<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><CONCLUSION NNC="YES" xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.58-20161101.xd"><BIB.CONCLUSION><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C-561/19</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62019CC0561</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2021:291">EU:C:2021:291</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>37</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>37</PAGE.TOTAL></BIB.CONCLUSION><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="SC"><HT TYPE="ITALIC">M. Bobek</HT> secinājumi – Lieta C‑561/19</HT></P><P><HT TYPE="SC"><HT TYPE="ITALIC">Consorzio Italian Management</HT> un</HT> <HT TYPE="ITALIC"><HT TYPE="SC">Catania Multiservizi</HT></HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Ģenerāladvokāta Mihala Bobeka</HT> [<HT TYPE="ITALIC"><HT TYPE="UC">Michal Bobek</HT></HT>]</P><P><HT TYPE="UC">Secinājumi</HT>,</P><P>sniegti <DATE ISO="20210415">2021. gada 15. aprīlī</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0001"><P>Oriģinālvaloda – angļu.</P></NOTE></P></TI><STI><P>Lieta C‑561/19</P><P><HT TYPE="ITALIC">Consorzio Italian Management</HT><HT TYPE="NORMAL">,</HT></P><P><HT TYPE="ITALIC">Catania Multiservizi SpA</HT></P><P>pret</P><P><HT TYPE="ITALIC">Rete Ferroviaria Italiana SpA</HT></P><P><HT TYPE="NORMAL">(<HT TYPE="ITALIC">Consiglio di Stato</HT> (Valsts padome, Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)</HT></P></STI></TITLE><INTERMEDIATE><INDEX IDX.CLOSE="" SEPARATOR=" – " IDX.OPEN=""><KEYWORD>Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu</KEYWORD><KEYWORD>LESD 267. panta trešā daļa</KEYWORD><KEYWORD>Dalībvalsts tiesa, kuras lēmumi saskaņā ar valsts tiesību aktiem nav pārsūdzami</KEYWORD><KEYWORD>Pienākums vērsties Tiesā</KEYWORD><KEYWORD>Tvērums</KEYWORD><KEYWORD>Izņēmumi un kritēriji, kas izriet no sprieduma lietā <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> u.c.</KEYWORD></INDEX><TOC><TITLE><TI><P>Satura rādītājs</P></TI></TITLE><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>I.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Ievads</ITEM.CONT><ITEM.REF>2</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>II.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Tiesiskais regulējums</ITEM.CONT><ITEM.REF>3</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>III.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Fakti, tiesvedība valsts tiesās un prejudiciālie jautājumi</ITEM.CONT><ITEM.REF>3</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>IV.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Vērtējums</ITEM.CONT><ITEM.REF>6</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>A.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Slāņi</ITEM.CONT><ITEM.REF>6</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>1.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Ārējais slānis: vienmēr izlemj valsts tiesa</ITEM.CONT><ITEM.REF>7</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>2.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Dziļais slānis: vai patiešām vajadzētu uzdot visus jautājumus?</ITEM.CONT><ITEM.REF>9</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>B.</NO.ITEM><ITEM.CONT><HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> (un tās pēcnācēji)</ITEM.CONT><ITEM.REF>10</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>1.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Pienākuma vērsties Tiesā iemesli</ITEM.CONT><ITEM.REF>11</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>2.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Izņēmumi no pienākuma</ITEM.CONT><ITEM.REF>13</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><?PAGE NO="2"?><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>3.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Turpmākā (šīs Tiesas) piemērošanas prakse</ITEM.CONT><ITEM.REF>15</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>C.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Ar <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> spriedumu saistītās problēmas</ITEM.CONT><ITEM.REF>19</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>1.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Konceptuālās problēmas</ITEM.CONT><ITEM.REF>19</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>2.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Izpildāmība</ITEM.CONT><ITEM.REF>21</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>3.</NO.ITEM><ITEM.CONT>ES tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmiskā saskaņotība</ITEM.CONT><ITEM.REF>24</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>4.</NO.ITEM><ITEM.CONT>ES tiesību un tiesu sistēmas attīstība</ITEM.CONT><ITEM.REF>26</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>5.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Starpposma kopsavilkums</ITEM.CONT><ITEM.REF>28</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>D.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Priekšlikums</ITEM.CONT><ITEM.REF>28</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>1.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Vispārīgs vai vispārināms jautājums par ES tiesību interpretāciju</ITEM.CONT><ITEM.REF>29</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>2.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Vairāk saprātīgi iespējamu interpretāciju</ITEM.CONT><ITEM.REF>32</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>3.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Nav nekādas Tiesas judikatūras</ITEM.CONT><ITEM.REF>34</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>4.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Pienākums norādīt pamatojumu (un atklātais jautājums par izpildi)</ITEM.CONT><ITEM.REF>35</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK></TOC.BLK></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>V.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Secinājumi</ITEM.CONT><ITEM.REF>37</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK></TOC></INTERMEDIATE><CONTENTS.CONCLUSION><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">I.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Ievads</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1.</NO.P><TXT>Pretstatā pēdējās instances valstu tiesām, kā var nojaust, ES tiesību studentiem vienmēr ir vairāk paticis spriedums lietā <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> u.c.<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0002"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19821006">1982. gada 6. oktobris</DATE> (<NO.CASE>283/81</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1982:335">EU:C:1982:335</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0001" REF.END="QE0001"/><HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT><QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/>).</P></NOTE>. Pēdējo desmit vai divdesmit gadu laikā daudzu ES tiesību studentu sirdis, iespējams, sāka straujāk pukstēt no pēkšņa prieka un atvieglojuma uzplūda, redzot savos eksāmenu darbos vai esejas uzdevumos vārdus <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0002" REF.END="QE0002"/><HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT><QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/>, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0003" REF.END="QE0003"/>izņēmumi no pienākuma vērsties Tiesā<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/> un <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0004" REF.END="QE0004"/>apspriest<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/>. <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> lietā minēto izņēmumu – no pienākuma lūgt prejudiciālu nolēmumu – iespējamības apšaubīšana, it īpaši izņēmuma, kurš ir saistīts ar pēdējās instances valsts tiesas jebkādu pamatotu šaubu neesamību, varbūt nav visdarbietilpīgākais strīdīgais uzdevums. Vai šīm tiesām patiešām ir prasīts salīdzināt (visas) vienlīdz autentiskās ES tiesību aktu valodu versijas? Kā lai tās praktiski nosaka, vai attiecīgais jautājums ir vienlīdz acīmredzams citu dalībvalstu tiesām un Tiesai?</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2.</NO.P><TXT>Jau vairākus gadus pienākums uzdot prejudiciālu jautājumu saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu, izņēmumi no šā pienākuma un jo īpaši tā izpilde metaforiski ir bijuši ES tiesību <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0005" REF.END="QE0005"/>guļošie suņi<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/>. Mēs visi zinām, ka tie tur ir. Mēs visi varam tos apspriest vai pat uzrakstīt akadēmiskus traktātus par tiem. Tomēr reālajā dzīvē tos labāk netraucēt. No pragmatiskā (vai ciniskā) viedokļa visa prejudiciālo nolēmumu sistēma darbojas, jo patiesībā neviens nepiemēro <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT>, katrā ziņā ne burtiski. Bieži vien ideja par suni ir skaistāka nekā rūpes, kas jāuzņemas par īstu dzīvnieku.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="3"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3.</NO.P><TXT>Vairāku šajos secinājumos izklāstīto iemeslu dēļ es ierosinu Tiesai, ka ir pienācis laiks pārskatīt <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> lietas materiālus. Mans priekšlikums šajā ziņā ir diezgan vienkāršs: pielāgot LESD 267. panta trešajā daļā paredzēto pienākumu vērsties Tiesā, tāpat arī izņēmumus no tā, lai tie atspoguļotu pašreizējās ES tiesību tiesu sistēmas vajadzības un, līdz ar to, lai tie būtu reāli piemērojami (un kādu dienu, iespējams, izpildīti).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4.</NO.P><TXT>Tomēr ierosinātais pielāgošanās process prasa būtisku paradigmas maiņu. Pienākuma vērsties Tiesā loģikai un uzmanības centram, kā arī izņēmumiem no tā vajadzētu mainīties no jebkādu pamatotu šaubu par ES tiesību pareizu <HT TYPE="ITALIC">piemērošanu</HT> <HT TYPE="ITALIC">konkrētajā</HT> lietā neesamības, ko apliecina tiesas <HT TYPE="ITALIC">subjektīvas</HT> šaubas, uz <HT TYPE="ITALIC">objektīvāku</HT> nepieciešamību nodrošināt ES tiesību vienotu <HT TYPE="ITALIC">interpretāciju</HT> visā Savienībā. Citiem vārdiem sakot, pienākumam uzdot prejudiciālu jautājumu nevajadzētu būt visupirms vērstam uz pareizajām atbildēm, bet drīzāk uz pareizo jautājumu noteikšanu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">II.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Atbilstošās tiesību normas</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5.</NO.P><TXT>Saskaņā ar LESD 267. pantu:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0006" REF.END="QE0006"/>Eiropas Savienības tiesas kompetencē ir sniegt prejudiciālus nolēmumus par:</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>Līgumu interpretāciju;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>Savienības iestāžu vai struktūru tiesību aktu spēkā esamību un interpretāciju.</TXT></NP></ITEM></LIST><P>Ja šādu jautājumu ierosina kādas dalībvalsts tiesā, šī tiesa, ja tā uzskata, ka ir vajadzīgs Tiesas lēmums par šo jautājumu, lai šī tiesa varētu sniegt spriedumu, var lūgt, lai Tiesa sniedz nolēmumu par šo jautājumu.</P><P>Ja šādu jautājumu ierosina par lietu, ko izskata dalībvalsts tiesa, kuras lēmumus saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nevar pārsūdzēt, tad šai dalībvalsts tiesai jāgriežas Tiesā.</P><P>[..]<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/></P></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6.</NO.P><TXT>Tiesas Reglamenta 99. pantā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0007" REF.END="QE0007"/>Ja uzdotais prejudiciālais jautājums ir identisks jautājumam, par kuru Tiesa jau ir sniegusi nolēmumu, ja atbilde uz šādu jautājumu skaidri izriet no judikatūras vai ja atbilde uz uzdoto prejudiciālo jautājumu nerada nekādas pamatotas šaubas, Tiesa pēc tiesneša referenta priekšlikuma un pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas jebkurā brīdī var lemt, izdodot motivētu rīkojumu.<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">III.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Fakti, tiesvedība valsts tiesās un prejudiciālie jautājumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Rete Ferroviaria Italiana SpA</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0008" REF.END="QE0008"/><HT TYPE="ITALIC">RFI</HT><QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/>) 2006. gada 23. februārī piešķīra līgumu <HT TYPE="ITALIC">Consorzio Italian Management</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Catania Multiservizi SpA</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0009" REF.END="QE0009"/>prasītājas<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/>) attiecībā uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0010" REF.END="QE0010"/>pakalpojumiem tīrības un kārtības uzturēšanai telpās un citās plašai sabiedrībai atvērtās teritorijās un palīgpakalpojumiem, kurus sniedz stacijās, iekārtās, birojos un darbnīcās, kas izvietoti dažādās vietās <HT TYPE="ITALIC">Direzione compartimentale movimento di Cagliari</HT> (Kaljāri Reģionālā satiksmes direkcija, Itālija) pārziņā esošajā teritorijā<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="4"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8.</NO.P><TXT>Šajā līgumā tika ietverta klauzula, kas ierobežo cenu pārskatīšanu. Līguma izpildes laikā prasītāji lūdza <HT TYPE="ITALIC">RFI</HT> koriģēt līguma cenu saistībā ar apgalvoto līguma izmaksu pieaugumu, kas radies personāla izmaksu pieauguma dēļ. <HT TYPE="ITALIC">RFI</HT> atteicās to darīt.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9.</NO.P><TXT>Prasītājas cēla prasību <HT TYPE="ITALIC">Tribunale amministrativo regionale per la Sardegna</HT> (Sardīnijas Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija, turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0011" REF.END="QE0011"/><HT TYPE="ITALIC">TAR</HT><QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/>) pret <HT TYPE="ITALIC">RFI</HT>. Ar <DATE ISO="20140611">2014. gada 11. jūnija</DATE> spriedumu <HT TYPE="ITALIC">TAR</HT> šo prasību noraidīja. Tā konstatēja, ka Likumdošanas dekrēta Nr. 163/2006 115. pants nav piemērojams konkrētās nozarēs ietilpstošām darbībām, piemēram, uzkopšanas pakalpojumiem, ja tie veido neatņemamu dzelzceļa transporta tīkla daļu. <HT TYPE="ITALIC">TAR</HT> arī konstatēja, ka cenu pārskatīšana nebija obligāta saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">Codice Civile</HT> (Civilkodekss) 1664. pantu un ka puses varēja atkāpties no šī noteikuma.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10.</NO.P><TXT>Prasītājas par šo spriedumu cēla apelācijas sūdzību <HT TYPE="ITALIC">Consiglio di Stato</HT> (Valsts padome, Itālija). Tās apgalvoja, ka ir piemērojams Likumdošanas dekrēta Nr. 163/2006 115. pants vai, pakārtoti, Civilkodeksa 1664. pants. Turklāt, pēc to domām, ar valsts tiesību normām tiek pārkāpta Direktīva 2004/17/EK<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0003"><P>Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (<DATE ISO="20040331">2004. gada 31. marts</DATE>), ar ko koordinē iepirkuma procedūras, kuras piemēro subjekti, kas darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarēs (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="134" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2004">OV 2004, L 134, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>, jo tās nepieļauj cenu pārskatīšanu transporta nozarē un attiecīgajos uzkopšanas pakalpojumu līgumos. Šīs tiesību normas esot izraisījušas negodīgu un nesamērīgu līguma nelīdzsvarotību, rezultātā ietekmējot tirgus darbību reglamentējošās tiesību normas. Ja Direktīva 2004/17 būtu jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj cenu pārskatīšanu visos konkrētajās nozarēs noslēgtajos un īstenotajos līgumos, tā būtu spēkā neesoša.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11.</NO.P><TXT>Ņemot to vērā, <HT TYPE="ITALIC">Consiglio di Stato</HT> (Valsts padome) <DATE ISO="20161124">2016. gada 24. novembrī</DATE> uzdeva Tiesai šādus divus prejudiciālos jautājumus:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><P><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0012" REF.END="QE0012"/>1)</NO.P><TXT>Vai Eiropas Savienības tiesībām, it īpaši LES 3. panta 3. punktam, LESD 26., 56.–58. un 101. pantam un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 16. pantam, kā arī Direktīvai [2004/17], atbilst tāda valsts tiesību interpretācija, kura nepieļauj cenu pārskatīšanu līgumos, kas attiecas uz t.s. īpašajām nozarēm, īpaši līgumos nozarēs, kuru priekšmets nav minēts Direktīvā [2004/17], bet kuras ar īpašajām nozarēm saista instrumentāla saite?</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>Vai Direktīva [2004/17] (ja tiktu uzskatīts, ka cenu pārskatīšanas nepieļaušana visos līgumos, kas noslēgti un tiek piemēroti t.s. īpašajās nozarēs, izriet tieši no tās) atbilst Eiropas Savienības principiem, it īpaši LES 3. panta 1. punktam, LESD 26., 56.–58. un 101. pantam, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 16. pantam, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0013" REF.END="QE0013"/>ņemot vērā to, ka tā ir netaisnīga, nesamērīga, izmaina līgumisko līdzsvaru un tādējādi – iespaido efektīva tirgus noteikumus<QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/>?<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/></TXT></NP></ITEM></LIST></P></QUOT.S></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12.</NO.P><TXT>Tiesa atbildēja ar <DATE ISO="20180419">2018. gada 19. aprīļa</DATE> spriedumu.<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0004"><P>Spriedums lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Consorzio Italian Management</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Catania Multiservizi</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑152/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:264">EU:C:2018:264</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> Attiecībā uz pirmo jautājumu Tiesa atzīmēja, ka iesniedzējtiesa nav iesniegusi nekādus paskaidrojumus par LES 3. panta 3. punkta vai LESD 26., 57., 58. un 101. panta interpretācijas būtiskumu strīda atrisināšanai pamatlietā. Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0014" REF.END="QE0014"/>Harta<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/>) 16. pants līdzīgi kā citi Hartas noteikumi ir attiecināmi uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno ES tiesību aktus, kas tā nebija pamatlietas gadījumā. Tādējādi Tiesa secināja, ka pirmais jautājums attiecībā uz šiem noteikumiem nav pieņemams<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0005"><P>Turpat, 33.–35. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="5"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13.</NO.P><TXT>Tomēr attiecībā uz Direktīvu 2004/17 un tās pamatā esošajiem vispārējiem principiem, it īpaši vienlīdzīgas attieksmes principu un pārredzamības principu, Tiesa konstatēja, ka tie ir jāinterpretē kā tādi, kas neizslēdz tādas valsts tiesību normas, kuras neparedz periodisku cenu pārskatīšanu pēc līguma piešķiršanas nozarēs, uz ko attiecas šī direktīva. Ņemot vērā šo atbildi, Tiesa uzskatīja, ka otrais jautājums ir hipotētisks.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14.</NO.P><TXT>Pēc Tiesas sprieduma pasludināšanas <DATE ISO="20181028">2018. gada 28. oktobrī</DATE> prasītājas pirms publiskās uzklausīšanas, kas notika <DATE ISO="20181114">2018. gada 14. novembrī</DATE>, lūdza <HT TYPE="ITALIC">Consiglio di Stato</HT> (Valsts padome) uzdot Tiesai jaunus prejudiciālos jautājumus. Būtībā prasītājas apgalvo, ka Tiesa spriedumā nav paudusi viedokli par to, vai uzkopšanas pakalpojumi bija funkcionāli saistīti ar attiecīgo transporta pakalpojumu. Viņas uzsver, ka Tiesa spriedumā pieņēmusi, ka līgumisko attiecību ilgumu nevar pagarināt, kā tas norādīts sākotnējā uzaicinājumā piedalīties konkursā. Tomēr tas neatspoguļo situāciju Itālijā, kur pakalpojumu līgumus valsts iestādes bieži pagarina, reizēm uz nenoteiktu laiku, tādējādi radot līgumisku nelīdzsvarotību. Pamatojot savu nostāju, prasītājas norāda uz Direktīvas 2004/17 9., 10. un 45. apsvērumu, kā arī 57. pantu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Consiglio di Stato</HT> (Valsts padome), kura atkal ir iesniedzējtiesa pamatlietā, uzskata, ka prasītājas ar šo ir ierosinājušas papildu prejudiciālos jautājumus. Tomēr iesniedzējtiesa jautā, vai esošajos pamatlietas apstākļos tai ir jāuzdod šie jautājumi Tiesai saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu. Tā uzskata, ka pēdējās instances tiesas pienākumu uzdot prejudiciālu jautājumu nevar nošķirt no <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0015" REF.END="QE0015"/>procesuālo ierobežojumu<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/> sistēmas, kura mudina puses <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0016" REF.END="QE0016"/>reizi par visām reizēm<QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/> iesniegt valsts tiesā to valsts tiesību normu aspektu, kuras, viņuprāt, ir pretrunā ES tiesībām. Citādi secīga vai turpināta prejudiciālo jautājumu uzdošana – papildus tam, ka tā varētu novest pie nepareizas vai, ārkārtas gadījumos, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0017" REF.END="QE0017"/>ļaunprātīgas procedūras izmantošanas<QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/>, – galu galā kā pienākuma lūgt prejudiciālu nolēmumu rezultāts padarītu par bezjēdzīgām tiesības uz tiesību aizsardzību tiesā, gan apdraudētu principu, atbilstoši kuram lietas ir jāizskata ātri un efektīvi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16.</NO.P><TXT>Šajā faktiskajā un juridiskajā kontekstā <HT TYPE="ITALIC">Consiglio di Stato</HT> (Valsts padome) iesniedza Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0018" REF.END="QE0018"/>1)</NO.P><TXT>Vai saskaņā ar LESD 267. pantu valsts tiesai, kuras nolēmumi nav pārsūdzami tiesā, principā ir jāiesniedz prejudiciālais jautājums par Savienības tiesību interpretāciju, pat ja minēto jautājumu tai uzdod viena no pusēm tiesas procesā pēc pirmās tiesvedības stadijas sākšanās vai pēc iestāšanās tajā, vai pēc tam, kad lietā pieņemts pirmais nolēmums, vai pēc tam, kad ir jau bijis iesniegts pirmais lūgums Eiropas Savienības Tiesai sniegt prejudiciālu nolēmumu?</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>Vai – ievērojot iepriekš izklāstīto – Eiropas Savienības tiesībām (it īpaši LESD 4. panta 2. punktam, 9. pantam, 101. panta 1. punkta e) apakšpunktam, 106. pantam, 151., 152., 153. un 156. pantam, Eiropas Sociālajai hartai, kura parakstīta Turīnā <DATE ISO="19611018">1961. gada 18. oktobrī</DATE>, un LESD 151. pantā minētajai 1989. gada Kopienas Hartai par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām, LES 2. un 3. pantam, kā arī [Hartas] 28. pantam) atbilst Likumdošanas dekrēta Nr. 163/2006 115., 206. un 217. pants, kā tie interpretēti administratīvo tiesu judikatūrā, proti, ka tie nepieļauj cenu pārskatīšanu līgumos, kas attiecas uz t.s. īpašajām nozarēm, īpaši līgumos nozarēs, kuru priekšmets nav minēts Direktīvā [2004/17], bet kuras ar īpašajām nozarēm saista instrumentāla saite?</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>3)</NO.P><TXT>Vai – ievērojot iepriekš izklāstīto – Eiropas Savienības tiesībām (it īpaši [Hartas] 28. pantam, LESD 26. un 34. pantā noteiktajam vienlīdzīgas attieksmes principam, kā arī [Hartas] 16. pantā atzītajam uzņēmējdarbības brīvības principam) atbilst Likumdošanas dekrēta Nr. 163/2006 115., 206. un 217. pants, kā tie interpretēti administratīvo tiesu judikatūrā,<?PAGE NO="6"?> proti, ka tie nepieļauj cenu pārskatīšanu līgumos, kas attiecas uz t.s. īpašajām nozarēm, īpaši līgumos nozarēs, kuru priekšmets nav minēts Direktīvā [2004/17], bet kuras ar īpašajām nozarēm saista instrumentāla saite?<QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/></TXT></NP></ITEM></LIST></QUOT.S></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17.</NO.P><TXT>Prasītājas, <HT TYPE="ITALIC">RFI</HT>, Itālijas valdība un Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. Šīs ieinteresētās puses, kā arī Vācijas un Francijas valdības piedalījās tiesas sēdē, kas notika <DATE ISO="20200715">2020. gada 15. jūlijā</DATE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">IV.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18.</NO.P><TXT>Saskaņā ar Tiesas lūgumu šajos secinājumos galvenā uzmanība tiek pievērsta iesniedzējtiesas pirmajam uzdotajam jautājumam. Šim jautājumam ir divi slāņi. Pirmkārt, vadoties pēc teksta, pirmais jautājums, iespējams, varētu būt lasāms kā vienkāršs jautājums par to, vai pēdējās instances valsts tiesai ir pienākums uzdot prejudiciālu jautājumu konkrētajā faktiskajā situācijā, kas ietver trīs elementus: i) ja jautājumu uzdod viena no pusēm, ii) ja jautājums tiek uzdots pēc tam, kad puse ir iesniegusi savu sākotnējo procesuālo rakstu, un iii) pēc tam, kad Tiesā jau ir iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu. Atbildēt uz šiem jautājumiem nav grūti. Atbildes izriet no Tiesas pastāvīgās judikatūras (kā tas tiks parādīts tālāk A sadaļā).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19.</NO.P><TXT>Otrkārt, es nedomāju, ka šāda atbilde pienācīgi izskaidrotu iesniedzējtiesas faktiski uzdotos jautājumus. Šī tiesa norāda, ka puses ir uzdevušas papildu jautājumus, kurus faktiski var atrisināt, pamatojoties uz Tiesas jau sniegto atbildi. Tomēr iesniedzējtiesa arī atzīst, ka lietā ir jauni jautājumi, kurus šādā veidā nevar atrisināt. Attiecībā uz šiem papildu jautājumiem iesniedzējtiesa uzsver, ka tā ir pēdējās instances tiesa saskaņā ar valsts tiesību sistēmu un tādējādi tai ir pienākums uzdot Tiesai prejudiciālo jautājumu, jo tajā ir ierosināts jautājums par ES tiesību interpretāciju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0006"><P>Atsaucoties uz Tiesas pastāvīgo judikatūru šajā ziņā, it īpaši <DATE ISO="20130718">2013. gada 18. jūlija</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Consiglio Nazionale dei Geologi</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑136/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:489">EU:C:2013:489</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0025">25.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20.</NO.P><TXT>Tādējādi no pirmā jautājuma pilnībā izriet plašāks jautājums: vai pēdējās instances tiesai noteiktais pienākums vērsties Tiesā attiecas uz kādu vai visiem gadījumiem, kad ir pastāvīgas šaubas par ES tiesību pareizu piemērošanu attiecīgajā lietā, neatkarīgi no tā, vai šajā pašā lietā jau ir lūgts sniegt prejudiciālu nolēmumu? Kāds ir pienākuma uzdot prejudiciālo jautājumu un izņēmumu no tā tvērums, it īpaši ņemot vērā tādu situāciju kā šajā pamatlietā?</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21.</NO.P><TXT>Lai piedāvātu atbildi uz šo jautājumu, vispirms es sniegšu pašreizējo pienākuma vērsties Tiesā izklāstu un izņēmumus no tā (B). Pēc tam izpētīšu dažādas šīs judikatūras radītās problēmas, kuras vēlāk tiks pārdefinētas kā iemesli, kuru dēļ es iesaku Tiesai formulēt citā gaismā pienākumu uzdot prejudiciālo jautājumu (C). Visbeidzot, noslēgšu ar konkrētu priekšlikumu šajā ziņā (D).</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">A.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Slāņi</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22.</NO.P><TXT>Elementi, uz kuriem atsaucas iesniedzējtiesa, attiecas uz trim jautājumiem: i) <HT TYPE="ITALIC">pušu loma</HT> jautājuma izvirzīšanā, ii) jautājuma <HT TYPE="ITALIC">rašanās laiks</HT> attiecībā pret dažādām stadijām, no kurām var sastāvēt valsts tiesvedība, un iii) iespēja iesniegt <HT TYPE="ITALIC">otru lūgumu</HT> sniegt prejudiciālu nolēmumu tās pašas tiesvedības ietvaros. Ja šie trīs jautājumi tiktu uztverti kā trīs atsevišķi jautājumi, nevis kā viena un tā paša jautājuma trīs aspekti, tad atbildi uz tiem varētu viegli izsecināt no Tiesas pastāvīgās judikatūras.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="7"?><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Virsējais slānis: vienmēr izlemj valsts tiesa</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23.</NO.P><TXT>Pirmkārt, tas, vai iesniedzējtiesa uzskata, ka ir nepieciešams Tiesas lēmums, lai tā varētu taisīt spriedumu, ir tikai un vienīgi šīs tiesas kompetencē. Protams, valsts tiesa, tāpat kā jebkura cita tiesa, visticamāk, uzklausīs pušu viedokļus par iespēju uzdot prejudiciālo jautājumu. Tomēr ar LESD 267. pantu tika izveidota tiešā sadarbība starp Tiesu un valstu tiesām, izmantojot procedūru, kas ir pilnīgi neatkarīga no jebkādas pušu iniciatīvas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0007"><P>Skat., piemēram, spriedumus, 2008. gada 12. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Kempter</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑2/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:78">EU:C:2008:78</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0041">41.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20101109">2010. gada 9. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">VB Pénzügyi Lízing</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑137/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:659">EU:C:2010:659</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0028">28.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130718">2013. gada 18. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Consiglio Nazionale dei Geologi</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑136/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:489">EU:C:2013:489</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0028">28.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tādējādi pats fakts, ka pamatlietā iesaistītā puse ir izvirzījusi dažus ES tiesību jautājumus, neuzliek par pienākumu attiecīgajai tiesai uzskatīt, ka jautājums ir uzdots LESD 267. panta izpratnē, padarot lūgumu uzdot prejudiciālo jautājumu par obligātu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0008"><P>Jau <DATE ISO="19821006">1982. gada 6. oktobra</DATE> spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>283/81</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1982:335">EU:C:1982:335</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0009">9.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Skat. arī spriedumu, 2006. gada 10. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">IATA</HT> un <HT TYPE="ITALIC">ELFAA</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑344/04</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:10">EU:C:2006:10</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0028">28.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Savukārt tas nozīmē arī to, ka valsts tiesa var iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu pēc savas ierosmes<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0009"><P>Jau <DATE ISO="19810616">1981. gada 16. jūnija</DATE> spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Salonia</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>126/80</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1981:136">EU:C:1981:136</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0007">7.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Skat. arī spriedumu, 2013. gada 15. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Križan</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑416/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:8">EU:C:2013:8</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0065">65.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24.</NO.P><TXT>Otrkārt, to, kad ir nepieciešams uzdot Tiesai prejudiciālo jautājumu, ir jālemj tikai valsts tiesai<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0010"><P>Skat., piemēram, spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20080717">2008. gada 17. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Coleman</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑303/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:415">EU:C:2008:415</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20081222">2008. gada 22. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Les Vergers du Vieux Tauves</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑48/07</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:758">EU:C:2008:758</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0020">20.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>. Valsts tiesa vislabāk spēj novērtēt, kurā tiesvedības stadijā tai ir vajadzīgs Tiesas prejudiciālais nolēmums<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0011"><P>Skat., piemēram, spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19870611">1987. gada 11. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE>X</NAME.CASE> (<NO.CASE>14/86</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1987:275">EU:C:1987:275</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0011">11.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tiesa tikai pieprasa, lai strīda izskatīšana tiktu apturēta lūguma sniegt prejudiciālo nolēmumu iesniegšanas laikā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0012"><P>Skat., piemēram, spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20000413">2000. gada 13. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Lehtonen</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Castors Braine</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑176/96</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2000:201">EU:C:2000:201</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0019">19.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25.</NO.P><TXT>Protams, raugoties no Tiesas viedokļa un tās vēlmes pēc iespējas pilnīgāk palīdzēt iesniedzējtiesai, situācijas, kurās valsts tiesa izlemj vērsties Tiesā ar prejudiciālu jautājumu tikai pēc tam, kad strīds un visas tā sekas ir pilnībā materializējušās šajā tiesā, ir atbalstāmas. Tādējādi dažos gadījumos labas tiesvedības princips var prasīt, lai vēršanās Tiesā notiktu tikai pēc tam, kad iesniedzējtiesa ir uzklausījusi abas strīdā iesaistītās puses. Tomēr tas noteikti nav nosacījums pats par sevi, ko būtu noteikusi Tiesa<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0013"><P>Jau <DATE ISO="19780628">1978. gada 28. jūnija</DATE> spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Simmenthal</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>70/77</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1978:139">EU:C:1978:139</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0010">10.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0011">11.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Skat. arī, piemēram, nesenu spriedumu, 2017. gada 1. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Tolley</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑430/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:74">EU:C:2017:74</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0032">32.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0033">33.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26.</NO.P><TXT>Līdzīgi – es nedomāju, ka Tiesa iebilstu pret valsts tiesību normām vai noteikumiem, kas pieprasa vai pilnvaro tiesvedības koncentrēšanu, it īpaši apelācijas instancēs vai augstākajās tiesās, nosakot pusēm pienākumu izvirzīt jaunus vai papildu argumentus līdz konkrētam brīdim vai solim tiesas procesā. Tomēr taisnība, ka iepriekš Tiesa ir vispārīgi izvirzījusi jautājumu, vai šādi tiesvedības termiņi vai koncentrēšana nepadara valstu tiesām faktiski neiespējamu uzdot jautājumus par valsts tiesību normu atbilstību ES tiesību aktiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0014"><P>Skat., piemēram, spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19951214">1995. gada 14. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Peterbroeck</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑312/93</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1995:437">EU:C:1995:437</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0019">19.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0020">20.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). It īpaši attiecībā uz (otrās) apelācijas sūdzības priekšmeta ierobežošanu skat. arī spriedumu, 2002. gada [4.]jūnijs, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Lyckeskog</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑99/00</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2002:329">EU:C:2002:329</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0017">17.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0018">18.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="8"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27.</NO.P><TXT>Tādējādi Tiesas pastāvīgās judikatūras loģika šajā jomā ir vērsta uz to, lai nodrošinātu, ka valsts procesuālās tiesību normas neliedz iespēju pārliecināties par ES tiesību aspektiem, iespējams, ļaujot iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālo nolēmumu neatkarīgi no tiesvedības stadijas. No praktiskā viedokļa raugoties, tas varētu novest pie tā, ka potenciāli tiktu atceltas jebkādas ierobežojošās valsts tiesību normas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0015"><P>Vispārīgāk, skat. arī spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20101005">2010. gada 5. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Elchinov</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑173/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:581">EU:C:2010:581</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0025">25.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), vai 2013. gada 15. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Križan</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑416/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:8">EU:C:2013:8</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0067">67.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28.</NO.P><TXT>Tomēr šīs lietas kontekstā varētu šķist, ka jautājums par to, vai iespējamais pienākums vērsties Tiesā saskaņā ar LESD 267. pantu varētu rasties, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0019" REF.END="QE0019"/>pat ja minēto jautājumu tai [valsts tiesai] uzdod viena no pusēm tiesvedībā pēc pirmās tiesvedības stadijas sākšanās vai pēc iestāšanās tajā, vai pēc tam, kad lietā pieņemts pirmais nolēmums<QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/>, ir uzdots, domājot par atšķirīgu iznākumu. Šajā lietā šķiet, ka valsts tiesībās faktiski nepastāv ierobežojoši noteikumi, un pusēm acīmredzot ir atļauts iesniedzējtiesā (atkārtoti) sākt apspriest elementus, par kuriem jau tika iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu. Tomēr, lai neteiktu vairāk, būtu ļoti neierasti, ja kāda persona sāktu atsaukties uz iepriekš atgādināto <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0020" REF.END="QE0020"/>atļaujošo<QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/> rindiņu judikatūrā, kura vienmēr ir kategoriski uzstājusi uz to, lai valstu tiesneši būtu pilnīgi brīvi pārliecināties par <HT TYPE="ITALIC">jebkuru</HT> ES tiesību aspektu <HT TYPE="ITALIC">jebkurā</HT> tiesvedības stadijā, lai pēkšņi vēlētos panākt pretēju rezultātu: pārtraukt jebkādas turpmākas diskusijas, kas ir atļautas saskaņā ar valsts tiesībām pēc šīs Tiesas nolēmuma, kurš tiek saņemts valsts līmenī.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29.</NO.P><TXT>Treškārt, tas arī īsti neatbilstu Tiesas tradicionālajai pieejai attiecībā uz trešo elementu, kuru iesniedzējtiesa izdala atsevišķi – iespēju uzdot jautājumu vēlreiz. Šajā ziņā Tiesa vienmēr ir uzsvērusi, ka valstu tiesas ir brīvas izlemt vērsties ar jautājumiem Tiesā, ja tās uzskata to par nepieciešamu, un apstāklis, ka tiesību normas, kuru interpretācija tiek lūgta, Tiesa jau ir interpretējusi, neliedz Tiesai spriest no jauna<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0016"><P>Skat., piemēram, spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140717">2014. gada 17. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Torresi</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑58/13 un C‑59/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2088">EU:C:2014:2088</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0032">32.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20171220">2017. gada 20. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Schweppes</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑291/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:990">EU:C:2017:990</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0026">26.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20181106">2018. gada 6. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bauer</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Willmeroth</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑569/16 un C‑570/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:871">EU:C:2018:871</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0021">21.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30.</NO.P><TXT>Tas pats attiecas uz situāciju <HT TYPE="ITALIC">vienas un tās pašas</HT> valsts tiesvedības <HT TYPE="ITALIC">ietvaros</HT>. Pēc Tiesas domām, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0021" REF.END="QE0021"/>šāda vēršanās pēc palīdzības ir attaisnojama, ja valsts tiesai rodas grūtības saprast spriedumu un to pareizi piemērot, ja tā iesniedz Tiesai jaunu jautājumu par tiesībām vai ja tā iesniedz Tiesai jaunus apsvērumus, uz kuriem pamatojoties Tiesa varētu sniegt atšķirīgu atbildi uz agrāk iesniegtu jautājumu<QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0017"><P>Skat. rīkojumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19860305">1986. gada 5. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Wünsche</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>69/85</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1986:104">EU:C:1986:104</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0015">15.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); spriedumus <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19870611">1987. gada 11. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE>X</NAME.CASE> (<NO.CASE>14/86</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1987:275">EU:C:1987:275</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0012">12.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20030306">2003. gada 6. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Kaba</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑466/00</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2003:127">EU:C:2003:127</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0039">39.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un rīkojumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160630">2016. gada 30. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Sokoll‑Seebacher</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Naderhirn</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑634/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:510">EU:C:2016:510</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0019">19.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tādējādi vienmēr ir iespējams iesniegt jaunu jautājumu ne tikai par tiem pašiem ES tiesību noteikumiem, bet arī par potenciāli atšķirīgiem noteikumiem vai jautājumiem vienas un tās pašas tiesvedības ietvaros.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31.</NO.P><TXT>No tā izriet, ka īsā atbilde uz pirmo jautājumu ir tāda, ka lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu <HT TYPE="ITALIC">var</HT> iesniegt jebkurā laikā neatkarīgi no iepriekšējā Tiesas sprieduma par prejudiciālo jautājumu, kurš ir pasludināts tajā pašā tiesvedībā, ja iesniedzējtiesa uzskata, ka Tiesas atbilde ir nepieciešama, lai tā varētu taisīt spriedumu. Šis lēmums vienmēr ir jāpieņem valsts tiesai, ņemot vērā visas pamatotās šaubas, kas tai vēl joprojām varētu būt attiecībā uz ES tiesību pareizu piemērošanu lietā, kuru tā izskata.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="9"?><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Dziļais slānis: vai patiešām vajadzētu uzdot visus jautājumus?</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32.</NO.P><TXT>Īsumā viss ir iesniedzējtiesas ekskluzīvajā kompetencē un atkarīgs no tā, kā tiek novērtēta (subjektīvā) vajadzība lūgt turpmākas norādes Tiesai. Tomēr vai tā patiešām ir atbilde? Vai šis apgalvojums drīzāk ir problēmas apraksts? Vai tādās lietās kā pašreizējā vajadzētu būt pienākumam vērsties Tiesā?</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33.</NO.P><TXT>Šādā kontekstā iesniedzējtiesas pirmais jautājums sasniedz citu, daudz dziļāku slāni. To vēl vairāk uzsver fakts, ka <HT TYPE="ITALIC">visi trīs elementi</HT>, kuri iepriekšējā sadaļā tika apsvērti kā pastāvīgi jautājumi, pastāv vienlaikus pamatlietā. Tādējādi rodas jautājums, vai iesniedzējtiesai joprojām ir pienākums uzdot prejudiciālo jautājumu, pat neraugoties uz visiem šiem apstākļiem?</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34.</NO.P><TXT>Tādēļ es neuzskatu, ka iepriekšējā sadaļā izklāstītajā veidā var pareizi atbildēt uz šādu jautājumu. Nedomāju arī, ka uz to varētu atbildēt, ierosinot, ka šī lieta attiecas tikai uz Tiesas iepriekšējā sprieduma saistošo spēku un tā ievērošanu. Protams, ir taisnība, ka jau kopš sprieduma <HT TYPE="ITALIC">Da Costa</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0018"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19630327">1963. gada 27. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Da Costa</HT> u.c.</NAME.CASE> (no <NO.CASE>28/62 līdz 30/62</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1963:6">EU:C:1963:6</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> – un kā vēlāk tika konsolidēts spriedumā <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0019"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19821006">1982. gada 6. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>283/81</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1982:335">EU:C:1982:335</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0013">13.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0014">14.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> – interpretācijas pilnvaras, kuras Tiesa ir deleģējusi saskaņā ar LESD 267. pantu, var atcelt šā pienākuma mērķi un tādējādi tam atņemt tā būtību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0020"><P>Ar netieši izteiktu pieņēmumu, kurš skaidri ir izteikts tikai vēlāk, ka valsts tiesnesim ir saistoša Tiesas jau sniegtā interpretācija – skat., piemēram, nesenus spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20101005">2010. gada 5. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Elchinov</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑173/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:581">EU:C:2010:581</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0030">30.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), vai <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160705">2016. gada 5. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Ognyanov</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑614/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:514">EU:C:2016:514</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0033">33.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tas ir <HT TYPE="ITALIC">a fortiori</HT> gadījumā, ja uzdotais jautājums pēc būtības ir tāds pats kā jautājums, par kuru jau ir sniegts prejudiciālais nolēmums tajā pašā valsts tiesvedībā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0021"><P>Skat., piemēram, spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19971104">1997. gada 4. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Parfums Christian Dior</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑337/95</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1997:517">EU:C:1997:517</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35.</NO.P><TXT>Tomēr iesniedzējtiesa skaidri norādīja, ka tā daļēji saskaras ar jauniem papildu elementiem lietā, kuru Tiesa iepriekš nav izskatījusi. Tādējādi jautājums nav par iepriekšēja Tiesas nolēmuma neņemšanu vērā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36.</NO.P><TXT>Šādā kontekstā nevar apgalvot, ka ES tiesību akti būtu pretrunā Itālijas praksei, kurā pusēm ir dota iespēja izteikt savus apsvērumus par atbildi, kas tika saņemta no augstākas tiesas saistībā ar lūgumu, kurš tika iesniegts kā šīs tiesvedības daļa. Tiesas sēdē Itālijas valdība apgalvoja, ka tā ir ne tikai prakse attiecībā uz atbildi, kas saņemta no Tiesas, bet arī attiecībā uz atbildēm, kuras saņemtas no valsts konstitucionālās tiesas pēc valsts tiesneša iesniegta konstitucionalitātes jautājuma. Šādos apstākļos pamatlietas pusēm tiek ļauts izteikties par to, kādām sekām būtu jāizriet no viņu lietas, ņemot vērā augstākas tiesas sniegtos norādījumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37.</NO.P><TXT>Kopumā, ja vien Tiesa nevēlas atkārtot acīmredzamo, neskarot šīs lietas dziļāko slāni, vai ja vien tā drīzāk radikāli nepārskata dažus tikko izklāstītos elementus, es ierosinu, ka šīs lietas kontekstā ir pamatoti apspriest pienākuma uzdot prejudiciālu jautājumu būtību un tvērumu. Attiecīgās puses šajā jautājumā ir sniegušas atšķirīgu viedokli.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38.</NO.P><TXT>Prasītājas un atbildētāja pamatlietā savos apsvērumos galvenokārt koncentrējas uz otro un trešo jautājumu. Attiecībā uz pirmo jautājumu prasītājas apgalvo, ka lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir lieki, ja pastāv pastāvīga judikatūra, izņemot, ja attiecīgie tiesu precedenti ir pārāk veci vai ja iesniedzējtiesā ir izvirzīti jauni argumenti, kā tas bija šajā pamatlietā. Atbildētāja uzskata, ka iesniedzējtiesai nevajadzēja uzdot jaunus jautājumus, jo attiecīgo ES tiesību noteikumu interpretācija bija skaidra un Tiesas judikatūra jau sniedza atbildi.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="10"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39.</NO.P><TXT>Vācijas, Francijas un Itālijas valdības, kā arī Komisija pirmo jautājumu ir aplūkojušas detalizētāk, paužot dažādus viedokļus. Vācijas valdība un Komisija uzskata, ka nav nekāda pamata no jauna aplūkot spriedumu <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT>. Vācijas valdība uzsvēra, ka <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> kritēriji ir izturējuši laika pārbaudi un tos būtu nepieciešams saglabāt.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40.</NO.P><TXT>Itālijas valdība aicināja panākt labāku līdzsvaru starp pienākumu vērsties Tiesā un pareizu tiesvedību. Pēc šīs valdības domām, pēdējās instances tiesas pārkāptu LESD 267. panta trešo daļu tikai tad, ja tās neņemtu vērā pušu izvirzītos jautājumus par ES tiesībām vai bez nekāda pamatojuma uzskatītu tos par nepamatotiem. Minētā valdība uzskata, ka šim pamatojumam ir izšķiroša nozīme. Tā pat varētu mazināt dalībvalstu atbildību, kas tām rodas, ja viņu pēdējās instances tiesas nav vērsušās Tiesā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41.</NO.P><TXT>Francijas valdība ierosināja (atkārtoti) interpretēt <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> kritērijus atbilstoši LESD 267. panta vispārējam mērķim un pašreizējam ES tiesību stāvoklim, ņemot vērā notikušās strukturālās izmaiņas. Pienākumam vērsties Tiesā būtu jābūt vērstam uz svarīgiem interpretācijas jautājumiem un tādiem jautājumiem, kuri var izraisīt atšķirīgu interpretāciju Savienībā, nevis uz atsevišķām lietām dalībvalstīs. Jautājumiem par ES tiesību piemērošanu nevajadzētu izraisīt pienākumu vērsties Tiesā. Šāds pienākums būtu jāsaglabā tikai attiecībā uz vispārīgiem jautājumiem vai tādiem jautājumiem, kuri, lai arī ir vairāk kazuistiski, prasa Tiesai izklāstīt vispārēju analīzes sistēmu vai juridiskā pamatojuma kritērijus. Lai gan pēdējās instances tiesas var izlemt uzdot arī cita veida jautājumus, valstu tiesām būtu jāņem vērā prasības par pareizu tiesvedību un par spriedumu taisīšanu saprātīgā termiņā, it īpaši tad, ja Tiesa ir sniegusi pirmo prejudiciālo nolēmumu tās pašas tiesvedības ietvaros.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">B.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">CILFIT (un tam sekojošie spriedumi)</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42.</NO.P><TXT>Saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu dalībvalsts tiesām, kuru lēmumus saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nevar pārsūdzēt, ir pienākums uzdot Tiesai jautājumus par ES tiesību interpretāciju vai to spēkā esamību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43.</NO.P><TXT>Tādējādi Līguma tekstā ir skaidri noteikts, ka pēdējās instances tiesām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0022"><P>Šo plaši pazīstamo terminu lietošu viscaur šajos secinājumos kā īsu apzīmējumu attiecībā uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0022" REF.END="QE0022"/>dalībvalsts tiesu, kuras lēmumus saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nevar pārsūdzēt<QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/>. Vairāk par šādu tiesu identificēšanu katras <HT TYPE="ITALIC">konkrētās</HT> tiesvedības kontekstā skat., piemēram, spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20020604">2002. gada 4. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Lyckeskog</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑99/00</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2002:329">EU:C:2002:329</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0016">16.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20081216">2008. gada 16. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Cartesio</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑210/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:723">EU:C:2008:723</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0076">76.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0078">78.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); 2013. gada 15. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Križan</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑416/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:8">EU:C:2013:8</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0072">72.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20161221">2016. gada 21. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Biuro podróży <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0023" REF.END="QE0023"/>Partner<QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/></HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑119/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:987">EU:C:2016:987</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0052">52.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0053">53.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> ir pienākums uzdot Tiesai jautājumus, uz kuriem attiecas šā panta pirmā daļa. Tomēr, tāpat kā attiecībā uz vairākām primāro tiesību normām, viss pārējais ir tikai judikatūras veidošana.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44.</NO.P><TXT>Pirmkārt, pienākuma vērsties Tiesā tvēruma ziņā Līguma tekstā nav nošķirti jautājumi par interpretāciju un jautājumi par spēkā esamību. Tomēr attiecībā uz jautājumiem par <HT TYPE="ITALIC">spēkā esamību</HT> Tiesa ir norādījusi, ka <HT TYPE="ITALIC">visām</HT> valstu tiesām, tas ir, ne tikai pēdējās instances tiesām, ir nepārprotams pienākums uzdot Tiesai šādus jautājumus. Valstu tiesām pašām nav jurisdikcijas<?PAGE NO="11"?> noteikt ES iestāžu aktu spēkā esamību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0023"><P>Skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19871022">1987. gada 22. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Foto‑Frost</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>314/85</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1987:452">EU:C:1987:452</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0020">20.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20051206">2005. gada 6. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Gaston Schul Douane‑expediteur</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑461/03</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2005:742">EU:C:2005:742</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0017">17.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20111221">2011. gada 21. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Air Transport Association of America</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑366/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:864">EU:C:2011:864</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0047">47.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Vienveidības prasība ir īpaši būtiska, ja tiek aplūkota ES akta spēkā esamība. Atšķirības dalībvalstu tiesu starpā attiecībā uz ES aktu spēkā esamību var apdraudēt pašas ES tiesiskās kārtības vienotību un skart tiesiskās drošības pamatprasību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0024"><P>Skat., piemēram, spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19871022">1987. gada 22. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Foto‑Frost</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>314/85</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1987:452">EU:C:1987:452</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0015">15.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20051206">2005. gada 6. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Gaston Schul Douane‑expediteur</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑461/03</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2005:742">EU:C:2005:742</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0021">21.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170328">2017. gada 28. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Rosneft</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑72/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:236">EU:C:2017:236</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0078">78.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0080">80.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45.</NO.P><TXT>Šādi apsvērumi ievieto jautājumus par ES tiesību aktu spēkā esamību citā un atsevišķā kategorijā. Būtiski, ka iemesls, kāpēc visām valstu tiesām ir noteikts kategorisks pienākums jebkuru jautājumu par spēkā esamību uzdot Tiesai, atšķiras no iemesliem, kāpēc ir noteikts pienākums uzdot jautājumus par interpretāciju, un tas pats attiecas arī uz izņēmumiem no tiem. <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> izņēmumi <HT TYPE="ITALIC">neattiecas</HT> uz pienākumu uzdot prejudiciālu jautājumu par <HT TYPE="ITALIC">spēkā esamību</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0025"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20051206">2005. gada 6. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Gaston Schul Douane‑expediteur</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑461/03</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2005:742">EU:C:2005:742</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0020">20.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0025">25.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46.</NO.P><TXT>Šeit ir jāuzsver, ka turpmākā diskusija šajos secinājumos attiecas vienīgi uz lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu par ES tiesību interpretāciju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47.</NO.P><TXT>Otrkārt, ir godīgi jāatzīst, ka LESD 267. panta trešās daļas tekstā ir noteikts kategorisks pienākums pēdējās instances valstu tiesām <HT TYPE="ITALIC">bez jebkādiem izņēmumiem</HT> uzdot prejudiciālu jautājumu: <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0024" REF.END="QE0024"/>ja šādu jautājumu <HT TYPE="ITALIC">ierosina</HT> [..], tiesai [..] <HT TYPE="ITALIC">jāgriežas</HT> Tiesā<QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/>. Šajā ziņā Tiesas judikatūra faktiski ir radījusi <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> izņēmumus attiecībā uz jautājumiem par <HT TYPE="ITALIC">interpretāciju</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48.</NO.P><TXT>Es pavisam noteikti neizceļu šo domu, lai liktu manīt, ka šādi izņēmumi ir nepareizi vai nelikumīgi. Patiesībā gluži pretēji – tie ir nepieciešami. Tomēr iemesls, kāpēc vēlos to uzsvērt kā sākumpunktu tālākai diskusijai, ir, lai uzsvērtu faktu, ka, runājot par pienākuma vērsties Tiesā būtību un tvērumu vai izņēmumiem no šā pienākuma, arguments, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0025" REF.END="QE0025"/>to nevar grozīt, jo tā ir ierakstīts Līgumā<QUOT.END REF.START="QS0025" CODE="201D" ID="QE0025"/>, ir nedaudz īpatnējs. Attiecībā uz to, kāds tieši ir pienākuma lūgt prejudiciālu nolēmumu tvērums, LESD 267. pants ir īpaši atvērts teksts. Par izņēmumiem no šā pienākuma Līgumā nav nekas teikts. Precīzāk, ja kāds vēlētos būt piekasīgs tekstuālists, viņš pat varētu ierosināt, ka LESD 267. panta teksts nepieļauj nekādus izņēmumus no pienākuma vērsties Tiesā.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Pienākuma vērsties Tiesā iemesli</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49.</NO.P><TXT>Vispārīgi runājot, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0026" REF.END="QE0026"/>[..] ar LESD 267. pantā izveidoto sistēmu ir noteikta tieša sadarbība starp Tiesu un valsts tiesām, kuras ietvaros pēdējās ir cieši iesaistītas Savienības tiesību <HT TYPE="ITALIC">pareizā piemērošanā</HT> un <HT TYPE="ITALIC">vienveidīgā interpretēšanā</HT>, kā arī ar šo tiesību sistēmu privātpersonām piešķirto tiesību aizsardzībā<QUOT.END REF.START="QS0026" CODE="201D" ID="QE0026"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0026"><P>Atzinums 1/09 (<HT TYPE="ITALIC">Nolīgums, ar kuru izveido vienotu sistēmu strīdu izskatīšanai patentu jomā</HT>), <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110308">2011. gada 8. marts</DATE> (<NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:123">EU:C:2011:123</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0084">84.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Mans izcēlums.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50.</NO.P><TXT>Tomēr Līgums pieprasa vairāk no pēdējās instances valstu tiesām, uz kurām attiecas LESD 267. panta trešā daļa, nekā no jebkuras tiesas saskaņā ar tā otro daļu. Tāpēc ir jābūt vēl kādiem citiem strukturāliem iemesliem, kādēļ papildus <HT TYPE="ITALIC">iespējai</HT> visām valstu tiesām brīvi vērsties Tiesā, pēdējās instances tiesām ir noteikts <HT TYPE="ITALIC">pienākums</HT> vērsties Tiesā.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="12"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51.</NO.P><TXT>Strukturālais iemesls pēdējās instances tiesām noteiktajam pienākumam jau ļoti sen tika norādīts spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Hoffmann‑Laroche</HT>, proti, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0027" REF.END="QE0027"/>novērst to, ka kādā dalībvalstī rodas judikatūra, kas nav saderīga ar Savienības tiesību normām<QUOT.END REF.START="QS0027" CODE="201D" ID="QE0027"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0027"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19770524">1977. gada 24. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Hoffmann‑Laroche</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>107/76</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1977:89">EU:C:1977:89</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0005">5.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); pēc tam atkārtots vairākos citos spriedumos, piemēram, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20090402">2009. gada 2. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Pedro IV Servicios</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑260/07</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:215">EU:C:2009:215</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0032">32.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170315">2017. gada 15. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Aquino</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑3/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:209">EU:C:2017:209</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0033">33.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20181004">2018. gada 4. oktobris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Francija (<HT TYPE="ITALIC">Advance payment</HT>)</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑416/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:811">EU:C:2018:811</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0109">109.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Citiem vārdiem sakot, LESD 267. panta trešās daļas īpašais mērķis ir nepieciešamība <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0028" REF.END="QE0028"/>novērst atšķirības, kas [Savienības] teritorijā judikatūrā varētu rasties saistībā ar [Savienības] tiesībām<QUOT.END REF.START="QS0028" CODE="201D" ID="QE0028"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0028"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19770524">1977. gada 24. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Hoffmann‑Laroche</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>107/76</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1977:89">EU:C:1977:89</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0007">7.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Šā pienākuma ierobežošana, to attiecinot uz pēdējās instances tiesām, ir īpaši pamatota ar faktu, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0029" REF.END="QE0029"/>tiesa, kas izskata lietu pēdējā instancē, pēc definīcijas ir pēdējās instances tiesa, kurā privātpersonas var atsaukties uz tiesībām, ko tām piešķir Savienības tiesības. Tiesām, kas izlemj lietu pēdējā instancē, valsts mērogā ir jānodrošina tiesību normu vienveidīga interpretācija<QUOT.END REF.START="QS0029" CODE="201D" ID="QE0029"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0029"><P>Skat., piemēram, spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170315">2017. gada 15. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Aquino</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑3/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:209">EU:C:2017:209</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0034">34.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52.</NO.P><TXT>Tādējādi papildus vēlmei palīdzēt valsts tiesai pareizi interpretēt vai piemērot ES tiesības konkrētajā lietā, kas liekas kā LESD 267. panta galvenā loģika, pienākuma uzdot prejudiciālu jautājumu loģika ir norādīta sistēmiskos un strukturālos terminos: novērst atšķirības ES judikatūrā. Diezgan loģiski, ka šo mērķi vislabāk var sasniegt to valstu tiesu līmenī, kurām pašām parasti tiek uzticēts mērķis nodrošināt vienotību valsts līmenī.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0053"><NO.P>53.</NO.P><TXT>Tomēr ir godīgi atzīt, ka gadu gaitā šīs Tiesas paziņojumos (un piemērošanas praksē) pienākuma vērsties Tiesā iemesls ne vienmēr ir izteikts tik konsekventi. Dažreiz tiek lietoti tādi jēdzieni kā vienveidīga ES tiesību interpretācija un piemērošana<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0030"><P>Piemēram, spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19770524">1977. gada 24. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Hoffmann‑Laroche</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>107/76</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1977:89">EU:C:1977:89</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0005">5.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), vai: Eiropas Savienības Tiesa, Ieteikumi valstu tiesām par prejudiciālā nolēmuma tiesvedības ierosināšanu (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="380" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2019">OV 2019, C 380, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>, 1. punkts).</P></NOTE>, dažreiz – precīza vai pareiza piemērošana un vienveidīga interpretācija<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0031"><P>Piemēram, spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19821006">1982. gada 6. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>283/81</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1982:335">EU:C:1982:335</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0007">7.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un atzinums 1/09 (<HT TYPE="ITALIC">Nolīgums, ar kuru izveido vienotu sistēmu strīdu izskatīšanai patentu jomā</HT>), <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110308">2011. gada 8. marts</DATE> (<NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:123">EU:C:2011:123</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0084">84.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, bet citreiz tikai – vienveidīga piemērošana<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0032"><P>Piemēram, spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20111221">2011. gada 21. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Air Transport Association of America</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑366/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:864">EU:C:2011:864</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0047">47.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170328">2017. gada 28. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Rosneft</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑72/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:236">EU:C:2017:236</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0080">80.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0054"><NO.P>54.</NO.P><TXT>Šīs atšķirības patiešām var būt tikai nejaušas izmaiņas lietotajā formulējumā. Tomēr citos gadījumos tās liecina par dziļāku neatbilstību. Tās norāda uz aizvien saspringtu situāciju saistībā ar to, cik atšķirīgi LESD 267. panta trešajā daļā noteiktais <HT TYPE="ITALIC">pienākums</HT> būtu jāinterpretē, salīdzinot ar <HT TYPE="ITALIC">iespēju</HT>, kas noteikta otrajā daļā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0055"><NO.P>55.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Iespējas</HT>, kas noteikta otrajā daļā, kā arī prejudiciālo nolēmumu tiesvedības vispārējais mērķis, bez šaubām, ir palīdzēt valstu tiesām atrisināt <HT TYPE="ITALIC">konkrētas</HT> lietas, kuras ir saistītas ar ES tiesību elementiem. Šis uz attiecīgo lietu vērstais <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0030" REF.END="QE0030"/>mikromērķis<QUOT.END REF.START="QS0030" CODE="201D" ID="QE0030"/> ilgtermiņā noteikti kalpo sistēmiskākam prejudiciālo nolēmumu tiesvedības <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0031" REF.END="QE0031"/>makromērķim<QUOT.END REF.START="QS0031" CODE="201D" ID="QE0031"/>. Tas pakāpeniski veido precedentu sistēmu (vai, Tiesas valodā runājot, pastāvīgu judikatūru), kura palīdz nodrošināt ES tiesību vienveidīgu piemērošanu visā Eiropas Savienībā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0056"><NO.P>56.</NO.P><TXT>Tomēr – vai <HT TYPE="ITALIC">pienākumu</HT> uzdot prejudiciālu jautājumu var uzskatīt par vienkāršu <HT TYPE="ITALIC">iespējas</HT> uzdot prejudiciālu jautājumu paplašinājumu, centienu identificēt gadījumus, kuros kaut kas tāds, kā pamatā ir iespēja uzdot prejudiciālu jautājumu, pēkšņi kļūst par strukturālu pienākumu ar konkrētu valsts tiesnesi, kuram varētu būt <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0032" REF.END="QE0032"/>subjektīvas šaubas<QUOT.END REF.START="QS0032" CODE="201D" ID="QE0032"/> un pēkšņi rodas <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0033" REF.END="QE0033"/>objektīva nepieciešamība<QUOT.END REF.START="QS0033" CODE="201D" ID="QE0033"/> pēc Tiesas palīdzības?</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="13"?><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Izņēmumi no pienākuma</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0057"><NO.P>57.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> lieta bija saistīta ar strīdu starp vilnas importētājiem uzņēmumiem un Itālijas Veselības aizsardzības ministriju par veterinārās ekspertīzes nodevu, ko piemēro vilnai, kura tiek ievesta no valstīm, kas nav (toreizējās) Kopienas dalībvalstis. Importētāji atsaucās uz regulas noteikumu, kas aizliedz dalībvalstīm noteikt jebkādu muitas nodevai līdzvērtīgu maksājumu ievestiem dzīvnieku produktiem. Veselības aizsardzības ministrija norādīja, ka vilna nav iekļauta Līgumā un ka tādējādi regula uz to neattiecas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0058"><NO.P>58.</NO.P><TXT>Ņemot to vērā, <HT TYPE="ITALIC">Corte Suprema di Cassazione</HT> (Augstākā kasācijas tiesa, Itālija) uzdeva jautājumu par toreizējā EEK līguma 177. panta (tagad – LESD 267. pants) trešās daļas interpretāciju, būtībā vaicājot, vai pienākums vērsties Tiesā ir automātisks vai atkarīgs no tā, ka radušās pamatotas šaubas attiecībā uz interpretāciju. Pēc Veselības aizsardzības ministrijas domām, regulas interpretācija bija tik acīmredzama, ka nav iespējams šo interpretāciju apšaubīt, un tādējādi neesot vajadzības vērsties Tiesā. Attiecīgie importētāji uzskatīja, ka, tā kā jautājums par regulas interpretāciju tika ierosināts augstākajā tiesā, kuras lēmumus saskaņā ar valsts tiesību aktiem nevar pārsūdzēt, šī tiesa nevarēja atteikties no pienākuma vērsties Tiesā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0059"><NO.P>59.</NO.P><TXT>Tiesa savā spriedumā vispirms atgādināja pienākuma vērsties Tiesā mērķi, kas tika <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0034" REF.END="QE0034"/>nodibināts, lai nodrošinātu pareizu Kopienu tiesību piemērošanu un vienveidīgu interpretāciju visās dalībvalstīs [..]. Līguma 177. panta trešās daļas tiešais mērķis ir novērst atšķirības, kas Kopienas teritorijā judikatūrā varētu rasties saistībā ar Kopienu tiesībām. Tāpēc [..] šī pienākuma jēga ir jāvērtē atbilstoši šiem mērķiem [..]<QUOT.END REF.START="QS0034" CODE="201D" ID="QE0034"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0033"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19821006">1982. gada 6. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>283/81</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1982:335">EU:C:1982:335</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0007">7.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0060"><NO.P>60.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Ņemot vērā šos mērķus</HT>, Tiesa tālāk nosprieda, ka pienākums uzdot prejudiciālu jautājumu nav absolūts. Tā noteica trīs izņēmumus no pēdējās instances tiesām uzliktā pienākuma vērsties Tiesā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0061"><NO.P>61.</NO.P><TXT>Pirmkārt, pēdējās instances tiesām nav pienākuma vērsties Tiesā, lai uzdotu jautājumu par interpretāciju, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0035" REF.END="QE0035"/>ja šis jautājums <HT TYPE="ITALIC">nav būtisks</HT>, t.i., ja atbilde uz šo jautājumu, lai kāda tā arī būtu, nekādi nevarētu ietekmēt lietas atrisinājumu<QUOT.END REF.START="QS0035" CODE="201D" ID="QE0035"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0034"><P>Turpat, 10. punkts. Mans izcēlums.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0062"><NO.P>62.</NO.P><TXT>Piekrītu, ka diskusija par to, vai šis patiešām ir izņēmums no pienākuma vai drīzāk apstiprinājums tam, ka šāds pienākums nepastāv, ir pilnīgi iespējama. Ja nav (attiecīga) jautājuma par ES tiesībām, ko tad vajadzētu vai vispār varētu jautāt? Ja uzdotajam jautājumam nav nozīmes pamatlietas iznākumā, tad ne tikai nav pienākuma jautāt, bet šāds jautājums vienkārši ir nepieņemams<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0035"><P>Kā nesenu piemēru skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20200326">2020. gada 26. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Miasto Łowic</HT>z un <HT TYPE="ITALIC">Prokurator Generalny</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑558/18 un C‑563/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:234">EU:C:2020:234</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0063"><NO.P>63.</NO.P><TXT>Tomēr es domāju, ka pirmais <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0036" REF.END="QE0036"/>izņēmums<QUOT.END REF.START="QS0036" CODE="201D" ID="QE0036"/> būtu pareizi jāinterpretē tā laika kontekstā. Šī bija pirmā reize, kad Tiesa norādīja, ka, neraugoties uz LESD 267. panta trešās daļas formulējumu, būtu piemērojams tāds pats nosacījums, kāds ir minēts tā otrajā daļā. Tomēr un, iespējams, vēl svarīgāk ir tas, ka, izveidojot saikni starp šīm abām LESD 267. panta daļām, pirmais izņēmums kļuva strukturāli saistīts ar lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu konkrēto lietu un mikromērķi – palīdzēt (pirmās un pēdējās instances) valstu tiesām izšķirt konkrētu strīdu, ko izskata attiecīgā tiesa, kad rodas jautājums par ES tiesībām.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="14"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0064"><NO.P>64.</NO.P><TXT>Otrkārt, pienākums vērsties Tiesā nepastāv, ja <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0037" REF.END="QE0037"/>ierosinātais jautājums ir pēc būtības identisks ar kādu citu jautājumu, attiecībā uz kuru analoģiskā lietā jau ir sniegts prejudiciāls nolēmums<QUOT.END REF.START="QS0037" CODE="201D" ID="QE0037"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0036"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19821006">1982. gada 6. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>283/81</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1982:335">EU:C:1982:335</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0013">13.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, un situācijās, kurās <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0038" REF.END="QE0038"/>Tiesas iepriekšējos lēmumos jau ir aplūkoti izskatāmie jautājumi, neatkarīgi tās tiesvedības rakstura, kuras rezultātā tika pieņemti šie lēmumi, pat tad, ja attiecīgie jautājumi nav bijuši pilnīgi identiski<QUOT.END REF.START="QS0038" CODE="201D" ID="QE0038"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0037"><P>Turpat, 14. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0065"><NO.P>65.</NO.P><TXT>Šis otrais izņēmums, kuru sarunvalodā sauc par <HT TYPE="ITALIC">acte éclairé</HT> (to tā sauc arī citās valodās), attiecas uz situācijām, kurās Tiesa jau ir radījusi precedentu. Tas tika radīts, paplašinot tvērumu spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Da Costa</HT>, kurā Tiesa nosprieda, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0039" REF.END="QE0039"/>autoritāte interpretācijai, kas jau sniegta [..] atņem šim pienākumam [vērsties Tiesā] mērķi un tādējādi arī saturu<QUOT.END REF.START="QS0039" CODE="201D" ID="QE0039"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0038"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19630327">1963. gada 27. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Da Costa</HT> u.c.</NAME.CASE> (no <NO.CASE>28/62 līdz 30/62</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1963:6">EU:C:1963:6</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 38. lpp.).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0066"><NO.P>66.</NO.P><TXT>Treškārt, Tiesa galu galā norādīja, ka pienākums vērsties Tiesā nepastāv, ja <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0040" REF.END="QE0040"/>tas, kā pareizi piemērot [Savienības] tiesības, var būt tik acīmredzams, ka attiecībā uz ierosinātā jautājuma risinājumu nevar būt nekādu pamatotu šaubu<QUOT.END REF.START="QS0040" CODE="201D" ID="QE0040"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0039"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19821006">1982. gada 6. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>283/81</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1982:335">EU:C:1982:335</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0016">16.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Būtībā šādā veidā (iespējams) ir radies vispazīstamākais izņēmums – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0041" REF.END="QE0041"/>nekādu pamatotu šaubu<QUOT.END REF.START="QS0041" CODE="201D" ID="QE0041"/> izņēmums vai, kā to mēdz saukt citās valodās – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0042" REF.END="QE0042"/><HT TYPE="ITALIC">acte clair</HT><QUOT.END REF.START="QS0042" CODE="201D" ID="QE0042"/> izņēmums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0067"><NO.P>67.</NO.P><TXT>Tālāk Tiesa uzskaitīja vairākas prasības, par kuru izpildi valsts tiesai ir jābūt pārliecinātai, lai nonāktu pie secinājuma, ka nav nekādu pamatotu šaubu par to, kā interpretēt attiecīgo ES tiesību normu. Var diskutēt par to, vai prasība, ka attiecībā uz ierosināto jautājumu valsts tiesai ir jābūt <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0043" REF.END="QE0043"/>pārliecinātai, ka arī visu citu dalībvalstu tiesām, kā arī Tiesai tas ir tikpat acīmredzams<QUOT.END REF.START="QS0043" CODE="201D" ID="QE0043"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0040"><P>Turpat, 16. punkts.</P></NOTE>, ir viena no šīm īpašajām prasībām vai arī faktiski tā ir sava veida vispārīgs kritērijs, kas sniedz turpmākas norādes par to, kāda veida situācijās nav nekādu pamatotu šaubu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0068"><NO.P>68.</NO.P><TXT>Tomēr, pieņemot, ka tas ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0044" REF.END="QE0044"/>vispārīgs<QUOT.END REF.START="QS0044" CODE="201D" ID="QE0044"/> kritērijs, Tiesa uzskaitīja Kopienu tiesības raksturojošās papildu iezīmes, kuras valsts tiesai būtu jāpatur prātā pirms nonākšanas pie šāda secinājuma. To skaitā: i) <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0045" REF.END="QE0045"/>lai interpretētu kādu Kopienu tiesību normu, ir jāsalīdzina versijas dažādās valodās<QUOT.END REF.START="QS0045" CODE="201D" ID="QE0045"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0041"><P>Turpat, 18. punkts.</P></NOTE>; ii) <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0046" REF.END="QE0046"/>juridiskiem jēdzieniem Kopienu tiesībās un dažādajās valstu tiesībās var būt atšķirīgs saturs<QUOT.END REF.START="QS0046" CODE="201D" ID="QE0046"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0042"><P>Turpat, 19. punkts.</P></NOTE>; iii) <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0047" REF.END="QE0047"/>katra Kopienu tiesību norma ir jāskata kontekstā un jāinterpretē saskaņā ar visām Kopienu tiesību normām un to mērķiem, ņemot vērā Kopienu tiesību attīstību un stāvokli laikā, kad izskatāmā tiesību norma jāpiemēro<QUOT.END REF.START="QS0047" CODE="201D" ID="QE0047"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0043"><P>Turpat, 20. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="15"?><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">3.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Turpmākā piemērošanas prakse (šajā Tiesā)</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0069"><NO.P>69.</NO.P><TXT>Gadu gaitā nav trūcis zinātnisku<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0044"><P>Tostarp skat. it īpaši Rasmussen, H., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0048" REF.END="QE0048"/>The European Court’s Acte Clair Strategy in C.I.L.F.I.T. Or: Acte Clair, of Course! But What does it Mean?<QUOT.END REF.START="QS0048" CODE="201D" ID="QE0048"/>, 9 EL Rev. (1984), 242. lpp.; Bebr, G., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0049" REF.END="QE0049"/>The Preliminary Proceedings or Article 177 EEC – Problems and Suggestions for Improvement<QUOT.END REF.START="QS0049" CODE="201D" ID="QE0049"/>, no: Schermers, HG, u.c. (red.), <HT TYPE="ITALIC">Article 177 EEC: Experience and Problems</HT>. North‑Holland, Amsterdama, 1987, 355. lpp.; Vaughan, D., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0050" REF.END="QE0050"/>The Advocate’s View<QUOT.END REF.START="QS0050" CODE="201D" ID="QE0050"/>, no: Andenas, M., <HT TYPE="ITALIC">Article 177 References to the European Court – Policy and Practice</HT>, Butterworths, Londona, 1994, 61. lpp.; Broberg, M., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0051" REF.END="QE0051"/>Acte clair revisited: Adapting the acte clair criteria to the demands of times<QUOT.END REF.START="QS0051" CODE="201D" ID="QE0051"/>, CMLR 45, 2008, 1383. lpp.; Broberg, M., un Fenger, N., <HT TYPE="ITALIC">Preliminary References to the European Court of Justice</HT>, 2. izd., Oxford University Press, Oksforda, 2014, 240.–246. lpp.</P></NOTE> vai pat tiesu izteiktu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0045"><P>Skat., piemēram, jau valstu tiesu uzskatus: Schermers, HG, u.c. (red.), <HT TYPE="ITALIC">Article 177 EEC: Experience and Problems</HT>. North‑Holland, Amsterdama, 1987, 53.–134. lpp.; Vispārīgs ziņojums Eiropas Savienības Valsts padomju un augstāko administratīvo tiesu asociācijas 18. kolokvijam Helsinkos, 2002. gada 20. un 21. maijs, par tēmu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0052" REF.END="QE0052"/>The Preliminary Reference to the Court of Justice of the European Communities<QUOT.END REF.START="QS0052" CODE="201D" ID="QE0052"/> [<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0053" REF.END="QE0053"/>Prejudiciālais jautājums Eiropas Kopienu Tiesai<QUOT.END REF.START="QS0053" CODE="201D" ID="QE0053"/>], 28. un 29. lpp; skat. arī Wattel, P. J., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0054" REF.END="QE0054"/>Köbler, CILFIT and Welthgrove: We can't go on meeting like this<QUOT.END REF.START="QS0054" CODE="201D" ID="QE0054"/>, CMLR 41, 2004, 177. lpp.</P></NOTE> viedokļu, kuros tiek apspriests, vai <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> izņēmumi un jo īpaši punkti, kas attiecas uz <HT TYPE="ITALIC">acte clair</HT>, patiešām ir jāuzskata par prasībām, tādējādi izveidojot kontrolsarakstu pēdējās instances valstu tiesām, vai tomēr tos vairāk vajadzētu uzskatīt par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0055" REF.END="QE0055"/>vispārīgu vadības sistēmu<QUOT.END REF.START="QS0055" CODE="201D" ID="QE0055"/> vai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0056" REF.END="QE0056"/>instrumentu komplektu<QUOT.END REF.START="QS0056" CODE="201D" ID="QE0056"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0046"><P>Aizņemoties izteicienu, kuru nesen lietojis ģenerāladvokāts N. Vāls [<HT TYPE="ITALIC">N. Wahl</HT>] apvienotajās lietās <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>X un <HT TYPE="ITALIC">van Dijk</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑72/14 un C‑197/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:319">EU:C:2015:319</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0067">67.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, kas nav jāsaprot burtiski.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0070"><NO.P>70.</NO.P><TXT>Šajā ziņā nozīmīga ir pašas Tiesas turpmākā judikatūra attiecībā uz šo jautājumu. No šīs judikatūras izriet divi īpaši vērā ņemami punkti. Pirmkārt, Tiesa nekad nav skaidri pārskatījusi vai niansējusi spriedumu <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT>, lai gan vairāki ģenerāladvokāti tai ir atkārtoti ieteikuši to darīt. Otrkārt, runājot par lietām, kuras ir saistītas ar <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> kritēriju faktisku piemērošanu, varētu teikt, ka Tiesas piemērošanas prakse ir bijusi diezgan atšķirīga, it īpaši pēdējās desmitgades laikā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0071"><NO.P>71.</NO.P><TXT>Pirmkārt, lietā <HT TYPE="ITALIC">Intermodal Transports</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0047"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20050915">2005. gada 15. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Intermodal Transports</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑495/03</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2005:552">EU:C:2005:552</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> iesniedzējtiesa vēlējās noskaidrot, vai tai bija jāuzdod prejudiciālie jautājumi par kombinētās nomenklatūras (KN) interpretāciju apstākļos, kuros puse lietā par konkrētas preces klasifikāciju KN pamatojas uz muitas iestādes vērtējumu, kas ir izteikts trešai personai izsniegtā saistošā izziņā par tarifu (<HT TYPE="ITALIC">BTI</HT>) par līdzīgu preci, un ja iesniedzējtiesa domā, ka minētā saistošā izziņa par tarifu neatbilst KN? Vienkārši sakot, vai tiek uzskatīts, ka tiesa rada pamatotas šaubas apstākļos, kuros tai ir atšķirīgs juridiskais viedoklis nekā citas dalībvalsts administratīvai iestādei?</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0072"><NO.P>72.</NO.P><TXT>Tiesa noteica, ka trešais <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> izņēmums (<HT TYPE="ITALIC">acte clair</HT>) varētu tikt piemērots, neraugoties uz to, ka citas dalībvalsts administratīva iestāde ES tiesības interpretē atšķirīgi. Pēc Tiesas domām, apstāklis, ka citas dalībvalsts muitas iestāde pieņēmusi lēmumu ar šķietami atšķirīgu KN interpretāciju no tās, ko iesniedzējtiesa uzskatīja par atbilstīgu attiecībā uz precēm, kuras ir līdzīgas šajā lietā minētajai, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0057" REF.END="QE0057"/>liek šai tiesai būt īpaši uzmanīgai, izvērtējot, vai pastāv pamatotas šaubas attiecībā uz pareizu KN piemērošanu<QUOT.END REF.START="QS0057" CODE="201D" ID="QE0057"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0048"><P>Turpat, 34. punkts.</P></NOTE>. Tomēr šādas saistošas izziņas par tarifu esamība pati par sevi neliedz iesniedzējtiesai secināt, ka KN tarifu pozīciju pareiza piemērošana ir tik acīmredzama, ka nepaliek nekādas pamatotas šaubas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0049"><P>Turpat, 35. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="16"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0073"><NO.P>73.</NO.P><TXT>Otrkārt, lietā X un <HT TYPE="ITALIC">van Dijk</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0050"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150909">2015. gada 9. septembris</DATE> (<NO.CASE>C‑72/14 un C‑197/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:564">EU:C:2015:564</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> iesniedzējtiesa (<HT TYPE="ITALIC">Hoge Raad der Nederlanden</HT>) (Nīderlandes Augstākā tiesa)) jautāja, vai, neraugoties uz to, ka Nīderlandes zemākas instances tiesa ir iesniegusi lūgumu sniegt prejudiciālo nolēmumu par to pašu jautājumu, <HT TYPE="ITALIC">Hoge Raad</HT> (Augstākā tiesa) joprojām var likumīgi izlemt lietu, neuzdodot Tiesai prejudiciālus jautājumus un negaidot atbildes uz šīs zemākās instances tiesas uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0074"><NO.P>74.</NO.P><TXT>Tiesa norādīja, ka tas, ka kādas dalībvalsts zemākas instances tiesai ir šaubas par interpretāciju, neizslēdz, ka šīs pašas valsts pēdējās instances tiesai varētu būt <HT TYPE="ITALIC">acte clair</HT>. Pirmkārt, tā uzsvēra <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0058" REF.END="QE0058"/>ka tikai valsts tiesām, kuru nolēmumi saskaņā ar valsts tiesībām nav pārsūdzami tiesā, neatkarīgi un atbildīgi ir jāizvērtē, vai tas ir <HT TYPE="ITALIC">acte clair</HT> gadījums<QUOT.END REF.START="QS0058" CODE="201D" ID="QE0058"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0051"><P>Turpat, 59. punkts.</P></NOTE>. Turklāt tā lēma, ka, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0059" REF.END="QE0059"/>ciktāl apstāklis <HT TYPE="ITALIC">vien</HT>, ka zemākas instances tiesa ir uzdevusi Tiesai prejudiciālu jautājumu par tiem pašiem problēmjautājumiem kā tie, kas tika uzdoti strīdā, kuru izskata valsts tiesa, kas lemj pēdējā instancē, nenozīmē to, ka vairs nevar tikt izpildīti sprieduma [<HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT>] nosacījumi, tādējādi, lai pēdējā minētā tiesa varētu atturēties vērsties Tiesā un atrisinātu tajā uzdoto jautājumu, uzņemoties pati savu atbildību, ir jāuzskata, ka šāds apstāklis arī <HT TYPE="ITALIC">nerada</HT> pienākumu valsts augstākajai tiesai sagaidīt atbildi, kādu Tiesa sniegs uz zemākas instances tiesas uzdoto prejudiciālo jautājumu<QUOT.END REF.START="QS0059" CODE="201D" ID="QE0059"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0052"><P>Turpat, 61. punkts. Mans izcēlums.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0075"><NO.P>75.</NO.P><TXT>Treškārt, lietā <HT TYPE="ITALIC">Ferreira Da Silva e Brito</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0053"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150909">2015. gada 9. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Ferreira da Silva e Brito</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑160/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:565">EU:C:2015:565</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> prasītāji prasībā pret Portugāles valsti sakarā ar ārpuslīgumisko civiltiesisko atbildību apstrīdēja jēdziena <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0060" REF.END="QE0060"/>uzņēmējsabiedrības īpašumtiesību pāreja<QUOT.END REF.START="QS0060" CODE="201D" ID="QE0060"/> interpretāciju Direktīvas 2001/23/EK<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0054"><P>Padomes Direktīva (<DATE ISO="20010312">2001. gada 12. marts</DATE>) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="082" PAGE.FIRST="16" DATE.PUB="2001">OV 2001, L 82, 16. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE> izpratnē, ko izskatīja <HT TYPE="ITALIC">Supremo Tribunal de Justiça</HT> (Augstākā tiesa, Portugāle). Prasītāji uzskatīja, ka <HT TYPE="ITALIC">Supremo Tribunal de Justiça</HT> (Augstākā tiesa) vajadzēja izpildīt savu pienākumu vērsties Tiesā un ka tai bija jāiesniedz Tiesā jautājums par šo situāciju. Iesniedzējtiesa, kas ir zemākas instances tiesa, jautāja Tiesai, vai LESD 267. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka, ņemot vērā faktu, ka zemākas instances valsts tiesas, izskatot lietu, pieņēma pretrunīgus spriedumus, <HT TYPE="ITALIC">Supremo Tribunal de Justiça</HT> (Augstākā tiesa) bija pienākums iesniegt Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saistībā ar jēdziena <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0061" REF.END="QE0061"/>uzņēmējsabiedrības īpašumtiesību pāreja<QUOT.END REF.START="QS0061" CODE="201D" ID="QE0061"/> pareizu interpretāciju Direktīvas 2001/23 izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0076"><NO.P>76.</NO.P><TXT>Tiesa norādīja, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0062" REF.END="QE0062"/><HT TYPE="ITALIC">tas vien</HT>, ka pastāv pretrunīgi citu valsts tiesu pieņemti nolēmumi, <HT TYPE="ITALIC">nevar</HT> būt izšķirošs faktors, kas var uzlikt LESD 267. panta trešajā daļā noteikto pienākumu. Tiesa, kas izskata lietu pēdējā instancē, neraugoties uz konkrētu kādas Savienības tiesību normas interpretāciju, ko ir veikušas zemākas instances tiesas, faktiski var uzskatīt, ka interpretācija, kuru tā piedāvā sniegt minētajai tiesību normai un kura atšķiras no tās, kādu ir sniegušas minētās tiesas, ir tik acīmredzama, ka nepastāv nekādas saprātīgas šaubas<QUOT.END REF.START="QS0062" CODE="201D" ID="QE0062"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0055"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150909">2015. gada 9. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Ferreira da Silva e Brito</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑160/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:565">EU:C:2015:565</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0041">41.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0042">42.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Mans izcēlums.</P></NOTE>. Tomēr atšķirībā no lietas X un <HT TYPE="ITALIC">van Dijk</HT> un attiecībā uz pašiem lietas faktiem Tiesa uzskatīja, ka pretrunīgu judikatūras virzienu valsts mērogā dēļ un šā jēdziena interpretācijas grūtību dēļ, kas bieži vien rodas dažādās dalībvalstīs, valsts tiesai, kuras nolēmumus saskaņā ar valsts tiesību aktiem nevar pārsūdzēt, ir pienākums vērsties Tiesā, lai novērstu Savienības tiesību kļūdainas interpretācijas risku<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0056"><P>Turpat, 44 punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="17"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0077"><NO.P>77.</NO.P><TXT>Ceturtkārt, lietā <HT TYPE="ITALIC">Association France Nature Environnement</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0057"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160728">2016. gada 28. jūlijs</DATE> (<NO.CASE>C‑379/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:603">EU:C:2016:603</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> Tiesa, lai gan tā neskatīja tieši jautājumu par pamatotām šaubām, tomēr izslēdza <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> izņēmumu piemērošanu (<HT TYPE="ITALIC">in casu</HT> gan <HT TYPE="ITALIC">acte clair</HT>, gan <HT TYPE="ITALIC">acte éclairé</HT>). Šajā specifiskajā kontekstā, kad pēdējās instances tiesa paredz izmantot īpašās iespējas, kas tai ļauj nolemt saglabāt konkrētas valsts pasākuma tiesiskās sekas, kuras nav saderīgas ar ES tiesībām, Tiesa saglabāja stingru pieeju attiecībā uz pienākumu vērsties Tiesā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0078"><NO.P>78.</NO.P><TXT>Vispirms Tiesa atkārtoja <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0063" REF.END="QE0063"/><HT TYPE="ITALIC">acte clair</HT><QUOT.END REF.START="QS0063" CODE="201D" ID="QE0063"/> esamības kritērijus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0058"><P>Turpat, 48. punkts.</P></NOTE>, lai norādītu, ka, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0064" REF.END="QE0064"/>runājot par tādu lietu kā pamatlieta, tā kā, pirmkārt, jautājums par valsts tiesas iespēju laikā ierobežot noteiktas tādas valsts tiesību normas atzīšanas par prettiesisku sekas, kas ir tikusi pieņemta, neievērojot [direktīvā] paredzētos pienākumus, nav ticis izskatīts citā Tiesas spriedumā kopš [pirmā] sprieduma<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0059"><P>Spriedums, 2012. gada 28. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Inter‑Environnement Wallonie</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Terre wallonne</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑41/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:103">EU:C:2012:103</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, un, otrkārt, šāda iespēja ir izmantojama <HT TYPE="ITALIC">izņēmuma kārtā</HT>, [..] valsts tiesai, kuras nolēmumi vairs nav pārsūdzami, ir jāvēršas Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ja tai ir <HT TYPE="ITALIC">kaut mazākās šaubas</HT> par Savienības tiesību pareizu interpretāciju vai piemērošanu<QUOT.END REF.START="QS0064" CODE="201D" ID="QE0064"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0060"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160728">2016. gada 28. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Association France Nature Environnement</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑379/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:603">EU:C:2016:603</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0051">51.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0065" REF.END="QE0065"/>Konkrēti, tā kā šīs īpašās iespējas izmantošana var kaitēt Savienības tiesību pārākuma principa ievērošanai, minētā valsts tiesa no pienākuma vērsties Tiesā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā var būt atbrīvota tikai, ciktāl tā ir pārliecināta, ka par minētās ārkārtas iespējas izmantošanu nerodas nekādas saprātīgas šaubas. Turklāt šo šaubu neesamība ir jāpierāda detalizēti<QUOT.END REF.START="QS0065" CODE="201D" ID="QE0065"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0061"><P>Turpat, 52. punkts. Mans izcēlums.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0079"><NO.P>79.</NO.P><TXT>Ja šo judikatūru aplūko kopsakarā, ir vērts norādīt vismaz trīs elementus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0080"><NO.P>80.</NO.P><TXT>Pirmkārt, lai gan visās šajās lietās ir atsauce uz <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> spriedumu un dažās pat minēti tajā norādītie izņēmumi, nevienā no tām faktiski netika piemēroti <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> kritēriji. Var šķist, ka šie ir faktiskie apstākļi, kas jāpiemēro valstu tiesām. Tomēr tas nav pilnībā pareizi, jo šajās lietās patiesībā tā bija Tiesa, kura novērtēja, vai iesniedzējtiesa šādos apstākļos varēja saprātīgi izmantot <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> izņēmumus, visbiežāk – <HT TYPE="ITALIC">acte clair</HT>. Tomēr, pat ja Tiesa nepārprotami veic šāda veida novērtēšanu, šķiet, ka tā nepiemēro pašas testu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0081"><NO.P>81.</NO.P><TXT>Otrkārt, iepriekš minētā judikatūra labi parāda problēmas, kuras rodas piemērošanas praksē konceptuāla <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0066" REF.END="QE0066"/>subjektīvas‑objektīvas<QUOT.END REF.START="QS0066" CODE="201D" ID="QE0066"/> skaidrības trūkuma dēļ par to, vai pastāv pamatotas šaubas. Vai tās ir tikai subjektīvas šaubas, tas ir, valsts tiesas ieskatā radušās šaubas? Vai šīs šaubas ir subjektīvas tikai tiktāl, cik tās netiek atspēkotas ar spēcīgiem un objektīviem netiešiem pierādījumiem? Vai arī tiesnesim patiesībā subjektīvi vajadzēja saprast, ka pastāv objektīvas šaubas? Pirmās divas lietas – <HT TYPE="ITALIC">Intermodal Transports</HT> un X un <HT TYPE="ITALIC">Van Dijk</HT> – vairāk atbilst subjektīvajai un līdz ar to aizstāvības interpretācijai (galu galā tas ir valsts tiesnesis, kurš zina vislabāk). Turpretim abas pārējās lietas – <HT TYPE="ITALIC">Ferreira Da Silva e Brito</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Association France Nature Environnement</HT> – lielā mērā atbilst objektīvajai interpretācijai (ņemot vērā objektīvos apstākļus, tiesnesim būtu bijis jāzina labāk).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0082"><NO.P>82.</NO.P><TXT>Treškārt, loģiski, ka šādas testa svārstības noved pie nedaudz atšķirīgiem rezultātiem. Protams, katra lieta atšķiras faktu ziņā. Tomēr vispārīgas pieejas ziņā nav uzreiz skaidrs, kā atrast kopsaucēju, piemēram, lietās X un <HT TYPE="ITALIC">van Dijk</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Ferreira Da Silva e Brito</HT>. Varētu pieņemt, ka ir iespējamas pamatotas šaubas (un tādējādi nav <HT TYPE="ITALIC">acte clair</HT>), ja pastāv objektīvi pretrunīgi viedokļi par vienu un to pašu normu interpretāciju. Taisnība, ka, papildus pievienojot argumentus, kas<?PAGE NO="18"?> attiecas uz formālām pilnvarām vai varas dalīšanu, ir iespējams izdalīt lietu <HT TYPE="ITALIC">Intermodal Transports</HT> – pat ja dažādās tiesās vienas un tās pašas ES tiesību normas juridiskā interpretācija ir atšķirīga, tās bija <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0067" REF.END="QE0067"/>tikai<QUOT.END REF.START="QS0067" CODE="201D" ID="QE0067"/> administratīvas iestādes, nevis tiesas atziņas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0083"><NO.P>83.</NO.P><TXT>Tomēr gan lietā X un <HT TYPE="ITALIC">van Dijk</HT>, gan <HT TYPE="ITALIC">Ferreira Da Silva e Brito</HT> attiecīgās tiesas izteicās atšķirīgi par vieniem un tiem pašiem ES tiesību elementiem. Tā kā abas šīs lietas bija saistītas ar <HT TYPE="ITALIC">dažādām</HT> tiesvedībām šajās dalībvalstīs, diez vai varētu apgalvot, ka kāda no tām būtu saistīta ar zemākas instances tiesas <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0068" REF.END="QE0068"/>vienreizēju kļūdu<QUOT.END REF.START="QS0068" CODE="201D" ID="QE0068"/>, kuru var labot pēdējās instances tiesa. Vienā un tajā pašā dalībvalstī dažādās tiesvedībās tika objektīvi dažādi interpretētas vienas un tās pašas tiesību normas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0084"><NO.P>84.</NO.P><TXT>Un atkal – katrā lietā ir atšķirīgi fakti. Tādējādi varētu identificēt potenciāli būtiskas faktiskās atšķirības starp abām lietām, kas pamatotu atšķirīgu iznākumu. Iespējams, visintriģējošāk būtu apgalvot, ka, lai gan X un <HT TYPE="ITALIC">van Dijk</HT> lieta bija saistīta ar atzītu interpretācijas atšķirību <HT TYPE="ITALIC">tikai vienas un tās pašas</HT> valsts tiesību sistēmas ietvaros, <HT TYPE="ITALIC">Ferreira Da Silva e Brito</HT> lietā šī atšķirība bija ne tikai vienā dalībvalstī, bet acīmredzami arī <HT TYPE="ITALIC">visā Savienībā</HT>. Patiešām, kā Tiesa atzīmēja šajā spriedumā, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0069" REF.END="QE0069"/><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0070" REF.END="QE0070"/>uzņēmējsabiedrības īpašumtiesību pārejas<QUOT.END REF.START="QS0070" CODE="201D" ID="QE0070"/> jēdziena interpretācija lielam skaitam valsts tiesu ir radījušas daudzus jautājumus, tādējādi tās ir bijušas spiestas vērsties Tiesā. Šie jautājumi liecina ne tikai par to, ka pastāv interpretācijas grūtības, bet arī par to, ka pastāv risks, ka judikatūra Savienībā varētu būt atšķirīga<QUOT.END REF.START="QS0069" CODE="201D" ID="QE0069"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0062"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150909">2015. gada 9. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Ferreira da Silva e Brito</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑160/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:565">EU:C:2015:565</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0043">43.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0085"><NO.P>85.</NO.P><TXT>Vai patiešām Tiesas nolūks bija pēkšņi sākt interpretē <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> spriedumu gramatiski, proti, ka attiecībā uz konkrēto jautājumu valsts tiesai ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0071" REF.END="QE0071"/>jābūt pārliecinātai, ka arī <HT TYPE="ITALIC">visu citu</HT> dalībvalstu tiesām, kā arī Tiesai tas ir tikpat acīmredzams<QUOT.END REF.START="QS0071" CODE="201D" ID="QE0071"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0063"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19821006">1982. gada 6. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>283/81</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1982:335">EU:C:1982:335</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0016">16.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Mans izcēlums.</P></NOTE> tādā mērā, ka <HT TYPE="ITALIC">vienā un tajā pašā</HT> dalībvalstī tiek izslēgti pretrunīgi spriedumi par ES tiesību jautājumiem? Interesanti, ka šāda interpretācija ir iespējama. Neraugoties uz to, tajā ir paslēpts ļoti svarīgs priekšnoteikums, proti, ka attiecīgo valstu augstākajām tiesām ir pienākums <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0072" REF.END="QE0072"/>sakārtot procesus savā valstī<QUOT.END REF.START="QS0072" CODE="201D" ID="QE0072"/> un vienādot valsts judikatūru. Tikai tad, ja dalībvalstīs būtu interpretācijas atšķirības, rastos pienākums vērsties Tiesā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0064"><P>Tomēr šajā jautājumā skat. ģenerāladvokāta N. Vāla secinājumus apvienotajās lietās <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>X un <HT TYPE="ITALIC">van Dijk</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑72/14 un C‑197/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:319">EU:C:2015:319</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0068">68.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0086"><NO.P>86.</NO.P><TXT>Tomēr fakts ir un paliek fakts, ka kopumā nav viegli saskaņot šajā sadaļā izklāstīto Tiesas jaunāko judikatūru. Šis fakts ir rosinājis daudzu zinātnieku spekulācijas par to, vai Tiesa klusējot ir mazinājusi <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> spriedumā minētos <HT TYPE="ITALIC">acte clair</HT> kritērijus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0065"><P>Skat., piemēram, Kornezov, A., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0073" REF.END="QE0073"/>The New Format of the <HT TYPE="ITALIC">Acte Clair</HT> Doctrine and its Consequences<QUOT.END REF.START="QS0073" CODE="201D" ID="QE0073"/>, CMLR, 53. sēj., 2016, 1317. lpp.; Limante, A., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0074" REF.END="QE0074"/>Recent Developments in the Acte Clair Case Law of the EU Court of Justice: Towards a more Flexible Approach<QUOT.END REF.START="QS0074" CODE="201D" ID="QE0074"/>, JCMS, 54. sēj., 2016, 1384. lpp.; Gervasoni, S., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0075" REF.END="QE0075"/>CJUE et cours suprêmes: repenser les termes du dialogue des juges?<QUOT.END REF.START="QS0075" CODE="201D" ID="QE0075"/> AJDA, 2019, 150. lpp.</P></NOTE>. Izskatās, ka arī atsevišķas valstu tiesas to ir sapratušas tāpat<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0066"><P>Skat., piemēram, <HT TYPE="ITALIC">Ústavní soud</HT> (Konstitucionālā tiesa, Čehijas Republika) spriedumu, <DATE ISO="20180911">2018. gada 11. septembris</DATE>, Lieta Nr. II.ÚS 3432/17 (ECLI:CZ:US:2018:2.US.<DATE ISO="34320117">3432.17.1</DATE>). Šajā lietā <HT TYPE="ITALIC">Ústavní soud</HT> (Konstitucionālā tiesa), atkārtoti atsaucoties uz spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Ferreira Da Silva e Brito</HT>, pretēji tās iepriekšējai judikatūrai atteicās sodīt <HT TYPE="ITALIC">Nejvyšší soud</HT> (Čehijas Republikas Augstākā tiesa) vispārēji atzītu kļūdu neuzdot prejudiciālu jautājumu situācijā, kurā par vienu un to pašu ES tiesību jautājumu Čehijas Republikā <HT TYPE="ITALIC">ietvaros</HT> bija pieņemti pretrunīgi spriedumi. Kritiski izvērtējot, skat., piemēram, Malenovský J., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0076" REF.END="QE0076"/>Protichůdné zájmy v řízení o předběžné otázce a její důsledky<QUOT.END REF.START="QS0076" CODE="201D" ID="QE0076"/>, <HT TYPE="ITALIC">Právní rozhledy</HT>, C.H. Beck, 6/2019, 191. lpp.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0087"><NO.P>87.</NO.P><TXT>Kopumā es teiktu, ka izklāstītās tiesu prakses atšķirības jau <HT TYPE="ITALIC">pašas par sevi</HT> pamato Tiesas (virspalātas) iejaukšanos, lai izskaidrotu, kāds tieši šobrīd ir LESD 267. panta trešajā daļā noteiktā pienākuma vērsties Tiesā tvērums un iespējamie izņēmumi no šī pienākuma.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="19"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">C.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Ar CILFIT spriedumu saistītās problēmas</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0088"><NO.P>88.</NO.P><TXT>Šajā sadaļā centīšos vērst uzmanību uz problēmām (C), kurām, manuprāt, būtu jāvirza sprieduma <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> atkārtota aplūkošana, kas minēta nākamajā sadaļā (D). Šīs problēmas esmu iedalījis četrās kategorijās: tās, kas ir <HT TYPE="ITALIC">konceptuālas</HT> un ir klātesošas un būtiskas spriedumā <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> jau no paša sākuma (1); tās, kas attiecas uz <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> kritēriju izpildāmību (2); tās, kas ir saistītas ar <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> kritēriju <HT TYPE="ITALIC">sistēmisko</HT> neatbilstību citiem ES tiesvedību un tiesību aizsardzības līdzekļiem (3), un visbeidzot tās, kas ir radušās vēlāk ES tiesību <HT TYPE="ITALIC">attīstības</HT> un ES tiesu sistēmas dēļ (4).</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Konceptuālās problēmas</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0089"><NO.P>89.</NO.P><TXT>Sākotnējā sprieduma <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> projektā un struktūrā ir vairākas nepilnības. Tāpēc <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> kritēriji jau no paša sākuma bija konceptuāli problemātiski.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0090"><NO.P>90.</NO.P><TXT>Pirmkārt un galvenokārt, pastāv – kā es to sauktu – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0077" REF.END="QE0077"/><HT TYPE="ITALIC">Hoffmann‑Laroche‑CILFIT</HT> neatbilstība<QUOT.END REF.START="QS0077" CODE="201D" ID="QE0077"/>. Vienkārši sakot, <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> izņēmumu loģika neatbilst <HT TYPE="ITALIC">Hoffmann‑Laroche</HT> spriedumā minētā pienākuma uzdot prejudiciālo jautājumu būtībai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0091"><NO.P>91.</NO.P><TXT>Kopš sprieduma <HT TYPE="ITALIC">Hoffmann‑Laroche</HT> 1977. gadā Tiesa turpināja uzstāt, ka pienākuma vērsties Tiesā mērķis ir novērst, ka kādā dalībvalstī tiek iedibināta tāda judikatūra, kas ir atšķirīga no citas valsts, kā arī Tiesas judikatūras<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0067"><P>Skat. šo secinājumu 51. punktu.</P></NOTE>. Šāda pienākuma vērsties Tiesā loģika ir skaidri <HT TYPE="ITALIC">strukturāla</HT> un vērsta uz vienveidīgu <HT TYPE="ITALIC">interpretāciju</HT> visā Eiropas Savienībā. Tā pamatideja un būtība šķiet <HT TYPE="ITALIC">objektīva</HT>, koncentrējoties uz judikatūru kopumā, ne tikai uz konkrēto lietu, kas tiek izskatīta iesniedzējtiesā: valstu judikatūrā (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0078" REF.END="QE0078"/>la jurisprudence<QUOT.END REF.START="QS0078" CODE="201D" ID="QE0078"/>; <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0079" REF.END="QE0079"/>die Rechtsprechung<QUOT.END REF.START="QS0079" CODE="201D" ID="QE0079"/>; <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0080" REF.END="QE0080"/>guirisprudenza<QUOT.END REF.START="QS0080" CODE="201D" ID="QE0080"/>; vai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0081" REF.END="QE0081"/>rechtspraak<QUOT.END REF.START="QS0081" CODE="201D" ID="QE0081"/>, kā tā tolaik tika saukta citās ES oficiālajās valodās), nedrīkst būt atšķirības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0068"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19770524">1977. gada 24. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Hoffmann‑Laroche</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>107/76</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1977:89">EU:C:1977:89</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0005">5.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0092"><NO.P>92.</NO.P><TXT>Tomēr apmēram piecus gadus vēlāk, kad spriedumā <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> tika noteikti izņēmumi no šā pienākuma, loģika, kas bija pamatā šiem izņēmumiem, galvenokārt bija koncentrēta uz <HT TYPE="ITALIC">konkrēto</HT> lietu un <HT TYPE="ITALIC">subjektīvu</HT> tiesas vilcināšanos šajā <HT TYPE="ITALIC">specifiskajā</HT> lietā. Vienīgais reālais izņēmums, kurā tiek ņemti vērā strukturālie vai sistēmiskie apsvērumi un kurš liek valsts tiesnesim paskatīties plašāk par konkrēto lietas dokumentāciju, ir izņēmums, kas attiecas uz <HT TYPE="ITALIC">acte éclairé</HT>: precedenta esamība. Turpretim pirmais izņēmums (jautājuma atbilstības apstiprinājums) ir saistīts vienīgi ar konkrēto lietu. Svarīgākais, ka <HT TYPE="ITALIC">acte clair</HT> izņēmums tiek uzskatīts par tādu elementu kombināciju, kas attiecas uz individuālu lietu, no kuriem daži ir objektīvi un vispārīgi, bet lielākā daļa ir subjektīvi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0093"><NO.P>93.</NO.P><TXT>Manuprāt, tieši tur ir patiesā problēma. Parasti varētu gaidīt, ka izņēmumi no pienākuma atspoguļo šā pienākuma vispārējo loģiku un mērķi. Savā ziņā tiem vajadzētu simbolizēt, kā saka sakāmvārdā, tās pašas monētas otru pusi. Tomēr izņēmumi ir faktiski atrauti no pienākuma, kurš tiem būtu jānodrošina. Patiešām, lai arī spriedumā <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> tika izteikta vēlme sekot <HT TYPE="ITALIC">Hoffmann‑Laroche</HT> sprieduma mērķiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0069"><P>Skat. šo secinājumu 59. un 60. punktu.</P></NOTE>, izņēmumi tik un tā tika skaidroti, balstoties uz ļoti atšķirīgu loģiku.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0094"><NO.P>94.</NO.P><TXT>Otrkārt un starp citu, trešā izņēmuma (<HT TYPE="ITALIC">acte clair</HT>) ģenealoģija šķietami apstiprina šaubas par šīs atšķirīgās juridiskās transplantācijas sistēmisko piemērotību. Lietā <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> Tiesa būtībā ņēma vērā atbildētāja un, šķiet, arī iesniedzējtiesas argumentus un formulēja tos kā savus, proti, attiecīgās regulas interpretācija bija <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0082" REF.END="QE0082"/>tik acīmredzama, ka nav iespējams šo interpretāciju<?PAGE NO="20"?> apšaubīt, [tādējādi novēršot vajadzību] vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu<QUOT.END REF.START="QS0082" CODE="201D" ID="QE0082"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0070"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19821006">1982. gada 6. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>283/81</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1982:335">EU:C:1982:335</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0003">3.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Savā spriedumā Tiesa šo pieeju lielā mērā nostiprināja, lai gan papildinot to ar nedaudz kvalificējošu vārdu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0083" REF.END="QE0083"/>pamatotas<QUOT.END REF.START="QS0083" CODE="201D" ID="QE0083"/>, lai raksturotu interpretācijas šaubu veidu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0095"><NO.P>95.</NO.P><TXT>Fakts, ka šis izņēmums izrietēja no konkrētā strīda konteksta, pats par sevi nav problemātisks. Apšaubāmāks elements ir franču doktrīnas, kura tika izstrādāta ļoti atšķirīgā kontekstā un ar citu mērķi, pārnesamība uz <HT TYPE="ITALIC">sui generis</HT> ES veida tiesvedībām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0071"><P>Šajā ziņā skat. ģenerāladvokāta F. Kapotorti [<HT TYPE="ITALIC">F. Capotorti</HT>] secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>283/81</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1982:267">EU:C:1982:267</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), kur viņš, kritiski izskaidroja Francijas <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0084" REF.END="QE0084"/><HT TYPE="ITALIC">acte clair</HT> teorijas<QUOT.END REF.START="QS0084" CODE="201D" ID="QE0084"/> izcelsmi un pēc tam arī atteicās vadīties no Itālijas konstitucionālajām tiesībām (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0085" REF.END="QE0085"/>acīmredzama nebūtiskuma<QUOT.END REF.START="QS0085" CODE="201D" ID="QE0085"/> tests), lai noteiktu pienākuma vērsties Tiesā tvērumu saskaņā ar ES tiesību aktiem.</P></NOTE>. Tas, kas bija pazīstams kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0086" REF.END="QE0086"/><HT TYPE="ITALIC">acte clair</HT> teorija<QUOT.END REF.START="QS0086" CODE="201D" ID="QE0086"/>, Francijas tiesībās tika piemērots dažādos kontekstos, it īpaši lietās, kuras bija saistītas ar Līgumu interpretāciju. Lai gan principā par Līgumu interpretāciju bija atbildīgs tikai ārlietu ministrs (valsts tiesām tika vienkārši uzticēta šīs interpretācijas piemērošana attiecīgajā lietā), Francijas tiesas balstījās uz šo teoriju, lai nostiprinātu tiesu interpretācijas pilnvaras, tādējādi kaitējot izpildvaras īstenošanai<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0072"><P>Par Francijas tiesu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0087" REF.END="QE0087"/><HT TYPE="ITALIC">acte clair</HT><QUOT.END REF.START="QS0087" CODE="201D" ID="QE0087"/> praksi kopumā – skat., piemēram, Lagrange, M., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0088" REF.END="QE0088"/>Cour de justice européenne et tribunaux nationaux – La théorie de “ l’acte clair »: pomme de discorde ou trait d’union?<QUOT.END REF.START="QS0088" CODE="201D" ID="QE0088"/>, <HT TYPE="ITALIC">Gazette du Palai</HT>s, <DATE ISO="19710319">1971. gada 19. marts</DATE>, Nr. 76.–78., 1. lpp.; ES tiesību īpašajā kontekstā skat., piemēram, Lesguillons, H., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0089" REF.END="QE0089"/>Les juges français et l’article 177<QUOT.END REF.START="QS0089" CODE="201D" ID="QE0089"/>, <HT TYPE="ITALIC">Cahiers de droit européen</HT> 4, 1968, 253. lpp.</P></NOTE>. No 1964. gada <HT TYPE="ITALIC">Conseil d'État</HT> (Valsts padome, Francija) šo teoriju sāka piemērot pienākuma vērsties Tiesā kontekstā, lai to kvalificētu sev par labu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0073"><P>Francijas <HT TYPE="ITALIC">Conseil d’État</HT> (Valsts padome) <DATE ISO="19640619">1964. gada 19. jūnija</DATE> spriedums <HT TYPE="ITALIC">Société des pétroles Shell‑Berre</HT>, Nr.°47007, pazīstams kā pirmais spriedums, kurā <HT TYPE="ITALIC">Conseil d'État</HT> (Valsts padome) piemēroja <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0090" REF.END="QE0090"/><HT TYPE="ITALIC">acte clair</HT> teoriju<QUOT.END REF.START="QS0090" CODE="201D" ID="QE0090"/> attiecībā uz ES tiesībām.</P></NOTE>. Iespējams, vēloties kontrolēt to, kā valstī tiek īstenota <HT TYPE="ITALIC">acte clair</HT> prakse, Tiesa pati pieņēma un pārnesa uz ES tiesisko sistēmu instrumentu, kura izcelsmes sistēmā tam bija ļoti atšķirīga funkcija.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0096"><NO.P>96.</NO.P><TXT>Treškārt, pat ja varētu domāt, ka šādas starpfunkcionālas juridiskas transplantācijas patiešām ir iespējamas, neapdraudot pacienta (saņēmēja) veselību, ir un paliek fakts, ka tam, kas tika pārnests uz (toreizējo Kopienas) tiesību sistēmu, bija vienkārši cita funkcija. <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> izņēmumi, it īpaši <HT TYPE="ITALIC">acte clair</HT> izņēmums, palika koncentrēti uz jebkādu pamatotu šaubu neesamību par <HT TYPE="ITALIC">iznākumu konkrētā lietā</HT>. Valoda bija viens no elementiem pareizas ES tiesību interpretācijas un piemērošanas nodrošināšanai konkrētajā lietā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0097"><NO.P>97.</NO.P><TXT>Tomēr prasība pārbaudīt tiesību pareizu piemērošanu katrā konkrētā lietā nav viegls uzdevums. Šādu ideālu ir ļoti grūti sasniegt pat valstu sistēmās, kuras pēc būtības ir <HT TYPE="ITALIC">hierarhiskas</HT>, balstoties uz konkrēto lēmumu plašu un individuālu pareizības uzraudzību, un kurās augstākas instances tiesas katru gadu pārskata tūkstošiem – vai drīzāk desmitiem tūkstošu – lēmumu. Tomēr šāda ideāla un sistēmiska loģika ir sveša <HT TYPE="ITALIC">koordinētākām</HT> tiesu pārvaldes sistēmām, kuras lielā mērā balstītas uz precedentu spēku un kurās vienam atsevišķam precedentam var būt liela ietekme<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0074"><P>Skat. Damaška, M.R., <HT TYPE="ITALIC">The Faces of Justice and State Authority: A Comparative Approach to the Legal Process</HT>. Yale University Press, 1986, 16. lpp.</P></NOTE>. Manuprāt, tas, cik tuvu pašreizējā ES tiesību tiesu sistēma ir minētajam koordinētajam ideālam, varētu būt apspriežams. Bet tā noteikti ir pilnīgi atšķirīga no iepriekšējā hierarhiskā modeļa.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0098"><NO.P>98.</NO.P><TXT>Visbeidzot, <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> izņēmumiem no pienākuma vērsties Tiesā ir tendence kliedēt atšķirību starp ES tiesību interpretāciju un piemērošanu, uzsverot pareizu uzdevumu sadalījumu saskaņā ar LESD 267. pantu. Ja tas, kas ir jākonstatē, ir apstāklis, ka nav nekādu pamatotu šaubu par pareizu ES tiesību piemērošanu konkrētajā lietā, lai rastos izņēmums no pienākuma vērsties Tiesā, tad kur, vismaz aptuveni, ir robeža starp šīs Tiesas un valstu tiesu uzdevumiem?</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="21"?><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Izpildāmība</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0099"><NO.P>99.</NO.P><TXT>Nav vajadzības atsākt diskusijas par to, vai <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> kritēriji, it īpaši tie, kuri attiecas uz jebkādu pamatotu šaubu neesamību par pareizu ES tiesību interpretāciju un piemērošanu konkrētajā gadījumā (<HT TYPE="ITALIC">acte clair</HT> izņēmums), ir uzskatāmi par kontrolsarakstu vai tie vienkārši ir instrumentu kopums. Realitātē tie nedarbojas ne šādi, ne tādi. Ja tie ir uzskatāmi par kontrolsarakstu, tad to nav iespējams pārbaudīt. Ja tie ir instrumentu kopums, tad problēma pēc būtības kļūst selektīva attiecībā uz to, kurš rīks būtu jāizmanto konkrētā lietā. Šī pēdējā problēma pēc tam kļūst acīmredzami nopietna pienākuma vērsties Tiesā iespējamās izpildes stadijā – kā gan, ja nepastāv skaidri kritēriji, šo pienākumu varētu izpildīt tā, lai šī izpilde nebūtu patvaļīga?</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0100"><NO.P>100.</NO.P><TXT>Vairāki ģenerāladvokāti jau iepriekš ir izteikušies par to, ka kritēriji nav izpildāmi. Turklāt intriģējoši ir arī tas, ka nedz valstu tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesa (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0091" REF.END="QE0091"/>ECT<QUOT.END REF.START="QS0091" CODE="201D" ID="QE0091"/>), nedz arī tiesas, kas faktiski izpilda pienākumu uzdot prejudiciālu jautājumu, šos kritērijus nepiemēro.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0101"><NO.P>101.</NO.P><TXT>Pirmkārt, sākot ar vispārzināmo ģenerāladvokāta F. Dž. Džeikobsa [<HT TYPE="ITALIC">F. G. Jacobs</HT>] vilcināšanos attiecībā uz dažiem sieviešu apģērbiem un to klasificēšanu muitas nolūkos par pidžamām, vairāki mani izglītotie priekšgājēji ir kritizējuši praktiskās grūtības, kuras ir saistītas ar <HT TYPE="ITALIC">acte clair</HT> izņēmumu. Lietā <HT TYPE="ITALIC">Wiener</HT> ģenerāladvokāts F. Dž. Džeikobs noraidīja viedokli, saskaņā ar kuru <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0092" REF.END="QE0092"/>[<HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT>] spriedums būtu jāuzskata par tādu, kas pieprasa valsts tiesām pārbaudīt jebkuru Kopienas pasākumu visās Kopienas oficiālajās valodās [..]. Daudzās lietās tas ietvertu nesamērīgu slogu valstu tiesām<QUOT.END REF.START="QS0092" CODE="201D" ID="QE0092"/>, norādot, ka būtu diezgan dīvaini prasīt valstu tiesām izmantot metodi, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0093" REF.END="QE0093"/>kuru pati Tiesa izmanto reti<QUOT.END REF.START="QS0093" CODE="201D" ID="QE0093"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0075"><P>Ģenerāladvokāta F. Dž. Džeikobsa secinājumi lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Wiener SI</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑338/95</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1997:352">EU:C:1997:352</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0065">65.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Bet skat. ģenerāladvokāta A. Ticano [<HT TYPE="ITALIC">A. Tizzano</HT>] secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Lyckeskog</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑99/00</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2002:108">EU:C:2002:108</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0075">75.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Viņš arī norādīja, ka gadījumā, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0094" REF.END="QE0094"/>ja [<HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT>] spriedums tiktu interpretēts šauri, tad visām pēdējās instances tiesām būtu jāuzdod visi jautājumi par Kopienas tiesībām [..]<QUOT.END REF.START="QS0094" CODE="201D" ID="QE0094"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0076"><P>Ģenerāladvokāta F. Dž. Džeikobsa secinājumi lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Wiener SI</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑338/95</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1997:352">EU:C:1997:352</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0058">58.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0102"><NO.P>102.</NO.P><TXT>Ģenerāladvokāte K. Štiksa‑Hakla [<HT TYPE="ITALIC">C. Stix‑Hackl</HT>] savos secinājumos lietā <HT TYPE="ITALIC">Intermodal Transports</HT> nosprieda, ka prasība valsts tiesām izskatīt toreizējo Kopienas tiesību normu visās Kopienas oficiālajās valodās <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0095" REF.END="QE0095"/>uzliktu valsts tiesām praktiski nepanesamu slogu<QUOT.END REF.START="QS0095" CODE="201D" ID="QE0095"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0077"><P><REF.DOC.ECR><NO.CASE>C‑495/03</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2005:215">EU:C:2005:215</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0099">99.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>. Viņasprāt, <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> kritērijus nevar izmantot kā tādu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0096" REF.END="QE0096"/>instrukciju rokasgrāmatas veidu [..], kas stingri jāievēro<QUOT.END REF.START="QS0096" CODE="201D" ID="QE0096"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0078"><P>Turpat, 100. punkts.</P></NOTE>. Ģenerāladvokāts D. Ruiss‑Harabo [<HT TYPE="ITALIC">D. Ruiz‑Jarabo</HT>] savos secinājumos lietā <HT TYPE="ITALIC">Gaston Schul</HT> uzsvēra nepieciešamību pilnībā pārskatīt spriedumu <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT>, norādīdams, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0097" REF.END="QE0097"/>paredzētais tests laikā, kad tas tika noteikts, nebija īstenojams, bet 2005. gada apstākļos ir kļuvis bezjēdzīgs<QUOT.END REF.START="QS0097" CODE="201D" ID="QE0097"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0079"><P>Ģenerāladvokāta D. Ruisa‑Harabo Kolomera secinājumi lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Gaston Schul Douane‑expediteur</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑461/03</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2005:415">EU:C:2005:415</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0052">52.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Ģenerāladvokāts N. Vāls savos secinājumos lietā X un <HT TYPE="ITALIC">van Dijk</HT> centās uzsvērt, cik svarīga ir pēdējās instances valstu tiesām piemītošā rīcības brīvība, lai izvērtētu, vai ir radies pienākums vērsties Tiesā, ierosinot, ka <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> kritēriji jāuzskata par instrumentu kopumu, un izsakot viedokli, ka tad, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0098" REF.END="QE0098"/>ja pēdējās instances valsts tiesa ir pietiekami pārliecināta par savu interpretāciju, lai pati uzņemtos atbildību (un, iespējams, vainu) par ES tiesību jautājuma atrisināšanu bez Tiesas palīdzības, tai vajadzētu būt likumīgām tiesībām šādi rīkoties<QUOT.END REF.START="QS0098" CODE="201D" ID="QE0098"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0080"><P>Apvienotās lietas <REF.DOC.ECR><NO.CASE>C‑72/14 un C‑197/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:319">EU:C:2015:319</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0069">69.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="22"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0103"><NO.P>103.</NO.P><TXT>Es nedomāju, ka ir nepieciešams atkārtot argumentus, kurus jau tik daiļrunīgi izteikuši minētie ģenerāladvokāti, vai pierādīt, kāpēc un kā <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> kritēriji, aplūkoti nominālizteiksmē pa vienam, ir pilnīgi neizpildāmi. Kā ģenerāladvokāts N. Vāls jau ir atbilstoši un atjautīgi formulējis, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0099" REF.END="QE0099"/>iespēja sastapties ar <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0100" REF.END="QE0100"/>patiesu<QUOT.END REF.START="QS0100" CODE="201D" ID="QE0100"/> <HT TYPE="ITALIC">acte clair</HT> situāciju labākajā gadījumā šķistu diezgan nereāla<QUOT.END REF.START="QS0099" CODE="201D" ID="QE0099"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0081"><P>Turpat, 62. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0104"><NO.P>104.</NO.P><TXT>Vienkārši sakot, <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> kritērijus attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">acte clair</HT> izņēmuma konstatēšanu neizbēgami apgrūtina jau iepriekš izvirzītā konceptuālā problēma<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0082"><P>Skat. šo secinājumu 81. punktu.</P></NOTE>. No vienas puses, ir zināma daļa nenosakāmā – un tādējādi nepārskatāmā – <HT TYPE="ITALIC">subjektīvisma</HT>: valsts tiesām jābūt <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0101" REF.END="QE0101"/>pārliecinātām<QUOT.END REF.START="QS0101" CODE="201D" ID="QE0101"/>, ka jautājums ir ne tikai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0102" REF.END="QE0102"/>vienlīdz acīmredzams arī citu dalībvalstu tiesām un Tiesai<QUOT.END REF.START="QS0102" CODE="201D" ID="QE0102"/>, bet arī <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0103" REF.END="QE0103"/>nepieciešams lietas izlemšanai<QUOT.END REF.START="QS0103" CODE="201D" ID="QE0103"/>, un tām ir jābūt subjektīvām <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0104" REF.END="QE0104"/>pamatotām šaubām<QUOT.END REF.START="QS0104" CODE="201D" ID="QE0104"/>. No otras puses, <HT TYPE="ITALIC">objektīvi</HT> izteiktie elementi ir vienkārši nesasniedzami, vismaz mūsu mirstīgajiem valstu tiesnešiem, kuriem nav Dvorkina radītā tiesneša Herkulesa īpašību, laika un resursu (lai salīdzinātu (visu) valodu versijas; interpretētu katru ES tiesību normu, ņemot vērā ES tiesības kopumā, vienlaikus pilnībā pārzinot tās attīstības stāvokli tajā dienā, kad šis noteikums tiek interpretēts).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0105"><NO.P>105.</NO.P><TXT>Otrkārt un diezgan saprotami, ņemot vērā iepriekšējo punktu, ka pēdējās instances valsts tiesas, pārbaudot trešo izņēmumu no pienākuma vērsties Tiesā, diez vai konsekventi un sistemātiski piemēro <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> kritērijus attiecībā uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0105" REF.END="QE0105"/><HT TYPE="ITALIC">acte clair</HT><QUOT.END REF.START="QS0105" CODE="201D" ID="QE0105"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0083"><P>Salīdzinājumam skat., piemēram, dažādus valstu ziņojumus Eiropas Savienības Valsts padomju un augstāko administratīvo tiesu asociācijas 18. kolokvijam Helsinkos, 2002. gada 20. un 21. maijs, par tēmu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0106" REF.END="QE0106"/>The Preliminary Reference to the Court of Justice of the European Communities<QUOT.END REF.START="QS0106" CODE="201D" ID="QE0106"/> [<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0107" REF.END="QE0107"/>Prejudiciālais jautājums Eiropas Kopienu Tiesai<QUOT.END REF.START="QS0107" CODE="201D" ID="QE0107"/>] (http://www.aca‑europe.eu/index.php/en/colloques‑top‑en/240-18th‑colloquium‑in‑helsinki‑from‑20‑to‑<DATE ISO="20020521">21‑may‑2002</DATE>); Izpētes piezīme Nr. 19/004, 2019. gada maijs, sastādījusi Tiesas Bibliotēkas, pētniecības un dokumentācijas ģenerāldirekcija attiecībā uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0108" REF.END="QE0108"/>Application of the Cilfit case‑law by national courts or tribunals against whose decisions there is no judicial remedy under national law<QUOT.END REF.START="QS0108" CODE="201D" ID="QE0108"/>; vai Fenger, N., un Broberg, M., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0109" REF.END="QE0109"/>Finding Light in the Darkness: On The Actual Application of the <HT TYPE="ITALIC">Acte Clair</HT> Doctrine<QUOT.END REF.START="QS0109" CODE="201D" ID="QE0109"/>, <HT TYPE="ITALIC">Yearbook of European Law</HT>, 30. sēj., Nr. 1, 2011, 180. lpp.</P></NOTE>. Noteikti ir gadījumi, kuros pēdējās instances valstu tiesas ir atsaukušās uz <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> spriedumu. Tomēr tas nenozīmē, ka minētajā spriedumā izklāstītie kritēriji, it īpaši specifiskās prasības attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">acte clair</HT> esamību, faktiski tiktu piemēroti paši par sevi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0084"><P>Galu galā tas noved pie jēdziena <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0110" REF.END="QE0110"/>nepastāv nekādas pamatotas šaubas<QUOT.END REF.START="QS0110" CODE="201D" ID="QE0110"/> izmantošanas, bet ar mainītu tā saturu. Skat., piemēram, Kiprā – Anotato Dikastirio (Augstākā tiesa), <HT TYPE="ITALIC">Cypra Limited</HT> pret <HT TYPE="ITALIC">Kipriakis Dimokratias</HT>, apelācijas tiesvedība 78/2009, <DATE ISO="20130615">2013. gada 15. jūnijs</DATE> (pienākums vērsties Tiesā pastāv tikai tad, ja attiecīgais ES tiesību jautājums nav <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0111" REF.END="QE0111"/>brīvs no šaubām<QUOT.END REF.START="QS0111" CODE="201D" ID="QE0111"/>); savukārt Anglijas tiesībās tika ieviests nedaudz vieglāks tests nekā prasība par to, lai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0112" REF.END="QE0112"/>nebūtu nekādu pamatotu šaubu<QUOT.END REF.START="QS0112" CODE="201D" ID="QE0112"/>: skat. <HT TYPE="ITALIC">O'Byrne</HT> pret <HT TYPE="ITALIC">Aventis Pasteur SA</HT> [2008] UKHL 34 (House of Lords), 23. punkts (nav nepieciešams vērsties Tiesā, ja attiecīgās tiesību normas interpretācija <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0113" REF.END="QE0113"/>acīmredzami pārsniedz saprātīgu argumentu robežas<QUOT.END REF.START="QS0113" CODE="201D" ID="QE0113"/>), un R. (par <HT TYPE="ITALIC">Buckinghamshire CC</HT> piemērošanu) pret <HT TYPE="ITALIC">Secretary of State for Transport</HT> [2014], UKSC 3 (<HT TYPE="ITALIC">Supreme Court</HT>), 127. punkts (nav nepieciešams vērsties Tiesā, ja attiecīgās tiesību normas interpretācija <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0114" REF.END="QE0114"/>jānosaka neapstrīdami<QUOT.END REF.START="QS0114" CODE="201D" ID="QE0114"/>).</P></NOTE>. Ir gadījumi, kuros valstu tiesas aizstāj <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> kritērijus ar saviem kritērijiem un standartiem. Piemēram, Francijas augstākās tiesas bieži uzskata, ka pienākums vērsties Tiesā rodas, ja ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0115" REF.END="QE0115"/>nopietnas grūtības<QUOT.END REF.START="QS0115" CODE="201D" ID="QE0115"/> interpretēt ES tiesības, tādējādi padarot pienākumu vērsties Tiesā par daudz elastīgāku salīdzinājumā ar to, kas izriet no <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> sprieduma burta un gara<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0085"><P>Skat., piemēram, <HT TYPE="ITALIC">Conseil d’État</HT> (Valsts padome), 1e/6e SSR, spriedums, 2014. gada 26. februāris, Nr. 354603, ECLI:FR:XX:2014:354603.<DATE ISO="20140226">20140226</DATE>; <HT TYPE="ITALIC">Cour de cassation</HT> (Kasācijas tiesa), 1e civ., spriedums, <DATE ISO="20180711">2018. gada 11. jūlijs</DATE>, Nr. 17-18177, ECLI:FR:CCASS:2018:C100737. Lai gan pirmā tiesa parasti balstās uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0116" REF.END="QE0116"/>nopietnu grūtību<QUOT.END REF.START="QS0116" CODE="201D" ID="QE0116"/> kritēriju, otrā izmanto arī citus kritērijus.</P></NOTE>. Līdzīgi arī citas augstākas instances tiesas, lai pamatotu pienākumu vērsties Tiesā, ir koncentrējušās uz ierosinātā jautājuma būtību neatkarīgi no tā, vai pastāv šaubu par interpretāciju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0086"><P>Ja lieta rada <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0117" REF.END="QE0117"/>vispārīgās intereses jautājumus par interpretāciju<QUOT.END REF.START="QS0117" CODE="201D" ID="QE0117"/> (Cypriot Anotato Diskastirio Kyprou (Augstākā Tiesa), <HT TYPE="ITALIC">Proedros Tis Demokratias</HT> pret <HT TYPE="ITALIC">Vouli Ton Antiprosopon</HT>, apelācijas tiesvedība 5/2016, <DATE ISO="20170405">2017. gada 5. aprīlis</DATE>), vai ja lietā ir jautājums par interpretāciju, nevis par ES tiesību piemērošanu (Maltese Qorti tal‑Appell (Apelācijas tiesa) spriedums, <DATE ISO="20070626">2007. gada 26. jūnijs</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">GIE Pari Mutuel Urbain (PMU)</HT> pret <HT TYPE="ITALIC">Bell Med Ltd &amp; Computer Aided Technologies Ltd</HT> (224/2006/1)).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="23"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0106"><NO.P>106.</NO.P><TXT>Treškārt, ir dažas dalībvalstis, kurās atbilstību pienākumam vērsties Tiesā pārbauda konstitucionālās tiesas ar individuālu konstitucionālo sūdzību, tādējādi izmantojot tiesības uz likumā noteiktu tiesu vai taisnīgu tiesu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0087"><P>Salīdzinošam pārskatam skat. jau Solar, N., <HT TYPE="ITALIC">Vorlagepflichtverletzung mitgliedstaatlicher Gerichte und ihre Sanierung</HT>, Neuer Wissenschaftlicher Verlag, Vīne, 2004, vai Warnke, M., <HT TYPE="ITALIC">Die Vorlagepflicht nach Art. 234 Abs. 3 EGV in der Rechtsprechungpraxis des BVerfG im Vergleich zu den Verfassungsgerichtsbarkeit der EG‑Mitgliedstaaten</HT>, Peter Lang, Frankfurte, 2004. Nesenākam piemēram skat. atsevišķus valstu pārskatus no: Coutron, L. (red.), <HT TYPE="ITALIC">L’obligation de renvoi préjudiciel à la Cour de justice: une obligation sanctionnée</HT>?, Bruylant, Brisele, 2014, vai atsevišķus rakstus 2015. gada īpašajā numurā, <HT TYPE="ITALIC">German Law Journal</HT>, 16/6.sēj., it īpaši Lacchi, C., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0118" REF.END="QE0118"/>Review by Constitutional Courts of the Obligation of National Courts of Last Instance to Refer a Preliminary Question to the Court of Justice of the EU<QUOT.END REF.START="QS0118" CODE="201D" ID="QE0118"/>, 1663. lpp.</P></NOTE>. Tomēr šajās sistēmās pieņemtā vispārējā mēraukla faktiski ir daudz mazāk apgrūtinoša nekā <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> spriedumā minētā, jo tā ir saistīta ar acīmredzami nepārliecinošu vai patvaļīgu ES tiesību interpretāciju, bieži vien to skatot kopā ar pienākumu pienācīgi pamatot iemeslu, kāpēc vēršanās Tiesā nebija nepieciešama<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0088"><P>Ilustrācijai skat., piemēram, Vācijā – <HT TYPE="ITALIC">Bundesverfassungsgericht</HT> (Federālā konstitucionālā tiesa) rīkojums, <DATE ISO="20180509">2018. gada 9. maijs</DATE> – 2 BvR 37/18; Spānijā – <HT TYPE="ITALIC">Tribunal Constitucional</HT> (Konstitucionālā tiesa), <DATE ISO="20040419">2004. gada 19. aprīlis</DATE>, STC 58/2004 (ECLI:ES:TC:2004:58); Čehijā – <HT TYPE="ITALIC">Ústavní soud</HT> (Konstitucionālā tiesa), 2009. gada 8. janvāris, Nr. II. ÚS 1009/08; Horvātijā – <HT TYPE="ITALIC">Ustavni sud Republike Hrvatske</HT> (Horvātijas Republikas Konstitucionālā tiesa) spriedums Nr. U‑III‑2521/2015, <DATE ISO="20161213">2016. gada 13. decembris</DATE>; Slovākijā – <HT TYPE="ITALIC">Ústavný súd</HT> (Konstitucionālā tiesa) spriedums, <DATE ISO="20120418">2012. gada 18. aprīlis</DATE>, Nr. II. ÚS 140/2010; Slovēnijā – <HT TYPE="ITALIC">Ustavno sodišče</HT> (Konstitucionālā tiesa) lēmums Nr. Up‑1056/<DATE ISO="20131111">11</DATE>, <DATE ISO="20131121">2013. gada 21. novembris</DATE>, ECLI:SI:USRS:2013:Up.1056.11.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0107"><NO.P>107.</NO.P><TXT>Var šķist, ka valstu konstitucionālajām tiesām ir jāpārskata pienākums vērsties Tiesā saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu atbilstoši saviem <HT TYPE="ITALIC">valsts</HT> standartiem un konstitucionalitātes un pamattiesību aizsardzības jēdzieniem. Tā patiešām ir taisnība attiecībā uz to, vai attiecīgo valsts tiesību identificēšana <HT TYPE="ITALIC">per se</HT> (tiesības uz likumā noteiktu tiesu, taisnīgu tiesu, pienācīgu tiesas procesu vai jebko citu) tiks garantēta valsts tiesību sistēmā. Attiecībā uz iekšējo mērauklu tas ir citādi, proti, ir īpašie nosacījumi, saskaņā ar kuriem ir jāiesniedz lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu. Attiecībā uz pēdējo jautājumu ir loģiski pieņemt, ka valstu konstitucionālās normās par to netiek runāts. Taču, kad runa ir par pienākuma efektīvu izpildi, šķiet, ka realitātē neviena no valstu konstitucionālajām tiesām nav akceptējusi <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> spriedumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0108"><NO.P>108.</NO.P><TXT>Ceturtkārt, ECT atsaucas uz <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> kritērijiem, pārskatot lietas, kurās pēdējās instances valstu tiesas nav iesniegušas Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0119" REF.END="QE0119"/>ECPAK<QUOT.END REF.START="QS0119" CODE="201D" ID="QE0119"/>) 6. panta (Tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu) 1. punktu. Piemēram, lietā <HT TYPE="ITALIC">Dhahbi</HT> pret Itāliju ECT konstatēja ECPAK 6. panta 1. punkta pārkāpumu, jo valsts tiesa nebija pamatojusi tās atteikumu uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu. Tā norādīja, ka Itālijas Kasācijas tiesa nav atsaukusies uz prasītāja lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, nav paskaidrojusi iemeslus, kādēļ tā uzskatīja, ka ierosinātais prejudiciālais jautājums neattaisno tā uzdošanu Tiesai, kā arī nav atsaukusies uz tās judikatūru<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0089"><P>ECT spriedums, <DATE ISO="20140408">2014. gada 8. aprīlis</DATE>, CE:ECHR:2014:0408JUD001712009, 33. punkts. Attiecībā uz jaunākajiem pārkāpumu atklājumiem skat., piemēram, ECT spriedumu, <DATE ISO="20190416">2019. gada 16. aprīlis</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Baltic Master</HT> pret Lietuvu, CE:ECHR:2019:0416JUD005509216, 36.–38. punkts; ECT spriedumu, 2020. gada 13. februāris, <HT TYPE="ITALIC">Sanofi Pasteur</HT> pret Franciju, CE:ECHR:2020:0213JUD002513716, 81. punkts.</P></NOTE>. Tomēr citās lietās ECT uzskatīja, ka īss pamatojums par atteikumu iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pietiekams, ja valsts tiesa jau citā sava sprieduma daļā ir secinājusi, ka šāds lūgums ir lieks<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0090"><P>ECT spriedums, <DATE ISO="20180424">2018. gada 24. aprīlis</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Baydar</HT> pret Nīderlandi, CE:ECHR:2018:0424JUD005538514, 43. punkts.</P></NOTE>. ECT ir arī nospriedusi, ka gadījumos, kad pēdējās instances valsts tiesa atsakās uzdot vai nav uzdevusi prejudiciālu jautājumu, šai tiesai ir jāpamato šis atteikums, ņemot vērā Tiesas judikatūrā paredzētos izņēmumus. Tajā jo īpaši jānorāda iemesli, kādēļ tā uzskata, ka jautājums nav būtisks, neatkarīgi no tā, vai Tiesa jau ir interpretējusi attiecīgo ES tiesību normu vai pareiza ES tiesību piemērošana ir tik acīmredzama, ka nav nekādu pamatotu šaubu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0091"><P>ECT spriedumi, <DATE ISO="20110920">2011. gada 20. septembris</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Ullens de Schooten</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Rezabek</HT> pret Beļģiju CE:ECHR:2011:0929JUD000398907 un Nr. 38353/07, 62. punkts, un <DATE ISO="20120410">2012. gada 10. aprīlis</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Vergauwen</HT> u.c. pret Beļģiju, CE:ECHR:2012:0410JUD00483204, 89. un 90. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="24"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0109"><NO.P>109.</NO.P><TXT>Kopumā, lai gan ECT īstenotā pārskatīšana atsaucas uz <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> nolēmumu, tās uzmanības centrā joprojām ir valsts tiesas lēmumā neuzdot prejudiciālu jautājumu minētā argumentācija. Tādējādi, lieki neskarot saturu un pavisam noteikti neveicot sīku izpēti par nekādu pamatotu šaubu neesamību, ko patiesībā prasa <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> spriedums, ECT pārskata, vai pēdējās instances valsts tiesas ir pienācīgi paskaidrojušas, kāpēc tās uzskata, ka <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> kritēriji ir izpildīti, pašai nepārbaudot būtību, vai tas patiešām tā ir.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0110"><NO.P>110.</NO.P><TXT>Kopumā jebkādu pamatotu pamatnostādņu trūkums attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> kritēriju loģiku vai piemērošanu atspoguļojas ne tikai iepriekšējo ģenerāladvokātu gadu gaitā izteiktajā (pārsteidzoši saskanīgajā) kritikā. Tas pats izriet arī no vienkārša fakta, ka no tiem, kuriem ir uzdots piemērot šo pienākumu, un it īpaši tiem, kuri to patiešām izpilda, šķiet, ka neviens neievēro Tiesas pamatnostādnes. Manuprāt, tas nav tāpēc, ka tie tādā vai citādā veidā neņemtu vērā Tiesas teikto. Drīzāk tas ir dabisks pašsaglabāšanās mehānisms. <HT TYPE="ITALIC">Impossibilium nulla est obligatio</HT>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">3.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">ES tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmiskā saskaņotība</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0111"><NO.P>111.</NO.P><TXT>Ir vēl viens arguments, kāpēc <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> spriedumu ir nepieciešams aplūkot vēlreiz – ES tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmiskā, horizontālā saskaņotība. Īsi sakot, <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> kritēriji ir pat dīvaini atdalīti no pašu ES tiesību līdzekļiem, kas nodrošina, ka tiek izpildīts pienākums uzdot prejudiciālo jautājumu saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0112"><NO.P>112.</NO.P><TXT>Protams, pašlaik pusēm nav pieejams īpašs ES tiesību aizsardzības līdzeklis, kuru tās varētu lūgt, ja tās uzskata, ka ir pārkāptas viņu tiesības uz lietas iesniegšanu Tiesā saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0092"><P>1975. gadā ziņojumā Tiesa ierosināja radīt piemērotu korektīvo pasākumu toreizējā EEK 177. panta pārkāpumiem, vai nu ar pušu pamatlietā tiešu pieteikumu Tiesai, vai ar obligātu prasību par pienākumu neizpildi, vai, galu galā, ar prasību par zaudējumu atlīdzību pret attiecīgo valsti, kura piedalās nelabvēlīgi ietekmētās puses tiesvedībā (Ziņojums par Eiropas Savienību. Eiropas Kopienu biļetens (Pielikums Nr. 9/75, 18. lpp.)).</P></NOTE>. Tās ir loģiskas sekas Tiesas neatlaidīgajam uzskatam, ka pusēm pamatlietā nav automātisku tiesību attiecībā uz lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanu, jo LESD 267. pants nav uzskatāms par tiesību aizsardzības līdzekli, kas pieejams pusēm lietā, kuru izskata valsts tiesa<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0093"><P>Šajā sakarā skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130718">2013. gada 18. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Consiglio Nazionale dei Geologi</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑136/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:489">EU:C:2013:489</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0028">28.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>. Ņemot vērā (līdz šim izveidojušos) stingro valstu konstitucionālo tiesību judikatūru<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0094"><P>Izklāstīts šo secinājumu 106. punktā.</P></NOTE>, kā arī ECT judikatūru<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0095"><P>Skat. šo secinājumu 108. un 109. punktu.</P></NOTE>, saskaņā ar kuru, ja tiek izpildīti pienākuma vērsties Tiesā (objektīvie) kritēriji, tad pusēm šajās tiesvedībās ir (subjektīvās) tiesības uz lietas nodošanu Tiesai, kas ir saistītas ar viņu tiesībām uz taisnīgu lietas izskatīšanu, tomēr jānorāda, ka tā varbūt nav vienīgā iespējamā pieeja<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0096"><P>Šajā ziņā skat., piemēram, Baquero Cruz, J., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0120" REF.END="QE0120"/>The Preliminary Rulings Procedure: Cornerstone or Broken Atlas?<QUOT.END REF.START="QS0120" CODE="201D" ID="QE0120"/>, no: Baquero Cruz, J., <HT TYPE="ITALIC">What’s Left of the Law of Integration? Decay and Resistance in European Union Law</HT>, Oxford University Press, 2018, 64. un 65. lpp.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0113"><NO.P>113.</NO.P><TXT>Tā kā nepastāv <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0121" REF.END="QE0121"/>tiešs<QUOT.END REF.START="QS0121" CODE="201D" ID="QE0121"/> tiesību aizsardzības līdzeklis, pienākuma vērsties Tiesā saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu iespējamā izpilde, iespējams, var būt vai nu valsts atbildība, vai prasība par pārkāpumu. Tomēr tieši tur šie jautājumi kļūst sarežģīti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0114"><NO.P>114.</NO.P><TXT>Pirmkārt, kopš <HT TYPE="ITALIC">Köbler</HT> lietā pasludinātā sprieduma pastāv iespēja saņemt kompensāciju par kaitējumu, kas nodarīts, valsts tiesai pārkāpjot individuālās tiesības pēdējās instances tiesas nolēmumā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0097"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20030930">2003. gada 30. septembris</DATE> (<NO.CASE>C‑224/01</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2003:513">EU:C:2003:513</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0036">36.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Lai šāda prasība būtu veiksmīga, pārkāptā tiesību noteikuma mērķim ir jāpiešķir tiesības privātpersonām, pārkāpumam ir jābūt pietiekami būtiskam un jāpastāv tiešai<?PAGE NO="25"?> cēloņsakarībai starp valsts pienākuma pārkāpumu un kaitējumu, kas nodarīts cietušajam. Valsts atbildību par kaitējumu, kas nodarīts ar valsts pēdējās instances tiesas nolēmumu, reglamentē tādi paši nosacījumi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0098"><P>Skat., piemēram, spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20030930">2003. gada 30. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Köbler</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑224/01</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2003:513">EU:C:2003:513</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0051">51.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0052">52.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160728">2016. gada 28. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Tomášová</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑168/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:602">EU:C:2016:602</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0022">22.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0023">23.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190729">2019. gada 29. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Hochtief Solutions Magyarországi Fióktelepe</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑620/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:630">EU:C:2019:630</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0035">35.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0036">36.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0115"><NO.P>115.</NO.P><TXT>Tomēr ir divas problēmas. Pirmām kārtām, tā kā LESD 267. panta trešā daļa nav norma, kuras <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0122" REF.END="QE0122"/>mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām<QUOT.END REF.START="QS0122" CODE="201D" ID="QE0122"/>, neatbilstība pienākumam vērsties Tiesā <HT TYPE="ITALIC">pati par sevi</HT> nevar izraisīt valsts atbildību. Otrām kārtam, neatkarīgi no tā <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> kritērijiem nav nekādas nozīmes, lai novērtētu, vai ir pārkāptas citas ES tiesību normas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0099"><P>Lai gan tie varētu būt piemērojami – šajā sakarā skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20030930">2003. gada 30. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Köbler</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑224/01</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2003:513">EU:C:2003:513</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0118">118.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, vismaz, objektīvi runājot. Standarts šādās situācijās ir piemērojamo tiesību <HT TYPE="ITALIC">acīmredzams pārkāpums</HT>, kas var izraisīt <HT TYPE="ITALIC">pietiekami būtisku pārkāpumu</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0100"><P>Tajā pienākuma vērsties Tiesā neizpilde var būt tikai viens no faktoriem, kas jāņem vērā. Skat., piemēram, spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20030930">2003. gada 30. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Köbler</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑224/01</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2003:513">EU:C:2003:513</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0055">55.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160728">2016. gada 28. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Tomášová</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑168/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:602">EU:C:2016:602</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0025">25.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190729">2019. gada 29. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Hochtief Solutions Magyarországi Fióktelepe</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑620/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:630">EU:C:2019:630</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0042">42.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0116"><NO.P>116.</NO.P><TXT>Otrkārt, LESD 258. pantā ir paredzēta tiesvedība saistībā ar pienākumu neizpildi. Tas, kas daudzus gadus bija iespējams tikai teorētiski<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0101"><P>Iepriekšējās norādes bija <DATE ISO="20031209">2003. gada 9. decembra</DATE> spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/Itālija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑129/00</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2003:656">EU:C:2003:656</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) un <DATE ISO="20091112">2009. gada 12. novembra</DATE> spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/Spānija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑154/08</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:695">EU:C:2009:695</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>). Abos gadījumos procedūra pārsvarā attiecās uz valsts tiesību vai administratīvās prakses nesaderību ar citiem ES tiesību materiāliem noteikumiem. Tomēr jo īpaši pēdējā lietā bija diezgan skaidrs, ka <HT TYPE="ITALIC">Tribunal Supremo</HT> (Augstākā tiesa, Spānija) ir vainojama par to, ka tā nav uzdevusi prejudiciālo jautājumu (skat. it īpaši minētā sprieduma 124.–126. punktu).</P></NOTE>, pilnībā tika īstenots 2018. gadā. Lietā Komisija/Francija<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0102"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20181004">2018. gada 4. oktobris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Francija <HT TYPE="ITALIC">(Advance payment)</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑416/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:811">EU:C:2018:811</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> Tiesa sava sprieduma rezolutīvajā daļā konstatēja, ka dalībvalsts ir pārkāpusi ES tiesības, <HT TYPE="ITALIC">konkrēti</HT> tāpēc, ka pēdējās instances tiesa (<HT TYPE="ITALIC">ne reizi</HT>) neuzdeva Tiesai prejudiciālo jautājumu, lai izpildītu tai noteikto pienākumu vērsties Tiesā saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu situācijā, kurā attiecīgo ES tiesību materiālo noteikumu interpretācija nebija tik acīmredzama, ka nebūtu nekādu šaubu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0117"><NO.P>117.</NO.P><TXT>Nonākot pie šāda secinājuma, Tiesa balstījās uz <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> spriedumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0103"><P>Turpat, 110. punkts.</P></NOTE> vai vismaz uz tā vispārīgo prasību par nekādu pamatotu šaubu neesamību. Tiesa vispirms norādīja, ka <HT TYPE="ITALIC">Conseil d'État</HT> (Valsts padome) izvēlējās atkāpties no iepriekšējā Tiesas sprieduma saistībā ar Apvienotās Karalistes tiesību aktiem, pamatojoties uz to, ka attiecīgā Apvienotās Karalistes shēma atšķiras no Francijas shēmas, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0123" REF.END="QE0123"/>kaut arī tā nebija pārliecināta, ka tās pamatojums Tiesai būs tikpat acīmredzams<QUOT.END REF.START="QS0123" CODE="201D" ID="QE0123"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0104"><P>Turpat, 111. punkts.</P></NOTE>. Tādējādi Tiesa nosprieda, ka <HT TYPE="ITALIC">Conseil d'État</HT> (Valsts padome) lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu neesamība divos tās spriedumos <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0124" REF.END="QE0124"/>lika šai tiesai pieņemt šajos spriedumos risinājumu, kas ir balstīts uz LESD 49. panta un 63. panta noteikumu interpretāciju, kura atšķiras no šī sprieduma, kas nozīmē, ka tad, kad <HT TYPE="ITALIC">Conseil d'État</HT> (Valsts padome) pieņēma lēmumu, nevarēja izslēgt pamatotu šaubu esamību par šo interpretāciju<QUOT.END REF.START="QS0124" CODE="201D" ID="QE0124"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0105"><P>Turpat, 112. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0118"><NO.P>118.</NO.P><TXT>Attiecībā uz pēdējo spriedumu ir jāņem vērā trīs elementi. Pirmkārt, tiesvedībās par valsts pienākumu neizpildi neapšaubāmi pašai Tiesai bija jāpiemēro <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> spriedums. Tomēr šajā spriedumā Tiesa tikai norādīja, ka <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> spriedumā ir noteikts vispārīgs kritērijs, neapsverot un nepiemērojot nevienu no konkrētajiem kritērijiem. Aizdomīgi, ka nav ne tikai diskusiju par<?PAGE NO="26"?> potenciāli pretrunīgiem spriedumiem šajā jautājumā, kas rastos citu dalībvalstu pēdējās instances tiesās vai pat citās Francijas tiesās, bet nav arī pašas Tiesas iepriekšējas judikatūras par šo jautājumu, izņemot vienu precedentu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0119"><NO.P>119.</NO.P><TXT>Otrkārt, šāds <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0125" REF.END="QE0125"/>striktāka <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> sprieduma<QUOT.END REF.START="QS0125" CODE="201D" ID="QE0125"/>, vismaz tā gara, faktisks apstiprinājums ne visai labi saskan ar jaunāko Tiesas judikatūru šajā pašā jautājumā, kas īpaši atspoguļots iepriekš apspriestajos spriedumos X un <HT TYPE="ITALIC">van Dijk</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Ferreira Da Silva e Brito</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0106"><P>Skat. šo secinājumu 73.–86. punktu.</P></NOTE>. Kaut arī viegls pieskāriens bija kā jaunā prakse, it īpaši lietā X un <HT TYPE="ITALIC">van Dijk</HT>, šis vieglais pieskāriens atkal pēkšņi pārvērtās par stingru tvērienu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0120"><NO.P>120.</NO.P><TXT>Treškārt, viss šis, iespējams, dažiem dalībniekiem atstās nedaudz rūgtu pēcgaršu gandrīz neattaisnojamas selektivitātes veidā par to, kas faktiski tiek piemērots un izpildīts, kā arī kāpēc un kā notiek šī piemērošana un izpilde. Tas nekādā gadījumā neliecina par to, ka Komisijai nebūtu pilnīga rīcības brīvība, lemjot par to, vai tā cels prasību saskaņā ar LESD 258. pantu, kā tas patiešām ir pastāvīgajā judikatūrā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0107"><P>Skat. spriedumu, 1989. gada 14. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Star Fruit</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>247/87</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1989:58">EU:C:1989:58</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0011">11.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tā mērķis arī nav apstrīdēt lietas Komisija/Francija iznākumu – protams, ja <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> spriedums tagad ir jāuztver nopietni, tad tiešām bija pamatotas šaubas par ES tiesību pareizu piemērošanu lietā Komisija/Francija<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0108"><P>Jau spriežot pēc tā, ka viens un tas pats tiesiskais jautājums nebija acīmredzams arī <HT TYPE="ITALIC">pašam</HT> Conseil d’État (Valsts padome) <HT TYPE="ITALIC">iesniedzējtiesnesim tajā pašā tiesvedībā</HT>. Skat. ģenerāladvokāta M. Vatelē [<HT TYPE="ITALIC">M. Wathelet</HT>] secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/Francija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑416/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:626">EU:C:2018:626</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0056">56.</REF.NP.ECR>, <REF.NP.ECR REF="NP0081">81.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0099">99.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0121"><NO.P>121.</NO.P><TXT>Problēma ir citur – vispārējas (horizontālas) saskaņotības trūkums, sodot pienākumu vērsties Tiesā saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu kā ES tiesību jautājumu. Pašas Tiesas judikatūra, noteikti – pati jaunākā, par šā pienākuma apjomu šķiet neatbilstoša nesen (atkārtoti) atklātajai šā pienākuma piespiedu izpildei saskaņā ar LESD 258. pantu un pilnībā atdalīta no valsts atbildības. Vai tiem tomēr nevajadzētu būt viena un tā paša pienākuma lūgt prejudiciālu nolēmumu dažādiem aspektiem saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu?</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">4.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">ES tiesību un tiesu sistēmas attīstība</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0122"><NO.P>122.</NO.P><TXT>Es nedomāju, ka ir nepieciešams ilgāk kavēties pie acīmredzamā, proti, cik daudz Eiropas Savienība ir mainījusies pēdējo 40 gadu laikā. Ja neskaita vienu nesenu izņēmumu, dalībvalstu skaits tajā ir nepārtraukti pieaudzis. Tāpat ir pieaudzis oficiālo valodu un to tiesu skaits, kuras var vērsties Tiesā. Pašlaik pašu ES tiesību darbības joma un plašums ir vienkārši nepārspējams. Pēc iekšējā tirgus izveides un ne mazāk kā piecu secīgu Līgumu grozījumu pabeigšanas ir jau grūti atrast jomu, kurā nebūtu pieejami ES tiesību akti vai kur Tiesas sniegtā palīdzība par interpretāciju nebūtu vajadzīga. Šie faktori rada pārsteidzoši daudz jaunu lūgumu sniegt prejudiciālo nolēmumu, lai gan tiesu resursi Tiesā nav neierobežoti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0123"><NO.P>123.</NO.P><TXT>Neraugoties uz to, visā šajā izmaiņām bagātajā tiesību aktu ainavā nekustīgi stāv sen aizgājušas ēras Titāns – <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> spriedums – pieprasot, lai pēdējās instances tiesas uzdotu prejudiciālos jautājumus visos gadījumos, kad pastāv jebkādas pamatotas šaubas. Es nedomāju, ka<?PAGE NO="27"?> ir nepieciešams iet cauri visām sistēmiskajām izmaiņām pa vienai, lai parādītu, kā tās maina ievades konfigurāciju <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> sprieduma loģikai<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0109"><P>Šajā ziņā nevaru nepievienoties maniem izglītotajiem priekšgājējiem, norādot, ka, pat ja pieņemtu, ka <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> spriedums tā izveidošanas laikā bija dzīvotspējīgs, <HT TYPE="ITALIC">quod non</HT>, tas noteikti neizturēja laika pārbaudi: skat. ģenerāladvokāta D. Ruisa‑Harabo Kolomera secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Gaston Schul Douane‑expediteur</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑461/03</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2005:415">EU:C:2005:415</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0052">52.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī ģenerāladvokāta F. Dž. Džeikobsa secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Wiener SI</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑338/95</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1997:352">EU:C:1997:352</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0059">59.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0060">60.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tā vietā es nobeigumā gribētu norādīt uz citu, dziļāku jautājumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0124"><NO.P>124.</NO.P><TXT>Tā kā vide ir mainījusies un sistēma ir pilnīgāka, ir mainījusies arī prejudiciālo nolēmumu tiesvedības būtība. Šī tiesvedība, kas sākotnēji tika iecerēta kā vienlīdzīgu partnerattiecību un tiesu iestāžu sadarbība, pakāpeniski un diezgan neizbēgami ir izveidojusies par sadarbību, kurā lielāks uzsvars tiek likts uz precedentu veidošanu sistēmiskas vienveidības nolūkā. Protams, joprojām pastāv <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0126" REF.END="QE0126"/>palīdzības<QUOT.END REF.START="QS0126" CODE="201D" ID="QE0126"/> un <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0127" REF.END="QE0127"/>partnerības<QUOT.END REF.START="QS0127" CODE="201D" ID="QE0127"/> valoda, taču ilglaicīgāki un rūpīgāki sistēmas novērotāji būs pamanījuši, ka pakāpeniski tiek ieviesti vairāki vertikāli elementi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0125"><NO.P>125.</NO.P><TXT>Tas liek lielāku uzsvaru uz Tiesas nolēmumu makro (jeb publisko) mērķi, nodrošinot tiesību vienveidīgu interpretāciju un turpmāko attīstību. Protams, joprojām ir un vienmēr būs konkrētās lietas un tiesvedības mikro (jeb privātā) dimensija. Tomēr, vēl jo vairāk, <HT TYPE="ITALIC">a fortiori</HT> tādā tiesvedībā kā prejudiciālo nolēmumu tiesvedība, kurā fakti un konkrētā lieta ir jāatrisina iesniedzējtiesai, fokuss iziet ārpus konkrētajiem lietas materiāliem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0126"><NO.P>126.</NO.P><TXT>Runājot par vēl vienu sistēmisko paralēli – ar nesen ieviesto Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58.a pantu tika izveidots filtrēšanas mehānisms pārsūdzībai dažās jomās, sākot no Vispārējās tiesas līdz Tiesai. Šādas pārsūdzības neizskata jautājumu pēc būtības, ja vien Tiesa neizlemj, ka tai vajadzētu drīkstēt to darīt, jo tā izvirza <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0128" REF.END="QE0128"/>jautājumu, kas ir būtisks attiecībā uz Savienības tiesību vienotību, konsekvenci vai attīstību<QUOT.END REF.START="QS0128" CODE="201D" ID="QE0128"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0110"><P>Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES, Euratom) 2019/629 (<DATE ISO="20190417">2019. gada 17. aprīlis</DATE>), ar ko groza 3. protokolu par Eiropas Savienības Tiesas statūtiem (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="111" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2019">OV 2019, L 111, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>. Ja šādi apsvērumi ir pamatoti attiecībā uz tiešajām prasībām, kuru ietvaros Eiropas Savienības Tiesa ir vienīgā ekskluzīvā tiesa, un līdz ar to tiesvedība abās ES tiesās galvenokārt ir katras konkrētās lietas izlemšana, vai šāda loģika nebūtu piemērojama <HT TYPE="ITALIC">a fortiori</HT> attiecībā uz prejudiciāliem nolēmumiem?</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0127"><NO.P>127.</NO.P><TXT>Visbeidzot, tiesu sistēmas pilnveidošanās nozīmē arī tās sastāvdaļu pilnveidošanos. Mūsdienās valstu tiesas daudz labāk pārzina ES tiesības kopumā un jo īpaši prejudiciālo nolēmumu tiesvedību. Protams, atsevišķi izņēmumi ir un vienmēr būs. Tomēr, metaforiski izsakoties, nevajadzētu ļaut potenciālajam (nepakļāvīgajam) kokam aizēnot (pakļāvīgo) mežu. Pēdējās instances valstu tiesas, it īpaši tās, kuru strukturālais uzdevums ir nodrošināt vienotību un vienveidīgu tiesību piemērošanu attiecīgajā tiesā, ir bijuši privileģēti Tiesas partneri, identificējot lietas ar strukturālu nozīmi ES tiesiskajā kārtībā. Vai savstarpējai uzticībai (bieži vien drīzāk apgalvotajai, nekā pastāvošajai) nevajadzētu būt vienlīdz svarīgai arī vertikāli?</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0128"><NO.P>128.</NO.P><TXT>Tas, ka pēdējās instances valsts tiesas spēj iesaistīties prejudiciālo nolēmumu tiesvedībā, manuprāt, pašlaik izpaužas diezgan neparasti – proti, tādā veidā, ka tās neievēro <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> spriedumu. Lai cik ķecerīgi tas arī neizklausītos, praktizējot savaldību un rīcības brīvību, kas nav saderīga ar Tiesas noteiktajiem kritērijiem <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> spriedumā, pēdējās instances valstu tiesas patiesībā parāda ļoti labu sistēmas patiesās būtības izpratni. Varam tikai iedomāties apgriezto scenāriju, kurā (dažām) pēdējās instances valstu tiesām būtu jāpieņem labā kareivja Šveika<?PAGE NO="28"?> pieeja<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0111"><P>Labais kareivis Šveiks ir intriģējošs čehu literārais varonis, kas pazīstams <HT TYPE="ITALIC">inter alia</HT> ar neskaitāmajām bezjēdzīgas paklausības postošā spēka izpausmēm. Šveiks, ievērojot visus viņa priekšnieku izdotos rīkojumus burtiski, nekad neapšaubot to saturu un nepielāgojot apstākļiem, strauji sagrauj Austroungārijas armijas operācijas Pirmajā pasaules karā. Daudzo izdevumu vidū skat. Hašek, J., <HT TYPE="ITALIC">The Good Soldier Svejk and His Fortunes in the World War</HT>, Penguin Classics, 2005.</P></NOTE> un visām tajās izskatāmajām lietām patiešām jāpiemēro <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> spriedums burtiski. Tiesas ikgadējā lietu pārskatā beigās tiktu pēkšņi pievienotas vēl vairākas nulles, un sistēma īsā laikā sabruktu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">5.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Starpposma kopsavilkums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0129"><NO.P>129.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> spriedums ir bijis problemātisks ne tikai tā izpildāmības ziņā, bet galvenokārt (vai visupirms) tas ir ticis kļūdaini konceptualizēts. <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> izņēmumu būtība nesakrīt ar <HT TYPE="ITALIC">Hoffmann‑Laroche</HT> lietā noteikto pienākumu vērsties Tiesā, kura izpilde tai bija jānodrošina. Pienākumu, kas tika noteikts, lai nodrošinātu vienveidīgu judikatūras interpretāciju visā Savienībā, nevar pakļaut subjektīvām šaubām par ES tiesību pareizu piemērošanu konkrētajā gadījumā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0130"><NO.P>130.</NO.P><TXT>Visi pārējie šajā sadaļā izklāstītie jautājumi daļēji ir šīs konceptuālās neatbilstības sekas, vienlaikus pievienojot tām vēl savas problēmas. Tādējādi <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> kritērijus nepiemēro ne pati Tiesa, ne valstu tiesas, tostarp arī tās valsts vai starptautiskās tiesas, kuras tos faktiski izpilda. <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> kritēriji arī joprojām nav saistīti ar citām ES tiesību metodēm, kā izpildīt pēdējās instances tiesu pienākumu vērsties Tiesā. Savā ziņā šādi apsvērumi nav pārsteidzoši – tā kā <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> spriedumu (tāds, kāds tas ir pašreiz) nav iespējams saprātīgi īstenot, ir jāievieš citi kritēriji.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">D.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Priekšlikums</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0131"><NO.P>131.</NO.P><TXT>Pēc manām domām, Tiesai vispirms vajadzētu atkārtoti apstiprināt pienākuma vērsties Tiesā saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu mērķi un tvērumu, kā tas jau ir norādīts spriedumā lietā <HT TYPE="ITALIC">Hoffmann‑Laroche</HT>. Tomēr otrais solis būtu <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> sprieduma atkārtota aplūkošana, lai iespējamie izņēmumi atbilstu šim pienākumam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0132"><NO.P>132.</NO.P><TXT>Spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Hoffmann‑Laroche</HT> ir norādīts, ka pienākuma iesniegt prejudiciālo jautājumu mērķis ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0129" REF.END="QE0129"/>novērst to, ka kādā dalībvalstī rodas judikatūra, kas nav saderīga ar Savienības tiesību normām<QUOT.END REF.START="QS0129" CODE="201D" ID="QE0129"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0112"><P>Skat. šo secinājumu 51. punktu.</P></NOTE>. Ievērojot šo loģiku, var izdalīt trīs aspektus. Pirmkārt, ir jāsasniedz vienveidīga interpretācija, nevis pareiza piemērošana. Otrkārt, ir jāpievērš uzmanība judikatūrai kopumā, nevis katras konkrētās lietas iznākuma pareizībai. Treškārt, tas attiecas uz judikatūras atšķirībām visās dalībvalstīs un, protams, <HT TYPE="ITALIC">a fortiori</HT> visā Eiropas Savienībā. Loģiski, ka būtu jāizvairās no abiem atšķirību veidiem no ES tiesību sistēmiskās saskaņotības viedokļa, proti, ja viena dalībvalsts vai tās daļas, vai pat tiesas sistēma šajā dalībvalstī darbojas saskaņā ar citām normām, nevis tām, kas tiek piemērotas dažādās citās Savienības daļās, tad Savienībā nebūs vienveidīgas interpretācijas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0133"><NO.P>133.</NO.P><TXT>Citiem vārdiem, pienākuma fokusam ir jāmainās no tā, ka nepastāv nekādas <HT TYPE="ITALIC">subjektīvas</HT> pamatotas šaubas par ES tiesību pareizu piemērošanu attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">konkrētās</HT> lietas iznākumu, uz to, ka valstu līmenī pastāv diezgan <HT TYPE="ITALIC">objektīvas</HT> atšķirības judikatūrā, tādējādi apdraudot vienveidīgu ES tiesību <HT TYPE="ITALIC">interpretāciju</HT> Eiropas Savienībā. Tādā veidā uzmanības centrs mainās arī no pareizas atbildes izlemšanas lietā, kas tiek izskatīta valsts tiesā, uz pareizā veida jautājumu identificēšanu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="29"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0134"><NO.P>134.</NO.P><TXT>Ievērojot šo loģiku, ierosinu, ka saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu dalībvalsts tiesai, kuras lēmumus saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nevar pārsūdzēt, ir jāvēršas ar lietu Tiesā, ja tā rada i) vispārīgu jautājumu par ES tiesību interpretāciju (pretstatā to piemērošanai), ii) kuram no objektīvā viedokļa ir vairāk nekā viena saprātīgi iespējama interpretācija un iii) kura atbildi nevar secināt no pastāvošās Tiesas judikatūras (vai attiecībā uz kuru iesniedzējtiesa vēlas atkāpties no šīs judikatūras).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0135"><NO.P>135.</NO.P><TXT>Šādi formulējot, pienākums vērsties Tiesā pats par sevi jau ietver izņēmumus. Potenciālais izņēmums vai izņēmumi no pienākuma vērsties Tiesā radīsies tikai tad, ja netiks izpildīts viens no trim kumulatīvajiem nosacījumiem tam, lai pastāvētu jautājums par ES tiesību interpretāciju, uz kuru attiecas pienākums vērsties Tiesā. Tomēr, ja pēdējās instances valsts tiesa uzskata, ka, pat ja pamatlietā ir izskatāms jautājums par ES tiesību interpretāciju, viens no trim nosacījumiem netiek izpildīts, tai ir pienākums skaidri noteikt, kurš no šiem trim nosacījumiem nav izpildīts, un norādīt iemeslus, kāpēc tā uzskata, ka tas tā ir.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0136"><NO.P>136.</NO.P><TXT>Pirms sīkāk aplūkoju šos trīs nosacījumus, es vēlos atzīmēt divus svarīgus elementus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0137"><NO.P>137.</NO.P><TXT>Pirmkārt, tas, ka saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu nav <HT TYPE="ITALIC">pienākuma</HT> uzdot prejudiciālo jautājumu, noteikti neliedz pēdējās instances tiesai lūgt Tiesas palīdzību saskaņā ar LESD 267. panta otro daļu, ja tā uzskata, ka tas ir nepieciešams, lai izlemtu konkrēto lietu, ko tā izskata. Tas, ka nav pienākuma kaut ko darīt, neizslēdz iespēju to darīt. Lietu, kura, iespējams, neietilpst LESD 267. panta trešās daļas pienākuma tvērumā, joprojām var attiecināt uz šā panta otro daļu: <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0130" REF.END="QE0130"/>dalībvalsts tiesa, kuras lēmumus nevar pārsūdzēt tiesā<QUOT.END REF.START="QS0130" CODE="201D" ID="QE0130"/>, jebkurā gadījumā ir un joprojām paliek <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0131" REF.END="QE0131"/>dalībvalsts tiesa<QUOT.END REF.START="QS0131" CODE="201D" ID="QE0131"/>. Pirmais elements loģiski izriet no otrā elementa.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0138"><NO.P>138.</NO.P><TXT>Otrkārt, varētu būt nepieciešams vēlreiz atkārtot, ka viss, kas līdz šim ir norādīts, un viss, kas vēl sekos, attiecas tikai uz prejudiciālajiem jautājumiem par interpretāciju. Uz pienākumu uzdot prejudiciālo jautājumu par ES tiesību akta spēkā esamību joprojām attiecas strikts pienākums vērsties Tiesā bez izņēmumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0113"><P>Kā jau minēts iepriekš, šo secinājumu 64. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Vispārīgs vai vispārināms jautājums par ES tiesību interpretāciju</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0139"><NO.P>139.</NO.P><TXT>Šis nosacījums ir acīmredzams no pirmā acu uzmetiena. Patiešām, var pat domāt, ka tieši tāds vienmēr ir bijis prejudiciālā nolēmuma tiesvedības mērķis. Tomēr realitāte ir daudzveidīgāka. Tiesas neregulārā uzstājība uz to, lai nebūtu pamatotu šaubu par ES tiesību pareizu piemērošanu lietā, kura tiek izskatīta pēdējās instances tiesā, ir novedusi pie tā, ka vairākas tiesas ir arī iesniegušas Tiesai faktuālus un diezgan specifiskus jautājumus. Šo fenomenu ilustrē trīs piemēri.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0140"><NO.P>140.</NO.P><TXT>Pirmkārt, Tiesa jau iepriekš ir sniegusi jēdziena <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0132" REF.END="QE0132"/>ārkārtēji apstākļi<QUOT.END REF.START="QS0132" CODE="201D" ID="QE0132"/> interpretāciju Regulas (EK) Nr. 261/2004<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0114"><P>Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (2004. gada 11. februāris), ar ko paredz kopīgus noteikumus par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojumu atcelšanu vai ilgu kavēšanos un ar ko atceļ Regulu (EEK) Nr. 295/91 (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="046" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2004">OV 2004, L 46, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE> 5. panta 3. punkta izpratnē jau agrākā posmā, sākot ar spriedumu lietā <HT TYPE="ITALIC">Wallentin‑Hermann</HT>, kur Tiesa norādīja, ka jēdziens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0133" REF.END="QE0133"/>ārkārtēji apstākļi<QUOT.END REF.START="QS0133" CODE="201D" ID="QE0133"/> attiecas uz notikuma <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0134" REF.END="QE0134"/>apstākļiem, kas [..] nav raksturīgs attiecīgā gaisa pārvadātāja normālai darbībai un tā rakstura vai<?PAGE NO="30"?> izcelsmes dēļ ir ārpus šī pārvadātāja faktiskās kontroles<QUOT.END REF.START="QS0134" CODE="201D" ID="QE0134"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0115"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20081222">2008. gada 22. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Wallentin‑Hermann</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑549/07</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:771">EU:C:2008:771</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0023">23.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Attiecībā uz turpmākiem apstiprinājumiem skat., piemēram, spriedumus, 2013. gada 31. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">McDonagh</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑12/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:43">EU:C:2013:43</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20200611">2020. gada 11. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Transportes Aéreos Portugueses</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑74/19</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:460">EU:C:2020:460</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>. Protams, pastāv iespēja, ka būs vairākas papildu lietas, kurās tiks apstiprināts un paskaidrots šādas definīcijas precīzs tvērums. Tomēr vai visi jaunie faktiskie scenāriji, kur katrs tikai jautā, vai konkrēto faktu kopumu (<HT TYPE="ITALIC">premissa minor</HT>) var atkal attiecināt uz ES tiesībās jau paredzēto skaidrojošo definīciju (<HT TYPE="ITALIC">premissa major</HT>), patiešām ir gadījumi par ES tiesību interpretāciju? Pēc tam vairākās lietās Tiesa tika aicināta kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0135" REF.END="QE0135"/>ārkārtējus apstākļus<QUOT.END REF.START="QS0135" CODE="201D" ID="QE0135"/> klasificēt šādus: gaisa kuģa sadursme ar putnu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0116"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170504">2017. gada 4. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Pešková</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Peška</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑315/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:342">EU:C:2017:342</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0026">26.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, Eiropas gaisa telpas daļēja slēgšana Islandes vulkāna izvirduma dēļ<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0117"><P>Spriedums, 2013. gada 31. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">McDonagh</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑12/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:43">EU:C:2013:43</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0034">34.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, pasažiera problemātiska uzvedība, kuras dēļ kapteinis ir mainījis lidojuma maršrutu, to novirzot, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0136" REF.END="QE0136"/>ja vien apkalpojošais gaisa pārvadātājs nav veicinājis šādu uzvedību un ja vien tas ir veicis atbilstošus pasākumus, ņemot vērā pazīmes, kas brīdina par šādu uzvedību<QUOT.END REF.START="QS0136" CODE="201D" ID="QE0136"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0118"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20200611">2020. gada 11. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Transportes Aéreos Portugueses</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑74/19</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:460">EU:C:2020:460</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0048">48.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, vai gaisakuģa riepas bojājums, ko izraisījis tāds svešķermenis kā uz lidostas skrejceļa esošas atlūzas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0119"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190404">2019. gada 4. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Germanwings</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑501/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:288">EU:C:2019:288</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0034">34.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0141"><NO.P>141.</NO.P><TXT>Otrkārt, līdzīgā garā lietās par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu Tiesa ir pasludinājusi vairākus spriedumus par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0137" REF.END="QE0137"/>transportlīdzekļa lietošanas<QUOT.END REF.START="QS0137" CODE="201D" ID="QE0137"/> jēdzienu Direktīvas 2009/103/EK 3. panta izpratnē<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0120"><P>Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (<DATE ISO="20090916">2009. gada 16. septembris</DATE>) par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="263" PAGE.FIRST="11" DATE.PUB="2009">OV 2009, L 263, 11. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>. Pēc Tiesas domām, šajā jēdzienā ietilpst jebkāda veida transportlīdzekļa izmantošana, kas atbilst šī transportlīdzekļa parastajai funkcijai<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0121"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140904">2014. gada 4. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Vnuk</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑162/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2146">EU:C:2014:2146</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0059">59.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Skat. arī spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20171128">2017. gada 28. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Rodrigues de Andrade</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑514/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:908">EU:C:2017:908</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0034">34.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20181115">2018. gada 15. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">BTA Baltic Insurance Company</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑648/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:917">EU:C:2018:917</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0034">34.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, tas ir, jebkura šī transportlīdzekļa kā pārvadāšanas līdzekļa izmantošana<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0122"><P>Skat., piemēram, spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20171128">2017. gada 28. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Rodrigues de Andrade</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑514/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:908">EU:C:2017:908</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0038">38.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20171220">2017. gada 20. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Núñez Torreiro</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑334/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:1007">EU:C:2017:1007</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20181115">2018. gada 15. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">BTA Baltic Insurance Company</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑648/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:917">EU:C:2018:917</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0044">44.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tomēr vēlāk Tiesa tika aicināta apstiprināt, vai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0138" REF.END="QE0138"/>transportlīdzekļa lietošanai<QUOT.END REF.START="QS0138" CODE="201D" ID="QE0138"/> atbilst arī šādas faktiskās situācijas: <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0139" REF.END="QE0139"/>traktora manevrs saimniecības pagalmā, lai nogādātu šim traktoram pievienotu piekabi šķūnī<QUOT.END REF.START="QS0139" CODE="201D" ID="QE0139"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0123"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140904">2014. gada 4. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Vnuk</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑162/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2146">EU:C:2014:2146</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0059">59.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un minētā sprieduma rezolutīvā daļa).</P></NOTE>, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0140" REF.END="QE0140"/>situācija, kad brīdī, kurā notika negadījums, tajā iesaistītais lauksaimniecības traktors pamatā tika izmantots nevis transportam, bet kā agregāts, ar ko tiek darbināts herbicīda pulverizatora pumpis<QUOT.END REF.START="QS0140" CODE="201D" ID="QE0140"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0124"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20171128">2017. gada 28. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Rodrigues de Andrade</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑514/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:908">EU:C:2017:908</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0042">42.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un minētā sprieduma rezolutīvā daļa).</P></NOTE>, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0141" REF.END="QE0141"/>situācija, kad stāvvietā novietota transportlīdzekļa pasažieris, atverot šī transportlīdzekļa durvis, ir saskrāpējis un bojājis tam blakus stāvošo transportlīdzekli<QUOT.END REF.START="QS0141" CODE="201D" ID="QE0141"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0125"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20181115">2018. gada 15. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">BTA Baltic Insurance Company</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑648/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:917">EU:C:2018:917</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0048">48.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un minētā sprieduma rezolutīvā daļa).</P></NOTE>, vai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0142" REF.END="QE0142"/>situācija [..], kurā savai pārvietošanās funkcijai atbilstoši izmantojamais transportlīdzeklis, kas bijis novietots privātā garāžā, ir uzliesmojis, izraisot aizdegšanos šī transportlīdzekļa elektrosistēmā, un ir radījis kaitējumu šai ēkai, lai gan minētais transportlīdzeklis nav ticis pārvietots vairāk kā 24 stundas pirms aizdegšanās<QUOT.END REF.START="QS0142" CODE="201D" ID="QE0142"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0126"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190620">2019. gada 20. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Línea Directa Aseguradora</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑100/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:517">EU:C:2019:517</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0048">48.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un minētā sprieduma rezolutīvā daļa).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="31"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0142"><NO.P>142.</NO.P><TXT>Treškārt, pēdējam ilustrējošajam piemēram var minēt Direktīvā 2003/88/EK ietverto jēdzienu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0143" REF.END="QE0143"/>darba laiks<QUOT.END REF.START="QS0143" CODE="201D" ID="QE0143"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0127"><P>Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (<DATE ISO="20031104">2003. gada 4. novembris</DATE>) par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="299" PAGE.FIRST="9" DATE.PUB="2003">OV 2003, L 299, 9. lpp.</REF.DOC.OJ>). Saskaņā ar šīs direktīvas 2. panta 1. punktu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0144" REF.END="QE0144"/><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0145" REF.END="QE0145"/>darba laiks<QUOT.END REF.START="QS0145" CODE="201D" ID="QE0145"/> ir jebkurš laikposms, kurā darba ņēmējs strādā darba devēja labā un veic savu darbu vai pilda pienākumus saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi<QUOT.END REF.START="QS0144" CODE="201D" ID="QE0144"/>.</P></NOTE>. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru galvenā prasība <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0146" REF.END="QE0146"/>darba laika<QUOT.END REF.START="QS0146" CODE="201D" ID="QE0146"/> kvalificēšanai Direktīvas 2003/88 izpratnē ir fakts, ka darba ņēmējam ir pienākums fiziski atrasties darba devēja noteiktajā vietā un būt pieejamam darba devējam, lai vajadzības gadījumā varētu uzreiz sniegt attiecīgos pakalpojumus. Šis pienākums, kā dēļ attiecīgie darba ņēmēji nevar brīvi noteikt savu atrašanās vietu laikā, kad darbs nav jāveic, ir uzskatāms par viņu uzdevuma sastāvdaļu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0128"><P>Skat., piemēram, spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20030909">2003. gada 9. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Jaeger</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑151/02</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2003:437">EU:C:2003:437</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0063">63.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); rīkojumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110304">2011. gada 4. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Grigore</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑258/10</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:122">EU:C:2011:122</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0053">53.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra), un spriedumu, 2018. gada 21. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Matzak</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑518/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:82">EU:C:2018:82</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0059">59.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tomēr, ievērojot šo vispārīgo definīciju, Tiesai atkal tika lūgts šajā definīcijā faktiski iekļaut detalizētas situācijas saistībā ar dažādiem medicīniskās un cita veida neatliekamās palīdzības personāla dežūras pienākumiem. Tādējādi Tiesa nosprieda, ka dežūrās pavadītais laiks ir darba laiks, ja darbiniekam jāatrodas aprūpes centrā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0129"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20001003">2000. gada 3. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Simap</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑303/98</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2000:528">EU:C:2000:528</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), un rīkojums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20010703">2001. gada 3. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">CIG</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑241/99</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2001:371">EU:C:2001:371</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, pat ja attiecīgajai personai darba vietā ir atļauts atpūsties laikā, kad tās pakalpojumi nav vajadzīgi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0130"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20030909">2003. gada 9. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Jaeger</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑151/02</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2003:437">EU:C:2003:437</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0071">71.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, vai ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0147" REF.END="QE0147"/>darba laika<QUOT.END REF.START="QS0147" CODE="201D" ID="QE0147"/> jēdzienam būtu jāattiecas uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0148" REF.END="QE0148"/>situāciju, kurā [ugunsdzēsējam] ir noteikts ierobežojums dežūras laikposmā atrasties savās mājās, tur būt pieejamam savam darba devējam un spējīgam 8 minūšu laikā ierasties darba vietā<QUOT.END REF.START="QS0148" CODE="201D" ID="QE0148"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0131"><P>Spriedums, 2018. gada 21. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Matzak</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑518/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:82">EU:C:2018:82</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0065">65.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0143"><NO.P>143.</NO.P><TXT>Protams, visās šajās jomās Tiesa neapšaubāmi ir sniegusi noderīgu atbildi valstu tiesām. Tomēr man atkal jāpiekrīt ģenerāladvokātam F. Dž. Džeikobsam, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0149" REF.END="QE0149"/>detalizētas atbildes uz ļoti specifiskiem jautājumiem ne vienmēr veicinās [..] vienveidīgu piemērošanu. Šādas atbildes var tikai izraisīt papildu jautājumus<QUOT.END REF.START="QS0149" CODE="201D" ID="QE0149"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0132"><P>Secinājumi lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Wiener SI</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑338/95</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1997:352">EU:C:1997:352</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0050">50.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0144"><NO.P>144.</NO.P><TXT>Manos nesenajos secinājumos lietā <HT TYPE="ITALIC">Van Ameyde España</HT>, vēl vienā lieta par mehānisko transportlīdzekļu civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu, ko iesniedza <HT TYPE="ITALIC">Tribunal Supremo</HT> (Augstākā tiesa, Spānija), es centos konkrētāk ieteikt, kur varētu būt (pēc definīcijas diezgan neskaidra) robeža starp ES tiesību interpretāciju un piemērošanu. Nevaru neatsaukties uz šiem secinājumiem kā uz patiesu gadījumu izpēti<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0133"><P>Mani secinājumi lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Van Ameyde España SA</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑923/19</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2021:125">EU:C:2021:125</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Attiecībā uz pirmo nosacījumu par to, kur vajadzētu būt pienākumam uzdot prejudiciālo jautājumu, es pievienotu šādu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0145"><NO.P>145.</NO.P><TXT>Pienākumam vērsties Tiesā būtu jārodas, ja pēdējās instances valsts tiesa saskaras ar ES tiesību <HT TYPE="ITALIC">interpretācijas</HT> jautājumu, kas formulēts saprātīgā un atbilstošā abstrakcijas līmenī. Šo abstrakcijas līmeni loģiski nosaka attiecīgā tiesību noteikuma darbības joma un mērķis. Konkrētajā (nenoteikto) ES tiesību jēdzienu kontekstā Tiesas uzdevums ir sniegt šā jēdziena interpretāciju. Tā piemērošana, tostarp konkrētu faktu ietveršana saskaņā ar šo definīciju, ir ES tiesību piemērošanas jautājums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0146"><NO.P>146.</NO.P><TXT>Protams, vienkārša piemērošana var ātri pārvērsties interpretēšanā, ja, piemēram, iesniedzējtiesa aicinātu Tiesu sašaurināt, paplašināt, kvalificēt vai atkāpties no jau sniegtās definīcijas. Tomēr, ja tas patiešām tiek lūgts, iesniedzējtiesai būtu skaidri jānorāda šis elements, paskaidrojot it īpaši, kāpēc iesniegtā lieta ir kas vairāk par vienīgi jau norādītās <HT TYPE="ITALIC">premissa maior</HT> apstiprinājumu (un šajā ziņā – piemērošanu).</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="32"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0147"><NO.P>147.</NO.P><TXT>Turklāt šajā ziņā un šādā dimensijā lūgtajai interpretācijai būtu jāpiemīt <HT TYPE="ITALIC">vispārīgai vai vispārināmai</HT> ietekmei. Jautājumam par interpretāciju būtu jāattiecas uz vispārīgu, iespējams, atkārtotu jautājumu par ES tiesību interpretāciju. Vēlos uzsvērt, ka <HT TYPE="ITALIC">šis nav</HT> kritērijs attiecībā uz uzdotā jautājuma juridisko nozīmi vai būtiskumu. Tas ir vēl viens, daudz vienkāršāks, jautājums valsts tiesai: vai jautājums, ar kuru šobrīd saskaros, varētu atkārtoties, neatkarīgi no tā, vai ar to saskartos es vai mani kolēģi citās dalībvalstīs? Vai ES tiesību vienotas interpretācijas nolūkos man būtu jālūdz vadlīnijas Tiesai?</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0148"><NO.P>148.</NO.P><TXT>Šāda prātošana palīdz ne tikai formulēt uzdodamo jautājumu atbilstošā abstrakcijas līmenī, jo tas liek identificēt vispārīgas, transversālas problēmas, bet tas palīdz arī atsijāt ļoti šaurus, atsevišķus vai vienreizējus gadījumus, kuriem vienkārši nav nekādas vispārīgas, strukturālas ietekmes, pat ja tie potenciāli izraisa jautājumu par ES tiesību interpretāciju. Jebkurā gadījumā var droši uzskatīt, ka lielākā daļa pēdējās instances valstu tiesu lieliski pārzina šādu domāšanu, kaut arī, iespējams, galvenokārt savas sistēmas robežās. Līdzīga veida domāšana un pārdomas vienkārši būtu jāpiemēro visaptverošākā, plašākā ES tiesiskās kārtības līmenī.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0149"><NO.P>149.</NO.P><TXT>Kopumā es noteikti neiesaku atbrīvoties no šī <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0150" REF.END="QE0150"/>vienradža<QUOT.END REF.START="QS0150" CODE="201D" ID="QE0150"/>, lai to nekavējoties aizstātu ar citu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0134"><P>Atgriežoties pie ģenerāladvokāta N. Vāla izteiktās metaforas, kas minēta šo secinājumu 103. zemsvītras piezīmē.</P></NOTE> ideju, ka pastāv kāda skaidra robeža starp to, kur beidzas interpretācija un sākas piemērošana, un <HT TYPE="ITALIC">vice versa</HT>. Tomēr pienākuma vērsties Tiesā mērķis ir nodrošināt vienveidīgu ES tiesību interpretāciju, nevis šo tiesību pareizu piemērošanu. Tādējādi mērķtiecīgā vienveidība nav un nekad nav bijusi katras atsevišķās lietas <HT TYPE="ITALIC">konkrēto rezultātu</HT> līmenī, bet gan piemērojamā <HT TYPE="ITALIC">tiesiskā regulējuma</HT> līmenī. Tas loģiski nozīmē to, ka, lai gan pastāv saprātīgs tiesiskā regulējuma vienveidības līmenis, konkrēto rezultātu ziņā var būt atšķirības.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Vairāk saprātīgi iespējamu interpretāciju</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0150"><NO.P>150.</NO.P><TXT>Vai <HT TYPE="ITALIC">objektīvi</HT> ir iespējams konkrētu ES tiesību jautājumu interpretēt dažādi? Jebkura pienākuma vērsties Tiesā nosacījuma neatņemama daļa vienmēr būs alternatīvu izpēte. Tas nozīmē, ka – atšķirībā no raksturīgās <HT TYPE="ITALIC">iekšējās</HT> un <HT TYPE="ITALIC">subjektīvās</HT> nenoteiktības jebkādu pamatotu šaubu veidā par konkrētās lietas iznākumu – tieši ticamu alternatīvu esamība nostiprina līdzīgus apsvērumus kā vairāk <HT TYPE="ITALIC">ārējus</HT> un <HT TYPE="ITALIC">objektīvus</HT>. Tālab arī ierosinājums pārorientēt uzmanību no parasta <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0151" REF.END="QE0151"/>es nezinu<QUOT.END REF.START="QS0151" CODE="201D" ID="QE0151"/> uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0152" REF.END="QE0152"/>šīs ir alternatīvas, no kurām man jāizvēlas<QUOT.END REF.START="QS0152" CODE="201D" ID="QE0152"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0151"><NO.P>151.</NO.P><TXT>Uzsveru īpašības vārdu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0153" REF.END="QE0153"/>iespējams<QUOT.END REF.START="QS0153" CODE="201D" ID="QE0153"/> vai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0154" REF.END="QE0154"/>ticams<QUOT.END REF.START="QS0154" CODE="201D" ID="QE0154"/> nozīmīgumu. Noteikti netiek ierosināts, ka iesniedzējtiesai būtu pienākums pilnībā izklāstīt alternatīvas, tās izvērtēt vai pat paskaidrot, kuru tā atbalsta<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0135"><P>Kā jau agrāk ir ticis ierosināts ar nosaukumu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0155" REF.END="QE0155"/>Zaļās gaismas procedūra<QUOT.END REF.START="QS0155" CODE="201D" ID="QE0155"/>, vai arī citi veidi, kā reformēt prejudiciālo nolēmumu tiesvedību; skat., piemēram, Due, O., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0156" REF.END="QE0156"/>The Working Party Report<QUOT.END REF.START="QS0156" CODE="201D" ID="QE0156"/>, no: Dashwood, A., un Johnston, A.C., <HT TYPE="ITALIC">The Future of the Judicial System of the European Union</HT>, Hart, Oksforda, 2001. No otras puses, tas noteikti neliedz iesniedzējtiesai to darīt, ja tā to vēlas.</P></NOTE>. Tomēr, lai pamatotu pienākumu vērsties Tiesā, vajadzētu būt kam vairāk nekā tikai subjektīvām šaubām vai pat zināšanu trūkumam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0152"><NO.P>152.</NO.P><TXT>Tomēr, tiklīdz pēdējās instances valsts tiesā tiek piedāvātas divas vai vairākas potenciālās interpretācijas, pienākums vērsties Tiesā kļūst strikts. Galu galā, tieši šī iemesla dēļ pienākums sākotnēji tika noteikts – tas ir piemērojams, kad <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0157" REF.END="QE0157"/>piedāvājumā<QUOT.END REF.START="QS0157" CODE="201D" ID="QE0157"/> ir izvēle starp vairākām iespējām. Turpmākie scenāriji ir īpaši svarīgi, lai ilustrētu to, kad var rasties šāda situācija.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="33"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0153"><NO.P>153.</NO.P><TXT>Pirmkārt, ir piemēri, kuros viena un tā paša noteikuma atšķirīgas interpretācijas ir pieņemtas valstu tiesu galīgajos lēmumos. Jebkurai citai pēdējās instances tiesai, kurā tiek izskatīta lieta par vienu un to pašu ES tiesību elementu un kurā tiek <HT TYPE="ITALIC">konstatēta atšķirība</HT> vienas un tās pašas tiesību normas interpretācijā, ir pienākums uzdot prejudiciālo jautājumu, lai noskaidrotu, kurš no judikatūras virzieniem ir pareizais. Nav svarīgi, vai šāda konstatētā atšķirība ir vienā un tajā pašā vai vairākās dalībvalstīs. Es arī neredzu loģiku, kādēļ atšķirības tikai valsts judikatūras jomās nebūtu pietiekamas, lai Savienībā objektīvi pastāvētu atšķirīga judikatūra par vienu un to pašu jautājumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0136"><P>Šajā sakarā skat. arī ģenerāladvokāta N. Vāla secinājumus apvienotajās lietās <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>X un <HT TYPE="ITALIC">van Dijk</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑72/14 un C‑197/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:319">EU:C:2015:319</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0068">68.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, ja vien tas nav atgriezeniskās diskriminācijas atsevišķs gadījums. Galu galā – loģika, kas ir pamatā spriedumam <HT TYPE="ITALIC">Hofmani‑Laroche</HT>, ir tāda, ka novirze no kopējās pieejas būs <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0158" REF.END="QE0158"/>jebkurā dalībvalstī<QUOT.END REF.START="QS0158" CODE="201D" ID="QE0158"/>, un pamatota iemesla dēļ nevar pastāvēt nekāda vienveidīga interpretācija, ja dažādas dalībvalsts daļas nolemj iet savu ceļu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0154"><NO.P>154.</NO.P><TXT>Tomēr es liktu uzsvaru uz <HT TYPE="ITALIC">galīgajiem</HT> esošajiem nolēmumiem, kas izdoti valstu līmenī. Ir vajadzīga skaidri izteikta interpretācijas atšķirība horizontālā līmenī, vai tā būtu vienā un tajā pašā dalībvalstī (dažādas apelācijas tiesas, dažādas palātas vai augstāko tiesu departamenti) vai starp vairākām dalībvalstīm. Tas gan var ne vienmēr attiekties uz <HT TYPE="ITALIC">vienu tiesvedību</HT>, kura joprojām tiek izskatīta. Šādā situācijā, kurā, piemēram, pirmās instances tiesas interpretācija atšķiras no interpretācijas, ko pieņēmusi apelācijas tiesa, un lietu tagad izskata augstākā tiesa, varētu būt arī divas vai vairākas pieejas attiecībā uz vienu un to pašu tiesību normu. Tomēr atšķirībā no situācijas, kurā dažādu tiesu konkrētajos galīgajos nolēmumos ir sastopamas atšķirīgas interpretācijas, tas automātiski nenozīmē saprātīgākus un ticamākus vienas un tās pašas ES tiesību normas interpretācijas veidus. Vienas un tās pašas tiesvedības situācijā nevar izslēgt, ka viena tiesa vienkārši ir pieļāvusi kļūdu. Turpretim judikatūras atšķirības dažādās tiesvedībās vairs nav kļūda, bet abu – gan ES tiesību, gan valstu tiesību – strukturāla problēma.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0155"><NO.P>155.</NO.P><TXT>Otrkārt, visas pārējās situācijas, ieskaitot pat tās, kurās pastāv dažādas interpretācijas, kas pieņemtas vienā un tajā pašā tiesvedībā, ir vienkārši jānovērtē katras konkrētās lietas kontekstā. Vai tiesvedībā, kuru izskatīja pēdējās instances tiesa, patiešām bija ticamas alternatīvas vienas un tās pašas tiesību normas interpretācijai neatkarīgi no tā, no kurienes tās nāk? Tās varēja būt ietvertas pušu apsvērumos, tās varēja nākt no dažādiem lietas dalībniekiem, kas iesaistīti valsts tiesvedībās, vai arī tiešām varēja izrietēt no dažādiem iepriekšējiem spriedumiem vienā un tajā pašā tiesvedībā, kurā šī atšķirība nebija kļūda, bet drīzāk ticamu alternatīvu apliecinājums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0156"><NO.P>156.</NO.P><TXT>Turklāt šādas šaubas par izvēli starp vienas tiesību normas iespējamām interpretācijām vienmēr var brīvi izrietēt no pašas valsts tiesas. Tomēr, ņemot vērā visu iepriekš minēto šajā sadaļā, es vēlos uzsvērt kādu diezgan svarīgu aspektu par realitāti un reālismu. Diez vai var gaidīt no pēdējās instances valstu tiesām, ka tās pēkšņi pārtaps par salīdzinošo ES tiesību pētījumu centriem, kuros tās pašas, tā teikt, <HT TYPE="ITALIC">ex officio</HT>, veiks izpētes citu dalībvalstu tiesu judikatūrā vai aktīvi sāks pētīt interpretācijas problēmas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0157"><NO.P>157.</NO.P><TXT>Līdz ar to no pēdējās instances valstu tiesām noteikti var gaidīt to, ka tās atzīs, ka pastāv objektīvas atšķirības juridiskajās interpretācijās, ja šo atšķirību ir skaidri izcēlis kāds no tajās izskatāmo tiesvedību dalībniekiem, it īpaši pašas puses. Ar nosacījumu, ka iespējamajā juridiskajā interpretācijā patiešām ir atšķirības, ko parāda iespējamās alternatīvas, tad – izmantojot <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> terminoloģiju – lietā, ko tās izskata, var uzskatīt, ka objektīvi un ārēji ir konstatētas (pamatotas) šaubas un tādējādi nevar tikt ignorēts pienākums vērsties Tiesā, lai nodrošinātu vienveidīgu ES tiesību interpretāciju.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="34"?><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">3.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Nav nekādas Tiesas judikatūras</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0158"><NO.P>158.</NO.P><TXT>Visticamāk, netrūks (asu) diskusiju par to, kas īsti konkrētā scenārijā ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0159" REF.END="QE0159"/>iedibinātā judikatūra<QUOT.END REF.START="QS0159" CODE="201D" ID="QE0159"/> un vai to, kas ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0160" REF.END="QE0160"/>iedibināts<QUOT.END REF.START="QS0160" CODE="201D" ID="QE0160"/>, visi saprot vienādi. Tomēr konceptuālā līmenī tas patiešām ir spriedums lietā <HT TYPE="ITALIC">Da Costa</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0137"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19630327">1963. gada 27. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Da Costa</HT> u.c.</NAME.CASE> (no <NO.CASE>28/62 līdz 30/62</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1963:6">EU:C:1963:6</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, kas ir atkārtots un paplašināts spriedumā <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0138"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19821006">1982. gada 6. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>283/81</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1982:335">EU:C:1982:335</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0013">13.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0014">14.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, kuru pārskatīt ir nepieciešams vismazāk. Valsts pēdējās instances tiesai ir pienākums uzdot prejudiciālo jautājumu, ja tā saskaras ar jaunu jautājumu par ES tiesību interpretāciju vai jautājumu, kuru nevar pilnībā atrisināt, pamatojoties uz pastāvošo Tiesas judikatūru, vai kad tai būtu jālūdz Tiesai precizēt vai pārskatīt dažus no tās iepriekšējiem nolēmumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0159"><NO.P>159.</NO.P><TXT>Īsi sakot, otrais nosacījums un pašreizējais, trešais, nosacījums (pirmais nosacījums attiecas uz ES tiesību vienveidīgu interpretāciju) ir vienu un to pašu bažu dažādi aspekti, dažādos virzienos un ar dažādām iesaistītajām pusēm. Otrais nosacījums attiecas uz horizontālo saskaņotību un valstu judikatūru, bet trešais – uz Tiesas nolēmumiem un to sekām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0160"><NO.P>160.</NO.P><TXT>Tāpēc pēdējās instances valsts tiesai nav pienākuma uzdot jautājumu par ES tiesību interpretāciju, ja Tiesa jau ir interpretējusi to pašu noteikumu. Tas pats attiecas uz situāciju, kurā iepriekšējie Tiesas nolēmumi, kas pieņemti jebkura veida tiesvedībā, jau ir snieguši pietiekamas norādes par interpretāciju, tādējādi ļaujot valsts tiesai mierīgi izlemt jautājumu, kuru tā izskata, pamatojoties uz pastāvošo judikatūru.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0161"><NO.P>161.</NO.P><TXT>Vēlos tikai noslēgt ar trim papildu paskaidrojumiem šajā ziņā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0162"><NO.P>162.</NO.P><TXT>Pirmkārt, varētu būt vērts vēlreiz norādīt uz loģisko saikni starp trešo un pirmo nosacījumu – tas, kas vēl ir jānosaka un kas, protams, jāizsecina no judikatūras, ir piemērojamā <HT TYPE="ITALIC">ES tiesību norma</HT>, nevis konkrētās lietas rezultāts. Piemēram, ES tiesību interpretācija par to, kas ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0161" REF.END="QE0161"/>ārkārtējs apstāklis<QUOT.END REF.START="QS0161" CODE="201D" ID="QE0161"/>, tika nostiprināta laikā, kad Tiesa noteica un apstiprināja šāda notikuma definīciju. Ja vien pēdējās instances tiesa nenonāk situācijā, kurā tā vēlētos pārskatīt, pilnveidot vai atkāpties no minētās definīcijas, tad attiecīgajai tiesai tā vienkārši ir jāpiemēro, bez pienākuma meklēt norādes par to, vai, piemēram, papildus visiem Tiesas izskatītajiem faktiskajiem scenārijiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0139"><P>Izklāstīts šo secinājumu 134. punktā.</P></NOTE>, ārkārtēji apstākļi būtu piemērojami arī gadījumā, ja uz skrejceļa skrietu stirna vai kails cilvēks.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0163"><NO.P>163.</NO.P><TXT>Otrkārt, varētu būt taisnīgi atzīt, ka, lai gan Tiesas valodā tiek izmantoti jēdzieni <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0162" REF.END="QE0162"/>iedibināta judikatūra<QUOT.END REF.START="QS0162" CODE="201D" ID="QE0162"/> vai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0163" REF.END="QE0163"/>iepriekšējie nolēmumi<QUOT.END REF.START="QS0163" CODE="201D" ID="QE0163"/>, patiesībā tas dažkārt var būt tikai viens precedents. Protams, viss ir atkarīgs no tās ES tiesību normas satura, konteksta un skaidrības, kuru bija paredzēts nostiprināt ar iepriekš pieņemto nolēmumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0140"><P>No šajos secinājumos aplūkotajām lietām ir iespējams tikai pretstatīt, no vienas puses, <DATE ISO="20181004">2018. gada 4. oktobra</DATE> spriedumu, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/Francija (Priekšnodoklis [par ienākumiem no kapitāla un kustamas mantas])</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑416/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:811">EU:C:2018:811</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), un, no otras puses, <DATE ISO="20160728">2016. gada 28. jūlija</DATE> spriedumu, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Association France Nature Environnement</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑379/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:603">EU:C:2016:603</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tomēr skaidri formulēta juridiskā nostāja, pat ja tā tiek izteikta tikai vienu reizi (un tādējādi diez vai atbilst patiesai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0164" REF.END="QE0164"/>iedibinātajai judikatūrai<QUOT.END REF.START="QS0164" CODE="201D" ID="QE0164"/>, pēc īstenas romiešu civiltiesību tradīcijas, saskaņā ar kuru tā būtu daudzkārt jāatkārto, pirms tā kļūtu faktiski saistoša), jau sākumā var atbrīvot pēdējās instances valsts tiesu no pienākuma uzdot prejudiciālo jautājumu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="35"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0164"><NO.P>164.</NO.P><TXT>Treškārt, valsts tiesai, it īpaši pēdējās instances tiesai, vienmēr ir atļauts lūgt Tiesu pielāgot, precizēt, izskaidrot tās iepriekšējos nolēmumus vai pat atkāpties no tiem. Tomēr, ja pēdējās instances valsts tiesa vēlas atkāpties no Tiesas iepriekš pieņemtās ES tiesību interpretācijas, šai valsts tiesai ir pienākums uzdot prejudiciālu jautājumu, paskaidrojot Tiesai iemeslus par tās domstarpībām un – ideālā gadījumā – nosakot, kādai, pēc iesniedzējtiesas domām, vajadzētu būtu pareizai pieejai<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0141"><P>Ilustrācijai skat. neseno spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20171205">2017. gada 5. decembris</DATE>, <NAME.CASE>M.A.S. un M.B.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑42/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:936">EU:C:2017:936</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0165"><NO.P>165.</NO.P><TXT>Pilnības labad varētu piebilst, ka šāds <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0165" REF.END="QE0165"/>izskaidrošanas<QUOT.END REF.START="QS0165" CODE="201D" ID="QE0165"/> scenārijs var ietvert ne tikai situācijas, kurās valsts tiesa patiešām vēlas, lai Tiesa grozītu savu judikatūru<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0142"><P>Kad <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0166" REF.END="QE0166"/>izskaidrošana<QUOT.END REF.START="QS0166" CODE="201D" ID="QE0166"/> ir eifēmisms faktiskai atcelšanai.</P></NOTE>, bet arī gadījumus par atšķirībām Tiesas judikatūrā, kurus atklājusi valsts tiesa, kas ir aicināta piemērot šīs norādes valsts līmenī. Šādās (cerams, retās) situācijās ir pienākums vērsties Tiesā tieši ES tiesību vienveidīgas interpretācijas visā Eiropas Savienībā interesēs, lai novērstu atšķirības starp valstu tiesām, kas rodas no tā, ka dažas no tām paļaujas uz vienu Tiesas judikatūras virzienu, bet citas tiesas reāli piemēro citu virzienu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">4.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Pienākums norādīt pamatojumu (un atklātais jautājums par pienākuma lūgt prejudiciālu nolēmumu izpildi)</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0166"><NO.P>166.</NO.P><TXT>Priekšlikumā, ko esmu paudis šajos secinājumos, pienākuma lūgt prejudiciālu nolēmumu tvērumā jau ir ietverti izņēmumi. Tās ir vienas monētas divas puses. Lai būtu pienākums vērsties Tiesā, ir jāievēro visi trīs šajā sadaļā izklāstītie nosacījumi. Lai pienākums nerastos (vai, atkarībā no struktūras, lai nerastos izņēmums), ir jābūt izslēgtam vienam no trim nosacījumiem: vai nu nav jautājuma par ES tiesību interpretāciju, vai ir tikai viena saprātīgi iespējama attiecīgo ES tiesību interpretācija, vai arī atbilde uz šo jautājumu ir rodama jau esošajā Tiesas judikatūrā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0167"><NO.P>167.</NO.P><TXT>Tas nozīmē, ka jebkurā gadījumā pastāv šķērsvirziena pienākums vai pat ceturtais nosacījums – neatkarīgi no tā, uz kuru no šiem trim nosacījumiem atsaucas pēdējās instances valsts tiesa, šai tiesai ir pienākums norādīt <HT TYPE="ITALIC">pienācīgu pamatojumu</HT> secinājumam par to, ka uz tās izskatāmo lietu neattiecas pienākums uzdot prejudiciālo jautājumu saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0168"><NO.P>168.</NO.P><TXT>Protams, nav neviena vispārēja kritērija attiecībā uz to, kas ir adekvāts un tādējādi pietiekams pamatojums. Viss ir atkarīgs no lietas būtības, sarežģītības un galvenokārt argumentiem, kas izvirzīti tiesā, kura izlemj lietu, un tiem, kas ietverti lietas materiālos. Tomēr – un jebkurā gadījumā ar nosacījumu, ka attiecīgais ES tiesību jautājums patiešām ir ierosināts pēdējās instances valsts tiesā, – šai tiesai ir pienākums skaidri un konkrēti norādīt, tieši kurš no trim nosacījumiem (izņēmumiem) ir jāpiemēro šajā lietā, un sniegt vismaz kopsavilkuma paskaidrojumu par to, kāpēc tas tā ir.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0169"><NO.P>169.</NO.P><TXT>Uzskatu, ka ir svarīgi skaidri uzsvērt šo pienākumu. Vispārīga, neskaidra un lielākoties nepamatota atsauce uz <HT TYPE="ITALIC">acte clair</HT> vai <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> spriedumu, nesniedzot nekādu reālu un uz konkrēto lietu balstītu pamatojumu, kāpēc tieši nav pienākuma vērsties Tiesā par izskatāmās lietas būtību, neatbilst obligātajām prasībām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0143"><P>Šajā nozīmē skat. jau spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160728">2016. gada 28. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Association France Nature Environnement</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑379/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:603">EU:C:2016:603</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0053">53.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Turpretim izmantojot, protams, diezgan objektīvo un ārējo pieeju pienākumam vērsties Tiesā sistemātiskas interpretācijas vienveidības interesēs, kas tiek atbalstīta šajos secinājumos, pēdējās instances valsts tiesas sniegtais pamatojums ir atbildes<?PAGE NO="36"?> reakcija uz elementiem, kurus tiesā ir iesniegušas vai nu puses, vai arī tie iesniegti tāpēc, ka tas skaidri izriet no tiesvedības un pašas lietas materiāliem. Tādējādi pienākums norādīt pamatojumu ir savstarpēji saistīts ar tiesneša pienākumu izvērtēt visus attiecīgos apstākļus un argumentus, kas viņam vai viņai ir iesniegti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0170"><NO.P>170.</NO.P><TXT>Īsi sakot, tiesnesim nav pienākuma meklēt un interpretēt problēmas, kas varbūt varētu rasties saistībā ar konkrēto ES tiesību noteikumu. Tomēr interpretācijas problēmas, kas viņam iesniegtas, jo īpaši tās, uz kurām norādījušas puses, nevar <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0167" REF.END="QE0167"/>paslaucīt zem tepiķa<QUOT.END REF.START="QS0167" CODE="201D" ID="QE0167"/> bez atbilstoša pamatojuma, vienkārši norādot vienā teikumā, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0168" REF.END="QE0168"/>viss ir skaidrs un nav nekādu pamatotu šaubu<QUOT.END REF.START="QS0168" CODE="201D" ID="QE0168"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0171"><NO.P>171.</NO.P><TXT>Visbeidzot, manuprāt, pienākums norādīt pienācīgu pamatojumu, lai gan tas, iespējams, izriet no attiecīgajām valsts tiesību normām, ir arī pienākums, ko ES tiesības uzliek saskaņā ar Hartas 47. pantu. Ir diezgan loģiski, ka gadījumā, ja valsts tiesā tiesvedības laikā tiek atbilstīgi ierosināts jautājums par ES tiesībām, tad šī lieta, visticamāk, ciktāl tas attiecas uz citu ES tiesību elementu piemērošanu, ietilpst ES tiesību piemērošanas jomā. Turklāt šādā gadījumā būtu piemērojams LESD 267. pants. Tādēļ šāds gadījums un valsts nolēmums par to nepārprotami attiecas uz ES tiesību īstenošanu saskaņā ar Hartas 51. panta 1. punktu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0172"><NO.P>172.</NO.P><TXT>Šeit es apzināti apstāšos. Jautājumi, kas saistīti ar pienākuma vērsties Tiesā izpildi, iespējams, ir nākotnē izskatāmo lietu jautājums. Tomēr, lai nākotnē šādus jautājumus varētu apspriest, vispirms ir ievērojami jāpārskata pienākuma vērsties tiesā tvērums un būtība. Tikai tad, ja un kad ir veikts pirmais solis, varētu būt aktuāli apspriest turpmāko jautājumu par korektīvajiem pasākumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0173"><NO.P>173.</NO.P><TXT>Es noslēgšu ar trim vispārīgām piezīmēm.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0174"><NO.P>174.</NO.P><TXT>Pirmkārt, kādēļ tagad ir nepieciešams atkal pievērsties <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> lietai? Jo, izlasot visu manu izglītoto priekšgājēju pārliecinošos viedokļus, kas citēti viscaur šajos secinājumos, ir skaidrs, ka Tiesa, visticamāk, nevērs pārsteidzīgi vaļā šo lietu. Turklāt ironizējot varētu teikt – tā kā spriedums <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> jau 40 gadus nav darbojies, vēl daži gadi vai gadu desmiti neko nemainīs. Zināmā mērā inercē ir arī skaista vienkāršība un gudrība, it īpaši, ja sistēma kopumā atrod sava veida līdzsvaru. Un, atgriežoties pie šo secinājumu ievadā izmantotās metaforas, varētu būt prātīgāk ļaut guļošiem suņiem gulēt. Jo neviens nezina, kam tie var iekost, ja pamodīsies.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0175"><NO.P>175.</NO.P><TXT>Lai cik arī vilinoša nebūtu šī doma, tai ir savas skaidras robežas. Nav vēlams, ka kādas tiesas institucionālo autoritāti un leģitimitāti uzskata par neatbilstošu, jo tad tiek ignorēti šīs centralizētās iestādes sniegtie norādījumi, kas, protams, ir pamatoti. Turklāt, ja šāds atbilstības trūkums skar vienu no visbūtiskākajiem visas tiesu sistēmas parametriem un šai sistēmai, lai nodrošinātu tās pareizu darbību un vismaz daļēju izpildi, ir jāpaļaujas uz citām, tad var rasties diezgan nevēlams skepticisms par noteikumiem, un tas galu galā var izplatīties uz citām jomām un citiem jautājumiem. Visbeidzot, ir iespējami jauni saspīlējumi, ja tik rūpīgi radītais līdzsvars tiks izjaukts ar pēkšņu šādu noteikumu selektīvās izpildes rašanos, kurā personas, uz ko attiecas šāda izpilde, varētu pareizi jautāt: kāpēc mēs? Tādā veidā, tagad, kad suņi ir nomodā, ir obligāti jāpārskata šie noteikumi, lai tie tiktu izpildīti vienādi visiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0176"><NO.P>176.</NO.P><TXT>Otrkārt, varētu teikt, ka, koncentrējoties uz pienākuma vērsties Tiesā makro jeb publisko funkciju, šajos secinājumos izteiktajā priekšlikumā ir ņemtas vērā konkrētās puses tiesvedībā un viņu subjektīvās tiesības. Turklāt, konkrētajā lietā atbrīvojoties no subjektīvām šaubām, pienākuma vērsties Tiesā tvēruma definīcija un izņēmumi no šā pienākuma kļūst pārāk plaši to formulējumā un balstās uz tādiem abstraktiem jēdzieniem kā interpretācijas atšķirības.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="37"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0177"><NO.P>177.</NO.P><TXT>Manuprāt, tieši pienākuma vērsties Tiesā skaidrības trūkums, konceptuāli nošķirot makro/mikro (publisko/privāto) funkciju no objektīvajiem/subjektīvajiem nosacījumiem, rada problēmas ar spriedumu <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT>. Turklāt <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> gadījumā izdarītā izvēle bija unikāla vēl kādā ziņā – pienākums vērsties Tiesā galvenokārt tika pakļauts pēdējās instances tiesā izskatāmās lietas individuālajiem un subjektīvajiem nosacījumiem, taču personām netika dodas nekādas tiesības lai izpildītu šo pienākumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0178"><NO.P>178.</NO.P><TXT>Ja saskaņā ar šajos secinājumos ierosināto tiktu atzīta pienākuma vērsties Tiesā lielākoties sistēmiskā un strukturālā būtība, kas pēc tam tiktu balstīta uz objektīvākiem sistēmisko vajadzību apsvērumiem, kuri rodas konkrētajā lietā, tas viss galu galā varētu sniegt konkrētajām pusēm tiesvedībā daudz vairāk pamatu, uz ko konkrētajā lietā balstīt argumentus, nekā tiesas subjektīvās šaubas. Turklāt, lai gan daļēji norobežojoties no konkrētās lietas apstākļiem, šeit ierosinātie nosacījumi pēc būtības un to formulējuma faktiski ir daudz precīzāki nekā tie, kas minēti spriedumā <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT>. Turklāt pretstatā notiekošajām un nebeidzamajām diskusijām par to, vai <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> izņēmumi faktiski ir kontrolsaraksts vai vienkārši instrumentu kopums, šeit piedāvātie nosacījumi ir skaidrs kontrolsaraksts, tādējādi apstiprinot savstarpēji saistīto pienākumu sniegt konkrētu un pienācīgu pamatojumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0179"><NO.P>179.</NO.P><TXT>Treškārt un visbeidzot, vai šāda sprieduma <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0169" REF.END="QE0169"/>atslābināšana<QUOT.END REF.START="QS0169" CODE="201D" ID="QE0169"/>, vairs nekoncentrējoties uz pareizu ES tiesību piemērošanu katrā lietā, kas tiek izskatīta pēdējās instances tiesā, nenozīmē atteikšanos no Tiesas svarīgākās atbildības attiecībā uz ES tiesību vienotības un vienveidības nodrošināšanu?</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0180"><NO.P>180.</NO.P><TXT>Šajos secinājumos esmu diezgan plaši mēģinājis izskaidrot, kāpēc es uzskatu, ka sprieduma <HT TYPE="ITALIC">CILFIT</HT> vienveidība attiecībā uz ES tiesību pareizu piemērošanu katrā konkrētā lietā ir mīts. Ņemot vērā ES tiesu sistēmas decentralizēto un izkliedēto būtību, labākais, ko jebkad varētu sasniegt, ir ES tiesību interpretācijas saprātīga vienveidība, un šāda veida vienveidība jau ir diezgan augsta latiņa. Attiecībā uz piemērošanas un rezultātu vienveidību atbilde ir diezgan vienkārša – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0170" REF.END="QE0170"/>neviens nevar zaudēt to, kā viņam nekad nav bijis<QUOT.END REF.START="QS0170" CODE="201D" ID="QE0170"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0144"><P>Walton, I., <HT TYPE="ITALIC">The Complete Angler</HT>, Gay &amp; Bird, Londona, 1901, V nodaļa.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">V.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Secinājumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0181"><NO.P>181.</NO.P><TXT>Iesaku Tiesai uz <HT TYPE="ITALIC">Consiglio di Stato</HT> (Valsts padome, Itālija) uzdoto pirmo jautājumu atbildēt šādi:</TXT><P>Saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu dalībvalsts tiesai, kuras lēmumus saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nevar pārsūdzēt, ir jāvēršas ar lietu Tiesā ar nosacījumu, pirmkārt, ka šajā lietā ir radies vispārīgs jautājums par ES tiesību interpretāciju, kuru, otrkārt, var saprātīgi interpretēt vairāk nekā vienā iespējamā veidā, un, treškārt, no pastāvošās Tiesas judikatūras nevar secināt, kādā veidā ir jāinterpretē attiecīgais jautājums par ES tiesībām. Ja šāda valsts tiesa, kurā ir ierosināts jautājums par ES tiesību interpretāciju, izlemtu neiesniegt lūgumu sniegt prejudiciālo nolēmumu attiecībā uz šo tiesību normu, tai ir pienākums norādīt pienācīgu pamatojumu, paskaidrojot, kurš no trim nosacījumiem nav izpildīts un kāpēc.</P></NP.ECR></GR.SEQ></CONTENTS.CONCLUSION></CONCLUSION>