<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><CONCLUSION NNC="YES" xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.58-20161101.xd"><BIB.CONCLUSION><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C-167/19 P</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62019CC0167</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2021:626">EU:C:2021:626</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>30</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>30</PAGE.TOTAL></BIB.CONCLUSION><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="SC"><HT TYPE="ITALIC">E. Tanchev</HT> secinājumi – Apvienotās lietas C‑167/19 P un C‑171/19 P</HT></P><P><HT TYPE="SC">Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Freistaat Bayern</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Interessengemeinschaft privater Milchverarbeiter Bayerns</HT> u.c.</HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Ģenerāladvokāta Jevgenija Tančeva [<HT TYPE="ITALIC">Evgeni Tanchev</HT>]</HT></P><P><HT TYPE="UC">secinājumi,</HT></P><P>sniegti <DATE ISO="20210715">2021. gada 15. jūlijā</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0001"><P>Oriģinālvaloda – angļu.</P></NOTE></P></TI><STI><P>Apvienotās lietas C‑167/19 P un C‑171/19 P</P><P>Eiropas Komisija</P><P>pret</P><P><HT TYPE="ITALIC">Freistaat Bayern</HT> (C‑167/19 P),</P><P><HT TYPE="ITALIC">Interessengemeinschaft privater Milchverarbeiter Bayerns eV</HT>,</P><P><HT TYPE="ITALIC">Genossenschaftsverband Bayern eV</HT>,</P><P><HT TYPE="ITALIC">Verband der Bayerischen Privaten Milchwirtschaft eV</HT> (C‑171/19 P)</P></STI></TITLE><INTERMEDIATE><INDEX IDX.CLOSE="" SEPARATOR=" – " IDX.OPEN=""><KEYWORD>Apelācija</KEYWORD><KEYWORD>Valsts atbalsts</KEYWORD><KEYWORD>Atbalsts Bavārijas piensaimniecības nozarei</KEYWORD><KEYWORD>Piena kvalitātes pārbaužu finansēšana</KEYWORD><KEYWORD>Lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par nesaderīgu ar iekšējo tirgu</KEYWORD><KEYWORD>Lēmums par procedūras sākšanu</KEYWORD><KEYWORD>Komisijas pienākumi</KEYWORD><KEYWORD>Attiecīgās dalībvalsts tiesības</KEYWORD><KEYWORD>Ieinteresēto personu tiesības piedalīties administratīvajā procesā</KEYWORD><KEYWORD>Būtisku procesuālo prasību pārkāpums</KEYWORD></INDEX></INTERMEDIATE><CONTENTS.CONCLUSION><GR.SEQ LEVEL="1"><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1.</NO.P><TXT>Ar šīm divām apelācijas sūdzībām Eiropas Komisija vēlas panākt Vispārējās tiesas spriedumu lietās <HT TYPE="ITALIC">Freistaat Bayern</HT>/Komisija<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0002"><P><DATE ISO="20181212">2018. gada 12. decembra</DATE> spriedums (<REF.DOC.ECR><NO.CASE>T‑683/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2018:916">EU:T:2018:916</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0001" REF.END="QE0001"/>pirmais pārsūdzētais spriedums<QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/>).</P></NOTE> un <HT TYPE="ITALIC">Interessengemeinschaft privater Milchverarbeiter Bayerns</HT> u.c./Komisija<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0003"><P><DATE ISO="20181212">2018. gada 12. decembra</DATE> spriedums (no <REF.DOC.ECR><NO.CASE>T‑722/15 līdz T‑724/15</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2018:920">EU:T:2018:920</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0002" REF.END="QE0002"/>otrais pārsūdzētais spriedums<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/>).</P></NOTE> atcelšanu. Šajos spriedumos Vispārējā tiesa atļāva <HT TYPE="ITALIC">Freistaat Bayern</HT> (Bavārijas brīvvalsts, turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0003" REF.END="QE0003"/>Bavārijas federālā zeme<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/>) un <HT TYPE="ITALIC">Interessengemeinschaft privater Milchverarbeiter Bayerns</HT> u.c. (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0004" REF.END="QE0004"/>interešu grupa<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/>) darbības, lūdzot daļēji atcelt Komisijas Lēmumu (ES) 2015/2432<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0004"><P>Lēmums (<DATE ISO="20150918">2015. gada 18. septembris</DATE>) par valsts atbalstu SA.35484 (2013/C) (ex SA.35484 (2012/NN)), ko Vācija sniegusi par piena kvalitātes pārbaudēm saskaņā ar Vācijas Likumu par pienu un taukiem (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="334" PAGE.FIRST="23" DATE.PUB="2015">OV 2015, L 334, 23. lpp.</REF.DOC.OJ>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0005" REF.END="QE0005"/>apstrīdētais lēmums<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">I.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Tiesvedību priekšvēsture</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2.</NO.P><TXT>Tiesvedību priekšvēsture ir aprakstīta pirmā pārsūdzētā sprieduma 1.–21. punktā un pārsūdzētā otrā sprieduma 1.–20. punktā. Es aprobežošos ar šādu elementu norādīšanu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="2"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3.</NO.P><TXT>Vācijā piena kvalitāte tradicionāli tiek nodrošināta, veicot neatkarīgas kvalitātes pārbaudes. Šādas kvalitātes pārbaudes Bavārijā (Vācija) tiek finansētas, pirmkārt, no piena nodevas, kas uzlikta piena pircējiem, un, otrkārt, no Bavārijas federālā zemes, kas ir viena no atbildētājiem šajās apelācijās, vispārējā budžeta.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4.</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="20130717">2013. gada 17. jūlija</DATE> vēstuli Komisija informēja Vācijas Federatīvo Republiku par lēmumu sākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto procedūru (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0006" REF.END="QE0006"/>lēmums par procedūras sākšanu<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/>). Šis lēmums attiecas uz dažādiem piensaimniecības nozares atbalsta pasākumiem, kas īstenoti vairākās Vācijas federālajās zemēs saskaņā ar 1952. gada <HT TYPE="ITALIC">Gesetz über den Verkehr mit Milch, Milcherzeugnissen und Fetten</HT> (Vācijas Federālais likums par pienu un taukiem)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0005"><P><HT TYPE="ITALIC">BGBl</HT>. 1952 I, 811. lpp., turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0007" REF.END="QE0007"/><HT TYPE="ITALIC">MFG</HT><QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/>.</P></NOTE>, tostarp uz apstrīdētajā lēmumā minēto atbalstu. Attiecībā uz šo atbalstu Komisija, no vienas puses, lēmuma par procedūras sākšanu 2.5. punktā par vērtējamo pasākumu finansēšanu citēja <HT TYPE="ITALIC">MFG</HT> 22. pantu, kas attiecas uz piena nodevu. No otras puses, šā lēmuma 264. apsvērumā Komisija norādīja, ka vērtējamos pasākumus finansēja, izmantojot parafiskālu nodevu, atsaucoties uz to pašu <HT TYPE="ITALIC">MFG</HT> noteikumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5.</NO.P><TXT>Komisija konstatēja, ka attiecīgais atbalsts laika posmā no <DATE ISO="20011128">2001. gada 28. novembra</DATE> līdz <DATE ISO="20061231">2006. gada 31. decembrim</DATE> bija saderīgs ar iekšējo tirgu, vienlaikus paužot šaubas par tā saderību ar iekšējo tirgu no <DATE ISO="20070101">2007. gada 1. janvāra</DATE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6.</NO.P><TXT>Vācijas Federatīvā Republika ar <DATE ISO="20130920">2013. gada 20. septembra</DATE> vēstuli iesniedza apsvērumus attiecībā uz lēmumu par procedūras sākšanu. Septiņas ieinteresētās personas iesniedza Komisijai savus apsvērumus saistībā ar pasākumiem, kas attiecas uz apstrīdētajā lēmumā minētajām piena kvalitātes pārbaudēm. Saņemtie apsvērumi tika nosūtīti Vācijas Federatīvajai Republikai, kas pēc tam atbildēja uz <DATE ISO="20140708">2014. gada 8. jūlijā</DATE> iesniegtajiem papildu apsvērumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7.</NO.P><TXT>Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu <DATE ISO="20150918">2015. gada 18. septembrī</DATE>. Lēmums attiecas tikai uz to piena kvalitātes pārbaužu finansēšanu, kas no <DATE ISO="20070101">2007. gada 1. janvāra</DATE> tika veiktas Bādenē‑Virtembergā (Vācija) un Bavārijā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8.</NO.P><TXT>Pirmkārt, Komisija pārbaudīja, vai ieņēmumi no piena nodevas ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Turklāt <HT TYPE="ITALIC">MFG</HT> 22. panta 2. punkta 1.–6. apakšpunktā ir noteikts, kādiem mērķiem drīkst izlietot piena nodevas ieņēmumus. Līdz ar to atbilstoši Komisijas viedoklim attiecīgie nodevas ieņēmumi esot jāuzskata par tādiem, uz kuriem attiecas valsts kontrole, un no piena nodevas ieņēmumiem finansētie pasākumi tiekot veikti par valsts līdzekļiem un esot attiecināmi uz valsti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9.</NO.P><TXT>Otrkārt, Komisija konstatēja, ka pienotavas Bavārijā ieguva selektīvas priekšrocības, jo piena kvalitātes pārbaužu izmaksas atmaksāja no nodevas ieņēmumiem un Bavārijas federālās zemes vispārējā budžeta. Komisija uzskatīja, ka galu galā šīs kvalitātes pārbaudes esot izdevīgas pienotavām, jo tām ir likumā noteikts pienākums pārbaudīt tām piegādātā piena kvalitāti. Pienotavas esot uzņēmumi LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, un izmaksas, kas saistītas ar maksājumu pārbaudes iestādei piena kvalitātes pārbaužu vajadzībām, esot jāuzskata par tipiskām darbības izmaksām, kuras attiecīgajiem uzņēmumiem, proti, pienotavām, parasti nācās segt pašām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0006"><P>Saistībā ar paralēlu lietu attiecībā uz transmisīvās sūkļveida encefalopātijas skrīninga testiem liellopiem skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160630">2016. gada 30. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE>Beļģija/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑270/15 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:489">EU:C:2016:489</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Turklāt, pēc Komisijas domām, jebkādas iespējamās priekšrocības šajā izpratnē tika piešķirtas tikai konkrētiem uzņēmumiem, jo līdztekus piensaimniecības nozarei Vācijā ir vēl daudz citu ekonomikas nozaru, kas neguva labumu no attiecīgajiem pasākumiem. Tādēļ piešķirtās<?PAGE NO="3"?> priekšrocības, iespējams, esot selektīvas. Papildus minētajam, atskaitot Bādeni‑Virtembergu un Bavāriju, citās federālajās zemēs pienotavām piena kvalitātes pārbaužu izmaksas netiekot atmaksātas no piena nodevas ieņēmumiem. Visbeidzot, apstrīdētā lēmuma 145. apsvērumā Komisija ir ņēmusi vērā, ka pasākums tika finansēts arī no Bavārijas federālās zemes vispārējā budžeta. Līdz ar to Komisijas ieskatā labums, ko pienotavas gūst no piena kvalitātes pārbaužu izdevumu segšanas, obligāti nav ekvivalents šo pienotavu samaksātajai piena nodevai. Tā attiecināja šo konstatējumu uz finansējumu, kas saņemts no Bavārijas federālās zemes vispārējā budžeta.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10.</NO.P><TXT>Treškārt, attiecībā uz pastāvošā atbalsta esamību, Komisija uzskatīja, ka, izņemot <HT TYPE="ITALIC">MFG</HT>, ar kuru netiekot izveidots strīdus atbalsta regulējums, Vācijas iestādes neesot sniegušas nekādu informāciju, kas pierādītu, ka pastāv kāds pirms 1958. gada pieņemts juridiskais pamats, kura sākotnējā redakcija būtu piemērojama izmeklēšanas laikposmā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11.</NO.P><TXT>Ceturtkārt un visbeidzot, Komisija konstatēja, ka atbalsts piena kvalitātes regulārām pārbaudēm neatbilda nosacījumiem, kas noteikti Kopienas pamatnostādņu par valsts atbalstu lauksaimniecības un mežsaimniecības nozarē 2007.–2013. gadam 109. punktā (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="319" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2006">OV 2006, C 319, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>), lasot kopā ar Komisijas Regulas (EK) Nr. 1857/2006 16. panta 1. punktu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0007"><P>Komisijas <DATE ISO="20061215">2006. gada 15. decembra</DATE> Regula par [LESD 107. un 108. panta] piemērošanu attiecībā uz maziem un vidējiem uzņēmumiem, kas nodarbojas ar lauksaimniecības produktu ražošanu, un grozījumiem Regulā (EK) Nr. 70/2001 (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="358" PAGE.FIRST="3" DATE.PUB="2006">OV 2006, L 358, 3. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>, uz kuru attiecas 109. punkts.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12.</NO.P><TXT>Šādos apstākļos Komisija apstrīdētā lēmuma 1. pantā nolēma, ka Bavārijā kopš <DATE ISO="20070101">2007. gada 1. janvāra</DATE> piešķirtais atbalsts ir nelikumīgs un nesaderīgs ar iekšējo tirgu. Minētā lēmuma 2.–4. pantā Komisija lika atgūt atbalstu un noteica sīki izstrādātus noteikumus šā atbalsta atgūšanai.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">II.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētie spriedumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13.</NO.P><TXT>Bavārijas federālā zeme un interešu grupa <DATE ISO="20151126">2015. gada 26. novembrī</DATE> un <DATE ISO="20151204">2015. gada 4. decembrī</DATE> cēla prasību par apstrīdētā lēmuma daļēju atcelšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14.</NO.P><TXT>It īpaši pirmais Bavārijas federālās zemes un interešu grupas izvirzītais pamats esot LESD 108. panta 2. punkta, kā arī Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punkta un 20. panta 1. punkta pārkāpums<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0008"><P>Padomes <DATE ISO="19990322">1999. gada 22. marta</DATE> Regula (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="083" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="1999">OV 1999, L 83, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>) (dēvēta arī par Procesuālo regulu).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15.</NO.P><TXT>Otrais interešu grupas izvirzītais pamats bija LESD 107. panta 1. punkta iespējamais pārkāpums, jo piena nodevas ieņēmumi tika uzskatīti par valsts līdzekļiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16.</NO.P><TXT>Pārsūdzētajos spriedumos attiecībā uz prasītāju pirmo pamatu, pirmkārt, Vispārējā tiesa norādīja, ka saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punktu lēmumā par procedūras sākšanu ir jāapkopo attiecīgie faktiskie un tiesiskie jautājumi, jāietver Komisijas sākotnējais vērtējums un jāizklāsta šaubas par tā saderību ar iekšējo tirgu, lai ieinteresēto personu tiesībām iesniegt savus apsvērumus nezustu jēga.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="4"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17.</NO.P><TXT>Otrkārt, Vispārējā tiesa pārbaudīja apstrīdēto lēmumu, ņemot vērā lēmumu par procedūras sākšanu, lai noteiktu, vai lēmums par procedūras sākšanu jau bija saistīts ar finansējumu no Bavārijas federālās zemes vispārējā budžeta līdzekļiem. Minētā tiesa konstatēja, ka piena kvalitātes pārbaužu finansēšana no Bavārijas federālās zemes vispārējā budžeta līdzekļiem lēmumā par procedūras sākšanu nav minēta. Pārsūdzētajā otrajā spriedumā tā norādīja, ka Komisija nav apgalvojusi, ka šis finansējums būtu skaidri minēts lēmumā par procedūras sākšanu. Tādējādi Vispārējā tiesa konstatēja, ka ieinteresētajām personām bija likumīgs pamats uzskatīt, ka Komisijas pārbaude lēmumā par procedūras sākšanu attiecās vienīgi uz piena nodevas ieņēmumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18.</NO.P><TXT>Treškārt, Vispārējā tiesa norādīja, ka LESD 107. panta 1. punktā lietotajam terminam <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0008" REF.END="QE0008"/>valsts līdzekļi<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/> ir ļoti plaša nozīme, jo tas paredz, ka jebkurš atbalsts, kas piešķirts, izmantojot šādus līdzekļus <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0009" REF.END="QE0009"/>jebkādā citā veidā<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/>, nav saderīgs ar iekšējo tirgu. Līdz ar to šie līdzekļi var būt dažādos veidos, un tādēļ Komisijai tie ir jāapzina un rūpīgi jāanalizē. Turklāt tā atzīmēja, ka valsts līdzekļi ir viens no elementiem, ko uzskata par atbalstu. Šajā sakarībā, lai gan jēdziens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0010" REF.END="QE0010"/>finansiāls atbalsts<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/>, ko Komisija izmantoja lēmumā par procedūras sākšanu, var tikt interpretēts kā tāds, kas attiecas uz abiem finansējuma avotiem, ir jāuzskata, ka tas nav pietiekami precīzs. Vispārējā tiesa piebilda, ka galīgajā lēmumā var būt dažas atšķirības attiecībā uz lēmumu par procedūras sākšanu. Taču šajā gadījumā šāda atšķirība nav pamatota. Komisija ir atzinusi, ka dalībvalsts krietni pirms lēmuma par procedūras sākšanu pieņemšanas bija informējusi Komisiju par finansējumu no Bavārijas federālās zemes vispārējā budžeta līdzekļiem. Turklāt Vispārējā tiesa atzīmēja, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija tieši atsaucās uz atbalsta finansēšanu no Bavārijas federālās zemes vispārējā budžeta līdzekļiem, tādējādi atzīstot, ka šāda veida finansējums nebija nenozīmīgs tās veiktajā analīzē. Tiesa secināja, ka apstrīdētais lēmums ir pieņemts, nedodot ieinteresētajām personām iespēju darīt zināmu savu viedokli par finansējumu, ko piešķir no Bavārijas federālās zemes vispārējā budžeta līdzekļiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19.</NO.P><TXT>Tādējādi Vispārējā tiesa secināja, ka apstrīdētais lēmums ir pieņemts, pārkāpjot prasītāju tiesības piedalīties administratīvajā procedūrā un līdz ar to LESD 108. panta 2. punktu un Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punktu. Tā arī nosprieda, ka Komisijas pienākums lēmuma par procedūras sākšanu posmā nodrošināt ieinteresētajām personām iespēju izteikt savus apsvērumus būtībā ir svarīga procesuāla prasība, kuras pārkāpums rada sekas, piemēram, nepilnīga tiesību akta atcelšanu, neatkarīgi no tā, vai šis pārkāpums ir radījis kaitējumu personai, kas uz to atsaucas, vai arī administratīvā procedūra varēja izraisīt atšķirīgu rezultātu. Līdz ar to tā apmierināja pirmo pamatu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20.</NO.P><TXT>Pabeigtības labad Vispārējā tiesa nosprieda, ka nevar izslēgt, ka gadījumā, ja procedūras pārkāpums netiek konstatēts, proti, ja prasītājam formālās izmeklēšanas procedūras laikā faktiski būtu bijusi iespēja iesniegt savus apsvērumus par finansējumu no tās vispārējā budžeta, procedūras rezultāts varētu būt atšķirīgs. Šajā saistībā tā it īpaši norādīja, ka apstrīdētajā lēmumā nav paredzēta atsevišķa analīze attiecībā uz katru no abām finansēšanas metodēm. Vispārējā tiesa uzskatīja, ka minētajā lēmumā Komisija faktiski ir vai nu analizējusi, neatsaucoties uz attiecīgā finansējuma veidu, vai savu argumentāciju par finansējumu no iekasētās piena nodevas attiecinājusi uz finansējumu no Bavārijas federālās zemes vispārējā budžeta. Līdz ar to, ja argumenti par finansējumu no Bavārijas federālās zemes pamatbudžeta tiktu izvirzīti formālās izmeklēšanas procedūras laikā, tie varētu būt izraisījuši atšķirīgu rezultātu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="5"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21.</NO.P><TXT>Nelemjot par citiem prasītāju izvirzītajiem pamatiem, Vispārējā tiesa atcēla apstrīdētā lēmuma 1.–4. pantu, ciktāl ar to tiek atzīts, ka Vācijas Federatīvās Republikas piešķirtais valsts atbalsts nav saderīgs ar iekšējo tirgu attiecībā uz Bavārijā veiktajām piena kvalitātes pārbaudēm, un tiek uzdots šo atbalstu atgūt.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">III.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22.</NO.P><TXT>Komisija izvirza četrus apelācijas pamatus.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">A.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Par pirmo apelācijas pamatu saistībā ar tiesību piemērošanas kļūdu attiecībā uz LESD 108. panta 2. punkta un Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punkta interpretāciju un piemērošanu</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Pieņemamība</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23.</NO.P><TXT>Bavārijas federālā zeme un interešu grupa būtībā apgalvo, ka pirmie Komisijas apelācijas pamati ir nepieņemami, jo to mērķis ir apstrīdēt Vispārējās tiesas veikto faktu vērtējumu, neapstrīdot faktu vai pierādījumu sagrozīšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24.</NO.P><TXT>Pirmkārt, saskaņā ar Bavārijas federālā zemes teikto Komisija nepārmet, ka Vispārējā tiesa būtu pārkāpusi Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punktu, bet drīzāk apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini interpretējusi lēmumu par procedūras sākšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25.</NO.P><TXT>Otrkārt, Bavārijas federālā zeme apgalvo, ka pretēji Komisijas apgalvojumiem pirmā pārsūdzētā sprieduma 60., 61. un 65. punktā Vispārējā tiesa nav atzinusi, ka Komisijas pozitīvais pienākums būtu aprakstīt precīzu pasākuma finansēšanas metodi. Tā vienkārši nolēma, ka nepietiek ar to, ka Komisija lēmumā par procedūras sākšanu neizslēdz finansēšanas metodi, lai to netieši iekļautu minētajā lēmumā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26.</NO.P><TXT>Treškārt, Bavārijas federālā zeme un interešu grupa uzskata, ka šis apelācijas pamats ir nepieņemams, jo to veido Vispārējā tiesā iesniegto pamatojumu un argumentu atkārtojums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27.</NO.P><TXT>Tomēr, kā es paskaidrošu turpmākajos punktos, šie argumenti nav atbilstīgi, un pirmais apelācijas pamats ir pieņemams.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28.</NO.P><TXT>Pretēji Bavārijas federālā zemes un interešu grupas viedoklim pirmajā apelācijas pamatā Tiesai netiek lūgts veikt jaunu faktu vērtējumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29.</NO.P><TXT>Jāatgādina, ka šā apelācijas pamata kontekstā Tiesai Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punkts būs jāinterpretē, ņemot vērā LESD 108. panta 2. punktu, lai noteiktu, cik precīzi ir jāpieņem lēmums par formālās izmeklēšanas sākšanu, ņemot vērā Komisijas pienākumu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0011" REF.END="QE0011"/>apkopot attiecīgus faktiskos un tiesiskos jautājumus<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/>. Katrā ziņā, ja šajā kontekstā Tiesai ir jāpārbauda Vispārējās tiesas veiktā apstrīdētā lēmuma interpretācija, tad no <DATE ISO="20200311">2020. gada 11. marta</DATE> sprieduma lietā Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Gmina Miasto Gdynia</HT> un <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Port Lotniczy Gdynia Kosakowo</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑56/18 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:192">EU:C:2020:192</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0012" REF.END="QE0012"/><HT TYPE="ITALIC">Gdynia</HT> spriedums<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/>, 121. punkts) izriet, ka šāds jautājums ir tiesību jautājums, kas ir pieņemams apelācijas tiesvedības posmā.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="6"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30.</NO.P><TXT>Turklāt šis apelācijas pamats nevar tikt uzskatīts par nepieņemamu arī tāpēc, ka tas it kā atkārto Vispārējā tiesā jau iesniegtos argumentus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31.</NO.P><TXT>No judikatūras izriet, ka, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0013" REF.END="QE0013"/>ja viens no lietas dalībniekiem apstrīd Pirmās instances tiesas veikto Savienības tiesību interpretāciju vai piemērošanu, apelācijas procesā var no jauna izskatīt pirmajā instancē pārbaudītos tiesību jautājumus. Ja lietas dalībnieks nevarētu šādā veidā pamatot savu apelācijas sūdzību ar pamatiem un argumentiem, kas jau tikuši izmantoti Pirmās instances tiesā, apelācijas process daļēji zaudētu savu jēgu<QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0009"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20100921">2010. gada 21. septembris</DATE>, <NAME.CASE>Zviedrija u.c./<HT TYPE="ITALIC">API</HT> un Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑514/07 P, C‑528/07 P un C‑532/07 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:541">EU:C:2010:541</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0116">116.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Pamatotība</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">a)</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Lietas dalībnieku argumentu īss kopsavilkums</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32.</NO.P><TXT>Komisija apgalvo, ka pirmā pārsūdzētā sprieduma 60.–67. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 56.–64. punktā Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot un piemērojot LESD 108. panta 2. punktu un Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punktu, kā arī ES judikatūru attiecībā uz šiem noteikumiem, nosakot prasības par lēmuma par procedūras sākšanu saturu. Komisija apgalvo, ka atbalsta finansēšanas avots lēmumā par procedūras sākšanu esot jāidentificē vien izņēmuma kārtā un īpašās situācijās.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33.</NO.P><TXT>Komisija norāda, ka šādā lēmumā par procedūras sākšanu tā norāda attiecīgus faktiskos un tiesiskos elementus, kas attiecas uz pasākumu, kurš, iespējams, ir valsts atbalsts, un iesniedza šos elementus sākotnējam novērtējumam<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0010"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110721">2011. gada 21. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Alcoa Trasformazioni</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑194/09 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:497">EU:C:2011:497</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Konkrētajā gadījumā Vispārējā tiesa pamatoti nosprieda, ka maksājuma veikšana pārbaudes iestādei piena kvalitātes pārbaužu veikšanas nolūkā ir viens atbalsta pasākums. Šis pasākums tika finansēts no Bavārijas federālās zemes budžeta izdevumiem, un ar lēmumu par šo līdzekļu vienreizēju ikgadēju izmantošanu šie resursi tika nodoti piena pārbaudes iestādei, <HT TYPE="ITALIC">Milchprüfring Bayern eV</HT>. Šis pasākums tika aprakstīts lēmuma par procedūras sākšanu 3., 5. un 15.–20. apsvērumā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34.</NO.P><TXT>Lēmumā par procedūras sākšanu Komisija pasākuma budžeta posteni iekļāva Bavārijas federālās zemes budžeta izdevumu daļā. Tomēr Vispārējā tiesa tai pārmeta, ka tā budžeta postenī nav uzrādījusi ieņēmumu daļu, proti, atbalsta finansējuma avotus. Komisija uzskata, ka tādējādi Vispārējā tiesa ir noteikusi jaunu procesuālu prasību, kurai nav juridiska pamata.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35.</NO.P><TXT>Pēc Komisijas domām, it īpaši no <DATE ISO="20031021">2003. gada 21. oktobra</DATE> sprieduma lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">van Calster</HT> u.c</NAME.CASE>. (<NO.CASE>C‑261/01 un C‑262/01</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2003:571">EU:C:2003:571</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) izriet, ka tikai izņēmuma gadījumos, kad pastāv nesaraujama saikne starp ieņēmumiem un izdevumiem un ir pazīmes, kas liecina, ka ieņēmumu iekasēšanas veids pārkāpj citu ES tiesību normu, dalībvalsts veiktajam atbalsta shēmas grozījumam ir jāattiecas arī uz šā pasākuma finansēšanas veidu. No minētās judikatūras izriet, ka lēmumā par procedūras sākšanu Komisijai nav jānorāda atbalsta pasākuma finansējuma avots, izņemot ārkārtas gadījumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36.</NO.P><TXT>Konkrētajā gadījumā finansējums ir jaukts un problēmas bija tikai ar daļu no finansējuma, kas tika saņemts no piena nodevas. Tādēļ Komisija apgalvo, ka tai nebija pienākuma tieši norādīt cita veida finansējumu, tas ir, to, kas bija no Bavārijas federālās zemes vispārējā budžeta.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="7"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37.</NO.P><TXT>Komisija piebilst, ka saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu atbalsta esamību nosaka tikai tas, ka pasākums tiek finansēts no valsts līdzekļiem. Tāpēc valsts līdzekļu precīzai izcelsmei nav nozīmes jautājumā par atbalsta esamību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38.</NO.P><TXT>Komisija arī nošķir atbalsta pasākumu (noteiktas summas nodošanu atbalsta saņēmējiem) no šā pasākuma finansējuma (tā dažādie avoti: piena nodeva un Bavārijas federālās zemes nodokļu ieņēmumi). Turklāt Komisija norāda, ka atbildētāji neapstrīdēja Komisijas konstatētos faktus un ka Vispārējā tiesa šajā sakarā nekonstatēja nekādas kļūdas. Tādējādi Komisija apgalvo, ka tā ir vienādi definējusi atbalsta pasākumu kā lēmumā par procedūras sākšanu, tā arī apstrīdētajā lēmumā. No minētajos lēmumos aprakstītā vispārējā budžeta skaidri izriet, ka šis atsevišķais atbalsta pasākums ietvēra divus finansējuma avotus. Ir atsauce uz <DATE ISO="20190613">2019. gada 13. jūnija</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Copebi</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑505/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:500">EU:C:2019:500</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0014" REF.END="QE0014"/>spriedums <HT TYPE="ITALIC">Copebi</HT><QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/>), kurā, kā apgalvo Komisija, Tiesa apstiprināja Komisijas analīzi, saskaņā ar kuru atbalsta pasākuma finansēšanas avoti lēmumā par procedūras sākšanu nav obligāti jānorāda sīkāk. Šā atbalsta pasākuma apraksts ir pietiekams.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39.</NO.P><TXT>Bavārijas federālā zeme un interešu grupa būtībā apgalvo, ka pirmais apelācijas pamats ir nepamatots. Pirmkārt, tās apgalvo, ka Komisija pamatojas uz neprecīzu pārsūdzēto spriedumu satura citēšanu. Otrkārt, tās apgalvo, ka Komisijas lēmumā par procedūras sākšanu vienmēr ir pietiekami jādefinē Komisijas pārbaudes sistēma un skaidri jānorāda visas dažādās finansēšanas metodes, ko Komisija ir apsvērusi. Treškārt, Bavārijas federālā zeme un interešu grupa apstrīd Komisijas apgalvojumu, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa nosprieda, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0015" REF.END="QE0015"/>maksājums par piena kvalitātes pārbaudēm<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/> ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0016" REF.END="QE0016"/>viens vienīgs atbalsta pasākums<QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/>. Visbeidzot, ciktāl Komisija lēmumā par procedūras sākšanu tieši atsaucas uz konkrētu finansēšanas metodi, tā apgalvo, ka Komisijai šī atsauce ir saistoša un ka tā savā vērtējumā nevar <HT TYPE="ITALIC">a posteriori</HT> iekļaut citus finansējuma avotus.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">b)</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Vērtējums</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40.</NO.P><TXT>Sākotnēji norādīšu, ka man nav skaidrs, kāpēc Komisija lēmumā par procedūras sākšanu nav minējusi atbalsta pasākuma budžeta finansējuma metodi (ņemot vērā, ka tā tiešām attiecās uz finansējumu, bet tikai uz vienu no divām metodēm, proti, piena nodevu); visticamākais izskaidrojums ir netīša bezdarbība.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41.</NO.P><TXT>Kā Vispārējā tiesa pamatoti nosprieda pirmā pārsūdzētā sprieduma 60. punktā, Komisija nevar vienkārši apgalvot, ka pietiek ar to, ka lēmumā par procedūras sākšanu <HT TYPE="ITALIC">nav izslēgts finansējums no Bavārijas federālās zemes vispārējā budžeta līdzekļiem</HT>. Patiešām, Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punktā Komisijai ir noteikts pozitīvs pienākums sniegt kopsavilkumu par atbilstošajiem tiesiskajiem un faktiskajiem jautājumiem, kura īstenošanā tā nevar balstīties uz tādu argumentu, ar ko šis pienākums zaudē savu jēgu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42.</NO.P><TXT>No LESD 108. panta 2. punkta izriet, ka Komisijai ir pienākums oficiāli paziņot ieinteresētajām personām, lai tās varētu sniegt savus apsvērumus formālās izmeklēšanas posmā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43.</NO.P><TXT>Kā Vispārējā tiesa jau ir atzinusi savā judikatūrā, formālā izmeklēšanas procedūra ļauj padziļināti pārbaudīt un precizēt jautājumus, kas izvirzīti lēmumā par procedūras sākšanu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0011"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20090304">2009. gada 4. marts</DATE>, <NAME.CASE>Itālija/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑424/05</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2009:49">EU:T:2009:49</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0069">69.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kas minēts pirmā pārsūdzētā sprieduma 47. punktā.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="8"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44.</NO.P><TXT>Lēmuma par procedūras sākšanu mērķis ir noteikt Komisijas izmeklēšanas sistēmu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0012"><P>Skatīt spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20091215">2009. gada 15. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">EDF</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑156/04</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2009:505">EU:T:2009:505</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0108">108.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45.</NO.P><TXT>Tādēļ es vēlos uzsvērt, ka lēmumam par procedūras sākšanu ir jāļauj ieinteresētajām personām lietderīgi un efektīvi paust savu viedokli formālajā pārbaudes procedūrā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46.</NO.P><TXT>Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punkta 1. teikums skaidri paredz, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0017" REF.END="QE0017"/>lēmumā sākt formālu [oficiālu] izmeklēšanas procedūru rezumē attiecīgus faktiskus un tiesiskus jautājumus, tajā ir Komisijas sākotnējais izvērtējums par to, vai ierosinātajam pasākumam ir atbalsta iezīmes, kā arī izklāstīti iemesli, kas liek šaubīties par tā saderību ar kopējo tirgu<QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47.</NO.P><TXT>Manuprāt, atbalsta pasākuma finansēšanas metode nenoliedzami ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0018" REF.END="QE0018"/>attiecīgs faktisks jautājums<QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/>, lai noteiktu, vai pastāv valsts atbalsta pasākums LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48.</NO.P><TXT>Patiešām, kā izriet no judikatūras<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0013"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20131219">2013. gada 19. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Association Vent De Colère</HT>! u.c</NAME.CASE>. (<NO.CASE>C‑262/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:851">EU:C:2013:851</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0015">15.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0019" REF.END="QE0019"/>valsts atbalsta kvalifikācija LESD 107. panta 1. punkta izpratnē paredz četru nosacījumu apvienojumu, proti, [i)] ir jābūt valsts intervencei vai valsts līdzekļu izmantošanai, [ii)] šai intervencei ir jābūt tādai, kas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, [iii)] tai jāpiešķir selektīva veida priekšrocība tās saņēmējam un [iv)] ar to jātiek kropļotai konkurencei vai jāpastāv tās izkropļošanas draudiem<QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49.</NO.P><TXT>Attiecībā uz pirmo nosacījumu, par kuru ir runa šajā lietā, tajā pašā judikatūrā ir noteikts, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0020" REF.END="QE0020"/>lai priekšrocības varētu kvalificēt par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, tām jābūt, pirmkārt, tieši vai netieši piešķirtām no valsts līdzekļiem un otrkārt, attiecināmām uz valsti<QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0014"><P>Turpat, 16. punkts un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50.</NO.P><TXT>Tāpēc atšķirība, ko Komisija cenšas noteikt starp pasākuma finansēšanu un atbalsta maksājumu saņēmējam, ir niecīga.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51.</NO.P><TXT>Turklāt, kā uzsvēra Bavārijas federālā zeme un interešu grupa, pasākuma finansēšanas metodei varētu būt nozīme arī šajā gadījumā saistībā ar selektīvas priekšrocības raksturojumu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, kā arī saistībā ar esoša atbalsta jēdziena izvērtēšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52.</NO.P><TXT><DATE ISO="20031021">2003. gada 21. oktobra</DATE> spriedumā lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">van Calster</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑261/01 un C‑262/01</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2003:571">EU:C:2003:571</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0049">49.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>) Tiesa nolēma, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0021" REF.END="QE0021"/>atbalsta finansēšanas metode var padarīt visu atbalsta shēmu nesaderīgu ar kopējo tirgu. Līdz ar to atbalstu nevar aplūkot atsevišķi no tā finansēšanas metodes sekām. Gluži pretēji, Komisijai, izskatot atbalsta pasākumu, noteikti jāņem vērā arī atbalsta finansēšanas metode, ja šī metode ir pasākuma neatņemama sastāvdaļa<QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0053"><NO.P>53.</NO.P><TXT>Tas tiesa, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0022" REF.END="QE0022"/>Savienības tiesas veiktā pārbaude par lēmuma uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru likumību gadījumā, kad prasītājs apstrīd Komisijas vērtējumu par strīdīgā pasākuma kvalifikāciju par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0023" REF.END="QE0023"/>valsts atbalstu<QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/>, ir ierobežota ar pārbaudi par to, vai Komisija nav pieļāvusi acīmredzamas kļūdas vērtējumā<QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0015"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20161221">2016. gada 21. decembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Hansestadt Lübeck</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑524/14 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:971">EU:C:2016:971</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0078">78.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0054"><NO.P>54.</NO.P><TXT>Tomēr, nosakot attiecīgus faktiskos un tiesiskos jautājumus, kas, kā to paredz Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punkts, ir jāizklāsta Komisijas lēmumā par procedūras sākšanu, ir jābalstās uz objektīviem kritērijiem.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="9"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0055"><NO.P>55.</NO.P><TXT>Tomēr tas tā nebūtu, ja Tiesa atzītu, ka attiecīgos faktiskos un tiesiskos jautājumus nevar atstāt minētus šajā lēmumā, pamatojoties tikai uz to, ka Komisija kā attiecīgā akta autore uzskatīja, ka šie jautājumi ir pašsaprotami.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0056"><NO.P>56.</NO.P><TXT>Līdz ar to, lai gan, kā apgalvo Komisija, var izrādīties, ka finansējums no dalībvalsts vispārējā budžeta ir valsts līdzekļi, tas tomēr neattaisno to, ka Komisija lēmumā par procedūras sākšanu nav iekļāvusi šo elementu, jo šis fakts ir valsts atbalsta pasākuma būtisks elements.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0057"><NO.P>57.</NO.P><TXT>Šāds elements acīmredzami ir uzskatāms par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0024" REF.END="QE0024"/>attiecīgu faktisku un tiesisku jautājumu<QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/> Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punkta izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0058"><NO.P>58.</NO.P><TXT>Šāds risinājums izriet arī no valsts iestāžu saistošo aktu noteikšanas principa (jeb <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0025" REF.END="QE0025"/>precizitātes principa<QUOT.END REF.START="QS0025" CODE="201D" ID="QE0025"/>, vācu valodā <HT TYPE="ITALIC">Bestimmtheitsgrundsatz</HT>, kas ir viena no juridiskās noteiktības principa izpausmēm), kurš paredz, ka tiesību akta saturam ir jābūt zināmā mērā skaidram un precīzam. LES 2. pantu, kurā teikts, ka Eiropas Savienība tostarp ir dibināta, pamatojoties uz tiesiskumu, patiešām var uzskatīt par šā principa oficiālu Līguma pamatu. Kā Tiesa jau vairākkārt ir lēmusi, juridiskās noteiktības princips ir ES tiesību pamatprincips, kas paredz, ka noteikumiem jābūt skaidriem un precīziem, lai indivīdi varētu nepārprotami pārliecināties par savām tiesībām un pienākumiem un attiecīgi rīkoties<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0016"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20050414">2005. gada 14. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE>Beļģija/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑110/03</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2005:223">EU:C:2005:223</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0030">30.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19810709">1981. gada 9. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Gondrand</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Garancini</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>169/80</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1981:171">EU:C:1981:171</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0017">17.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19960213">1996. gada 13. februāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Van Es Douane Agenten</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑143/93</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1996:45">EU:C:1996:45</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0027">27.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0059"><NO.P>59.</NO.P><TXT>Līdz ar to pretēji tam, ko Komisija norāda apelācijas sūdzības 52. punktā lietā C‑167/19 P, šī iestāde nedrīkst aprobežoties ar attiecīgu apstākļu vai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0026" REF.END="QE0026"/>faktisku vai tiesisku jautājumu<QUOT.END REF.START="QS0026" CODE="201D" ID="QE0026"/> noteikšanu, kas, pēc tās domām, nav <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0027" REF.END="QE0027"/>acīmredzami<QUOT.END REF.START="QS0027" CODE="201D" ID="QE0027"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0060"><NO.P>60.</NO.P><TXT>Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punkta pamatā ir faktisku un tiesisku jautājumu atbilstība formālajai izmeklēšanai: svarīgi ir nevis pieņēmumi un subjektīvi pierādījumi par šādiem jautājumiem, bet gan to atbilstība lēmumam. Konkrētajā gadījumā runa ir par finansējumu no valsts līdzekļiem, kas ir viens no LESD 107. panta 1. punkta nosacījumiem. Tāpēc šis finansējums ir jāuzskata par būtisku galīgā lēmuma pieņemšanai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0061"><NO.P>61.</NO.P><TXT>Turklāt es uzskatu, ka Komisija nevar atsaukties uz lēmuma par procedūras sākšanu pagaidu raksturu, lai pamatotu šāda būtiska jautājuma neesamību. Es piekrītu interešu grupai, ka ir nepieciešams, lai ieinteresētā persona varētu iesniegt savus apsvērumus par faktiskajiem un tiesiskajiem jautājumiem, kas ir nepieciešami attiecīgā atbalsta pasākuma vērtējumam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0062"><NO.P>62.</NO.P><TXT>Pretēji Komisijas argumentiem, manuprāt, no iepriekš minētā <DATE ISO="20110721">2011. gada 21. jūlija</DATE> sprieduma lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Alcoa Trasformazioni</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑194/09 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:497">EU:C:2011:497</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0103">103.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>) drīzāk izriet, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0028" REF.END="QE0028"/>Komisija bija pietiekami pamatojusi [lēmumā par procedūras sākšanu], skaidri norādot iemeslus, kuru dēļ tā provizoriski secināja, ka attiecīgais pasākums ir atbalsts un ka tai ir nopietnas šaubas par tā saderību ar kopējo tirgu<QUOT.END REF.START="QS0028" CODE="201D" ID="QE0028"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0063"><NO.P>63.</NO.P><TXT>Turklāt es uzskatu, ka Komisija kļūdās arī, apgalvojot, ka tās nostāju pamato <DATE ISO="20130530">2013. gada 30. maija</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Doux Élevage</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Coopérative agricole UKL‑ARREE</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑677/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:348">EU:C:2013:348</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) un <DATE ISO="20031021">2003. gada 21. oktobra</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">van Calster</HT> u.c</NAME.CASE>. (<NO.CASE>C‑261/01 un C‑262/01</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2003:571">EU:C:2003:571</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="10"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0064"><NO.P>64.</NO.P><TXT>Šie spriedumi nav tieši attiecināmi uz pašreizējo kontekstu. Pirmkārt, kā to norāda <HT TYPE="ITALIC">Freistaat Bayern</HT> un interešu grupa, pirmais attiecas uz būtisku jautājumu, proti, valsts līdzekļu jēdziena piemērošanas jomu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0065"><NO.P>65.</NO.P><TXT>Otrkārt, <DATE ISO="20031021">2003. gada 21. oktobra</DATE> spriedumā lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">van Calster</HT> u.c</NAME.CASE>. (<NO.CASE>C‑261/01 un C‑262/01</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2003:571">EU:C:2003:571</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) nav pamatots secinājums, saskaņā ar kuru atbalsta finansējuma avots lēmumā par procedūras sākšanu būtu jāprecizē tikai izņēmuma gadījumos un īpašos apstākļos. Šis spriedums nav saistīts ar lēmuma par procedūras sākšanu saturu, bet gan ar dalībvalstu paziņošanas pienākuma piemērošanas jomu. Pirmkārt, Komisijas paustā līdzība nav atbilstoša, jo paziņojums par atbalsta pasākumu un lēmums par procedūras sākšanu attiecas uz dažādiem procedūras posmiem, tiem ir atšķirīgas funkcijas un tie atbilst dažādiem juridiskiem kritērijiem. Otrkārt, katrā ziņā šis spriedums aprobežojas tikai ar to, ka dažos gadījumos atbalsta finansēšanas metode ir jānorāda paziņojumā par pasākumu. Lai vai kā, šajā gadījumā runa nav tikai par to, ka lēmumā par procedūras sākšanu trūkst informācijas par finansēšanas metodi, bet gan par to, ka šajā lēmumā pilnībā nav minēta neviena no abām finansēšanas metodēm.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0066"><NO.P>66.</NO.P><TXT>Es uzskatu, ka Komisijas argumenti, kuru pamatā ir tās interpretācija spriedumam <HT TYPE="ITALIC">Copebi</HT>, nav noderīgi tās nolūkam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0067"><NO.P>67.</NO.P><TXT>Pretēji tam, ko apgalvo Komisija, šajā lietā izskatāmie tiesiskie jautājumi minētajā spriedumā acīmredzami nav atrisināti. Minētā sprieduma pamatā esošā situācija faktu ziņā jau atšķiras no izskatāmās situācijas. Spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Copebi</HT> runa bija nevis par lēmuma par procedūras sākšanu saturu, bet par galīgo lēmumu, it īpaši par galīgā lēmuma adresātu loku.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0068"><NO.P>68.</NO.P><TXT>Kā norādīja interešu grupa, spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Copebi</HT> Komisija paziņoja par atbalsta procedūras ieviešanu, ievērojot visas nepieciešamās formalitātes, lai netiktu pārkāptas tiesības piedalīties procedūrā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0017"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190613">2019. gada 13. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Copebi</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑505/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:500">EU:C:2019:500</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0034">34.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0035">35.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Copebi</HT> dažādie konstatējumi liecina, ka tika konstatēts gan finansējuma avots <HT TYPE="ITALIC">Oniflhor</HT> (Valsts augļu, dārzeņu un dārzkopības starpnozaru birojs, Francija), gan attiecīgais pasākums un <HT TYPE="ITALIC">Copebi SCA</HT> kā augļu un dārzeņu ražotājs tika iekļauts to personu lokā, uz kurām, iespējams, attiecās atbalsta atgūšana. <HT TYPE="ITALIC">CEBI</HT> lauksaimniecības komiteja<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0018"><P><HT TYPE="ITALIC">Comité économique bigarreau industrie</HT> <HT TYPE="ITALIC">(Bigarreau</HT> šķirnes ķiršu rūpnieciskās pārstrādes Ekonomikas lietu komiteja; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0029" REF.END="QE0029"/><HT TYPE="ITALIC">CEBI</HT><QUOT.END REF.START="QS0029" CODE="201D" ID="QE0029"/>).</P></NOTE>, kas nav minēta, tikai piešķīra līdzekļus, ko garantēja valsts iestāde, un tādējādi tā galu galā darbojās kā vienkārša maksājumu aģentūra. Tas nav ne finansējuma avots, ne <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0030" REF.END="QE0030"/>attiecīgs jautājums<QUOT.END REF.START="QS0030" CODE="201D" ID="QE0030"/>, lai to kvalificētu kā valsts atbalstu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0069"><NO.P>69.</NO.P><TXT>Es vēlos norādīt, ka manu pieeju pirmajam apelācijas pamatam atbalsta arī daudzi spriedumi, paturot prātā, ka līdz šim tikai Vispārējai tiesai ir bijusi iespēja izskatīt šo jautājumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0070"><NO.P>70.</NO.P><TXT>No iepriekš minētā sprieduma lietā <HT TYPE="ITALIC">Diputación Foral de Álava</HT> u.c./Komisija<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0019"><P><DATE ISO="20020306">2002. gada 6. marta</DATE> spriedums (<REF.DOC.ECR><NO.CASE>T‑127/99, T‑129/99 un T‑148/99</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2002:59">EU:T:2002:59</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0136">136.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>; apelācijas sūdzību Tiesa noraidīja).</P></NOTE> izriet, ka lēmumā par procedūras sākšanu Komisijai ir skaidri jānorāda, kurus attiecīgā pasākuma elementus tā apstrīd.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0071"><NO.P>71.</NO.P><TXT>Vispārējā tiesa jau ir nospriedusi, ka lēmumam par procedūras sākšanu jābūt pietiekami precīzam, lai ieinteresētās personas varētu novērtēt, vai tās vēlas iesniegt apsvērumus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0020"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20050511">2005. gada 11. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Saxonia Edelmetalle</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑111/01 un T‑133/01</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2005:166">EU:T:2005:166</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0050">50.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>) (nav pārsūdzēts). Skat. Hancher, L., Ottervanger, T., un Slot, P.J., <HT TYPE="ITALIC">EU State Aids</HT>, Sweet&amp;Maxwell, 4. izdevums, 2012, 968. lpp.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="11"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0072"><NO.P>72.</NO.P><TXT>Tā arī ir atzinusi, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0031" REF.END="QE0031"/>Komisijai ir pietiekami precīzi jānosaka savas pārbaudes ietvari, lai ieinteresēto personu tiesībām iesniegt apsvērumus nezustu jēga<QUOT.END REF.START="QS0031" CODE="201D" ID="QE0031"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0021"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20090701">2009. gada 1. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">ISD Polska</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑273/06 un T‑297/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2009:233">EU:T:2009:233</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0126">126.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0073"><NO.P>73.</NO.P><TXT>Tāpat tā ir nospriedusi, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0032" REF.END="QE0032"/>Komisijai pietiekamā veidā ir jādefinē savas pārbaudes robežas, lai dalībvalsts, pret kuru ir uzsākts process, varētu paust savu viedokli <HT TYPE="ITALIC">par visiem tiesību un faktiskajiem apstākļiem, kas veido tā galīgā lēmuma pamatojumu, ar kuru Komisija lemj par attiecīgā pasākuma saderību ar kopējo tirgu</HT><QUOT.END REF.START="QS0032" CODE="201D" ID="QE0032"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0022"><P>Mans izcēlums. Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20091130">2009. gada 30. novembris</DATE>, <NAME.CASE>Francija/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑427/04 un T‑17/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2009:474">EU:T:2009:474</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0137">137.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0074"><NO.P>74.</NO.P><TXT><DATE ISO="20060222">2006. gada 22. februāra</DATE> spriedumā lietā <HT TYPE="ITALIC">Le Levant 001</HT> u.c./Komisija (<REF.DOC.ECR><NO.CASE>T‑34/02</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2006:59">EU:T:2006:59</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0077">77.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0083">83.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>) Vispārējā tiesa nolēma, ka Komisija ir pārkāpusi LESD 108. panta 2. punktu un Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punktu, jo tā nav aicinājusi privātos ieguldītājus iesniegt savus apsvērumus. Tā nolēma, ka atbalsta saņēmēja noteikšana katrā ziņā ir viens no <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0033" REF.END="QE0033"/>attiecīgiem faktiskiem un tiesiskiem jautājumiem<QUOT.END REF.START="QS0033" CODE="201D" ID="QE0033"/> 6. panta 1. punkta pirmā teikuma izpratnē. Tādējādi saskaņā ar šo noteikumu tas ir jāietver lēmumā par procedūras sākšanu, ja tas ir iespējams šajā procedūras posmā, jo, pamatojoties uz šo norādi, Komisija varēs pieņemt lēmumu par atgūšanu. Lēmumā par procedūras sākšanu vai arī vēlākā formālās izmeklēšanas procedūras posmā pirms galīgā lēmuma pieņemšanas par atbalsta nesaderību ar kopējo tirgu nenorādot kādas personas strīdīgā atbalsta saņēmējas statusu, nevar uzskatīt, ka šādai ieinteresētajai personai ir pienācīgi darīts zināms, ka tai jāsniedz savi apsvērumi, jo, ņemot vērā faktu, ka tā nav identificēta kā atgūstamā atbalsta saņēmēja, tā var pamatoti uzskatīt, ka šādi apsvērumi nav vajadzīgi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0075"><NO.P>75.</NO.P><TXT>Piemēram, lietā Grieķija/Komisija<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0023"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20100913">2010. gada 13. septembris</DATE>, (<NO.CASE>T‑415/05, T‑416/05 un T‑423/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2010:386">EU:T:2010:386</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0240">240.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>) (spriedums Tiesā netika pārsūdzēts).</P></NOTE> attiecībā uz atbalstu <HT TYPE="ITALIC">Olympic Airways</HT>, kas tika nodots pēctecīgam uzņēmumam, izmantojot lidmašīnu nodošanu apakšnomā par nomas maksu, kas bija zemāka nekā nomas maksa, kura tika maksāta atbilstoši galvenajam nomas līgumam, Komisijas lēmums tika atcelts, pamatojoties uz to, ka lēmumā par formālās izmeklēšanas procedūras sākšanu nebija ietverts iepriekšējs novērtējums par samaksāto nomas maksu, lai noteiktu, vai tā ietvēra kādu atbalsta elementu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0024"><P>Skat. Quigley, C., <HT TYPE="ITALIC">European State Aid Law and Policy</HT>, Bloomsbury, 3. izdevums, 2015, 556. lpp.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0076"><NO.P>76.</NO.P><TXT><DATE ISO="20090701">2009. gada 1. jūlija</DATE> spriedums apvienotajās lietās <HT TYPE="ITALIC">KG Holding</HT> u.c./Komisija (no T‑81/07 līdz <REF.DOC.ECR><NO.CASE>T‑83/07</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2009:237">EU:T:2009:237</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0134">134.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>) tika daļēji atcelts, jo atgūšanas rīkojuma priekšmets lēmumā par procedūras sākšanu netika minēts.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0077"><NO.P>77.</NO.P><TXT>Manu pieeju atbalsta arī Vispārējās tiesas spriedums lietā <HT TYPE="ITALIC">Ferriere Nord</HT>/Komisija<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0025"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20041118">2004. gada 18. novembris</DATE> (<NO.CASE>T‑176/01</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2004:336">EU:T:2004:336</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0088">88.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>) (apelācijas sūdzību Tiesa noraidīja).</P></NOTE>: <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0034" REF.END="QE0034"/>Prasītāja izvirzītais tiesiskās paļāvības princips paredz, ka Komisijai, veicot valsts atbalsta izmeklēšanas procedūru, ir jāņem vērā tiesiskā paļāvība, kas pusēm varēja rasties, pamatojoties uz norādījumiem, kas minēti lēmumā [par procedūras sākšanu], un ka līdz ar to Komisija savu galīgo lēmumu nevar pamatot ar tādu pierādījumu neesamību, kurus ieinteresētās puses, ņemot vērā minētos norādījumus, nevarēja uzskatīt par pienākumu tai sniegt.<QUOT.END REF.START="QS0034" CODE="201D" ID="QE0034"/></TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0078"><NO.P>78.</NO.P><TXT>No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka pirmais pamats ir jānoraida kā nepamatots.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="12"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">B.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Otrais apelācijas pamats, kas pamatots ar to, ka lēmuma par procedūras sākšanu nepareizas interpretācijas dēļ nav norādīti iemesli</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Pieņemamība</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0079"><NO.P>79.</NO.P><TXT>Bavārijas federālā zeme un interešu grupa apgalvo, ka abas otrā apelācijas pamata daļas ir nepieņemamas, jo Komisija apstrīd Vispārējās tiesas faktu vērtējumu un atkārto pirmajā instancē izvirzītos argumentus un pamatus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0080"><NO.P>80.</NO.P><TXT>Uzskatu, ka šie argumenti ir jānoraida tādu iemeslu dēļ, kas ir analoģiski šo secinājumu 28.–31. punktā minētajiem iemesliem.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Pēc būtības</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">a)</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Lietas dalībnieku argumentu īss kopsavilkums</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0081"><NO.P>81.</NO.P><TXT>Apelācijas papildu pamatā, kam formāli ir divas daļas, Komisija apstrīd pirmā pārsūdzētā sprieduma 53.–58. un 62. punktu, kā arī otrā pārsūdzētā sprieduma 47.–53. un 56. punktu.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par otrā pamata pirmo daļu</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0082"><NO.P>82.</NO.P><TXT>Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, selektīvi interpretējot lēmumu par procedūras sākšanu, pamatojoties uz ierobežotu skaitu apsvērumu, lai gan tai ir jāņem vērā visi minētā lēmuma apsvērumi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0026"><P>Rīkojums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20010710">2001. gada 10. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Irish Sugar</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑497/99 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2001:393">EU:C:2001:393</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0083"><NO.P>83.</NO.P><TXT>Komisija, pirmkārt, atgādina, ka lēmumā par procedūras sākšanu (5. apsvērumā) ir minētas <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0035" REF.END="QE0035"/>budžeta izcelsmes summas<QUOT.END REF.START="QS0035" CODE="201D" ID="QE0035"/> un <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0036" REF.END="QE0036"/>summas, kas paredzētas palīdzībai<QUOT.END REF.START="QS0036" CODE="201D" ID="QE0036"/>. Pat ja pēdējais minētais teiciens attiecas uz finansējumu no atsevišķa budžeta līdzekļiem, kas it īpaši tiek nodrošināti no piena nodevas ieņēmumiem, Komisija uzskata, ka šis teiciens acīmredzami attiecas arī uz finansējumu no vispārējā budžeta. No lēmuma par procedūras sākšanu 18. apsvēruma izriet arī, ka finansējums tiek nodrošināts, izmantojot budžeta līdzekļus un piena nodevas ieņēmumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0084"><NO.P>84.</NO.P><TXT>Otrkārt, Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi četras tiesību kļūdas, interpretējot lēmumu par procedūras sākšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0085"><NO.P>85.</NO.P><TXT>Pirmā apgalvotā tiesību kļūda attiecas uz pirmā pārsūdzētā sprieduma 53. punktu un otrā pārsūdzētā sprieduma 48. punktu. Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav pārbaudījusi pirmo Komisijas izvirzīto argumentu un līdz ar to nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu un analizēt visus tās izvirzītos pamatus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0086"><NO.P>86.</NO.P><TXT>Otrā apgalvotā tiesību kļūda attiecas uz pirmā pārsūdzētā sprieduma 54. un 57. punktu un pārsūdzētā otrā sprieduma 49., 52. un 53. punktu. Komisija apgalvo, ka, piemēram, lēmuma par procedūras sākšanu 17. apsvērumā minēto Bādenes‑Virtembergas federālās zemes noteikumu pieminēšana ļauj Bavārijas federālajai zemei secināt, ka lēmumā par procedūras sākšanu bija ietverti arī identiskie Bavārijas noteikumi, uz kuriem tā atsaucās sākotnējā pārbaudes posmā un atbildē uz formālo pārbaudes procedūru.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="13"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0087"><NO.P>87.</NO.P><TXT>Trešā apgalvotā tiesību kļūda attiecas uz pirmā pārsūdzētā sprieduma 55. punktu un pārsūdzētā otrā sprieduma 50. punktu, kur Vispārējā tiesa interpretēja lēmuma par procedūras sākšanu 3.3.1. iedaļu kā tādu, kurā iepriekšējās pārbaudes posms aprobežojas ar vienu finansēšanas metodi (piena nodevu). Komisija atgādina, ka šajā lēmuma par procedūras sākšanu iedaļā bija ietverts tikai provizorisks vērtējums par attiecīgā atbalsta raksturu. Tāpēc šīs analīzes rezultātā nevar tikt ierobežots minētā lēmuma 2. iedaļā izklāstīto attiecīgo faktisko un tiesisko jautājumu apraksts.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0088"><NO.P>88.</NO.P><TXT>Saistībā ar ceturto apgalvoto tiesību kļūdu Komisija atsaucas uz tiem pašiem pamatiem attiecībā uz pirmā pārsūdzētā sprieduma 56. punktu un otrā pārsūdzētā sprieduma 51. punktu, kuros Vispārējā tiesa esot atzinusi, ka lēmuma par procedūras sākšanu 264. apsvērumā ir minēts tikai finansējums no piena nodevas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0089"><NO.P>89.</NO.P><TXT>Bavārijas federālā zeme un interešu grupa būtībā norāda, ka Komisija kļūdaini apgalvo, ka Vispārējā tiesa, izvērtējot lēmumā par procedūras sākšanu izklāstītos faktiskos apstākļus, selektīvi pamatojās uz atsevišķiem šā lēmuma apsvērumiem. Tās arī apstrīd argumentu, saskaņā ar kuru, atsaucoties uz Bādenes‑Virtembergas federālās zemes finanšu noteikumiem, var secināt, ka arī uz Bavārijas federālās zemes noteikumiem attiecas lēmums par procedūras sākšanu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par otrā apelācijas pamata otro daļu</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0090"><NO.P>90.</NO.P><TXT>Komisija apstrīd Vispārējās tiesas apgalvojumu pirmā pārsūdzētā sprieduma 62. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 56. punktā, saskaņā ar kuru administratīvā procesa dokumentācijas saturam nav nozīmes lēmuma par procedūras sākšanu interpretācijā. Gluži pretēji, Komisija apgalvo, ka, lasot sākotnējās pārbaudes laikā sūtītās vēstules, ne Bavārijas federālā zeme, ne Vispārējā tiesa nevarēja apšaubīt, ka formālā izmeklēšanas procedūra ietvēra arī finansēšanas metodi no vispārējiem nodokļu ieņēmumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0091"><NO.P>91.</NO.P><TXT>Turklāt Komisija apgalvo, ka pirmā pārsūdzētā sprieduma 53.–58. un 62. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 47.–53. punktā Vispārējā tiesa ir pārkāpusi judikatūru attiecībā uz pienākumu norādīt pamatojumu un nav atbildējusi uz Komisijas argumentiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0092"><NO.P>92.</NO.P><TXT>Bavārijas federālā zeme un interešu grupa būtībā apgalvo, ka šī otrā apelācijas pamata daļa nav pamatota. Pretēji Komisijas viedoklim Vispārējā tiesa nav atzinusi, ka administratīvās procedūras dokumentācijas saturam nav nozīmes lēmuma par procedūras sākšanu interpretācijā. Interešu grupa piebilst, ka, piemēram, federālo zemju tiesību aktu citēšana nav pietiekama, lai pienācīgi informētu ieinteresētās personas. Interešu grupa arī apgalvo, ka Komisijas veiktais vērtējums lēmumā par procedūras sākšanu attiecas tikai uz pasākumiem, kas veikti saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">MFG</HT>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">b)</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Vērtējums</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0093"><NO.P>93.</NO.P><TXT>Es uzskatu, ka abi šā apelācijas pamata aspekti ir jāizskata kopā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0094"><NO.P>94.</NO.P><TXT>Kā Vispārējā tiesa konstatēja pirmā pārsūdzētā sprieduma 57. punktā, Komisija pati pirmajā instancē apstiprināja, ka piena kvalitātes pārbaužu finansēšana, izmantojot Bavārijas federālās zemes budžeta līdzekļus, nav minēta lēmumā par procedūras sākšanu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="14"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0095"><NO.P>95.</NO.P><TXT>Manuprāt, nav jāatbild uz daudzajiem Komisijas izvirzītajiem argumentiem, ciktāl no mana pirmā apelācijas pamata vērtējuma noteikti izriet, ka faktisko vai tiesisko jautājumu, kas ir būtisks pārbaudes procedūrai Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punkta izpratnē, nevar vienkārši uzskatīt par <HT TYPE="ITALIC">netieši <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0037" REF.END="QE0037"/>rezumētu</HT><QUOT.END REF.START="QS0037" CODE="201D" ID="QE0037"/> Komisijas lēmumā par procedūras sākšanu vai <HT TYPE="ITALIC">secinātu</HT> <HT TYPE="ITALIC">no</HT> tā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0096"><NO.P>96.</NO.P><TXT>No šo secinājumu 41. punkta izriet, ka: i) Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punkts Komisijai paredz pozitīvu pienākumu un tādējādi jau izslēdz jebkādu šādu netiešu kopsavilkumu vai secinājumus; un ii) ja Tiesa pieņemtu šādu netiešu kopsavilkumu vai secinājumus, ieinteresēto personu tiesībām iesniegt savus apsvērumus valsts atbalsta procedūrās zustu jēga.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0097"><NO.P>97.</NO.P><TXT>Manuprāt, faktiskie vai tiesiskie jautājumi, kas attiecas uz pārbaudes procedūru, ir skaidri jāizklāsta lēmumā par procedūras sākšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0098"><NO.P>98.</NO.P><TXT>Patiešām, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0038" REF.END="QE0038"/>[LESD 296. pantā] prasītajam pamatojumam ir jābūt pielāgotam attiecīgā akta būtībai un tam <HT TYPE="ITALIC">skaidri un nepārprotami jāatspoguļo</HT> iestādes – akta autores – argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām noskaidrot pieņemtā akta pamatojumu un kompetentajai tiesai veikt pārbaudi. Prasība norādīt pamatojumu ir izvērtējama, ievērojot attiecīgās lietas apstākļus, it īpaši attiecīgā tiesību akta saturu, izvirzīto pamatu būtību un interesi saņemt izskaidrojumu, kāda ir tiesību akta adresātiem vai citām personām, kuras tas skar tieši un individuāli<QUOT.END REF.START="QS0038" CODE="201D" ID="QE0038"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0027"><P>Mans izcēlums. Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110721">2011. gada 21. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Alcoa Trasformazioni</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑194/09 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:497">EU:C:2011:497</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0096">96.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0099"><NO.P>99.</NO.P><TXT>Pēdējā piezīme ir šāda: ja šajā lietā būtu jāpieņem Komisijas argumenti, kā Tiesa prasības atcelt tiesību aktu ietvaros varētu lemt par iespējamu pamatojuma neizklāstīšanu lēmumā, ja tiktu pieļauts, ka šajā lēmumā atsevišķi būtiski faktiskie vai tiesiskie jautājumi tiek minēti tikai <HT TYPE="ITALIC">netieši</HT>?</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0100"><NO.P>100.</NO.P><TXT>No tā izriet, ka abas otrā apelācijas pamata daļas ir jānoraida kā nepamatotas vai neefektīvas. Līdz ar to arī otrais pamats ir jānoraida.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">C.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Trešais apelācijas pamats saistībā ar tiesību kļūdu LESD 263. panta 2. punkta interpretācijā</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Pieņemamība</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0101"><NO.P>101.</NO.P><TXT>Bavārijas federālā zeme un interešu grupa apstrīd šā apelācijas pamata pieņemamību, jo tas pats par sevi nevar izraisīt pārsūdzēto spriedumu atcelšanu, jo tas ir cieši saistīts ar ceturto apelācijas pamatu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0102"><NO.P>102.</NO.P><TXT>Tomēr, pat ja trešais un ceturtais apelācijas pamats ir cieši saistīti (trešais pamats var tikt apstiprināts tikai tad, ja tiek apstiprināts arī ceturtais pamats), ar to vien nepietiek, lai kādu no tiem atzītu par nepieņemamu. Manuprāt, trešais apelācijas pamats nevar tikt uzskatīts par neefektīvu, jo, lasot Komisijas apelācijas sūdzības, ir skaidrs, ka ceturtais apelācijas pamats nav tikai pakārtots trešajam pamatam – abi apelācijas pamati patiešām ir vienādā līmenī.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0103"><NO.P>103.</NO.P><TXT>Bavārijas federālā zeme un interešu grupa arī apgalvo, ka trešais apelācijas pamats ir nepieņemams, jo Komisija apstrīd Vispārējās tiesas faktu vērtējumu un atkārto Vispārējā tiesā izvirzītos argumentus un pamatus.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="15"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0104"><NO.P>104.</NO.P><TXT>Uzskatu, ka šie argumenti ir jānoraida tādu iemeslu dēļ, kas ir analoģiski šo secinājumu 28.–31. punktā minētajiem iemesliem.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Pamatotība</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">a)</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Lietas dalībnieku argumentu īss kopsavilkums</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0105"><NO.P>105.</NO.P><TXT>Komisija būtībā norāda, ka pirmā pārsūdzētā sprieduma 70. un 71. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 66.–68. punktā Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatot, ka trešo personu līdzdalības tiesības ir būtiskas procesuālas prasības LESD 263. panta otrās daļas izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0106"><NO.P>106.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Freistaat Bayern</HT> un interešu grupa būtībā apgalvo, ka šis apelācijas pamats ir nepamatots. Tās apgalvo, ka būtiskas procesuālas prasības pārkāpums automātiski izraisa apstrīdētā lēmuma atcelšanu. Tās arī apgalvo, ka <DATE ISO="20080508">2008. gada 8. maija</DATE> spriedumam lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Ferriere Nord/</HT>Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑49/05 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:259">EU:C:2008:259</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0039" REF.END="QE0039"/>spriedums <HT TYPE="ITALIC">Ferriere Nord</HT><QUOT.END REF.START="QS0039" CODE="201D" ID="QE0039"/>) šajā lietā nav nozīmes. Attiecībā uz <DATE ISO="20081211">2008. gada 11. decembra</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Freistaat Sachsen</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑334/07 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:709">EU:C:2008:709</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0040" REF.END="QE0040"/>spriedums <HT TYPE="ITALIC">Freistaat Sachsen</HT><QUOT.END REF.START="QS0040" CODE="201D" ID="QE0040"/>) šie lietas dalībnieki apgalvo, ka minētajā spriedumā ir noteikts, ka Komisijas pienākums saskaņā ar LESD 108. panta 2. punktu atļaut ieinteresētajām personām iesniegt savus apsvērumus formālās izmeklēšanas procedūras laikā ir būtiska procesuāla prasība.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">b)</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Vērtējums</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0107"><NO.P>107.</NO.P><TXT>Noteiktā nesenajā Vispārējās tiesas judikatūrā valsts atbalsta kontroles jomā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0028"><P>Vispārīgu pārskatu par neseno valsts atbalsta judikatūru skatīt, piemēram, Staviczky, P., <HT TYPE="ITALIC">What Will the EU Court 's Recent Judgments Anuling Commission's State Aid Decisions Bring to Member States</HT>?, European State Aid Law Quarterly, 3. izdevums, 2019, 293. lpp. Skat. arī, piemēram, tajā pašā žurnāla numurā: Buendia, J.L., Buts, C., un Cyndecka, M., <HT TYPE="ITALIC">Review of EU Case Law on State Aid – 2018</HT>, 313. lpp.</P></NOTE> ir izmantots ļoti formāls redzējums, un tās mērķis ir noteikt visstingrākās prasības Komisijai un tās lēmumiem. Šāda judikatūra pārsniedz Eiropas Kopienu Tiesas judikatūrā noteiktās prasības. Izņemot šīs lietas (ciktāl runa ir par trešo un ceturto apelācijas pamatu), viens no šādiem piemēriem ir lieta, ko es detalizēti aplūkoju šajos secinājumos (spriedums <HT TYPE="ITALIC">Gdynia</HT>), kurā Tiesa noraidīja Vispārējās tiesas pieeju un atcēla tās spriedumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0108"><NO.P>108.</NO.P><TXT>Turklāt es vēlos arī norādīt, ka <DATE ISO="20210603">2021. gada 3. jūnija</DATE> secinājumos lietā C‑57/19 P, <HT TYPE="ITALIC">Tempus Energy</HT> (pašlaik tiek izskatīta), es paskaidroju, ka arī šajā lietā Vispārējās tiesas pieeja ir jānoraida un tās spriedums ir jāatceļ, jo Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdas, konstatējot, ka paziņotais atbalsta pasākums ir radījis nopietnas šaubas par tā saderību ar iekšējo tirgu. Šajā ziņā Vispārējā tiesa ir kļūdījusies, kā galveno šaubu rādītāju ņemot vērā pirmspaziņošanas saziņas ilgumu un apstākļus, kā arī pasākuma sarežģītību un novitāti, un ir kļūdījusies, vainojot Komisiju par to, ka tā nav veikusi pienācīgu izmeklēšanu attiecībā uz dažiem Apvienotās Karalistes jaudas tirgus aspektiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0029"><P>Ir arī citi piemēri, kad Vispārējās tiesas pieeju un spriedumus, ar ko atceļ Komisijas lēmumu, Tiesa noraidīja apelācijas kārtībā. Skat., piemēram, spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20081222">2008. gada 22. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">British Aggregates</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑487/06 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:757">EU:C:2008:757</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110908">2011. gada 8. septembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Nīderlande</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑279/08 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:551">EU:C:2011:551</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20111115">2011. gada 15. novembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija un Spānija/Gibraltāra valdība un Apvienotā Karaliste</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑106/09 P un C‑107/09 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:732">EU:C:2011:732</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20091202">2009. gada 2. decembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Īrija u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑89/08 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:742">EU:C:2009:742</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="16"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0109"><NO.P>109.</NO.P><TXT>Kā es paskaidrošu turpmāk, pārsūdzēto spriedumu galvenā problēma ir tā, ka, ja Tiesa pieņemtu Vispārējās tiesas pieeju, tas acīmredzami mazinātu Tiesas judikatūrā jau sen pastāvošo atšķirību starp attiecīgās dalībvalsts tiesībām valsts atbalsta procedūrās, no vienas puses, un (ierobežotākām) ieinteresēto personu tiesībām, no otras puses.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Attiecīgās dalībvalsts tiesības uz aizstāvību pretnostatījumā ieinteresēto personu tiesībām piedalīties</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0110"><NO.P>110.</NO.P><TXT>Patiešām, no Tiesas judikatūras izriet, ka ieinteresēto personu tiesībām ir vairāk ierobežots apjoms nekā attiecīgās dalībvalsts tiesībām uz aizstāvību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0030"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19980402">1998. gada 2. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Sytraval</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Brink's France</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑367/95 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1998:154">EU:C:1998:154</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, un to pārkāpums nevar būt iemesls galīgā lēmuma atcelšanai, ja vien dalībvalsts nepierāda, ka, nepastāvot šim pārkāpumam, procedūras rezultāts varēja būt atšķirīgs<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0031"><P>Spriedums, 1990. gada 14. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Francija/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑301/87</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1990:67">EU:C:1990:67</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0111"><NO.P>111.</NO.P><TXT>Šajā ziņā no judikatūras izriet, ka, lai gan visas ieinteresētās personas ir aicinātas iesniegt apsvērumus formālās izmeklēšanas procedūras laikā, šī procedūra nerada <HT TYPE="ITALIC">inter partes</HT> debates ar sūdzības iesniedzēju vai pat ar atbalsta saņēmēju. Formālās izmeklēšanas laikā saņemtie apsvērumi tiks iesniegti tikai attiecīgajai dalībvalstij<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0032"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19980402">1998. gada 2. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Sytraval</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Brink's France</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑367/95 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1998:154">EU:C:1998:154</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0059">59.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Skatīt arī spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20040708">2004. gada 8. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Technische Glaswerke Ilmenau</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑198/01</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2004:222">EU:T:2004:222</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0193">193.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0198">198.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0112"><NO.P>112.</NO.P><TXT>Turklāt tikai attiecīgā dalībvalsts var Savienības tiesās veiksmīgi celt prasību par savu tiesību uz aizstāvību pārkāpumu atcelšanas procedūrā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0033"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19860710">1986. gada 10. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE>Beļģija/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>234/84</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1986:302">EU:C:1986:302</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0030">30.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20111115">2011. gada 15. novembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija un Spānija/Gibraltāra valdība un Apvienotā Karaliste</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑106/09 P un C‑107/09 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:732">EU:C:2011:732</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0165">165.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0113"><NO.P>113.</NO.P><TXT>Šajā saistībā es vēlos norādīt, ka – pat attiecībā uz attiecīgo dalībvalsti – Tiesa nevēlas atsaukties uz tiesībām tikt uzklausītam izmeklēšanas sākotnējā posmā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0034"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20050510">2005. gada 10. maijs</DATE>, <NAME.CASE>Itālija/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑400/99</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2005:275">EU:C:2005:275</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0035">35.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0114"><NO.P>114.</NO.P><TXT>Patiešām, Savienības tiesu prakse ir apstiprinājusi, ka valsts atbalsta kontroles jomā trešām personām nav šādu tiesību: tiesības saņemt informāciju par to, ka Komisija veic izmeklēšanu par atbalstu sākotnējā posmā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0035"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20090311">2009. gada 11. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">TF1</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑354/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2009:66">EU:T:2009:66</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, tiesības saņemt informāciju par būtiskajiem faktiem pirms lēmuma par procedūras sākšanu pieņemšanas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0036"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20090311">2009. gada 11. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">TF1</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑354/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2009:66">EU:T:2009:66</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, tiesības iesniegt apsvērumus sākotnējā posmā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0037"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20090311">2009. gada 11. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">TF1</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑354/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2009:66">EU:T:2009:66</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> vai tiesības piekļūt Komisijas lietas materiāliem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0038"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20100629">2010. gada 29. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Technische Glaswerke Ilmenau</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑139/07 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:376">EU:C:2010:376</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Trešām personām arī nav tiesību pārsūdzēt uzklausīšanas amatpersonu par procedūras jautājumiem, nav tiesību tikt uzklausītām (izņemot apsvērumu iesniegšanu par lēmumu par procedūras sākšanu), kā arī nav tiesību piedalīties Komisijas un attiecīgās dalībvalsts sanāksmēs.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0115"><NO.P>115.</NO.P><TXT>Kā Tiesa atgādināja <DATE ISO="20020924">2002. gada 24. septembra</DATE> sprieduma apvienotajās lietās <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Falck</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Acciaierie di Bolzano</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑74/00 P un C‑75/00 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2002:524">EU:C:2002:524</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0041" REF.END="QE0041"/>spriedums lietā <HT TYPE="ITALIC">Falck</HT><QUOT.END REF.START="QS0041" CODE="201D" ID="QE0041"/>) 80.–82. punktā, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0042" REF.END="QE0042"/>[..] piemērojot LESD 108. panta 2. punktu, [..] paziņojuma publicēšana <HT TYPE="ITALIC">Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī</HT> ir piemērots līdzeklis, lai paziņotu visām ieinteresētajām personām par procedūras sākšanu. [..] Šā paziņojuma mērķis ir iegūt no tām visu informāciju, kas ir paredzēta, lai Komisijai viestu skaidrību par tās rīcību nākotnē. [..] Šāda<?PAGE NO="17"?> procedūra arī nodrošina citām dalībvalstīm un attiecīgajām nozarēm iespēju darīt zināmu savu viedokli. [..] Valsts atbalsta kontroles procedūra, ņemot vērā tās vispārējo saturu, tomēr ir procedūra, kuru uzsāk pret dalībvalsti, kas ir atbildīga par atbalsta piešķiršanu, ņemot vērā tās pienākumus saskaņā ar [Savienības] tiesībām. Tādējādi, lai ievērotu tiesības uz aizstāvību, ja attiecīgajai dalībvalstij netika dota iespēja sniegt piezīmes par noteiktu informāciju, Komisija to nevar izmantot savā lēmumā attiecībā uz šo valsti. [..] Valsts atbalsta kontroles procedūrā ieinteresētajām personām, kas nav attiecīgā dalībvalsts, ir tikai šā sprieduma 80. punktā minētā loma, un šajā sakarā tās pašas nevar mēģināt iesaistīties sacīkstes debatēs ar Komisiju tādā pašā veidā, kā tas tiek piedāvāts iepriekš minētajai dalībvalstij<QUOT.END REF.START="QS0042" CODE="201D" ID="QE0042"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0116"><NO.P>116.</NO.P><TXT>Tādēļ šis apelācijas pamats ir jāizvērtē, ņemot vērā šo Tiesas judikatūru.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0117"><NO.P>117.</NO.P><TXT>Kā redzēsim turpmāk, Vispārējās tiesas juridiskajā secinājumā pirmā pārsūdzētā sprieduma 70. un 71. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 66.–68. punktā par to, ka trešo personu līdzdalības tiesības ir būtiskas procesuālas prasības LESD 263. panta otrās daļas izpratnē, nav ņemta vērā iepriekš minētā Tiesas judikatūra un tā ir tiesību kļūda.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0118"><NO.P>118.</NO.P><TXT>Turklāt šāda pieeja ir jānoraida arī tāpēc, ka tā rada tiesisko stāvokli, kas būtībā ir pretrunā attiecīgās dalībvalsts tiesībām uz aizstāvību attiecībā pret Komisiju un kas paradoksālā kārtā labāk aizsargātu ieinteresēto personu tiesības nekā šīs dalībvalsts tiesības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0119"><NO.P>119.</NO.P><TXT>Spriedumā lietā <HT TYPE="ITALIC">Ferriere Nord</HT> Tiesa ir transponējusi judikatūru par tiesībām uz aizstāvību un tiesībām piedalīties administratīvajā procesā. Līdz ar to šo tiesību pārkāpums nevar izraisīt Komisijas galīgā lēmuma atcelšanu, ja vien – ja šāda pārkāpuma nav bijis – procedūras rezultāts būtu bijis citāds.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0120"><NO.P>120.</NO.P><TXT>Pirmā pārsūdzētā sprieduma 70. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 67. punktā Vispārējā tiesa pamatoja savu argumentāciju ar iepriekš minētā sprieduma lietā <HT TYPE="ITALIC">Freistaat Sachsen</HT> 55. punktu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0039"><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0043" REF.END="QE0043"/>[..] no EKL 88. panta 2. punkta, kā arī no Regulas Nr. 659/1999 1. panta h) punkta izriet, ka, tiklīdz Komisija nolemj uzsākt formālo pārbaudes procedūru par atbalsta projektu, tai ir jādod iespēja ieinteresētajām personām, kuru starpā ir arī viens vai vairāki attiecīgie uzņēmumi, iesniegt savas piezīmes. Šai normai ir būtiskas formālas prasības raksturs.<QUOT.END REF.START="QS0043" CODE="201D" ID="QE0043"/></P></QUOT.S></NOTE>. Tomēr tā to darīja, izlaižot šā sprieduma 56. punktu, kurā ir skaidri apstiprināts iepriekš minētais spriedums lietā <HT TYPE="ITALIC">Ferriere Nord</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0040"><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0044" REF.END="QE0044"/>No tā izriet, ka, ja tiesiskais režīms, saskaņā ar kuru dalībvalsts veica paziņošanu par plānoto atbalstu, mainās, pirms Komisija pieņem savu lēmumu, tai, lai pieņemtu lēmumu, ir pienākums atbilstoši jaunajām normām pieprasīt ieinteresētajām personām izteikt viedokli par šī atbalsta saderību ar jaunajām normām. Tas tā nav tikai tad, ja jaunais tiesiskais režīms neietver būtiskus grozījumus salīdzinājumā ar iepriekš spēkā esošo (šajā nozīmē skat. spriedumu lietā <HT TYPE="ITALIC">Ferriere Nord</HT> [..], 68.–71. punkts).<QUOT.END REF.START="QS0044" CODE="201D" ID="QE0044"/></P></QUOT.S></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0121"><NO.P>121.</NO.P><TXT>Es piekrītu Komisijai, ka šķietamā pretruna starp spriedumiem lietās <HT TYPE="ITALIC">Ferriere Nord</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Freistaat Sachsen</HT> izzūd, tiklīdz mēs saprotam, ka tikai <HT TYPE="ITALIC">pienākums sākt formālu pārbaudes procedūru</HT> ir būtiska procedūras prasība. Citiem vārdiem sakot, Komisija nevar pieņemt lēmumu, ar ko izbeidz formālo izmeklēšanas procedūru saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 7. pantu, ja tā iepriekš nav sākusi formālo izmeklēšanas procedūru, pieņemot lēmumu saskaņā ar minētās regulas 4. panta 4. punktu un 6. panta 1. punktu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0122"><NO.P>122.</NO.P><TXT>Lēmuma par procedūras sākšanu pilnīga nepieņemšana ir būtiskas procedūras prasības pārkāpums.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="18"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0123"><NO.P>123.</NO.P><TXT>Patiešām, šeit var vilkt paralēles ar to, ka parasti būtiskās procesuālās prasības izsaka institucionālo pamatnoteikumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0041"><P>Lenaerts, K., Maselis, I., un Gutman, K., <HT TYPE="ITALIC">EU Processary Law</HT>, OUP, 2014, 371. lpp.</P></NOTE>. Tas ir saskaņā ar iepriekš minēto Tiesas judikatūras prasību, ka Komisijai ir jāsāk formāla izmeklēšanas procedūra un jāpieņem lēmums par procedūras sākšanu, kas pamatoti ir būtiska procedūras prasība.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0124"><NO.P>124.</NO.P><TXT>Turpretī tas, ka procedūras sākšanas procedūrā nav attiecīgā faktiskā vai tiesiskā jautājuma, piemēram, lēmumā par procedūras sākšanu nav skaidri norādīts viens no atbalsta pasākuma finansēšanas avotiem, neatspoguļo institucionālo pamatnoteikumu un drīzāk ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0045" REF.END="QE0045"/>mazāks<QUOT.END REF.START="QS0045" CODE="201D" ID="QE0045"/> pārkāpums, proti, trešo personu tiesību piedalīties administratīvajā procedūrā pārkāpums, jo šāda neesamība liegtu tām iesniegt savus apsvērumus par šo elementu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0125"><NO.P>125.</NO.P><TXT>Šis pārkāpums nevar būt pamats galīgā lēmuma automātiskai atcelšanai. Šo lēmumu var anulēt tikai tad, ja ieinteresētās personas var konstatēt, ka informācija, ko tās būtu sniegušas par šo elementu, var mainīt lēmuma par formālās izmeklēšanas procedūras izbeigšanu saturu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0126"><NO.P>126.</NO.P><TXT>Šajā sakarā ir jānorāda, ka pirmā pārsūdzētā sprieduma 70. punktā un pārsūdzētā otrā sprieduma 67. punktā minētajā <DATE ISO="20160908">2016. gada 8. septembra</DATE> spriedumā lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Goldfish</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑54/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2016:455">EU:T:2016:455</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) nav apstiprināta Vispārējās tiesas interpretācija. Šajā spriedumā ir atbalstīta mana iepriekš minētā sprieduma lietā <HT TYPE="ITALIC">Freistaat Sachsen</HT> interpretācija. Spriedumā lietā <HT TYPE="ITALIC">Goldfish</HT> u.c./Komisija 47. punktā Vispārējā tiesa atzina, ka nevarētu tikt atzīti <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0046" REF.END="QE0046"/>pierādījumi, kas iegūti, <HT TYPE="ITALIC">pilnīgi</HT> neievērojot pierādījumu savākšanas procedūru, kuras mērķis ir aizsargāt attiecīgo personu pamattiesības<QUOT.END REF.START="QS0046" CODE="201D" ID="QE0046"/> (mans izcēlums).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0127"><NO.P>127.</NO.P><TXT>Atšķirību starp būtisku procesuālu prasību un subjektīvām tiesībām (kā, piemēram, <HT TYPE="ITALIC">in casu</HT>, ieinteresēto personu tiesības piedalīties administratīvajā procedūrā valsts atbalsta kontroles jomā) ir trāpīgi apkopojis ģenerāladvokāts N. Fennelijs [<HT TYPE="ITALIC">N. Fennelly</HT>] lietā Komisija/<HT TYPE="ITALIC">ICI</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0042"><P>Atzinums lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/<HT TYPE="ITALIC">ICI</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑286/95 P un C‑287/95 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1999:578">EU:C:1999:578</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0022">22.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>: <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0047" REF.END="QE0047"/>Lai gan Tiesa ir centusies izvairīties no abstraktām jēdziena <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0048" REF.END="QE0048"/>būtiska procesuāla prasība<QUOT.END REF.START="QS0048" CODE="201D" ID="QE0048"/> definīcijām, judikatūrā, manuprāt, šis jēdziens attiecas tikai uz procesuālām prasībām, kas pēc būtības ir saistītas ar pieņēmējas iestādes nodoma izveidošanu un izteikšanu, un ka, kā tas izriet no [LESD 263. panta], ikviens šādas prasības pārkāpums noteikti pamato pasākuma atcelšanu kopumā. Tā kā pārkāpums attiecas uz pasākumu kopumā, pusei, kas uz to atsaucas, nav vajadzības vai vairumā gadījumu nav iespējams uzrādīt īpašu negatīvu ietekmi uz tās subjektīvajām tiesībām vai interesēm; pārkāpums ir tik būtiska noteikuma neievērošana, kas ietekmē pasākuma pieņemšanu vai veidu, ka to nevar uzskatīt par iestādes derīgu un autentisku dokumentu.<QUOT.END REF.START="QS0047" CODE="201D" ID="QE0047"/></TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0128"><NO.P>128.</NO.P><TXT>Lai uzsvērtu, kāpēc ieinteresēto personu tiesību pārkāpums piedalīties valsts atbalsta procedūrā nav būtiska procesuāla prasība, ir lietderīgi minēt piemērus tam, ko Savienības tiesas uzskata par būtisku procesuālu prasību: apspriešanos ar dalībvalstīm, kas paredzēta pirms galīgā antidempinga maksājuma ieviešanas vai konkurences tiesību aktos<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0043"><P>To jau ir izskatījusi Vispārējā tiesa; skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140522">2014. gada 22. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Guangdong Kito Ceramics</HT> u.c./Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑633/11</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2014:271">EU:T:2014:271</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0086">86.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra, tostarp judikatūra konkurences tiesību jomā); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20100913">2010. gada 13. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Whirlpool Europe</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑314/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2010:390">EU:T:2010:390</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0091">91.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0096">96.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra, tostarp konkurences tiesību jomā); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140911">2014. gada 11. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Gold East Paper</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Gold Huasheng Paper</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑443/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2014:774">EU:T:2014:774</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0095">95.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0101">101.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); 2011. gada 17. februāris, <HT TYPE="ITALIC">Zhejiang Xhinsijs Foods</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Hubinshiji Foods</HT>/Padome (<REF.DOC.ECR><NO.CASE>T‑122/09</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2011:46">EU:T:2011:46</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0100">100.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0112">112.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150430">2015. gada 30. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">VTZ</HT> u.c./Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑432/12</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2015:248">EU:T:2015:248</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0176">176.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0185">185.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0212">212.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0217">217.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Pilnīga šādas apspriešanās neesamība automātiski izraisa antidempinga noteikumu atcelšanu. Būtiska kļūda vai apspriešanās aizkavēšana ir atcelšanas iemesls tikai tad, ja tas varētu ietekmēt apspriešanās rezultātu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="19"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0129"><NO.P>129.</NO.P><TXT>Rezultātā mēs varam izdarīt paralēlu secinājumu lēmumam par procedūras sākšanu: tā pilnīga neesamība automātiski izraisa galīgā lēmuma atcelšanu, turpretim būtiska nepilnība lēmumā par procedūras sākšanu nerada šādu rezultātu, ja vien var tikt pierādīts, ka tā ietekmē valsts atbalsta izmeklēšanas rezultātu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Spriedumā lietā Gdynia jau ir noraidīti Vispārējās tiesas mēģinājumi pārvērst ieinteresēto personu tiesību pārkāpumu par būtisku procesuālu prasību</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0130"><NO.P>130.</NO.P><TXT>Tiesa spriedumā lietā <HT TYPE="ITALIC">Gdynia</HT>, īpaši 78.–82. punktā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0044"><P>Skat. arī manus secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Gmina Miasto Gdynia</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Port Lotniczy Gdynia Kosakowo</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑56/18 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:569">EU:C:2019:569</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, kategoriski noraidīja Vispārējās tiesas pieeju un apstiprināja, ka trešo personu tiesības piedalīties administratīvajā procedūrā saskaņā ar LESD 108. panta 2. punktu nav procesuālās pamatprasības LESD 263. panta izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0131"><NO.P>131.</NO.P><TXT>Minētajā apelācijas sūdzībā Komisija būtībā norādīja, ka Vispārējā tiesa ir nepareizi piemērojusi LESD 108. panta 2. punktā paredzētās tiesības ieinteresētajām personām iesniegt apsvērumus pretēji iepriekš minētajam spriedumam lietā <HT TYPE="ITALIC">Ferriere Nord</HT>, jo Vispārējā tiesa šīs tiesības ir kļūdaini kvalificējusi kā būtisku procesuālu prasību, kuras neievērošanas rezultātā apstrīdētais lēmums automātiski tiek atcelts.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0132"><NO.P>132.</NO.P><TXT>Jāatzīmē, ka <HT TYPE="ITALIC">Gdynia</HT> un <HT TYPE="ITALIC">PLGK</HT>, kā arī Polijas Republika būtībā apgalvoja, ka Komisija līdz minimumam samazina nozīmi, kāda ir ieinteresēto personu tiesībām iesniegt apsvērumus. Tās apgalvo, ka Komisijas arguments, kas pamatojas uz judikatūru, saskaņā ar kuru ieinteresēto personu loma formālā izmeklēšanas procedūrā ir tikai informācijas avots Komisijai, ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0049" REF.END="QE0049"/>pretrunā pašreizējiem ES tiesību aktiem, jo Komisijas minētie spriedumi šajā sakarā ir pieņemti pirms Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0050" REF.END="QE0050"/>Harta<QUOT.END REF.START="QS0050" CODE="201D" ID="QE0050"/>) stāšanās spēkā<QUOT.END REF.START="QS0049" CODE="201D" ID="QE0049"/>. Attiecīgie lietas dalībnieki apgalvoja, ka ieinteresēto personu tiesības uz iespēju iesniegt apsvērumus tādā situācijā, kura tiek aplūkota minētajā lietā, tagad ir jāvērtē, ņemot vērā Hartā aizsargātās pamattiesības un it īpaši Hartas 41. pantā paredzētās tiesības uz labu pārvaldību, kas ir viena no tās sastāvdaļām. Tādēļ turpmāk esot jāņem vērā ieinteresēto personu tiesības tikt uzklausītām pirms Komisijas lēmuma pieņemšanas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0133"><NO.P>133.</NO.P><TXT>Iepriekš minētie argumenti lietā <HT TYPE="ITALIC">Gdynia</HT> un <HT TYPE="ITALIC">PLGK</HT>, kā arī Polijas Republikas argumenti liecina, ka trešo personu tiesības piedalīties administratīvajā procedūrā saskaņā ar LESD 108. panta 2. punktu ir procesuālās pamatprasības un būtībā tieši to Vispārējā tiesa lūdza savā <DATE ISO="20171117">2017. gada 17. novembra</DATE> spriedumā lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Gmina Miasto Gdynia</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Port Lotniczy Gdynia Kosakowo</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑263/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2017:820">EU:T:2017:820</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) un vēlas panākt pārsūdzētajos spriedumos.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0134"><NO.P>134.</NO.P><TXT>Tomēr es uzskatu, ka šī diskusija izskatāmajā lietā ir nesaprotama, jo spriedumā lietā <HT TYPE="ITALIC">Gdynia</HT> ir skaidri noraidīta šāda pieeja.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0135"><NO.P>135.</NO.P><TXT>Pirmkārt, sprieduma lietā <HT TYPE="ITALIC">Gdynia</HT> 70. punktā Tiesa atgādināja, ka saskaņā ar judikatūru <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0051" REF.END="QE0051"/>potenciālie valsts atbalsta saņēmēji uzņēmumi tiek uzskatīti par ieinteresētajām personām un ka Komisijai LESD 108. panta 2. punktā paredzētajā pārbaudes stadijā ir jāaicina tās iesniegt savus apsvērumus<QUOT.END REF.START="QS0051" CODE="201D" ID="QE0051"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0136"><NO.P>136.</NO.P><TXT>Turpinājumā minētā sprieduma 71. punktā Tiesa uzsvēra, ka, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0052" REF.END="QE0052"/>lai gan šīs ieinteresētās personas nevar atsaukties uz tiesībām uz aizstāvību, tām tomēr ir tiesības tikt atbilstošā apmērā iesaistītām Komisijas īstenotajā administratīvajā procedūrā, ņemot vērā lietas apstākļus<QUOT.END REF.START="QS0052" CODE="201D" ID="QE0052"/>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="20"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0137"><NO.P>137.</NO.P><TXT>Manu pieeju šajos secinājumos apstiprina arī tas, ka Tiesa balstījās uz turpmāk minētajiem punktiem (t.i., sprieduma lietā <HT TYPE="ITALIC">Gdynia</HT> 72.–75. punkts) par spriedumu lietā <HT TYPE="ITALIC">Falck</HT> (80.–83. punkts)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0045"><P>Es citēju sprieduma lietā <HT TYPE="ITALIC">Falck</HT> attiecīgos punktus šo secinājumu 115. punktā.</P></NOTE>, lai skaidri uzsvērtu atšķirību starp attiecīgās dalībvalsts tiesībām (uz aizstāvību) <HT TYPE="ITALIC">(tieši)</HT> <HT TYPE="ITALIC">piedalīties</HT> administratīvajā procesā un trešo personu tiesībām <HT TYPE="ITALIC">(netieši) iesaistīties</HT> administratīvajā procesā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0138"><NO.P>138.</NO.P><TXT>Sprieduma lietā <HT TYPE="ITALIC">Gdynia</HT> 72. punktā Tiesa būtībā atgādina, ka ieinteresētajām personām ir (tikai) tādas tiesības, lai tās varētu pienācīgi informēt Komisiju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0139"><NO.P>139.</NO.P><TXT>Tā 73. punktā Tiesa uzsver, ka valsts atbalsta pārbaudes procedūra, ņemot vērā tās vispārējo struktūru, ir procedūra, kas sākta attiecībā uz konkrēto dalībvalsti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0140"><NO.P>140.</NO.P><TXT>Lai gan, kā Tiesa norāda – vēlreiz atsaucoties uz spriedumu lietā <HT TYPE="ITALIC">Falck</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0046"><P>Es citēju sprieduma lietā <HT TYPE="ITALIC">Falck</HT> attiecīgos punktus šo secinājumu 115. punktā.</P></NOTE> – sprieduma lietā <HT TYPE="ITALIC">Gdynia</HT> 74. punktā, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0053" REF.END="QE0053"/>ieinteresētajām personām, izņemot attiecīgo dalībvalsti, ir tikai [minētā sprieduma] 72. punktā atgādinātā loma un šajā ziņā tās <HT TYPE="ITALIC">pašas nevar iesaistīties tādās debatēs, kas balstītas uz sacīkstes principu, ar Komisiju, kādās var piedalīties minētā dalībvalsts</HT><QUOT.END REF.START="QS0053" CODE="201D" ID="QE0053"/> (mans izcēlums).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0141"><NO.P>141.</NO.P><TXT>Sprieduma lietā <HT TYPE="ITALIC">Gdynia</HT> 75. punktā Tiesa piebilst, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0054" REF.END="QE0054"/>nevienā tiesību normā par valsts atbalsta kontroles procedūru starp ieinteresētajām personām nav paredzēta īpaša loma šāda atbalsta saņēmējam<QUOT.END REF.START="QS0054" CODE="201D" ID="QE0054"/>, it īpaši tāpēc, ka šī procedūra nav pret atbalsta saņēmēju sākta procedūra, uz kuru tas varētu atsaukties un kura ir tikpat plaša kā tiesības uz aizstāvību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0142"><NO.P>142.</NO.P><TXT>Apstākļos, kas mudināja pieņemt spriedumu lietā <HT TYPE="ITALIC">Gdynia</HT>, ieinteresētās personas netika aicinātas iesniegt apsvērumus par Komisijas 2014. gada pamatnostādņu piemērojamību un iespējamo ietekmi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0047"><P>Komisijas paziņojums <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0055" REF.END="QE0055"/>Pamatnostādnes par valsts atbalstu lidostām un aviosabiedrībām<QUOT.END REF.START="QS0055" CODE="201D" ID="QE0055"/> (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="099" PAGE.FIRST="3" DATE.PUB="2014">OV 2014, C 99, 3. lpp.</REF.DOC.OJ>, turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0056" REF.END="QE0056"/>2014. gada pamatnostādnes<QUOT.END REF.START="QS0056" CODE="201D" ID="QE0056"/>).</P></NOTE> pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, lai gan šīs pamatnostādnes tika publicētas pēc lēmuma par procedūras sākšanu pieņemšanas un tādējādi pēc sākotnējās izmeklēšanas procedūras pabeigšanas. Līdz ar to radās jautājums, vai Vispārējā tiesa lietā <HT TYPE="ITALIC">Gdynia</HT> varēja nolemt, ka ieinteresēto personu tiesības šajā lietā iesniegt apsvērumus par jauno tiesisko regulējumu (it īpaši par 2014. gada pamatnostādnēm) pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas ir uzskatāmas par būtisku procesuālu prasību LESD 263. panta izpratnē, kuras pārkāpuma rezultātā minētais lēmums tiek atcelts, nenosakot, ka administratīvā procedūra būtu varējusi novest pie citāda rezultāta.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0143"><NO.P>143.</NO.P><TXT>Tiesa atbild, ka atbilde ir noraidoša.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0144"><NO.P>144.</NO.P><TXT>Tiesa nospriež, ka ieinteresēto personu uzaicinājums iesniegt apsvērumus par apstākļiem, kas nebija minēti lēmumā par procedūras sākšanu, piemēram, jaunu novērtēšanas noteikumu pieņemšana pēc lēmuma par procedūras sākšanu publicēšanas saskaņā ar LESD 108. panta 2. punktu, nav uzskatāma par būtisku procesuālu prasību, bet gan par <HT TYPE="ITALIC">procedūras pārkāpumu</HT>, kas tādējādi automātiski neizraisīja galīgā lēmuma atcelšanu (minētā sprieduma 78.–82. punkts).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0145"><NO.P>145.</NO.P><TXT>Konkrētāk, Tiesa 78. punktā paskaidro, ka ir jāpārbauda, vai Vispārējai tiesai bija tiesības konstatēt, ka ieinteresēto personu tiesības šajā lietā iesniegt apsvērumus par jauno tiesisko regulējumu pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas <HT TYPE="ITALIC">ir būtiska procesuāla prasība</HT> LESD 263. panta izpratnē.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="21"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0146"><NO.P>146.</NO.P><TXT>Turpmākajā punktā (sprieduma lietā <HT TYPE="ITALIC">Gdynia</HT> 79. punkts) Tiesa atsaucas uz spriedumu lietā <HT TYPE="ITALIC">Ferriere Nord</HT> un norāda, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0057" REF.END="QE0057"/>Komisija, nepārkāpjot ieinteresēto personu procesuālās tiesības, nevar pamatot savu lēmumu ar jauniem principiem, kas ieviesti ar jaunu tiesisko režīmu, neuzaicinot pēdējās minētās iesniegt savus apsvērumus šajā ziņā<QUOT.END REF.START="QS0057" CODE="201D" ID="QE0057"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0147"><NO.P>147.</NO.P><TXT>Tomēr tāds <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0058" REF.END="QE0058"/><HT TYPE="ITALIC">procedūras pārkāpums</HT> var izraisīt lēmuma pilnīgu vai daļēju atcelšanu tikai tad, ja tiek konstatēts, ka šāda pārkāpuma neesamības gadījumā apstrīdētajam lēmumam varētu būt atšķirīgs saturs<QUOT.END REF.START="QS0058" CODE="201D" ID="QE0058"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0048"><P>Mans izcēlums; sprieduma lietā <HT TYPE="ITALIC">Gdynia</HT> 80. punkts.</P></NOTE>. Šajā ziņā Tiesa atsaucas uz <DATE ISO="19860423">1986. gada 23. aprīļa</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bernardi</HT>/Parlaments</NAME.CASE> (<NO.CASE>150/84</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1986:167">EU:C:1986:167</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0148"><NO.P>148.</NO.P><TXT>Konkrētāk, 81. punktā Komisija norāda, ka, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0059" REF.END="QE0059"/>runājot par ieinteresēto personu procesuālajām tiesībām, ja pēc tam, kad Komisija ieinteresētajām personām ir devusi iespēju iesniegt savus apsvērumus, un pirms Komisija ir pieņēmusi lēmumu attiecībā uz atbalsta projektu, notiek izmaiņas tiesiskajā režīmā un ja Komisija pamato šo lēmumu ar jauno tiesisko režīmu, neuzaicinot šīs personas iesniegt savus apsvērumus par to, tikai tas, ka pastāv atšķirības starp tiesisko režīmu, par kuru minētajiem lietas dalībniekiem tika dota iespēja iesniegt savus apsvērumus, un režīmu, uz kuru tika balstīts šis lēmums, pats par sevi nevar izraisīt šī lēmuma atcelšanu. Pat ja attiecīgie tiesiskie režīmi būtu mainījušies, rodas jautājums, vai, ņemot vērā šo režīmu tiesību normas, kurām ir nozīme šajā lietā, minētās izmaiņas varēja mainīt apstrīdētā lēmuma saturu<QUOT.END REF.START="QS0059" CODE="201D" ID="QE0059"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0149"><NO.P>149.</NO.P><TXT>Līdz ar to sprieduma lietā <HT TYPE="ITALIC">Gdynia</HT> 82. punktā Tiesa ir nospriedusi, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0060" REF.END="QE0060"/>Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 81. punktā nospriežot, ka ieinteresēto personu tiesībām iesniegt apsvērumus tādos apstākļos, kādi ir šajā lietā, piemīt būtiska procedūras noteikuma raksturs LESD 263. panta izpratnē, kura pārkāpums izraisa apstrīdētā lēmuma atcelšanu, un nav jāpierāda, ka šo tiesību pārkāpums būtu varējis ietekmēt šī lēmuma saturu<QUOT.END REF.START="QS0060" CODE="201D" ID="QE0060"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0150"><NO.P>150.</NO.P><TXT>Tad minētā sprieduma 86. punktā Tiesa spriež, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0061" REF.END="QE0061"/>Vispārējā tiesa, nepārkāpjot [..] sprieduma [lietā <HT TYPE="ITALIC">Gdynia</HT>] 70.–75. punktā, kā arī 79. un 81. punktā izklāstīto judikatūru par ieinteresēto personu procesuālajām tiesībām, nevarēja ne konstatēt, ka nav jāpārbauda, kāda ietekme uz apstrīdēto lēmumu ir tam, ka pirms šī lēmuma pieņemšanas ieinteresētās personas nav aicinātas paust savu viedokli par 2014. gada pamatnostādnēm, ne arī konstatēt šādu ietekmi, neizvērtējot Komisijas argumentāciju, kas vērsta uz to, lai pierādītu minēto lēmumu pamatojoša autonoma un neatkarīga juridiskā pamata esamību<QUOT.END REF.START="QS0061" CODE="201D" ID="QE0061"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0151"><NO.P>151.</NO.P><TXT>Turklāt ir jāatgādina, ka iepriekš minētā sprieduma lietā <HT TYPE="ITALIC">Gdynia</HT> 87. un 88. punktā Tiesa atsaucas tikai uz iepriekš minēto spriedumu lietā <HT TYPE="ITALIC">Freistaat Sachsen</HT> (55. punkts) kā uz atbildi uz atbildētāju argumentiem un atkārto savu agrāko paziņojumu, ka ieinteresēto pušu tiesības iesniegt apsvērumus tādos apstākļos, kādi ir šajā lietā, nav būtiska procesuāla prasība.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0152"><NO.P>152.</NO.P><TXT>Šajā ziņā Tiesa pamato savu argumentāciju nevis ar lēmuma par procedūras sākšanu saturu, bet gan ar Komisijas pienākumu, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0062" REF.END="QE0062"/>tiklīdz [tā] nolemj uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru par atbalsta projektu, [dot iespēju] ieinteresētajām personām, kuru starpā ir [..] attiecīgie uzņēmumi, iesniegt savus apsvērumus<QUOT.END REF.START="QS0062" CODE="201D" ID="QE0062"/> (sprieduma lietā <HT TYPE="ITALIC">Gdynia</HT> 87. punkts).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0153"><NO.P>153.</NO.P><TXT>Kā Tiesa norāda 88. punktā, pirmkārt, spriedums lietā <HT TYPE="ITALIC">Freistaat Sachsen</HT> <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0063" REF.END="QE0063"/>attiecas uz Komisijas pienākumiem formālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanas dienā. No otras puses, tajā ir izvirzīts jautājums par jaunu noteikumu piemērošanu, kas ir pieņemti pēc atbalsta projekta<?PAGE NO="22"?> paziņošanas. Tādējādi tajā ir aplūkoti jautājumi, kas atšķiras no šajā apelācijas sūdzībā izvirzītajiem jautājumiem, jo tiesības iesniegt apsvērumus, uz kuriem pamatojas Gdiņas pašvaldība un sabiedrība <HT TYPE="ITALIC">PLGK</HT>, attiecas uz tiesiskā režīma maiņu, kas notika pēc tam, kad minētie lietas dalībnieki tika aicināti iesniegt savus apsvērumus, un pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas<QUOT.END REF.START="QS0063" CODE="201D" ID="QE0063"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0154"><NO.P>154.</NO.P><TXT>No tā izriet, ka LESD 108. panta 2. punkta būtiskā procesuālā prasība attiecībā uz ieinteresētajām personām ir ietverta tikai uzaicinājumā, kas adresēts ieinteresētajām personām, lai tās varētu iesniegt savus apsvērumus tūlīt pēc lēmuma par procedūras sākšanu pieņemšanas.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">3)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Arguments par sprieduma lietā Freistaat Sachsen pabeigtību</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0155"><NO.P>155.</NO.P><TXT>Kā tas ir ierasts ģenerāladvokāta secinājumos, es – pilnīguma labad – izskatīšu, vai manam secinājumam būtu jābūt citādam, ja argumenta (<HT TYPE="ITALIC">quod non</HT>) dēļ tiktu uzskatīts, ka Vispārējā tiesa (pirmā pārsūdzētā sprieduma 70. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 67. punktā) ir pareizi atsaukusies uz iepriekš minēto spriedumu lietā <HT TYPE="ITALIC">Freistaat Sachsen</HT> (55. punkts), norādot, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0064" REF.END="QE0064"/>Komisijas pienākumam [procedūras sākšanas] posmā dot iespēju ieinteresētajām personām sniegt savus apsvērumu ir būtiska procesuāla noteikuma raksturs, kura pārkāpšana izraisa tādas sekas kā prettiesiska akta atcelšana neatkarīgi no tā, vai šis pārkāpums ir radījis kaitējumu tam, kas uz to atsaucas, un vai administratīvajam procesam varēja būt cits rezultāts<QUOT.END REF.START="QS0064" CODE="201D" ID="QE0064"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0156"><NO.P>156.</NO.P><TXT>Mans secinājums pat ir spēkā šādā scenārijā: faktiski šī Vispārējās tiesas konstatējuma sekas ir tādas, ka ar spriedumu lietā <HT TYPE="ITALIC">Gdynia</HT> tiktu atcelts (vai pat labots) spriedums lietā <HT TYPE="ITALIC">Freistaat Sachsen</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0157"><NO.P>157.</NO.P><TXT>Tā vietā, lai pārbaudītu, vai tādā gadījumā šāda būtiska procesuāla prasība tika pārkāpta (iepriekš minētajā spriedumā lietā <HT TYPE="ITALIC">Gdynia</HT>, 78. punkts), kā to redzējām iepriekš manā analīzē, Tiesa pamatojas uz iepriekš minēto spriedumu lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bernardi</HT>/Parlaments</NAME.CASE> (<NO.CASE>150/84</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1986:167">EU:C:1986:167</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0028">28.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), lai novērtētu, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0065" REF.END="QE0065"/>vai Vispārējā tiesa [..] varēja pamatoti konstatēt, ka ieinteresēto personu tiesības šajā gadījumā iesniegt apsvērumus par šo jauno tiesisko režīmu un it īpaši par 2014. gada pamatnostādnēm pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas ir būtisks procedūras noteikums LESD 263. panta izpratnē, kura pārkāpums izraisa šī lēmuma atcelšanu, un nav jāpierāda, ka administratīvajai procedūrai varētu būt bijis atšķirīgs iznākums<QUOT.END REF.START="QS0065" CODE="201D" ID="QE0065"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0158"><NO.P>158.</NO.P><TXT>No tā izriet, ka pirmā pārsūdzētā sprieduma 70. un 71. punktā, kā arī otrā pārsūdzētā sprieduma 66.–68. punktā Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nolemjot, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0066" REF.END="QE0066"/>Komisijas pienākums [procedūras sākšanas] lēmuma pieņemšanas stadijā nodrošināt ieinteresētajām personām iespēju iesniegt savus apsvērumus atbilst būtiskai procesuālai prasībai<QUOT.END REF.START="QS0066" CODE="201D" ID="QE0066"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0159"><NO.P>159.</NO.P><TXT>Tas ir tādēļ, ka ieinteresēto personu tiesību piedalīties administratīvajā procedūrā neievērošana, piemēram, iespējas nesniegšana iesniegt to apsvērumus, nav būtiskas procesuālas prasības pārkāpums, kas automātiski izraisītu apstrīdētā lēmuma atcelšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0160"><NO.P>160.</NO.P><TXT>Es piekrītu Komisijai, ka, pat ja šis gadījums neattiecas uz ieinteresēto personu apsvērumiem <HT TYPE="ITALIC">par Komisijas tiesību normām</HT> par valsts atbalsta saderību (piemēram, Komisijas pamatnostādnes valsts atbalsta izmeklēšanai, kā tas bija spriedumā lietā <HT TYPE="ITALIC">Gdynia</HT>), bet gan uz to apsvērumiem <HT TYPE="ITALIC">par faktu elementu</HT> (t.i., otro attiecīgā atbalsta režīma finansēšanas metodi – Bavārijas federālās zemes budžeta līdzekļiem), šī atšķirība attiecībā uz trūkstošo apsvērumu <HT TYPE="ITALIC">priekšmetu</HT> nav šķērslis sprieduma lietā <HT TYPE="ITALIC">Gdynia</HT> piemērošanai.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="23"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0161"><NO.P>161.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Abos gadījumos</HT> <HT TYPE="ITALIC">problēma patiešām ir tā pati</HT> – ieinteresētās personas nespēja darīt zināmu savu viedokli par attiecīgajiem elementiem lēmumos par procedūras sākšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0162"><NO.P>162.</NO.P><TXT>Atšķirība starp ieinteresēto personu apsvērumu neesamības <HT TYPE="ITALIC">iemesliem</HT> abos minētajos gadījumos, proti, atsauces neesamība lēmumā par procedūras sākšanu vai jaunu Komisijas pamatnostādņu pieņemšana pēc lēmuma par procedūras sākšanu publicēšanas, nav būtiska. Svarīgi ir tas, ka abos gadījumos tika pārkāptas ieinteresēto personu tiesības piedalīties administratīvajā procedūrā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0163"><NO.P>163.</NO.P><TXT>Vispārējā tiesa patiešām pārsūdzētā pirmā sprieduma 71. punktā pati uzsvēra, ka ir pārkāptas tiesības piedalīties administratīvajā procesā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0164"><NO.P>164.</NO.P><TXT>Tādējādi no visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka trešais apelācijas pamats ir apmierināms.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">D.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Ceturtais apelācijas pamats, kas saistīts ar tiesību piemērošanas kļūdu, interpretējot ieinteresēto personu tiesības iesniegt savus apsvērumus</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Pieņemamība</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0165"><NO.P>165.</NO.P><TXT>Bavārijas federālā zeme un interešu grupa apgalvo, ka ceturtais apelācijas pamats ir nepieņemams. Tās apgalvo, ka pirmā pārsūdzētā sprieduma 72. un 75. punktā Vispārējā tiesa secināja, ka ieinteresēto personu tiesību iesniegt apsvērumus par procedūras iznākumu pārkāpums ir radies, pamatojoties uz tīri faktiskiem pierādījumiem. Interešu grupa apgalvo, ka šis pamats ir nepieņemams, jo tas attiecas uz Vispārējās tiesas veikto faktu vērtējumu un ka tas ir Vispārējā tiesā jau iesniegto pamatojumu un argumentu atkārtojums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0166"><NO.P>166.</NO.P><TXT>Pirmkārt, Bavārijas federālā zeme nevar pārmest Komisijai, ka tā it kā ir atsaukusies uz jauniem faktiem, ņemot vērā, ka Komisija ir atsaukusies uz apstrīdētā lēmuma, kas ir tiesību akts, saturu. Otrkārt, pietiek norādīt, ka šie argumenti var tikt noraidīti to pašu iemeslu dēļ kā šo secinājumu 28.–31. punktā minētie.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Pamatotība</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">a)</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Lietas dalībnieku argumentu īss kopsavilkums</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0167"><NO.P>167.</NO.P><TXT>Komisija pārmet, ka Vispārējā tiesa pirmā pārsūdzētā sprieduma 72.–75. punktā un pārsūdzētā otrā sprieduma 70.–72. punktā ir kļūdaini konstatējusi, ka ieinteresēto personu apsvērumi jautājumā par to, vai budžeta finansējums ir valsts līdzekļi, varēja ietekmēt tiesvedības iznākumu. Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir ne tikai pārkāpusi LESD 108. panta 2. un 3. punktu un Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punktu, bet arī nepareizi interpretējusi valsts līdzekļu jēdzienu saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu un esoša atbalsta jēdzienu saskaņā ar LESD 108. panta 1. punktu. Visbeidzot Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir arī sagrozījusi apstrīdētajā lēmumā konstatētos faktus un nav pārbaudījusi Komisijas aizstāvības pamatus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0168"><NO.P>168.</NO.P><TXT>Pirmkārt, Komisija apstrīd pirmā pārsūdzētā sprieduma 73. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 71. punktā konstatēto, ka Bavārijas federālā zeme nevarēja izteikt savu viedokli jautājumā par to, vai piena kvalitātes pārbaudes, ko finansē no vispārējiem nodokļu ieņēmumiem,<?PAGE NO="24"?> ir pārbaudes, kas pārsniedz juridiskās saistības. Komisija apgalvo, ka attiecīgās federālās zemes argumenti, kas tika iesniegti formālās izmeklēšanas laikā, nemainīja šīs procedūras rezultātu, jo papildu pārbaužu finansēšana tika izslēgta no apstrīdētā lēmuma piemērošanas jomas. Turpinājumā Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav pārbaudījusi tās aizstāvības pamatus: pirmkārt, pat ja Bavārijas federālā zemes argumenti par papildu pārbaudēm bija pareizi, katrā ziņā tās tika veiktas saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">MFG</HT>. Tomēr lēmums par procedūras sākšanu attiecās uz visām minētajā regulējumā paredzētajām pārbaudēm un līdz ar to arī uz šīm pārbaudēm.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0169"><NO.P>169.</NO.P><TXT>Otrkārt, Komisija apstrīd pirmā pārsūdzētā sprieduma 74. punktā izdarīto secinājumu, saskaņā ar kuru Bavārijas federālā zeme nevarēja tikt uzklausīta jautājumā par to, vai attiecīgais pasākums ir esošs atbalsts. Vispārējā tiesa nav atbildējusi uz Komisijas iebildumu pamatiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0170"><NO.P>170.</NO.P><TXT>Šajā ziņā Komisija norāda, ka minētais lēmums par procedūras sākšanu 140.–152. apsvērumā ļāva ieinteresētajām personām paust viedokli par esoša atbalsta esamību. Tā piebilst, ka saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 41.–56. apsvērumu Bavārijas federālā zeme iesniedza savus detalizētos apsvērumus par šo punktu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0171"><NO.P>171.</NO.P><TXT>Bavārijas federālā zeme un interešu grupa būtībā apgalvo, ka šis apelācijas pamats ir nepamatots, jo tas ir balstīts uz pārsūdzēto spriedumu nepareizu interpretāciju. Tās apgalvo, ka jautājums par to, vai budžeta līdzekļi ir valsts līdzekļi, nav būtisks. Turklāt attiecīgie lietas dalībnieki apgalvo, ka jautājums par to, vai, nepārkāpjot ieinteresēto personu līdzdalības tiesības, procedūrai varēja būt bijis cits iznākums, arī nav būtisks. Turklāt interešu grupa norāda, ka Komisija nevar apgalvot, ka papildu pārbaudes bija ietvertas atsevišķā Komisijas lēmumā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">b)</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Vērtējums</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0172"><NO.P>172.</NO.P><TXT>Ņemot vērā, ka trešais apelācijas pamats ir jāapmierina, ir jāaplūko arī ceturtais apelācijas pamats.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0173"><NO.P>173.</NO.P><TXT>Tādēļ ir jāpārbauda, vai gadījumā, ja netiktu pārkāptas ieinteresēto personu tiesības piedalīties procedūrā (t.i., ja ieinteresētās personas būtu varējušas iesniegt apsvērumus par atbalsta pasākuma otro finansēšanas metodi), procedūras iznākums būtu bijis atšķirīgs, kā to pārsūdzētajos spriedumos ir norādījusi Vispārējā tiesa.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par pieeju pārsūdzētajos spriedumos</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0174"><NO.P>174.</NO.P><TXT>Pirmkārt, Bavārijas federālā zeme un interešu grupa kļūdaini apgalvo, ka šajā kontekstā pietiek ar <HT TYPE="ITALIC">pieņēmumu</HT>, ka jebkādiem apsvērumiem, kurus tās būtu varējušas iesniegt, būtu bijusi nepieciešamā ietekme.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0175"><NO.P>175.</NO.P><TXT>Spriedumā lietā <HT TYPE="ITALIC">Ferriere Nord</HT> (83. punkts) ir precizēts, ka Tiesai ir jāpārbauda, vai šī nostāja <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0067" REF.END="QE0067"/>var mainīt apstrīdētā lēmuma saturu<QUOT.END REF.START="QS0067" CODE="201D" ID="QE0067"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0176"><NO.P>176.</NO.P><TXT>Tomēr Vispārējās tiesas argumentācija pirmā pārsūdzētā sprieduma 73.–75. punktā ir balstīta vienīgi uz hipotēzēm un secinājumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0177"><NO.P>177.</NO.P><TXT>Kā redzēsim turpmāk, Vispārējā tiesa pat nenovērtēja, vai ieinteresēto personu apsvērumi par attiecīgo atbalsta pasākumu otro finansējuma avotu (t.i., Bavārijas federālās zemes budžetu) <HT TYPE="ITALIC">varēja mainīt pārbaudes procedūru</HT>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="25"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0178"><NO.P>178.</NO.P><TXT>Es piekrītu Komisijai, ka Vispārējai tiesai būtu bijis jārīkojas šādi: ieinteresētajai pusei būtu jāiesniedz fakti, kurus tā būtu iesniegusi administratīvajā procesā, taču tā nevarēja to darīt savu līdzdalības tiesību pārkāpuma dēļ – Vispārējai tiesai ir jāpieņem, ka šie fakti ir patiesi. Pamatojoties uz to, Vispārējai tiesai ir jāpārbauda, vai šie fakti, ja Komisija būtu pārbaudījusi to precizitāti administratīvās procedūras laikā, būtu varējuši mainīt lietas juridisko vērtējumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0179"><NO.P>179.</NO.P><TXT>Tomēr šajā gadījumā Vispārējā tiesa pilnībā neizpildīja šīs analīzes otro posmu. Šis posms neattiecas uz faktu konstatēšanu, bet gan uz šo faktu juridisko seku novērtēšanu, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0068" REF.END="QE0068"/>pat ja tā ir taisnība<QUOT.END REF.START="QS0068" CODE="201D" ID="QE0068"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0049"><P>Skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160616">2016. gada 16. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">SKW Stahl‑Metallurgie</HT> un <HT TYPE="ITALIC">SKW Stahl‑Metallurgie Holding</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑154/14 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:445">EU:C:2016:445</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0069">69.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0076">76.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20070111">2007. gada 11. janvāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Technische Glaswerke Ilmenau</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑404/04 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:6">EU:C:2007:6</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0131">131.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0136">136.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0180"><NO.P>180.</NO.P><TXT>Tādēļ Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0181"><NO.P>181.</NO.P><TXT>Piemērojot savu pieeju šīs lietas faktiskajiem apstākļiem, Vispārējā tiesa secina, ka, tā kā nav konstatēta procesuāla kļūme (ja prasītājai pusei pirmajā instancē formālās izmeklēšanas procedūras laikā patiešām būtu bijusi iespēja iesniegt savus apsvērumus par finansējumu no vispārējā budžeta), nevar izslēgt, ka procedūras rezultātā varētu būt panākts atšķirīgs rezultāts.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0182"><NO.P>182.</NO.P><TXT>Komisija šo secinājumu pamato ar diviem argumentiem. Pirmkārt, Bavārijas federālā zeme nevarēja iesniegt savus apsvērumus par to, vai pārbaudēs, ko finansē no tās budžeta līdzekļiem, šie pārbaudījumi pārsniedz tiesību aktos noteikto (pirmā pārsūdzētā sprieduma 73. punkts). Otrkārt, Vispārējā tiesa uzskata, ka Bavārijas federālā zeme nevarēja tikt uzklausīta jautājumā par to, vai lietā ir izvirzīts jautājums par esošu atbalstu (minētā sprieduma 74. punkts).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0183"><NO.P>183.</NO.P><TXT>Attiecībā uz pirmo argumentu (pirmā pārsūdzētā sprieduma 73. punkts) Bavārijas federālās zemes apgalvojums, saskaņā ar kuru citi pasākumi tika finansēti no vispārējiem nodokļu ieņēmumiem, nevis no pārbaudēm, ko finansēja no piena nodevas (proti, piena kvalitātes pārbaudēm, kas <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0069" REF.END="QE0069"/>pārsniedza obligātās prasības<QUOT.END REF.START="QS0069" CODE="201D" ID="QE0069"/> un kuru <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0070" REF.END="QE0070"/>mērķis<QUOT.END REF.START="QS0070" CODE="201D" ID="QE0070"/> bija <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0071" REF.END="QE0071"/>cits<QUOT.END REF.START="QS0071" CODE="201D" ID="QE0071"/>), ir nepamatots, īpaši tāpēc, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 25. un 27. apsvērumā ir norādījusi šādi: <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0072" REF.END="QE0072"/>Vācija apgalvo, ka šie pasākumi nav atbalsts: [..] Īpaši svarīgas ir papildu pārbaudes svaigpienam, kas ievērojami pārsniedz to, ko pieprasa <HT TYPE="ITALIC">MGV</HT> [<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0050"><P><DATE ISO="19800709">1980. gada 9. jūlija</DATE> <HT TYPE="ITALIC">Milch‑Güteverordnung</HT> (Piena kvalitātes noteikumi) (<HT TYPE="ITALIC">BGBl</HT>. 1980 I, 878. lpp., turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0073" REF.END="QE0073"/><HT TYPE="ITALIC">MGV</HT><QUOT.END REF.START="QS0073" CODE="201D" ID="QE0073"/>).</P></NOTE>] [..]. Komisija atzīmē, ka finansiālais atbalsts, kas izmaksāts saistībā ar šīm papildu pārbaudēm, ir ietverts atsevišķā lēmumā.<QUOT.END REF.START="QS0072" CODE="201D" ID="QE0072"/></TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0184"><NO.P>184.</NO.P><TXT>Šis konstatējums netika apstrīdēts Vispārējā tiesā. Es uzskatu, ka no tā izriet, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu pirmā pārsūdzētā sprieduma 73. punktā. Tas <HT TYPE="ITALIC">mutatis mutandis</HT> attiecas uz pārsūdzētā otrā sprieduma 70.–72. punktu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0185"><NO.P>185.</NO.P><TXT>Vispārējā tiesa ir arī pieļāvusi tiesību kļūdu, nepareizi interpretējot Tiesas judikatūru par līdzdalības tiesību pārkāpuma sekām. Nepietiek vienkārši <HT TYPE="ITALIC">iesniegt argumentu</HT> Vispārējā tiesā. Pēc tam Vispārējai tiesai ir <HT TYPE="ITALIC">jāizvērtē šis arguments pēc būtības</HT>, lai pārbaudītu, vai tas <HT TYPE="ITALIC">varēja mainīt</HT> administratīvās procedūras iznākumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0051"><P>Šā principa ilustrāciju skatīt spriedumā, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20091001">2009. gada 1. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Foshan Shunde Yongjian Housewares &amp; Hardware</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑141/08 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:598">EU:C:2009:598</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0083">83.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0104">104.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>; turpmāk tekstā – spriedums lietā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0074" REF.END="QE0074"/><HT TYPE="ITALIC">Foshan Shunde</HT><QUOT.END REF.START="QS0074" CODE="201D" ID="QE0074"/>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="26"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0186"><NO.P>186.</NO.P><TXT>Bavārijas federālās zemes arguments formālajā izmeklēšanas procedūrā attiecībā uz piena kvalitātes pārbaudēm, kas pārsniedz tiesību aktos noteiktās prasības, nevarēja mainīt procedūras iznākumu, īpaši tāpēc, ka Komisija tieši izslēdza šādas papildu pārbaudes no apstrīdētā lēmuma piemērošanas jomas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0187"><NO.P>187.</NO.P><TXT>Turklāt Vispārējā tiesa nav pārbaudījusi abus Komisijas izvirzītos argumentus, lai pierādītu, ka arguments par papildu pārbaudēm katrā ziņā ir nepamatots.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0188"><NO.P>188.</NO.P><TXT>Būtībā Komisija Vispārējā tiesā apgalvoja, ka, pirmkārt, pat tad, ja Bavārijas federālā zemes arguments par šādām pārbaudēm būtu pareizs (<HT TYPE="ITALIC">quod non</HT>), katrā ziņā starp pusēm pastāvēja vienprātība, ka runa ir par paraugu ņemšanu saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">MGV</HT>, proti, paraugu ņemšanu, ko regulē tiesību akts. Tā rezultātā visas pārbaudes tiek veiktas saskaņā ar Likumu par pienu un taukiem. Tā kā lēmums par procedūras sākšanu attiecas uz visām <HT TYPE="ITALIC">MFG</HT> paredzētajām pārbaudēm, tas attiecas arī uz iepriekš minēto paraugu ņemšanu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0052"><P>Šajā saistībā skat. arī iebildumu raksta pirmajā instancē 22.–24. un 35. punktu un tā pielikumu A.35, 372. lpp., kā arī atbildes raksta uz repliku 19.–21. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0189"><NO.P>189.</NO.P><TXT>Otrkārt, Komisija apgalvoja, ka nav <HT TYPE="ITALIC">a fortiori</HT>, ka pārbaudes izmaksas, kas <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0075" REF.END="QE0075"/>it kā pārsniedz obligātās<QUOT.END REF.START="QS0075" CODE="201D" ID="QE0075"/>, parasti nesedz piena pircēji, kā Bavārijas federālā zeme apgalvo Vispārējā tiesā. Gluži pretēji, tās ir tieši tās izmaksas, kas uzņēmumiem rodas, brīvprātīgi veicot pasākumus bez juridiska pienākuma un savās interesēs, un kuras tiem parasti būtu jāsedz pašiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0053"><P>Skat. atbildes raksta uz repliku pirmajā instancē 21. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0190"><NO.P>190.</NO.P><TXT>Līdz ar to apstāklis, ka Vispārējā tiesa nav pārbaudījusi šos argumentus, pats par sevi ir tiesību kļūda<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0054"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20131024">2013. gada 24. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Land Burgenland</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑214/12 P, C‑215/12 P un C‑223/12 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:682">EU:C:2013:682</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0110">110.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0112">112.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0191"><NO.P>191.</NO.P><TXT>Attiecībā uz otro argumentu (pirmā pārsūdzētā sprieduma 74. punkts) tas nevar būt atbilstīgs arī to iemeslu dēļ, kurus Komisija minēja Vispārējā tiesā, bet kuri pārsūdzētajos spriedumos nav nedz minēti, nedz arī izskatīti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0192"><NO.P>192.</NO.P><TXT>Šie argumenti bija šādi: pirmkārt, lēmumā par procedūras sākšanu puses jau varēja izteikt apsvērumus par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0076" REF.END="QE0076"/>esoša atbalsta<QUOT.END REF.START="QS0076" CODE="201D" ID="QE0076"/> esamību attiecībā uz finansējumu no vispārējiem nodokļu ieņēmumiem (minētā lēmuma 140.–152. apsvērums).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0193"><NO.P>193.</NO.P><TXT>Otrkārt, jebkurā gadījumā no atbalsta shēmas būtības jau izriet, ka to piešķir katru gadu no jauna vai ik pēc diviem gadiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0055"><P>Šajā saistībā skat. arī iebildumu raksta pirmajā instancē 6. un 36.–39. punktu un atbildes raksta uz repliku 33., 34. un 50.–97. punktu.</P></NOTE>. Tomēr Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) punkts šajā gadījumā neļauj to kvalificēt kā esošu atbalstu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0194"><NO.P>194.</NO.P><TXT>Treškārt, neatkarīgi no <HT TYPE="ITALIC">Freistaat Bayern</HT> argumenta, ka izmaksu samazināšana pienotavām ar vispārējiem nodokļu ieņēmumiem <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0077" REF.END="QE0077"/>vienmēr ir tikusi praktizēta<QUOT.END REF.START="QS0077" CODE="201D" ID="QE0077"/>, ko Komisija apstrīd, tā tomēr nevarētu pierādīt esoša atbalsta esamību saskaņā ar 1. panta b) punktu. Šajā ziņā noteicošā ir nevis pasākuma finansēšanas metode, bet gan pats pasākums. Tomēr pasākums sastāv no subsīdijas, ko katru gadu piešķir no ikgadējā vai divgadu budžeta.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0195"><NO.P>195.</NO.P><TXT>Ceturtkārt, Bavārijas federālā zeme (pretstatā, piemēram, Bādenes‑Virtembergas federālajai zemei) administratīvajā procedūrā nekad nav apgalvojusi, ka pastāv jautājums par esošiem atbalstiem.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="27"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0196"><NO.P>196.</NO.P><TXT>Ņemot vērā, ka šie argumenti tika iesniegti Vispārējā tiesā un tā tos nav nedz minējusi, nedz izskatījusi, pirmā pārsūdzētā sprieduma 74. punkts ir tiesību kļūda<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0056"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20131024">2013. gada 24. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Land Burgenland</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑214/12 P, C‑215/12 P un C‑223/12 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:682">EU:C:2013:682</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0110">110.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0112">112.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Pārsūdzēto spriedumu pieejas salīdzinājums ar Tiesas spriedumu lietā Gdynia</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0197"><NO.P>197.</NO.P><TXT>Pareizā pieeja, ko Vispārējai tiesai vajadzēja ievērot, ir aprakstīta Tiesas spriedumā lietā <HT TYPE="ITALIC">Gdynia</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0198"><NO.P>198.</NO.P><TXT>Minētajā spriedumā Tiesa, konstatējusi procedūras pārkāpumu, pārbaudīja, vai ieinteresēto personu procesuālo tiesību pārkāpums varētu ietekmēt pārbaudes procedūras iznākumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0199"><NO.P>199.</NO.P><TXT>Pamatojoties uz <HT TYPE="ITALIC">detalizētu vērtējumu</HT> (83.–86. un 123.–160. punkts spriedumā lietā <HT TYPE="ITALIC">Gdynia</HT>), Tiesa, pamatojoties uz apstrīdētajā lēmumā izklāstītajiem iemesliem, secināja, ka tam būtu bijis tāds pats saturs, ja ieinteresētās personas būtu varējušas iesniegt apsvērumus par 2014. gada pamatnostādnēm.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0200"><NO.P>200.</NO.P><TXT>Es uzskatu (tāpat kā Komisija), ka pēc tam, kad Vispārējā tiesa bija konstatējusi ieinteresēto personu tiesību iesniegt apsvērumus pārkāpumu, tā nevarēja pamatot pieņēmumu par atšķirīgu pārbaudes procedūras iznākumu ar <HT TYPE="ITALIC">vienkāršiem pieņēmumiem</HT>, ja šāda pārkāpuma nebija.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0201"><NO.P>201.</NO.P><TXT>Tā to varēja izdarīt, tikai pamatojoties uz apstrīdētā lēmuma pamatojuma detalizētu vērtējumu (tādu, kādu veica Tiesa lietā <HT TYPE="ITALIC">Gdynia</HT>) un oponējošo pušu argumentu analīzi. Vispārējai tiesai bija jāizskata visi Komisijas argumenti, un tikai tad, kad tie izrādījās neefektīvi, tā varēja izskaidrot, kāpēc, pēc tās domām, bija iespējams atšķirīgs pārbaudes procedūras iznākums, pamatojoties uz apstrīdētajā lēmumā ietvertajiem elementiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0202"><NO.P>202.</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Vispārējās tiesas argumentācijā pirmā pārsūdzētā sprieduma 72.–75. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 70.–72. punktā, saskaņā ar kuru ieinteresēto personu tiesību iesniegt apsvērumus pārkāpumam būtu jārada apstrīdētā lēmuma atcelšana, ir pieļauta tiesību piemērošanas kļūda.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0203"><NO.P>203.</NO.P><TXT>Vispārējā tiesa vienkārši atzina, ka <HT TYPE="ITALIC">ir iespējams</HT>, ka, ja nebūtu šajā spriedumā konstatētā pārkāpuma, procedūras iznākums būtu atšķirīgs (pirmā pārsūdzētā sprieduma 72. punkts).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0204"><NO.P>204.</NO.P><TXT>Tomēr iespēja izslēgt atšķirīgu procedūras iznākumu nav pietiekama, lai pamatotu Savienības tiesību akta atcelšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0205"><NO.P>205.</NO.P><TXT>No sprieduma lietā <HT TYPE="ITALIC">Gdynia</HT> skaidri izriet, ka ir nepieciešams <HT TYPE="ITALIC">pozitīvs secinājums</HT> par atšķirīgu iznākumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0206"><NO.P>206.</NO.P><TXT>Šajā sakarā es atsaucos uz sprieduma lietā <HT TYPE="ITALIC">Gdynia</HT> 81. punktu: <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0078" REF.END="QE0078"/>[..] vai, ņemot vērā šo režīmu tiesību normas, kurām ir nozīme šajā lietā, minētās izmaiņas varēja mainīt apstrīdētā lēmuma saturu<QUOT.END REF.START="QS0078" CODE="201D" ID="QE0078"/>; minētā sprieduma 95. punktu: <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0079" REF.END="QE0079"/>[..] šī sprieduma 82.–86. punktā konstatētās kļūdas var būt pamats pārsūdzētā sprieduma atcelšanai, ciktāl Vispārējā tiesa ir atcēlusi apstrīdēto lēmumu, tikai tad, ja 2014. gada pamatnostādņu normas, uz kurām Komisija ir balstījusies šajā lēmumā, faktiski nevarēja mainīt minētā lēmuma saturu<QUOT.END REF.START="QS0079" CODE="201D" ID="QE0079"/>; un uz 132. punktu: <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0080" REF.END="QE0080"/>Šajā ziņā ir jāatgādina, kā izriet no šī sprieduma 81. punkta, ka tādā situācijā, kāda ir šajā lietā, Savienības tiesa, lai<?PAGE NO="28"?> pamatotu Komisijas lēmuma, ar kuru tas tiek piemērots, atcelšanu, nevar vienīgi identificēt grozījumus, kas ir ieviesti ar jaunu tiesisko režīmu, bet tai turklāt ir jāpārbauda, vai tiesiskā režīma maiņa varēja ietekmēt šo lēmumu.<QUOT.END REF.START="QS0080" CODE="201D" ID="QE0080"/></TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0207"><NO.P>207.</NO.P><TXT>Piebildīšu, ka arī šajā gadījumā atšķirība starp apsvērumu trūkumu par jauniem saderības kritērijiem (jaunajām 2014. gada pamatnostādnēm, kā tas ir spriedumā lietā <HT TYPE="ITALIC">Gdynia</HT>), no vienas puses, un finansējuma daļu, kas neapstrīdami ir valsts līdzekļu elements (kā šajā gadījumā), no otras puses, nav būtiska, lai piemērotu iepriekš minēto juridiskā vērtējuma kritēriju.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">3)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Katrā ziņā arī tiesu praksē pirms lietas Gdynia bija skaidrs, kāda ir pareizā pieeja</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0208"><NO.P>208.</NO.P><TXT>Spriedumā lietā Padome/<HT TYPE="ITALIC">Interpipe Niko Tube</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Interpipe NTRP</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0057"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20120216">2012. gada 16. februāris</DATE> (<NO.CASE>C‑191/09 P un C‑200/09 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:78">EU:C:2012:78</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0075">75.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0088">88.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, kas ir procedūras dalībniece, vienu dienu pirms noteikumu pieņemšanas tika noskaidroti elementi, kuri tika izmantoti, lai veiktu noteiktus aprēķinus. Pamatojoties uz šo informāciju, šī puse prasīja, lai Vispārējā tiesa daļēji atceltu attiecīgos noteikumus. Attiecīgā puse apgalvoja, ka plašāka atcelšana būtu bijusi iespējama, pamatojoties uz papildu informāciju, ko tā būtu iesniegusi, ja tā iepriekš būtu bijusi informēta par šiem elementiem. Tiesa šo argumentu atbalstīja, ņemot vērā informācijas juridisko nozīmīgumu, kas tika apstiprināts, daļēji atceļot attiecīgos noteikumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0209"><NO.P>209.</NO.P><TXT>Lietā <HT TYPE="ITALIC">SKW Stahl‑Metallurgie</HT> un <HT TYPE="ITALIC">SKW Stahl‑Metallurgie Holding</HT>/Komisija<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0058"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160616">2016. gada 16. jūnijs</DATE> (<NO.CASE>C‑154/14 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:445">EU:C:2016:445</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0069">69.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0076">76.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> apelācijas sūdzības iesniedzēji nevarēja paust savu nostāju par uzņēmuma <HT TYPE="ITALIC">Degussa</HT> ietekmi uz citu uzņēmumu (<HT TYPE="ITALIC">SKW</HT>), jo tika pārkāptas to tiesības uz aizstāvību. Tiesa nosprieda, ka atbildības par aizliegto vienošanos attiecināšana ir balstīta uz vairākiem elementiem un ka līdz ar to jautājums par šo ietekmi, pat ja šis arguments ir patiess, neietekmē lēmumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0210"><NO.P>210.</NO.P><TXT>Spriedumā lietā Vācija/Komisija <HT TYPE="ITALIC">(Jadekost)</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0059"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20001005">2000. gada 5. oktobris</DATE> (<NO.CASE>C‑288/96</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2000:537">EU:C:2000:537</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0092">92.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0106">106.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0081" REF.END="QE0081"/>spriedums lietā <HT TYPE="ITALIC">Jadekost</HT><QUOT.END REF.START="QS0081" CODE="201D" ID="QE0081"/>).</P></NOTE> Komisija nav nosūtījusi attiecīgajai dalībvalstij (Vācijai) dažas atbalsta saņēmēja konkurentu vēstules, kurās apgalvots, ka ir pārkāptas tās tiesības uz aizstāvību, un tāpēc lēmums ir jāatceļ. Tiesa pārbaudīja, vai Vācijas valdība – ja tā būtu saņēmusi šos apsvērumus – būtu varējusi iesniegt argumentus, kuru dēļ Komisija būtu atļāvusi atbalsta pasākumu. Tomēr Vācijas valdība nevarēja norādīt nevienu faktu vai tiesību elementu, kas liktu Komisijai pieņemt atšķirīgu lēmumu. Tiesas atbilde bija negatīva: valsts atbalsta aizliegums izrietēja no piemērojamām pamatnostādnēm, un tādējādi <HT TYPE="ITALIC">Jadekost</HT> guva labumu no darbības atbalsta, ko nevarēja atļaut ne saskaņā ar šīm pamatnostādnēm, ne principā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0211"><NO.P>211.</NO.P><TXT>Spriedumā lietā <HT TYPE="ITALIC">Technische Glaswerke Ilmenau</HT>/Komisija<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0060"><P>Spriedums, 2007. gada 11. janvāris (<REF.DOC.ECR><NO.CASE>C‑404/04 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:6">EU:C:2007:6</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0131">131.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0136">136.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> Tiesa rīkojās tāpat. Tā pārbaudīja, vai argumenti, kurus nevarēja iesniegt aizstāvības tiesību pārkāpuma dēļ, pat ja tie būtu patiesi, būtu varējuši izraisīt atbalsta pasākuma atļaušanu. Tiesa nolēma, ka tas tā nav, jo pārstrukturēšanas plāna neesamība katrā ziņā būtu izraisījusi aizliegumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0212"><NO.P>212.</NO.P><TXT>Lietā <HT TYPE="ITALIC">Westdeutsche Landesbank</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0061"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20030306">2003. gada 6. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Westdeutsche Landesbank Girozentrale</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Land Nordrhein‑Westfalen</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑228/99 un T‑233/99</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2003:57">EU:T:2003:57</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> Vācijas valdība apgalvoja, ka tās tiesības tikt uzklausītai esot pārkāptas, jo Komisija esot atteikusies piešķirt piekļuvi atsevišķiem dokumentiem. Pēc dokumentu satura pārbaudes Vispārējā tiesa secināja, ka aizstāvības tiesību pārkāpums nav noticis tostarp tāpēc, ka šie dokumenti būtībā ir jau izteikto viedokļu pilnveidošana vai precizēšana.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="29"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0213"><NO.P>213.</NO.P><TXT>Visbeidzot, Bavārijas federālā zeme un interešu grupa savu argumentu pamatošanai it īpaši atsaucas uz iepriekš minēto spriedumu lietā <HT TYPE="ITALIC">Foshan Shunde</HT> (94. punkts). Tomēr šis spriedums nav noderīgs to nolūkam. Kā norādīja Komisija, minētā sprieduma 81. punktā Tiesa atgādina iedibināto judikatūru attiecībā uz atšķirīga procedūras rezultāta iespējamību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0214"><NO.P>214.</NO.P><TXT>To, ka minētajā judikatūrā nav mainīts kritērijs, apstiprina arī, piemēram, nesenais <DATE ISO="20130910">2013. gada 10. septembra</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">G</HT>. un <HT TYPE="ITALIC">R</HT></NAME.CASE>. (<NO.CASE>C‑383/13 PPU</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:533">EU:C:2013:533</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0040">40.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kurā Tiesa atsaucas uz spriedumu lietā <HT TYPE="ITALIC">Foshan Shunde</HT>. Tur Tiesa skaidri izskaidro testu: <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0082" REF.END="QE0082"/>Lai tiktu konstatēta nelikumība, [..] ir jāpārbauda, [..] vai atbilstīgi lietas īpašajiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem attiecīgajam administratīvajam procesam varētu būt cits rezultāts, ja [lietas dalībnieki] būtu varējuši norādīt tādus faktorus, kas pamatotu, ka [procedūras iznākumam vajadzētu būt atšķirīgam]<QUOT.END REF.START="QS0082" CODE="201D" ID="QE0082"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0215"><NO.P>215.</NO.P><TXT>Sprieduma lietā <HT TYPE="ITALIC">Foshan Shunde</HT> 94. punktā ir tikai ņemta vērā šīs lietas specifika, proti, ka antidempinga noteikumi (piemēram, konkurences tiesību jomā) paredz uzņēmumu tiesības uz aizstāvību un it īpaši dialogu ar Komisiju, turpretim saskaņā ar valsts atbalsta noteikumiem ieinteresēto personu tiesības piedalīties procedūrā nepārprotami neietver šādu dialogu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0062"><P>Skat. spriedumu apvienotajās lietās <HT TYPE="ITALIC">Falck</HT> (82. punkts) un spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20111115">2011. gada 15. novembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija un Spānija/Gibraltārs un Apvienotā Karaliste</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑106/09 P un C‑107/09 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:732">EU:C:2011:732</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0181">181.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">4)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Secinājums attiecībā uz ceturto apelācijas pamatu</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0216"><NO.P>216.</NO.P><TXT>Tāpat kā jebkurā gadījumā ir aizliegts darbības atbalsts spriedumā lietā <HT TYPE="ITALIC">Jadekost</HT> un pārstrukturēšanas atbalsts bez pārstrukturēšanas plāna <DATE ISO="20070111">2007. gada 11. janvāra</DATE> spriedumā lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Technische Glaswerke Ilmenau</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑404/04 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:6">EU:C:2007:6</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), vispārējie budžeta līdzekļi parasti ir valsts līdzekļi saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0217"><NO.P>217.</NO.P><TXT>Tādēļ es piekrītu Komisijai, ka Vispārējās tiesas pieeja pārsūdzētajos spriedumos ir jānoraida, jo tā radītu bīstamu precedentu – tādu, kas ir pretrunā Tiesas judikatūrai un noliedz filtra efektivitāti, ko nodrošina kritērijs par iespējami atšķirīgu administratīvās procedūras rezultātu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0218"><NO.P>218.</NO.P><TXT>No tā izriet, ka ceturtais apelācijas sūdzības pamats ir jāapmierina.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0219"><NO.P>219.</NO.P><TXT>Tā kā trešais un ceturtais apelācijas pamats ir jāapmierina, pārsūdzētie spriedumi ir jāatceļ.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">IV.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Par lietas nodošanu atpakaļ Vispārējai tiesai</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0220"><NO.P>220.</NO.P><TXT>Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmo daļu, ja Tiesa atceļ Vispārējās tiesas nolēmumu, tā var pati taisīt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma taisīšanai Vispārējā tiesā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0221"><NO.P>221.</NO.P><TXT>Par pirmo pamatu pirmajā instancē var spriest Tiesa, jo par to ir notikusi plaša argumentu apmaiņa starp lietas dalībniekiem gan Vispārējā tiesā, gan arī tagad Tiesā. Es uzskatu, ka Tiesai ir jānoraida minētais pamats pārsūdzēto spriedumu atcelšanas iemeslu dēļ.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0222"><NO.P>222.</NO.P><TXT>Tomēr attiecībā uz pārējiem pamatiem lieta ir jānodod atpakaļ Vispārējai tiesai, jo tie ir jāapspriež un jāizskata pirmajā instancē.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="30"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">V.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Tiesāšanās izdevumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0223"><NO.P>223.</NO.P><TXT>Tā kā lieta ir jānodod atpakaļ Vispārējai tiesai, lēmuma par tiesāšanās izdevumiem, kas radušies šajā apelācijas tiesvedībā, pieņemšana ir jāatliek.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">VI.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Secinājumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0224"><NO.P>224.</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš minēto, es iesaku Tiesai:</TXT><P><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P>1)</NO.P><TXT>Noraidīt pirmos divus apelācijas pamatus;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>Atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas <DATE ISO="20181212">2018. gada 12. decembra</DATE> spriedumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Freistaat Bayern</HT>/Eiropas Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑683/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2018:916">EU:T:2018:916</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) un <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Interessengemeinschaft privater Milchverarbeiter Bayerns e.V</HT>. u.c./Eiropas Komisija</NAME.CASE> (no <NO.CASE>T‑722/15 līdz T‑724/15</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2018:920">EU:T:2018:920</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>);</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>3)</NO.P><TXT>Noraidīt pirmo prasības atcelt tiesību aktu pamatu, ciktāl šis iebildums ir pamatots ar ieinteresēto personu procesuālo tiesību pārkāpumu šajās lietās, pamatojoties uz to, ka tām netika dota iespēja izteikt savu viedokli par atbalsta finansēšanu no vispārējā budžeta;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>4)</NO.P><TXT>Nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai neizskatīto pamatu izskatīšanai pirmajā instancē;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>5)</NO.P><TXT>Atlikt lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.</TXT></NP></ITEM></LIST></P></NP.ECR></GR.SEQ></CONTENTS.CONCLUSION></CONCLUSION>