I.

Ievads

1.

Kādā mērā Savienības tiesībām atbilst valsts tiesiskais regulējums, kas valsts teritorijā ikvienai fiziskajai vai juridiskajai personai aizliedz veikt maksājumu skaidrā naudā par summu, kura ir vienāda ar vai pārsniedz noteiktu robežvērtību, un kas šādai personai pieprasa šajā ziņā izmantot citas maksāšanas metodes, pretējā gadījumā paredzot sodu par to?

2.

Tāds būtībā ir jautājums, kādu izskatāmajā lietā uzdod Administrativen sad Blagoevgrad (Blagojevgradas Administratīvā tiesa, Bulgārija).

3.

Šis jautājums ir aktuāls, jo Tiesai virspalātā ļoti drīz ir jāpieņem nolēmums par to, ar kādiem nosacījumiem un robežām Eiropas Savienība un eurozonas dalībvalstis, īstenojot savu attiecīgo kompetenci, ir tiesīgas ieviest tiesisko regulējumu, kas paredz ierobežojumus skaidras naudas, tas ir, centrālo banku izdotu banknošu un monētu, izmantošanā par maksāšanas metodi  ( 2 ).

4.

No apvienotajām lietām Hessischer Rundfunk (C‑422/19 un C‑423/19) izskatāmā lieta tomēr atšķiras tādējādi, ka pamatlietā aplūkojamais valsts tiesiskais regulējums attiecas uz Bulgārijas Republiku, kura nav eurozonas dalībvalsts. Bulgārijas Republika ir “dalībvalsts ar izņēmuma statusu” LESD 139. panta 2. punkta izpratnē, un tai nav saistoši Savienības tiesību noteikumi, kas reglamentē vienotās valūtas izlaišanu un izmantošanu, it īpaši euro denominācijas banknošu un monētu kā likumīgā maksāšanas līdzekļa statusu. Tomēr tā piedalās Savienības iekšējā tirgū, un šajā ziņā tai ir pienākums ievērot ar to saistītās aprites brīvības.

5.

Tiesai uzdotais jautājums arī ietilpst kontekstā, kas seko Komisijas 2018. gada 12. jūnija Ziņojumam Eiropas Parlamentam un Padomei par ierobežojumiem skaidras naudas apritei  ( 3 ), kā arī ar šajā ziņā sagatavotajiem Eiropas Centrālās bankas (ECB)  ( 4 ) atzinumiem pēc Beļģijas Karalistes, Bulgārijas Republikas un Nīderlandes Karalistes finanšu ministriju pieprasījuma  ( 5 ).

6.

Izskatāmajā lietā Tiesa tiek, pirmkārt, aicināta precizēt, vai tāds tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkojamais ietilpst Direktīvas (ES) 2015/849  ( 6 ) piemērošanas jomā vai arī tas ir jāaplūko, vadoties pēc LESD 63. pantā paredzētajiem noteikumiem, kas garantē kapitāla un maksājumu aprites brīvību.

7.

Otrkārt, Tiesa tiek aicināta lemt par sankciju tiesiskā regulējuma – kas izveidots ar šo tiesību aktu – atbilstību jo īpaši sodu samērīguma principam un tiesībām efektīvi vērsties tiesā, kas ir nostiprināti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (turpmāk tekstā – “Harta”).

8.

Šajos secinājumos izklāstīšu iemeslus, kādēļ uzskatu, ka tāds tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkojamais neietilpst Direktīvas 2015/849 piemērošanas jomā. Savu vērtējumu balstīšu ne vien uz mērķiem, kurus Savienības likumdevējs tiecas sasniegt ar šo direktīvu, bet arī uz tās sistēmu un šīs direktīvas noteikumiem. Tāpēc tāda tiesiskā regulējuma atbilstību Tiesai ierosināšu pārbaudīt, apskatot to no LESD 63. pantā nostiprinātās kapitāla un maksājumu brīvas aprites viedokļa.

9.

Šajā ziņā paskaidrošu, ka aplūkojamais valsts tiesiskais regulējums pats par sevi ir šīs brīvības ierobežojums, ko var attaisnot ar nepieciešamību, ko nosaka cīņa pret krāpšanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Tomēr paskaidrošu, ka šo mērķi tāds tiesiskais regulējums patiešām var sasniegt tikai tad, ja to papildina pasākumi, kas ņem vērā privātpersonu pieeju bankas pakalpojumiem, kā arī mīkstinoši pasākumi tām personām, kuras pamatotu iemeslu dēļ nevar izmantot valsts likumdevēja pieprasītās maksāšanas metodes. Izklāstīšu arī iemeslus, kādēļ šā tiesiskā regulējuma ietvaros izveidotais sankciju tiesiskais regulējums varētu būt uzskatāms par pasākumu, kas ir pretrunā Hartas 49. panta 3. punktā nostiprinātajam samērīguma principam.

II.

Atbilstošās tiesību normas

A.

Direktīva 2015/849

10.

Saskaņā ar Direktīvas 2015/849 1. panta 1. punktu tās mērķis ir nepieļaut to, ka Savienības finanšu sistēma tiek izmantota nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un teroristu finansēšanai.

11.

Saskaņā ar šīs direktīvas 2. panta 1. punkta 3) apakšpunkta e) punktu tā ir piemērojama “citām personām, kas tirgojas ar precēm, tiktāl, ciktāl maksājumi tiek veikti vai saņemti skaidrā naudā EUR 10 000 apmērā vai vairāk, neatkarīgi no tā, vai darījumu veic kā vienu operāciju vai kā vairākas operācijas, kuras, iespējams, ir saistītas”.

12.

Minētās direktīvas 4. panta 1. punktā ir paredzēts:

13.

Direktīvas 2015/849 5. pantā ir noteikts:

B.

Bulgārijas tiesības

1.

ZOPB

14.

Saskaņā ar zakon za ogranichavane na plashtaniyata v broy (Likums par skaidras naudas maksājumu ierobežošanu)  ( 7 ) 1. pantu šis likums reglamentē ierobežojumus maksājumiem skaidrā naudā Bulgārijas teritorijā  ( 8 ).

15.

Neskarot izņēmumus, kas izsmeļoši uzskaitīti ZOPB 2. pantā, 3. pantā ir noteikts:

16.

ZOPB 5. pantā ir noteikts:

17.

ZOPB 6. pantā ir paredzēts:

2.

ZANN

18.

Saskaņā ar ZANN 27. pantu:

19.

ZANN 28. panta a) punktā ir paredzēts, ka maznozīmīgu administratīvo pārkāpumu gadījumā sodošā iestāde ir tiesīga neuzlikt sodu, aizstājot to ar pārkāpēja brīdināšanu mutvārdos vai rakstveidā par to, ka pārkāpuma atkārtotības gadījumā viņam tiks uzlikts administratīvais sods.

20.

Atbilstoši ZANN 63. panta 1. punktam Rayonen sad (Rajona tiesa, Bulgārija) viena tiesneša sastāvā izskata lietas pēc būtības un lemj, pieņemot nolēmumu, ar ko iespējams atstāt spēkā, grozīt vai atcelt gan lēmumu par administratīvā soda piemērošanu, gan elektronisko protokolu. Šādu nolēmumu iespējams pārsūdzēt kasācijas kārtībā Administrativen sad (Administratīvā tiesa, Bulgārija) uz nakazatelno‑protsesualen kodeks (Kriminālprocesa kodekss) paredzētajiem pamatiem un saskaņā ar administrativnoprotsesualen kodeks (Administratīvā procesa kodekss) 12. nodaļā paredzētajiem nosacījumiem.

III.

Tiesvedība pamatlietā un prejudiciālie jautājumi

21.

“ECOTEX BULGARIA” EOOD  ( 10 ) atbilstoši Bulgārijas tiesībām ir vienpersoniska sabiedrība, kuras vienīgais dalībnieks ir Grieķijas pilsonis KS. 2018. gada 14. marta Ecotex dalībnieku kopsapulcē tika nolemts, ka KS kā dividendes saņems naudas summu 100 000 BGN (51 130 EUR), kas tiks izmaksāta skaidrā naudā, pamatojoties uz kases izdevumu orderiem.

A.

Pret Ecotex sāktais administratīvais process

22.

Veicot pārbaudi, ko Teritorialna direktsia na Natsionalna agentsia za prihodite – Sofia (Valsts ieņēmumu dienesta Sofijas teritoriālā nodaļa, Bulgārija) uzdeva veikt 2017. gada 8. decembrī, tika konstatēts, ka finanšu transakcijas ar sabiedrības klientiem, galvenokārt no Grieķijas un Kipras, ir veiktas, izmantojot banku. Tika konstatēts arī, ka saskaņā ar 2018. gada 14. marta lēmumu laika posmā no 2018. gada 14. marta līdz 2018. gada 22. martam KS skaidrā naudā ir izmaksāta summa 95 000 BGN (aptuveni 48 573,50 EUR), pamatojoties uz deviņiem kases izdevumu orderiem, katrs par izmaksu 10 000 BGN (5113 EUR), un vienu kases izdevumu orderi par izmaksu 5000 BGN (2556,50 EUR). Valsts ieņēmumu dienesta Sofijas teritoriālās nodaļas Blagojevgradas birojs 2018. gada 5. jūnijā paziņoja par administratīva rakstura kriminālprocesa sākšanu un 2018. gada 26. jūnijā izdeva aktu, ar kuru tika konstatēta ZOPB paredzēto noteikumu pārkāpuma esamība.

23.

2018. gada 10. jūlijā Ecotex apstrīdēja šo aktu, pamatojoties uz to, ka pārkāpumu varēja atzīt par maznozīmīgu ZANN 28. panta izpratnē, jo 2018. gada 14. martā veiktā maksājuma summa 10 000 BGN (5113 EUR) pārsniedza ZOPB paredzēto maksājumu skaidrā naudā ierobežojumu tikai par 0,01 BGN (aptuveni 0,005 EUR).

24.

2018. gada 3. septembrī Valsts ieņēmumu dienesta Sofijas teritoriālās nodaļas direktora vietnieks, pamatojoties uz ZOPB 5. panta 1. punktu, uzlika Ecotex finansiālu sankciju par katru no konstatētajiem pārkāpumiem. No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka katrs no maksājumiem 10 000 BGN (5113 EUR) apmērā ir atzīts par “pārkāpumu” un ka tādējādi ir noteikti deviņi administratīvie sodi. Saskaņā ar valsts tiesību normām katrs sods ir noteikts 5000 BGN (2556,50 EUR), tas ir, 50 % apmērā no skaidrā naudā samaksātās summas.

25.

Ecotex cēla prasību atcelt Valsts ieņēmumu dienesta Sofijas teritoriālās nodaļas direktora vietnieka 2018. gada 3. septembra lēmumu Rayonen sad Petrich (Petričas rajona tiesa, Bulgārija), kura šo lēmumu atstāja spēkā. Ecotex iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā.

B.

Iesniedzējtiesā iesniegtā prasība

26.

Iesniedzējtiesā Ecotex no jauna ir uzsvērusi, ka, ņemot vērā pārkāpuma maznozīmīgumu, sankcija 50 % apmērā no kopējās skaidrā naudā samaksātās summas ir nesamērīga. Ecotex ir arī norādījusi, ka tiesības uz dividendēm no sabiedrības nav uzskatāmas par darījumu vai līgumu un tātad nebūtu iekļaujamas jēdzienā “maksājums” ZOPB 3. panta 1. punkta 1. apakšpunkta izpratnē.

27.

Tikmēr Valsts ieņēmumu dienesta Sofijas teritoriālā nodaļa ir norādījusi, ka ZOPB 3. panta 1. punkta 1. apakšpunktā minētais jēdziens “maksājums” ir jāsaprot kā tāds, kas bez izņēmumiem apzīmē ikvienu maksājumu vai finanšu darījumu neatkarīgi no šo pēdējo rakstura.

28.

Savukārt iesniedzējtiesa iesākumā norāda, ka ar ZOPB valsts tiesībās tika transponēta Direktīva 2005/60/EK  ( 11 ), kura no 2017. gada 26. jūnija ir aizstāta ar Direktīvu 2015/849  ( 12 ). Tādējādi tā secina, ka ZOPB 3. panta 1. punkta 1. apakšpunkts ir jāinterpretē, raugoties no LESD 63. panta un atbilstošo Direktīvas 2015/849 noteikumu perspektīvas.

29.

Pirmām kārtām, tā atgādina, ka jēdziens “kapitāla aprite” aptver arī dividenžu saņemšanu no akcijām un kapitāla daļām komercsabiedrībās. Tādējādi tā vaicā, vai LESD 63. pants, kas citastarp aizliedz pasākumus, kuri var atturēt nerezidentus veikt ieguldījumus kādā dalībvalstī vai saglabāt tādus ieguldījumus, pieļauj tādu noteikumu kā ZOPB 3. panta 1. punkta 1. apakšpunktā paredzētais, kas nosaka ierobežojumu maksājumiem skaidrā naudā.

30.

Otrām kārtām, iesniedzējtiesa vaicā, vai ZOPB 3. panta 1. punkta 1. apakšpunktā paredzētais ierobežojums maksājumiem skaidrā naudā ietilpst Direktīvas 2015/849 materiālajā piemērošanas jomā un – apstiprinošas atbildes gadījumā – vai dalībvalstis ir tiesīgas brīvi noteikt robežvērtību maksājumiem skaidrā naudā, kas ir mazāks par 10 000 EUR.

31.

Trešām kārtām, iesniedzējtiesa vaicā, kādā mērā nosacījumi, kas attiecas, pirmkārt, uz naudas soda apmēra noteikšanu par ierobežojumu maksājumiem skaidrā naudā pārkāpšanu un, otrkārt, uz tiesas kontroli, kas tiek īstenota pār lēmumu, ar kuru noteikts sods, nepārkāpj Hartā nostiprināto sodu samērīguma principu un tiesības efektīvi vērsties tiesā.

C.

Prejudiciālie jautājumi

32.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, Administrativen sad Blagoevgrad (Blagojevgradas administratīvā tiesa) ir nolēmusi apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

33.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Bulgārijas, Čehijas, Spānijas, Itālijas un Ungārijas valdības, kā arī Komisija.

34.

Ar tiesneša referenta saskaņojumu tika nolemts atbilstoši Tiesas Reglamenta 62. panta 1. punktam uzdot jautājumus Bulgārijas valdībai un atbilstoši šā reglamenta 101. panta 1. punktam lūgt paskaidrojumus no iesniedzējtiesas, uz ko tās atbildēja noteiktajā termiņā.

IV.

Analīze

35.

Pirms sāku prejudiciālo jautājumu analīzi, būtu lietderīgi norādīt vienu iepriekšēju apsvērumu attiecībā uz secību, kādā šie jautājumi būtu izskatāmi.

36.

Aplūkojamajā gadījumā pirmais un otrais jautājums attiecas uz tāda valsts tiesiskā regulējuma, kas tāpat kā Bulgārijas tiesiskais regulējums paredz vispārēju valsts teritorijā veikto maksājumu skaidrā naudā ierobežojumu, attiecinot to arī uz dividendēm, atbilstību attiecīgi LESD noteikumiem par kapitāla un maksājumu aprites brīvību, kā arī Direktīvas 2015/849 2. panta 1. punktam kopsakarā ar šīs direktīvas 6. apsvērumu un 4. un 5. pantu.

37.

Taču jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ikviens valsts pasākums jomā, kura Savienības līmenī ir pilnībā saskaņota, ir jāizvērtē, ņemot vērā šā saskaņošanas pasākuma noteikumus, nevis primāro tiesību aktu noteikumus  ( 13 ).

38.

Šādos apstākļos es piedāvāju pirmo un otro prejudiciālo jautājumu samainīt vietām.

39.

Pirmkārt, es izvērtēšu otro jautājumu, lai noskaidrotu, vai pamatlietā aplūkojamais tiesiskais regulējums faktiski ietilpst ar Direktīvu 2015/849 saskaņotajā jomā. To iemeslu dēļ, kurus norādīšu turpinājumā, šis nav tāds gadījums, jo, manā ieskatā, šis tiesiskais regulējums neietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā.

40.

Pēc tam, otrkārt, pirmo un trešo iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu analizēšu vienīgi no primāro tiesību un pamattiesību skatpunkta.

41.

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa lūdz Tiesu izvērtēt pamatlietā aplūkojamā tiesiskā regulējuma atbilstību noteikumiem par kapitāla un maksājumu aprites brīvību, kas nostiprināta LESD 63. pantā. Tā kā turpinājumā norādīto iemeslu dēļ šis valsts tiesiskais regulējums ir uzskatāms par šīs brīvības ierobežojumu, es izvērtēšu, vai to iespējams attaisnot ar kādu leģitīmu mērķi un – attiecīgā gadījumā – cik tas ir piemērots, lai nodrošinātu ar to iecerēto mērķu sasniegšanu, un vai tas ir samērīgs. Sekojot šai domu gaitai, es nonākšu pie trešajā prejudiciālajā jautājumā izvirzītās problemātikas izvērtēšanas. Proti, ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā cenšas noskaidrot, vai Hartas 47. pants, kas garantē tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, un tās 49. panta 3. punkts, kurā ir nostiprināts sodu samērīguma princips, pieļauj tādu sankciju tiesisko regulējumu kā ar ZOPB 5. pantu izveidotais, jo tas neatļaujot ne par pārkāpuma pastrādāšanas sodīšanu atbildīgajai valsts iestādei (jautājuma pirmā daļa, a) daļa), ne valsts tiesai, kurā iesniegta prasība par tās pieņemto lēmumu (jautājuma otrā daļa, b) daļa), individualizēt naudas sodu.

A.

Pamatlietā aplūkojamā tiesiskā regulējuma izvērtējums, raugoties no Direktīvas 2015/849 noteikumu perspektīvas

42.

Ar otro prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai atbilstoši Direktīvas 2015/849 2. panta 1. punkta 3) apakšpunkta e) punktam kopsakarā ar šīs direktīvas 6. apsvērumu un 4. un 5. pantu dalībvalsts ir tiesīga attiecībā uz visiem valsts teritorijā veiktajiem maksājumiem, kuru summa ir vienāda ar vai lielāka par noteiktu robežvērtību, aizliegt privātpersonām un uzņēmumiem maksāt skaidrā naudā un pieprasīt no šiem pēdējiem, lai tie veic pārskaitījumu vai iemaksu maksājumu kontā.

43.

Iesniedzējtiesa vaicā Tiesai, kādā mērā Direktīva 2015/849 saskaņā ar tās 2. panta 1. punkta 3) apakšpunkta e) punktu ir piemērojama attiecībā uz maksājumiem, ko skaidrā naudā veic personas, kuras tirgojas ar precēm, vai citas personas šo personu vārdā, par summu 10 000 EUR vai vairāk. Turklāt šīs direktīvas 4. pantā ir paredzēts, ka šo piemērošanas jomu dalībvalstis ir tiesīgas attiecināt arī uz tām profesijām un uzņēmumu kategorijām, kas veic darbības, kuras var tikt izmantotas nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai. Visbeidzot, minētās direktīvas 5. pantā ir noteikts, ka dalībvalstis ir arī tiesīgas šīs direktīvas piemērošanas jomā pieņemt stingrākus noteikumus, lai nepieļautu kriminālas darbības. Turklāt no Direktīvas 2015/849 6. apsvēruma izriet, ka dalībvalstīm “vajadzētu būt iespējai pieņemt zemākas robežvērtības, papildu vispārīgus ierobežojumus skaidras naudas izmantošanai un turpmākus stingrākus noteikumus”.

44.

Tātad jautājums, uz kuru Tiesai jāatbild, ir, vai pamatlietā aplūkojamo tiesisko regulējumu var uzskatīt par kādu no šiem noteikumiem.

45.

Es tā neuzskatu, ņemot vērā mērķus, kādus Savienības likumdevējs tiecas sasniegt ar Direktīvu 2015/849, tās sistēmu un šīs direktīvas 2., 4. un 5. panta noteikumus, uz kuriem atsaucas iesniedzējtiesa.

46.

Pirmām kārtām, attiecībā uz Direktīvas 2015/849 mērķiem – tā paredz novērst draudus, kas var ietekmēt finanšu sistēmas integritāti, pienācīgu darbību, reputāciju un stabilitāti un kas saistīti ar šīs sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un teroristu finansēšanai  ( 14 ). Šajā nolūkā šī direktīva saskaņo uzticamības pārbaudes un kontroles pasākumus, kas dalībvalstīm ir jāievieš attiecībā uz tiem profesionālo darbību veidiem, kuros pastāv vislielākais risks manipulācijām ar naudu, kas iegūta, izdarot smagus noziegumus, un pret naudas vai īpašuma uzkrāšanu teroristiskiem mērķiem. Lai gan nodokļu noziegumi saistībā ar tiešajiem un netiešajiem nodokļiem ir iekļauti to noziedzīgo darbību skaitā, kas ietilpst minētās direktīvas piemērošanas jomā  ( 15 ), tas tā ir vienīgi ar nosacījumu, ka šie noziedzīgie nodarījumi ir sodāmi ar brīvības atņemšanu vai ieslodzījumu  ( 16 ). Līdz ar to Savienības likumdevējs tiecas novērst tādu nodokļu tiesiskā regulējuma pārkāpumu izdarīšanu, kas ir daudz smagāki nekā tie, kas saistīti ar ierobežojumu maksājumiem skaidrā naudā pārkāpšanu.

47.

Pamatlietā aplūkojamais tiesiskais regulējums kā tāds ir vērsts uz to, lai cīnītos pret krāpšanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, pieprasot, lai maksājumi par summu 10 000 BGN (5113 EUR) vai vairāk tiktu veikti nevis skaidrā naudā, bet izmantojot pārskaitījumu vai iemaksu maksājumu kontā, tādējādi nodrošinot finanšu darījumu izsekojamību. Kā to savos apsvērumos norāda Bulgārijas valdība, ZOPB mērķis, kāds tas ir izklāstīts šā likuma projekta anotācijā, ir ierobežot ēnu ekonomiku un it īpaši situācijas, kad naudas plūsma netiek reģistrēta grāmatvedības dokumentos un tātad no tās netiek aprēķināti ne nodokļi, ne sociālās iemaksas. Šajā ziņā šī valdība norāda, ka ZOPB nav paredzēti nekādi pasākumi cīņai pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un teroristu finansēšanu. Tas neesot Direktīvas 2015/849 transponēšanas pasākums un neietverot nevienu norādi uz to, jo valsts tiesībās šī direktīva ir transponēta, pirmkārt, ar zakon za merkite sreshtu izpiraneto na pari (Likums par pasākumiem cīņai ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu)  ( 17 ) un, otrkārt, ar zakon za merkite sreshtu finansiraneto na terorizma (Likums par pasākumiem cīņai ar teroristu finansēšanu)  ( 18 ).

48.

Jāsecina, ka Savienības likumdevēja sasniedzamie mērķi Direktīvas 2015/849 ietvaros un Bulgārijas likumdevēja mērķi ZOPB ietvaros atšķiras ievērojami.

49.

Otrām kārtām, attiecībā uz Direktīvas 2015/849 sistēmu – tā tiecas ieviest pasākumus, kuri, ņemot vērā ar šo direktīvu sasniedzamo mērķi, to rakstura un adresātu dēļ atšķiras no tiem pasākumiem, kādi ir ieviesti ar pamatlietā aplūkojamo valsts tiesisko regulējumu.

50.

Atbilstoši šai direktīvai pieņemtie pasākumi balstās pieejā, kas ir dibināta uz nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas riskiem  ( 19 ).

51.

Attiecībā uz šo pasākumu raksturu – tos veido uzticamības pārbaudes, kontroles, informēšanas, deklarēšanas un dokumentu saglabāšanas pienākumi, kuru saturs un piemērojamība ir precīzi aprakstīti Direktīvas 2015/849 II līdz V nodaļā  ( 20 ).

52.

Savukārt ZOPB ir tikai reglamentēta fizisko vai juridisko personu maksāšanas metožu izmantošana valsts teritorijā. Neviens no šajā direktīvā paredzētajiem pasākumiem neprasa, lai dalībvalstis normatīvi regulētu maksāšanas metožu izmantošanu to teritorijā. Lai gan ir tiesa, ka saskaņā ar minētās direktīvas 5. pantu dalībvalstis, “lai nepieļautu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un teroristu finansēšanu [..], var pieņemt vai paturēt spēkā stingrākus noteikumus”, tas ir stingri atļauts tikai Savienības likumdevēja šajā tiesību normā tieši norādītajā “šīs direktīvas darbības jomā” un “ievērojot Savienības tiesību aktus”. Taču manis norādīto iemeslu dēļ tāds tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkojamais, kurā ir paredzēts vispārējs maksājumu skaidrā naudā ierobežojums valsts teritorijā, lai cīnītos pret krāpšanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, neietilpst ar Direktīvu 2015/849 reglamentētajā jomā.

53.

Pašlaik – attiecībā uz šo divu tiesisko regulējumu ratione personae piemērošanas jomu – pamatlietā aplūkojamais valsts tiesiskais regulējums ir piemērojams attiecībā uz ikvienu fizisko vai juridisko personu neatkarīgi no statusa, kādā tā veic maksājumu, kā arī no darījuma, ar ko tas ir saistīts, esamības un attiecīgā gadījumā – rakstura.

54.

Taču jākonstatē, ka ar Direktīvu 2015/849 ieviestie uzticamības pārbaudes, kontroles, informēšanas, deklarēšanas un dokumentu saglabāšanas pasākumi ir attiecināmi uz ierobežotu subjektu loku, kas ir identificējami vai nu pēc tā, kādā mērā pastāv risks, ka tie ir iesaistīti nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanā un teroristu finansēšanā, vai pēc tā, cik šādam riskam ir pakļauti to darījumi. Ir tiesa, ka šajā lokā šīs direktīvas 2. panta 1. punkta 3) apakšpunkta e) punktā figurē “citas personas, kas tirgojas ar precēm, tiktāl, ciktāl maksājumi tiek veikti vai saņemti skaidrā naudā EUR 10 000 apmērā vai vairāk”. Tāpat ir tiesa, ka minētās direktīvas 6. apsvērumā Savienības likumdevējs norāda, ka “dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai pieņemt zemākas robežvērtības, papildu vispārīgus ierobežojumus skaidras naudas izmantošanai un turpmākus stingrākus noteikumus”. Tomēr tādu tiesisko regulējumu kā pamatlietā aplūkojamais šī pēdējā piebilde nevar iekļaut Direktīvas 2015/849 piemērošanas jomā gan tāpēc, ka tā ir neprecīza, gan tāpēc, ka direktīvas apsvērumos ietvertajiem noteikumiem nav saistoša spēka.

55.

Turklāt, lai gan Direktīvas 2015/849 4. pantā Savienības likumdevējs atļauj dalībvalstīm paplašināt tās piemērošanas jomu, tas ir pieļaujams vienīgi – uz ko šajā pantā ir tieši norādīts –, ciktāl šāda paplašināšana ir saderīga ar riskos balstīto pieeju un ciktāl tā tiek attiecināta uz profesionāļiem un uzņēmumu kategorijām, “kas veic darbības, kuras ir īpaši piemērotas nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai”. Citiem vārdiem sakot, šī tiesību norma atļauj dalībvalstij noteikt uzticamības pārbaudes un kontroles pasākumus plašākai uzņēmumu kategorijai, balstoties uz tās pašas risku analīzi, ko tā var veikt saskaņā ar šīs direktīvas 7. pantu, bet, manā ieskatā, tā neļauj pamatot tādu tiesisko regulējumu kā pamatlietā aplūkojamais, kas, attiecinot to uz pilnīgi visām fiziskajām un juridiskajām personām, reglamentē maksāšanas metožu izmantošanu valsts teritorijā, lai cīnītos pret krāpšanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas.

56.

Ņemot vērā šos apstākļus, es līdz ar to secinu, ka tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkojamais, kas nolūkā apkarot krāpšanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas fiziskajām un juridiskajām personām valsts teritorijā aizliedz veikt maksājumu skaidrā naudā, ja tā summa ir vienāda ar vai lielāka par noteiktu robežvērtību, un pieprasa šīm personām veikt pārskaitījumu vai iemaksu maksājumu kontā, neietilpst Direktīvas 2015/849 piemērošanas jomā.

57.

Tā kā Savienības tiesībās pašlaik nav tiesību aktu, kas paredzētu nosacījumus un kārtību, kādā tādas ārpus eurozonas esošas dalībvalstis kā Bulgārijas Republika var ierobežot maksājumus skaidrā naudā valsts teritorijā  ( 21 ), attiecīgais valsts tiesiskais regulējums ir izvērtējams vienīgi no primāro tiesību un it īpaši no noteikumu par aprites brīvībām skatpunkta.

B.

Pamatlietā aplūkojamā valsts tiesiskā regulējuma izvērtējums, raugoties no LESD 63. panta skatpunkta

58.

Ar pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā Tiesai, vai LESD 63. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kas valsts teritorijā aizliedz veikt maksājumu skaidrā naudā, ja tā summa ir vienāda ar vai lielāka par noteiktu robežvērtību, un kas šajā ziņā pieprasa izmantot pārskaitījumu vai iemaksu maksājumu kontā, tostarp gadījumos, kad ir runa par dividenžu izmaksu no sabiedrības.

59.

Nepastāvot kopīgiem vai saskaņotiem noteikumiem, tādas ārpus eurozonas esošas dalībvalstis kā Bulgārijas Republika ir tiesīgas brīvi ierobežot maksājumus skaidrā naudā savā teritorijā. Tomēr tām tāpat kā ikvienai citai dalībvalstij ir jāievēro iekšējā tirgus noteikumi un it īpaši Līgumu noteikumi par aprites brīvībām  ( 22 ).

60.

Pamatlietas kontekstā ir jānovērtē valsts tiesiskā regulējuma atbilstība iepretim tieši aizskartajai aprites brīvībai  ( 23 ).

61.

Aplūkojamajā gadījumā konkrēto tiesisko regulējumu kompetentās valsts iestādes ir piemērojušas situācijā, kad tiek izmaksātas dividendes, kuras no noteikumu par kapitāla brīvu apriti viedokļa saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir uzskatāmas par ienākumiem no aptvertā kapitāla  ( 24 ). Līdz ar to iesaku Tiesai savu analīzi veikt, ņemot vērā LESD 63. pantā izklāstītos noteikumus par kapitāla un maksājumu aprites brīvību.

62.

Kā to arī Tiesai lūdz iesniedzējtiesa, tātad ir jānoskaidro, vai aplūkojamais tiesiskais regulējums ir jāanalizē kā kapitāla un maksājumu brīvības ierobežojums LESD 63. panta izpratnē un – attiecīgā gadījumā – vai tāds ierobežojums var tikt attaisnots.

1.

Par kapitāla un maksājumu aprites brīvības ierobežojuma esamību

63.

Saskaņā ar LESD 63. pantu ir aizliegti visi kapitāla un maksājumu aprites brīvības ierobežojumi starp dalībvalstīm, kā arī dalībvalstīm un trešām valstīm.

64.

Kā tas izriet no šīs tiesību normas formulējuma, tās pārkāpšanas priekšnoteikums ir gan tāda kapitāla un maksājumu esamība, kuriem ir pārrobežu raksturs, gan attiecībā uz šiem pēdējiem noteikta ierobežojuma esamība.

65.

Pirmām kārtām, uzskatu, ka pamatlietā aplūkojamais tiesiskais regulējums var skart kapitālu un maksājumus ar pārrobežu raksturu tā vispārējā rakstura dēļ.

66.

Protams, kā to savos apsvērumos norāda Bulgārijas un Čehijas valdības, pamatlietā aplūkojamais tiesiskais regulējums vienīgi nosaka maksāšanas metodes valsts teritorijā. Tomēr vēršu uzmanību uz to, ka šis tiesiskais regulējums ir piemērojams visām fiziskajām un juridiskajām personām, kuras veic maksājumus šajā teritorijā, neatkarīgi no to valstspiederības, dzīvesvietas fizisko personu gadījumā vai juridiskās adreses juridisko personu gadījumā vai arī no statusa, kādā šīs pēdējās darbojas. Līdz ar to minētais tiesiskais regulējums ir piemērojams pat tādā gadījumā, kad maksājumu veic fiziskā vai juridiskā persona, kuras dzīvesvieta vai reģistrācijas vieta atrodas kādā citā dalībvalstī, kas nav Bulgārija, vai kad maksājums tiek veikts šādu personu vārdā saistībā ar, piemēram, pārrobežu pakalpojumu sniegšanu.

67.

Turklāt ZOPB 3. pants attiecas uz maksājumiem, kas tiek veikti gan Bulgārijas levās, gan ārvalstu valūtās, un ir piemērojams neatkarīgi no darījuma, ar kuru maksājums ir saistīts, veida un rakstura  ( 25 ). Tā – atbilstoši norādījumiem par ZOPB piemērošanu  ( 26 ) šis tiesiskais regulējums konkrētajā gadījumā ir ticis piemērots attiecībā uz dividenžu izmaksu no valsts teritorijā likumīgi reģistrētas sabiedrības tās vienīgajam dalībniekam, kurš aplūkojamajā gadījumā ir Grieķijas pilsonis. Man nešķiet, ka ir iespējams apšaubīt to, ka dividenžu izmaksa skaidrā naudā no Bulgārijā reģistrēta uzņēmuma tā dalībniekam, kurš ir citas dalībvalsts pilsonis, ir uzskatāma par kapitāla un maksājumu apriti ar pārrobežu dimensiju LESD 63. panta izpratnē  ( 27 ).

68.

Otrām kārtām, manā ieskatā, nav noliedzams, ka aplūkojamais valsts tiesiskais regulējums ir uzskatāms par kapitāla un maksājumu aprites brīvības ierobežojumu, un tas tā ir, neraugoties uz to, ka nepastāv diskriminācija atkarībā no attiecīgo fizisko vai juridisko personu valstspiederības.

69.

Proti, tiesiskais regulējums, kas vispārēji reglamentē maksāšanas metožu izmantošanu, aizliedzot privātpersonām un uzņēmumiem veikt maksājumu skaidrā naudā, ja tā summa ir 10 000 BGN (5113 EUR) vai vairāk, un šajā nolūkā pieprasot, lai tiek izmantotas likumdevēja noteiktās maksāšanas metodes, pretējā gadījumā piedraudot ar sodu, kā tāds ierobežo kapitāla un maksājumu aprites brīvību.

70.

Pirmkārt, norādāms, ka monētu un banknošu kā likumīgo maksāšanas līdzekļu statuss principā nozīmē maksājumu skaidrā naudā obligātu pieņemšanu. Tādējādi monētu un banknošu izmantošana ir atzīstama par pasākumu, kuru brīvi var izvēlēties ikviena persona, kurai pastāv kāds maksāšanas pienākums.

71.

Atbilstoši Komisijas Ieteikumam (2010. gada 22. marts) par euro banknošu un monētu likumīgā maksāšanas līdzekļa statusa darbības jomu un ietekmi  ( 28 ) eurozonā šis likumīgā maksāšanas līdzekļa statuss gadījumā, ja pastāv maksāšanas pienākums, nozīmē, ka kreditors nevar atteikties pieņemt maksājumu skaidrā naudā un ka debitors var izpildīt šo pienākumu, samaksājot euro banknotēs un monētās  ( 29 ). Komisija secīgi norāda, ka “euro banknotes un monētas jāpieņem kā maksāšanas līdzekl[is] mazumtirdzniecības darījumos”  ( 30 ).

72.

Šajā ziņā saskaņā ar ECB 2016. gadā veikta pētījuma secinājumiem  ( 31 ) transakcijas skaidrā naudā joprojām ir vispieejamākā un arī visizplatītākā maksāšanas metode, it īpaši atsevišķās ekonomikas nozarēs un mazo un vidējo uzņēmumu darbā  ( 32 ). Eurozonā aptuveni 79 % maksājumu tirdzniecības vietās bija veikti skaidrā naudā, savukārt aptuveni 19 % tika veikti ar bankas kartēm un aptuveni 2 % ar citām maksāšanas metodēm. Pēc absolūtās vērtības maksājumu skaidrā naudā tirgus daļa bija tuvu 54 %, savukārt bankas kartēm tā bija 39 % un citiem maksāšanas instrumentiem – aptuveni 7 %  ( 33 ). Saskaņā ar šo pētījumu 10 % analizēto transakciju skaidrā naudā bija saistītas ar precēm vai pakalpojumiem vērtībā virs 100 EUR  ( 34 ).

73.

Otrkārt, tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkojamais ne vien izslēdz maksājumus skaidrā naudā, kā arī citas likumīgas maksāšanas metodes kā, piemēram, bankas karti, bet arī uzliek privātpersonām un uzņēmumiem pienākumu veikt pārskaitījumu vai iemaksu maksājumu kontā.

74.

Jāsecina, ka Bulgārijas likumdevēja izvēlētais maksāšanas risinājumu spektrs nav plašs un it īpaši pieprasa privātpersonai, lai tai būtu bankas konts un lai tā maksātu, izmantojot šo kontu. Taču augšējā robeža 10 000 BGN (5113 EUR) pati par sevi neizslēdz, ka tā vietā, lai veiktu pārskaitījumu, šī persona varētu dot priekšroku tādas summas maksāšanai skaidrā naudā vai ar bankas karti steidzamības, ērtību vai bezmaksas apsvērumu dēļ. Tādējādi aplūkojamais valsts tiesiskais regulējums man šķiet tāds, kas, piemēram, pierobežas zonā dzīvojošu privātpersonu attur doties uz kaimiņu dalībvalsti, lai iegādātos preces no komersantiem vai izmantotu pakalpojumu sniedzējus, kuri apmaksas nolūkos prasītu izmantot pārskaitījumu vai iemaksu maksājumu kontā.

75.

Līdzīgi, raugoties no sabiedrības skatpunkta, jāatgādina, ka saskaņā ar akcionāru vai dalībnieku līgumu slēgšanas brīvību tie principā ir tiesīgi brīvi noteikt dividenžu izmaksas metodes un it īpaši to formu. Taču tāda tiesību norma kā ZOPB 3. pants ierobežo šo pēdējo brīvību izmaksāt šīs dividendes skaidrā naudā, pretējā gadījumā pakļaujot sabiedrību īpaši bargam sodam.

76.

Ir neapstrīdami, ka bankas pārskaitījumam ir noteiktas priekšrocības pārrobežu maksājumu gadījumos, jo tas tostarp ļauj privātpersonām un sabiedrībām izvairīties no ievērojamu skaidras naudas summu pārvadāšanas. Tas gan nekā nemaina to, ka šiem maksājumu darījumiem var tikt piemērotas dažādas bankas komisijas maksas. Kaut gan Bulgārijas Republika pašlaik ir Vienotās euro maksājumu telpas (Single Euro Payments Area, turpmāk tekstā – “SEPA”)  ( 35 ) dalībvalsts, atgādināšu, ka tā nav eurozonas dalībvalsts. Šādos apstākļos tādas SEPA ietvaros paredzētās priekšrocības kā pārrobežu pārskaitījuma izpilde vienas darbdienas laikā, skaitot no brīža, kad maksātāja banka saņēmusi maksājuma uzdevumu, vai arī konkurējošu cenu piemērošana ir attiecināma tikai uz euro denominētiem maksājumiem. Tātad attiecībā uz Bulgārijas levās denominētiem maksājumiem joprojām ir piemērojams Bulgārijas tiesiskais regulējums par izmaksām, kas saistītas ar pārrobežu pārskaitījumiem. Tā – ir pamatoti uzskatīt, ka aplūkojamais tiesiskais regulējums tātad smagi apgrūtinās sadalītās dividendes tiem akcionāriem vai dalībniekiem, kuriem valsts teritorijā nav bankas konta, ar papildu izmaksām par valsts valūtā denominēta pārrobežu pārskaitījuma izpildi.

77.

Ņemot vērā šos apstākļus, tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkojamais man tātad šķiet tāds, kas ierobežo LESD 63. pantā garantēto kapitāla un maksājumu aprites brīvību.

78.

Tomēr no pastāvīgās judikatūras izriet, ka tāds ierobežojums var būt saderīgs ar šo pantu, ja tas ir pamatots ar leģitīmu mērķi vai primāriem vispārējo interešu apsvērumiem un – ja tas tā ir – ja tas ir piemērots izvirzītā mērķa sasniegšanai, ja tas nepārsniedz šā mērķa sasniegšanai vajadzīgo un ja tas atbilst pamattiesībām  ( 36 ), –un tas tagad arī ir jāpārbauda.

79.

Lūk, kādus dažus precizējumus šajā nolūkā varu sniegt attiecībā uz šo nosacījumu izpildi pamatlietā, jo tas ir iesniedzējtiesas uzdevums veikt šajā ziņā nepieciešamās pārbaudes.

2.

Ierobežojuma attaisnojums

80.

No LESD 65. panta 1. punkta b) apakšpunkta formulējuma  ( 37 ), kā arī no Tiesas judikatūras izriet, ka nepieciešamība novērst krāpšanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas ir uzskatāma par leģitīmu iemeslu, kas var attaisnot kapitāla brīvas aprites ierobežojumu.

81.

Tādējādi 2020. gada 30. aprīļa spriedumā Société Générale  ( 38 ) Tiesa nosprieda, ka nepieciešamība nodrošināt nodokļa efektīvu iekasēšanu ir leģitīms mērķis, ar ko var attaisnot pamatbrīvību ierobežojumu. Saskaņā ar Tiesas norādīto dalībvalstij tādējādi ir atļauts piemērot pasākumus, kas ļauj skaidri un precīzi pārbaudīt maksājamā nodokļa summu, tomēr vienīgi ar nosacījumu, ka šie pasākumi ir piemēroti, lai nodrošinātu izvirzītā mērķa sasniegšanu un nepārsniegtu to, kas ir nepieciešams tā sasniegšanai  ( 39 ).

82.

Arī 2019. gada 26. februāra spriedumā X (Trešās valstīs reģistrētas starpnieksabiedrības)  ( 40 ) Tiesa nosprieda, ka valsts pasākums, kas ierobežo kapitāla aprites brīvību, var būt attaisnojams ar nepieciešamību novērst krāpšanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, ja tas specifiski attiecas uz pilnīgi mākslīgām struktūrām bez reālas saimnieciskās darbības, kas izveidotas ar mērķi izvairīties no parasti maksājamā nodokļa par gūto peļņu saistībā ar veiktajām darbībām attiecīgās dalībvalsts teritorijā  ( 41 ).

83.

Aplūkojamajā gadījumā ZOPB 3. panta noteikumiem ir jāļauj nodrošināt cīņu pret ēnu ekonomiku, garantējot nodokļa un sociālo iemaksu iekasēšanu, izmantojot finanšu darījumu izsekojamību. Kā to savos apsvērumos paskaidro un ar piemēriem pamato Bulgārijas Republika  ( 42 ), šis tiesiskais regulējums it īpaši ir vērsts uz to, lai apkarotu izvairīšanās no nodokļu maksāšanas gadījumus, sašaurinot situācijas, kurās būtiska apmēra līdzekļi netiek reģistrēti grāmatvedības dokumentos, tādējādi izvairoties no maksājamā iedzīvotāju ienākuma nodokļa un uzņēmumu ienākuma nodokļa nomaksas, kā arī obligāto sociālo iemaksu veikšanas. Bulgārijas valdība min gadījumus, kad sabiedrības finanšu pārskati tiek falsificēti, lai maldinātu valsts ieņēmumu dienesta struktūras, vai arī gadījumus, kad atalgojums tiek mākslīgi samazināts, lai tādu to deklarētu par sociālo iemaksu iekasēšanu atbildīgajiem dienestiem. Pienākumam veikt dividenžu izmaksu, izmantojot bankas pārskaitījumu vai iemaksu maksājumu kontā, tādējādi būtu jāļauj izvairīties no dividenžu “slēptas” izmaksas un tādējādi jānodrošina, ka šīs pēdējās ar nodokli tiek apliktas tikai vienu reizi un atbilstošajā nodokļu teritorijā.

84.

Ņemot vērā šos apstākļus, uzskatu, ka pamatlietā aplūkojamo valsts tiesisko regulējumu ir iespējams attaisnot ar leģitīmu mērķi, kas izpaužas kā cīņa pret krāpšanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas.

85.

Tagad ir būtiski noskaidrot, vai šis tiesiskais regulējums ir piemērots, lai nodrošinātu izvirzītā mērķa sasniegšanu, un vai tas nepārsniedz to, kas ir nepieciešams tā sasniegšanai.

3.

Pamatlietā aplūkojamā valsts tiesiskā regulējuma spēja sasniegt ar to izvirzītos mērķus

86.

Atgādināšu, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valsts tiesiskais regulējums ir piemērots, lai nodrošinātu izvirzītā mērķa sasniegšanu, vienīgi tad, ja tas patiešām atbilst rūpēm šo mērķi sasniegt saskanīgā un sistemātiskā veidā  ( 43 ).

87.

Tā kā pašlaik nepastāv vienprātība par to, vai maksājumu skaidrā naudā ierobežojumi patiesi ietekmē krāpšanas un izvairīšanās no nodokļu maksāšanas apmērus  ( 44 ), uzsvēršu, ka šeit jautājums nav par to, vai Bulgārijas tiesiskais regulējums ļauj izskaust šīs parādības, kuru cēloņi un raksturs gan ir mainīgi, bet gan par to, vai šis tiesiskais regulējums ir piemērots, lai šīs parādības apkarotu. Manā ieskatā, vairāki apstākļi norāda uz to, ka aplūkojamais tiesiskais regulējums ir izveidots tāds, lai pret krāpšanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas cīnītos saskaņoti un sistemātiski atbilstoši Tiesas judikatūrai.

88.

Pirmām kārtām, attiecībā uz šā tiesiskā regulējuma piemērošanas jomu – tas ļauj identificēt krāpšanu nodokļu jomā un – attiecīgā gadījumā – visplašākajā iespējamā mērā sodīt par to. Atgādinu, ka, neskarot ZOPB 2. pantā paredzētos izņēmumus, minētais tiesiskais regulējums ir vienādi piemērojams visām personām un uzņēmumiem, kuri valsts teritorijā veic maksājumus par summu 10 000 BGN (5113 EUR) vai vairāk. Tātad vienādiem pienākumiem ir pakļauti visi tirgus dalībnieki un ekonomikas nozares neatkarīgi no transakcijas, ar kuru ir saistīts maksājums, rakstura un mērķa.

89.

Turklāt norādāms, ka augšējā robeža 10 000 BGN (5113 EUR) ir piemērojama gan tad, ja transakcija tiek veikta vienā reizē, gan tad, ja tā notiek vairākos saistītos darījumos, un tas ļauj identificēt tādu personu rīcību, kuras cenšas apiet piemērojamo tiesisko regulējumu, sadalot maksājamās summas samaksu tik reizēs, cik nepieciešams, lai tā neietilptu ZOPB piemērošanas jomā. Atgādināšu arī, ka pamatlietā Ecotex ir izmaksājusi dividendes no uzņēmuma par kopsummu 100 000 BGN (51 130 EUR), no kuras 95 000 BGN (aptuveni 48 573,50 EUR) tika izmaksāti skaidrā naudā deviņās daļās pa 10 000 BGN (5113 EUR) un vienā daļā – 5000 BGN (2556,50 EUR).

90.

Otrām kārtām, attiecībā uz aplūkojamajā tiesiskajā regulējumā paredzētajiem maksāšanas noteikumiem gadījumos, kad ir iesaistīta summa 10 000 BGN (5113 EUR) vai vairāk, – tie ļauj efektīvi nodrošināt transakciju identificēšanu un nodokļu tiesību aktu piemērošanu.

91.

Proti, Bulgārijas likumdevējs pieprasa izmantot tādas maksāšanas metodes, kas nodrošina finanšu darījumu izsekojamību  ( 45 ).

92.

Pirmkārt, bankas pārskaitījums un iemaksa maksājumu kontā ļauj panākt, ka finanšu transakcijas nav anonīmas, un nodrošināt to izsekojamību iegrāmatošanas nolūkos un lai valsts nodokļu dienesti tās varētu aplikt ar nodokļiem, kas tā nav saistībā ar maksājumiem skaidrā naudā, kuri neļauj noskaidrot transakcijas parametrus (puses, summa, mērķis, datums). Šajā ziņā Bulgārijas valdība norāda, ka bankas pārskaitījums un iemaksa maksājumu kontā tiek atbalstīti ar likumu, jo tie ir kontrolējami un var tikt identificēti un analizēti nodokļu kontroles nolūkos, vienlaikus neliedzot un nekavējot maksājuma darījuma izpildi, ņemot vērā to transakciju ātrumu un ērtumu, kuras tiek veiktas, izmantojot Bulgārijas banku sistēmu.

93.

Otrkārt, lai gan no Bulgārijas likumdevēja izveidotā mehānisma tas ir izslēdzis citas maksāšanas metodes, piemēram, maksājumus ar čeku un bankas karti, šī izvēle var būt pamatota, ņemot vērā ļoti augsto procentuālo krāpniecības daļu, kas koncentrējas šajās divās maksāšanas metodēs  ( 46 ).

94.

Šajā kontekstā ar aplūkojamo tiesisko regulējumu izveidotais mehānisms šķiet tāds, kas dod ieguldījumu cīņā pret krāpšanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas.

95.

Tomēr patiesi sasniegt šo mērķi tāds tiesiskais regulējums var vienīgi tad, ja var tikt ievērotas tajā noteiktās prasības.

96.

Taču maksājumu skaidrā naudā aizliegšana un pieprasīšana izmantot bankas pārskaitījumu vai iemaksu maksājumu kontā, lai apkarotu krāpšanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, pieprasa, ka privātpersonu rīcībā ir vai tām tiek nodrošināts bankas konts  ( 47 ). Jākonstatē, ka atsevišķām personām banku pakalpojumi nav pieejami vai tās nevēlas tos izmantot  ( 48 ). Šajā jautājumā varu tikai piekrist ģenerāladvokāta Dž. Pitrucellas [G. Pitruzzella] apsvērumiem viņa secinājumos apvienotajās lietās Dietrich un Häring  ( 49 ). Vispirms – norādot, ka Direktīvā 2014/92  ( 50 ) ir atzītas ikvienas Savienībā likumīgi dzīvojošas personas tiesības atvērt maksājumu kontu ar pamatfunkcijām (kontu, kurā ir jābūt tādiem maksājumu izpildes pakalpojumiem kā pārskaitījumi un tiešā debeta maksājumi Eiropas Savienības iekšienē) un ka tā veicina neaizsargāto patērētāju, kuriem nav bankas konta, piedalīšanos banku pakalpojumu mazumtirdzniecības tirgū, ģenerāladvokāts Dž. Pitrucella atsaucas uz neseniem datiem, kas liecina, ka to cilvēku skaits, kuriem finanšu pamatpakalpojumi joprojām nav pieejami, Eiropas Savienībā un eurozonā, lai gan viņi ir mazākumā, skaitliski nav maznozīmīgs.

97.

Šādos apstākļos man šķiet būtiski, lai iesniedzējtiesa pārliecinātos, ka pamatlietā aplūkojamo tiesisko regulējumu papildina pasākumi, kas ņem vērā privātpersonu piekļuvi bankas pakalpojumiem. Saskaņā ar Direktīvas 2014/92 46. apsvērumu un 18. panta 4. punktu šim regulējumam citastarp būtu jānodrošina, ka neaizsargātajām personām, kurām vēl nav bankas konta, ir iespējams piekļūt bankas kontam ar pamatfunkcijām ar izdevīgākiem noteikumiem nekā tie, kas tiek piemēroti ikvienai citai privātpersonai, piemēram, bez maksas  ( 51 ). Tas ir jo īpaši būtiski tādēļ, ka piemērojamā sankcija ZOPB 3. panta pārkāpuma gadījumā ir barga.

98.

Tas arī nozīmē šā tiesiskā regulējuma zināmu elastību. Lai gan norādāms, ka ZOPB 2. pantā Bulgārijas likumdevējs ir paredzējis izņēmumu par labu “personām ar vispārēju vai speciālu darbnespēju”, es uzskatu, ka būtu arī jāpārliecinās, vai pastāv specifiski vai atkāpes pasākumi, uz kuriem var atsaukties personas, kuras pārskaitījumu vai iemaksu maksājumu kontā nevar veikt citu pamatotu iemeslu dēļ nekā iepriekš minētie, piemēram, to nestabilās situācijas vai statusa (kā, piemēram, starptautiskās aizsardzības lūdzēji) dēļ.

99.

Visbeidzot, treškārt, kas attiecas uz ZOPB 5. pantā paredzēto sankciju tiesisko regulējumu, jāsecina – tas ir vērsts uz to, lai ar īpaši bargu naudas sodu sodītu par ZOPB 3. pantā paredzētā maksājumu skaidrā naudā ierobežojumu tiesiskā regulējuma pārkāpumiem. No iesniedzējtiesas sniegtajām norādēm izriet, ka saņemamais naudas sods turklāt ir administratīvs sods ar krimināltiesisku raksturu  ( 52 ). Nav nekādu šaubu, ka šis sankciju tiesiskais regulējums ir izveidots, lai preventīvi un ar atturēšanu novērstu krāpšanas un izvairīšanās no nodokļu maksāšanas riskus. Atzīmējams, ka 2012. gada 19. jūlija spriedumā Rēdlihs  ( 53 ) Tiesa ir atzinusi, ka dalībvalstis, lai nodrošinātu precīzu nodokļa iekasēšanu un izvairītos no krāpšanas, savos attiecīgajos valsts tiesību aktos var likumīgi noteikt piemērotas sankcijas, kuru mērķis ir sodīt par pienākuma reģistrēties ar PVN apliekamo personu reģistrā neievērošanu  ( 54 ).

100.

Šādos apstākļos un neskarot pārbaudes, kuras ir jāveic iesniedzējtiesai, mans uzskats ir, ka tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkojamais, kas aizliedz maksājumus skaidrā naudā, aizstājot tos ar maksājumiem ar pārskaitījumu vai iemaksu maksājumu kontā, ja maksājuma summa ir 10 000 BGN (5113 EUR) vai vairāk, un paredz sodu par tāda aizlieguma pārkāpšanu, šķiet piemērots, lai efektīvi un saskaņoti sasniegtu ar šo tiesisko regulējumu sasniedzamo mērķi.

4.

Pamatlietā aplūkojamā tiesiskā regulējuma samērīgums

101.

Tagad ir jāizvērtē, vai aplūkojamais tiesiskais regulējums nepārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu ar to sasniedzamo mērķi.

102.

Proti, gadījumā, kad valsts tiesiskais regulējums var radīt šķēršļus vienai vai vairākām ar Līgumu garantētām pamatbrīvībām un kad attiecīgā dalībvalsts, pamatojot šādu šķērsli, atsaucas uz primāriem vispārējo interešu apsvērumiem, saskaņā ar Tiesas norādīto attiecīgajam valsts tiesiskajam regulējumam paredzētos izņēmumus var piemērot tikai tad, ja tas atbilst pamattiesībām, kuru ievērošanu nodrošina Tiesa un kuru vidū ir samērīguma princips  ( 55 ).

103.

Manā ieskatā, šāds izvērtējums nozīmē analizēt, cik samērīgs ir, pirmkārt, pasākums, kas ir vērsts uz to, lai pieprasītu privātpersonām un uzņēmumiem, lai tiem ir bankas konts, un, otrkārt, ZOPB 5. pantā paredzētais sankciju tiesiskais regulējums.

a)

Prasības pēc bankas konta esamības samērīgums

104.

Kā esmu to jau norādījis, ZOPB 3. pantā izklāstīto prasību ievērošanas priekšnoteikums, it īpaši attiecībā uz privātpersonām, ir – lai tām ir vai tiek nodrošināts bankas konts, lai tās varētu veikt pārskaitījumu vai iemaksu maksājumu kontā par summām 10 000 BGN (5113 EUR) vai vairāk  ( 56 ).

105.

Pirmkārt, manā ieskatā, šīs prasības samērīgums ir izvērtējams, ņemot vērā bankas konta un šo secinājumu 97. un 98. punktā minēto pasākumu esamību vai neesamību.

106.

Otrkārt, uzskatu, ka šīs prasības samērīgums ir izvērtējams, ņemot vērā ZOPB 3. panta 1. punkta 1. apakšpunktā noteikto robežvērtību 10 000 BGN (5113 EUR).

107.

Šī robežvērtība man nešķiet pārlieku zema, jo tā nenoved pie situācijas, kad ar maksājuma atteikumu saskartos personas, iegādājoties sev pirmās nepieciešamības vai plaša patēriņa preces. Tas tā varētu būt gadījumā, ja Bulgārijas Republika būtu nolēmusi samazināt šo robežvērtību līdz 1000 BGN (511,30 EUR), kā tas bija paredzēts likumprojektā, kuru atzinuma sniegšanai tā iesniedza ECB 2017. gada 27. jūnijā  ( 57 ).

108.

Robežvērtība 10 000 BGN (5113 EUR) ļauj personām, kurām banku pakalpojumi nav pieejami, vai visneaizsargātākajām personām, kurām nav pieejami finanšu pamatpakalpojumi, skaidrā naudā samaksāt ne vien par saviem ikdienas pirkumiem, bet arī dārgākiem pakalpojumiem, neuzliekot tām prasību pēc bankas konta esamības un nepakļaujot tās riskam tikt sodītām ar sevišķi bargu naudas sodu.

109.

Ņemot vērā šos apstākļus un joprojām neskarot iesniedzējtiesas veicamās pārbaudes saistībā ar šo secinājumu 97. un 98. punktā minēto pasākumu esamību vai neesamību, aplūkojamajā tiesiskajā regulējumā ietvertā prasība pēc bankas konta, lai veiktu maksājumus par summu 10 000 BGN (5113 EUR) vai vairāk, man nešķiet nesamērīga.

110.

Savukārt secinājums ir citāds attiecībā uz ZOPB 5. pantā paredzēto sankciju tiesisko regulējumu.

b)

ZOPB 5. pantā paredzēto sankciju tiesiskā regulējuma samērīgums

111.

Jautājumu par ZOPB 5. pantā paredzētā sankciju tiesiskā regulējuma samērīgumu iesniedzējtiesa ir tieši ietvērusi trešā prejudiciālā jautājuma pirmajā daļā (tā a) daļā).

112.

Proti, tā vēlas noskaidrot, vai Hartas 49. panta 3. punktā nostiprinātais sodu samērīguma princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā aplūkojamais, kas kā atbildi uz to noteikumu pārkāpumu, kuri paredz maksājumu skaidrā naudā ierobežojumu, paredz sankciju tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru par pārkāpuma sodīšanu atbildīgā iestāde nevar ņemt vērā konkrētus lietas apstākļus, jo nauda sods ir izteikts procentos no kopējās maksājuma summas, kas veikts, pārkāpjot minētos noteikumus.

1)

Ievada apsvērumi

113.

Tāpat kā Komisija, es neuzskatu, ka Hartas 51. panta 1. punkta noteikumi nepieļauj to, ka Tiesa izvērtē konkrēto sankciju tiesisko regulējumu, raugoties no Hartas 49. panta 3. punkta viedokļa.

114.

Lai gan ir tiesa, ka pamatlietā aplūkojamais valsts tiesiskais regulējums neietilpst ar Savienības tiesībām saskaņotā jomā, no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka ar Hartu garantētās pamattiesības ir jāpiemēro visās situācijās, kuras ir reglamentētas Savienības tiesībās, un ka tās ir jāievēro tostarp tad, ja valsts tiesiskais regulējums ietilpst šo tiesību piemērošanas jomā  ( 58 ). Tādējādi, kā esmu to jau atgādinājis, gadījumā, kad valsts tiesiskais regulējums ir tāds, kas aizskar vienu vai vairākas no Līgumā garantētajām pamatbrīvībām, un kad attiecīgā dalībvalsts, tādu aizskārumu attaisnojot, atsaucas uz primāriem vispārējo interešu apsvērumiem, saskaņā ar Tiesas norādīto konkrētajam valsts tiesiskajam regulējumam šādi paredzētos izņēmumus var piemērot tikai tad, ja tas atbilst pamattiesībām, kuru ievērošanu nodrošina Tiesa  ( 59 ). Tā – no šo secinājumu 63.–78. punktā aprakstītā izriet, ka pamatlietā aplūkojamais valsts tiesiskais regulējums ir kapitāla un maksājumu aprites brīvības ierobežojums LESD 63. panta izpratnē, ko iespējams attaisnot ar nepieciešamību cīnīties pret krāpšanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas.

115.

Turklāt atgādināšu, ka Tiesa ir nospriedusi – ja Savienības tiesību akti nav saskaņoti attiecībā uz piemērojamām sankcijām par tādu nosacījumu neievērošanu, kas paredzēti ar šiem tiesību aktiem izveidotajā sistēmā, dalībvalstu kompetencē ir izvēlēties sankcijas, kuras tās uzskata par piemērotām, ar nosacījumu, ka sava kompetence tām ir jāīsteno, ievērojot Savienības tiesības un to vispārējos tiesību principus  ( 60 ). Taču jāatgādina arī, ka samērīguma princips, uz kuru atsaucas iesniedzējtiesa, ir ne vien Savienības tiesību vispārējs princips  ( 61 ), bet arī pamattiesības, kas sodu samērīguma veidolā ir nostiprinātas Hartas 49. panta 3. punktā.

116.

Šajā ziņā es uzskatu, ka tādu sankciju kā ZOPB 5. pantā paredzētā var izvērtēt no Hartas 49. panta 3. punktā nostiprinātā sodu samērīguma principa skatpunkta. Šajā saistībā balstos uz trim kritērijiem, kurus Tiesa atzīst par atbilstošiem, novērtējot sankcijas krimināltiesisko raksturu, proti, pārkāpuma juridiskā kvalifikācija valsts tiesībās, paša pārkāpuma raksturs un, visbeidzot, sankcijas, kāda draud ieinteresētajai personai, bardzības pakāpe  ( 62 ).

117.

Vispirms – naudas sods, kādam sevi pakļauj persona, kura pārkāpj ZOPB 3. panta noteikumus, ir administratīvs sods, kuram, manā ieskatā, ir skaidra krimināltiesiska nokrāsa. No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka administratīvais sods tiek uzlikts kriminālprocesa kārtībā. Iesniedzējtiesa norāda, ka administratīvā pārkāpuma konstatēšana pamatlietā ir notikusi administratīva rakstura kriminālprocesā, ko, šķiet, apstiprina ZANN 63. panta formulējums  ( 63 ). Arī no norādījumiem par ZOPB piemērošanu izriet, ka lēmums, ar kuru sankcija tiek piemērota, ir kriminālprocesuāls lēmums. Turpinot – saskaņā ar ZOPB 5. pantu noteiktā sankcija neaprobežojas ar kaitējuma atlīdzināšanu par pārkāpumu. Lai gan, kā to savos apsvērumos atzīmē Bulgārijas valdība, šai sankcijai ir preventīvs mērķis, man šķiet, ka tai vienlaikus ir arī mērķis apkarot ZOPB 3. pantā nostiprinātā principiālā aizlieguma nepildīšanas gadījumus. Visbeidzot – par to liecina šīs sankcijas bardzība. Proti, jāatzīmē, ka pamatlietā aplūkojamais administratīvais sods saskaņā ar ZOPB 5. pantu izpaužas kā naudas sods, kas, ja pārkāpējs ir fiziskā persona, ir 25 % no veiktā maksājuma kopsummas un pārkāpuma atkārtotības gadījumā 50 % no šīs summas un, ja pārkāpējs ir juridiskā persona, 50 % no veiktā maksājuma kopsummas un pārkāpuma atkārtotības gadījumā 100 % no šīs summas. Manā ieskatā, šādai sankcijai ir paaugstināta, pat ļoti paaugstināta bardzības pakāpe, kas saskaņā ar Tiesas norādīto  ( 64 ) raksturīga krimināltiesiskām sankcijām.

118.

Ņemot vērā šos apstākļus, man tādējādi šķiet, ka ar ZOPB 5. pantu ieviestais sankciju tiesiskais regulējums var tik vērtēts, raugoties no Hartas 49. panta 3. punktā nostiprinātā samērīguma principa viedokļa.

2)

Sankciju tiesiskā regulējuma samērīguma izvērtējums

119.

2018. gada 31. maija spriedumā Zheng  ( 65 ) saistībā ar piemērotu sodu par skaidras naudas, ko ieved Eiropas Savienībā vai izved no tās, kontroles noteikumu pārkāpumu Tiesa nosprieda, ka samērīguma princips ir piemērojams ne tikai attiecībā uz pārkāpuma sastāva elementu noteikšanu, bet arī attiecībā uz tādu noteikumu noteikšanu, kas attiecas uz naudas sodu bargumu, un tādu elementu vērtējumu, kuri var tikt ņemti vērā šo sodu noteikšanā  ( 66 ).

120.

Lai novērtētu, vai aplūkojamais sankciju tiesiskais regulējums atbilst samērīguma principam, it īpaši ir jāņem vērā ar šīm sankcijām sodāmā pārkāpuma raksturs un smagums, kā arī to apmēra noteikšanas kārtība.

121.

Pirmkārt, attiecībā uz pārkāpuma, par kuru tiek piemērota ZOPB 5. pantā paredzētā sankcija, smagumu un raksturu uzsvēršu, ka tās mērķis ir sodīt vienīgi regulējuma par maksājumu skaidrā naudā, kas pieprasa izmantot pārskaitījumu vai maksājumu kontu, pārkāpšanu gadījumos, kad maksājamā summa ir 10 000 BGN (5113 EUR) vai vairāk. Ne no viena lietas materiāla, nedz pat arī no ZOPB 5. panta formulējuma neizriet, ka šāda sankcija būtu atkarīga no tā, vai ir konstatēta krāpšana nodokļu jomā. Nešķiet arī, ka aplūkojamajai sankcijai būtu mērķis nodrošināt nodokļu maksātāja maksājamā nodokļa vai viņa sociālo iemaksu iekasēšanu. Neviens no lietas materiāliem arī neļauj noteikt, vai kompetentās iestādes var iekasēt nodokli un maksājamās sociālās iemaksas neatkarīgi no aplūkojamās sankcijas piemērošanas vai nepiemērošanas.

122.

Otrkārt, attiecībā uz aplūkojamās sankcijas apmēra noteikšanas kārtību atgādināšu, ka šo sankciju veido fiksēti procenti, kas attiecībā uz fiziskajām personām ir 25 % no veiktā maksājuma, pārkāpjot ZOPB 3. pantu, kopsummas un pārkāpuma atkārtotības gadījumā 50 % no šīs summas un, ja pārkāpējs ir juridiskā persona, 50 % no veiktā maksājuma, pārkāpjot ZOPB 3. pantu, kopsummas un pārkāpuma atkārtotības gadījumā 100 % no šīs summas.

123.

Sankcijas apmērs šeit šķiet vienkārša aprēķina rezultāts, kas ir balstīts uz maksājuma, kurš veikts, pārkāpjot ZOPB 3. pantā noteikto maksāšanas kārtību, kopsummu, bet neparedzot papildus ņemt vērā tādus elementus, kas var ietekmēt pārkāpuma smaguma un konkrētā gadījuma apstākļu vērtējumu.

124.

Proti, šķiet, ka no iesniedzējtiesas iesniegtajiem skaidrojumiem, kā arī no Bulgārijas valdības sniegtajām atbildēm uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem izriet, ka tikai ZANN 28. panta a) punktā  ( 67 ) minēto maznozīmīgu pārkāpumu vērtēšanas gadījumā par pārkāpuma sodīšanu atbildīgā valsts iestāde un tiesa, kura izskata prasību saistībā ar sodīšanas lēmumu, var ņemt vērā ZANN 27. panta 2. un 3. punktā  ( 68 ) minētos visus konkrētā gadījuma elementus un apstākļus.

125.

Citiem vārdiem sakot, izņemot tos gadījumus, kad pārkāpums ir maznozīmīgs, naudas soda summas aprēķināšana notiek tīri mehāniski, kas nedz par pārkāpuma sodīšanu atbildīgajai iestādei, nedz tiesu iestādei pārbaudes tiesā ietvaros neļauj variēt tā apmēru un ierobežot tā bardzību ar to, kas ir stingri nepieciešams, raugoties no izdarītā pārkāpuma smaguma.

126.

Taču jāatgādina, ka samērīguma princips pieprasa individualizēt sodu un it īpaši pieprasa izvērtēt naudas soda piemērotību, ņemot vērā visus lietas apstākļus. Šis princips ne vien no valsts likumdevēja, bet arī no citiem procesa subjektiem pieprasa, lai savas darbības tie veiktu atbilstīgi šim principam. Tas ir izsecināms no 2018. gada 20. marta sprieduma Menci  ( 69 ), kurā Tiesa nosprieda, ka pat tad, ja valsts tiesiskais regulējums principā šķiet tāds, ar ko var nodrošināt nepieciešamo līdzsvaru starp dažādām attiecīgajām interesēm, arī valsts iestādēm un tiesām tas ir jāpiemēro tā, lai no tā izrietošie tiesību ierobežojumi konkrētajā lietā un attiecīgajai personai nebūtu nesamērīgi salīdzinājumā ar pārkāpuma smagumu  ( 70 ).

127.

Tādējādi Hartas 49. panta 3. punktā minētais samērīguma princips pieprasa, pirmkārt, lai valsts likumdevējs, pieņemot kādu tiesību normu, neparedzētu nesamērīgu sodu par tās pārkāpšanu un, otrkārt, lai valsts tiesa, izskatot prasību par sodīšanas lēmumu, nepiespriestu nesamērīgu sankciju attiecībā pret pārkāpumu.

128.

Visbeidzot, uzskatu, ka naudas sods, kas atbilst 100 % no veiktā maksājuma, pārkāpjot ZOPB 3. panta noteikumus, summas ir acīmredzami pārmērīgs. Tādam naudas sodam ir konfiscējoša iedarbība, kura krietni pārsniedz to, kas man šķiet nepieciešams, lai sodītu par maksājumu skaidrā naudā ierobežojumu regulējuma pārkāpšanu, un tas tā ir neatkarīgi no jautājuma par to, vai šis pārkāpums izpaužas kā krāpšana nodokļu jomā. Ar šādu sankciju pat varētu izrādīties pietiekami, lai apdraudētu maza uzņēmuma finanses. Tā – 2018. gada 31. maija spriedumā Zheng  ( 71 ) Tiesa nosprieda – “pat ja šāds naudas sods ir aprēķināts, ņemot vērā noteiktus atbildību pastiprinošus apstākļus – ar nosacījumu, ka tie atbilst proporcionalitātes [samērīguma] principam –, fakts, ka naudas soda maksimālā summa var sasniegt divkāršu nedeklarētās skaidrās naudas summu un ka katrā ziņā, kā šajā gadījumā, naudas sods var tikt noteikts teju 100 % apmērā no šīs summas, pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai nodrošinātu deklarēšanas pienākuma ievērošanu”  ( 72 ).

129.

Ņemot vērā šos apstākļus, es tātad sliecos uzskatīt, ka tāds valsts tiesiskais regulējums, kas atļauj uzlikt naudas sodu, kurš tiek aprēķināts kā fiksēti procenti no maksājuma, kas ir veikts, pārkāpjot maksājumu skaidrā naudā aizliegumu, kopsummas, un kas izslēdz jebkādu tā variēšanu atkarībā no gadījuma konkrētajiem apstākļiem, neatbilst samērīguma principam.

130.

Ņemot vērā visus šos apstākļus, pašlaik iesaku Tiesai nospriest, ka, neskarot iesniedzējtiesas veicamās pārbaudes, LESD 63. pantam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkojamais, kas tiek attaisnots ar nepieciešamību apkarot krāpšanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, ja tas ir piemērots, lai nodrošinātu šā mērķa īstenošanu, un ja tas nepārsniedz to, kas ir nepieciešams šā mērķa sasniegšanai.

131.

Valsts tiesai būs jāpārbauda, vai šie nosacījumi ir izpildīti, ņemot vērā šādus apsvērumus:

–

Minēto mērķi tāds tiesiskais regulējums patiesi var sasniegt vienīgi tad, ja to papildina, pirmkārt, pasākumi, kas ņem vērā privātpersonu pieeju bankas pakalpojumiem. Šajā ziņā iesniedzējtiesai it īpaši būtu jāpārliecinās, vai atbilstoši Direktīvas 2014/92 18. panta 4. punktam visneaizsargātākajām personām, kurām vēl nav bankas konta, ir iespēja piekļūt bankas kontam ar pamatpakalpojumiem ar izdevīgākiem nosacījumiem nekā tie, kādi tiek piemēroti citiem patērētājiem. Otrkārt, iesniedzējtiesai būtu jāpārliecinās, ka šo tiesisko regulējumu papildina specifiski vai atkāpes pasākumi par labu personām, kuras pārskaitījumu vai iemaksu maksājumu kontā nevar veikt citu pamatotu iemeslu dēļ nekā darbnespēja.

–

Tāds tiesiskais regulējums var būt samērīguma principam neatbilstošs pasākums, ja tajā ir paredzēts, ka tā naudas soda summu, kāds maksājumu skaidrā naudā ierobežošanas regulējuma pārkāpuma gadījumā draud fiziskajām un juridiskajām personām, aprēķina kā fiksētus procentus no maksājuma, kas ir veikts, pārkāpjot šo regulējumu, kopsummas, un ja tas izslēdz jebkādu šā naudas soda apmēra variēšanu atkarībā no gadījuma konkrētajiem apstākļiem.

V.

Secinājumi

132.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai atbildēt Administrativen sad Blagoevgrad (Blagojevgradas Administratīvā tiesa, Bulgārija) šādi:

–

Minēto mērķi tāds tiesiskais regulējums patiesi var sasniegt vienīgi tad, ja to papildina, pirmkārt, pasākumi, kas ņem vērā privātpersonu pieeju bankas pakalpojumiem. Šajā ziņā iesniedzējtiesai it īpaši būtu jāpārliecinās, vai atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/92/ES (2014. gada 23. jūlijs) par maksājumu kontu tarifu salīdzināmību, maksājumu kontu maiņu un piekļuvi maksājumu kontiem ar pamatfunkcijām 18. panta 4. punktam visneaizsargātākajām personām, kurām vēl nav bankas konta, ir iespēja piekļūt bankas kontam ar pamatpakalpojumiem ar izdevīgākiem nosacījumiem nekā tie, kādi tiek piemēroti citiem patērētājiem. Otrkārt, iesniedzējtiesai būtu jāpārliecinās, ka šo tiesisko regulējumu papildina specifiski vai atkāpes pasākumi par labu personām, kuras pārskaitījumu vai iemaksu maksājumu kontā nevar veikt citu pamatotu iemeslu dēļ nekā darbnespēja.

–

Tāds tiesiskais regulējums var būt samērīguma principam neatbilstošs pasākums, ja tajā ir paredzēts, ka tā naudas soda summu, kāds maksājumu skaidrā naudā ierobežošanas regulējuma pārkāpuma gadījumā draud fiziskajām un juridiskajām personām, aprēķina kā fiksētus procentus no maksājuma, kas ir veikts, pārkāpjot šo regulējumu, kopsummas, un ja tas izslēdz jebkādu šā naudas soda apmēra variēšanu atkarībā no gadījuma konkrētajiem apstākļiem.