<TI><P><HT TYPE="ITALIC">Savienības tiesības</HT></P></TI>3No Pamatlēmuma preambulas trešā apsvēruma izriet, ka Eiropadomes sanāksmē, kas notika Tamperē (Somija) 1999. gada 15. un 16. oktobrī, tika noteikts, ka būtu jāizstrādā obligātie standarti par cietušo aizsardzību, jo īpaši par tiesas pieejamību un cietušo tiesībām uz kompensāciju par kaitējumu.4Atbilstoši Pamatlēmuma preambulas ceturtajam apsvērumam:Dalībvalstīm būtu jātuvina savi normatīvie akti, ciktāl tas vajadzīgs, lai sasniegtu mērķi nodrošināt cietušajiem augstu aizsardzības līmeni, neatkarīgi no dalībvalsts, kurā viņi atrodas.
5Pamatlēmuma 1. pantā ir noteikts, ka šajā pamatlēmumā:- a)cietušais ir fiziska persona, kam nodarīts kaitējums, tostarp fizisks vai morāls kaitējums, morālas ciešanas vai mantisks kaitējums, ko tieši izraisījusi darbība vai bezdarbība, kas ir kādas dalībvalsts krimināltiesību pārkāpums;
[..]
- c)terminu kriminālprocess saprot saskaņā ar piemērojamiem valsts tiesību aktiem;
[..].
6Pamatlēmuma 9. panta ar virsrakstu Tiesības uz kompensāciju kriminālprocesā 1. punktā ir noteikts:Katra dalībvalsts nodrošina, lai noziedzīgās darbībās cietušajiem būtu tiesības saprātīgā laika posmā saņemt lēmumu par kompensāciju no apsūdzētā kriminālprocesā, izņemot atsevišķus gadījumus, kad valsts tiesību aktos paredzēts, ka kompensācija piešķirama citā veidā.
7Atbilstoši Direktīvas 2004/80 1. pantam:Dalībvalstis nodrošina to, ka tad, ja tīšs, vardarbīgs noziegums izdarīts dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kurā kompensācijas prasītājs pastāvīgi dzīvo, tad prasītājam ir tiesības prasību iesniegt kādai iestādei vai citai struktūrai pēdējā dalībvalstī.
<TI><P><HT TYPE="ITALIC">Valsts tiesiskais regulējums</HT></P></TI>8No 2001. gada 8. jūnija Likumdošanas dekrēta Nr. 231 (2001. gada 19. jūnija Gazzetta Ufficiale della Repubblica italiana Nr. 140, 4. lpp.; turpmāk tekstā – Likumdošanas dekrēts Nr. 231/2001) 1. panta izriet, ka šajā dekrētā ir reglamentēta organizāciju atbildība par administratīviem pārkāpumiem, kas radušies prettiesisku darbību rezultātā, ka šī atbildība attiecas kā uz sabiedrībām un organizācijām, kam ir juridiskas personas statuss, tā arī uz asociācijām, tostarp tām, kurām nav juridiskas personas statusa, bet ka tas nav piemērojams attiecībā uz valsti vai teritoriālajām kopienām, nedz arī citiem publisko tiesību subjektiem, kas neveic ekonomiskas funkcijas, vai iestādēm, kas veic konstitucionālas funkcijas.9Likumdošanas dekrēta Nr. 231/2001 5. pantā, kurā minētas fiziskās personas, kuru kā pārkāpuma faktisko izdarītāju īstenotās rīcības rezultātā var iestāties attiecīgās organizācijas/juridiskās personas atbildība, ir noteikts:1.Organizācija ir atbildīga par pārkāpumiem, ko tās interesēs vai labā ir izdarījušas:
- a)personas, kas pilda attiecīgās organizācijas vai organizatoriskās vienības, kurai attiecīgās organizācijas ietvaros ir finanšu un funkcionāla autonomija, pārstāvja, pārvaldes vai vadības funkcijas, kā arī personas, kas faktiski īsteno attiecīgās organizācijas vadības un uzraudzības funkcijas;
- b)personas, kas atrodas kādas no a) apakšpunktā minēto personu pakļautībā vai pārraudzībā.
2.Organizācijas atbildība neiestājas, ja 1. punktā minētās personas ir rīkojušās vienīgi pašas savās vai kādas trešās personas interesēs.
10Šī likumdošanas dekrēta 6. un 7. pantā ir precizēti apstākļi, kādos var iestāties juridiskās personas atbildība.11Minētā likumdošanas dekrēta 6. panta 1. punktā ir noteikts:Ja pārkāpumu ir izdarījušas 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētās personas, organizācijas atbildība neiestājas, ja tā iesniedz pierādījumus par to, ka:
- a)vadības struktūra pirms pārkāpuma izdarīšanas bija ieviesusi un efektīvi piemērojusi organizācijas un vadības sistēmas, ar kurām iespējams nodrošināt, lai šādi pārkāpumi netiktu izdarīti;
- b)pienākums uzraudzīt attiecīgo sistēmu darbību un to ievērošanu, kā arī nodrošināt to atjaunināšanu ir ticis uzticēts tādai organizācijas struktūrai, kurai ir autonomas iniciatīvas un uzraudzības pilnvaras;
- c)attiecīgās personas pārkāpumu ir izdarījušas, ļaunprātīgi apejot organizācijas un vadības sistēmas;
- d)b) punktā minētā struktūra ir izpildījusi savu uzraudzības pienākumu vai tās veiktā uzraudzība nav bijusi nepilnīga.
12Likumdošanas dekrēta Nr. 231/2001 7. pantā ir paredzēts:1.5. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētajā gadījumā organizācija ir saucama pie atbildības, ja attiecīgo pārkāpumu bija iespējams izdarīt vadības vai uzraudzības pienākumu neizpildes dēļ.2.Visos gadījumos vadības vai uzraudzības pienākumu neizpilde nav notikusi, ja pirms pārkāpuma izdarīšanas organizācija ir ieviesusi un efektīvi piemērojusi organizācijas, vadības un uzraudzības sistēmu, ar kuru iespējams nodrošināt, lai šādi pārkāpumi netiktu izdarīti.3.Ņemot vērā organizācijas raksturu un lielumu, kā arī tās veiktās darbības veidu, sistēmā ir jābūt paredzētiem atbilstošiem pasākumiem, lai nodrošinātu, ka darbība tiek īstenota atbilstoši tiesību aktiem un ka riska situācijas tiek savlaicīgi konstatētas un novērstas.4.Lai sistēma tiktu efektīvi piemērota, ir jāveic:
- a)sistēmas periodiska pārbaude un attiecīgā gadījumā – izmaiņu izdarīšana tajā, ja ir konstatēti būtiski paredzēto prasību pārkāpumi vai ja saistībā ar organizāciju vai tās darbību ir notikušas kādas izmaiņas;
- b)disciplinārnoteikumu ieviešana, kas ļautu sodīt par sistēmā norādīto pasākumu neievērošanu.
13Minētā likumdošanas dekrēta 25.f pantā – redakcijā, kas izriet no 2008. gada 9. aprīļa Likumdošanas dekrēta Nr. 81 par 2007. gada 3. augusta Likuma Nr. 123 attiecībā uz veselības aizsardzību un drošību darba vietā 1. panta ieviešanu (2008. gada 30. aprīļa GURI Nr. 101 kārtējais pielikums Nr. 108) –, kura virsraksts ir Nonāvēšana aiz neuzmanības vai smagi vai ļoti smagi miesas bojājumi, kas izdarīti, pārkāpjot noteikumus par veselības aizsardzību un drošību darba vietā, ir noteikts:1.Par Krimināllikuma 589. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, pārkāpjot 55. panta 2. punktu likumdošanas dekrētā, ar ko īsteno pilnvaras saskaņā ar 2007. gada 3. augusta Likumu Nr. 123 par veselības aizsardzību un drošību darba vietā, ir piemērojams naudas sods 1000 vienību apmērā. Notiesāšanas par iepriekšējā teikumā minēto noziedzīgo nodarījumu gadījumā 9. pantā 2. punktā paredzētie aizliegumu ietverošie sodi ir piemērojami laikposmā, kas nevar būt īsāks par 3 mēnešiem un garāks par 1 gadu.2.Neskarot šā panta 1. punktā ietverto noteikumu, par Krimināllikuma 589. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu ir piemērojams naudas sods, kas nevar būt mazāks par 250 vienībām un lielāks par 500 vienībām, ja tas ir izdarīts, pārkāpjot noteikumus par veselības aizsardzību un drošību darba vietā. Notiesāšanas par iepriekšējā teikumā minēto noziedzīgo nodarījumu gadījumā 9. pantā 2. punktā paredzētie aizliegumu ietverošie sodi ir piemērojami laikposmā, kas nevar būt īsāks par 3 mēnešiem un garāks par 1 gadu.3.Par Krimināllikuma 590. panta 3. punktā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, pārkāpjot noteikumus par veselības aizsardzību un drošību darba vietā, ir piemērojams naudas sods, kas nevar pārsniegt 250 vienības. Notiesāšanas par iepriekšējā teikumā minēto noziedzīgo nodarījumu gadījumā 9. pantā 2. punktā paredzētie aizliegumu ietverošie sodi ir piemērojami laikposmā, kas nevar būt garāks par 6 mēnešiem.
14Atbilstoši Likumdošanas dekrēta Nr. 231/2001 34. pantam:Attiecībā uz procedūrām saistībā ar administratīviem pārkāpumiem, kas radušies noziedzīga nodarījuma dēļ, ir piemērojami šīs nodaļas noteikumi, kā arī – ciktāl tie ir piemērojami – Kriminālprocesa kodeksa un 1989. gada 28. jūlija Likumdošanas dekrēta Nr. 271 noteikumi.
15Saskaņā ar minētā likumdošanas dekrēta 35. pantu:Noteikumi, kas attiecas uz apsūdzēto personu, ciktāl tie ir piemērojami, attiecas arī uz organizāciju.
16Atbilstoši šī likumdošanas dekrēta 36. pantam attiecīgo organizāciju izdarīto administratīvo pārkāpumu izskatīšana ir tās krimināltiesas jurisdikcijā, kas izskata šo pārkāpumu pamatā esošos noziedzīgos nodarījumus.17Atbilstoši Krimināllikuma 185. pantam noziedzīga nodarījuma izdarītājam un personām, kurām atbilstoši civiltiesībām ir jāatbild par noziedzīga nodarījuma izdarītāja darbībām, ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, ko radījis mantiskais vai morālais kaitējums.18Kriminālprocesa kodeksa 74. pantā ir paredzēts, ka noziedzīgā nodarījumā cietušais vai tā pēcteči var celt Krimināllikuma 185. pantā paredzēto civilprasību kriminālprocesā pret personu, kas ir apsūdzēta par noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, un personu, kas ir atbildīga no civiltiesību viedokļa, lai saņemtu kompensāciju par kaitējumu.19Kriminālprocesa kodeksa 83. panta 1. punktā ir noteikts:Pret personu, kura saskaņā ar civiltiesībām ir atbildīga par apsūdzētās personas darbībām, kriminālprocesa ietvaros var vērsties civilprasītājs un 77. panta 4. punktā paredzētajā gadījumā – prokuratūra. Pret apsūdzēto var vērsties kā personu, kas saskaņā ar civiltiesībām jebkādā veidā ir atbildīga par līdzdalībnieka rīcību, gadījumā, ja tas tiek attaisnots vai attiecībā uz to tiek pasludināts spriedums par lietas izbeigšanu [..].