Prasības priekšmets

1.

Šīs prasības, kas pamatota ar LESD 258. pantu, celšanas iemesls ir 2020. gada programmas “Maltas pilsonības piešķiršanai naturalizācijas kārtībā par īpašiem nopelniem, veicot tiešos ieguldījumus” [Maltese Citizenship by Naturalisation for Exceptional Services by Direct Investment scheme] (turpmāk tekstā – “2020. gada pilsonības programma”) pieņemšana un īstenošana  ( 2 ). Eiropas Komisija lūdz atzīt, ka Maltas Republika, izveidodama un īstenodama 2020. gada pilsonības programmu, kas piedāvā naturalizāciju apmaiņā pret iepriekš noteiktiem maksājumiem vai ieguldījumiem – arī personām, kurām trūkst faktiskas saiknes ar Maltas Republiku, šī dalībvalsts nav izpildījusi LESD 20. pantā un LES 4. panta 3. punktā paredzētos pienākumus.

2.

Maltas Republika apgalvo, ka Komisijas prasība nav juridiski un faktiski pamatota. Savienības tiesību akti nereglamentējot nosacījumus, ar kādiem personas var iegūt kādas dalībvalsts pilsonību, ja vien nav tā, ka šādi nosacījumi vispārēji un sistemātiski apdraud Savienības vērtības un tās mērķu sasniegšanu. Nedz starptautiskajās publiskajās tiesībās  ( 3 ), nedz Savienības tiesībās neesot paredzēts, ka personai pirms viņas naturalizēšanas būtu jāizpilda nosacījums – “iepriekšēja faktiska saikne” ar šo valsti. Maltas Republika arī apgalvo, ka Komisija ir pārāk vienkāršojusi 2020. gada pilsonības programmas izklāstu, mēģinot panākt”, lai Tiesa kļūdaini novērtēt faktus.

Atbilstošās tiesību normas – Maltas tiesības

Maltas Pilsonības likums

3.

Maltas Pilsonības likums [Citizenship Act] reglamentē Maltas pilsonības iegūšanu, atņemšanu un atteikšanos no tās  ( 4 ). Tā 10. pantā ir izklāstīti parastās naturalizācijas nosacījumi. Saskaņā ar 10. panta 1. punktu pieteikuma iesniedzējam var piešķirt Maltas pilsoņa naturalizācijas apliecību, ja viņš atbilst šādiem ministra  ( 5 ) izvirzītiem nosacījumiem:

4.

Saskaņā ar Maltas Pilsonības likuma 10. panta 1. punkta otro daļu, ja ministrs uzskata, ka tas atbilst konkrētā gadījuma īpašajiem apstākļiem, viņš var atļaut to, ka, aprēķinot b) apakšpunktā minēto kopsummu, tiek ņemti vērā uzturēšanās periodi, kas ir agrāki par septiņiem gadiem pirms pieteikuma iesniegšanas dienas. 1989. gada Pilsonības noteikumos (ar grozījumiem) ir izklāstīti detalizētas normas par naturalizācijas pieteikumiem uz Maltas Pilsonības likuma 10. panta 1. punkta pamata  ( 6 ).

Maltas Pilsonības likuma 2020. gada grozījums Nr. 2

5.

Maltas Republika 2020. gada 28. jūlijā pieņēma Maltas Pilsonības likuma 2020. gada grozījumu Nr. 2 (turpmāk tekstā – “2020. gada Pilsonības likums”)  ( 7 ). Ar minētā likuma 3. pantu Maltas Pilsonības likuma 10. panta 9. punkts tika aizstāts ar šādu tekstu:

6.

Maltas Republika 2020. gada 20. novembrī pieņēma  ( 8 ) 2020. gada noteikumus par pilsonības piešķiršanu par īpašiem nopelniem [Granting of citizenship for Exceptional Services Regulations, 2020] (turpmāk tekstā – “2020. gada Noteikumi”)  ( 9 ). 2020. gada Noteikumu III un IV daļa ietver detalizētus noteikumus, kas reglamentē kārtību, kādā izskata pieteikumus naturalizēšanai par īpašiem nopelniem un “par tiešiem ieguldījumiem Maltas Republikas ekonomikas un sociālās jomas attīstībā”  ( 10 ). Ārvalstu ieguldītāji  ( 11 ) var pieteikties otrās kategorijas naturalizācijai, ja viņi atbilst vai apņemas atbilst šādiem nosacījumiem:

7.

Saskaņā ar 2020. gada Noteikumu 19. pantu “par īpašiem nopelniem, veicot tiešos ieguldījumus, naturalizācijas kārtībā piešķirto Maltas pilsonības sertifikātu skaits nepārsniedz četrus simtus (400) gadā, izņemot apgādājamos, un jebkurā gadījumā sekmīgo pieteikumu iesniedzēju kopskaits, izņemot apgādājamos, nepārsniedz vienu tūkstoti un piecus simtus (1500)”.

Pirmstiesas process

8.

Komisija 2020. gada 20. oktobrī nosūtīja Maltas Republikai brīdinājuma vēstuli. Tā pauda bažas par to, ka individuālo ieguldītāju programma, kas pieņemta, pamatojoties uz Maltas Pilsonības likumu, kurā grozījumi izdarīti ar 2013. gada Pilsonības likumu un 2014. gada Noteikumiem, nav saderīga ar LESD 20. pantā reglamentēto Savienības pilsonību un LES 4. panta 3. punktā nostiprināto lojālas sadarbības principu. Komisija 2021. gada 9. jūnijā nosūtīja Maltas Republikai papildu brīdinājuma vēstuli, kurā tā norādīja: tā kā pārstrādātajā tiesiskajā regulējumā attiecībā uz 2020. gada pilsonības programmu nav izmainīta tās būtība, kurā runa ir par darījumu, ar to esot pārkāpts LESD 20. pants un LES 4. panta 3. punkts.

9.

Maltas Republika uz šo vēstuli atbildēja 2021. gada 6. augustā. Tā Komisijas vērtējumam nepiekrita. Tā citastarp apgalvoja, ka Komisijas nostāja nav saderīga ar kompetences sadalījuma principu, jo tā attiecoties uz jomu, kas ietilpst dalībvalstu suverenitātes tvērumā.

10.

Maltas Republika 2022. gada 2. martā līdz turpmākam paziņojumam apturēja savas ieguldītāju pilsonības programmas piemērošanu Krievijas un Baltkrievijas pilsoņiem.

11.

Komisija 2022. gada 6. aprīlī nosūtīja Maltas Republikai argumentētu atzinumu. Komisija atkārtoja un izvērsa argumentus, ko tā bija izklāstījusi brīdinājuma vēstulē un papildu brīdinājuma vēstulē. Atbildes rakstā Maltas Republika nepiekrita Komisijas vērtējumam un apgalvoja, ka tās tiesiskais regulējums par pilsonību apmaiņā pret ieguldījumu pilnā apmērā atbilst Savienības tiesību normām.

Tiesvedība Tiesā

12.

Ar prasības pieteikumu, kas iesniegts 2023. gada 22. martā, Komisija, pamatojoties uz LESD 258. pantu, cēla Tiesā šo prasību, lūdzot atzīt, ka:

13.

Komisija arī lūdz piespriest Maltas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

14.

Savā iebildumu rakstā, kas iesniegts 2023. gada 27. jūnijā, Maltas Republika lūdz Tiesu noraidīt šo prasību un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

15.

Pēc turpmākas procesuālo rakstu apmaiņas 2024. gada 17. jūnijā notika tiesas sēde, kurā Komisija un Maltas Republika sniedza mutvārdu paskaidrojumus un atbildēja uz Tiesas jautājumiem.

Juridiskā analīze

Lietas dalībnieku argumentācija

16.

Komisijas prasība sastāv no viena iebilduma, ko tā formulējusi trīs posmos.

17.

Pirmkārt, Komisija norāda, ka, lai gan dalībvalstu kompetencē ir pieņemt noteikumus, kas reglamentē to pilsonības iegūšanu, Savienības tiesību akti ierobežojot šīs kompetences īstenošanu  ( 12 ). Savienības pilsonības pamatā esot savstarpējas uzticēšanās jēdziens. Šīs savstarpējās uzticēšanās ievērošana liedzot dalībvalstīm pieņemt pilsonības noteikumus, kas apdraudētu Savienības pilsonības būtību, vērtību un integritāti. Savienības pilsonība esot paredzēta kā dalībvalstu pilsoņu pamatstatuss  ( 13 ). Savienības tiesību akti uzliekot dalībvalstīm apjomīgus pienākumus attiecībā uz to attieksmi pret Savienības pilsoņiem, kuri vēlas izmantot tiesībām, ko viņiem piešķir Savienības pilsonība. Tā kā dalībvalsts pilsonības piešķiršana automātiski nozīmējot Savienības pilsonības iegūšanu un ar to saistīto tiesību izmantošanu, tās piešķiršanas nosacījumiem esot tieša ietekme uz citām dalībvalstīm un Savienību, un līdz ar to tie vairs neesot tikai attiecīgās dalībvalsts kompetencē. Tādēļ dalībvalstīm, piešķirot savu pilsonību trešo valstu valstspiederīgajiem, esot pienācīgi jāievēro Savienības tiesību normas, it īpaši LES 4. panta 3. punktā nostiprinātais lojālas sadarbības princips un LESD 20. pantā paredzētā Savienības pilsonības statusa integritāte.

18.

Otrkārt, Komisija uzsver: tā kā Savienības pamatā ir Eiropas valstu, kurām ir kopīgi centieni un vērtības, integrācija, no tā izriet, ka ir nepieciešama visu šo dalībvalstu tautu tuvināšana. Tātad Savienības pilsonība nozīmējot gan saiknes stiprināšanu starp dalībvalstu pilsoņiem un Savienību, gan dažādu Eiropas tautu integrāciju un solidaritātes padziļināšanu, tādējādi apvienojoties vienotā polisā kā Savienību veidojošie dalībnieki. Šādu interpretāciju atbalstot Savienības pilsonības būtība, kas ietver tiesības pārcelties uz citu dalībvalsti un uzturēties tās teritorijā, tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi –tāpat kā pret šīs dalībvalsts pilsoņiem, kā arī tiesības balsot un kandidēt uzņemošās dalībvalsts pašvaldību vēlēšanās un Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Tātad Savienības pilsonība un no tās izrietošās tiesības liecinot par solidaritāti un savstarpēju uzticēšanos starp dalībvalstīm. Automātiska un beznosacījumu noteiktu tiesību automātiska attiecināšana uz visu dalībvalstu pilsoņiem atbilstot savstarpējas uzticēšanās principam un esot balstīta uz kopīgu izpratni, ka “pilsonība atspoguļo patiesas [faktiskas] saiknes starp valsti un tās pilsoņiem esamību”  ( 14 ). Pilsonības saiknes pamatā esot “īpašās solidaritātes un lojalitātes attiecības [starp valsti un tās] pilsoņiem, kā arī [..] tiesību un pienākumu [savstarpējība]”  ( 15 ).

19.

Ja dalībvalsts izveido un īsteno ieguldītāju pilsonības programmu, kas veicina sistemātisku pilsonības piešķiršanu personām apmaiņā pret iepriekš noteiktiem maksājumiem, vienlaikus neprasot, lai starp šo valsti un šiem indivīdiem pastāvētu faktiska saikne, tas apdraudot un graujot gan Savienības pilsonības būtību un integritāti, gan savstarpējo uzticēšanos, kas ir tās pamatā. Tātad šāda ieguldītāju pilsonības programma neesot saderīga ar LESD 20. pantā paredzēto Savienības pilsonības jēdzienu un LES 4. panta 3. punktā nostiprināto lojālas sadarbības principu. No tā izriet, ka šādu programmu izveide un darbība, pat uzskatāms, ka tā atbilst dalībvalsts (tīri finansiālajām) interesēm, kaitējot Savienības mērķiem.

20.

Treškārt, 2020. gada pilsonības programma atbilstot otrajā posmā aprakstītajiem nelikumīgas ieguldītāju pilsonības programmas kritērijiem, jo tā ļaujot sistemātiski piešķirt pilsonību apmaiņā pret ievērojamu iepriekš noteiktu summu samaksu, nepieprasot pretendentiem pierādīt faktisku saikni ar Maltas Republiku. Maltas Pilsonības likuma 10. panta 1. punkta a) apakšpunktā, kas reglamentē “parasto” naturalizāciju, ir noteikts, ka pieteikuma iesniedzējam ir jāspēj pierādīt, ka viņš ir “uzturējies Maltā divpadsmit mēnešus” tieši pirms pieteikuma iesniegšanas. Saskaņā ar tā 10. panta 1. punkta b) apakšpunktu šādai personai ir jāpierāda uzturēšanās periodi “kopumā ne mazāk kā četrus gadus” sešu gadu laikā. Kā liecina 2020. gada pilsonības programma, uz pieteikuma iesniedzējiem attiecoties kvalitatīvi atšķirīgi noteikumi. Komisija tostarp apgalvo, ka pēdējā minētajā programmā neesot pietiekamu garantiju, lai nodrošinātu, ka uzturēšanās pienākums ir vairāk nekā tikai fiktīva prasība vai ka pastāv faktiska saikne starp Maltas Republiku un Maltas pilsonības pieteikuma iesniedzējiem.

21.

Saskaņā ar 2020. gada Noteikumu 16. panta 1. punkta a) apakšpunktu galvenajam pieteikuma iesniedzējam un viņa apgādājamajiem, kas ir vismaz astoņpadsmit gadus veci, ir jāiesniedz apliecinājums par uzturēšanos Maltā 36 mēnešu laikposmā. 2020. gada Noteikumu 16. panta 1. punkta a) apakšpunktā kopsakarā ar to pirmo pielikumu ir paredzēts, ka, samaksājot 750 000 EUR (t.i., papildu 150 000 EUR), šo uzturēšanās laikposmu var samazināt līdz vismaz 12 mēnešiem. 2020. gada Noteikumos neesot definēts jēdziens “rezidents” vai “dzīvesvieta”. Tajos neesot noteikta līdzvērtīga prasība, ka šāda uzturēšanās notiek “visā” norādītajā laikposmā. Tā kā neesot noteikumu, kas paredzētu regulāru fizisku klātbūtni ievērojamu laikposmu, ko varētu pārtraukt ceļošana vai īslaicīga uzturēšanās ārvalstīs, 2020. gada Noteikumos neesot noteikumu par prombūtni, kas varētu pārtraukt uzturēšanās periodu. Tātad Komisija apgalvo, ka 2020. gada Noteikumu 16. panta 1. punkta a) apakšpunktā esot tikai pieprasīta likumīga uzturēšanās Maltā, kas atšķiras no fiziskas klātbūtnes.

22.

Komisija arī noraida Maltas Republikas apgalvojumu, ka tai esot tiesības piešķirt pilsonību, atsaucoties uz “perspektīvām saiknēm” saistībā ar turpmāku integrāciju un ieguldījumu šajā dalībvalstī. Šāda pieeja “pirkt tagad – izveidot saikni vēlāk” neesot saderīga ar Savienības tiesībām. Komisija atgādina, ka Savienības pilsonības priekšrocības, tostarp pārvietošanās brīvība, stājoties spēkā no statusa iegūšanas brīža. Neesot garantijas, ka Maltas pilsonis, kas naturalizējies saskaņā ar 2020. gada pilsonības programmu, paliks Maltas Republikā un uzturēs saikni ar to. Viņš varētu izvēlēties pārcelties uz citu dalībvalsti vai pat saglabāt savu dzīves centru trešā valstī, vienlaikus izmantojot Savienības pilsonības tiesības, neveidojot saikni ne ar vienu dalībvalsti. Reklāmas materiālos, ko publicējuši aģenti, kas pilnvaroti popularizēt programmu, kā viens no Maltas pilsonības iegūšanas ieguvumiem tiek reklamēta iespēja, ka naturalizēts pilsonis varētu apmesties uz dzīvi citā dalībvalstī vai Šengenas asociētajā valstī.

23.

Savā replikas rakstā Komisija noraida apgalvojumu, ka ar šo prasību tiekot apstrīdēts viss valsts tiesiskais regulējums par personu naturalizāciju. Komisija neesot iecerējusi paredzēt, kā dalībvalstīm jānosaka, “kas ir to pilsoņi”. Šī prasība attiecoties tikai uz konkrētu ieguldītāju pilsonības programmu, kas, padarot Savienības pilsonību par preci, apdraudot šā statusa integritāti tādā veidā, ka rodoties īpaši būtisks Savienības tiesību pārkāpums.

24.

Komisija savu prasību pamato ar Savienības tiesībām, ar īpašajām prasībām, kas izrietot no Savienības pilsonības statusa, un lojālas sadarbības pienākumu, saskaņā ar kuru dalībvalstīm jāatturas no jebkādas rīcības, kura varētu apdraudēt Savienības mērķu sasniegšanu. Lai gan Maltas Republika nepiekrīt tam, ka spriedums Nottebohm atbalstot apgalvojumu, ka starptautiskajās tiesībās kā pilsonības iegūšanas nosacījums esot noteikta faktiska saikne, šis spriedums esot un paliekot plaši citēts attiecībā uz valstu tiesībām atteikties atzīt citas valsts piešķirtu pilsonību. Saskaņā ar spriedumu Micheletti dalībvalstis nedrīkstot atteikties atzīt dalībvalsts pilsoņa pilsonību. Šīs atzīšanas automātiskais raksturs Savienības tiesību sistēmā esot juridiskais pamats kopīgai pilsonības koncepcijai, kas nozīmējot faktiskas saiknes pastāvēšanu starp dalībvalsti un tās pilsoņiem.

25.

Komisija apgalvo, ka 2020. gada pilsonības programmas tiesiskais regulējums liecinot, ka attiecībā uz pieteikuma iesniedzējiem veiktās pienācīgas pārbaudes mērķis esot novērtēt viņu drošības vai reputācijas risku un viņu pārticības apmēru. Ar to netiekot mēģināts pārbaudīt, vai pastāv faktiska saikne starp prasītāju un Maltas Republiku. Šā pārbaudes procesa esamība un ministra  ( 16 ) rīcības brīvība atteikt naturalizācijas sertifikāta piešķiršanu nemainot programmas darījumu raksturu. Maltas Republika neapstrīd, ka, īstenojot 2020. gada pilsonības programmu, faktiskā fiziskā klātbūtne Maltā ir nepieciešama tikai divos gadījumos: lai sniegtu biometriskos datus uzturēšanās atļaujas saņemšanai un lai dotu uzticības zvērestu. Tādēļ programmā prasītā “likumīga uzturēšanās” nevarot radīt faktisku saikni starp Maltas Republiku un pilsonības pieteikuma iesniedzēju.

26.

Maltas Republika vispirms norāda, ka jau kopš seniem laikiem valstis esot centušās piesaistīt bagātību un labklājību, veicinot turīgu personu pieplūdumu ar pilsonības vai tās ekvivalenta piešķiršanu. Pilnvaras piešķirt pilsonību esot valsts suverenitātes pamatā. Tās esot cieši saistītas ar dalībvalsts nacionālās identitātes koncepciju un attīstību, kura saskaņā ar LES 4. panta 2. punktu Savienībai ir jāaizsargā. Maltas Republika atzīst, ka “iepriekšējas faktiskas saiknes” pastāvēšana esot leģitīms pamats, uz kura valstis varot nolemt atzīt indivīda saikni ar savu politisko kopienu. Tomēr katras dalībvalsts demokrātisko institūciju ziņā esot izvēlēties šo iespēju, pieņemot politiskus un suverēnus lēmumus, kas bieži vien balstās uz godīguma un morālā taisnīguma apsvērumiem. Tātad dalībvalstij esot plaša rīcības brīvība lemt par to, kādas saiknes ir pietiekamas, lai pamatotu personas uzaicināšanu kļūt par tās politiskās struktūras locekli. Līgumos un to sagatavošanas dokumentos dalībvalstīm neesot noteikts pienākums pieprasīt, lai personai pirms naturalizācijas būtu “iepriekšēja faktiska saikne” ar dalībvalsti. Maltas Republika arī apgalvo, ka šāda prasība starptautiskajās tiesībās nepastāvot un ka spriedums Nottebohm, uz kuru atsaucas Komisija, esot ticis plaši un pamatoti kritizēts.

27.

Šo iemeslu dēļ Maltas Republika uzskata, ka tikai tad, ja dalībvalsts naturalizācijas politika vispārēji un sistemātiski izraisot nopietnu Savienības vērtību un mērķu, kas noteikti Līgumos un tiesību aktos, pārkāpumu, šī politika varot būt šo noteikumu un vērtību pārkāpums. Šajā lietā tas tā neesot. Komisijas rīcība esot bezprecedenta gadījums. Tās mērķis esot liegt dalībvalstij īstenot politikas izvēles, ko tā likumīgi izdarījusi valsts kompetences jomā atbilstoši LES 9. pantam un LESD 20. panta 1. punktam. Ar šo prasību tiekot apstrīdēts arī visa valsts tiesiskā regulējuma, kas reglamentē personu naturalizāciju, tiesiskums. Maltas Republika turklāt apgalvo, ka LESD 20. panta un LES 4. panta 3. punkta plaša interpretācijai, ko atbalsta Komisija, būšot tūlītēja ietekme uz tiesisko regulējumu, kas reglamentē pilsonību visās dalībvalstīs, it īpaši tajās, kurās naturalizācija tiek piešķirta diskrecionāri. Neizbēgami radīšoties ziņošanas pienākumi, kā rezultātā Komisijai kā Līgumu uzraudzītājai būs jāpārskata dalībvalstu naturalizācijas politiku, tiesību aktus un praksi, ņemot vērā Savienības tiesību aktus. Šāda notikumu virzība mudināšot dalībvalstis apšaubīt un galu galā apstrīdēt citu dalībvalstu tiesību aktus un praksi šajā jomā. Šāda pārbaude varot būt pamatota tikai tad, ja ar atbilstīgiem pierādījumiem ir pārliecinoši pierādīts, ka dalībvalsts tiesiskais regulējums vispārēji un sistemātiski rada reālu risku Savienības vērtībām un mērķiem.

28.

Maltas Republika turklāt apgalvo, ka Komisijas vienīgais pamats pārāk vienkāršojot Tiesas judikatūru, mēģinot pielīdzināt pilsonības atņemšanu tās iegūšanai. Dalībvalstu pilsonības atņemšana personai atņemot Savienības pilsonību un ar to saistīto tiesību kopumu. Saskaņā ar Savienības tiesībām dalībvalstu rīcība, kuras rezultātā var tikt de iure vai de facto atņemtas ar Savienības pilsonību saistītās tiesības un pienākumi, esot rūpīgi un stingri jāuzrauga. Turpretim pilsonības iegūšana paplašinot, nevis samazinot personas tiesību un pienākumu apjomu. Tādēļ pilsonības iegūšana esot jāpārbauda, izmantojot citu standartu. Komisijas nespēja aptvert šo būtisko atšķirību esot novedusi pie tā, ka tā iestājoties par Līgumu interpretāciju, kas novestu pie nesamērīgas Savienības kontroles ietekmes uz valsts kompetences jomu, kas ir cieši saistīta ar dalībvalstu suverēnām prerogatīvām.

29.

Maltas Republika apgalvo, ka Komisijas 2020. gada pilsonības programmas attēlojums kā “automātisks un beznosacījumu” piekļuves veids Maltas pilsonībai, paredzot “sistemātisku pilsonības piešķiršanu apmaiņā pret iepriekš noteiktiem maksājumiem” Maltas Republikas “tīri budžeta interesēs”, esot pārmērīga vienkāršošana, kam neesot nekāda juridiska vai faktiska pamatojuma. Lai gan sākotnējais ieguldījums rada piekļuvi programmai, tas nedarbojoties “automātiski un bez nosacījumiem”, bet gan piešķirot būtisku nozīmi katra pieteikuma ietekmei uz “drošību, reputāciju, programmisko ietekmi, atbilstību un citiem kritērijiem”. Tas, ka tiek atteikta aptuveni viena trešdaļa no visiem pieņemamajiem pieteikumiem, esot pietiekams pierādījums tam, ka neesot automātiskuma. Pilsonības piešķiršana neesot arī tiešas finanšu darījuma sekas, jo pieteikuma iesniedzējiem esot jāuzņemas ilgtermiņa saistības un pēc naturalizācijas uz viņiem attiecas ilgstošas pārskatīšanas procedūras. Tādēļ Maltas Republika apgalvo, ka 2020. gada pilsonības programma esot likumīga, stabila, profesionāli vadīta un iedarbīga naturalizācijas programma, kuras darbība nepadraud Savienības mērķus. 2020. gada pilsonības programma esot pārredzama, rūpīgi uzraudzīta, un tai esot tieša un pozitīva ietekme uz Maltas sabiedrību. Maltas Republika noraida Komisijas sniegto programmas raksturojumu kā pieeju “pirkt tagad – izveidot saikni vēlāk”. Veiksmīgie pieteikuma iesniedzēji atspoguļojot dažādas saiknes ar Maltas kopienu, ko veido iepriekšējās, pašreizējās un perspektīvās saiknes, tām laika gaitā attīstoties.

30.

Savā atbildes rakstā uz repliku Maltas Republika norāda, ka gadījumā, ja Tiesa apmierinātu Komisijas pamatu, tai būtu jāatceļ viss tiesību aktu un normatīvo aktu kopums, neaprobežojoties tikai ar vienu tiesību normu vai konkrētu noteikumu kopumu pilsonības jomā. Apstrīdot visu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kas regulē pilsonības iegūšanu, Komisija aicina Tiesu rīkoties kā “netiešam likumdevējam”, īstenojot veto tiesības attiecībā uz valsts tiesību aktiem, kuri pieņemti jomā, kas ir atstāta dalībvalstu ziņā. Jo plašāks pārbaudes apjoms ir piešķirts saistībā ar valsts ekskluzīvo kompetenci, jo lielāks risks, ka tās īstenošana pārsniegs Savienības kompetenci īpaši jutīgā jomā. Šā iemesla dēļ Maltas Republika apgalvo, ka tikai būtisks Savienības vērtību un/vai mērķu pārkāpums varētu attaisnot Tiesas iejaukšanos. Visbeidzot, pretēji tam, ko apgalvo Komisija, Maltas Republika uzsver, ka Savienība esot politiska kopiena, nevis “vienota polisa”.

Vērtējums

Pieņemamība

31.

Lai gan Maltas Republika tieši neiebilst pret šīs prasības pieņemamību, tā norāda uz atšķirībām starp argumentiem, ko Komisija izvirzīja pirmstiesas stadijā, un argumentiem, uz kuriem tā vēlas atsaukties tagad. Maltas Republika apgalvo, ka vairāki Komisijas replikas rakstā ietvertie argumenti atšķiroties no prasības pieteikumā minētajiem. Tā arī iebilst pret to, ka Komisija kā pierādījumus iesniedz “pases dokumentus”  ( 17 ), jo tie attiecoties uz 2014. gada, nevis 2020. gada pilsonības programmas darbību, par kuru ir runa šajā tiesvedībā.

32.

Tiesa pēc savas ierosmes var izvērtēt, vai ir izpildīti nosacījumi, kas paredzēti LESD 258. pantā prasības sakarā ar valsts pienākumu neizpildi celšanai  ( 18 ). Tā kā jautājums par prasības pieņemamību tika izvirzīts tiesas sēdē un Komisijai bija iespēja atbildēt uz Tiesas jautājumu par to, šis jautājums ir jāizskata. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru uz LESD 258. panta pamata celtas prasības sakarā ar valsts pienākumu neizpildi priekšmets tiek noteikts Komisijas argumentētajā atzinumā. Minētajā dokumentā jābūt pārliecinošam un detalizētam to iemeslu izklāstam, kas Komisijai radījuši pārliecību, ka dalībvalsts, kurai tas adresēts, nav izpildījusi pienākumu, kas tai uzlikts ar Līgumu. Turpmākajai prasībai par pārkāpumu ir jābūt pamatotai ar tiem pašiem argumentiem un pamatiem, kas izklāstīti argumentētajā atzinumā, un Tiesa nevar izskatīt tajā neiekļautu iebildumu  ( 19 ). Šai prasībai ir šaurāks tvērums nekā 2022. gada 6. aprīļa argumentētajā atzinumā ietvertajai sūdzībai, jo tā bija vērsta gan pret 2014. gada, gan 2020. gada pilsonības programmām. Ņemot vērā šo atrunu, kas nerada bažas  ( 20 ), prasība ir balstīta uz tiem pašiem pamatiem un argumentiem, kas ir minēti argumentētajā atzinumā. Gan argumentētajā atzinumā, gan prasības pieteikumā ir konstatēts LESD 20. panta un LES 4. panta 3. punkta pārkāpums, jo Maltas Republika ir ieviesusi tiesību aktus, kas piedāvā naturalizāciju personām apmaiņā pret iepriekš noteiktiem maksājumiem vai ieguldījumiem, neprasot, lai starp šo dalībvalsti un šiem indivīdiem pastāvētu faktiska saikne.

33.

Attiecībā uz apgalvotajām atšķirībām starp prasības pieteikumu un replikas rakstu no pastāvīgās judikatūras izriet, ka tiesvedības laikā lietas dalībnieks nevar grozīt strīda priekšmetu un prasības pamatojums ir jāpārbauda, ievērojot prasījumus, ņemot vērā tikai prasības pieteikumā izvirzītos prasījumus  ( 21 ). Tomēr Komisijai ir tiesības atbildēt uz argumentiem, ko Maltas Republika izvirzījusi savā iebildumu rakstā, ar nosacījumu, ka, kā tas ir šajā lietā, tiesvedības apjoms paliek nemainīgs.

34.

Tādēļ iesaku Tiesai atzīt gan šo prasību, gan replikas rakstā izklāstītos argumentus par pieņemamiem.

35.

Attiecībā uz tā saukto “pases dokumentu” atzīšanu par pierādījumiem Komisija neapstrīd, ka tie attiecas uz 2014. gada pilsonības programmas darbību, un tam nav nozīmes ratione materiae attiecībā uz šo prasību. Pretēji tam, ko, šķiet, apgalvo Komisija, uz šo dokumentu saturu tādēļ nekādi nevar atsaukties, lai izdarītu secinājumus par 2020. gada pilsonības programmas tiesiskumu.

Par lietas būtību

–

Ievada apsvērumi

36.

Šajā prasībā Komisija lūdz Tiesu konstatēt, ka, pieņemot un piemērojot 2020. gada Pilsonības likuma 10. panta 9. punktu un 2020. gada Noteikumus, Maltas Republika nav izpildījusi LESD 20. panta 1. punktā un LES 4. panta 3. punktā paredzētos pienākumus. Ja Tiesa apmierinās šo prasību, Maltas Republikai būs jāveic vajadzīgie pasākumi, lai izpildītu Tiesas spriedumu  ( 22 ). No tā izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo Maltas Republika, šī tiesvedība neapdraud visa šīs dalībvalsts naturalizācijas tiesiskā regulējuma tiesiskumu  ( 23 ). Komisijas rīcība arī nav uzskatāma par šīs iestādes centieniem ar Tiesas tiešu vai netiešu palīdzību pieņemt tiesību aktus Savienības pilsonības jomā.

37.

Maltas Republika piekrīt, ka dalībvalsts, kas pieņemtu tādu naturalizācijas politiku, kas izslēgtu noteiktas rases vai etniskās izcelsmes personas, pārkāptu tostarp LESD 20. pantu kopsakarā ar LES 2. pantu. Tā kā Komisija neapgalvo, ka 2020. gada pilsonības programma darbojas diskriminējoši rases, etniskās izcelsmes vai citu iemeslu dēļ, šis apgalvojums nav jāturpina izskatīt  ( 24 ). Maltas Republika arī apgalvo, ka tā ir pielikusi ievērojamas pūles un ieguldījusi ievērojamus resursus, lai īstenotu daudzpakāpju uzticamības pārbaudes procesu nolūkā nodrošināt, ka 2020. gada pilsonības programmā tostarp ir ievēroti un izpildīti Savienības tiesību akti nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas, korupcijas un terorisma apkarošanas jomā. Tā kā Komisijas prasība nav pamatota ar to, ka Maltas Republika nav ievērojusi šos vai citus Savienības tiesību aktus, arī šis apgalvojums ir nesvarīgs.

38.

Pienākumu neizpildes procedūrā Komisijai atbilstoši LESD 258. pantam ir jāpierāda, ka dalībvalsts nav izpildījusi pienākumu, kas – saskaņā ar Savienības tiesību normām – tai ir saistošs, un, lai to darītu, Komisija nevar atsaukties uz pieņēmumu  ( 25 ).

39.

Saskaņā ar iedibināto judikatūru no lojālas sadarbības principa, kas nostiprināts LES 4. panta 3. punktā, izriet, ka dalībvalstīm ir jāveic visi lietderīgie pasākumi, lai nodrošinātu Savienības tiesību normu piemērojamību un iedarbīgumu. LES 4. panta 3. punktā paredzētā vispārējā lojālas sadarbības pienākuma neizpilde ir konstatējama tikai tad, ja šī neizpilde izpaužas kā rīcība, kas atšķiras no īpaša dalībvalsts pienākuma pārkāpuma  ( 26 ).

40.

Ar šo prasību tiek lūgts konstatēt, ka, ieviešot un piemērojot 2020. gada pilsonības programmu, kas piedāvā naturalizāciju personām, kurām nav faktiskas saiknes ar Maltas Republiku, apmaiņā pret iepriekš noteiktiem maksājumiem vai ieguldījumiem, šī dalībvalsts nav izpildījusi LESD 20. panta 1. punktā un LES 4. panta 3. punktā paredzētos pienākumus. Kā apstiprināts tiesas sēdē, Komisijas apgalvojums, ka 2020. gada pilsonības programma darbojas tā, ka tā uzliek pienākumus un saistības citām dalībvalstīm, pārkāpjot LES 4. panta 3. punktu, izriet no tās apgalvojuma, ka Maltas Republika ir pārkāpusi LESD 20. pantu. Tādēļ bez pierādījumiem par to, ka ir pārkāpti Līguma noteikumi par pilsonību, nedz juridiski, nedz faktiski nav iemesla apgalvot, ka Maltas Republika ir pārkāpusi lojālas sadarbības pienākumu. Saskaņā ar judikatūru apgalvotais LES 4. panta 3. punkta pārkāpums attiecas uz rīcību, kas nav atšķirīga no konkrēta pienākuma, kas pamatots ar LESD 20. pantu, pārkāpuma. Līdz ar to iesaku Tiesai, ka šajā tiesvedībā tai nav jāizskata apgalvojums par to, ka Maltas Republika nav ievērojusi LES 4. panta 3. punktu, atsevišķi no tā, kas izvirzīts saskaņā ar LESD 20. pantu.

–

Prasība par “faktisku saikni” saskaņā ar Savienības un starptautiskajām pilsonības tiesībām

41.

No lietas dalībnieku rakstveida un mutvārdu apsvērumiem izriet, ka starp tiem nav strīda par 2020. gada pilsonības programmas saturu un tās darbības veidu. Maltas Republika it īpaši neapstrīd, ka tā piedāvā naturalizāciju personām apmaiņā pret iepriekš noteiktiem maksājumiem, ja tās atbilst noteiktām prasībām  ( 27 ). Tiesas sēdē Maltas Republika apstiprināja, ka apmaiņā pret konkrēta finansiāla ieguldījuma samaksu naturalizācijas nolūkā pietiek ar viena gada likumīgu uzturēšanos šajā dalībvalstī. Komisija savos mutvārdu apsvērumos apstiprināja, ka tās vienīgais iebildums ir balstīts uz Savienības tiesībās un mazākā mērā starptautiskajās tiesībās noteikto prasību, ka, lai saglabātu Savienības pilsonības integritāti, ir jābūt “faktiskai saiknei” starp dalībvalsti un tās pilsoņiem. Šajos apsvērumos Komisija arī apstiprināja, ka tās prasības apmierināšana ir atkarīga no šīs premisas pamatotības.

42.

LESD 20. panta 1. punkts nosaka Savienības pilsonību. Saskaņā ar LES 9. pantu un LESD 20. panta 1. punktu ikviena persona, kam ir kādas dalībvalsts pilsonība, ir Savienības pilsonis. LES 9. pantā arī paredzēts, ka Savienības pilsonība papildina valsts pilsonību un neaizstāj to. Savienības pilsonības statuss ir neatdalāmi saistīts ar dalībvalsts pilsonību un ir pilnībā atkarīgs no tās esamības. Dalībvalsts pilsonības iegūšanas rezultātā Savienības pilsonība tiek iegūta automātiski un bez nosacījumiem. Dalībvalsts pilsonības zaudēšana nozīmē, ka attiecīgā persona automātiski zaudē Savienības pilsoņa statusu  ( 28 ). Dalībvalsts pilsonība ir sine qua non jeb “būtisks nosacījums”, lai kļūtu par Savienības pilsoni.

43.

Kopš sprieduma Grzelczyk  ( 29 ) Tiesa ir vairākkārt apstiprinājusi, ka Savienības pilsonība ir “paredzēta kā dalībvalstu pilsoņu pamatstatuss”  ( 30 ). Praksē tas nozīmē, ka Savienības pilsonība piešķir tiesību kopumu tiem, kuriem tā ir. Tās ietver tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā  ( 31 ), kā arī tiesības balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās un pašvaldību vēlēšanās savā dzīvesvietas dalībvalstī ar tādiem pašiem nosacījumiem kā šīs valsts pilsoņiem  ( 32 ). Ikviens Savienības pilsonis var atsaukties arī uz LESD 18. pantā paredzēto diskriminācijas pilsonības dēļ aizliegumu visās situācijās, kas ietilpst Savienības tiesību materiālajā piemērošanas jomā  ( 33 ). Savienības pilsonības pamatstatuss un attiecīgie pienākumi un saistības, ko tas uzliek dalībvalstīm, neatbrīvo no šo tiesību īstenošanas nosacījumu izpildes  ( 34 ).

44.

Saskaņā ar iedibināto judikatūru, tā kā Savienības pilsonības izmantošana ir pilnībā atkarīga no dalībvalsts pilsonības esamības, katrai dalībvalstij, rīkojoties savas ekskluzīvās kompetences ietvaros  ( 35 ) un ievērojot starptautiskās tiesības  ( 36 ), ir jādefinē nosacījumi, saskaņā ar kuriem var iegūt un zaudēt tās pilsonību  ( 37 ). Kā norādīju manos secinājumos lietā Préfet du Gers  ( 38 ), dalībvalstis varēja nolemt apvienot savas kompetences un dot Savienībai tiesības noteikt, kas var kļūt par Savienības pilsoņiem. Tās ir izvēlējušies to nedarīt.

45.

Deklarācija Nr. 2 par dalībvalsts pilsonību, kas pievienota Līguma par Eiropas Savienību gala dokumentam  ( 39 ), arī atspoguļo dalībvalstu prerogatīvu apjomu šajā jomā. Kā minēts, dalībvalsts pilsonības iegūšana automātiski nozīmē Savienības pilsonības iegūšanu, kas saskaņā ar Savienības tiesībām ir jāatzīst visām pārējām dalībvalstīm. Deklarācijā Nr. 2 ir nepārprotami norādīts, ka “[..] katru reizi, kad Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā ir pieminēti dalībvalstu pilsoņi, jautājumu par to, vai kādai personai ir dalībvalsts pilsonība, izšķir, atsaucoties vienīgi uz attiecīgās dalībvalsts tiesībām [..]”. [Neoficiāls tulkojums.] Tādējādi deklarācijā Nr. 2 ir atspoguļots dalībvalstu viedoklis, ka to attiecīgie pilsonības jēdzieni skar pašu suverenitātes un nacionālās identitātes būtību, ko tās neplāno apvienot.

46.

Līgumos ir vairākas atsauces uz Eiropas tautām, Savienības tautām, dalībvalstu tautām un Eiropas tautām. Turklāt Savienības pilsoņi ir dalībnieki, kas apvieno Savienību vienotā polisā  ( 40 ), un to īpaši apliecina tiesības balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās  ( 41 ). Tas nekādā veidā neatspēko to, ka dalībvalstis ir nolēmušas, ka tikai to ziņā ir noteikt, kam ir tiesības būt vienam no to pilsoņiem un līdz ar to – Savienības pilsonim. Tādēļ “vienotā polisa”, kas izriet no Savienības pilsonības izveides, neuzliek dalībvalstīm pienākumus attiecībā uz noteikumiem un nosacījumiem, ar kādiem tās piešķir pilsonību.

47.

Savstarpējas cieņas un uzticēšanās garā dalībvalstis ir bez nosacījumiem piekritušas ievērot citu dalībvalstu lēmumus par to, vai personai ir kādas dalībvalsts pilsonība un līdz ar to arī Savienības pilsonība, neatkarīgi no īpašajām attiecībām starp šo personu un šo dalībvalsti. LES 9. pants, LESD 20. panta 1. punkts un Deklarācija Nr. 2 neļauj Savienības iestādēm vai citām dalībvalstīm ieviest nosacījumus citas dalībvalsts pilsonības atzīšanai.

48.

Spriedumā Micheletti  ( 42 ) Tiesa nolēma, ka saistībā ar EK Līgumā paredzēto pamatbrīvību īstenošanu dalībvalsts tiesību akti nedrīkst ierobežot citas dalībvalsts pilsonības piešķiršanas sekas, izvirzot papildu nosacījumu šīs pilsonības atzīšanai  ( 43 ). Lai gan šis spriedums tika pasludināts pirms Savienības pilsonības ieviešanas, Tiesa šo principu tostarp atkārtoja spriedumā Zhu un Chen  ( 44 ) saistībā ar Savienības pilsonību  ( 45 ). No tā izriet, ka Savienībai, tās iestādēm un dalībvalstīm principā ir jāievēro visu citu dalībvalstu noteikumi par pilsonības iegūšanas un zaudēšanas nosacījumiem. Šajā judikatūrā paredzētās obligātās savstarpējās atzīšanas programma nozīmē, ka dalībvalstīm nav jābūt vienotai izpratnei par to, kas ir pilsonība, un ka to noteikumi par pilsonības piešķiršanu var atšķirties.

49.

Lai gan Savienības tiesībās nav paredzēti nosacījumi pilsonības iegūšanai un zaudēšanai  ( 46 ) un dalībvalstīm šajā nolūkā ir jāievēro vienai otras noteikumi, ir atzīts, ka šo noteikumu piemērošana nedrīkst pārkāpt Savienības tiesības situācijās, kas ietilpst šo tiesību piemērošanas jomā  ( 47 ). Dalībvalsts suverēnās prerogatīvas īstenošana pilsonības piešķiršanai vai atņemšanai nav neierobežota, un gan Savienības, gan starptautiskās tiesības principā var ierobežot tās īstenošanu  ( 48 ). Pretēji Maltas Republikas apgalvotajam par Savienības tiesību normu pārkāpumu – lai kā tas izpaustos – var – uz LESD 258. panta pamata – celt prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi. Šīs procedūras izmantošana nav paredzēta tikai gadījumiem, kad runa ir par pārkāpumiem, ko varētu raksturot kā nopietnus  ( 49 ).

50.

Izņemot izskatāmo lietu, man līdz šim nav zināms neviens gadījums, kad Tiesa būtu izskatījusi dalībvalsts noteikumus par pilsonības iegūšanu, ņemot vērā Savienības tiesības un it īpaši atsaucoties uz Savienības pilsonību. Tas, ka Savienības tiesību akti nevar piešķirt personai tiesības kļūt par dalībvalsts pilsoni, šķiet, izskaidro šo situāciju. Spriedumā Micheletti Tiesa nevērtēja Itālijas noteikumus naturalizācijas jomā, ņemot vērā Savienības tiesības, bet drīzāk to Spānijas noteikumu saderību ar Savienības tiesībām, kuru mērķis bija ierobežot Itālijas tiesību aktu iedarbību Spānijā. Spriedumā Zhu un Chen  ( 50 ) Tiesa izskatīja jautājumu par tiesību aktu ļaunprātīgu piemērošanu vai tiesību nepareizu izmantošanu Savienības pilsonības iegūšanas kontekstā  ( 51 ). Tiesa noraidīja Apvienotās Karalistes valdības prasību, ka trešās valsts pilsonim ir liegts atsaukties uz Savienības tiesībām, it īpaši uz Savienības pilsoņu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ja šī persona ir sakārtojusi jautājumus tā, lai nodrošinātu, ka tās bērns iegūst dalībvalsts pilsonību un līdz ar to arī Savienības pilsonību un no tās izrietošās tiesības. Noraidot šīs valdības prasību, Tiesa uzsvēra, ka neviens no lietas dalībniekiem, kas bija iesnieguši apsvērumus, neapšaubīja to, ka attiecīgais bērns ir ieguvis dalībvalsts pilsonību, un šīs iegūšanas tiesiskumu  ( 52 ).

51.

Tiesa ir apstiprinājusi, ka indivīdiem ir jāievēro vispārējais tiesību princips, saskaņā ar kuru viņi nevar krāpnieciski vai ļaunprātīgi atsaukties uz Savienības tiesību normām  ( 53 ). Tātad Savienības pilsonības piešķiršanas vai iegūšanas tiesiskumu principā var pārbaudīt, ņemot vērā šo jēdzienu. Šī prasība ir par to, ka Maltas Republika nav izpildījusi LESD 20. pantā paredzētos pienākumus. Tajā nav apgalvots, ka šī dalībvalsts ir ļaunprātīgi piemērojusi tiesību aktus vai nepareizi izmantojusi tai piešķirtās tiesības. Līdz ar to šīs doktrīnas iespējamā piemērošana šajā tiesvedībā nav jāizskata.

52.

Tiesas judikatūra ir daudz plašāka jautājumā par Savienības pilsonības atņemšanu vai zaudēšanu. Lai gan pilsonības piešķiršana ir dalībvalstu kompetencē un Savienības pilsonība ir atkarīga no šīs kompetences īstenošanas, valsts un līdz ar to arī Savienības pilsonības atņemšanas prerogatīvas izmantošana ir pakļauta vairākiem identificējamiem ierobežojumiem. Šīs judikatūras būtiska iezīme ir tā, ka tā attiecas uz dalībvalstu suverēno prerogatīvu īstenošanu attiecībā pret saviem pilsoņiem, nevis attiecībā pret citu dalībvalstu vai trešo valstu pilsoņiem. Ņemot vērā bažas, ka valsts pilsonības atņemšana, kuras rezultātā tiek zaudēta Savienības pilsonība, var padarīt personas par bezvalstniekiem un atņemt tām Līgumos un Hartā piešķirtās tiesības, Savienības tiesības garantē minimālo tiesiskās aizsardzības standartu personām, kuras nonākušas šādos apstākļos. Tas noved pie situācijas, kad nav iespējams noteikt precīzas paralēles starp dalībvalsts pilsonības piešķiršanu un atņemšanu, kā rezultātā Savienības tiesībās dalībvalstīm katrā no šīm sadaļām ir noteiktas atšķirīgas prasības. Šo iemeslu dēļ piekrītu Maltas Republikas apgalvojumam, ka dalībvalsts pilsonības atņemšanu nevar pielīdzināt tās iegūšanai.

53.

Tas ir atspoguļots spriedumā Rottmann  ( 54 ), kurā Tiesa ir nospriedusi, ka, neraugoties uz to, ka pilsonības iegūšanas un zaudēšanas nosacījumi ir dalībvalstu kompetencē, Savienības tiesības ir piemērojamas apstākļos, kad indivīds var zaudēt savu Savienības pilsonību un ar to saistītās tiesības. Ja dalībvalstu kompetences īstenošana šajā jomā skar tiesības, ko piešķir un aizsargā Savienības tiesības, to var pārbaudīt tiesā, atsaucoties uz šīm tiesībām. Dalībvalsts var atņemt personai pilsonību, kas iegūta ar viltu, lai gan ja attiecīgā persona līdz ar to zaudē arī Savienības pilsonību un var kļūt par bezvalstnieku  ( 55 ), ar nosacījumu, ka tiek ievērots samērīguma princips  ( 56 ). Šā principa piemērošana var prasīt, lai attiecīgajai personai pirms pilsonības zaudēšanas tiktu dots saprātīgs termiņš, lai tā varētu mēģināt atgūt citas dalībvalsts pilsonību  ( 57 ).

54.

Tiesa spriedumā Tjebbes  ( 58 ) ir arī atzinusi, ka dalībvalsts var likumīgi uzskatīt pilsonību par faktiskas saiknes ar šo dalībvalsti izpausmi. Tāpēc dalībvalsts var noteikt, ka, ja trūkst faktiskas saiknes starp šo valsti un personu vai ja šāda saikne ir zudusi, nozīmē tās pilsonības zaudēšanu, ja tiek piemērots samērīguma princips saistībā ar sekām, kādas šai zaudēšanai ir uz attiecīgās personas situāciju  ( 59 ) no Savienības tiesību aspekta. Tiesa uzskatīja, ka dalībvalsts pilsonības zaudēšana ex lege nebūtu saderīga ar samērīguma principu, ja attiecīgajos valsts noteikumos nebūtu atļauts atsevišķi izvērtēt sekas, ko šī zaudēšana rada attiecīgajām personām  ( 60 ).

55.

No tā izriet, ka, lai gan dalībvalsts saskaņā ar saviem tiesību aktiem par pilsonību var pieprasīt pierādījumus par faktisku saikni, kā tā ir definēta saskaņā ar šiem tiesību aktiem, vai “īpašu solidaritātes un labticības saistību starp dalībvalsti un tās pilsoņiem”  ( 61 ), Savienības tiesībās nav definēta un vēl jo mazāk prasīta šādas saiknes esamība, lai iegūtu vai saglabātu šo pilsonību  ( 62 ). Savienības tiesībās šāda prasība saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem ir paredzēta tikai saistībā ar pilsonības atņemšanu vai atsaukšanu, ja tiek ievērots samērīguma princips un skartajai personai tiek sniegtas noteiktas procesuālās garantijas  ( 63 ).

56.

Attiecībā uz “faktiskas saiknes” prasību starptautisko tiesību izpratnē ir taisnība, kā to norāda Komisija, ka spriedumā Nottebohm  ( 64 ) ST atzina, ka valsts var atteikties atzīt citas valsts piešķirtu pilsonību, ja nepastāv faktiska saikne vai saikne starp šo personu un tās apgalvoto pilsonību. ST spriedums attiecas tikai uz to, ka valstīm ir atļauts neatzīt pilsonību, kas piešķirta bez faktiskas saiknes starp personu un valsti, par kuras pilsoni šī persona vēlas kļūt. Tas neuzliek valstīm pienākumu pieprasīt, lai šāda saikne pastāvētu starp tām un to pilsoņiem vai starp citām valstīm un to valstspiederīgajiem  ( 65 ). Saistībā ar izskatāmo prasību ir svarīgi norādīt, ka ST nav nedz definējusi jēdzienu “faktiska saikne” starptautiskajās tiesībās, nedz vēl jo vairāk pieprasījusi valstīm piešķirt pilsonību, atsaucoties uz to. Gluži pretēji: ST uzskatīja, ka “ikvienai suverēnai valstij ar saviem tiesību aktiem ir jānosaka noteikumi par tās pilsonības iegūšanu [..]”  ( 66 ). No sprieduma Nottebohm izriet, ka, vismaz pēc ST domām, noteikumi par pilsonības piešķiršanu ir katras valsts kompetencē.

57.

Nav būtiskas atšķirības starp Savienības tiesībām un starptautiskajām tiesībām jautājumā par to, vai ir jāpastāv faktiskai saiknei starp indivīdu un valsti, kuras pilsonis tas ir, jo nevienā no tām šāda prasība nav izvirzīta. Pilsonības piešķiršanas nosacījumi tiek reglamentēti valstu tiesību sistēmās  ( 67 ), lai gan tiek ņemti vērā starptautiskie noteikumi par bezvalstniecības novēršanu un parasti tiek ievērotas skarto personu cilvēktiesības un procesuālās tiesības. Savienības tiesību kontekstā Deklarācija Nr. 2 un Micheletti judikatūra liedz dalībvalstīm neatzīt citas dalībvalsts pilsonības piešķiršanu, ko, šķiet, spriedums Nottebohm pieļauj  ( 68 ). Nav arī loģiska pamata šādam apgalvojumam: tā kā dalībvalstīm ir pienākums atzīt citu dalībvalstu piešķirto pilsonību, to tiesību aktos par pilsonību esot jāiekļauj īpašs noteikums; vēl jo mazāk tas ir sakāms par noteikumu, kas paredz “faktisku saikni” kā nosacījumu šīs pilsonības esamībai. Savienības tiesībās noteiktais pienākums atzīt citu dalībvalstu piešķirto pilsonību ir katras dalībvalsts suverenitātes savstarpēja atzīšana un cieņas izpausme, nevis līdzeklis, lai mazinātu dalībvalstu ekskluzīvo kompetenci šajā jomā. Pretējā gadījumā tiktu izjaukts Līgumos rūpīgi izstrādātais līdzsvars starp valsts un Savienības pilsonību un tiktu pilnīgi prettiesiski samazināta dalībvalstu kompetence ļoti jutīgā jomā, kuru tās nepārprotami nolēmušas paturēt savā ekskluzīvā kontrolē.

58.

Manuprāt, no tā izriet, ka Komisija nav pierādījusi, ka LESD 20. pantā būtu paredzēts, ka, lai varētu likumīgi piešķirt valsts pilsonību, ir jāpastāv “faktiskai saiknei” vai “iepriekšējai faktiskai saiknei” starp šo dalībvalsti un personu, kas būtu atšķirīga no tās, kāda paredzēta dalībvalsts tiesību aktos. Maltas Republika, iespējams, ir atbildīga par Komisijas argumentācijas otrajā un trešajā posmā izklāstīto, tomēr, ja labticīgi piemēro Komisijas trīs posmu pieeju, nākas secināt: ir pietiekami, ka Tiesa lemj tikai saistībā ar pirmo posmu, bet papildu izvērtēšana nav nepieciešama. Tā kā nav sniegti pierādījumi par citiem Savienības tiesību normu pārkāpumiem, ierosinu Tiesai šo prasību noraidīt.

Par tiesāšanās izdevumiem

59.

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktu lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

60.

Šajā lietā Komisija un Maltas Republika lūdza piespriest attiecīgajai otrai pusei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

61.

Tā kā Maltas Republika ir prasījusi piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, ir jāpiespriež tai segt tiesāšanās izdevumus.

Secinājumi

62.

Ņemot vērā izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai:

–

noraidīt Komisijas prasību;

–

piespriest Komisijai segt savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzināt Maltas Republikas tiesāšanās izdevumus.