO.P>77.</NO.P><TXT>Šķiet, ka Vispārējās tiesas izmantotā pieeja atbilst pieejai, kuru ģenerāladvokāts P. Mengoci [<HT TYPE="ITALIC">P. Mengozzi</HT>] ir izklāstījis lietā <HT TYPE="ITALIC">Internationaler Hilfsfonds</HT>/Komisija<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0024"><P><REF.DOC.ECR><NO.CASE>C‑362/08 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:553">EU:C:2009:553</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>. Proti, viņš uzskatīja, ka, pirmkārt, no Tiesas judikatūras izteikta vairākuma virziena izriet, ka tiesību aktam ir tikai apstiprinošs raksturs vienīgi tad, ja tajā nav jaunu apstākļu vai – precīzāk – jauna būtiska fakta salīdzinājumā ar agrāko tiesību aktu, kuru tas apstiprina, un, otrkārt, tikai jaunu (būtisku) apstākļu vai faktu rašanās pamato agrāka lēmuma, kas ir kļuvis galīgs, pārskatīšanu no iestādes puses<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0025"><P>Skat. ģenerāladvokāta P. Mengoci secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Internationaler Hilfsfonds</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑362/08 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:553">EU:C:2009:553</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0150">150.</REF.NP.ECR>, <REF.NP.ECR REF="NP0154">154.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0155">155.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Šajā nozīmē skat. nesen pasludināto spriedumu, <DATE ISO="20210121">2021. gada 21. janvāris</DATE>, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Vācija/<HT TYPE="ITALIC">Esso Raffinage</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑471/18 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2021:48">EU:C:2021:48</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0098">98.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0078"><NO.P>78.</NO.P><TXT>Trešām kārtām, tiesību akts, kurā nav ietverts jauns būtisks apstāklis, nevar tikt kvalificēts kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0039" REF.END="QE0039"/>apstiprinošs<QUOT.END REF.START="QS0039" CODE="201D" ID="QE0039"/>, ja saskaņā ar atbilstošajām tiesību normām ieinteresētajai personai bez nekāda papildu nosacījuma ir tiesības iesniegt jaunu pieteikumu vai pārskatīšanas lūgumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0026"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20100126">2010. gada 26. janvāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Internationaler Hilfsfonds</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑362/08 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:40">EU:C:2010:40</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0057">57.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0059">59.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tāpat tiesību akts nevar tikt kvalificēts kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0040" REF.END="QE0040"/>apstiprinošs<QUOT.END REF.START="QS0040" CODE="201D" ID="QE0040"/>, ja atbilstošajā tiesiskajā regulējumā sākotnējā akta autoram ir noteikts pienākums pēc tā paša iniciatīvas veikt regulāru pārskatīšanu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0027"><P>Pēc analoģijas skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20070118">2007. gada 18. janvāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">PKK</HT> un <HT TYPE="ITALIC">KNK</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑229/05 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:32">EU:C:2007:32</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0103">103.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Skat. arī ģenerāladvokātes J. Kokotes [<HT TYPE="ITALIC">J. Kokott</HT>] secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">PKK</HT> un <HT TYPE="ITALIC">KNK</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑229/05 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:606">EU:C:2006:606</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0091">91.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Šajos abos gadījumos sākotnējā tiesību akta autoram ir pienākums veikt šī akta pārskatīšanu un tas nevar apgalvot, ka šīs pārskatīšanas rezultāts neveido jaunu aktu, kas ir pārsūdzams gan attiecībā uz aktu kopumā, gan attiecībā uz kādu no tā elementiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0079"><NO.P>79.</NO.P><TXT>Tāpat prettiesiska akta atcelšana ir atļauta ar nosacījumu, ka šī atcelšana notiek saprātīgā termiņā un tiek pietiekami ņemts vērā tas, cik lielā mērā ieinteresētā persona varbūtēji varēja paļauties uz akta tiesiskumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0028"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20121018">2012. gada 18. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Jager &amp; Polacek</HT>/ITSB</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑402/11 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:649">EU:C:2012:649</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0059">59.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Skat. arī manus secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Evonik Degussa</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑162/15 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:587">EU:C:2016:587</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0183">183.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Ja attiecīgā gadījumā tiesību akts tiek pieņemts pēc šādas atcelšanas, par šo aktu var celt prasību, kas neaprobežojas ar apstākļiem, kuri atšķir vēlāku aktu no atceltā akta.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0080"><NO.P>80.</NO.P><TXT>Savukārt, ievērojot šos trīs gadījumus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0029"><P>Izskatāmā lieta neattiecas ne uz vienu no tiem. Proti, pirmkārt, otrais strīdīgais lēmums tika pieņemts pēc VNV pašas iniciatīvas. Otrkārt, nekas neļauj secināt, ka VNV bija pienākums pieņemt aktu pēc pirmā strīdīgā lēmuma, lai aprēķinātu iemaksas par 2016. gadu. Kā izriet no paša otrā strīdīgā lēmuma, saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punktu VNV <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0041" REF.END="QE0041"/>katru gadu<QUOT.END REF.START="QS0041" CODE="201D" ID="QE0041"/> aprēķina individuālās iemaksas. Pirmais strīdīgais lēmums, kas attiecās uz 2016. gada laikposmu, pats par sevi bija pietiekams, lai noteiktu apelācijas sūdzības iesniedzējas <HT TYPE="ITALIC">ex ante</HT> iemaksu apmēru par šo gadu. Visbeidzot, treškārt, nekas neliecina par to, ka VNV būtu atsaukusi pirmo strīdīgo lēmumu tā prettiesiskuma dēļ un ka līdz ar to otrais strīdīgais lēmums to aizstātu.</P></NOTE>, ja nepastāv jauns būtisks apstāklis salīdzinājumā ar agrāko tiesību aktu, vēlākais tiesību akts ir apstiprinošs akts. Nav svarīgi, ka vēlākais tiesību akts tiek pieņemts pēc tā autora paša iniciatīvas.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="14"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0081"><NO.P>81.</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jānoraida arguments, kuru, šķiet, ir formulējusi apelācijas sūdzības iesniedzēja, ka otrais strīdīgais lēmums nevar tikt kvalificēts kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0042" REF.END="QE0042"/>apstiprinošs akts<QUOT.END REF.START="QS0042" CODE="201D" ID="QE0042"/>, jo tas neesot pieņemts, atbildot uz pārskatīšanas lūgumu. Proti, tas, ka pastāv jauns būtisks apstāklis, ļauj izslēgt, ka aktam ir apstiprinošs raksturs. Tieši šī apsvēruma gaismā, kurš izriet no atbilstošās judikatūras par apstiprinošiem aktiem, ir jāizvērtē apelācijas sūdzības iesniedzējas argumenta pamatotība attiecībā uz otrā strīdīgā lēmuma un tā saistības ar pirmo strīdīgo lēmumu juridisko kvalifikāciju.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">4)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par otrā strīdīgā lēmuma un saistības starp abiem strīdīgajiem lēmumiem juridisko kvalifikāciju</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0082"><NO.P>82.</NO.P><TXT>Atbildot uz Tiesas jautājumu, VNV ir norādījusi, ka otrajā strīdīgajā lēmumā veiktais labojums attiecas uz netīšas kļūdas, kas pieļauta sākotnējā aprēķinā, novēršanu. Runa esot tikai par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0043" REF.END="QE0043"/>pārrakstīšanās kļūdu aprēķināšanas rīka programmēšanā<QUOT.END REF.START="QS0043" CODE="201D" ID="QE0043"/>. Turklāt šīs kļūdas labojums nekādi neietekmējot jautājumu, vai no apelācijas sūdzības iesniedzējas iemaksas aprēķina bija jāizslēdz saistības, kuras attiecas uz tās ar atbalsta darbību saistīto palīgdarbību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0083"><NO.P>83.</NO.P><TXT>Šī pieeja atbilst tai, kuru Vispārējā tiesa ir izmantojusi pārsūdzētajā spriedumā un saskaņā ar kuru, pirmkārt, otrajā strīdīgajā lēmumā ir veikta <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0044" REF.END="QE0044"/>pielāgošana<QUOT.END REF.START="QS0044" CODE="201D" ID="QE0044"/> attiecībā uz pirmajā strīdīgajā lēmumā noteikto iemaksas summu un, otrkārt, tam ir daļēji apstiprinošs raksturs attiecībā uz strīda priekšmetu, kas attiecas uz palīgdarbību, kura saistīta ar atbalsta darbību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0084"><NO.P>84.</NO.P><TXT>Turpretī apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka otrais strīdīgais lēmums ir balstīts uz jauniem apstākļiem, proti, IAS rādītāja grozītu vērtējumu, un tas neesot vienkāršas aprēķina kļūdas labojums<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0030"><P>Skat. šo secinājumu 50. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0085"><NO.P>85.</NO.P><TXT>Šajā ziņā neatkarīgi no sākotnējā tiesību aktā ietvertās <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0045" REF.END="QE0045"/>kļūdas<QUOT.END REF.START="QS0045" CODE="201D" ID="QE0045"/> netīšā rakstura un tās smaguma akts, ar kuru administrācija paredz labot šo kļūdu, nevar netikt pārbaudīts, kā mērķis ir noteikt, vai vēlākam tiesību aktam salīdzinājumā ar sākotnējo tiesību aktu ir tikai apstiprinošs raksturs. Proti, sākotnējā tiesību akta labošana nozīmē pieņemt tiesību aktu, kurā, iespējams, ir ietverts jauns un būtisks apstāklis. Kā ir norādījusi ģenerāladvokāte J. Kokote<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0031"><P>Ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumi apvienotajās lietās <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Itālija/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑138/03, C‑324/03 un C‑431/03</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2005:387">EU:C:2005:387</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0066">66.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> saistībā ar tulkojuma kļūdas labojumu, ir pilnīgi iespējams, ka, aizbildinoties ar tulkojuma kļūdas labojumu, agrākajam tiesību aktam ar lēmuma pazīmēm tiek piešķirts pilnīgi cits saturs nekā sākotnējam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0086"><NO.P>86.</NO.P><TXT>Šajā kontekstā apstāklis ir jākvalificē kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0046" REF.END="QE0046"/>jauns<QUOT.END REF.START="QS0046" CODE="201D" ID="QE0046"/> gan tad, ja šis apstāklis agrākā tiesību akta pieņemšanas laikā vēl nav pastāvējis, gan tad, ja runa ir par agrākā tiesību akta pieņemšanas laikā jau pastāvošu apstākli, kurš jebkāda iemesla dēļ, tostarp šī iepriekš minētā tiesību akta autora rūpības neesamības dēļ, nav ņemts vērā tā pieņemšanas laikā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0032"><P>Skat. neseno rīkojumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180628">2018. gada 28. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE>TL/EDAU</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑452/17</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2018:418">EU:T:2018:418</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>. Lai šim apstāklim būtu būtisks raksturs, tam ir būtiski jāmaina prasītāja stāvoklis, kāds tas bija agrākā lēmuma, kas ir kļuvis galīgs, pieņemšanas laikā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0033"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20181115">2018. gada 15. novembris</DATE>, <NAME.CASE>Igaunija/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑334/17 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:914">EU:C:2018:914</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0047">47.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0087"><NO.P>87.</NO.P><TXT>Tādējādi, pirmkārt, ir acīmredzams, ka otrajā strīdīgajā lēmumā ir ietverts jauns apstāklis salīdzinājumā ar pirmo strīdīgo lēmumu, jo otrajā strīdīgajā lēmumā izmantotā IAS rādītāja vērtība atšķiras no vērtības, kas izmantota pirmajā strīdīgajā lēmumā.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="15"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0088"><NO.P>88.</NO.P><TXT>Otrkārt, attiecībā uz šādi definēta jaunā apstākļa būtisko raksturu Tiesa rīkojumā <HT TYPE="ITALIC">Pracsis</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Conceptexpo Project</HT>/Komisija un <HT TYPE="ITALIC">EACEA</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0034"><P>Skat. rīkojumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190411">2019. gada 11. aprīlis</DATE> (<NO.CASE>C‑794/18 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:305">EU:C:2019:305</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, ģenerāladvokāta nostājas, kurai ir sekojusi Tiesa, 8. punkts).</P></NOTE> ir norādījusi, ka, lai gan aprēķina kļūdas labojums, kurš ir ietekmējis punktu skaitu, kas vienam no pretendentiem piešķirts procedūrā, kura izriet no uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu, izraisa to, ka šis punktu skaits tiek palielināts, nemainot šī pretendenta piedāvājuma klasifikāciju, nevar uzskatīt, ka tā stāvoklis ir būtiski mainījies. Līdz ar to Tiesa ir secinājusi, ka lēmums, ar kuru šis labojums tika veikts, ir tikai apstiprinošs.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0089"><NO.P>89.</NO.P><TXT>Tomēr ir jānorāda, ka lietā, kurā tika izdots šis rīkojums, kļūdas labojums, kas veikts vēlākajā aktā, nav izraisījis tā rezultāta izmaiņas, kurš noteikts sākotnējā aktā un norādīts šī akta rezolutīvajā daļā. Savukārt izskatāmajā lietā VNV lēmumos, kuros ir noteiktas <HT TYPE="ITALIC">ex ante</HT> iemaksas, ir ietverts aprēķins, kura sekas izpaužas ne tikai kā pienākuma veikt iemaksu materializēšanās, bet arī šīs iemaksas summā. Līdz ar to, tā kā šī summa ir grozīta pēc otrā strīdīgā lēmuma pieņemšanas, ir jāuzskata, ka šajā lēmumā ir ietverts jauns būtisks apstāklis.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0090"><NO.P>90.</NO.P><TXT>Pārsūdzētā sprieduma interpretācija norāda uz to, ka šis apsvērums nav pilnīgi nesaistīts ar tā pamatā esošo argumentāciju. Proti, pārsūdzētā sprieduma 71. punktā Vispārējā tiesa vispirms ir norādījusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas iemaksas pielāgošanas noteikšanai, kāda tā ir apstiprināta ar otro strīdīgo lēmumu, bija nepieciešams jauns šīs iemaksas aprēķins. Tomēr pēc tam Vispārējā tiesa uzskatīja, ka šis lēmums ir daļēji apstiprinošs un ka līdz ar to šis jaunais aprēķins nerada jaunu termiņu prasības celšanai, lai apstrīdētu kādu citu aprēķina elementu, kas jau ir bijis noteikts pirmajā strīdīgajā lēmumā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0091"><NO.P>91.</NO.P><TXT>Šādos apstākļos vēl ir jānosaka, vai vēlāks tiesību akts var būt daļēji apstiprinošs akts un – attiecīgā gadījumā – kādas ir sekas saistībā ar prasības celšanas termiņu attiecībā uz sākotnējo tiesību aktu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">5)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par vēlāka tiesību akta daļēji apstiprinošo raksturu</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0092"><NO.P>92.</NO.P><TXT>Spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Paroc</HT>/ITSB (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0047" REF.END="QE0047"/>INSULATE FOR LIFE<QUOT.END REF.START="QS0047" CODE="201D" ID="QE0047"/>)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0035"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110208">2011. gada 8. februāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Paroc</HT>/ITSB (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0048" REF.END="QE0048"/>INSULATE FOR LIFE<QUOT.END REF.START="QS0048" CODE="201D" ID="QE0048"/>)</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑157/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2011:33">EU:T:2011:33</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0032">32.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0040">40.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> Vispārējā tiesa vispirms konstatēja, ka, lai noteiktu, vai un <HT TYPE="ITALIC">cik lielā mērā</HT> otrais lēmums ir lēmums, ar kuru tikai apstiprina pirmo lēmumu, ir jāidentificē atbilstošie to strīdu apstākļi, kuru rezultātā pieņemti šie lēmumi. Norādījusi, ka vēlākais lēmums ir apstiprinošs lēmums attiecībā uz vienu no tā elementiem, kas pats par sevi ir pietiekams, lai sasniegtu sākotnējā lēmumā noteikto rezultātu, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka nav jāpārbauda, <HT TYPE="ITALIC">vai šis apstiprinošais raksturs attiecas uz visiem šī pirmā lēmuma elementiem</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0093"><NO.P>93.</NO.P><TXT>No tā es secinu, ka minētajā spriedumā Vispārējā tiesa nav izslēgusi, ka vēlāks akts varēja būt daļēji apstiprinošs akts, tomēr nenosakot precīzus kritērijus, kas ļautu noteikt tā apstiprinošā rakstura apmēru. Ir jāpārbauda, vai Tiesa izmanto tādu pašu pieeju un – vajadzības gadījumā – vai šādi kritēriji var tikt izsecināti no tās judikatūras.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="16"?><GR.SEQ LEVEL="6"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">i)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Spriedums <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0049" REF.END="QE0049"/>Brembati<QUOT.END REF.START="QS0049" CODE="201D" ID="QE0049"/>/Komisija</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0094"><NO.P>94.</NO.P><TXT>Lietā, kurā tika pasludināts spriedums <HT TYPE="ITALIC">Brembati</HT>/Komisija<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0036"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19700709">1970. gada 9. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Brembati</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>59/69 un 71/69</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1970:70">EU:C:1970:70</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 626. lpp. attiecībā uz Komisijas argumentāciju un 4. un 5. punkts).</P></NOTE>, Komisija, pamatojot savu argumentu, ka prasība, kas vērsta pret vēlāku tiesību aktu, bija nepieņemama, ir apgalvojusi, ka šim tiesību aktam ir daļēji apstiprinošs raksturs un, tā kā ar to netika mainīts objektīvais tiesiskais stāvoklis, kas noteikts apstiprinātajā aktā, to nevar uzskatīt par atšķirīgu no šī pēdējā minētā akta.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0095"><NO.P>95.</NO.P><TXT>Ņemot vērā šo apgalvojumu, ir jāprecizē, ka minētā lieta attiecās uz divām apvienotām tiesvedībām par prasībām, kuras vērstas pret diviem lēmumiem: netiešu lēmumu par noraidīšanu, kas izriet no Komisijas bezdarbības saistībā ar sūdzību hierarhijas kārtībā, pirmkārt, attiecībā uz prasītāja klasificēšanu (kas lūdza viņam piešķirt A 4 pakāpes 5. līmeni, nevis A 4 pakāpes 4. līmeni, kurā viņš tika paaugstināts amatā) un, otrkārt, attiecībā uz viņa darba stāžu pakāpē un līmenī, un vēlāku lēmumu, kas attiecās uz prasītāja klasificēšanu un darba stāžu. Komisija uzskatīja, ka ar otro lēmumu bija mainīts tikai datums, kad stājās spēkā prasītāja paaugstināšana amatā A 4 pakāpes 4. līmenī, un ka prasība, kas vērsta pret šo lēmumu, bija nepieņemama.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0096"><NO.P>96.</NO.P><TXT>Minētajā spriedumā Tiesa vispirms atzina par pieņemamu prasību, kas vērsta pret vēlāko lēmumu, vienlaikus norādot, ka ar šo lēmumu, neapmierinot prasītāja sūdzības, tomēr dažos aspektos bija mainīts viņa darba stāžs pakāpē un līmenī<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0037"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19700709">1970. gada 9. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Brembati</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>59/69 un 71/69</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1970:70">EU:C:1970:70</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0004">4.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Turpinājumā Tiesa, izvērtējusi abas prasības, atcēla abus strīdīgos lēmumus, jo tajos prasītājam tika atteikta klasificēšana viņa paaugstināšanas amatā A 4 pakāpes 5. līmenī bez nekāda darba stāža līmenī.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0097"><NO.P>97.</NO.P><TXT>Lai ilustrētu šī sprieduma pamatā esošo argumentāciju, ierosinu to interpretēt ģenerāladvokāta Ž. Gāna [<HT TYPE="ITALIC">J. Gand</HT>] sniegto secinājumu gaismā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0038"><P>Ģenerāladvokāta Ž. Gāna secinājumi apvienotajās lietās <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Brembati</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>59/69 un 71/69</NO.CASE>, nav publicēti, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1970:56">EU:C:1970:56</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0098"><NO.P>98.</NO.P><TXT>Secinājumos ģenerāladvokāts arī bija ieteicis Tiesai noraidīt Komisijas izvirzīto iebildi par nepieņemamību, uzskatot, ka, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0050" REF.END="QE0050"/>lai otrais lēmums daļēji apstiprinātu pirmo lēmumu, ir pieļaujams, ka tas tiek daļēji grozīts. Tas, kas nemainās, tieši ir paaugstināšana pakāpē [..] un klasificēšana līmenī; tiek grozīts šīs paaugstināšanas amatā spēkā stāšanās datums un līdz ar to arī darba stāžs līmenī; taču tieši šis darba stāžs tika apstrīdēts. Tātad patiesībā tieši pirmajai prasībai vairs nav priekšmeta. Savukārt otrais lēmums, ar kuru ir aizstāts pirmais lēmums saistībā ar sākotnēji apstrīdēto jautājumu, pilnībā var būt prasības priekšmets<QUOT.END REF.START="QS0050" CODE="201D" ID="QE0050"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0039"><P>Ģenerāladvokāta Ž. Gāna secinājumi apvienotajās lietās <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Brembati</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>59/69 un 71/69</NO.CASE>, nav publicēti, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1970:56">EU:C:1970:56</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0002">2.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0099"><NO.P>99.</NO.P><TXT>Lai gan ar pirmo lēmumu prasītājam tika atteikta viņa lūgtā klasificēšana un ar otro lēmumu, neietekmējot šo atteikumu attiecībā uz klasificēšanu, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0051" REF.END="QE0051"/>atsevišķos aspektos ir mainīts viņa darba stāžs pakāpē un līmenī<QUOT.END REF.START="QS0051" CODE="201D" ID="QE0051"/>, Tiesa nav atzinusi vēlākā akta daļēji apstiprinošo raksturu. Gluži pretēji, Tiesa ir atcēlusi abus lēmumus, pamatojoties uz to, ka tajos bija noraidīta prasītāja lūgtā klasificēšana.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0100"><NO.P>100.</NO.P><TXT>No tā secinu, ka Tiesas ieskatā klasifikācija, kas izriet no prasītāja paaugstināšanas amatā, šīs paaugstināšanas amatā spēkā stāšanās datums, kā arī darba stāžs pakāpē un līmenī bija savstarpēji saistīti elementi, kuri, kopā ņemot, noteica prasītāja tiesisko stāvokli, un tādējādi viena no šiem elementiem grozīšana ar vēlāku aktu nevarēja izraisīt to, ka citi elementi tiek uzskatīti par apstiprinātiem.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="17"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0101"><NO.P>101.</NO.P><TXT>Piemērojot šo argumentāciju strīdīgajiem lēmumiem izskatāmajā lietā, otrais strīdīgais lēmums netiktu kvalificēts kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0052" REF.END="QE0052"/>daļēji apstiprinošs<QUOT.END REF.START="QS0052" CODE="201D" ID="QE0052"/> akts.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0102"><NO.P>102.</NO.P><TXT>Proti, ne IAS rādītāju, ne iestādes saistību summu nevar ņemt vērā izolēti. Vienīgi ar nosacījumu, ka tiek ņemti vērā visi šie elementi, var tikt noteikta <HT TYPE="ITALIC">ex ante</HT> iemaksas kopējā summa. Tas tā vēl jo vairāk ir pamatoti, ņemot vērā faktu, ka attiecībā uz strīdīgajiem lēmumiem, kā to norāda apelācijas sūdzības iesniedzēja, VNV neizpauž aprēķina posmus un neizskaidro attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju noteikto skaitļu izcelsmi. VNV apgalvo, ka <HT TYPE="ITALIC">ex ante</HT> iemaksas tiek noteiktas, pamatojoties it īpaši uz datiem, ko pašas iestādes ir iesniegušas valstu noregulējuma iestādēm, izmantojot deklarācijas veidlapu, kuru ir izstrādājusi un sniegusi VNV. Tomēr, kā izriet no izskatāmās lietas, IAS rādītājs nav tas, ko tieši ir iesniegusi apelācijas sūdzības iesniedzēja.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="6"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">ii)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Spriedums Komisija/Parlaments un Padome</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0103"><NO.P>103.</NO.P><TXT>Secinājumu, ka otro strīdīgo lēmumu ir jāatsakās kvalificēt kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0053" REF.END="QE0053"/>daļēji apstiprinošu<QUOT.END REF.START="QS0053" CODE="201D" ID="QE0053"/>, apstiprina arī judikatūra par apstiprinošiem aktiem, ciktāl tā ir izstrādāta normatīva rakstura aktu kontekstā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0104"><NO.P>104.</NO.P><TXT>Tomēr vispirms ir jānosaka, vai šo judikatūru tieši vai pēc analoģijas var piemērot individuāliem aktiem. Proti, šo jautājumu lietas dalībnieki ir apsprieduši pirmā pamata otrajā daļā, kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja ir izvirzījusi pakārtoti<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0040"><P>Skat. arī šo secinājumu 119. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0105"><NO.P>105.</NO.P><TXT>Apelācijas sūdzības iesniedzēja mēģina atsaukties uz šo judikatūru, it īpaši uz to, kas izriet no sprieduma Komisija/Parlaments un Padome<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0041"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20071018">2007. gada 18. oktobris</DATE> (<NO.CASE>C‑299/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:608">EU:C:2007:608</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0030">30.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, saskaņā ar kuru, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0054" REF.END="QE0054"/>ja regulas norma ir grozīta, termiņš prasības iesniegšanai sākas no jauna attiecībā uz prasību atcelt ne tikai šo normu, bet arī visas tās normas, kas pat tad, ja tās nav grozītas, veido vienotu veselumu ar to<QUOT.END REF.START="QS0054" CODE="201D" ID="QE0054"/>. Savukārt VNV uzskata, ka minētā judikatūra šajā lietā nav piemērojama. No šī sprieduma 30. punktā ietvertā vārda <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0055" REF.END="QE0055"/>toties<QUOT.END REF.START="QS0055" CODE="201D" ID="QE0055"/> tā secina, ka Tiesas formulētie apsvērumi normatīva rakstura aktu kontekstā nav attiecināmi uz individuāliem aktiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0106"><NO.P>106.</NO.P><TXT>Tomēr ir jānorāda, pirmkārt, ka pretēji tam, ko apgalvo VNV, vārds <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0056" REF.END="QE0056"/>toties<QUOT.END REF.START="QS0056" CODE="201D" ID="QE0056"/> ir izmantots, nevis lai nošķirtu individuālus un normatīvus aktus, bet gan lai nošķirtu piemērojamo principu, ja attiecīgie akti ir apstiprinoši akti (šī sprieduma 29. punkts), no principa, kas ir piemērojams, ja šiem aktiem nav šāda rakstura (minētā sprieduma 30. punkts).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0107"><NO.P>107.</NO.P><TXT>Otrkārt, tajā pašā spriedumā Tiesa ir norādījusi, ka risinājums, saskaņā ar kuru tikai apstiprinošs akts nav pārsūdzams, attiecas gan uz individuāliem aktiem, gan uz tiesību aktiem, kam ir normatīvs raksturs, piemēram, regulu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0042"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20071018">2007. gada 18. oktobris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Parlaments un Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑299/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:608">EU:C:2007:608</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0015">15.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tādējādi šķiet, ka pati Tiesa individuālos aktus ir pielīdzinājusi normatīva rakstura aktiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0108"><NO.P>108.</NO.P><TXT>Treškārt, es uzskatu, ka, ņemot vērā faktu, ka izskatāmajā lietā strīdīgie lēmumi tika pieņemti pēc to autora paša iniciatīvas, judikatūra, kas izstrādāta normatīvu aktu kontekstā, ir vēl jo vairāk atbilstoša. Proti, normatīvi akti principā arī tiek pieņemti pēc to autoru pašu iniciatīvas. Norādīšu,<?PAGE NO="18"?> ka pati VNV, lai pamatotu savu argumentu, ka judikatūra apstiprinošu aktu jomā ir piemērojama aktiem, kuri pieņemti pēc to autoru pašu iniciatīvas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0043"><P>Skat. šo secinājumu 68.–77. punktu.</P></NOTE>, ir atsaukusies uz spriedumu, kas pasludināts normatīvo aktu kontekstā, proti, spriedumu Apvienotā Karaliste/Komisija<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0044"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20121129">2012. gada 29. novembris</DATE> (<NO.CASE>C‑416/11 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:761">EU:C:2012:761</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0033">33.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0109"><NO.P>109.</NO.P><TXT>Tādējādi atziņas, kas izriet no judikatūras, kura ir izstrādāta normatīvo aktu kontekstā, var palīdzēt izvērtēt apelācijas sūdzības iesniedzējas argumenta, ka otrajam apstrīdētajam lēmumam nav daļēji apstiprinoša rakstura, pamatotību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0110"><NO.P>110.</NO.P><TXT>Tā kā kāda no <HT TYPE="ITALIC">ex ante</HT> iemaksas aprēķināšanas elementiem grozīšana izraisa šīs iemaksas kopējās summas grozīšanu un tā kā šīs iemaksas kopējo summu var noteikt tikai ar nosacījumu, ka tiek ņemti vērā visi <HT TYPE="ITALIC">ex ante</HT> iemaksas aprēķināšanas elementi, ir jāuzskata, ka visi šie aprēķināšanas elementi kopā ar no tiem izrietošo kopējo summu ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0057" REF.END="QE0057"/>vienots veselums<QUOT.END REF.START="QS0057" CODE="201D" ID="QE0057"/> šo secinājumu 104.–108. punktā izvērtētās judikatūras izpratnē. Līdz ar to, grozot kādu no <HT TYPE="ITALIC">ex ante</HT> iemaksas aprēķināšanas elementiem, piemēram, IAS rādītāju, rodas jauns termiņš prasības celšanai, ne vien lai apstrīdētu šo elementu, bet arī lai apstrīdētu visus elementus, kuri, pat ja tie nav grozīti, kopā ar to veido vienotu veselumu, ietverot jautājumu par apelācijas sūdzības iesniedzējas saistībām.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">6)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Izskatāmās lietas vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0111"><NO.P>111.</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uzskatu, ka pirmā pamata pirmā daļa, kas attiecas uz otrā strīdīgā lēmuma un tā saistības ar pirmo strīdīgo lēmumu kļūdainu juridisko kvalifikāciju, ir pamatota. Attiecībā uz jautājumu, vai no apelācijas sūdzības iesniedzējas iemaksas aprēķina bija jāizslēdz saistības, kuras attiecas uz tās ar atbalsta darbību saistīto palīgdarbību, otrais strīdīgais lēmums nav apstiprinošs. Līdz ar to apelācijas sūdzības iesniedzējai savā prasībā bija tiesības apstrīdēt šo jautājumu, kā arī <HT TYPE="ITALIC">ex ante</HT> iemaksu kopējo summu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0112"><NO.P>112.</NO.P><TXT>Vispirms šis secinājums izriet no kritēriju, kuriem ir jāatbilst tiesību aktam, lai tas tiktu kvalificēts kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0058" REF.END="QE0058"/>apstiprinošs<QUOT.END REF.START="QS0058" CODE="201D" ID="QE0058"/>, piemērošanas, kādus tos noteikusi Tiesa savā judikatūrā. Tikai ar nosacījumu, ka tiek ņemti vērā visi <HT TYPE="ITALIC">ex ante</HT> iemaksas aprēķināšanas elementi, var tikt noteikta šīs iemaksas kopējā summa, un tādējādi kāda no šiem elementiem grozīšana vēlākajā lēmumā neizraisa to, ka šie pārējie elementi ir apstiprināti<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0045"><P>Skat. šo secinājumu 102. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0113"><NO.P>113.</NO.P><TXT>Turpinājumā – minētais secinājums un atziņas, kas izriet no judikatūras, kura ir izstrādāta normatīvo aktu kontekstā, var palīdzēt izvērtēt apelācijas sūdzības iesniedzējas argumenta, ka otrais apstrīdētais lēmums nav daļēji apstiprinošs akts, pamatotību. Ikviens šī aprēķina elements kopā ar no tā izrietošo kopējo summu ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0059" REF.END="QE0059"/>vienots veselums<QUOT.END REF.START="QS0059" CODE="201D" ID="QE0059"/> iepriekš minētās judikatūras izpratnē<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0046"><P>Skat. šo secinājumu 109. un 110. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0114"><NO.P>114.</NO.P><TXT>Vēl turpinājumā ir jāprecizē, ka, raugoties no pareizas tiesvedības principa un procesuālās ekonomijas interešu viedokļa, uz kurām ir balstīta judikatūra apstiprinošo aktu jomā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0047"><P>Skat. šo secinājumu 72. punktu.</P></NOTE>, attiecīgā gadījumā varētu būt lietderīgi atzīt vēlāka tiesību akta daļēji apstiprinošo raksturu. Taču šī judikatūra ir balstīta arī uz tiesiskās drošības principu. Nodrošinot LESD 263. panta lietderīgo iedarbību un šajā tiesību normā noteikto termiņu un citas intereses, kas ir minētās judikatūras<?PAGE NO="19"?> pamatā, nevar tikt apdraudēts ne šis princips, ne tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Argumentācija, kas ir pamatā manai šajos secinājumos izklāstītajai analīzei, kura ir balstīta attiecīgi uz spriedumiem <HT TYPE="ITALIC">Brembati</HT>/Komisija<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0048"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19700709">1970. gada 9. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Brembati</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>59/69 un 71/69</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1970:70">EU:C:1970:70</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> un Komisija/Parlaments un Padome<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0049"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20071018">2007. gada 18. oktobris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Parlaments un Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑299/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:608">EU:C:2007:608</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, ir vērsta uz to, lai nodrošinātu šī principa un šo tiesību ievērošanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0115"><NO.P>115.</NO.P><TXT>Visbeidzot pilnības labad norādīšu – lai apšaubītu iepriekš minētos apsvērumus, pret apelācijas sūdzības iesniedzēju nevar vērst strīda priekšmetu, kāds tas ir definēts pārsūdzētajā spriedumā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0116"><NO.P>116.</NO.P><TXT>Vispārējā tiesa uzskatīja, ka strīda priekšmets attiecas uz jautājumu, vai no apelācijas sūdzības iesniedzējas iemaksas aprēķina bija jāizslēdz saistības, kuras attiecas uz tās ar atbalsta darbību saistīto palīgdarbību. Šķiet, ka Vispārējā tiesa, no vienas puses, šādi definēto strīda priekšmetu ir uzskatījusi par tādu, kas nav saistīts ar otro strīdīgo lēmumu, un, no otras puses, to ir nodalījusi no <HT TYPE="ITALIC">ex ante</HT> iemaksas par 2016. gadu kopējās summas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0117"><NO.P>117.</NO.P><TXT>Ir taisnība, ka Vispārējā tiesā iesniegtajā prasībā apelācijas sūdzības iesniedzēja būtībā ir norādījusi, ka VNV nav ievērojusi atbilstošās tiesību normas, jo ar atbalsta darbību saistītā palīgdarbība nav tikusi privileģēta<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0050"><P>Turklāt atzīmēšu, ka otrajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka tā ir izvirzījusi pamatus arī attiecībā uz otro strīdīgo lēmumu. Tomēr, pirmkārt, piemēri, uz kuriem apelācijas sūdzības iesniedzēja atsaucas, lai pierādītu, ka tā ir izvirzījusi šādus pamatus, attiecas uz procesuālajiem rakstiem, kas sniegti pēc Vispārējā tiesā celtās prasības. Otrkārt, nešķiet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja katrā ziņā apgalvotu, ka šie pamati nav saistīti ar strīda priekšmetu, kā tā to ir definējusi prasībā.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0118"><NO.P>118.</NO.P><TXT>Taču prasībā, kas celta Vispārējā tiesā, apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdza, kā tas izriet no pārsūdzētā sprieduma 31. punkta, atcelt <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0060" REF.END="QE0060"/>[VNV] lēmumu, ar kuru ir noteikta [tās] gada iemaksa<QUOT.END REF.START="QS0060" CODE="201D" ID="QE0060"/>, vienlaikus precizējot, ka runa ir par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0061" REF.END="QE0061"/>VNV lēmumu kopumā<QUOT.END REF.START="QS0061" CODE="201D" ID="QE0061"/> un ka tā apstrīd šo lēmumu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0062" REF.END="QE0062"/>formā, kāda tam ir piešķirta ar tās otro [strīdīgo] lēmumu<QUOT.END REF.START="QS0062" CODE="201D" ID="QE0062"/>, proti, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0063" REF.END="QE0063"/>VNV galīgo lēmumu tā galīgajā redakcijā<QUOT.END REF.START="QS0063" CODE="201D" ID="QE0063"/>. Tā apstrīdēja ne tikai pirmajā strīdīgajā lēmumā noteikto summu vai starpību starp strīdīgajos lēmumos norādītajām summām, bet arī iemaksas kopējo apmēru, kāds tas ir norādīts otrajā strīdīgajā lēmumā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par otro līdz ceturto daļu</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0119"><NO.P>119.</NO.P><TXT>Pirmā pamata otro daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja ir formulējusi pakārtoti gadījumam, ja Tiesa atspēkotu argumentāciju (nepiekristu tai), kura ir izvirzīta pirmās daļas pamatojumam un saskaņā ar kuru ar otro strīdīgo lēmumu ir aizstāts pirmais strīdīgais lēmums. Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzēja atsaucas uz judikatūru, kas ir izstrādāta normatīvo aktu kontekstā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0120"><NO.P>120.</NO.P><TXT>Tomēr, ņemot vērā manu analīzi par pirmā pamata pirmo daļu, otrā daļa nav jāizvērtē. Katrā ziņā, veicot šo analīzi, jau esmu izteicies par apelācijas sūdzības iesniedzējas norādītās judikatūras atbilstību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0051"><P>Skat. šo secinājumu 104.–109. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0121"><NO.P>121.</NO.P><TXT>Ar trešo daļu, kas ir izvirzīta pakārtoti, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo – pat pieņemot, ka ar otro strīdīgo lēmumu ir vienīgi grozīts pirmais strīdīgais lēmums, neizraisot jaunu termiņu prasības celšanai attiecībā uz šo pēdējo minēto lēmumu, Vispārējā tiesa esot<?PAGE NO="20"?> pieļāvusi kļūdu, atzīstot par novēlotu prasību par minēto lēmumu. Šajā ziņā tā uzsver, ka termiņš prasības celšanai tiesā nekad nav sācies, jo tai nekad nav bijis precīzu zināšanu par strīdīgo lēmumu saturu un pamatojumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0122"><NO.P>122.</NO.P><TXT>Ar ceturto daļu, kas arī ir izvirzīta pakārtoti, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka, ņemot vērā tiesiskās paļāvības aizsardzības principu un atvainojamu maldību, prasības celšanas termiņš ir uzskatāms par ievērotu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0123"><NO.P>123.</NO.P><TXT>Tomēr, kā izriet no manas pirmā pamata pirmās daļas analīzes, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa kļūdaini ir uzskatījusi, ka otrais strīdīgais lēmums bija daļēji apstiprinošs, nav jāizvērtē pirmā pamata trešā un ceturtā daļa, ar kurām apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda – pat ja Tiesa uzskatītu, ka otrā strīdīgā lēmuma un tā saistības ar pirmo strīdīgo lēmumu kvalifikācija, ko Vispārējā tiesa veikusi pārsūdzētajā spriedumā, ir bijusi pareiza, tās prasība nebija celta novēloti attiecībā uz pirmo strīdīgo lēmumu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">B.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Par otro pamatu</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0124"><NO.P>124.</NO.P><TXT>Ar otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu un ir pārkāpusi tās tiesības tikt uzklausītai, kas garantētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta otrajā daļā, uzskatot, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nebija izvirzījusi nevienu pamatu vai argumentu attiecībā uz otro strīdīgo lēmumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0125"><NO.P>125.</NO.P><TXT>Ņemot vērā to, ka iesaku apmierināt pirmā pamata pirmo daļu un ka tas, ka šī daļa tiktu apmierināta, ir pietiekami, lai pilnībā atceltu pārsūdzēto spriedumu, nav jāizvērtē otrā pamata pamatotība.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">VII.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Secinājumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0126"><NO.P>126.</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš minēto, uzskatu, ka pirmā pamata pirmā daļa, kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja ir izvirzījusi apelācijas sūdzības pirmā prasījuma pamatojumam, ir pamatota un tā ir jāapmierina. Līdz ar to iesaku Tiesai atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas <DATE ISO="20190626">2019. gada 26. jūnija</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">NRW. Bank</HT>/VNV</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑466/16</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2019:445">EU:T:2019:445</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) un nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā lemtu par lietu pēc būtības, un vienlaikus atlikt lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></CONTENTS.CONCLUSION></CONCLUSION>