ĢENERĀLADVOKĀTA ŽANA RIŠĀRA DELATŪRA
[JEAN RICHARD DE LA TOUR]
SECINĀJUMI,
sniegti 2026. gada 2. jūlijā (1)
Lieta C‑300/25 [Duftošek] (i)
SQ
pret
YR
(Nejvyšší soud (Augstākā tiesa, Čehijas Republika) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa – Regula (ES) 2016/1103 – Jurisdikcija, piemērojamie tiesību akti un nolēmumu atzīšana un izpilde laulāto mantisko attiecību jomā – 1. panta 1. punkta pirmā daļa un 2. punkta g) apakšpunkts – 3. panta 1. punkta a) apakšpunkts – Jēdziens “laulāto mantiskās attiecības” – Laulātie, kas izvēlējušies mantas šķirtību – Nekustamais īpašums, ko laulības laikā kopīpašumā iegādājušies tikai šie laulātie – Pēc šķiršanās uzsākta tiesvedība par šā kopīpašuma izbeigšanu un sadali
I. Ievads
1. Čehijas Republikā dzīvojoši laulātie, kuri ar līgumu nodibinājuši laulāto mantas šķirtību, kopīpašumā ir iegādājušies nekustamo īpašumu Francijā. Pēc šķiršanās viens no viņiem vēršas Čehijas tiesā, lai izbeigtu un sadalītu šo kopīpašumu, pamatojoties uz Čehijas vispārējo tiesību normām.
2. Nejvyšší soud (Augstākā tiesa, Čehijas Republika), kas ir iesniedzējtiesa, jāpieņem lēmums par lietu izskatošās tiesas starptautisko jurisdikciju. Tai radies jautājums par strīda saistību ar laulību, lai noteiktu, vai tas ietilpst Regulas (ES) 2016/1103 (2), kurā ir definēts jēdziens “laulāto mantiskās attiecības”, darbības jomā vai Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (3) darbības jomā, jo laulātie ir izvēlējušies tādu laulāto mantisko attiecību režīmu, kas neorganizē viņu mantiskās attiecības, un kopīpašuma pastāvēšana starp viņiem nav atkarīga no laulības attiecību saglabāšanas.
3. Šis lūgums interpretēt jēdzienu “laulāto mantiskās attiecības” rodas līdz šim nepieredzētā situācijā, ņemot vērā Tiesas judikatūru civillietu un komerclietu jomā, kas ir pieņemta pirms Regulas 2016/1103, kura ir piemērojama laulāto mantisko attiecību jomā, kā arī ņemot vērā no tās izrietošās Savienības likumdevēja izvēles.
4. Tā kā no šīs regulas darbības jomas ir izslēgti jautājumi, kas attiecas uz “ar īpašumu saistītu in rem tiesību būtību” (4), nekustamā īpašuma lietu tiesību jomā saskaņā ar Briseles Ia regulas 24. panta 1. punktu kompetentās tiesas ir vienīgi tās, kas atrodas dalībvalstī, kurā atrodas nekustamais īpašums, un, tā kā attiecīgo kopīpašumu reglamentē minētās tiesības, problēma kļūst skaidra jau no paša sākuma. Ir skaidrs, ka šeit saduras divas pretējas ietekmes – laulāto mantisko attiecību tiesību ietekme un lietu (in rem) tiesību ietekme.
5. Tādējādi Tiesai ir dota iespēja precīzi definēt, kas ietilpst laulāto mantiskajās attiecībās saistībā ar laulību vai tās šķiršanu ļoti izplatītā situācijā, kad laulātie, kuri ir nodibinājuši mantas šķirtību, kopīgi iegādājas nekustamo īpašumu. Šis uzdevums ir sarežģīts tāpēc, ka šī definīcija būtu jāsaskaņo ar definīciju, kas izriet no Tiesas judikatūras par nekustamā īpašuma lietu tiesībām, kas nosaka Briseles Ia regulas un Regulas (ES) Nr. 650/2012 (5) darbības jomu. Turklāt jāievēro piesardzība, ņemot vērā Regulas 2016/1103 darbības jomas noteikšanas ietekmi uz citiem kopīpašuma veidiem, kas var pastāvēt starp (bijušajiem) laulātajiem, atkarībā, attiecīgā gadījumā, no brīža, kad notiek kopīpašuma izbeigšana (laulības laikā vai pēc tās šķiršanas), kā arī uz trešo personu tiesībām.
6. Tā kā jēdziena “laulāto mantiskās attiecības” ietvari ir jāizvērtē, ņemot vērā tā definīciju, kas ietverta Regulas 2016/1103 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā, un izņēmumu, kas noteikts tās 1. panta 2. punkta g) apakšpunktā, izklāstīšu iemeslus, kāpēc uzskatu, ka:
– šis jēdziens ietver laulāto mantiskās attiecības, kas ir organizētas kā kopīpašums, uz kuru neattiecas laulāto izvēlētais līgumiskais mantisko attiecību režīms, un
– strīds par kopīpašuma uz nekustamo īpašumu izbeigšanu un sadali neattiecas uz šā īpašuma in rem tiesību būtību šīs regulas izpratnē.
II. Tiesiskais regulējums
A. Savienības tiesības
1. Briseles Ia regula
7. Briseles Ia regulas 1. pantā, kas ietilpst tās I nodaļā “Darbības joma un definīcijas”, noteikts:
“1. Šo regulu piemēro civillietās un komerclietās neatkarīgi no tiesas būtības. [..]
2. Šo regulu nepiemēro attiecībā uz:
a) fizisko personu juridisko statusu vai tiesībspēju un rīcībspēju, īpašumtiesībām, kas izriet no laulības attiecībām vai attiecībām, kuru ietekmi saskaņā ar šādām attiecībām piemērojamiem tiesību aktiem uzskata par pielīdzināmu laulības ietekmei;
[..].”
8. Šīs regulas II nodaļā “Jurisdikcija” ir vairākas iedaļas, tostarp 6. iedaļa “Izņēmuma jurisdikcija”. Šīs iedaļas 24. panta 1. punkta pirmā daļa formulēta šādi:
“Šādām dalībvalsts tiesām ir izņēmuma jurisdikcija neatkarīgi no pušu domicila:
1) lietā, kuras priekšmets ir lietu tiesības saistībā ar nekustamo īpašumu vai nekustamā īpašuma noma/īre – tās dalībvalsts tiesām, kurā atrodas īpašums. [..]”
2. Regula 2016/1103
9. Regulas 2016/1103 15., 18. un 52. apsvērumā minēts:
“(15) Lai laulātajiem pāriem nodrošinātu tiesisko noteiktību attiecībā uz to mantu, kā arī zināmu paredzamību, būtu lietderīgi vienā tiesību aktā iekļaut visus noteikumus, ko piemēro laulāto mantiskajām attiecībām.
[..]
(18) Šīs regulas darbības jomā būtu jāiekļauj visi laulāto mantisko attiecību civiltiesību aspekti, aptverot gan laulāto mantas ikdienas pārvaldi, gan mantisko attiecību izbeigšanu, jo īpaši sakarā ar pāra šķiršanos vai viena laulātā nāvi. Šajā regulā termins “laulāto mantiskās attiecības” būtu jāinterpretē autonomi, un tam būtu jāaptver ne tikai noteikumi, no kuriem laulātie nedrīkst atkāpties, bet arī jebkādi neobligāti noteikumi, par ko laulātie var vienoties saskaņā ar piemērojamiem tiesību aktiem, kā arī jebkādi piemērojamo tiesību aktu standartnoteikumi. Tajā ietver ne tikai mantas regulējumu, kas ir sevišķi un vienīgi paredzēts dažās valstu tiesību sistēmās laulības gadījumā, bet arī jebkādas mantiskās attiecības starp laulātajiem un viņu attiecībās ar trešām personām, kas rodas tieši no laulības attiecībām vai no to izbeigšanās.
[..]
(52) Tiesību aktiem, kas noteikti par laulāto mantiskajām attiecībām piemērojamiem tiesību aktiem, būtu jāreglamentē laulāto mantiskās attiecības, sākot no viena vai abu laulāto īpašuma klasifikācijas dažādās kategorijās laulības laikā un pēc laulības iziršanas, līdz brīdim, kad puses atbrīvojas no īpašuma. Tiem būtu jāietver laulāto mantisko attiecību sekas attiecībā uz tiesiskajām attiecībām starp vienu laulāto un trešām personām. Tomēr laulātais var pret trešo personu izmantot laulāto mantiskajām attiecībām piemērojamos tiesību aktus, lai reglamentētu tādas sekas, tikai tad, ja tiesiskās attiecības starp laulāto un trešo personu izveidojās laikā, kad trešā persona zināja vai viņai būtu vajadzējis zināt par minētajiem tiesību aktiem.”
10. Regulas 1. pantā “Darbības joma” paredzēts:
“1. Šo regulu piemēro laulāto mantiskajām attiecībām.
To nepiemēro nodokļu, muitas vai administratīviem jautājumiem.
2. No šīs regulas darbības jomas ir izslēgti šādi jautājumi:
[..]
c) uzturēšanas saistības;
d) miruša laulātā atstātā mantojuma mantošana;
[..]
f) tiesības uz laulības laikā iegūto vecuma vai invaliditātes pensijas tiesību nodošanu vai koriģēšanu starp laulātajiem šķiršanās, laulāto atšķiršanas vai laulības atzīšanas par neesošu gadījumā, ja šīs tiesības laulības laikā nav devušas pensijas ienākumus;
g) ar īpašumu saistītu in rem tiesību būtība; un
h) nekustamā vai kustamā īpašuma tiesību reģistrācija reģistrā, tostarp juridiskās prasības šādai reģistrācijai, un sekas, ko rada šādu tiesību reģistrācija vai nereģistrēšana reģistrā.”
11. Minētās regulas 3. panta “Definīcijas” 1. punktā paredzēts:
“Šajā regulā:
a) “laulāto mantiskās attiecības” ir noteikumu kopums, kas attiecas uz mantiskajām attiecībām starp laulātajiem un laulāto attiecībās ar trešām personām, un kuras izriet no laulības vai tās izbeigšanās;
b) “laulāto mantisko attiecību līgums” ir jebkāds līgums starp laulātajiem vai topošiem laulātajiem, ar kuru viņi organizē savas laulāto mantiskās attiecības;
[..].”
12. Tās pašas regulas 6. panta “Jurisdikcija citos gadījumos” b) punktā noteikts:
“Ja nevienai no dalībvalstu tiesām nav jurisdikcijas, ievērojot 4. un 5. pantu, vai gadījumos, kas nav paredzēti minētajos pantos, jurisdikcija tiesvedībā par laulāto mantisko attiecību lietu ir tās dalībvalsts tiesām:
[..]
b) kuras teritorijā laulātajiem bija pēdējā pastāvīgā dzīvesvieta, ciktāl viens no viņiem tur joprojām dzīvo laikā, kad prasība tiek celta tiesā [..].”
13. Regulas 2016/1103 21. pantā “Piemērojamo tiesību aktu vienota piemērošana” noteikts:
“Tiesību aktus, kas, ievērojot 22. vai 26. pantu, piemērojami laulāto mantiskajām attiecībām, piemēro visai mantai, uz kuru attiecas minētās attiecības, neatkarīgi no tā, kur manta atrodas.”
14. Šīs regulas 27. pantā “Piemērojamo tiesību aktu darbības joma” noteikts:
“Tiesību aktos, kas ir piemērojami laulāto mantiskajām attiecībām, ievērojot šo regulu, inter alia reglamentē:
a) viena vai abu laulāto īpašuma klasifikāciju dažādās kategorijās laulības laikā un pēc tās;
b) īpašuma kategorijas maiņu;
c) viena laulātā atbildību par otra laulātā saistībām un parādiem;
d) viena vai abu laulāto pilnvaras, tiesības un pienākumus attiecībā uz īpašumu;
e) laulāto mantisko attiecību izbeigšanu un īpašuma sadalīšanu, izdalīšanu vai tā likvidāciju;
f) laulāto mantisko attiecību ietekmi uz tiesiskajām attiecībām starp vienu laulāto un trešām personām; un
g) laulāto mantisko attiecību līguma spēkā esamību pēc būtības.”
B. Čehijas tiesības
15. Zákon č. 89/2012 Sb., občanský zákoník (Likums Nr. 89/2012, Civilkodekss; turpmāk – Civilkodekss) 708. pantā paredzēts, ka laulātajiem piederošie īpašumi, kam ir mantiska vērtība un kas nav izslēgti no tiesiskajām attiecībām, veido laulāto mantas kopību. Saskaņā ar šā panta 2. punktu šo mantas kopību reglamentē vai nu ar likumisko regulējumu, vai ar mantisko attiecību līgumu, vai ar tiesas nolēmumā noteiktu regulējumu.
16. Saskaņā ar Civilkodeksa 709. panta 1. punktu atbilstoši likumiskajam regulējumam kopīpašumā ietilpst manta, ko laulības laikā ir ieguvis viens no laulātajiem vai abi kopā, izņemot mantu, kas ar šo noteikumu ir skaidri izslēgta.
17. Šā kodeksa 716. panta 1. punkta pirmais teikums paredz, ka laulātie var vienoties par laulāto mantiskajām attiecībām, kas atšķiras no likumiskā regulējuma.
18. Saskaņā ar minētā kodeksa 717. panta 1. punkta pirmo teikumu līgumiskajās laulāto mantiskajās attiecībās ietilpst laulāto mantas šķirtība.
19. Atbilstoši tā paša kodeksa 729. pantam laulāto mantas šķirtības režīmā katrs laulātais var brīvi rīkoties ar savu mantu bez otra laulātā piekrišanas.
20. Civilkodeksa 1115. panta 1. punktā noteikts, ka personas, kurām kopīgi pieder īpašumtiesības uz kādu lietu, tiek uzskatītas par kopīpašniekiem.
21. Šā kodeksa 1140. pantā paredzēts, ka nevienu nevar piespiest palikt kopīpašumā, un katrs kopīpašnieks jebkurā brīdī var pieprasīt savu daļu no kopīgā īpašuma sadalīšanas, ja kopīpašuma objekts ir sadalāms, vai arī kopīpašuma izbeigšanu.
22. Saskaņā ar minētā kodeksa 1143. pantu – ja kopīpašnieki nevar vienoties par kopīpašuma izbeigšanu, tiesa pieņem lēmumu pēc viena no viņiem iesniegta pieteikuma. Kad tiesa pasludina kopīpašuma izbeigšanu, tā vienlaikus lemj arī par sadales kārtību starp kopīpašniekiem.
III. Fakti, tiesvedība valsts tiesās un prejudiciālais jautājums
23. Prasītājs SQ un atbildētāja YR apprecējās 2015. gada 1. maijā un nolēma savas mantiskās attiecības regulēt ar līgumisku mantas šķirtības režīmu (6) un ar Čehijas tiesību aktiem.
24. Laulības laikā viņi kopīgi iegādājās nekustamo īpašumu (7), kas atrodas Parīzē (Francijā), un saskaņā ar SQ sacīto – katrs no viņiem ir vienas kopīpašuma puses īpašnieks (8). 2020. gadā viņu laulība tika šķirta. Laulāto pēdējā pastāvīgā dzīvesvieta bija Čehijas Republikā. Strīds starp bijušajiem laulātajiem attiecas uz kopīpašuma uz nekustamo īpašumu izbeigšanu un sadali (9).
25. Ar 2022. gada 26. oktobra rīkojumu Obvodní soud pro Prahu 5 (Prāgas 5. rajona tiesa, Čehijas Republika), kas lēma pirmajā instancē, nosprieda, ka šī kopīpašuma izbeigšanas un sadales procedūra ir pakļauta ius commune un tādējādi ietilpst Briseles Ia regulas materiālajā darbības jomā. Atbilstoši šīs regulas 24. panta 1. punktam tiesām nekustamā īpašuma atrašanās vietas dalībvalstī, šajā gadījumā Francijas tiesām, esot jurisdikcija izskatīt šādu lietu.
26. Městský soud v Praze (Pilsētas tiesa Prāgā, Čehijas Republika), saņēmusi prasītāja SQ apelācijas sūdzību, šo nolēmumu atcēla. Minētā tiesa atzina, ka strīds ietilpst Regulas 2016/1103 darbības jomā, pamatojoties uz to, ka jēdziens “laulāto mantiskās attiecības”, kas ir autonoms Savienības tiesību jēdziens, ietver visus neobligātos noteikumus, ko laulātie var noteikt atbilstoši piemērojamajiem tiesību aktiem. Tādējādi arī mantas šķirtības režīms ir laulāto mantisko attiecību režīms šīs regulas izpratnē, jo tas attiecas uz mantiskajām tiesībām, kas izriet no laulības. Tādējādi Čehijas tiesām esot starptautiska jurisdikcija izskatīt šo lietu, pamatojoties uz minētās regulas 6. panta b) punktu.
27. Atbildētāja YR par šo nolēmumu iesniedza kasācijas sūdzību Nejvyšší soud (Augstākā tiesa).
28. Tajā tiek uzsvērts, ka strīds par bijušo laulāto kopīpašuma izbeigšanu un sadali attiecībā uz viņiem piederošo nekustamo īpašumu tiek regulēts saskaņā ar valsts privāttiesībās paredzētiem ius commune (10), kas nav saistīti ar laulību vai tiesībām, kas reglamentē laulāto mantiskās attiecības, un ka vispārēji tiek atzīts, ka šāda procedūra attiecas uz civillietām un komerclietām Briseles Ia regulas 1. panta 1. punkta izpratnē. Tā kā šajā gadījumā kopīpašums ir nekustamais īpašums, ekskluzīvā starptautiskā jurisdikcija ir tās dalībvalsts tiesām, kuras teritorijā šis īpašums atrodas, saskaņā ar šīs regulas 24. panta 1. punktu.
29. Tomēr iesniedzējtiesa izsaka šaubas par to, kā laulības pastāvēšana ietekmē strīda izlemšanu, kā arī par to, ka kopīpašums pastāv tikai starp (bijušajiem) laulātajiem un ka tas izriet no viņu izvēlētā līgumiskā laulāto mantas šķirtības režīma.
30. Šajā saistībā tā precizē, ka saskaņā ar Čehijas tiesībām kopīpašums starp laulātajiem, kuri izvēlējušies mantas šķirtību, netiek nošķirts no citām kopīpašuma formām, uz kurām arī attiecas ius commune, tostarp attiecībā uz iemesliem, kas var pamatot tā izbeigšanu, vai tā sadales kārtību un termiņu, kurā tā notiek.
31. Tā konstatē, ka Tiesa vēl nav spriedusi, vai šādā situācijā runa ir par īpašu mantisko strīdu starp laulātajiem, kas izriet tieši no laulības attiecībām vai to izbeigšanas (11) – kas tādējādi attiektos uz laulāto mantiskajām attiecībām Regulas 2016/1103 izpratnē – vai par laulāto starpā izskatāmu mantisko strīdu saskaņā ar ius commune bez saistības ar laulību – kas tādējādi attiektos uz civillietām un komerclietām Briseles Ia regulas izpratnē.
32. Šajos apstākļos Nejvyšší soud (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un iesniegt Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai tiesvedība par kopīpašuma izbeigšanu vai sadali attiecībā uz nekustamo īpašumu, ko laulātie iegādājās pēc tam, kad bija nodibinājuši laulāto mantas šķirtību, ir tiesvedība par laulāto mantiskajām attiecībām Regulas [2016/1103] 1. panta un 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē?”
33. SQ, YR, Čehijas valdība, kā arī Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus un piedalījās tiesas sēdē 2026. gada 16. aprīlī, kuras laikā tie atbildēja uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem, uz kuriem bija jāsniedz mutvārdu atbilde.
IV. Juridiskā analīze
34. Prejudiciālā jautājuma mērķis ir noteikt, vai Čehijas tiesai ir starptautiskā jurisdikcija, pamatojoties uz Regulas 2016/1103 6. pantu (12), skatīt prasību par tāda kopīpašuma izbeigšanu (13) un sadali, kas izveidojies, laulātajiem, kuri ir nodibinājuši mantas šķirtību, iegādājoties nekustamo īpašumu Francijā (14). Šis jautājums ietilpst šīs regulas darbības jomā (15), un tādēļ jāprecizē jēdziens “laulāto mantiskās attiecības”, kā tas definēts minētās regulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā un kā to var secināt no izņēmuma, kas minēts tās 1. panta 2. punkta g) apakšpunktā.
35. Kritēriji būtu jānosaka, ņemot vērā ierobežojumus, kas tiesai uzlikti starptautiskās jurisdikcijas pārbaudes posmā. Kā izriet no Tiesas judikatūras par Savienības regulām civillietu un komerclietu jomā, tiesa, kurā ir iesniegta lieta, nevērtē ne prasības pieņemamību, ne tās pamatotību, bet vienīgi identificē tos elementus, kas konkrētajā tiesiskajā situācijā un saskaņā ar atsauces tiesībām pamato tās jurisdikciju (16).
36. Vēlos precizēt, ka pamatlietas apstākļu izklāsts, kas tika papildināts tiesas sēdē (17), liek man jau sākumā izslēgt no apsvērumiem jēdzienu “laulāto mantisko attiecību līgums”, kas minēts Regulas 2016/1103 3. panta 1. punkta b) apakšpunktā, jo laulātie nav noslēguši vienošanos, kas reglamentētu starp viņiem pastāvošo kopīpašumu, lai pielāgotu viņu izvēlēto mantas šķirtības režīmu (18).
A. Ievadpiezīmes par metodiku jēdziena “laulāto mantiskās attiecības” interpretēšanai
37. Pirmkārt, tāpat kā to darījuši vairāki autori (19), jākonstatē, ka jēdziens “laulāto mantiskās attiecības” tiek izmantots vairākumā citu Eiropas Savienības regulu kā izņēmuma vai nošķiršanas kritērijs, tostarp Briseles Ia regulas 1. panta 2. punkta a) apakšpunktā (20), Romas I regulas (21) 1. panta 2. punkta c) apakšpunktā, Romas II regulas (22) 1. panta 2. punkta b) apakšpunktā un Regulas Nr. 650/2012 1. panta 2. punkta d) apakšpunktā. Precīzākais noteikums ir Romas III regulas (23) 1. panta 2. punkta e) apakšpunkts. Tajā ir noteikts, ka pēdējais minētais noteikums neattiecas uz laulības mantiskajām sekām. Tādējādi, lai definētu jēdzienu “laulāto mantiskās attiecības”, var atsaukties uz judikatūru un šo pantu komentāriem.
38. Otrkārt, 2018. gada 1. marta spriedumā Mahnkopf (24) Tiesa ir noteikusi, kā atšķirt divu regulu darbības jomu attiecībā uz jautājumiem, kas nav iekļauti Briseles Ia regulā, proti, mantojuma lietām un laulāto mantiskajām attiecībām. Tāpēc man šķiet svarīgi jau sākumā uzsvērt, ka Tiesai iesniegtais lūgums par interpretāciju attiecas uz atšķirīgu situāciju. Patiešām, Briseles Ia regula, kas ir pamats sadarbībai civillietās (25), ir piemērojama visās dalībvalstīs. Tā tas nav Regulas 2016/1103 gadījumā, kura ir saistoša tikai 18 dalībvalstīm ciešākas sadarbības ietvaros (26). Tādējādi noteikumi par tiesu jurisdikciju un pieņemto spriedumu atzīšanu, kas balstās uz savstarpējas uzticības principu, ir piemērojami tikai starp dalībvalstīm, kurām šī regula ir saistoša. Plaša minētās regulas darbības jomas interpretācija ierobežos Briseles Ia regulas darbības jomu un neparedzēs ekskluzīvu jurisdikciju tās dalībvalsts tiesai, kurā atrodas attiecīgais nekustamais īpašums. Tādējādi to valstu tiesām, kurām Regula 2016/1103 nav saistoša, būs jāpiemēro valsts noteikumi, lai noteiktu savu starptautisko jurisdikciju un atzītu pieņemtos nolēmumus. Manuprāt, šīm sekām nevajadzētu ietekmēt jēdziena “laulāto mantiskās attiecības” interpretāciju (27). Šajā saistībā vēlos piebilst, ka ir jāņem vērā fakts, ka atsevišķi jurisdikcijas noteikumi ir piemērojami situācijās, kas skar valstis, kurām Regula 2016/1103 (28) nav saistoša, vai trešās valstis (29) un ka normas par tiesību aktu kolīzijām ir piemērojamas arī attiecībās ar valstīm, kurām šī regula nav saistoša (30).
39. Treškārt, Regulas 2016/1103 I nodaļa ietver 1.–3. pantu, kas ir veltīti tās darbības jomas noteikšanai un definīcijām, un tā ir būtiska atšķirība salīdzinājumā ar konvenciju par tiesību aktiem, kas piemērojami laulāto mantiskajām attiecībām (31).
40. Šīs regulas 1. pants, kura 1. punkta pirmajā daļā ir noteikta tās materiālā darbības joma attiecībā uz “laulāto mantiskajām attiecībām”, doktrīnā tiek uzskatīts par izšķirošu šīs regulas interpretācijā, jo tajā ir izsmeļoši uzskaitītas izslēgtās jomas (32). Tās, kas tajā nav minētas, uzskatāmas par iekļautām, ja tās ietilpst minētās regulas darbības jomā (33).
41. Saskaņā ar Regulas 2016/1103 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā minēto definīciju “laulāto mantiskās attiecības” ir “noteikumu kopums, kas attiecas uz mantiskajām attiecībām starp laulātajiem un laulāto attiecībās ar trešām personām, un kuras izriet no laulības vai tās izbeigšanās” (34).
42. Ceturtkārt, šīs regulas 18. apsvērumā precizēts:
– “termins “laulāto mantiskās attiecības” būtu jāinterpretē autonomi”;
– tam “būtu jāaptver ne tikai noteikumi, no kuriem laulātie nedrīkst atkāpties, bet arī jebkādi neobligāti noteikumi, par ko laulātie var vienoties saskaņā ar piemērojamiem tiesību aktiem, kā arī jebkādi piemērojamo tiesību aktu standartnoteikumi”, un
– tajā “ietver ne tikai mantas regulējumu, kas ir sevišķi un vienīgi paredzēts dažās valstu tiesību sistēmās laulības gadījumā, bet arī jebkādas mantiskās attiecības starp laulātajiem un viņu attiecībās ar trešām personām, kas rodas tieši no laulības attiecībām vai no to izbeigšanās”.
43. Piektkārt, Regulas 2016/1103 3. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 18. apsvērums atbilst Tiesas judikatūrai par laulāto mantisko attiecību izslēgšanu no Eiropas tiesību aktu darbības jomas civillietās un komerclietās. Turklāt tie attiecas uz laulāto attiecībām ar trešām personām, kas tieši izriet no laulības attiecībām vai to izbeigšanas.
44. Tāpēc ir jāatgādina šī judikatūra, lai noteiktu, kādā veidā tā, ņemot vērā pamatlietas konkrētos apstākļus, var palīdzēt interpretēt Regulas 2016/1103 3. panta 1. punkta a) apakšpunktu (B), un tad precizēt, kas izriet no šajā regulā noteiktā regulējuma gan attiecībā uz tās darbības jomu (C), gan uz ierobežojumiem, ko tā uzliek attiecībā uz lietu tiesībām atkarībā no izskatāmā jautājuma priekšmeta un piemērojamo tiesību aktu noteikšanas (D).
B. Judikatūra pirms Regulas 2016/1103 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta
45. Iesniedzējtiesa pamatoti atsaucas uz diviem Tiesas nolēmumiem, kuros definēts jēdziens “laulāto mantiskās attiecības” saistībā ar izņēmumu no Briseles konvencijas piemērošanas jomas, kas paredzēts tās 1. panta otrās daļas 1. punktā (35), un no Briseles Ia regulas darbības jomas atbilstoši tās 1. panta 2. punkta a) apakšpunktam.
46. Spriedumā de Cavel Tiesa ir nospriedusi, ka “jēdziens “laulāto mantiskās attiecības” ietver ne tikai mantiskos režīmus, kas konkrēti un īpaši atsevišķos valsts tiesību aktos paredzēti laulības nolūkā, bet arī visas mantiskās attiecības, kas tieši izriet no laulības attiecībām vai to izbeigšanas; ka strīdi par laulāto mantu laulības šķiršanas procesa laikā [(36)] atkarībā no konkrētā gadījuma var tādējādi attiekties uz vai būt cieši saistīti ar: 1) vai nu jautājumiem, kas attiecas uz personu statusu; 2) vai arī mantiskajām tiesiskajām attiecībām starp laulātajiem, kas izriet tieši no laulības attiecībām vai to izbeigšanas; 3) vai arī mantiskajām tiesiskajām attiecībām, kas pastāv starp viņiem, bet nav saistītas ar laulību [, un] ka, ja pēdējās minētās kategorijas strīdi ietilpst [Briseles] konvencijas darbības jomā, tad strīdi, kas attiecas uz pirmajām divām kategorijām, no tās ir izslēdzami” (37).
47. Rīkojumā Iliev Tiesa, piemērojot otro no šiem kritērijiem, ir uzskatījusi, ka strīds starp bijušiem laulātajiem par tādas kustamas mantas sadali, kas iegādāta laulības laikā, attiecas uz šo personu tiesiskajām mantiskajām attiecībām tieši laulības šķiršanas rezultātā un neietilpst Briseles Ia regulas darbības jomā (38).
48. Attiecībā uz lietām, kas bija par pamatu šiem nolēmumiem, pirmajā no tām mantiskie jautājumi, kas tika izskatīti iesniedzējtiesās, bija saistīti ar laulības šķiršanas procesu. Otrajā lietā strīds, kas izcēlās pēc šķiršanās, bija par to, vai transportlīdzeklis, kas iegādāts un reģistrēts uz sievas vārda, ir vai nav kopīpašums, un tas bija jānosaka saskaņā ar Ģimenes kodeksa īpašajiem noteikumiem par kopīgi iegūtu mantu, lai veiktu mantas sadali (39).
49. Tā kā Regulas 2016/1103 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir ietverts kritērijs saistībā ar laulāto mantiskajām tiesiskajām attiecībām, kuras izriet no laulības vai tās šķiršanas, ir jāizvērtē, vai šajā gadījumā pēc analoģijas ir piemērojams spriedums de Cavel un rīkojums Iliev.
50. Iesniedzējtiesa pareizi uzsvēra iemeslus, kas pamato iebildumu izteikšanu.
51. Patiešām, šajā gadījumā situācija ir atšķirīga divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, strīds attiecas uz nekustamo īpašumu, kura kopīpašuma raksturs nav tieši saistīts ar izvēlētajām laulāto mantiskajām attiecībām, jo laulātie ir izvēlējušies mantas šķirtību, kas pēc definīcijas neparedz nekādu mantas kopību. Otrkārt, šā nekustamā īpašuma tiesiskais režīms ir ius commune paredzēts likumisks kopīpašums, kas attiecas uz visām personām neatkarīgi no tā, vai tās ir precējušās vai nav (40).
52. Vēlos piebilst, ka, ja bijušo laulāto starpā pastāvošās mantiskās tiesiskās attiecības, ko veido kopīpašums, ir radušās laulības laikā, šķiet problemātiski uzskatīt, ka tās tieši izriet no laulības attiecībām, ņemot vērā laulāto izvēli par mantas šķirtību jau no laulības sākuma (41). Vai šādos apstākļos starp viņiem pastāvošās mantiskās tiesiskās attiecības nebūtu saistītas ar laulību? Šāds secinājums liek atsaukties uz spriedumā de Cavel (42) izklāstīto trešo kritēriju, saskaņā ar kuru strīds nav izslēdzams no civillietu un komerclietu jomas.
53. Tādēļ Tiesai ir jāizlemj, vai fakts, ka šis kopīpašums pastāv tikai starp laulātajiem un tas ir neizbēgami saistīts ar viņu izvēli par labu līgumiskam laulāto mantisko attiecību režīmam, kas izslēdz jebkādu mantas kopību, ir pietiekams, lai uzskatītu, ka šī situācija ietilpst Regulas 2016/1103 darbības jomā.
54. Atbilde uz šo jautājumu prasa noskaidrot, cik lielā mērā Savienības likumdevējs ir vadījies no Tiesas judikatūras un pieņēmis plašu “laulāto mantisko attiecību” jēdziena interpretāciju, to definējot šajā regulā.
C. Jēdziens “laulāto mantiskās attiecības” Regulā 2016/1103
55. Dažādi iemesli, kas izriet no Tiesas interpretācijas metodēm, pamato to, ka šis jēdziens ir jāinterpretē plaši.
1. Par Regulas 2016/1103 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta formulējumu
56. Pirmkārt, šajā pantā sniegtā “laulāto mantisko attiecību” jēdziena definīcija ir jāskata saistībā ar spriedumu de Cavel, kurā teikts, ka tas aptver “visas mantiskās attiecības, kas tieši izriet no laulības attiecībām vai to izbeigšanas” (43). Šā formulējuma iedvesmas avots ir Šlosera ziņojumā minētā vārdkopa “no laulības attiecībām izrietošās mantiskās tiesības” (44). Tajā ir precizēts, ka “laulāto savstarpējās tiesības, kas izriet no laulāto mantiskajām attiecībām, lielā mērā atbilst tam, ko ļoti labi raksturo angļu valodas izteiciens “rights in property arising out of a matrimonial relationship” (īpašumtiesības, kas izriet no laulības attiecībām)” (45).
57. Šajā ziņā tiek pieminētas grūtības, ko rada jēdziens “laulāto mantiskās attiecības” tādēļ, ka Apvienotajā Karalistē un Īrijā nav līdzīga juridiska institūta. Laulāto mantiskās attiecības tur principā regulē ius commune (46).
58. Tiek arī konstatēts, ka jēdziens “laulāto mantiskās attiecības” ne visās “izcelsmes dalībvalstīs” aptver vienādas tiesiskās attiecības (47). Šlosers ir arī uzsvēris, ka dalībvalstīs pastāv dažāda veida neekskluzīvas sistēmas, jo šīs valstis ir varējušas izstrādāt īpašus laulāto attiecībām paredzētus juridiskus institūtus, kuras galvenā īpatnība ir tāda, ka tie veido visaptverošu, bet ne vienīgo mantisko režīmu, kas var būt līgumisks vai likumisks un ko attiecīgā gadījumā papildina noteikumi par mantiskajām attiecībām, kas attiecas uz visiem laulātajiem, neatkarīgi no pieņemtā īpašā laulāto mantisko attiecību režīma (48).
59. Šie elementi no Šlosera ziņojuma par tiesību sistēmu daudzveidību, kas joprojām ir aktuāli (49), man šķiet būtiski. Uzskatu, ka “laulāto mantisko attiecību” jēdziena definīcija aptver laulāto mantiskās attiecības, ko reglamentē “ius commune”, nevis tikai visaptveroša tiesību sistēma.
60. Tiesai vēl nav bijusi iespēja spriest par šo jautājumu, jo tā ir izskatījusi lietu, ņemot vērā apstākļus, uz kuriem attiecas īpaši noteikumi, kas reglamentē laulāto mantiskās attiecības, proti, vai nu pagaidu pasākumi laulības šķiršanas procesa laikā (spriedums de Cavel), vai nu strīds par laulības laikā iegūtā īpašuma kopīpašuma raksturu (rīkojums Iliev) (50).
61. Otrkārt, jānorāda – lai gan Regulas 2016/1103 18. apsvērums attiecas uz visām laulāto mantiskajām attiecībām, kas “rodas tieši no laulības attiecībām vai no to izbeigšanās” (51), šis apstākļa vārds nav iekļauts “laulāto mantisko attiecību” jēdziena definīcijā, kas izklāstīta šīs regulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā.
62. Tāpat kā Dirk Looschelders (52), uzskatu, ka no šīs normas formulējuma, kas ir analogs dažādās valodu versijās (53), jāsecina, ka vienkārša saistība ar laulību vai tās šķiršanu ir pietiekams kritērijs. Tādējādi var secināt, ka spriedumā de Cavel un rīkojumā Iliev minētās saiknes tiešais raksturs (54) vairs nav jāizvērtē.
63. Šādos apstākļos ir jāpārliecinās, ka “laulāto mantisko attiecību” jēdziena plaša interpretācija, pamatojoties uz Regulas 2016/1103 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta formulējumu, ir pamatota, ņemot vērā arī Savienības likumdevēja mērķus, minētās regulas sistēmu un tās kontekstu.
2. Par Regulas 2016/1103 izvirzītajiem mērķiem, sistēmu un tās kontekstu
64. Pirmkārt, Savienības likumdevējs ir skaidri paudis ieceri pieņemt tiesību aktu, kas ļautu novērst grūtības, ar kurām pāri saskaras saistībā ar mantas pārvaldību vai sadali (55), un apvienojis Regulā 2016/1103 visus noteikumus, kas attiecas uz laulāto mantiskajām attiecībām, tostarp noteikumus par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu, publisku aktu un tiesas izlīgumu atzīšanu vai, attiecīgā gadījumā, akceptēšanu, izpildāmību un izpildi (56).
65. Regula 2016/1103 balstās uz vienotības pamatprincipu: principā tikai viena iestāde ir kompetenta lemt par visiem jautājumiem, kas saistīti ar laulāto mantiskajām attiecībām, un tā piemēro vienus tiesību aktus (57), ko laulātie izvēlējušies (58) vai kas noteikti saskaņā ar šajā regulā definētajiem objektīvajiem piesaistes kritērijiem (59), kas noteiktos apstākļos ir saistoši trešām personām (60). Šie tiesību akti attiecas uz visiem viņu īpašumiem neatkarīgi no to atrašanās vietas (61), kā arī viņu parādiem.
66. Mērķis vienkāršot laulāto tiesisko stāvokli ļoti skaidri izpaužas šā vienotības principa sekās jurisdikcijas un piemērojamo tiesību aktu jomā.
67. Tādējādi attiecībā uz jurisdikciju, it īpaši gadījumos, kad strīda priekšmets ir nekustamais īpašums, vēlme saglabāt jurisdikcijas (62) un tiesību aktu, kas piemērojami visam mantas kopumam (63), vienotību, pārsvaru guva argumenti par to, ka jurisdikcija pieder nekustamā īpašuma atrašanās dalībvalsts tiesām. Šī jurisdikcija Regulā 2016/1103 ir definēta kā “papildu” (64), savukārt 2015. gada 17. decembra spriedumā Komu u.c. (65), kas attiecas uz Regulas Nr. 44/2001 22. panta 1. punkta pirmās daļas interpretāciju (66), Tiesa ir nospriedusi, ka prasība – kuru Somijas tiesā bija iesnieguši Somijā dzīvojoši kopīpašnieki – par vairāku personu kopīpašumā esoša nekustamā īpašuma, kas atrodas Spānijā, sadalīšanu, pārdodot to (67), ietilpst strīdu kategorijā par nekustamā īpašuma lietu tiesībām, kas ir tās dalībvalsts tiesu ekskluzīvā jurisdikcijā, kurā atrodas nekustamais īpašums (68), galvenokārt ņemot vērā labas tiesu pārvaldības apsvērumus (69).
68. Attiecībā uz tiesību aktiem, kas piemērojami pāra mantiskajām attiecībām, šo tiesību aktu nemainīgums (70) nostiprina vienotības principu. Turklāt, runājot par nekustamo īpašumu, jānorāda, ka nav īpašas saistības ar nekustamā īpašuma atrašanās vietas likumu, lai reglamentētu ģimenes mājokļa aizsardzību (71). Kā precizēts Regulas 2016/1103 53. apsvēruma otrajā teikumā, noteikumi par šo mājokli ietilpst šīs regulas darbības jomā (72). Turklāt nav atļauts noteikt atšķirīgu tiesību aktu piemērošanu atsevišķiem īpašumiem vai atkarībā no to veida (73). Visbeidzot, plašākā skatījumā jākonstatē, ka minētajā regulā ir ietverti ne tikai obligātie, bet arī neobligātie un standartnoteikumi (74).
69. Tādējādi šķiet, ka jēdziens “laulāto mantiskās attiecības” Regulas 2016/1103 izpratnē būtu jāattiecina uz visām laulības mantiskajām sekām, ciktāl tās neietilpst kādā īpašā režīmā, piemēram, uzturlīdzekļu režīmā vai pensiju tiesību kompensācijas režīmā (75), vai arī mirušā laulātā mantojuma režīmā (76).
70. Otrkārt, citi argumenti, kas izriet no Regulas 2016/1103 sistēmas, atbalsta interpretāciju, ka šīs regulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā sniegtā “laulāto mantisko attiecību” kā autonoma jēdziena definīcija ir apzināti plaša. Tos var secināt no šīs definīcijas saistības ar minētās regulas 27. pantu, kas reglamentē piemērojamo tiesību aktu darbības jomu (77), gan laulības laikā, gan pēc tās iziršanas.
71. Kā apgalvo Peter Mankowski (78), Regulas 2016/1103 27. pantā pozitīvā un neizsmeļošā sarakstā ir uzskaitīts tas, kam jebkurā gadījumā jābūt iekļautam laulāto mantiskajās attiecībās. Viņš piebilst, ka šis 27. pants skaidri apstiprina visaptverošu režīmu, kā arī režīma vienotības principu. Jēdziens “laulāto mantiskās attiecības” šīs regulas izpratnē pēc savas būtības ir ārkārtīgi plašs un pats par sevi ļoti heterogēns (79).
72. Konkrēti, minētās regulas 27. panta d) punktā ir noteikts, ka “viena vai abu laulāto pilnvaras, tiesības un pienākumus attiecībā uz īpašumu” reglamentē tiesību aktos, kas piemērojami laulāto mantiskajām attiecībām. Sara Godechot‑Patris un Patrick Wautelet (80) izsaka viedokli, ka šis noteikums ir piemērojams gadījumā, ja īpašums tiek iegādāts kopīpašumā, it īpaši tad, ja šis kopīpašums ir organizēts saskaņā ar līgumisku mantas šķirtības režīmu. Es nepiekrītu šim iebildumam, ņemot vērā Regulas 2016/1103 noteikto pieeju. Kopīpašuma gadījumā mantiskās attiecības starp laulātajiem, kuri izvēlējušies mantas šķirtību, un ko nereglamentē laulāto mantiskajām attiecībām piemērojamo tiesību aktu imperatīvās normas, var tikt reglamentētas vienīgi saskaņā ar ius commune. Ja netiktu ņemts vērā fakts, ka šīs sekas ir raksturīgas tieši šim režīmam, šīs regulas darbības joma tiktu ierobežota.
73. Turklāt minētās regulas 27. panta e) punktā ir paredzēts, ka laulāto mantiskajām attiecībām piemērojamie tiesību akti reglamentē “laulāto mantisko attiecību izbeigšanu un īpašuma sadalīšanu, izdalīšanu vai tā likvidāciju”.
74. Daži autori, pamatojoties uz to, apgalvo, ka Regula 2016/1103 attiecas uz laulāto mantas sadali neatkarīgi no tā, vai tā pamatojas uz īpašu mantisko attiecību režīma noteikumiem vai uz vispārējiem saistību tiesību vai lietu tiesību pamatiem, ja vien pastāv cieša saikne ar laulību (81), un ka pietiek ar mantisko attiecību organizēšanu, un nav nepieciešams noteikt īpašu režīmu, kas neizbēgami nozīmētu laulāto mantas apvienošanu (82).
75. Tādējādi, ja runa ir par situāciju, kurā laulātie, noslēdzot laulību, ir izvēlējušies mantas šķirtību un kopīgi iegādājušies tikai kopīpašumā esošus īpašumus, no Regulas 2016/1103 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta, kas interpretēts kopsakarā ar 27. pantu, var secināt, ka šāda kopīpašuma sadale ietilpst minētās regulas darbības jomā un ka šai sadalei būtu jāpiemēro minētajā regulā norādītie tiesību akti neatkarīgi no tā, vai sadale notiek pirms laulības izbeigšanas vai pēc tās.
76. Treškārt, arī konteksts, kurā ietilpst Savienības likumdevēja mērķis – vispusīgi īstenot to noteikumu vienotības principu, kas regulē pāru mantiskās attiecības (83), liecina par labu plašai jēdziena “laulāto mantiskās attiecības” interpretācijai. Patiešām, zināmā mērā ir jāņem vērā, ka Regula 2016/1103 ir Regulas Nr. 650/2012 turpinājums. Tiesa ir atzinusi, ka “jurisdikcijas un piemērojamo tiesību aktu sakritības princip[s] [..] caurvij šo regulu” vairumā gadījumu (84) un ka tas ir arī minētās regulas 4. pantā noteiktā noteikuma pamatā, ciktāl šajā pantā ir precizēts, ka šis noteikums nosaka dalībvalstu tiesu jurisdikciju lemt “par mantošanu kopumā” (85). Tomēr praksē, kā norāda daži autori (86), saskaņotība starp Regulu Nr. 650/2012 un Regulu 2016/1103 ir ierobežota, jo pāra mantiskajām attiecībām, no vienas puses, un mantojuma lietām, no otras puses, var tikt piemēroti atšķirīgi tiesību akti, ņemot vērā šajās regulās paredzētos atšķirīgos piesaistes kritērijus. Turklāt viens no Regulas Nr. 650/2012 mērķiem – nodrošināt, ka tiesa, kurā ir iesniegta lieta, piemēro tiesas vietas tiesības, – saskaņā ar Regulu 2016/1103 ne vienmēr tiek sasniegts piemērojamo tiesību aktu nemainīguma principa dēļ (87).
77. Visbeidzot, jāuzsver vienotības principa konkrētie rezultāti jurisdikcijas un piemērojamo tiesību aktu jomā, kas apstiprina, ka ir lietderīgi plaši interpretēt jēdzienu “laulāto mantiskās attiecības” situācijās, kas ir analogas situācijai pamatlietā. Tādējādi, ja laulātie, kuri ar līgumu nodibinājuši mantas šķirtību, ir vairāku nekustamo īpašumu, kas atrodas dažādās dalībvalstīs, kopīpašnieki un ja strīda priekšmets ir katras šādas kopīpašuma daļas izbeigšana un sadale, tam, ka Regula 2016/1103 reglamentē kompetentās tiesas un piemērojamo tiesību aktu noteikšanu, ir ļoti liela nozīme (88). Turklāt, izbeidzot un sadalot kopīpašumu starp laulātajiem, kuri ar līgumu nodibinājuši mantas šķirtību, var rasties arī jautājumi, kas saistīti ar ģimenes un mantiskajām attiecībām, un tas pamato strīdu izskatīšanas centralizāciju. Tie var būt iespējami norēķini starp laulātajiem, piemēram, ja viens no laulātajiem ir finansējis nekustamo īpašumu apmērā, kas atšķiras no viņa daļas, kura tika noteikta nekustamā īpašuma iegādes brīdī saskaņā ar kopdzīves nosacījumiem vai ģimenes mājokļa piešķiršanas nosacījumiem (89).
78. Pēc Regulas 2016/1103 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētā jēdziena “laulāto mantiskās attiecības” interpretācijas pabeigšanas uzskatu, ka tam jāaptver mantiskās attiecības starp laulātajiem, kuri izvēlējušies mantas šķirtību, un kas izveidojušās, pamatojoties uz viņu starpā noslēgto kopīpašuma līgumu saskaņā ar ius commune.
79. Tomēr, ņemot vērā, ka Savienības tiesībās nekustamajam īpašumam piemēro speciālas normas (90), ir jāuzsver daži ierobežojumi, kas jāņem vērā, interpretējot jēdzienu “laulāto mantiskās attiecības”.
D. Ierobežojumi lietu (in rem) tiesību jomā
80. No metodikas viedokļa (91), ņemot vērā Regulas 2016/1103 1. panta 2. punktā noteiktos izņēmumus, manuprāt, nepietiek ar to vien, ka konstatē, ka laulāto, kuri izvēlējušies mantas šķirtību, kopīpašums vispārīgi ietilpst “laulāto mantisko attiecību režīma” jēdzienā, kā tas izriet no minētās regulas. Atkarībā no jautājuma, par kuru jālemj tiesai, kurā ir iesniegta lieta, ir jāpārliecinās, ka nepastāv nekādi ierobežojumi saistībā ar strīda priekšmetu un piemērojamajiem tiesību aktiem.
1. Strīda priekšmets un saikne ar “lietu tiesību būtību”
81. Uzskatu, ka fakts, ka strīda priekšmets ir (bijušo) laulāto kopīpašums, ne vienmēr nozīmē, ka tas obligāti ietilpst Regulas 2016/1103 darbības jomā, neatkarīgi no izvirzītajām prasībām (92). Patiešām, ņemot vērā ciešo saikni starp laulāto mantisko attiecību tiesībām un lietu tiesībām (93) un it īpaši šādā strīdā, ir jāizvērtē šīs regulas 1. panta 2. punkta g) apakšpunktā noteiktā izņēmuma piemērošanas joma attiecībā uz jautājumiem, kas saistīti ar “ar īpašumu saistītu in rem tiesību būtību”.
82. Vispirms var konstatēt, ka, lai gan citās regulās lietu tiesības tiek uzskatītas par ekskluzivitātes vai izslēgšanas pamatu (94), tajās netiek sniegtas nekādas to definīcijas (95).
83. Vēl Tiesa definēja prasības, kuru priekšmets ir “lietu tiesības saistībā ar nekustamo īpašumu” Briseles Ia regulas 24. panta 1. punkta izpratnē. Tā nolēma, ka tās dalībvalsts tiesu ekskluzīvā jurisdikcija, kurā atrodas nekustamais īpašums, attiecas nevis uz visām prasībām, kas saistītas ar in rem tiesībām saistībā ar nekustamo īpašumu, bet tikai uz tām, kuras vienlaikus ietilpst šīs regulas darbības jomā un ir starp tām, kas, no vienas puses, vērstas uz nekustamā īpašuma platības, sastāva, īpašuma tiesību, valdījuma vai citu lietu tiesību uz šiem īpašumiem noteikšanu un, no otras puses, uz šo tiesību turētāju aizsardzību attiecībā uz prerogatīvām, kas saistītas ar viņu statusu (96). Svarīgākais kritērijs ir tas, vai ar šīm tiesībām piešķirtās prerogatīvas ir saistošas trešām personām (97).
84. Visbeidzot, attiecībā uz “in rem tiesību būtību”, kuras kā izņēmums ir paredzētas arī Regulas Nr. 650/2012 1. panta 2. punkta k) apakšpunktā, Tiesa ir atzinusi, ka šī norma attiecas uz īpašuma un tiesību objektu kvalificēšanu, kā arī uz šādu tiesību turētāja prerogatīvu noteikšanu (98), un ka šīs normas piemērošanas jomā ietilpst lietu tiesību esība un skaits dalībvalstu tiesību sistēmās (“numerus clausus”) (99).
85. Turklāt saistība starp izņēmumu, kas noteikts Regulas 2016/1103 1. panta 2. punkta g) apakšpunktā, un šīs regulas 29. pantu (100) “In rem tiesību pielāgošana”, apstiprina, ka šo noteikumu mērķis ir nodrošināt dalībvalstu autonomiju lietu tiesību jomā, lai netiktu uzspiesta tādu tiesību atzīšana, uz kurām atsaucas saskaņā ar ārvalsts tiesību aktiem un kuras šajā valstī nav pazīstamas.
86. Tādējādi, ņemot vērā Regulas 2016/1103 24. apsvērumu, tās 1. panta 2. punkta g) apakšpunktā noteiktais izņēmums nav piemērojams, ja, piemēram, jautājums attiecas uz to, vai īpašums, ko kopīgi iegādājušies laulātie, kuri nodibinājuši mantas šķirtību, veido viņu kopīpašumu (101). Tā ir arī gadījumā ar prasību, piemēram, kā pamatlietā, kuras mērķis ir kopīpašuma izbeigšana un sadale, ja tās rezultātā tiek noteiktas katra bijušā laulātā tiesības saskaņā ar tiesību aktiem, kas piemērojami viņu mantiskajām attiecībām (102). Turklāt no šīs regulas 29. panta, kas attiecas uz in rem tiesībām, kas izriet no laulāto mantiskajām attiecībām, var secināt, ka konstatējumam, ka šīs tiesības reglamentē citi noteikumi, nevis laulāto mantisko attiecību režīma noteikumi šaurā nozīmē, nav nozīmes (103). Visbeidzot, tajā noteiktais pielāgošanas mehānisms pamato funkcijas meklēšanu attiecībā uz norādīto in rem tiesību laulāto mantiskajām attiecībām.
87. Tāpēc uzskatu, ka šāda lietu tiesību analīze ir daļa no jēdziena “laulāto mantiskās attiecības” definīcijas, kā to ir pieņēmis Savienības likumdevējs. Tādējādi jākonstatē, ka izslēgšana no “in rem tiesību būtības” ir jāinterpretē ierobežojoši, pamatojoties uz kritērijiem, kas tiesai, kura izskata lietu, neuzliek pienākumu veikt prasības izskatīšanu tādā apjomā, kas pārsniedz to, kas nepieciešams, lai sākotnēji pārbaudītu savu jurisdikciju.
88. Turklāt, lai gan šajā gadījumā citi ar piemērojamajiem tiesību aktiem saistīti ierobežojumi nav piemērojami strīda priekšmeta dēļ, man šķiet, ka tie ir jāuzsver, jo tie parāda, ka daži jautājumi, kas neattiecas uz “in rem tiesību būtību”, tomēr ietilpst lietu tiesību jomā un attiecīgi ir izslēgti no Regulas 2016/1103 darbības jomas.
2. Strīda priekšmets un lietu tiesību likuma joma
89. Var minēt vairākus ierobežojumus. Tādējādi Patrick Wautelet norāda, ka kārtību, kādā viens no laulātajiem iegūst in rem tiesības uz īpašumu, regulē gan lietu tiesību likums, gan likums, kas nosaka mantas iegūšanas veidu (104). Tāpat kā citi autori, arī viņš uzskata, ka lietu tiesību piemērošana varētu attiekties tikai uz darbībām, ar kurām tiek konkrēti īstenota mantas sadale (105).
90. Jāizsaka arī iebildums attiecībā uz šādas sadales izpildi, kas ietvertu ierakstu reģistrā. Reģistrācijas formalitātes ir izslēgtas no Regulas 2016/1103 darbības jomas saskaņā ar tās 1. panta 2. punkta h) apakšpunktu (106).
91. Pēc tam, kad esmu izvērtējis dažādus faktorus, kas ietekmē Regulas 2016/1103 darbības jomu, “laulāto mantisko attiecību” jēdziena interpretācijas nolūkā galvenokārt secinu:
– šajā regulā ir definēts un konkretizēts vienotības princips attiecībā uz jurisdikciju un piemērojamiem tiesību aktiem, lai vienkāršotu (bijušo) laulāto mantisko attiecību izskatīšanu, ņemot vērā kopdzīvei raksturīgās īpatnības;
– nav iespējama strīda sadalīšana atkarībā no pāra īpašuma atrašanās vietas;
– īpašuma iegūšana kopīpašumā tikai tiem laulātajiem, kuri, noslēdzot laulību, ir izvēlējušies mantas šķirtību, izriet no laulības attiecībām un a fortiori no šā režīma;
– fakts, ka ir piemērojami īpašuma ius commune, nav nozīmīgs, jo tas ir vienīgais laulātajiem pieejamais tiesiskais regulējums mantas šķirtības režīma gadījumā un tā mērķis ir organizēt mantiskās attiecības, kas izriet no laulības vai tās izbeigšanas, vai, citiem vārdiem, reglamentēt laulāto kopīpašumu. Šajā lietā, lai izšķirtu strīdu, tas kalpo mantas sadalei starp laulātajiem;
– jautājums par laulāto kopīpašumā esošo nekustamo īpašumu izbeigšanu un sadali neietilpst izņēmumā, kas saistīts ar “in rem tiesību būtību” un kam ir ierobežota piemērošanas joma, un
– Regulas 2016/1103 27. panta e) punktā ir paredzēts, ka tiesību aktos, kas ir piemērojami laulāto mantiskajām attiecībām, reglamentē “laulāto mantisko attiecību izbeigšanu un īpašuma sadalīšanu, izdalīšanu vai tā likvidāciju”.
Tādējādi šīs darbības būtu jāveic, pamatojoties uz Regulas 2016/1103 27. pantu, un šajā gadījumā piemērojamie tiesību akti ir tie, kurus laulātie izvēlējušies savam laulības mantiskajam režīmam – mantas šķirtībai.
92. Visbeidzot, manuprāt, šī visaptverošā pieeja atbilst prasībai, lai tiesa, izskatot lietu, nepadarītu sarežģītāku savas starptautiskās jurisdikcijas pārbaudi, izmantojot daudzus kritērijus.
93. Tāpēc ierosinu Tiesai uz iesniedzējtiesas jautājumu sniegt apstiprinošu atbildi, un no tā izriet, ka starptautiskā jurisdikcija būtu tiesai, kurai lieta ir iesniegta Čehijas Republikā.
V. Secinājumi
94. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Nejvyšší soud (Čehijas Republikas Augstākā tiesa) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
Padomes Regulas (ES) 2016/1103 (2016. gada 24. jūnijs), ar ko īsteno ciešāku sadarbību attiecībā uz jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem un nolēmumu atzīšanu un izpildi laulāto mantisko attiecību jomā, 1. panta 1. punkta pirmā daļa un 3. panta 1. punkta a) apakšpunkts
jāinterpretē tādējādi, ka
tiesvedība par kopīpašuma izbeigšanu un sadali attiecībā uz nekustamo īpašumu, ko laulātie iegādājās laulības laikā pēc tam, kad ar līgumu bija nodibinājuši laulāto mantas šķirtību, ietilpst šīs regulas darbības jomā.
1 Oriģinālvaloda – franču.
i Šīs lietas nosaukums ir izdomāts. Tas neatbilst neviena lietas dalībnieka reālajam personvārdam vai nosaukumam.
2 Padomes Regula (2016. gada 24. jūnijs), ar ko īsteno ciešāku sadarbību attiecībā uz jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem un nolēmumu atzīšanu un izpildi laulāto mantisko attiecību jomā (OV 2016, L 183, 1. lpp.).
3 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2012, L 351, 1. lpp.), turpmāk – Briseles Ia regula.
4 Skat. Regulas 2016/1103 1. panta 2. punkta g) apakšpunktu.
5 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (2012. gada 4. jūlijs) par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un publisku aktu akceptēšanu un izpildi mantošanas lietās un par Eiropas mantošanas apliecības izveidi (OV 2012, L 201, 107. lpp., labojumi – OV 2012, L 344, 3. lpp.; OV 2013, L 60, 140. lpp., un OV 2019, L 243, 9. lpp.).
6 Čehijas valdība precizē, ka šis regulējums atšķiras no ius commune paredzētajām laulāto mantiskajām attiecībām. Par to, ka šis regulējums, kas organizē mantas kopību, tiek piemērots gadījumā, ja nav izvēlēts līgumiskais regulējums, skat. Civilkodeksa 708. panta komentāru, kas sniegts Zuklínová, M.,“§ 708”, no: Zuklínová, M., u.c., Občanský zákoník, Komentář, Svazek II, Wolters Kluwer, Prāga, 2023.
7 Prasības pieteikumā, kas iekļauts lietas materiālos un nosūtīts Tiesai, ir norādīts, ka runa ir par nekustamā īpašuma objektu, kas sastāv no dzīvokļa, pagraba un istabas. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu tas ir apzīmēts ar terminu “nekustamais īpašums”.
8 Pirkuma līgums, kas pievienots SQ prasības pieteikumam, nav iekļauts Tiesai nosūtītajā valsts lietas materiālu kopumā. Tiesas sēdē tika norādīts, ka šajā līgumā ir atgādināts, ka laulātie ir izvēlējušies mantas šķirtību. Ir atsauce uz Francijas tiesību normām, kas piemērojamas kopīpašuma izbeigšanai, un, atkāpjoties no tām, uz Francijas Civilkodeksa 1469. panta trešo daļu, kas reglamentē kompensāciju aprēķināšanu gadījumā, ja tiek izbeigta likumiska mantas kopība laulāto mantiskajās attiecībās.
9 No Tiesai nosūtītajos lietas materiālos iekļautā prasības pieteikuma izriet, ka šis pieteikums ir saistīts ar laulības šķiršanu un ir pamatots ar to, ka bijušajiem laulātajiem nav izdevies vienoties par kopīpašuma izbeigšanu un sadali. Prasītājs ierosina, lai īpašums tiktu piešķirts viņam, bet viņš samaksāšot kompensāciju.
10 Iesniedzējtiesa atsaucas uz Civilkodeksa 1140. panta 1. punktu un 1143. pantu.
11 Iesniedzējtiesas ieskatā šis kritērijs izriet no 1979. gada 27. marta sprieduma de Cavel (143/78, turpmāk – spriedums de Cavel, EU:C:1979:83) un 2017. gada 14. jūnija rīkojuma Iliev (C‑67/17, turpmāk – rīkojums Iliev, EU:C:2017:459, 30. punkts). Tomēr šis pēdējais nolēmums, lai gan tas attiecas uz laulības šķiršanu, attiecas uz situāciju, kas atšķiras no situācijas pamatlietā.
12 Šis noteikums attiecas tikai uz starptautisko jurisdikciju. Konkrēto tiesu, kurai ir īpaša jurisdikcija, nosaka attiecīgās dalībvalsts tiesību akti. Saskaņā ar Regulas 2016/1103 15. pantu tiesai, kurā ir iesniegta lieta, ir jāpārbauda sava jurisdikcija.
13 Čehijas tiesībās kopīpašuma izbeigšanu un sadali reglamentē Civilkodeksa 1140.–1149. pants. Francijas tiesībās, kas ir nekustamā īpašuma atrašanās vietas likums, kopīpašuma izbeigšana ir – kā to atgādina Stéphane David (“La liquidation de l’indivision”, La Semaine Juridique – Notariale et Immobilière, Nr. 30–34, LexisNexis, Parīze, 2019. gada 26. jūlijs, lietas materiāli Nr. 1259, 43.–49. lpp.) – no vienas puses, kopīpašuma, kas sastāv no aktīviem un pasīviem, kurus novērtē sadalīšanai vistuvākajā dienā, identificēšana un novērtēšana atbilstoši Francijas Civilkodeksa 829. pantam un, no otras puses, dažādas vērtību pārmaiņas, kas varēja notikt starp kopīpašumu un vienu no kopīpašniekiem (piemēram, vai nu parāds saistībā ar kopīpašuma privātu lietošanu vai ienākumu gūšanu no šā īpašuma, vai arī prasījums, kas radies no minētā īpašuma pārvaldības vai uzlabošanas), kopīpašuma kontu veidā. Turklāt šī izbeigšana ir jānošķir no laulāto mantisko attiecību izbeigšanas, kas teorētiski nav paredzēta laulātajiem, kuri dzīvo mantas šķirtībā. Tomēr praksē bieži vien tiek veikta laulāto savstarpējā norēķināšanās. Skat. Collard, F., “Synthèse – Séparation de biens”, JurisClasseur Notarial Formulaire, LexisNexis, Parīze, pēdējo reizi atjaunināts 2025. gada 25. martā, 18.–27. punkts. Skat. arī Čehijas Civilkodeksa 730. pantu par ienākumu sadali no darbības, ko laulātie veic kopīgi mantas šķirtības režīmā vai ko viens no laulātajiem veic ar otra palīdzību.
14 Ģimenes mantisko tiesību jomā kopīpašuma situācija var rasties, ja laulātie, kuri nav izvēlējušies mantas kopības režīmu, kopīgi iegādājas mantu. Tā var būt spēkā arī pēc laulības izbeigšanas šķiršanās dēļ (kopīpašums pēc mantas kopības režīma izbeigšanas) vai nāves gadījumā (mantojumā iegūts kopīpašums).
15 Regula 2016/1103 ir piemērojama daļai dalībvalstu, tostarp Čehijas Republikai, kopš 2019. gada 29. janvāra. Par šīs regulas pārejas noteikumiem un datumu, kurā tā kļuvusi piemērojama, skat. šīs regulas 69. un 70. pantu, kā arī Joubert, N., “La dernière pierre (provisoire?) à l’édifice du droit international privé européen en matière familiale”, Revue critique de droit international privé, Nr. 1, Dalloz, Parīze, 2017, 1.–26. lpp., 10. punkts par atsauci uz šo datumu tiesvedībās un laulības lietās.
16 Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 16. jūnijs, Universal Music International Holding (C‑12/15, EU:C:2016:449, 44. punkts un tajā minētā judikatūra), kā arī 2025. gada 13. februāris, Athenian Brewery un Heineken (C‑393/23, EU:C:2025:85, 41.–43. punkts un tajos minētā judikatūra).
17 Skat. šo secinājumu 8. zemsvītras piezīmi.
18 Par laulāto mantisko attiecību organizēšanas kritēriju, kas raksturo jēdzienu “laulāto mantisko attiecību līgums” no Regulas 2016/1103 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta formulējuma, kas paredz, ka tās darbības jomā neietilpst vienreizēji līgumi, kas noslēgti starp laulātajiem, skat. Ancel, B., “Article 3”, no: Corneloup, S., u.c., Le droit européen des régimes patrimoniaux des couples: commentaire des règlements 2016/1103 et 2016/1104, Société de législation comparée, Parīze, 2018, 34.–42. lpp., it īpaši 7.ii punkts. Skat. arī Wautelet, P., “Article 3. – Définitions”, no: Bonomi, A., Wautelet, P., Le droit européen des relations patrimoniales de couple: Commentaire des Règlements (UE) 2016/1103 et 2016/1104, Bruylant, Namīra, 2021, 209.–346. lpp., 147. un nākamie punkti, it īpaši 156., 177. un 180. punkts.
19 Skat. it īpaši Erbarth, A., “Die Auswirkungen der EuGüVO auf das Internationale Privatrecht und die Internationale Zuständigkeit der Wirkungen der Ehe im Allgemeinen (§§ 1353 ff. BGB)”, Neue Zeitschrift für Familienrecht, C.H. Beck, Minhene, 2018, Nr. 6, 249.–253. lpp., it īpaši 252. lpp., un Looschelders, D., “Art. 1 EuGüVO Anwendungsbereich”, it īpaši II sadaļas “Sachlicher Anwendungsbereich” 1. punkts “Eheliche Güterstände” no: Münchener Kommentar zum BGB, 12. sējums, C.H. Beck, Minhene, 2024, 8. punkts.
20 Skat. šo secinājumu 7. punktu.
21 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 593/2008 (2008. gada 17. jūnijs) par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I) (OV 2008, L 177, 6. lpp.).
22 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 864/2007 (2007. gada 11. jūlijs) par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (“Roma II”) (OV 2007, L 199, 40. lpp.).
23 Padomes Regula (ES) Nr. 1259/2010 (2010. gada 20. decembris), ar kuru īsteno ciešāku sadarbību attiecībā uz tiesību aktiem, kas piemērojami laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai (OV 2010, L 343, 10. lpp.), ko parasti apzīmē ar vārdkopu “Roma III”.
24 C‑558/16, turpmāk – spriedums Mahnkopf, EU:C:2018:138.
25 Skat. spriedumu, 2017. gada 9. marts, Pula Parking (C‑551/15, EU:C:2017:193, 51.–53. punkts).
26 Skat. Padomes Lēmumu (ES) 2016/954 (2016. gada 9. jūnijs), ar ko atļauj ciešāku sadarbību attiecībā uz jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem un nolēmumu atzīšanu un izpildi starptautisku pāru mantisko attiecību jomā, aptverot gan laulāto mantiskās attiecības, gan reģistrētu partnerattiecību mantiskās sekas (OV 2016, L 159, 16. lpp.). Dalībvalstis, kuras tajā nepiedalās: Dānijas Karaliste, Igaunijas Republika, Īrija, Latvijas Republika, Lietuvas Republika, Ungārija, Polijas Republika, Rumānija un Slovākijas Republika. Arī atbilstoši Romas III regulai ciešākajā sadarbībā iesaistīto valstu skaits ir ierobežots, taču tas neatbilst atbilstoši Regulai 2016/1103 ciešākajā sadarbībā iesaistīto valstu skaitam.
27 Šajā nozīmē skat. ģenerāladvokāta M. Špunara [M. Szpunar] secinājumus lietā Mahnkopf (C‑558/16, EU:C:2017:965, 73. punkts).
28 Skat. Regulas 2016/1103 10. un 11. pantu, kā arī 40. apsvērumu.
29 Par Regulas 2016/1103 jurisdikcijas noteikumu “erga omnes” piemērošanu skat. Bonomi, A., un Wautelet, P., “Introduction”, no: Bonomi, A., un Wautelet, P., minēts iepriekš, 21.–106. lpp., 74. punkts un atsauce uz 2005. gada 1. marta spriedumu Owusu (C‑281/02, EU:C:2005:120).
30 Skat. Regulas 2016/1103 20. pantu, kas paredz šo noteikumu vispārēju piemērošanu.
31 Noslēgta Hāgā 1978. gada 14. martā, turpmāk – Hāgas 1978. gada konvencija. Šī konvencija, ko ratificējušas Francijas Republika, Luksemburgas Lielhercogiste un Nīderlandes Karaliste, stājās spēkā 1992. gada 1. septembrī. Par šo konvenciju skat. Niboyet, M.‑L., de Geouffre de la Pradelle, G., un Fulli‑Lemaire, S., Droit international privé, 8. izdevums, LGDJ, Parīze, 2023, sadaļas “Premiers repères” 4. nodaļa “Rapports de famille patrimoniaux”, 126.–142. lpp., it īpaši 138. un nākamie punkti, kā arī – tā salīdzināšanai ar Regulu 2016/1103 – skat. 141. un nākamos punktus. Par šīs regulas attiecībām ar spēkā esošajām starptautiskajām konvencijām skat. tās 62. pantu. Visbeidzot, par “laulāto mantisko attiecību” definīcijas leģislatīvo vēsturi skat. Wautelet, P., “Article 3. – Définitions”, minēts iepriekš, 59. un nākamie punkti.
32 Skat. Lagarde, P., Bergquist, U., u.c., Commentaire des règlements européens sur les régimes matrimoniaux et les partenariats enregistrés, 2. izdevums, Dalloz, Parīze, 2018, 1.7. un 1.8. punkts (32. un 33. lpp.).
33 Skat. Lagarde, P., Bergquist, U., u.c., minēts iepriekš, 1.8. punkts (33. lpp.). Kā norāda Andrea Bonomi, “Article 1. – Champ d’application” no: Bonomi, A., un Wautelet, P., minēts iepriekš, 107.–201. lpp., it īpaši 10. punkts, “šie izņēmumi ir tikai negatīvi [Regulas 2016/1103] darbības jomas ierobežojumi, kuru vispirms nosaka pozitīvais laulāto mantisko attiecību jēdziens [..]. Tādējādi jautājumi, kas neietilpst šajā jēdzienā, atrodas ārpus [šīs regulas] darbības jomas, pat ja tie nav minēti [minētās regulas] 1. panta 2. punktā]”. Ilustratīvi skat. Wautelet, P., “Article 3. – Définitions”, minēts iepriekš, par attiecībām starp laulātajiem un juridiskām personām, 132.–139. punkts.
34 Mans izcēlums. Kā norāda Patrick Wautelet, “Article 3 – Définitions”, minēts iepriekš, 80. punkts, šis termins “noteikumi”, kas minēts arī Regulas 2016/1103 18. apsvērumā, nenorāda uz vēlmi pieņemt definīciju, kas atšķirtos no parastās pieejas starptautiskajās privāttiesībās, ja vien tā nebūtu funkcionāla (skat. šādu metodi, kas paredz “izvērtēt, kāda ir valsts likumā izveidotas iestādes vai mehānisma funkcija un mērķi”, turpat, 78. un 79. punkts). Salīdzinājumam skat. Regulas Nr. 650/2012 3. panta 1. punkta a) apakšpunktu. Manuprāt, ir jāizdara secinājumi no Tiesas judikatūras par to, kāda ir piemērošanas joma 1968. gada 27. septembrī Briselē parakstītajai Konvencijai par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās (OV 1972, L 299, 32. lpp.), redakcijā ar grozījumiem ar vēlākajām konvencijām par jauno dalībvalstu pievienošanos šai konvencijai (OV 1998, C 27, 1. lpp.), turpmāk – Briseles konvencija, un regulām, kas pēc tam tika pieņemtas un attiecās uz jautājumiem par laulāto mantiskajām attiecībām. No tā izriet, ka Tiesa izvērtēja strīda pušu mantisko tiesisko attiecību būtību vai strīda priekšmetu, ņemot vērā, vai tās ir saistītas ar laulību vai nav. Skat. spriedumus de Cavel (7. punkts), kā arī 1982. gada 31. marts, W. (25/81, EU:C:1982:116, 7. un 8. punkts), kā arī rīkojumu Iliev (30. punkts). Tiesa ir arī lēmusi, ņemot vērā attiecīgā lēmuma vai noteikuma mērķi (skat. attiecīgi spriedumus, 1997. gada 27. februāris, van den Boogaard (C‑220/95, EU:C:1997:91, 22. punkts), un Mahnkopf (40. punkts)). Šajā gadījumā būtu jāizvērtē, vai konkrētajā tiesiskajā situācijā, kad starp laulātajiem pastāv kopīpašums, atbilstoši norādītā tiesību akta mērķim strīds ietilpst Regulas 2016/1103 darbības jomā vai arī tas ir izslēgts no tās, pamatojoties uz kādu no šīs regulas 1. pantā uzskaitītajām tiesību kategorijām.
35 Ciktāl Briseles Ia regula atcēla un aizstāja Padomes Regulu (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju, spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.), kas savukārt aizstāja Briseles konvenciju, Tiesas sniegtā interpretācija attiecībā uz šo divu pēdējo tiesību aktu noteikumiem attiecas arī uz “Briseles Ibis” regulas interpretāciju, ja šos noteikumus var uzskatīt par “līdzvērtīgiem” minētās regulas noteikumiem. Skat. it īpaši spriedumu, 2024. gada 16. maijs, Toplofikatsia Sofia (Atbildētāja domicila jēdziens) (C‑222/23, EU:C:2024:405, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).
36 Šajā lietā strīda priekšmets bija laulāto mantisko attiecību pagaidu regulējums, kas bija piemērojams šajā tiesvedībā. Skat. spriedumu de Cavel (7. punkts, pirmā daļa).
37 Spriedums de Cavel (7. punkts, otrā līdz ceturtā daļa).
38 Skat. rīkojumu Iliev (30. punkts). Šajā ziņā Dirk Looschelders, “Internationale Zuständigkeit für die Auseinandersetzung von Miteigentum bei ehegüterrechtlichem Bezug”, Praxis des internationalen Privat- und Verfahrensrechts, Gieseking, Bīlefelde, 2018, Nr. 6, 591.–594. lpp., it īpaši 593. un 594. lpp., precizē, ka laulības šķiršana saskaņā ar Bulgārijas tiesībām, kas piemērojamas attiecīgajā lietā, tieši izraisīja vienīgi kopīpašuma rašanos un ka strīds par šā kopīpašuma sadali ir tikai netiešas šķiršanās sekas. Viņš secina, ka fakts, ka minētā kopīpašuma rašanās starp bijušajiem laulātajiem ir atkarīga no jautājumiem, kas saistīti ar laulāto mantiskajām attiecībām, ir tikai iepriekš izskatāms jautājums, kas netraucē piemērot Briseles Ia regulu. Tomēr tiesa norāda, ka no Savienības tiesību viedokļa nozīme ir tikai tam, vai kopīpašuma sadale ir saistīta ar laulības šķiršanu vai arī tai nav nekāda sakara ar to, un tas, ka šī sadale attiecas uz mantisko tiesību jomu, neliedz to kvalificēt kā laulāto mantisko attiecību jomu. Šo secinājumu patiešām var izdarīt, ņemot vērā, ka Tiesas atbilde uz jautājumiem par īpašuma sadali koncentrējas uz tā izbeigšanu (skat. rīkojumu Iliev, 19. un 22. punkts).
39 Skat. rīkojumu Iliev (15. punkts kopsakarā ar 10. un 11. punktu, kā arī 22. punkts).
40 Par līdzīga veida iebildumiem skat. Farnoux, E., “Improbable retour en grâce de la théorie générale des conflits de juridictions: naissance d’une règle de compétence purement internationale s’agissant d’une action en partage d’un bien immobilier situé en France”, Revue critique de droit international privé, Nr. 1, Dalloz, Parīze, 2021, 106.–127. lpp., it īpaši 125. un 126. lpp.
41 Tiesas sēdē pat tika apgalvots, ka plāns iegādāties kopīpašumu radās jau pirms laulības noslēgšanas un tika īstenots neilgi pēc laulāto mantisko attiecību režīma izvēles.
42 Skat. spriedumu de Cavel (7. punkts, trešā daļa) un šo secinājumu 46. punktu.
43 Skat. spriedumu de Cavel (7. punkts, otrā daļa). Šā sprieduma 7. punkta trešajā daļā ir paredzēti strīdi, kas attiecas uz vai ir cieši saistīti ar “tādām tiesiskajām mantiskajām attiecībām starp laulātajiem, kas tieši izriet no laulības attiecībām vai to izbeigšanas” (mans izcēlums).
44 Skat. P. Šlosera [P. Schlosser] ziņojumu par 1978. gada 9. oktobra Konvenciju par Dānijas Karalistes, Īrijas un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes pievienošanos Konvencijai par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās, kā arī Protokolam par šīs konvencijas interpretēšanu Tiesā (OV 1979, C 59, 71. lpp.), turpmāk – Šlosera ziņojums, 50. punkts. Skat. par saiti ar šo ziņojumu – Farnoux, E., minēts iepriekš, 125. lpp.
45 Šlosera ziņojums (50. punkts).
46 Skat. Šlosera ziņojumu (43. punkts).
47 Turpat (43. punkts).
48 Turpat (45. un 46. punkts).
49 Skat. Wautelet, P., “Article 3. – Définitions”, minēts iepriekš, 64. punkts.
50 Skat. šo secinājumu 48. punktu.
51 Mans izcēlums. Atgādinu, ka spriedumā de Cavel (7. punkts) noteiktie kritēriji ir formulēti šādi: strīds, kas attiecas uz vai ir cieši saistīts ar mantiskajām tiesiskajām attiecībām, kuras tieši izriet no laulības attiecībām vai laulības šķiršanas.
52 Skat. Looschelders, D., “Art. 1 EuGüVO Anwendungsbereich”, minēts iepriekš, 10. punkts. Pēc šā autora domām, fakts, ka šis kritērijs ir minēts tikai vienā apsvēruma punktā, liecina par to, ka tiešais raksturs nav galvenais kritērijs jēdziena “laulāto mantiskās attiecības” definīcijā.
53 Skat. šādu valodu versijas: spāņu (“como resultado”), vācu (“aufgrund”), angļu (“as a result”), itāļu (“in conseguenza”) un poļu (“wynikających”), ko esmu varējis pārbaudījis.
54 Skat. šo secinājumu 47. punktu.
55 Skat. Regulas 2016/1103 8. apsvērumu.
56 Skat. Regulas 2016/1103 15. un 16. apsvērumu.
57 Skat. Regulas 2016/1103 21. un 27. pantu, kā arī 52. apsvērumu.
58 Skat. Regulas 2016/1103 22. pantu.
59 Skat. Regulas 2016/1103 26. pantu.
60 Skat. Regulas 2016/1103 28. pantu un 52. apsvērumu.
61 Skat. Regulas 2016/1103 21. pantu.
62 Gadījumos, kad ir iesākta tiesvedība par viena laulātā mantojumu vai par laulības attiecībām, skat. arī attiecīgi Regulas 2016/1103 33. un 34. apsvērumu.
63 Skat. Looschelders, D., “Internationale Zuständigkeit für die Auseinandersetzung von Miteigentum bei ehegüterrechtlichem Bezug”, minēts iepriekš, it īpaši 591. un 594. lpp.
64 Skat. Regulas 2016/1103 10. pantu.
65 C‑605/14, turpmāk – spriedums Komu u.c., EU:C:2015:833.
66 Šajā pantā ir noteikts, ka izņēmuma jurisdikcija neatkarīgi no domicila tiesvedībā, kuras priekšmets ir nekustamā īpašuma lietu tiesības vai nekustamā īpašuma noma, ir dalībvalsts tiesām, kurās atrodas īpašums. Šis noteikums ir pārņemts Briseles Ia regulas 24. panta 1. punkta pirmajā daļā. Par tās interpretāciju skat. šo secinājumu 83. punktu.
67 Skat. spriedumu Komu u.c. (13.–15. punkts).
68 Skat. spriedumu Komu u.c. (28. punkts).
69 Skat. spriedumu Komu u.c. (30. punkts).
70 Skat. Regulas 2016/1103 26. pantu, kurā ir atsauce uz laulāto pirmo kopīgo pastāvīgo dzīvesvietu.
71 Šajā ziņā skat. Chikoc Barreda, N., “Entre la lex causae et les lois de police de la lex fori: quelle alternative pour la protection du logement familial dans le règlement “régimes matrimoniaux”?”, European Review of Private Law, Nr. 3, Kluwer Academic Publishers, Dordrehta, 2019, 583.–615. lpp., it īpaši 4. punkts. Šī autore uzsver (5. punkts) atšķirību no Hāgas 1978. gada konvencijas, savukārt gadījumā, ja nav izvēlēti piemērojamie tiesību akti, Regulas 2016/1103 26. pants paredz, ka piemērojamie tiesību akti ir tās valsts tiesību akti, kurā atrodas laulāto pirmā kopīgā pastāvīgā dzīvesvieta pēc laulības noslēgšanas, un tas rada zināmas neērtības gadījumos, kad laulātie pārceļas uz citu valsti (6. punkts).
72 Skat. arī Erbarth, A., minēts iepriekš, 252. lpp.
73 Skat. Regulas 2016/1103 21. pantu un 43. apsvērumu. Par atšķirību no Hāgas 1978. gada konvencijas un par identisku izvēli Regulā Nr. 650/2012 skat. Wautelet, P., “Article 22. – Choix de la loi applicable”, no: Bonomi, A., un Wautelet, P., minēts iepriekš, 577.–676. lpp., 79. un 81. punkts.
74 Skat. Regulas 2016/1103 18. apsvērumu. Nathalie Joubert, minēts iepriekš, 16. punkts, uzsver, ka primārā režīma iekļaušana ļauj vienot tiesību aktus, kas piemērojami visām pāra mantiskajām attiecībām, tostarp gadījumos, kad norādītie tiesību akti neatzīst pašus “laulāto mantisko attiecību” un “primārā režīma” jēdzienus, kas ir galvenā atšķirība no Hāgas 1978. gada konvencijas. Turklāt jāuzsver, ka šāds primārais režīms attiecas uz visiem laulātajiem neatkarīgi no laulāto mantiskajām attiecībām, tostarp mantas šķirtības.
75 Šie jautājumi ir izslēgti no Regulas 2016/1103 darbības jomas (skat. šīs regulas 1. panta 2. punkta c) un f) apakšpunktu). Kā norāda Johannes Weber, “Die Europäischen Güterrechtsverordnungen: Eine erste Annäherung”, Deutsche Notar‑Zeitschrift, 2016, Nr. 9, 659.–697. lpp., it īpaši 665. lpp., “tādējādi laulāto mantiskajām attiecībām tiek piešķirta kompensējoša funkcija kā vispārējai ģimenes mantisko attiecību starptautisko tiesību normai” (brīvs tulkojums).
76 Skat. Regulas 2016/1103 1. panta 2. punkta d) apakšpunktu un spriedumu Mahnkopf (41. punkts). Skat. arī šo secinājumu 85. zemsvītras piezīmi.
77 Skat. Bonomi, A., “Article 1. – Champ d’application”, minēts iepriekš, 3. punkts; Wautelet, P., “Article 27. – Portée de la loi applicable”, no: Bonomi, A., un Wautelet, P., minēts iepriekš, 845.–915. lpp., 6. punkts; Lagarde, P., Bergquist, U., u.c., minēts iepriekš, 3.2. punkts (40. lpp.); Gallant, E., “Union européenne. – Règlements no 2016/1103 et 2016/1104 sur les régimes matrimoniaux et les régimes partenariaux”, JurisClasseur Procédure civile, LexisNexis, Parīze, 2021. gada 17. jūnijs, lietas materiāli 3000‑80, 43. punkts, un Weber, J., minēts iepriekš, 665. lpp. Tajā pašā nozīmē skat. ģenerāladvokāta M. Špunara [M. Szpunar] secinājumus lietā Mahnkopf (C‑558/16, EU:C:2017:965, 76. punkts, un par kritēriju, kas attiecas uz mantas sadali starp laulātajiem, – 91. punkts).
78 Skat. Mankowski, P., “Verschiebungen bei der Qualifikation vermögensrechtlicher Beziehungen zwischen den Ehegatten durch die EuGüVO”, Neue Zeitschrift für Familienrecht, C.H. Beck, Minhene, 2021, Nr. 17, 757.–764. lpp. un it īpaši 758. lpp.
79 Tādā pašā nozīmē – attiecībā uz kopīpašuma režīmu laulātajiem, kuri nodibinājuši mantas šķirtību, jautājumos, kas saistīti, piemēram, ar kopīpašuma parādiem vai kompensāciju vienam no kopīpašniekiem, skat. Wautelet, P., “Article 27. – Portée de la loi applicable”, minēts iepriekš, 67. punkts.
80 Skat. Godechot‑Patris, S., “Réglementation depuis le 29 janvier 2019”, JurisClasseur Notarial Formulaire, LexisNexis, Parīze, 2023. gada 15. septembris, lietas materiāli 320, 111. punkts, un Wautelet, P., “Article 27. – Portée de la loi applicable”, minēts iepriekš, 74. punkts. Runājot par kopīpašuma ius commune regulējumu, viņi izsaka šaubas, atsaucoties uz īpašuma atrašanās vietas tiesību aktiem. Par ieteikumu izmantot pieeju, kas balstīta uz katra konkrētā gadījuma izvērtēšanu, skat. Wautelet, P., “Article 1. – Champ d’application”, no: Bonomi, A., un Wautelet, P., minēts iepriekš, 176. un 177. punkts.
81 Skat. Hausmann, R., Internationales und Europäisches Familienrecht, 3. izd., C.H. Beck, Minhene, 2024, 355. punkts. Skat. arī Godechot‑Patris, S., “Compétence juridictionnelle en matière d’action en partage d’un immeuble situé en France”, Revue Juridique Personnes et Famille, Nr. 5, Lamy, Parīze, 2020. Skat. arī šo secinājumu 86. punktu par saikni, kas var pastāvēt ar Regulas 2016/1103 29. pantu. Tādējādi, ja nebūtu laulības attiecību, kopīpašuma izbeigšana būtu pakļauta Briseles Ia regulai. Visbeidzot, skat. šo secinājumu 68. punktu par ģimenes mājokli.
82 Skat. Mankowski, P., minēts iepriekš, 758. lpp. Šis autors tomēr norāda, ka viena laulātā naudas prasījuma pastāvēšana pret otru laulāto pati par sevi nav pietiekama, lai to kvalificētu kā laulības prasījumu, ja šim prasījumam nav nekādas saistības ar laulāto mantiskajām attiecībām.
83 Attiecībā uz neprecētiem pāriem skat. Padomes Regulu (ES) 2016/1104 (2016. gada 24. jūnijs), ar ko īsteno ciešāku sadarbību attiecībā uz jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem un nolēmumu atzīšanu un izpildi reģistrētu partnerattiecību mantisko seku jomā (OV 2016, L 183, 30. lpp.).
84 Spriedums, 2022. gada 7. aprīlis, V A un Z A (Papildu jurisdikcija mantojuma jomā) (C‑645/20, EU:C:2022:267, 21. punkts, salīdzināt ar 37., 38., 44. un 45. punktu). Tiesa ir atzinusi, ka no šā principa izriet, ka Regulas Nr. 650/2012 darbības jomā ietilpst tāda valsts norma, kuras galvenais mērķis ir tādu mantojuma daļu noteikšana de quantum, kas ir piešķiramas pārdzīvojušajam laulātajam attiecībā pret pārējiem mantiniekiem, nevis mantas daļu sadale starp laulātajiem. Skat. spriedumu Mahnkopf (40. punkts). No tā es secinu, ka saskaņā ar minēto principu mantojumā iegūta kopīpašuma sadale starp pārdzīvojušo laulāto un mirušā laulātā mantiniekiem arī būtu jāreglamentē ar Regulu Nr. 650/2012. Skat. Lardeux, G., “De certaines hypothèses délicates du droit international privé des immeubles”, Journal du droit international (Clunet), LexisNexis, Parīze, Nr. 4, 2021, 1259.–1275. lpp., zemsvītras piezīme 28. lpp., kā arī Péroz, H., un Fongaro, É., “Mai 2019‑mai 2020: le droit international privé n’est pas près d’être confiné”, Droit et Patrimoine, Nr. 304, Lamy, Parīze, 2020, it īpaši III daļa par “saistībām un īpašumu”.
85 Skat. spriedumu, 2026. gada 26. marts, Isergartler (C‑618/24, EU:C:2026:251, 43. punkts un tajā minētā judikatūra). Tiesa savu nolēmumu pamatoja, atsaucoties uz “mantojuma vienotības principu, kas ir konkretizēts tostarp Regulas Nr. 650/2012 23. panta 1. punktā, kurā ir precizēts, ka atbilstoši šai regulai piemērojamos tiesību aktos tiek reglamentēta “mantošana kopumā”” (mans izcēlums). Par šo attiecību starp piemērojamajiem tiesību aktiem un jurisdikciju skat. Peroz, H., un Fongaro, É, minēts iepriekš. Hélène Peroz uzsver, ka mantojuma sadale ir minēta tikai Regulas Nr. 650/2012 23. panta 2. punkta j) apakšpunktā, kurš attiecas uz piemērojamo tiesību aktu darbības jomu, nevis uz tiesu jurisdikcijas noteikumiem. Tomēr viņa uzskata – lai arī šī regula attiecas uz mantojuma sadalei piemērojamajiem tiesību aktiem, šajā jomā a fortiori ir piemērojami arī minētajā regulā paredzētie jurisdikcijas noteikumi. Par analoģiju ar tās pašas regulas 23. panta 2. punkta e) un j) apakšpunktu skat. arī Looschelders, D., “Internationale Zuständigkeit für die Auseinandersetzung von Miteigentum bei ehegüterrechtlichem Bezug”, minēts iepriekš, 594. lpp.
86 Skat. Bonomi, A., un Wautelet, P., “Introduction”, minēts iepriekš, 38. punkts, un Bonomi, A., “Article 21. – Unité de la loi applicable”, no: Bonomi, A., un Wautelet, P., minēts iepriekš, 5. punkts.
87 Skat. Bonomi, A., un Wautelet, P., “Introduction”, minēts iepriekš, 43. un 60. punkts.
88 Skat. Regulas 2016/1103 21. pantu, kas neietver nekādus ierobežojumus attiecībā uz īpašuma veidu un atrašanās vietu.
89 Manuprāt, šeit varētu būt līdzība ar kritērijiem, kas attiecas uz [kopīpašuma] izbeigšanu saskaņā ar Čehijas tiesību aktiem. Skat. informāciju, kas sniegta saskaņā ar Regulas 2016/1103 63. pantu un ir pieejama tīmekļa vietnē: https://e‑justice.europa.eu/topics/family‑matters‑inheritance/property‑marriage‑civil‑partnerships/matrimonial‑property‑regimes/cz_fr. Skat. arī attiecībā uz Čehijas tiesību aktiem par mantas šķirtības režīma izbeigšanu Zuklínová, M., “§ 729”, no: Zuklínová, M., u.c., minēts iepriekš, it īpaši III [daļa] par laulāto kopīgajām tiesībām un pienākumiem mantas šķirtības režīmā. Kopsavilkumu par Francijas tiesībām, it īpaši par mantas šķirtības režīma laulāto mantiskajās attiecībās un kopīpašuma izbeigšanu, skat. Collard, F., minēts iepriekš, 18. un nākamie punkti. Patrick Wautelet norādīja, ka kopīpašuma pastāvēšana, ja tajā ir iesaistīti (bijušie) laulātie, rada īpašus jautājumus, uz kuriem atbildes sniedz īpašās tiesības, kas regulē pāru mantiskās attiecības (“Article 1. – Champ d’application”, minēts iepriekš, 176. punkts, un “Article 27. – Portée de la loi applicable”, minēts iepriekš, 67. punkts).
90 Skat. it īpaši Briseles Ia regulas 24. panta 1. punktu un Regulas 2016/1103 1. panta 2. punkta g) un h) apakšpunktu.
91 Skat. šo secinājumu 40. punktu un 34. zemsvītras piezīmi.
92 Tajā pašā nozīmē skat. Wautelet, P., “Article 1. – Champ d’application”, minēts iepriekš, 130. punkts, kurā ieteikts ņemt vērā dažādās saiknes un mijiedarbības starp lietu tiesībām, no vienas puses, un tiesību aktiem, kas piemērojami pāra mantiskajām attiecībām, no otras puses, lai precīzi novērtētu Regulas 2016/1103 1. panta 2. punkta g) apakšpunktā minētā izņēmuma tvērumu.
93 Skat. Wautelet, P., “Article 1. – Champ d’application”, minēts iepriekš, 129. un 181. punkts. Raksta 129. punktā ir norādīts, ka “īpašuma un apropriāciju jautājumi ir centrālie un veido mantisko attiecību tiesību pamatu”, un 173. un 177. punktā – ka kopīpašumam piemēro noteikumus, kas veido nozīmīgu lietu tiesību daļu, kas tomēr ipso facto neizslēdz Regulas 2016/1103 piemērošanu.
94 Skat. Briseles Ia regulas 24. panta 1. punktu un Regulas Nr. 650/2012 1. panta 2. punkta k) apakšpunktu.
95 Par grūtībām dažos gadījumos noteikt, vai tiesības ietilpst Regulas 2016/1103 29. pantā minēto in rem tiesību kategorijā, skat. Wautelet, P., “Article 29. – Adaptation des droits réels”, no: Bonomi, A., un Wautelet, P., minēts iepriekš, 993.–1023. lpp., 23. punkts.
96 Šajā nozīmē skat. spriedumus, 1994. gada 17. maijs, Webb (C‑294/92, EU:C:1994:193, 14. punkts), un Komu u.c. (26. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Skat. arī spriedumu, 2019. gada 10. jūlijs, Reitbauer u.c. (C‑722/17, EU:C:2019:577, 45. punkts).
97 Skat. Šlosera ziņojumu (166. punkts), kā arī spriedumus, 1990. gada 10. janvāris, Reichert un Kockler (C‑115/88, EU:C:1990:3, 12. punkts), un 2019. gada 10. jūlijs, Reitbauer u.c. (C‑722/17, EU:C:2019:577, 48. punkts).
98 Skat. spriedumu, 2017. gada 12. oktobris, Kubicka (C‑218/16, EU:C:2017:755, 47. punkts). Tiesa šo definīciju secināja no priekšlikuma pamatojuma Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un publisku aktu akceptēšanu un izpildi mantošanas lietās un par Eiropas mantošanas apliecības izveidi [COM(2009) 154, galīgā redakcija], 5. lpp. Priekšlikumā Padomes regulai par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi laulāto mantisko attiecību lietās [COM(2016) 106 final] attiecībā uz 1. pantu ir precizēts, ka “šī regula neskar in rem tiesību uz īpašumu būtību, īpašuma un tiesību iedalījumu un šādu tiesību īpašnieka prerogatīvu noteikšanu”, 5.1. punkts (7. lpp.).
99 Skat. spriedumu, 2017. gada 12. oktobris, Kubicka (C‑218/16, EU:C:2017:755, 48. punkts). Tiesa pamatojas uz paskaidrojumiem, kas sniegti Regulas Nr. 650/2012 15. apsvērumā un kas tādā pašā redakcijā iekļauti Regulas 2016/1103 24. apsvērumā.
100 Analogi noteikumi ir iekļauti Regulas Nr. 650/2012 31. pantā, kura darbības joma ir noteikta Tiesas 2017. gada 12. oktobra spriedumā Kubicka (C‑218/16, EU:C:2017:755, 63. punkts) kā attiecināma tikai uz in rem tiesību saturu un to atzīšanu tās dalībvalsts tiesību sistēmā, kurā tās tiek izmantotas. Šo pantu nevar piemērot, ja in rem tiesības, kas nodotas ar vindikācijas legāta institūtu, ir īpašuma tiesības un ja dalībvalstī, kurai jāatzīst šo tiesību sekas, šādas tiesības pastāv (minētā sprieduma 64. un 65. punkts).
101 Skat. Wautelet, P., “Article 1. – Champ d’application”, minēts iepriekš, 174. punkts un 14. gadījums.
102 Skat. Regulas 2016/1103 52. apsvērumu. Skat. arī Wautelet, P., “Article 1. – Champ d’application”, minēts iepriekš, 176. un 177. punkts.
103 Skat. Wautelet, P., “Article 29. – Adaptation des droits réels”, minēts iepriekš, 26. punkts. Par principu jautājumos par laulāto kopīpašuma izbeigšanu, pamatojoties uz Regulas 2016/1103 27. un 29. panta kopīgu lasījumu, kas tomēr būtu jāprecizē gadījumā, ja netiek nošķirti laulāto mantiskajām attiecībām piemērojamie tiesību akti un ius commune kopīpašuma režīms, skat. arī Godechot‑Patris, S., “Article 27”, no: Corneloup, S., u.c., minēts iepriekš, 267.–281. lpp., it īpaši 39. punkts.
104 Skat. Wautelet, P., “Article 1. – Champ d’application”, minēts iepriekš, 131.–133. punkts.
105 Turpat, 179. punkts. Skat. arī Looschelders, D., “Art. 1 EuGüVO Anwendungsbereich”, minēts iepriekš, 2024, 11. punkts.
106 Skat. Regulas 2016/1103 27. un 28. apsvērumu. Turklāt lēmumu izpildes jautājumos jurisdikcija ir tikai izpildes dalībvalsts tiesām. Skat. Briseles Ia regulas 24. panta 5. punktu. 1992. gada 26. marta spriedumā Reichert un Kockler (C‑261/90, EU:C:1992:149, 26. un 27. punkts), kas balstās uz Pola Ženāra [Paul Jenard] ziņojumu par sākotnējo Briseles konvenciju (OV 1979, C 59, 1. lpp.), ir prasīta cieša saikne ar “spēka pielietošanu, piespiešanu vai kustamā vai nekustamā īpašuma atsavināšanu, lai nodrošinātu lēmumu un aktu faktisko izpildi”.