Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTES LAILAS MEDINAS
SECINĀJUMI,
sniegti 2026. gada 16. jūlijā (1)
Lieta C‑328/25
Consorcio de Compensación de Seguros
pret
Ministerio Fiscal,
MLVM,
LRMG,
LMR,
JMV,
LMMV,
AHM
(Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 2009/103/EK – Direktīva (ES) 2021/2118 – Mehānisko transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātā apdrošināšana – Mehāniskais transportlīdzeklis, kurš izmantots nozieguma izdarīšanai pret personu – Kompensācija cietušajam – Jēdziens “transportlīdzekļu lietošana” – Jēdziens “negadījums” – Kompensācijas sistēma
I. Ievads
1. Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/103/EK (2009. gada 16. septembris) par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību (2) interpretāciju saistībā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 24. novembra Direktīvas (ES) 2021/2118, ar kuru groza Direktīvu 2009/103, 9. apsvērumu (3). Konkrētāk, viens no šajā lietā uzdotajiem jautājumiem ir par to, vai mehāniskā transportlīdzekļa izmantošana ar nolūku nodarīt miesas bojājumus vai izraisīt citas personas nāvi ietilpst jēdziena “transportlīdzekļu lietošana” tvērumā Direktīvas 2009/103 3. panta pirmās daļas izpratnē.
2. Mūsdienu rietumu sabiedrību kolektīvajā iztēlē mehāniskais transportlīdzeklis lielā mērā tiek uzskatīts par brīvības simbolu. Neatkarīgi no tā, vai runa ir par Džeka Keruaka [Jack Kerouac] literāro šedevru (“Ceļā”) vai Ridlija Skota [Ridley Scott] kinematogrāfisko šedevru (“Telma un Luīze), jau kopš 20. gadsimta otrās puses šis simbols ir bijis gandrīz nemainīga Rietumu kultūras iezīme. Tomēr jau ilgu laiku pirms tam – 1846. gadā – uzrunā Chambre des pairs (Pēru palāta, Francija) Viktors Igo uzsvēra, ka, viņaprāt, “brīvība iet roku rokā ar atbildību” un ka viņš “pieder pie tiem, kuri nevēlas, lai brīvība tiktu baudīta, neuzņemoties atbildību” (4).
3. Zināmā mērā prasība apdrošināt transportlīdzekli mūsdienās iemieso tieši šo atbildības garu. Tieši tas ir vadījis Savienības likumdevēju, kurš kopš 1972. gada ir pieņēmis virkni direktīvu par mehānisko transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu (5), pakāpeniski saskaņojot šo jomu, lai sasniegtu mērķi aizsargāt personas, kuras cietušas mehānisko transportlīdzekļu izraisītos negadījumos (6). Šajā kontekstā Tiesa jau vairākkārt lēmusi par šo direktīvu interpretāciju, tostarp, lai definētu jēdzienu “transportlīdzekļu lietošana” (7). Tomēr ar civiltiesisko apdrošināšanu segtā kaitējuma apmērs pastāvīgi rada jautājumus, tostarp tos, kas ir šīs lietas pamatā.
4. Šajā gadījumā apstākļi, kas radīja šaubas par jēdziena “transportlīdzekļu lietošana” interpretāciju, ir īpaši smagi, jo tie ir saistīti ar mehāniskā transportlīdzekļa izmantošanu ar nolūku izraisīt citas personas nāvi.
II. Pamatlieta, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā
5. 2020. gada 12. jūlija rītā AHM pie kāda nakts kluba Spānijā iesaistījās kautiņā ar vairākām personām, tostarp AMV. Pēc kautiņa AHM, kuram nekad nav bijusi autovadītāja apliecība, iedarbināja savu automašīnu, kurai viņš nebija noslēdzis obligāto civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu. Viņš ar to apzināti lielā ātrumā, neieslēdzot priekšējos lukturus, brauca virsū AMV, kurš gāja pa ietvi, un viņu notrieca. Pēc šīs pirmās sadursmes AHM apgrieza automašīnu un pārbrauca pāri AMV. Gūto politraumu dēļ AMW vēlāk tajā pašā dienā nomira.
6. Pamatlietas faktu rašanās laikā Spānijā bija divas sistēmas, kas varēja būt par pamatu kompensācijas saņemšanai personām, kurām ar mehānisko transportlīdzekli nodarīts kaitējums vai miesas bojājumi, proti, sistēma kompensācijas saņemšanai par kaitējumu vai miesas bojājumiem, kas nodarīti ar mehānisko transportlīdzekli, un valsts pabalstu sistēma tīšos smagos noziedzīgos nodarījumos cietušajām personām.
7. Ar 2022. gada 19. septembra spriedumu, kas papildināts ar vēlāku spriedumu, Audiencia Provincial de Barcelona (Barselonas provinces tiesa, Spānija) Zvērināto kolēģija notiesāja AHM ar brīvības atņemšanu uz 16 gadiem un 8 mēnešiem kā slepkavības izdarītāju, kā arī uz 4 mēnešiem kā noziedzīga nodarījuma pret ceļu satiksmes drošību izdarītāju. Audiencia Provincial de Barcelona (Barselonas provinces tiesa) piesprieda viņam arī atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un izmaksāt kompensāciju. Turklāt Consorcio de Compensación de Seguros (Apdrošināšanas kompensāciju konsorcijs; turpmāk – konsorcijs) kā tieši un solidāri civiltiesiski atbildīgajai pusei tika piespriests izmaksāt kompensāciju, neskarot tā regresa tiesības.
8. Konsorcijs iesniedza apelācijas sūdzību Tribunal Superior de Justicia de Cataluña (Katalonijas Augstā tiesa, Spānija) Civillietu un krimināllietu palātā, kura ar 2023. gada 7. marta spriedumu atstāja spēkā pirmās instances spriedumu, tomēr nedaudz tika samazināts kompensācijas, kas jāizmaksā konsorcijam, apmērs un saņēmēju skaits. Tas it īpaši tika atbrīvots no kompensācijas izmaksas cietušā vecvecākiem.
9. Konsorcijs cēla kasācijas sūdzību Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija), kas ir iesniedzējtiesa. Tas lūdz atcelt 2023. gada 7. marta spriedumu, pamatojoties it īpaši uz to, ka pamatlietas priekšmets neattiecas uz “transportlīdzekļu lietošanu”. Šis arguments balstīts uz 2004. gada 29. oktobra Real Decreto Legislativo 8/2004, de 29 de octubre, por el que se aprueba el texto refundido de la Ley sobre responsabilidad civil y seguro en la circulación de vehículos a motor (Karaļa dekrētlikums Nr. 8/2004, ar ko apstiprina pārstrādāto Likumu par civiltiesisko atbildību un mehānisko transportlīdzekļu lietošanas apdrošināšanu), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 1. panta 6. punktu, kurā noteikts, ka “par transportlīdzekļu lietošanu neuzskata mehāniskā transportlīdzekļa izmantošanu tīšu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanai pret personām vai īpašumu”.
10. Iesniedzējtiesai ir šaubas par šī Spānijas tiesību akta saderību ar Savienības tiesībām, it īpaši, ņemot vērā Direktīvas 2021/2118 9. apsvēruma formulējumu, no kura būtībā izriet, ka dalībvalstīm vai nu jānodrošina, ka ar mehānisko transportlīdzekli tīši nodarītu kaitējumu vai miesas bojājumus atlīdzina saskaņā ar Direktīvu 2009/103, vai jāparedz alternatīva līdzvērtīga kompensācijas sistēma, kas nodrošina, ka šāds kaitējums vai miesas bojājumi tiek kompensēti tādā veidā, kas ir pēc iespējas tuvāks šajā direktīvā paredzētajai kompensācijas kārtībai. Tomēr iesniedzējtiesa norāda, ka Direktīva 2021/2118 pamatlietā aplūkotajiem faktiem nav piemērojama ratione temporis. Šajā kontekstā iesniedzējtiesa jautā, vai Direktīvas 2009/103 sākotnējā redakcijā jau bija paredzēts tāds princips par līdzvērtīgu kompensāciju par kaitējumu vai miesas bojājumiem, kāds ietverts Direktīvas 2021/2118 9. apsvērumā. Apstiprinošas atbildes gadījumā šī tiesa vēlas noskaidrot, vai Spānijas valsts sistēma tāda kaitējuma kompensēšanai, kas tīši nodarīts, izmantojot mehānisko transportlīdzekli, var tikt uzskatīta par tādu, kurā paredzēta kompensācijas kārtība, kas ir “iespējami tuvāka” Direktīvā 2009/103 paredzētajai kārtībai.
11. Šādos apstākļos Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un ar lēmumu, kurš Tiesas kancelejā saņemts 2025. gada 13. maijā, uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai [Direktīvas 2021/2118] 9. apsvērumā skaidri noteiktais princips, ka kompensācijas segumam jābūt līdzvērtīgam visām mehānisko transportlīdzekļu izmantošanas rezultātā cietušajām personām, tostarp tām, kas cietušas no tīša uzbrukuma, kas izdarīts, izmantojot kustībā esošu transportlīdzekli, ir spēkā esošas Eiropas Savienības tiesības kopš [Direktīvas 2009/103] sākotnējās redakcijas?
2) Vai – apstiprinošas atbildes gadījumā uz pirmo jautājumu – tāda valsts kompensācijas sistēma, kas attiecas arī uz personām, kas cietušas ar mehāniskajiem transportlīdzekļiem izdarītos tīšos noziedzīgos nodarījumos, taču samazina kompensācijas apmēru (dažos gadījumos vairāk kā uz pusi) un vairākas personas izslēdz no saņēmēju loka, var tikt uzskatīta par tuvu obligātās apdrošināšanas sistēmai un tādējādi šo cietušo iekļaušanu [Direktīvā 2009/103] paredzētajā segumā var padarīt par nevajadzīgu?”
12. Rakstveida apsvērumus Tiesai iesniedza viens no civilprasītājiem (LRMG), Ministerio Fiscal (prokuratūra, Spānija), Spānijas valdība un Eiropas Komisija. Visi šie lietas dalībnieki piedalījās tiesas sēdē 2026. gada 21. maijā.
III. Vērtējums
A. Ievada piezīmes
13. Kā esmu norādījusi šo secinājumu 3. punktā, ar Direktīvu 2009/103 piecas iepriekšējās, šobrīd atceltās direktīvas tika apvienotas vienā, lai konsolidētu un precizētu pašreizējo civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu lietošanu tiesisko stāvokli. Tomēr ar šo direktīvu netika grozīta iepriekšējo direktīvu būtība, tāpēc judikatūra par šīm agrākajām direktīvām var būt piemērojama līdzvērtīgu Direktīvas 2009/103 normu interpretācijai (8). Šajā kontekstā 2017. gadā Komisija izvērtēja Direktīvas 2009/103 darbību, secinot, ka ir nepieciešami vairāki grozījumi, lai uzlabotu šīs direktīvas efektivitāti, lietderību un saskaņotību ar citām Savienības politikas jomām. Šim nolūkam tika pieņemta Direktīva 2021/2118 (9).
14. Šajā lietā prejudiciālos jautājumus ir izraisījusi tieši šī dažādo direktīvu secība un, konkrētāk, 9. apsvēruma atbilstība, kurš tika ieviests Direktīvā 2021/2118 un kura formulējumu es sīkāk aprakstīšu vēlāk.
15. Galvenā problēma skar kompensācijas par šādu kaitējumu vai miesas bojājumiem izmaksu cietušajiem, paturot prātā, ka, pirmkārt, Direktīvas 2009/103 3. pantā paredzēts, ka dalībvalstīm jāveic visi vajadzīgie pasākumi, ar kuriem nodrošina, lai civiltiesiskā atbildība par tāda transportlīdzekļa lietošanu, kas parasti atrodas tās teritorijā, būtu apdrošināta (10), un, otrkārt, saskaņā ar tās 10. pantu – kā galējais līdzeklis jāizveido iestāde, kas sniegtu kompensāciju cietušajiem par kaitējumu vai miesas bojājumiem negadījumos, kurus izraisījuši neidentificēti transportlīdzekļi vai transportlīdzekļi, kam nav nokārtota šīs direktīvas 3. pantā paredzētā apdrošināšana, proti, runa ir par tādu transportlīdzekli, par kuru nav noslēgts apdrošināšanas līgums (11).
16. Tomēr Direktīvā 2009/103, redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem, nav nevienas tiesību normas, kas skaidri reglamentētu jautājumu par tīši nodarītu kaitējumu vai miesas bojājumiem, izmantojot mehāniskos transportlīdzekļus.
17. Vienlaikus Direktīvas 2021/2118, kurā dalībvalstīm noteikts pienākums līdz 2023. gada 23. decembrim noteikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai izpildītu tās prasības, 9. apsvērumā paredzēts, ka tad, ja dalībvalstīs miesas bojājumi vai kaitējums īpašumam, kas nodarīts tīši, izmantojot transportlīdzekli, ir izslēgts no mehānisko transportlīdzekļu obligātās civiltiesiskās apdrošināšanas, tām jāatļauj turpināt šo juridisko praksi ar vienu nosacījumu. Proti, lai “nemazinātu [Direktīvā 2009/103] piešķirto aizsardzību, šāda normatīvā prakse būtu jāatļauj tikai tad, ja attiecīgā dalībvalsts nodrošina, ka šādos gadījumos cietušajām personām minētais kaitējums tiek atlīdzināts tādā veidā, kas ir iespējami tuvāks tam, kā attiecīgās personas saņemtu atlīdzību saskaņā ar Direktīvu [2009/103]”.
18. Līdz ar to no šī apsvēruma gramatiskās interpretācijas izriet, ka likumdevējs uzskata par nepieciešamu, lai tiktu ievērots līdzvērtības princips starp i) kompensāciju par tīši nodarītu kaitējumu vai miesas bojājumiem un ii) kompensāciju par kaitējumu vai miesas bojājumiem, kas nodarīti nejauši – abos gadījumos lietojot transportlīdzekli –, jo kaitējumu vai miesas bojājumus, kas nodarīti tīši, lietojot transportlīdzekli, no mehānisko transportlīdzekļu obligātās apdrošināšanas var izslēgt tikai tad, ja cietušajām personām tiek izmaksāta kompensācija veidā, kas ir “iespējami tuvāks” kompensācijai, kas tiktu piešķirta saskaņā ar Direktīvu 2009/103. 9. apsvērumā arī precizēts, ka šāds mehānisms jānodrošina, lai “nemazinātu [Direktīvā 2009/103] piešķirto aizsardzību”, kas, šķiet, nozīmē, ka šāda aizsardzība jau pastāvēja saskaņā ar minēto direktīvu.
19. Šie apsvērumi rada divus jautājumus.
20. Pirmkārt, šo secinājumu 18. punktā aprakstītais līdzvērtības princips ir minēts tikai Direktīvas 2021/2118 9. apsvērumā, tomēr nav atrodams nevienā no šīs direktīvas pantiem. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību akta apsvērumam nav juridiski saistoša spēka, lai arī tam ir būtiska interpretācijas vērtība, jo tas var precizēt attiecīgā tiesību akta normas saturu un izskaidrot šī tiesību akta autora gribu (12). Tāpēc, lai gan no šī 9. apsvēruma formulējuma izriet, ka dalībvalstīm jānodrošina, lai kompensācija par tīši nodarītu kaitējumu vai miesas bojājumiem, lietojot transportlīdzekli, būtu pēc iespējas tuvāka kompensācijai par nejauši nodarītu kaitējumu vai miesas bojājumiem, šis apsvērums pats par sevi nevar uzlikt dalībvalstīm šādu tiešu pienākumu.
21. Otrkārt, netiek apstrīdēts, ka Direktīva 2021/2118 nebija piemērojama traģisko notikumu laikā, proti, 2020. gada 12. jūlijā. Šajā kontekstā un papildus šo secinājumu 20. punktā izklāstītajiem apsvērumiem rodas jautājums, vai šīs direktīvas 9. apsvērumam ir nozīme Direktīvas 2009/103 interpretācijā un, attiecīgā gadījumā, kāda ir tā ietekme uz pamatlietu. Tomēr, ņemot vērā iesniedzējtiesas sniegto faktisko apstākļu aprakstu un uzdoto jautājumu formulējumu, jākonstatē, ka minētā tiesa vēlas noskaidrot nevis to, vai Direktīva 2021/2118 ir piemērojama pamatlietā, bet tikai to, vai šo secinājumu 18. punktā minēto līdzvērtības principu jau var izsecināt no Direktīvas 2009/103, kas ir piemērojama pamatlietas kontekstā.
22. Uz abiem uzdotajiem jautājumiem jāatbild, ņemot vērā šos apsvērumus.
B. Par pirmo jautājumu
23. Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2009/103 3. un 10. pants kopsakarā ar Direktīvas 2021/2118 9. apsvērumu jāinterpretē tādējādi, ka kaitējums vai miesas bojājumi, kas nodarīti tīši, lietojot tādu transportlīdzekli, attiecībā uz kuru nav izpildīts apdrošināšanas pienākums, jākompensē saskaņā ar šo pirmo direktīvu. Citiem vārdiem, jāatbild uz jautājumu, vai Direktīvas 2009/103 piemērošanas joma attiecas arī uz kaitējumu vai miesas bojājumiem, ko tīši nodarījusi persona, lietojot mehānisko transportlīdzekli.
1. Direktīvas 2009/103 3. panta piemērošanas jomas noteikšana, izmantojot jēdzienu “transportlīdzekļu lietošana”
24. Direktīvas 2009/103 piemērošanas joma nevienā no šīs direktīvas pantiem nav skaidri noteikta. Tāpēc par to ir izveidojusies plaša Tiesas judikatūra, kuru var apkopot šādi: Direktīvā 2009/103 ir paredzēts apdrošināšanas pienākums transportlīdzekļiem, kurus lieto atbilstoši to parastajai funkcijai (13). Tas nozīmē, ka jānosaka, pirmkārt, vai par attiecīgā kaitējuma vai miesas bojājumu cēloni var tikt uzskatīts transportlīdzeklis (14), un, otrkārt, kas jāsaprot ar jēdzienu “transportlīdzekļu lietošana”. Šis strīds attiecas uz šo otro nosacījumu un, precīzāk, uz šāda transportlīdzekļa lietošanu ar nolūku veikt slepkavību.
25. Tāpēc, lai uz uzdotajiem jautājumiem sniegtu lietderīgu atbildi, jānoskaidro, vai šāda lietošana ietilpst jēdzienā “transportlīdzekļu lietošana” minētās direktīvas 3. panta pirmās daļas izpratnē. Šim jautājumam ir izšķiroša nozīme, jo tikai tie gadījumi, kad apdrošinātajam transportlīdzeklim ir piemērojams jēdziens “transportlīdzekļu lietošana”, var būt pamats tam, ka apdrošinātājs atbilstoši obligātajam civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas līgumam saistībā ar šī transportlīdzekļa lietošanu ir atbildīgs par kaitējumu vai miesas bojājumiem, ko izraisījis šis transportlīdzeklis (15).
26. Šāda sākotnēja analīze ir priekšnoteikums plašākai Direktīvas 2009/103 piemērošanas jomas izpratnei, jo tāda pati argumentācija noteikti attiecas uz šīs direktīvas 10. panta tvērumu, nodrošinot kompensāciju par kaitējumu un miesas bojājumiem, ko nodarījuši neapdrošināti vai neidentificēti transportlīdzekļi. Šajā ziņā, ņemot vērā Direktīvas 2009/103 14. apsvērumu, norādīšu, ka tās 10. panta mērķis, izveidojot šim nolūkam paredzētu iestādi, ir nodrošināt, ka cietušajiem netiek liegta kompensācija, ja transportlīdzeklis, kas izraisījis negadījumu, nav apdrošināts vai nav identificēts. Tajā pašā laikā Direktīvas 2009/103 2. apsvērumā, kas palīdz izprast kontekstu, kādā iekļaujas tās 3. pants, uzsvērta civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu lietošanu nozīmība apdrošinājuma ņēmējiem un negadījumā cietušajiem. Abos apsvērumos izmantots viens un tas pats formulējums, lai aprakstītu Direktīvas 2009/103 piemērošanas jomu, kuras mērķis ir nodrošināt segumu atbildībai pret negadījumos cietušajiem. Attiecīgi gan Direktīvas 2009/103 3. pants, gan 10. pants attiecas uz viena veida notikumu segumu, proti, negadījumiem, kuros cietušajiem nodarīti miesas bojājumi, savukārt apdrošinājuma ņēmēju esībai vai identificējamībai ir papildinošs raksturs.
27. Tiesa jau ir noteikusi, ka Direktīvas 2009/103 3. panta pirmajā daļā paredzētais jēdziens “transportlīdzekļu lietošana” nevar tikt atstāts katras dalībvalsts vērtējumam, bet ir autonoms Savienības tiesību jēdziens, kas jāinterpretē Tiesai (16). Tas attiecas uz visa veida tādu mehānisko transportlīdzekļu lietošanu, kas atbilst to parastai funkcijai (17), kas galu galā nozīmē jebkādu to lietošanu, lai pārvietotos(18). Kā jau atgādināju secinājumos lietā KBC Verzekeringen (19), Tiesa pakāpeniski precizēja atbilstošo testu, kas jāpiemēro, lai noteiktu, vai konkrēta situācija ir saistīta ar transportlīdzekļa kā pārvietošanās līdzekļa lietošanu.
28. Rezumējot, šis tests ietver attiecīgā transportlīdzekļa lietošanas faktu vērtējumu, ņemot vērā vairākus Tiesas judikatūrā izstrādātos kritērijus.
29. Pirmkārt, šī jēdziena tvērumam nevajadzētu attiekties vienīgi uz ceļu satiksmi (braukšanu pa koplietošanas ceļiem), bet tam būtu jāaptver jebkāda lietošana atbilstoši transportlīdzekļa parastajai funkcijai (20). Otrkārt, tas, vai transportlīdzeklis atrodas kustībā vai ir nekustīgs, vai tā motors darbojas vai nedarbojas tā notikuma brīdī, kurā nodarīts attiecīgais kaitējums vai miesas bojājumi, pats par sevi nav noteicošs, jo jautājums ir tikai par to, vai tas tika lietots kā transportlīdzeklis(21). Treškārt, transportlīdzekļa kā pārvietošanās līdzekļa faktiskā lietošana jāsaprot plaši. Tā tostarp ietver tādu lietošanu, kas cilvēkiem ļauj iekāpt vai izkāpt no transportlīdzekļa vai kas ļauj transportlīdzeklī iekraut vai izkraut pārvadājamās preces (22). Tā ietver arī “dabiskos un nepieciešamos posmus, kas ir neatņemama sastāvdaļa tā lietošanā pārvietošanās līdzekļa statusā”, piemēram, tā stāvēšanu un nekustīguma laiku (23). Lietošana šī jēdziena tvērumā neietilpst tikai tad, ja transportlīdzeklis tiek izmantots mērķim, kas skaidri atšķiras no tā parastās pārvadāšanas funkcijas (24).
30. Ņemot vērā iepriekš minēto, norādīšu, ka atbilstošo judikatūru raksturo pragmatiska pieeja (25), kas tika izmantota, lai valsts tiesām sniegtu noderīgas norādes Direktīvā 2009/103 paredzēto prasību vienādai īstenošanai. Lai gan var šķist, ka runa ir par individualizētu pieeju, tomēr nav šaubu par to, ka tas ir objektīvs vērtējums, kas vērsts uz pašu transportlīdzekli, jo tieši tas ir vienojošais elements Tiesas judikatūrā, kurā definēts jēdziens “transportlīdzekļu lietošana”. Tādējādi līdz šim šai pieejai vienmēr ir bijis tikai funkcionāls raksturs, tāpēc šis jēdziens interpretēts plaši. Tomēr, cik man zināms, Tiesa nekad nav ņēmusi vērā transportlīdzekļa vadītāja rīcības, kas izraisījusi šī transportlīdzekļa nodarīto kaitējumu vai miesas bojājumus, subjektīvo elementu.
31. Līdz ar to šajā lietā rodas īpašs jautājums par to, vai – un apstiprinošas atbildes gadījumā – kā transportlīdzekļa vadītāja rīcības subjektīvā elementa juridiskā kvalifikācija ietekmē Direktīvas 2009/103 piemērošanas jomu. Tāpēc, lai atbildētu uz uzdoto jautājumu, jānoskaidro, vai jēdziena “transportlīdzekļu lietošana” tvērums ietver šī subjektīvā elementa vērtējumu, proti, vadītāja psihiskās attieksmes vērtējumu saistībā ar noziedzīgā nodarījuma objektīvajiem elementiem, konkrētāk, attiecīgā transportlīdzekļa lietošanas sekām.
2. Vadītāja “psihiskās attieksmes” nozīme jēdziena “transportlīdzekļu lietošana” definēšanā
32. Šajā lietā papildus elementiem, kuriem ir nozīme, objektīvi novērtējot transportlīdzekļa lietošanu, Tiesai tiek lūgts precizēt, vai tā transportlīdzekļa, ar kuru tika nodarīts attiecīgais kaitējums vai miesas bojājumi, vadītāja psihiskajai attieksmei ir nozīme, nosakot, vai konkrētā situācija ir šī transportlīdzekļa “lietošana” Direktīvas 2009/103 3. panta pirmās daļas izpratnē. Konkrētāk, kā jau minēts šo secinājumu 1. punktā, jautājums, uz kuru Tiesai jāatbild, ir: vai, nosakot to, vai attiecīgais kaitējums vai miesas bojājumi ietilpst Direktīvas 2009/103 piemērošanas jomā, jāņem vērā personas psihiskā attieksme brīdī, kad mehāniskais transportlīdzeklis tika lietots kā līdzeklis, lai nodarītu kaitējumu vai miesas bojājumus, kas ir cietušā tiesību uz kompensāciju pamatā. Atbildes sniegšanai es piemērošu Tiesas interpretācijas metodes saistībā ar Direktīvas 2009/103 3. un 10. panta formulējumu, lai izvērstu analīzi, ko Tiesa jau veikusi savā judikatūrā attiecībā uz jēdziena “transportlīdzekļu lietošana” parasto nozīmi, vienlaikus ņemot vērā kontekstu, kādā šis jēdziens tiek lietots, un tā mērķus (26).
a) Direktīvas 2009/103 3. panta pirmās daļas un 10. panta 1. punkta formulējums
33. Attiecībā uz Direktīvas 2009/103 3. panta pirmo punktu Tiesa jau ir norādījusi, ka tā formulējums ir ļoti plašs (27). Konkrētāk, jēdziena “transportlīdzekļu lietošana” gramatiskā interpretācija neļauj izdarīt nekādus secinājumus par to, vai, nosakot, vai konkrēta darbība uzskatāma par šādu “lietošanu”, būtu jāpiešķir nozīme vadītāja psihiskajai attieksmei.
34. Tāpat arī šīs direktīvas 10. panta 1. punktā nekas nav teikts par to, vai par kaitējumu vai miesas bojājumiem, kuri nodarīti ar neidentificētu transportlīdzekli vai tādu transportlīdzekli, attiecībā uz kuru nav izpildīts 3. pantā paredzētais apdrošināšanas pienākums, pienākas kompensācija, kura jāizmaksā iestādei, kura jāizveido vai jāapstiprina dalībvalstīm, ja šis kaitējums vai miesas bojājumi nodarīti mehāniskā transportlīdzekļa vadītāja tīšas darbības rezultātā.
35. Tāpēc no Direktīvas 2009/103 3. panta pirmās daļas un 10. panta 1. punkta gramatiskās interpretācijas neizriet skaidrs un tiešs Savienības likumdevēja nodoms paredzēt, ka personai, kura cietusi mehāniskā transportlīdzekļa vadītāja tīšas darbības rezultātā, nodarītais kaitējums vai miesas bojājumi būtu jāsedz obligātajai civiltiesiskās atbildības apdrošināšanai vai publiskajam finansējumam. Tomēr no šīs pašas gramatiskās interpretācijas arī neizriet, ka likumdevējs būtu paredzējis šādu segumu nenodrošināt. Šādos apstākļos īpaša nozīme jāpiešķir Direktīvas 2009/103 kontekstam un mērķiem.
b) Direktīvas 2009/103 konteksts
36. Attiecībā uz kontekstu, kādā iekļaujas Direktīvas 2009/103 3. panta pirmais punkts un 10. panta 1. punkts, jānorāda, ka civiltiesiskās atbildības apdrošināšana saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu lietošanu šajā direktīvā sistemātiski tiek izmantota kopā ar jēdzienu “negadījums”, pat ja šis jēdziens nevienā no šīm tiesību normām nav minēts.
37. Šajā ziņā jāatsaucas uz vairākiem šīs direktīvas apsvērumiem. Konkrētāk, tās 2. apsvērumā, kurā izklāstīts direktīvas galvenais mērķis, ir noteikts, ka “civiltiesiskās atbildības apdrošināšana saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu lietošanu (mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšana) ir jo īpaši svarīga Eiropas pilsoņiem, vai tie būtu apdrošinājuma ņēmēji vai cietušie satiksmes negadījumā”. Direktīvas 18. apsvērumā, kurā izklāstīti likumdevēja apsvērumi par direktīvas 10. pantā minēto iestādi, norādīts – “ja noticis negadījums, ko izraisījis neapdrošināts transportlīdzeklis, iestāde, kas sniedz kompensāciju cietušajiem negadījumos, kurus izraisījuši neapdrošināti vai neidentificēti transportlīdzekļi, labāk nekā cietušais var celt prasību pret atbildīgo personu”. Turklāt 20. apsvērumā, kurā aprakstīti iemesli cietušo tiesību uz kompensāciju saskaņošanai atbilstoši Direktīvai 2009/103, noteikts, ka “ceļu satiksmes negadījumā cietušajām personām būtu jāgarantē līdzvērtīga attieksme neatkarīgi no tā, kurā vietā Kopienā negadījumi notikuši”.
38. No Direktīvas 2009/103 10. panta 3. punkta trešās daļas arī izriet, ka “nosacījumi, saskaņā ar kuriem miesas bojājumus uzskata par nozīmīg[iem], paredzēti saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem vai administratīvām normām, kurā notiek negadījums”. Papildus, procesuālā kārtība tāda kaitējuma vai miesas bojājumu kompensēšanai, kurus radījis mehāniskais transportlīdzeklis, ir ietverta 7. nodaļā “Zaudējumu atlīdzība par 3. pantā minētā apdrošināta transportlīdzekļa izraisītiem negadījumiem” (28).
39. No manis tikko aplūkotajām dažādajām tiesību normām un apsvērumiem izriet, ka 3. panta pirmās daļas un 10. panta 1. punkta kontekstu nevar pienācīgi saprast, ja neņem vērā saikni starp jēdzienu “transportlīdzekļu lietošana” un jēdzienu “negadījums”.
40. Arī sagatavošanas darbi (travaux préparatoires), kuru noslēgumā tika pieņemta Direktīva 2021/2118, apstiprina, ka Direktīva 2009/103 attiecas uz negadījumos cietušajiem. Šajā saistībā Komisijas priekšlikumā tostarp sniegta noderīga norāde, ka Direktīvas 2009/103 “mērķis ir panākt augstu konverģences līmeni attiecībā uz mehānisko transportlīdzekļu izraisītos negadījumos cietušo aizsardzību” un ka “pirmā ES direktīva par mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanu [..] tika pieņemta 1972. gadā ar diviem mērķiem aizsargāt mehānisko transportlīdzekļu negadījumos cietušās personas” (29).
41. Pati Tiesa vairākkārt uzsvērusi, ka ES tiesību aktu izstrādi obligātās apdrošināšanas jomā vadījis “mērķis aizsargāt personas, kuras cietušas mehānisko transportlīdzekļu izraisītos negadījumos (30).
42. Ņemot vērā šo secinājumu 36.–41. punktā izklāstītos apsvērumus, noteikti jāsecina, ka jēdziens “transportlīdzekļu lietošana” un līdz ar to atbildības apjoms par kaitējumu un miesas bojājumiem, uz kuru attiecas Direktīvas 2009/103 3. un 10. pants, ir saistīts ar negadījumiem. Tāpēc šīs direktīvas piemērošanas jomas noteikšana ir balstīta uz jēdzienu “transportlīdzekļu lietošana” un “negadījums” kumulatīvu kombināciju. Šādos apstākļos rodas jautājums, vai kaitējumu vai miesas bojājumus, ko tīši nodarījis mehāniskā transportlīdzekļa vadītājs, var uzskatīt par šādu “negadījumu”.
43. Direktīvā 2009/103 nav ietverta nekāda jēdziena “negadījums” definīcija (31), un ir atzīts, ka to ir grūti definēt (32). Tomēr ar negadījumu parasti saprot nevēlamu, nejaušu un neparedzētu notikumu (33). Šajā ziņā Tiesa jau ir norādījusi, ka šim jēdzienam parasti piešķirtā nozīme ir – nevēlams, nejaušs un neparedzēts notikums (34) vai “neparedzēts un pēkšņs notikums, kurš rada bojājumus vai briesmas, piemēram, ievainojumus vai nāvi” (35).
44. Attiecībā uz valstu tiesību sistēmām Direktīvas 2021/2118 9. apsvērumā norādīts, ka šā jēdziena piemērošanai ir atšķirīgas valstu pieejas un ka attiecībā uz ceļu satiksmi un civiltiesisko atbildību dažas dalībvalstis izvēlējušās tīši veiktas darbības izslēgt no negadījuma definīcijas (36). Turklāt šis apsvērums atbilst saskaņošanas pieejai, kura ir Direktīvas 2009/103 pamatā un kurā paredzēts beznosacījuma pienākums nodrošināt, ka civiltiesiskā atbildība saistībā ar transportlīdzekļu lietošanu ir apdrošināta, kā arī izņēmumi no šī pienākuma, vienlaikus atstājot dalībvalstīm rīcības brīvību, īstenojot citas šīs direktīvas prasības, kuru mērķis ir nodrošināt šī civiltiesiskās atbildības seguma efektivitāti (37).
45. Tāpēc šķiet, ka jēdziena “negadījums” interpretācija – ne tā parastajā nozīmē, ne atbilstoši tā izpratnei doktrīnā – neļauj uzskatīt, ka par šādu negadījumu būtu uzskatāma situācija, kurā mehāniskā transportlīdzekļa vadītājs tīši nodarījis kaitējumu vai miesas bojājumus trešai personai.
46. Tas nozīmētu, ka šai situācijai nav piemērojams jēdziens “transportlīdzekļu lietošana” Direktīvas 2009/103 3. panta pirmās daļas izpratnē. Šāda pieeja var radīt šaubas, jo varētu jautāt, vai Direktīvas 2009/103 piemērošanas jomu un līdz ar to aizsardzības apjomu, ko tā piešķir personām, kurām ar mehāniskajiem transportlīdzekļiem nodarīti miesas bojājumi, var ierobežot, tikai ņemot vērā šīs direktīvas kontekstuālo interpretāciju, kas transportlīdzekļa lietošanu saista ar ceļu satiksmes negadījumu. Citiem vārdiem sakot – kā arī pieņemot, ka likumdevējs pilda savu “racionāla dalībnieka” (38) lomu –, varētu jautāt, cik lielā mērā likumdevēja nodomu, definējot jēdzienu “transportlīdzekļu lietošana”, ir iespējams interpretēt kā tādu, kas attiecas tikai uz nejauši vai neuzmanības dēļ nodarītu kaitējumu vai miesas bojājumiem, lai arī tas nav skaidri norādīts.
47. Protams, šie apsvērumi rada neskaidrības, interpretējot likumdevēja politiskās izvēles, kas īstenotas ar minēto tiesību aktu. No vienas puses, Direktīvas 2021/2118 9. apsvērumā skaidri norādīts, ka noteiktās situācijās saistībā ar transportlīdzekļu izmantošanu ar nolūku nodarīt miesas bojājumus vai zaudējumus būtu jāsaņem kompensācija saskaņā ar Direktīvu 2009/103. No otras puses, šis apgalvojums, šķiet, ir pretrunā Direktīvas 2009/103 formulējumam un kontekstam, kurš šo secinājumu 42. punktā izklāstīto iemeslu dēļ ir jāinterpretē tādējādi, ka kompensācija saskaņā ar šo direktīvu attiecas tikai uz negadījuma izraisītu kaitējumu vai miesas bojājumiem. Tomēr šī kritika jāizvērtē, ņemot vērā to, ka Savienības instrumenta apsvērumiem nav patstāvīga saistoša juridiska spēka (39).
48. Šīs jēdziena “transportlīdzekļu lietošana” gramatiskās un kontekstuālās interpretācijas grūtības nozīmē īpašu nepieciešamību pārbaudīt šo jēdzienu, ņemot vērā Direktīvas 2009/103 mērķus (40).
3. Direktīvas 2009/103 mērķi
49. Jānošķir Direktīvas 2009/103 mērķi no tādu valstu tiesību sistēmu mērķiem, kuras reglamentē mehānisko transportlīdzekļu obligāto apdrošināšanu. Direktīvai ir savi specifiskie mērķi (41), proti, veicināt brīvu pārvietošanos un pakalpojumu sniegšanas brīvību. Šāds apsvērums ne vienmēr, vai pat vispār, nav saistīts ar valsts tiesību aktu apsvērumiem, jo to galvenais mērķis var būt, piemēram, noteikt apdrošinātāja, kuram ir pienākums izmaksāt kompensāciju par attiecīgo kaitējumu vai miesas bojājumiem, tiesības un pienākumus (42). Tomēr cietušo aizsardzībai ir nozīme gan Savienības, gan valstu pasākumos.
50. Pirmkārt, norādīšu, ka Direktīva 2009/103 ir balstīta uz EKL 95. panta 1. punktu (tagad – LESD 114. panta 1. punkts), ar kuru Eiropas Parlamentam un Eiropas Savienības Padomei ir piešķirtas pilnvaras noteikt pasākumus, lai tuvinātu noteikumus, kuru mērķis ir iekšējā tirgus izveide un darbība. Šajā direktīvā nav atsauces ne uz Līgumu noteikumiem, kuru mērķis ir atvieglot tādu tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās, kam ir pārrobežu aspekts, ne it īpaši uz LESD 82. panta 2. punktu, atšķirībā, piemēram, no Direktīvas 2012/29/ES, kuras mērķis ir paaugstināt cietušo aizsardzības līmeni, it īpaši kriminālprocesā (43).
51. LESD 114. panta mērķis ir nodrošināt LESD 26. pantā noteikto mērķu sasniegšanu, proti, izveidot iekšējā tirgus darbību, kas ir telpa bez iekšējām robežām, kurā ir nodrošināta personu, preču, pakalpojumu un kapitāla brīva aprite. Šajā ziņā, pamatojoties uz LESD 114. pantu pieņemtā tiesību aktā, pirmkārt, jābūt ietvertiem pasākumiem saistībā ar dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu un, otrkārt, tiem jābūt vērstiem uz iekšējā tirgus izveidi un darbības nodrošināšanu (44). Savukārt uz noziegumos cietušajiem attiecas LESD V sadaļa, kurā ir noteikta Eiropas Savienības kompetence pieņemt tiesību aktus brīvības, drošības un tiesiskuma telpā, ievērojot pamattiesības un dalībvalstu atšķirīgās tiesību sistēmas un tradīcijas. Tādējādi pastāv skaidra atšķirība starp LESD mērķiem attiecībā uz pasākumiem, kas veicina iekšējo tirgu, un tiem, kuru mērķis ir novērst un apkarot noziedzību. Šīs atšķirības nedrīkst ignorēt.
52. Otrkārt, vēlos norādīt, ka Direktīvā 2009/103 nav nevienas tiesību normas, kas liecinātu, ka tās mērķis ir aizsargāt tādos tīšos noziedzīgos nodarījumos cietušos, kas izdarīti, izmantojot mehānisko transportlīdzekli. Konkrētāk, nevienā no šī leģislatīvā akta pantiem nav norādīts, ka likumdevējs būtu vēlējies izmaksāt šiem cietušajiem kompensāciju “iespējami tuvāk” kompensācijai, kas maksājama negadījumos cietušajiem saskaņā ar šīs direktīvas 3. un 10. pantu. Attiecīgi šķiet, ka Direktīvas 2009/103 pamatā drīzāk ir iekšējā tirgus loģika, nevis krimināllietu loģika, kas iekļaujas citā ietvarā jomā, kurā likumdevējs ir nolēmis balstīties uz citiem instrumentiem.
53. Ņemot vērā iepriekš minēto, uzskatu, ka, neraugoties uz neskaidrībām saistībā gan ar attiecīgo tiesību normu formulējumu un to kontekstu Direktīvā 2009/103, gan mulsinošajām metodēm, kuras likumdevējs pieņēmis šīs direktīvas tvēruma noteikšanai un izskaidrošanai, viskonsekventākā interpretācija, ņemot vērā attiecīgās LESD 82. un 114. panta piemērošanas jomas, ir tāda, ka jēdziens “transportlīdzekļu lietošana” nevar ietvert kaitējumu vai miesas bojājumus, kas tīši nodarīti ar mehānisko transportlīdzekli. Šajā ziņā uzskatu, ka Direktīvas 2021/2118 9. apsvērums neatkarīgi no tā satura nevar atspēkot šo vērtējumu, jo minētā apsvēruma saturs nav skaidri ietverts pantos, kas veido šīs direktīvas pamattekstu. No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka tikai leģislatīvā akta normas, nevis tā apsvērumi (45) ir līdzekļi, ar kuriem Savienības likumdevējs īsteno savu kompetenci pieņemt tiesību aktus un, konkrētāk, saskaņot noteikumus tostarp par kompensāciju cietušajiem, kuriem ir nodarīts kaitējums vai miesas bojājumi, ko izraisījis mehāniskais transportlīdzeklis. Tā kā jēdziens “transportlīdzekļu lietošana” ir cieši saistīts ar jēdzienu “negadījums”, kā norādīts iepriekš, Direktīva 2009/103 neattiecas uz kompensāciju par cietušajiem nodarīto kaitējumu vai miesas bojājumiem, ja nodarījuma izdarītāja psihiskā attieksme atspoguļo tīšu nodomu nodarīt kaitējumu vai miesas bojājumus cietušajam, un šis jautājums paliek dalībvalstu kompetencē.
4. Piemērošana izskatāmajā lietā
54. Tikai iesniedzējtiesa var visaptveroši izvērtēt visus atbilstošos faktiskos un tiesiskos apstākļus, lai atrisinātu strīdu pamatlietā. Tomēr nekas neliedz Tiesai sniegt lietderīgu atbildi iesniedzējtiesai, dodot tai norādes par Savienības tiesību interpretāciju, kas šai tiesai būtu nepieciešamas, lai ļautu tai pašai spriest par strīdu. Šajā ziņā jāpiemēro šo secinājumu 23.–31. punktā aprakstītā metodoloģija, lai noteiktu, vai tādi apstākļi kā pamatlietā var tikt kvalificēti kā joma, kas ietilpst “transportlīdzekļu lietošanas” tvērumā. Kā norādīju šo secinājumu 27.–30. punktā, šajā vērtējumā jānosaka, vai attiecīgais transportlīdzeklis, kad ar to tika nodarīts attiecīgais kaitējums vai miesas bojājumi, bija izmantots atbilstoši tā parastajai funkcijai. No šo secinājumu 32.–53. punkta arī izriet, ka vadītāja psihiskās attieksmes konstatēšanai attiecībā uz nodarīto kaitējumu vai miesas bojājumiem ir nozīme, nosakot, vai darbība, kas izraisījusi attiecīgo kaitējumu vai miesas bojājumus, ietilpst Direktīvas 2009/103 piemērošanas jomā, jo tās noteikumi attiecas tikai uz kaitējumu, ko izraisījis negadījums (neapzināta psihiskā attieksme attiecībā uz sekām).
55. Izvērtējot iepriekšējā punktā apkopoto metodoloģiju, jāatzīst, ka pamatlietas apstākļi varētu radīt neskaidrības. Tā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem un tiesas sēdes mutvārdu apsvērumu uzklausīšanai izriet, ka attiecīgais transportlīdzeklis – kurā atradās vadītājs un viens pasažieris – tika izmantots braukšanai pa publiskiem ceļiem, lai ierastos traģiskā notikuma vietā, kur gāja bojā cilvēks, un pēc tam no tās aizbēgtu. Tomēr ir tikpat acīmredzams, ka darbība, ar kuru tika nodarīts pamatlietā aplūkotais kaitējums vai miesas bojājumi, izpaudās kā šī transportlīdzekļa lietošana ar nolūku nodarīt šo kaitējumu vai miesas bojājumus (46). No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka ar tiesas nolēmumu ir konstatēts, ka AHM apzināti vadīja viņa neapdrošināto transportlīdzekli lielā ātrumā un neieslēdzot galvenos lukturus, lai divreiz vardarbīgi uzbrauktu AMV. Iesniedzējtiesa paskaidro, ka AHM bija nodoms atņemt AMV dzīvību vai ka pastāvēja liela varbūtība, ka savu darbību rezultātā viņš to izdarīs.
56. Šādos apstākļos – un neskarot pārbaudi, kas jāveic iesniedzējtiesai, – transportlīdzekļa lietošanu šajā lietā nevar uzskatīt par tādu, kam būtu piemērojams jēdziens “transportlīdzekļu lietošana” Direktīvas 2009/103 3. panta pirmās daļas un attiecīgi 10. panta 1. punkta izpratnē. Līdz ar to nekādu kompensāciju par šo kaitējumu un miesas bojājumiem nevar pamatot ar tajā paredzēto segumu, ja ir skaidri pierādīts, ka transportlīdzekļa vadītāja psihiskā attieksme bija tāda, ka viņš veica tīšu darbību, lai izraisītu attiecīgo kaitējumu, proti, personas nāvi (47).
57. Jebkura cita pieeja, manuprāt, piešķirtu apsvērumam saistošu spēku, bet tas būtu acīmredzamā pretrunā Tiesas pastāvīgajai judikatūrai par apsvērumu nozīmi Savienības tiesību normu interpretācijā (48).
58. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz pirmo uzdoto jautājumu atbildēt šādi: Direktīvas 2009/103 3. panta pirmā daļa un 10. panta 1. punkts kopsakarā ar Direktīvas 2021/2118 9. apsvērumu jāinterpretē tādējādi, ka tajos dalībvalstij nav noteikts pienākums kompensēt mehāniskā transportlīdzekļa nodarīto kaitējumu vai miesas bojājumus tādā veidā, kas ir tādā veidā, kas ir pēc iespējas tuvāks tam, kā par tiem tiktu izmaksāta kompensācija saskaņā ar Direktīvu 2009/103, ja ir pierādīts, ka vadītāja psihiskā attieksme atspoguļo tīšu nodomu izraisīt attiecīgo kaitējumu, piemēram, personas nāvi. Tomēr dalībvalstīm ir tiesības to darīt.
C. Par otro jautājumu
59. Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, ar kādiem nosacījumiem var uzskatīt, ka sistēma mehānisko transportlīdzekļu izmantošanas rezultātā tīši nodarīta kaitējuma vai miesas bojājumu kompensēšanai var tikt uzskatīta par tādu, ar kuru cietušajām personām nodrošina kompensāciju tādā veidā, kas ir pēc iespējas tuvāks tam, kā tās saņemtu kompensāciju saskaņā ar Direktīvu 2009/103.
60. Iepriekšējā sadaļā izklāstīto iemeslu dēļ es uzskatu, ka uz šo jautājumu nav jāatbild. Tomēr, ja Tiesa šim viedoklim nepiekristu un būtībā konstatētu, ka Direktīvā 2009/103 – redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem, – netieši paredzēts, ka kaitējums vai miesas bojājumi, kurus tīši izraisījis tāda transportlīdzekļa vadītājs, attiecībā uz kuru nav izpildīts apdrošināšanas pienākums, jākompensē saskaņā ar šīs direktīvas 10. panta prasībām vai tādā veidā, kas ir pēc iespējas tuvāks tām, pilnīguma labad īsumā pievērsīšos šim jautājumam.
61. No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka pienākums nodrošināt apdrošināšanas segumu civiltiesiskajai atbildībai par mehānisko transportlīdzekļu nodarītajiem zaudējumiem trešām personām atšķiras no kompensācijas apmēra, kas tiem pienāktos saskaņā ar civiltiesisko atbildību. Pirmo definē un garantē Savienības tiesiskais regulējums, savukārt otro būtībā reglamentē valsts tiesībās (49). Līdz ar to atbilstoši pašlaik spēkā esošajām Savienības tiesībām dalībvalstis principā var brīvi noteikt, kāds mehānisko transportlīdzekļu nodarītais kaitējums vai miesas bojājumi jākompensē, šo tiesību uz kompensāciju apmēru un personas, kurām ir tiesības saņemt kompensāciju. Tomēr minētā direktīva šo brīvību ierobežo, ciktāl tajā ir paredzēta obligāta atsevišķu kaitējumu vai miesas bojājumu veidu atlīdzināšana noteiktā minimālajā apmērā. Viens no šādi obligāti kompensējamā kaitējuma veidiem, kā noteikts Direktīvas 2009/103 3. panta pēdējā daļā, ir “miesas bojājumi” (50).
62. Šajā kontekstā un ņemot vērā būtiskās prerogatīvas, kas paliek dalībvalstu kompetencē šajā jomā, kompensācijai, kas ir iespējami tuvāka Direktīvā 2009/103 paredzētajai kompensācijai, tostarp jāatbilst šajā direktīvā paredzētajām minimālajām summām un jāsedz tajā norādītie kaitējuma vai miesas bojājumu veidi, tostarp nemantiskais kaitējums. Turklāt attiecībā uz personām, kurām ir tiesības saņemt kompensāciju par šādu nemantisko kaitējumu atbilstoši Direktīvai 2009/103, dalībvalstīm jānodrošina, lai obligātā apdrošināšana kompensāciju, kas atbilstoši tiesību aktiem par civiltiesisko atbildību jāmaksā par nemantisku kaitējumu, kas nodarīts tuviem ceļu satiksmes negadījumā cietušo ģimenes locekļiem, segtu Direktīvā 2009/103 noteiktajā minimālajā apmērā (51). Šie paši apsvērumi ir piemērojami neapdrošinātam transportlīdzeklim, jo gan šīs direktīvas 3. panta, gan 10. panta piemērošanas joma noteikti attiecīgajam cietušajam rada tādu pašu rezultātu.
63. Tomēr visi šie faktori jāpārbauda iesniedzējtiesai.
64. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, un ja Tiesa uzskatītu, ka tas ir nepieciešams, ierosinu Tiesai uz otro uzdoto jautājumu atbildēt šādi: var uzskatīt, ka sistēma mehānisko transportlīdzekļu izmantošanas rezultātā tīši nodarīta kaitējuma vai miesas bojājumu kompensēšanai cietušajām personām nodrošina kompensāciju tādā veidā, kas ir pēc iespējas tuvāks tam, kādā tām tiktu izmaksāta kompensācija saskaņā ar Direktīvu 2009/103, ja tā atbilst šajā direktīvā paredzētajām minimālajām summām un aptver tajā norādītos kaitējuma veidus, tostarp nemateriālo kaitējumu, kas nodarīts tuviem ceļu satiksmes negadījumā cietušo ģimenes locekļiem.
IV. Secinājumi
65. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/103/EK (2009. gada 16. septembris) par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību 3. panta pirmā daļa un 10. panta 1. punkts kopsakarā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 24. novembra Direktīvas (ES) 2021/2118, ar kuru groza Direktīvu 2009/103, 9. apsvērumu
jāinterpretē tādējādi, ka tajos dalībvalstij nav noteikts pienākums kompensēt mehāniskā transportlīdzekļa nodarīto kaitējumu vai miesas bojājumus tādā veidā, kas ir pēc iespējas tuvāks tam, kā par tiem tiktu izmaksāta kompensācija saskaņā ar Direktīvu 2009/103, ja ir pierādīts, ka vadītāja psihiskā attieksme atspoguļo tīšu nodomu izraisīt attiecīgo kaitējumu, piemēram, personas nāvi. Tomēr dalībvalstīm ir tiesības to darīt.
2) Var uzskatīt, ka sistēma mehānisko transportlīdzekļu izmantošanas rezultātā tīši nodarīta kaitējuma vai miesas bojājumu kompensēšanai cietušajām personām nodrošina kompensāciju tādā veidā, kas ir pēc iespējas tuvāks tam, kādā tām tiktu izmaksāta kompensācija saskaņā ar Direktīvu 2009/103, ja tā atbilst šajā direktīvā paredzētajām minimālajām summām un aptver tajā norādītos kaitējuma veidus, tostarp nemateriālo kaitējumu, kas nodarīts tuviem ceļu satiksmes negadījumā cietušo ģimenes locekļiem.
1 Oriģinālvaloda – angļu.
2 OV 2009, L 263, 11. lpp.
3 OV 2021, L 430, 1. lpp.
4 Hugo, V., Actes et paroles, 554. lpp.
5 Šajā ziņā skat. ģenerāladvokāta A. Biondi [A. Biondi] secinājumus lietā Stichting Koskea (C‑490/24, EU:C:2025:735, 2. punkts un it īpaši 3. zemsvītras piezīme).
6 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 28. novembris, Rodrigues de Andrade (C‑514/16, EU:C:2017:908, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).
7 Šajā ziņā skat. ģenerāladvokāta A. Biondi secinājumus lietā Stichting Koskea (C‑490/24, EU:C:2025:735, 2. punkts un it īpaši 5. zemsvītras piezīme).
8 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 10. jūnijs, Van Ameyde España (C‑923/19, EU:C:2021:475, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).
9 Šajā nozīmē skat. Direktīvas 2021/2118 2. apsvērumu.
10 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 4. septembris, Juliana (C‑80/17, EU:C:2018:661, 36. un 37. punkts un tajos minētā judikatūra).
11 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 19. septembris, Matmut (C‑236/23, EU:C:2024:761, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).
12 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 5. marts, Kočner/Europol (C‑755/21 P, EU:C:2024:202, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).
13 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 4. septembris, Vnuk (C‑162/13, EU:C:2014:2146, 56. punkts).
14 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 4. septembris, Vnuk (C‑162/13, EU:C:2014:2146, 37.–40. punkts); šis nosacījums pamatlietā netiek aplūkots, jo nav strīda par to, ka automašīna, kas izraisīja šajā lietā aplūkoto traģisko negadījumu, jāuzskata par transportlīdzekli šīs direktīvas izpratnē.
15 Šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2021. gada 29. oktobris, Ubezpieczeniowy Fundusz Gwarancyjny (C‑688/20, EU:C:2021:897, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).
16 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 28. novembris, Rodrigues de Andrade (C‑514/16, EU:C:2017:908, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).
17 Spriedums, 2019. gada 20. jūnijs, Línea Directa Aseguradora (C‑100/18, EU:C:2019:517, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).
18 Spriedums, 2017. gada 28. novembris, Rodrigues de Andrade (C‑514/16, EU:C:2017:908, 38. punkts).
19 Skat. ģenerāladvokātes L. Medinas secinājumus lietā KBC Verzekeringen (C‑323/25, EU:C:2026:572, 32.–52. punkts).
20 Spriedums, 2019. gada 20. jūnijs, Línea Directa Aseguradora (C‑100/18, EU:C:2019:517, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).
21 Spriedums, 2017. gada 28. novembris, Rodrigues de Andrade (C‑514/16, EU:C:2017:908, 39. punkts).
22 Spriedums, 2018. gada 15. novembris, BTA Baltic Insurance Company (C‑648/17, EU:C:2018:917, 36. punkts).
23 Spriedums, 2019. gada 20. jūnijs, Línea Directa Aseguradora (C‑100/18, EU:C:2019:517, 41. punkts).
24 Piemēram, lauksaimniecības traktors, kurš attiecīgā negadījuma brīdī tika izmantots tikai tam, lai radītu nepieciešamo dzinēju jaudu herbicīda pulverizatora pumpja darbināšanai, pats par sevi netika uzskatīts par transportlīdzekli (spriedums, 2017. gada 28. novembris, Rodrigues de Andrade, C‑514/16, EU:C:2017:908, 41. punkts).
25 Šī pieeja ir kritizēta; par šo jautājumu skat., piemēram, ģenerāladvokāta M. Bobeka [M. Bobek] secinājumus lietā Van Ameyde España (C‑923/19, EU:C:2021:125).
26 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2026. gada 12. februāris, Stichting Koskea (C‑490/24, EU:C:2026:89, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).
27 Spriedums, 2018. gada 4. septembris, Juliana (C‑80/17, EU:C:2018:661, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).
28 Jēdziens “negadījums” minēts Direktīvas 2009/103 1., 2., 5., 6., 8., 10., 12., 13., 15. un 17.–25. pantā.
29 Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Direktīvu 2009/103/EK par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību (COM(2018) 336 final), 2018. gada 24. maijs.
30 Spriedums, 2024. gada 19. septembris, Matmut (C‑236/23, EU:C:2024:761, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).
31 Šajā jautājumā skat., piemēram, ģenerāladvokāta P. Mengoci [P. Mengozzi] secinājumus lietā Vnuk (C‑162/13, EU:C:2014:106, 32. punkts).
32 Šajā nozīmē skat. Bakouche, D., “L’accident: responsabilité civile et assurances”, Responsabilité civile et assurances, 2014. gada jūlijs‑augusts, 5. lpp.
33 Skat. Cornu, G. Vocabulaire juridique. PUF, Parīze, 2024.
34 Spriedums, 2019. gada 19. decembris, Niki Luftfahrt (C‑532/18, EU:C:2019:1127, 35. punkts).
35 Spriedums, 2020. gada 17. decembris, CLCV u.c. (Dīzeļdzinēju pārveidošanas ierīce) (C‑693/18, EU:C:2020:1040, 108. punkts).
36 Piemēram, Francijas tiesību sistēmas kontekstā ir ticis uzsvērts, ka, “etimoloģiski runājot (accidens: kaut kas, kas notiek negaidīti), jēdziens “negadījums” attiecas uz pasākumu, kas notiek negaidīti – var pat teikt, tam ir pārsteiguma efekts –, proti, kā pēkšņs un neparedzēts notikums. Tāpēc pirmšķietami negadījums ir pēkšņs notikums, kas rada neparedzētu kaitējumu. Tas nozīmē – ja kaitējums nodarīts tīši, tas, stingri ņemot, vairs nav negadījums. No šāda viedokļa raugoties, judikatūrā kā “negadījumu” nevar kvalificēt notikumu, kas izpaužas kā situācija, kurā iesaistītais transportlīdzekļa vadītājs vai turētājs, vai pat trešā persona ir vainīga tīšā vai vismaz ar nolūku izdarītā pārkāpumā” (Leduc, F., “Le cœur et la raison en droit des accidents de la circulation”, Responsabilité civile et assurances, 2009. gada marts).
37 Piemēram, Direktīvas 2009/103 9. pantā paredzēts, ka 3. pantā minētā apdrošināšana ir obligāta vismaz attiecībā uz atsevišķām šajā pantā noteiktajām minimālajām summām, neskarot plašākas garantijas, ko dalībvalstis var noteikt. Turklāt Tiesa ir konsekventi norādījusi, ka kompensācijas, kas piešķirama saistībā ar apdrošinātās personas civiltiesisko atbildību, apmēru būtībā reglamentē valsts tiesības (spriedums, 2011. gada 17. marts, Carvalho Ferreira Santos, C‑484/09, EU:C:2011:158, 31. punkts un tajā minētā judikatūra). Papildus – attiecībā uz Direktīvas 2009/103 10. pantu un tajā paredzētajām iestādēm, kas ir atbildīgas par kompensāciju izmaksāšanu, dalībvalstu kompetencē joprojām ir uzskatīt šo iestāžu piešķirto kompensāciju par papildu vai cita veida kompensāciju.
38 Lenaerts, K. un Gutiérrez‑Fons, J.A., ‘To say what the law of the EU is: Methods of interpretation and the European Court of Justice’, Columbia Journal of European Law, 20. sēj., 2. nr., 2014, 20. lpp.
39 Skat. šo secinājumu 19.–21. punktu.
40 Šajā ziņā jāatgādina: “ja attiecīgā Savienības tiesību norma ir neskaidra, nesaprotama vai nepilnīga, visas Tiesas izmantotās interpretācijas metodes viena otru pastiprina” (Lenaerts, K. un Gutiérrez‑Fons, J.A., 38. zemsvītras piezīme, minēts iepriekš, 61. lpp.).
41 Spriedums, 2017. gada 28. novembris, Rodrigues de Andrade (C‑514/16, EU:C:2017:908, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).
42 Hocquet‑Berg, S., “La notion d’accident de la circulation”, Responsabilité civile et assurances, 2014. gada jūlijs–augusts, 34. lpp.
43 Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra direktīva, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI (OV 2012, L 315, 57. lpp.). Šajā ziņā norādīšu, ka Direktīvā 2009/103 ir noteiktas detalizētas prasības attiecībā uz minimālajām summām, ko sedz obligātā apdrošināšana, bet Direktīvas 2012/29 gadījumā tas tā nav. Šajā ziņā Padomes Direktīva 2004/80/EK (2004. gada 29. aprīlis) par kompensāciju noziegumos cietušajiem (OV 2004, L 261, 15. lpp.) attiecas uz kompensāciju par noziegumos cietušajiem nodarīto kaitējumu un uz valsts kompensācijas sistēmām, kas šajā ziņā jāīsteno, bet tās mērķis galvenokārt ir nodrošināt fizisko personu brīvu pārvietošanos un viņu aizsardzību citā dalībvalstī nodarīta kaitējuma gadījumā.
44 Šajā ziņā skat. ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] secinājumus lietā Philip Morris Brands u.c. (C‑547/14, EU:C:2015:853, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).
45 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 5. marts, Kočner/Europol (C‑755/21 P, EU:C:2024:202, 59. punkts un tajā minētā judikatūra), kurš minēts iepriekš šajos secinājumos. Šajā ziņā ģenerāladvokāts M. Špunars [M. Szpunar] secinājumos apvienotajās lietās X un Visser (C‑360/15 un C‑31/16, EU:C:2017:397, 132. punkts) uzsvēra, ka “Savienības tiesību sistēmā tiem ir aprakstošs, nevis preskriptīvs raksturs”. Skat. arī den Heijer, M., van Os van den Abeelen, T. un Maslyka, A., “On the use and misuse of recitals in European Union law”, Amsterdam Law School Legal Studies Research Paper No. 2019‑31, Amsterdam Center for International Law, Amsterdama, 2019.
46 No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka AHM kā slepkavības izdarītājs tika notiesāts ar brīvības atņemšanu uz 16 gadiem un 8 mēnešiem, kā arī uz 4 mēnešiem kā noziedzīga nodarījuma pret ceļu satiksmes drošību izdarītājs.
47 Šajā ziņā skat. ģenerāladvokāta M. Bobeka apzināti pārspīlēto piemēru viņa secinājumu lietā Ubezpieczeniowy Fundusz Gwarancyjny z siedzibą (C‑383/19, EU:C:2020:1003) 20. zemsvītras piezīmē.
48 Skat. šo secinājumu 44. punktu.
49 Spriedums, 2026. gada 12. februāris, Stichting Koskea (C‑490/24, EU:C:2026:89, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).
50 Spriedums, 2022. gada 15. decembris, HUK‑COBURG‑Allgemeine Versicherung (C‑577/21, EU:C:2022:992, 37. un 38. punkts un tajos minētā judikatūra).
51 Spriedums, 2022. gada 15. decembris, HUK‑COBURG‑Allgemeine Versicherung (C‑577/21, EU:C:2022:992, 40.–42. punkts un tajos minētā judikatūra).