Šajos secinājumos es citēšu Tiesas judikatūru par 1968. gada 27. septembra Konvenciju par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās  4  – OV 1972, L 299, 32. lpp. , kurā grozījumi ir izdarīti ar turpmākām konvencijām par jaunu dalībvalstu pievienošanos šai konvencijai (turpmāk tekstā – “Briseles konvencija”), ņemot vērā, ka, tā kā ar Regulu Nr. 44/2001 tika aizstāta Briseles konvencija, Tiesas sniegtā šīs konvencijas noteikumu interpretācija ir piemērojama arī minētās regulas noteikumiem tad, kad šo tiesību aktu noteikumus var kvalificēt kā līdzvērtīgus  5  – Spriedums TNT Express Nederland (C‑533/08, EU:C:2010:243, 36. punkts un tajā minētā judikatūra). . Proti, galvenā tiesību norma izskatāmajā lietā, t.i., Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkts, ir izteikta gandrīz identiskā redakcijā Briseles konvencijas, kuras sistēmu tā ir pārņēmusi, atbilstošajai tiesību normai. Ņemot vērā šādu atbilstību, saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 preambulas 19. apsvērumu ir jānodrošina abu tiesību aktu interpretācijas turpinātība  6  – Skat. arī attiecībā tieši uz Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktu spriedumu Zuid‑Chemie (C‑189/08, EU:C:2009:475, 19. punkts). .

Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka par “vietu, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu”, var uzskatīt vietu tajā dalībvalstī, kurā ir radies kaitējums  7  – Lai izvairītos no jebkādas sajaukšanas iespējas, vēlos uzsvērt, ka termini “kaitējums” un “zaudējums” šajos secinājumos tiek lietoti vienādā nozīmē. , ja šo kaitējumu veido vienīgi finansiālie zaudējumi, kas tieši izriet no citā dalībvalstī veiktas prettiesiskas darbības.

Iesniedzējtiesa būtībā vēlas uzzināt, vai finansiālie zaudējumi, kas nodarīti kādā dalībvalstī, ir pietiekams piesaistes kritērijs, lai noteiktu kompetento tiesu atbilstoši Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktam.

Tikai atkāpjoties no pamatprincipa, kurš ietverts Regulas Nr. 44/2001 2. panta 1. punktā un kurš piešķir jurisdikciju tās dalībvalsts tiesām, kuras teritorijā ir atbildētāja domicils, šīs regulas II nodaļas 2. iedaļā ir paredzēts noteikts skaits piešķiramo īpašo jurisdikciju, kuru vidū ietilpst arī minētās regulas 5. panta 3. punktā ietvertā norma par jurisdikciju  8  – It īpaši skat. spriedumus Coty Germany (C‑360/12, EU:C:2014:1318, 44. punkts) un Melzer (C‑228/11, EU:C:2013:305, 23. punkts). . Ciktāl tās vietas tiesu, kur iestājies vai var iestāties notikums, kas rada kaitējumu, jurisdikcija ir uzskatāma par īpašās jurisdikcijas noteikumu, šis noteikums ir jāinterpretē autonomi un šauri  9  – Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru. It īpaši skat. spriedumus Holterman Ferho Exploitatie u.c. (C‑47/14, EU:C:2015:574, 72. punkts); CDC Hydrogen Peroxide (C‑352/13, EU:C:2015:335, 37. punkts) un Kolassa (C‑375/13, EU:C:2015:37, 43. punkts). , nepieļaujot interpretāciju, kas pārsniegtu minētajā regulā tieši paredzēto [šīs jurisdikcijas piešķiršanas] gadījumu robežas  10  – It īpaši skat. spriedumus Coty Germany (C‑360/12, EU:C:2014:1318, 45. punkts) un Melzer (C‑228/11, EU:C:2013:305, 24. punkts). .

Galvenais iemesls īpašās jurisdikcijas noteikumam Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktā saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ir balstīts uz īpaši ciešu saikni starp strīdu un tās vietas tiesu, kur iestājies notikums, kurš rada kaitējumu, kas pareizas tiesvedības un procesa lietderīgas organizācijas apsvērumu dēļ attaisno jurisdikcijas piešķiršanu šai tiesai  11  – Skat. spriedumu Zuid‑Chemie (C‑189/08, EU:C:2009:475, 24. punkts un tajā minētā judikatūra). . Proti, tās vietas tiesa, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu, parasti ir vispiemērotākā lietas izskatīšanai, it īpaši tiesvedības tuvuma un pierādījumu iesniegšanas vienkāršības dēļ  12  – Spriedums Zuid‑Chemie (C‑189/08, EU:C:2009:475, 24. punkts un tajā minētā judikatūra). .

Tādējādi Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktā ir noteikts, ka personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, citā dalībvalstī var iesūdzēt lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību, – tās vietas tiesā, kur iestājies vai var iestāties notikums, kas rada kaitējumu.

Es atzīmēju, ka šajā tiesību normā nekas nav teikts par zaudējumu vai kaitējumu, bet ir norādīts notikums, kas rada kaitējumu. Tādējādi Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkta tekstā galvenokārt ir minēts nevis kaitējums, bet gan notikums, kas ir radījis kaitējumu. Šīs tiesību normas loģika man šķiet acīmredzama – tiesa parasti vislabāk varēs apkopot faktus, uzklausīt lieciniekus un veikt jebkuru procesuālo darbību vietā, kur faktiski ir ticis radīts kaitējums.

Tādējādi ir labi zināms, ka kopš lietas, kura ir būtiska un kurā tika pasludināts spriedums Bier, tā sauktais spriedums “Kālija hlorīda raktuves”  13  – 21/76, EU:C:1976:166. , jēdzienu “vieta, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu” Tiesa interpretē kā tādu, kurš ietver divas dažādas vietas, proti, vietu, kur ir radies kaitējums  14  – Saukts par “Erfolgsort” saskaņā ar Vācijas doktrīnu. , un vietu, kur iestājies notikums  15  – Saukts par “Handlungsort” saskaņā ar Vācijas doktrīnu. , kas ir kaitējuma cēlonis  16  – 21/76, EU:C:1976:166, 24. punkts. Skat. arī spriedumus Zuid‑Chemie (EU:C:2009:475, 23. punkts) un Kainz (C‑45/13, EU:C:2014:7, 23. punkts). .

Attiecībā uz finansiāliem zaudējumiem spriedumā Marinari  17  – C‑364/93, EU:C:1995:289. Tiesa nosprieda, ka jēdziens “vieta, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu” neattiecas uz vietu, kurā cietušajam, kā viņš apgalvo, ir tikuši radīti no sākotnējā zaudējuma, kas radīts un ciests citā dalībvalstī, izrietošie finansiālie zaudējumi  18  – Skat. spriedumu Marinari (C‑364/93, EU:C:1995:289, 21. punkts). . Šajā lietā prasītājs bankas meitasuzņēmumā Apvienotajā Karalistē bija iesniedzis žūksni vekseļu, kurus bankas darbinieki bija atteikušies atlīdzināt, un turklāt viņi vienlaikus paziņojuši policijai par šādām sekām, norādot uz vekseļu šaubīgo izcelsmi, kas bija izraisījis prasītāja apcietināšanu un vekseļu konfiskāciju. Pēc tam, kad prasītāju bija attaisnojusi Anglijas tiesa, viņš bija vērsies Itālijas tiesā, lai tā piespriestu bankai atlīdzināt tās darbinieku nodarītos zaudējumus. Prasījums attiecās uz to, lai tiktu atlīdzināta neatmaksāto vekseļu vērtība un kaitējums, kas viņam esot ticis nodarīts aizturēšanas, kā arī vairāku līgumu laušanas un reputācijas aizskāruma dēļ.

Pamatlietā līgums, kurā ietverts kļūdainais noteikums, ir ticis apspriests un parakstīts Čehijas Republikā. Līgumslēdzēju pušu tiesības un pienākumi, tostarp Universal Music pienākums attiecībā uz atlikušajiem 30 % akciju samaksāt augstāku summu nekā sākotnēji paredzētā summa, ir tikuši definēti šajā dalībvalstī. Šis līgumiskais pienākums, ko līgumslēdzējām pusēm nebija nodoma radīt, ir radies Čehijas Republikā. Tādējādi tieši šajā dalībvalstī pienākums maksāt augstāku, nekā paredzēts, cenu ir kļuvis par neatceļamu un tādu, kas ir jāņem vērā, un, manuprāt, tajā kaitējums ir radies.

Šis konstatējums nozīmētu, ka pirmais un otrais jautājums kļūst hipotētiski, jo, piemērojot pastāvīgo judikatūru, “vieta, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu” ir Čehijas Republikā.

Tomēr iesniedzējtiesa norāda, ka Tiesas judikatūrā tā nav guvusi atbildi uz jautājumu, vai vienīgi finansiālie zaudējumi var veidot “Erfolgsort” un tādējādi būt jurisdikcijas pamatā atbilstoši Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktam. Citiem vārdiem sakot, tā vaicā, vai atbilstoši iepriekš minētajai normai pastāv jurisdikcija, ja attiecīgajā vietā nav noticis [pats] sākotnējais kaitējums, tāpat kā lietā, kurā tika pasludināts spriedums Marinari  19  – C‑364/93, EU:C:1995:289. .

Pakārtoti un šādā gadījumā izskatāmās lietas galvenais jautājums ir par to, vai Tiesas apgalvojums spriedumā “Kālija hlorīda raktuves”  20  – 21/76, EU:C:1976:166. , ka jēdziens “vieta, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu” ietver divas vietas, ir piemērojams arī tad, ja zaudējumi ir pilnībā finansiāli.

Manuprāt, tas tā nav.

Ja runa ir par finansiāliem zaudējumiem, proti, zaudējumiem, kas izpaužas vienīgi kā finanšu līdzekļu samazināšanās  21  – “Vermogensschade” iesniedzējtiesas terminoloģijā. , es nedomāju, ka jēdziens “Erfolgsort” būtu pilnīgi atbilstošs  22  – Protams, citādi ir tad, ja neatļauta darbība attiecas tieši uz īpašumu pašu par sevi. Šādā situācijā man ir skaidrs, ka “Erfolgsort” ļoti labi var būt vieta, kurā finansiāli zaudējumi ir nodarīti. Šajā ziņā skat. arī Mankowski, P., no Magnus, U., un Mankowski, P., Brussels Ibis Regulation – Commentary, Verlag Dr. Otto Schmidt, Ķelne, 2016, 7. pants, 328. punkts. . Dažās situācijās jēdzieni “Handlungsort” un “Erfolgsort” nevar tikt nodalīti. Lai noteiktu iespējamo “Erfolgsort”, šādā situācijā viss būtu atkarīgs no vietas, kur atrodas finanšu līdzekļi, un tā parasti sakrīt ar dzīvesvietu vai – juridiskās personas gadījumā – juridiskās adreses vietu. Šis jautājums bieži ir nejaušs un ir saistīts ar apsvērumiem, kuriem nav nekādas saiknes ar attiecīgajiem faktiem.

Līdz ar to es būtu piesardzīgs, burtiski piemērojot judikatūru, kas izriet no sprieduma “Kālija hlorīda raktuves”  23  – 21/76, EU:C:1976:166. , situācijai, kurā zaudējumi ir finansiāli. Kā Komisija to pamatoti uzsver savos apsvērumos, ne jau tāpēc, lai paplašinātu atkāpi no vispārējā noteikuma par jurisdikciju, Tiesa spriedumā “Kālija hlorīda raktuves”  24  – 21/76, EU:C:1976:166. ir atzinusi iespēju prasītājam izvēlēties vai nu vietu, kurā kaitējums ir radies, vai arī vietu, kurā iestājies notikums, kas ir kaitējuma cēlonis. Šādas izvēles iemesls ir saistīts ar nepieciešamību atrasties pēc iespējas tuvāk lietas apstākļiem un izraudzīties vispiemērotāko tiesu, lai atrisinātu strīdu, un šajā kontekstā lietderīgi organizēt procesu, piemēram, apkopojot pierādījumus un uzklausot lieciniekus.

Kā redzējām iepriekš, visi faktori, kas ļauj tiesai lietderīgi organizēt procesu, tātad ir Čehijas Republikā.

Citiem vārdiem sakot, pareizas tiesvedības un procesuālās ekonomijas apsvērumu dēļ tikai tas vien, ka izlīguma summu ir segusi Nīderlandē reģistrēta sabiedrība, nav pietiekams pamats Nīderlandes tiesas jurisdikcijai.

Man nešķiet, ka ar Tiesas judikatūras analīzi tiek atspēkota šī pieeja.

Lietā, kurā tika pasludināts spriedums Kronhofer  25  – C‑168/02, EU:C:2004:364. , cietusī persona, kas reģistrēta Austrijā, bija atbildējusi uz piedāvājumu, kurš ietvēra konta atvēršanu Vācijā, kurā tā bija ieguldījusi kapitālu. Tiesa nosprieda, ka Briseles konvencijas 5. panta 3. punkts ir interpretējams tādējādi, ka izteiciens “vietā, kurā aizskārums ir noticis” neattiecas uz prasītāja domicila vietu, kur atrodas “viņa mantisko attiecību centrs”, tikai tā iemesla dēļ, ka viņš tajā ir cietis finanšu kaitējumu, kas izriet no īpašuma daļas zaudēšanas, kura notika un tika ciesta citā līgumslēdzējā valstī  26  – Spriedums Kronhofer (C‑168/02, EU:C:2004:364, 21. punkts). . Šis konstatējums ir pārliecinošs, ņemot vērā, ka šī vieta drīzāk ir neparedzama un pavisam noteikti nav uzticams piesaistes kritērijs.

Lietā, kurā tika pasludināts spriedums Kolassa  27  – C‑375/13, EU:C:2015:37. , ieguldītājs savā valstī, proti, Austrijā, bija ieguldījis noteiktu summu kādā bankā. Pēc Tiesas uzskata, kaitējums ir radies vietā, kur ieguldītājs to ir cietis  28  – Spriedums Kolassa (C‑375/13, EU:C:2015:37, 54. punkts). , proti, Austrijā. Tiesa uzskatīja, ka jurisdikcija saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktu ir pierādīta  29  – Spriedums Kolassa (C‑375/13, EU:C:2015:37, 57. punkts). .

Tomēr es uzskata, ka no šīs lietas nevar tikt izsecināts vispārējs noteikums, ka ar finansiāliem zaudējumiem kā piesaistes kritēriju pietiek iepriekš minētās tiesību normas piemērošanai. Faktiskie apstākļi lietā, kurā pasludināts spriedums Kolassa  30  – C‑375/13, EU:C:2015:37. , bija īpaši. Atbildētāja šajā lietā, proti, Apvienotās Karalistes banka, bija publicējusi prospektu par attiecīgajām finanšu apliecībām Austrijā  31  – Skat. arī manus secinājumus lietā Kolassa (C‑375/13, EU:C:2014:2135, 64. punkts). , un Austrijas banka bija tālāk pārdevusi šīs apliecības.

Lietā, kurā pasludināts spriedums CDC Hydrogen Peroxide par konkurences tiesībām, kurā cietušās personas bija vairākās dalībvalstīs, Tiesa atzina, ka šīs dažādās vietas varēja tikt uzskatītas par piesaistes punktu  32  – C‑352/13, EU:C:2015:335 (52. punkts). . Tiesa nosprieda, ka “attiecībā uz papildu izmaksām, kas radušās mākslīgi paaugstinātas cenas dēļ, [..] šī vieta ir nosakāma vienīgi katram apgalvotajam cietušajam individuāli un principā ir tā juridiskās adreses vietā”  33  – Spriedums CDC Hydrogen Peroxide (C‑352/13, EU:C:2015:335). .

Es neuzskatu, ka šis apgalvojums varētu pamatot vispārēju noteikumu, ka uzņēmuma, kam nodarīts kaitējums, juridiskā adrese ir vieta, kur kaitējums ir radies. Gluži pretēji, šis apgalvojums arī šeit ir skaidrojams ar šīs lietas, kurā bija liels cietušo personu skaits, īpatnībām. Līdz ar to nebija iespējams identificēt vienu vietu kā vietu, kurā bija noslēgta aizliegtā vienošanās, un tādējādi vietu, kur iestājies notikums, kas ir kaitējuma cēlonis. Turklāt man šķiet, ka uzņēmuma juridiskā adrese parasti sakrīt ar tā saimnieciskās darbības vietu.

Apkopojot aplūkoto, es nesaskatu, kā Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkts varētu būt pamats tādas tiesas jurisdikcijai, kura ir kādā dalībvalstī un ar kuru vienīgais strīda piesaistes punkts ir tas, ka cietušajai personai šajā dalībvalstī ir nodarīti finansiāli zaudējumi.

Līdz ar to es ierosinu uz pirmo jautājumu atbildēt, ka Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, nepastāvot citiem piesaistes punktiem, par “vietu, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu” nevar tikt uzskatīta vieta tajā dalībvalstī, kur ir radies kaitējums, ja kaitējumu veido vienīgi finansiāli zaudējumi, kas izriet no citā dalībvalstī veiktas prettiesiskas darbības.

Ņemot vērā šo priekšlikumu, otrais jautājums vairs nav jāizvērtē.

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai, kurai tiek lūgts izvērtēt, vai atbilstoši šai tiesību normai tai ir jurisdikcija, ir pienākums balstīt savu vērtējumu uz prasītāja izvirzītajiem apgalvojumiem un vai šai tiesai ir jāņem vērā arī atbildētāja iesniegtie elementi, lai apstrīdētu šos apgalvojumus.

Pat ja iesniedzējtiesa uzdod šo jautājumu tikai apstiprinošas atbildes uz pirmo jautājumu gadījumā, es uzskatu, ka pastāv ieinteresētība uz to atbildēt, ņemot vērā, ka šim jautājumam ir vispārējs tvērums un tas atsaucas uz jurisdikcijas izvērtēšanu, nevis tikai uz jautājumu par to, vai ar finansiāliem zaudējumiem pietiek, lai atzītu jurisdikciju.

Vispirms ir jāatgādina  34  – Skat. arī manus secinājumus lietā Kolassa (C‑375/13, EU:C:2014:2135, 69. punkts). , ka tiesas jurisdikciju nosaka Regulas Nr. 44/2001 autonomās tiesību normas, bet par lietas būtību tiek lemts, piemērojot attiecīgās valsts tiesības, ko nosaka atbilstoši kolīziju normām attiecībā uz līgumsaistībām  35  – Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Regula (EK) Nr. 593/2008 par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I) (OV L 177, 6. lpp.). vai ārpuslīgumiskām saistībām  36  – Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. jūlija Regula (EK) Nr. 864/2007 par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (Roma II) (OV L 199, 40. lpp.). .

Manuprāt, esošajā judikatūrā jau ir tikušas sniegtas vairākas norādes, lai varētu atbildēt uz šo jautājumu.

Regulā Nr. 44/2001 nav precizēts pārbaudes pienākuma, kas uzlikts valsts tiesai, tai pārbaudot savu jurisdikciju, apjoms. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka Briseles konvencijas mērķis bija nevis vienādot līgumslēdzēju valstu procesuālos noteikumus, bet gan noteikt, kuras tiesas jurisdikcijā ir izskatīt strīdus civillietās un komerclietās attiecībās starp līgumslēdzējām valstīm, un atvieglot tiesas nolēmumu izpildi  37  – Šajā ziņā skat. spriedumus Shevill u.c. (C‑68/93, EU:C:1995:61, 35. punkts); Italian Leather (C‑80/00, EU:C:2002:342, 43. punkts), kā arī DFDS Torline (C‑18/02, EU:C:2004:74, 23. punkts). . No pastāvīgās judikatūras arī izriet, ka attiecībā uz procesuālajiem noteikumiem ir jāatsaucas uz tās valsts noteikumiem, kurus piemēro tiesa, kurā celta prasība, ar nosacījumu, ka šo noteikumu piemērošana neapdraud Briseles konvencijas lietderīgu iedarbību  38  – Spriedumi Hagen (C‑365/88, EU:C:1990:203, 19. un 20. punkts), kā arī Shevill u.c. (C‑68/93, EU:C:1995:61, 36. punkts). .

Tādējādi Tiesa nosprieda, ka prasītājam bija līguma izpildes vietas priekšrocības saskaņā ar Briseles konvencijas 5. panta 1. punktu, pat ja lietas dalībnieki apstrīdēja līguma izstrādi, kas ir prasības pamatā  39  – Spriedums Effer (38/81, EU:C:1982:79, 8. punkts). . Tā arī precizēja, ka ar tiesiskās noteiktības būtību ir saderīgs tas, ka attiecīgā valsts tiesa, nepastāvot pienākumam skatīt lietu pēc būtības, var spriest par to, vai, pamatojoties uz minētās konvencijas noteikumiem, tai ir jurisdikcija  40  – Spriedums Benincasa (C‑269/95, EU:C:1997:337, 27. punkts). .

Tiesa arī uzskatīja, ka starptautiskās jurisdikcijas pārbaudes posmā tiesa, kurā celta prasība, nevērtē ne prasības par negatīva fakta konstatēšanu pieņemamību, ne tās pamatotību saskaņā ar valsts tiesību normām, bet vienīgi identificē piesaistes punktus ar tiesas valsti, pamatojot savu jurisdikciju ar Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktu  41  – Spriedums Folien Fischer un Fofitec (C‑133/11, EU:C:2012:664, 50. punkts). . Tā arī uzskatīja, ka, lai piemērotu Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktu, tiesa, kurā ir celta prasība, vienīgi nolūkā pārbaudīt savu jurisdikciju atbilstoši šai tiesību normai var uzskatīt par konstatētiem prasītāja apgalvojumus attiecībā uz atbildības par neatļautu darbību vai kvazideliktu nosacījumiem  42  – Spriedums Hi Hotel HCF (C‑387/12, EU:C:2014:215, 20. punkts). . Visbeidzot tā nosprieda, ka jurisdikcijas pārbaudē saskaņā ar Regulu Nr. 44/2001 nav jāveic plašs pierādījumu iegūšanas process par strīdīgajiem faktiem, kas ir svarīgi gan jautājumā par jurisdikciju, gan attiecībā uz minēto tiesību esamību, un ka tomēr tiesa, kurā celta prasība, var pārbaudīt savu starptautisko jurisdikciju, ņemot vērā visu tās rīcībā esošo informāciju, tostarp vajadzības gadījumā – atbildētāja izteiktos iebildumus  43  – Spriedums Kolassa (C‑375/13, EU:C:2015:37, 65. punkts). .

Tādējādi es ierosinu uz trešo jautājumu atbildēt, ka, lai noteiktu savu jurisdikciju saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 normām, tiesai, kurā iesniegts strīds, ir jānovērtē visi tās rīcībā esošie elementi, tostarp vajadzības gadījumā – arī atbildētāja iesniegtie elementi.